AIZEKS AZIMOVS

PAŠI dievi

RIGA «ZINĀTNE» 1979

I. PRET STULBUMU…

—  Veltīgi! — Lemonts asi sacīja. — Es nekā nepanācu.

Viņam bija drūma sejas izteiksme, kas labi sa­derējās ar dziļi iegrimušajām acīm un garo, maz­liet asimetrisko zodu. Arī visgaišākajos dzīves brī­žos viņš izskatījās sadrūmis, un patlaban brīdis nebija nekāds gaišais. Lemonta otrā oficiālā vi­zīte pie Helama bija izvērtusies par vēl lielāku fiasko nekā pirmā,

—   Nekļūstiet melodramatisks, — Mairons Bro- novskis miermīlīgi bilda. — Jūs jau neko arī ne­gaidījāt. Pats man teicāt. — Viņš meta gaisā ze­mesriekstus un uzķēra tos ar savu biezlūpu muti, ne reizi nekļūdoties. Viņš nebija pārāk garš un arī ne pārāk tievs.

—   Tāpēc man nav vieglāk. Bet jums taisnība, tas nav svarīgi. Es varu iet citu ceļu un esmu no­lēmis iet, turklāt — es paļaujos uz jums. Ja tikai jūs varētu atšifrēt…

—   Neturpiniet, Pīt! Es to visu esmu jau dzirdē­jis. Vienīgais, kas man jāizdara, — jāatšifrē ne- humanoīdu intelekta domāšanas veids.

—   Tas ir augstāks nekā cilvēka intelekts. Šie radījumi no Paraunivcrsa mēģina panākt, lai vi­ņus saprastu.

—   Var jau būt, — Bronovskis nopūtās. — Bet viņi mēģina to darīt ar mana intelekta starpnie­cību, kurš, kā es dažbrīd domāju, ir augstāks nekā cilvēkiem, taču nedaudz. Reizumis nakts tumsā es guļu nomodā un prātoju, vai dažāda veida inte­lekti vispār var sazināties, bet, ja man bijusi se­višķi slikta diena, tad sāku šaubīties, vai teicie­nam «dažāda veida intelekti» maz ir kāda jēga.

—   Ir gan, — Lemonts nikni sacīja, un varēja skaidri redzēt, ka viņa virsvalka kabatās sabāztās rokas sažņaudzas dūrēs. — Tas nozīmē Helamu un mani. Tas nozīmē muļķa varoni doktoru Fred- riku Helamu un mani. Mēs esam dažāda veida in­telekti, jo, kad es ar viņu runāju, viņš nesaprot. Viņa idiotiskais ģīmis kļūst sarkans, acis izspie­žas un ausis aizdarās. Es teiktu, ka viņa prāts pār­stāj funkcionēt, bet man nav pierādījumu, ka tas jebkad ir funkcionējis.

—   Kā nu tā var runāt par Elektronu Sūkņa Tēvu, — Bronovskis nomurmināja.

—  Tā gan! Slavenais Elektronu Sūkņa Tēvs. Pats pretīgākais bastards uz pasaules. Būtībā vi­ņam tur bija vismazāk nopelnu. Es zinu.

—   Es arī zinu. Jūs man bieži esat stāstījis. — Bronovskis atkal pasvieda gaisā zemesriekstu. Un nekļūdījās.

1

Tas notika pirms trīsdesmit gadiem. Fredriks Helams bija radioķīmiķis, kura doktora disertāci­jai tipogrāfijas krāsa vēl nebija nožuvusi, un it nekas neliecināja, ka viņš satricinās visu pasauli.

Pasaules tricināšana sākās ar to, ka uz Helama galda stāvēja noputējusi reaktīvu pudele ar uz­rakstu «Volframs». Tā nepiederēja viņam; viņš to nekad nebija lietojis. Tas bija mantojums no neat­minamiem laikiem, kad kādam toreizējam šīs labo­ratorijas darbiniekam sen aizmirstam nolūkam bija ievajadzējies volframa. Tas īstenībā pat vairs nebija volframs. Tas sastāvēja no mazām lodītēm, ko biezā kārtā klāja pelēks oksīda pulveris. Ne­vienam nederīga manta.

Un tad kādu rītu Helams ienāca laboratorijā (nu, lai es būtu precīzs — tas notika 2070. gada 3. ok­tobrī) un sāka strādāt, bet īsi pirms desmitiem pārtrauca darbu, pievērsa ciešu skatienu pudelei un to pacēla. Trauks bija tikpat noputējis kā vien­mēr, etiķete tikpat izbalējusi, taču viņš iesaucās: «Velns parāvis, kas ir grābstījies ap šo te?»

Tā vismaz apgalvoja Denisons, kas bija dzirdē­jis šo repliku, un pēc daudziem gadiem to pastās­tīja Lemontam. Oficiālā versija par atklājumu — tā, kas lasāma grāmatās, — neko tamlīdzīgu ne­piemin. Rodas priekšstats par vērīgu ķīmiķi, kas pamanījis pārmaiņu un nekavējoties izdarījis tāl­ejošus secinājumus.

Tā tas nebija. Helamam volframa nevajadzēja, viņa acīs tam nebija nekādas vērtības, un šīs pu­deles aiztikšana nevarēja viņam būt svarīga. Taču Helams (tāpat kā daudzi) necieta krāmēšanos gar savu galdu un turēja citus aizdomās, ka tie aiz tīras ļaunprātības pēc tā vien tīko.

Taču neviens neatzinās, ka kaut ko zinātu par šo volframa pudeli. Bendžamins Elans Denisons, kas dzirdēja Helama izsaucienu, strādāja laborato­rijā tieši pretī otrpus gaiteņa, un abas durvis bija vaļā. Viņš pacēla galvu un sastapa Helama apsū­dzošo skatienu.

Denisons nejuta īpašas simpātijas pret Helamu (neviens tādas nejuta) un iepriekšējo nakti bija slikti gulējis. Tādēļ, kā pats vēlāk atcerējās, viņš bija gandrīz vai iepriecināts, ka atradies kāds, uz kuru izgāzt īgnumu, un Helams šķita īsti piemē­rots kandidāts.

Kad Helams pacēla pudeli pie viņa sejas, De­nisons ar neslēptu riebumu parāvās atpakaļ.

—   Kāda velna pēc man būtu jāinteresējas par jusu volframu? — viņš pikti uzprasīja. — Un arī nevienam citam tas nav vajadzīgs. Paskatieties uz pudeli, un jūs redzēsiet, ka tā nav attaisīta div­desmit gadu. Ja jūs pats ar savām netīrajām ķe­pam nebūtu to pagrābis, tad saprastu, ka nevien* i ai nav pieskāries.

Helama sejā kāpa dusmu sārtums.

—  Paklausieties, Denison, kāds ir apmainījis .aturu, — viņš stingri sacīja. — Tas nav vol­frams.

Denisons atļāvās mazliet, bet nepārprotami pa­vīpsnāt.

—   Kā tad jūs to zināt?

Šādas lietas — sīki apvainojumi un bezmērķīgi dūrieni — veido vēsturi.

Tā būtu bijusi aizskaroša piezīme jebkurā gadī­jumā. Dcnisona disertācija, tikpat svaiga kā He- lamam, bija daudz iespaidīgāka, un viņš tika uzska­tīts par nodaļas gaišāko galvu. Helams to zināja, un — kas bija vēl ļaunāk — arī Denisons pats to zināja un nemaz necentās slēpt. Denisona jautā­jums ar skaidru un nepārprotamu uzsvaru uz «jūs» bija pietiekams virzītājspēks visam turpmā­kajam. Nebijis šā jautājuma, Helams nekad ne­būtu kļuvis pats dižākais un godājamākais zināt­nieks cilvēces vēsturē, ja minam tieši to apzīmē­jumu, ko vēlāk lietoja Denisons sarunā ar Re­montu.

Pēc oficiālās versijas, Helams tajā liktenīgajā rītā bija ieradies laboratorijā un pamanījis, ka pelēkās, pulvera klātās lodītes pazudušas, neat­stājot ne mazāko puteklīti uz trauka iekšējās vir­smas, un to vietā uzradies tīrs, tēraudpelēks me­tāls. Dabiski, viņš sācis pētīt…

Taču atliksim oficiālo versiju. Vainīgais bija Denisons. Ja viņš būtu aprobežojies ar īsu «nē» vai tikai paraustījis plecus, ļoti iespējams, ka He­lams būtu jautājis vel citiem, pēc tam, apnicis ņemties ar šo mīklaino gadījumu, būtu nolicis pu­deli nost un ļāvis pēc tam sekojošajai traģēdijai — lēnai vai spējai (atkarībā no tā, cik ilgi lieta pa­liktu nenoskaidrota) — noteikt nākotni. Katrā ziņā Helams tad jau nu nebūtu tas, ko viesulis uznesa slavas augstumos.

Taču, Denisona jautājuma «Kā tad jūs to zi­nāt?» pazemots, Helams varēja vienīgi nikni at­cirst:

— Es pierādīšu jums, ka zinu!

Un pēc tam nekas vairs nespēja viņu nobrem­zēt. Vecajā pudelē atrastā metāla analīze kļuva par Helama pirmo soli uz prioritāti, bet viņa gal­venais mērķis bija izdzēst augstprātību Denisona smaildeguna sejā un noslaucīt mūžīgo izsmiekla vaibstu no viņa bālajām lūpām.

Denisons nekad neaizmirsa šo brīdi, jo tieši viņa indīgais jautājums aizurdīja Helamu līdz No­bela prēmijai un viņam pašam lika nogrimt aiz­mirstībā. Viņš nezināja (un, ja arī būtu zinājis, toreiz nebūtu tam pievērsis uzmanību), ka He- lamam piemīt milzīga neatlaidība, viduvējībai rak­sturīga bažīga tieksme nosargāt savu pašlepnumu,

Un izrādījās, ka ar to panākumus gūt vieglāk nekā ar visu Denisona spožo apdāvinātību.

Helams sāka rīkoties tūlīt un enerģiski. Viņš aiznesa metālu uz masspektrogrāfijas nodaļu. Ra- dioķīmiķim tas bija dabisks gājiens. Viņš tur pa­zina laborantus, bija kopā ar tiem strādājis, tur­klāt vienmēr prata panākt savu. Helams patiešām to prata tik labi, ka viņa uzdevums tika paveikts pirms daudz svarīgākiem un steidzamākiem dar­biem.

Galu galā masspektrogrāfists paziņoja:

—   Tas nav volframs.

Helama platā, īgnā seja savilkās skarbā smaidā.

—   Labi. Mēs to pateiksim tam spīdeklim Deni- sonam. Man vajadzīgi analīzes dati un…

—   Pagaidiet, doktor Helam! Es jums saku, ka šis metāls nav volframs, bet tas nenozīmē, ka es zinu, kas tas ir.

—   Ko jūs gribat teikt, sacīdams, ka nezināt, kas tas ir?

—   To, ka rezultāti ir smieklīgi. — Laborants brīdi padomāja. — Patiesībā tie ir neiespējami. Lā­diņa un masas attiecība ir galīgi aplama.

—   Kādā veidā aplama?

—   Pārāk augsta. Tādas vispār nevar būt.

—   Nu, nu, — Helams sacīja un, lai kāds motīvs viņu virzīja, ar savu nākamo teikumu nostājās uz ceļa, kas aizveda līdz Nobela prēmijai — varbūt pat pelnītai. — Nosakiet šai vielai raksturīgā rent­genstarojuma frekvenci un aprēķiniet lādiņu. Ne­slaistieties apkārt un nerunājiet, ka kaut kas ir neiespējams.

Pēc dažām dienām laborants noraizējies ienāca pie Helama.

Helams, kas nekad nebija izcēlies ar iejūtību, ignorēja viņa sejas izteiksmi un jautāja:

—   Vai jūs noskaidrojāt…

Tad viņš pats uzmeta raižpilnu skatienu Deni- sonam, kas sēdēja pie galda savā laboratorijā, un aizvēra durvis.

—   Vai jūs noskaidrojāt kodola lādiņu?

—   Jā, bet tas ir aplams.

—   Labi, Treisij. Aprēķiniet vēlreiz.

—   Es to darīju reižu desmit. Tas ir aplams.

—       Ja jūs izdarījāt mērījumus, tad tāds tas ir. Neapstrīdiet faktus.

Treisijs paberzēja ausi un sacīja:

—       Es nevaru citādi, dok. Ja es ņemtu dabūtos rezultātus nopietni, tad tas, ko jūs man iedevāt, ir plutonijs 186.

—   Plutonijs 186? Plutonijs 186?

—   Lādiņš ir plus 94. Masa ir 186.

—       Bet tas taču nav iespējams! Tāda izotopa nav. Un nevar būt.

—       Tieši to jau es jums saku. Taču tādi ir re­zultāti.

—        Bet tādā gadījumā kodolā trūkst vairāk nekā piecdesmit neitronu. Plutonijs 186 nevar eksistēt. Nav iespējams sabāzt vienā kodolā deviņdesmit četrus protonus un tikai deviņdesmit divus neitro­nus un gaidīt, ka tie turēsies kopā kaut vai vienu triljono daļu sekundes.

—       Tieši to jau es jums saku, dok, — Treisijs pacietīgi bilda.

Helams brīdi klusēja un domāja. Viņam bija pazudis volframs, un viens no tā izotopiem — volframs 186 — bija stabils. Volframa 186 kodolā bija septiņdesmit četri protoni un simt divpadsmit neitronu. Vai kaut kas varēja pārvērst divdesmit

neitronus divdesmit protonos? Nē, tas nebija iespē­jams.

—  Vai ir kādas radioaktivitātes pazīmes? — Helams jautāja, taustīdamies pēc ceļa, kas vestu laukā no labirinta.

—  Arī es par to domāju, — Treisijs sacīja. — Tas ir stabils. Absolūti stabils.

—   Tad tas nevar būt plutonijs 186.

—   Es visu laiku jums to saku, dok.

—   Labi, dodiet man to, — Helams bezcerīgi noteica.

Palicis viens, viņš apsēdās un, galīgi apstulbis, blenza uz pudeli. Kaut cik stabils plutonija izo­tops bija plutonijs 240, kuram vajadzēja simt četr­desmit sešus neitronus, lai deviņdesmit četri pro- toni daudzmaz turētos kopā.

Ko viņš tagad lai dara? Helama prātam tas ne­bija aptverams, un viņš nožēloja, ka sācis ar šo lietu krāmēties. Galu galā viņam taču ir savs darbs, kas lūgtin lūdzas darāms, un gar šo mis­tisko vielu viņam nav nekādas daļas. Treisijs būs pieļāvis kādu muļķīgu kļudu, varbūt masspektro- metrs nav kārtībā, vai arī…

Nu, un tad? Aizmirsti to visu!

Taču Helams nevarēja to tā pamest. Agrāk vai vēlāk Denisons noteikti iegriezīsies pie viņa un ar savu kaitinošo pussmaidiņu pavaicās par vol­framu. Ko tad Helams sacīs? Vai viņš var atbil­dēt: «Tas nav volframs, kā jau es jums teicu.»

Denisons katrā ziņā jautās: «Ak tā, bet kas tad tas ir?» — un nekas visā pasaulē nepiespiestu Helamu kļūt par izsmiekla objektu, kā notiktu, ja viņš apgalvotu, ka tas ir plutonijs 186. Viņam bija jānoskaidro, kas tā ir par vielu, turklāt jādara tas pašam. Skaidrs, ka viņš nevarēja uzticēties nevienam.

Pēc nedēļām divām Helams iedrāzās Treisija la­boratorijā tādā stāvoklī, ko nepārspīlējot varētu apzīmēt par niknuma augstāko pakāpi.

—   Ei, vai jūs man neteicāt, ka tā viela nav ra­dioaktīva?

—   Kāda viela? — Treisijs automātiski jautāja, iekams atcerējās.

—   Tā, ko jūs nosaucāt par plutoniju 186, — Helams sacīja.

—   Ā! Jā, tā bija stabila.

—   Tikpat stabila kā jūsu garīgais stāvoklis. Ja jūs šo te saucat par neradioaktīvu, tad jūsu vieta ir skārdnieka darbnīcā.

Treisijs sarauca pieri.

—   Labi, dok. Dodiet šurp, pārbaudīsim!

Un tad viņš iesaucās:

—   Neticami! Tā ir radioaktīva. Nedaudz, bet ir. Nesaprotu, kā es varēju to nepamanīt.

—   Un kā es lai varu ticēt jūsu muldēšanai par plutoniju 186?

Tagad šī lieta bija neglābjami pārņēmusi He­lamu savā varā. Noslēpums bija kļuvis tik kaiti­nošs kā pret viņu vērsts publisks apvainojums. Tas, kurš bija apmainījis pudeli vai tās saturu, noteikti bija vai nu izdarījis to vēlreiz, vai arī spe­ciāli izgudrojis šo metālu ar nolūku pataisīt He­lamu par muļķi. Jebkurā gadījumā Helams, lai atrisinātu šo problēmu, bija gatavs apgriezt pa­sauli otrādi, ja tas būtu nepieciešams… un ja viņš to varētu.

Helamam piemita neatlaidība un spars, ko ne­bija viegli atvairīt, un viņš taisnā ceļā devās pie Dž. K. Kantroviča, kurš tolaik vadīja savas spo­žās karjeras pēdējo gadu. Kantroviča atbalstu bija grūti iegūt, bet, reiz iegūts, tas ātri pašķīra ceļu.

Pēc divām dienām Kantrovičs iedrāzās Helama laboratorijā, ārkārtīgi uztraucies.

-    Vai jūs šo vielu esat aizticis ar rokām?

—   Gandrīz nemaz, — Helams atbildēja.

-          Nedariet to! Ja jums ir vēl šī viela, nepieska­rieties tai! Tā emitē pozitronus.

—   Ko?

-          Pozitronus ar tik augstu enerģiju es vēl ne­kad neesmu redzējis… Un jūsu skaitļi par tās i adioaktivitāti ir pārāk zemi.

-    Pārāk zemi?

-— Neapšaubāmi. Un mani uztrauc tas, ka katrā mērīšanas reizē šī radioaktivitāte ir mazlietiņ aug­stāka nekā iepriekš.

Bronovskis no savas žaketes ietilpīgās kabatas izvilka ābolu un iekoda tajā.

-          Okei, jūs tikāties ar Helamu, un viņš jūs iz­svieda laukā, kā jau varēja sagaidīt. Ko tālāk?

—       Es vēl neesmu īsti izlēmis. Bet, lai nu kā, viņa resnā pakaļa dabūs ciest. Zināt, es vienreiz jau tikos ar viņu, pirms vairākiem gadiem, kad likko biju šeit ieradies, un domāju, ka viņš ir liels cilvēks. Liels cilvēks… Viņš ir lielākais nelietis zinātnes vēsturē! Un viņa Sūkņa īstā vēsture, zi­nāt, tagad ir ierakstīta te … — Lemonts piesita •■cv pie deniņiem. — Helams tic pats savai fantā­zijai un cīnās par to ar slimīgu niknumu. Viņš ir pigmejs ar vienu vienīgu talantu — spēju pārlie­cināt citus, ka ir milzis.

Lemonts pacēla acis uz Bronovska plato, mier­mīlīgo seju, kas bija savilkta smaidā, un izspieda smiekliņu.

—   Nu labi, ko tur runāt, esmu taču to visu jums jau agrāk stāstījis.

—   Ne vienreiz vien, — Bronovskis piekrita.

—   Bet man nedod miera tas, ka visa pasaule …

2

Pīteram Lemontam bija divi gadi, kad Helams pirmoreiz paņēma rokā pudeli ar pārvērtušos vol­framu. Divdesmit piecu gadu vecumā, tikko publi­cējis savu doktora disertāciju, Lemonts sāka strā- : dāt Pirmajā Sūkņa Stacijā un vienlaikus dabūja vietu universitātes fizikas fakultātē.

Jaunajam cilvēkam tas bija ievērojams sasnie­gums. Pirmajai Sūkņa Stacijai trūka vēlāko sta­ciju spožuma, taču tā bija vecmāmiņa visām pā­rējām, kas tagad veselā ķēdē apjoza planētu, kaut arī pašai tehnoloģijai bija tikai pārdesmit gadu. Līdz tam neviens lielāks tehnikas jaunums nebija ieviesies tik ātri un plaši kā Elektronu Sūknis — un kāpēc gan lai tā nebūtu? Tas nozīmēja brīvu enerģiju neierobežotā daudzumā un bez jebkādām problēmām. Tas bija visas pasaules Santa Klauss un Aladīna lampa.

Lemonts bija atnācis te strādāt, lai nodarbotos ar visai abstraktām teorētiskām problēmām, taču drīz vien viņu ieinteresēja Elektronu Sūkņa pār­steidzošā vēsture. To nekad visā pilnībā nebija uzrakstījis cilvēks, kas īsti izprastu teorētiskos principus (ciktāl tie vispār bija izprotami) un kam būtu spējas sarežģīto izklāstīt populāri. Tiesa, He­lams pats bija publicējis vairākus rakstus vidus­mēra lasītāja līmenim, taču tos nevarēja uzskatīt par secīgu, nopamatotu Elektronu Sūkņa vēsturi, kādu sapņoja uzrakstīt Lemonts.

Sākumam viņš vērīgi izlasīja Helama rakstus

UN citas publicētas atmiņas — tā sakot, oficiālus dokumentus, meklēdams tajos apstiprinājumu He­lama frāzei, kas bija satricinājusi pasauli, Dižajai Idejai, kā to nereti dēvēja (un vienmēr rakstīja ar lielajiem burtiem).

Protams, vēlāk, kad Lemonts. bija piedzīvojis vilšanos, viņš sāka rakties dziļāk, un viņam radās jautājums, vai Helama slavenā replika maz ir pie­derējusi Helamam. Tā bija izteikta seminārā, kas iezīmēja īsto Elektronu Sūkņa sākumu. Un tad izrādījās, ka ir ārkārtīgi grūti par semināru uz­zināt kaut ko sīkāk un dabūt runu ierakstus ab­solūti nav iespējams.

Galu galā Lemontam modās aizdomas, ka ne­skaidrība, kas klāja laika smiltīs atstātās semināra pēdas, nav gluži nejauša. Ja prasmīgi konfrontēja vairākus materiālus, sāka likties pilnīgi iespējams, ka Džons F. K. Makfārlends ir pateicis kaut ko ļoti līdzīgu izšķirošajam secinājumam, kuru izda­rījis Helams, — turklāt pateicis to pirms Helama.

Lemonts aizgāja pie Makfārlenda, kas oficiāla­jos atreferējumos nemaz nebija pieminēts un ta­gad pētīja atmosfēras augšējos slāņus, īpašu uz­manību pievēršot Saules vējam. Tas nebija augsta ranga darbs, taču tam bija savas priekšrocības un ciešs sakars ar Sūkņa darbību. Makfārlends acīm­redzot nebija kritis par upuri aizmirstībai, kā bija noticis ar Denisonu.

Makfārlends izturējās pret Lemontu laipni un bija gatavs runāt par jebkuru tematu, izņemot se­mināra norisi. Viņš gluži vienkārši to neatcerējās.

Lemonts neatlaidās, un nocitēja liecības, kādas bija savācis.

Makfārlends izņēma pīpi, piebāza to, vērīgi ap­lūkoja tabaku un dīvaini saspringti sacīja:

—   Es negribu atcerēties, jo tas nav svarīgi, pa­tiešām nav. Pieņemsim, es paziņotu, ka esmu kaut ko teicis. Neviens tam neticētu. Es izskatītos pēc idiota, kas sirgst ar lieluma māniju.

—  Un Helams parūpētos par to, lai jūs aizraida pensijā?

—  To es nesaku, taču nedomāju, ka tas man nāktu par labu. Un kāda gan tur starpība?

—   Runa ir par vēsturisko patiesību! — Lemonts teica.

—   Ak, nieki! Vēsturiskā patiesība ir tāda, ka Helams bija neatlaidīgs. Viņš piespieda cilvēkus pētīt, vai viņi to gribēja vai ne. Bez Helama šis volframs galu galā būtu eksplodējis un prasījis nezin cik upuru. Varbūt nekad neatrastos jauns šīs vielas paraugs, un mēs nebūtu tikuši pie Sūkņa. Par to jāpateicas Helamam, pat ja viņš šo patei­cību nav pelnījis, un, ja tas ir bezjēdzīgi, es tur neko. nevaru līdzēt, bezjēdzīga ir pati vēsture.

Lemontu tas neapmierināja, taču viņam bija vien ar to jāpietiek, jo Makfārlends vairāk par šo tematu runāt negribēja.

Vēsturiskā patiesība!

Šķietami neapstrīdams vēsturiskās patiesības fakts bija tas, ka tieši radioaktivitāte «Helama volframu» (tā to nosauca pēc vēsturiskas tradīci­jas) padarīja slavenu. Nebija svarīgi, vai tas ir vai nav volframs, vai to kāds ir vai nav aizticis, vai tas ir vai nav neiespējams izotops. Visu citu nobīdīja malā izbrīns par vielu, kura uzrādīja ne­mitīgi pieaugošu radioaktivitāti apstākļos, kas iz­slēdza jebkura tipa radioaktīvās sabrukšanas iespēju jebkurā toreiz pazīstamā pakāpē.

… Pēc brīža Kantrovičs nomurmināja:

—      Mums labāk vajadzētu to izkliedēt. Ja mēs šo \ ielu glabāsim vienkopus, tā iztvaikos vai eksplo­dēs, vai arī abi procesi notiks reizē un saindēs pusi pilsētas.

Tā metāls tika saberzts pulverī, sadalīts mazās porcijās un sajaukts vispirms ar parasto volframu mi vēlāk, kad arī tas kļuva radioaktīvs, ar grafītu, kam ir mazāks efektīvais šķērsgriezums.

Vēl nebija pagājuši ne divi mēneši, kopš Helams bija ievērojis pudeles satura pārvērtību, kad Kan- Irovičs, uzdodot Helamu par līdzautoru, ziņojumā žurnāla «Nticlear Reviews» redaktoram pavēstīja par plutonija 186 eksistenci. Tā tika apstiprināts Treisija sākotnējais formulējums, taču viņa vārds netika minēts ne tad, ne vēlāk. Līdz ar to Helama volframs sāka savu uzvaras gājienu pasaules mē­rogā, bet Denisons sāka manīt pārmaiņas, kas bei­dzās ar to, ka viņš tika pilnīgi nobīdīts malā.

Plutonija 186 eksistence jau pati par sevi bija nelāgs fakts. Tas, ka šis izotops sākumā bija bijis stabils un tad dīvainā kārtā kļuvis arvien vairāk radioaktīvs, bija vēl ļaunāk.

Tika noorganizēts seminārs šīs problēmas ap­spriešanai. Semināru vadīja Kantrovičs, un tas uz­skatāms par interesantu vēsturisku momentu, jo tā bija pēdējā reize, kad lielu sanāksmi sakarā ar Elektronu Sūkni vadīja kāds cits, nevis Helams. Pēc pieciem mēnešiem Kantrovičs nomira, un tā­dējādi vienīgā personība, kam bija pietiekama autoritāte, lai Helams paliktu ēnā, vairs nestāvēja viņam ceļā.

Seminārs risinājās ārkārtīgi neauglīgi līdz tam brīdim, kad Helams nāca klajā ar savu Dižo Ideju, bet, pēc Lemonta rekonstruētās versijas, īstais pa­grieziena punkts iezīmējās lenča pārtraukuma laikā. Tad Makfārlends, kurš oficiālajos ziņojumos ne ar vārdu netika pieminēts, kaut gan bija viens no semināra organizētājiem, pateica: «Zināt, kas mums te vajadzīgs — kripatiņa fantāzijas. Iedo­mājieties …»

Viņš runāja ar Didriku Van Klcmensu, un Van Klemenss to bija minējis savās personiskajā ste- nogrāfijā rakstītajās piezīmēs. Kad Lemontam bei­dzot izdevās to uzost, Van Klemenss jau sen bija miris, un, kaut gan viņa piezīmes pašu Lemontu pārliecināja, nācās atzīt, ka bez apstiprinošiem faktiem nevienu citu tās nepārliecinās. Turklāt ne­bija iespējams pierādīt, ka Helams šos Makfār- lenda vārdus dzirdējis. Lemonts būtu bijis gatavs derēt uz nezin ko, ka Helams tobrīd atradies tu­vumā, taču šī viņa dedzība arī nekāds pierādijums nebija.

Un, ja arī Lemonts varētu to pierādīt— kas tad? Tas varbūt aizskartu Helama pārspīlēto pašlep­numu, taču viņa stāvokli kaut cik jūtami satricināt nespētu. Tiktu apgalvots, ka Makfārlendam šie vārdi bijuši tikai nejauša iedoma, bet Helams tos uztvēris kā kaut ko vairāk. Tieši viņš nebaidī­jies iziet visu priekšā un oficiāli izvirzīt hipotēzi, riskēdams kļūt par izsmiekla objektu. Makfārlen­dam droši vien ne prātā nenācis ar šo savu «kri­patiņu fantāzijas» bāzties iekšā semināra oficiā­lajā atreferējumā.

Lemonts varētu strīdēties pretī, ka Makfārlends bija labi pazīstams kodolfiziķis, kam vajadzēja domāt par savu reputāciju, bet Helams — jauns radioķīmiķis, kurš kodolfizikā varēja pateikt, ko vien gribēja, jo kā nespeciālistam viņam neviens neko nepārmestu.

Lai nu kā, saskaņā ar oficiālo stenogrammu He­lams bija teicis šādu runu:

«Džentlmeņi, mēs netiekam ne soli uz priekšu. Tādēļ es gribu izteikt kādu pieņēmumu, kas ne­pavisam nepretendē uz diez kādu jēgu, taču nav arī gluži tik bezjēdzīgs kā viss cits, ko tiku te dzirdējis. …Mēs esam sastapušies ar vielu — plutoniju 186, kas vispār nevar eksistēt, nemaz nerunājot par to, ka tā kaut īsu brīdi varētu būt stabila viela, ja vien Universa dabas likumi jopro­jām ir spēkā. Tātad jāsecina: tā kā šī viela neap­šaubāmi eksistē un sākumā bija stabila, tai jābūt eksistējušai, vismaz sākumā, kādā vietā vai laikā, vai apstākļos, kur Universa dabas likumi ir citādi. Īsi un skaidri — viela, kuru mēs pētījam, vispār nav radusies mūsu Universā, tā nāk no cita Uni­versa — blakus Universa, paralēla Universa. Sau­ciet to, kā gribat.

Nokļuvusi šeit — es negribu izlikties, ka zinu, kā tā tikusi pāri, — šī viela vēl bija stabila, manu­prāt, tāpēc, ka tā atnesa līdz sava Universa liku­mus. Fakts, ka tā lēnām kļuva radioaktīva un tās radioaktivitāte arvien pieauga, var nozīmēt, ka mūsu Universa likumi pamazām iesūcās tās sub­stancē, ja tā varētu izteikties.

Atgādināšu, ka tai pašā laikā, kad parādījās plutonijs 186, volframa paraugs, kas sastāvēja no vairākiem stabiliem izotopiem, ieskaitot vol­framu 186, nozuda. Varbūt tas ir nokļuvis paralē­lajā Universā. Galu galā ir loģiski pieņemt, ka vieglāk var notikt masu apmaiņa nekā masas transferācija vienā virzienā. Paralēlajā Universā volframs 186 varbūt ir tāda pati anomālija kā plu­tonijs 186 pie mums. Sākumā tas tur var būt sta­bila viela un pēc tam pamazām kļūt arvien radio­aktīvāks. Tas tur var noderēt par enerģijas avotu, gluži tāpat kā plutonijs 186 šeit.»

Klausītāji acīmredzot bija gaužām pārsteigti, jo stenogrammā nav fiksēts neviens starpsauciens, vismaz līdz pēdējam šeit citētajam teikumam, pēc kura Helams laikam ieturēja pauzi, lai atvilktu elpu un varbūt pats pabrīnītos par savu pārdro­šību.

Tad kāds no semināra dalībniekiem (domājams, Antuāns Džeroms Lepins, kaut gan pieraksts nav skaidrs) jautāja, vai profesors Helams domājot, ka kāda saprātīga būtne Parauniversā tīšām izda­rījusi šo apmaiņu, lai iegūtu enerģijas avotu. Tā valodā ienāca apzīmējums «Parauniverss», acīm­redzot kā ērts «paralēlā Universa» saīsinājums. Tas ir pirmais oficiāli reģistrētais šā vārda lieto- , jums.

Brīdi valdīja klusums, un tad Helams ar vēl lie­lāku pārdrošību sacīja (un tā bija Dižās Idejas būtība): «Jā, es tā domāju, un es domāju arī, ka šo enerģijas avotu praktiski var izmantot tikai tad, ja Universs un Parauniverss sadarbojas, ja sūk­nis funkcionē abās pusēs un, izmantojot divu Uni­versu dabas likumu atšķirību, enerģija tiek dzīta no viņiem pie mums un no mums pie viņiem.»

Helams bija pieņēmis apzīmējumu «Parauni- , verss» un no šī brīža padarīja to par savu. Vēl vairāk — viņš pirmais šai sakarā lietoja vārdu «sūknis» (kopš tā laika to vienmēr raksta ar lielo burtu).

Oficiālajā atreferējumā ir tendence radīt iespaidu, ka Helama hipotēze tūlīt pat guvusi vis­pārēju atsaucību, taču tā nebija. Tie, kas vispār par to izteicās, aprobežojās ar nekompromitējošo konstatējumu, ka tas esot interesants minējums. Kantrovičs nebilda ne vārda. Helama karjerai tas bija kritisks brīdis.

Vienam pašam viņam nebija pa spēkam izstrā­dāt savas hipotēzes teorētisko un praktisko nopa- matojumu. Bija nepieciešama zinātnieku grupa, un tāda tika izveidota. Taču neviens no šīs grupas atklāti neatbalstīja Helama hipotēzi, kamēr bija jau par vēlu. Kad panākumi vairs neradīja šau­bas, cilvēki pierada domāt, ka viss ir Helama un vienīgi Helama nopelns. Visai pasaulei Helams un vienīgi Helams bija tas, kurš pirmais atklājis šo vielu, iecerējis un pasludinājis Dižo Ideju. Un tā­dēļ neviens cits kā Helams bija .Elektronu Sūkņa Tēvs.

Dažādās laboratorijās uz galdiem kārdinoši tika izliktas volframa lodītes. Katrā desmitajā labora­torijā notika apmaiņa un radās jauni plutonija 186 krājumi. Tad kā ēsmu piedāvāja citus elementus, bet tie netika pieņemti… Taču, lai kur parādījās plutonijs 186 un lai kas to atnesa uz pētniecības organizāciju, kura nodarbojās ar šo problēmu, sa­biedrībai tas bija un palika «Helama volframs».

Un atkal tas bija Helams, kas visveiksmīgāk izklāstīja plašām masām dažus teorijas aspektus. Pašam par pārsteigumu (kā Helams vēlāk iztei­cas), viņš izrādījās veikls rakstītājs, un populari­zēšanas darbs viņam patika. Turklāt panākumiem ir sava inerce, un cilvēki nebūtu pieņēmuši infor­māciju par šo tematu ne no viena cita kā tikai no I Ielama.

Plašu atzinību ieguvušajā rakstā nedēļas izde­vumā «North American Sunday Tele-Times Weekly» Helams rakstīja:

«Mēs nezinām, cik daudzos dažādos veidos Pa- rauniversa likumi atšķiras no mūsējiem, bet varam diezgan droši minēt, ka kodolu stiprā mijiedarbība, kas ir stiprākais zināmais spēks mūsu Universā, Parauniversā ir vēl spēcīgāka, varbūt pat simt reižu spēcīgāka. Tas nozīmē, ka tur ir vieglāk pār­varēt protonu savstarpējo elektrostatisko atgrūša- nos un ka kodolam vajadzīgs mazāk neitronu, lai tas būtu stabils.

Plutonijs 186, kas ir stabils Parauniversā, satur pārak daudz protonu jeb pārāk maz neitronu, lai būtu stabils mūsu Universā, kur kodolu mijiedar­bība ir vājāka. Plutonijs 186, nokļuvis mūsu Uni­versā, sāk izstarot pozitronus, līdz ar to atbrīvo­dams enerģiju, un ar katru izstaroto pozitronu viens protons kodolā pārvēršas par neitronu. Galu galā katrā kodolā divdesmit protoni ir pārvērtu­šies par neitroniem un plutonijs 186 ir kļuvis par volframu 186, kas ir stabils mūsu Universā. Pro­cesā no katra kodola ir izdalījušies divdesmit pozi­troni. Tie saduras un anihilējas ar divdesmit elek­troniem, atkal atbrīvojot enerģiju, tā ka ar katru plutonija 186 kodolu, kas nonāk pie mums, mūsu Universs zaudē divdesmit elektronu.

Tai pašā laikā volframs 186, kas nokļūst Para­universā, pretējā iemesla dēļ tur ir nestabils. Pēc Parauniversa likumiem tā kodolos ir pārāk daudz neitronu jeb pārāk maz protonu. Volframa 186 ko­doli sāk izstarot elektronus, nemitīgi atbrīvojot enerģiju, un līdz ar katru izstaroto elektronu viens neitrons pārvēršas par protonu, kamēr galu galā atkal rodas plutonijs 186. Ar katru volframa 186 kodolu, kas nokļūst Parauniversā, tur nāk klāt div­desmit elektronu.

Plutonijs/volframs var bezgalīgi cirkulēt šurpu turpu starp Universu un Parauniversu, dodot ener­ģiju vispirms vienā, tad otrā, un ikreiz ar katru kodolu, kas piedalās šai ciklā, divdesmit elektronu no mūsu Universa pārvietojas uz Parauniversu. Abas puses var iegūt enerģiju, ja darbojas šāds Starpuniversu Elektronu Sūknis.»

Šīs idejas īstenošana dzīvē un paša Elektronu Sūkņa kā efektīva enerģijas avota radīšana nori­tēja apbrīnojami ātri, un katrs jauns panākums cēla Helama prestižu.

Lcmontam nebija iemesla apšaubīt šo prestižu, mi viņš juta pret Helamu godbijīgu cieņu (ko vē­lāk pašam bija neērti atcerēties un ko viņš — tur­klāt diezgan sekmīgi — centās izdzēst no atmi­ņas), kad pirmoreiz lūdza viņam garāku sarunu sakarā ar iecerēto Elektronu Sūkņa vēsturi.

Helams likās atsaucīgs. Trīsdesmit gados viņš bija pacēlies tādos sabiedriskās cieņas augstumos, ka varēja taisni pabrīnīties, kā gan viņam neasiņo deguns. Fiziski viņš bija ja ne pievilcīgi, tad iespaidīgi novecojis. Auguma smagnējība it kā ak­centēja viņa stāvokļa svarīgumu, un savas sejas rupjajiem vaibstiem viņš prata piešķirt mierpilnas apgarotības izteiksmi. Tomēr Helams, tāpat kā se­nāk, mēdza ātri pietvīkt, un tas, cik viegli ievaino­jama viņa pašcieņa, bija kļuvis par parunu.

Pirms Lemonta ierašanās Helams jau bija par viņu informēts.

—   Jūs esat doktors Pīters Lemonts un, kā man stāstīja, esat devis krietnu ieguldījumu parateo- rijā, — viņš sacīja. — Es atceros jūsu disertāciju. Tā bija par kodoltermisko sintēzi Parauniversā, vai ne tā?

—  Jā, ser.

—   Labi, atsvaidziniet manu atmiņu! Pastāstiet par savu darbu. Populāri, protams, it kā jūs ru­nātu ar profānu. Galu galā, — Helams klukstoši iesmējās, — savā ziņā es arī esmu profāns. Zināt, mana specialitāte ir radioķīmija, un nekāds lielais teorētiķis es neesmu, ja neņem vērā dažas šad tad izvirzītas koncepcijas.

Tobrīd Lemonts šos vārdus uzņēma kā godīgu pašnovērtējumu, un varbūt patiešām Helams tos neteica, liekulīgā vēlībā nolaizdamies no saviem augstumiem, kā Lemonts vēlāk neatlaidīgi apgal­voja. Taču drīz vien viņš atklāja — vai vismaz aizstāvēja šādu viedokli —, ka tas ir raksturīgi Helama metodei uztvert citu padarītā darba bū­tību. Pēc tam viņš spēja veikli runāt par attiecīgo tematu, īpaši vai pat nemaz necenzdamies piemi­nēt, kā nopelns tas ir.

Taču toreiz jaunais fiziķis Lemonts jutās gan­drīz vai glaimots un tūlīt ļāva vaļu daiļrunīgai de­dzībai, ar kādu cilvēks mēdz stāstīt par saviem atklājumiem.

—   Es nevaru teikt, ka esmu paveicis daudz, doktor Helam. Dedukcijas ceļā izsecināt, kādi ir Parauniversa dabas likumi jeb paralikumi — tas ir ļoti sarežģīts uzdevums. Mums ir tik maz, uz kā balstīties. Es ņēmu par pamatu to mazumiņu, ko mēs zinām, un neizvirzīju nevienu jaunu tēzi, kas nav pierādāma. Tā kā Parauniversā kodolu stiprā mijiedarbība ir spēcīgāka, šķiet skaidrs, ka mazu kodolu sintēze tur notiek vieglāk.

—   Parasintēze, — Helams sacīja.

—   Jā, ser. Uzdevums bija noskaidrot, kādi šie procesi konkrēti varētu būt. Matemātiskie aprēķini šķita diezgan nedroši, bet pēc vairākām transfor­mācijām sāka veikties labāk. Izrādās, piemēram, ka litija hidrīdu tur var pakļaut kodoltermiskajai reakcijai par četrām lieluma kārtām zemākā tem­peratūrā nekā šeit. Pie mums, lai litija hibrīds eks­plodētu, vajadzīga atombumbas temperatūra, bet Parauniversā, tā sakot, tam pietiktu ar parastu di­namīta lādiņu. Iespējams pat, ka tur litija hidrīdu var aizdedzināt ar sērkociņu, taču tā laikam tomēr nav. Zināt, mēs esam viņiem piedāvājuši litija hidrīdu, jo kodoltermiskā sintēze Parauniversā va­rētu būt dabisks enerģijas avots, bet viņi to ne­pieņem.

-    Jā, cs zinu.

-     Tas acīmredzot viņiem būtu pārāk riskanti — !,ipat kā lietot tonnām nitroglicerīnu raķešu dzinē- jos, tikai vēl bīstamāk.

-    Ļoti labi. Un jūs rakstāt arī Sūkņa vēsturi?

-     Neoficiālu, ser. Kad manuskripts būs ga- Iavs, es lūgšu jūs to izlasīt, ja drīkstu, — man tas lil'itu ļoti noderīgi, jo jūs šos notikumus zināt visos sīkumos. Patiesībā man gribētos tūlīt pat izmantot l/.devību un šo to pajautāt, ja jums būtu mazliet laika.

-     Dažas minūtes varu jums veltīt. Ko tad jūs vēlaties zināt? — Helams smaidīja. Tā bija pēdējā reize, kad viņš smaidīja Lemonta klātbūtnē.

—  Efektīvs un praktisks Sūknis, profesor He- lain, tika konstruēts ārkārtīgi īsā laikā, — Le­monts iesāka. — Tiklīdz Sūkņa projekts . ..

— Starpunivcrsu Elektronu Sūkņa projekts, — lielāms, joprojām smaidīdams, izlaboja.

—  Jā, protams, — Lemonts sacīja un nokrem- šļojās. — Es tikai lietoju populāro nosaukumu. Tiklīdz projekts bija pieņemts, visas tehniskās de­taļas tika izstrādātas ļoti ātri un veiksmīgi.

—  Tā ir taisnība, — Helams sacīja, un viņa balsī ieskanējās pašapmierinātība. — Man ir daudzkārt teikts, ka tas esot mans nopelns, ka iz­šķirošais faktors bijusi mana enerģiskā un gudrā vadība, taču jums savā grāmatā nevajadzētu to pārāk uzsvērt. Faktiski mums projekta izstrādā­šanā piedalījās daudzi ārkārtīgi talantīgi cilvēki, un es negribētu, ka manas lomas pārspīlēšana aizēnotu atsevišķu grupas locekļu spožumu.

Lemonts mazliet īdzīgi papurināja galvu — vi­ņam šķita, ka šī Helama piezīme neattiecas uz lietu. Viņš turpināja:

—      Es nepavisam nedomāju to. Es gribēju ru­nāt par saprātīgajām būtnēm Sūkņa otrā pusē — par paracilvēkiem, kā tās mēdz dēvēt. Viņi to iesāka. Mēs viņus atklājām tikai pēc tam, kad volframs pirmoreiz bija apmainīts ar plutoniju, bet viņi mūs atklāja pirmie, lai izdarītu šo trans- ferāciju, un vadījās vienīgi no teorijas, nesaņēmuši nekādu mājienu, kā mēs no viņiem. Un tā dzelzs folija, ko viņi atsūtīja …

Nu Helama smaids bija nozudis un uz visiem laikiem. Viņš sarauca pieri un skaļi sacīja:

—   Šie simboli netika atšifrēti. Nekas par tiem …

—   Ģeometriskās figūras bija saprotamas, ser. Es esmu šo foliju redzējis, un ir pilnīgi skaidrs, ka tajā doti norādījumi par Sūkņa uzbūvi. Man šķiet, ka …

Helama krēsls, dusmīgi iečīkstēdamies, atsprāga no galda.

—   Par to nerunāsim, jaunais cilvēk! Sūkni uz­būvējām mēs, nevis viņi.

—   Jā, bet vai tad nav tiesa, ka viņi . ..

—   Ko viņi?

Tagad Lemonts aptvēra, kādu emociju vētru viņš izraisījis, taču nevarēja saprast tās iemeslu. Viņš nedroši turpināja:

—   … ka viņi ir gudrāki par mums, ka patiesībā to izdarīja viņi. Vai tad to var apšaubīt, ser?

Pietvīkušais Helams bija pietrūcies kājās.

—    Un kā vēl! — viņš kliedza. — Es neļaušu te ievazāt mistiku. Jau tā tās ir par daudz. Paklau­sieties, jaunais cilvēk, —■ Helams panācās tuvāk joprojām sēdošajam un galīgi pārsteigtajam Le- inontain, kratīdams pret viņu savu resno pirkstu, — ja jūsu vēsture ieņems tādu viedokli, ka mēs esam marionetes paracilvēku rokās, Pirmā Sta­cija to nepublicēs un, ciktāl teikšana būs man, tā vispār neieraudzīs dienas gaismu. Es nevēlos, ka cilvēci un tās saprātu ierindo zemākā kategorijā un parabūtnes paceļ dievu lomā.

I emontam nekas cits neatlika kā doties projām. Viņš bija apmulsis un galīgi satriekts, ka izraisījis lādu naidīgumu cilvēkā, no kura bija gaidījis at­saucību.

Un tad Lemonts konstatēja, ka.vēsturiskie avoti viņam piepeši sāk izsīkt. Tie, kas pirms nedēļas bija bijuši diezgan runīgi, tagad neatcerējās vairs neko un nevarēja atlicināt laiku intervijām.

Sākumā Lemontu tas kaitināja, tad viņā palē­nam sāka briest dusmas. Pārlūkojis savākto ma- Icriālu no cita redzesviedokļa, viņš tagad ņēmās tirdīt un piestāt, kur senāk bija tikai vaicājis. Kad Lemonts sastapa Helamu nodaļas sanāksmēs, tas saviebās un izlikās viņu neredzam, un Lemonts sa­vukārt apveltīja Helamu ar nicīgu skatienu.

Rezultātā Lemonts saprata, ka viņa sākotnējā — parateorētiķa karjera lemta neveiksmei, un daudz nopietnāk nekā līdz tam pievērsās savai otrajai — zinātnes vēsturnieka karjerai.

6 (turpinājums)

—   Sasodītais muļķis! — Lemonts murmināja, atcerēdamies savu pirmo vizīti pie Helama. — Jums, Maik, vajadzēja redzēt, kā viņš pārbijās, tiklīdz es ieminējos, ka virzošais spēks ir bijusi otrā puse. Tagad man pašam brīnums, kā gan, šad tad viņu jau sastapis, es varēju nezināt, ka viņš tā reaģēs. Esiet pateicīgs liktenim, ka jums nekad nav bijis jāstrādā kopā ar viņu.

—   Esmu pateicīgs, — Bronovskis vienaldzīgi sacīja, — kaut gan ir brīži, kad arī jūs neesat eņģelis.

—   Nesūdzieties. Jūsu darbā nav nekādu pro­blēmu.

—   Nav arī intereses par to. Kam gan rūp mans darbs, izņemot mani pašu un vēl piecus cilvēkus visā pasaulē. Nu, varbūt sešus. Vai atceraties?

Lemonts atcerējās.

—  Jā, protams, — viņš sacīja.

4

Bronovska lēnīgais izskats nespēja apmānīt ne­vienu, kas viņu iepazina kaut cik tuvāk. Viņš bija enerģisks cilvēks ar asu prātu un urķējās pro­blēmā, kamēr to atrisināja vai bija izurķējis tik­tāl, ka zināja — atrisinājums nav iespējams.

Ņemsim kaut vai etrusku uzrakstus, kas viņu padarīja slavenu. Šī valoda bija bijusi dzīva līdz mūsu ēras pirmajam gadsimtam, bet pēc tam, ro­miešu kultūršovinisma nīdēta, gandrīz pilnīgi iz­zudusi. Uzraksti, kas bija pārdzīvojuši romiešu naidīguma asinspirti un vēl ļaunāko vienaldzību, bija rakstīti grieķu burtiem, tā ka izlasīt tos va­rēja, bet vairāk arī neko. Šķita, ka etrusku valoda nav radniecīga nevienai no apkārtējām valodām; tā likās ļoti arhaiska; likās pat, ka tā nepieder pie indoeiropiešu valodām.

Tādēļ Bronovskis pievērsās kādai citai valodai, kas arī, kā šķita, nebija radniecīga nevienai no apkārtējām valodām, likās ļoti arhaiska un it kā nepiederēja pie indoeiropiešu valodām, bet bija dzīva un tika runāta novadā, kas atradās ne visai tālu no tās teritorijas, kur kādreiz bija dzīvojuši ctruski.

Ja papētītu basku valodu? — Bronovskis prā­toja. Un viņš izmantoja basku valodu par ceļvedi, (liti pirms viņa bija mēģinājuši to darīt un atme­tuši ar roku. Bronovskis neatkāpās.

Tas bija milzīgs darbs, jo basku valoda, kas jau pati par sevi bija ārkārtīgi grūta, palīdzēja gau­žām maz. Turpinot pētījumus, Bronovskis atklāja arvien jaunus faktus, kas vedināja uz domu, ka starp senās Itālijas ziemeļu un senās Spānijas zie­meļu iedzīvotājiem pastāvējuši kultūras sakari. Viņš varēja pat pierādīt, ka ķeltu priekšteči Rie­tumeiropā runājuši valodā, kuras attālas radinie­ces, kas to pārdzīvojušas, bijušas etrusku un basku valoda. Taču divos tūkstošos gadu basku valoda bija pārveidojusies un stipri piesārņojusies ar -pāņu valodas elementiem. Vispirms izpētīt, kāda bijusi tās struktūra romiešu laikā, un tad to iz­mantot etrusku valodas atšifrēšanai — tas bija izcils zinātnieka varoņdarbs, un Bronovska uz­vara padarīja mēmus visas pasaules filologus.

Etrusku tekstu tulkojumi paši par sevi bija gau­žām neinteresanti un nenozīmīgi — lielākoties pa­rastas epitāfijas. Taču pats fakts, ka tie tika pār­tulkoti, bija īsts brīnums un, kā vēlāk izrādījās, ļoti nozīmīgs Lemontam.

Bet ne sākumā. Patiesību sakot, šo uzrakstu pārtulkošana bija noticis fakts jau gandrīz piecus gadus, kad Lemonts vēl nebija pat dzirdējis, ka kādreiz dzīvojusi tāda tauta kā etruski. Bet tad universitātē ieradās Bronovskis, lai nolasītu vienu no gadskārtējām Sadraudzības lekcijām, un Le­monts, kas parasti izvairījās no fakultātes darbi­nieku pienākuma būt klausītāju vidū, šoreiz tomēr aizgāja.

Tas nenotika tapec, ka viņš butu apzinajies te­mata svarīgumu vai jutis kādu interesi par to. Tas

notika tāpēc, ka viņš mēdza satikties ar kādu Ro­māņu valodu nodaļas aspiranti un todien vaja­dzēja izvēlēties starp šo lekciju un mūzikas festi­vālu, ko viņam nepavisam negribējās dzirdēt. Šīs draudzības saites bija nestipras, Lemonta uztverē ne visai nopietnas un tikai īslaicīgas, taču tās at­veda viņu uz Bronovska lekciju.

Un Lemonts to noklausījās ar patiku. Senā et­rusku civilizācija pirmoreiz ienāca viņa apziņā kā intereses vērts objekts, un neatšifrētas valodas iztulkošanas problēma šķita brīnumaini valdzi­noša. Zēns būdams, Lemonts bija aizrautīgi risinā­jis kriptogrammas, bet vēlāk līdz ar citām bērniš­ķīgām nodarbībām tās pametis, lai pievērstos daudz svarīgākajām kriptogrammām, ko uzdeva daba, un galu galā nonācis pie parateorijas.

Bronovska lekcija viņam atsauca atmiņā, kādu prieku toreiz zēnībā sagādāja apziņa, ka pama­zām sāc uztvert šķietami nejauši kopā salikto sim­bolu jēgu, un kā pārvarētās grūtības padarīja vei­kumu jo nozīmīgāku. Bronovskis bija liela mēroga kriptogrammists, un viņa stāstījums par prāta ne­atlaidīgo ielaušanos nezināmajā Lemontam gāja pie sirds.

Tomēr šī trīskāršā sagadīšanās — Bronovska ierašanās universitātes pilsētiņā, Lemonta zēniskā aizraušanās ar kriptogrammām, pievilcīgās jaunās dāmas ietekme — tā arī būtu palikusi bez jebkāda turpinājuma, ja tieši nākamajā dienā Lemonts ne­būtu ticies ar Helamu un neglābjami un, kā viņš drīz vien konstatēja, uz visiem laikiem kritis nežē­lastībā.

Stundu pēc šīs sarunas Lemonts nolēma uzmek­lēt Bronovski. Par strīda ābolu bija kļuvis tas, kas Lemontam pašam bija licies tik acīmredzams un Helamu tik ļoti aizskāris. Lemonts bija saņēmis

nosodījumu un juta nepieciešamību dot pretsi­tienu — visvairāk šā nosodījuma dēļ. Parabūtnes hija gudrākas par cilvēku. Lemonts agrāk bija tam lleejis kā kaut kam pašsaprotamam, nedomājot, cik tas svarīgi. Tagad tas bija kļuvis ļoti svarīgi. I īs katrā ziņā bija jāpierāda un šis fakts jāiegrūž lielāmām rīklē — vislabāk šķērseniski, ar visiem asajiem stūriem uz āru, lai grūtāk norīt.

Lemonts bija jau tiktāl zaudējis savu neseno godbijību pret Helamu, ka šī doma sagādāja vi­ņam baudu.

Bronovskis vēl atradās universitātes pilsētiņā, l emonts sadzina viņam pēdas un neatlaidīgi pie­prasīja tikšanos.

Beidzot notverts, Bronovskis bija uzsvērti laipns.

Strupi atbildējis uz pieklājības frāzēm, Lemonts nepacietīgi nosauca savu vārdu un sacīja:

—   Doktor Bronovski, esmu ļoti priecīgs, ka man izdevās jūs noķert pirms aizbraukšanas. Es ceru, ka pierunāšu jūs palikt šeit ilgāk.

—   Varbūt tas nemaz nebūs grūti. Man piedāvā vietu universitātē, — Bronovskis atteica.

—   Un jūs to pieņemsiet?

—   Vēl neesmu izlēmis. Iespējams, ka pieņemšu.

—   Jums tas jādara. Un jūs to darīsiet, kad bū­siet dzirdējis, kas man sakāms. Doktor Bronovski, kam jūs domājat pievērsties tagad, kad esat atšif­rējis etrusku uzrakstus?

—   Tas nav mans vienīgais uzdevums, jaunais cilvēk. (Viņš bija piecus gadus vecāks par Le- inontu.) Es esmu arheologs, un etrusku kultūrā nav tikai viņu uzraksti vien, un pirmsklasiskajā itāļu kultūrā ir vēl daudz kas cits, ne tikai ctruski vien.

—       Taču nekas jums neliekas tik interesants un aizraujošs kā etrusku uzraksti, vai ne?

—   Protams.

—       Tad jums noteikti sagādātu prieku kaut kas vēl interesantāks, vēl sarežģītāks un tūkstošreiz nozīmīgāks nekā šie uzraksti.

—   Ko jūs ar to gribat teikt, doktor … Lemont?

—       Mums ir uzraksti, kas nav mirušas kultūras daļa, nav vispār radušies uz Zemes un pat ne mūsu Universā. Mums ir tā sauktie parasimboli.

—       Esmu par tiem dzirdējis. Vēl vairāk — esmu tos redzējis.

—        Tad droši vien esat arī jutis aicinājumu ķer­ties pie šīs problēmas, doktor Bronovski, vai ne tā? Jūs taču esat vēlējies izdibināt, ko tie nozīmē?

—       Nepavisam, doktor Lemont, tāpēc ka tur ne­kādas problēmas nav.

Lemonts aizdomīgi pavērās viņā.

—   Jūs gribat teikt, ka spējat tos izlasīt?

Bronovskis papurināja galvu.

—       Jūs mani pārpratāt. Es gribēju teikt, ka ne es, ne kāds cits tos vispār nevar izlasīt. 5im no­slēpumam nav atslēgas. Ar jebkuru Zemes valodu, arī mirušu, ir citādi. Vienmēr ir izredzes atrast kādu dzīvu vai jau atšifrētu mirušu valodu, kam ar to būtu kaut attāla radniecība. Ja tas neizdo­das, mēs vismaz zinām, ka ikvienu Zemes valodu runājuši cilvēki ar cilvēkam raksturīgu domāšanas veidu. Un, lai cik vājš, tas tomēr ir izejas punkts. Bet parasimboli ir radušies ārpus mūsu Universa, tie ir problēma, ko acīmredzot nav iespējams atri­sināt. Un neatrisināmais nav problēma.

Lemonts, visu laiku ar pūlēm valdījies, lai ne­pārtrauktu Bronovski, tagad eksplodēja:

—       Jūs maldāties, doktor Bronovski! Es nepavi­sam negribu jūs mācīt jūsu specialitātē, taču jūs m zināt dažus faktus, kas atklāti manā specialitātē. AAums ir darīšana ar paracilvēkiem, par kuriem mes nezinām gandrīz neko. Nezinām, kādi viņi iz­skatās, kā viņi domā, kādā pasaulē dzīvo, — nezi- n.un pašu elementārāko un būtiskāko. Tiktāl jums n taisnība.

—   Bet tas, ko jūs zināt, tomēr ir vairāk par neko, vai tā? — Šķita, ka Bronovski tas viss ne­maz neinteresē. Viņš izņēma no kabatas turziņu ar žāvētām vīģēm un sāka tās ēst. Piedāvāja arī Le­montam, bet tas noraidoši papurināja galvu.

—   Tieši tā! — Lemonts sacīja. — Mēs zinām kaut ko ļoti svarīgu. Viņi ir gudrāki par mums. Pirmkārt: viņi spēj izdarīt vielas transferāciju pāri Starpuniversu Telpai, turpretī mums jāpaliek pa­sīviem.

Viņš pārtrauca pats sevi, lai pajautātu Bronov­ski in:

—  Vai jūs kaut ko zināt par Starpuniversu Elektronu Sūkni?

—   Nedaudz, — Bronovskis atteica. — Bet pie­tiekami, lai sekotu jūsu domai, doktor, ja nesāksiet runāt pārāk specifiski.

Lemonts steigšus turpināja:

—   Otrkārt: viņi atsūtīja mums instrukcijas, kā uzbūvēt Sūkņa mūsu daļ u. Mēs nevarējām tas iz­lasīt, taču pietiekami labi sapratām diagrammas, lai izlobītu nepieciešamo. Treškārt: viņi kaut kāda veidā spēj mūs sajust. Katrā ziņā viņi spēj uz­tvert, piemēram, to, ka mēs esam izlikuši viņiem domātu volframu. Viņi zina, kur tas atrodas, un spēj to paņemt. Mēs neko tādu nevaram. Ir vēl citi fakti, bet pietiek ar šiem, lai parādītu, ka paracil- vēki neapšaubāmi ir augstāk attīstīti nekā mēs.

—       Taču man liekas, ka tāds ir tikai jūsu viedok­lis, — Bronovskis sacīja. — Droši vien jūsu kolēģi to neatzīst.

—   Jā, neatzīst. Bet kāpēc jūs tā spriežat?

—   Tāpēc, ka, manuprāt, jums nav taisnība.

—  Mani fakti ir pareizi. Kā tad man var nebūt taisnība?

—   Jūs pierādāt tikai to, ka paracilvēkiem ir augstāk attīstīta tehnika nekā mums. Kāds tam sa­kars ar inteliģenci? Redziet, — Bronovskis piecē­lās, lai novilktu žaketi, un apsēdās krēslā puszvi- jus, ieņemdams ērtu pozu un tīksmi atbrīvodams tuklo ķermeni, it kā fiziska labsajūta palīdzētu viņam domāt, — pirms apmēram divarpus gadsim­tiem amerikāņu jūras komandieris Metjū Perijs ieveda savu flotili Tokijas ostā. Japāņi, kas līdz tam laikam bija dzīvojuši izolēti, pēkšņi sastapās ar tehniku, kas stipri pārspēja viņējo, un nolēma, ka nebūtu gudri pretoties. Kareivīga daudzmiljonu nācija bija bezspēcīga dažu aizjūras kuģu priekšā. Vai tas pierādīja to, ka amerikāņi garīgās attīstības ziņā bija pārāki par japāņiem, vai tikai to, ka rietumu kultūra bija gājusi citā virzienā? Noteikti pēdējo, jo pusgadsimta laikā japāņi veik­smīgi apguva rietumu tehniku un nākamajā pus­gadsimtā kļuva par spēcīgu industriālu lielvalsti, kaut gan vienā no tā laika kariem tika smagi sa­kauta.

Lemonts nopietni klausījās un tad sacīja:

—  Arī es esmu par to domājis, doktor Bronov­ski, kaut gan šo faktu par japāņiem nezināju — diemžēl man nav laika studēt vēsturi. Tomēr ana­loģija ir aplama. Tas ir kaut kas vairāk nekā teh­nikas pārākums; mums un viņiem ir atšķirīgs in­telekta līmenis.

—   Jūs to varat tikai minēt, nevis pierādīt.

—      To pierāda jau tas fakts vien, ka viņi atsū- lija mums instrukcijas. Viņi gribēja, lai mēs uz- l'iivējam Sūkni, viņiem bija nepieciešams, lai mēs lu darītu. Paši viņi nevarēja šeit ierasties, bet plā- ii.is dzelzs folijas ar viņu norādījumiem — viela, li. ir visstabilākā jebkurā pasaulē, — pamazām kļuva tik radioaktīvas, ka tās nedrīkstēja uzglabāt veselas, bet mēs, protams, paguvām izgatavot ko­pijas uz mūsu pašu materiāliem'. — Lemonts ap­klusa, lai atvilktu elpu, jo juta, ka ir pārāk uz­traukts un iekarsis. Nedrīkstēja ar pārlieku de­dzību visu sabojāt.

Bronovskis ziņkāri vērās viņā.

—   Nu labi, viņi atsūtīja mums instrukcijas. Ko jiis mēģināt no tā izsecināt?

—   Viņi domāja, ka mēs tās sapratīsim. Vai viņi būtu tādi muļķi, ka sūtītu mums visai sarež­ģītus ziņojumus, dažus pat krietni garus, zinā­dami, ka mēs nesapratīsim? … Ja nebūtu bijis to diagrammu, mēs nekādā galā nebūtu tikuši. Tā­tad — viņi domāja, ka mēs sapratīsim, un tā do­māja tāpēc, ka juta: jebkurām viņiem līdzīgām būtnēm, kam ir apmēram tikpat attīstīta tehnika kā viņiem, — kaut kādā veidā viņi spēja to kon­statēt, un tas ir vēl viens faktors, kas apstiprina manu viedokli, — jābūt arī apmēram tikpat gud­rām un bez lielām grūtībām jāprot kaut ko izlobīt no viņu simboliem.

—   Tā var būt arī tikai viņu naivitāte, — Bro­novskis vienaldzīgi bilda.

—   Jūs gribat teikt, viņi domā, ka ir tikai viena vienīga valoda un ka citas saprātīgas būtnes citā Universā runā un raksta tāpat kā viņi? Turpiniet!

—   Pat ja es piekristu jūsu viedoklim, ko tad jūs gribat, lai es daru? — Bronovskis jautāja. — Es esmu redzējis šos parasimbolus. Domāju, katrs ar­heologs un filologs uz Zemes ir tos redzējis. Ne­zinu, ko es varētu darīt, un esmu pārliecināts, ka neviens cits arī to nezina. Vairāk nekā divdesmit gadu laikā nav sperts ne solis uz priekšu.

—   Patiesībā šajos divdesmit gados nav bijis īstas vēlēšanās to darīt, — Lemonts dedzīgi sa­cīja. — Sūkņa vadītāji nemaz negrib atšifrēt sim­bolus.

—   Kādēļ lai viņi to negribētu?

—   Tās nepatīkamās iespējas dēļ, ka sazināša­nās ar paracilvēkiem paradis, ka tie neapšaubāmi ir gudrāki par mums, ka mēs tiem esam marione­tēm līdzīgi partneri Sūkņa ekspluatācijā. Un tas sāpīgi aizskartu cilvēku cilts pašcieņu. Bet it īpaši tādēļ, — Lemonts centās runāt bez indīgas pieska­ņas, — ka Helams tad zaudētu Elektronu Sūkņa Tēva godu.

—   Pieņemsim, ka vadītāji gribēta atšifrēt. Ko tad varētu darīt? Kā zināms, gribēšana vēl nav darīšana.

—   Varētu mēģināt sadarboties ar paracilvēkiem. Varētu sūtīt ziņojumus uz Parauniversu. Tas ne­kad nav darīts, bet tas būtu iespējams. Metāla fo­lijā iegravētu ziņojumu varētu nolikt zem volframa lodītes.

—   Ko? Vai tad pat tagad, kad Sūkņi darbojas, viņi vēl joprojām meklē jaunus volframa pa­raugus?

—   Nē, bet viņi pamanīs izlikto volframu un sa­pratīs, ka mēs ar to mēģinām piesaistīt viņu uz­manību. Mēs pat varētu iegravēt ziņojumu tieši volframa folijā. Ja paracilvēki to paņemtu un kaut vai aptuveni apjaustu tā jēgu, viņu nākamajā ziņojumā tas kaut kā būtu parādīts. Varbūt viņi sastādītu savu un mūsu vārdu ekvivalentu tabulu vai lietotu jaukti gan savas, gan mūsu valodas vārdus. Tā būtu saprašanās ceļa būvēšana no nbām pusēm — vispirms viņi, tad mēs, tad atkal viņi un tā tālāk.

—  Un viņi, — Bronovskis sacīja, — paveiktu darba lielāko daļu?

—  Jā.

Bronovskis papurināja galvu.

—   Nav diezcik interesanti. Mani tas nevilina.

Lemonts paraudzījās uz viņu ar svelošām dus­mām.

—   Kāpēc ne? Vai jūs domājat, ka tas neatnesīs ļums pietiekamu godu? Nepacels jūs slavas aug- \tumos? Kas jūs esat — eksperts slavas jautāju­mos, vai? Nolādēts, kādu gan slavu jūs ieguvāt ar liem etrusku uzrakstiem? Jūs satriecāt piecus citus speciālistus. Varbūt sešus. Viņiem jūs esat slave­nība un veiksminieks, un viņi jūs ienīst. Kas vēl? .lus braukājat apkārt, lasīdams lekcijas par šo te­matu dažiem desmitiem klausītāju, kuri nākamajā dienā jau ir aizmirsuši jūsu vārdu. Vai tas ir tas, pec kā jūs dzenaties?

—   Nekļūstiet melodramatisks!

—   Labi. Neuzplīšos. Es dabūšu kādu citu. Var­būt tad tas prasīs vairāk laika, bet, kā jūs teicāt, paracilvēki tik un tā paveiks darba lielāko daļu. Ja būs nepieciešams, es darīšu to pats.

—   Vai jums tas ir oficiāli uzdots?

—   Nē, nav. Un kas par to? Vai varbūt tas ir vēl viens iemesls, kāpēc jūs negribat iesaistīties? Dis­ciplīnas jautājums? Nav tāda likuma, kas aizliegtu mēģināt atšifrēt šos simbolus, un es vienmēr varu uzlikt volframu uz sava galda. Es neatskaitīšos par ziņojumiem, ko saņemšu volframa vietā, un tādējādi gan pārkāpšu pētniecības kodeksu. Bet, kad darbs būs paveikts, kurš tad vairs sūdzēsies? Vai jūs strādātu kopā ar mani, ja es garantētu, ka jums nekādas nepatikšanas neiznāks, un turētu

jūsu piedalīšanos slepenībā? Tad slava ielu jums secen, bet varbūt savu dvēseles mieru jūs vērtējat augstāk? Nu, labi, — Lemonts paraustīja plecus. — Ja es darīšu to pats, vismaz nebūs jāraizējas par kāda cita dvēseles mieru.

Viņš piecēlās, lai dotos projām. Abi vīrieši bija dusmīgi un izturējās viens pret otru ar stīvu pie­klājību, kādu ievēro naidīgi noskaņoti, bet labi audzināti cilvēki.

—  Es vismaz ceru, — Lemonts sacīja, — ka jūs šo sarunu uzskatīsiet par konfidenciālu.

Arī Bronovskis bija piecēlies kājās.

—   Par to jūs varat būt drošs, — viņš vēsi at­teica, un abi atvadījās ar īsu rokas spiedienu.

Lemonts necerēja vēlreiz tikties ar Bronovski. Viņš sāka cītīgi iedvest sev pārliecību, ka būs la­bāk, ja mēģinās tulkot pats uz savu roku.

Taču pēc divām dienām Bronovskis ieradās viņa laboratorijā.

—  Tagad es aizbraucu no šejienes, bet septem­brī atgriezīšos, — viņš strupi sacīja. — Strādāšu universitātē un, ja jūs tas vēl interesēs, paskatī­šos, ko varu darīt attiecībā uz jūsu pieminēto tul­košanas problēmu.

Pārsteigtais Lemonts tik tikko paguva pateik­ties, kad Bronovskis jau cēlā gaitā izgāja no ista­bas, it kā par savu piekāpšanos dusmotos vēl vai­rāk nekā par savu atteikšanos.

Ar laiku viņi sadraudzējās, un ar laiku Lemonts. arī uzzināja, kas Bronovskim licis pārdomāt. Nā­kamajā dienā pēc viņu sarunas Bronovskis bija ieturējis lenču fakultātes klubā kopā ar grupu uni­versitātes augstāko amatpersonu, protams, rektoru ieskaitot. Bronovskis paziņojis, ka pieņems piedā­vāto vietu un savlaicīgi atsūtīs oficiālu vēstuli, un visi klātesošie izteikuši savu prieku par to.

Rektors sacījis:

«Tas lieliski pušķos mūsu universitāti, ka tajā Iradās slavenais Itaskas uzrakstu iztulkotājs. Mēs jūtamies pagodināti.»

Neviens, protams, neizlaboja šo aplamību, un Bronovska smaids, kaut arī saspringts, pat neno- Irisēja. Vēlāk Antīkās vēstures • nodaļas vadītājs paskaidroja, ka rektors esot vairāk minesotietis nekā zinātņu vīrs un, tā kā no Itaskas ezera iztē­lot varenā Misisipi, tad tāda pārtcikšanās bijusi gluži dabiska.

Taču kopā ar Lemonta vīpsnu par viņa slavas lielumu Bronovski šis atgadījums gremztin gremza.

Kad Lemonts beidzot to uzzināja, viņš jutās uz­jautrināts.

—   Varat neturpināt, — viņš sacīja. — Man ir gadījies tāpat. Un tad jūs teicāt sev: «Dieva vārds, es izdarīšu kaut ko tādu, kas pat tam āmurgalvam būs uz vietas jāaptver.»

—   Apmēram uz to pusi, — Bronovskis apstipri­nāja.

5

Tomēr vesela gada darbs viņiem bija devis ļoti maz. Ziņojumi beidzot bija aizkļuvuši pāri; ziņo­jumi bija saņemti pretī. Un nekā.

—   Gluži vienkārši miniet! — Lemonts kaismīgi sacīja Bronovskim. — Miniet uz dullo! Tikai tādā veidā!

—    Tieši to jau es daru, Pīt. Kāpēc jūs esat kļu­vis tik lecīgs? Ar etrusku uzrakstiem es noņēmos divpadsmit gadu. Vai jūs domājat, ka šis darbs prasīs mazāk laika?

—  Mīļais dievs, Maik! Mēs nevaram gaidīt div­padsmit gadu.

—   Kāpēc ne? Paklausieties, Pīt, man nav pa­gājusi secen pārmaiņa jūsu nostājā. Kopš kāda mēneša jūs esat taisni neciešams. Manuprāt, mums jau pašā sākumā bija skaidrs, ka šis darbs nevar veikties ātri un ka jābūt pacietīgiem. Jūs taču saprotat, ka man ir arī savi tiešie pienākumi universitātē. Esmu jau vairākkārt jums to jautājis. Atļaujiet jautāt vēlreiz. Kāpēc jūs tagad tik traki steidzaties?

—  Tāpēc, ka steidzos, — Lemonts atcirta. — Tā­pēc, ka es gribu tikt ar to galā.

—  Apsveicu! — Bronovskis sausi sacīja. — Arī es gribu. Paklausieties, jūs taču netaisāties drīz mirt, ko? Vai jūsu ārsts būtu pateicis, ka esat ne­glābjami slims ar vēzi?

—   Nē jau, nē, — Lemonts nopūtās.

—   Nu, kas tad?

—  Nekas, — Lemonts atteica un steigšus aiz­gāja.

Kad Lemonts pirmoreiz meģinaja pierunāt Bro­novski nākt viņam palīgā, viņu bija aizvainojusi vienīgi Helama stulbi ietiepīgā nevēlēšanās atzīt pieņēmumu, ka paracilvēki ir gudrāki. To un tikai to Lemonts gribēja pierādīt. Sākumā viņam ne­kāda cita nodoma nebija.

Bet nākamo mēnešu laikā Lemontam nācās pie­dzīvot nebeidzamas pārestības. Viņa lūgumi pēc iekārtas, tehniskas palīdzības, skaitļotāja laika ne­tika apmierināti; pieprasīto komandējumu naudu viņam nepiešķīra; nodaļu kopīgajās sanāksmēs viņa domas nekad neņēma vērā.

Lūzums notika tad, kad Henriju Garisonu, kam bija mazāks darba stāžs un neapšaubāmi mazākas spējas nekā Lemontam, izvirzīja ļoti autoritatīvā

Konsultanta amatā, kas patiesībā būtu pienācies viņam. Tad Lemonta aizvainojums tā uzmilza, ka ar savas taisnības pierādīšanu vien vairs nepietika. Viņš ilgojās satriekt Helamu, viņu pilnīgi iznī­cināt.

So vēlmi katru dienu, gandrīz katru stundu uz­kurināja citu Sūkņa Stacijas darbinieku nepārpro- liiiuā nostāja. Lemonta spurainais raksturs neiz­raisīja sevišķas simpātijas, tomēr viņu ieredzēja diezgan labi.

Pats Garisons — kluss, patīkams jauns cilvēks, kas negribēja sabojāt attiecības ne ar vienu, — jutās gaužām neērti. Kādu dienu viņš parādījās Lemonta laboratorijas durvis ar stipri nobažījušos sejas izteiksmi.

—   Hei, Pīt, vai es varētu ar jums parunāt pāris vārdu? — viņš jautāja.

—   Cik vien vēlaties! — Lemonts atteica, rauk­dams pieri un vairīdamies skatīties Garisonam acīs.

Garisons ienāca un apsēdās.

—   Pīt, — viņš sacīja, — es nevaru atteikties no piedāvātā amata, bet es gribu, lai jūs zinātu, ka neesmu pēc tā dzinies. Tas man bija pārsteigums.

—■ Kas jums liek atteikties? Man par to ne silts, ne auksts.

—   Pīt, tas ir Helama pirksts. Ja es atteikšos, šo vietu dabūs kāds cits, ne jūs. Ko jūs vecajam esat nodarījis?

Lemonts piepeši uzklupa Garisonam:

—   Ko jūs domājat par Helamu? Kas viņš, jūsu­prāt, ir par cilvēku?

Garisonam tas nāca negaidīti. Viņš savilka lū­pas, paberzēja degunu.

—   Nu… — viņš sacīja un sastomījās.

—   Liela personība? Spožs zinātnieks? Gudrs va­dītājs?

—   Nu-u …

—   Es jums pateikšu. Helams ir bezgodis! Krāp­nieks viņš ir! Ieguvis reputāciju un stāvokli un nu trīcēdams turas pie tā. Viņš zina, ka es redzu vi­ņam cauri, un tāpēc necieš mani.

Garisons īsi, samocīti iesmējās.

—   Jūs taču neesat gājis pie viņa un teicis …

—   Nē, tieši es viņam neko neesmu teicis, — Lemonts drūmi sacīja. — Kādu dienu es to izda­rīšu. Bet viņš tāpat zina. Viņš saprot, ka mani viņš nav apmuļķojis, pat ja es nekā nesaku.

—   Bet, Pīt, kāda nozīme viņam ko teikt? Arī es nedomāju, ka viņš ir dižākais cilvēks pasaulē, bet kāda jēga to bazūnēt? Labāk paglaimojiet viņam. Jūsu karjera ir viņa rokās.

—   Tiešām? Bet viņa reputācija ir manējās. Es vinu atmaskošu. Es vinu izģērbšu.

—   Kā?

—   Ta ir mana darīšana! — norūca Lemonts — viņam šai brīdī nebija ne jausmas, kā to panākt.

—   Tas ir smieklīgi, — Garisons sacīja. — Jūs neuzvarēsiet. Viņš jūs iznīcinās. Kaut arī Helams patiešām nav Einšteins vai Openheimers, tomēr pasaulei viņš ir kaut kas vairāk nekā tie. Diviem miljardiem Zemes iedzīvotāju viņš ir Elektronu Sūkņa Tēvs, un nekas, ko jūs varat izdarīt, viņus neietekmēs, jo Elektronu Sūknis ir cilvēces para­dīzes atslēga. Kamēr tas darbojas, Helams ir ne­aizskarams, un jūs esat ķerts, ja domājat, ka tā nav. Velns parāvis, Pīt, sakiet viņam, ka viņš ir liels, un atzīstiet savus maldus. Neesiet otrs De­nisons!

—   Ziniet ko, Henrij! — Lemonts pēkšņā nik­numā iesaucās. — Nemaisieties citu darīšanās!

Garisons aši pieceļas un, ne varda nebildis, aiz- 1',.ija. Lemonts bija ieguvis vēl vienu ienaidnieku vai vismaz pazaudējis vēl vienu draugu. Taču galu galā viņš nosprieda, ka tas ir to vērts, jo viena (iarisona izteiciena dēļ viņa domas ieguva citu virzienu.

Garisons bija sacījis: «…Elektronu Sūknis ir cilvēces paradīzes atslēga… Kamēr tas darbojas, lielāms ir neaizskarams.»

Šie vārdi skanēja Lemontam ausīs, un pirmoreiz viņa uzmanība no Helama pievērsās Elektronu Sūknim.

Vai Elektronu Sūknis patiešām bija cilvēces pa­radīzes atslēga? Vai tikai, nudien, tās nebija la­matas?

Vēsturē viss bija bijis sava veida lamatas. Kā­das lamatas slēpās Elektronu Sūknī?

Lemonts pietiekami labi pārvaldīja parateorijas vēsturi, lai zinātu, ka «lamatu» problēma nav pali­kusi nepētīta. Kad pirmoreiz tika paziņots, ka Elektronu Sūkņa darbības pamatprincips ir elek­tronu sūknēšana no Universa uz Parauniversu, ne­trūka tādu, kas tūlīt jautāja: «Bet kas notiks, kad visi elektroni būs aizsūknēti?»

Uz to viegli tika dota atbilde. Sūknējot ar vis­lielāko racionālo ātrumu, elektronu krājuma pie- p liks vismaz triljonreiz triljons triljoniem gadu — un pats Universs, tāpat, domājams, arī Parauni­verss, nepastāvēs ne niecīgu daļu šā laika.

Nākamais iebildums bija sarežģītāks. Nebija iespējams aizsūknēt visus elektronus. Notiekot elektronu sūknēšanai, palielināsies Parauniversa kopējais negatīvais lādiņš, bet Universs savukārt papildus iegūs pozitīvu lādiņu. Ar katru gadu, šai y starpībai pieaugot, sūknēt kļūs arvien grūtāk, jo būs jāpārvar pretējo lādiņu pievilkšanās spēks.

Protams, sūknēti tika neitrāli atomi, taču orbitālo elektronu novirzes sūknēšanas gaitā radīja efek­tīvu lādiņu, kas ārkārtīgi pieauga, notiekot radio­aktīvajām pārmaiņām.

Ja lādiņš paliktu koncentrēts sūknēšanas vietās, tā ietekme uz sūknējamiem atomiem gandrīz tūlīt pat apstādinātu visu procesu, taču, protams, no­tika difūzija. Lādiņš izplatījās pa visu Zemes virsmu, un sūknēšanas process bija aprēķināts, ņe­mot to vērā.

Zemes pieaugušais pozitīvais lādiņš lika pozitīvi lādētajam Saules vējam novirzīties tālāk no planē­tas, un palielinājās magnetosfēra. Pētījumi, ko iz­darīja Makfārlends (īstais Diženās Idejas autors, kā uzskatīja Lemonts), rādīja, ka tiek sasniegts zināms līdzsvars, jo Saules vējš aiznes projām ar­vien vairāk un vairāk akumulējušos pozitīvo da­ļiņu, kas bija atgrūstas no Zemes virsmas un aiz­dzītas augstāk eksosfērā. Ar katru sūknēšanas in­tensitātes palielināšanos, ar katru jaunuzbūvētu Sūkņa Staciju Zemes kopējais pozitīvais lādiņš mazliet pieauga un magnetosfēra palielinājās par dažām jūdzēm. Taču šīs pārmaiņas bija niecīgas, un pozitīvo lādiņu Saules vējš galu galā aizpūta projām un izkliedēja Saules sistēmas tālākajos rajonos.

Pat tad, ja lādiņa difūzija notiktu maksimāli ātri, pienāktu laiks, kad lokālā lādiņu atšķirība starp Universu un Parauniversu sūknēšanas vietās būtu kļuvusi pietiekami liela, lai sūknēšanas pro­cess apstātos, un līdz tam būtu aizritējusi tikai niecīga daļiņa no tā laika, kas būtu vajadzīgs, lai izlietotu visus elektronus, aptuveni rēķinot — viena triljontriljonā daļa.

Tas nozīmēja, ka sūknēšana būs iespējama tril­jons gadu. Tikai vienu triljonu gadu, taču tas bija

pieliekami, ar to bija diezgan. Pēc triljons gadiem sen vairs nebūs ne cilvēka, ne Saules sistēmas. Un, ļa arī cilvēks (vai kāds cits radījums — viņa pēc- leeis un aizstājējs) tomēr vēl eksistēs, tad, bez •. lubām, kaut kas tiks izgudrots, lai situāciju uz­labotu. Triljons gados var izdarīt ļoti daudz.

Lemontam. bija tam jāpiekrīt.

Bet tad viņam ienāca prātā kāda cita doma, Kuru, kā viņš labi atcerējās, vienā no saviem po­pulārzinātniskajiem rakstiem bija izvirzījis pats I lelams. Apspiezdams sevī nepatiku, Lemonts sa­dzina rokā šo rakstu. Pirms viņš rīkojās tālāk, bija svarīgi izlasīt, ko Helams teicis.

Rakstā, starp citu, bija sacīts:

«Tā kā vienmēr un visur darbojas gravitācijas spēks, mūsu uztverē vārds «lejup» asociējas ar lādu neizbēgamu kustību, ko mēs varam izmantot, lai iegūtu derīgā darbā pārvēršamu enerģiju. Pa- gajušajos gadsimtos lejup tekošs ūdens grieza ra- ius, kas savukārt darbināja tādas ierīces kā sūkņi un ģeneratori. Bet kas notiek, kad viss ūdens ir aiztecējis lejup?

Tad ierīces vairs nav iespējams darbināt, kamēr ūdens atkal tiek nogādāts augšup — un tas prasa darbu. Faktiski ūdens dzīšana augšup prasa vai­rāk enerģijas, nekā var iegūt, tam tekot lejup. Mēs strādājam ar enerģijas zaudējumu. Par laimi, šo darbu mūsu vietā paveic Saule. Tā iztvaicē okeā­nus, ūdens tvaiki paceļas augstu atmosfērā, iz­veido mākoņus un galu galā atkal nokrīt lejā kā lietus vai sniegs. Ūdens iesūcas zemē, piepilda avotus un upes, un tādējādi tiek nodrošināta mū­žīga ūdens lejuptecēšana.

Taču tā nevar būt gluži mūžīga. Saule spēj pa­celt augšup ūdens tvaikus, bet tikai tādēļ, ka —

kodoliskā nozīmē — arī tā «tek lejup», turklāt ne­salīdzināmi lielākā ātrumā nekā jebkura Zemes upe, un, kad tā visa būs «aiztecējusi», nekāds mums zināms spēks vairs nespēs to atkal uzvilkt augšā.

Visi enerģijas avoti mūsu Universā «tek lejup» un kādreiz izsīks. Mēs tur nekā nevaram darīt. It visam lejuptece ir tikai vienā virzienā, un mēs va­ram panākt pagaidu augšuptcci, atpakaļvirzienu, vienīgi izmantojot kādu lielāku tuvumā esošu le- jupteci. Ja mēs gribam patiešām mūžīgu derīgas enerģijas avotu, mums nepieciešams ceļš, kas abos virzienos būtu lejupejošs. Mūsu Universā tas ir paradokss, jo pats par sevi saprotams, ka viss, kas vienā virzienā ir lejupejošs, otrā virzienā ir augšupejošs.

Bet vai mums jānorobežojas tikai savā Uni­versā? Padomāsim par Parauniversu. Tur arī ir ceļi, kas vienā virzienā ir lejupejoši, bet otrā — augšupejoši. Taču šie ceļi nesakrīt ar mūsējiem. Ceļš, kas no Parauniversa uz mūsu Universu ir lejupejošs, arī atpakaļvirzienā no Universa uz Pa­rauniversu ir lejupejošs, tāpēc ka abos Universos pastāv dažādi dabas likumi.

Elektronu Sūknis izmanto ceļu, kas abos virzie­nos ir lejupejošs. Elektronu Sūknis …»

Lemonts vēlreiz palūkojās uz virsrakstu. Tas skanēja: «Ceļš, kas abos virzienos ir lejupejošs».

Viņš sāka domāt. Šī koncepcija, protams, bija viņam pazīstama, tāpat kā no tās izdarītie seci­nājumi termodinamikā. Bet kādēļ nepārbaudīt pie­ņēmumus? Tā ir katras teorijas vājā vieta. Ja nu pieņēmumi, kas, formulējot ideju, uzskatīti par pa­reiziem, patiesībā būtu aplami? Kādi būtu secinā­jumi, ja vadītos no citiem pieņēmumiem? Pretēji?

Sākumā Lemonts taustījās kā pa tumsu, bet pēc mēneša viņam radās sajūta, ko pazīst katrs zināt­nieks, — bezgalīgā virknē cits pēc cita negaidīti fakti nostājās savās vietās, kaitinošas anomālijas vairs nešķita anomālijas … Tā bija Patiesības sa­juta.

No ša brīža Lemonts saka vel .neatlaidīgak stei­dzināt Bronovski.

Un kādu dienu viņš sacīja:

—   Es atkal iešu pie Helama.

Bronovskis uzrāva uzacis.

—   Kāpēc?

—   Lai viņš mani izmet laukā.

—       Jā, tas izskatās pēc jums, Pīt. Jūs nejūtaties savā ādā, ja nepatikšanas kaut uz brīdi kļūst ma­zākas.

—       Jūs nesaprotat. Ir svarīgi, lai viņš būtu attei­cies mani uzklausīt. Es negribu vēlāk dzirdēt ru­nājam, ka esmu viņu apgājis, ka viņš neko nav zinājis.

—       Par ko? Par parasimbolu iztulkošanu? Tas vēl nav izdarīts. Netrakojiet, Pīt!

—       Nē, nē, runa nav par to. — Un viņš neteica vairs ne vārda.

Lemontam nebija viegli tikt pie Helama; tikai pēc dažām nedēļām viņam atradās laiks, lai pie­ņemtu jauno zinātnieku. Ari Lemonts netaisījās būt Hclamam tīkams sarunas biedrs. Viņš iegāja Helama kabinetā, sacēlis gaisā visas neredzamās spuras un uzsvērti dzēlīgs. Helams viņu sagaidīja ar saltu seju un īgnu skatienu.

—       Kas tas par kritisku stāvokli, par ko jūs ru­nājat? — Helams strupi jautāja.

—       Esmu kaut ko atklājis, ser, — Lemonts ne­skanīgi sacīja, -— kāda jūsu raksta iedvesmots.

—   Tā? Kurš tas būtu? — Helams noprasīja

—   «Ceļš, kas abos virzienos ir lejupejošs» Raksts, ko jūs programmējāt žurnālam «Teen-age Life», ser.

—   Un kas tad ir?

—   Es uzskatu, ka Elektronu Sūknis nav lejup­ejošs ceļš abos virzienos, ja lieto jūsu metaforu, kas patiesībā gan nav īsti precīzs veids, kā aprak­stīt termodinamikas otro likumu.

Helams sarauca pieri.

—   Kas jums padomā?

—   Es varēšu to labāk izskaidrot, ser, sastādot lauka vienādojumus abiem Univcrsiem, ser, un pa­rādot mijiedarbību, kas līdz šim — manuprāt, ne­laimīgā kārtā — nav tikusi ņemta vērā.

To pateicis, Lemonts aši piegāja pie tiksotāfe- les un veikli salika vienādojumus, ātri runādams līdz.

Lemonts zināja, ka šāda rīcība pazemos un kai­tinās Helamu, jo tas vāji orientējās matemātikā. Lemonts tieši uz to paļāvās.

—   Redziet, jaunais cilvēk, — Helams ņurdēja, — man patlaban nav laika iesaistīties plašā disku­sijā par to vai citu paratcorijas aspektu. Iesnie­dziet man izsmeļošu ziņojumu, bet šobrīd, ja varat īsi izklāstīt savu viedokli, dariet to.

Lemonts atgāja no tāfeles ar nepārprotamu ni­cinājuma izteiksmi sejā.

—   Labi, — viņš sacīja. — Otrais termodinami­kas likums apraksta procesu, kas neizbēgami no­līdzina galējības. Ūdens netek lejup; patiesībā no­tiek gravitācijas potenciāla ekstrēmo punktu nolī­dzināšanās. Ūdens tikpat viegli plūdīs augšup, ja būs iesprostots pazemē. Var iegūt darbu, noliekot blakus divus dažādus teitiperatūras līmeņus, taču galīgais rezultāts ir tāds, ka temperatūra nolīdziMās vidēja līmenī: karstais ķermenis atdziest, bet aukstais sasilst. Kā atdzišana, tā sasilšana ir otrā termodinamikas likuma vienādi aspekti un attie­cīgos apstākļos vienādi stihiski.

—   Nemāciet man elementāro termodinamiku, jaunais cilvēk! I<o jūs īsti gribat? Man ir ļoti maz laika. , -

Ar to pašu sejas izteiksmi, nemaz nesteigdamies, Lemonts sacīja:

—   Elektronu Sūknis arī nolīdzina galējības, un tiek iegūts darbs. Šai gadījumā galējības ir abu Universu fizikālie likumi. Noteikumi, kas padara šos likumus iespējamus, lai kādi šie noteikumi būtu, tiek pamazām pārnesti no viena Universa uz otru, un šā procesa rezultāts būs divi Universi ar identiskiem dabas likumiem, jo būs notikusi to nolīdzināšanās. Tā kā tas izraisīs mums nezinā­mas, bet neapšaubāmi lielas pārmaiņas šajā Uni­versā, šķiet, ka nepieciešams nopietni apsvērt jau- tājumu par Sūkņu apstādināšanu un visas šīs operācijas pilnīgu izbeigšanu.

Lemonts bija gaidījis, ka tagad Helams eksplo­dēs un nogriezīs ceļu jebkuriem tālākiem skaidro­jumiem. Ilgi nebija jāgaida. Helams pielēca kājās, apgāzdams krēslu, pagrūda to prom un paspēra divus soļus uz Lemonta pusi.

Lemonts drošības dēļ aši atbīdīja savu krēslu un piecēlās.

—   Idiots! — Lielāms kliedza, gandrīz aizrīda­mies no dusmām. .— Ko jūs iedomājaties! It kā Stacijā kāds nezinātu, ka notiks dabas likumu no­līdzināšanās. Vai jūs tīšām tērējat te manu laiku, stāstīdams lietas, ko es zināju, kad jūs vēl mācī­jāties lasīt? Pazūdiet no šejienes un iegaumējiet: jebkurā laikā varat iesniegt man atlūgumu, tas tiks pieņemts.

Lemonts aizgaja, panacis tieši to, ko bija gri­bējis, un tomēr sirds dziļumos saniknots par šādu Helama izturēšanos pret viņu.

6 (nobeigums)

—        Lai nu kā, — Lemonts sacīja, — tas atraisa man rokas. Esmu mēģinājis viņam teikt. Viņš ne­vēlas mani uzklausīt. Tagad es speršu nākamo soli.

—   Kāds tas būs? — Bronovskis jautāja.

—   Es iešu pie senatora Bērta.

—       Pie Tehnikas un vides komisijas priekšsē­dētāja?

—   Jā. Jūs tātad esat par viņu dzirdējis?

—        Kurš gan nav? Bet ko jūs viņam teiksiet, Pīt? Vai esat atklājis ko tādu, kas viņu interesētu? Simbolu tulkošana tā nevar būt. Pīt, es jums jau­tāju vēlreiz. Kas jūs tā satrauc?

—        Es nevaru paskaidrot. Jūs nezināt para- teoriju.

—   Vai senators Bērts zina?

—   Labāk nekā jūs, man šķiet.

Bronovskis pacēla pirkstu.

—        Pīt, neķircināsimies. Varbūt es zinu to, ko jūs nezināt. Mēs nevaram strādāt kopā, ja darbo­jamies viens pret otru. Vai nu es esmu šīs mazās divu vīru savienības loceklis, vai neesmu. Pastās­tiet man, kas jūs satrauc, un es savukārt kaut ko pateikšu jums … Pretējā gadījumā vispār izbeig­sim šo spēlīti.

Lemonts paraustīja plecus.

—        Labi. Ja jūs tā gribat, es jums pateikšu. Ta­gad, kad esmu ticis garām Helamam, tas varbūt Ir vienalga. Fakts ir tāds, ka Elektronu Sūknis Iransferē dabas likumus. Parauniversā kodolu •.liprā mijiedarbība ir simtreiz stiprāka nekā šeit, mi tas nozīmē, ka pie mums vieglāk notiek kodolu dalīšanās, bet tur — kodolu saplūšana. Ja Elek­tronu Sūknis darbosies pietiekami ilgi, galu galā iestāsies līdzsvars, kad kodolu stiprā mijiedarbība abos Universos būs vienāda — apmēram desmit- rciz stiprāka nekā tagad šeit un desmitreiz vājāka nekā tagad tur.

—  Vai to neviens nezināja?

—       Ak, droši vien to zināja visi. Tas bija acīm redzams gandrīz pašā sākumā. Pat Helams spēj to apjēgt. Un tieši tāpēc šis bastards tā uztraucās. Es sāku viņam to sīki skaidrot, it kā domātu, ka viņš par to nekad nav dzirdējis, un viņš uzsprāga gaisā.

—       Bet kas par lietu? Vai mijiedarbības līdzsva­rošanās ir bīstama?

—   Protams. Kā gan jūs domājat?

—   Es neko nedomāju. Kad tā nolīdzināsies?

—       Ar pašreizējo sūknēšanas intensitāti — ap­mēram pēc 1030 gadiem.

—   Cik ilgi tas ir?

—      Pietiekami, lai triljons triljonu tādu Universu _ kā mūsējais izveidotos, nodzīvotu savu mūžu, no-

vecotu un aizietu bojā cits pēc cita.

—   Velns parāvis, Pīt! Kāpēc tad jāraizējas?

—       Tāpēc, ka šis skaitlis, kas figurē oficiālajā dokumentācijā, — Lemonts sacīja, lēni un rūpīgi izrunādams vārdus, — tika iegūts, pamatojoties uz noteiktiem pieņēmumiem, kas, manuprāt, ir nepa­reizi. Ja balstās uz citiem pieņēmumiem, kas, ma­nuprāt, ir pareizi, tad mums jau tagad draud nepatikšanas.

—   Kādas nepatikšanas?

—       Iedomājieties, ka Zeme piecu minūšu laikā pārvēršas par gāzes mutuli. Vai tās, jūsuprāt, ne­būtu nepatikšanas?

—   Sūknēšanas dēj?

—   Sūknēšanas dēļ!

—       Un paracilvēku pasaule? Vai ari tai draud briesmas?

—       Esmu par to pārliecināts. Tiesa, citādas, bet tāpat briesmas.

Bronovskis piecēlās un sāka staigāt pa istabu. Savus brūnos, biezos matus viņš nēsāja garus — šo frizūru kādreiz dēvēja par «brūno gigantu». Tagad viņš iebrauca tajos ar rokām. Un sacīja:

—       Ja paracilvēki ir gudrāki par mums, vai tad viņi darbinātu Sūkni? Viņi taču ātrāk nekā mēs saprastu, ka tas ir bīstami.

—        Es esmu par to domājis, — Lemonts teica. — Man liekas, ka viņi ir sākuši sūknēt pirmo reizi un, tāpat kā mēs, darījuši to, acīmredzamā labuma vilināti, tobrīd neraizēdamies par sekām.

—       Bet jūs sakāt, ka tagad zināt, kādas var būt sekas. Vai viņiem būtu lēnāka domāšana nekā jums?

—       Viss atkarīgs no tā, kad un vai vispār viņi sāks prātot par sekām. Sūknis ir pārāk izdevīgs, lai meklētu tam vainas. Es pats nebūtu tiktāl aiz­domājies, ja … Bet kas ir uz sirds jums, Maik?

Bronovskis mitējās staigāt, pavērās Lemontam tieši sejā un sacīja:

—   Man šķiet, ka mums ir paveicies.

Lemonta skatiens mežonīgi iezibējās, viņš pie­lēca pie Bronovska un sagrāba viņu aiz pie­durknes.

—   Ar parasimboliem? Stāstiet, Maik!

—   Tas notika, kamēr jūs bijāt pie Helama. Tieši lajā laikā. Pirmajā brīdī es lāgā nezināju, ko Iesākt, jo nebiju skaidrībā, kas tas ir. Un tagad …

—   Un tagad?

Es vēl joprojām neesmu pārliecināts. Pienāca viena no viņu folijām ar sešām zīmēm …

—   O!

—   … latīņu alfabētā. Un tās var izlasīt.

—   Ko?

—   Te tā ir.

Gandrīz kā burvju mākslinieks Bronovskis nez no kurienes izvilka foliju. Tajā bija iegravēti nevis dažādi mirgojoši parasimboli un smalkas, sarežģī­tas spirāles kā parasti, bet gan seši lieli, it kā ar bērna roku vilkti burti: B-A-Z-I-A-S.

—    Kā jūs domājat, ko tas nozīmē? — Lemonts neskanīgi jautāja.

—    Pagaidām esmu bijis spējīgs izdomāt vienīgi to, ka tas varētu būt nepareizi uzrakstīts vārds «bažas».

—   Tad tāpēc jūs mani tirdījāt? Jums likās, ka kāds tur otrā pusē jūt bažas?

—    LJn man likās, ka tam varētu būt kāds sakars ar jūsu nemitīgi augošo satraukumu pēdējā laikā. Atklāti sakot, Pīt, man nepatīk, ja no manis ko slēpj.

—    Okei Taču neizdarīsim pārsteidzīgus seci­nājumus. Jums ir liela pieredze ar fragmentāriem tekstiem. Vai jūs domājat, ka paracilvēki sākuši bažīties sakarā ar Elektronu Sūkni?

—    Tas nepavisam nav obligāti, — Bronovskis sacīja. — Es nezinu, cik lielā mērā paracilvēki spēj sajust šo Universu. Ja viņi sajūt volframu, ko mēs izliekam, ja viņi sajūt mūsu esamību, varbūt viņi spēj uztvert arī mūsu noskaņojumu. Varbūt viņi grib mūs nomierināt, ziņodami, ka bažām nav iemesla.

—   Kāpēc tad viņi neraksta NAV BAZIAS?

—       Tapec, ka viņi vel tik labi neprot musu va­lodu.

—   Hm. Tad es nevaru to ziņot Bērtam.

—       Es jūsu vietā to nedarītu. Pagaidām nekas nav skaidrs. Es vispār neietu pie Bērta, iekams ne­esam saņēmuši no Parauniversa kaut ko vairāk. Kas zina, ko viņi grib mums pateikt.

—       Nē, Maik, es nevaru gaidīt. Es zinu, ka man ir taisnība, un mēs nedrīkstam zaudēt laiku.

—        Nu labi, bet ar šo gājienu pie Bērta jūs sa­dedzināsiet aiz sevis visus tiltus. Jūsu kolēģi jums to nekad nepiedos. Vai nebūtu prātīgāk parunāt ar citiem šejienes fiziķiem? Viens pats jūs nevarat ietekmēt Helamu, bet ja vesela grupa zinātnieku …

Lemonts sparīgi pakratīja galvu.

—       No tā nekas nevar iznākt. Sajā stacijā cil­vēki noturas uz ūdens tikai ar savu iztapību. Te nav neviena, kam pietiktu dūšas uzstāties pret He­lamu. Mēģināt apvienot viņus, lai kopīgi ietek­mētu Helamu, būtu tikpat veltīgi kā vārītiem ma­karoniem dot komandu ieņemt miera stāju.

Bronovska labsirdīgā seja izskatījās neparasti drūma.

—   Varbūt jums ir taisnība.

—       Es zinu, ka man ir taisnība, — Lemonts tik­pat drūmi atteica.

7

Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr Lemonts tika klāt pie senatora. Lemonts pukojās un nervozēja, it īpaši vēl tāpēc, ka no paracilvēkiem nekas vai­rāk latīņu alfabētā nebija saņemts. Vispār nebija pienācis neviens ziņojums, kaut gan Bronovskis Mija nosūtījis pāri veselus sešus, katru ar rūpīgi I/,velētām parasimbolu kombinācijām un vārdiem IJAZIAS un BAŽAS.

Lemonts nebija pārliecināts, vai tik daudziem variantiem ir kāda jēga, bet Bronovskis bija licis uz tiem lielas cerības.

Taču nekas nebija noticis, un beidzot Lemonts varēja doties.pie Bērta.

Senators bija pavecs vīrs ar kalsnu seju un vē­rīgām acīm. Jau ilgus gadus viņš bija Tehnikas un vides komisijas priekšsēdētājs. Pret savu darbu Bērts izturējās nopietni un ne reizi vien bija to pierādījis.

Tagad, knibinādamies ap vecmodīgo kaklasaiti, kādu vienmēr valkāja (un kas bija kļuvusi par viņa «firmas zīmi»), senators sacīja:

—   Es jums varu veltīt tikai pusstundu, mans dēls.

Viņš paskatījās rokas pulkstenī.

Lemonts par to neuztraucās. Viņš cerēja, ka spēs senatoru tā ieinteresēt, ka tas aizmirsīs laika iero­bežojumu. Lemonts arī netaisījās klāstīt visu no paša sākuma; šeit viņa mērķis bija pavisam cits nekā sarunā ar Helamu.

—   Es jūs neapgrūtināšu ar matemātiku, sena­tor, — viņš sacīja. — Domāju, jums ir zināms, ka ar sūknēšanu tiek sajaukti divu Universu dabas likumi.

—   Saplūdināti kopā, — senators mierīgi piezī­mēja. — Un līdzsvars iestāsies apmēram pēc 1030 gadiem. Tāds bija šis skaitlis, vai ne? — Bērta īpatnējais, augstais uzacu izliekums piešķīra viņa grumbainajai sejai mūžīga izbrīna izteiksmi.

—   Jā, — Lemonts sacīja, — bet šis skaitlis ir aprēķināts, pieņemot, ka svešie likumi, kas iespie­žas mūsu un viņu Universā, no ienākšanas punkta izplātās ar gaismas ātrumu. Tas ir tikai pieņē­mums, un es uzskatu, ka tas ir aplams.

—   Kāpēc?

—   Sajaukšanās ātrums ir izmērīts vienīgi pluto- nijā 186, kas atsūtīts uz šo Universu. Sākumā sa­jaukšanās notiek ārkārtīgi lēni — jādomā, tāpēc, ka tā ir blīva viela, — bet ar laiku paātrinās. Ja plutonijam piemaisa mazāk blīvu vielu, sajaukša­nās ātrums pieaug straujāk. Pēc dažiem šāda veida mērījumiem ir aprēķināts, ka izplatīšanās ātrums vakuumā varētu pieaugt līdz gaismas ātru­mam. Paies zināms laiks, kamēr svešie likumi iespiedīsies atmosfērā, jau ātrāk tie izplatīsies at­mosfēras augšējos slāņos un tad izkliedēsies kos­mosā visos virzienos ar trīssimt tūkstoš kilometru ātrumu sekundē, momentā izretinādamies un kļū­dami nekaitīgi.

Lemonts uz brīdi apklusa, apsvērdams, kā la­bāk turpināt, un senators tūlīt izmantoja šo pauzi.

—  Tomēr … — viņš nepacietīgi bilda, likdams manīt, ka nevēlas šķiest laiku.

—  Tas ir ērts pieņēmums, kas liekas pamatots un rada šķietamu drošību, taču var būt tā, ka svešo likumu izplatīšanos kavē nevis matērija, bet gan paša Universa pamatstruktūra.

—   Kas tas ir — pamatstruktūra?

—   Es nevaru to paskaidrot vārdos. Ir matemā­tiska izteiksme, kas, manuprāt, to parāda, bet vār­dos tas nav izstāstāms. Universa pamatstruktūra ir tā, kas nosaka dabas likumus. Mūsu Universa pamatstruktūra diktē, piemēram, enerģijas nezū­damības likumu. Parauniversa pamatstruktūra, kas ir, tā sakot, citādi konstruēta nekā mūsējā, padara tur kodolu stipro mijiedarbību simtreiz spēcīgāku nekā pie mums.

—   Nu un tad?

—   Ja notiek iespiešanās pašā pamatstruktūrā, ser, tad matērijai, vai tā būtu blīva vai ne, var būt tikai sekundāra ietekme. Izplatīšanās ātrums va­kuumā ir lielāks nekā blīvā vielā, taču nedaudz. Izplatīšanās ātrums kosmosā var būt liels pēc Ze­mes priekšstatiem, bet tas atbilst tikai niecīgai da­ļai no gaismas ātruma.

—   Un tas nozīmē?

—   Ka svešā struktūra neizkliedējas tik ātri, kā mēs domājam, bet gan, tā sakot, uzkrājas Saules sistēmā daudz lielākā koncentrācijā, nekā esam pieņēmuši.

—   Saprotu, — mādams ar galvu, senators sa­cīja. — Un cik ilgs laiks tad paies, līdz Saules sis­tēmas telpā iestāsies līdzsvars? Jādomā, mazāk nekā 1030 gadu.

—   Daudz mazāk, ser. Manuprāt, mazāk nekā 1010 gadu. Apmēram piecdesmit miljardu gadu, daži miljardi šurp vai turp.

—   Salīdzinājumā nedaudz, taeu pietiekami, vai ne? Tā kā nebūtu pamata jau tagad celt trauksmi, ko?

—   Baidos, ser, ka šāds pamats tomēr ir. Ka­tastrofa notiks daudz ātrāk, nekā būs sasniegts līdzsvars. Sūknēšanas dēļ kodolu stiprā mijiedar­bība mūsu Universā kļūst spēcīgāka ar katru mirkli.

—   Vai to var izmērīt?

—   Varbūt arī ne, ser.

—   Pat pēc divdesmit gadu ilgas sūknēšanas?

—   Varbūt arī ne, ser.

—   Kāpēc tad raizēties?

—   Tāpēc, ser, ka no stiprās mijiedarbības ir at­karīgs ātrums, ar kādu ūdeņradis Saules kodolā pārvēršas par hēliju. Ja mijiedarbība kļūs nedaudz spēcīgāka, kodoltermiskās sintēzes ātrums Saulē ievērojami pieaugs. Līdzsvars starp radiāciju un gravitāciju Saules iekšienē ir visai nestabils, un izjaukt šo līdzsvaru par labu radiācijai, kā mēs pašreiz darām …

—   Nu, nu?

—   … nozīmē izraisīt kolosālu sprādzienu. Pa­stāvot mūsu dabas likumiem, tik mazai zvaigznei kā Saule nav iespējams kļūt par supernovu. Bet, ja šie likumi mainīsies, tas var būt citādi. Šaubos, vai mēs tiksim brīdināti. Kad būs sasniegts kritis­kais punkts, Saule eksplodēs, un astoņas minūtes pēc tam jūs un es būsim beigti, bet Zeme pārvēr­tīsies mutuļojošā gāzes mākonī.

—   Un tur neko nevar darīt?

—   Ja ir jau par vēlu aizkavēt līdzsvara izjauk­šanu, tad neko. Ja vēl nav par vēlu, tad mums jāizbeidz sūknēšana.

Senators nokrcmšļojās.

—   Iekams devu piekrišanu jūs pieņemt, jaunais cilvēk, es painteresējos par jums, jo personiski jūs nepazinu. Starp tiem, ar ko es runāju, bija doktors Helams. Šķiet, jūs viņu pazīstat?

—   Jā, ser. — Lemonta mutes kaktiņš noraustī­jās, bet balss palika nosvērta. — Es viņu labi pa­zīstu.

—   Viņš man teica, — senators turpināja, uz­mezdams skatienu kādam papīram uz sava galda, — ka jūs esot nemiera cēlājs idiots ar apšaubā­mām gara spējām, un kategoriski prasīja, lai es atteiktos jūs pieņemt.

—   Vai tie ir viņa vārdi, ser? — Lemonts jau­tāja, pūlēdamies saglabāt mierīgu balsi.

—   Jā, tieši viņa vārdi.

—   Tad kāpēc jūs tomēr mani pieņēmāt, ser?

—      Parastos apstākļos pēc tādas Helama atsauk­smes es ari nebūtu ar jums ticies. Man laiks ir dārgs, un, dievs mans liecinieks, es jau tā esmu spiests pieņemt neiedomājami daudz nemiera cē­lāju idiotu ar apšaubāmām gara spējām, kādu ne­trūkst pat starp tiem, kas pie manis ierodas ar viscienījamākajām rekomendācijām. Taču šajā ga­dījumā man nepatika Helama kategoriskums. Ne­var uzstādīt prasības senatoram, un Helamam gan tas būtu jāsaprot.

—   Tātad jūs man palīdzēsiet, ser?

—   Ko palīdzēšu?

—   Nu … panākt, lai sūknēšanu izbeidz.

—   Izbeidz? Nekādā gadījumā. Tas nav iespē­jams.

—   Kāpēc? — Lemonts uzstāja. — Jūs esat Teh­nikas un vides komisijas priekšsēdētājs, un tieši jūsu pienākums ir izbeigt sūknēšanu vai citu teh­nisku procesu, kas draud nodarīt videi nelabojamu ļaunumu. Un nevar būt lielāka, nelabojamāka ļau­numa kā tas, ar kādu draud sūknēšana.

—   Protams. Protams. Ja jums ir taisnība. No jūsu stāstītā izriet, ka jūsu pieņēmumi ir citādi nekā vispāratzītie. Bet kas gan var pateikt, kurš pieņēmumu komplekss ir pareizais?

—   Ser, mana teorija izskaidro dažus faktus, kas vispārpieņemtajā teorijā palikuši apšaubāmi.

—   Nu, tad jau kolēģiem vajadzēja jūs atbalstīt, un tādā gadījumā jums nebūtu bijis jāgriežas pie manis.

—   Ser, mani kolēģi negrib tam ticēt. Viņiem to neļauj patmīlība.

—   Tāpat kā jums patmīlība neļauj ticēt, ka jūs varētu maldīties … Jaunais cilvēk, mana vara uz papīra ir milzīga, bet es spēju kaut ko izdarīt tikai tad, ja sabiedrība mani atbalsta. Atļaujiet man jūs mazliet pamācīt praktiskajā politikā.

Senators palūkojās pulkstenī, atgāzās krēslā un pasmaidīja. Šāds sarunas pavērsiens nebija viņam raksturīgs, bet «Terrestrial Post» tās dienas ievad­rakstā viņš bija pieminēts kā «izcils politiķis, pati gaišākā galva Internacionālajā Kongresā», un šā komplimenta izraisītā pacilātība vēl lika sevi manīt.

— Ir aplam iedomāties, — viņš sacīja, — ka cil­vēki grib, lai tiktu aizsargāta vide vai glābtas viņu dzīvības, un ka viņi būs pateicīgi katram ideālis­tam, kurš par to cīnīsies. Cilvēki vēlas vienīgi sa­vas personiskās ērtības. To skaidri parādīja vides krīze divdesmitajā gadsimtā. Ja jau bija labi zi­nāms, ka cigaretes veicina saslimšanu ar plaušu vēzi, tad acīm redzamais glābiņš būtu bijis vispār atmest smēķēšanu, taču tika pieprasītas cigaretes, kam nebūtu kancerogēnas iedarbības. Kad kļuva skaidrs, ka iekšdedzes dzinēji bīstami piesārņo at­mosfēru, loģiski būtu vajadzējis atteikties no šā­dām mašīnām, bet tika pieprasīts, lai izgudro ne­kaitīgus dzinējus. Un tādēļ, jaunais cilvēk, nelū- dziet man izbeigt sūknēšanu. No tās ir atkarīga visas planētas ekonomika un ērtības. Labāk pasa­kiet man, kā panākt, lai sūknēšana nenovestu pie Saules eksplozijas.

—   Tas nav iespējams, senator, — Lemonts sa­cīja. — Mums šeit ir darīšana ar kaut ko tādu, kas ir visa pamatā, un mēs nedrīkstam ar to rotaļā­ties. Sūknēšana ir jāizbeidz.

—   Un jūs varat vienīgi ieteikt atgriezties pie dzīves veida, kāds bija pirms sūknēšanas?

—   Mums tas jādara.

—   Tādā gadījumā jums būs vajadzīgi droši un neapšaubāmi savas taisnības pierādījumi.

—      Labākais pierādījums, — Lemonts sausi sa­

cīja, — būs tas, ka Saule eksplodēs. Šķiet, jūs to­mēr negribēsiet, lai nonāktu tik talu?

—   Tas varbūt nav nepieciešams. Kāpēc jūs ne­varat panākt Helama atbalstu?

—  Tāpēc, ka viņš ir sīks cilvēciņš, kas nokļuvis Elektronu Sūkņa Tēva godā. Vai tad viņš var pie­ļaut domu, ka viņa lolojums pazudinās Zemi?

—   Es saprotu, ko jūs gribat teikt, bet Helams tomēr visai pasaulei ir Elektronu Sūkņa Tēvs, un vienīgi viņa vārdam šajā jautājumā var būt pietie­kams svars.

Lemonts papurināja galvu.

—  Viņš ne mūžam nepiekāpsies. Viņš drīzāk būs ar mieru piedzīvot Saules eksploziju.

—   Tad piespiediet viņu, — senators sacīja. — Jums ir teorija, bet teorija pati par sevi vēl neko nenozīmē. Vajag taču būt kādai iespējai to pārbau­dīt. Radioaktīvās sabrukšanas ātrums, teiksim, urānam, ir atkarīgs no mijiedarbības kodolu iekšienē. Vai šis ātrums ir mainījies atbilstoši jūsu, nevis vispārpieņemtajai teorijai?

Lemonts atkal papurināja galvu.

—   Parastā radioaktivitāte ir atkarīga no ko­dolu vājās mijiedarbības, un diemžēl šāda veida eksperimenti nedos pietiekami izteiksmīgus datus. Kad tas parādīsies pilnīgi skaidri, būs jau par vēlu.

—   Kā vēl to varētu pierādīt?

—    Pastāv specifiskas pionu mijiedarbības, kas varbūt jau tagad sniegtu neapstrīdamus datus. Vēl labāk būtu papētīt kombinācijas kvarks-kvarks, kas pēdējā laikā uzvedas mīklaini, ko es noteikti varētu izskaidrot…

—   Nu, redziet!

—  Jā, bet, lai iegūtu šos datus, ser, man nepie­ciešams lielais protonu sinhrotrons uz Mēness, un tam piekļūt, kā esmu noskaidrojis, nevar gadiem ilgi, ja vien kāda ietekmīga persona to neizkārto.

—   Jūs domājat mani?

—   Jā, senator.

—   Es to nedarīšu, kamēr doktors Helams par jums izsakās šādi, — ar mezglaino pirkstu Bērts pabakstīja papīru sev priekšā. — Es nevaru riskēt.

—   Bet pasaules eksistence …

—   Pierādiet to!

—   Ignorējiet Helamu, un es to pierādīšu.

—   Pierādiet, un es ignorēšu Helamu.

Lemonts dziļi ievilka elpu.

—   Senator! Pieņemsim, pastāv tikai niecīga varbūtība, ka man ir taisnība. Vai pat šī niecīgā varbūtība nav to vērts, lai cīnītos? Runa taču ir par visu cilvēci, par veselu planētu …

—   Jūs gribat, lai es uzsāku diženu kauju? Diez­gan vilinoši. Ir romantiski nest upurus cēla mērķa dēļ. Katrs pieklājīgs politiķis ir pietiekamā mērā mazohists, lai šad tad sapņotu par bojāeju lies­mās, eņģeļiem dziedot. Bet, doktor Lemont, sākt cīņu var tikai tad, ja ir izredzes uzvarēt. Jābūt ce­rībai — vismaz cerībai —, ka pūliņi nav veltīgi. Ja es jūs atbalstīšu, es it neko nepanākšu. Kas gan ir jūsu nepierādītais apgalvojums pret visiem tiem labumiem, ko dod sūknēšana? Kā es varu prasīt, lai ļaudis atsakās no pierastām personiskām ērtī­bām un labklājības tikai tāpēc, ka viens cilvēks kliedz «Pastardiena!», bet visi citi zinātnieki ir pret viņu un augsti godājamais Helams viņu sauc par idiotu? Nē, ser, es nevēlos sadegt par neko!

—   Tad vismaz palīdziet man iegūt pierādīju­mus, — Lemonts sacīja. — Jums nav nepiecie­šams to darīt atklāti, ja jūs baidāties …

—       Es nebaidos, — Bērts strupi atteica. — Es esmu reālists. Doktor Lemont, jūsu pusstunda jau sen ir pagājusi.

Lemonts satriekts brīdi lūkojās viņā, bet sena­tora seja tagad bija kļuvusi nepielūdzama. Le­monts izgāja no kabineta.

Senators Bērts tūlīt nepieņēma nākamo apmekle- taju. Labu brīdi viņš bažīgi vērās uz aizvērtajām durvīm un knibinājās ap kaklasaiti. Vai šim cilvē­kam varēja būt taisnība? Vai bija kaut mazākā varbūtība, ka viņam ir taisnība?

Bērts sev atzinās, ka būtu gluži patīkami aizlikt lielāmām kāju priekšā, iegrūst viņu ar ģīmi dub­ļos un neļaut piecelties, kamēr nosmok, — taču tas nevarēja notikt. Helams bija neaizskarams. Bēr­tam bija iznākusi tikai viena salēkšanās ar He­lamu pirms apmēram desmit gadiem. Toreiz Bēr­tam bija taisnība, absolūta taisnība, bet Helams runāja galīgas aplamības, un notikumu gaita vē­lāk to pierādīja. Tomēr Bērts cieta pazemojošu sa­kāvi, un sekas bija tādas, ka nākamajās vēlēšanās viņu bezmaz izbalsoja.

Senators pakratīja galvu, it kā sevi brīdinā­dams. Cēla mērķa dēļ viņš būtu gatavs riskēt ar savu posteni, bet vēlreiz piedzīvot pazemojumu viņš nevēlējās. Bērts deva signālu ielaist nākamo apmeklētāju, un, kad viņš piecēlās, lai ar to ap­sveicinātos, seja bija atkal mierīga un laipna.

8

Ja Lemonts tolaik būtu domājis, ka viņa prole- sionālā karjera vēl nav gluži pagalam, varbūt viņš būtu vilcinājies spert nākamo soli. Džošua Cens bija gaužām nepopulāra persona, un uz katru, kam ar viņu bija darīšanas, visā Stacijā tūlīt sāka skatīties šķībi. Cens bija vienpatnis dumpinieks, kura balss tomēr allaž tika sadzirdēta, tāpēc ka par savu pārliecību viņš iestājās ar milzīgu ener­ģiju un bija izveidojis organizāciju, kas saliedētī­bas ziņā pārspēja jebkuru politisku grupējumu pa­saulē (to bija gatavs apzvērēt ne viens vien poli­tisks darbinieks).

Cenām bija bijusi svarīga loma Sūkņa ievie­šanā — pateicoties viņam, tas tik ātri bija pārņē­mis visu planētas enerģijas apgādi. Sūkņa priekš­rocības bija skaidras un acīm redzamas — tas nepiesārņoja apkārtējo vidi un neizmaksāja dārgi —, tomēr varbūt ilgāk pret šo jaunumu būtu cīnījušies tie, kas gribēja palikt pie kodolenerģi­jas, — ne tāpēc, ka tā būtu labāka, bet tāpēc, ka tā bija bijusi viņu bērnības draugs.

Taeu, kad Cens sāka sist bungas, pasaule ieklau­sījās mazliet uzmanīgāk.

Tagad viņš tur sēdēja — platiem vaigu kauliem un apaļu seju, kas liecināja par apmēram trīs ce­turtdaļām ķīniešu senču asiņu piejaukuma.

—   Man jābūt skaidrībā. Sakiet atklāti, — viņš teica, — vai jūs runājat vienīgi savā vārdā?

—   Jā, — Lemonts īsi atbildēja. — Helams mani neatbalsta. Viņš pat saka, ka es esot traks. Vai jums vajadzīga Helama piekrišana, pirms varat ko uzsākt?

—   Man nav vajadzīga neviena piekrišana, — Cens tīšām augstprātīgi sacīja un atkal iegrima domīgā apcerē. — Jūs sakāt, ka paracilvēkiem ir augstāk attīstīta tehnika nekā mums?

Lemonts bija tiktāl ielaidies kompromisā. Viņš nebija teicis, ka paracilvēki ir gudrāki. «Augstāk attīstīta tehnika» neskanēja tik aizskaroši, bet tā­pat bija patiesība.

•— Tas ir skaidrs, — Lemonts sacīja, — kaut vai tāpēc, ka viņi var nosūtīt vielu no viena Universa uz otru, bet mēs to nevaram.

—       Kāpēc tad viņi sāka sūknēšanu, ja tā ir bīs­tama? Kāpēc viņi to turpina?

Lemonts saprata, ka atkal nepieciešams kompro­miss. Viņš būtu varējis teikt, ka, Cens nav pirmais, kas to jautā, bet tas izklausītos pēc augstprātīgas labvēlības, varbūt nepacietības, un viņš nolēma tā nedarīt.

Lemonts sacīja:

—        Sākumā viņi, tāpat kā mēs, steidzās izman­tot jauna veida enerģijas avotu,,kas bija tik ļoti izdevīgs. Man ir pamats domāt, ka tagad viņi šai sakarā ir nobažījušies, tāpat kā es.

—       Jūs tā sakāt. Bet jums nav nekādu noteiktu liecību par viņu noskaņojumu.

—       Tādu, ko es šobrīd varētu nolikt jums priekšā, nav.

—   Ar kailu apgalvojumu ir par maz.

—   Vai mēs drīkstam riskēt…

—        Par maz, profesor! Pierādījumu nav. Es ne­esmu ieguvis savu reputāciju, šaujot uz labu laimi. Mani šāviņi allaž ir trāpījuši tieši mērķī, tāpēc ka esmu zinājis, ko daru.

—   Bet ja es dabūšu pierādījumus …

—       Tad es jūs atbalstīšu. Ja pierādījumi mani pārliecinās, ticiet man, ne Helams, ne Kongress nespēs stāties pretī paisumam. Tātad — dabūjiet pierādījumus un griezieties atkal pie manis.

—   Bet tad būs jau par vēlu.

Cens paraustīja plecus.

—       Varbūt. Bet drīzāk gan jūs konstatēsiet, ka esat maldījies un nekādu pierādījumu nevar būt.

—       Es nemaldos. — Lemonts dziļi ievilka elpu un konfidenciālā tonī turpināja: — Mister Cen!

Iespējams, ka mūsu Universā ir triljoniem triljonu apdzīvotu planētu un to vidū miljardi ar saprātī­gām būtnēm un augsti attīstītu tehniku. Droši vien tāpat ir Parauniversā. Un jādomā, ka abu Uni­versu vēsturē ir bijuši daudzi pasauļu pāri, kas nodibinājuši kontaktu un sākuši sūknēšanu. Var­būt abu Universu saskares punktos eksistē desmi­tiem vai pat simtiem Sūkņu.

—   Tie ir tikai minējumi. Un ja tā būtu?

—   Tad iespējams, ka desmitos vai simtos gadī­jumu dabas likumu sajaukšanās sasniedza tādu pakāpi, ka attiecīgās planētas Saule eksplodēja. Varēja sākties ķēdes efekts: supernovas enerģija un pārmainījies dabas likums izraisīja eksplozijas kaimiņu zvaigznēs, kas savukārt uzspridzināja citas. Varbūt ar laiku eksplodēja viss kādas galak­tikas kodols vai spirāles zars.

—   Tā, protams, ir tikai fantāzija.

—   Diezin vai. Mūsu Universā ir simtiem kva- zāru — sīku ķermeņu tikai dažu Saules sistēmu lielumā, kuri spīd ar simt parasto lielo galaktiku gaismu.

—  Jūs gribat teikt, ka kvazāri ir tas, kas palicis pāri no sūknēšanas rezultātā bojā gājušām pla­nētām?

—   Es to pieļauju. Pusotra gadsimta laikā, kopš kvazāri atklāti, astronomi vēl joprojām nav izdi­binājuši, kas ir to enerģijas avots. Šajā Universā tam izskaidrojums nav atrodams. Vai tad no tā neizriet…

—  Un kā ar Parauniversu? Vai arī tas ir pilns ar kvazāriem?

—   Nedomāju vis. Tur ir citādi apstākļi. Pēc pa- rateorijas, šķiet pilnīgi noteikti, ka tur kodolu sa­plūšana notiek daudz vieglāk, tādēļ zvaigznēm caurmērā jābūt krietni mazākām nekā mūsējās.

Lai ražotu tik daudz enerģijas kā mūsu Saule, tur vajadzīgs daudz mazāks krājums viegli saplūstošo ūdeņraža kodolu. Tik liela Saule kā mūsējā tur momentā eksplodētu. Ja mūsu likumi iespiežas Parauniversā, ūdeņraža kodolu saplūšana tiek mazliet apgrūtināta, un parazvaigznes sāk atdzist.

—   Nu, tas nav nekas briesmīgs, — Cens sacīja. — Viņi var izmantot Sūkni, lai apgādātu sevi ar nepieciešamo enerģiju. Pēc jūsu hipotēzes, viņu stāvoklis ir drošs.

—   Diez vai tā būs, — Lemonts iebilda. Līdz šim viņš par situāciju Parauniversā nebija no­pietni padomājis. — Mūsu pusē notiks eksplozija, sūknēšana izbeigsies. Bez mums viņi nevarēs to turpināt, un tas nozīmē, ka viņi paliks zem atdzies­tošas zvaigznes bez Sūkņa enerģijas. Viņiem klā­sies vēl ļaunāk nekā mums: mēs iesim bojā acu­mirklīgā uzliesmojumā bez sāpēm, bet viņu ago­nija vilksies ilgi.

—   Jums ir varena iztēle, profesor, — Čens sa­cīja, — bet ar to ir par maz. Es neredzu iespēju atteikties no sūknēšanas, pamatojoties vienīgi uz jūsu iztēli. Vai jūs zināt, ko Sūknis nozīmē cilvē­cei? Tā nav tikai lēta un tīra enerģija neierobe­žotā daudzumā. Ielūkojieties dziļāk. Sūknis no­zīmē, ka cilvēcei vairs nav sūri jāstrādā iztikas dēļ. Tas nozīmē, ka pirmoreiz vēsturē cilvēce ar savām kolektīvajām smadzenēm var pievērsties daudz svarīgākajai sava īstā potenciāla attīstīša­nas problēmai. Piemēram, visi medicīnas sasnie­gumi, kas gūti divarpus gadsimtu laikā, nav spē­juši padarīt cilvēka mūžu kaut cik ilgāku par simt gadiem. Gerontologi apgalvo, ka teorētiski nav nekā, kas stāvētu ceļā cilvēka nemirstībai, bet pa­gaidām šim jautājumam nav veltīta pietiekama uzmanība.

—       Nemirstība! — Lemonts dusmīgi iesaucās. — Tas ir nereāls sapnis.

—       Varbūt jūs esat sapņu speciālists, profesor,— Cens sacīja, — bet es ceru piedzīvot, ka sāksies nemirstības problēmas pētījumi. Ja sūknēšana tiks izbeigta, tie nesāksies. Tad mēs atgriezīsimies pie dārgas, trūcīgas, netīras enerģijas. Diviem miljar­diem Zemes iedzīvotāju atkal būs jānopūlas dieniš­ķās iztikas dēļ, un sapnis par nemirstību tiešām paliks nereāls sapnis.

—       Vienalga, tas tā būs. Neviens nekļūs nemir­stīgs. Neviens nenodzīvos pat normāla ilguma mūžu.

—   Ak, tā ir tikai jūsu teorija.

Apsvēris savas izredzes, Lemonts nolēma riskēt.

—       Mister Cen, pirms brīža es sacīju, ka ne­gribu paskaidrot, kā esmu uzzinājis par paracil- vēku noskaņojumu. Tagad es jums to pateikšu. Mēs esam saņēmuši ziņojumus.

—   Jā, bet vai jūs varat tos iztulkot?

—   Mēs saņēmām vienu vārdu mūsu valodā.

Cens mazliet sarauca pieri. Tad piepeši iebāza

rokas kabatā, izstiepa īsās kājas un atgāzās krēslā.

—   Un kāds bija šis vārds?

—       Bažas! — Lemonts neuzskatīja par vaja­dzīgu piebilst, ka vārds bija uzrakstīts nepareizi.

—       Bažas, — Cens atkārtoja. — Un ko tas, pēc jūsu domām, nozīmē?

—       Vai tad nav skaidrs, ka viņi ir nobažījušies par sūknēšanas sekām?

—       Nepavisam. Tādā gadījumā viņi izbeigtu sūk­nēšanu. Labi, es pieļauju, ka viņi jūt bažas, bet citā sakarā — viņi baidās, ka mēs varētu atteik­ties no Sūkņa. Jūs esat darījuši viņiem zināmu savu nodomu, un, ja mēs izbeigsim sūknēšanu, kā jūs iesakāt, tad ari viņi būs spiesti to izbeigt. Jūs pats teicāt, ka viņi nevar to turpināt bez mums, tas ir divpusējs process. Nebrīnos, ka viņi ir noba­žījušies.

Lemonts klusēja.

—    Redzu, — Cens sacīja, — tāds izskaidrojums jums nav ienācis prātā. Nu, bet mēs ķersimies pie nemirstības problēmas. Manuprāt, tas gūs lielāku sabiedrības atsaucību.

—   Ak šī sabiedrības atsaucība, — Lemonts no­vilka. — Es nezināju, kas jums ir svarīgs. Cik vecs jūs esat, mister Cen?

Cens ātri samirkšķināja acis un novērsās. Sa­žņaudzis rokas dūrēs, viņš ašiem soļiem izgāja no istabas.

Vēlāk Lemonts ielūkojās viņa biogrāfijā. Cenām bija sešdesmit gadu, un viņa tēvs bija nomiris sešdesmit divu gadu vecumā. Bet tam nebija no­zīmes.

9

—   Neizskatās, ka jums būtu paveicies, — Bro­novskis sacīja.

Lemonts sēdēja laboratorijā, blenzdams uz savu kurpju purniem un dīki konstatēdams, ka tie rā­dās gaužām nodeldēti. Viņš papurināja galvu.

—   Nav jau arī.

—   Pat dižais Cens pievīla jūsu cerības?

—   Viņš neko negrib darīt. Arī viņam vajadzīgi pierādījumi. Visi grib pierādījumus, bet tas, ko es piedāvāju, tiek noraidīts. Patiesībā viņi visi grib saglabāt savu nolādēto Sūkni vai savu reputāciju, vai savu vietu vēsturē. Cens grib nemirstību.

—   Bet ko gribat jūs, Pīt? — Bronovskis maigi jautāja.

—   Cilvēces drošību, — Lemonts sacīja. Viņš ielūkojās Bronovska zobgalīgajās acīs. — Vai jūs man neticat?

—   Ticu, kā ne. Bet ko jūs īstenībā gribat?

—   Nu, labi, velns parāvis! — Lemonts skaļi uz­sita ar plaukstu pa galdu. — Es gribu, lai atzīst manu taisnību, un tas tā notiks, jo man ir tais­nība!

—   Jūs esat pārliecināts?

—   Pilnīgi! Un nekas nespēj mani uztraukt, jo es savu panākšu. Zināt, iedams prom no Cena, es gandrīz nicināju sevi.

—  Jūs?

—   Jā, es. Un ne bez pamata. Es visu laiku do­māju: lielāms uz katra soļa man aizšķērso ceļu. Kamēr Helams ir pret mani, visiem atrodas iegansts man neticēt. Kamēr viņš stāv man pretī kā klints, nav iespējams neko panākt. Kāpēc tad es nerīkojos citādi, kāpēc neglaimoju viņam, pa­tiešām, kāpēc, veikli manevrēdams, nepanācu viņa atbalstu, bet gan ar savu dzēlību uzkūdīju viņu cīnīties pret mani?

—   Jūs domājat, ka būtu varējis to panākt?

—   Nē jau. Bet savā izmisumā es izfantazējos visu ko. Ka es varbūt varētu doties uz Mēnesi. Protams, kad es pirmoreiz nokaitināju Helamu, par Zemes bojāeju vēl nebija runa, bet pēc tam, kad šī problēma uzradās, es pats parūpējos, lai mūsu attiecības vēl vairāk saasinātos. Taču, kā jūs gluži labi saprotat, nekas nebūtu varējis viņu pie­spiest vērsties pret Sūkni.

—   Bet tagad jūs acīmredzot sevi vairs nenicināt.

—   Nē. Tāpēc, ka saruna ar Cenu bija lietderīga. Es sapratu, ka velti šķiežu laiku.

—   Var jau būt.

—   Jā, un pilnīgi nevajadzīgi. Seit, uz Zemes, atrisinājums nav panākams. Es teicu Čenam, ka mūsu Saule var eksplodēt, bet ar Parasauli tā nenotiks, taču tas nepaglābs paracilvēkus, jo, kad mūsu Saule eksplodēs un Sūkņa mūsu puse beigs darboties, arī viņējā pārstās funkcionēt. Viņi nevar turpināt sūknēšanu bez mums, vai saprotat?

—   Jā, protams, saprotu.

—   Kāpēc tad mēs nedomājam par pretējo iespēju? Mēs nevara-m turpināt bez viņiem. Tātad būtībā ir vienalga, vai mēs apstādinām Sūkni vai ne. Panāksim, lai sūknēšanu izbeidz paracilvēki.

—   Jā, bet vai viņi to darīs?

—   Viņi ziņo: BAZIAS. Un tas nozīmē, ka viņi ir noraizējušies. Cens teica: viņi baidoties, ka mēs izbeigšot sūknēšanu, taču es tam neticu. Viņi paši ir nobažījušies. Es sēdēju klusu, kad Cens izteica savu minējumu. Viņš nosprieda, ka ir mani pārlie­cinājis, un gaužām alojās. Es tikai tobrīd domāju, ka mums jāpanāk, lai sūknēšanu izbeidz paracil­vēki. Mums tas katrā ziņā jāizdara! Maik, man esat palicis vienīgi jūs. Jūs esat pasaules cerība. Mēģiniet kaut kā ar viņiem sazināties!

Bronovskis pasmējās ar gandrīz bērnišķīgu jautrību.

—   Pīt, — viņš sacīja, — jūs esat ģēnijs.

—   Ahā! Tad esat gan pamanījis.

—   Nē, patiešām. Jūs uzminat, ko es gribu teikt, pirms pagūstu atvērt muti. Es sūtīju ziņojumu pēc ziņojuma, grupējot viņu simbolus tādā veidā, kā tie, manuprāt, varētu apzīmēt Sūkni, un lietojot arī mūsu vārdu. Un es darīju, ko spēju, lai sako­potu visas daudzajos mēnešos sakrātās trūcīgās zināšanas un izkārtotu viņu simbolus tā, ka tie paustu noraidošu attieksmi, un atkal līdztekus lie­toju mūsu vārdu. Man nebija ne jausmas, vai esmu sakombinējis ko jēdzīgu vai pūlējies velti, un, tā kā es nekad nesaņēmu atbildi, man bija maz ce­rību.

—       Jūs man neteicāt, ka mēģināt kaut ko tādu darīt.

—       Nu, tas ir, tā sakot, mans lolojums. Jūs savu parateoriju arī nesteidzāties man tūlīt izklāstīt.

—   Un kas notika tālāk?

—       Vakar es nosūtīju tikai divus vārdus mūsu valodā. Es uzkricelēju: SŪKNIS SLIKTS.

—   Nu, un?

—       Un šorīt es beidzot saņēmu atbildi. Tā ir vi­sai vienkārša un skaidra: JĀ SŪKNIS SLIKTS SLIKTS SLIKTS. Te tā ir, paskatieties!

Lemonta roka, turot foliju, trīcēja.

—       To nu nevar pārprast, nevar taču? Tas ir ap­stiprinājums, vai ne?

—   Domāju gan. Kam jūs šo te nesīsiet?

—       Nevienam, — Lemonts noteikti sacīja. — Es vairs necīnīšos. Tik un tā man teiks, ka esmu vil­tojis ziņojumu, un nav jēgas ar viņiem strīdēties. Kad paracilvēki apstādinās Sūkni, arī mūsējais beigs funkcionēt, un, lai ko mēs uzsāktu, tas vairs nebūs iedarbināms. Tad visa Stacija būs kājās un pūlēsies pierādīt, ka man bijusi taisnība un ka Sūknis ir bīstams.

—   Kāpēc gan tā?

— Tāpēc, ka vienīgi tādējādi viņi varēs sevi pa­glābt no pūļa dusmām, kurš pieprasīs Sūkni un būs saniknots par tā zaudējumu … Vai jūs tā ne­domājat?

—   Var jau būt. Bet mani uztrauc kas cits.

—   Nu?

—       Ja paracilvēki ir tik pārliecināti par Sūkņa bīstamību, kāpēc viņi nav to jau apstādinājuši?

Izmantojot gadījumu, es nupat pārbaudīju. Sūknis strādā pilnā sparā.

Lemonts sarauca pieri.

—   Varbūt viņi negrib to darīt vienpusīgi. Viņi uzskata mūs par saviem partneriem un grib pa­nākt savstarpēju vienošanos par izbeigšanu. Vai tā nevarētu būt?

— Iespējams. Bet var arī būt, ka mūsu sazinā­šanās nepavisam nav pilnīga, ka viņi vēl īsti nesa­prot vārda SLIKTS nozīmi. Varbūt, kombinējot viņu simbolus, es esmu tos galīgi sajaucis un viņf domā, ka SLIKTS mūsu valodā nozīmē LABS.

—   O, nē!

—   Nu, jūs tā cerat, bet cerība vien nav ne graša vērta.

—   Maik, turpiniet sūtīt ziņojumus! Lietojiet iespējami daudz to vārdu, kurus lieto viņi, un at­kārtojiet vienu un to pašu dažādos veidos. Jūs esat speciālists, un viss ir jūsu rokās. Galu galā viņi zinās pietiekami daudz vārdu, lai kaut ko pateiktu skaidri un nepārprotami, un tad mēs pavēstīsim, ka gribam, lai sūknēšana tiktu izbeigta.

—   Mēs neesam pilnvaroti to ziņot.

—   Jā, bet paracilvēki taču to nezinās, un galu galā mēs būsim cilvēces varoņi.

—   Pat tad, ja pirms tam mums izpildīs nāves­sodu?

—   Pat tad … Tas ir jūsu rokās, Maik, un es esmu pārliecināts, ka nebūs ilgi jāgaida.

10

Tomēr tas negāja tik ātri. Divas nedējas nepie­nāca neviens ziņojums, un sasprindzinājums auga augumā.

Bronovskis nervozēja. īslaicīgā pacilātība bija pagaisusi, un todien viņš iegāja Lemonta labora­torijā, drūmi klusēdams.

Brīdi viņi vērās viens otrā, tad beidzot Bronov­skis sacīja:

—   Visās malās runā, ka jums būšot publiski jāpaskaidro sava nostāja.

Lemonts acīmredzot torīt nebija skuvies. Viņa laboratorija izskatījās puspamesta, it kā tās saim­nieks jau taisītos izvākties. Lemonts paraustīja plecus.

—   Ak tā? Tas mani neuztrauc. Mani uztrauc tas, ka «Phijsical Reviews» noraidīja manu rakstu.

—   Jūs taču bijāt uz to sagatavojies.

—   Jā, bet es domāju, ka man pateiks iemeslus. Norādīs, kādas tur, pēc viņu domām, ir neparei­zības, kļūdas, nepamatoti pieņēmumi. Pateiks kaut ko tādu, pret ko es varētu argumentēt.

—   Un tas netika darīts?

—   Neviena vārda. Recenzenti atzīst rakstu par publicēšanai nepiemērotu. Un viss. Viņi vienkārši negrib šim jautājumam pieskarties … Patiešām satriecošs šis vispārējais stulbums. Ja cilvēce do­tos pretī katastrofai aiz tīra ļaunuma vai vieglprā­tības, šķiet, es to tik sāpīgi nepārdzīvotu. Bet ir sasodīti necienīgi iet bojā biezgalvju stulbuma dēļ. Kāda jēga būt cilvēkam, ja jāmirst šādā veidā?

—   Stulbums… — Bronovskis murmināja.

—   Kā citādi jūs to sauksiet? Un nu viņi vēl prasa, lai es publiski pierādu, kāpēc mani neva­jadzētu atlaist par to briesmīgo noziegumu, ka man ir taisnība.

—   Liekas, ir kļuvis zināms, ka jūs konsultējā­ties ar Cenu.

—   Jā! — Lemonts gurdi paberzēja acis. — Acīm­redzot es viņu tā sakaitināju, ka viņš ir sadzie- dājies ar Helamu/un tagad mani apsūdz, ka es esot mēģinājis vērsties pret Sūkni, izvirzīdams ne­pamatotus apgalvojumus un lietodams negodīgu iebiedēšanas taktiku, un ka tas padarot mani ne­piemērotu darbam Stacijā.

—   To viņi var viegli pierādīt, Pīt.

—   Ticu, ka var. Bet tas nav svarīgi.

—   Ko jūs domājat darīt?

—       Neko, — Lemonts sakaitināts atcirta. — Lai jau viņi rīkojas. Es paļaujos uz birokrātismu. Katrs šā procesa solis prasīs nedēļas, mēnešus, un jūs pa to laiku turpināsiet strādāt. Mēs vēl dzir­dēsim par paracilvēkiem.

Bronovskis izskatījās nelaimīgs.

—       Pīt, bet ja nu ne? Varbūt jums vajadzētu to vēlreiz apdomāt.

Lemonts asi paskatījās uz viņu.

—   Par ko jūs runājat?

—       Sakiet, ka esat kļūdījies. Nožēlojiet grēkus. Sitiet pie krūtīm. Piekāpieties.

—       Nekad! Dieva dēļ, Maik, mēs taču spēlējam spēli, kur likme ir visa pasaule un katra dzīva ra­dība tajā!

—       Jā, bet kas tas ir jums? Jūs neesat precējies. Bērnu jums nav. Es zinu, jūsu tēvs ir miris. Jūs nekad nepieminat ne savu māti, ne māsas vai brā­ļus. Šaubos, vai virs zemes ir kāds cilvēks, kam jūs esat no sirds pieķēries. Nu, tad liecieties mierā, un lai velns parauj visu!

—   Un jūs?

—       Es darīšu tāpat. Es esmu šķirtenis, un bērnu man nav. Ir kāda jauna dāma, ar ko esmu tuvās attiecībās, un šis sakars turpināsies, kamēr būs iespējams. Dzīvojiet! Priecājieties!

—   Un rīt!

—  Neraizējieties par to! Nāve, kad tā pienāks, būs ātra.

—   Es nespēju dzīvot ar tādu filozofiju … Maik! Ko tas nozīmē, Maik? Vai jūs gribat teikt, ka mēs neko nepanāksim? Vai jūs vairs necerat uz sazi­nāšanos ar paracilvēkiem?

Bronovskis novērsa skatienu.

—   Pīt, — viņš sacīja, — es saņēmu atbildi. Va­kar vakarā. Es nolēmu pagaidīt līdz rītdienai un vēl padomāt, bet kas gan tur ko domāt? … Te tā ir.

Lemonta acis jautājoši ieplētās. Viņš paņēma foliju un ieurbās tajā ar skatienu. Tur nebija ne­vienas pieturzīmes.

SŪKNIS NE IZBEIGT NE IZBEIGT MĒS NE IZBEIGT SŪKNIS MĒS NĒ DZIRDĒT BRIES­MAS NĒ DZIRDĒT NĒ DZIRDĒT JŪS IZBEIGT LŪDZU IZBEIGT JŪS IZBEIGT TAD MĒS IZ­BEIGT LŪDZU JŪS IZBEIGT BRIESMAS BRIES­MAS BRIESMAS IZBEIGT IZBEIGT JŪS IZBEIGT SŪKNIS

—  Mans dievs, — Bronovskis murmināja, — iz­klausās pavisam izmisīgi.

Lemonts joprojām blenza uz foliju. Viņš neteica ne vārda.

—  Man liekas, — Bronovskis sacīja, — ka tur otrā pusē ir kāds jums līdzīgs — tā sakot, Para- lemonts. Un arī viņš nevar piedabūt savus Para- helamus, lai izbeidz sūknēšanu. Mēs lūdzam vi­ņus glābt mūs, viņš savukārt lūdz mūs glābt viņus.

—   Bet ja mēs parādīsim šo… — Lemonts bilda.

—   Pateiks, ka jūs melojat, ka ta ir blēdība, ka jūs to esat uzmeistarojis, lai glābtu savas psiho- pātiskās iztēles radīto rēgu.

—   To varētu teikt par mani, bet ne par jums. Jūs mani atbalstīsiet, Maik. Jūs apliecināsiet, ka esat saņēmis šo foliju, un pastāstīsiet, kādā veida.

Bronovskis pietvīka.

—   Ko tas dos? Viņi teiks, ka kaut kur Para­universā ir kāds jums līdzīgs dīvainis un ka divi jukušie saderas kopā. Viņi teiks: šis ziņojums pierāda vienīgi to, ka likumīgie varas pār­stāvji Parauniversā ir pārliecināti, ka nekādas briesmas nedraud.

—   Maik, cīnieties kopā ar mani!

—   Nav jēgas, Pīt! Jūs pats teicāt: stulbums! Varbūt šie paracilvēki ir pārāki par mums, pat ar augstāku intelektu, kā jūs apgalvojat, bet acīm re­dzams, ka viņi ir tikpat stulbi kā mēs, un tas pie­liek visam punktu. To ir teicis jau Šillers, un es viņam ticu.

—   Kas?

—   Šillers. Vācu dramaturgs pirms trīs gadsim­tiem. Lugā par Zannu d'Arku viņš saka: «Pret stulbumu paši dievi cīnās veltīgi.» Es neesmu dievs, un es vairs necīnīšos. Lai paliek, Pīt, metiet mieru! Varbūt mūsu mūžu pasaule vēl pastāvēs, un, ja arī ne, tik un tā neko nevar darīt. Man ļoti žēl, Pīt. Jūs cīnījāties par cildenu mērķi, bet cietāt sakāvi, un man ir diezgan.

Bronovskis izgāja, un Lemonts palika viens. Viņš sēdēja savā krēslā un bezmērķīgi bungoja, bungoja ar pirkstiem pa galdu. Kaut kur Saules iekšienē protoni ķērās kopā mazmazlietiņ kārīgāk, un ar katru mirkli šī kāre auga augumā, tuvinot brīdi, kad vārais līdzsvars sabruks …

—   Un neviens uz Zemes tā arī neuzzinās, ka man bija taisnība! — Lemonts iesaucās, un sāka cītīgi mirkšķināt acis, lai aizturētu asaras.

II.PAŠI DIEVI.

Duai nebija sevišķi grūti tikt projām no pārē­jiem. Viņa vienmēr baidījās nepatikšanu, bet kaut kā tās nekad neiznāca. īstas nepatikšanas nekad.

Bet kāpēc lai tās būtu? Odīns gan dažreiz iebilda savā augstprātīgajā tonī. «Labāk paliec,» viņš mēdza sacīt. «Tu zini, ka Tritam tava klaiņo­šana nepatīk.» Viņš nekad nerunāja par savu paša nepatiku. Racionāļus tādi sīkumi nespēj uztraukt. Bet par Tritu Odīns rūpējās gandrīz tikpat tēviš­ķīgi kā Trits par bērniem.

Taču, kad Dua pietiekami uzstāja, Odīns ļāva viņai darīt, kā pati vēlas, un vēl aizbildināja viņu Tritam. Dažreiz Odīns pat atzinās, ka lepojas ar Duas spējām, ar viņas neatkarību … «Viņš nav slikts kreisenis,» Dua ar izklaidīgu sirsnību no­domāja.

Ar Tritu saprasties bija grūtāk, un viņš īgni raudzījās Duā, kad viņa … nu, kad viņa bija, kāda gribēja būt. Taču labeņi jau tādi bija. Trits bija labenis Duai, bet paterns bērniem, un rūpes par tiem viņam vienmēr bija pirmajā vietā … Tas bija labi, jo Dua allaž varēja rēķināties ar to, ka viens vai otrs bērns aizsauks Tritu projām tieši tad, kad situācija kļuva nelāga.

Tomēr Dua nelikās par Tritu daudz zinis. Izņe­mot saplūsmes reizes, viņa sliecās to ignorēt. Ar

Odīnu bija citādi. Sākumā viņš iedarbojās uz Duu satraucoši: no Odīna klātbūtnes vien viņas kontū­ras sāka mirgot un izplūst. Un tas, ka Odīns bija racionālis, nezkāpēc padarīja viņu vēl satrauco­šāku. Dua nesaprata šo savu reakciju; tā izrietēja no viņas dīvainības. Viņa jau bija pieradusi pie savas dīvainības … gandrīz pieradusi.

Dua nopūtās.

Kad viņa bija bērns, kad vēl izjuta sevi kā indi­vīdu, atsevišķu būtni, nevis kā triādes daļu, tad daudz vairāk apzinājās šo dīvainību. Tāpēc, ka citi viņai to vienmēr atgādināja. Kaut vai tāds sīkums kā iziešana virspusē vakarā …

Duai ļoti patika planētas virspuse vakarā. Ci­tām emocionēm tā šķita auksta un drūma, un vi­ņas trīcēdamas spiedās kopā, kad Dua par to stās­tīja. Viņas labprāt parādījās virspusē dienas vidus siltumā, izstiepās tur un barojās, taču tieši tāpēc Duai dienā virspusē netikās uzturēties. Viņa ne­varēja ciest pļāpājošo emocioņu baru.

Duai, protams, bija jāēd, taču viņai daudz la­bāk patika to darīt vakarā, kad barības bija ļoti maz, bet visam pāri klājās tumši sarkana dūmaka un viņa bija viena. Protams, runājot ar pārējām emocionēm, Dua vakara ainavu attēloja vēl auk­stāku un skumīgāku, nekā tā patiesībā bija, — tā­pēc vien, lai redzētu, kā viņas, iedomājoties šo dzestrumu, gar malām kļūst cietas, cik nu cietas jaunas emociones vispār var kļūt. Parasti pēc brīža biedrenes sāka sačukstēties, pasmējās par Duu … un pameta viņu vienu.

Mazā Saule tagad bija jau pie horizonta un vi­zēja noslēpumainā sārtumā, ko redzēja vienīgi Dua. Viņa izstiepās sāniski un sabiezinājās vidus­daļā, uzsūkdama vāro siltumu. Viņa nesteidzīgi to zelēja, izbaudīdama garo viļņu plūsmojuma maz­liet skābeno, bezvielisko garšu. (Dua nekad ne­bija sastapusi vēl kādu emocioni, kam tā būtu pa­tikusi. Bet viņai tā neapzināti asociējās ar brī­vību — brīvību no citiem, iespēju būt vienatnē.)

Vēl tagad šī vientulība, dzestrums un dziji tum­šais sārtums sauca atmiņā senās dienas pirms triādes; vēl vairāk — Dua dzīvi atcerējās savu paternu, kas neveiklā gaitā mēdza viņai sekot, mūžīgi nobažījies, ka tik mazajai kas nenotiek.

Viņš bija Duai loti pieķēries, tāpat kā visi pa- terni savām mazajām viduvēm, kas vienmēr tika vairāk lolotas un uzmanītas nekā abi pārējie bērni. Tas Duu kaitināja, un viņa sapņoja par dienu, kad paterns viņu pametīs. Visi paterni taču agrāk vai vēlāk nozuda. Bet, kad beidzot tas no­tika, Dua loti izjuta sava paterna trūkumu.

Dua labi atcerējās to dienu. Paterns bija atnācis viņu brīdināt un centās runāt cik varēdams sau­dzīgi, kaut gan paterniem ir gaužām grūti savas jūtas izteikt vārdos. Dua todien bija no viņa aiz­bēgusi. Ne aiz ļaunprātības un arī ne tāpēc, ka būtu nojautusi, ko paterns grib viņai teikt, bet vienīgi tīra prieka pēc. Pusdienlaikā viņai bija iz­devies atrast klusu vietiņu, necerētajā vienatnē viņa bija vareni pieēdusies, un pēc tarn viņu pār­ņēma dīvaina, kņudinoša sajūta, kas lika kustēties un darboties. Viņa šļūkāja pār klintīm, ļaudama sava ķermeņa malām strāvot cauri to izciļņiem. Dua zināja, ka tas ir ārkārtīgi nepiedienīgi un tā rotaļāties drīkst vienīgi mazulīši, taču tas bija tik patīkami — reizē satraucoši un nomierinoši.

Un tad beidzot paterns viņu noķēra. Viņš ilgi klusēdams stāvēja Duas priekšā, savilcis savas acis maziņas un blīvas, it kā gribētu aizturēt katru no viņas atstaroto gaismas mazumiņu, uztvert viņas veidolu iespējami pilnīgāk un saglabāt iespē­jami ilgāk.

Pirmajā brīdī Dua vērās viņam pretī, mulsi do­mādama, ka paterns redzējis viņu trinamies cauri klintīm un kaunas par viņu. Taču viņa neuztvēra kauna fluīdus un beidzot klusi jautāja:

—   Kas noticis, tēt?

—   Redzi, Dua, ir laiks. Es to gaidīju. Droši vien arī tu.

—   Kāds laiks?

Tagad, kad tas bija pienācis, Dua stūrgalvīgi negribēja to zināt. Ja viņa atteiksies zināt, nebūs nekā ko zināt. (Dua nekad netika pilnīgi vaļā no šā ieraduma. Odīns teica, ka visas emociones esot tādas, un sacīja to augstprātīgā balsī, kādā mē­dza runāt, kad viņu bija sevišķi pārņēmusi racio- nāja pašapziņa.)

—   Man jādodas projām, — paterns atbildēja. — Es vairs nebūšu kopā ar jums.

Viņš stāvēja, raudzīdamies Duā, un viņa nespēja izrunāt ne vārda.

—   Tu pateiksi pārējiem, — paterns sacīja.

—   Kāpēc? — Dua dumpīgi novērsās, viņas kon­tūras izplūda, kļuva arvien neskaidrākas, tiecoties izgaist. Viņa gribēja izgaist pavisam, bet, protams, nevarēja. Pēc brīža viņa sajuta spazmatiskas sā­pes un atkal sabiezēja. Paterns pat nemēģināja Duu bārt un atgādināt, ka tas būtu liels kauns, ja kāds redzētu viņu tā izplūdušu.

—   Viņiem taču vienalga! — Dua iesaucās un tūlīt nožēloja, jo paternam tas varēja būt sāpīgi. Viņš joprojām abus pārējos bērnus sauca par «mazo kreiso» un «mazo labējo», bet mazais krei­sais bija pilnīgi iegrimis savās mācībās un mazais labējais nemitīgi runāja par triādes veidošanu. Dua bija vienīgā, kas vēl juta … Nūjā, viņa bija jaunākā. Emocioncs vienmēr bija jaunākās un ci­tādas.

— Lai, tu tomēr viņiem pasaki, — paterns tikai noteica, un viņi atkal stāvēja, vērdamies viens otrā.

Duai negribējās runāt ar brāļiem. Viņi vairs ne­bija savstarpēji tuvi. Agrā bērnībā bija bijis ci­tādi. Tolaik viņi gandrīz nevarēja sevi atšķirt: kreisais brālis, labējais brālis un vidējā māsa ju­tās kā viens. Visi bija gaisīgi un caurspīdīgi, jau­cās cits ar citu, līda cits citam cauri un slēpās sienās.

Neviens no pieaugušajiem par to neuztraucās, kad viņi bija mazi. Bet tad brāļi kļuva biezi un at­turīgi un vairs nedraiskojās ar Duu. Kad viņa par to sūdzējās paternam, tas tikai maigi pateica: «Tu esi jau pārāk liela, Dua, lai retinātos.»

Dua mēģināja nepaklausīt, bet kreisais brālis viņu atstūma un sacīja: «Neglaudies klāt, man nav laika noņemties ar tevi.» Un labējais brālis nu jau pastāvīgi bija gluži ciets un kļuva arvien īgnāks un klusāks. Toreiz Dua to lāgā nesaprata, un pa­terns arī nemācēja izskaidrot. Viņš tikai laiku pa laikam atkārtoja, it kā tā būtu reiz iemācīta gud­rība: «Kreisie ir racionāli, Dua. Labējie ir paterni. Viņi aug un attīstās pa savam.»

Duai nepatika brāļu pārvēršanās. Viņi vairs ne­bija bērni, bet Dua vēl joprojām jutās maza; tā­pēc viņa sāka biedroties ar citām emocionēm. Vi­ņas visas tāpat sūdzējās par saviem brāļiem. Vi­ņas visas runāja par nākamajām triādēm. Viņas visas gozējās saulē un barojās. Viņas visas kļuva arvien līdzīgākas, un katru dienu tika runāts par vienu un to pašu.

Dua sāka just riebumu pret viņām un, cik vien iespējams, centās būt viena; pārējās atstāja Duu miera un saukāja par «kreiso Emi». (Nu jau bija pagājis ilgs laiks, kopš Dua pēdējo reizi bija dzir­dējusi šo iesauku, bet ikreiz, to iedomājot, viņa skaidri atcerējās smalkās, izsmējīgās balsis, kas skanēja viņai nopakaļ ar stulbu neatlaidību, jo mazās emociones zināja, ka tas Duu sāpina.)

Bet paterns izturējās pret viņu labi arī tad, kad visi par viņu smējās. Viņš centā's, kā nu prata, pa­sargāt savu mazo viduvi no citiem. Par spīti paša nepatikai pret virspusi, viņš dažreiz sekoja Duai, lai būtu drošs, ka viņai nenotiks nekas ļauns.

Reiz Dua ieraudzīja savu paternu runājam ar vienu no Cietņiem. Paterniem bija grūti runāt ar Cietņiem. Kaut arī Dua vēl bija ļoti jauna, to viņa zināja. Cietņi mēdza runāt tikai ar racionāliem.

Dua dikti izbijās un aizplāvoja projām, taču pa­guva dzirdēt, ka viņas paterns sacīja: «Es par viņu ļoti rūpējos, godājamais Cietni.»

Vai tiešām Cietnis būtu jautājis par viņu? Var­būt par viņas dīvainību? Taču Duas paterns neru­nāja aizbildinošā tonī. Pat Cietnim viņš aplieci­nāja savu pieķeršanos Duai. Un Dua juta tādu kā lepnumu.

Bet tagad paterns dzīrās doties projām, un pie­peši neatkarība, pēc kuras Dua bija tā ilgojusies, zaudēja savu pievilcību un pārvērtās cietā, šķaut- ņainā vientulības klintī.

—   Bet kāpēc tev jādodas projām? — Dua vai­cāja.

—   Man tas jadcira, mīļa viduvīt.

Viņam jādodas projām. Dua to zināja. Agrāk vai vēlāk tas jādara ikvienam. Pienāks diena, kad arī viņa pati nopūtīsies un sacīs: «Man tas jā­dara.»

—   Bet kā tu dabū zināt, kad tev jādodas pro­jām? Ja tu pats vari to noteikt, kāpēc neizvēlies citu laiku un nepaliec ilgāk?

—  Tavs kreisais tēvs tā ir izlēmis. Triādei jā­dara, kā viņš liek.

—   Kāpēc tev jādara, kā viņš liek?

Dua reti kad redzēja savu kreiso tēvu un viduvi māti. Viņu tikpat kā vairs nebija. Bija vienīgi vi­ņas labējais tēvs, viņas paterns, viņas tētis, kas tagad te stāvēja — kubveidīgs un gluds. Viņa ķermeņa kontūras nebija vijīgi liektas kā racionā­liem, ne arī trīsuļojoši nelīdzenas kā emocionēm, un Dua vienmēr varēja uzminēt, ko viņš sacīs. Gandrīz vienmēr.

Tagad viņa bija pārliecināta, ka paterns teiks: «Es nevaru to izskaidrot mazai emocionei.»

Un tieši tā viņš arī pateica.

Dua, bēdu pārņemta, sacīja:

—   Man ļoti trūks tevis. Es zinu, tu domā, ka es tev nepievēršu uzmanību un ka tu man nepatīc, tāpēc ka vienmēr aizrādi: nedari to un nedari to. Bet es labāk gribētu joprojām dzirdēt tavus apni­cīgos aizrādījumus nekā vispār iztikt bez tevis un tiem.

Paterns stāvēja un klusēja. Viņš nevarēja citādi atbildēt uz šādu jūtu uzplūdu, kā vienīgi pienākt tuvāk un izspīlēt 110 ķermeņa roku. Tas viņam pra­sīja acīm redzamu piepūli, taču viņš to izstiepa — drebošu, ar mazliet neskaidrām kontūrām.

—  Ak, tēt! — Dua iesaucās un ļāva savai rokai plūsmot ap paterna roku, tā ka cauri viņas sub­stancei tā izskatījās blāva un mirgojoša; taču viņa sargājās tai pieskarties, jo tas būtu paternu pārāk samulsinājis.

Tad paterns atvilka savu roku — Duas glāsts nu vijās ap tukšumu — un sacīja:

—  Atceries Cietņus, Dua. Viņi tev palīdzēs … Es … es tagad iešu.

Viņš aizgāja, un Dua savu paternu nekad vairs neredzēja.

Tagad viņa te sēdēja, saulrietā gremdēdamās at­miņās un ar spīvu nepatiku jauzdama, ka drīz vien Trits sāks šķendēties par viņas prombūtni un piktosies uz Odīnu.

Un Odīns droši vien nolasīs viņai lekciju par vi- duves pienākumiem.

Bet viņai tas bija vienalga.

lb

Odīns juta, ka Dua ir ārā virspusē. Nemaz par to nedomādams, viņš varēja uztvert viņas virzienu un aptuveni arī attālumu. Ja viņš to apzinātos ar prātu, tad laikam būtu neapmierināts, jo šī spēja sajust pārējos triādes locekļus nu jau labu laiku viņā kļuva arvien vājāka un, pats īsti nesapraz­dams, kāpēc, Odīns to uztvēra kā pilnveidošanās simptomu. Tā tam vajadzēja būt; tas nozīmēja, ka ķermenis turpina attīstīties.

Trita sajušanas spēja nemazinājās, bet arvien vairāk pārslēdzās uz bērniem. Tā nenoliedzami bija attīstība lietderīgā virzienā, taču paterna loma, kaut arī svarīga, bija visai vienkārša. Racio- nālis bija daudz sarežģītāks, un Odīnam šī doma sagādāja drūmu apmierinājumu.

Dua, protams, bija īsta mīkla. Viņa tik ļoti at­šķīrās no citām emocionēm. Tritu tas mulsināja un apbēdināja, un viņš arvien vairāk ierāvās sevī. Arī Odīnu tas dažreiz mulsināja un sarūgtināja, taču viņš apzinājās Duas brīnišķīgo spēju radīt apmie­rinājumu ar dzīvi, un šķita, ka abas šīs viņas īpat­nības ir cieši saistītas. Nepatikšanas, ko Dua rei­zēm sagādāja, bija lēta cena par spēcīgo laimes sajūtu.

Varbūt Duas dīvainība arī bija daļa no tā, kam jābūt. Šķita, ka Cietņi interesējas par viņu, kaut gan parasti tie pievērsa uzmanību tikai racionā­liem. Odīns jutās lepns: jo labāk triādei, ja pat emocione ir uzmanības vērta.

Viss notiek tā, kā jānotiek. Tāds bija pamatu pamats, un to Odīns gribēja izjust līdz pašām bei­gām. Pienāks diena, kad viņš zinās, ka jādodas projām, un tad viņš to gribēs. Cietņi Odīnam tā apgalvoja, tāpat kā visiem racionāliem, bet viņi sacīja ari, ka tieši viņa paša iekšējā apziņa ne­kļūdīgi noteiks šo brīdi, nevis kāds norādījums no ārpuses.

«Kad tu pats sev teiksi,» Lostens bija Odīnam sacījis lēni un skaidri, kā Cietņi allaž mēdza ru­nāt ar Mīkstņiem, lai tiem būtu vieglāk viņus sa­prast, «ka zini, kāpēc tev jādodas projām, tad tu to darīsi, un tava triāde ies kopā ar tevi.»

Un Odīns bija atbildējis:

«Es nevaru teikt, ka jau tagad gribu doties pro­jām, godājamais Cietni. Ir tik daudz ko mācīties.»

«Protams, dārgais krciseni. Tu to jūti tāpēc, ka vēl neesi gatavs.»

Odīns toreiz domāja: «Kā gan es jebkad varēšu justies gatavs, ja nekad nejutīšu, ka vairs nav ko mācīties?»

Taču teikt viņš to neteica. Viņš bija pārliecināts, ka pienāks laiks un tad viņš to sapratīs.

Odīns paskatījās lejup uz sevi, gandrīz aizmirs­damies un izgrūzdams laukā vienu aci — pat vis­saprātīgākajā un nobriedušākajā racionāli bija sa­glabājušies daži bērnišķīgi impulsi. Protams, tas nepavisam nebija vajadzīgs, jo viņš gluži labi va­rēja sevi sajust arī tad, ja acs atradās savā vietā.

Un viņš konstatēja, ka izskatās pietiekami ciets: skaistas, asas kontūras, gludas formas, kas izlie­cās graciozi savienotos ovoīdos.

Odīna ķermenim nebija Duas dīvaini pievilcīgā vizmojutna un Trita omulīgā druknuma. Odīns mī­lēja viņus abus, taču negribētu mainīties ķerme­ņiem ne ar vienu no viņiem. Un, protams, savu prātu viņš nemainītu ne tik. Odīns gan nekad to neteica, jo nevēlējās viņus apvainot, taču vienmēr jutās pateicīgs, ka viņam nav Trita aprobežotās saprašanas vai (vēl ļaunāk) Duas. nepastāvīgās mentalitātes. Droši vien viņi paši ar savu prātu bija apmierināti, jo nekā cita taču nepazina.

Odīns atkal uztvēra Duu tālumā un tīšām ap­spieda šo sajūtu. Šobrīd viņa Odīnam nebija va­jadzīga. Nevarētu teikt, ka viņš būtu kļuvis pret Duu vienaldzīgs, bet citi dzinuļi bija spēcīgāki. Racionālis, kas tuvojās briedumam, arvien lielāku apmierinājumu guva prāta vingrinājumos, ko va­rēja praktizēt tikai vienatnē vai kopā ar Cietņiem.

Odīns jo dienas, jo vairāk pierada pie Cietņiem un arvien stiprāk tiem pieķērās. Viņš juta, ka tā ir pareizi un piedienīgi, jo viņš bija racionālis un Cietņi sava ziņā bija superracionāļi. (Reiz Odīns to pateica Lostcnam, visdraudzīgākajam no Ciet­ņiem, kurš viņam nezin kāpēc šķita esam arī pats jaunākais. Lostcns izstaroja uzjautrinājumu, bet neko neatbildēja. Tātad viņš to arī nenoliedza.)

Odīna visagrākās atmiņas jau bija saistītas ar Cietņiem. Viņa paterns savu uzmanību arvien vai­rāk koncentrēja uz pēdējo bērnu — mazo emo- cioni. Tas bija gluži dabiski. Tāpat darīs arī Trits, kad radīsies viņu pēdējais bērns, ja tas vispār kādreiz notiks. (Šo pēdējo teicienu Odīns bija pār­ņēmis no Trita, kurš pastāvīgi to lietoja kā pār­metumu Duai.)

Un labi vien bija. Tā kā paterns visu laiku bija tik ļoti aizņemts, Odīns varēja agrāk sākt izglīto­šanos. Viņš drīz atmeta mazuļa izdarības un bija daudz ko iemācījies vēl pirms sastapšanās ar Tritu.

Taču šī sastapšanās noteikti bija kaut kas tāds, ko Odīns nekad neaizmirsīs. Šķita, ka tā būtu no­tikusi vakar, nevis viņa mūža agrīnajā posmā. Odīns, protams, bija redzējis savas paaudzes pa- terntis; vēl jauniem, ilgi pirms bērnu inkubēšanas, kas tos padara par īstiem paterniem, tiem bija maz nākamās aprobežotības pazīmju. Bērns būdams, Odīns bija rotaļājies ar savu labējo brāli un tik­pat kā nebija jutis intelektuālo atšķirību (tagad, atceroties tās dienas, viņš atzina, ka jau toreiz at­šķirība bija gan). Odīns šo to zināja arī par pa­terna lomu triādē. Jau bērnībā viņš bija dzirdējis čukstīgas runas par saplūsmi.

Kad parādījās Trits un Odīns viņu ieraudzīja, viss pārmainījās. Pirmoreiz mūžā Odīns juta uz­virmojam iekšēju siltumu un aptvēra, ka vēlas kaut ko tādu, kam nav nekāda sakara ar domā­šanu. Vēl tagad viņš atcerējās mulsuma sajūtu, kas viņu pārņēma.

Trits, protams, nebija samulsis. Paternus nekad nemulsināja triādes darbošanās, un emociones vis­pār gandrīz nekad nejutās neērti. Sī problēma bija vienīgi racionāļiem.

«Tu pārāk daudz domā,» teica viens no Cietņiem, kad Odīns ar viņu par to aprunājās. Odīnu tāda atbilde neapmierināja. Kā gan domāt varēja «pā­rāk daudz»?

Trits, protams, arī bija jauns, kad viņi pirmo­reiz satikās. Viņš vēl bija tik bērnišķīgs, ka droši nepārvaldīja savu ķermeni, un viņa reakcija tie­koties bija mulsinoši skaidra. Viņš gar malām kļuva gandrīz caurspīdīgs.

—   Es tevi agrāk neesmu redzējis, labējais jau­nekli, vai nav tiesa? — Odīns vilcinādamies sacīja.

—   Es nekad šeit neesmu bijis,— Trits atbil­dēja. — Mani šurp atveda.

Viņi abi skaidri zināja, kā tas bija noticis. Šī satikšanās bija noorganizēta, jo kāds (toreiz Odīns sprieda, ka kāds no paterniem, bet vēlāk viņš saprata, ka tas bijis Cietnis) domāja, ka viņi saderēs kopā, un šī doma bija pareiza.

Protams, starp viņiem nebija intelektuālas tuvī­bas. Un kā gan lai būtu, ja Odīnam bija tāda mā­cīties griba, kas spēja aizstāt visu, izņemot pašas triādes eksistenci, bet Tritam nebija pat priekš­stata par mācīšanos. Ko Tritam vajadzēja zināt, to viņš zināja tāpat, mācījies vai nemācījies.

Odīns, sajūsmināts, ka ieguvis zināšanas par pasauli un tās Sauli, iepazinies ar dzīvības vēsturi un mehānismu, dažādām Universa parādībām, laiku pa laikam (tajās agrīnajās kopdzīves dienās) ņēmās to visu klāstīt Tritam.

Trits mierīgi klausījās, acīm redzami nekā nesa­prazdams, bet gatavs labprāt uzklausīt; Odīns, ne­spēdams otram nekā iestāstīt, bija tikpat acīm re­dzami apmierināts, ka var mācīt.

Tas bija Trits, kas, savu īpašu dzinuļu mudi­nāts, spēra pirmo soli. Pēc īsās dienasvidus mal­tītes Odīns čaloja par to, ko torīt bija iemācījies. (Viņu samērā blīvā substance uzsūca barību tik ātri, ka viņiem pietika ar neilgu pastaigu saulē, turpretim emociones sildījās tās staros stundām no vietas, saritinādamās un izretinādamās, it kā tīšām censtos paildzināt šo nodarbību.)

Odīns, kas nekad nelikās zinis par emocionēm, jutās laimīgs, ka var runāt. Trits, kas dienu pēc

dienas klusēdams bija bienzis uz viņām, tagad kļuva acīm redzami nemierīgs.

Viņš spēji pienāca Odīnam klāt un tik steidzīgi izveidoja pseidopodiju, ka tas nepatīkami aizskāra Odīna formas izjūtu. Trits uzlika to uz Odīna aug­šējā ovoīda vietā, kur tā virsma, viegli mirguļojot, kā saldēdienu uzsūca silta gaisa vēsmiņu. Iekams Odīns, briesmīgi samulsis, paguva atlēkt nost, Trita pseidopodija ar pūlēm izretinājās un iespie­dās viņa epitēlija virskārtā.

Agrā bērnībā Odīns, protams, bija tādas lietas darījis, bet, būdams pieaudzis, vairs nekad nebija to atļāvies.

—   Nedari tā, Trit! — viņš asi sacīja.

Trits ncievilka savu pseidopodiju.

—   Es gribu.

Odīns turējās tik kompakts, cik spēja, pūlēda­mies sacietināt savu virsmu.

—   Es negribu.

—       Kāpēc ne? — Trits uzstājīgi sacīja. — Tas nav nekas slikts.

Odīns pateica pirmo, kas iešāvās prātā:

—   Man sāpēja.

(Tā nebija patiesība. Fizisku sāpju nebija. Bet Cietņi vienmēr vairījās no saskarsmes ar Mīks- tņiem. Nejauša caurstrāvošana viņiem nodarīja sā­pes, taču viņi bija citādi veidoti nekā Mīkstņi, pa­visam citādi.)

Trits neļāva sevi apmānīt. Sai ziņā viņu nekļū­dīgi vadīja instinkts.

—   Nesāpēja vis! — viņš sacīja.

—        Bet nav pareizi to darīt šādi. Mums ir va­jadzīga emocione.

—       Vienalga, es gribu! — Trits tiepīgi palika pie sava.

Tam bija tā jānotiek, un Odīnam nācās piekāp­

ties. Un viņš allaž piekāpās, jo tas bija kaut kas tāds, kas neizbēgami notika pat ar vispašapzinī­gāko racionāli. Kā saka veca paruna: katram vai nu jāatzīstas, ka to dara, vai jāmelo, ka nedara.

Kad vien viņi satikās, Trits tiecās pēc tā: ja ne ar pseidopodiju, tad turējās Odīnam cieši, cieši blakus. Un galu galā Odīns, tīkamās sajūtas pave­dināts, sāka palīdzēt un mēģināja spīdēt. Viņam tas izdevās labāk nekā Tritam. Nabaga Trits, kas bija daudzkārt enerģiskāks šai ziņā, varen pūlējās un sparojās, bet spēja panākt tikai niecīgu, nevie­nādu mirgojumu atsevišķās virsmas vietās. Tur­pretim Odīns spēja izretināt līdz caurspīdībai visu virsmu un, cenzdamies apspiest mulsumu, ļāva sa­vai substancei plūsmot pret Tritu. Notika iespie­šanās nelielā dziļumā, un Odīns juta sev zem epi- tēlija pulsējam Trita cieto virsmu. Tas sagādāja baudu, ko traucēja vainas sajūta.

Kad tas beidzās, Trits vienmēr bija noguris un tāds kā dusmīgs.

—   Paklausies, Trit, — Odīns sacīja. — Es tev teicu: lai darītu to pa īstam, mums vajadzīga emo- cione. Nav ko dusmoties, tā nu reiz tas ir.

—   Nu, tad dabūsim emocioni, — Trits atbildēja.

Dabūsim emocioni! Trita primitīvie dzinuļi vien­mēr virzīja viņu uz tiešu darbību. Odīns nejutās spējīgs viņam izskaidrot dzīves sarežģītību.

—  Tas nav tik viegli, labeni, — viņš maigi iesāka.

—   Cietņi to var izdarīt, — Trits strupi sacīja. — Tu ar viņiem draudzējies. Palūdz viņus!

Odīns bija sašutis.

—  Es nevaru lūgt. Vēl nav pienācis laiks, — viņš turpināja, neapzināti sākdams runāt savā pa- inācīgajā tonī, — citādi es to noteikti zinātu. Un līdz tam …

Trits neklausījās.

—   Tad es palūgšu!

—   Nē! — Odīns pikti iesaucās. — Tā nav tava darīšana! Es tev saku: vēl nav laiks. Man jādomā par savu izglītošanos. Ir ļoti viegli būt paternam, kam nav jāzina nekas cits, izņemot…

Odīns tūlīt pat nožēloja, ka tā pateicis, turklāt tie bija meli. Viņš tikai negribēja darīt neko tādu, kas varētu nepatikt Cietņiem un sarežģīt noderī­gās attiecības ar viņiem. Bet Trits nemaz nelikās aizskarts, un tad Odīnam ienāca prātā, ka Trits ne­redz nekādas jēgas zināt vairāk, kā jau zina, un šā fakta konstatējumu neuzskata par apvainojumu.

Tomēr emociones problēma kļuva arvien aktuā­lāka. Reižu reizēm viņi mēģināja saplūst, un ar laiku šī vēlme pieņēmās spēkā. Kaut arī bija patī­kami, īstu apmierinājumu šāda saplūšana nekad nedeva, un ikreiz Trits pieprasīja emocioni. Odīns tad ar vēl lielāku sparu metās mācībās, it kā mek­lēdams glābiņu no šīs problēmas.

Bet dažreiz viņš juta kārdinājumu parunāt par to ar Lostenu.

Lostens bija Cietnis, kuru Odīns vislabāk pa­zina un kurš visvairāk interesējās par viņu. Cietņi vienmēr izskatījās vienādi, jo viņi nemainījās, ne­kad nemainījās — viņu forma bija stingri noteikta. Acis viņiem allaž palika tur, kur bija, un visiem tās atradās vienā un tai pašā vietā. Viņu epitē- lijs nebija gluži ciets, taeu nemaz nelaida cauri gaismu, nekad nemirgoja, un tajā nekad nevarēja iespiesties cits tāda paša tipa cpitēlijs.

Cietņi nebija neko lielāki par Mīkstņiem, bet viņi bija smagāki. Cietņu substance bija daudz blīvāka, un, nākot saskarē ar Mīkstņu irdajiem audiem, viņiem vajadzēja ļoti uzmanīties.

Reiz, kad Odīns vēl bija pavisam maziņš un viņa Ķermenis plūsmoja gandrīz tikpat brīvi kā māsai, f viņam pienāca klāt kāds Cietnis. Odīns tā arī ne- . kad nedabūja zināt, kurš tieši tas bija, bet vēlāk w viņš konstatēja, ka visi Cietņi ļoti interesējas par mazajiem racionāliem. Toreiz Odīns aiz tīras ziņ­kāres pasniecās pretī šim Cietnim, un tas strauji .illēca nost. Pēc tam paterns Odīnu izbāra par mēģinājumu pieskarties Cietnim.

Bāriens bija pietiekami bargs, lai Odīns to nekad neaizmirstu. Paaudzies viņš uzzināja, ka Cietņu audu cieši sablīvētie atomi jūt sāpes, kad starp | licm iespiežas citas substances atomi. Odīnam to­laik vēl nebija īsti skaidrs, vai tādā gadījumā arī Mikstnis nejūt sāpes. Kāds jauns racionālis reiz viņam stāstīja, ka uzgrūdies virsū Cietnim un tas sarāvies čokurā, bet pats viņš nejutis nekā, — taču Odīns nebija pārliecināts, vai tā nav tikai bravū­rīga lielīšanās.

Bija vēl arī citi aizliegumi. Odīnam patika lož­ņāt pa alas sienām, jo ieniršana klintī radīja tīk- smu siltuma sajūtu. Visi mazuļi tā draiskojās, bet, kad Odīns paaugās, viņam kļuva arvien grūtāk to izdarīt. Tomēr par epitēlija tiesu viņš vēl spēja iespiesties klintī, un arī tas bija jauki, bet tad reiz ^ paterns viņu pieķēra un sarāja. Odīns iebilda, ka " māsa tā darot, viņš pats esot redzējis.

«Tas ir citādi,» paterns sacīja. «Viņa ir emocione.»

Kādu citu reizi Odīns (tad viņš jau bija ve­cāks), uzņemot mācību ierakstu, neviļus bija izvei­dojis pāri pseidopodiju un galos tās tā izretinājis, ka varēja laist vienu otrai cauri. Pēc tam viņš klausoties sāka to darīt vienmēr, jo patīkami ku- ► tošā sajūta atviegloja mācīšanos un, kad stunda beidzās, viņu pārņēma salds nogurums. Bet tad to ieraudzīja paterns, un Odīnam vēl tagad kļuva neērti, atceroties, ko viņš bija sacījis.

Neviens tolaik Odīnam īsti nepastāstīja par sa- plūsmi. Viņam bāztin bāza iekšā zināšanas un mā­cīja visu ko, vienīgi par triādi nekas netika pa­skaidrots. Arī Tritam nekas nebija stāstīts, bet viņš bija paterns un tāpēc zināja bez teikšanas. Protams, kad beidzot ieradās Dua, viss kļuva skaidrs pats no sevis, kaut arī viņa par to acīm­redzot zināja pat vēl mazāk nekā Odins.

Taču tas, ka Dua viņiem piebiedrojās, nebija Odīna nopelns. Par to parūpējās Trits — Trits, kurš parasti baidījās no Cietņiem un klusējot no tiem vairījās; Trits, kuram citās lietās trūka Odīna pašpārliecinātības; Trits, kuru instinkts urdīja tikai šai vienā virzienā; Trits … Trits … Trits …

Odīns nopūtās. Trits ielauzās viņa domās, tāpēc ka nāca šurp. Odīns sajuta viņu — skarbu, pra­sīgu, uzstājīgu … Odīnam atlika tik maz laika pašam sev tieši tagad, kad viņš juta, ka nepiecie­šams domāt vairāk nekā jebkad, sakārtot visas domas …

— Jā, Trit, — Odīns sacīja.

Trits apzinājās savu stūrainību. Bet nedomāja, ka ir neglīts. Viņš vispār par to nedomāja. Un, ja domātu, uzskatītu sevi par skaistu. Viņa ķermenis bija veidots noteiktam uzdevumam un veidots labi.

—   Odīn, kur ir Dua? — Trits jautāja.

—   Kaut kur ārpusē, — Odīns noņurdēja gan­drīz tādā tonī, it kā viņam būtu vienalga. Tritu kaitināja tas, ka abi pārējie tik maz rūpējas par hiādi. Dua bija stūrgalvīga, un Odīns nelikās ne zinis.

— Kāpēc tu jauj viņai iet?

—  Kā es varu viņu aizturēt, Trit? Un kāds no la ļaunums?

—   Tu zini, kāds. Mums ir divi bērni. Mums va­jadzīgs trešais. Mūsu dienās ir, tik grūti radīt mazo viduvi. Duai labi jāēd, lai to varētu. Bet viņa atkal klīst apkārt saulrietā. Kā viņa var pienācīgi baroties, Saulei rietot?

—  Viņa nav liela ēdāja.

—   Un mums nav mazās viduves, Odīn, — Trita balss skanēja maigi. — Kā es varu tevi īsti mīlēt bez Duas?

—   Nu, nu, — Odīns nomurmināja, un Trits kār­tējo reizi bija nesaprašanā, kāpēc vienkāršs fakta konstatējums Odīnu tā mulsina.

—  Atceries, — Trits sacīja, — es biju tas, kas sadabūja mums Duu.

Vai Odīns to atcerējās? Vai Odīns vispār kād­reiz domāja par triādi un tās nozīmi? Dažreiz Trits jutās tik izmisis, ka varētu … ka varētu . Īstenībā viņš nezināja, kas būtu jādara, taču zi- nāja, ka ir nelaimīgs. Gluži kā toreiz, kad viņš gribēja emocioni, bet Odīns atteicās kaut ko darīt.

Trits zināja, ka neprot runāt gariem, komplicē­tiem teikumiem. Bet paterni, nebūdami runātāji, toties domāja. Viņi domāja par svarīgām lietām. Odīns vienmēr runāja par atomiem un enerģiju. Kam gan interesē atomi un enerģija? Trits do­māja par triādi un bērniem.

Odīns reiz bija viņam teicis, ka Mīkstņu skaits pakāpeniski samazinoties. Vai Odīnam tas nerū­pēja? Vai Cietņiem tas nerūpēja? Vai tiešām ne­vienam, izņemot paternus, tas nerūpēja?

Tikai divas dzīvības formas visā pasaulē — Mīkstņi un Cietņi. Un barība, kas staro pār tiem no debesīm.

Odīns reiz bija viņam teicis, ka Saule atdziestot. Barības esot mazāk, viņš teica, tāpēc arī cilvēku esot mazāk. Trits tam neticēja. Saule nemaz ne­bija vēsāka kā viņa bērnībā. Vaina bija tā, ka ne­viens vairs nerūpējās par triādēm. Pārāk daudz bija savās mācībās iegrimušu racionāļu, pārāk daudz dumju emocioņu.

Mīkstņu uzdevums bija gādāt par pašu dzīves pamatu. Trits to darīja. Viņš cītīgi rūpējās par triādi. Radās kreisais bērniņš, pēc tam labējais. Viņi auga un attīstījās. Taču triādei bija vaja­dzīgs vēl vidējais bērniņš. To bija visgrūtāk sa­gādāt, bet bez vidējā bērna nebūs jaunas triādes.

Kas Duu padarīja tādu? Ar viņu vienmēr bija bijis grūti, bet pēdējā laikā kļuva arvien ļaunāk.

Trits juta neskaidras dusmas uz Odīnu. Odīns vienmēr runāja visus tos gudros vārdus. Un Dua klausījās. Odīns runāja un runāja ar viņu bez gala, kamēr likās, ka viņi abi ir racionāļi. Triādei tas nāca par ļaunu.

Odīnam gan vajadzētu to saprast.

Vienmēr par visu jārūpējas Tritam. Viņam vien­mēr jādara tas, ko vajag darīt. Odīns bija Cietņu draugs, un tomēr viņš nekā neteica. Viņiem bija nepieciešama emocione, bet Odīns nekā neteica. Viņš runāja ar Cietņiem par enerģiju, nevis par triādes vajadzībām.

Trits bija tas, kas visu izkārtoja. Viņš to atcerē­jās ar lepnumu. Viņš bija redzējis Odīnu runājam ar kādu Cietni un piegājis klāt. Balsij pat neietrī- coties, Trits bija tos pārtraucis un sacījis: «Mums vajadzīga emocione.»

i Cietnis pagriezās, lai paskatītos uz viņu. Trits

nekad nebija atradies tik tuvu Cietnim. Tas bija viss viena gabala — kad kāda ķermeņa daļa pa- i:iiezās, bija jāpagriežas visām pārējām. Cietnim bija dažas pseidopodijas, kas varēja kustēties pat­stāvīgi, bet tās nekad nemainīja formu. Cietņi ne- I ;id neizretinājās, bija nesimetriski un neglīti. Ciet­ņiem nepatika, ja tiem pieskārās.

—  Vai tā ir, Odīn? — Cietnis jautāja. Ar Tritu viņš nerunāja.

Odīns saplaka. Viņš saplaka līdz pašai zemei; llk saplakušu Trits viņu nekad nebija redzējis.

- Mans labenis ir pārlieku dedzīgs, — Odīns sacīja. — Mans labenis ir… ir … — Viņš sasto­mījās un tusnīja, un nevarēja parunāt.

Trits varēja parunāt. Viņš sacīja:

—   Mēs nevaram saplūst bez einociones.

Trits saprata, ka Odīns zaudējis runas spēju aiz briesmīga samulsuma, bet nelikās par to zinis. Laiks bija pienācis.

—  Nu, dārgais kreiseni, — Cietnis jautāja Odī­nam, — vai tu arī jūti to pašu?

Cietņi runāja tāpat kā Mīkstņi, tikai skarbāk un monotonāk. Bija grūti viņos klausīties, bet Odīns laikam bija pie tā pieradis.

—   Jā, — Odīns galu galā pateica.

Beidzot Cietnis pievērsās Tritam.

—   Jaunais labeni, atgādini man: cik ilgi jūs ar Odīnu esat kopā?

—   Pietiekami ilgi, — Trits sacīja, — lai mums pienāktos emocione. — Viņš turēja sava ķermeņa stūrus cietus un vīrišķīgi pārvarēja bailes. Jautā­jums bija pārāk svarīgs. — Un mani sauc Trits, — viņš piebilda.

Cietnis šķita uzjautrināts.

—   Jā, izvēle ir bijusi pareiza. Jūs ar Odīnu labi saderat kopā, bet tieši tāpēc ir grūti izraudzīties

jums emocioni. Mēs jau esam gandrīz izlēmuši.® Vismaz es jau sen esmu izlēmis, bet jāpārliecina* pārējie. Esi pacietīgs, Trit!

—   Es vairāk nespēju gaidīt.

—        Zinu, bet tomēr vēl pacieties. — Cietnis atkal J»* tā kā pasmējās.

Kad viņš bija aizgājis, Odīns izslējās un dus-1 mīgi izretinājās.

—        Kā tu varēji tā rīkoties, Trit? — viņš pār-ļ meta. — Vai tu zini, kas viņš ir?

—   Viņš ir Cietnis.

—       Tas ir Lostens. Mans īpašais skolotājs. Esi negribu, ka viņš dusmotos uz mani.

—      Kāpēc lai viņš dusmotos? Es biju pieklājīgs! v — Nu, nekas. — Odīns pieņēma normālus ap-'

veidus. Tas nozīmēja, ka viņš vairs nav pikts.ļ (Trits jutās atvieglots, bet centās to neizrādīt.) ] — Tas ir satriecoši, ka mans stulbais labenis nāk ; klāt un sāk runāt ar manu Cietni.

—   Kāpēc tad tu pats to nedarīji?

—   Tāpēc, ka vēl nav īstais laiks.

—   Tev tas nebūs nekad.

Bet tad viņi sakļāvās ar virsmām un vairs ne- ļ strīdējās, un drīz pēc tam ieradās Dua.

Viņu atveda Lostens. Trits to nemaz neievēroja, ] viņš uz Cietni neskatījās. Viņš raudzījās vienīgi ļ 1 Duā. Bet vēlāk Odīns viņam pateica, ka Duu at- < f vedis Lostens.

—        Redzi? — Trits sacīja. — Es ar viņu paru- i nāju, un tāpēc viņš viņu atveda.

—        Nē, — Odīns iebilda. — Bija pienācis laiks, ļ Viņš būtu Duu atvedis arī tad, ja neviens no mums j nebūtu par to runājis.

Trits tam neticēja. Viņš bija cieši pārliecināts, 1 ka par Duas ierašanos jāpateicas vienīgi viņam. w

Pasaulē noteikti nebija nevienas Duai līdzīgas ļ

būtnes. Trits bija redzējis daudzas emociones. Tās visas bija pievilcīgas. Viņš būtu pieņēmis jebkuru no tām, lai varētu notikt īsta saplūsme. Bet tagad, Ieraudzījis Duu, Trits saprata, ka neviena cita ne­bulu derējusi. Vienīgi Dua. Vienīgi Dua.

Un Dua precīzi zināja, kas jādara. Precīzi. Ne- 1 i ci neviens neesot viņai to mācījis, Dua vēlāk teica, nekad neviens neesot ar viņu par to runājis. Pat citas emociones ne, jo viņa no tām vairījusies.

Taču, kad viņi visi trīs bija kopā, katrs zināja, Kas jādara.

Dua izretinājās. Trits nekad nebija redzējis kādu tik ļoti izretināmies. Viņš nekad nebija domājis, Ka tāda izretināšanās vispār iespējama. Dua pār­vērtās krāsainā dūmakā, kas piepildīja telpu un apreibināja Tritu. Viņš kustējās, neapzinādamies, ka kustas. Viņš ienira miglā, kas bija Dua.

Tā nebija iespiešanās, nepavisam ne. Trits ne­pīta ne pretestību, ne berzi. Bija tikai plūstoša kustība un ātra pulsēšana. Trits juta, ka arī pats sāk izretināties, turklāt bez tās briesmīgās piepū­les, kādu izretināšanās viņam bija prasījusi agrāk. Pilns ar Duas substanci, viņš spēja izretināties pavisam viegli un pārvērsties biezos dūmos. Šī izretināšanās līdzinājās rāmai, vienmērīgai izplū­šanai.

Trits neskaidri redzēja Odīnu tuvojamies no pre- lejās puses, pa kreisi no Duas. Un arī Odīns sāka izretināties.

Tad, it kā vienā triecienā sadurtos it viss visā pasaulē, Trits saskārās ar Odīnu. Taču nekāda trieciena nebija. Trits juta nejuzdams, zināja nezi­nādams. Viņš ieslīdēja Odīnā, un Odīns ieslīdēja viņā. Trits neapjauta, vai viņš apņem Odīnu vai Odīns viņu, nevarēja vairs izšķirt, kurš ir Odīns, kurš viņš pats.

Bija viena vienīga bauda.

Šī spēcīgā baudas sajūta apmigloja prātu, un brīdī, kad Trits domāja, ka vairs nespēs izturēt, maņas izzuda pavisam.

Galu galā viņi atkal atdalījās katrs par sevi un izbrīnījušies vērās cits citā. Viņi bija pavadījuši saplūsmē vairākas dienas. Saplūsme vienmēr pra­sīja krietnu laiku. Un, jo labāka tā bija, jo ilgāka, taču, kad tā beidzās, viss šis laiks šķita kā viens vienīgs mirklis un viņi nekā neatcerējās. Vēlākajā dzīvē saplūsme reti kad bija ilgāka nekā tajā pir­majā reizē.

—   Tas bija brīnišķīgi! — Odīns sacīja. .

Trits tikai cieši raudzījās Duā, kas bija padarī-ļ

jusi to iespējamu.

Viņa plāvoja, mutuļoja, trīsuļoja. Šķita, ka Duaf ir visvairāk saviļņota 110 visiem trim.

—   Mēs to darīsim atkal, — viņa ātri sacīja, — bet vēlāk, vēlāk. Tagad Jaujiet man iet.

Un Dua metās projām. Viņi viņu neaizturēja. Viņi vēl nebija pietiekami atguvušies, lai to darītu. Un arī vēlāk vienmēr bija tā. Pēc saplusmes Dua vienmēr nozuda. Lai cik veiksmīga bija saplūsme, vienalga, viņa tos atstāja. Šķita, ka viņai ir iekšēja nepieciešamība būt vienai.

Tritu tas darīja nemierīgu. Dua daudzējādā ziņā bija citāda nekā pārējās emociones. Bet tā neva­jadzēja būt.

Odīns to tā neuzņēma. Viņš mēdza sacīt: «Kā­pēc tu neliec viņai mieru, Trit? Viņa nav tāda kā citas, un tas nozīmē, ka viņa ir pārāka par tām. Saplūsme nebūtu tik laba, ja Dua būtu tāda pati kā pārējās emociones. Vai tu gribi labumu, nekā par to nemaksājot?»

Trits to lāgā nesaprata. Viņš tikai zināja, ka Duai jādara tas, ko vajag darīt. Viņš sacīja: «Es gribu, lai viņa dara to, kas ir pareizi.»

«Es zinu, Trit, zinu. Bet tomēr liec viņu mierā.»

Odīns bieži vien pats bāra Duu par viņas dī- 1 vaino uzvešanos, bet viņam nepatika, ka to dara Trits.

«Tev trūkst takta, Trit,» viņš mēdza teikt. Trits nezināja, kas īsti ir takts.

Un tagad… Bija pagājis tik ilgs laiks kopš pirmās saplūsmes, bet mazā emocionīte joprojām vel nebija radusies. Cik ilgi var gaidīt? Jau tā tas bija pārāk ievilcies. Un Dua arvien vairāk un vai- , i ak turējās par sevi.

—   Viņa par maz ēd, — Trits sacīja.

—   Kad pienāks laiks … — Odīns iesāka.

—  Tu vienmēr tā runā: ir laiks, vēl nav laiks. Tev arī toreiz nelikās, ka mums ir pienācis laiks dabūt Duu. Tagad tu uzskati, ka vēl nav laiks rasties mazajai emocionei. Duai vajadzētu …

Bet Odīns novērsās no viņa.

—  Dua ir ārpusē, Trit, — viņš sacīja. — Ja tu gribi doties turp un vest viņu mājās, it kā tu būtu viņas paterns, nevis labenis, dari to. Bet es saku: liec viņai mieru!

Trits atkāpās. Viņam bija daudz ko teikt, bet i viņš nezināja, kā to pateikt.

Dua neskaidri no tālienes sajuta sava kreiseņa un labeņa satraukumu, un viņas dumpīgums auga augumā.

Ja tie viens vai otrs, vai abi divi atnāktu pēc viņas, tas beigtos ar saplūsmi, un Duā šī doma

viesa niknumu. Trits neko citu nezināja kā vie­nīgi saplūsmi un bērnus; Trits neko citu negribēja kā vienīgi trešo un pēdējo bērnu; visas viņa inte­reses saistījās ar bērniem un trūkstošo bērnu. Un, kad Trits gribēja saplūsmi, tā notika.

Kad Trits ietiepās, viņš kļuva noteicējs triādē. Viņš cieši turējās pie kādas primitīvas idejas, pa­stāvēja uz savu, un galu galā Odīnam un Duai nācās piekāpties. Bet tagad viņa nepiekāpsies, ne­piekāpsies …

Dua šīs domas dēļ nejutās nodevēja. Viņa nekad netiecās ne pēc Odīna, ne Trita ar tādu intensīvu vēlmi kā viņi viens pēc otra. Dua spēja izretinā­ties arī viena pati, bet viņi varēja saplūst tikai ar viņas starpniecību (kāpēc gan tas emocioni nepa­darīja par jo godājamāku?). Saplūstot trijatā, Dua juta spēcīgu baudu, protams, tā bija, būtu muļķīgi to noliegt, bet šī bauda līdzinājās tai, kādu viņa juta, kad plūsmoja cauri klints sienai, kā dažkārt slepus darīja. Tritam un Odīnam tādu baudu kā saplūsme nekas cits nekad nebija devis un neva­rēja dot.

Nē, ne gluži tā. Odīnam baudu sagādāja mā­cīšanās, tas, ko viņš sauca par intelektuālo attīs­tību. Arī Dua dažreiz juta kaut ko līdzīgu — tā ka vismaz varēja iedomāties, ko tas nozīmē; un, lai arī šī tīksmā sajūta bija citāda nekā saplūsmes bauda, tā zināmā mērā noderēja par aizstājēju, vismaz tādā ziņā, ka Odīns palaikam varēja iztikt bez saplūsmes.

Bet ar Tritu tā nebija. Viņam dzīvē bija tikai saplūsme un bērni. Tikai tas. Un, kad viņa aprobe­žotais prāts neatlaidīgi sliecās uz to, Odīns piekā­pās un arī Duai vajadzēja piekāpties.

Reiz viņa bija sadumpojusies.

— Bet kas notiek, kad mēs saplūstam? Paiet stundas, dažreiz dienas, iekams mēs no šī stā­vokļa izejam. Kas šajā laikā notiek?

Trits bija sašutis.

—   Tas vienmēr tā ir. Tā tam jābūt.

—  Man nepietiek ar to, ka tā jābūt. Es gribu zināt, kāpēc.

Odīns izskatījās apmulsis. Pusi savas dzīves viņš pavadīja mulsumā.

—  Redzi, Dua, tas tiešām ir nepieciešams. Sa- l.arā ar … bērniem, — viņš teica un, izrunājot šo vardu, sāka pulsēt.

—   Ko tu pulsē! — Dua asi sacīja. — Mēs sen esam pieauguši un esam saplūduši nezin cik reižu, un mēs visi zinām, ka tas tā notiek, lai mums ras- los bērni. Tu varēji skaidri tā arī pateikt. Bet es gribu zināt, kāpēc tas velkas tik ilgi?

—  Tāpēc, ka tas ir sarežģīts process, — jopro- jātn pulsēdams, Odīns atbildēja. — Tāpēc, ka tas prasa daudz enerģijas. Lai rastos sākums bērnam, l)ua, ir vajadzīgs ilgs laiks, un pat ilgstošā sa- plūsmē tas ne vienmēr rodas. Šai ziņā kļūst ar­vien ļaunāk … Ne jau tieši ar mums, — viņš stei­dzīgi piebilda.

—   Ļaunāk? — Trits bažīgi vaicāja, bet Odīns nekā vairāk neteica.

Galu galā viņiem radās bērns — maziņš racio- nālis, jauns kreisenītis, kas kūļojās un retinājās la, ka viņi visi trīs bija lielā sajūsmā. Pat Odīns mēdza mazuli paņemt rokās, lai papriecātos, kā tas maina formu, — cik nu ilgi Trits viņam to atļāva. Jo tieši Trits bija inkubējis bērna iedīgli visu pirmsveidošanās periodu, atdalījis to no se­vis, kad bērns kļuva spējīgs patstāvīgi eksistēt, un, protams, arī pēc tam nemitīgi par viņu rūpējās.

Kopš tā laika Trits daudz retāk bija kopā ar viņiem, un Duai tas sagādāja dīvainu prieku. Trita

apmātība viņu kaitināja, turpretim Odīna apmā­tība — cik savādi! — pievilka. Viņa arvien vairāk apjauta, cik Odīna personība ir svarīga. Būt ra- cionālim — tas nozīmēja spēju atbildēt uz jautā­jumiem, un Duai allaž bija jautājumi Odīnam. Un viņš labprātāk atbildēja, kad Trita nebija klāt.

—   Kāpēc tas prasa tik daudz laika, Odīn? Man nepatīk saplūst un nezināt, kas notiek dienām ilgi.

—  Mums ne no kā nav jābaidās, Dua, — Odīns nopietni sacīja. — Redzi, nekad taču nekas ar mums nav noticis, vai ne? Tu neesi arī dzirdējusi, ka kaut kas slikts būtu noticis ar kādu citu triādi. Bet vispār tev nevajadzētu uzdot jautājumus.

—   Tāpēc, ka es esmu emocione? Tāpēc, ka citas emociones neuzdod jautājumus? Ja vēlies zināt, es ciest nevaru citas emociones, un es gribu uzdot jautājumus.

Dua skaidri juta, ka Odīns raugās uz viņu tā, it kā nekad nebūtu redzējis tik pievilcīgu būtni, un ka tūlīt pat būtu notikusi saplūsme, ja vien Trits būtu bijis tuvumā. Viņa pat mazlietiņ izre­tinājās — ne daudz, bet manāmi, tīšām koķetē­dama.

—  Tev būs grūti saprast tik sarežģītas lietas, Dua. Ir vajadzīgs daudz enerģijas, lai rastos jauna, dzīvības dzirkstele.

—  Tu bieži piemini enerģiju. Kas tas ir? Pre­cīzi, kas?

—   Nu, tas, ko mēs ēdam.

—   Kāpēc tad.tu nesaki «barība»?

—  Tāpēc, ka barība un enerģija nav gluži viens un tas pats. Mūsu barība nāk no Saules, un tā ir enerģijas veids, bet ir vēl citi enerģijas veidi, kas nav barība. Kad mēs ēdam, mums jāizplājas un jāabsorbē gaisma. Emocionēm tas ir visgrūtāk, jo viņas ir daudz caurspīdīgākas — tas nozīmē, ka gaismai ir tendence, plūst viņam cauri, nevis uzsūkties.

«Cik brīnišķīgi, kad tā izskaidro!» Dua domāja. Patiesībā viņa to jau zināja, nezināja vienīgi īstos ^ vārdus, garos, zinātniskos vārdus, ko lietoja Odīns. Bet tie padarīja spilgtāku un nozīmīgāku visu, kas notika.

Tagad, būdama pieaugusi un vairs nebaidīda­mās no bērnišķīgas ķircināšanas, turklāt apzinā­damās savu prestižu kā Odīna triādes daļa, Dua dažreiz mēģināja piebiedroties pārējām emocionēm un paciest pļāpāšanu un burzmu. Galu galā viņai šad tad gribējās ieturēt pamatīgāku maltīti nekā ' parasti, un tas bija vajadzīgs labākai saplūsmei. Bija gluži patīkami (dažreiz Dua guva gandrīz lādu pašu baudījumu kā citas) gulšņāt un gozē­ties Saules gaismā, savilkties un sabiezēt, lai sa­blīvējusies substance efektīvāk uzsūktu siltumu.

Tomēr Dua īsti nespēja pie tā pierast. Šķita, ka citām emocionēm nekad nav gana. Tās gorījās un valstījās nebeidzamā ēdelībā, kāda Duai nepie­mita, un galu galā tas viņai kļuva nepanesami.

Racionāļi un paterni virspusē parādījās reti. Viņu blīvā substance deva iespēju paēst ātri un doties projām. Emociones staipījās Saulē stundām ilgi, jo ēda daudz lēnāk, bet enerģijas viņām va- $ jadzēja vairāk nekā pārējiem — vismaz saplūsmei.

Emocione deva enerģiju, Odīns bija Duai pa­skaidrojis (pulsēdams tā, ka viņa signālus tikko varēja uztvert), racionālis sēklu, bet paterns ma­zuli izaudzēja.

To zinādama, Dua reizē ar nepatiku juta arī sava veida uzjautrinājumu, vērojot, kā pārējās emociones aizgūtnēm rij sārteno Saules gaismu. ^ Viņas nekad neuzdeva jautājumus, tātad arī nezi­nāja, kāpēc to dara, un nespēja saprast, ka ir

kaut kas neķītrs gan viņu trīsuļojošajā sabiezē- šanā, gan jautrajā ķiķināšanā, kad beidzot viņas devās lejā — enerģijas pārpilnas, gatavas labai saplūsmei.

Dua mierīgi pacieta Trita īgnumu, kad atgriezās lejā bez tā virmojošā substances sabiezējuma, kas* liecinātu par pamatīgu pieēšanos. Kāpēc gan viņi lai būtu neapmierināti? Duas saglabātais izreti- nājums nodrošināja ātrāku saplūsmi. Varbūt ne tik miklu un ķepīgu kā citām triādēm, taču tieši ēteriskums bija svarīgs, Dua par to nešaubījās. Mazais kreisenis un mazais labenis taču viņiem galu galā bija radušies, vai ne?

Protams, radīt trešo bērnu, mazo viduvīti, bija pats grūtākais. Tam vajadzēja vairāk enerģijas nekā abiem pārējiem, un Duai nekad tās nepietika.

Pat Odīns reizumis to atgādināja.

—   Tu neuzņem pietiekami daudz Saules gais­mas, Dua, — viņš bilda.

—   Uzņemu gan, — Dua aši atteica.

—   Džīnijas triāde, — Odīns turpināja, — nu­pat ir radījusi emocioni.

Duai Džīnija nepatika. Nekad nebija patikusi. Tā bija vai pati aušīgākā no emocionēm. Un Dua augstprātīgi sacīja:

—   Varu iedomāties, kā viņa ar to lielās. Viņai nemaz nav smalkjūtības. Droši vien čivina vienā laidā: «Laikam jau man nevajadzētu par to ru­nāt, mīļā, bet tu nevari ne iedomāties, kādi bur­vīgi rakari ir mans kreisenītis un mans labenī- tis …» — Dua atdarināja Džīnijas drebelīgos sig­nālus tik precīzi, ka Odīns jutās uzjautrināts.

Bet tad viņš sacīja:

—   Lai cik stulba būtu Džīnija, viņa ir devusi triādei emocioni, un Trits par to ir satriekts. Mēs esam kopā daudz ilgāk nekā viņi…

Dua novērsās.

—   Es uzņemu tik daudz Saules, cik spēju iztu­rēt. Es ēdu, kamēr esmu tik pilna, ka nevaru pa­kustēt. Nesaprotu, ko jūs no manis gribat.

—   Nedusmojies, Dua! Es apsolīju Tritam ar tevi parunāt. Viņš domā, ka tu mani labprāt uz­klausi …

—- Ak, Tritam šķiet dīvaini, ka tu izskaidro man zinātni. Viņš nesaprot… Vai tu gribi, lai es būtu tāda pati viduve kā citas?

—   Nē, — Odīns nopietni sacīja. — Tu neesi tāda kā citas, un es par to priecājos. Un, ja tevi interesē racionāļu zinības, es tev kaut ko pastās­tīšu. Saule vairs nedod tik daudz barības kā senos laikos. Gaismas enerģijas ir mazāk, tāpēc vajag ilgāku laiku tās absorbēšanai. Gadsimtu gaitā dzimstība ir stipri samazinājusies, un tagad pa­saules iedzīvotāju skaits salīdzinājumā ar agrāko ir gaužām niecīgs.

—   Es tur nekā nevaru līdzēt, — Dua dumpīgi sacīja.

—   Iespējams, ka Cietņi var. Viņu skaits tāpat ir sarucis …

—   Vai Cietņi arī dodas projām? — pēkšņi iein­teresējusies, Dua jautāja. Nez kāpēc viņa vienmēr bija domājusi, ka Cietņi ir nemirstīgi, ka viņi ne­piedzimst un 'nemirst. Vai kāds, piemēram, bija redzējis mazu Cietnīti? Cietņiem nebija bērnu. Viņi nesaplūda. Viņi neēda.

—   Man liekas, ka viņi dodas projām, — Odīns domīgi- sacīja. — Viņi ar mani nekad par sevi nerunā. Es pat īsti nezinu, kā Cietņi ēd, bet, pro­tams, viņi to dara. Un arī dzimst. Nesen, piemē­ram, ir radies viens jauns, es viņu vēl neesmu redzējis … Bet tas nu tā. Redzi, Dua, Cietņi ir iz­gudrojuši mākslīgu barību …

—       Zinu, — Dua sacīja. — Es esmu to nogaršojusi.

—   Jā? Es to nezināju!

—        Reiz bariņš emocioņu runāja par to. Viņas teica, ka Cietņi meklējot brīvprātīgos, kas šo ba­rību nogaršotu, un visas bija nobijušās. Savā dumjībā viņas spriedelēja, ka no šīs barības varot kļūt cietas un uz visiem laikiem zaudēt saplūšanas spēju.

—   Kādas muļķības! — Odīns iesaucās.

—        Protams. Es ņēmu un pieteicos. Tas viņas padarīja mēmas. Viņas ir taisni neciešamas, Odīn.

—   Un kāda tev likās šī jaunā barība?

—        Šausmīga, — Dua asi atteica. — Rupja un rūgta. Protams, citām emocionēm es to neteicu.

—       Es arī esmu to nogaršojis. Manuprāt, tik slikta tā nemaz nav.

—        Racionāļiem un paterniem jau vienalga, kā barība garšo.

—       Tas ir vēl tikai eksperiments. Cietņi cītīgi strādā, lai to uzlabotu. īpaši Estvolds — tas, kuru es nupat pieminēju, jaunais Cietnis, kuru vēl ne­esmu redzējis. Pēc tā, kā Lostens par viņu izsa­kās, var noprast, ka šis Estvolds ir kaut kas se­višķs. Ļoti liels zinātnieks.

—   Kāpēc tu viņu nekad neesi redzējis?

—        Es esmu tikai Mīkstnis. Vai gan tu domā, ka viņi man rāda un stāsta visu? Kādreiz, cerams, es viņu redzēšu. Viņš ir atklājis jaunu enerģijas avotu, kas varbūt izglābs mūs visus .. .

—       Es negribu mākslīgu barību, — Dua sacīja un pēkšņi pameta Odīnu vienu.

1.30

Šī saruna bija notikusi ne visai sen, un, kaut gan Odīns Estvoldu vairāk nepieminēja, Dua zi­nāja, ka drīz viņš atkal to darīs, un tagad te saul­rietā ar bažām domāja par nākotni.

Dua bija redzējusi mākslīgo barību tikai to vienu reizi: īpašā Cietņu izbūvētā alā kvēloja gaismas lode, līdzīga mazai Saulei. Vēl tagad viņa juta tās rūgto garšu.

Vai Cietņiem izdosies šo barību uzlabot? Vai tā kļūs garšīgāka? Varbūt pat īsti garda? Un tad Duai būs tā jāēd un jāuzņem sevī, kamēr pilnuma sajūta iesvels viņā gandrīz nevaldāmu saplūsmes tieksmi.

Dua baidījās no šādas paštieksmes. Bija pavi­sam citādi, ja viņu uz saplūsmi ierosināja kreiseņa un labeņa kopīgā drudžainā vēlēšanās. Bet paš- tieksme nozīmēs, ka Dua ir nobriedusi mazās vidu- ves radīšanai. Un … un to viņa negribēja!

Dua ilgi neatzinās pati sev, ka tiešām tā tas ir. Viņa negrib radīt emocioni! Pēc tam kad būs pie­dzimuši visi trīs bērni, nenovēršami pienāks laiks doties projām, un Dua nevēlējās to darīt. Viņa at­cerējās dienu, kad viņas paterns bija nozudis uz visiem laikiem. Nē, ar viņu tā nenotiks! Dua bija ciešas apņēmības pilna.

Pārējās emociones šī problēma nenodarbināja, jo savā aušībā viņas ne par ko nedomāja, bet Dua bija citāda. Viņa bija dīvainā Dua, kreisā Eme. Tā viņa tika saukāta, nu, tad viņa arī būs tāda! Un, kamēr viņa nebūs radījusi trešo bērnu, viņai nevajadzēs doties projām, viņa turpinās dzīvot.

Tāpēc šā trešā bērna nebūs. Nekad. Nekad!

Bet kā lai no tā izvairās? Un kā savu nodomu noslēpt Odīnam? Kas gan notiks, ja Odīns to uz­zinās?

Odīns gaidīja, ko Trits darīs. Viņš bija pama­toti pārliecināts, ka uz virspusi Duai pakaļ Trits tomēr neies. Tad bērni paliktu vieni, un pamest viņus Tritam vienmēr bija grūti. Viņš klusēdams kādu brīdi pastāvēja, tad devās projām bērnu gu- ļamnišas virzienā.

Odīns jutās atvieglots, taču arī mazliet skumīgs, jo Trits bija sadusmojies un aizgājis, tāpēc viņu abu savstarpējais kontakts kļuva vājāks un radās neapmierinātības barjera. Odīnu pārņēma melan­holija. Likās, ka dzīves pulss būtu palēninājies.

Dažreiz Odīns prātoja, vai arī Trits to jūt… Nē, tas būtu netaisni. Tritam ar bērniem bija sa­vas īpašas attiecības.

Bet Dua? Kas varēja pateikt, ko jūt Dua? Kas varēja pateikt, ko vispār jūt emociones? Viņas bija tik īpatnējas, ka iepretim viņām kreisenis un labe­nis šķita ļoti līdzīgi visādā ziņā, izņemot prātu. Taču, pat zinot emocioņu dīvaino iedabu, kas gan varēja pateikt, ko jūt Dua — īpaši Dua?

Tāpēc Odīns gandrīz nopriecājās, kad Trits aiz­gāja, jo pats bija neizpratnē par Duu. Trešā bērna radīšana patiešām pārāk novilcinājās, un pārlieci­nāšana Duu ietekmēja arvien mazāk. Odīns juta sevī augam dīvainu, neskaidru nemieru, un viņam gribējās parunāties ar Lostcnu.

Viņš steigšus devās lejup uz Cietņu alām savā līganajā, plūstošajā gaitā, kas ne tuvu nebija tik necienīga kā emocioņu dīvaini satraucošā, trīsuļo­jošā un šaudīgā plūsmošana, ne arī tik jocīga kā paternu smagnējā valstīšanās.

(Odīna atmiņā spilgti iezīmējās aina: Trits ne­veikli dzenas pakaļ mazajam racionālim, kurš šajā

Vecuma, protams, ir tikpat nenotverams ka emo­cione, bet tad Dua aizšķērso mazulim ceļu un at­nes viņu atpakaļ, un Trits nu nevar saprast, vai mazo dzīvlbiņu sapurināt vai ietīt savā substancē. Bērniem Trits spēja izretināties labāk nekā Odī­nam, un, kad Odīns viņu par to pazoboja, Trits, kuram nemaz nebija humora izjūtas, nopietni at­bildēja: «Ak, bērniem taču tas ir' vairāk nepiecie­šams.»)

Odīns pats bija ārkārtīgi apmierināts ar savu plūšanu, viņam tā šķita gracioza un efektīga. Reiz viņš bija par to ieminējies Lostenam, kuram kā sa­vam Cietņskolotājam vienmēr visu izstāstīja, un Lostens tad bija teicis: «Bet vai tu neesi padomā­jis, ka emocionei un paternam sava gaita liekas likpat pievilcīga? Jūs katrs domājat atšķirīgi un rīkojaties atšķirīgi, tātad arī jūsu skaistuma iz­pratne ir atšķirīga. Redzi, triāde nepavisam neiz­slēdz individualitāti.»

Odīns lāgā nesaprata, kas ir individualitāte. Vai tas nozīmētu vienatnību? Cietņi, protams, bija vieni. Viņiem nebija triādu. Kā gan viņi tā va­rēja?

Odīns bija vēl pavisam jauns, kad to uzzināja. Viņa attiecības ar Cietņiem tikko bija sākušās, un tad piepeši viņam radās šaubas, vai tā ir taisnība, ka Cietņiem nav triādu. Mīkstņu vidū visi tā ru- nāja, bet cik pareizas bija šīs runas? Odīns pa­domāja un nolēma, ka jājautā, ka nevar tam vien­kārši noticēt.

Un Odīns pavaicāja Lostenam:

— Godājamais Cietni, vai jūs esat kreisenis vai labenis?

(Vēlāk, to atceroties, Odīns vienmēr sāka pul­sēt. Bija neiedomājami naivi tā jautāt, un nekāds lielais mierinājums nebija arī tas, ka katrs racio- nālis agri vai vēlu — parasti visai drīz —- uz­deva Cietnim šo jautājumu.)

—   Ne viens, ne otrs, mazais kreiseni, — Lostens

mierīgi atbildēja. — Cietņu vidū nav labeņu un kreiseņu.

—   Un vid … emociones?

—   Viduves? — Cietņa pastāvīgais sajūtu apvi­dus pieņēma citu formu (vēlāk Odīns pārliecinā­jās, ka šāda izmaiņa pauž uzjautrinājumu vai pa­tiku). — Nē. Nav arī viduvju. Ir tikai viena veida Cietņi.

Odīns nevarēja nejautāt. Tas izlauzās patvaļīgi, pret paša gribu:

—   Bet kā jūs tā varat?

—   Mums viss ir citādi, mazais kreiseni. Mēs { pie tā esam pieraduši.

Vai arī Odīns varētu pie tā pierast? Līdz tam visa viņa dzīve bija saistīta ar vecāku triādi, un viņš droši zināja, ka kādreiz ne pārāk tālā nā- ; kotnē izveidos pats savu triādi. Kāda var būt dzīve bez tās? Reizēm Odīns intensīvi par to do­māja. Par visiem jautājumiem, kas radās, viņš do­māja intensīvi. Un dažkārt viņam atplaiksnījās no­jausma, ko tas varētu nozīmēt. Cietņiem bija tikai viņi paši; nebija ne kreisā brāļa, ne labējā brāļa, ne vidējās māsas; nebija ne saplūsmes, ne bērnu, ) ne paternu. Cietņiem bija vienīgi prāts, vienīgi Universa izzināšana.

Varbūt viņiem ar to pietika. Kad Odīns kļuva vecāks, viņš arvien vairāk izjuta izzināšanas prieka saldmi. Ar to pietika … gandrīz pietika … Bet tad viņš iedomājās Tritu un Duu un nosprieda, ka pat viss Universs tomēr nespēj aizstāt triādi.

Ja nu vienīgi… Tas bija dīvaini, bet dažreiz Odīnam pēkšņi šķita, ka var pienākt laiks, rasties tādi apstākļi, situācija, kad… Pēc tam šī ne­skaidrā nākotnes jausma, šis acumirklīgais uz- d/.irkstījums apdzisa un pagaisa. Taču tas uzzib­snīja atkal un atkal, un pēdējā laikā Odīnam likās, ka šī sajūta kļūst spēcīgāka, uzkavējas ilgāk un gandrīz jau ienāk apziņā.

Bet patlaban Odīns par to nedomāja, viņam prātā bija vienīgi Dua. Viņš devās pa labi pazīs­tamo ceļu, pa kuru Odīnu pirmoreiz bija vedis Viņa paterns (tāpat kā Trits drīz vien vedīs viņu jauno racionāli, viņu kreiso bērniņu).

Un, protams, tūlīt atkal iegrima atmiņās.

Toreiz viņš bija gaužām nobijies. Uz Cietņu alām gāja arī citi jaunie racionāļi, kas visi pul­ēja, mirgoja un mainīja apveidus, kaut gan pa- lerni abās pusēs nemitīgi signalizēja turēties stin­griem un gludiem un neapkaunot triādi. Kāds mazs kreisenis, Odīna rotaļu biedrs, bija galīgi saplacinājies, gluži kā mazulis, un, par spīti vi­siem viņa briesmīgi uztrauktā paterna pūliņiem, neparko nespēja atgūt pareizo formu. (Vēlāk šis racionālis kļuva par pilnīgi normālu studentu… gan ne Odīnam līdzīgu, kā viņš neviļus pašap­mierināti nodomāja.)

Tajā pirmajā skolas dienā viņi satika daudzus Oietņus. Jaunie racionāļi apstājās pie katra, lai dažādos īpašos veidos tiktu fiksēti viņu vibrācijas paraugi un Cietņi varētu izlemt, vai pieņemt viņus mācībā tūlīt vai vēl kādu laiku nogaidīt un, ja pie­ņemt, tad kā apmācīt.

Tuvojoties Cietnim, Odīns ar izmisīgām pūlēm saspringa gluds un turējās netrīcēdams.

Cietnis sacīja (un, tiklīdz atskanēja viņa dī­vainā balss, Odīna apņēmība būt pieaugušam gan­drīz pagaisa): «Sis ir gluži stingrs racionālis. Kā tevi sauc, kreiseni?»

Tā bija pinnā reize, kad Odīnu kāds nosauca par «kreiseni», nevis par «kreisenīti» vai «kreiso brālīti». Viņš uzreiz jutās tik ciets kā vēl nekad un droši pateica: «Odīns, godājamais Cietni», lie­todams pieklājīgo uzrunas formu, ko paterns vi­ņam bija rūpīgi iemācījis.

Odīns neskaidri atcerējās, kā viņu vadāja pa Cietņu alām ar tur novietotajām iekārtām, mašī­nām, bibliotēkām, kā viņu mulsināja neizprotamo skatu un skaņu haoss. Spilgtāk nekā uztvertos ārējos iespaidus viņš atminējās savu iekšējo izmi­suma sajūtu. Ko Cietņi ar viņu darīs?

Paterns bija Odīnam teicis, ka viņam būs jā- ļ mācās, bet mazais racionālis vēl nezināja, ko īsti nozīmē «mācīties», un, kad viņš to jautāja pater- nam, arī tas neprata paskaidrot.

Tikai ar laiku viņš atklāja, ka mācīšanās ir pa­tīkama, pat ļoti patīkama nodarbošanās, kaut arī ne bez savām ēnas pusēm.

Cietnis, kas pirmoreiz Odīnu nosauca par «krei­seni», kļuva par viņa pirmo skolotāju. Tas mācīja viņu tulkot viļņu ierakstus, tā ka jau pēc brīža šķietami nesaprotamais kods kļuva par vārdiem — tikpat skaidriem kā tie, ko Odīns varēja izteikt ar savu paša vibrāciju.

Bet tad šis pirmais skolotājs vairs nerādījās, un Odīnu savā ziņā pārņēma cits Cietnis. Odīns tūlīt to pat nepamanīja. Toreiz bērnībā bija grūti at­šķirt Cietņus un viņu balsis. Bet drīz vien Odīns to ievēroja. Neapšaubāmi, tagad ar viņu nodarbo­jās cits Cietnis, un šī pārmaiņa Odīnu biedēja. Viņš nesaprata, ko tas nozīmē.

Saņēmis dūšu, viņš beidzot jautāja:

«Kur ir mans skolotājs, godājamais Cietni?»

«Gemeldens? … Viņš vairs nebūs kopā ar tevi, kreiseni.»

Uz brīdi Odīns zaudēja valodu. Tad viņš sacīja:

«Bet Cietņi taču nedodas projām …» Nepabei- dzis teikumu, viņš aprāvās.

Jaunais Cietnis nekā nereaģēja, neko neteica, neko nepaskaidroja.

Odīns konstatēja, ka tā tas ir vienmēr. Cietņi par sevi nekad nerunāja. Par jebkuru citu tematu viņi stāstīja gari un plaši. Par sevi — nekad lieko.

Tomēr vēlāk, sastapies ar daudziem zīmīgiem faktiem, Odīns secināja, ka arī Cietņi dodas pro­jām, ka viņi nav nemirstīgi (lai gan lielākā daļa Mīkstņu bija pārliecināti par pretējo). Taču nekad neviens Cietnis to neteica. Odīns un citi studējošie racionāļi dažreiz par to diskutēja — nedroši, it kā kautrēdamies. Katrs zināja kādu gadījumu, kas nepārprotami liecināja, ka Cietņi ir mirstīgi; viņi lo pārsprieda, bet nevēlējās secināt acīm redzamo un sāka runāt par ko citu.

Cietņi, kā likās, neņēma ļaunā jauno racionāļu minējumus par viņu mirstīgumu. Viņi necentās to slēpt. Bet arī nekad par to nerunāja. Un, ja jau- tājums tika uzdots tieši (dažreiz tas nebija no­vēršams), viņi neatbildēja: ne noliedza, ne apstip­rināja.

Bet, ja Cietņi devās projām, tad viņiem bija arī jāpiedzimst, taču viņi neko par to nestāstīja, un Odīns nekad nebija redzējis Cietņu mazuli.

Odīns domāja, ka Cietņi saņem enerģiju nevis no Saules, bet no klintīm, pareizāk sakot, ka viņu ķermeņi absorbē melna akmens pulveri. Daži citi jaunie racionāļi domāja tāpat. Bet bija arī tādi, kas neparko negribēja tam ticēt. Tikt īstā skaid­rībā nebija iespējams, jo neviens nekad nebija re­dzējis Cietņus ēdam un arī par to viņi nekad ne­runāja.

Galu galā Odīns pieņēma Cietņu atturību kā pašu par sevi saprotamu viņiem raksturīgu īpa­šību. Varbūt to nosaka Cietņu individualitāte, viņš domāja, tas, ka viņi neveido triādes. Tāpēc viņi bija tādi kā čaulā ieslēgti.

Bet tad Odīns uzzināja kaut ko tik svarīgu un nopietnu, ka Cietņu personiskās dzīves jautājumi šķita galīgs sīkums. Viņš uzzināja, ka visa pa­saule sarūk, kļūst mazāka …

To viņam pateica Lostens, viņa jaunais skolo­tājs.

Odīns viņam jautaja par tukšajam alam, kas ne­beidzamiem labirintiem aizstiepās planētas dzīlēs, un Lostenam tas acīmredzot patika.

—   Vai tu baidījies to jautāt, Odīn?

(Tagad viņš bija Odīns, nevis tikai viens no daudzajiem kreiseņiem. Odīns vienmēr jutās lepns, kad kāds Cietnis viņu uzrunāja vārdā. Dau­dzi tā darīja. Odīns bija izcili apdāvināts, un saukšana vārdā it kā uzsvēra šo faktu. Ne reizi vien Lostens bija izteicis apmierinājumu, ka vi­ņam ir tāds skolnieks kā Odīns.)

Odīns patiešām bija baidījies un, mirkli vilcinā­jies, tā arī pateica. Vienmēr bija vieglāk atzīties savās vājībās Cietņiem nekā citiem racionāļiem, daudz vieglāk nekā atzīties Tritam, tas būtu kas neiedomājams … Duas tolaik vēl nebija.

—   Tad kāpēc tu tomēr jautā?

Odīns atkal sastomījās. Tad lēnām sacīja:

—  Man ir bail no šīm tukšajām alām, jo, kad es biju mazs, man tika stāstīts, ka tur mītot visādi briesmoņi. Bet pats es neko skaidri nezinu; zinu vienīgi to, ko stāstīja citi bērni, kuri jau arī paši neko nevarēja zināt. Es gribēju izdibināt patiesību, un šī vēlēšanās auga augumā, kamēr zinātkāre ņēma virsroku pār bailēm.

Lostens izskatījās apmierināts.

—   Ļoti labi! Zinātkāre ir derīga, bailes — ne­derīgas. Tava iekšējā attīstība, Odīn, norisinās lieliski. Un iegaumē: tava iekšējā attīstība ir pats svarīgākais. Mūsu palīdzībai nav būtiskas nozī­mes. Reiz tu gribi zināt, tad man nav grūti pa­stāstīt, ka tukšās alas patiešām ir tukšas. Tur ne­viens nedzīvo. Tur nav nekā, izņemot senos laikos pamestas nevajadzīgas lietas.

—   Kas tās tur pametis, godājamais Cietni? — Odīns jutās spiests lietot šo godbijīgo uzrunas formu vienmēr, kad skaidri apzinājās, ka otrs zina to, ko viņš nezina.

—   Tie, kas tur senos laikos dzīvojuši. Pirms tūkstošiem ciklu pasaulē bija daudzi tūkstoši Cietņu un miljoniem Mīkstņu. Tagad mūsu ir stipri mazāk nekā kādreiz, Odīn. Ir vairs tikai ne­pilni trīs simti Cietņu un desmit tūkstoš Mīkstņu.

—   Kāpēc? — Odīns satriekts jautāja. (Palikuši likai trīs simti Cietņu! Tā nu bija atklāta atzīša­nās, ka arī Cietņi dodas projām, bet patlaban ne­bija īstais laiks domāt par to.)

—   Tāpēc, ka enerģijas kļūst arvien mazāk. Saule atdziest. Ar katru ciklu kļūst grūtāk radīt bērnus un dzīvot.

(Nu, vai tas nenozīmēja, ka arī Cietņi rada bēr­nus? Un ka viņi barības ziņā tāpat ir atkarīgi no Saules, nevis no klintīm? Odīns paturēja šo domu prātā, lai vēlāk pie tās atgrieztos.)

—   Vai tas tā turpināsies? — viņš jautāja.

—   Saule galu galā izdzisīs pavisam, Odīn, un kādu dienu vairs nedos barību.

—   Vai tas nozīmē, ka mēs visi, Cietņi un arī Mīkstņi, dosimies projām?

—   Ko gan citu tas var nozīmēt?

—   Mēs visi nevaram doties projām. Ja mums vajadzīga enerģija un Saule to vairs nedos, jāat rod citi avoti. Citas zvaigznes.

—   Bet, Odīn, visas zvaigznes atdziest. Un vi sain Universam pienāks gals.

—   Ja zvaigznes atdziest, vai tad barību nevar dabūt kur citur? Vai nav kāds cits enerģijas avots?

—   Nē, visi enerģijas avoti mūsu Universā iz­sīkst.

Odīns, nespēdams samierināties, padomāja un sacīja:

—   Tad jāmeklē citos Universos. Mēs nedrīkstam padoties tikai tāpēc, ka mūsu Universu gaida gals. — To teikdams, viņš intensīvi pulsēja un ne­piedodami nepieklājīgi plētās plašumā, kamēr kļuva gluži caurspīdīgs un krietni lielāks par Cietni.

Bet Lostens pauda vienīgi ārkārtīgu prieku.

—   Brīnišķīgi, mans dārgais kreiseni! — viņš sacīja. — Tas jāpastāsta pārējiem.

Odīns atkal saplaka normālā lielumā, juzdams reizē mulsumu un prieku, tāpēc ka Lostens viņu nosauca par «dārgo kreiseni» — nekad neviens viņu tā nebija uzrunājis, izņemot, protams, Tritu.

Drīz pēc tam Lostens pats atveda viņiem Duu. Odīns sākumā prātoja, vai tikai tam nav kāds sakars ar neseno sarunu, bet tad šo domu atmeta. Trits vienā laidā skandināja, ka Lostens to darījis pēc viņa lūguma, un Odīns, lai sevi lieki nemulsi­nātu, vispār par to vairs nedomāja.

Bet tagad viņš atkal devās pie Lostena. Kopš tām dienām, kad Odīns uzzināja, ka Universs ies bojā un ka (tas atklājās vēlāk) Cietņi neatlaidīgi strādā, lai, par spīti visam, dzīve turpinātos, bija pagājis ilgs laiks. Odīns pats jau bija kļuvis spe­ciālists daudzās nozarēs, un Lostens atzinās, ka

fizikā viņš Odīnam vairs nevar iemācīt neko tādu, ko Mīkstnis spētu sekmīgi apgūt. Turklāt bija citi jauni racionāļi, ar kuriem vajadzēja nodarboties, tāpēc Odīns ar Lostenu vairs nesatikās tik bieži kā senāk.

Odīns atrada Lostenu kopā ar diviem pusaugu racionāļiem Radiācijas telpā. Lostens caur stikla sienu tūlīt viņu ieraudzīja un iznāca laukā, rūpīgi aizvērdams aiz sevis durvis.

—  Mans dārgais kreiseni, — viņš sacīja, izstiep­dams savus locekļus draudzīgā žestā (tā ka Odīns, gluži kā agrāk, juta perversu tieksmi pieskarties, taču apvaldījās). — Kā tev klājas?

—   Es negribu jūs traucēt, godājamais Losten.

—   Traucēt? Tie divi kādu laiku gluži labi iztiks bez manis. Viņi droši vien priecājas, kad es aizeju, jo ar savu garo runāšanu esmu viņiem apnicis.

—   Muļķības! — Odīns sacīja. — Jūs vienmēr valdzinājāt mani, un esmu pārliecināts, ka valdzi­nāt arī viņus.

—   Nu, labi, labi. Jauki, ka tu tā saki. Es bieži redzu tevi bibliotēkā un esmu dzirdējis, ka tev lie­liski veicoties augstākajos kursos, bet man dažreiz ļoti pietrūkst sava labākā skolnieka. Kā klājas Tritam? Vai viņš savā tēvišķībā ir tikpat katego­risks kā vienmēr?

— Ar katru dienu kļūst prasīgāks. Viņš ir triā­des pamats.

—   Un Dua?

—  Dua? Es esmu atnācis … Zināt, viņa ir ļoti neparasta.

Lostens pamāja.

—    Jā, es zinu, — viņš sacīja ar tādu izteiksmi, ko Odīns bija iemācījies saprast kā skumju iz­pausmi.

Odīns brīdi klusēja, tad nolēma runāt tieši.

—   Godājamais Losten, — viņš jautāja, — vai Dua tika atvesta mums, Tritam un man, tieši tā­pēc, ka ir tik neparasta?

—   Vai tev par to būtu jābrīnās? — Lostens at­teica. — Tu pats, Odīn, esi ļoti neparasts un vairākkārt tiki man stāstījis, ka arī Trits nav tāds kā citi paterni.

—   Jā, — Odīns pārliecināti sacīja. — Viņš ir neparasts.

—   Vai tad nav pareizi, ka jūsu triādē ietilpst neparasta emocione?

—    Neparastība var būt dažāda, — Odīns do­mīgi teica. — Duas dīvainā izturēšanās sarūgtina Tritu un liek raizēties man. Vai drīkstu lūgt jūsu padomu?

—   Katrā laikā.

—   Viņai nepatīk … saplūsme.

Lostens nopietni klausījās un nemaz nelikās sa­mulsis.

—    Pareizāk sakot, — Odīns turpināja, — kad mēs saplūstam, Duai saplūsme patīk, bet ne vien­mēr ir viegli viņu uz to piedabūt.

—    Ko Tritam nozīmē saplūsme? — Lostens jau­tāja. — Vai bez patīkamās sajūtas tā viņam vēl ko dod?

—    Bērnus, protams, — Odīns atbildēja. — Es viņus mīlu, un arī Dua viņus mīl, bet Trits ir pa­terns. Vai jūs to saprotat? (Odīnam piepeši likās, ka Lostens varbūt nespēj uztvert visas triādes iekšējo attiecību nianses.)

—    Es cenšos saprast, — Lostens sacīja. — Un man šķiet, ka Trits gūst no saplūsmes kaut ko vairāk, ne tikai baudu. Un kā ir tev? Ko tev dod saplūsme?

Odīns padomāja,

—   Jūs taču to zināt. Sava veida garīgu stimulu.

—  Jā, es zinu, bet gribēju pārliecināties, vai tu to apzinies, vai neesi aizmirsis. Tu man bieži teici, Ka pēc saplūsmes ar tās dīvaino laika sajūtas zu­dumu — dažreiz es tevi patiešām ilgi neredzēju — Iii piepeši saproti daudz ko, kas pirms tam likās neskaidrs.

—   Ir tā, it kā mans prāts visu saplūsmes laiku paliktu aktīvs, — Odīns sacīja. — It kā šis laiks, Kaut arī es nejūtu tā ritējumu un neapzinos savu eksistenci, būtu man vajadzīgs, lai, izslēdzies no ikdienišķās dzīves, es varētu domāt dziļāk un in­tensīvāk.

—  Jā, — Lostens piekrita, — un, kad tu atgrie­zies, tava izpratne bija it kā ar lēcienu sasniegusi augstāku pakāpi. Tā tas notiek ar visiem racionā­ļiem, taču man jāsaka, ka neviens vēl nav pilnvei­dojies tik lieliem lēcieniem kā tu. Es nudien do­māju — visā mūsu vēsturē otra tāda racionāļa nav bijis.

—  Vai patiešām? — Odīns sacīja, pūlēdamies neizskatīties pārlieku sajūsmināts.

—   Var jau būt, ka es maldos. — Lostens šķita uzjautrināmies par to, cik pēkšņi Odīns pārstāja mirgot. — Bet lai nu paliek. Svarīgi ir tas, ka tu, tāpat kā Trits, gūsti no saplūsmes kaut ko vairāk nekā tikai pašu saplūšanas baudu.

—   Jā. Noteikti.

—   Bet ko saplūsme dod Duai?

Iestājās ilgs klusums.

—   Es nezinu, — Odīns beidzot sacīja.

—   Vai tu nekad neesi viņai jautājis?

—   Neesmu.

—   Redzi, — Lostens teica, — ja viņa no saplūs­mes gūst tikai pašu saplūšanas baudu, bet tu un Trits iemantojat arī vēl ko citu, tad kāpēc gan lai viņa pēc tās tiektos tikpat dedzīgi kā jūs abi?

—     Citām emocionēm, šķiet, nav vajadzīgs … , Odīns aizstāvēdamies iesāka.

—     Citas emociones nav tādas kā Dua. Tu pats man to daudzkārt esi teicis un, manuprāt, ar lep­numu.

Odīns nokaunējās.

—   Es domāju, ka iemesls ir cits.

—   Kāds tas varētu būt?

—     To ir grūti izskaidrot. Mēs triādē cits citu labi pazīstam, cits citu sajūtam un dažā ziņā visi trīs esam it kā viena būtne. Neskaidra būtne, ku­ras esamība te iezīmējas, te atkal zūd. Sī vieno­tība ir galvenokārt zemapziņā. Ja mēs sākam par to pārāk intensīvi domāt, viss tūlīt pagaist un līdz mūsu apziņai gandrīz nekas nenonāk. Mēs … — Odīns bezcerīgi apklusa. — Ir ļoti grūti izskaidrot triādi …

—     Es tomēr mēģinu saprast. Tev liekas, ka esi uztvēris kaut ko no Duas iekšējā noskaņojuma, kādu domu, ko viņa cenšas noslēpt, jā?

—     Es neesmu pārliecināts. Tas ir tikai tāds ne­skaidrs iespaids, šad tad pavīdējis manas apziņas stūrītī.

—   Nu, un?

—    Man dažreiz liekas, ka Dua negrib mazo emocioni.

Lostens nopietni paraudzījās Odīnā.

—     Jums pagaidām ir tikai divi bērni, vai ne? Mazais kreisenis un mazais labenis.

—    Jā, tikai divi. Jūs zināt, emocioni ir grūti radīt.

—   Zinu.

—     Un Dua ncpapūlas absorbēt nepieciešamo enerģiju. Pat nemēģina to darīt. Viņai vienmēr at­rodas visādi iegansti, bet es neticu nevienam no tiem. Man šķiet, ka viņa kaut kāda iemesla dēļ

gluži vienkārši negrib radīt emocioni. Ja Dua tie­šam pagaidām to nevēlas, es jau liktu viņai mieru, liet Trits ir paterns, un viņš grib trešo bērnu; vi­ņam tas jādabū, un es nevaru darīt pāri Tritam, l>at Duas dēļ ne.

—       Ja Duai būtu kāds saprātīgs iemesls, kura dēļ viņa nevēlas radīt emocioni; vai tu to ņemtu vērā?

—   Es, protams, jā, bet ne Trits. Viņš nesaprastu.

—   Bet vai tu censtos viņu pierunāt, lai paciešas?

—   Jā, noteikti, cik ilgi vien spētu.

—       Vai tu esi ievērojis, ka gandrīz neviens no Mīkstņiem … — Lostens sastomījās, it kā meklētu kādu vārdu, bet tad izlīdzējās ar Mīkstņu parasto teicienu, — nedodas projām, iekams nav piedzi­muši visi trīs bērni, arī pēdējais — mazā emo­cione?

—       Jā, es to zinu. — Odīns brīnījās, kā gan Los- lens var domāt, ka viņš nezinātu tik elementāru lietu.

—       Tātad mazās emociones piedzimšana nozīme, ka tuvojas laiks doties projām.

—       Parasti tas notiek tikai tad, kad emocione ir pietiekami liela …

—       Tomēr šis brīdis tuvojas. Vai nevarētu būt tā, ka Dua negrib doties projām?

—       Tas nav iespējams, Losten! Ar došanos pro­jām taču ir tāpat kā ar saplūsmi — kad pienāk laiks, tas ir jādara. Kā to var negribēt? (Cietņi nesaplūda; varbūt viņi to nesaprata.)

—       Bet ja nu Dua nolēmusi vispār nekad nedo­ties projām? Ko tad tu teiksi?

—       Mums galu galā noteikti ir jādodas projām. Ja Dua grib tikai novilcināt trešā bērna radīšanu, es esmu ar mieru paciesties un varbūt pat pārliecināt Tritu. Bet, ja viņa negrib to radīt nekad … tas nav pieļaujams.

—   Kāpēc?

Odīns apklusa, lai padomātu.

—   Man grūti to paskaidrot, godājamais Lostcn, bet es zinu, ka mums ir jādodas projām. Ar katru ciklu es to vairāk apzinos un izjūtu, un brīžiem man gandrīz liekas, ka arī saprotu, kādēļ.

—   Reizēm man šķiet, ka tu esi filozofs, Odīn,— Lostens sausi teica. — Padomāsim. Kad radīsies un izaugs trešais bērns, Trits būs izpildījis savu paterna misiju un varēs sagaidīt aiziešanu ar piln­vērtīgi nodzīvotas dzīves apziņu. Tev pašam dos apmierinājumu tas, ka esi daudz iemācījies, un arī tu varēsi doties projām ar pilnvērtīgi nodzīvotas dzīves apziņu. Bet Dua?

—   Es nezinu, — Odīns nelaimīgs sacīja. — Pā­rējās emociones turas kopā visu mūžu, un acīm­redzot nemitīgā pļāpāšana viņām sagādā prieku. Bet Dua no citām emocionēm vairās.

—   Jā, Dua ir neparasta. Vai viņai tiešām nekas nepatīk?

—   Viņai patīk klausīties, kad es stāstu par sa­vām mācībām, — Odīns nomurmināja.

—   Tev par to nav jākaunas, Odīn, — Lostens sacīja. — Ikviens racionālis stāsta par savām mā­cībām triādes labenim un viduvei. Jūs visi gan izliekaties, ka to nedarāt, tomēr darāt.

—   Bet Dua manī klausās, godājamais Lostcn.

—   Es ticu, ka klausās. Ne tā kā citas emociones. Un vai tev neliekas, ka pēc saplūsmes vina saprot labāk?

—   Jā, dažreiz esmu to ievērojis. īpašu uzma­nību gan neesmu tam pievērsis …

—       Tādēļ, ka, pēc tavām domām, emociones tā-

<lns gudrības nespēj īsti saprast. Bet Duā, šķiet, Ir kaut kas no racionāļa.

(Odīns pēkšņā izbīlī satraucies pavērās Los- lenā. Reiz Dua bija viņam stāstījusi, cik nelaimīga jutusies bērnībā. Tikai vienu reizi: par citu emo- • ioņu skaļo klaigāšanu, par nejauko vārdu, kādā viņas Duu saukājušas, — kreisā Eme. Vai Lostens būtu to kaut kā uzzinājis? … Taču Cietnis klusē­dams rāmi raudzījās Odīnā.)

—  Man arī dažreiz tā ir licies, — Odīns teica un spēji izgrūda: — Es lepojos ar viņu tieši tāpēc.

—  Tur nav nekā slikta, — Lostens sacīja. — Kā­pēc viņai to nepateikt? Un, ja Duai patīk attīstīt ■evī racionālību, kāpēc to neatļaut? Vēl intensīvāk māci viņai, ko tu zini. Atbildi uz viņas jautāju­miem. Vai tas apkaunos tavu triādi?

—   Lai, man vienalga … Un kas tur apkauno­jošs? Trits gan uzskatīs, ka tā ir velta laika šķie­šana, bet es ar viņu tikšu galā.

—   Izskaidro Tritam: ja Dua gūs vairāk no dzī­ves un izjutīs lielāku gandarījumu, varbūt viņa vairs nebaidīsies no aiziešanas un būs ar mieru ladīt mazo emocioni.

Draudošās nelaimes sajūta, kas tik ļoti nomāca Odīnu, bija kā ar roku atņemta. Viņš steigšus sa­cīja:

—  Jums taisnība. Es jutu, jums ir taisnība. Jus visu saprotat, godājamais Lostcn. Cietņiem strā­dājot jūsu vadībā, mēs noteikti veiksmīgi īsteno­sim cita Universa projektu.

—   Manā vadībā? — Lostens pasmējās. — Tu aizmirsti, ka tagad mūs vada Estvolds. Tas patie­sībā ir viņa projekts. Bez viņa mēs neko nebūtu izdarījuši.

—  Ak jā, — Odīns samulsis sacīja. Viņš vēl nekad nebija redzējis Estvoldu. Nebija arī sastapis citu Mīkstni, kas pats būtu ar Estvoidu ticies, kaut gan daži stāstīja, ka šad un tad pa gabalu viņu redzējuši. Estvolds bija jauns Cietnis — vismaz tik jauns, ka Odīns, bērns būdams, nekad netika dzirdējis viņu pieminam. Vai tad tas nenozīmēja, ka Estvolds ir bijis Cietņu bērns tajā laikā, kad Odīns bija Mīkstņu bērns?

Bet tas nu tā. Šobrīd Odīns gribēja iespējami ātrāk atgriezties mājās. Viņš nevarēja pateicībā pieskarties Lostenam, bet vēlreiz viņu tencināja un priecīgs steidzās projām.

Odīna pacilātībā bija sava daļa patmīlības. Ce­rība tikt pie mazās viduves un doma par Trita prieku viņam šobrīd nebija galvenais. Un pat ne doma par Duas dzīves piepildījumu. Patlaban Odī­nam galvenais bija tik vilinošā iespēja mācīt. Viņš varēs mācīt! Odīns bija pārliecināts, ka neviens cits racionālis nekad neizjutīs šo mācīšanas prieku, jo nevienā citā triādē taču nebija tādas emociones kā Dua.

Tas būs brīnišķīgi, ja vien izdosies ieskaidrot Tritam, ka tas ir nepieciešams. Nopietni jāparunā ar Tritu, kaut kā viņš jāpārliecina, lai ir pacietīgs.

Trita pacietības mērs bija pilns. Viņš nesaprata, kāpēc Dua tā rīkojas. Viņš nemaz necentās saprast. Viņam par to nebija nekādas daļas. Trits vispār nezināja, kāpēc emociones dara to, ko viņas dara. Un Dua pat nerīkojas tā kā citas emociones.

Viņa nekad nedomā par pašu svarīgāko. Viņa raugās uz Sauli, bet pati izretinās tā, ka gaisma un barība iet viņai cauri. Un saka — tas esot •.kaisti. Bet tas nav svarīgi. Svarīgi ir ēst. Kāds ēšanai sakars ar skaistumu? Un kas tas vispār ir — skaisti?

Dua vienmēr grib saplūst citādi. Reiz viņa sa­cīja: «Vispirms parunāsimies. Mēs nekad par to nerunājam. Mēs nekad par to nedomājam.»

Un Odīns vienmēr saka: «Lai viņa to dara, kā pati grib, Trit. Tad saplūsme ir labāka.»

Odīns vienmēr ir pacietīgs. Viņš uzskata, ka būs labāk, ja viņi pacietīsies. Viņš vienmēr grib visu izdomāt līdz galam.

Trits lāgā nezināja, ko nozīmē šis Odīna «izdo­māt līdz galam». Viņam šķita — tas nozīmē tikai to, ka Odīns nekā nedara.

Tā tas bija jau toreiz, kad viņiem vajadzēja emocioni. Odīns vēl joprojām tikai domāja par to. Bet Trits piegāja pie Cietņa un palūdza. Un tā bija pareizi.

Tagad Odīns neko nedara, lai ietekmētu Duu. Kā būs ar mazo emocioni? Tas taču ir pats svarī­gākais. Nu, ja Odīns neko nedara, tad Trits darīs.

Un viņš jau darīja. Noņemdamies ar visām šīm domām, viņš neviļus bija sācis virzīties lejup pa garo gaiteni un tikai tagad attapās, ka aizgājis tik tālu. Varbūt tas nozīmēja «izdomāt līdz galam»? Nu, viņš nebaidīsies. Viņš negriezīsies atpakaļ.

Viņš flegmātiski pavērās apkārt. Tas bija ceļš uz Cietņu alām. Trits zināja, ka ne visai tālā nā­kotnē viņš ies pa to kopā ar savu mazo kreiseni. Odīns reiz viņam bija parādījis šo ceļu.

Trits nezināja, ko darīs, kad būs nonācis galā. Taču viņš nejuta ne mazāko baiļu. Viņš gribēja mazu emocioni. Viņam bija tiesības uz mazu emo­cioni. Nekas nebija svarīgāks par to. Cietņi gādās, lai viņš to dabū. Vai tad viņi neatveda Duu, kad Trits palūdza?

Bet kam viņš lūgs? Jebkuram Cietnim? Pusne- apzināti Trits bija nolēmis, ka ar kuru katru vis viņš nerunās. Bija viens tāds Cietņa vārds, un viņš prasīs pēc tā. Un tad runās ar viņu.

Trits atcerējās šo vārdu. Viņš pat atcerējās, kad pirmoreiz to tika dzirdējis. Tas bija tad, kad ma­zais kreisenis bija tiktāl izaudzis, ka sāka pats mainīt savu formu. (Kas tā bija par dienu! «Nāc, Odīn, ātri! Eniss ir ovāls un ciets. Pats to dabūjis gatavu. Dua, skaties!» Un viņi abi atsteidzās. To­reiz Eniss bija vienīgais bērns. Viņiem tik ļoti ilgi bija jāgaida uz otro. Jā, viņi atsteidzās, bet Eniss tad jau bija saplacis kaktā. Viņš kūņojās un plā- voja pa savu atpūtas vietu kā šķidri māli. Odīns tūlīt aizgāja projām, jo bija nevaļīgs. Bet Dua sacīja: «Nekas, Trit, gan viņš atkal to izdarīs.» Viņi ilgi vēroja mazo un gaidīja, taču tas vairs nesacietinājās.)

Tritu apvainoja tas, ka Odīns nebija pagaidījis. Trits būtu viņu sabāris, bet Odīns vakarā izskatī­jās ļoti noguris. Viņa augšējā ovoīdā iezīmējās asas rievas. Un viņš pat necentās tās izlīdzināt.

—  Vai gadījies kas slikts, Odīn? — Trits ba­žīgi jautāja.

—   Man bija smaga diena, un es baidos, ka līdz nākamajai saplūsmei nespēšu apgūt diferenciāl­vienādojumus.

(Trits precīzi neatcerējās to grūto vārdu. Bet apmēram tā Odīns sacīja. Viņš vienmēr lietoja grūtus vārdus.)

—   Vai tu vēlies tagad saplūst?

—  Ak, nē. Es tikko redzēju Duu ejam augšup, un tu zini, kā viņa reaģē, ja mēs mēģinām viņu aizkavēt. Un nav jau nekāda steiga, patiešām. Zini, ir parādījies jauns Cietnis.

—       Jauns Cietnis? — Trits atkārtoja bez jebkā­das intereses.

Odīns vienmēr ļoti tiecās pēc Cietņu sabiedrības, mi Tritam tas nepatika. Odīns daudz cītīgāk node­vas tam, ko viņš sauca par savu izglītošanos, nekā citi viņu zonas racionāļi. Tas nebija godīgi. Odīns bija pārāk aizņemts ar to. Dua bija pārāk aiz­ņemta ar klaiņāšanu pa virspusi vienatnē. Nevie­nam, izņemot Tritu, īsti nerūpēja triāde.

—   Viņu sauc Estvolds, — Odīns sacīja.

—       Estvolds? — Trits juta pamostamies tādu kā interesi. Varbūt tāpēc, ka viņš centās uztvert Odīna jūtas.

—       Es viņu vēl neeesmu redzējis, bet visi par viņu runā. — Odīna acis kļuva plakanas kā vien­mēr, kad viņš domāja ko savu. — Viņš ir atbil­dīgs par to jauno ierīci, ko Cietņi izgudrojuši.

—   Kādu jaunu ierīci?

—       Pozitronu Sūk… Tu nesapratīsi, Trit. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Šī ierīce revolucionizēs visu pasauli.

—   Ko tas nozīmē — revolucionizēs?

—   Viss būs citādi.

Trits acumirklī satraucās.

—   Nav vajadzīgs, lai viss būtu citādi.

—       Viss būs labāk. Citādi vienmēr nenozīmē sliktāk. Un Estvolds ir atbildīgais. Viņš ir ļoti gudrs. Es to jūtu.

—   Kāpēc tad viņš tev nepatīk?

—   Es to neesmu teicis.

—       Bet tev ir tāda sajuta, it kā viņš tev nepa­tiktu.

—       Nekā tamlīdzīga, Trit. Tikai kaut kā … kaut kā … — Odīns pasmējās. — Es esmu greizsirdīgs. Cietņi ir tik gudri, ka Mīkstnis salīdzinājumā ar viņiem nav nekas, bet es pie tā biju pieradis, jo

Lostens vienmēr man teica, ka es esot ārkārtīgi spējīgs Mīkstnis. Bet tagad uzrodas šis Estvolds, un pat Lostens to vien zina kā jūsmot par viņu, un es patiešām vairs neesmu nekas.

Trits apaļīgi izlieca savu priekšējo plakni, lai tā saskartos ar Odīnu. Kreisenis pavērās viņā un pa­smaidīja.

— Bet tas ir muļķīgi no manas puses, — viņš sacīja. — Kas man par daļu, cik gudrs ir kāds Cietnis? Nevienam no viņiem nav Trita.

Tad viņi abi tomēr devās meklēt Duu. Kā par brīnumu viņa bija jau beigusi klaiņāt un patlaban nāca lejup. Tā bija ļoti laba saplūsme, kaut arī ilga tikai apmēram vienu dienu. Trits tolaik raizē­jās saplūsmju dēļ. Eniss vēl bija tik mazs, ka Trits baidījās pat uz īsu laiku atstāt viņu vienu, lai gan allaž tuvumā bija citi paterni, kas par mazo parūpējās.

Pēc tam Odīns šad un tad pieminēja Estvoldu. Viņš vienmēr to sauca par «Jauno», arī vēlāk, kad bija jau pagājis krietns laiks. Odīns joprojām ne­bija viņu redzējis. «Man liekas, es no viņa izvai­ros,» Odīns reiz sacīja, kad arī Dua bija kopā ar viņiem, «tāpēc ka viņš zina tik daudz par jauno ierīci. Es negribu visu uzzināt pārāk ātri. Ir tik brīnišķīgi pašam mācīties.»

«Tu runā par Pozitronu Sūkni?» Dua jautāja.

Tā bija vēl viena Duas dīvainība, kas Tritu kai­tināja. Viņa spēja izrunāt grūtos vārdus tikpat labi kā Odīns. Emocionei tādai nebija jābūt.

Tā nu Trits nolēma griezties pie Estvolda, jo Odīns bija teicis, ka šis Cietnis esot sevišķi gudrs. Turklāt Odīns nekad nebija ar viņu saticies. Estvolds nevarēs teikt: «Esmu par to runājis ar Odīnu, Trit, un tev nav ko raizēties.»

Cietņi uzskatīja: runāt ar racionāli nozīmē ru- uāt ar triādi. Paterniem neviens nepievērsa uzma­nību. Bet šoreiz būs tas jādara.

Trits jau atradās Cietņu alās, un te viss izska­tījās tik savādi. Nebija nekā, ko Trits spētu sa­prast. Viss bija tā, kā nevajag, un biedēja. Taču Trits savā ciešajā apņēmībā satikt Estvoldu neļā­vās bailēm. Viņš teica sev: «Man vajag mazo vi- duvi.» Tas deva viņam spēku justies pietiekami cietam, lai turpinātu ceļu.

Beidzot Trits ieraudzīja Cietni. Vienu pašu. Tas kaut ko darīja; bija noliecies pār kaut ko un kaut ko darīja. Odīns reiz bija Tritam stāstījis, ka Cietņi vienmēr strādājot pie saviem … kā nu tos sauca. Trits neatcerējās un arī nepūlējās atce­rei ies.

Viņš līgani pievirzījās klat un apstājās.

—   Godājamais Cietni, — viņš bilda.

Cietnis palūkojās uz Tritu, un gaiss ap viņu sāka vibrēt, kā tas mēdzot būt, kad divi Cietņi ru­nājot viens ar otru (Odīns bija Tritam to stāstī­jis). Beidzot Cietnis, šķiet, pa īstam ieraudzīja Tritu un sacīja:

—       Tas taču ir labenis. Kāpēc tu te esi atnācis? Vai tu atvedi savu mazo kreiseni? Vai šodien sā­kas mācību semestris?

Trits izlikās nedzirdam.

—       Kur es varu satikt Estvoldu, godājamais Cietni? — viņš jautāja.

—   Ko satikt?

—   Estvoldu.

Cietnis labu brīdi klusēja. Tad sacīja:

—   Ko tu gribi no Estvolda, labeni?

Trits jutās nelokāms.

—       Man ļoti vajag ar viņu parunāt. Vai jūs esat Estvolds, godājamais Cietni?

—   Nē, es tas neesmu … Kā tevi sauc, labeni?

—   Trits, godājamais Cietni.

—   Ahā. Tu esi Odīna triādes labenis, vai ne tā?

—   Jā.

Cietņa balss it kā atmaiga.

—   Baidos, ka pašlaik tu nevarēsi satikt Est­voldu. Viņa te nav. Ja kāds cits var tev palī­dzēt …

Trits nezināja, ko atbildēt. Viņš stāvēja nekustē­damies.

—   Ej vien tagad mājās, — Cietnis sacīja. — Pa­runā ar Odīnu. Viņš tev palīdzēs. Jā? Ej mājās, labeni!

Cietnis aizgriezās. Šķita, ka viņu loti nodarbina pavisam kas cits, nevis Trits, un Trits vēl kādu brīdi stāvēja neziņā. Tad, bez skaņas plūsmodams, viņš nogriezās uz citu sektoru. Cietnis pat nepa­skatījās.

Sākumā Trits pats nesaprata, kāpēc dodas tieši šajā virzienā. Viņš tikai juta, ka dara pareizi. Pēc tam viss kļuva skaidrs. Ap viņu virmoja liegs ba­rības siltums, un Trits neviļus sāka to iebaudīt.

Viņš nepavisam nebija juties izsalcis, bet ta­gad ēda ar patiku.

Saules nekur nebija. Trits instinktīvi palūkojās augšup, bet, protams, viņš atradās alā. Taču ba­rība garšoja labāk nekā jebkad virspusē. Trits brī­nīdamies pavērās apkārt. Un visvairāk viņš brīnī­jās par to, ka pēkšņi jutās ieinteresēts.

Dažreiz viņš bija pukojies uz Odīnu, tāpēc ka tas interesējās par visādām nesvarīgām lietām. Tagad viņš pats — Trits! — bija ieinteresējies. Bet viņa interesi rosināja kaut kas svarīgs. Pie­peši viņš apjauta tā svarīgumu. Spēji viss žilbi no- mirgodams, viņš saprata, ka šīs intereses nebūtu, ja kaut kas iekšā viņam neteiktu, cik tas ir svarīgi.

Pārsteigts pats par savu drosmi, Trits rīkojās atri. Pēc brīža viņš devās atpakaļ. Pagāja atkal garām Cietnim, ar kuru pirmīt bija runājis. Un sa­cīja tam: — Es eju uz mājām, godājamais Cietni!

Cietnis nomurmināja kaut ko nesakarīgu. Viņš joprojām kaut ko darīja; noliecies pār kaut ko, viņš nodarbojās ar niekiem un neredzēja, kas ir svarīgi.

«Ja Cietņi ir tik diženi un vareni, un gudri,» Trits domāja, «kā gan viņi var būt tādi muļķi?»

3a

Dua lēnām plūsmoja uz Cietņu alu pusi. Ta­gad, pēc Saules norietēšanas, virspusē vairs ne­bija ko darīt, bet viņai gribējās kaut kā novilcināt atgriešanos mājās, attālināt brīdi, kad būs jāpanes Trita uzbāzība un jāklausās pusmulsajos, pusre- zignētajos Odīna aizrādījumos. Turklāt Cietņu alas pašas par sevi viņu pievilka ar dīvainu spēku.

Dua bija jutusi par tām interesi jau sen, patie­sībā kopš mazām dienām, un nebija centusies to noslēpt. Uzskatīja, ka emociones nejūt šādu inte­resi. Dažreiz gan mazas emociones izrādīja nepie­dienīgu ziņkāri (Dua bija pietiekami liela un pie­redzējusi, lai to zinātu), bet tā ātri pagaisa vai, ja pietiekami ātri nepagaisa, tika nomākta.

Kad Dua pati vēl bija bērns, viņa stūrgalvīgi turpināja interesēties par pasauli un Sauli, un alām, .un visu citu, tā ka viņas paterns mēdza teikt: «Tu esi dīvains bērns, dārgā Dua! Tu esi jocīga mazā viduve. Kas no tevis iznāks?»

Sākumā Dua nesaprata, kāpēc gan zinātgriba ir tik dīvaina un jocīga. Bet diezgan drīz viņa ap­tvēra, ka paterns nevar atbildēt uz viņas jautāju­miem. Reiz Dua mēģināja vaicāt savam kreisajam tēvam. Tas vis mīlīgi nesamulsa kā paterns, bet strupi noprasīja: «Kāpēc tu jautā, Dua?», un viņa skatiens šķita skaudri pētījošs.

Dua izbijusies aizskrēja projām un nekad vai­rāk kreisajam tēvam neko nejautāja.

Bet tad vienu dienu, pēc tam kad Dua bija pa­teikusi … viņa vairs neatcerējās, ko tieši, nu, kaut ko tādu, kas viņai tolaik šķita pilnīgi dabiski, kāda Duas vienaudze iespiedzās: «Kreisā Eme!» Dua nokaunējās, pati nezinādama, kāpēc, un pajautāja savam krietni vecākajam kreisajam brālim, kas ir «kreisā Eme». Viņš samulsis — acīm redzami sa­mulsis — novērsās un nomurmināja: «Es nezinu», kaut gan bija skaidri redzams, ka viņš zina gan.

Padomājusi Dua piegāja pie paterna un jautāja:

—   Tēt, vai es esmu kreisā Eme?

Un paterns atbildēja:

—   Kas tevi tā nosauca, Dua? Nevajag atkārtot tādus vārdus.

Dua aplocījās ap viņa tuvāko stūri, mazliet pa­domāja un vaicāja:

—   Vai tas ir kas slikts?

—   Ar laiku tev tas pāries, — paterns sacīja un mazliet izliecās, lai Dua sašūpotos un sāktu vibrēt rotajā, kas viņai vienmēr bija patikusi. Bet tagad viņai negribējās rotājāties, jo bija pilnīgi skaidrs, ka paterns neatbildēja pēc būtības. Dua domīga devās projām. Paterns bija teicis: «Ar laiku tev tas pāries.-» Tātad tagad tas viņai piemita, bet kas?

Jau toreiz Duai bija maz īstu draudzeņu starp emocionēm. Tām patika barā čukstēties un ķiķinā- ties, bet Duai daudz labāk tikās slidināties pār ne­līdzenajām klintīm un izbaudīt to raupjumu. To­mēr bija dažas viduves, kas izturējās pret viņu l!li/i:an draudzīgi un šķita vieglāk paciešamas. •iHiieram, Dorela, kas gan bija tikpat dumja kā Bfilejas, bet reizēm čivināja tīri uzjautrinoši. (Vē- Lk Dorela izveidoja triādi kopā ar Duas labējo lu,i li un jaunu kreiseni, kurš bija uzaudzis citā hIii kompleksā un Duai ne sevišķi patika. Dorela Inlil pat radīja kreiso bērniņu, drīz vien arī la- lirjo un pēc ne visai ilga laika mazo viduvi. Ta­utu! Dorela bija kjuvusi tik blīva, ka triāde izska­tīja . tā, it kā tajā būtu divi paterni, un Dua šau­bījās, vai viņi vispār vairs var saplūst… Un to- IIit*r Trits viņai mūžīgi dzēla, atgādinādams, cik lielisku triādi Dorela palīdzējusi izveidot.)

Reiz, kad viņas bija divas vien, Dua Dorelai čukstus jautāja:

—  Dorel, vai tu zini, kas ir kreisā Eme?

Dorela noķiķināja, sarāvās, it kā gribētu kļūt neredzama, un sacīja:

—  Tā ir emocione, kas izturas kā racionālis, nu, ka kreisenis. Saproti? Kreisā emocione — kreisā I me! Saproti?

Protams, Dua saprata. Beidzot šis teiciens tika viņai izskaidrots. Dua jau arī pati tūlīt būtu to aptvērusi, ja būtu varējusi iedomāties, ka kaut kas lads vispār iespējams.

—   Kā tu zini? — Dua jautāja.

—  Man pateica vecākās emociones. — Dorelas substance sāka mutuļot, un Duai šī kustība likās nepatīkama. — Tas ir nepieklājīgi, — Dorela pie­bilda.

—   Kapec?

—  Tāpēc, ka ir nepieklājīgi. Emocionēm nevajag izturēties kā racionāļiem.

Dua nekad agrāk nebija par to domājusi, bet tagad tas viņu ieinteresēja.

—   Ķāpēc nevajag? — viņa jautāja.

—       Tāpēc! Vai tu gribi zināt, kas vēl ir nepie­klājīgi?

Dua negribot jutās ieintriģēta.

—   Kas tad?

Dorela neko neatbildeja, bet daļa tās ķermeņa piepeši izplētās un, pirms Dua paguva izvairīties, pieskārās viņai. Duai tas bija nepatīkami. Viņa parāvās atpakaļ un sacīja:

—   Nedari tā!

—       Vai tu zini, kas vēl ir nepieklājīgi? Tu vari ieiet klintī.

—        Nē, nevaru, — Dua atteica. Bija muļķīgi tā melot, jo Dua bieži bija plūsmojusi cauri klints virskārtai un darījusi to ar patiku. Bet šobrīd Do- relas ķiķināšanas dēļ viņa iecirtās un visu nolie­dza, pat pati sev.

—       Vari gan. To sauc par ložņāšanu pa klintīm. Emociones to var viegli izdarīt. Kreiseni un labeņi to var tikai pavisam maziņi. Kad viņi izaug, tad lien viens otrā.

—   Es tev neticu. Tu to visu izgudro.

—       Emociones to dara, kad es tev saku. Vai tu pazīsti Daimitu?

—   Nē.

—       Pazīsti gan. Nu, tāda ar biezu stūri, no C alas.

—   Tā ar to jocīgo gaitu?

—       Jā. Biezā stūra dēļ. Sī Daimita reiz ielīda klintī gandrīz visa, izņemot biezo stūri. Viņas krei­sais brālis to redzēja un pastāstīja paternam. Vai, kā viņa par to dabūja! Un nekad vairs tā ne­darīja.

Dua devās projām ļoti satraukta. Ilgu laiku pēc tam viņa nerunāja ar Dorelu, un viņas nekad vairs īsti nedraudzējās, taču Duas ziņkārība bija pamo­dināta.

Viņas ziņkārībā? Kapec neteikt — viņas kreise- llilba?

Ivadu dienu, kad Dua bija pilnīgi droša, ka pa­iet na nav tuvumā, viņa ļāva savai substancei Ieplūst klintī — lēnītiņām, tikai mazliet. Kopš ag­rus bērnības viņa to vairs nebija darījusi un vis­tu nekad nebija uzdrošinājusies ienirt tik dziļi. <adās tīksma siltuma sajūta, bet, kad Dua atkal /nāca ārā, viņai likās, ka visi zina viņas nedarbu, I kā klints būtu viņu aptraipījusi.

Dua darīja to atkal šad un tad, nu jau drošāk, un izjuta arvien lielāku patiku. Protams, viņa ne­kad neienira klintī īsti dziļi.

Galu galā paterns Duu pieķēra un sabāra. Pēc tam viņa bija piesardzīgāka. Tagad Dua jau bija vecāka un skaidri zināja, ka, par spīti Dorclas ķi­ķināšanai, tas nav nekas neparasts. Gandrīz vi­sas emociones mēdza šad tad ielīst klintī, un da­žas to nemaz neslēpa.

Kad viņas kļuva vecākas, tas notika retāk, un Dua bija pārliecināta, ka neviena no pazīstamajām emocionēm pēc pievienošanās triādei, kad sākās īstas saplūsmes, to vairs nedara. Tas bija viens 110 Duas rūpīgi glabātiem noslēpumiem, ka viņa Šo paradumu nebija atmetusi un pāris reižu bija ienirusi klintī pat pēc triādes izveidošanās. (To darot, viņa vienmēr domāja: kas notiktu, ja Trits uzzinātu? … Šķita, ka sekas būtu gauži nepatī­kamas, un tas sabojāja visu prieku.)

Pašas acīs Dua sevi mulsi attaisnoja ar to, ka citas emociones izturas pret viņu tik naidīgi. Klie­dzieni «Kreisā Eme!» sekoja Duai visur kā pub­lisks apkaunojums. Lai no tā izbēgtu, viņa vienu laiku bija spiesta dzīvot gandrīz pilnīgā vientu­lībā. Duai allaž bija paticis turēties savrup, un šī izzobošana vēl vairāk nostiprināja viņā šo tiek­smi. Un, būdama viena, Dua rada mierinājumu klintīs. Ieplūšana klintī, vai nu tā bija nepieklā­jība, vai ne, notika vienatnē, un Dua taču bija spiesta būt viena.

Vismaz sev viņa tā iestāstīja.

Reiz Dua bija mēģinājusi dot pretī un uzklie­guši ņirdzošajām viduvēm: «Jūs esat labējās Eines, pretīgu labējo Emju bars!»

Emociones tikai pasmējās, un Dua aizskrēja projām, apjukusi un nelaimīga. Bet viņas tādas bija. Gandrīz visas emociones, sasniegušas triādes veidošanas vecumu, sāka interesēties par bērniem un tinās ap tiem gluži kā paterni. Duai tas bija pretīgi. Viņa pati nekad nejuta tādu interesi. Bērni ir bērni; par tiem jābēdā labējam brālim.

Kad Dua kļuva vecāka, apsaukāšana pamazām rimās. Varbūt tāpēc, ka viņa ieguva meitenīgi re­tinātu struktūru un plusmoja tik gracioziem mu­tuļiem, kādus neviena nespēja atdarināt. Un, kad jaunie kreiseņi un labeni sāka izrādīt par Duu ar­vien lielāku interesi, citām emocionēm prāts vairs nenesās uz zobošanos.

Un tomēr … un tomēr arī tagad, kad neviens vairs neuzdrošinājās par Duu izteikties nicīgi (jo visās alās bija labi zināms, ka Odīns ir šīs paau­dzes izcilākais racionālis un Dua ir viņa viduve), viņa pati apzinājās, ka ir nelabojama kreisā Eme.

Dua neuzskatīja to par nepieklājību — patiešām nē, bet reizēm pieķēra sevi pie domas, ka gribētu būt racionālis, un tad gauži nokaunējās. Diez vai arī citas emociones kādreiz … kaut retumis … bet varbūt taisni tāpēc … viņa negrib mazo emo­cioni … tāpēc ka pati nav īsta emocione… un pienācīgi nepilda savu pienākumu triādē …

Odīns neņēma ļaunā, ka Dua bija kreisā Eme, un nekad viņu tā nesauca. Odīnam patika Duas

interese par viņa dzīvi, patika viņas jautājumi, un viņš labprāt visu izskaidroja un priecājās, ka Dua spēj saprast. Odīns pat aizstāvēja viņu, kad Trits kļuva greizsirdīgs, nu, ne tieši greizsirdīgs, bet lads kā pikts, jo savā stūrgalvībā un aprobežotībā uzskatīja to par galīgi nepiedienīgu rīcību. ,

Odīns, vēlēdamies palepoties Duas priekšā, šad lad ņēma viņu līdz uz Cietņu alām un neslēpa savu prieku par to, ka spēj viņu valdzināt. Odīns luītiešām valdzināja Duu, taču ne tik daudz ar sa­vam neapšaubāmajām zināšanām un gudrību, kā ar to, ka labprāt dalījās tajās ar viņu. (Dua atce­rējās sava kreisā tēva aso atbildi toreiz, kad bija griezusies pie viņa ar jautājumu.) Dua visvairāk mīlēja Odīnu tajos brīžos, kad viņš tai ļāva pieda­līties savā garīgajā dzīvē, — un arī tas izrietēja no Duas kreisemības.

Varbūt (viņai tas ienāca prātā atkal un atkal), būdama kreisā Eme, viņa kļuva arvien tuvāka Odīnam un attālinājās no Trita, un tas bija vēl viens iemesls, kāpēc Trita uzmācība izraisīja viņā riebumu. Odīns nekad nebija licis to manīt, bet varbūt Trits neskaidri juta šo attālināšanos, un, kaut arī nespēja pilnīgi izprast, ar to pietika, lai viņš būtu nelaimīgs, pats nezinādams, kāpēc.

Pirmoreiz nokļuvusi Cietņu alā, Dua dzirdēja divus Cietņus sarunājamies. Sākumā viņa, pro­tams, nezināja, ka viņi runā. Dua tikai sajuta ļoti niru un mainīgu gaisa vibrāciju, kas dziļi viņas iekšienē izraisīja nepatīkamu sanēšanu. Viņa bija piesta izretināties un izlaist to sev cauri.

- Viņi runā, — Odīns sacīja un, aizsteigdamies priekšā Duas jautājumam, paskaidroja: — Tāda ii viņu valoda. Viņi cits citu saprot.

Duai izdevās uztvert sarunas jēgu. Ātri saprast bija jo patīkamāk tāpēc, ka tas ļoti iepriecināja Odīnu. (Reiz viņš teica: «Visiem racionāļiem, ko jebkad esmu saticis, ir dumjas emociones. Man ir laimējies.» Dua bilda: «Bet liekas, ka citiem racio­nāļiem patīk muļķes. Kāpēc tu neesi tāds kā viņi, Odīn?» Odīns nenoliedza, ka citiem racionāļiem patīk muļķes. Viņš tikai sacīja: «Es nekad neesmu par to domājis un uzskatu, ka nav svarīgi to no­skaidrot. Es esmu apmierināts ar tevi un jūtos ap­mierināts, ka esmu apmierināts.»)

—       Vai tu saproti Cietņu valodu? — Dua jau­tāja.

—        Ne gluži, — Odīns atbildēja. — Es nevaru uztvert vibrācijas nianses pietiekami ātri. Dažreiz es sajūtu, ko viņi saka, pat nesaprazdams, it īpaši pēc saplūsmes. Bet tikai dažreiz. Šāda saju­šanas spēja ir raksturīga emocionēm, nelaime tikai tā, ka emocione nekad nevar izlobīt uztvertās sa­jūtas jēgu. Bet tu varbūt to spētu.

—       Es baidos. Viņiem tas var nepatikt, — Dua iebilda.

—       Nekas. Pamēģini! Man gribas zināt. Pamē­ģini, vai tu vari saprast, par ko viņi runā.

—   Vai drīkstu? Patiešām?

—       Nebaidies! Ja Cietņi tevi pieķers un sadus­mosies, es teikšu, ka liku tev to darīt.

—   Tu apsoli?

—   Apsolu.

Gandrīz vibrēdama, Dua pasliecās uz Cietņu pusi un ieslīga pilnīgā pasivitātē, kas ļāva labāk ieplūst sajūtām.

—       Satraukums! Viņi ir satraukti, — Dua sa­cīja. — Kāds jauns.

—   Varbūt tas ir Estvolds, — Odīns bilda.

Tā bija pirmā reize, kad Dua dzirdēja šo vārdu.

—   Cik jocīgi! — viņa sacīja.

—   Kas jocīgi?

—   Es sajūtu lielu sauli. Ļoti lielu sauli.

Odīns izskatījās domīgs.

 — Iespējams, ka viņi runā par to.

—  Bet kā gan tas var būt?

Tieši tajā brīdī Cietņi viņus pamanīja. Tie drau­dzīgi pienāca klāt un apsveicinājās, lietodami Mīkstņu runas veidu. Dua bija drausmīgi samul­susi un nevarēja saprast, vai Cietņi zina, ka viņa uztvērusi to sarunu. Ja arī tā bija, viņi tomēr neko neteica.

(Vēlāk Odīns Duai stāstīja, ka ļoti reti gadoties novērot Cietņus sarunājamies savā starpā. Tiklīdz parādoties Mīkstņi, viņi tūlīt pievēršot uzmanību tiem un pārtraucot savu darbu. «Viņi mūs tā mīl,» Odīns sacīja. «Viņi ir ļoti laipni.»)

Laiku pa laikam Odīns aizveda Duu lejā uz Cietņu alām — parasti tad, kad Trits bija aiz­ņemts ar rūpēm par bērniem. Odīns Tritam nekad arī nestāstīja, ka ir ņēmis Duu sev līdz. Trits noteikti sāktu gausties, ka šāda Duas lutināšana tikai veicina viņas nevēlēšanos sauļoties un tieši tāpēc saplūsme nav efektīva … Ar Tritu gandrīz vispār nebija iespējams runāt par ko citu kā vie­nīgi par saplūsmi.

Pāris reižu Dua arī viena pati bija nogājusi lejā Cietņu alās. Viņai vienmēr bija mazliet bail to darīt, kaut gan tur sastaptie Cietņi allaž izturējās draudzīgi," bija «ļoti laipni», kā teica Odīns. Bet šķita, ka viņi neņem Duu nopietni. Kad Dua uz­deva jautājumus, viņi bija priecīgi, taču sevī par to it kā pasmējās — Dua to skaidri juta. Un viņu atbildes patiesībā neko nepaskaidroja. «Tā ir ma­šīna, Dua,» viņi mēdza sacīt. «Odīns varēs tev pastāstīt.»

Dua nezināja, vai kādreiz ir satikusi Estvoldu. Viņa nekad neuzdrošinājās Cietņiem jautāt, kā vi­ņus sauc. (Dua pazina vienīgi Lostenu, ar kuru Odīns bija viņu iepazīstinājis un par kuru viņa bija daudz dzirdējusi.) Dažreiz viņai likās, ka kāds no redzētajiem Cietņiem varētu būt Estvolds. Odīns par viņu runāja ar lielu godbijību un tādu kā aizvainojumu.

Galu galā Dua nosprieda, ka Estvolds ir pārāk aizņemts ar ārkārtīgi svarīgu darbu, lai parādītos tajās alās, kas pieejamas Mīkstņiem.

No tā, ko Odīns viņai stāstīja, Dua mazpama- zām izsecināja, ka pasaulei ir ārkārtīgi nepiecie­šama barība. Odīns gandrīz nekad neteica «ba­rība», viņš sacīja «enerģija» un paskaidroja, ka Cietņi to apzīmējot ar šo vārdu.

Saule kjuva blāvāka un atdzisa, bet Estvolds bija atklājis iespēju iegūt enerģiju no kāda ļoti tāla avota, kurš atradās tālu aiz Saules, tālu aiz septiņām zvaigznēm, kas spīdēja tumšajās nakts debesīs. (Odīns teica, ka šīs septiņas zvaigznes esot septiņas ļoti tālas saules un eksistējot vēl daudzas citas zvaigznes, kas atrodoties vēl tālāk un esot pārāk nespodras, lai būtu saskatāmas. Trits, to padzirdējis, jautāja, kāda gan jēga zvaig­znēm eksistēt, ja tās nevar redzēt, un paziņoja, ka neticot nevienam Odīna vārdam. Odīns tad iecie­tīgi noteica: «Ko nu tu, Trit.» Dua bija gribējusi jautāt gandrīz tāpat kā Trits, bet pēc tam pārlika.)

Tagad nu likās, ka vienmēr būs daudz enerģijas, daudz barības — tiklīdz Estvolds un pānējie Cietņi iemācīsies padarīt jauno enerģiju garšīgu.

Vēl pirms dažām dienām Dua bija jautājusi Odīnam:

«Vai tu atceries to reizi, kad aizvedi mani uz Cietņu alām un es uztvēru Cietņu sarunu, un teicu, ka sajūtu lielu sauli?»

Vienu mirkli Odīns izskatījās samulsis.

«Lāgā neatceros. Bet turpini, Dua. Kas tad ir?»

«Es visu laiku par to domāju. Vai šī lielā saule ir jaunās enerģijas avots?»

«Ļoti labi, Dua,» Odīns priecīgi sacīja. «Gluži tā nav, bet tava intuīcija ir tiešām apbrīnojama.»

Tā, domās un atmiņās iegrimusi, Dua lēnām savā nodabā virzījās uz priekšu, .īpaši nevērodama ne laika ritējumu, ne apkārtni, līdz beidzot atta­pās, ka atrodas Cietņu alās. Viņa sāka šaubīties, vai drīkst aizkavēties tik ilgi un vai labāk nedoties mājās, kur neizbēgami būs jānoklausās Trita pār­metumi, kad piepeši — it kā to būtu izraisījusi doma par Tritu — sajuta viņu.

Sajūta bija tik spēcīga, ka tikai vienu mulsu mirkli pazibēja doma — varbūt viņa uztver Trita fluīdus tālumā, no mājām. Nē! Viņš bija šeit, Cietņu alās, tepat līdzās!

Bet ko Trits te dara? Izseko viņu? Grib ar viņu strīdēties šeit? Vai varbūt savā muļķībā atnācis sūdzēties Cietņiem? Tā tikai vēl trūka …

Tad saltā šausmu sajūta pagaisa, to nomainīja izbrīns. Trits nepavisam nedomāja par viņu. Viņš pat neapjauta Duas klātbūtni. Dua uztvēra vienīgi to, ka Trits ir kādas ciešas apņēmības pilns, un šai sajūtai piejaucās bailes un bažas par to, ko viņš grib darīt.

Dua būtu varējusi virzīties tālāk un vismaz kaut aptuveni noskaidrot, kas Tritam padomā, taču šo­brīd viņai tas nenāca ne prātā. Tā kā Trits nezi­nāja, ka Dua ir šeit, viņa vēlējās tikai vienu — lai viņš to arī neuzzina.

Un tad gandrīz instinktīvi viņa izdarīja kaut ko tādu, ko vēl pirms brīža būtu zvērējusi nekad un nekādos apstākļos nedarīt.

Varbūt tas notika tāpēc (vēlāk Dua tā domāja), ka viņa tikko bija atcerējusies bērnu dienu sarunas ar Dorclu un savu kādreizējo ložņāšanu pa klin­tīm. (Tā apzīmēšanai bija arī kāds sarežģīts pie­augušo vārds, bet tas Duai likās daudz mulsino­šāks nekā teiciens, ko lietoja bērni.)

Lai nu kā, īsti pat neapzinādamās, ko dara, un vēlāk — ko ir izdarījusi, Dua steigšus ienira tu­vākajā sienā.

Dziļi iekšā! Pilnīgi visa!

Šausmas par izdarīto mazināja prieks, ka izde­vies tik veikli paslēpties. Trits pagāja garām pa­visam tuvu un joprojām neapjauta, ka vienā vietā viņš būtu varējis tikai mazliet pasniegties un pie­skarties savai viduvei.

Tagad Dua vairs neprātoja, ko Trits meklē Cietņu alās, ja nav nācis šurp, izsekodams viņu.

Dua pilnīgi aizmirsa Tritu.

Viņa nejuta neko citu kā vienīgi izbrīnu par savu stāvokli. Pat bērnībā Dua nekad nebija ieni- rusi klintī pavisam, nebija arī satikusi emocioni, kas būtu atzinusies šādā nedarbā (kaut gan vien­mēr tika runāts par kādu, kas to izdarījusi). Pats par sevi saprotams, ka neviena pieaugusi emocione to nekad nebija darījusi un arī nevarēja izdarīt. Dua pat salīdzinājumā ar citām emocionēm bija neparasti izretināta (Odīns bieži viņai to teica), un vairīšanās no barības to vēl pastiprināja (Trits bieži viņai to pārmeta).

Tas, ko Dua nupat bija izdarījusi, pierādīja vi­ņas neparasti augsto izretinājuma pakāpi pārlieci­nošāk nekā labeņa mūžīgā rāšanās, un Duai uz brīdi kļuva kauns un sametās žēl Trita.

Bet tad viņu pārņēma vēl dziļāks kauns. Ja nu viņu pieķer? Viņa, pieaugusi emocione .. .

Ja kāds Cietnis iet garām un uzkavējas pie šīs sienas .. . Viņa taču nespētu sevi piespiest iznirt, ja kāds skatītos, bet cik ilgi var palikt klintī? Un kas notiks, ja viņu tur atklās?

Pat kaudamās ar šīm domām, Dua sajuta Ciet- ņus un tūlīt arī kaut kādā veidā noprata, ka viņi ir tālu.

Dua centās nomierināties. Klints, kas bija viņā un ap viņu, padarīja uztverto mazliet pelēcīgu, bet ne neskaidru. Tieši otrādi, viņa visu uztvēra vēl asāk. Viņa joprojām sajuta apņēmīgi lejup ejošo Tritu tik asi, it kā viņš būtu tepat līdzās, un sajuta arī Cietņus, kaut gan tie atradās pavisam citā alu kompleksā. Viņa redzēja Cietņus, ikvienu no viņiem, spēja uztvert viņu vibrējošo runu līdz pēdējam sīkumam un pat šo to saprata.

Duas uztveres spēja bija tik asa kā nekad ag­rāk, par tādu viņa pat sapņojusi nebija.

Kaut gan tagad viņa varēja iziet no klints, droši zinādama, ka ir viena un netiek novērota, viņa tomēr to nedarīja; daļēji aiz izbrīna, daļēji tāpēc, ka pats saprašanas process viesa viņā dī­vainu līksmi un viņai gribējās to paildzināt.

Duas jutība bija tāda, ka viņa pat zināja, kāpēc spēj tā just. Odīns bieži bija stāstījis, cik labi viņš visu saprot pēc saplūsmes, arī tad, ja iepriekš nav sapratis. Saplūsmes stāvoklis kaut kādā veidā ār­kārtīgi paaugstināja uztveres spēju — vairāk va­rēja uzņemt, labāk saprast. Tas notiekot tāpēc, ka saplūsmes laikā esot lielāks atomu blīvums, Odīns bija paskaidrojis.

Dua gan īsti nezināja, ko nozīmē «lielāks atomu blīvums», bet tas radās saplūsmē, un vai viņas pašreizējais stāvoklis nelīdzinājās saplūsmei? Vai Dua nebija saplūdusi ar klinti?

Kad saplūda triāde, viss uztveres spējas palieli­nājums nāca par labu Odīnam. Racionālis to ab­sorbēja, ieguva izpratni, un pēc atdalīšanās patu­rēja sev. Bet šajā saplūsmē Dua bija vienīgā apzinīgā būtne. Te bija tikai viņa un klints. No «lie­lāka atomu blīvuma» (tas taču radās?) guva la­bumu viņa vien.

(Vai tāpēc ložņāšana pa klintīm tika uzskatīta par perversitāti? Vai tāpēc emociones no tā brī­dināja? Vai tas tā notika tikai ar Duu, tāpēc ka viņa bija tik izretināta? Bet varbūt tāpēc, ka viņa bija kreisā Eme?)

Dua mitējās prātot un visa aizrautīgi atdevās sajūtām. Gluži mehāniski viņa uztvēra, ka Trits atgriežas, paiet garām, dodas atpakaļ tajā vir­zienā, no kura bija atnācis. Tāpat gluži mehāniski Dua uztvēra — neskaidri juzdama nelielu pārstei­gumu —, ka arī Odīns nāk augšā no Cietņu alām. Tā īsti viņa sajuta vienīgi Cietņus, tikai viņus, un pūlējās iespējami pilnīgāk izprast uztverto sajūtu jēgu.

Tikai pec ilga- laika Dua atraisījas un izplūs- moja no klints. Tagad viņa vairs nebaidījās, ka kāds to varētu redzēt. Viņa paļāvās uz savu aso uztveres spēju un zināja, ka tuvumā neviena nav.

Dziļi iegrimusi domās, Dua devās mājup.

3b

Kad Odīns atgriezās mājās, Trits viņu tur gai­dīja, bet Dua vēl nebija pārnākusi. Šķita, ka Trits par to neuztraucas. Viņā jautās gan satraukums, taču ne par to. Trita emocijas bija pietiekami spē­cīgas, lai Odīns varētu tās skaidri uztvert, bet šo­brīd viņš nepūlējās izdibināt to cēloni. Odīnu da­rīja nemierīgu Duas prombūtne — tik lielā mērā, ka viņu kaitināja Trita klātbūtne tāpēc vien, ka Trits nebija Dua.

Odīns pats jutās par to pārsteigts. Viņš neva­rēja neatzīties sev, ka Trits viņam ir mīļāks nekā Dua. Pēc idejas, protams, triāde bija viens vesels, un katram tās loceklim vajadzēja izturēties pret abiem pārējiem pilnīgi vienādi un just tos sev vienlīdz tuvus. Taču Odīns nekad nebija redzējis triādi, kur tā būtu; un vismazāk jau tas tā bija triādēs, kas skaļi deklarēja, ka šai ziņā ir ideālas. Viens no trijiem allaž tika mazliet atstumts un parasti arī pats to zināja.

Taču reti kad tā bija emocione. Emociones at­balstīja cita citas triādi tik aktīvi, kā racionāļi un paterni nekad nedarīja. Ne velti bija sakāmvārds: «Racionālim ir savs skolotājs, paternam — bērni, bet emocionci — visas pārējās emociones.»

Emociones kopīgi pārsprieda triāžu dzīvi, un, ja kāda sūdzējās vai atzinās, ka tiek nonievāta, viņa atgriezās mājās, samācīta turēties nelokāmi, būt prasīgai! Un, tā kā saplūsme bija tik ļoti atka­rīga no emociones un viņas izturēšanās, parasti savu viduvi lutināja kā kreisenis, tā labenis.

Bet Dua bija tik neparasta emocione! Viņa neli­kās ne zinis par to, ka Odīns un Trits ir savstar­pēji tik tuvi, un Duai arī nebija emocioņu vidū draudzeņu, kas viņu mudinātu protestēt. Un, pro­tams, tas tā bija tāpēc, ka Dua tik ļoti atšķīrās no citām emocionēm.

Odīnam patika, ka Dua dzīvi interesējas par viņa nodarbībām, patika viņas atsaucība un ap­brīnojamā vēlēšanās saprast, taču tā bija intelek­tuāla mīlestība. Spēcīgākas jūtas Odīnu saistīja ar flegmātisko, aprobežoto Tritu, kurš tik labi zi­nāja savu vietu un nevarēja dot gandrīz neko vai­rāk kā pašu svarīgāko — rāmas ierastības dro­šību.

Bet patlaban Odīns juta īgnumu pret viņu.

—  Vai tu Duu neesi manījis, Trit? — viņš jau­tāja.

Trits neatbildēja tieši.

—   Es esmu aizņemts, — viņš sacīja. — Es at­nākšu pie tevis vēlāk. Man daudz ko darīt.

—   Kur ir bērni? Vai arī tu biji projām? No tevis izstaro prombūtnes fluīdi.

Trita balsī skaidri ieskanējās sapīkums.

—   Bērni ir labi apmācīti. Viņi zina pietiekami daudz, lai atrastos kopienas aprūpē. Tik tiešām, Odīn, viņi vairs nav maziņi. — Taču Trits neno­liedza «prombūtnes fluīdus», kas vāri vibrēja ap viņu.

—   Atvaino! Es tikai raizējos par Duu.

—   Tev to vajadzētu darīt biežāk, — Trits teica. — Tu vienmēr saki man, lai lieku viņu mierā. Meklē pats viņu! — Un Trits devās dziļāk mājas alā.

Odīns mazliet pārsteigts noraudzījās pakaļ sa­vam labenim. Citreiz līdzīgā situācijā viņš būtu sekojis Tritam un mēģinājis izdibināt iemeslu ne­parastajam satraukumam, kas acīm redzami jau­tās cauri paterna iesīkstējušajam flegmatiskumam. Ko Trits bija izdarījis?

Bet šobrīd Odīns gaidīja Duu un bažījās arvien vairāk, tādēļ ļāva Tritam aiziet.

Nemiers saasināja Odīna jutīgumu. Racionāļi parasti gandrīz vai lepojās ar savu sajūtu rela­tīvo nabadzību. Jutekliskā uztvere nebijā prāta joma; tā bija raksturīga emocionēm. Odīns, bū­dams izcilākais no racionāļiem, spriešanas spējas vērtēja augstāk nekā spēju sajust, taču tagad viņš izsvieda savas emocionālās uztveres nepilnīgo tīklu, cik tālu varēja, un vienu mirkli pat vēlējās būt līdzīgs emocionei, lai spētu to izplest tālāk un plašāk.

Taču galu galā Odīna pūliņi attaisnojās. Viņš sajuta Duas tuvošanos neparasti lielā attālumā un steidzās viņai pretī. Un, tā kā Odīns bija Duu uztvēris tik tālu, tad arī asāk nekā parasti sajuta viņas izretinātību. Dua visa bija smalka migliņa, nekas vairāk.

«Tritam taisnība,» Odīns pēkšņā satrauktībā domāja. «Dua jāpiespiež ēst un saplūst. Jāpanāk, lai viņai būtu lielāka interese par dzīvi.»

Odīns tik intensīvi domāja par šo nepiecieša­mību, ka tajā brīdī, kad Dua plūsmojot metās vi­ņam pretī un, murminādama: «Odīn, man jāuz­zina … man jāuzzina tik daudz …», apvijās ap­kārt, nelikdamās zinis, ka viņi nav savās mājās un kāds var ieraudzīt, viņš to uzņēma kā loģisku savas paša domas turpinājumu un pat nesaska­tīja Duas rīcībā nekā savāda.

Viņš uzmanīgi pavirzījās atpakaļ, mēģinādams piešķirt abu tuvībai pieklājīgāku izskatu un tai pašā laikā cenzdamies Duu neatgrūst.

—   Nāc! — viņš sacīja. — Es tevi gaidīju. Pa­saki, ko tu gribi zināt. Es izskaidrošu visu, ko varēšu.

Viņi ātri devās mājup, un Odīns cītīgi piemēro­jās emocioņu plūsrnošanai raksturīgajam viļņo­jumam.

—   Pastāsti man par Otru Universu, — Dua sa­cīja. — Kāpēc tas ir citāds? Un kāda ir atšķirība? Pastāsti man visu par to.

Dua pat neapjauta, cik daudz viņa prasa. Odīns gan saprata, pēc kādas brīnumainas zināšanu ba­gātības viņa tiecas, un gandrīz gribēja vaicāt: «Kā tu uzzināji pietiekami daudz par Otru Uni­versu, lai tas tevi tik ļoti ieinteresētu?»

Viņš neizteica šo jautājumu. Dua nāca no Cietņu alu puses. Varbūt Lostens bija runājis ar viņu, iedomādamies, ka Odīns aiz savas racionāla lepnības tomēr negribēs noņemties ar viduves mā­cīšanu.

Tā vis nav, Odīns nodomāja. Viņš neko nejau­tās. Viņš stāstīs un skaidros.

Kad viņi pārradās mājās, Trits bija varen ro­sīgs.

—   Ja jūs abi gribat runāties, ejiet Duas istaba. Es būšu aizņemts šeit. Man jāgādā, lai bērni būtu tīri un vingrinātos. Tagad nav laika saplūsmei. Saplūsmes nebūs.

Ne Dua, ne Odīns nedomāja par saplūsmi, bet neklausīt viņiem nenāca ne prātā. Paterna māja bija viņa pils. Racionālim bija savas Cietņu alas lejā un emocionei satikšanās vietas virspusē. Pa- ternam bija vienīgi viņa māja.

Tādēļ Odīns sacīja:

—   Labi, Trit. Mēs tevi netraucēsim.

Dua mīļi pasniecās pret Tritu un nodudināja:

—   Ir tik jauki satikt tevi, dārgais labeni!

(Odīns sevī minēja, vai šo Duas maigumu da­ļēji nav izraisījis tas, ka Trits neuzplijās ar sa­plūsmi. Viņš šai ziņā mazliet pārspīlēja, bija daudz prasīgāks nekā citi paterni.)

Savā istabā Dua tūlīt paskatījās uz barotavu. Parasti viņa to ignorēja.

Tā bija Odīna ideja. Viņš zināja, ka tādu ba­rotavu var ierīkot, un izskaidroja Tritam: ja Duai nepatīk būt kopā ar citām emocionēm, ir iespē­jams novadīt Saules enerģiju lejā alā, lai Dua varētu ēst tepat.

Trits bija pārbijies. Tā nemēdzot darīt. Citi smiešoties. Tas apkaunošot triādi. Kāpēc Dua ne- uzvedoties, kā vajag?

«Jā, Trit,» Odīns toreiz sacīja, «viņa neuzvedas kā vajag, bet kāpēc gan nesagādāt viņai ērtības?

Vai tas ir tik briesmīgi? Viņa ēdīs viena pati, uz­barošies, darīs mūs laimīgākus, kļūs pati laimī­gāka un varbūt galu galā sāks biedroties ar citām emocionēm.»

Trits piekāpās, un pat Dua, mazliet pastrīdēju­sies pretī, bija ar mieru, bet pastāvēja uz to, lai ierīce būtu vienkārša. Tur bija tikai divi stieņi, kas noderēja par elektrodiem un pievadīja Saules ener­ģiju, un starp tiem vieta Duai.

Dua reti kad izmantoja šo barotavu, bet tagad viņa palūkojās uz to un sacīja:

—   Trits to ir izpušķojis … Vai varbūt tu, Odīn?

—   Es? Protams, ne.

Katra elektroda pamatni rotāja krāsaina māla veidojums.

—    Man liekas, Trits tādējādi ir gribējis atgādi­nāt, ka viņš vēlas, lai es to lietotu, — Dua sacīja.

—  Un es arī esmu izsalkusi. Turklāt, ja es ēdīšu, Trits neuzdrīkstēsies mūs traucēt, vai ne?

—   Nekādā ziņā, — Odīns pārliecināti sacīja.

—   Trits apturētu pasauli, ja iedomātos, ka tās kustība traucē tevi ēst.

—    Jā … es tiešām esmu izsalkusi, — Dua at­kārtoja.

Odīns uztvēra viņā tādu kā vainas sajūtu. Trita dēļ? Vai tāpēc, ka ir izsalkusi? Kādēļ gan Duai va­jadzētu justies vainīgai par to, ka gribas ēst? Vai varbūt viņa ir darījusi ko tādu, kas patērē ener­ģiju, un tagad jūtas …

Odīns nepacietīgi atvairīja šīs domas. Dažreiz racionālis bija pārlieku racionāls un centās katru domu izdomāt līdz galam, pametot novārtā gal­veno. Patlaban galvenais bija runāt ar Duu.

Dua novietojās starp elektrodiem. Lai to izda­rītu, viņai nācās sarauties, un šajā brīdī īpaši dū­rās acīs, cik viņa ir maza. Odīns arī pats bija iz­salcis; viņš to apjauta tāpēc, ka elektrodi šķita spožāki nekā parasti; turklāt viņš iztālēm sajuta barības garšu un tā likās joti patīkama. Izsalku­šais vienmēr sajūt barības garšu asāk un pa lie­lāku gabalu … Bet viņš ēdīs vēlāk.

—   Neklusē, dārgais kreiseni! — Dua sacīja.

—  Stāsti man! Es gribu zināt.

. Viņa bija pieņēmusi (neapzinīgi?) racionālim raksturīgo ovoīda formu, it kā likdama saprast, ka vēlas, lai ar viņu runā kā ar racionāli.

—   Es nevaru izskaidrot visu, — Odīns sacīja.

—   Tas ir, visu zinātni, jo tev nav nepieciešamo pamatzināšanu. Es centīšos stāstīt vienkārši, un tu tikai klausies. Vēlāk tu pateiksi, ko neesi sa­pratusi, un es skaidrošu tālāk. Nu, pirmkārt, viss pasaulē sastāv no mazām daļiņām, ko sauc par atomiem, un tie ir veidoti no vēl sīkākām sub- atomiskām daļiņām.

—   Jā, jā, — Dua atsaucās. — Tāpēc mēs varam saplūst.

—   Pareizi. Patiesībā mēs esam galvenokārt tukša telpa. Matērijas daļiņas mūsos ir tālu cita no citas, un tavas, manas un Trita daļiņas var vi­sas saplūst kopā, jo katra struktūra ieiet abu pā­rējo struktūru tukšajā telpā. Mūsu substance to­mēr pilnīgi nesairst, tāpēc ka šīs sīkās daļiņas spēj turēties kopā pāri telpai, kas tas šķir. Ir pie­vilkšanās spēki, kas tās apvieno, un stiprākos no tiem sauc par kodolspēkiem. Tie saista galvenās subatomiskās daļiņas /oti ciešās grupiņās, kas at­rodas diezgan tālu cita no citas un tiek saturētas kopā vājāku spēku ietekmē. Vai tu to saproti?

—   Tikai aptuveni, — Dua atbildēja.

—   Nekas, vēlāk mēs pie tā atgriezīsimies … Matērija var eksistēt dažādos stāvokļos. Tā var būt ļoti izkliedēta — kā emocionēs, kā tevī, Dua.

Tā var būt mazāk izkliedēta — kā racionāļos un paternos. Vai arī vēl blīvāka — kā klintīs. Un tā var būt pavisam saspiesta un blīva — kā Cietņos. Tāpēc viņi ir cieti. Viņi ir viscaur pilni ar daļiņām.

—  Tas nozīmē, ka viņos nemaz nav tukšas tel­pas?

—   Ne gluži tā, — Odīns sacīja, pūlēdamies at­rast veidu, kā labāk paskaidrot. — Arī viņos ir vēl tukša telpa, bet ne tik daudz kā mūsos. Daļiņām ir nepieciešams noteikts daudzums tukšas telpas, un, ja tas ir tikai tik liels, tad citas daļiņas nevar starp tām iespiesties. Ja tās iespiežas ar spēku, rodas sāpes. Tāpēc Cietņiem nepatīk, ka mēs vi­ņiem pieskārāmies. Mums, Mīkstņiem, starp daļi­ņām ir vairāk telpas, nekā faktiski nepieciešams, tāpēc mūsos var ieplūst citas daļiņas.

Nepavisam neizskatījās, ka Duai viss būtu skaidrs.

—   Otrā Universā, — Odīns steigšus turpināja, — likumi ir citādi. Kodolspēki tur ir vājāki nekā pie mums. Tas nozīmē, ka daļiņām vajag vairāk vietas.

—   Kāpēc?

Odīns pašūpoja augšējo ovoīdu.

—   Tāpēc… tāpēc, ka daļiņu viļņu formas iz­platās tālāk. Es nevaru to labāk paskaidrot. Ja ko­dolspēki ir vājāki, daļiņām vajag vairāk vietas, un divi materiāli ķermeņi nevar saplūst kopā tik viegli kā mūsu Universā.

—   Vai mēs varam redzēt Otru Universu?

—   O, nē! Tas nav iespējams. Bet, zinot tā pa­matlikumus, mēs varam izsecināt, kāda ir tā daba. Cietņi tomēr spēj izdarīt daudz ko. Mēs varam pārsūtīt matēriju uz turieni un saņemt matēriju no viņiem. Zini, mēs pat esam izpētījuši viņu matē­riju. Un ierīkojuši Pozitronu Sūkni. Tu esi dzirdē­jusi par to, vai ne?

—   Jā, tu man stāstīji, ka ar to tiek iegūta ener­ģija. Bet es nezināju, ka tas ir saistīts ar citu Uni­versu … Kāds ir šis Universs? Vai viņiem arī ir zvaigznes un pasaules, tāpat kā mums?

—   Lielisks jautājums, Dua! — Tagad, saņēmis oficiālu ieteikumu runāt ar Duu, Odīns jo tīksmi izbaudīja savu skolotāja lomu. (Agrāk viņam vien­mēr bija sajūta, ka izskaidrot pasauli emocionei ir sava veida slepena izvirtība.)

—   Mēs nevaram redzēt Otru Universu, — viņš turpināja, — bet pēc tā likumiem varam izsecināt, kādam tam jābūt. Redzi, zvaigznes spīd tāpēc, ka daļiņu vienkāršas kombinācijas pakāpeniski pār­vēršas sarežģītākās. Mēs to saucam par kodolsin- tēzi.

—   Vai Otrā Universā arī tā ir?

—  Jā. Bet, tā kā kodolspēki tur ir vājāki, sintēze notiek daudz lēnāk. Tas nozīmē, ka Otrā Universā zvaigznēm jābūt daudz, daudz lielākām, citādi ko- dolsintēze tajās nebūs pietiekama, lai tās spīdētu. Otrā Universā tik mazas zvaigznes kā mūsu Saule būtu aukstas un mirušas. No otras puses, ja mūsu Universā zvaigznes būtu lielākas, nekā ir, sintēzes apjoms būtu tik liels, ka tās eksplodētu. Tas no­zīmē, ka mūsu Universā jābūt tūkstošiem reižu vairāk mazu zvaigžņu, nekā ir lielo zvaigžņu Otrā Universā …

—  Mums ir tikai septiņas … — Dua iesāka un saminstinājās. — Vai, es aizmirsu!

Odīns piedodoši pasmaidīja. Bija taču tik viegli aizmirst neskaitāmās neredzamās zvaigznes, ko varēja saskatīt vienīgi ar speciāliem instrumen­tiem.

—   Tas nekas. Bet vai es tevi negarlaikoju?

—   Nepavisam! — Dua iesaucas. — Man ir ļoti interesanti. Laikam tāpēc pat barība šķiet tik gar­šīga. — Un viņa, tīksmi trīsuļodama, saviļņojās starp elektrodiem.

Odīns, kas nekad nebija dzirdējis, ka Dua sla­vētu barību, jutās gaužām aizkustināts.

—   Protams, — viņš sacīja, — mūsu Universs nepastāvēs tik ilgi kā viņējais. Pie mums kodol- sintēze notiek tādā ātrumā, ka pēc miljons paau­dzēm visas daļiņas būs savienojušās.

—   Bet ir taču'tik daudz citu zvaigžņu.

—  Jā, bet šis process notiek visās vienlaikus. Un visam mūsu Universam tuvojas gals. Otrā Universā, kur zvaigžņu ir daudz mazāk un tās ir lielākas, sintēze notiek tik lēni, ka viņu zvaigznes pastāv tūkstošiem un miljoniem reižu ilgāk nekā mūsējās. Ir ļoti grūti salīdzināt, jo varbūt katrā Universā laiks rit dažādā ātrumā. — Un mazliet negribīgi Odīns piebilda: — To es pats lāgā ne­saprotu. Tā ir daļa no Estvolda teorijas, un es tajā vēl neesmu ticis tik tālu.

—   Vai to visu atklāja Estvolds?

—   Lielāko tiesu.

—   Tas ir brīnišķīgi, ka mēs saņemam barību no Otra Universa, — Dua sacīja. — Tātad tas nav nekas, ka mūsu Saule atdziest. Mēs visu nepie­ciešamo barību varam dabūt no Otra Universa.

—   Pareizi.

—   Bet vai nenotiek kas slikts? Man ir… tāda sajūta, ka notiek kaut kas slikts.

—   Redzi, — Odīns teica, — lai darbotos Pozi­tronu Sūknis, mēs transferējam matēriju šurpu un turpu, un tas nozīmē, ka abi Universi mazliet sajaucas. Mūsu kodolspēki kļūst drusciņ vājāki, tāpēc sintēze mūsu Saulē nedaudz palēninās un tā atdziest mazliet ātrāk… Bet tikai mazliet, un mums jau Saule tik un tā vairs nav vajadzīga.

—   Tas nav tas sliktums, ko es sajūtu. Ja kodol- spēki kļūst mazliet vājāki, tad atomi aizņem vai­rāk vietas — vai nē? Bet kas tad notiek ar saplū­šanu?

—   Saplūst kļūst mazlietiņ grūtāk, bet tikai pēc daudziem miljoniem paaudžu tas būs praktiski manāms. Lai saplūsme vispār vairs nebūtu iespē­jama un Mīkstņi izmirtu, jāpaiet bezgala ilgam laikam, un līdz tam mēs visi jau sen būtu aizgā­juši bojā no barības trūkuma, ja neizmantotu Otru Universu.

—   Arī tas nav tas sliktums, ko es sajūtu … — Duas balss kļuva neskaidra. Viņa staipījās starp elektrodiem un Odīna apmierinātajām acīm izska­tījās manāmi lielāka un kompaktāka. Šķita, ka viņa vārdi, tāpat kā enerģija, Duu barotu.

Lostenam taisnība! Zināšanas vieš Duā apmieri­nātību ar dzīvi. Odīns sajuta viņā tādu juteklisku prieku, kādu gandrīz nekad agrāk nebija manījis.

—   Tas ir tik mīļi no tevis, Odīn, ka tu man visu izskaidro, — viņa sacīja. — Tu esi labs kreisenis.

—   Vai tu vēlies, lai es turpinu? — Odīns jau­tāja, glaimots un neizsakāmi iepriecināts. — Vai tu gribi vēl ko uzzināt?

—   Daudz ko, Odīn, bet… bet ne tagad. Ne pašlaik, Odīn. Ak Odīn, vai tu zini, ko es vēlos?

Odīns tūlīt to uzminēja, bet neuzdrīkstējās bilst ne vārda. Erotisku vēlmju brīži Duai bija tik reti, ka vajadzēja izturēties piesardzīgi. Odīns izmisīgi cerēja, ka Trits nebūs pārāk aizņemts ar bērniem un viņiem nevajadzēs palaist garām šo izdevību.

Bet Trits jau bija klāt kā saukts. Vai viņš būtu gaidījis aiz durvīm? Vienalga. Nebija laika par to domāt.

Dua bija izplūdusi ārā no barotavas, un Odīna sajūtas piepildīja viņas skaistums. Tagad Dua at­radās starp viņiem abiem, un Trits mirguļoja cauri viņai, kontūrām liesmojot brīnumainā krāsā.

Nekad vēl nebija bijis tā kā šoreiz. Nekad.

Odīns izmisīgi valdījās, Jaudams savai substan­cei pa atomam vien plūst cauri Duai un ienirt Tritā. Viņš visiem spēkiem turējās pretī Duas kais­lajam strāvojumam un, cenzdamies saglabāt ap­ziņu cik vien ilgi iespējams, nepadevās ekstāzei, līdz tā neatvairāmi pārņēma viņu un viss pa­gaisa intensīvā saplūsmes kulminācijas sajūtā,kas kā sprādziens bezgalīgi atbalsojās viņā.

Nekad triādes pastāvēšanas laikā saplūsmes ne­apziņas periods nebija bijis tik ilgs.

Trits bija apmierināts. Saplūsme bija bijusi tik brīnišķīga. Visas iepriekšējās salīdzinājumā ar šo šķita vājas un seklas. Viņš ārkārtīgi priecājās par to, kas bija noticis. Taču viņš klusēja. Juta, ka būs labāk, ja nerunās.

Arī Odīns un Dua bija laimīgi. Trits to juta. Pat bērni starot staroja.

Taču, dabiski, Trits bija pats laimīgākais no vi­siem.

Viņš dzirdēja Odīnu un Duu runājam. Viņš neko nesaprata, bet tas nebija svarīgi. Trits neņēma ļaunā, ka Dua un Odīns ir tik apmierināti viens ar otru. Viņam bija pašam savi prieki, un viņam pie­tika ar klausīšanos.

Reiz Dua sacīja:

— Vai viņi patiešām mēģina sazināties ar mums?

(Trits tā arī nevarēja īsti saprast, kas tie «viņi» varētu būt. Viņš apjauta, ka «sazināties» nozīmē to pašu, ko «runāi». Bet kāpēc viņi lietoja šo sa­māksloto vārdu un neteica «runāt»? Dažreiz Trits lauzīja galvu, vai viņam nevajadzētu iejaukties. Bet, ja viņš kaut ko jautātu, Odīns tikai noteiktu: «Ko nu tu, Trit,» un Dua nepacietīgi saviļņotos.)

—   O jā, — Odīns sacīja. — Cietņi ir par to pil­nīgi pārliecināti. Laiku pa laikam viņi saņem no Otra Universa atsūtītas zīmes un saka, ka ar šā­dām zīmēm esot pilnīgi iespējams sazināties. Arī Cietņi paši senāk tika sūtījuši turp savus ziņoju­mus, kad bija nepieciešams Otra Universa būtnēm izskaidrot, kā ierīkojams Pozitronu Sūknis pie viņiem.

—  Man gribētos zināt, kādas izskatās Otra Uni­versa būtnes. Kā tu domā, kādas tās ir?

—   Pēc likumiem mēs varam izsecināt, kādas ir Otra Universa zvaigznes, jo tas ir vienkārši. Bet kā lai kaut ko izsecina par dzīvo būtņu īpašībām? To mēs nekad nespēsim.

—   Vai viņi nevarētu paziņot, kādi izskatās?

—  Ja mēs saprastu, ko viņi ziņo, tad varbūt va­rētu gūt aptuvenu priekšstatu. Bet mēs nesaprotam viņu zīmes.

Dua šķita sarūgtināta.

—   Vai arī Cietņi nesaprot?

—  Es nezinu. Ja saprot, tad nav man to teikuši. Lostens reiz man sacīja, ka neesot svarīgi, kādas šīs būtnes izskatoties, galvenais, lai darbotos Po­zitronu Sūknis un palielinātos tā jauda.

—  Varbūt viņam tikai nepatika, ka tu viņu ap­grūtini?

—  Es viņu nekad neapgrūtinu, — Odīns ērcīgi atteica.

—  Ak, tu taču saproti, ko es domāju. Viņš gluži vienkārši negribēja tev sīkāk paskaidrot.

Tritam apnika klausīties. Dua un Odīns vēl labu brīdi turpināja strīdēties, vai Cietņi atļautu Duai apskatīt šīs zīmes vai ne. Dua teica, ka viņa var- luīt spētu sajust, ko tās vēstī.

Tas Tritu mazliet sadusmoja. Galu galā Dua bija tikai Mikstne un pat ne racionālis. Diez vai Odīns darīja pareizi, Duai to visu stāstīdams. Jau la viņa nezin ko* no sevis iedomājās …

Dua redzēja, ka arī Odīns dusmojas. Sākumā viņš pasmējās. Tad sacīja, ka emocione tādas sa­režģītas lietas nevarot saprast. Un pēc tam vis­pār vairs nerunāja. Duai nācās krietnu brīdi lun- cināties ap viņu, lai atkal salabtu.

Bet vienreiz sadusmojās Dua — briesmīgi sa­dusmojās.

Sākumā bija pavisam mierīgi. Tajā reizē arī abi bērni bija kopā ar viņiem, un Odīns tiem ļāva ar sevi rotaļāties. Viņš neņēma ļaunā pat to, ka ma­zais labenis Toruns sāka viņu raustīt. Odīns ļāva savam ķermenim izplūst visnepiedienīgākajā veidā un nelikās ne zinis, ka ir pilnīgi zaudējis formu. Tas skaidri nozīmēja, ka viņš ir priecīgā omā. Trits atpūzdamies zvilnēja kaktā un bija ļoti apmierināts ar notiekošo.

Dua smējās par Odīna ērmoto izskatu un koķeti pieskārās viņa puniem. Trits gan zināja, ka Dua gluži labi zina, cik ļoti jutīga ir kreiseņa virsma ārpus ovoīda.

—   Es visu laiku domāju, Odīn … — Dua sacīja.

Ja Otra Universa likumi ar Pozitronu Sūkni

mazliet iekļūst mūsu Universā, vai tad mūsu likumi tāpat mazliet neiekļūst viņu Universā?

Odīns iebrēcās no Duas pieskāriena un centās izvairīties, nepagrūžot bērnus.

—       Es nevaru atbildēt, ja tu neliksies mierā, ne­lietīgā viduve! — viņš noclsās.

Dua atkāpās, un Odīns sacīja:

—        Tā ir loti laba doma, Dua. Tu esi apbrīno­jams radījums. Protams, tas tā ir. Sajaukšanās notiek abos Universos .. . Trit, esi tik labs, aizved mazos.

Bet bērni jau paši aizsteidzās projām. Viņi vairs nebija nekādi mazie. Enisam drīz vien vajadzēja sākt izglītošanos, un Toruns jau bija gluži stū­rains, kā īsts paterns.

Trits palika un domāja: Dua izskatās ļoti skaista, kad Odīns tā ar viņu runājas.

Dua sacīja:

—       Ja Otra Universa likumi palēnina mūsu sau­les un tās atdzesē, tad mūsu likumi paātrina viņu saules un tās sakarsē.

—       Pilnīgi pareizi, Dua. Racionālis nevarētu spriest labāk.

—   Cik karstas kļūst viņu saules?

—       Ak, tikai mazliet karstākas, pavisam maz­drusciņ.

—        Bet tieši tā dēļ man visu laiku ir sajūta, ka notiek kas slikts, — Dua sacīja.

—        Redzi, nelaime tā, ka viņu saules ir tik lie­las. Ja mūsu mazās saules kļūst mazliet vēsākas, tas nav nekas. Pat ja tās pilnīgi atdzistu, tas ne­būtu nekas, kamēr mums ir Pozitronu Sūknis. Bet ar lielām, milzīgām zvaigznēm, ja tās kļūst kaut vai mazliet karstākas, ir nelāgi. Ikvienā no šīm zvaigznēm ir tik daudz matērijas, ka pat niecīga kodolsintēzes paātrināšanās var likt tai eksplodēt.

—   Eksplodēt! Bet kas tad notiek ar cilvēkiem?

—   Kādiem cilvēkiem?

—   Otra Universa cilvēkiem.

Odīns uz mirkli apmulsa, tad sacīja:

—   Es nezinu.

—   Nu, kas notiktu, ja mūsu Saule eksplodētu?

—   Tā nevar eksplodēt.

(Trits nesaprata, par ko tāds uztraukums. Kā Saule var eksplodēt? Dua likās dusmīga, un Odīns izskatījās apjucis.)

—       Bet ja tomēr eksplodētu? Vai tā kļūtu ļoti karsta?

—   Droši vien.

—   Vai tā mūs visus nogalinātu?

Odīns brīdi vilcinājās, tad, manāmi sapīcis, sa­cīja:

—       Vai nav vienalga, Dua? Mūsu Saule neeks- plodēs. Neuzdod muļķīgus jautājumus.

—       Tu pats teici, lai es jautāju, Odīn, un tas nav vis vienalga, jo Pozitronu Sūknis strādā abos Uni- versos reizē. Tā darbība tur un šeit mums ir vien­līdz nepieciešama.

Odīns cieši pavērās Duā.

—   Es tev to nekad neesmu teicis.

—   Es to jūtu.

—   Tu daudz ko jūti. Dua …

Bet Dua jau kliedza. Viņa bija pilnīgi zaudējusi savaldīšanos. Trits viņu tādu nekad nebija re­dzējis.

—       Negriez sarunu uz citu pusi, Odīn! — viņa sacīja. — Neizvairies un nemēģini mani pataisīt par pēdīgo muļķi — līdzīgu citām emocionēm. Tu pats teici, ka es esot gandrīz kā racionālis, un man ir pietiekami daudz prāta, lai apjēgtu, ka Po­zitronu Sūknis nevarēs darboties bez Otra Uni­versa būtnēm. Ja tās aizies bojā, Pozitronu Sūknis apstāsies, un mūsu Saule būs aukstāka nekā jeb­kad, un mēs visi nomirsim badā. Vai tev tas nelie­kas svarīgi?

Nu kliedza arī Odīns.

—   Tas rāda, cik maz tu zini! Mums ir vajadzīga viņu palīdzība tāpēc, ka enerģijas koncentrācija ir zema un mums jāizmanto matērijas transferā cija. Bet, ja Otra Universa Saule eksplodēs, tur ra dīsies gigantiski enerģijas plūdi, kuru pietiks mii jons paaudzēm. Būs tik daudz enerģijas, ka mēs varēsim to sūknēt tieši, bez matērijas apmaiņas. Tātad viņi mums nav vajadzīgi, un nav svarīgi, kas notiek .,.

Tagad Odīns ar Duu gandrīz jau skārās viens otram klāt. Trits pārbijās. Viņš saprata, ka kaut kas jāsaka, jāizšķir viņi, jārunā, bet nevarēja izdomāt, ko lai saka. Taeu viņam nevajadzēja iejaukties.

Alas priekšā stāvēja Cietnis. Nē, trīs Cietņi. Viņi bija mēģinājuši runāt, bet neviens viņus nebija sa­dzirdējis.

—   Odīn! Dua! — Trits iespiedzās.

Viss trīcēdams, viņš apklusa. Ar šausmām viņš nojauta, kāpēc Cietņi atnākuši, un nolēma lasīties projām.

Bet viens Cietnis izstiepa savu permanento, ne­caurredzamo ekstremitāti un sacīja:

—   Paliec!

Cietņa balss skanēja skarbi, nedraudzīgi. Trits pārbijās vēl vairāk.

4a

Dua bija niknuma pārņemta — tā pārņemta, ka gandrīz nejuta Cietņus. Viņu smacēja dusmas un netaisnības sajūta, kas piepildīja viņu visu līdz malām. Tā bija netaisnība, ka Odīns mēģinājis viņai melot. Tā bija netaisnība, ka veselai cilvēku pasaulei jāiet bojā. Tā bija netaisnība, ka viņai ir tik viegli mācīties, bet nekad tas nav ļauts.

Kopš tās pirmās reizes klintī Dua vēl divreiz luja aizgājusi uz Cietņu alām. Vēl divas reizes, neviena nepamanīta, viņa bija ienirusi klintī un ikreiz kaut ko uztvērusi un sapratusi, un pēc tam vienmēr, kad Odīns ņēmās skaidrot, Dua jau iepriekš zināja, ko viņš skaidros.

Kāpēc gan Cietņi viņu nevarēja mācīt tāpat, kā lika mācīts Odīns? Kāpēc zināšanas deva tikai racionāļiem? Vai viņai šī spēja mācīties piemita likai tāpēc, ka viņa bija kreisā Eme, izvirtusi vi- duve? Nu, reiz viņa tāda bija, tad būtu mācījuši viņu. Bija netaisni atstāt viņu bez zināšanām.

Beidzot Cietņu vārdi nonāca līdz Duas apziņai. Tur bija arī Lostens, bet viņš nerunāja. Runaja kāds svešs Cietnis, kas stāvēja priekšā. Dua to nepazina, bet viņa jau vispār pazina tikai dažus Cietņus.

—' Kurš no jums nesen ir bijis lejas alās, Cietņu alās? — Cietnis jautāja.

Duā pamodās spīts. Cietņi ir atklājuši, ka viņa ložņā pa klintīm, bet viņai tas ir vienalga. Lai iz­stāsta visiem. Viņa pati to izdarīs.

—   Es, — Dua sacīja. — Daudzas reizes.

—  Viena pati? — Cietnis mierīgi jautāja.

—      Viena pati. Daudzas reizes, — Dua atcirta. Bija tikai trīs reizes, bet lai!

—       Es, protams, šad tad esmu bijis lejas alās, — Odīns nomurmināja.

Cietnis likās to nedzirdam. Viņš pagriezās pret Tritu un asi vaicāja:

—   Un tu, labeni?

Trits nodrebēja.

—   Jā, godājamais Cietni.

—  Viens pats?

—   Jā, godājamais Cietni.

—   Vairākkārt?

—   Vienu reizi.

Dua juta īgnumu. Nabaga Trits bija tā pārbi­jies ne par ko. Viņa bija to darījusi un ir gatava par sevi atbildēt.

—        Lieciet viņu mierā! — Dua sacīja. — Es esmu tā, kas jums vajadzīga.

Cietnis lēnām pagriezās pret viņu.

—   Kāpēc?

—        Lai … jūs paši to zināt. — Tagad, nonākusi aci pret aci, Dua tomēr nespēja sevi piespiest iz­stāstīt, ko darījusi. Odīna klātbūtnē ne.

—        Labi, pienāks arī tava kārta. Vispirms mēs parunāsim ar labeni … Tevi sauc Trits, vai ne tā? Kāpēc tu viens pats gāji uz lejas alām?

—        Lai parunātu ar Cietni Estvoldu, godājamais Cietni.

Dua atkal kaismīgi iejaucās:

—   Vai jūs esat Estvolds?

—   Nē, — Cietnis īsi atteica.

Odīns bija sapīcis, it kā viņu mulsinātu tas, ka Dua nepazīst šo Cietni. Dua nelikās ne zinis.

—        Ko tu paņēmi no lejas alām? — Cietnis jau­tāja Tritam.

Trits klusēja.

—       Mēs zinām, ka tu kaut ko paņēmi, — Cietnis, nepauzdams nekādas emocijas, sacīja. — Mēs gri­bam noskaidrot, vai tu zini, kas tas ir. Tam var būt loti bīstamas sekas.

Trits joprojām klusēja. Tad iejaucās Lostens un laipnākā tonī bilda:

—        Lūdzu, pasaki mums, Trit! Mēs tagad zinām, ka tas biji tu, un mums negribētos būt bargiem.

—       Es paņēmu barības lodi, — Trits nomur­mināja.

—       Ahā! — Atkal ierunājās pirmais Cietnis. — Ko tu ar to darīji?

Nu Tritam spruka vaļā.

—       Es to paņēmu Duai. Viņa negribēja ēst. Es lo viņai.

Dua aiz pārsteiguma palēcās un sabiezēja.

Cietnis tūlīt pievērsās viņai.

—   Tu to nezināji?

—   Nē!

—       Un tu arī nezināji? — Cietnis jautāja Odīnam.

Tas, stāvot kā sasalis, atbildēja:

—   Nē, godājamais Cietni.

Kādu brīdi gaiss bija pilns ar nepatīkamu vib­rāciju, jo Cietņi, ignorēdami triādi, sāka runāties savā starpā.

Dua nevarēja pateikt — un arī nemaz necentās analizēt —, vai atkārtotā ieiešana klintī padarījusi viņu jutīgāku, vai varbūt tas bija nesenās emociju brāzmas dēļ, taču viņa pēkšņi apjauta, ka spēj kaut ko saprast no šīs vibrācijas — ne vārdus, bet jēgu …

Cietņi zudumu bija atklājuši jau pirms laba laika. Klusībā to meklējuši. Tad ar nepatiku nā­kuši uz domām, ka vainīgi varētu būt Mīkstņi. Pē- tījuši un taujājuši, līdz ar vēl lielāku nepatiku ap­stājušies pie Odīna triādes. (Kāpēc? To Dua ne­paspēja uztvert.) Negribējies ticēt, ka Odīns būtu varējis rīkoties tik muļķīgi vai Duai piemistu tāda tieksme. Par Tritu viņi nemaz nedomājuši.

Tad Cietnis, kas līdz šim nebija teicis Mīkstņiem ne vārda, atcerējies, ka redzējis Tritu Cietņu alās. (Taisnība, Dua domāja. Tas bija tajā dienā, kad viņa pirmoreiz ienira klintī. Viņa bija Tritu saju­tusi. Bet vēlāk aizmirsusi.)

Sākumā tas šķitis pilnīgi neiespējami, bet galu galā, kad nekāds cits izskaidrojums zudumam ne- atradies un aizritējis jau bīstami ilgs laiks, viņi nākuši šurp. Viņi gribējuši konsultēties ar Est­voldu, bet tobrīd, kad radušās aizdomas uz Tritu, Estvolds nav bijis sastopams.

To visu Dua uztvēra aizgūtnēm un tagad pa­griezās pret Tritu, juzdama reizē izbrīnu un dusmas.

Lostens satraukti vibrēja, ka nekas ļauns nav noticis, ka Dua izskatās labi, ka tas īstenībā ir noderīgs eksperiments. Cietnis, kas bija runājis ar Tritu, piekrita, bet otrs vēl izstaroja bažas.

Duas uzmanība vairs nebija pievērsta tikai Ciet­ņiem. Viņa raudzījās uz Tritu.

—   Kur tagad ir barības lode, Trit? — pirmais Cietnis jautāja.

Trits parādīja.

Tā bija rūpīgi noslēpta, un savienojumi izska­tījās neveikli, bet pamatīgi.

—   Vai tu pats to izdarīji, Trit? — Cietnis vai­cāja.

—  Jā, godājamais Cietni.

—   Kā tu to mācēji?

—   Es apskatījos, kā tas bija darīts Cietņu alās. Es iztaisīju tieši tāpat, kā redzēju tur.

—   Vai tu nezināji, ka vari nodarīt ļaunu savai viduvci?

—   Nezināju. Es nebūtu… Es … — Šķita, ka Trits uz mirkli zaudējis valodu. Tad viņš sacīja: — Tas nebija, lai darītu viņai ļaunu. Tas bija, lai viņu barotu. Es pievienoju to viņas barotavai, un es izpušķoju barotavu. Es gribēju, lai viņa pa­mēģina. Un viņā ēda! Pirmoreiz pēc ilga laika viņa labi paēda. Mēs saplūdām. — Trits apklusa, tad skaļi, satraukti iekliedzās: — Beidzot viņai pietika enerģijas, lai radītu mazo emocioni. Viņa paņēma no Odīna sēklu un iedeva to man. Tā ta­gad aug manī. Mazā emocione aug manī!

Dua nespēja izteikt ne vārda. Viņa pakāpās at­pakaļ un metās uz durvīm tik spēji, ka Cietņi ne­paguva pagriezt ceļu. Dua atdūrās pret priekšējā Cietņa ekstremitāti, ietriecās dziļi tajā un tad ar griezīgu skaņu izrāvās.

Cietņa ekstremitāte ļengani nokarājās, un viņš saviebās aiz sāpēm. Odīns dzīrās aizlocīties Ciet­nim garām, lai sekotu Duai, bet tas ar manāmu piepūli sacīja:

— Ļauj viņai iet. Jau tā ir pietiekami nelāgi. Mums jābūt piesardzīgiem.

4b

Odīnam šķita, ka tas viss ir murgs. Dua bija aizbēgusi, Cietņi aizgājuši. Vienīgi Trits vēl at­radās šeit. Viņš klusēja.

Kā tas varēja notikt? — Odīnu tirdīja doma. Kā Trits viens bija atradis ceļu uz Cietņu alām? Kā viņš varēja paņemt akumulatoru, kas bija uzlā­dēts ar Pozitronu Sūkni un deva daudz koncentrē- tāku enerģiju nekā Saules gaisma, kā viņš uzdrīk­stējās …

Odīnam nebūtu pieticis dūšas to izdarīt. Kā gan to varēja Trits — neveiklais, aprobežotais Trits? Vai arī viņš bija neparasts? Odīns — gudrais ra­cionālis; Dua — zinātkārā emocione; un Trits — drosmīgais paterns?

—   Trit, kā tu to varēji? — Odīns jautāja.

—   Ko tad es izdarīju? — Trits kaismīgi atcirta. — Es pabaroju viņu. Es pabaroju viņu tā, kā viņa vēl nekad nebija pabarota. Tagad beidzot mums būs mazā emocione. Vai mēs netikām pietiekami ilgi gaidījuši? Mums būtu jāgaida mūžīgi, ja mēs gaidītu uz Duu.

—   Bet vai tad tu nesaproti, Trit? Tu varēji viņai nodarīt ļaunu. Tā nav parastā Saules gaisma. Tas ir eksperimentāls radiācijas avots, kura enerģija var būt pārāk koncentrēta un tāpēc bīstama.

—   Es nesaprotu, ko tu saki, Odīn. Kā tā var kaitēt? Es nogaršoju barību, ko Cietņi izgatavoja agrāk. Tā bija negaršīga. Arī tu to esi pamēģinā­jis. Tā bija riebīga, tomēr mums nekaitēja. Tā bija tik negaršīga, ka Dua nebūtu tai pieskārusies. Tad es uzgāju barības lodi. Šī barība garšoja labi. Es drusku ieēdu, tā bija brīnišķīga. Kā garda ba­rība var kaitēt? Tu pats redzēji, Dua to ēda. Viņa kārtīgi paēda. Un tā mēs tikām pie mazās emo­ciones. Kā es varu būt rīkojies nepareizi?

Odīns saprata, ka mēģināt izskaidrot ir bezce­rīgi. Viņš sacīja:

—   Dua būs ļoti dusmīga.

—   Gan tas viņai pāries.

—   Šaubos. Dua nav tāda kā pārējās emociones, Trit. Tāpēc mums ar viņu dzīvot ir tik grūti un tai pašā laikā tik brīnišķīgi. Varbūt viņa nekad vairs negribēs ar mums saplūst.

Trita kontūras bija robusti līdzenas.

—   Nu, un kas par to? — viņš izmeta.

—   Kas par to? Un tā saki tu? Vai tu gribi at­teikties no saplūšanas?

—   Nē, bet, ja viņa negribēs, lai negrib. Man ir mans trešais bērniņš, un es vairs neraizējos. Es zinu visu par Mīkstņiem senos laikos. Tad dažās triādēs bērni dzimuši divreiz. Bet es pēc tā ne­tiecos. Pilnīgi pietiek ar šiem trim.

—   Bet, Trit, bērni vēl nav viss, ko dod saplūsme.

—      Ko tad vēl? Es reiz dzirdēju tevi sakām, ka tu pec saplūsmes varot ātrāk iemācīties. Nu, mā­cies vien lēnāk. Tā nav mana darīšana. Man ir mans trešais bērniņš.

Odīns trīcēdams novērsās un raustīdamies iz- plūsmoja no telpas. Kāda jēga bārt Tritu? Viņš tik un tā nesaprastu. Odīns nebija pārliecināts, ka arī pats visu saprot.

Kad piedzims un mazliet paaugsies trešais bērns, pienāks laiks doties projām. Un viņam, Odīnam, būs pārējiem jādod signāls, jāpasaka, kad tieši tam jānotiek. Projām doties vajag bez bailēm, citādi — negods vai vēl ļaunāk. Un tomēr Odīns bez saplūsmes to nespētu pat tagad, kad radīti visi trīs bērni.

Saplūsme kaut kādā veidā izgaisinātu bailes … Varbūt tāpēc, ka saplūsme bija līdzīga aiziešanai. Tās laikā nebija apziņas, tomēr nekas ļauns ne­notika. Saplūsme līdzinājās neeksistēšanai, bet bija tik vilinoša. Ja viņi saplūstu vēl un vēl, Odīns iegūtu drosmi doties projām bez bailēm un bez . ..

Ak, Saule un visas zvaigznes! Tā nebija «doša­nās projām». Kāpēc sevi apmānīt ar šo teicienu? Odīns zināja citu vārdu, ko neviens nekad nelie­toja, izņemot bērnus, kuri gribēja kaut kā šokēt pieaugušos. Tā bija … nomiršana. Viņam vaja­dzēja būt gatavam mirt bez bailēm, un Duai un Tritam vajadzēja mirt kopā ar viņu.

Un viņš nezināja, kā . .. Bez saplūsmes …

4c

Trits palika viens — nobijies, ļoti nobijies, taču cieši apņēmies neuztraukties. Viņam bija viņa tre­šais bērns. Viņš juta to sevī.

Tas bija pats svarīgakais. Tikai tas bija svarīgi. Bet kāpēc tad kaut kur dziļi iekšienē viņu urdīja neskaidra sajūta, ka ne tikai tas ir svarīgi?

5a

Dua jutās drausmīgi apkaunota. Pagāja ilgs laiks, kamēr viņa apspieda šo kaunu, apspieda tik­tāl, ka spēja atkal domāt. Aklā steigā viņa bija metusies projām, bēgusi no mājas alas šausmām, pati nezinādama, kurp dodas, neko ap sevi nere­dzēdama.

Bija nakts, kad neviens pieklājīgs Mīkstnis, pat visfrivolākā emocione, nerādās virspusē. Un līdz Saules uzlēkšanai vēl bija ļoti ilgi. Dua jutās priecīga. Saule bija barība, un šobrīd viņa ienīda barību un to, kas ar viņu izdarīts.

Bija arī auksts, bet Dua nelikās par to zinis. Kā­pēc baidīties no aukstuma, ja reiz viņa bija tā uz­barota, lai izpildītu savu pienākumu, — uzbarota miesā un garā. Tagad aukstums un badošanās bija viņas draugi.

Viņa redzēja cauri Tritam. Nabadziņš, viņam bija tik viegli redzēt cauri! Viņa rīcību noteica tikai instinkts, un patiesībā viņš pelnīja uzslavu par vīrišķību, ar kādu sekoja savam paterna instinktam. Nelokāmas apņēmības pilns viņš bija nācis mājās no Cietņu alām ar barības lodi (to­reiz Dua viņu sajuta un būtu arī uztvērusi, kas notiek, ja Trits nebūtu tik nobijies par izdarīto, ka neuzdrīkstējās par to domāt, un ja Dua pati ne­būtu tik pārņemta ar sevi un nepieredzēti saasi­

nāto jušanas spēju, ka palaida garām neuztvertu pašu svarīgāko).

Neviena nepieķerts, Trits bija pārnesis barības lodi mājās un uzrīkojis šīs nožēlojamās lamatas, izrotādams barotavu, lai Duu pievilinātu. Viņa bija atgriezusies, tīksmi izjuzdama savu klintī iegūto izretinātību, kaunēdamās par to un pilna žēluma pret Tritu. 5ā kauna un žēluma ietekmēta, viņa bija ēdusi un palīdzējusi rasties trešajam bērnam.

Kopš tās reizes viņa, kā parasti, ēda |oti maz un tikai virspusē. Izmantot barotavu viņai negribējās, un Trits arī neuzstāja. Viņš izskatījās ļoti apmie­rināts (protams!), tā ka Dua vairs nejutās vai­nīga. Un Trits atstāja barības lodi turpat, neuz­drošinādamies riskēt un nest to atpakaļ. Viņš bija dabūjis, ko gribēja. Bija vieglāk un ērtāk atstāt akumulatoru barotavā un vairāk par to nedomāt.

… Kamēr viņu pieķēra.

Bet gudrais Odīns noteikti bija uzminējis Trita plānu, ievērojis jaunos vadus pie elektrodiem, sa­pratis Trita nolūku. Bez šaubām, viņš Tritam neko neteica; tas nabaga labeni būtu samulsinājis un pārbiedējis, un Odīns vienmēr izturējās pret Tritu ar mīlošu gādību.

Odīnam, protams, nekas arī nebija jāsaka. Vi­ņam vajadzēja tikai atbalstīt Trita neveiklo plānu, lai tas izdotos.

Tagad Duai vairs nebija nekādu ilūziju. Viņa būtu pamanījusi barības lodes garšu, uztvērusi tās īpatnējo aromātu, apķērusies, ka tā piepilda viņu, neradot sāta sajūtu, — ja Odīns nebūtu novērsis viņas uzmanību ar runāšanu.

Tā bija viņu abu sazvērestība, vai nu Trits to apzinājās vai ne. Kā gan viņa varēja noticēt, ka Odīns pēkšņi kļuvis tik gādīgs, cītīgs skolotājs?

Kā varēja nesaskatīt viņa slepenos motīvus? Odī­nam un Tritam Dua bija vajadzīga tikai jaunās triādes izveidošanai, viņa pati tiem neko neno­zīmēja.

Jā…

Dua pēkšņi juta, cik viņa ir nogurusi, un ierau­sās klints plaisā, lai paslēptos no aukstā, dzeldīgā vēja. Viņa varēja redzēt divas no septiņām zvaig­znēm un izklaidīgi tās vēroja, nodarbinādama sa­vus ārējos jutekļus, jo tā bija vieglāk koncentrē­ties iekšējām domām.

Viņa jutās pievilta.

— Nodevība, — Dua pie sevis murmināja. — Nodevība!

Vai tiešām viņi neredz neko citu kā vienīgi paši sevi?

Ka Trits būtu gatavs redzēt kaut visu pasauli aizejam bojā, ja tikai justos drošs par saviem bērniem, tas ir saprotams. Viņš ir instinkta radī­jums. Bet Odīns?

Odīns ir prāta būtne. Vai tas nozīmē, ka sava prātā attīstīšanas labad viņš būtu ar mieru upurēt visu citu? Vai viss prāta radītais tiecas attaisnot savu eksistenci — par katru cenu? Vai tāpēc, ka Estvolds ir izgudrojis Pozitronu Sūkni, tas jā­lieto, lai visa pasaule — kā Cietņi, tā Mīkstņi — kļūtu atkarīga no tā un Otra Universa cilvēku žēlastības? Un kas notiks, ja Otra Universa cil­vēki izbeigs to darbināt un pasaule paliks bez Pozitronu Sūkņa, ar bīstami atdzisušu Sauli?

Nē, viņi, šie cilvēki, to nedarīs, jo viņi tika pār­liecināti sākt sūknēšanu un tiks pārliecināti to tur­pināt, kamēr paši aizies bojā … un tad viņi racio­nāliem, ne cietajiem, ne mīkstajiem, vairs nebūs vajadzīgi… tāpat kā viņa, Dua, tagad būs spiesta doties projām (aiziet bojā), jo nav vairs vajadzīga.

Kā viņa, tā Otra Universa cilvēki ir nodevības upuri.

Gandrīz to neapzinādamās, Dua spiedās arvien dziļāk un dziļāk klintī. Viņa iegremdējās tajā, vairs neredzēja zvaigznes, nejuta vēja pieskārie­nus, neapjauta pasauli. Viņa visa pārvērtās domā.

Dua ienīda Estvoldu. Viņš ķija savtīguma un cietsirdības iemiesojums. Viņš bija izgudrojis Po­zitronu Sūkni un bez žēlastības iznīcinās veselu pasauli ar desmitiem tūkstošiem saprātīgu būtņu. Viņš dzīvoja tik noslēgti, ka nekad nebija sasto­pams, un bija tik varens, ka pat citi Cietņi it kā baidījās no viņa.

Nu, labi, tad Dua cīnīsies ar viņu! Viņa izjauks Estvolda plānus.

Otra Universa cilvēki bija palīdzējuši ierīkot Pozitronu Sūkni, vadīdamies pēc kaut kādiem Cietņu ziņojumiem. Odīns tos tika pieminējis. Kur šie ziņojumi glabājas? Kādi tie ir? Kā tos varētu izmantot turpmākas sazināšanās nolūkiem?

Cik skaidri viņa spēja domāt! Tas bija lieliski. Un kāda neizsakāma bauda — likt lietā savu prātu, lai uzvarētu nežēlīgos prāta kalpus!

Tie nevarēs viņu aizkavēt, jo viņa spēj ieiet tur, kur nespēj ieiet neviens Cietnis, neviens racionālis vai paterns un kur arī neviena cita emocione ne­uzdrīkstētos ieiet.

Varbūt kādreiz viņu notvers, bet šobrīd Dua par to nedomāja. Viņa bija gatava cīnīties, lai panāktu savu — par katru cenu … par katru cenu, kaut gan tas nozīmēja, ka viņai būs jāiet caur klintīm, jādzīvo klintīs, jāuzturas Cietņu alu tuvumā, ne­pieciešamības gadījumā jāzog barība no viņu aku­mulatoriem un, kad vien varēs, jābiedrojas ar ci­tām emocionēm un jābarojas Saules gaismā

Bet galu galā viņi visi dabūs labu mācību un pēc tam lai dara, kā grib. Tad Dua būs gatava pat doties projām — bet tikai tad …

5b

Odīns bija klāt, kad piedzima mazā emocione. Bērns visādā ziņā bija pilnvērtīgs, taču Odīns ne­spēja par to īsti priecāties. Pat Trits, kas, kā jau paternam pienākas, cītīgi par mazo rūpējās, skaļi neizpauda savu sajūsmu.

Bija pagājis ilgs laiks, un Odīnam gandrīz šķita, ka Dua ir nozudusi pavisam. Taču projām devusies viņa nebija. Mīkstņi varēja doties projām tikai kopā ar visu triādi. Bet mājās Dua vairs nerādījās. Un tāpēc likās, ka viņa ir devusies projām, kaut gan tā tas nebija.

Odīns vienreiz bija viņu redzējis — tikai vien­reiz, neilgi pēc tam, kad viņa, uzzinājusi, ka ir palīdzējusi radīt trešo bērnu, mežonīgā satrau­kumā bija aizbēgusi.

Klaiņādams pa virspusi muļķīgā cerībā, ka var­būt atradīs Duu, Odīns toreiz gāja garām emo­cioņu pulciņam, kas gozējās Saulē. Ieraudzījušas tuvumā racionāli, viņas sāka ķiķināt un koķeti iz­retinājās, savā stulbumā neko īpaši nedomādamas, tikai vēlēdamās parādīt, ka ir emociones.

Odīns pret viņām juta vienīgi nicinājumu, un viņa gludās aprises pat nenotrīcēja. Viņš domāja tikai par Duu — cik ļoti viņa atšķīrās no visām pārējām emocionēm. Dua nekad neizretinājās cita iemesla dēļ, kā vienīgi savas iekšējās nepiecieša­mības mudināta. Viņa nekad nemēģināja piesaistīt kāda uzmanību un tāpēc bija jo pievilcīgāka. Ja

-

Dua butu piebiedrojusies šim tukšgalvju baram, viņu viegli varētu pazīt (Odīns bija par to pārlie­cināts), jo viņa viena paliktu neizretinājusies, drī­zāk gan sabiezinātos — tieši tāpēc, ka citas izre- k tinājās.

Tā prātodams, Odīns pārlaida skatienu Saules apspīdētajām emocionēm un pamanīja, ka viena patiešām nav izretinājusies.

Odīns pagriezās un steigšus devās pie tās, ne­liekoties zinis par pārējām emocionēm, kas, mežo­nīgi spiegdamas, aizvirmuļoja sānis un izmisīgi čivināja, vairīdamās sajaukties cita ar citu, lai vismaz atklātībā un vēl racionāļa klātbūtnē tas nenotiktu.

Tā bija Dua. Viņa nemēģināja bēgt. Viņa pa­lika uz vietas un klusēja.

—       Dua, — Odīns pazemīgi sacīja, — vai tu nenāksi mājās?

—       Man nav māju, Odīn, — Dua atbildēja. Ne dusmīgi, ne naidīgi — un tāpēc tas izklausījās jo draudīgāk.

—       Dua, kā tu vari ļaunoties uz Tritu par to, ko viņš izdarījis? Tu taču zini, ka nabaga radījums nespēj domāt.

—        Bet tu spēj, Odīn. Un tu aizņēmi manu ap­ziņu, kamēr viņš sarīkojās mana ķermeņa baro­šanai, vai tā nebija? Tu saprati, ka vieglāk iemā­nīsi mani lamatās nekā Trits.

—   Nē, Dua!

—       Kā tad ne? Vai tu neizlikies, ka ļoti gribi mācīt mani, dot man zināšanas?

—       Jā, bet es neizlikos, es patiešām to gribēju. Un ne tāpēc, lai palīdzētu Tritam. Es nezināju, ko Trits izdarījis.

—   Es tam neticu.

Dua nesteigdamās aizplūsmoja projām. Odīns viņai sekoja. Nu viņi bija divi vien Saules sarkanī­gajā starojumā.

Dua pagriezās pret Odīnu.

—  Atļauj man uzdot tev vienu jautājumu, Odīn. Kāpēc tu gribēji mani mācīt?

—   Tāpēc, ka gribēju, — Odīns sacīja. — Tāpēc, ka man patik mācīt un es labprātāk mācu, neka daru ko citu. Vienīgi pašam mācīties man patīk vēl labāk.

—   Un saplūst, protams … Nekas, — Dua pie­metināja, lai atvairītu viņa iebildumus. — Nesāc skaidrot, ka tu runā par prātu un nevis par instinktu. Ja tu tiešām teici taisnību par mācīša­nas prieku, ja es tiešām varu tev ticēt, tad varbūt tu sapratīsi, ko es tev teikšu. Kopš es jūs pametu, Odīn, es esmu daudz ko uzzinājusi. Nav svarīgi, kā. Bet tā tas ir. No emociones manī vairs nav pa­licis nekā, izņemot fizioloģiju. Savā dziļākajā bū­tībā es visa esmu racionālis, vienīgi ceru, ka manī ir vairāk līdzjūtības nekā jūsos. Un es esmu uzzi­nājusi, Odīn, kas mēs patiesībā esam. Tu un es, un Trits, un visas citas triādes uz šīs planētas. Kas mēs patiesībā esam un vienmēr esam bijuši.

—   Kas tad? — Odīns jautāja. Viņš bija sagata­vojies mierīgi klausīties, cik vien ilgi vajadzēs, lai tikai Dua atgrieztos mājās kopā ar viņu, kad būs pateikusi savu sakāmo. Viņš lūgs piedošanu, da­rīs visu, ko viņa vēlēsies. Bet Duai katrā ziņā jā­atgriežas, un Odīnam bija kaut kāda neskaidra, miglaina nojausma, ka viņai tas jādara labprātīgi.

—   Kas mēs esam? īstenībā — gluži nekas, Odīn, — Dua bezrūpīgi, gandrīz smiedamās, sa­cīja. — Vai tas nav dīvaini? Cietņi ir vienīgā dzīvo būtņu suga šajā pasaulē. Vai viņi nav tev to mācījuši? Ir tikai viena suga, jo mēs, Mīkstņi, neesam īsteni dzīvi. Mēs esam mašīnas, Odīn. Tam tā jābūt, jo vienīgi Cietņi ir dzīvi. Vai viņi nav tev to mācījuši, Odīn?

—   Bet, Dua, tās ir mujķības, — Odīns apmulsis nomurmināja.

Duas balss kļuva skarbāka.

—   Jā, mašīnas, Odīn! Mašīnas, ko Cietņi izga- lavo un paši vēlāk iznīcina! Viņi, Cietņi, ir dzīvi. Vienīgi viņi. Viņi daudz par to nerunā. Tas nav vajadzīgs. Viņi visi tāpat to zina. Bet es esmu iemācījusies domāt, Odīn, un no tā mazumiņa, ko zinu, esmu to izsecinājusi. Cietņi dzīvo ārkārtīgi ilgu mūžu, bet galu galā tomēr mirst. Viņiem vairs nedzimst bērni, jo Saule dod par maz enerģijas. Un, tā kā Cietņi mirst,.kaut arī reti, bet bērni viņiem nerodas nemaz, viņu skaits lēnām

arūk. Nav jaunu Cietņu, kas ienestu jaunas asinis nu jaunas domas, tādēļ vecajiem, ilgi dzīvojoša­jiem Cietņiem ir briesmīgi garlaicīgi. Un kā tu domā, Odīn, ko vini dara?

—   Ko tad?

Tas viss bija sava veidā valdzinoši. Pretīgi un reizē valdzinoši.

—   Viņi izgatavo mehāniskus bērnus, ko var mācīt. Tu pats, Odīn, teici, ka labprātāk māci, nekā dari ko citu, vienīgi pašam mācīties un, pro­tams, saplūst tev patīk vēl labāk. Racionāļi ir iz­gatavoti ar Cietņu mentalitāti. Cietņi nesaplūst, un mācīties viņiem ir ārkārtīgi sarežģīti, jo viņi jau bezgala daudz zina. Kas gan cits viņiem at­liek kā vienīgi mācīšanas prieks? Racionāļi ir ra­dīti tikai vienam nolūkam — lai tos mācītu. Emo­ciones un paterni ir radīti tāpēc, ka tie ir nepiecie­šami sevi atražojošai mašinērijai, kas izgatavo jaunus racionāļus. Un jauni racionāļi vienmēr ir vajadzīgi, jo vecie vairs nav derīgi, kad tiem iemā- cits viss iespējamais. Pēc tam kad racionāļi ir uz­ņēmuši visu, ko var, tos iznicina, bet ar gudru ziņu iepriekš tiem iemāca saukt iznīcināšanas pro­cesu par «došanos projām». Un, protams, emocio­nes un paterni dodas projām kopā ar racionāļiem. Pēc tam kad ar viņu palīdzību ir izveidota jauna triāde, viņi vairs nav vajadzīgi.

—   Tas nav taisnība, Dua, — Odīns ar pūlēm izteica. Viņam nebija argumentu, ko likt pretī šai murgainajai shēmai, bet viņš bija cieši pārlie­cināts, ka Dua maldās. (Vai tomēr mazs šaubu tārpiņš dziļi iekšienē negremzās, ka varbūt šī pār­liecība viņam jau pašā sākumā tikusi iedvesta? … Nē, noteikti nē, jo tad jau arī Duai būtu iedvests, ka tas nav taisnība … Bet varbūt viņa ir nepiln­vērtīga emocione, kas nav pienācīgi apstrādāta un … Ak, kas tā par domu! Viņš ir tikpat dulns kā Dua.)

—   Tu izskaties apjucis, Odīn, — Dua teica. — Vai tu tiešām esi pārliecināts, ka es maldos? Protams, tagad viņiem ir Pozitronu Sūknis un ir vai būs visa nepieciešamā enerģija. Drīz viņiem atkal radīsies bērni. Varbūt tas jau notiek. Un Mīkstņu mašīnas viņiem vairs nebūs vajadzīgas, un mēs visi tiksim iznīcināti, piedošanu, mēs visi dosimies projām.

—   Nē, Dua! — Odīns dedzīgi sacīja, vairāk sev nekā viņai. — Es nezinu, kā tu esi nākusi uz šīm domām, bet Cietņi nav tādi. Mēs netiekam iznī­cināti.

—   Nemelo pats sev, Odīn! Viņi ir tādi. Sava labuma dēļ viņi ir gatavi iznīcināt veselu pasauli ar tās būtnēm, veselu Universu, ja būs vajadzīgs. Vai gan viņi kavēsies iznīcināt nedaudzus Mīks- tņus, kas kļuvuši lieki? … Bet viņi ir pieļāvuši vienu kļūdu. Mašinērija ir mazliet samežģījusies, tin racionāļa prāts iekļuvis emociones ķermenī. Es esmu kreisā Eme, vai tu to zini? Mani tā sauca, kad biju bērns, un tā ir taisnība. Es spēju spriest kā racionālis un just kā emocione. Un, būdama šāds savienojums, es cīnīšos pret Cietņiem.

Odīns briesmīgi satraucās. Dua noteikti bija sa­jukusi, taču viņš neuzdrošinājās to pateikt. Viņam vajadzēja Duai kaut kā pielabināties un dabūt viņu atpakaļ uz mājām.

—       Dua, mēs netiekam iznīcināti, kad dodamies projām, — Odīns sirsnīgi sacīja.

—   Nē? Kas tad notiek?

—       Es… es nezinu. Manuprāt, mēs ieejam citā pasaulē, labākā un laimīgākā, un kļūstam līdzīgi . .. līdzīgi… nu, daudz labāki, nekā esam.

Dua iesmējās.

—   Kur tu to dzirdēji? Vai Cietņi tev to pateica?

—       Nē, Dua. Es pats esmu nācis pie tādas pār­liecības. Kopš tu esi aizgājusi, es par to esmu ļoti daudz domājis.

—       Tad domā mazāk, un tu nebūsi tik dumjš! Nabaga Odīn! Ardievu! — Un Dua atkal aizplūs- moja projām. Viņa izskatījās ļoti nogurusi.

—       Pagaidi, Dua! — Odīns iesaucās. — Vai tu tiešām nevēlies redzēt savu mazo viduvīti?

Dua neatbildēja.

—   Kad tu atgriezīsies mājās? — Odīns kliedza.

Dua neatbildēja.

Un Odīns vairs nesekoja viņai, bet dziļi nelai­mīgs nolūkojās, kā viņa nozūd tālumā.

Odīns neteica Tritam, ka sastapis Duu. Kāda tam būtu jēga? Un vairāk viņš Duu netika redzē­jis, kaut gan bieži uzturējās emocioņu iemīļotajās sauļošanās vietās, par spīti tam, ka šad tad tur parādījās viens otrs paterns un noraudzījās viņā

ar stulbām aizdomām. (Trits salīdzinājumā ar lie­lāko daļu paternu bija gara milzis.)

Duas prombūtne sāpēja ar katru dienu vairāk. Un ar katru dienu skaidrāk Odīns juta, ka viņu māc bailes par Duu. Bet viņš nezināja, kāpēc.

Reiz, kad Odīns atgriezās mājas alā, viņu tur gaidīja Lostens. Cietnis nopietni un pieklājīgi uz­klausīja Tritu, kas viņam rādīja jauno bērniņu, pūlēdamies noturēt mazo miglas kamoliņu tā, lai tas nepieskartos Cietnim.

—   Patiešām skaists bērns, Trit, — Lostens sa­cīja. — Viņas vārds ir Derala?

—   Derola, — Trits izlaboja. — Es nezinu, kad pārnāks Odīns. Viņš ļoti daudz klaiņā apkārt…

—   Te es esmu, Losten! — Odīns steidzīgi bilda. — Trit, aiznes bērnu, esi tik labs!

Trits paklausīja, un Lostens, acīm redzami at­vieglots, pagriezās pret Odīnu.

—   Tu droši vien esi ļoti laimīgs, ka nu triāde ir pabeigta, — viņš sacīja.

Odīns gribēja atbildēt ar kādu nenozīmīgu pie­klājības frāzi, taču nespēja un nožēlojami klusēja. Pēdējā laikā viņa un Cietņu attiecības bija kļu­vušas gandrīz biedriskas, viņš sāka neskaidri ap­zināties sevi līdzīgu Cietņiem un runāt ar tiem bez īpašas bijības. Bet Duas trakā iedoma bija visu sabojājusi. Odīns zināja, ka viņai nav tais­nība, un tomēr tagad tuvojās Lostenam tikpat stīvi kā senās dienās, kad uzskatīja sevi par daudz zemāku radījumu nekā Cietņi, par… ma­šīnu?

—   Vai tu esi redzējis Duu? — Lostens jautāja.

Tas bija īsts, nevis pieklājības pēc izteikts jau­tājums. Odīns to uzreiz juta.

—   Tikai vienreiz, god … (Viņš gandrīz izteica «godājamais Cietni», it kā būtu bērns vai paterns.)

Tikai vienreiz, Lostcn. Viņa negrib atgriezties inājās.

—   Viņai jāatgriežas, — Lostens klusu sacīja.

—   Es nezinu, kā to panākt.

Lostens sadrūmis pavērās Odīnā.

—   Vai tu zini, ko viņa dara?

Odīns neuzdrošinājās paskatīties uz Cietni. Vai viņš būtu uzzinājis par Duas trakajām teorijām? Kas gan tad notiks?

Odīns klusēdams deva noliedzošu zīmi.

—       Viņa ir ārkārtīgi neparasta emocione, Odīn, — Lostens sacīja. — Tu taču to zini, vai ne?

—   Jā, — Odīns nopūtās.

—       Arī tu esi savā ziņā neparasts, tāpat Trits. Domāju, ka nevienam citam paternam pasaulē ne­būtu pieticis ne drosmes un uzņēmības nozagt enerģijas bateriju, ne arī attapības to pieslēgt ba- rotavai, kā izdarīja viņš. Jūsējā ir ārkārtīgi ne­parasta triāde, kādas, cik mums zināms, nekad vēl nav bijis.

—   Pateicos!

—       Bet, no otras puses, šāda triāde sagādā arī nepatikšanas, ar ko mēs nebijām rēķinājušies. Mēs gribējām, lai tu māci Duu, jo tas šķita vispiemē­rotākais veids, kā pamudināt viņu labprātīgi izpil­dīt savu funkciju. Mēs neparedzējām, ka tieši tajā brīdī Trits ievilinās viņu barotavā. Patiesību sakot, mēs nedomājām arī, ka viņa tik vētraini reaģēs uz faktu, ka Otra Universa pasaulei jāiet bojā.

—       Man vajadzēja būt piesardzīgākam, atbildot uz viņas jautājumiem, — Odīns bēdīgi sacīja.

—       Tas nebūtu līdzējis. Viņa pati to uzzināja. Mēs arī ar to nebijām rēķinājušies. Odīn, man ļoti žēl, bet man tev tas jāpasaka: Dua ir kļuvusi ār­kārtīgi bīstama. Viņa mēģina apstādināt Pozi­tronu Sūkni.

—   Kā gan viņa to var? Viņa taču netiek tam klāt, un, ja arī tiktu, viņai nepietiek zināšanu, lai kaut ko izdarītu.

—   Viņa var tikt tam klāt. — Mirkli vilcinājies, Lostens turpināja: — Viņa paslēpjas alu sienās, kur ir drošībā no mums.

Pagāja krietns brīdis, kamēr Odīns īsti aptvēra Lostena vārdu nozīmi.

—   Neviena pieaugusi emocione ne… Dua ne­kad to .. . — viņš izstomīja.

—   Tomēr tā ir. Viņa to dara. Netērē laiku, to apstrīdēdams … Dua var iekļūt itin visur. No vi­ņas neko nevar noslēpt. Viņa ir izpētījusi ziņo­jumus, ko mēs esam saņēmuši no Otra Universa. Tiešu pierādījumu mums nav, bet nekā citādi nav izskaidrojams tas, kas notiek.

—   Ak, ak, ak! — Odīns šūpojās uz priekšu un atpakaļ, aiz kauna un bēdām kļuvis pilnīgi necaur­redzams. — Vai Estvolds to zina?

—   Vēl ne, — Lostens drūmi sacīja. — Taču, bez šaubām, viņš to uzzinās.

—   Bet kam Duai vajadzīgi šie ziņojumi?

—   Viņa tos izmanto, lai izstrādātu metodi, kā nosūtīt uz turieni pati savus ziņojumus.

—   Bet viņa taču neprot ne šīs zīmes iztulkot, ne transferēt ziņojumus.

—   Viņa mācās gan vienu, gan otru. Viņa par šiem ziņojumiem zina vairāk nekā pats Estvolds. Dua ir bīstams fenomens — emocione, kas spēj domāt un nepakļaujas kontrolei.

Odīns nodrebēja. Nepakļaujas kontrolei? Tā mēdz teikt par mašīnām!

—   Tik ļauni nevar būt, — viņš sacīja.

—       Tā ir. Viņa jau ir nosūtījusi vienu ziņojumu, un es baidos, ka viņa iesaka Otra Universa būt­nēm apstādināt Pozitronu Sūkņa savu daļu. Ja tas tiks izdarīts pirms viņu Saules eksplodēšanas, mēs būsim bezpalīdzīgi.

—   Bet tad …

—   Viņa jāsavalda, Odīn.

—        Bet… bet kā? Vai jūs gribat uzspridzi­nāt … — Odīna balss aizlūza. Viņš neskaidri zi­nāja, ka Cietņiem ir ierīces alu izveidošanai pla­nētas pamatiezī, bet nu jau sen, kopš pasaules iedzīvotāju skaits bija sācis sarukt, tās tikpat kā vairs netika lietotas. Vai Cietņi būtu nolēmuši fik­sēt Duas atrašanās vietu un uzspridzināt klinti kopā ar viņu?

—       Nē! — Lostens noteikti sacīja. — Mēs ne­varam iznīcināt Duu.

—   Varbūt Estvolds …

—   Arī Estvolds nevar viņu iznīcināt.

—   Ko tad lai dara?

—       Tu, Odīn, vienīgi tu vari palīdzēt. Mēs esam bezspēcīgi, tāpēc mums jāpaļaujas uz tevi.

—   Uz mani? Bet ko es varu darīt?

—       Domā par to, — Lostens uzstājīgā tonī sa­cīja. — Domā!

—   Par ko?

—       Vairāk es nevaru teikt, — Lostens atbildēja, izstarodams ciešanas. — Domā! Laika ir tik maz.

Viņš pagriezās un devās prom, kustēdamies ne­parasti ātri, it kā nebūtu drošs par sevi un baidī­tos pateikt pārāk daudz.

Odīns — izbiedēts, apjucis, izmisis — noraudzī­jās viņam pakaļ.

5c

Trits bija ļoti aizņemts. Bērni allaž prasīja daudz rūpju, bet pat divi mazi kreiseni un divi mazi labeņi kopā būtu vieglāk aprūpējami nekā viena mazā viduve — it īpaši tāda brīnišķīga vi- duve kā Derola. Viņu vajadzēja vingrināt un mie­rināt, pastāvīgi uzraudzīt, lai neiesūcas katrā priekšmetā, kam viņa pieskārās, pierunāt sabiezi- nāties un atpūsties.

Trits ilgi nebija redzējis Odīnu un patiesībā ne­maz pēc tā netiecās. Derola paņēma visu viņa laiku. Bet tad reiz Trits nejauši uzdūrās Odīnam, kad tas savas nišas kaktā tik saspringti kaut ko domāja, ka laistījās visās varavīksnes krāsās.

Piepeši Trits atcerējās.

—   Vai Lostens bija dusmīgs Duas dēļ? — viņš jautāja. Odīns spēji atģidās.

—   Lostens? … Jā, viņš bija dusmīgs. Dua dara lielu ļaunumu.

—   Viņai vajadzētu atgriezties mājās, vai ne?

Odīns cieši palūkojās uz Tritu.

—   Trit, — viņš sacīja, — mums Dua jāpārlie­cina atgriezties mājās. Bet vispirms mums viņa jāatrod. Tu to vari izdarīt. Tagad, kad mums ir mazs bērniņš, tavs paterna jutīgums ir ļoti augsts. Tu vari to izmantot, lai atrastu Duu.

—   Nē, — Trits sašutis atbildēja. — Tas ir vaja­dzīgs Derolai. Nebūs pareizi to izmantot Duai. Turklāt, ja Dua negrib nākt mājās, kaut gan maza viduve ilgojas pēc viņas … un Dua pati arī kād­reiz bija maza viduve … varbūt mēs iemācītos iz­tikt bez viņas.

—   Bet, Trit, vai tu nekad vairs nevēlies saplūst?

—   Nu, triāde tagad ir pabeigta.

—   Tas vēl nav viss, ko dod saplūsme.

—       Bet kur mums jāiet, lai viņu atrastu? Es esmu vajadzīgs mazajai Derolai. Viņa ir smalks bērniņš. Es negribu viņu atstāt.

—       Cietņi gādās, lai Derola tiktu aprūpēta. Mēs abi dosimies uz Cietņu alām un sameklēsim Duu.

Trits domāja. Dua viņu neinteresēja. Viņu vairs neinteresēja pat Odīns. Bija vienīgi Derola. Viņš sacīja:

—       Vēlāk. Vēlāk, kad Derola būs paaugusies. Tagad ne.

—   Trit, mums jāatrod Dua, — Odīns uzstāja.

—  Citādi… citādi mums atņems bērnus.

—   Kas? — Trits jautāja.

—   Cietņi.

Trits klusēja. Viņš nezināja, ko teikt. Kaut ko tādu viņš nekad nebija dzirdējis. Viņš nespēja to aptvert.

—   Trit, mums jādodas projām, — Odīns sacīja.

—   Tagad es zinu, kāpēc. Es esmu par to domājis kopš tā brīža, kad Lostens … Bet lai paliek. Arī Duai un tev jādodas projām. Tagad, kad es zinu, kāpēc, tu jutīsi, ka tas jādara, un es ceru… es domāju… Dua jutīs, ka arī viņai tas jādara. Un mums jādodas projām drīz, jo Dua apdraud pasaules eksistenci.

Trits kāpās atpakaļ.

—        Neskaties uz mani tā, Odīn! Tu man liec … Tu mani spied …

—        Es tevi nespiežu, Trit, — Odīns skumji sa­cīja. — Bet tagad es zinu, un tāpēc tev vajag… Taču mums jāatrod Dua.

—       Nē, nē! — Trits izmisīgi mēģināja pretoties. Odīnā jautās kaut kas jauns un šausmīgs, un viņa paša pastāvēšana neglābjami tuvojās galam. Ne­būs vairs ne Trita, ne rnazās viduves. Visiem ci­tiem paterniem viņu mazās viduves bija ilgu laiku, bet Tritam tā būs gandrīz tūlīt jāzaudē.

Tas nebija taisnīgi. Ak, tas nebija taisnīgi!

—  Tā ir Duas vaina, — Trits elsoja. — Lai viņa dodas projām pirmā.

Nesatricināmā mierā Odīns sacīja:

—   Nē. Tas jādara mums visiem …

Un Trits zināja, ka tā ir… tā ir … tā ir …

6a

Dua jutās izdēdējusi, nosalusi, sarukusi. Kopš tās reizes, kad Odīns bija viņu atradis, viņa vairs nemēģināja atpūsties virspusē un uzsūkt Saules gaismu. Pie Cietņu baterijām viņa barojās nere­gulāri. Viņa baidījās palikt ilgi ārpus klints drošā patvēruma, tāpēc rija barību ātriem malkiem un nekad nepaguva paēst pietiekami.

Viņa pastāvīgi jutās izsalkusi, it īpaši kopš tā laika, kad uzturēšanās klintī sāka viņu nogur­dināt. Bija tā, it kā viņa tagad tiktu sodīta par to, ka agrāk mēdza iziet virspusē tikai saulrietā un ēda tik maz.

Vienīgi doma par darāmo darbu deva Duai spēku panest nogurumu un izsalkumu. Reizēm vi­ņai gandrīz gribējās, lai Cietņi viņu iznīcinātu — bet tikai pēc tam, kad viņa būs savu paveikusi.

Kamēr Dua atradās klintī, Cietņi bija bezspē­cīgi. Dažreiz viņa tos sajuta ārpus klints. Cietņi bija nobijušies. Reizēm Duai likās, ka tie baidās par viņu, bet tā nevarēja būt. Kāpēc gan Cietņi lai baidītos viņas dēļ, baidītos, ka viņa dosies pro­jām aiz barības trūkuma, aiz nespēka? Nē, Cietņi

baidījās no viņas, baidījās no mašīnas, kas nedar­bojās tā, kā bija paredzēts; tāds brīnums viņus šausmināja, padarīja bezpalīdzīgus.

Dua uzmanīgi vairījās no Cietņiem. Viņa vien­mēr zināja, kur tie atrodas, tādēļ tie nevarēja viņu ue notvert, ne aizkavēt.

Cietņi nevarēja vienlaikus būt visur. Turklāt Duai likās, ka viņas tuvumā Cietņu jau tā vājā -ajušanas spēja zūd pavisam.

Viņa izvirmuļoja no klints un pētīja no Otra Universa saņemto ziņojumu dublikātus. Cietņi ne­zināja, ka tieši tie Duu interesē. Ja arī viņi ziņo­jumus paslēptu, Dua tos tik un tā atrastu. Ja viņi los iznīcinātu, tam nebūtu nozīmes. Dua spēja tos atcerēties.

Sākumā Dua ziņojumus nesaprata, bet uzturē­šanās klintīs vērta viņas uztveres spēju arvien asāku, tā ka vēlāk viņa it kā saprata bez sa­prašanas. Simboli, kuru nozīmi viņa nezināja, iedarbojās uz viņas sajūtām.

Dua atlasīja dažas zīmes un nolika tajā vietā, no kurienes tās varēja nokļūt Otrā Universā. Šīs zīmes bija B-A-Z-I-A-S. Duai nebija ne jausmas, ko tās varētu nozīmēt, bet to izskats iedvesa viņai baiļpilnu nemieru, un viņa centās šo sajūtu ielikt savā ziņojumā. Varbūt Otra Universa būtnes, to pētījot, arī jutīs bailes un nemieru.

Kad pienāca atbildes, Dua tajās juta satrau­kumu. Visas atbildes viņa nesaņēma. Dažreiz Cietņi tās atrada pirmie. Droši vien tagad viņi zi­nāja, ko Dua dara. Taču viņi neprata iztulkot sim­bolus, nespēja pat sajust emocijas, ko tie pauda.

Tādēļ Dua neraizējās. Lai Cietņi zina, tie viņu nenotvers, kamēr viņa savu būs padarījusi.

Dua gaidīja ziņojumu, kurā būtu emocijas, ko viņa gribēja saņemt. Tas pienaca: SŪKNIS SLIKTS.

Tajā bija bailes un naids. Tieši to Dua bija gri­bējusi. Viņa nosūtīja to atpakaļ izvērstākā formā — vairāk baiļu, vairāk naida … Tagad Otra Universa būtnes sapratīs. Tagad viņas ap­stādinās Sūkni. Cietņiem būs jāmeklē cita izeja, cits enerģijas avots, no Otra Universa viņi to! vairs nesaņems, un visi daudzie tūkstoši turienes! radījumu neaizies bojā.

… Ieslīgusi tādā kā transā, Dua ilgi kvernēja klintī. Viņa izmisīgi alka pēc barības un gaidīja brīdi, kad varēs izlīst laukā un piekļūt pie Cietņu akumulatora. Bet vēl kaislāk viņa vēlējās, lai šis akumulators būtu tukšs. Viņa vēlējās izsūkt no tā pēdējo barības drusciņu un zināt, ka enerģija vai­rāk nepienāks un viņas uzdevums ir paveikts.

Beidzot Dua iznira no klints un pārdroši ilgi palika ārā, iesūkdama sevī vienas baterijas sa­turu. Viņa gribēja to iztukšot līdz pēdējam, pār­liecināties, ka tā vairs neuzpildās, bet… enerģijas avots bija neizsīkstošs … neizsīkstošs …

Dua saviļņojās un riebumā atrāvās no baterijas. Tātad Pozitronu Sūknis joprojām darbojās. Vai vi­ņas ziņojumi nebija pārliecinājuši Otra Universa radījumus izbeigt sūknēšanu? Vai viņi tos nebija saņēmuši? Vai nebija sapratuši to nozīmi?

Viņai jāmēģina vēlreiz. Jāpasaka tas skaidrāk par skaidru. Viņa ietvers ziņojumā visas simbolu kombinācijas, kas likās viešam briesmu sajūtu, vi­sas kombinācijas, kas varētu aiznest uz Otru Uni­versu lūgumu izbeigt sūknēšanu.

Dua sāka izmisīgi atveidot simbolus metālā, bez apdoma izmantodama enerģiju, ko tikko bija uz­sūkusi no baterijas, līdz tā visa bija iztērēta un viņa jutās tik nogurusi kā vēl nekad.

SŪKNIS NĒ IZBEIGT NE IZBEIGT MĒS NĒ IZBEIGT SŪKNIS MĒS NĒ DZIRDĒT BRIES­MAS NĒ DZIRDĒT NĒ DZIRDĒT JŪS IZBEIGT LUDZU IZBEIGT JŪS IZBEIGT TAD MĒS IZ­BEIGT LŪDZU JŪS IZBEIGT BRIESMAS BRIESMAS BRIESMAS IZBEIGT IZBEIGT JŪS IZBEIGT SŪKNIS

Tas bija viss, ko viņa varēja darīt. Viņā vairs nebija nekā, vienīgi plosošas sāpes. Viņa nolika ziņojumu vietā, no kurienes to varēja transferēt, negaidīja, lai Cietņi to neviļus nosūtītu. Slīg­dama mokpilnā miglā, viņa manipulēja ar slē­džiem, kā bija redzējusi darām Cietņus, brīnu­mainā kārtā atrazdama sevī vēl enerģiju to pa­veikt.

Ziņojums izgaisa skatienam un tāpat pagaisa ala purpursārtā reiboņa mirgā. Viņa… devās projām … zaudējusi pēdējos spēkus …

Odīn … Tri …

6b

Odīns nāca. Viņš plūsmoja tik ātri kā vēl ne­kad. Viņš bija sekojis Trita saasināto jutekļu uz­tverei, bet tagad jau atradās pietiekami tuvu, lai arī pats ar saviem trulākajiem jutekļiem samanītu Duu. Viņš juta, kā plaiksnījot dziest Duas apziņa, un steidzās pie viņas, bet Trits sparīgi klunkuroja nopakaļ, elsdams un saukdams: — Ātrāk! Āt­rāk! …

Odīns atrada Duu sabrukušu, tik tikko dzīvu, sa­rāvušos tik maziņu, kādu viņš pieaugušu emocioni nekad vēl nebija redzējis.

—   Trit, — Odīns sacīja, — atnes šurp bateriju! Nē, nē, nemēģini nest viņu! Viņa ir pārāk izreti­nāta. Ja viņa iesūksies grīdā …

Tagad šeit sāka pulcēties arī Cietņi. Viņi, pro­tams, bija nokavējušies, jo nespēja tālumā sajust citas dzīvības formas. Ja nebūtu atsteigušies Odīns ar Tritu, būtu bijis par vēlu Duu glābt. Viņa nebūtu devusies projām, viņa būtu patiešām gājusi bojā … un … un reizē ar viņu būtu iznīci­nāts kas vairāk, nekā viņa pati apzinājās.

Tagad, kad Dua, uzņemot enerģiju, lēnām at­guva dzīvības spēkus, Cietņi klusēdami stāvēja līdzās.

Odīns izslējās — tas bija cits, jauns Odīns, kurš precīzi zināja, kas notiek. Ar dusmīgu žestu viņš valdonīgi pavēlēja Cietņiem aiziet… un tie paklausīja. Klusēdami. Neiebilzdami.

Dua sakustējās.

—   Vai ar viņu viss kārtībā, Odīn? — Trits jau­tāja.

—   Klusu, Trit! — Odīns sacīja. — Dua?

—  Odīn? — Dua saviļņodamās čukstēja. —Man likās, ka esmu devusies projām.

—   Vēl ne, Dua. Vēl ne. Vispirms tev jāpaēd un jāatpūšas.

—   Vai arī Trits ir šeit?

—   Te es esmu, Dua, — Trits sacīja.

—   Nemēģiniet mani nest atpakaļ, — Dua sa­cīja. — Viss ir galā. Es esmu izdarījusi, ko gri­bēju. Pozitronu Sūknis drīz … drīz beigs darbo­ties, es esmu par to pārliecināta. Cietņiem jopro­jām būs vajadzīgi Mīkstņi, un viņi rūpēsies par jums abiem vai vismaz par bērniem.

Odīns neteica ne vārda un aizliedza runāt arī Tritam. Viņš ļāva enerģijai lēnām, ļoti lēnām ieplūst Duā. Laiku pa laikam viņš atslēdza bate- liju, lai Dua mazliet atpūstos, tad atkal turpināja barot viņu.

—  Pietiek, pietiek … — Dua sāka murmināt. Viņas substance mutuļoja arvien spēcīgāk.

Tomēr Odīns joprojām baroja viņu.

—   Dua, — viņš beidzot ierunājās. — Tev nebija taisnība. Mēs neesam mašīnas. ,Es skaidri zinu, kas mēs esam. Es būtu atnācis pie tevis ātrāk, ja būtu to uzzinājis agrāk, bet es to sapratu tikai pēc lam, kad Lostens lūdza mani domāt. Un es do­māju, domāju ļoti intensīvi. Taču pat tā tas iznāca gandrīz pāragri.

Dua ievaidējās, un Odīns uz brīdi apklusa.

—   Klausies, Dua, — viņš turpināja. — Patie­šām, eksistē tikai viena dzīvu būtņu suga. Cietņi ir vienīgie dzīvie radījumi pasaulē. Tu to apjauti, un tiktāl tev bija taisnība. Bet tas nenozīmē, ka Mīkstņi nebūtu dzīvi; tas tikai nozīmē, ka mēs pie­deram pie tās pašas vienīgās sugas, Mīkstņi ir Cietņu nenobriedušās formas. Vispirms mēs esam Mīkstņu bērni, tad pieauguši Mīkstņi, pēc tam Cietņi. Vai tu saproti?

—   Ko? Ko? — Trits apjucis iesaucās.

—   Ne tagad, Trit, — Odīns sacīja. — Ne tagad. Gan arī tu sapratīsi, bet šobrīd es stāstu Duai. — Viņš visu laiku vēroja Duu, kuras substance pa­mazām kļuva necaurspīdīga.

—   Redzi, Dua, — Odīns teica, — ikreiz, kad mēs saplūstam, ikreiz, kad triāde saplūst, mēs kļūstam par Cietni. Katrs Cietnis. ietver sevī trīs Mīkstņus, tāpēc viņš ir ciets. Saplūsmes laikā, kad apziņa zudusi, mēs esam Cietnis. Bet tikai uz laiku, un pēc tam mēs to neatceramies. Mēs ne­varam ilgi palikt par Cietni, mums jāatgriežas. Bet visu savu mūžu mēs turpinām attīstīties, un šai attīstībai ir vairākas pakāpes. Katrs piedzimu­šais bērns iezīmē jaunu pakāpi. Pēc trešā bērna — mazās emociones rašanās mūsu attīstība sasniedz pēdējo pakāpi, kad racionāļa prāts viens pats, bez abiem pārējiem, spēj atcerēties šos Cietņa eksis­tences brīžus. Tad un tikai tad viņš spēj vadīt sa­plūsmi tā, ka tajā rodas pastāvīgs Cietnis un triāde sāk dzīvot jaunu, vienotu dzīvi, kurā galve­nais ir mācīšanās un intelekts. Es tev jau tiku tei­cis, ka došanās projām ir līdzīga piedzimšanai no jauna. Toreiz es vēl visu īsti nesapratu, bet tagad zinu.

Dua raudzījās Odīnā un pūlējās smaidīt.

—   Kā tu vari tam ticēt, Odīn? Ja tas tā būtu, vai tad Cietņi nebūtu tev to jau sen pateikuši? Un arī mums visiem?

—   Viņi to nevarēja, Dua. Kādreiz, sensenos lai­kos, saplūsmē notika tikai ķermeņu atomu savie­nošanās. Bet evolūcija pamazām attīstīja prātu. Uzklausi mani, Dua: saplūsme nozīmē arī prātu savienošanos, un to panākt ir daudz grūtāk, daudz sarežģītāk. Lai pilnīgi un uz visiem laikiem sakau­sētu kopā triādes locekļu prātus, racionālim jāsa­sniedz noteikts attīstības līmenis. Tas ir sasniegts tad, kad viņš pilnīgi patstāvīgi izprot visas parā­dības un likumsakarības, kad viņa prāts ir kļuvis pietiekami ass, lai atcerētos, kas noticis līdzšinējo saplūsmju laikā. Ja racionālim to pateiktu, viņa attīstība apstātos un nebūtu iespējams pareizi no­teikt pēdējās, galīgās saplūsmes laiku. Cietnis iz­veidotos nepilnvērtīgs. Kad Lostens lūdza mani domāt, viņš ļoti riskēja. Pat tas varēja … ceru, ka ne … Attiecībā uz mums, Dua, tas ir īpaši sva­rīgi. Paaudžu paaudzēm Cietņi ir ļoti rūpīgi vei­dojuši triādes, lai rastos sevišķi gudri Cietņi, un mūsu triāde bija vislabākā, kāda tiem jebkad bi­jusi. It īpaši tu, Dua. It īpaši tu. Lostens senāk bija triāde, kurā tu piedzimi kā viduve. Daļa no viņa bija tavs paterns. Viņš tevi labi pazina. Viņš tevi atveda pie Trita un manis.

Dua izslējās. Viņas balss bija gandrīz normāla.

—  Odīn! Vai tu to visu stāsti, lai mani nomie­rinātu?

—   Nē, Dua! — iejaucās Trits. — Es arī to jūtu. Es arī. Es skaidri nezinu, ko, bet es to jūtu.

—   Tā ir, Dua, — Odīns sacīja. — Arī tu to ju­tīsi. Vai tu nesāc atcerēties, ka mūsu saplūsmes laikā esi bijusi Cietnis? Vai tu nevēlies saplūst ta­gad? Pēdējo reizi? Pašu pēdējo reizi?

Odīns pacēla Duu. Viņa drudžaini trīcēja un, kaut arī mazliet pretojās, sāka izretināties.

—   Ja tas, ko tu stāsti, ir taisnība, Odīn, — viņa izdvesa, — ja mums jākļūst par Cietni, tad man šķiet, ka mēs būsim svarigs Cietnis. Vai ne?

—   Pats svarīgākais. Labākais, kāds jebkad ra­dies. Tā tiešām būs … Trit, nostājies tur! Tā nav šķiršanās, Trit! Mēs būsim kopā, kā vienmēr esam vēlējušies. Dua arī. Tu, Dua, arī.

—  Tad mēs varēsim pārliecināt Estvoldu, ka Sūknis jāapstādina. Mēs piespiedīsim …

Sākās saplūsme. Cits pēc cita atkal ienāca Cietņi, lai būtu klāt svarīgajā brīdī. Odīns redzēja viņus neskaidri, jo sāka ieplūst Duā.

Tas nebija tā kā citās reizēs. Nekādas ekstāzes. Tikai maiga, vēsa, pilnīgi mierīga kustība. Odīns juta, ka kļūst par Duas daļu, un šķita, ka visa pa­saule ieplūst viņa /viņas saasinātajās sajūtās. Po­zitronu Sūknis joprojām vēl darbojās… viņš/ viņa to skaidri sajuta … Kāpēc tas vēl darbojās?

Viņš bija arī Trits, un rūgta zaudējuma sajūta ar dzeļošu asumu piepildīja viņa/viņas/viņa ap­ziņu. Ak, mani bērniņi …

Un viņš iekliedzās. Tās bija pēdējais kliedziens ar Odīna apziņu, taču tai pašā laikā tas bija Duas kliedziens.

— Nē, mēs nevarēsim pārliecināt Estvoldu. Mēs esam Estvolds. Mēs …

Kliedziens, kas bija un reizē nebija Duas klie­dziens, aprāvās, un Duas vairs nebija. Un nekad vairs nebūs. Nebūs arī ne Odīna, ne Trita.

7abc

Estvolds panācās uz priekšu un ar vibrējošiem gaisa viļņiem skumji sacīja gaidošajiem Cietņiem: — Tagad es vienmēr būšu kopā ar jums. Un ir tik daudz ko darīt…

III. …CĪNĀS VELTĪGI?

Selēna Lindstroma starojoši smaidīja un soļoja atsperīgā, it kā lēkājošā gaitā, kas pirmajā brīdī tūristus pārsteidza, bet drīz vien tika atzīta par savdabīgi graciozu.

—   Laiks ieturēt lenču, — viņa jautri sacīja. — Viss pašražots, lēdijas un džentlmeņi. Varbūt garša jums liksies neparasta, bet kaloriju saturs ir augsts… Lūdzu šeit, ser! Domāju, jums nebūs nekas pretī sēdēt kopā ar dāmām … Vienu mir­kli! Vietu pietiks visiem … Piedodiet, dzērienus jūs varēsiet izvēlēties, bet pamatēdiens būs viens. Teļa cepetis… Nē, nē! Kā smarža, tā konsistence ir mākslīgi radīta, bet tas patiešām nav slikts.

Tad, viegli nopūzdamās, apsēdās arī viņa pati, un starojošais smaids viņas sejā kļuva mazlietiņ blāvāks.

Viens no tūristiem nosēdās viņai pretī.

—   Vai jums nebūs iebildumu? — viņš jautāja.

Selēna pavērās vīrietī ar ašu, pētījošu skatienu.

Viņai piemita spēja ātri novērtēt cilvēkus, un šis nelikās nepatīkams.

—   Nepavisam, — viņa sacīja. — Bet vai tad jūs neesat kopā ar kādu šajā grupā?

Vīrietis papurināja galvu.

—   Nē. Es esmu viens. Un, pat ja tā nebūtu, es sevišķi nejūsmoju par zemiķu sabiedrību.

Selēna atkal palūkojās uz viņu. Vīrietim bija gadu piecdesmit, un viņš izskatījās noguris, vie­nīgi spožās, zinātkārās acis šķita jauneklīgas. Tas neapšaubāmi bija gravitācijas sloga nomāktais Zemes cilvēks.

—  «Zemiķis» ir Mēness izteiciens, turklāt ne vi­sai jauks, — viņa sacīja.

—   Es pats esmu no Zemes, — vīrietis atbildēja, — un tādēļ, man šķiet, droši varu to lietot. Ja vien jus neiebilstat.

Selēna paraustīja plecus, it kā teikdama: «Da­riet, kā vēlaties.»

Acis viņai bija mazliet austrumnieciskas kā dau­dzām Mēness sievietēm, bet mati zaigoja medus krāsā un deguns bija paprāvs. Viņa nenoliedzami bija pievilcīga, nekādā ziņā nebūdama klasiski skaista.

Zemietis raudzījās uz vārda plāksnīti, ko Se­lēna nēsāja piespraustu pie blūzes kreisajā pusē virs augsto, ne pārāk lielo krūšu izliekuma. Selēna juta, ka viņš patiešām skatās uz plāksnīti, nevis uz krūtīm, kaut gan, gaismai krītot attiecīgā leņķī, blūze kļuva puscaurspīdīga un zem tās nekāda cita apģērba nebija.

—  Vai šeit ir daudz Selēnu? — viņš jautāja.

—   O jā. Simtiem. Arī Sintijas, Diānas un Arte- mīdas. Selēna ir mazliet apnicīgs vārds. Pusi no Selēnām, ko es pazīstu, sauc par Sellām un otru pusi par Enijām.

—   Un kas esat jūs?

—   Ne viena, ne otra. Es esmu Selēna — ar vi­sām trim zilbēm. SE-LE-NA, — viņa sacīja, skaidri izrunādama katru zilbi, — tiem, kas sauc mani vārdā.

Zcmieša sejā parādījās smaids — mazliet ne­veikls, it kā viņš nebūtu radis smaidīt.

—       Un ja kāds pajautā, vai jūs sastāvat no se lēna?

—   Otrreiz viņš to nejautās! — Selēna atcirta

—   Bet vispār jautā gan?

—   Muļķu pasaulē netrūkst.

Pie galdiņa bija pienākusi oficiante un ar ātrām,

līganām kustībām nolika viņiem priekšā šķīvjus.

Zemietis bija acīm redzami sajūsmināts. Viņš teica oficiantei:

—   Jums tie lidināt nolidinās uz galda.

Oficiante pasmaidīja un aizgāja tālāk.

—       Neiedomājieties tikai jūs darīt tāpat, — Se­lēna sacīja. — Viņa ir pieradusi pie mūsu gravi­tācijas un prot tai piemēroties.

—        Bet, ja es mēģinātu, man viss nokristu zemē? Jā?

—   Jūs pamatīgi izblamētos.

—   Labi, es nemēģināšu.

—        Pilnīgi iespējams, ka drīz vien kāds to mē­ģinās. Un šķīvis izlidos no rokas, viņš pūlēsies to saķert, bet nevarēs un pats novelsies no krēsla. Es vienmēr tūristus brīdinu, bet tas nelīdz, viņi tikai vēl vairāk apjūk. Visi pārējie smejas, tas ir, tūristi. Mēs tādas ainas esam redzējuši pārāk bieži un nesaskatām tur nekā jocīga, vienīgi lieks uz­kopšanas darbs.

Zemietis uzmanīgi cēla dakšiņu pie mutes.

—       Jums taisnība. Pat visvienkāršākās kustības šķiet ērmotas.

—       Jūs diezgan ātri pieradīsiet. Vismaz ēšanas iemaņas apgūsiet. Staigāt ir grūtāk. Es nekad vēl neesmu redzējusi Zemes cilvēku, kas būtu spējīgs šeit skriet. Pa īstam skriet.

Kādu brīdi viņi ēda klusēdami. Tad vīrietis jau­tāja:

—       Ko nozīmē šis L? — Viņš atkal skatījās uz Selēnas vārda plāksnīti. Tur bija rakstīts: «Se­lēna Lindstroma L.»

—       Tas nozīmē «Luna», — viņa vienaldzīgi at­bildēja, — lai es atšķirtos no imigrantiem. Es esmu šeit dzimusi.

—   Patiešām?

—       Kas tur ko brīnīties? Jau vairāk nekā pus­gadsimtu šeit dzīvo un strādā cilvēki. Vai jīis do­mājat, ka bērni viņiem nedzimst? Dažiem, kas paši te dzimuši, tagad ir jau mazbērni.

—   Cik jums gadu?

—   Trīsdesmit divi.

Zemietis pārsteigts palūkojās viņā, tad nomur­mināja:

—   Ak jā, protams.

Selēna uzrāva uzacis.

—       Tātad jūs saprotat? Vairumam zemiešu tas ir jāpaskaidro.

—       Es zinu pietiekami daudz, lai apjēgtu, ka lie­lākā daļa ārējo novecošanās pazīmju, kā, piemē­ram, vaigu noļukšana un krūšu nokarāšanās, ir gravitācijas spēka nenovēršamā uzvara pār audiem. Tā kā uz Mēness gravitācija ir sešreiz mazāka nekā uz Zemes, patiešām nav grūti sa­prast, ka cilvēki šeit ilgi izskatās jauni.

—       Tikai izskatās, — Selēna sacīja. — Tas neno­zīmē, ka mēs šeit būtu nemirstīgi. Mūža ilgums ir apmēram tāds pats kā uz Zemes, bet lielākā daļa no mums vecumā jūtas mundrāki.

—       Tas, protams, ir ieguvums … Taču par to tiek arī pienācīgi samaksāts, man šķiet. — Viņš tikko bija iedzēris pirmo malku kafijas. — Jums jādzer šis … — Zemietis saminstinājās, meklēdams piemērotu vārdu, un to, kas prasījās uz mēles, tā arī nepateica.

—   Mēs varētu importēt produktus un dzērienu no Zemes, — Selēna uzjautrināta sacīja, — be nelielā daudzumā, tā ka to pietiktu tikai niecīgai daļai no mums un neilgu laiku. Nav jēgas lieki noslogot kuģus, ja varam tos izmantot svarīgākām vajadzībām. Turklāt mēs esam pieraduši pie šīs suslas. Vai varbūt jūs gribējāt to apzīmēt ar vēl spēcīgāku vārdu?

—   Kafiju ne, — zemietis atbildēja. — Es no­lēmu to pataupīt ēdienam. Šī tiešām ir susla … Sakiet, mis Lindstroma, kāpēc tūristu maršrutā nav ietverts protonu sinhrotrons?

—   Protonu sinhrotrons? — Selēna beidza dzert savu kafiju un lēnām pārlaida skatienu telpai, it kā apsvērtu, vai nav laiks aicināt visus celties no galda. — Tas ir Zemes īpašums un tūristiem ne­tiek rādīts.

—   Jūs gribat teikt, ka tas nav pieejams arī ķi­niešiem?

—   O nē. Nekā tamlīdzīga. Lielākā daļa sinhro- trona perspnāla ir lunieši. Tikai noteicēja pār to ir Zemes valdība. Tūristus tur neielaiž.

—   Man ļoti gribētos to redzēt, — zemietis sa­cīja.

—   Ticu, ka gribētos… Bet jūs esat atnesis man veiksmi: neviens nesūdzas par ēdienu, ne­viens no šīs sasodītās publikas nav nogāzies uz grīdas.

Selēna piecēlās un sacīja:

—   Lēdijas un džentlmeņi, pēc apmēram desmit minūtēm mēs dosimies tālāk. Lūdzu, atstājiet uz galdiem visu, kā ir. Tie, kas vēlas, var sakārtoties tualetes istabās. Tagad mēs apskatīsim pārtikas ražošanas fabrikas, no kuru produkcijas tiek ga­tavotas tādas maltītes, kādu jūs tikko ieturējāt.

Selēnas dzīvoklis, protams, bija mazs un šaurs, h I savdabīgi izveidots un labiekārtots. Visos trīs logos bija redzama zvaigžņu panorāma; tā lēnām mainījās, zvaigznēm virknējoties. arvien jaunās grupās, kam nebija ne mazākās līdzības ar reāliem zvaigznājiem. Kad Selēna vēlējās, jebkuru no lo­giem varēja pārslēgt uz teleskopisku palielinā­jumu.

Berons Nevils šīs zvaigžņu ainas nevareja ciest. Viņš vienmēr mēdza pikti tās izslēgt un sacīja: <vKā tev tas var patikt? Tu esi vienīgā no maniem paziņām ar tik sliktu gaumi. Nerodas taču pat ilū­zija, ka šie miglāji un zvaigžņu kopas reāli ek­sistētu.»

Un Selēna, vēsi paraustījusi plecus, mēdza at­bildēt: «Ko nozīmē eksistēt? Kā tu zini, vai tās zvaigznes ārpusē patiešām eksistē? Manī šis skats vieš brīvības un kustības sajūtu. Kāpēc gan pati savā dzīvoklī es nevarētu to atļauties?»

Tad parasti Nevils kaut ko nomurmināja un ne­gribīgi taisījās panorāmas ierīci atkal ieslēgt, bet Selēna sacīja: «Lai paliek.»

Mēbeles bija viegli noapaļotas formas, un sienas rotāja klusinātos, neuzbāzīgos toņos ieturēti de­kori. Nekur nebija attēlots nekas tāds, ko varētu saukt par dzīvu būtni.

«Dzīvu būtņu vieta ir uz Zemes,» Selēna mēdza teikt, «nevis uz Mēness.»

Arī tagad, atgriezusies mājās, viņa tur sastapa Neviļu. Berons zvilnēja uz vieglā dīvāna ar vienu sandali kājā. Otra bija nomesta līdzās uz grīdas, un sārtas svītras uz viņa vēdera tieši virs nabas liecināja, ka nupat viņš domīgi kasījis šo vietu.

—   Uzvāri kafiju, Bcron, esi tik labs! — Se lēna sacīja un ar graciozu kustību veikli izslīdēj no savām drēbēm. Atviegloti nopūzdamās, viņa Jāva tām nokrist uz grīdas un ar kāju iespēra kaktā.

—   Cik brīnišķīgi no tām atbrīvoties! — viņa no­priecājās. — Tas manā darbā ir visnepatīkamā­kais, ka jāģērbjas kā zemiķim.

Nevils rosījās virtuves nišā. Viņš nepievērsa Se- lēnas vārdiem uzmanību, jo bija tos dzirdējis ne reizi vien.

—   Kas noticis ar tavu ūdens apgādi? — viņš jautāja. — Krāns tik tikko pil.

—   Jā? — viņa attrauca. — Nu, laikam es būšu pārtērējusi limitu. Esi pacietīgs!

—  Vai šodien bija kādas nepatikšanas?

Selēna paraustīja plecus.

—   Nē. Tas pats, kas vienmēr. Skaties, kā viņi klunkurodami staigā, izliekas ar patiku ēdam mūsu barību un droši vien gaida, vai neaicinās viņus izģērbties … Tā tikai vēl trūka! Pretīgi pat iedo­māties.

—  Vai tu sāc kļūt klīrīga? — Berons uzlika uz galda divas mazas tasītes ar kafiju.

—   Sai gadījumā tā nemaz nav klīrība. Viņi ir krunkaini, ļengani, uzburbuši un baciļu pilni. Kaut arī izgājuši karantīnu, tik un tā viņi ir baciļu pilni… Kas tev jauns?

Berons papurināja galvu. Lunietim viņš bija ne­parasti smagnējs, un paradums pastāvīgi turēt acis šauri piemiegtas piešķīra viņa sejai gandrīz īgnu izteiksmi. Citādi viņa vaibsti bija samērīgi un, pēc Selēnas domām, visai glīti.

—   Nekā sevišķa, — viņš sacīja. — Mēs jopro­jām gaidām pilnvaroto maiņu. Jāredz, kas par putnu ir šis Gotšteins.

—   Vai viņš var sagādāt grūtības?

—       Ne lielākas, kā jau ir. Galu galā, ko viņi var i /.darīt? Iesūtīt spiegu? Nav iespējams nomaskēt zemiķi par lunieti. — Un tomēr Berons izskatījās noraizējies.

Selēna iesūca malku kafijas un vērīgi palūkojās viņā.

—       Arī lunieši pēc savas pārliecības var būt zemiķi.

—       Jā gan, bet kā lai zina, kuri tie ir. Dažreiz man liekas, ka es nevaru uzticēties… Nu, lai paliek. Es izšķiežu neticami daudz laika savam

inhrotrona projektam un netieku uz priekšu. Vienmēr atrodas kaut kas svarīgāks.

—       Droši vien viņi neuzticas tev un ne bez pa­mata. Nevajag staigāt apkārt ar tādu sazvērnie­cisku ģīmi!

—       Es to nemaz nedaru. Ar vislielāko prieku es aizietu no sinhrotrona un nekad vairs tur neat­grieztos, bet tad viņiem patiešām rastos aizdo­mas … Ja tu esi pēc velna šķiedusies ar ūdeni, Selēna, tad diez vai mēs varam cerēt uz otru tasīti.

—       Nē, nevaram. Bet, ja runājam par ūdeni, tad tu pats esi palīdzējis man to pārtērēt. Pagājušo nedēļu tu šeit divreiz gāji zem dušas.

—       Es tev aizdošu no savējā. Nezināju, ka tu tik smalki rēķini.

—   Ne jau es — mans ūdens mērītājs.

Selēna pabeidza dzert savu kafiju un domīgi vērās tukšajā tasītē.

—       Viņi, šie tūristi, vienmēr šķobās, dzerot mūsu kafiju, — viņa sacīja. — Un es tā arī īsti nesa­protu, kāpēc. Man tā garšo labi. Vai tu, Beron, esi kādreiz dzēris Zemes kafiju?

—   Nē, — viņš īsi atteica.

—   Es esmu. Vienreiz. Kāds tūrists bija slepeni ievedis paciņas ar tā saukto beznosēdumu kafiju.1 Viņš man piedāvāja dažas, cerēdams uz… nu, zināmu laipnību … Acīmredzot uzskatīja, ka viņa kafija ir tā vērta.

—   Un tu to paņēmi?

—  Aiz ziņkārības. Tā bija rūgta, ar metālisku piegaršu. Man tā likās pretīga. Tad es šim tūris­tam pateicu, ka lunieši nemēdz ielaisties tādos sa­karos ar zemiešiem, un viņš pats kļuva rūgts, ar metālisku piegaršu.

—  Tu man to nekad neesi stāstījusi. Viņš taču nemēģināja uzmākties, ko?

—   Patiesībā, kas tev par daļu? Nu, nē, viņš to nedarīja. Ja, par spīti nepierastajai gravitācijai, būtu mēģinājis, tad izlidotu no manas istabas kā korķis un atjēgtos pirmajā koridorā.

—  Ak jā, — Selēna turpināja. — Šodien man piestāja vēl viens zemiķis. Par varēm gribēja sē­dēt pie mana galdiņa.

—   Un ko viņš piedāvāja apmaiņai pret to, ko tu tik delikāti dēvē par «zināmu laipnību»?

—   Sēdēja kopā ar mani, un viss.

—   Un blenza uz tavām krūtīm?

—   Tāpēc jau tās ir, taču viņš to nedarīja. Viņš blenza uz manu vārda plāksnīti… Starp citu, nav svarīgi, ko viņš izfantazējās. Vēlmes var būt visā­das, bet man tās nav jāizpilda. Vai tiešām tiiļ domā, ka es kāroju likties gultā ar zemieti? Re­dzēt, kā viņš nomokās, pūlēdamies piemēroties gravitācijas laukam, pie kura nav pieradis? Iespē­jams, ka tādi gadījumi ir bijuši, bet ne ar mani, un nekā laba es par šādiem romāniem neesmu dzirdējusi. Skaidrs? Vai varu atgriezties pie šī zemiķa? Viņam ir tā ap piecdesmit. Un acīm­redzot nav bijis nekāds skaistulis pat divdesmit

gadu vecumā. Tomēr izskatās visai interesants.

—       Labi. Portrets man nav vajadzīgs. Kas tad ir ar viņu?

—  Viņš jautāja par protonu sinhrotronu!

Nevils pietrūkās kājās un mazliet salīgojās —

uz Mēness pēc straujas kustības tas bija gandrīz neizbēgami.

—   Ko tieši viņš jautāja?

—      Neko. Kāpēc tu tā uztraucies? Tu lūdzi mani vienmēr pastāstīt, ja kāds tūrists izturas neparasti, un šis gadījums man šķita neparasts. Nekad ag- lak man neviens nav jautājis par sinhrotronu.

—       Nu, labi. — Nevils brīdi klusēja, tad nor­mālā balsī vaicāja: — Kāpēc viņš interesējās par sinhrotronu?

—   Man nav ne jausmas, — Selēna atteica.

Viņš tikai jautāja, vai nevarētu to apskatīt.

Iespējams, ka viņš ir tūrists, kas interesējas par zinātni. Bet varbūt viņš gluži vienkārši gribēja ieinteresēt mani.

—   Un, šķiet, to panāca. Kā viņu sauc?

—   Nezinu. Es nepajautāju.

—   Kāpēc ne?

— Tāpēc, ka viņš mani neieinteresēja. Ko gan tu īsti gribi? Starp citu, pats viņa jautājums lie­cina, ka viņš ir parasts tūrists. Ja šis cilvēks būtu fiziķis, viņam nekas nebūtu jājautā. Viņš ierastos sinhrotronā, un viss.

—       Mana dārgā Selēna, — Nevils sacīja, — es tev vēlreiz atgādināšu. Pašreizējos apstākļos ik­viens, kas vēlas apskatīt protonu sinhrotronu, ir aizdomīgs tips, par kuru mēs gribam zināt visu. IJn kāpēc viņš jautāja tieši tev? — Nevils aši pa­staigāja šurpu turpu pa istabu, it kā mazliet izlā­dēdamies, un tad turpināja: — Tu esi speciāliste šādās lietās. Vai tev viņš liekas intereses vērts

—   Seksuālā ziņā?

—   Tu saproti, ko es domāju. Jokus pie malas!

—   Viņš ir interesants, — Selēna ar redzamu nepatiku sacīja, — pat intriģējošs. Bet es nezinu, kāpēc. Neko tādu viņš neteica, neko arī nedarīja.

—   Interesants un intriģējošs, tiešām? Tad viņš tev vēl jāsatiek.

—   Un kas man jādara?

—   Kā lai es to zinu? Izdomā pati. Uzzini viņa vardu. Uzzini visu, ko vari. Tev taču ir dotas sma­dzenes, pārmaiņas pēc liec tās lietā, lai iegūtu de­rīgu informāciju.

—  Ak tā, — Selēna sacīja, — pavēle no augšas. Labi!

3

Lieluma ziņā pilnvarotā mītne neatšķīrās no pa­rasta luniešu dzīvokļa. Uz Mēness trūka telpas, un pat augstām Zemes amatpersonām bija jāiz­tiek bez plašiem apartamentiem, kas kaut vai brī­žiem ļautu justies kā uz dzimtās planētas. Un arī ar to negrozāmo faktu, ka uz Mēness jādzīvo pa­zemē un gravitācija ir niecīga, nācās samierināties pašam varenākajam zemietim.

— Cilvēks pierod pie visa! — nopūtās Luiss Montess. — Es esmu nodzīvojis uz Mēness divus gadus, un dažbrīd man ir uzmācies kārdinājums palikt, bet… es vairs neesmu nekāds jaunais. Man ir jau mazliet pāri četrdesmitiem, un, ja es vispār gribu kādreiz atgriezties uz Zemes, tad la­bāk darīt to tagad. Vēlāk es vairs nespētu no jauna piemēroties pilnai gravitācijai.

Konrādam Gotšteinam bija tikai trīsdesmit četri gadi, un viņš izskatījās vēl jaunāks. Viņam bija plata, apaļa seja ar parupjiem vaibstiem — lu- niešu vidū tādas sejas nebija sastopamas, tai līdzī­gas viņi mēdza zīmēt zemiķu karikatūrās. Augumā viņš bija pasīks — druknus zemiešus sūtīt uz Mē­nesi nebija izdevīgi —, tāpēc galva šķita ķerme­nim par lielu.

—  Jūs it kā taisnojaties, —• Gotštcins sacīja (viņš runāja planētas kopvalodā ar manāmi citādu akcentu nekā Montess).

—   Jā gan, tā ir, — Montess atteica. Pretstatā Gotšteina būtībā labsirdīgajai sejai viņa garenā, kalsnā fizionomija izskatījās gandrīz komiski tra­ģiska. — Es jūtos tā kā vainīgs. Man negribas atstāt Mēnesi, jo tā ir pievilcīga un interesanta pasaule. Un mani mulsina šī negribēšana, es kau­nos par to, ka baidos atkal uzņemties Zemes nastu — gravitāciju un visu citu.

—   Jā, varu iedomāties, cik grūti no jauna pie­rast pie pārējām piecām sestdaļām, — Gotšteins sacīja. — Es esmu pavadījis uz Mēness tikai da­žas dienas un jau tagad jūtu, ka viena sestdaļa gravitācijas ir ļoti patīkama.

—   Jums tā vairs neliksies, kad sāksies aizcietē- jumi un būs jāpārtiek no minerāleļļas, — Montess nopūzdamies teica. — Bet tas pāries … Taču tā­pēc vien, ka jūtaties tik viegls, neiedomājieties sākt lēkāt kā gazele. To vajag mācēt.

—   Saprotu.

—   Nē, Gotštein, jums tikai šķiet, ka saprotat. Vai esat redzējis, kā pārvietojas ķenguri?

—   Pa televīziju.

—   Tas vien nedod īsto priekšstatu. Vajag pa­šam izmēģināt. Tādā veidā ir visērtāk ātri pār­vietoties pa līdzenu Mēness virsmu. Jūs atspera- lies ar abām kājām un uzlidojat augšup kustībā, kas uz Zemes būtu vienkārši tāls lēciens. Kamēr jus atrodaties gaisā, kājas padodas uz priekšu, tad — īsi pirms pieskaršanās zemei — atkal pa- slieeas atpakaļ, paceļ jūs jaunā lēcienā, un tā jo­projām. Pēc Zemes mērogiem kustība šķiet lēna, jo gravitācija ir zema, bet ar katru lēcienu cilvēks pārvietojas ap divdesmit pēdu, un muskuļu pie­pūle, kas nepieciešama, lai noturētos gaisā — ja gaiss būtu —, ir minimāla. Sajūta tāda, it kā jūs lidotu …

—   Vai jūs mēģinājāt to darīt? Jūs to protat?

—   Esmu mēģinājis, bet nevienam zemietim tas īsti nepadodas. Es esmu izdarījis piecus lēcienus pēc kārtas — pietiekami, lai iepazītu šo sajūtu un rastos vēlēšanās turpināt, bet tad nenovēršami no­tiek pārrēķināšanās, zūd sinhronizācija, jūs paklū- pat un aizkūleņojat vai ceturtdaļjūdzi. Lunieši ir pieklājīgi un nekad par to nesmejas. Protams, vi­ņiem tas ir viegli. Viņi sāk vingrināties jau bēr­nībā un bez pūlēm apgūst šo māku.

—• Tā ir viņu pasaule, — Gotšteins pasmieda­mies sacīja. — Iedomājieties, kā lunieši justos uz Zemes.

—   Viņi uz Zemi nemaz nedrīkst doties. Šai ziņā mums ir priekšrocība. Mēs varam uzturēties gan uz Mēness, gan uz Zemes. Viņi var dzīvot tikai uz Mēness. Mēs to. dažkārt aizmirstam, tāpēc ka jaucam luniešus ar imiķiem.

—   Ar ko?

—   Tā lunieši sauc ieceļotājus no Zemes — tos, kas ilgāku vai īsāku laiku pastāvīgi dzīvo uz Mē­ness, bet ir dzimuši un izauguši uz Zemes. Imi­granti, protams, var atgriezties uz Zemes, bet īsta­jiem luniešiem nav ne tādu kaulu, ne muskuļu, kas spētu izturēt Zemes gravitāciju. Mēness apgūša­nas sākuma posmā ir bijuši vairāki traģiski ga­dījumi.

—   Patiešām?

—   Jā gan. Cilvēki atgriezās kopā ar saviem uz Mēness dzimušajiem bērniem un… Mums tas ir jau aizmirsies. Mēs nesen bijām pārdzīvojuši savu Lielo krīzi, un dažu bērnu nāve nelikās svarīga salīdzinājumā ar milzīgajiem zaudējumiem div­desmitā gadsimta beigās un visu to, kas sekoja. Bet šeit, uz Mēness, atceras ikvienu lunieti, kas kritis par upuri Zemes gravitācijai… Manuprāt, tas palīdz viņiem justies neatkarīgiem un nošķir­tiem savā pasaulē.

—   Es domāju, ka esmu pamatīgi informēts uz Zemes, — Gotšteins sacīja, — bet tagad šķiet, ka man vēl daudz kas būs jāapgūst.

—   Nav iespējams uzzināt visu par Mēnesi, strā­dājot uz Zemes, tādēļ es jums atstāšu izsmeļošu apskatu, tāpat kā mans priekšgājējs atstāja man. Jūs redzēsiet, Mēness ir valdzinošs, bet dažā ziņā arī mokošs. Šaubos, vai esat ēdis Mēness barību uz Zemes, un, ja jūs par to spriežat tikai pēc ap­rakstiem, tad nebūsiet sagatavots realitātei… Bet jums būs pie tās jāpierod. Ievest šeit Zemes gar­dumus būtu slikta politika. Mums jālieto tikai vie­tējie produkti un dzērieni.

—  Jūs to esat darījis divus gadus. Domājams, arī es izdzīvošu.

—   Neesmu to darījis pastāvīgi. Ir periodiski at­vaļinājumi, kas jāpavada uz Zemes. Tie ir obligāti, vai jūs gribat vai ne. Droši vien jums tas tika teikts.

—   Jā, — Gotšteins apstiprināja.

—   Lai kā jūs šeit trenētos, laiku pa laikam ir nepieciešams pakļaut sevi pilnai gravitācijai, lai kauliem un muskuļiem atgādinātu, kāda tā ir. Un, kad jūs būsiet uz Zemes, varēsiet"izēsties pēc sirds patikas. Gadās jau ari, ka slepeni tiek ievesti šādi tādi produkti.

—   Mana bagāža, protams, tika rūpīgi pārbau­dīta, — Gotšteins sacīja, — bet vēlāk es mēteļa kabatā atradu kārbu liellopa gaļas. Es nebiju to pamanījis. Un arī kontrole ne.

Montess pasmaidīja un vilcinādamies bilda:

—  Man ir aizdomas, ka jūs gribat tajā dalīties ar mani.

—   Nē, — Gotšteins diskrēti sacīja, saraukdams savu lielo, apaļo degunu. — Es gribu teikt ar visu cēlsirdību, uz kādu vien esmu spējīgs: «Lūdzu, Montēs, ņēmi to visu! Tava vajadzība ir lielāka par manējo.» — To teikdams, viņš mazliet sasto­mījās, jo planētas kopvalodā reti bija lietojis otro personu vienskaitļa formā.

Montesa smaids izstaroja pār visu seju un tad apdzisa. Viņš pakratīja galvu.

—   Nē. Pēc nedēļas es varēšu ēst visus Zemes labumus, cik vien vēlēšos. Jūs nevarēsiet. Vairā­kus gadus jūsu maltītes būs trūcīgas, un jūs gauži nožēlosiet savu tagadējo devību. Paturiet to visu sev … Es kategoriski atsakos. Negribu izpel­nīties jūsu ienaidu post factum.

Montess kļuva nopietns un, uzlicis roku Gotštei- nam uz plcca, raudzījās viņam tieši acīs.

—   Bez tam, — viņš turpināja, — es gribu ar jums parunāt par vienu jautājumu. Esmu šo sa­runu arvien atlicis, jo nezinu, kā to labāk uzsākt, un uzdāvinātā konservu kārba varētu būt par ieganstu tālākai atlikšanai.

Gotšteins tūlīt noglabāja Zemes konservus. Viņa seja nespēja nopietnībā sacensties ar Montesa seju, bet balss skanēja nosvērti.

—   Vai tas ir kaut kas tāds, ko jūs nevarējāt ietvert savos ziņojumos, Montēs?

—   Es mēģināju to darīt, Gotštein, bet, tā kā nepratu pietiekami skaidri izteikties un Zeme ne­vēlējās saprast manus mājienus, rezultāts nebija apmierinošs. Ceru, ka jums veiksies labāk. Viens 110 iemesliem, kāpēc es nelūdzu pagarināt manu dienesta laiku šeit, ir tas, ka, nespēdams pārlieci­nāt Zemi, es vairs nevaru uzņemties atbildību par sekām.

—  Tas izklausās nopietni.

—   Es gribētu, lai jūs to uzņemat nopietni. Bet, atklāti sakot, tas izklausās muļķīgi. Mēness kolo­nijā ir tikai ap desmit tūkstoš cilvēku. Mazāk nekā puse ir dzimuši lunieši. Šeit ir visādas grūtības — nepietiek resursu, trūkst telpas, dzīve ir skarba, un tomēr… tomēr …

—   Un tomēr? — Gotšteins uzmudinoši jautāja.

—   Šeit kaut kas notiek … Es skaidri nezinu, kas, bet tas var būt bīstami.

—   Kādā ziņā bīstami? Ko viņi var izdarīt? Uz­sākt karu pret Zemi? — Gotštcina seja noraustī­jās tādās kā smaida trīsās.

—   Nē, nē! Tas ir kaut kas daudz smalkāks. — Montess pārvilka ar plaukstu pār seju, īgni pa­berzēdams acis. — Es būšu atklāts ar jums. Zeme ir zaudējusi savu vitalitāti.

—   Ko tas nozīmē?

—   Nu, kā lai citādi to sauc? Tieši ap to laiku, kad tika nodibināta Mēness kolonija, Zeme pār­dzīvoja Lielo krīzi. Man tas jums nav jāstāsta.

—   Protams, ne, — Gotšteins norūca.

—   Iedzīvotāju skaits, kas kādreiz bija sasnie­dzis sešus miljardus, tagad ir divi miljardi.

—   Taču Zemei tas ir nācis par labu, vai ne?

—   Jā, neapšaubāmi, kaut gan, manuprāt, būtu bijis labāk, ja iedzīvotāju skaita samazināšanās tiktu panākta citādā ceļā … Sekas ir mūžīga ne­uzticēšanās tehnikai, milzīgs inertums, nevēlēša­nās kaut ko mainīt, baidoties no iespējamām bla­kus parādībām. Cilvēce ir atteikusies no lieliem un varbūt riskantiem pasākumiem, tāpēc ka bailes bi­jušas lielākas nekā vēlēšanās paveikt ko dižu.

—  Jūs acīmredzot runājat par ģenētiskās inže­nierijas programmu.

—   Tas, protams, ir visraksturīgākais gadījums, taču ne vienīgais, — Montess ar rūgtumu sacīja.

—   Atklāti sakot, es gan neuztraucos par atteik­šanos no ģenētiskās inženierijas. Tā bija viena vienīga neveiksme.

—  Mēs zaudējām iespēju attīstīt intuitīvismu.

—   Nav nemaz pierādīts, ka intuitīvisms ir tik vēlams, drīzāk gan otrādi… Bet kā tad ir ar Mē­ness koloniju? Tā nekādā ziņā neliecina par stag­nāciju uz Zemes.

—   Liecina gan! — Montess sparīgi atteica. — Mēness kolonija ir mantojums no pirmskrīzes perioda, pēdējais skumjais cilvēces izrāviens uz priekšu pirms lielās atkāpšanās.

—   Jūs pārspīlējat, Montēs!

—   Nepavisam. Zeme ir atkāpusies. Cilvēce ir atkāpusies visur, izņemot Mēnesi. Mēness kolo­nija ir cilvēces priekšpostenis ne vien fiziski, bet arī psiholoģiski. Šeit ir pasaule, kur nav dzīvās dabas, kas ietu bojā, nav kompleksas vides, kuras smalko līdzsvaru varētu izjaukt. Uz Mēness it viss, kas nepieciešams cilvēkam, ir cilvēku dari­nāts. Mēness ir cilvēku konstruēta pasaule no paša sākuma un pašiem pamatiem. Šeit nav pagātnes.

—   Nu, un tad?

—   Uz Zemes mēs esam kļuvuši gļēvi, ilgodamies pēc idilliskās pagātnes, kura nekad nav eksistē­jusi un, ja arī būtu eksistējusi, nav atgriežama. Daudz kas ekoloģijā tika sagrauts Lielās krīzes laikā, un ar atlikušo mēs izrīkojamies tā, ka dzī­vojam vienās bailēs… Uz Mēness nav pagātnes, pēe kuras ilgoties un par kuru sapņot. Seit nav cita virziena kā vienīgi uz priekšu.

Šķita, ka Montēšu iekvēlina viņa paša vārdi.

—   Gotštein, es esmu vērojis šejienes dzīvi di­vus gadus; jūs to vērosiet vismaz divreiz ilgāk. Šeit, uz Mēness, ir nemitīga degsme, nemitīga rosme. Viņi izvēršas visos virzienos. Viņi izvēršas fiziski. Katru mēnesi tiek cirstas jaunas ejas, iekārtoti jauni mitekļi, sagādāta telpa jaunam iedzīvotāju kontingentam. Viņi paplašina arī savus resursus — atrod jaunus būvmateriālus, jaunus ūdens krājumus, jaunas derīgu izrakteņu iegulas. Viņi uzstāda arvien vairāk Saules enerģijas bate­riju, paplašina savas elektroniskās rūpnīcas … Domāju, jums ir zināms, ka šie desmit tūkstoši cil­vēku uz Mēness tagad apgādā visu Zemi ar elek­troniskajām mikroierīcēm un augstas kvalitātes bioķīmiskiem preparātiem.

—   Es zinu, ka viņu devums ir nozīmīgs.

—   Zeme bauda ērtības un ļaujas pašapmānam. Mēness ir galvenais aktivitātes centrs un, attīstī­bai notiekot tādā tempā, tuvā nākotnē var kļūt par vienīgo … Tas aug arī intelektuāli. Gotštein, man liekas, ka uz Zemes nav neviena jauna, apdāvi­nāta zinātnieka, kas reizēm — un varbūt ne tikai reizēm — nesapņotu doties uz Mēnesi. Zeme ir pa­metusi novārtā tehniskās zinātnes, bet uz Mēness tiek nopietni strādāts.

—   Šķiet, tas attiecas uz protonu sinhrotronu?

—   Tas ir tikai viens piemērs. Kad uz Zemes tika uzbūvēts pēdējais sinhrotrons? Šis fakts ir pats redzamākais un sāpīgākais, taču ne vienīgais un arī ne pats svarīgākais. Ja jūs vēlaties zināt, kas ir visnozīmīgākā zinātniskā ierīce uz Mēness …

—   Kaut kas tik slepens, ka man nekas nav stāstīts?

—   Nē, kaut kas tik acīm redzams, ka neviens to ļ nepamana. Tie desmit tūkstoši labāko cilvēces ļ smadzeņu, kas strādā šeit. Vienīgā cieši saliedētā i] desmit tūkstoš cilvēku liela kopa, kas ar prātu un sirdi nododas zinātnei.

Gotšteins nervozi sakustējās un mēģināja maz- 1 liet pabīdīt savu krēslu. Tas. bija pieskrūvēts pie grīdas un nepadevās, bet Gotšteins, pūlēdamies krēslu izkustināt, pats gandrīz novēlās zemē. Mon­tess pastiepa roku, lai palīdzētu viņam noturēties.

Gotšteins pietvīka.

—   Atvainojiet!

—   Drīz jūs pieradīsiet pie šejienes gravitācijas.

—   Bet vai jūs neiztēlojat situāciju ļaunāku, nekā tā ir? — Gotšteins jautāja. — Zeme nepa­visam nav tik atpalikusi. Mēs taču ierīkojām Elektronu Sūkni. Tas ir tīrs Zemes sasniegums. I Neviens lunietis tur nepielika ne pirksta.

Montess pašūpoja galvu un nomurmināja dažus vārdus savā dzimtajā spāņu valodā. Tie neizklau­sījās diezcik miermīlīgi.

—  Vai jūs esat kādreiz ticies ar Fredriku He­lamu? — viņš vaicāja.

Gotšteins pasmaidīja.

—   Jā, protams, esmu. Elektronu Sūkņa Tēvs. % Droši vien šis teiciens ir ietetovēts viņam uz krūtīm.

—   Jau tas vien, ka jūs smaidāt un izteicāt šo piezīmi, pierāda manu taisnību. Pajautājiet sev: vai tāds cilvēks kā Helams patiešām varēja radīt Elektronu Sūkni? Masas, kas nedomā, tic šai le­ģendai, bet fakts ir tāds — un jūs to sapratīsiet, ja mazliet padomāsiet —, ka Elektronu Sūknim nav tēva. To izgudroja paracilvēki, Parauniversa

būtnes, lai kādas tās būtu un lai kāds būtu šis Parauniverss. Helams bija tikai nejaušs viņu instruments. Visa Zeme ir nejaušs viņu instru­ments.

—  Mēs bijām pietiekami gudri, lai izmantotu viņu iniciatīvu savā labā.

—  Jā, tāpat kā govis ir pietiekami gudras, lai ēstu sienu, ko tām dodam. Sūknis nepavisam ne­nozīmē, ka cilvēce raugās uz priekšu. Tieši otrādi.

—  Ja Sūknis ir solis atpakaļ, tad es balsoju par atpakaļiešanu. Es negribētu iztikt bez tā.

—   Kurš gan gribētu? Galvenais ir tas, ka Sūk­nis lieliski atbilst Zemes pašreizējam noskaņoju­mam. Neizsmeļams enerģijas avots, kas praktiski nemaksā neko, izņemot uzturēšanas izdevumus, turklāt netiek piesārņota vide. Bet uz Mēness nav Elektronu Sūkņu.

—  Man šķiet, te tie nav vajadzīgi, — Gotšteins sacīja. — Luniešiem nepieciešamo enerģiju dod Saules baterijas. Neizsmeļams enerģijas avots, kas praktiski nemaksā neko, izņemot uzturēšanas i/.devumus, turklāt netiek piesārņota vide… Tā pati dziesma, vai ne?

—  Jā, patiešām, bet Saules baterijas ir cilvēka radītas. Tieši to es gribu uzsvērt. Bija ieplānots Elektronu Sūknis arī uz Mēness, tika mēģināts to ierīkot.

—   Un?

—  Tas nedarbojas. Paracilvēki nepieņema vol­framu. Nekas nenotika.

—  Man tas nebija zināms. Bet kāpēc?

Montess daudznozīmīgi uzrāva plecus un uzacis.

—   Kā to lai zina? Mēs varam, piemēram, pie­ņemt, ka paracilvēki dzīvo uz planētas, kam nav pavadoņa; ka viņi nespēj iedomāties eksistējam di­vas apdzīvotas pasaules tik tuvu vienu pie otras;

ka, atraduši vienu, viņi otru nemeklēja. Kas zina? … Fakts ir tāds, ka paracilvēki neatsaucās, un mēs paši vien bez viņiem neko nevarējām iz­darīt.

—       Mēs paši, — Gotšteins domīgi atkārtojam — Ar to jūs domājat Zemes cilvēkus?

—   Jā.

—   Bet lunieši?

—   Viņi šai pasākumā netika iesaistīti.

—   Vai viņi par to interesējās?

—       Es nezinu. Tieši tas ir manu šaubu … un bažu galvenais cēlonis. Luniešiem, it īpaši dzimu­šiem luniešiem, ir citāda psiholoģija nekā zemie- šiem. Es nezinu, kādi ir viņu plāni un kas viņiem padomā. Es nespēju to izdibināt.

Gotšteins bija kļuvis domīgs.

—        Bet ko gan viņi var izdarīt? Vai jums ir pa­mats domāt, ka luniešiem ir nolūks mums kaitēt, ka viņi patiešām varētu Zemei nodarīt ko ļaunu, ja gribētu?

—        Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Viņi ir patīkami un inteliģenti cilvēki. Man šķiet, ka viņi nemaz nepazīst īstu naidu, īstas dusmas, pat īstas bailes ne. Bet varbūt man tikai tā liekas. Visvairāk mani uztrauc tas, ka es nezinu.

—       Šķiet, zinātniskās iekārtas uz Mēness atro­das Zemes pārziņā?

—        Pilnīgi pareizi. Protonu sinhrotrons. Radio­teleskops Mēness otrā pusē. Trīssimtcollīgais op­tiskais teleskops … Visas lielās iekārtas, kuras šeit darbojas jau piecdesmit gadu.

—   Un kas ir uzbūvēts pēc tam?

—   Zemieši te ir maz ko izdarījuši.

—   Un lunieši?

—       Es precīzi nevaru pateikt. Viņu zinātnieki strādā mūsu lielajos objektos, bet reiz es pārbau­dīju viņu darba kartītes un atklāju daudzus kavē­jumus.

—   Kavējumus?

—       Lielu daļu laika viņi pavada kaut kur citur. Gandrīz var domāt, ka viņiem ir pašiem savas la­boratorijas.

—       Nu, ja viņi ražo elektroniskās mikroierīces un augstas kvalitātes bioķīmiskos preparātus, vai tad tā nevarētu būt?

—       Jā, bet… Gotštein, es nezinu. Un šī neziņa mani biedē.

Labu brīdi viņi abi klusēja. Tad Gotšteins sa­cīja:

—       Es saprotu, Montēs, jus to visu man stāstāt, lai es būtu uzmanīgs un mēģinātu noskaidrot, ko lunieši dara.

—       Apmēram tā ir, — Montess nelaimīgs atbil­dēja.

—       Bet jūs taču pat nezināt, vai viņi vispār kaut ko dara.

—   Es to jūtu.

—        Dīvaini gan, — Gotšteins sacīja. — Man va­jadzētu mēģināt pārliecināt jūs, ka šīm mistiska­jām bailēm nav nekāda pamata, bet… tas ir dī­vaini …

—   Kas tad?

—       Ar to pašu kuģi, kas atveda mani uz Menesi, šeit ieradās vēl kāds cilvēks. Tas ir, lidoja liela grupa, bet viena seja sevišķi iekrita man acīs, it kā kaut ko atgādinot. Es netiku ar šo cilvēku ru­nājis — nebija tādas izdevības — un vairāk par to nedomāju. Bet tagad, kad mūsu saruna ievir­zījās šādā plāksnē, viņš man piepeši atkal ienāca prātā …

—   Jā?

—- Reiz es biju kada komisijā, kas nodarbojas ar Elektronu Sūkņa problēmām, konkrēti — ar drošības jautājumu. — Gotšteins pasmaidīja.

—  Zeme ir zaudējusi vitalitāti, jūs teiktu. Mēs vi­sur raizējamies par drošību, un, sasodīts, tas ir labi, lai saka, ko grib. Detaļas es vairs neatceros, bet kādā šīs komisijas sēdē es tiku redzējis to cilvēku, kas tagad lidoja kopā ar mani. Esmu par to pārliecināts.

—   Jūs domājat, viņa ierašanās nav nejaušība?

—        Nezinu. Man šī seja asociējas ar kaut ko satraucošu. Ja es vēl padomāšu, varbūt atcerēšos. Būs jādabū pasažieru saraksts un jāpaskatās, vai kāds vārds man kaut ko neizsaka. Tas ir bries­mīgi, Montēs, bet šķiet, ka jūs esat arī mani no­biedējis.

—   Tas nemaz nav slikti, — Montess sacīja.

—   Es par to priecājos. Var jau būt, ka šis cilvēks ir visparastākais tūrists un pēc divām nedēļām dosies projām, taču man prieks, ka jūs esat sācis domāt par …

Šķita, ka Gotšteins neklausās.

—        Viņš ir fiziķis vai kāds cits zinātnieks, — viņš murmināja. — Esmu par to pārliecināts, un man šis cilvēks asociējas ar briesmām …

4

—   Hello! — Selēna jautri uzsauca. Zemietis pagriezās. Un gandrīz momentā viņu

pazina.

—   Selēna! Vai es nemaldos? Selēna?

—       Tieši tā! Manu vārdu jūs esat precīzi iegau­mējis. Nu, kā patīk pie mums?

—   Ļoti labi, — zemietis nopietni sacīja. — Ti­

kai tagad es īsteni apjaušu, cik unikāls ir mūsu gadsimts. Vēl nesen es biju uz Zemes, jutos no­guris no savas pasaules, apnicis pats sev. Un tad es domāju: ja es dzīvotu pirms simt gadiem, vie­nīgā iespēja atstāt šo pasauli būtu nomirt, bet ta­gad — es varu doties uz Mēnesi. — Viņš pasmai­dīja bez īstas jautrības.

—       Un šeit, uz Mēness, jūs esat laimīgāks? — Selēna jautāja.

—       Mazliet. — Zemietis pavērās apkārt. — Kur tad tūristu bars, kas jums jāaprūpē?

—   Man ir brīvdiena, — viņa jautri atteica.

—  Varbūt es paņemšu vēl dažas. Tas ir garlaicīgs darbs.

—       Cik nepatīkami, ka pat savā brīvajā dienā jūs uzdūrāties tūristam.

—       Es jums neuzdūros. Es pati jūs uzmeklēju. Un arī tas nebija viegli. Jums nevajadzētu klaiņot apkārt uz savu roku.

Zemietis ieinteresēts pavērās Selēnā.

—       Kāpēc jūs mani uzmeklējāt? Vai tad jums tā patīk zemieši?

—   Nē, — Selēna dabiskā atklātībā sacīja.

—  Man viņi ir līdz kaklam. Es principā viņus ne­ciešu, un tas, ka darbā man pastāvīgi ar viņiem jānoņemas, vērš manu nepatiku vēl lielāku.

—       Tomēr jūs nācāt mani meklēt, kaut gan ne­kas Zemes virsū — uz Mēness, es gribēju teikt — nespētu mani pārliecināt, ka esmu jauns un skaists.

—        Pat ja jūs tāds būtu, tas nelīdzētu. Zemieši mani neinteresē, to zina visi, izņemot Beronu.

—   Kāpēc tad jūs mani uzmeklējāt?

—       Tāpēc, ka var būt arī citāda interese, un tā­pēc, ka par jums interesējas Berons.

—   Kas ir šis Berons? Jūsu draugs?

Selēna pasmējās.

—       Berons Nevils. Viņš man ir daudz vairāk nekā draugs. Mēs guļam kopā, kad ir tāda vēlē­šanās.

—   Nu, tieši to jau es domāju. Vai jums ir bērni?

—       Viens dēls. Viņam ir desmit gadu. Viņš dzīvo galvenokārt zēnu nometnē. Lai aiztaupītu jums nākamo jautājumu — Berons nav viņa tēvs. Varbūt es dzemdēšu Berona bērnu, ja mēs vēl bū­sim kopā, kad man atļaus otru bērnu … ja man to atļaus … Esmu pārliecināta, ka atļaus.

—   Jūs esat ļoti atklāta.

—       Tāpēc, ka nesaskatu te nekā slēpjama? Pro­tams … Nu, ko jūs tagad gribētu darīt?

Viņi gāja pa pienbaltā klintī izcirstu eju, kuras pulētajās sienās bija iestrādātas tumšas drumslas no «Mēness dārgakmeņiem», kas bija atrodami gandrīz visos Mēness virspuses sektoros. Selēnai kājās bija sandales, kas šķita gandrīz neskara- inies pie grīdas; zemietim — smagi biezzoļu zā­baki, kas ar savu svaru vilka viņu lejup un palī­dzēja noturēt līdzsvaru.

Eja bija vienvirziena. Laiku pa laikam kāds mazs elektrokārs panāca viņus un gandrīz bez trokšņa aizslīdēja garām.

—        Ko es gribētu darīt? — zemietis sacīja. — Tas ir pārāk daudzsološs piedāvājums. Varbūt jūs tomēr uzstādītu robežnosacījumu, lai es netī­šām nepārkāpju kādu aizliegumu?

—   Jūs esat fiziķis?

Zemietis mirkli vilcinājās.

—   Kāpēc jūs jautājat?

—       Lai dzirdētu, ko jūs teiksiet. Es zinu, ka jūs esat fiziķis.

—   Kā jūs to zināt?

—   «Robežnosacījums» taču ir fizikas termins.

Turklāt, ieradies uz Mēness, jūs tūlīt gribējāt ap­skatīt protonu sinhrotronu.

—       Tātad jūs nospriedāt, ka es esmu fiziķis, un tāpēc mani uzmeklējāt?

—       Nē, tāpēc Berons mani sūtīja jūs uzmeklēt. Jo viņš ir fiziķis. Bet es to darīju tāpēc, ka jūs man likāties neparasts zemietis.

—   Kādā ziņā?

—       Ne sevišķi glaimojošā — kā varbūt cerējāt. Šķiet, jums lāgā nepatīk zemieši.

—   Pēc kā jūs to spriežat?

—       Es vēroju, kā jūs izturējāties pret citiem tū­ristiem. Bez tam es vienmēr to kaut kā jūtu. Tie zemiķi, kas nemīl zemiķus, vēlas palikt uz Mēness. Tā ka es varu atgriezties pie jautājuma: ko jūs gribētu darīt? Un robežnosacījums būs — vismaz attiecībā uz apskatāmajiem objektiem.

Zemietis cieši paraudzījās viņā.

—       Tas ir dīvaini, Selēna. Jums ir brīvdiena. Jūsu darbs ir neinteresants, pat nepatīkams, tā ka jūs priecājaties par šo brīvo dienu un gribētu vēl pāris dienas nestrādāt. Tomēr jūs to ziedojat man un labprātīgi atkal uzņematies gides pienāku­mus … Nelielas intereses dēļ.

—        Berona dēļ. Viņš patlaban ir aizņemts, un kas tur slikts, ja es pakavēju jums laiku, kamēr viņš atbrīvosies … Turklāt tas ir pavisam citādi. Kā jūs to nesaprotat? Darbā man jāgana vismaz divi duči liels zemiķu bars … Jūs neņemat ļaunā, ka es lietoju šo vārdu?

—   Es pats to lietoju.

—       Jūs esat zemietis. Daži Zemes cilvēki to uz­skata par nievājošu apzīmējumu un apvainojas, ja to lieto lunietis.

—   Jūs gribējāt teikt — luniķis?

Selēna pietvīka

—   Jā, — viņa sacīja. — Taisnība.

_— Nu, labi, nepiekasīsimies vārdiem. Turpiniet! Jūs man sākāt stāstīt par savu darbu.

—        Darbā man šie zemiķi visu laiku jāsargā, lai nenolauž kaklu, jāvadā šurpu un turpu, jāsniedz paskaidrojumi, jāgādā, lai viņi ēstu, dzertu un staigātu saskaņā ar instrukciju. Viņi skatās savu skatāmo, dara savu darāmo, un man jābūt ārkār­tīgi pieklājīgai un mātišķīgai.

—   Šausmīgi! — zemietis sacīja.

—        Bet mēs abi varam darīt, ko gribam. Jūs, cerams, neesat no bailīgajiem, un man nav jāap­domā katrs vārds, ko saku.

—        Es taču teicu, ka jūs mierīgi varat saukt mani par zemiķi.

—        Nu, jauki! Savu brīvdienu es labprāt veltīšu jums. Ko jūs gribētu darīt?

—        Uz to ir viegli atbildēt. Es gribu redzēt pro­tonu sinhrotronu.

—       To nevar. Iespējams, ka Berons vēlāk to kaut kā izkārtos.

—        Nu, ja jūs man negribat rādīt sinhrotronu, tad es tiešām nezinu, ko citu te vēl būtu vērts ap­skatīt. Radioteleskops ir Mēness otrā pusē, un tas jau arī nav nekāds jaunums … Iesakiet jūs! Ko nedabū redzēt parasts tūrists?

—        Daudz ko. Piemēram, aļģu audzētavas — ne tās antiseptiskās ražotnes, kur jūs jau bijāt, bet pašas fermas. Taču tur ir diezgan stipra smaka, un es domāju, ka zemiķim … zemietim tā nelik­sies sevišķi apetītlīga. Zem … iešiem jau tā ir grūti ēst mūsu barību.

—        Jūs tas pārsteidz? Vai esat kādreiz nogaršo­jusi Zemes barību?

—       Neesmu. Droši vien man tā nepatiktu. Viss atkarīgs no pieraduma.

—       Jā, laikam tā ir, — zemietis nopūzdamies sa­cīja. 4 — Ēdot īstu bifšteku, jūs droši vien justu liebumu pret taukiem un cietajām šķiedrām.

—       Mēs varētu aiziet uz priekšpilsētu, kur pamat­iezī tiek cirstas jaunas ejas, bet tur jāvalkā spe­ciāls aizsargtērps. Ir rūpnīcas …

—   Izvēlieties jūs, Selēna!

—       Es to darīšu, ja jūs godīgi atbildēsiet uz vienu manu jautājumu.

—       Nevaru apsolīt, pirms neesmu dzirdējis šo jautājumu.

—       Es teicu, ka tie zemiķi, kas nemīl zemiķus, vēlas palikt uz Mēness. Jūs neko neiebildāt. Vai esat nodomājis palikt uz Mēness?

Zemietis raudzījās uz savu neveiklo zābaku purngaliem.

—       Selēna, — viņš sacīja, — man bija ļoti grūti dabūt vīzu uz Mēnesi. Man tika teikts, ka es esot par vecu šādam ceļojumam un, ja te kādu laiku uzkavēšoties, varbūt vairs nevarēšot atgriezties uz Zemes. Tad es paziņoju, ka esmu nodomājis pa­stāvīgi palikt uz Mēness.

—   Un jūs nemelojāt?

—       Tobrīd es vēl nebiju galīgi izlēmis. Bet ta­gad domāju, ka palikšu.

—       Manuprāt, pēc šāda paziņojuma jums gan bija vēl mazāk cerību dabūt izbraukšanas atļauju.

—   Kāpēc?

—       Parasti Zemes varas iestādes nelabprāt ļauj fiziķiem apmesties pie mums uz pastāvīgu dzīvi.

Zemieša lūpas noraustījās.

—   Sai ziņā man nekādu grūtību nebija.

—       Nu, tādā gadījumā, ja jūs paliksiet šeit, jums derētu apmeklēt vingrotavu. Zemiķi bieži vien to vēlas, bet parasti mēs viņus atrunājam — kaut gan oficiāli aizliegts tas nav. Ar imigrantiem ir citādi.

—   Kāpēc?

—   Pirmkārt, mēs trenējamies kaili vai gandrīz kaili. Kas tur sevišķs? — Selēnas balsī ieskanējās sarūgtinājums, it kā viņai būtu apnicis mūžīgi aiz­stāvēties. — Temperatūra tiek kontrolēta, apkārt viss ir tīrs. Tikai tad, kad ierodas tūristi no Ze­mes, kailums kļūst par piedauzības akmeni. Daži zemiķi jūtas šokēti, citi tīksminās, vēl citi reizē šausminās un ķiķinās. Nu, mēs jau nu zemiķu dēļ nesāksim vingrotavā nēsāt apģērbu, taču attiecī­bas sabojāt arī negribas, tāpēc labāk viņus tur nelaižam.

—   Bet imigrantus?

—   Imigrantiem ir pie tā jāpierod. Galu galā arī viņi paši nometīs drēbes. Un viņiem vingrotava ir pat vēl vairāk vajadzīga nekā dzimušajiem lu­niešiem.

—   Es būšu godīgs ar jums, Selēna. Ja es redzu sievietes kailumu, arī mani tas iekairina. Neesmu gluži tik vecs, lai tā nebūtu.

—   Nu tad kairinieties vien, tikai pats pie se­vis, — viņa vienaldzīgi sacīja. — Norunāts?

—  Vai arī mums būs jāizģērbjas? •— Zemietis ieinteresēti paraudzījās Selēnā.

—   Kā skatītājiem? Nē. Mēs to varētu darīt, bet nav obligāti. Jūs neesat pie tā pieradis, tādēļ jus­tos neērti, un tas arī nebūtu sevišķi estētisks skats mums pārējiem …

—   Jūs esat atklāta.

—   Jūs domājat, ka būtu? Esiet paškritisks! Un man nav ne mazākās vēlēšanās īpaši uzskrūvēt jūsu personisko iekairināmību. Tā ka mēs abi mie­rīgi varam palikt apģērbušies.

—       Vai citiem nebūs iebildumu? Nu, pret to, ka tur atradīsies neestētiska izskata zemiķis?

—   Nē, ja es būšu kopā ar jums.

—       Tad ir ļoti jauki, Selēna. Vai tā vingrotava ir tālu?

—   Mēs esam jau klāt. Tepat tā ir.

—       Tātad jums visu laiku bija nodoms nākt šurp?

—   Man likās, ka tas var būt interesanti.

—   Kāpēc?

Selēna piepeši pasmaidīja. • — Es tā domāju, un viss.

Zemietis pašūpoja galvu.

—        Bet es sāku domāt, ka jūs tāpat vien nekad nedomājat. Ļaujiet man minēt. Ja es palikšu uz Mēness, man vajadzēs šad un tad nodarboties ar fizkultūru, lai uzturētu formā muskuļus, kaulus un visus savus orgānus.

—        Pilnīgi pareizi. To darām mēs visi, bet imi­grantiem no Zemes tas ir īpaši nepieciešams. Drīz vien jūs diendienā svīdīsiet vingrotavā.

Viņi iegāja pa kādām durvīm, un zemietis pār­steigts ieplēta acis.

—       No visa, ko esmu redzējis, šī ir pirmā vieta, kas atgādina Zemi.

—   Kādā ziņā?

—       Tik liela telpa! Man nebija ne jausmas, ka jums šeit uz Mēness tādas ir. Rakstāmgaldi, kan­tora aparāti, sievietes pie galdiem …

—       Sievietes ar kailām krūtīm, — Selēna dzēlīgi piemetināja.

—   Jā, tas jau nu neatgādina Zemi.

—       Mums ir arī nolaišanās šahta un lifts zemi- ķiem. Šeit ir vairāki līmeņi… Acumirkli!

Selēna piegāja pie viena no tuvākajiem galdiem un klusu kaut ko jautāja tur sēdošajai sievietei.

Žemietis pa to laiku ar draudzīgu ziņkāri vērās apkārt.

Selēna atgriezās.

—   Viss kārtībā! Izrādās, ka mēs varēsim no­skatīties pāru cīņu un brīvā stila sacensības. Diez­gan augstas klases. Es pazīstu komandas.

—   Šī vieta ir ļoti iespaidīga. Patiešām.

—   Ja jūs joprojām runājat par izmēriem, tad jāsaka — mūsu vajadzībām ar šīm telpām nepie­tiek. Mums ir pavisam trīs vingrotavas. Šī ir vis­lielākā.

—   Mani iepriecina tas, ka Mēness spartiskajos apstākļos jūs atļaujaties izšķiest tik daudz telpas izklaidēšanās nolūkiem.

—   Izklaidēšanās! — Selēna jutās apvainota. — Kāpēc jūs domājat, ka tā ir izklaidēšanās?

—   Pāru cīņa? Vai tā ir kāda spēle?

—   Varētu to saukt arī par spēli. Uz Zemes jūs tādas lietas darāt prieka pēc: desmit vīru darbojas, desmit tūkstošu skatās. Uz Mēness tas tā nav; kas jums ir izklaidēšanās, mums nepiecieša­mība … Šeit, lūdzu! Mēs brauksim ar liftu, tā ka varbūt nāksies mazliet pagaidīt.

—   Es negribēju jūs sadusmot.

—   Es neesmu dusmīga, bet vajag spriest ar prātu. Jūs, zemieši, esat piemērojušies Zemes gra­vitācijai visus trīssimt miljonus gadu, kopš dzī­vība izlīda uz sauszemes. Jūs varat iztikt arī bez fiziskas vingrināšanās. Mums vispār nav bijis laika piemēroties Mēness gravitācijai.

—   Bet jūs esat citādi veidoti.

—   Ja cilvēks ir dzimis un uzaudzis uz Mēness, viņa kauli un muskuļi, dabiski, ir tievāki, ne tik masīvi kā zemiķiem, bet tā ir tikai ārējā uzbūve. Mūsu ķermeņa funkcijas, tādas kā gremošana, iekšējā sekrēcija un citas, nav piemērojušās ze­majai gravitācijai, tādēļ mums nepieciešams no­teikts vingrināšanās režīms. Ja mēs šo vingrinā­šanos organizējam spēļu un jautru nodarbību veidā, tāpēc tā nekļūst par izklaidēšanos … Lifts ir klāt!

Zemietis satraucies pēkšņa izbīlī paravas atpa­kaļ, bet Selēna mazliet nepacietīgi, it kā jopro­jām pukotos par nepieciešamību. aizstāvēties, sa­cīja:

—   Droši vien jūs teiksiet, ka tas izskatas pec klūgu groza. Visi zemieši, kas tajā braukuši, tā saka. Bet mūsu apstākļos nav vajadzīga stabi­lāka konstrukcija.

Lifts lēnām slīdēja lejup. Viņi bija tajā vieni paši.

—   Šis lifts acīmredzot netiek daudz lietots, — zemietis sacīja.

Selēna atkal pasmaidīja.

—  Jums taisnība. Nolaišanās šahta ir daudz po­pulārāka, tā sagādā vairāk jautrības.

—   Kāda tā ir?

—   īpaša šahta nokļūšanai lejā… Mēs esam klāt. Mums vajadzēja nolaisties tikai divus līme­ņus zemāk… Nolaišanās šahta ir vertikāla cau­rule ar turekļiem sienās. Bet zemiķiem mēs neie­sākām to izmantot.

—   Pārāk riskanti? •

—   Ne jau. Pa to var nokāpt ļejā kā pa redeļ- kāpnēm. Bet mūsu jaunieši tajā metas lejup lielā ātrumā, un zemiķi neprot pagriezt viņiem ceļu. Sadursmes ir nepatīkamas. Bet ar laiku jūs iemā­cīsieties to lietot… Tas, ko jūs tagad redzēsiet, arī ir savdabīga nolaišanās šahta, kas domāta drosminiekiem.

Selēna pieveda viņu pie lokveida margām, ap kurām bija sastājušies cilvēki un sarunājās. Tie visi bija vairāk vai mazāk kaili. Kājās visiem bija sandales, daudziem plecā uzmesta soma. Daži bija ģērbušies īsās biksītēs. Viens ķeksēja no trauka zaļganu biezeni un ēda to.

Ejot garām šim lunietim, zemietis mazliet sa­rauca degunu.

—   Zobu problēma uz Mēness acīmredzot ir visai nopietna, — viņš sacīja.

—   Jā, stāvoklis nav labs, — Selēna piekrita. — Ja būtu tāda iespēja, mēs izvēlētos reducētu žokļu variantu.

—   Bezzobainību?

—   Varbūt ne gluži. Aiz kosmētiskiem apsvēru­miem mēs paturētu priekšzobus un acu zobus, kas kādreiz vēl varētu noderēt. Tos ir arī viegli tīrīt. Bet kam mums vajadzīgi dzerokļi? Tie ir tikai palieka no zemiķu pagātnes.

—   Vai jums šajā virzienā ir kādi panākumi?

—   Nē, — Selēna sausi atteica. — Ģenētiskā in­ženierija ir aizliegta ar likumu. Zeme pastāv uz savu.

Viņa noliecās pār margām un sacīja:

—   So te sauc par Mēness spēļu cilindru.

Zemietis palūkojās lejup. Tā bija liela, cilin­driska šahta ar gludām, sārtām sienām, kurās bija iestiprināti metāla stieņi dažādos attālumos cits no cita. Šur un tur kāds stienis iesniedzās dziļāk cilindrā, dažs pat to šķērsoja. Šahta bija četrsimt piecsimt pēdu dziļa un apmēram piecdesmit pēdu diametrā. Šķita, ka neviens no klātesošajiem ne­pievērš īpašu uzmanību ne spēļu cilindram, ne ze- mietim. Kad viņš gāja garām, daži vienaldzīgi paskatījās uz apģērbto svešinieku, uzmeta īsu mirkli viņa sejai un novērsās. Citi pirms novērša­nās pavirši pamāja sveicienu Selēnai, bet novērsās visi. Tas nepārprotami liecināja, ka luniešiem nav par viņu absolūti nekādas intereses.

Zemietis atkal palūkojās šahtā. Tās dibenā kus­tējās vingri stāvi, kas, raugoties no augšas, izska­tījās nesamērīgi īsi. Dažiem mugurā bija kaut kas sarkans, citiem — zils. Zemietis saprata, ka tās ir divas komandas. Ģērbam acīmredzot bija aizsar­gājošas funkcijas, jo visiem bija cimdi un sanda­les, apsēji ap ceļgaliem un elkoņiem. Dažiem šaura strēmele sedza gurnus, citiem — krūtis.

—   Oho! — zemietis novilka. — Vīrieši un sie­vietes.

—   Pareizi! — Selēna sacīja. — Sacensībās pie­dalās abi dzimumi ar vienādām tiesībām, bet ietērpjas tā, lai tiktu saturētas tās ķermeņa daļas, kas varētu traucēt mērķtiecīgu kritienu. Dzimum- atšķirības ietver sevī arī pret sāpēm vārīgu orgānu dažādu izvietojumu. Tas netiek darīts aiz kautrī­bas.

—   Šķiet, esmu par to lasījis, — zemietis bilda.

—   Iespējams, — Selēna vienaldzīgi atteica. — Kaut gan uz Zemes par mūsu dzīvi maz ko zina. Ne tāpēc, ka mēs gribētu norobežoties, bet Zemes valdība cenšas informāciju par Mēnesi re­ducēt līdz minimumam.

—   Kāpēc, Selēna?

—   Jūs esat zemietis. Paskaidrojiet jūs man… Mūsu teorija šeit, uz Mēness, ir tāda, ka mēs sa­traucam Zemi. Vai vismaz Zemes valdību.

Tagad abās cilindra pusēs divi sacensību dalīb­nieki ātri kāpa augšup, un bija dzirdama klusi­nāta bungu rīboņa. Sākumā šķita, ka sportisti rāp­jas gluži kā pa redeļkāpnēm, no stieņa uz stieni, bet viņu ātrums arvien pieauga, un, kad bija sa­sniegts cilindra vidus, viņi lidoja augšup, vairs tikai pieskardamies stieņiem ar skanīgu plakšķi.

—   Uz Zemes to nevarētu izdarīt tik graciozi, zemietis apbrīnodams sacīja. — Laikam vispār ne­varētu, — viņš piemetināja.

—   Tas nav tikai zemās gravitācijas dēļ, — Se­lēna teica. — Ja neticat, pamēģiniet! Tas prasa nebeidzamus treniņus.

Kāpēji sasniedza margas un nostājās uz rokām. Tad abi reizē pārmeta gaisā kūleni un sāka krist.

—   Viņi, ja grib, var kustēties ātri, — zemietis bilda.

—   Mhm, — Selēna apstiprināja, skatītāju ap­lausiem skanot. — Man ir aizdomas, ka zemie- šiem — īstajiem zemiešiem, kas nekad šeit nav bi­juši, — priekšstats par pārvietošanos uz Mēness allaž saistās ar staigāšanu pa virspusi skafan­dros. Tā, protams, ir lēna kustība. Masa, kam nāk klāt vēl skafandrs, ir milzīga, līdz ar to inerce liela, ko zemas gravitācijas apstākļos grūti pār­varēt.

—   Pilnīgi pareizi, — zemietis sacīja. — Es esmu redzējis klasiskās filmas par pirmajiem as­tronautiem, kuras skatās visi skolas bērni, un tur kustības ir tādas kā pārvietojoties zem ūdens. No šā iespaida grūti atbrīvoties pat tad, kad zinām vairāk.

—   Jūs būtu pārsteigts, redzot, cik ātri mēs ta­gad protam pārvietoties pa Mēness virsmu ar vi­siem skafandriem, — Selēna sacīja. — Un šeit apakšā mēs bez skafandriem varam kustēties tik­pat ātri kā uz Zemes. Zemās gravitācijas ietekme tiek pārvarēta, pareizi lietojot muskuļus.

—   Bet jūs varat kustēties arī lēnām. — Zemietis vēroja akrobātus. Augšā tie bija tikuši ātri, bet le­jup planēja ļoti lēni, šad tad, lai piebremzētu kri­tienu, pieskardamies stieņiem, kas iepriekš bija no­derējuši kāpiena paātrināšanai. Kad viņi nonāca lejā, savu māku demonstrēja divi citi. Un tad vēl divi. Un vēl divi. Pārmaiņus no katras komandas pāri sacentās veiklībā.

Katrs pāris saskaņotām kustībām uzkāpa augšā; katrs pāris krita lejup, izdarot arvien sarežģītākas kombinācijas. Abi akrobāti reizē atspērās, slaidā lēcienā šķērsoja cilindru, tā vidū pašaudamies viens otram garām nepieskaroties, un pieķērās stie­nim, ko partneris tikko bija pametis. Tas izraisīja skaļus aplausus.

—  Baidos, ka pieredzes trūkuma dēļ neprotu pienācīgi novērtēt sportistu mākas smalkākās fineses, — zemietis sacīja. — Vai tie visi ir dzi­muši lunieši?

—  Jā, protams, — Selēna atbildēja. — Vingro- tava ir atvērta visiem Mēness pilsoņiem, un daži imigranti uzrāda samērā labus rezultātus. Taču šādu virtuozitāti var sasniegt tikai īstie lunieši, kas šeit dzimuši. Viņiem ir piemērota fiziskā adap­tācija, vismaz labāka nekā zemiešiem, turklāt viņi trenējas kopš agras bērnības. Lielākajai daļai no šiem vingrotājiem vēl nav astoņpadsmit.

—   Šķiet, tas ir bīstami pat ar visu zemo gravi­tāciju.

—   Kaulu lūzumi gadās diezgan bieži. Cik zinu, nosities gan nav neviens, bet ir bijis viens mugur­kaula lūzuma un paralīzes gadījums. Tas bija briesmīgi, es toreiz biju klāt… Bet pagaidiet, tūlīt mēs redzēsim improvizācijas.

—   Ko?

—   Līdz šim tika demonstrētas noteiktas vingro­jumu kombinācijas, kas paredzētas sacensību programmā.

Bungu rīboņa pieklusa, kad akrobāts, kas bija uzkāpis augšā, piepeši metās lejup. Ar vienu roku viņš pieķērās šķērsstienim, vertikāli apsviedās tam apkārt un palaida vaļā.

Zemietis uzmanīgi skatījās.

—       Apbrīnojami! — viņš sacīja. — Viņš riņķo ap šiem stieņiem gluži kā gibons.

—   Kas? — Selēna jautāja.

—       Gibons. Pērtiķis. Tā ir vienīgā pērtiķu suga, kas vēl eksistē savvaļā. Viņi… — Zemietis pa­vērās Selēnas sejā un steigšus piebilda: — Es nepavisam negribēju jūs apvainot, Selēna. Giboni ir ļoti graciozi radījumi.

—       Es esmu redzējusi pērtiķu attēlus, — Selēna, uzacis saraukusi, sacīja.

—       Bet droši vien jūs neesat redzējusi gibonus kustībā … Nenoliedzu, ka daži zemiķi, nosaucot luniešus par «giboniem», ar to varētu paust tādu pašu nievājumu kā jūs, sacīdami «zemiķis». Bet es tā nebiju domājis.

Viņš atspiedās ar abiem elkoņiem pret margām un vēroja akrobāta kustības. Izskatījās, ka tas dejo gaisā.

—       Kā jūs izturaties pret imigrantiem no Zemes, Selēna? — zemietis jautāja. — Nu, pret tiem, kas nolēmuši palikt šeit uz visu mūžu. Tā kā viņiem nav tādu spēju kā īstajiem luniešiem …

—       Kas par to? Imiķi ir Mēness pilsoņi. Pie mums nav diskriminācijas… legālas diskriminā­cijas.

—   Ko tas nozīmē? Nav legālas diskriminācijas?

—       Jūs pats to jau pateicāt. Imigranti tomēr dažā ziņā atšķiras no luniešiem. Viņu medicīnis­kās problēmas ir citādas, un parasti viņiem ir slik­tāka veselība. Pusmūžā viņi jau izskatās … veci.

Zemietis samulsis novērsa skatienu.

—  Vai imigranti var precēties ar luniešiem?

—   Protams. Tas ir, viņi var radīt bērnus.

—   Jā. Tieši to es domāju.

—   Noteikti. Kāpēc gan imigrantam nevarētu būt vērtīgi gēni? Ari mans tēvs bija imiķis, kaut gan no mātes puses es esmu otrās paaudzes luniete.

—   Droši vien jūsu tēvs šeit ieradās, kad bija vēl… Ak dievs!… — Zemietis pieplaka pie mar­gām, tad nodrebinādamies dziļi ievilka elpu. — Man likās, ka viņš nesatvers-stieni.

—   Velti cerēts! — Selēna sacīja. — Tas ir Marko Fors. Viņam patīk tā — pieķerties pēdējā momentā. Patiesībā tas ir slikts stils, un īsti čem­pioni tā nerīkojas. Taču … Manam tēvam bija divdesmit divi gadi, kad viņš ieradās šeit.

—   Tā laikam vajag. Emigrēt jaunībā, kad orga­nisms spēj vieglāk piemēroties un cilvēkam uz Ze­mes vēl nav ciešu emocionālu saišu. Spriežot no Zemes vīrieša viedokļa, es varu iedomāties, cik pa­tīkamām jābūt dzimumattiecībām ar…

—   Dzimumattiecībām! — Selēna šķietami uz­jautrināta iesaucās, bet viņas balsī jautās patiess sašutums. — Vai jūs tiešām domājat, ka manam tēvam ar māti bija dzimumattiecības? Ja mana māte to dzirdētu, vina uz vietas jūs atsēdinātu.

—   Bet…

—   Ta, protams, bija mākslīgā apaugļošana. Dzimumattiecības ar zemieti?\

Zemietis sadrūma.

—   Man šķiet, jūs teicāt, ka diskriminācijas nav.

—   Tā nav diskriminācija. Tikai saprātīga rīcība. Zemietis nespēj pienācīgi tikt galā ar gravitācijas lauku. Lai kā viņš būtu pielāgojies mūsu apstāk­ļiem, kaisles brīdī adaptācija var zust. Es nekad uz to neielaistos. Lempīgais muļķis var salauzt savu roku vai kāju… vai vēl ļaunāk — manējo. Gēnu kombinācijas ir viena lieta, sekss — pavisam kas cits.

—  Atvainojiet… Vai mākslīgā apaugļošana nav pretrunā ar likumu?

Selēna aizrautīgi vēroja vingrotājus.

—   Tas atkal ir Marko Fors. Kad viņš necenšas būt pārlieku efektīgs, viņš ir patiešām lielisks. Un viņa māsa ir gandrīz tikpat izveicīga. Kad viņi vingro pārī, tā ir īsta kustību poēzija. Skatieties! Viņi saies kopā un riņķos abi ap vienu stieni, gluži kā viens ķermenis. Marko dažreiz ir par daudz ārišķīgs, bet nevar noliegt, ka viņš brīniš­ķīgi pārvalda savu muskulatūru… Jā, Zemes likums aizliedz mākslīgo apaugļošanu, bet tā tiek atļauta, ja to prasa medicīniski apsvērumi, kā bieži vien arī ir vai vismaz tiek teikts.

Tagad visi akrobāti bija uzkāpuši augšā un iz­kārtojušies lielā aplī tieši zem margām: sarkanie vienā pusē, zilie — otrā. Pret cilindra vidu pa­vērstās rokas bija paceltas, un skatītāji skaļi ap­laudēja. Tagad pie margām bija sapulcējies krietns pūlītis.

—  Te vajadzētu ierīkot sēdekļus, — zemietis sacīja.

—   Nekādā gadījumā. Tā nav izrāde. Tā ir vin­grināšanās. Nav vēlams, lai skatītāju būtu vairāk, nekā var ērti stāvēt pie margām. Patiesībā mums jābūt tur lejā, nevis šeit.

—   Tas nozīmē, ka arī jūs tā varat, Selēna?

—   Šo to, protams, varu. Ikviens lunietis var. Taču es neesmu tik izveicīga kā šie te. Neesmu arī nevienā komandā .. . Tagad būs kopīgā sacensība brīvā stilā. Tā ir patiešām bīstama spēle. Visi des­mit atradīsies gaisā, un katra komanda centīsies nogrūst pretiniekus kritienā.

—   īstā kritienā?

—   Tik īstā, cik vien iespējams.

—   Vai negadās nelaimīgi kritieni?

—   Gadās. Teorētiski uz šo sacensību veidu ska­las šķībi. To tiešām uzskata par tukšu izpriecu, un mums nav tik daudz iedzīvotāju, lai varētu atļau­ties tāpat vien kādu padarīt par invalīdu. Tomēr brīvā stila sacensības ir ļoti populāras, un mēs ne­varam panākt balsu vairākumu, lai tās oficiāli aiz­liegtu.

—   Par ko jūs balsojat, Selēna?

Selēna nosarka.

—  Ak, tas nav svarīgi. Skatieties!

Bungu ritms piepeši kļuva pērkondārdošs, un visi akrobāti kā bultas metās lielajā akā. Vienu mirkli vidū bija mežonīgs ņudzeklis, bet tūlīt tas pašķīrās un katrs cieši pieķērās pie stieņa. Skatī- taji saspringti gaidīja. Lēca viens, tam sekoja nā­kamais, un atkal cilindrs bija pilns ar lidojošiem ķermeņiem. Tā tas atkārtojās vēl un vēl.

—   Punktu skaitīšana ir diezgan sarežģīta, — Selēna sacīja. — Par katru lēcienu viens punkts, tāpat viens punkts par katru pieskaršanos preti­niekam; par izvairīšanos no pretinieka divi punkti, par pretinieka nogrūšanu lejā desmit punktu, da­žādi sodi par neatļautiem paņēmieniem.

—   Kas skaita punktus?

—  Tiesneši skatās un dod savu novērtējumu, un strīda gadījumos tiek izmantots videoieraksts. Bieži vien pat pēc videoierakstiem nevar noteikt uzvarētāju.

Piepeši atskanēja satraukts kliedziens: meitene zilā, drāžoties garām jauneklim sarkanā, ar skaļu plīkšķi iesita viņam pa sānu. Puisis, zaudējis līdz­svaru, aiztenterēja līdz stienim un, tverdams pēc tā, ar ceļgalu neveikli ietriecās sienā.

—   Kur bija viņa acis? — Selēna sašutusi iesaucās. — Viņš nemaz neredzēja viņu tuvoja­mies.

Cīņa kļuva arvien spraigāka, un zemietis vairs nejaudāja pilnībā izsekot tās norisei. Reizēm, kad kāds lēcējs tikai pieskārās stienim, bet nepaguva tam pieķerties, visi skatītāji noliecās pār margām, it kā būtu gatavi aiz līdzjūtības paši mesties šahtā. Tad Marko Fors dabūja belzienu pa rokas locītavu, un kāds iekliedzās: «Pārkāpums!»

Fors nepaspēja satvert stieni un krita. Zemieša acīm kritiens izskatījās lēns, un Fora vingrais ķer­menis locījās un staipījās, tiekdamies pieķerties kādam stienim, bet nekad tas īsti neizdevās. Pārē­jie sportisti nogaidoši vēroja kritienu, un jebkura manevrēšana tika pārtraukta.

Tagad Fors krita jau krietni ātri, kaut gan div­reiz bija piebremzējis savu kustību, ar roku pie- skardamies stienim.

Viņš bija pavisam netālu no grīdas, kad pēkšņā izklupienā kā zirneklis ar labo kāju aizķēra šķērsstieni un palika karājamies ar galvu uz leju desmit pēdu augstumā. Rokas izplētis, viņš tur šūpojās, kamēr sāka dārdēt aplausi, tad uzsviedās stāvus un ašiem lēcieniem kāpa augšup.

—   Vai pret viņu izdarīja pārkāpumu? — zemie­tis jautāja.

—   Ja Džina Vonga patiešam sagraba Marko aiz rokas, nevis tikai pagrūda, tad tas bija pār­kāpums. Taču tiesnesis to atzina par godīgu blo­ķēšanu, un es nedomāju, ka Marko sūdzēsies. Viņš jau sen varēja pārtraukt savu kritienu, bet viņam patīk demonstrēt šādu izglābšanos pēdējā mo­mentā. Reiz viņš pārrēķināsies un savainos sevi… Oho!

Zemietis jautajoši pacēla acis, bet Selenas ska­tiens nebija pievērsts viņam. Viņa sacīja:

—  Tas ir kāds no pilnvarotā kancelejas un acīmredzot grib satikt jūs.

—   Kāpēc …

—       Nevienu citu viņš nebūtu šeit nācis meklēt. Vienīgi jūs.

—       Bet nav nekāda iemesla… — zemietis iesāka.

Taču kurjers, kas — spriežot pēc auguma — pats bija zemietis vai imigrants' un jutās neērti, redzot sev pievērstus vairāku desmitu slaidu, kailu luniešu šķietami vienaldzīgos, tomēr slēpta nicinā­juma pilnos skatienus, nāca tieši pie viņa.

—       Ser, — viņš sacīja, — pilnvarotais Got­šteins lūdz jūs …

5

Berona Nevila dzīvoklis nebija tik mājīgs kā Selēnas. Te visās malās mētājās grāmatas, kaktā rēgojās atsegta skaitļotāja izvadiekārta, uz lielā rakstāmgalda valdīja nekārtība. Logi vērās pretī akli un tukši.

Selēna ienāca un, sakrustojusi rokas, sacīja:

—       Ja tu dzīvo kā sušķis, Beron, kā gan tavas domas var būt skaidras?

—       Gan jau būs, — Berons īgni atbildēja. — Kā­pēc tu neatvedi sev līdz to zemieti?

—       Pilnvarotais man viņu nocēla. Jaunais piln­varotais.

—   Gotšteins?

—   Tieši tā. Kāpēc tu nesagatavojies ātrāk?

—       Tāpēc, ka man vajadzēja laiku, lai šo to no­skaidrotu. Es negribu taustīties pa tumsu.

—       Tagad mums nekas cits neatliek kā gaidīt,— Selēna sacīja

Nevils pagrauza īkšķa nagu un pēc tam domīgi to aplūkoja.

—   Es nezinu, kā lai novērtēju šo situāciju … Ko tu par viņu domā?

—   Man viņš patika, — Selēna noteikti sacīja. — Paturot vērā, ka viņš ir zemiķis, iespaids diez­gan labs. Viņš nāca, kur es vedu. Izrādīja inte­resi. Neizteica kategoriskus spriedumus. Neiztu­rējās augstprātīgi … Un man arī nebija īpaši jā­uzmanās, lai viņu neaizvainotu.

—   Vai viņš vēl ko jautāja par sinhrotronu?

—   Nē, bet viņam vairs nebija vajadzības to darīt.

—   Kāpēc?

—   Es pateicu, ka tu gribi ar viņu satikties un ka tu esi fiziķis. Droši vien viņš visu, ko vēlas, jautās tev.

—  Vai viņam nelikās dīvaini, ka tūristu pava­done ir labi pazīstama ar fiziķi?

—   Kāpēc dīvaini? Es teicu, ka tu esi mans seksa partneris. Šādām attiecībām vienāds sabied­riskais stāvoklis nav nepieciešams, un fiziķis mie­rīgi var nolaisties līdz necilai tūristu pavadonei.

—   Izbeidz, Selēna!

—' Ak… Redzi, Beron, man liekas tā: ja vi­ņam būtu kāds slepens nodoms, ja viņš gribētu mani izmantot, lai tiktu klāt tev, tad es būtu viņā manījusi zināmu saspringtību. Jo sarežģītāks un stulbāks kāds plāns, jo riskantāks tas ir un vairāk jābažījas par izdošanos. Es tīšām izturējos pret viņu brīvi. Runāju par visu ko, izņemot sinhro­tronu. Es aizvedu vinu uz sacensībām vingrotavā.

—   Un?

—   Viņš izrādīja interesi. Šķita izklaidējamies un skatījās ar aizrautību. Lai kas viņam būtu pa­domā, nekas briesmīgs tas nav.

—   Tu esi par to pārliecināta? Tomēr pilnvaro­tais pasteidzās viņu sameklēt pirms manis. Vai tu to uzskati par labu zīmi?

—   Kas tur slikts? Atklāts uzaicinājums uz tik­šanos, izteikts tik daudzu luniešu klātbūtnē, arī nav nekas aizdomīgs.

Saņēmis rokas aiz pakauša, Nevils atliecās at­pakaļ.

—   Selēna, lūdzu, neuzplijies ar saviem spriedu­miem, kad es no tevis to neprasu. Tas mani kai­tina. Pirmkārt, šis cilvēks nav fiziķis. Vai viņš tev teica, ka ir?

Selēna brīdi padomāja.

—   Es viņu nosaucu par fiziķi. Viņš to nenolie­dza, bet neatceros arī, ka būtu apstiprinājis. Un tomēr … un tomēr es esmu pārliecināta, ka viņš tas ir.

—   Tā bija izlocīšanās, Selēna. Varbūt viņš pats sevi uzskata par fiziķi, bet faktiski fiziķa izglītības viņam nav un viņš šai nozarē nestrādā. Tiesa, savā laikā viņš ir ieguvis kaut kādu zinātnisku specialitāti, taču zinātnisku darbu nestrādā. Vi­ņam tas ir bijis liegts. Neviena laboratorija uz Ze­mes viņu neņem pretī. Viņš ir iekļuvis Freda He­lama melnajā sarakstā un ilgus gadus tur atradies pirmajā vietā.

—   Vai tu to noteikti zini?

—   Vari ticēt, es pārbaudīju. Tu nupat man pār­meti, ka es tik ilgi noņēmos … Un tas izklausās tik jauki, ka šķiet pārāk jauki.

—   Kāpēc pārāk jauki? Nesaprotu, uz ko tu tēmē.

—   Vai tev neliekas, ka šim cilvēkam mēs droši varam uzticēties? Galu galā, viņarn uz Zemes ir nodarīts pāri.

—   Protams, ja tavas ziņas ir pareizas, tā varētu spriest.

—   Domāju gan, ka pareizas. Vismaz tādi ir fakti, ko man izdevās noskaidrot. Bet varbūt tās ir lamatas — kāds grib, lai mēs tieši tā spriestu?

—   Beron, tas ir riebīgi. Kāpēc tu vienmēr visam pin klāt šīs sazvērestības teorijas? Bens nepavi­sam …

—   Bens? — Nevils izsmejoši pārjautāja.

—   Bens! — Selēna cieti atkārtoja. — Bens neiz­turējās kā cilvēks, kam nodarīts pāri, un arī ne­centās manās acīs par tādu izlikties.

—   Nē, bet viņam izdevās panākt, ka tu viņu uz­skati par patīkamu cilvēku. Tu taču teici, ka viņš tev patīk, vai nav tiesa? īpaši uzsvēri? Varbūt tieši tas viņam bija vajadzīgs?

—   Mani nevar tik viegli apmuļķot, tu to zini.

—   Nu labi, jāpagaida, kamēr es tikšos ar viņu.

—   Velns lai tevi parauj, Beron! Es sastopos ar tūkstošiem visdažādāko zemiķu. Tas ir mans darbs. Un tev nav nekāda pamata ironizēt par maniem spriedumiem. Tu zini, ka droši vari uz tiem pa­ļauties.

—   Labi. Redzēsim. Nedusmojies! Mums tagad nekas cits neatliek kā gaidīt… Un, kamēr mēs gaidām … — Berons aši piecēlās kājās. — Uz­mini, ko es domāju?

—   Nenāk ne prātā! — Selēna tikpat veikli pie­cēlās un ar gandrīz nemanāmu kustību aizslīdēja sānis, tālāk no viņa. — Domā vien pats savā no­dabā. Man nav noskaņojuma.

—   Vai tu esi nikna tāpēc, ka es apšaubu tavu spriedumu?

—   Es esmu nikna tāpēc… Eh, velns parāvis, kāpēc tu neuzturi savu istabu kaut cik kārtībā?

Un Selēna devās projām.

—   Es labprāt būtu piedāvājis jums, doktor, — Gotšteins sacīja, — kaut ko no Zemes labumiem, bet principa dēļ man netika atļauts neko tādu ievest. Mēness labie ļaudis necieš mākslīgas bar­jeras, ko radītu īpašas privilēģijas cilvēkam no Zemes. Šķiet, ir labāk nekaitināt viņus un iztu­rēties kā lunietiem, ciktāl tas iespējams, kaut gan baidos, ka mana gaita mani nodos. Šī viņu saso­dītā gravitācija ir kaut kas neiespējams.

—   Arī es no tās ciešu, — zemietis sacīja. — Ap­sveicu jūs jūsu jaunajā postenī…

—   Vēl tas nav gluži mans, ser.

—   Tomēr — apsveicu. Taču esmu nesaprašanā, kāpēc jūs uzaicinājāt mani pie sevis.

—  Mēs bijām ceļabiedri. Ne visai sen ieradā­mies šeit ar vienu kuģi.

Zemietis pieklājīgi gaidīja turpinājumu.

—   Un es pazīstu jūs jau daudz senāk, — Got­šteins sacīja. — Mēs tikāmies — gan uz īsu brīdi — pirms dažiem gadiem.

—   Diemžēl neatceros… — zemietis mierīgi bilda.

—   Es par to nebrīnos. Jums nav pamata atce­rēties. Kādu laiku es strādāju pie senatora Bērta, kurš vadīja — un joprojām vēl vada — Tehnolo­ģijas un vides komisiju. Tas bija tolaik, kad viņš mēģināja dabūt pierādījumus pret Helamu… Fredriku Helamu.

Zemietis pēkšņi it kā mazliet izslējās sava krēslā.

—   Vai jūs pazīstat Helamu?

—   Jūs esat otrais cilvēks, kas man to jautā šeit uz Mēness. Jā, pazīstu. Ne sevišķi labi. Un ne per­soniski. Bet man ir paziņas, kas bieži ar Helamu tikušies. Dīvainā kārtā viņu viedoklis parasti sa­krita ar manējo. Helams, ko dievina visa planēta, neizraisa sevišķas simpātijas tajos, kas ar viņu iepazīstas tuvāk.

—  Sevišķas? Manuprāt, it nekādas, — zemietis sacīja.

Gotšteins ignorēja šo piezīmi.

—  Toreiz senators man bija uzdevis papētīt Elektronu Sūkni un pārbaudīt, vai tā ierīkošanas un izvēršanas gaitā nav nevajadzīgi izšķiesti lī­dzekļi un notikusi personiska iedzīvošanās. To da­rīt Bērta vadītajai komisijai bija likumīgas tiesī­bas, taču viņš, starp mums runājot, cerēja atrast kaut ko tādu, kas kompromitētu Helamu. Senators gribēja iedragāt šā cilvēka arvien pieaugošo ietekmi zinātnē. Taču viņš neko nepanāca.

—  Tas ir acīm redzams. Helams patlaban ir stiprāks nekā jebkad.

—   Nekādi nelikumīgi darījumi netika atklāti, vismaz Helams nekur nebija iejaukts. Sis cilvēks ir nelokāmi godīgs.

—   Sai ziņā noteikti, esmu par to pārliecināts. Varai ir pašai sava tirgus vērtība, kas nav mērī­jama ar banknotēm.

—  Bet mani ieinteresēja kas cits, kaut arī to­reiz es šai jautājumā iedziļināties nevarēju, un proti — es uzdūros cilvēkam, kas vērsās nevis pret Helama varu, bet gan pret pašu Elektronu Sūkni. Es biju klāt, kad tika runāts ar viņu. Šis cilvēks, kas uzstājās pret Sūkni, bijāt jūs, vai ne?

—  To sarunu es atceros, — zemietis piesardzīgi teica, — bet jūs tomēr ne.

—  Toreiz es brīnījos, kā var no zinātniskā vie­dokļa celt iebildumus pret Elektronu Sūkni. Jūs atstājāt uz mani pietiekamu iespaidu, lai, ierau­got jūs kuģī, man kaut kas it kā pavīdētu prātā, un tad beidzot es atcerējos. Es neesmu ielūkojies pasažieru sarakstā, paļaujos tikai uz atmiņu. Vai jūs neesat doktors Bendžamins Endrjū Denisons?

Zemietis nopūtās.

—   Bendžamins Elarts Denisons. Jā. Bet kāpēc tas tagad tiek atkal celts augšā? Man nav ne ma­zākās vēlēšanās rakņāties pagātnē. Esmu atbrau­cis uz Mēnesi un gribu sākt visu no jauna, ja ne­pieciešams, no paša sākuma. Sasodīts, man tomēr vajadzēja mainīt vārdu.

—   Tas nebūtu līdzējis. Es pazinu jūsu seju. Man nav iebildumu pret jūsu nodomu sākt jaunu dzīvi, doktor Denison. Es nekādā veidā jūs ne­traucēšu. Bet man gribētos kaut ko noskaidrot aiz iemesliem, kas jūs tieši neskar. Es īsti labi neat­ceros, kādi bija jūsu iebildumi pret Elektronu Sūkni. Vai jūs varētu man pastāstīt?

Denisons nodūra galvu. Klusums ieilga, un par Zemes pilnvaroto ieceltais vīrs to nepārtrauca. Viņš pat apspieda vēlēšanos ieklepoties. Beidzot Denisons sacīja:

—   Tas tiešām nebija nekas konkrēts. Tikai mani minējumi, bailes, ka varētu mainīties kodollauka intensitāte. Būtībā nekas!

—    Nekas? — Gotšteins noklepojās. — Lūdzu, ne­ņemiet ļaunā, ka es pūlos to saprast. Es jau jums teicu, ka toreiz jūs mani ieinteresējāt, bet man nebija iespējas tam pievērsties. Šaubos, vai tagad es varētu citur dabūt vajadzīgo informāciju. Visa šī lieta tiek turēta slepenībā … senators toreiz cieta sakāvi, un viņš nevēlas, lai tas kļūtu zināms. Tomēr šo to es atceros. Kādreiz jūs bijāt Helama kolēģis; un jūs nebijāt fiziķis.

—   Pareizi. Es biju radioķīmiķis. Tāpat kā He­lams.

—   Izlabojiet mani, ja es kļūdos. Jūsu zinātniskā karjera sākās visai daudzsološi, vai ne tā?

—   Objektīvs vērtējums bija man labvēlīgs. Es par sevi ilūzijas neloloju. Es tiešām biju spējīgs darbinieks.

—   Interesanti, kā viss atkal nāk prātā. Helams turpretim tāds nebija.

—   Ne sevišķi.

—   Un tomēr vēlāk jums galīgi neveicās. To­reiz, kad notika šī saruna ar jums — šķiet, jūs pats griezāties pie mums —, jūs strādājāt rotaļ­lietu fabrikā …

—   Kosmētikas, — Denisons aizžņaugtā balsī sacīja. — Vīriešu kosmētikas firmā. Un tas nepa­līdzēja izraisīt komisijas locekļos cieņu pret mani.

—   Protams, nē. Man ļoti žēl. Jūs bijāt komi­vojažieris.

—   Realizācijas nodaļas vadītājs. Es arī tur strādāju labi. Biju ticis līdz vicedirektora poste­nim, kad atstāju Zemi un atbraucu uz Mēnesi.

—   Vai Helamam ar to bija kāds sakars? Ar to, ka jūs pamētāt zinātni?

—   Es jūs lūdzu, ser! — Denisons sacīja. — Tam patiešām vairs nav nekādas nozīmes. Es biju klāt, kad Helams atklāja volframa konversiju un sākās notikumi, kas galu galā noveda pie Elektronu Sūkņa. Es nevaru pateikt, kas būtu noticis, ja ma­nis tur nebūtu bijis. Varbūt mēs abi ar Helamu pēc mēneša būtu nomiruši no radiācijas izraisītas saindēšanās vai pēc sešām nedēļām gājuši bojā kodoleksplozijā. Es nezinu. Bet es tur biju, un da­ļēji manis dēļ Helams tagad ir tas, kas ir; un es savas līdzdalības dēļ tagad esmu tas, kas esmu. Detaļas lai paliek. Vai ar to jums pietiek? Neko vairāk es neteikšu.

—   Labi, pietiek. Tātad jums pret Helamu bija personiskas antipātijas?

—   Protams, nekādas mīlestības man pret viņu nebija. Un arī tagad nav.

—  Vai jūsu iebildumus pret Elektronu Sūkni iedvesmoja vēlēšanās atriebties Helamam?

—   Es protestēju pret šādu nopratināšanu! — Denisons sacīja.

—   Ko jūs? Nekas no tā, ko mēs runājam, netiks vērsts pret jums. Tas ir tikai manis paša labā, jo man jādomā gan par Sūkni, gan daudzām ci­tām lietām.

—   Nu, tad jūs mierīgi varat izstrādāt versiju par emociju ietekmētu rīcību. Aiz nepatikas pret Helamu es biju gatavs ticēt, ka viņa popularitātei un prestižam patiesībā nav pamata. Un sāku prā­tot par Elektronu Sūkni, cerēdams atrast kādu vainu.

—   Un tādēj to arī atradāt?

—   Nē! — Denisons nikni iesaucās, uzsizdams ar dūri pa krēsla paroceni, tā ka pats gandrīz uzlidoja gaisā. — Ne tādēļ. Es atradu vainu, bet pavisam godīgi — tādu, kas tiešām eksistē. Vis­maz man tā likās. Pats par sevi saprotams, ka es to visu neizgudroju tikai tāpēc, lai iekostu He­lamam.

—   Par izgudrošanu nav runa, doktor, — Got­šteins samierinoši sacīja. — Man nenāk ne prātā piedēvēt jums ļaunprātību. Taču mēs visi zinām, ka, mēģinot kaut ko noskaidrot uz robežas ar ne­zināmo, ir nepieciešami pieņēmumi. Pieņēmumus var izdarīt uz pelēka nenoteiktības fona un pie­šķirt tiem to vai citu nokrāsu pilnīgi godīgi, bet saskaņā ar… nu, ar savām pašreizējām emo­cijām. Varbūt jūs savus pieņēmumus izdarījāt, raugoties uz iespējamo no prethelamiska viedokļa.

—    Tā ir neauglīga diskusija, ser! Toreiz es do­māju, ka mani secinājumi ir pamatoti. Taču es neesmu fiziķis. Es esmu … es biju radioķīmiķis.

—    Helams arī bija radioķīmiķis, bet tagad viņš ir pasaules slavenākais fiziķis.

—   Viņš joprojām ir radioķīmiķis. Tikai atpalicis par ceturtdaļgadsimtu.

—    Bet jūs tāds neesat. Jūs pielikāt visas pūles, lai kļūtu par fiziķi.

—    Jūs patiešām esat mani pamatīgi izpētījis, — Denisons īgni sacīja.

—    Es taču jums teicu: jūs atstājāt uz mani iespaidu. Interesanti, kā tas viss nāk atmiņā. Bet tagad es gribu parunāt ar jums par ko citu. Vai jūs pazīstat fiziķi Pītcru Lemontu?

—    Esmu ar viņu ticies, — Denisons negribīgi atbildēja.

—   Vai jūs teiktu, ka arī viņš ir izcili spējīgs?

—    Nepazīstu viņu pietiekami labi un negribu mētāties ar šādiem vārdiem.

—   Vai jūs teiktu, ka viņš zina, ko runā?

—   Man nav pamata to apšaubīt.

Pilnvarotais piesardzīgi atzvēlās krēslā. Tas iz­skatījās visai nestabils un uz Zemes nebūtu spē­jīgs noturēt viņa svaru.

—    Vai jūs man nepastāstītu tuvāk, — viņš tur­pināja, — par savu iepazīšanos un tikšanos ar Lemontu?

—    Mums bija vairākas personiskas sarunas, — Denisons sacīja. — Viņš bija iecerējis uzrakstīt Elektronu Sūkņa vēsturi: no pašiem sākumiem, iz­sekojot, kā radušies leģendārie pārspīlējumi, ar ko tas apaudzis. Es jutos glaimots, ka Lemonts grie­zās pie manis, ka bija kaut ko par mani izdibi­nājis. Sasodīts, es jutos glaimots, ser, ka viņš vispār zina, ka esmu vēl dzīvs. Bet patiesībā es neko daudz pastāstīt nevarēju. Kāda tam būtu bi­jusi jēga? Par mani tikai pavīpsnātu, un tas man ir apnicis līdz kaklam. Apnicis erroties, apnicis sevi žēlot.

—  Vai jums ir kas zināms par Lemonta darbību pēdējā laikā?

—   Ko jūs ar to domājat, ser? —Denisons pie­sardzīgi jautāja.

—   Pirms kāda gada vai varbūt mazliet agrāk Lemonts griezās pie Bērta. Es vairs neesmu se­natora štatos, bet šad tad mēs tiekamies. Viņš man par to stāstīja. Viņš bija nobažījies. Viņš domāja, ka varbūt Lemonts pamatoti vēršas pret Elektronu Sūkni, taču neredzēja reālu iespēju izvirzīt jau­tājumu par sūknēšanas izbeigšanu. Arī es biju nobažījies…

—  Tā sakot, vispārējas bažas, — Denisons sar- doniski piezīmēja.

—  Bet tagad man ienāca prātā: ja Lemonts runāja ar jums un …

—   Stop! Neturpiniet, ser! Es nojaušu jūsu domu gaitu, tādēļ jūs pārtraucu. Ja jūs cerat no manis dzirdēt, ka Lemonts ir nozadzis manu ideju, ka man atkal nodarīts pāri, tad gauži maldāties. Es tik tiešām varu jums apgalvot: man nebija no­teiktas teorijas. Tie bija tikai minējumi. Taču tie man nedeva miera, un es griezos attiecīgā in­stancē. Man neticēja. Es zaudēju dūšu. Tā kā man nebija iespējams zinātniski nopamatot savu vie­dokli, es atkāpos. Tiekoties ar Lemontu, es to ne­maz nepieminēju, mēs runājām tikai par Sūkņa sākuma posmu. Viņa vēlākās atziņas, lai cik lī­dzīgas tās būtu maniem minējumiem, ir radušās pilnīgi patstāvīgi. Šķiet, viņa argumenti ir daudz pārliecinošāki un pamatojas uz precīzu matemā­tisku analīzi. Es nepretendēju uz prioritāti, nepa­visam!

—   Acīmredzot jūs zināt par Lemonta teoriju.

—   Pēdējā laikā par to runāja visur. Lemontam nav iespējams publicēties, un neviens viņu neņem nopietni, taču viņa teorija iet no mutes mutē. Tā sasniedza pat mani.

—    Saprotu, doktor. Bet es to ņemu nopietni. Re­dziet, man tas ir jau otrais brīdinājums. Pirmais brīdinājums — jūsējais — nemaz netika līdz se­natoram. Tam nebija nekāda sakara ar finansiā­liem pārkāpumiem, kas tolaik nodarbināja viņa prātu. Pārbaudes komisijas vadītājs — tas nebiju es — jūsu iebildumus uzskatīja — piedodiet! — par galīgām muļķībām. Es tā nedomāju. Kad šis jautājums uzpeldēja atkal, es satraucos. Man bija nodoms tikties ar Lemontu, bet vairāki fiziķi, ar kuriem es konsultējos …

—   Ieskaitot Helamu?

—   Nē, pie Helama es negriežos. Fiziķi, ar ku­riem es konsultējos, apgalvoja, ka Lemonta hipo­tēzei neesot absolūti nekāda pamata. Tomēr es gribēju viņu satikt, bet tad mani iecēla šajā amatā, un tā nu esmu ieradies šeit, tāpat kā jūs. Tagad jūs saprotat, kāpēc man vajadzēja ar jums tikties. Vai, pēc jūsu domām, šajās teorijās, ko izvirzījāt jūs pats un doktors Lemonts, ir racionāls kodols?

—   Tas ir: vai Elektronu Sūkņa tālāka izmanto­šana var novest pie Saules vai pat vesela Galak­tikas spirāles zara eksplozijas?

—- Jā, tieši to es domāju.

—    Kā es jums to varu pateikt? Man pašam ir tikai minējumi, nekā vairāk. Bet Lemonta teoriju es neesmu pamatīgi izstudējis. Tā netika publi­cēta. Ja arī es ar to iepazītos, iespējams, ka visa šī matemātika man nebūtu saprotama … Un galu galā — kāda tam nozīme? Lemonts nevienu ne­pārliecinās. Helams ir viņu pazudinājis, tāpat kā savā laikā pazudināja mani, un, ja Lemonts rīko­tos, tā sakot, pār Helama galvu, sabiedrība viņam tik un tā neticētu, jo šāds viedoklis ir pretrunā ar tās pašreizējām interesēm. Cilvēki ne­grib atteikties no Sūkņa, un ir daudz vieglāk no­raidīt Lemonta teoriju, nekā mēģināt to atbalstīt.

—   Bet jūs joprojām esat par to noraizējies, vai ne?

—   Jā, jo es domāju, ka mēs patiešām varam sevi iznīcināt, un, protams, man negribētos to piedzīvot.

—   Un tagad jūs esat ieradies uz Mēness, lai darītu kaut ko tādu, ko Helams, jūsu senais ienaidnieks, uz Zemes jums neatļautu.

—  Arī jums ir sliecība uz minējumiem, — De­nisons lēni sacīja.

—   Tiešām? — Gotšteins vienaldzīgi atsaucās.

—   Varbūt arī es esmu izcili spējīgs cilvēks. Vai mans minējums ir pareizs?

—   Iespējams. Es neesmu zaudējis cerību at­griezties pie zinātnes. Un, ja man izdotos atbrīvot cilvēci no bojāejas draudiem, vai nu noskaidro­jot, ka tādu nav, vai arī pierādot, ka tādi ir un tos nepieciešams novērst, es būtu laimīgs.

—   Saprotu. Doktor Denison, parunāsim vēl par vienu jautājumu. Mans priekštecis, līdzšinējais pilnvarotais misters Montess, apgalvo, ka progre­sīvās zinātnes galvenais centrs tagad atrodoties šeit, uz Mēness. Pēc viņa domām, te esot nesa­mērīgi daudz cilvēces domājošo smadzeņu un ini­ciatīvas.

—   Viņam var būt taisnība, — Denisons sacīja.

—  Es nezinu.

—       Viņam var būt taisnība, — Gotšteins do­mīgi piekrita. — Ja tā, vai jums nav ienācis prāta, ka jūsu nolūkam tas var būt neizdevīgi. Lai ko jūs darīsiet, cilvēki teiks un domās, ka tas ir Mē­ness zinātnes sasniegums. Un, lai cik vērtīgi būtu jūsu darba rezultāti, jūs neiegūsiet plašu atzi­nību … Un tas, protams, būtu netaisni.

—   Man ir apnikusi dzīšanās pēc nopelniem, pilnvarotais Gotštein. Es gribu rast interesi dzīvē, gūt savā darbā lielāku gandarījumu nekā būdams viceprezidents, kas pārzina ultraskaņas depila­toru ražošanu. Atgriešanās pie zinātnes man to dos. Ja es pats zināšu, ka esmu kaut ko sasniedzis, man ar to pilnīgi pietiks.

—   Bet man ne. Jums jāsaņem tas, ko būsiet no­pelnījis. Un man, pilnvarotajam, būs iespējams pasniegt faktus Zemes sabiedrībai tādā veidā, lai nodrošinātu jums. pienācīgu atzinību. Droši vien jūs, tāpat kā visi cilvēki, tomēr gribētu saņemt to, kas ir jūsu.

—   Ļoti laipni no jums. Un kas man jādod pretī?

—   Jūs esat cinisks. Bet pamatoti. Man vaja­dzīga jūsu palīdzība. Līdzšinējais pilnvarotais, misters Montess, nav varējis noskaidrot, kādā vir­zienā notiek zinātniskie pētījumi uz Mēness. Kon­takti starp Zemes un Mēness cilvēkiem nav visai cieši, bet abu pasauļu pūliņu saskaņošana neap­šaubāmi nāktu par labu visiem. Manuprāt, sav­starpējā neuzticēšanās ir pilnīgi saprotama, bet, ja jūs varētu kaut ko darīt, lai šī neuzticēšanās izzustu, mums tas būtu tikpat vērtīgs ieguvums kā jūsu varbūtējie zinātniskie atklājumi.

—   Vai tiešām, ser, jūs mani uzskatāt par vis­piemērotāko cilvēku, kas apliecinātu luniešiem, cik taisnprātīga un labvēlīgi noskaņota ir Zemes zinātne?

—  Doktor Denison, pēc viena atriebīga zināt­nieka nedrīkst spriest par visiem zemiešiem ko­pumā. Teiksim tā: es gribētu vienmēr būt lietas kursā par jūsu zinātniskajiem atklājumiem, lai varētu palīdzēt jums iemantot godīgi nopelnīto atzinību, un, tā kā es pats neesmu zinātnieks, būtu ļoti noderīgi, ja jūs man tos izskaidrotu kopsa­karā ar Mēness zinātnes pašreizējo stāvokli. No­runāts?

—  Jūsu lūgumu man būs grūti izpildīt, — De­nisons sacīja. — Ja pagaidu rezultātus vai nu aiz vieglprātības, vai pārliekas sajūsmas atklāj pāragri, tas var nodarīt zinātnieka reputācijai milzīgu ļaunumu. Es nemēdzu nevienam neko stās- līt, iekams pats neesmu pilnīgi pārliecināts. Pie­redze ar komisiju, kuras darbā jūs piedalījāties, liek man būt piesardzīgam.

—   Es jūs pilnīgi saprotu, — Gotšteins sirsnīgi sacīja. — Atstāju jūsu ziņā izlemt, kad būtu liet­derīgi mani informēt… Bet ir jau vēls, jūs droši vien vēlaties doties pie miera.

Tas nozīmēja, ka saruna beigusies. Denisons devās projām, un Gotšteins domīgi nolūkojās vi­ņam pakaļ.

7

Denisons atvēra durvis pats. Nospiežot attiecīgu slēdzi, tās būtu atdarījušās automātiski, bet viņš nomiegojies nevarēja to atrast.

Tumšmatains vīrietis, ar mierīgu, drūmu ska­tienu vērdamies viņā, sacīja:

— Lūdzu, piedodiet… Vai esmu ieradies par agru

—       Par agru? … — Denisons atkārtoja, pūlē­damies cik necik atjēgties. — Nē. Es … es laikam esmu aizgulējies.

—   Es jums zvanīju. Mēs norunājām …

Nu Denisons atcerējās.

—   Jā. Jūs esat doktors Nevils?

—   Pareizi. Vai drīkstu ienākt?

To jautādams, viņš jau kāpa pāri slieksnim. Denisona istaba bija maza, un sajauktā gulta aiz­ņēma tās lielāko daļu. Ventilators maigi žužināja.

—       Ceru, ka gulējāt labi, — Nevils izteica ne­nozīmīgu pieklājības frāzi.

Denisons palūkojās uz savu pidžamu un pār­laida roku izjukušajiem matiem.

—       Nē, — viņš strupi sacīja. — Man bija draus­mīga nakts. Vai jūs mani atvainotu uz kādu brīdi, kamēr es kaut cik sakārtojos?

—        Protams. Ja vēlaties, es pa to laiku paga­tavošu brokastis? Jūs droši vien vēl nepazīstat virtuves iekārtu.

—       Tas būtu ļoti jauki no jums, — Denisons at­teica.

Pēc apmēram divdesmit minūtēm viņš atkal pa­rādījās — nomazgājies un noskuvies, ģērbies bik­sēs un apakškreklā.

—       Ceru, ka nesabojāju dušu, — viņš sacīja. — Ūdens apsīka, un es vairs nevarēju to atgriezt.

—       Ūdens ir limitēts. Var dabūt tikai noteiktu devu. Te ir Mēness, doktor! Es pagatavoju mums abiem olu kulteni un karstu viru.

—   Olu kulteni…

—       Mēs to tā saucam. Zemieši laikam gan ne­sauktu.

—        Eh! — Denisons noteica. Bez sevišķas sa­jūsmas viņš apsēdās pie galda un pagaršoja dzel­teno, mīklai līdzīgo masu, ko lunietis acīmredzot

dēvēja par olu kulteni. Viņš pūlējās nesaviebties un vīrišķīgi norija pirmo kumosu, tad paņēma ar dakšiņu nākamo.

—   Ar laiku jūs pie tā pieradīsiet, — Nevils sa­cīja. — Tas ir ļoti barojošs. Turklāt produktu augstais proteīna saturs un zemā gravitācija ievē­rojami samazina vajadzību pēc barības.

—   Jo labāk, — Denisons noklepodamies atteica.

—  Selēna man stāstīja, ka jūs domājot palikt uz Mēness, — Nevils turpināja.

—   Tāds nodoms man bija, — Denisons atbildēja. Viņš paberzēja acis. — Taču šī nakts bija šaus­mīga. Tā pārbaudīja manu apņēmību.

—   Cik reižu jūs izkritāt no gultas?

—   Divas … Tātad tā ir parasta parādība?

—   Cilvēkiem no Zemes — neizbēgama. Nomodā jūs staigājat, visu laiku paturot prātā Mēness gra­vitāciju, bet miegā grozāties tāpat kā uz Zemes. Taču kritiens pie mums vismaz nav sāpīgs.

—   Otrreiz es pamodos tikai uz grīdas un ne­maz neatcerējos kritienu. Velns parāvis, ko jūs man ieteiktu šai sakarā darīt?

—   Vajag regulāri pārbaudīt sirdsdarbību, asins­spiedienu un tā tālāk, lai pārliecinātos, ka gravi- tacijas maiņa nav izraisījusi nopietnus traucēju­mus.

—   Es tiku daudzkārt par to brīdināts, — Deni­sons viebdamies sacīja. — Uz pārbaudi iešu nāka­majā mēnesī, tagad lietoju pilulas.

—   Ziniet, — Nevils ieteicās tādā tonī, it kā viņam būtu apnicis runāt par niekiem, — pēc ne­dēļas jūs droši vien jutīsieties jau pavisam labi. Un jums būs vajadzīgs piemērots apģērbs. Šīs bikses galīgi nekur neder, un valkāt tādu plānu kreklu nav jēgas.

—       Tātad šeit ir veikali, kur es varēšu nopirkt drēbes.

—       Protams. Un esmu pārliecināts, ka Selēna savā brīvajā laikā ar prieku jums palīdzēs. Viņa apgalvo, ka jūs, doktor, esot patīkams cilvēks.

—       Man prieks, ka viņa tā domā. — Denisons, norijis karoti viras, paskatījās uz to ar tādu sejas izteiksmi, it kā prātotu, ko darīt ar pārējo. Tad apņēmīgi ķērās atkal pie karotes un turpināja ēst.

—       Selēna sprieda, ka jūs esot fiziķis, bet viņa, protams, maldās.

—   Pēc izglītības es esmu radioķīmiķis.

—       Arī šai specialitātē jūs neesat strādājis ilgi, doktor Denison. Mēs šeit gan esam it kā malā no visa, taču tāpat šo to zinām. Jūs esat viens no Helama upuriem.

—       Vai tad to ir tik daudz, ka jūs runājat daudz­skaitlī?

—       Kā ne? Viss Mēness ir viens no Helama upuriem.

—   Mēness?

—   Tā varētu teikt.

—   Nesaprotu.

—       Mums uz Mēness nav nevienas Elektronu Sūkņa Stacijas. Tās nevarēja ierīkot, tāpēc ka ne­bija atsaucības no Parauniversa puses. Izliktais volframs netika pieņemts.

—       Bet, doktor Nevil, jūs taču neapgalvosiet, ka pie tā vainīgs Helams.

—       Netiešā veidā tomēr. Kāpēc gan vienīgi Pa­rauniverss var būt Elektronu Sūkņa iniciators? Kā­pēc mēs paši nevaram būt sācēji?

—       Ja nemaldos, mums trūkst zināšanu, lai pār­ņemtu iniciatīvu.

—       Un mums to nebūs nekad, ja pētījumi šajā virzienā ir aizliegti.

—  Aizliegti? — Denisons, mazliet pārsteigts, jautāja.

—   Faktiski tas tā ir. Ja zinātnieki, kas strādā, lai paplašinātu zināšanas šai virzienā, nevar iz­mantot ne protonu sinhrotronu, ne kādu citu lielo iekārtu — tās visas kontrolē Zeme un visas atro­das Helama ietekmē —, tad pētījumi būtībā ir aizliegti.

Denisons paberzēja acis.

—   Rādās, ka man drīz atkal vajadzēs likties gultā … Lūdzu, atvainojiet! Tas nav mājiens, ka jūs mani garlaikotu. Bet sakiet, vai tad Elektronu Sūknis Mēnesim ir tik nepieciešams? Saules bate­rijas taču ir efektīvas un dod pietiekami daudz enerģijas.

—  Tās padara mūs atkarīgus 110 Saules, dok- lor. Tās saista mūs pie virspuses.

—   Nūjā… Bet kā jūs domājat, doktor Nevil, kādēļ Helamam ir tik negatīva attieksme šajā jau- lājumā?

—  Jūs to zināt labāk nekā es, jo esat personiski ar viņu pazīstams, bet es neesmu. Helams uzskata par pareizāku neatklāt plašai sabiedrībai, ka Elek­tronu Sūkņa faktiskie ierīkotāji ir paracilvēki, bet mēs esam tikai viņu pakalpiņi. Un, ja mēs šeit, uz Mēness, nonāktu tik tālu, ka paši izprastu, ko darām, tad īstās Elektronu Sūkņa tehnoloģijas ra­dītāji būtu mēs, nevis viņš.

—   Kāpēc jūs to visu man stāstāt? — Denisons jautāja.

—   Lai velti nešķiestu laiku. Parasti mēs laipni uzņemam fiziķus no Zemes. Seit uz Mēness mēs jutāmies atgriezti, esam Zemes apzināti pret mums vērstās politikas upuri, un ikviens fiziķa apmeklē­jums ir patīkams, kaut vai tikai tāpēc, ka mazina mūsu izolētības sajūtu. Fiziķis imigrants ir vēl noderīgāks, mēs viņam labprāt izskaidrojam si­tuāciju un aicinām viņu strādāt kopā ar mums. Man Joti žēl, ka jūs tomēr neesat fiziķis.

—   Es arī neesmu par tādu uzdevies, — Deni­sons neiecietīgi sacīja.

—   Un tomēr jūs vēlējāties redzēt sinhrotronu. Kāpēc?

—   Ak tad tas jūs uztrauc? Dārgais ser, Jaujiet man paskaidrot. Mana zinātnieka karjera tika iz­postīta pirms daudziem gadiem. Es esmu nolēmis panākt zināmu reabilitāciju, atkal iemantot dzīves jēgu … tik tālu no Helama, cik vien iespējams — respektīvi, šeit uz Mēness. Es esmu studējis ra- dioķīmiju, bet tas nav padarījis mani uz visiem laikiem kurlu un aklu pret citām zinātnes noza­rēm. Šodien parafizika ir dižens darba lauks, un es esmu visiem spēkiem pašmācības cejā centies to apgūt, juzdams, ka tajā man ir vislielākās ce­rības kaut ko vēl paveikt.

—   Saprotu, — Nevils pamāja, bet viņa balsī skanēja neslēptas šaubas.

—   Starp citu, tā kā jūs pieminējāt Elektronu Sūkni… Vai esat kaut ko dzirdējis par Pītera Lemonta teoriju?

Nevils cieši paskatījās sarunu biedrā.

—   Nē. Man šis vārds neko neizsaka.

—   Jā, viņš vēl nav slavens. Un droši vien nekad nebūs. Galvenokārt tā paša iemesla dēļ kā es. Viņš vērsās pret Helamu … Nesen man atgādināja viņa vārdu, un pagājušo nakti, kad nevarēju gulēt, es domāju par viņu. — Denisons nožāvājās.

—   Jā, doktor? — Nevils nepacietīgi iejautājās. — Kas tad ir ar šo cilvēku? Kā bija viņa vārds?

—   Pīters Lemonts. Viņš nodarbojās ar para- teoriju un izvirzīja interesantu hipotēzi. Pēc viņa domām, Elektronu Sūkņa darbība novedīs pie tā, ka kodolu stiprā mijiedarbība Saules sistēmas telpā kļūs intensīvāka, Saule pamazām sakarsīs un kādā kritiskā brīdī tajā notiks fāzu pāreja, kas izraisīs eksploziju.

—   Muļķības! Vai jūs zināt, kādas pārmaiņas kosmiskā mērogā var radīt Sūkņa maksimāla iz­mantošana cilvēces mērogā? Kaut arī esat fiziku apguvis tikai pašmācības ceļā, jums vajadzētu ap­jēgt, ka Sūkņa darbība nekādā ziņā nevar kaut cik jūtami ietekmēt Universa vispārējos apstākļus Saules sistēmas pastāvēšanas laikā.

—   Jūs tā domājat?

—   Protams. Un jūs ne? — Nevils jautāja.

—   Es neesmu pārliecināts. Lemonts grib He- lamam sariebt. Tiekoties viņš uz mani atstāja ek­saltēta un ļoti emocionāla cilvēka iespaidu. Ņe­mot vērā, ko Helams ir Lemontam nodarījis, jā­domā, ka viņu urda nedzēšams naids.

Nevils sarauca pieri.

—  Vai jūs noteikti zināt, ka viņš ir sliktās at­tiecībās ar Helamu? — viņš vaicāja.

—   Sai jautājumā esmu eksperts.

—   Vai jums nav ienācis prātā, ka šādu hipo­tēzi par Sūkņa bīstamību varētu izmantot kā vēl vienu ieganstu, lai neļautu Mēnesim ierīkot pašam savas Sūkņa Stacijas?

—   Par vispārējas trauksmes un izmisuma cenu? Protams, nē. Tas nozīmētu skaldīt valriekstus ar kodolsprādzieniem. Nē, es esmu pilnīgi pārlieci­nāts par Lemonta godīgumu. Īstenībā arī man pa­šam reiz radās līdzīga doma.

—   Tāpēc, ka arī jūs urda naids pret Helamu.

—   Es neesmu Lemonts. (Jn mana reakcija ir citāda … Patiesību sakot, man bija neskaidra ce- riba, ka uz Mēness es varēšu papētīt šo jautājumu bez Helama iejaukšanās un Lemonta emocionā lisma.

—   Šeit, uz Mēness?

—       Šeit, uz Mēness. Es cerēju, ka man būs iespēja lietot sinhrotronu.

—   Un tāpēc jūs par to interesējāties?

Denisons pamāja.

—        Vai jūs tiešām domājat, ka tiksiet klāt pie sinhrotrona? Vai jūs nezināt, cik milzīgi daudz ir pieprasījumu pēc tā?

—       Es cerēju, ka man izdosies sadarboties ar kādu no Mēness zinātniekiem.

Nevils pasmējās un papurināja galvu.

—       Mums ir gandrīz tikpat maz iespēju kā jums … Taču kaut ko es varu piedāvāt. Mēs esam iekārtojuši paši savas laboratorijas. Mēs varam dot jums telpu darbam, varbūt arī šo to no apa­ratūras. Man grūti pateikt, cik noderīgas jums būs mūsu ierīces, taču kaut ko darīt jūs varēsiet.

—       Vai jūs domājat, ka man būs iespējams iz­darīt novērojumus parateorijā?

—       Manuprāt, tas daļēji atkarīgs no jūsu paša atjautības. Vai jūs gribat pierādīt šā Lemonta teoriju?

—   Vai arī to atspēkot. Varbūt.

—       Jūs to atspēkosiet, ja vispār ko paveiksiet. Par to man nav nekādu šaubu.

—        Bet jūs taču zināt, ka es neesmu fiziķis pēc specialitātes. Kādēļ jūs tik labprāt piedāvājat man vietu laboratorijā?

—       Tādēļ, ka jūs esat no Zemes. Es jau teicu, mēs to augsti vērtējam, un tas, ka jūs par fiziķi esat kļuvis pašmācības ceļā, varbūt ir taisni labi. Selēna par jums galvo, un, iespējams, es tam pie­šķiru lielāku nozīmi, nekā vajadzētu. Turklāt kā jūs, tā mēs esam Helama upuri. Ja jūs vēlaties sevi reabilitēt, mēs jums palīdzēsim.

—  Piedodiet, ja esmu cinisks. Ko jūs cerat no tā iegūt?

—  Jūsu palīdzību. Starp Zemes un Mēness zi­nātniekiem ir diezgan liela nesaprašanās. Jūs esat Zemes cilvēks, kas labprātīgi atbraucis uz Mēnesi, un jūsu darbība varētu būt kā tilts starp mums, no kā būtu labums abām pusēm. Jums jau ir kon­takts ar jauno pilnvaroto, un iespējams, ka, reabi­litēdams sevi, jūs reabilitēsiet arī mūs.

—  Citiem vārdiem sakot: ja mans veikums ma­zinās Helama ietekmi, tas nāks par labu arī Mē­ness zinātnei?

—   Lai ko jūs darītu, tas katrā ziņā būs derīgi… Bet tagad es iešu, lai jūs varat pagulēt. Piezva­niet man tuvākajās dienās, es iekārtošu jūs kādā laboratorijā. Un parūpēšos, — Nevils pavērās ap­kārt, — lai jums ierāda kaut cik ērtāku dzīvokli.

Viņi paspieda viens otram roku, un Nevils aiz­gāja.

8

—  Man šķiet, — Gotšteins sacīja, — lai cik grūti jums te būtu klājies, aizbraukšanai jūs po­šaties ar ne visai vieglu sirdi.

Montess izteiksmīgi paraustīja plecus.

—  Ar joti smagu, kad iedomājos gravitāciju uz Zemes. Apgrūtināta elpošana … sāpošas kājas … svīšana. Es mirkšu vienos sviedros.

—   Tas pats kādu dienu sagaidīs mani.

—  Došu jums padomu. Nekad neuzturieties šeit ilgāk kā divi mēneši no vietas. Nav svarīgi, ko saka ārsti un kādus izometriskus vingrinājumus liek jums izdarīt, pēc katrām sešdesmit dienām dodieties atpakaļ uz Zemi un palieciet tur vismaz nedēļu. Ir nepieciešams saglabāt Zemes sajutu.

—   Es to paturēšu prātā … O, ziniet, es tikos ar savu draugu.

—   Kādu draugu?

—   Ar to cilvēku, kas lidoja šurp reizē ar mani. Man likās, ka esmu viņu jau kādreiz redzējis, un tā arī bija. Šis cilvēks ir Denisons, radioķīmiķis. Izrādījās, ka es vinu gluži labi atceros.

—   Jā?

—   Es atminējos, ka toreiz mani ieinteresēja viņa neprātīgā ideja, un mēģināju tikt par to skaid­rībā. Viņš atvairījās visai izmanīgi. Runāja sa­prātīgi, tik saprātīgi, ka man radās aizdomas. Ir tāds maniaku tips, kam piemīt apbrīnojama loģis­kas spriešanas spēja — savdabīgs aizsardzības mehānisms.

—   Ak dievs! — Montess ar acīm redzamu ne­mieru nogaudās. — Es nespēju sekot jūsu domai. Ja jums nav nekas pretī, es uz brīdi apsēdīšos. Pārbaudot, vai viss ir pienācīgi sakravāts, un kau­joties ar domām par Zemes gravitāciju, esmu ga­līgi aizkusis … Kas tā par neprātīgu ideju?

—   Šis cilvēks pūlējās mums iestāstīt, ka Elek­tronu Sūknis esot bīstams. Tā lietošana varot no­vest pie Universa eksplozijas.

—   Patiešām? Un vai tā ir taisnība?

—   Ceru, ka ne. Toreiz viņa viedoklis tika strupi noraidīts. Kad zinātnieki strādā pie problēmas, kas atrodas uz sapratnes robežas, viņi kļūst ner­vozi. Es pazinu psihiatru, kurš to dēvēja par «Kas zina?» sindromu. Ja cilvēks nekādā veidā nespēj noskaidrot to, kas viņam vajadzīgs, viņš galu galā pasaka: «Kas zina, kas notiks?» un ļauj vaļu fan­tāzijai.

—  Jā, bet ja fiziķi, kaut vai daži, sāk klāstīt ladas lietas …

—   Viņi to nedara. Oficiāli ne. Ir tāds jēdziens kā zinātnieka atbildība, un žurnāli sargās publi­cēt muļķības … Vai vismaz to, ko uzskata par muļķībām. Redzat, apmēram pirms gada šis jau­tājums uzpeldēja atkal. Kāds fiziķis, vārdā Le­monts, griezās pie senatora Bērta, pie tā pašgudrā vides glābēja Cena un vēl pie dažiem citiem. Arī viņš apgalvo, ka iespējama kosmiska eksplozija. Neviens viņam netic, bet šī versija paklusām iz­platās, un, jo vairāk par to runā, jo intriģējošāka tā kļūst.

—  Un šis uz Mēnesi atbraukušais cilvēks tai tic?

Gotšteins plati pasmaidīja.

—   Man ir aizdomas, ka tic. Velns ar ārā, nakts vidū, kad nevaru gulēt, jo visu laiku veļos ārā no gultas, es pats esmu gatavs tai ticēt. Iespē­jams, ka viņš grib šo teoriju te eksperimentāli pārbaudīt.

—   Nu, un?

—   Lai viņš to dara. Es liku manīt, ka mēs vi­ņam palīdzēsim.

Montess pašūpoja galvu.

—   Tas ir riskanti. Man nepatīk dulnu ideju ofi­ciāla atbalstīšana.

—   Ziniet, var tomēr izrādīties, ka tās nav galī­gas muļķības. Bet tas nav galvenais. Svarīgi ir kas cits, proti — ja mēs palīdzēsim viņam iekār­toties šeit, uz Mēness, varbūt no viņa mums iz­dosies uzzināt, kas te notiek. Viņš ļoti vēlas rea- bilitēties, un es devu mājienu, ka mēs to varētu sekmēt, ja viņš ar mums sadarbotos… Es parūpēšos,

lai jūs tiekat slepeni par visu informēts. Tā sakot, draugu starpā.

— Pateicos! — Montess sacīja. — Un palieciet sveiks!

9

Nevils bija sapīcis.

—   Nē. Man viņš nepatīk.

—        Kāpēc? Tāpēc, ka viņš ir zemiķis? — Selēna notrauca pūciņu no savas labās krūts, noķēra to un kritiski aplūkoja. — Tā nav no manas blūzes. Gaisa cirkulācija ir taisni šausmīga.

—        Sis Denisons nav nekā vērts. Viņš nav pa- rafiziķis. Viņš šo nozari esot apguvis pašmācības ceļā un tagad ierodas šeit ar gatavām nolādēti stulbām idejām.

—   Piemēram?

—       Viņš domā, ka Elektronu Sūknis novedīs pie Universa eksplozijas.

—   Vai viņš tā teica?

—       Es zinu, ka viņš tā domā … Ak, man šie argumenti ir zināmi. Esmu tos pietiekami bieži dzirdējis. Bet tas tā nav, un viss.

—       Varbūt, — Selēna sacīja, saraukdama uz­acis, — tu tikai negribi, ka tā būtu.

—   Nu, nesāc atkal! — Nevils noburkšķēja.

Kādu brīdi viņi klusēja. Tad Selēna jautāja:

—   Ko tu darīsi ar viņu?

—        Došu viņam telpu darbam. Kā zinātnieks viņš nav nekā vērts, bet savs labums būs. Viņš piesaistīs uzmanību. Pilnvarotais ir jau ar viņu runājis.

—   Es zinu.

—   Redzi, tam visam ir tāda romantiska pie­skaņa — cilvēks ar sabojātu karjeru mēģina sevi reabilitēt.

—   Patiešām?

—   Patiešām. Tev būs interesanti to dzirdēt. Ja tu palūgsi, viņš pastāstīs. Un tas ir ļoti labi. Ja te, uz Mēness, romantisks zemietis noņemsies ar dulniem eksperimentiem, pilnvarotais pirmām kār­tām uzmanīs viņu. Šis Denisons noderēs mums par aizsegu. Un, kas zina, iespējams pat, ka ar viņa palīdzību mēs iegūsim labāku priekšstatu par to, kas notiek tur, uz Zemes … Tev, Selēna, va­jag uzturēt ar viņu draudzīgas attiecības.

10

Selēna smējās, un Denisona austiņās viņas smiekli skanēja metāliski. Viņas augums bija pa­slēpts skafandrā.

—   Nu, nāciet, Ben! — viņa sacīja. — Nav ko baidīties. Jūs taču tagad esat tikpat kā vietējais — jau veselu mēnesi dzīvojat šeit.

—   Divdesmit astoņas dienas, — Denisons no­murmināja. Viņam bija tāda sajūta, ka skafandrā trūkst gaisa.

—   Mēnesi, — Selēna palika pie sava. — Kad jūs ieradāties, Zeme bija krietni pāri pusei, tieši tāpat kā tagad. — Viņa norādīja uz spoži staro­jošo Zemi dienvidu debesīs.

—  Mazliet pagaidiet! Šeit ārā es nejustos tik drošs kā apakšā. Ja nu es nokrītu?

—   Kas tur pavisam? Gravitācija ir zema, no­gāze lēzena, skafandrs izturīgs. Ja jūs pakrītat, mierīgi ļaujiet ķermenim slīdēt un velties. Tas būs ne mazāk interesanti.

Denisons šaubīdamies palūkojās apkārt. Auk­stajā Zemes gaismā Mēness ainava izskatījās skaista. Tajā mijās melns ar baltu, un šis bal­tums šķita maigs un smalks salīdzinājumā ar Saules apspīdētajām ainavām, ko viņš bija re­dzējis, kad pirms nedēļas devās apskatīt Saules baterijas, kuras stiepās no horizonta līdz horizon­tam Lietus jūras dibenā. Un arī melnais bija it kā maigāks, jo trūka īstas dienas asā kontrasta. Zvaigznes bija dievišķīgi spožas, un Zeme… Zeme ar saviem baltajiem mutuļiem uz zila fona un šad tad pavīdošām dzeltenbrūnāin svēdrām likās bezgala aicinoša.

—  Labi, — Denisons sacīja. — Vai neņemsiet ļaunā, ja es turēšos jums cieši līdzās?

—   Protams, ne. Un līdz pašai augšai mēs ne­kāpsim. Pirmajai reizei pietiks ar iesācēju trasi. Mēģiniet iet vienā ritmā ar mani. Es kustēšos lē­nām.

Selēna sāka kāpt augšup gariem, lēniem Iīga- ganiem soļiem, un Denisons centās tiem piemē­roties. Nogāze zem viņu kājām bija putekļiem klāta, un katrs solis uzvandīja smalku mākonīti, kas ātri nosēdās bezgaisa telpā. Denisons visiem spēkiem pūlējās pieskaņoties Sclēnas gaitai.

—  Jauki! — Selēna sacīja, paņemdama viņu zem elkoņa un apstādinādama. — Jūs turaties ļoti braši, ņemot vērā, ka esat zerniķis … nē, es gribēju teikt imiķis …

—   Pateicos!

—   Bet tas jau nav daudz labāks vārds. Imi­grantam «imiķis» ir tikpat apvainojošs apzīmē­jums kā zemietim «zemiķis». Es labāk teikšu, ka jūs saviem gadiem esat brašs vīrietis.

—  Ne! Tas ir vel sliktāk. — Denisons bija maz­liet aizelsies un juta, ka piere kļūst mitra.

— Ikreiz, kad jūs taisāties likt pēdu pie zemes,— Selēna sacīja, — mazlietiņ atsperieties ar otru kāju. Tas padarīs soli garāku un atvieglos iešanu. Nē, ne tā! Skatieties uz mani!

Denisons, pateicīgi klusēdams', vēroja, kā Se­lēna, kas, par spīti skafandra ērmīgumam, kusto­ties šķita slaida un gracioza, attālinājās lēniem, lēcienveidīgiem soļiem. Tad viņa atgriezās un nometās ceļos pie Denisona kājām.

—   Tagad lēni lieciet soli, Ben, un es pagrūdīšu jūsu pēdu tai momentā, kad vajag atsperties.

Viņi pamēģināja dažas reizes, un Denisons sa­cīja:

—  Tas nogurdina vairāk nekā skriešana uz Zemes. Es mazliet atpūtīšos.

—   Labi. Jums ir grūti tikai tāpēc, ka jūsu mus­kuļi nav pieraduši pie pareizas koordinācijas. Jūs cīnāties pats ar sevi, nevis ar gravitāciju. Apsē­dieties un atvelciet elpu! Tālu es jūs vairs neve­dīšu.

—  Vai es nesabojāšu skafandru, ja atlaidīšos uz muguras? — Denisons jautāja.

—   Nē, protams, nē, taču uz kailas grunts neva­jag gulēt. Tās temperatūra ir tikai simt divdesmit kelvinu jeb'simt piecdesmit grādu zem nulles, ja tā jums labāk tīk, un, jo mazāka ķermeņa virsma ar to saskaras, jo labāk. Jūsu vietā es tikai ap­sēstos.

—   Lai notiek! — Denisons norūca un piesar­dzīgi apsēdās, tīšām novietodamies ar seju pret ziemeļiem, projām no Zemes. — Paraugieties uz Јīm zvaigznēm!

Selēna nosēdās viņam tieši pretī. Šad un tad, Zemes gaismai krītot attiecīgā leņķī, viņš caur sej- segu neskaidri varēja saskatīt viņas vaibstus.

—       Vai jūs uz Zemes neredzat zvaigznes? — Selēna jautāja.

—        Redzam, bet ne tādas kā šeit. Pat ja nav mākoņu, gaiss absorbē daļu gaismas. Atmosfēras dažādo slāņu temperatūras atšķirību dēļ tās mirgo, un lielpilsētu ugunis, pat attālas, izdzēš to spožumu.

—   Cik nožēlojami!

—       Vai jums patīk šeit ārā, Selēna? Mēness virspusē?

—       Ne pārāk, bet dažreiz pabūt te man nav nekas pretī. Un tas jau ir mans pienākums — vest šurp tūristus.

—   Bet tagad jums tas jādara manis dēļ.

—        Kā gan jūs nesaprotat, Ben, ka tas nepavi­sam nav viens un tas pats? Tūristiem mums ir noteikts maršruts. Tas ir ļoti garlaicīgs, ļoti nein­teresants. Jūs taču nedomājat, ka mēs vedam tū­ristus uz šo slīdtrasi? Šurp nāk lunieši un imiķi. Patiesībā galvenokārt imiķi.

—       Tā acīmredzot nav diezcik populāra. Izņemot mūs, te neviena cita nav.

—       Ak, šīm nodarbībām ir īpašas dienas. Jums vajadzētu redzēt šo nogāzi sacīkšu reizē. Kaut gan — droši vien tad jums te nepatiktu.

—       Neteikšu, ka tagad man te patīk. Vai slidinā­šanās ir īpašs sporta veids imiķiem?

—       Gandrīz tā. Luniešiem parasti nepatīk uzturē­ties virspusē.

—   Un doktoram Neviļam?

—       Jūs interesē, kāda ir viņa attieksme pret virs­pusi?

—   Jā.

—  Atklāti sakot, man liekas, ka viņš nekad šeit nav bijis. Viņš ir īsts pilsētnieks. Kāpēc jūs jau­tājat?

—   Redziet, kad es izteicu vēlēšanos doties līdzi kārtējā Saules bateriju pārbaudē, viņš labprāt to atļāva, bet pats man nepiebiedrojās. Es lūdzu viņu mani pavadīt, lai būtu kāds, kam es varētu uzdot jautājumus, bet viņš kategoriski atteicās.

—   Ceru, ka atradās kāds cits, kas varēja atbil­dēt uz jūsu jautājumiem.

—   O jā. Manuprāt, viņš arī bija imiķis … Var­būt tieši tas izskaidro doktora Nevila attieksmi pret Elektronu Sūkni.

—   Ko jūs ar to gribat teikt?

—   Redziet… — Denisons atliecās atpakaļ un pārmaiņus svieda augšup kājas, ar laisku prieku vērodams, kā tās paceļas un lēnām nolaižas. —He, nemaz nav slikti! Redziet, Selēna … Es" runāju par to, ka Nevils tik ļoti vēlas ierīkot Sūkņa Sta­ciju uz Mēness, kaut gan Saules baterijas dod pietiekami daudz enerģijas. Mēs uz Zemes neva­rētu tās lietot, jo tur Saule nespīd tik pastāvīgi, tik ilgi, nav tik spoža, nedod tik intensīvu visu viļņu garumu starojumu. Saules sistēmā nav nevienas planētas, neviena debess ķermeņa, kas būtu vai­rāk piemērots Saules bateriju izmantošanai nekā Mēness. Pat Merkurijs ir par karstu … Bet Sau­les bateriju lietošana saista jūs ar virspusi, un ja jums nepatīk virspuse …

Selēna pēkšņi piecēlās kājās un sacīja:

—   Labi, Ben, jūs esat pietiekami atpūties. Augšā! Augšā!

Denisons ar pūlēm uzslējās stāvus

—   Bet Sūkņa Stacija, — viņš turpināja, — no­zīmētu, ka nevienam lunietim nekad nebūtu jānāk arā Mēness virspusē, ja viņš to nevēlētos.

—       Tagad kāpiens būs stāvāks, Ben. Mēs aiz­iesim līdz tai korei, redzat, kur Zemes gaisma iz­beidzas ar horizontālu līniju.

Viņi devās augšup klusēdami. Denisons ievēroja, ka iesānis no viņiem nogāzes virsma ir gludāka un tajā iezīmējas plata josla, kur gandrīz visi pu­tekļi notraukti.

—       Tur ir pārāk gluds, lai iesācējs tiktu augšā,— Selēna ierunājās, it kā atbildēdama uz viņa do­mām. — Nekļūstiet pārāk iedomīgs, citādi vēl sa­gribēsiet, lai es jums jau iemācu ķengurlēcienu.

To teikdama, viņa izdarīja ķengurlēcienu, īsi pirms piezemēšanās pavērsa seju pret Denisonu un sacīja:

—       Esam uzkāpuši. Apsēdieties, es jums pie­likšu …

Denisons apsēdās ar seju pret ieleju. Šaubīda­mies viņš palūkojās uz nogāzi.

—   Vai jūs tiešām te slidināties lejā?

—       Protams. Uz Mēness gravitācija ir vājāka nekā uz Zemes, tādēļ ķermenis spiež uz virsmu mazāk spēcīgi, un tas nozīmē, ka berze ir daudz mazāka. Uz Mēness viss ir slidenāks nekā uz Ze­mes. Tādēļ mūsu eju un telpu grīdas jums šķita it kā neapstrādātas. Vai gribat dzirdēt mazu lek­ciju par šo tematu? Tādu, kā es nolasu tūristiem?

—   Nē, Selēna.

—   Turklāt mēs lietosim slidinātājus.

Denisons ieraudzīja Selēnai rokā mazu cilindru,

kam bija piestiprinātas skavas un divas tievas caurules.

—   Kas tas ir? — viņš jautāja.

—       Mazs šķidras gāzes baloniņš. Tas pados gā­zes strūklu tieši zem jūsu zābakiem. Plānais gāzes slānis starp zābakiem un nogāzes virsmu reducēs

berzi praktiski līdz nullei. Jūs kustēsieties, it kā atrastos bezsvara stāvoklī.

—   Es neesmu ar mieru, — Denisons sacīja, juz­damies neērti. — Uz Mēness tērēt gāzi šādam no­lūkam taču ir izšķērdība.

—   O nē! Kā jūs domājat, kādu gāzi mēs lieto­jam slidinātājos? Oglekļa dioksīdu? Skābekli? Jūsu zināšanai — šī ir dabas gāze. Tas ir argons, kas izplūst no Mēness grunts tonnām un ir tur krājies miljardiem gadu kālija 40 sabrukšanas re­zultātā … Tā ir daļa no manas lekcijas, Ben… Uz Mēness argonam ir maz izmantošanas iespēju. Mēs varētu to lietot slidinātājos miljons gadu, neizsmeļot tā krājumus … Tā. Jūsu slidinātājs ir piestiprināts. Tagad pagaidiet, kamēr es pielieku savējo.

—   Kā tas darbojas?

—   Pilnīgi automātiski. Tiklīdz jūs sākat slīdēt, ieslēdzas kontakts un izplūst gāze. Tās pietiks tikai dažām minūtēm, bet vairāk jums arī neva­jadzēs.

Selēna piecēlās un palīdzēja Denisonam pieraus­ties kājās.

—   Pagriezieties ar seju lejup! Drošāk, Ben, dro­šāk! Šī taču nav stāva nogāze. Nu, paraugieties! Tā izskatās pilnīgi lēzena.

—   Neizskatās vis, — Denisons drūmi bilda. — Man tā izskatās kā klints krauja.

—   Muļķības! Tagad klausieties un iegaumējiet, ko teikšu. Turiet kājas apmēram sešu collu atsta­tumā un vienu dažas collas priekšā otrai. Nav sva­rīgi, kura kāja ir priekšā. Ceļgaliem jābūt saliek­tiem, bet ķermeni nevajag saliekt, jo vēja šeit nav. Nemēģiniet skatīties uz augšu vai atpakaļ, bet sānis, ja gribat, varat skatīties. Un galvenais — kad būsiet lejā, nemēģiniet pārāk strauji apstāties.

Ātrums būs daudz lielāks, nekā jums liksies. Ļau­jiet slidinātājam iztukšoties, un tad berze lēnām jūs nobremzēs.

—   Es ne mūžam to visu neatcerēšos.

—   Atcerēsieties gan. Un es katru brīdi būšu gatava jums palīdzēt. Bet, ja es nepagūstu jūs noturēt un jūs nokrītat, nemēģiniet neko darīt, tikai atbrīvojiet muskuļus un ļaujiet ķermenim velties vai slīdēt. Šeit nekur nav akmeņu, kuriem varētu uzgrūsties.

Denisons norīstījās un paraudzījās uz priekšu. Pret dienvidiem pavērstā nogāze mirdzēja Zemes gaismā. Aiz sīkajiem, spoži apspīdētajiem izcilnī- šiem vīdēja tumši ēnas laukumiņi, tā ka visa vir­sma izskatījās mirguļojoši izraibumota. Uzblīdu- šais Zemes pusaplis pacēlās melnajās debesīs gan­drīz tieši priekšā.

—   Vai esat gatavs? — Selēna vaicāja. Viņas skafandra cimdā tērptā roka atradās starp De­nisona pleciem.

—   Gatavs, — Denisons vārgi sacīja.

—   Tad laidieties! — Selēna uzsauca un pagrūda viņu. Denisons juta, ka sāk kustēties. Sākumā kus­tība bija pavisam lēna. Viņš pagriezās pret Se- lēnu un sagrīļojās.

—   Neuztraucieties! Es esmu jums blakus, — viņa sacīja.

Kādu brīdi viņš vēl juta pamatu zem kājām, un tad … vairs to nejuta. Slidinātājs bija sācis dar­boties.

Vienu mirkli Denisonam likās, ka viņš stāv uz vietas. Nebija ne gaisa spiediena pret ķermeni, ne arī berzes sajūtas zem kājām. Bet, atkal pagriezies pret Selēnu, viņš ievēroja, ka gaismas un ēnas vienā pusē slīd atpakaļ arvien pieaugošā ātrumā.

—   Nenovērsiet skatienu no Zemes, — Selēnas balss sacīja viņam ausī, — kamēr uzņemsiet āt­rumu. Jo ātrāk jūs slīdēsiet, jo stabilāk jutīsieties. Turiet ceļgalus saliektus… Jums iznāk ļoti labi, Ben!

—   Priekš imiķa, — Denisons izdvesa.

—   Kāda ir sajūta?

—   Kā lidojot, — viņš atbildēja. Gaismas un tumsas raksts abās pusēs joņoja atpakaļ ne­skaidrā jūklī. Viņš mirkli palūkojās uz vienu pusi, tad uz otru, mēģinādams apkārtnes atpakaļlido- juma sajūtu pārvērst sajūtā, ka pats traucas uz priekšu. Tiklīdz tas izdevās, viņš attapās, ka ar steigu atkal jāskatās uz Zemi, lai saglabātu līdz­svaru. — Jums gan šis salīdzinājums laikam neko neizsaka, — viņš piemetināja. — Luniešiem nav priekšstata par lidošanu.

—   Bet man tagad ir. Tātad lidošana līdzinās slīdēšanai, un šo sajūtu es pazīstu labi.

Selēna viegli turējās viņam līdzās.

Tagad Denisons slīdēja jau tik ātri, ka sajuta savu kustību pat tad, kad raudzījās uz priekšu. Mēness ainava traucās viņam pretī un vīdēja ga­rām abās pusēs.

—   Cik ātri ir iespējams slīdēt? — viņš jautāja.

—   Mēness sacīkstēs, — Selēna sacīja, — ir sa­sniegti ātrumi vairāk nekā simt jūdžu stundā — protams, stāvākās trasēs par šo. Jūs droši vien sa­sniegsiet trīsdesmit piecas.

—   Nez kāpēc liekas, ka ātrums ir daudz lielāks.

—   Nav vis. Nu, Ben, mēs esam jau gandrīz lejā, un jūs neesat nokritis. Tagad tikai turieties, slidi­nātājs beigs darboties, un jūs sajutīsiet berzi. Ne­dariet neko, lai to pastiprinātu. Mierīgi turpiniet slīdēt.

Tikko Selēna bija to pateikusi, Denisons sāka just spiedienu pret saviem zābakiem. Tūlīt pat viņu pārņēma milzīga ātruma sajūta, un viņš cieši sa­žņaudza dūres, lai nepaceltu rokas gandrīz in­stinktīvā žestā, vairoties no sadursmes, kas nemaz nedraudēja. Viņš zināja: ja tagad spēji pacels rokas, tad nogāzīsies augšpēdus.

Denisons piemiedza acis un aizturēja elpu, līdz šķita, ka plaušas pārsprāgs, un tad izdzirda Se- lēnu sakām:

—   Lieliski, Ben, lieliski! Es nezinu nevienu imiķi, kas savā pirmajā slīdējumā nebūtu nokritis, tā ka nebūs nekas briesmīgs, ja arī jūs nokritīsiet. Par to nav jākaunas.

—   Es nemaz netaisos krist, — Denisons nočuk­stēja. Viņš dziļi, drudžaini ierāva elpu un plati atvēra acis. Zeme bija tikpat mierīga kā iepriekš, tikpat vienaldzīga. Tagad viņš kustējās lēnām … arvien lēnāk … arvien lēnāk …

—   Vai es esmu apstājies, Selēna? — viņš jau­tāja. — Es pats neesmu par to pārliecināts.

—   Jā, esat. Tagad nekustieties. Jums jāatpūšas, pirms mēs dodamies atpakaļ uz pilsētu … Saso­dīts, es to atstāju kaut kur te, kad kāpām augšā.

Denisons neticīgi vēroja viņu. Selēna bija kā­pusi augšup kopā ar viņu, laidusies lejā kopā ar viņu. Viņš bija pusdzīvs aiz noguruma un sasprin­dzinājuma, bet Selēna lieliem ķengurlēcieniem pār­meklēja apkārtni. Kādu simt jardu attālumā viņa iesaucās: — Te tas ir! — un viņas balss skanēja Denisona ausī tikpat skaļi kā tad, kad viņi bija līdzās.

Vienā mirklī Selēna bija atpakaļ ar salocītu ietilpīgu plastikāta maisu padusē.

—   Atcerieties, — viņa jautri sacīja, — kad jūs šurpnākot man prasījāt, kas tas ir, es atbildēju, ka mēs to izmantosim pirms atgriešanās lejā. — Viņa atlocīja maisu un izklāja uz Mēness putek­ļainās virsmas. — Tā pilnais nosaukums ir lunā­rais zvilnis, bet mēs to saucam tikai par zvilni, jo šajā pasaulē apzīmētāju «lunārais» uzskatām kā pašu par sevi saprotamu. — Viņa pievienoja mai­sam balonu un nospieda slēdzi.

Zvilnis sāka piepildīties. Denisons neviļus bija gaidījis, ka atskanēs šņākoņa, bet, protams, uz Mēness taeu nebija gaisa, kas vadītu skaņu.

—   Lai jums nebūtu atkal jāapšauba mūsu tau­pības politika, — Selēna sacīja, — arī šis ir argons.

Maiss pārvērtās par matraci uz sešām resnām kājām.

—   Tas jūs noturēs, — Selēna sacīja. — Tiešas saskares virsma ar zemi zvilnim ir ļoti maza, un apkārtējais vakuums saglabās to karstu.

—  Vai tiešām tas ir karsts? — Denisons izbrī­nīts sacīja.

—  Argons ieplūstot tiek sakarsēts, bet tikai re­latīvi. Tā temperatūra sasniedz divsimt septiņdes­mit kelvinu — ar to gandrīz pietiek, lai izkausētu ledu, un pilnīgi pietiek, lai jūsu skafandrs nezau­dētu siltumu ātrāk, kā jūs to spējat saražot. Nu, liecieties slīpi!

Denisons tīksmi izstiepās uz zviļņa.

—   Burvīgi! — viņš, dziļi nopūzdamies, sacīja.

—  Auklīte Selēna domā par visu, — Selēna pajokoja.

Ar kopā saspiestiem papēžiem viņa līgani slīdēja apkārt zvilnim, it kā atrastos uz slidām, tad pa­sita kājas augšup un graciozi nometās zemē uz vienas gūžas un elkoņa līdzās Denisonam.

Denisons iesvilpās.

—   Kā jūs to izdarījāt?

—       Treniņš! Nemēģiniet jūs tā darīt! Salauzīsiet elkoni. Taču brīdinu jūs: ja man kļūs par aukstu, es būšu spiesta likties jums blakus uz zviļņa.

—       Pilnīgi droši, — viņš sacīja, — mēs abi esam skafandros.

—       Ak, mans brašais izvirtuli… Kā jūs jūta­ties?

—       Rādās, pavisam labi. Kāds vienreizīgs pie­dzīvojums!

—       Piedzīvojums? Jūs uzstādījāt nekrišanas re­kordu. Vai neņemsiet ļaunā, ja es par to pastāstīšu citiem?

—       Nē. Man allaž patīk atzinība … Bet jūs taču neliksiet man to darīt vēlreiz, ko?

—        Tagad? Protams, nē. Arī es pati to nedarītu. Mēs tikai bridi atpūtīsimies, pārliecināsimies, ka jūsu sirdsdarbība ir atkal normāla, un tad dosi­mies lejā. Pastiepiet kājas uz manu pusi, es no­ņemšu slidinātāju. Nākamreiz es jums parādīšu, kā ar to rīkoties.

—   Diez vai tāda nākamā reize būs.

—       Noteikti būs. Vai tas jums nesagādāja baudu?

—   Mazliet. Pa vidu bailēm.

—       Nākamreiz jums būs mazāk bail, pēc tam vēl mazāk, un galu galā jūs izjutīsiet tikai pa­tiku. Es no jums iztaisīšu īstu sportistu.

—   Neiztaisīsiet vis. Es esmu par vecu.

—   Uz Mēness ne. Jūs tikai izskatāties vecs.

Denisons juta, ka viņā ieplūst bezgalīgais Mē­ness miers. Tagad viņš gulēja ar seju pret Zemi. Tās nemainīgā atrašanās debesīs vairāk nekā jeb­kas cits bija viesusi viņā drošības sajūtu nesenā slīdējuma laikā, un viņš bija par to pateicīgs.

—   Vai jūs bieži iznākat virspusē, Selēna? — Denisons jautāja. — Es gribēju teikt, viena pati vai kopā ar kādu? Tad, kad nenotiek sacensības?

—   Gandrīz nekad. Ja apkārt nav cilvēku, es šeit jūtos nomākta. Tas, ka šodien te atrodos, patie­sībā mazliet pārsteidz mani pašu.

—   Hm-m, — Denisons izvairīgi novilka.

—   Jūs par to nebrīnāties?

—   Nē, kāpēc gan? Es uzskatu, ka katrs cilvēks rīkojas, kā pats grib, vai tā, kā viņam jārīkojas, un abos gadījumos tā ir viņa darīšana, nevis manējā.

—   Pateicos, BenI Tik tiešām, ir patīkami to dzirdēt. Tā ir viena no jūsu jaukajām īpašībām, ka, būdams imiķis, jūs liekat mūs mierā. Mēs, lunieši, esam pazemes cilvēki, alu cilvēki, tune|u cilvēki. Un kas tur slikts?

—   It nekas.

—   Citi zemiķi tā nedomā. Un es esmu tūristu pavadone, un man viņos jāklausās. Visu, ko viņi saka, es esmu dzirdējusi miljons reižu, bet vis­biežāk man jādzird… — Selēna pārgāja uz lipiska planētas kopvalodā runājoša zemiķa ne­skaidro artikulāciju: — «Bet, dārgā, kā gan jūs varat visu laiku dzīvot alās? Vai jūs nemāc šaus­mīga ieslodzitibas sajūta? Vai tiešām jums nekad negribas redzēt zilas debesis, kokus, okeānu, just vēju un puķu smaržu …» Ak Ben, es varētu tur­pināt tādā garā bez gala. Un tad viņi saka: «Bet jus jau nezināt, kādas izskatās zilas debesis un jura, un koki, tāpēc nejūtat to trūkumu …» It kā mēs neuztvertu Zemes televīzijas raidījumus, it kā mums nebūtu pieejama visa Zemes literatūra — kā vizuālā, tā auditorā un dažreiz arī olfaktorā.

Denisons jutās uzjautrināts.

—   Un kā jūs atbildat uz šādām piezīmēm?

—   Pavisam īsi. Mēs tikai pasakām: «Mēs esam pie tā pieraduši, madam.» Vai «ser», ja tas ir vīrie­tis. Parasti runātājas ir sievietes. Vīrieši, šķiet, ir pārāk aizņemti ar mūsu blūžu pētīšanu un prāto­šanu, kad mēs tās novelkam. Vai zināt, ko man gribētos pateikt šiem idiotiem?

—   Lūdzu, pasakiet to man! Kamēr jums jāpatur blūze mugurā, jo tā ir zem skafandra, lai vismaz šis smagums noveļas no jūsu krūtīm.

—   Ak, kā jums tīk spēlēties ar vārdiem! … Man gribētos viņiem pateikt: «Paklausieties, ma­dam, kāda velna pēc mums vajadzīga jūsu nolā­dētā pasaule? Mēs nevēlamies dzīvot kādas planē­tas virspusē un gaidīt, kamēr no tās nokritīsim vai tiksim aizpūsti. Mēs negribam, lai mūs apņemtu drēgns gaiss un pār mums lītu netīrs ūdens. Mēs negribam jūsu sasodītos baciļus un jūsu smirdošo zāli, jūsu apnicīgās zilās debesis un jūsu apnicī­gos baltos mākoņus. Mēs varam redzēt Zemi sa­vās debesīs, kad vēlamies, un mēs to nevēlamies bieži. Mūsu mājas ir Mēness, un tas ir tāds, kādu mēs to veidojam, tieši tāds. Tas pieder mums, un mēs radām paši savu ekoloģiju, un mums nepavi­sam nav vajadzīgs, lai jūs ierodaties šeit un žē­lojat mūs tāpēc, ka mēs ejam paši savu ceļu. Do­dieties atpakaļ uz savu pasauli, un lai jūsu gra­vitācija nostiepj jūsu krūtis līdz ceļgaliem!» Tā es pateiktu.

—   Labi, — Denisons sacīja. — Ikreiz, kad jums dikti gribas to pateikt kādam zemiķim, nāciet un pasakiet man, un jūs jutīsieties labāk.

—   Vai zināt ko? Laiku pa laikam kāds imiķis ierosina, ka mums vajadzētu uz Mēness izveidot Zemes parku — nelielu teritoriju ar Zemes augiem un varbūt arī dzīvniekiem. Stūrītis no mājām — tā to parasti mēdz dēvēt.

—   Kā saprotu, jūs esat pret to.

—       Protams! Stūrītis no kādām mājām? Mūsu mājas ir Mēness. Imiķis, kam gribas «stūrīša no mājām», lai labāk dodas atpakaļ uz savām mā­jām. Imiķi dažreiz ir vēl ļaunāki nekā zemiķi.

—   Es to paturēšu prātā, — Denisons bilda.

—       Par jums to nevar teikt….— pagaidām, — Selēna sacīja.

Uz mirkli iestājās klusums, un Denisons do­māja, vai Selēna tagad neierosinās doties atpakaļ uz pilsētu. No vienas puses, diezgan drīz viņam laikam būs neatliekama vajadzība iegriezties tua­letē, no otras — nekad vēl viņš nebija tā izjutis atpūtas saldmi. Interesanti, cik ilgi pietiktu skā­bekļa viņa balonā? . . .

Tad Selēna ierunājās:

—   Ben, vai drīkstu jums uzdot vienu jautājumu?

—       Lūdzu! Ja jūs interesē mana personiskā dzīve, tajā nekādu noslēpumu nav. Esmu piecas pēdas deviņas collas garš, uz Mēness sveru div­desmit astoņas mārciņas, kādreiz sen biju precē­jies, tagad šķirtenis, viens bērns, meita, jau pie­augusi un apprecējusies, studēju universitātē …

—       Nē, Ben, es runāju nopietni. Vai drīkstu jau- tāt par jūsu darbu?

—       Protams, Selēna. Tikai nezinu, cik daudz es varēšu jums paskaidrot.

—   Redziet… Jūs zināt, ka Berons un es …

—   Jā, zinu, — Denisons strupi bilda.

—       Mēs mēdzam aprunāties. Dažreiz viņš man šo to pastāsta. Viņš teica: jūs domājot, ka Elek­tronu Sūkņa darbošanās rezultātā Universs eks­plodēs.

—       Universa mūsu sektors. Elektronu Sūknis var pārvērst daļu no mūsu Galaktikas zara par kva- /. aru.

—   Tiešām? Vai jūs patiešām tā domājat?

—   Kad ierados uz Mēness, — Denisons sacīja, — es vēl šaubījos. Tagad vairs ne. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas notiks.

—   Kad, pēc jūsu domām, tas notiks?

—  To es precīzi nevaru pateikt. Varbūt pēc da­žiem gadiem. Varbūt pēc dažiem gadu desmitiem.

Pēc brītiņa Selēna klusi sacīja:

—   Berons tā nedomā.

—   Zinu. Es arī nemēģinu viņu pārliecināt. Ne­vēlēšanos ticēt nevar sagraut ar frontālu uzbru­kumu. Tā bija Lemonta kļūda.

—   Kas tas par Lemontu?

—   Piedodiet, Selēna! Es runāju pats ar sevi.

—  Nē, Ben! Lūdzu, pastāstiet man! Es gribu zināt. Lūdzu!

Denisons pagriezās uz sāniem, ar seju pret Se- lēnu.

—   Labi, — viņš sacīja. — Man nav nekas pretī jums to pastāstīt. Lemonts, fiziķis uz Zemes, mē­ģināja brīdināt pasauli, ka Sūknis ir bīstams. Viņš cieta neveiksmi. Zemiešiem Sūknis ir vajadzīgs, viņi grib lētu enerģiju, grib to tik ļoti, ka atsakās ticēt briesmām un nepieciešamībai no tās atteik­ties.

—   Bet kā gan viņi var to gribēt, ja tā nozīmē bojāeju?

—  Viņiem vienīgi jāatsakās ticēt bojāejas drau­diem. Visvieglākais veids, kā atrisināt problēmu, ir — noliegt tās pastāvēšanu. Jūsu draugs doktors Nevils dara to pašu. Viņam nepatīk virspuse, tā­dēļ viņš piespiež sevi ticēt, ka Saules baterijas nekam neder, kaut gan objektīvi tās Mēnesim ir ideāls enerģijas avots. Viņš grib Elektronu Sūkni, lai varētu palikt pazemē, un tāpēc atsakās ticēt, ka tas varētu būt bīstams.

—   Es nedomāju, — Selēna sacīja, — ka Berons atteiktos ticēt, ja tam būtu pārliecinoši pierādī­jumi. Vai jums tādi ir?

—   Manuprāt, jā. Tas ir patiešām pārsteidzoši, Selēna. Visnozīmīgākie te ir daži gandrīz netve­rami faktori, kas saistīti ar kvarka-kvarka mij­iedarbībām. Vai jūs zināt, ko tas nozīmē?

—   Nevajag paskaidrot. Es esmu tik daudz ru­nājusi ar Beronu par visdažādākajām lietām, ka spēšu jūs saprast.

—   Redziet, sākumā es domāju, ka man šim no­lūkam būs nepieciešams Mēness protonu sinhro­trons. Tā diametrs ir divdesmit piecas jūdzes, tajā ir supravadītāju magnēti, un tas var attīstīt pāri par divdesmit tūkstošiem gigaelektronvoltu ener­ģiju. Taču izrādījās, ka jums te ir iekārta, tā sauktais pionors, kas ietilpst vidēja lieluma istabā un veic visas sinhrotrona funkcijas. Mēnesi var apsveikt par šo apbrīnojamo sasniegumu.

—   Pateicos, — Selēna gandarīti sacīja. — Mē­ness vārdā.

—   Nu tad, redziet, mani pionorā iegūtie rezultāti- parāda ātrumu, kādā pieaug kodolu stiprā mij­iedarbība, un šis ātrums ir tāds, kā apgalvo Le­monts, nevis tāds, kāds figurē ortodoksālajā teo­rijā.

—   Un jūs esat šos datus parādījis Beronam?

—   Nē, neesmu. Un, ja es to darīšu, domāju, Nevils tik un tā neticēs. Viņš teiks, ka rezultāti nav pārliecinoši. Viņš teiks, ka esmu pielaidis kādu kļūdu. Viņš teiks, ka neesmu ņēmis vērā visus faktorus. Viņš teiks, ka esmu lietojis neatbilstošas kontrolierīces … Un ar visu to patiesībā tiks pa­teikts viens: ka viņš grib Elektronu Sūkni un ne­domā no tā atsacīties.

—   Un, jūsuprāt, izejas nav?

—  Protams, ir, bet te neder tāds ceļš, kādu iet Lemonts.

—   Ko tas nozīmē?

—   Lemonts uzskata, ka cilvēce jāpiespiež at­teikties no Sūkņa, bet nav iespējams iet atpakaļ. Nevar iebāzt cāli atpakaļ olā, vīnu vīnogu ķekarā, mazuli mātes miesās. Ja jūs gribat, lai bērns at­dod jums jūsu pulksteni, tad taču nemēģināt ieskaidrot, ka viņam tas jādara, bet gan piedāvā­jat mazajam kaut ko citu, kas viņam labāk patīk.

—   Un tas būtu?

—  Ak, par to es vēl neesmu īsti pārliecināts. Man ir viena ideja, vienkārša ideja — varbūt pā­rāk vienkārša, lai būtu ko vērta, — un tā balstās uz acīmredzamo faktu, ka skaitlis «divi» ir bez­jēdzīgs un nevar eksistēt.

Iestājās klusums, kas ilga labu brīdi, un tad Selēna ieinteresēti sacīja:

—   Ļaujiet man uzminēt jūsu ideju.

—  Tā man pašam nav skaidra, — Denisons atteica.

—   Lai, es tomēr mēģināšu. Varbūt bija sava loģika pieņēmumā, ka mūsu Universs ir vienīgais, kas eksistē vai var eksistēt, jo mēs dzīvojam vie­nīgi tajā un vienīgi to varam apzināt. Taču, ja reiz ir pierādījumi, ka eksistē vēl viens Universs, tas, ko mēs saucam par Parauniversu, tad būtu smiek­līgi iedomāties, ka pastāv tikai šie divi Universi. Ja var eksistēt otrs Universs, tad Universu var būt bezgalīgi daudz. Starp vienu un bezgalību šādos gadījumos nav nekādu konkrētu skaitļu. Ne tikai divi, bet jebkurš galīgs skaitlis te ir smieklīgs un nevar eksistēt.

—  Tieši tā es spriežu … — Denisons ierunājās un aprāvās pusvārdā. Atkal iestājās klusums.

Denisons piecēlās sēdus un palīikojās lejup uz skafandrā tērpto sievieti.

—   Man liekas, ir laiks doties atpakaļ uz pil­sētu, — viņš sacīja.

—   Es tikai minēju, — Selēna bilda.

—   Nav tiesa. Lai nu kas, bet tikai minēšana tā nebija.

11

Berons Nevils platām acīm blenza viņā, uz brīdi zaudējis valodu. Selēna vērās pretī ar mierīgu ska­tienu. Debess panorāma viņas logos atkal bija pārmainījusies. Vienā no tiem tagad varēja redzēt Zemi, kas bija mazliet pāri pusei.

—   Kāpēc? — viņš beidzot noprasīja.

—   Tas patiešām iznāca nejauši, — Selēna sa­cīja. — Es pēkšņi uztvēru viņa domu un tā aiz­rāvos, ka nenoturējos. Man vajadzēja tev to pa­teikt jau sen, bet es baidījos, ka tava reakcija būs tieši tāda, kāda tā ir.

—   Tātad viņš zina. Ak tu, muļke\

Selēna sarauca pieri.

—   Ko tad viņš zina? Vienīgi to, ko agrāk vai vēlāk būtu atklājis, proti, ka es patiesībā neesmu tūristu pavadone, ka esmu tava intuitīviste. In- tuitīviste, kas galīgi neorientējas matemātikā. Ap- žēliņ, nu lai taču viņš to zina! Kas tur pavisam, ka man ir intuīcija? Cik reižu tu esi teicis, ka ma­nai intuīcijai nav nekādas vērtības, kamēr to ne­apstiprina matemātiska analīze un eksperimentāli novērojumi? Cik reižu tu esi man teicis, ka pat visspējīgākā intuitīvista spriedumi var būt aplami? Nu, kādu gan nozīmi viņš piešķirs tīram intuitī- vismam?

Nevils nobālēja, un Selēna nevarēja pateikt — aiz dusmām vai ļaunām aizdomām.

—   Tu esi citāda, — viņš sacīja. — Vai tava intuīcija vienmēr nav bijusi pareiza? Tad, ja esi bijusi par to pārliecināta?

—   Ak, bet viņš taču to nezina!

—   Viņš to atklās. Un ies pie Gotšteina.

—   Ko viņš teiks Gotšteinam? Par mūsu īstajiem plāniem viņam joprojām nav ne jausmas.

—   Tu domā, nav?

—   Nav. — Selēna piecēlās un pagājās pa is­tabu. Tad pagriezās pret Neviļu un iesaucās: — Nav! Tas ir zemiski no tevis — likt manīt, ka es varētu nodot tevi un pārējos. Ja tu šaubies par manu godīgumu, tad nenoliedz vismaz manu veselo saprātu. Kāpēc gan es viņiem lai stāstītu? Kāds labums viņiem vai mums no tā, ja mēs visi iesim bojā?

—   Lūdzu, Selēna! — Nevils noraidoši pavēci­nāja roku. — Nesāc par to!

—   Nē, uzklausi mani! Bens runāja ar mani un stāstīja par savu darbu. Tu mani slēp kā slepenu ieroci. Tu saki, ka es esmu vērtīgāka par jebkuru aparātu un jebkuru viduvēju zinātnieku. Tu spēlē savu konspirācijas spēlīti un pastāvi uz to, ka visu acīs man joprojām jābūt tikai tūristu pava­donei, lai manas izcilās spējas vienmēr kalpotu luniešiem. Tev. Un ko tu esi panācis?

—   Tu taču mums esi, vai ne? Nedomā, ka tu ilgi būtu palikusi brīvībā, ja viņi…

—   Tu vienmēr tā runā. Bet vai kāds ir ieslo­dzīts cietumā? Vai kādam ir aizliegts strādāt? Kur ir pierādījums lielajai sazvērestībai, kas tev rādās visapkārt? Zemieši nelaiž tevi un tavu grupu pie savām lielajām iekārtām galvenokārt tāpēc, ka tu viņus kaitini, nevis aiz ļauna prāta. Un tas ir

mums nācis vairāk par labu nekā par sliktu, jo esam bijuši spiesti izgudrot citus, jutīgākus apa­rātus un iekārtas.

—  Pateicoties tavai teorētiskajai nojautai, Se­lēna.

Selēna pasmaidīja.

—   Es zinu. Bens par tiem izteicās ļoti cildinoši.

—   Tu un tavs Bens! Velns parāvis, kam tev va­jadzīgs šis nožēlojamais zemiķis?

—   Viņš ir imigrants. Un es no viņa varu dabūt informāciju. Vai tad tu man ko stāsti? Tu bries­mīgi baidies, ka mani pieķers, tāpēc es nedrīkstu satikties ne ar vienu fiziķi, izņemot tevi, un tu esi mans … Iespējams, ka tikai tādēļ…

—   Nu, nu, Selēna! — Nevils samierinoši sacīja, taču viņa balsī bija vairāk neiecietības nekā mai­guma.

—   Patiesībā man tas ir vienalga. Tu teici, ka man jāveic šis uzdevums, un es cenšos tam kon­centrēties. Dažreiz man liekas, ka to spēšu bez visas matemātikas. Es varu to iztēloties, it kā sa­protu, kas jādara … bet tad atkal viss pagaist. Bet kāda gan tam jēga, ja tik un tā Sūknis iznīci­nās mūs visus … Vai es tev netiku teikusi, ka lauku intensitāšu apmaiņa manī vieš bažas?

—   Es tev jautāšu vēlreiz, — Nevils sacīja. — Vai tu vari man teikt, ka Sūknis mūs noteikti iznīcinās? Nevis «varbūt», nevis «domājams», ne­vis «iespējams», bet «noteikti»?

Selēna dusmīgi pakratīja galvu.

—   Nevaru. Tas viss ir tik neskaidri. Es nevaru apgalvot, ka tā notiks. Bet vai šādā gadījumā ne­pietiek ar «varbūt»?

—   Ak dievs!

—   Nebolies! Un neņirdz! Tu neesi šo hipotēzi pārbaudījis. Es tev teicu, kā to var izdarīt.

—   Tu nebiji par to tik noraizējusies, kad vel neklausījies šai savā zemiķī.

—   Viņš ir imigrants. Un tu arī netaisies to pārbaudīt?

—   Nē! Tas nepavisam nav tik vienkārši, kā tev liekas. Tu neesi eksperimentators, un tas, kas tev liekas pareizs, ne vienmēr attaisnojas reālajā apa­rātu, nejaušību un nenoteiktības pasaulē.

—   Tā sauktajā tavas laboratorijas reālajā pa­saulē! — Selēnas seja kvēloja dusmās, un sa­žņaugtās dūres viņa bija pacēlusi zoda augstumā. — Tu izšķied tik daudz laika, mēģinādams iegūt pietiekami labu vakuumu. .. Tur augšā, kur es rādu, tur augšā, virspusē, ir vakuums un tempera­tūra, kas dažreiz tuvojas absolūtajai nullei. Kāpēc tu nemēģini izdarīt eksperimentus virspusē?

—   Tas neko nedotu.

—   Kā tu to zini? Tu tikai negribi mēģināt. Bens Denisons mēģināja. Viņš papūlējās konstruēt ierīci, ko var lietot virspusē, un to uzstādīja, kad devās apskatīt Saules baterijas. Viņš aicināja tevi līdz, bet tu atteicies. Vai atceries? Tā bija pavisam vienkārša ierīce — pat es varētu tev to izskaidrot pēc tā vien, ko Bens man stāstīja. Viņš ieslēdza to dienas temperatūrā un pēc tam nakts tempera­tūrā, un ar to pietika, lai viņam rastos doma sākt jauna veida pētījumus ar pionoru.

—   Cik vienkārši tas izklausās tavā mutē!

—   Tas arī ir vienkārši. Atklājis, ka esmu intuitī- viste, Bens runāja ar mani tā, kā tu nekad neesi runājis. Viņš izskaidroja, kāds pamats ir viņa domai, ka kodolu stiprā mijiedarbība Zemes ap­kaimē patiešām katastrofiski palielinās. Paies tikai daži gadi, un Saule eksplodēs un pieaugošā mij­iedarbība viļņiem izplatīsies …

—   Nē, nē, nē! — Nevils iekliedzās. — Es esmu redzējis viņa rezultātus. Tie nav nopietni ņemami.

—   Tu esi tos redzējis?

—  Jā, protams. Vai tiešām tu domā, ka es ļauju b viņam strādāt mūsu laboratorijās, nepārbaudot, ko

viņš dara. Es esmu redzējis viņa rezultātus, un tie nav nekā vērts. Viņš ir atklājis niecīgas no­virzes, kas pilnīgi var būt eksperimenta kļūdas robežās. Ja viņš grib ticēt, ka šīs novirzes ir nozī­mīgas, un ja tu gribi ticēt, dariet to veseli! Bet ticība vien nepadarīs tās nozīmīgas, ja faktiski tā nav.

—   Kam tu gribi ticēt, Beron?

—   Es gribu patiesību.

—   Bet vai tu jau iepriekš neesi nolēmis, kādai šai patiesībai jābūt? Tu gribi Sūkņa Staciju uz Mēness, lai tev nebūtu nekādas darīšanas ar virs­pusi. Un tas, kas varētu to aizkavēt, nav patie­sība — un viss.

—   Es nestrīdēšos ar tevi, Selēna. Jā, es gribu Elektronu Sūkni, vēl vairāk — es gribu arī to otro. Vienam bez otra nav jēgas. Vai tikai tu neesi…

—   Nē taču!

—   Bet tu tomēr …

Selēna aši pieskrēja viņam klāt, lēkājot sandaļu dusmīgās klaboņas ritmā.

—   Es viņam nekā neteikšu, — viņa sacīja, — bet man ir vajadzīgs vairāk informācijas. Tev šādu datu nav, bet viņam varbūt ir vai viņš tos iegūs eksperimentos, kurus tu negribi veikt. Man jārunā ar viņu un jāuzzina, ko īsti viņš grib noskaidrot. Ja tu nostāsies starp viņu un mani, tad nekad ne­dabūsi to, ko vēlies. Un tev nav jābaidās, ka viņš pie tā nonāks pirms manis. Viņš ir pārāk pieradis pie Zemes domāšanas veida un nespers šo pēdējo soli. To izdarīšu es.

—   Labi. Un arī tu neaizmirsti atšķirību starp Zemi un Mēnesi. Sl ir tava pasaule, citas tev nav. Šis cilvēks, šis Denisons, šis Bens, šis imigrants, kas ieradies uz Mēness no Zemes, var tur atgriez­ties, ja vēlas. Bet tu nevari doties uz Zemi. Ne­kad! Tu esi luniete uz visiem laikiem.

—   Mēness meitene, — Selēna izsmējīgi sacīja.

—   Ne jau meitene, — Nevils teica. — Kaut gan tev varbūt būs ilgi jāgaida, kamēr es atkal ap­stiprināšu šo faktu.

Šķita, ka Selēna to uzņem vienaldzīgi.

—   Un par šīm lielajām eksplozijas briesmām, — Nevils turpināja. — Ja Universa fundamentālo konstanšu pārmaiņas ir saistītas ar tādu risku, kā­pēc gan paracilvēki, kas tehnikas ziņā ir tik tālu mums priekšā, nav izbeiguši sūknēšanu?

Un viņš devās projām.

Selēna, zobus sakodusi, raudzījās uz aizvērtajām durvīm. Tad nomurmināja: — Tāpēc, ka viņu stā­voklis ir citāds nekā mūsējais, tu, neiedomājamais tiepša! — Bet viņa to teica pati sev; Berons bija jau gabalā.

Ar kāju nospiedusi sviru, kas nolaida viņas gultu, Selēna iemetās tajā, trīcēdama aiz niknuma. Vai viņa bija tikusi kaut soli tuvāk tam, pēc kā Berons ar saviem domubiedriem tiecās nu jau ga­diem ilgi?

Nebija.

Enerģija! Visi dzinās pēc enerģijas! Maģiskais vārds! Pārpilnības rags! Vienīgais ceļš uz vispā­rēju labklājību! … Un tomēr enerģija vēl nebija

viss.

Taču abas šīs problēmas bija cieši saistītas. Ja atrastu enerģiju, pavērtos ceļš arī uz to otro. Se­lēna zināja, ka ce š uz to būtu skaidrs, ja vien vi­ņai izdotos uztvert kādu būtisku finesi, kas tajā momentā liktos acīm redzams fakts. (Žēlīgās debe­sis, viņa bija tā inficējusies ar Berona hronisko aizdomīgumu, ka pat domās šo luniešu ieceri sauca par «to otro».)

Neviens zemietis šo finesi neuztvers, jo nevie­nam zemietim nav pamata to meklēt.

Bens Denisons to atklās viņai, pats sev neat­klādams. Ja tikai … Ja Universam jāiet bojā, tad tam visam nav nekādas nozīmes.

12

Denisons jutās gaužām neērti. Atkal un atkal viņš nevijus tiecās uzraustīt bikses, kuru nemaz nebija. Viņš valkāja tikai sandales un mazas, pā­rāk cieši piegulošas īsas biksītes. Un, protams, viņam bija pleds.

Selēna, kas bija līdzīgi ģērbusies, smējās.

—   Ak, Ben, jūsu kailajam ķermenim taču nav nekādas vainas, izņemot zināmu ļenganumu. Pie mums ir pieņemts tā staigāt. Nu, novelciet arī biksītes, ja tās jūs traucē.

—   Nē! — Denisons noburkšķēja. Viņš pavilka pledu tā, lai tas nosegtu vēderu, bet Selēna tūlīt to norāva.

—   Atdodiet to man! Kas gan jūs būsiet par lunieti, ja neatmetīsiet savu Zemes puritānismu? Zināt, klīrība ir kārības māsa. Abi šie vārdi pat vārdnīcā atrodas bezmaz vienā lappusē.

—   Man vajag pie tā pierast, Selēna.

—   Jūs varētu sākt ar to, ka šad tad palūkotos uz mani, neļaujot skatienam noslīdēt sānis, it kā es būtu noziesta ar eļļu. Uz citām sievietēm taču jūs raugāties gluži normāli.

—

—   Kad es skatos uz jums …

—   Tad jūtat īpašu interesi un satraucaties. Bet, droši skatīdamies atkal un atkal, jūs pieradīsiet un vairs tā nereaģēsiet. Redzat, es stāvu mierīgi un jūs raugāties uz mani. Es novilkšu biksītes.

Denisons novaidējās.

—   Selēna, visapkārt ir cilvēki, un jūs ar mani dzenat velnu. Lūdzu, iesim tālāk! Ļaujiet man ap­rast ar situāciju.

—   Labi, bet ceru, jūs ievērojat, ka garāmejošie cilvēki uz mums nemaz neskatās.

—   Viņi neskatās uz jums. Uz mani skatās. Droši vien viņi nekad nav redzējuši tādu vecu ne- glīteni.

—   Iespējams, — Selēna jautri sacīja, — bet viņiem būs vien pie tā jāpierod.

Denisons nelaimīgs soļoja tālāk, mokoši sajuz­dams katru sirmo spalvu uz savām krūtīm un katru vēdera notrīcelēšanos. Tikai tad, kad eja kļuva šaurāka un pretī nāca mazāk cilvēku, viņš sāka justies brīvāk.

Tagad Denisons ziņkāri raudzījās apkārt, nemaz vairs nevērodams Selēnas koniskās krūtis un slai­dās gūžas. Eja šķita bezgalīga.

—   Cik mēs esam nogājuši? — viņš jautāja.

—   Vai jūtaties noguris? — Selēna bažīgi ap­vaicājās. — Mēs būtu varējuši izmantot elektro- rolleru. Es allaž aizmirstu, ka jūs esat no Zemes.

—   Ceru, jūs to aizmirsīsiet pavisam. Vai tad tas nav katra imigranta sapnis? Es nepavisam neesmu noguris. Nu, varbūt mazmazlietiņ. Bet man ir drusku vēsi.

—   Tās ir tīrās iedomas, Ben, — Selēna stingri sacīja. — Jūs tikai sev iestāstāt, ka jābūt auksti, tāpēc ka esat gandrīz kails. Izmetiet to no galvas!

—       Viegli pateikt, — Denisons nopūtās. — Bet eju es puslīdz labi, vai ne?

—       Ļoti labi. Drīz jūs man iemācīsieties arī ķen- gurlēcienus.

—        Un piedalīšos slidināšanās sacensībās pa virspuses nogāzēm. Jūs, šķiet, aizmirstat, ka esmu jau krietni gados. Bet patiešām, cik mēs esam no­gājuši?

—   Apmēram divas jūdzes.

—       Mīļais dievs! Un kāds ir visu eju kopga­rums?

—       Baidos, ka nevarēšu jums pateikt. Dzīvojamā sektora ejas ir tikai maza daļa no visa kompleksa. Ir vēl rūdu atradņu, ģeoloģijas, rūpniecības, miko- loģijas sektors … Pavisam kopā eju garums būs vairāki simti jūdžu.

—   Vai jums ir kartes?

—   Protams. Mēs taču nevaram strādāt akli.

—   Un jums līdz arī ir kāda karte?

—        Nē, nav, bet šajā rajonā man karte nav va­jadzīga, es to ļoti labi pazīstu. Bērnībā es bieži mēdzu te klaiņāt. Šīs ir vecas ejas. Lielākā daļa jauno eju — mēs vidēji gadā ierīkojam tās divu trīs jūdžu garumā —, manuprāt, ir ziemeļos. Ta­jās gan es bez kartes nespētu orientēties. Varbūt pat ar karti ne.

—   Uz kurieni mēs ejam?

—       Es apsolīju jums parādīt kaut ko sevišķu — nē, ne pati sevi, nesāciet nu atkal! … Tā ir Mē­ness visretākā dabas bagātība, un parasti tūristi to nekad nedabū redzēt.

—   Vai tiešām jums te ir pat dimanti?

—   Kaut kas vēl labāks.

Šeit ejas sienas bija neapstrādātas — raupja, pelēka klints, ko nespodri, bet pietiekami apgais­moja clektroluminiscējošas spuldzes. Temperatūra

bija vienmērīga un patīkama, ventilācija darbojās tik nevainojami, ka nebija jūtama ne vēsmiņa. Bija grūti iedomāties, ka pāris simt pēdu augstāk ir Mēness virspuse, kur valda gan svelmains kar­stums, kamēr Saule nostaigā savu divnedēļu ceļu no horizonta līdz horizontam, gan stindzinošs sals, kad tā uz tikpat ilgu laiku atkal nozūd.

—  Vai te viss ir hermētiski noslēgts? — Deni­sons jautāja, piepeši juzdamies neomulīgi no apzi­ņas, ka ne visai tālu virs viņa izplešas bezgalīgs vakuuma okeāns.

—   O jā. Sīs sienas gaisu cauri nelaiž. Turklāt tajās ir avārijas signālsistēma. Ja kādā sektorā gaisa spiediens nokrītas par desmit procentiem, sākas tāda sirēnu kaukšana, kādu jūs nekad ne­esat dzirdējis, un visās malās iedegas bultas un gaismas zīmes, kas norāda glābšanās ceļu.

—   Vai tas gadās bieži?

—  Reti. Cik zinu, vismaz pēdējo piecu gadu laikā neviens nav gājis bojā gaisa trūkuma dēļ.— Selēnas balsī piepeši ieskanējās iecirtība: — Jums uz Zemes ir dabas katastrofas. Liela zemestrīce vai cunami var iznīcināt tūkstošus.

—  Nestrīdos, Selēna! — Denisons pacēla rokas. — Padodos!

—  Labi, — viņa sacīja. — Es nemaz tā negri­bēju … Vai dzirdat?

Viņa apstājās un ieklausījās.

Arī Denisons klausījās, taču neko nedzirdēja un papurināja galvu. Piepeši viņš pavērās apkārt.

—  Te ir tāds klusums. Nevienas dzīvas dvēse­les. Vai tikai mēs neesam apmaldījušies?

—   Šī nav dabiska ala ar nezināmām ejām. Jums uz Zemes gan tādas ir, vai ne? Esmu redzējusi at­tēlus.

—       Jā, vairums no tām ir kaļķakmens alas, ko izveidojis ūdens. Uz Mēness, protams, tādu nav.

—       Tātad mēs nevaram būt apmaldījušies, — Se­lēna smaidīdama sacīja. — Un vieni mēs esam māņticības dēļ.

—       Māņticības? — Denisons izbrīnījās, un viņa seja savilkās neticīgā grimasē.

—       Nedariet tā! — Selēna bildā. — Jūs kļūstat galīgi grumbains. Nevajag sevi izķēmot. Zināt, jūs jau izskatāties daudz labāk nekā tad, kad tikko ieradāties. Re, ko nozīmē zema gravitācija un vin­grošana!

—       Un cenšanās turēties līdzi kailām jaunām dāmām, kam ir neparasti daudz brīva laika un nav nekā labāka ko darīt kā pat savā brīvdienā vadāt apkārt zemiķus.

—       Nu jūs atkal izturaties pret mani kā pret tūristu pavadoni, turklāt es nemaz neesmu kaila.

—       Starp citu, kailums mani biedē mazāk nekā intuitīvisms… Bet kas tā par māņticību?

—       Ne jau īsti māņticība, taču lielākā daļa ķi­niešu cenšas izvairīties no šīs eju kompleksa daļas.

—   Kādēļ?

—       Tā dēļ, ko es jums tūlīt parādīšu. — Viņi atkal sāka iet. — Vai tagad jūs dzirdat?

Selēna apstājās, un Denisons bažīgi ieklausījās.

—       Jūs runājat par šo kluso, pakšķošo skaņu? — viņš jautāja. — Pak-pak … Jā?

Selēna devās uz priekšu lēniem, slaidiem lunie- tes lēcieniem, un Denisons sekoja, pūlēdamies at­darināt viņas kustības.

—   Redziet, tur, tur! — Selēna rādīja ar pirkstu.

Denisons pavērās norādītajā virzienā.

—       Žēlīgais dievs! — viņš iesaucās. — No kurie­nes tas nāk?

Tur pilēja dzidrs ūdens. Pilēja lēnām, un katrs piliens iekrita mazā keramikas silītē, kas bija iestiprināta sienā.

—   No klintīm. Mums uz Mēness, kā zināt, ir ūdens. Mēs to iegūstam galvenokārt no ģipša, un mūsu vajadzībām tā pietiek, jo mēs ar ūdeni ap­ejamies joti taupīgi.

—   Es zinu. Zinu. Man vēl nekad nav izdevies nomazgāties īstā dušā. Nesaprotu, kā jūsu cilvēki spēj būt tīri.

—   Es jūs jau mācīju. Vispirms saslapinieties. Tad nogrieziet ūdeni un nedaudz noziedieties ar deterģentu. Ierīvējiet to … Ak Ben, es neatkārtošu to visu! Turklāt uz Mēness nav nekā, kas jūs pa­darītu īpaši netīru … Bet ne par to mēs tagad runājam. Šur tur ir arī dabas ūdens iegulas, pa­rasti ledus veidā tuvu pie virspuses, kalnu ēnā. Ja rnēs uzduramies tādai vietai, ūdens sāk pilēt laukā. Šeit tas pil kopš ejas ierīkošanas, un tas bija pirms astoņiem gadiem.

—   Bet kāda te māņticība?

—   Neapšaubāmi ūdens ir svarīgs materiāls re­surss, no kā atkarīgs Mēness. Mēs to dzeram, ar to mazgājamies, audzējam savu barību, no ūdens iegūstam skābekli, vispār tas nodrošina normālu dzīvi. Gribot negribot pret dabas- ūdeni cilvēki jūt lielu respektu. Kad tika atklāts šis avots, plānu cirst tālāk tuneļus šajā virzienā atlika, kamēr ūdens izbeigsies. Pat ejas sienas palika neapstrā­dātas.

—   Tas tiešām izklausās pēc māņticības.

—   Nu, drīzāk tā ir sava veida bijība. Toreiz ne­domāja, ka ūdens pilēs ilgāk par dažiem mēne­šiem, jo parasti tā nemēdz būt. Kad šim avotam apritēja pirmā gadskārta, tas sāka likties mūžīgs. Un tā to arī nosauca: «Mūžīgais». Pat uz kartēm jūs atradīsiet šo apzīmējumu. Dabiski, ka cilvēki te piepinuši klāt mazliet mistikas, un ir radies uz­skats: ja ūdens beigs pilēt, tā būs slikta zīme.

Denisons pasmējās.

—   Neviens īsti tam netic, — Selēna silti sacīja, — taču daļēji tic visi. Skaidrs, ka šis avots nav mūžīgs un reiz tam jāizsīkst. Jau tagad ūdens pil trīsreiz lēnāk nekā sākumā, tātad avots pamazām izsusē. Man liekas, cilvēki domā tā: tos, kas gadī­sies šeit tajā brīdī, kad ūdens izbeigsies, piemeklēs nelaime. Vismaz tā ar prātu var izskaidrot viņu nevēlēšanos nākt uz šejieni.

—   Bet jūs taču tam neticat?

—   Ticu vai ne, nav svarīgi. Es esmu pilnīgi pār­liecināta, ka ūdens nepārstās pilēt tik pēkšņi, lai būtu jābaidās kļūt par aculiecinieku. Tas tikai pi­lēs arvien lēnāk un lēnāk, un neviens nevarēs pre­cīzi pateikt, kurā brīdī tas izbeidzies. Kāpēc tad raizēties?

—   Piekrītu jums.

—   Taču man ir citas raizes, — Selēna sacīja, veikli mainīdama tematu, — un es gribētu parunāt par tām ar jums, kamēr esam vieni. — Viņa iz­klāja pledu un apsēdās uz tā ar sakrustotām kājām.

—   Tad tāpēc jūs mani atvedāt šurp? — Deni­sons nometās uz gūžas un elkoņa viņai pretī.

—   Nu redzat, — Selēna sacīja, — tagad jūs gluži mierīgi varat uz mani skatīties. Sākat pie manis pierast… Un patiešām, uz Zemes taču arī bija laiki, kad par kailumu nevienam ne prātā ne­nāca uztraukties.

—   Bija tādi laiki un vietas, — Denisons pie­krita, — taču ne vairs pēc Lielās krīzes. Es savā mūžā …

—       Uz Mēness labākais uzvešanās princips ir — sekot luniešu paraugam.

—       Vai jūs beidzot pateiksiet, kāpēc īsti atvedāt mani šurp? Citādi sākšu turēt jūs aizdomās par pavedināšanas plānu. *

—        Pateicos, to es pavisam ērti varētu realizēt mājās. Runa ir par ko citu. Vislabāk būtu bijis iziet virspusē, taču gatavošanās tam piesaistītu mums uzmanību. Surp mēs atnācām nemanīti, un šī ir vienīgā vieta visā pilsētā, kur varam būt droši, ka mūs netraucēs. — Selēna apklusa.

—   Nu? — Denisons jautāja.

—   Berons ir nikns. Ļoti nikns.

—        Neesmu pārsteigts. Es jūs brīdināju: viņš būs nikns, ja pateiksiet, ka esmu uzzinājis pār jūsu intuitīvismu. Kāpēc gan jums tik loti vaja­dzēja viņam to stāstīt?

—        Tāpēc, ka ir grūti kaut ko ilgi noklusēt sa­vam … draugam. Kaut gan viņš droši vien mani par to vairs neuzskata.

—   Man Joti žēl.

—       Ak, tik un tā tas jau gāja uz beigām. Mūsu attiecības ir bijušas pietiekami ilgas. Mani vairāk, daudz vairāk uztrauc tas, ka viņš kategoriski at­sakās uzklausīt jūsu paskaidrojumus par datiem, ko esat ieguvis, strādājot ar pionoru pēc novēroju­miem virspusē.

—   Es jums teicu, ka tā būs.

—   Viņš saka, ka esot redzējis jūsu rezultātus.

—       Viņš uzmeta tiem skatienu un kaut ko no­ņurdēja.

—       Diezgan bezcerīgi. Vai tiešām cilvēks tic vie­nīgi tam, ko pats vēlas?

—   Cik ilgi iespējams. Dažreiz pat ilgāk.

—   Un jūs?

—   Jūs jautajat, vai es esmu tāds pats ka visi cilvēki? Protams. Es neticu, ka patiešām esmu vecs. Es ticu, ka esmu gluži pievilcīgs. Es ticu, jūs tik bieži mēdzat būt kopā ar mani tāpēc, ka liekos jums apburošs … kaut arī jūs allaž pievēr­šat sarunu fizikai.

—   Nē! Es jums jautāju pavisam nopietni.

—   Redzat, Nevils droši vien jums teica, ka ma­nis atklātās novirzes var būt eksperimenta kļūda, tādēļ šie dati nav nekā vērts, un viņam ir sava daļa taisnības… Tomēr es uzskatu par labāku ticēt, ka esmu ieguvis apstiprinājumu tam, kādēļ sāku šos pētījumus.

—   Tikai tāpēc, ka jūs gribat tam ticēt?

—   Ne tikai tāpēc. Ir vēl arī citi iemesli. Pie­ņemsim, ka Sūknis nepavisam nav bīstams, bet es stūrgalvīgi turos pie uzskata, ka ir. Tādā gadī­jumā galu galā izrādīsies, ka es esmu muļķis, un mana zinātnieka reputācija smagi cietīs. Taču es jau esmu muļķis ietekmīgu personu acīs, un nekā­das zinātnieka reputācijas man nav.

—   Kāpēc, Ben? Jūs šad tad esat par to ieminē­jies. Bet vai jūs nevarat man izstāstīt visu pēc kārtas?

—   Jūs būsiet pārsteigta, cik maz tur ir ko stās­tīt. Divdesmit piecu gadu vecumā es vēl biju tāds bērns, ka atļāvos uzjautrināties, apvainojot kādu muļķi tikai tāpēc, ka viņš bija muļķis. Tā kā viņš nebija vainīgs pie sava stulbuma, mana rīcība bija jo muļķīgāka. Mana apvainojuma urdīts, viņš uz­kāpa tādos augstumos, kādus citādi nekad nebūtu sasniedzis …

—   Vai jūs runājat par Helamu?

—   Jā, protams. Un, viņam kāpjot augšup, es kritu lejup. Un galu galā nokritu … uz Mēness.

—   Vai tas ir tik slikti?

—   Nē, es drīzāk domāju, ka labi. Citiem vārdiem sakot, viņš aplinkus ceļā izdarīja man pakalpo­jumu … Un tagad atgriezīsimies pie tā, par ko es runāju. Es tikko teicu: ja es uzskatu, ka Sūknis ir bīstams, un man nav taisnība, es nezaudēju neko. No otras puses: ja es uzskatu, ka Sūknis ir nekai­tīgs, un maldos, tad palīdzu iznīcināt pasauli. Es esmu jau nodzīvojis sava mūža lielāko daļu un, protams, varētu sev iedvest, ka man nav sevišķa iemesla mīlēt cilvēci. Taču ļaunu man ir darījuši tikai daži cilvēki, un es neesmu tik atriebīgs, lai tādēļ pazudinātu visus. Un vēl — ja jūs, Selēna, vēlaties mazāk cildenu iemeslu — man taču ir meita. Tieši pirms manas aizbraukšanas uz Mē­nesi viņa lūdza atļauju dzemdēt bērnu. Droši vien viņa to dabūs, un drīz es būšu — ja jums nav iebildumu, ka tā izsakos, — vectētiņš. Man gribē­tos, lai manam mazbērnam ir normālas dzīves perspektīvas. Tādēļ es uzskatu par pareizāku ticēt, ka Sūknis ir bīstams, un rīkoties atbilstoši šai pārliecībai.

—   Bet es gribu zināt: vai Sūknis ir bīstams vai nav? Mani interesē patiesība, nevis kam kurš grib ticēt.

—  Man vajadzētu to jautāt jums. Jūs esat intūi- tīviste. Ko saka jūsu intuīcija?

—  Tieši tas mani satrauc, Ben. Es nevaru īsti tikt skaidrībā. Man vairāk ir sajūta, ka Sūknis ir bīstams, bet varbūt tāpēc, ka es gribu tam ticēt.

—   Labi. Varbūt. Bet kāpēc jūs gribat tam ticēt?

Selēna vainīgi pasmaidīja un paraustīja plecus.

—  Man ļoti patiktos, ja Beronam nebūtu tais­nība. Kad viņš domā, ka ir par kaut ko pārlieci­nāts, tad ir pārliecināts līdz negantībai.

—   Saprotu. Jūs vēlaties redzēt Nevila ģīmi, kad viņš būs spiests piekāpties. Es gluži labi zinu, cik liela var būt šāda vēlēšanās. Piemēram, ja Sūknis būtu bīstams un es to pierādītu, mani droši vien pasludinātu par cilvēces glābēju, bet, varu zvērēt, man par visu vairāk interesētu, kādu ģīmi tad rā­dīs Helams. Tās ir diezgan zemiskas jūtas, tāpēc es laikam pastāvēšu uz to, ka man slavā jādalās ar Lemontu, kas galu galā ir to pelnījis, un apro­bežošos ar prieku redzēt Lemonta gandarījumu, kad viņš redzēs Helama ģīmi. Mana patmīlība būs, tā sakot, otrā plānā … Bet es sāku runāt blē­ņas … Selēna?

—   Jā, Ben?

—   Kad jūs atklājāt, ka esat intuitīviste?

—   Es pati īsti nezinu.

—   Jūs koledžā mācījāties fiziku, vai ne?

—   Jā. Arī matemātiku, bet tā man nepadevās. Un sevišķi spējīga es nebiju arī fizikā. Nonākusi bezcerīgā situācijā, es mēdzu minēt atbildes, sa­protiet, minēt, kas būtu jādara, lai atrastu pareizo atbildi. Ļoti bieži tas palīdzēja, bet, kad man lū­dza paskaidrot, kāpēc esmu to un to darījusi, es nevarēju pateikt. Mani turēja aizdomās par krāp- šanos, bet pierādīt neko nevarēja.

—   Vai neradās aizdomas par intuitīvismu?

—   Nedomāju vis. Toreiz jau es pati to nezināju. Kamēr… nu, viens no maniem pirmajiem seksa partneriem bija fiziķis. īstenībā viņš bija arī mana bērna tēvs, nu, tādā ziņā, ka deva spermu. Viņš risināja kādu fizikas problēmu un reiz, kad bijām kopā, man par to stāstīja, droši vien tikai tāpēc, lai būtu ko runāt. Es pēkšņi sacīju: «Zini, kā to, manuprāt, vajadzētu darīt?» — un pateicu viņam. Viņš tāpat joka pēc izmēģināja šo variantu, un tiešām paveicās. Patiesībā tas bija pirmais solis uz pionoru, kas, pēc jūsu domām, ir daudz labāks par protonu sinhrotronu.

—   Tā bija jūsu ideja? — Denisons palika pirk­stu zem pilošā ūdens un, jau celdams to pie mu­tes, sastomījās. — Vai šis ūdens ir nekaitīgs?

—   Tas ir absolūti sterils un ieplūst kopējā re­zervuārā, — Selēna atbildēja. — Taču tas ir pie­sātināts ar sulfātiem, karbonātiem un dažām ci­tām vielām. Jums nepatiks tā garša.

Denisons noslaucīja pirkstu pie biksītēm.

—   Tātad jūs izgudrojāt pionoru?

—   Nē. Es tikai devu sākotnējo koncepciju. Pie tā konstruēšanas strādāja ļoti daudz, galvenokārt Berons.

Denisons pašūpoja galvu.

—   Zināt, Selēna, jūs esat apbrīnojams feno­mens. Jums vajadzētu atrasties molekulārās bio­loģijas speciālistu novērošanā.

—   Man? Tā tikai vēl trūka!

—   Pirms gadiem piecdesmit zinātne visai aktīvi pievērsās ģenētiskajai inženierijai…

—   Zinu. Taču nekas prātīgs tur neiznāca, un ģenētiskajai inženierijai tika pārvilkts krusts. Ta­gad visi šāda veida pētījumi ir aizliegti — cik nu vispār pētījumus var aizliegt. Es zinu cilvēkus, kas joprojām strādā šajā virzienā.

—   Ticu. Un tieši pie intuitīvisma problēmas?

—   Nē. Nedomāju vis.

—   Bet mani tā interesē. Ģenētiskās inženierijas ziedu laikos bija mēģinājumi stimulēt intuitīvismu. Gandrīz visiem lielajiem zinātniekiem, protams, piemita augsti attīstīta intuīcija, un likās, ka tieši tai ir galvenā nozīme radošas domāšanas procesā. Vairums ģenētiķu uzskatīja, ka paaugstinātas in­tuīcijas spējas pamatā ir īpaša gēnu kombinācija, un tika izvirzītas daždažādas hipotēzes, kāda šī kombinācija varētu būt.

—   Man liekas, ka var būt daudzi šādu kombinā­ciju tipi.

—   Un man liekas: ja tā saka jūsu intuīcija, tad jums ir taisnība. Bet citi ģenētiķi pastāvēja uz to, ka šai kombinācijā sevišķi svarīgs ir viens gēns vai maza radniecīgu gēnu grupa, tā ka var runāt par īpašu «intuīcijas gēnu» … Un tad no ģenētis­kās inženierijas vispār atteicās.

—   Kā jau es sacīju.

—   Bet, iekams tas notika, — Denisons turpi­nāja, — bija izdarīti mēģinājumi pārveidot gēnus tā, lai palielinātu intuitīvisma pakāpi, un daži zi­nātnieki apgalvoja, ka gūti zināmi panākumi. Droši vien šie pārveidotie gēni nokļuva gēnu fondā, un, ja jūs gadījumā esat mantojusi … Vai kāds no jūsu vecvecākiem nebija iesaistīts šai programmā?

—   Cik man zināms, nē, — Selēna sacīja, — bet kategoriski apgalvot to nevaru. Nav izslēgts, ka viens no viņiem ir piedalījies … Taču es netaisos pētīt šo jautājumu. Es negribu zināt.

—   Varbūt patiešām tā ir labāk. Sabiedrības at­tieksme pret ģenētisko inženieriju ir visai nega­tīva, un uz cilvēkiem, ko tā kaut kādā veidā skā­rusi, apkārtējie skatās diezgan nelabvēlīgi… Saka, piemēram, ka intuitīvisms vienmēr esot sais­tīts ar dažām nevēlamām rakstura īpašībām.

—   Pateicos!

—   Ne jau es to saku. Pret cilvēku, kam piemīt intuīcija, citi jūt zināmu skaudību un naidīgumu. Pat tāds lēnprātīgs un sirdsšķīsts intuitīvists kā Maikls Faradejs izraisīja Hamfrija Deivija skau­dību un naidu. Spēja izraisīt skaudību jau pati par sevi var negatīvi ietekmēt raksturu. Un jūs …

—   Ceru, ka es neizraisu jūsos skaudību un naidu?

—   Manī ne. Bet Nevilā?

Selēna klusēja.

—       Kad jūs sākāt saieties ar Neviļu, tad jau bija zināms, ka esat intuitlviste, vai ne?

—       Gluži tā nevarētu teikt. Dažiem mūsu fizi­ķiem bija tādas aizdomas, esmu pārliecināta. Taču viņiem, tāpat kā zemiešiem, negribas dalīt savus nopelnus, un tāpēc viņi sev iestāstīja, ka visas manas idejas ir tikai nejauši minējumi, ne­kas vairāk. Bet Berons, protams, zināja.

—   Skaidrs, — Denisons zīmīgi sacīja.

Selēna pašķobīja lūpas.

—       Man likās, ka jūs gribat teikt: «Ahā, tad tā­pēc viņš ar jums draudzējas!»

—       Nē, protams, nē, Selēna. Jūs esat pietiekami pievilcīga, lai jūs iekārotu jūsu pašas dēļ.

—       Es arī tā domāju, bet labs labu nemaitā, un Beronu mans intuitīvisms ļoti ieinteresēja. Kādēļ gan ne? Viņš tikai pastāvēja uz to, lai es turpinu strādāt par tūristu pavadoni. Viņš teica, es esot liela Mēness dabas bagātība un viņš nevēloties, ka Zeme mani monopolizētu, tāpat kā monopolizē­jusi sinhrotronu.

—       Dīvaina doma. Bet varbūt viņš spriež tā: jo mazāk cilvēku zinās par jūsu intuitīvismu, jo ma­zāk būs aizdomu, ka viņa atklājumos ir arī jūsu ieguldījums.

—   Tagad jūs runājat tāpat kā Berons!

—       Jā? Iespējams, ka viņš pat dusmojas uz jums, kad jūsu intuitīvisms darbojas īpaši labi.

Selēna paraustīja plecus.

—       Berons neuzticas cilvēkiem. Mums visiem piemīt savas vājības.

—       Vai tādā gadījumā ir prātīgi tik bieži būt di­vatā ar mani?

—       Neņemiet ļaunā, ka es viņu aizstāvu, — Se­lēna asi sacīja. — Viņš nekādā ziņā nepieļauj

domu, ka mums varētu būt intīmas attiecības. Jūs taču esat no Zemes. Patiesībā viņš pats atbalsta mūsu pazīšanos. Viņš domā, ka es varu no jums mācīties.

—   Un esat kaut ko iemācījusies? — Denisons vēsi jautāja.

—   Esmu.. . Taču man tas nav galvenais iemesls, kāpēc draudzējos ar jums.

—   Kas tad?

—   Kā jūs labi zināt, — Selēna sacīja, — un kā gribat no manis dzirdēt — man ir patīkami jūsu sabiedrībā. Pretējā gadījumā es būtu varējusi no­skaidrot visu, ko vēlos, daudz īsākā laikā.

—   Ļoti jauki, Selēna! Tātad draugi?

—   Jā, draugi!

—   Vai drīkstu jautāt, ko tad jūs esat no manis uzzinājusi?

—   Tas nav dažos vārdos pasakāms. Jūs zināt, iemesls, kāpēc mēs nevaram ierīkot Sūkņa Staciju, kur vēlamies, ir tas, ka paši neprotam nodibināt kontaktu ar. Parauniversu, kaut gan viņi to spēj. Varbūt tāpēc, ka ir daudz gudrāki par mums vai tehnikas ziņā stipri tālu mums priekšā …

—   Tas nav obligāti viens un tas pats, — Deni­sons nomurmināja.

21*

—   Zinu. Tāpēc jau es sacīju «vai». Bet iespē­jams, ka mēs neesam ne sevišķi dumji, ne arī se­višķi atpalikuši. Varbūt gluži vienkārši viņus ir daudz grūtāk atklāt. Ja kodolu stiprā mijiedarbība Parauniversā ir stiprāka, viņu saulēm un acīmre­dzot arī planētam jābūt daudz mazākām. Tādēļ viņu pasaules grūtāk uztaustīt nekā mūsējās. Vai arī, — Selēna turpināja, — pieņemsim, ka viņi spēj konstatēt elektromagnētisko lauku. Planētas elektromagnētiskais lauks ir daudz lielāks nekā pati planēta, un to daudz vieglāk pamanīt. Tas no-

323

zīmētu, ka Zemi viņi ir varējuši atklāt, bet Mēnesi nevar, jo tam praktiski tikpat kā nav elektromag­nētiskā lauka. Varbūt tāpēc mums nav izdevies ierīkot Elektronu Sūkni uz Mēness. Un, ja Para- universa mazajām planētām nav kaut cik nozī­mīga elektromagnētiskā lauka, mēs nevaram tās atrast.

—   Tā ir interesanta doma, — Denisons bilda.

—   Tālāk. Starp Universiem notiek matērijas ap­maiņa, kuras rezultātā pie viņiem kodolu stiprā mijiedarbība pavājinās, viņu saules atdziest, bet mūsu Universā kodolu mijiedarbība pastiprinās, saules sakarst un var eksplodēt. Kas no tā izriet? Pieņemsim, ka viņi varētu iegūt enerģiju vieni paši, bez mūsu palīdzības, bet lietderības koefi­cients būtu ļoti zems. Parastos apstākļos tas būtu ārkārtīgi neizdevīgi. Un tādēļ mēs esam vajadzīgi, lai, apgādājot viņus ar volframu 186 un pretī sa­ņemot plutoniju 186, palīdzētu viņiem iegūt kon­centrētu enerģiju. Bet iedomājieties, ka mūsu Ga­laktikas zars eksplodē un pārvēršas par kvazāru. Tas radītu Saules sistēmas rajonā neizmērojami lielāku enerģijas koncentrāciju, nekā ir patlaban, turklāt tādu, kas eksistētu miljoniem gadu. Ja iz­veidojas šāds kvazārs, pat ārkārtīgi zems lietderī­bas koeficients kļūst pietiekams. Tādēļ viņiem ne­būtu svarīgi, vai mēs esam gājuši bojā vai ne. Pa­tiesībā viņi varētu justies pat drošāk, ja mēs eks­plodētu. Kamēr tas nav noticis, mēs šāda vai tāda iemesla dēļ varam izbeigt sūknēšanu, un to atkal atjaunot viņiem nebūtu iespējams. Pēc eksplozijas viņiem ir brīvas rokas, neviens nevar iejaukties … Un tāpēc tie, kas saka: «Ja Sūknis ir tik bīstams, kādēļ šie briesmīgi gudrie paracilvēki neizbeidz sūknēšanu?», nezina paši, ko runā.

—   Vai Nevils izvirzīja šādu argumentu?

—   Jā.

—   Bet Parasaule taču joprojām turpinātu at­dzist, vai ne?

—   Kas par to? — Selēna neiecietīgi iesaucās. — Ja darbosies Sūknis, viņi vairs nebūs atkarīgi no savas Saules.

Denisons dziļi ievilka elpu.

—   Jūs droši vien to nezināt, Selēna, bet uz Ze­mes bija tādas baumas, it kā Lemonts esot saņē­mis no paracilvēkiem ziņojumu, ka Sūknis ir bīs­tams, bet viņi nevar pārtraukt sūknēšanu. Neviens to, protams, neņēma nopietni, bet iedomāsimies, ka tā ir taisnība, ka Lemonts tiešām ir saņēmis šādu ziņojumu. Varbūt daži no paracilvēkiem ir tik humāni, ka nevēlas iznīcināt pasauli, kurā mīt saprātīgas būtnes, kas neatsakās sadarboties, un viņiem stājas pretī ārkārtīgi praktiski noskaņots vairākums.

Selēna pamāja.

—   Manuprāt, tas ir pilnīgi iespējams … Es to visu zināju vai, pareizāk sakot, nojautu, pirms sa­tikos ar jums. Bet reiz jūs teicāt, ka nevienam konkrētam skaitlim starp vienu un bezgalību ne­esot jēgas. Vai atceraties?

—   Protams.

—   Labi. Tas, ka galvenā atšķirība starp mūsu Universu un Parauniversu ir dažādā kodolu stip­rās mijiedarbības intensitāte, ir acīmredzams, un līdz šim pētījumi izdarīti tikai šajā virzienā. Bet tā nav vienīgā mijiedarbība — pavisam to ir čet­ras. Līdztekus kodolu stiprajai mijiedarbībai ek­sistē elektromagnētiskā, kodolu vājā un gravitāci­jas mijiedarbība, un to intensitātes attiecība ir 130 : 1 : 10-10 : 10"42 . Bet, ja četras, kāpēc ne bez­galīgs skaits? Visas pārējās var būt pārāk vājas, lai tiktu atklātas vai jebkādā veidā ietekmētu mūsu Universu.

—  Ja mijiedarbība ir pārāk vāja, lai tiktu at­klāta vai jebkādā veidā ietekmētu, — Denisons sacīja, — tad atbilstoši akcijas definīcijai tā ne­pastāv.

—   Šajā Universā! — Selēna atcirta. — Kurš zina, kas pastāv vai nepastāv Parauniversā? Ja ir iespējams bezgalīgs skaits dažādu mijiedarbību un katra no tām var bezgalīgi mainīties intensitātē salīdzinājumā ar standartpieņēmumu, tad var ek­sistēt arī bezgalīgs skaits dažādu Universu.

—  Kontinuuma bezgalība … Drīzāk alef-viens nekā alef-nulle. *

Selēna sarauca pieri.

—   Ko tas nozīmē?

—   Nav svarīgi. Turpiniet!

—   Tātad, vai nebūtu prātīgāk nevis sadarboties ar to vienu Parauniversu, kas mūs izmanto par partneri un varbūt nepavisam neatbilst mūsu vaja­dzībām, bet gan mēģināt noskaidrot, kurš no bez­gala daudzajiem Univcrsiem ir mums visvairāk piemērots un visvieglāk atklājams? Ņemsim un izdomāsim vēlamo variantu, jo galu galā — lai kādu mēs šo Universu iecerētu, tādam ir jābūt, un tad to uzmeklēsim.

Denisons pasmaidīja.

—   Selēna, es arī esmu par to domājis. Un, kaut gan nekur nav teikts, ka esmu absolūti nemaldīgs, nevarētu būt, ka tik gudrs cilvēks kā es kļūdos, ja otrs tik gudrs cilvēks kā jūs pilnīgi neatkarīgi iz­dara tieši tādu pašu secinājumu … Vai zināt ko?

—   Nu? — Selēna jautāja.

—  Man sāk garšot šī jūsu nolādētā Mēness ba­rība. Vismaz sāku pie tās pierast. Dosimies mājās un paēdīsim, bet pec tam ķersimies pie savu plānu izstrādāšanas … Un zināt vēl ko?

—   Nu?

—       Ta ka mes strādāsim kopa, vai es nedrīkstētu jūs noskūpstīt — kā eksperimentators intuitīvisti?

Mirkli vilcinājusies, Selēna sacīja:

—       Šķiet, mēs abi esam skūpstījuši un skūpstīti daudzas reizes. Lai jau tad būtu — kā vīrietis sie­vieti.

—       Ceru, ka es to spēšu. Bet kā man jārīkojas, lai es nebūtu pārāk neveikls? Kādi ir skūpstīšanās likumi uz Mēness?

—       Paļaujieties uz instinktu, — Selēna nevērīgi sacīja.

Denisons piesardzīgi salika rokas aiz muguras un paliecās pret Selēnu. Pēc brītiņa viņš tās sa­kļāva ap viņas pleciem.

13

—       Un tad es savukārt noskūpstīju viņu, — Se­lēna domīgi sacīja.

—       Ak tā gan! — Berons Nevils pikti iesaucās. — Nu, tā ir varonība, kas pārsniedz pienākuma ietvarus.

—       Diezvai. Nemaz tik ļauni nebija. Patiešām,— viņa pasmaidīja. — Viņš bija tik aizkustinošs. Bai­dījās būt neveikls un sākumā pat aizlika rokas aiz muguras, laikam tāpēc, lai mani nesaspiestu.

—   Aiztaupi man sīku izklāstu!

—       Bet tev taču tas ir vienalga! — Selēna pie­peši aizsvilās. — Tu esi misters Platoniskais, vai nav tiesa?

—   Tu vēlies, lai būtu citādi? Vēlies?

—   Tev nav jārīkojas pēc norādījumiem.

—       Bet būtu labi, ja ia to darītu. Kad mēs sa­ņemsim to, kas mums vajadzīgs?

—   Tiklīdz es varēšu, — Selēna neskanīgi teica.

—   Viņam nezinot?

—   Viņu interesē tikai enerģija.

—       Un pasaules glābšana, — Nevils izsmējīgi sacīja. — Un varoņa oreols. Un savas taisnības demonstrēšana visiem. Un skūpstīšanās ar tevi.

—   Viņš to arī nemaz neslēpj. Bet kas ir tevī?

—       Nepacietība, — Nevils dusmīgi noburkšķēja. — Briesmīga nepacietība!

14

—       Cik labi, ka diena ir beigusies, — Denisons sacīja. Viņš izstiepa savu aizsargapvalkā ietērpto labo roku un pavērās uz to. — Es nevaru pierast pie Mēness Saules un arī negribu pierast. Salīdzi­nājumā ar to pat šis tērps man šķiet dabisks.

—   Kas vainas Saulei? — Selēna jautāja.

—   Vai tad jums tā patīk, Selēna?

—        Nē, protams, nē. Es to nevaru ciest. Bet es jau Sauli gandrīz nekad neredzu. Jūs esat ze … Jūs esat pieradis pie Saules.

—        Ne jau pie tādas, kāda tā ir te uz Mēness. Tā spīd no melnām debesīm, ar savu žilbinošo gaismu burtiski aprij zvaigznes, nevis tās aizēno. Tā ir karsta, barga un bīstama. Te Saule ir ienaidnieks, un, kamēr tā kvēlo debesīs, mani neatvairāmi māc sajūta, ka mūsu mēģinājumi pazemināt lauka in­tensitāti neizdosies.

—       Tā ir māņticība, Ben, — Selēna mazliet neie­cietīgi sacīja. — Ar Sauli tam nav nekāda sakara.

Turklāt mēs taču atradāmies krātera ēnā, un tur bija gluži kā naktī. Zvaigznes un viss pārējais.

—    Ne gluži, — Denisons iebilda. — Ikreiz, pa­lūkojoties uz ziemeļiem, mēs varējām redzēt Sau­les apspīdēto joslu. Man ļoti negribējās uz to ska­tīties, taču acis pašas no sevis vērās tajā virzienā. Un ikreiz, kad paskatījos, es jutu, ka pret manu sejsegu atduras spēcīgs ultravioletais starojums.

—    Tās ir iedomas. Pirmkārt, reflektētā gaismā tikpat kā nav ultravioleto staru; otrkārt, skafandrs jūs aizsargā pret radiāciju.

—   Pret karstumu ne. Gandrīz nemaz.

—   Bet tagad ir nakts.

—    Jā, — Denisons apmierināts sacīja, — un tā man patīk.

Viņš palūkojās apkārt, joprojām nebeigdams brīnīties. Zeme, protams, bija debesīs savā paras­tajā vietā — tagad kā plats, pret dienvidrietumiem izliekts sirpis. Tieši virs tās mirdzēja Oriona zvaigznājs — līdzīgs medniekam, kas traucas aug­šup no spožā Zemes krēsla. Horizonts vizēja mai­gajā augošās Zemes gaismā.

—    Cik skaisti! — Denisons bilda. Tad iejautā­jās: — Selēna, vai pionors kaut ko rāda?

Selēna, kas klusēdama raudzījās debesīs, pie­gāja pie sarežģītās ierīces, kas pirms trim Mēness diennaktīm bija uzstādīta krātera ēnā.

—    Vēl ne, — viņa atteica, — bet tā ir laba zīme. Lauka intensitāte turas mazliet virs piec­desmit.

—   Tā nav pietiekami zema, — Denisons sacīja.

—    To var vēl pazemināt. Esmu pārliecināta, ka visi parametri ir atbilstoši.

—   Arī magnētiskais lauks?

—   Par magnētisko lauku neesmu droša.

—  ja mēs to pastiprināsim, radīsies nestabi­litāte.

—   Tā nevajadzētu būt. Man ir tāda nojauta.

—   Selēna, es uzticos jūsu intuīcijai vienmēr, kad tā nerunā pretī faktiem. Mēs taeu jau mēģinā­jām, un radās nestabilitāte.

—   Es zinu, Ben. Bet tad situācija bija mazliet citāda. Intensitāte ir saglabājusies piecdesmit divi apbrīnojami ilgu laiku. Ja mēs to tādu uzturēsim nevis minūtēm, bet stundām ilgi, tad droši vien va­rēsim desmitkārt pastiprināt magnētisko lauku ne­vis uz dažām sekundēm, bet minūtēm … Pamēģi­nāsim!

—  Vēl ne, — Denisons sacīja.

Mirkli vilcinājusies, Selēna atgāja no pionora.

—   Ben, vai jūs vēl arvien skumstat pēc Ze­mes? — viņa jautāja.

—   Nē. Tas ir dīvaini, bet neskumstu. Es arī pats domāju, ka neatvairāmi ilgošos pēc zilām debesīm, zaļas zāles, plūstoša ūdens — pēc visām šīm Zemei raksturīgajām nodrāztajām adjektīvu un substantīvu kombinācijām. Taču es neilgojos pēc Zemes jaukumiem. Pat sapņos tos neredzu.

—   Dažreiz tā mēdz būt, — Selēna sacīja. — Vis­maz ir tādi imiķi, kas apgalvo, ka nemaz iesirg­stot ar nostalģiju. Viņu, protams, ir mazākums, un neviens tā arī nav spējis izdibināt, ar ko tas izskaidrojams. Tiek minēti visdažādākie cēloņi, sā­kot ar pilnīgu emocionālu trulumu, nespēju vispār kaut ko just, līdz pārmērīgai emocionalitātei, kad cilvēks baidās ļauties ilgām, lai tās nenovestu pie nervu sabrukuma.

—   Ar mani, šķiet, ir pavisam vienkārši. Vairāk nekā divus gadu desmitus man dzīve uz Zemes nebija diezcik priecīga, bet šeit es beidzot varu strādāt darbu, ko uzskatu par savu aicinājumu. Un man ir jūsu palīdzība … Vēl vairāk, Selēna, man ir jūsu draudzība.

—   Ļoti laipni no jums, — Selēna nopietni sa­cīja, — pirmajā plānā izvirzīt manu palīdzību. Taču nekāda lielā palīdzība jums nav vajadzīga. Vai jūs izliekaties, ka tā jums nepieciešama, lai varētu būt kopā ar mani?

Denisons klusu iesmējās.

—   Nezinu, kāda atbilde jums vairāk glaimos.

—   Sakiet patiesību.

—   Tas nav tik viegli, jo es ļoti augstu vērtēju kā jūsu palīdzību, tā draudzību. — Viņš atkal pie­vērsās pionoram. — Lauka intensitāte joprojām turas tāda pati, Selēna.

Selēnas sejsegs iespīdējās Zemes gaismā.

—   Berons saka, — viņa teica, — ka neskumt pēc Zemes esot dabiski un tas liecinot par veselīgu mentalitāti. Viņš apgalvo, ka, lai gan cilvēka ķer­menis ir piemērojies Zemei un tādēļ tam nepiecie­šams piemēroties Mēnesim, ar smadzenēm tas ne­pavisam tā nav. Cilvēka smadzenes kvalitatīvi tik ļoti atšķiras no visām citām smadzenēm, ka tās var uzskatīt par jaunu fenomenu. Tās nav vēl pa­guvušas īsti pierast pie Zemes apstākļiem un spēj bez jebkādas pielāgošanās iederēties citās vidēs. Berons domā, ka ieslēgtība Mēness alās varot būt smadzenēm visvairāk piemērota, tāpēc ka tā esot analoga pašu smadzeņu ieslēgtībai galvaskausā.

—   Un jūs tam ticat? — Denisons uzjautrināts jautāja.

—  Kad Berons runā, viņš prot iedvest pār­liecību.

—  Man šķiet, tikpat pārliecinoši var apgalvot, ka komforts, kāds nodrošināts Mēness alās, ir ra­dīts, īstenojot fantastisko ideju par atgriešanos mātes klēpī. Patiešām, — viņš domīgi piebilda, — ņemot vēlā stingri kontrolēto temperatūru un spiedienu, barības veidu un sagremojamlbu, pilnīgi var uzskatīt, ka Mēness kolonija — piedodiet, Se­lēna! — Mēness pilsēta ir apzināti rekonstruēta fetāla vide.

—   Berons tam neparko nepiekristu, — Selēna sacīja.

—   Skaidrs, ka ne, — Denisons atteica. Viņš rau­dzījās uz Zemes sirpi, pūlēdamies saskatīt tālos mākoņu vālus ap to. Viņš klusēja, iegrimis vēro­šanā, un neizkustējās no vietas pat tad, kad Se­lēna devās atpakaļ pie pionora.

Viņš vēroja Zemi tās zvaigžņu ligzdā, tad palū­kojās uz izroboto horizontu, kur brīžiem uzvirmoja tādi kā putekļu mākulīši, kas varētu būt radušies, nokrītot nelieliem meteorītiem.

Iepriekšējā Mēness naktī Denisons, mazliet no­bažījies, bija pievērsis Selēnas uzmanību līdzīgai parādībai. Viņa pavisam mierīgi bija paskaidro­jusi:

«Meness libracijas deļ Zeme debesīs nedaudz pārvietojas, un laiku pa laikam tās gaisma, slīdot pāri kādam virsmas izcilnim, apspīd grunts lau­kumiņu aiz tā. Tad izskatās, it kā tur paceltos mazs putekļu mākonītis. Tā ir parasta parādība. Mēs tai nepievēršam uzmanību.»

«Bet tas varētu būt arī meteorīts,» Denisons bija iebildis. «Vai uz Mēness nekad nenokrīt meteorīti?»

«Protams, nokrīt. Droši vien jums pašam, uztu­roties virspusē, ne viens vien ir trāpījis. Bet jūs aizsargā skafandrs.»

«Es runāju nevis par mikroskopiskajām daļiņām, bet īstiem meteorītiem, kas patiešām uzvērstu pu­tekļus … un varētu nogalināt cilvēku.»

«Nu, nokrīt arī tādi, bet ļoti reti, un Mēness ir liels. Līdz šim neviens nav cietis.»

Vērojot debesis un atceroties šo sarunu, Deni­sons piepeši ieraudzīja kaut ko tādu, ko pirmajā brīdī noturēja par meteorītu. Taču skrejoša gais­mas šautra debesīs varēja būt meteorīts tikai uz Zemes, kam ir atmosfēra, nevis uz Mēness, kur nav gaisa.

Šī gaisma bija cilvēku radīta, un Denisons vēl nebija paguvis attapties, kad spožais punkts pār­vērtās par skaidri saskatāmu mazu raķeškuģi, kas ātri nosēdās netālu no viņa.

No kuģa izkāpa skafandrā tērpts stāvs, bet pi­lots palika kabīnē — tikko saskatāms tumšs plan­kums uz žilbinošas gaismas fona.

Denisons gaidīja. Mēness etiķete prasīja, lai, sa­stopoties virspusē skafandros, jaunpienācējs pir­mais nosauktu sevi.

—       Pilnvarotais Gotšteins, — vīrieša balss sa­cīja. — To droši vien var tūlīt uzminēt pēc manas gāzelīgās gaitas.

—   Bens Denisons, — Denisons atbildēja.

—   Jā, tā jau es domāju.

—   Vai jūs šeit ieradāties, lai uzmeklētu mani?

—   Tieši tā.

—   Ar raķeškuģi? Jūs taču varējāt…

—        Es varēju, — Gotšteins sacīja, — izmantot izeju P-4, kas atrodas nepilnus tūkstoš jardus no šejienes. Jā, patiešām. Bet mans nolūks nebija tikai satikt jūs.

—   Nejautāšu, ko jūs ar to gribat teikt.

—        Man nav iemesla kaut ko slēpt. Jūs tagad izdarāt eksperimentus Mēness virspusē, un pilnīgi dabiski, ka es par tiem interesējos.

—      Tas nav nekāds noslēpums, un katrs var par to interesēties.

—       Taču neviens neko tuvāk nezina par šiem eksperimentiem. Izņemot, protams, to, ka jūsu darbs kaut kādā veidā ir saistīts ar Elektronu Sūkņa problēmu.

—   Tas ir gluži loģisks pieņēmums.

—    Jā? Bet šāda veida eksperimenti, lai tiem vis­pār būtu kāda jēga, prasa milzīgu iekārtu. Pro­tams, to es pats neizdomāju, es konsultējos ar spe­ciālistiem. Un ir pilnīgi skaidrs, ka jūs nestrādā­jat ar šādu iekārtu. Tāpēc man ienāca prātā, ka varbūt jūs nemaz neesat.īstais, par ko man jāinte­resējas. Kamēr mana uzmanība piesaistīta jums, varbūt citi dara ko daudz svarīgāku.

—   Kāpēc mani lai izmantotu par aizsegu?

—   Nezinu. Ja zinātu, tad raizētos mazāk.

—   Tātad es esmu ticis novērots.

—    Jā gan, — Gotšteins noklukstēja. — Jau no ierašanās dienas. Bet, kopš jūs strādājat virspusē, mēs esam novērojuši visu šo rajonu jūdzēm tālu. Liekas diezgan dīvaini, ka jūs, doktor Denison, ar savu palīdzi esat vienīgie, kas Mēness virspusē iz­dara šādus specifiskus eksperimentus.

—   Kas tur dīvains?

—    Tas, ka jūs acīmredzot patiešām cerat kaut ko paveikt ar šo savu pašizgudroto ierīci, lai kas tā būtu. Es neapšaubu jūsu kompetenci, tādēļ, šķiet, būtu vērts paklausīties, ja jūs pastāstītu par savu darbu.

—    Es izdaru eksperimentus parafizikā, mister Gotštein, tieši tā, kā par mani baumo. Varu vēl piebilst, ka līdz šim mani eksperimenti bijuši tikai daļēji veiksmīgi.

—    Jums palīdz, ja nemaldos, Selēna Lind- stroma L., tūristu pavadone?

—   Jā.

—   Visai neparasts asistents zinātniekam.

—   Viņa ir inteliģenta, enerģiska, ieinteresēta un ārkārtīgi pievilcīga.

—   Un labprāt strādā kopā ar zemieti?

—       Pavisam labprāt — ar imigrantu, kas kjūs par Mēness pilsoni, tiklīdz būs šim statusam sa­gatavojies.

Pie viņiem pienāca Selēna, un austiņās atska­nēja viņas balss.

—       Sveicināti, pilnvarotais! Es negribēju noklau­sīties un iejaukties jūsu sarunā, taču skafandrā neizbēgami jādzird viss, kas notiek redzeslauka robežās.

Gotšteins pagriezās pret Selēnu.

—       Hello, mis Lindstroma! Man nav runājams nekas slepens. Tātad jūs interesējaties par para- fiziku?

—   O jā!

—       Un neveiksmīgie eksperimenti nav atņēmuši jums drosmi?

—       Tie nemaz nav tik neveiksmīgi, — Selēna sa­cīja. — Mums ir paveicies vairāk, nekā doktors Denisons šobrīd domā.

—       Ko? — Denisons strauji pagriezās uz pa­pēža, gandrīz zaudēdams līdzsvaru un uzvērsdams putekļu mākoni.

Visi trīs tagad stāvēja ar sejām pret pionoru. Apmēram piecas pēdas virs tā kvēloja gaismas punkts, līdzīgs spožai zvaigznei.

—       Es paaugstināju magnētiskā lauka intensi­tāti, — Selēna sacīja, — un kodollauks palika sta­bils … tad sākās izkliede un …

—       Radās sūce! — Denisons iesaucās. — Saso­dīts! Es neredzēju, kā tas notika.

—       Man ļoti žēl, Ben, — Selēna teica. — Sā­kumā jūs bijāt nogrimis savās domās, tad ieradās pilnvarotais, un es nevarēju noturēties, nepamēģi­nājusi pati uz savu roku.

—   Bet kas tas ir, ko es tur redzu? — Gotšteins jautāja.

—   Spontāna enerģijas izdalīšanās no matērijas, kas iesūcas mūsu Universā no cita Universa, — Denisons paskaidroja.

Tikko viņš bija to pateicis, gaisma nodzisa, un tai pašā mirklī krietni tālāk iedegās cita, blāvāka zvaigzne.

Denisons metās pie pionora, bet Selēna, lik­dama lietā savu lunietes izveicību, aizspērās vi­ņam garām un sasniedza to pirmā. Viņa izjauca lauka struktūru, un tālā zvaigzne nodzisa.

—   Jūs redzat, sūces punkts nav stabils, — viņa sacīja.

—   Pavisam nedaudz, — Denisons iebilda. — Ņe­mot vērā, ka nobīde par vienu gaismas gadu teo­rētiski ir tikpat iespējama kā nobīde par simt jar­diem, mums ir izdevies panākt brīnumlabu sta­bilitāti.

—  Ar to tomēr nepietiek, — Selēna kategoriski sacīja.

—   Ļaujiet man uzminēt, par ko ir runa, — iejau­cās Gotšteins. — Tātad matērija var iesūkties mūsu Universā gan te, gan tur, gan jebkurā citā vietā, kā pagadās.

—   Ne jau nu, kā pagadās, — Denisons sacīja. — Jo tālāk no pionora, jo sūces varbūtība ir ma­zāka, un tā samazinās ļoti strauji. Tas atkarīgs no dažādiem faktoriem, un, šķiet, mums šajā ziņā ir ārkārtīgi paveicies. Tomēr nobīde par dažiem sim­tiem jardu ir pilnīgi iespējama, jūs pats to re­dzējāt.

—   Un tas būtu varējis notikt kaut kur pilsētā vai pat mūsu skafandros?

—   Nē, nē! — Denisons nepacietīgi atteica. — Sūce, vismaz lietojot tādu tehniku kā mūsējā, ir lielā mērā atkarīga no mūsu Universā esošās ma­tērijas blīvuma. Praktiski nepastāv tāda varbūtība, ka sūces punkts nobīdītos no vietas ar pilnīgu va­kuumu uz tādu, kur būtu atmosfēra, kaut vai tikai vienu simtdaļu tik blīva kā pilsētā vai mūsu ska­fandros. Sūce vispirmām kārtām var notikt va­kuumā, kaut kur citur to gaidīt būtu nereāli, tādēļ jau mums vajadzēja šos mēģinājumus izdarīt te virspusē.

—  Tātad šī iekārta nav līdzīga Elektronu Sūknim?

—   Nepavisam, — Denisons sacīja. — Darbojo­ties Elektronu Sūknim, notiek divpusēja matērijas transferācija, bet šeit tikai vienpusīga sūce. Un arī otrs Universs ir cits.

—   Vai jūs nevēlētos paēst pusdienas kopā ar mani, doktor Denison? — Gotšteins jautāja.

—   Tikai es viens? — Denisons saminstinājās.

Gotšteins mēģināja palocīties pret Selēnu, bet

skafandrā šī kustība atgādināja grotesku parodiju.

—   Jebkurā citā gadījumā mis Lindstromas sa­biedrība man sagādātu vislielāko prieku, bet šo­reiz man jāparunā ar jums divatā, doktor Denison.

—   O, ejiet taču! — Selēna asi sacīja, kad Deni­sons vēl vilcinājās. — Man rīt ir ļoti grūta diena, un jums arī būs vajadzīgs laiks, lai padomātu par sūces punkta nestabilitāti.

—   Nu, labi… — Denisons nomurmināja. — Se­lēna, vai jūs man paziņosiet, kad jums būs nā­kamā brīvdiena?

—   Es taču vienmēr to daru. Un mēs jau vēl sa­tiksimies pirms tam … Jūs abi varat doties pro­jām tūlīt. Es izslēgšu iekārtu.

Berons Nevils nervozi mīņājās no vienas kājas uz otru šaurajai telpai un Mēness gravitācijai at­bilstošā veidā. Uz Zemes un lielākā istabā viņš būtu skraidījis šurpu turpu, bet šeit tikai cilāja kājas, līgani gāzelēdamies uz priekšu un atpakaļ.

—       Tātad tu esi pārliecināta, ka tas ir izdevies? Vai tiešām, Selēna? Tu droši vari to apgalvot?

—       Jā taču! — Selēna sacīja. — Esmu tev to teikusi jau tieši piecas reizes.

Šķita, ka Nevils viņā nemaz neklausās. Viņš klusu un ātri jautāja:

—       Un tas nekas, ka Gotšteins bija tur klāt? Vai viņš nemēģināja pārtraukt eksperimentu?

—   Nē. Protams, nē.

—   Un nelikās, ka viņš mēģinās pielietot varu …

—       Paklausies, Beron, kādu gan varu viņš va­rētu pielietot? Vai Zeme sūtīs šurp savu policiju? Turklāt… ak, tu taču zini, ka nav viņu spēkos mūs apturēt.

Nevils uz brīdi pārstāja mīņāties.

—   Vai viņi nezina? Vēl joprojām nezina?

—        Protams, nē. Bens skatījās uz zvaigznēm, un tad ieradās Gotšteins. Es mēģināju iegūt lauka sūci, dabūju to, un tas otrais man izdevās jau ag­rāk. Bena iekārta …

—       Nesauc to par viņa iekārtu! Tā taču bija tava ideja, vai ne?

Selēna papurināja galvu.

—       Es izteicu tikai aptuvenus minējumus. Tālāk visu izstrādāja Bens.

—        Bet tagad tu vari to reproducēt. Apžēliņ, mums taču nebūs tādēļ jāgriežas pie zemiķa, vai ne?

—       Domāju, ka spēšu dot pietiekami precīzu shēmu, lai mūsu cilvēki paši varētu uzbūvēt šo iekārtu.

—   Ļoti labi! Tad ķersimies klatl

—   Vēl ne. O, sasodīts, Beron, vēl ne!

—   Kāpēc nc?

—   Mums vajadzīga arī enerģija.

—   Bet tā taču mums tagad ir.

—       Ne gluži. Sūces punkts ir nestabils, stipri nestabils.

—   Bet to var nostabilizēt. Tu tā teici.

—   Es teicu: domāju, ka var.

—   Man ar to pilnīgi pietiek.

—       Tomēr būtu labāk, ja Bens vēl pastrādātu un pats to nostabilizētu.

Brīdi valdīja klusums. Nevila kalsnā seja lēnām savilkās gandrīz naidīgā izteiksmē.

—       Tu laikam domā, ka es to nespēšu izdarīt? Jā?

—       Vai tu nāksi man līdz uz virspusi un strādāsi tur? — Selēna jautāja.

Atkal iestājās klusums. Tad Nevils nervozi sacīja:

—       Man nepatīk tavs sarkasms. Un es negribu ilgi gaidīt.

—       Es nevaru pavēlēt dabas likumiem. Bet do­māju, tas nebūs ilgi… Tagad, ja tev nav iebil­dumu, es došos pie miera. Rīt man atkal jānoņe­mas ar tūristiem.

22*

Vienu mirkli šķita, ka Nevils it kā grasās pamāt uz savas guļamnišas pusi, piedāvājot viesmīlību, taču žests palika pusceļā, un Selēna neizrādīja, ka būtu to sapratusi vai nojautusi. Viņa gurdi pa­māja un devās projām.

—   Atklāti sakot, es biju cerējis, — Gotšteins smaidīdams sacīja, kad tika pasniegts deserts — kaut kāda lipīga, salda masa —, ka mēs tiksimies daudz biežāk.

—   Ļoti laipni no jums tā interesēties par manu darbu. Ja izdosies novērst sūces punkta nestabili­tāti, tad, šķiet, manam un mis Lindstromas atklā­jumam būs visnotaļ liela nozīme, — Denisons sa­cīja.

—   Jus izsakaties atturīgi, ka jau zinātnieks… Nevēlos jūs apvainot, piedāvājot dzērienu, kas uz Mēness aizstāj liķieri. Šis brūvējums ir tik pretīgs, ka esmu nolēmis nekad to nelietot. Vai jūs varat man pastāstīt mirstīgajiem saprotamā valodā, kas padara šo atklājumu tik nozīmīgu?

—   Mēģināšu, — Denisons piesardzīgi sacīja. — Sāksim ar Parauniversu. Tajā kodolu stiprā mijiedarbība ir spēcīgāka nekā mūsu Universā, tā­dēļ kodoltermiskajai sintēzei, kas nodrošina zvaig­znes eksistenci, tur vajadzīgs relatīvi mazs pro­tonu daudzums. Tik lielas zvaigznes kā mūsējās Parauniversā momentā eksplodētu. Salīdzinājumā ar mūsu Universu Parauniversā zvaigžņu ir daudz vairāk, bet tās ir daudz mazākas. Tagad iedomā­jieties, ka kaut kur kodolu stiprā mijiedarbība būtu daudz vājāka nekā mūsu Universā. Tādā ga­dījumā pat milzīgam protonu daudzumam būtu tik maza sintēzes tendence, ka vajadzētu ļoti daudz ūdeņraža, lai zvaigzne varētu eksistēt. Tādā Anti- parauniversā — citiem vārdiem, Parauniversa pretstatā — būtu daudz mazāk zvaigžņu nekā mūsu Universā, bet tās būtu stipri lielākas. Ja kodolu stiprā mijiedarbība būtu pavisam, pavisam vāja, varētu eksistēt Universs, kas sastāvētu no vienas vienīgas zvaigznes, kura saturētu visu šā Universa matēriju. Tā būtu ļoti blīva zvaigzne, taču relatīvi nereaktīva un nedotu vairāk staro­juma kā mūsu Saule.

—  Varbūt es maldos, — Gotšteins ierunājās, — bet vai tā nav situācija, kāda, bija mūsu Uni­versā pirms lielā sprādziena — viens milzīgs ķer­menis, kurā ietilpst visa Universa matērija.

—   Jā, — Denisons sacīja, — patiešām, Antipa- rauniverss, ko es te iztēloju, patiesībā ir, kā to daži mēdz apzīmēt, «kosmiska lode» jeb — īsāk — «kosmolode». Šāds kosmolodes Universs mums ir vajadzīgs, ja gribam panākt vienpusīgu sūci. Pa­rauniverss, ko izmantojam tagad, ar savām sīka­jām zvaigznēm būtībā ir tukša telpa. Var meklēt un meklēt un nekam ncuzdurties.

—   Paracilvēki mūs tomēr ir atraduši.

—  Jā, droši vien orientējoties pēc magnētiska­jiem laukiem. Ir zināms pamats domāt, ka Para­universā planētām nav kaut cik nozīmīga magnē­tiskā lauka, tādēļ mums nav tādas iespējas kā viņiem. Turpretim, ja mēs meklējam kosmolodes Universu, neveiksmes nevar būt. Kosmolode pati ir vesels Universs, un zondējot mēs katrā tās vietā uzdursimies matērijai.

—   Bet kā jūs izdarāt šo zondēšanu?

Denisons vilcinājās.

—   To man ir grūti izskaidrot. Pioni ir kodolu stipro mijiedarbību veidojošas daļiņas. Mijiedar­bības intensitāte ir atkarīga no pionu daudzuma, ko noteiktos specifiskos apstākļos iespējams mai­nīt. Mēness fiziķi ir izgudrojuši ierīci, tā saukto pionoru, ar kuru to var izdarīt. Ja pionu daudzums tiek samazināts vai, otrādi, palielināts, tie kļūst par kāda cita Universa dalu — par vārtiem uz to, par krustpunktu. Ja pionu daudzumu samazina līdz attiecīgam līmenim, tos var pārvērst par kos- molodes Universa daļu, un tieši to mēs gribam

—   Un jūs varat iesūkt matēriju no tā … tā kosrnolodes Universa? — Gotšteins jautāja.

—   Tas ir viegli. Ja reiz izveidojušies vārti, ieplūde notiek spontāni. Matērija ienāk ar saviem likumiem un sākumā ir stabila. Pamazām tajā iesūcas mūsu Universa likumi, stiprā mijiedarbība kļūst spēcīgāka, notiek kodoltermiskā sintēze, un izdalās milzīgs daudzums enerģijas.

—   Bet, ja šī matērija ir ārkārtīgi blīva, kāpēc tā momentā nepārvēršas gāzu mutulī?

—   Arī tad rastos enerģija, taču tas ir atkarīgs no elektromagnētiskā lauka, un šai gadījumā ko­dolu stiprā mijiedarbība ņem virsroku, jo mēs kon­trolējam elektromagnētisko lauku. Būtu vajadzīgs daudz laika, lai to visu sīkāk izskaidrotu.

—   Tātad tas gaismas fenomens, ko es redzēju virspusē, bija kosrnolodes matērijas daļiņa, kurā notika kodoltermiskā sintēze?

—   Jā, ser.

—   Un šo enerģiju var iegrožot, lai mērķtiecīgi izmantotu?

—   Protams. Un neierobežotā daudzumā. Jūs re­dzējāt, kā mūsu Universā ieplūda mikromikro- grams kosrnolodes matērijas. Teorētiski nekas mūs nevar kavēt transferēt to šurp tonnām.

—   Tātad ar to varēs aizstāt Elektronu Sūkni?

Denisons papurināja galvu.

—   Nē. Kosrnolodes enerģijas izmantošana ari ietekmēs abu Universu īpašības. Dabas likumiem sajaucoties, kodolu stiprā mijiedarbība kosrnolo­des Universā pakāpeniski kļūs spēcīgāka, bet mūsu Universā vājāka. Tas nozīmē, ka kosrnolodes

Universā kodoltermiskā sintēze noritēs arvien straujāk un tas sakarsīs. Galu galā …

—    Galu galā, — Gotšteins sacīja, sakrustodams rokas uz krūtīm un domīgi piemiegdams acis, f— tas ar lielu blīkšķi eksplodēs.

—   Tieši tā.

—  Vai jūs domājat, ka tā ir noticis arī ar mūsu Universu pirms desmit miljardiem' gadu?

—   Iespējams. Kosmogonisti joprojām lauza galvu, kāpēc sākotnējā kosmiskā lode eksplodējusi vienā noteiktā laikā un nevis agrāk vai vēlāk. Viena hipotēze bija tāda, ka oscilējošā Universā izveidojusies kosmiskā lode un tūlit eksplodējusi. Sī hipotēze tika noraidīta, un tagad uzskata, ka kosmiskā lode eksistējusi ilgu laiku un tad iestāju­sies nestabilitātes krīze, kas radusies kāda nezi­nāma iemesla dēļ.

—  Bet iemesls varēja būt tās enerģijas aizsūk- nēšana uz citu Universu.

—   Iespējams. Taču nav obligāti, ka to darījušas kādas saprātīgas būtnes. Varbūt rodas nejaušas, spontānas noplūdes.

—   Un, kad notiks lielais sprādziens, vai mēs jo­projām varēsim dabūt enerģiju no kosmolodes Universa? — Gotšteins jautāja.

—   Neesmu pārliecināts, taču patlaban mums par to nav ko raizēties. Mūsu stiprās mijiedarbības lauka iesūkšanās kosmolodes Universā var turpi­nāties miljoniem gadu, neradot tajā kritisku stā­vokli. Un ir jābūt vēl citiem kosmolodes Univer- siem, varbūt tādu ir bezgala daudz.

—   Un kā ar pārmaiņām mūsu Universā?

—   Kodolu stiprā mijiedarbība pavājināsies. Lē­nām, ļoti lēnām mūsu Saule atdzisīs.

—  Vai mēs varēsim izmantot kosmolodes ener­ģiju, lai to kompensētu?

—  Tas nebūs nepieciešams, — Denisons nopietni sacīja. — Kosrnolodes sūkņa darbības rezultātā kodolu stiprā mijiedarbība mūsu Universā kļūs vā­jāka, taču Elektronu Sūkņa darbība to pastiprinās.; Ja mēs līdzsvarosim abu sūkņu enerģijas ražo-, šanu, tad, kaut arī dabas likumi kā kosrnolodes* Universā, tā Parauniversā mainīsies, pie mums tie nemainīsies. Mēs būsim ceļš abos virzienos, bet ne gala stacija. Un par gala stacijām mums ari nav jāraizējas. Paracilvēki droši vien ir sagata­vojušies savas Saules atdzišanai, jo tā acīmredzot nekad nav bijusi īsti karsta. Kas attiecas uz kos­rnolodes Universu, tad nav pamata domāt, ka tur varētu eksistēt dzīvība. Patiešām, radot apstākļus, kas vajadzīgi lielajam sprādzienam, mēs varbūt palīdzēsim izveidoties jaunam Universam, kurš ar laiku kļūs apdzīvojams.

Kādu brīdi Gotšteins neteica ne vārda. Viņa tuk­lajā, mierīgajā sejā neatspoguļojās nekādas emo­cijas. Viņš pāris reižu pamāja, it kā apstiprinā­dams kādu sava paša domu, un tad beidzot sacīja:

—   Zināt, Denison, es domāju, ka tas liks pa­saulei vērīgi ieklausīties. Jebkuras grūtības, lai pārliecinātu zinātnisko vadību, ka Elektronu Sūk­nis apdraud pasauli, tagad izzudīs.

—   Emocionālās barjeras, kas liedz pieņemt šo viedokli, vairs nav. Būs iespējams vienlaikus izvir­zīt problēmu un dot tās atrisinājumu, — Denisons teica.

—   Kad jūs varētu sagatavot ziņojumu šajā jau­tājumā, ja es garantēju tūlītēju publikāciju?

—   Jūs varat to garantēt?

—  Valdības izdotā brošūrā, ja ne citādi.

—   Pirms sniedzu ziņojumu, es gribētu novērst sūces nestabilitāti.

—   Protams.

—       Un, man šķiet, būtu prātīgi, — Denisons sa­cīja, — uzaicināt doktoru Pīteru Lemontu par līdzautoru. Viņš var izdarīt precīzus matemātis-

us aprēķinus, man tas nav pa spēkam. Turklāt vieši viņa teorija deva man ierosmi strādāt šajā virzienā. Un vēl, mister Gotštein …

—   Lūdzu?

—       Es lieku priekšā iesaistīt arī Mēness fiziķus. Viens no viņiem, doktors Berons Nevils, varētu būt trešais autors.

—       Bet kāpēc gan? Vai jūs to visu nevajadzīgi nesarežģījat?

—   Bez viņu pionora es neko nebūtu izdarījis.

—       Manuprāt, pietiks, ja to pieminēs .. . Vai tad doktors Nevils strādāja kopā ar jums?

—   Tieši ne.

—   Kāpēc tad iesaistīt viņu?

Denisons nodūra acis un domīgi nobrauca ar roku pār savas bikšu staras locījumu. Tad sacīja:

—       Tas būtu diplomātisks gājiens. Kosmolodes sūknis būs jāierīko uz Mēness.

—   Kāpēc ne uz Zemes?

—       Pirmkārt, mums ir vajadzīgs vakuums. Tā ir vienpusīga vielas transferācija, nevis abpusēja kā ar Elektronu Sūkni, tādēļ priekšnoteikumi, lai to praktiski izdarītu, ir citādi. Mēness virspusē ir da­bisks vakuums neierobežotā daudzumā, bet nepie­ciešamā vakuuma radīšana uz Zemes prasītu mil­zīgus pūliņus.

—   Taču to varētu izdarīt, vai nav tiesa?

—       Otrkārt, — Denisons turpināja, — tā kā mums būs divi milzīgi enerģijas avoti pretējās pu­sēs un mūsu Universs vidū starp tiem, tad var rasties kaut kas līdzīgs īssavienojumam, ja abas ierīces būs pārāk tuvu kopā. Ceturtdaļmiljona jū­džu vakuuma starp tārn, Elektronu Sūknim dar bojoties tikai uz Zemes un kosrnolodes sūknim tikai uz Mēness, — tas būtu ideāls atrisinājums faktiski — nepieciešamība. Un, ja mēs būvēsim šo sūkni uz Mēness, tad būtu gudri un pieklājīgi rēķināties ar Mēness fiziķiem. Mums jāsadarbojas ar viņiem.

Gotšteins pasmaidīja.

—   Vai tas ir mis Lindstromas padoms?

—       Esmu pārliecināts, ka viņa ieteiktu tā rīko ties, taču šī doma ir tik loģiska, ka ienāca prātā man pašam.

Gotšteins piecēlās, izstaipījās un divas trīs rei zes palēcās uz vietas, kustēdamies dīvaini lēnām, kā to lika Mēness gravitācija, un ikreiz saliekdams ceļgalus. Tad viņš atkal apsēdās un iejautājās:

—       Vai esat to kādreiz pamēģinājis, doktor De- nison?

Denisons papurināja galvu.

—       Saka, tas veicinot asins cirkulāciju kājās. Es tā daru ikreiz, kad jūtu, ka kājas sāk tirpt. Drīz es došos īslaicīgā vizītē uz Zemi un cenšos pārāk ne- pierast pie Mēness gravitācijas … Vai mums ne­vajadzētu parunāt par mis Lindstromu, doktor De- nison?

—       Ko tad? — Denisons pilnīgi citādā tonī vaicāja.

—   Viņa ir tūristu pavadone.

—   Jā. Jūs to jau tikāt teicis.

—       Un vēl es teicu, ka viņa ir dīvaina asistente fiziķim.

—       Patiesībā es esmu tikai fiziķis amatieris, un tādam, šķiet, asistente amatiere ir īsti piemērota.

Gotšteins vairs nesmaidīja.

—       Jokus pie malas, doktor! Es esmu papūlējies izdibināt par viņu visu, ko varēju. Viņas biogrā­fija daudz ko atklāj un būtu atklājusi, ja kādam būtu ienācis prātā agrāk tajā ieskatīties. Manu­prāt, viņa ir intuitīviste.

—   Daudzi no mums ir, — Denisons sacīja. Nešaubos, ka jūs pats arī savā veidā esat intui-

tīvists. Un es noteikti tāds esmu.

—       Tas ir citādi, doktor. Jūs esat izcils zināt­nieks, un es, ceru, esmu izcils administrators … Bet mis Lindstroma, kaut gan ir pietiekamā mērā intuitīviste, lai būtu jums noderīga modernajā teo­rētiskajā fizikā, strādā par tūristu pavadoni.

—       Viņai ir diezgan maz izglītības, — mirkli vil­cinājies, Denisons sacīja. — Viņas intuitīvisms ir neparasti augsts, bet tikpat kā nepakļaujas apzi­ņas kontrolei.

—       Vai tas ir kādreizējās ģenētiskās inženierijas programmas rezultāts?

—   Nezinu. Taču nebrīnītos, ja tā būtu.

—   Vai jūs viņai uzticaties?

—   Kādā ziņā? Viņa man ir daudz palīdzējusi.

—       Vai jūs zināt, ka viņa ir doktora Berona Ne- vila sieva?

—       Tās ir neoficiālas attiecības, nevis juridiskas, man šķiet.

—       Šeit uz Mēness nevienas attiecības nav tādas, ko mēs sauktu par juridiskām. Vai tas ir tas pats Nevils, ko jūs gribat uzaicināt par trešo autoru savam ziņojumam?

—   Jā.

—   Vai tā ir tikai sagadīšanās?

—       Nē. Nevils interesējās par manu ierašanos un, šķiet, lūdza Selēnu man palīdzēt.

—   Viņa jums to teica?

—       Viņa teica, ka Nevils interesējoties par mani. Man tas likās gluži dabiski.

—        Vai jums, doktor Denison, nav ienācis prāta, ka varbūt viņa strādā pati savās un doktora Ne- vila interesēs?

—        Kādā veidā viņu intereses atšķirtos no mūsē­jām? Viņa ir man palīdzējusi, cik spējusi.

Gotšteins pārmainīja pozu un vairākkārt izstai­pīja plecus, it kā izdarītu muskuļu stiepšanas vin­grojumu.

—        Doktors Nevils nevar nezināt, ka viņam tik tuva sieviete ir intuitīviste, — viņš sacīja. — Vai tad viņš to neizmantotu? Kāpēc viņa joprojām strādā par tūristu pavadoni? Vai ne tāpēc, lai maskētu savas spējas?

—        Cik man zināms, tāds spriešanas veids ir raksturīgs doktoram Neviļam. Es nemēdzu noņem­ties ar aizdomām par neesošām sazvērestībām.

—        Kā jūs zināt, ka tās ir neesošas.. . Kad mans raķeškuģis lidinājās virs Mēness īsi pirms spožā punkta izveidošanās virs jūsu iekārtas, es skatījos lejup. Jūs tobrīd nebijāt pie pionora.

Denisons padomāja.

—       Nē, nebiju. Es raudzījos uz zvaigznēm. Atro­doties virspusē, man vienmēr tīk tās vērot.

—   Ko darīja mis Lindstroma?

—       Es neredzēju. Viņa teica, ka esot pastipri­nājusi magnētisko lauku, un tad beidzot radās sūce.

—   Vai viņa bieži manipulē ar iekārtu bez jums?

—   Nē. Bet es varu saprast viņas nepacietību.

—       Vai šajā procesā nenotika arī kaut kāda veida izgrūšana?

—   Es jūs nesaprotu.

—        Neesmu pārliecināts, ka es pats saprotu. Zemes gaismā pavīdēja blāva dzirkstele, it kā kaut kas aizšautos projām. Es nezinu, kas tas bija.

—   Es arī ne, — Denisons sacīja.

—       Un jus nevarat iedomāties neko tadu, kam būtu tiešs sakars ar eksperimentu …

—   Nē.

—     Ko tad mis Lindstroma izdarīja? > — Es nezinu.

Kādu brīdi valdīja saspringts klusums. Pēc tam pilnvarotais sacīja:

—        Tātad jūs mēģināsiet novērst sūces nestabili­tāti un gatavosiet ziņojumu. Es sākšu kustināt šo jautājumu no otras puses, sava apmeklējuma laikā uz Zemes izkārtošu ziņojuma publicēšanu un sa­celšu kājās valdību.

Tas nepārprotami nozīmēja sarunas beigas. De- f nisons piecēlās, un pilnvarotais šķietami nevērīgi sacīja:

—       Un padomājiet par doktoru Neviļu un mis Lindstromu.

17

Šoreiz radiācijas zvaigzne bija intensīvāka, prā­vāka un spožāka. Denisons juta tās siltumu uz sava sejsega un pakāpās atpakaļ. Izstarojumā ne­apšaubāmi bija arī rentgenstari, un, kaut gan uz * ekranētāju varēja droši paļauties, pārāk to noslo­got nebija jēgas.

—       Manuprāt, šaub.u vairs nevar būt, — viņš nomurmināja. — Sūces punkts ir stabils.

—   Esmu par to pārliecināta, — Selēna atteica.

—       Tad izslēgsim iekārtu un atgriezīsimies pil­sētā.

Viņi kustējās lēnām, un Denisons jutās dīvaini nomākts. Vairs nebija nenoteiktības, nebija satrau­kuma. No šī brīža neveiksme viņus vairs nevarēja

piemeklēt. Valdība bija ieinteresējusies, un tas viss arvien vairāk izslīdēs no viņa rokām.

—       Šķiet, tagad es varu ķerties pie ziņojuma, — Denisons sacīja.

—   Es arī tā domāju, — Selēna piesardzīgi bilda.

—   Vai jūs vēlreiz runājāt ar Beronu?

—   Jā.

—   Vai viņa attieksmē kas mainījies?

—   Nē. Viņš nepiedalīsies, Ben.

—   Tā?

—        Es domāju, ka nav vērts ar viņu vairāk ru­nāt. Viņš nevēlas nevienā projektā sadarboties ar Zemes valdību.

—   Bet vai jūs viņam izskaidrojāt situāciju?

—   Pilnīgi.

—   Un viņš tomēr negrib …

—       Viņš lūdza audienci pie Gotšteina, un piln­varotais apsolīja viņu pieņemt pēc atgriešanās no Zemes. Mums jāpagaida līdz tam. Varbūt Got­šteins spēs Beronu ietekmēt, taču šaubos.

Denisons paraustīja plecus, kaut arī skafandrā šai kustībai nebija jēgas.

—   Es viņu nesaprotu.

—   Es gan saprotu, — Selēna klusu sacīja.

Denisons neko neatbildēja. Viņš iebīdīja pionoru

un palīgaparātus klintī izveidotajā nišā un jautāja: — Ejam?

—   Ejam.

Viņi klusēdami ienira virspuses lūkā pie izejas P-4, un Denisons sāka lēnām kāpt lejup. Selēna aizslīdēja viņam garām brīvā kritienā un tikai šad tad veikli pieķērās pie kāda šķērša. Arī Denisons bija apguvis šo prasmi, taču šobrīd jutās nomākts un kāpa lejup pamazām, iecirtīgi nevēlēdamies at­zīt savu aklimatizāciju.

Izejas priekštelpā viņi novilka skafandrus un no­vietoja skapīšos. .

—       Vai jūs ieturēsiet kopā ar mani lenču, Se­lēna? — Denisons jautāja.

—       Jūs esat tāds sadrūmis, — Selēna bažīgi sa­cīja. — Vai kas noticis?

—   Laikam reakcija. Nu, vai ēdīsim?

—   Jā, protams.

Viņi ēda Selēnas dzīvoklī. Viņa bija pastāvējusi uz to, teikdama: — Es gribu ar jums parunāt, bet kafetērijā tas nebūs ērti.

Un nu, kad Denisons lēnām gremoja kaut kādu masu, kas mazliet atgādināja teļa cepeti zemes­riekstu mērcē, viņa sacīja:

—       Ben, jūs visu laiku klusējat un esat tā klu­sējis jau veselu nedēļu.

—       Nekā tamlīdzīga, — Denisons, raukdams pieri, atteica.

—       Jā, tomēr, — Selēna sirsnīgi ielūkojās viņam acīs. — Es īsti nezinu, kāda ir mana intuīcija ār­pus fizikas, taču man liekas, ka jūs no manis kaut ko slēpjat.

Denisons paraustīja plecus.

—       Sakarā ar to visu uz Zemes ir sacēlies liels troksnis. Gotšteins jau pirms aizbraukšanas ir iedarbinājis visvarenākās sviras. Doktors Lemonts tiek celts godā, un, tiklīdz ziņojums būs uzrakstīts, mani gaida atgriežamies.

—   Uz Zemes?

—   Jā. Šķiet, arī es esmu kļuvis par varoni.

—   Jūs esat to nopelnījis.

—       Man piedāvā pilnīgu reabilitāciju, — Deni­sons domīgi sacīja. — Acīmredzot es varētu dabūt augstu posteni jebkurā universitātē vai valdības iestādē.

—   Vai tad tas nav tieši tas, ko jūs gribējāt?

—       Manuprāt, Lemonts to grib, un viņš noteikti to arī dabūs un jutīsies laimīgs. Bet es to negribu.

—   Ko tad jūs gribat? — Selēna jautāja.

—   Palikt uz Mēness.

—   Kāpēc?

—       Tāpēc, ka te ir cilvēces avangards, un es gribu piederēt pie šā avangarda. Es gribu pieda­līties kosrnolodes sūkņu ierīkošanā, un tas ir iespē­jams tikai šeit, uz Mēness. Es gribu strādāt para- teorijā ar ierīcēm, kādas jūs, Selēna, spējat iecerēt un izgudrot… Es gribu būt kopā ar jums, Selēna. Bet vai jūs paliksiet pie manis?

—   Parateorija mani interesē tāpat kā jūs.

—       Bet vai Nevils jaus jums turpināt šo darbu? — Denisons jautāja.

—        Berons? Man? — Selēnas balss skanēja cieti. — Jūs gribat mani apvainot, Ben?

—   Nepavisam.

—       Vai tad es būtu jūs pārpratuši? Jūs domājat, es strādāju ar jums tāpēc, ka Berons man to lika?

—   Vai viņš nelika?

—       Jā, lika. Bet ne jau tāpēc es to darīju. Es pati tā gribēju. Varbūt Berons iedomājas, ka var man pavēlēt, bet viņš to var vienīgi tad, ja viņa rīkojumi saskan ar manu vēlēšanos, un šajā gadī­jumā tā bija. Ja viņš uzskata sevi par manu pavēl­nieku vispār un ja arī jūs tā domājat, tas mani apvaino.

—   Jūs esat seksa partneri.

—       Jā, mēs tie esam bijuši, bet kāds gan tam sakars ar mūsu darbu? Būtībā es varu viņam pa­vēlēt tikpat labi kā viņš man.

—       Tātad jūs varēsiet strādāt kopā ar mani, Selēna?

—   Protams, — viņa vēsi atteica. — Ja gribēšu.

—   Bet vai jūs gribat?

—   Pagaidām jā.

Denisons pasmaidīja.

—       Tieši tas, ka jūs varbūt to negribēsiet vai nevarēsiet, nospieda manu sirdi pagājušajā ne­dēļā. Es baidījos, ka pēc eksperimenta pabeigša­nas man būs jāšķiras no jums. Piedodiet, Selēna, negribu jūs apgrūtināt ar veca zemiķa sentimen­tālu pieķeršanos …

—       Nu, intelekta ziņā jūs neesat nekāds vecs ze- miķis, Ben. Ir taču arī cita veida tuvība, ne tikai seksuālā. Man patīk būt kopā ar jums.

Iestājās klusums, un Denisona smaids izdzisa, tad gluži mehāniski atgriezās.

—   Man prieks par savu intelektu.

Denisons novērsās, pamāja ar galvu un atkal uzlūkoja Selēnu. Viņa uzmanīgi, gandrīz bažīgi raudzījās viņā.

—       Selēna, — Denisons sacīja, — ar šīm trans- universu sūcēm ir saistīts vēl kas cits, ne tikai enerģija. Man liekas, jūs par to esat domājusi.

Viņus apņēma ilgs, mokošs klusums. Beidzot Selēna nomurmināja: — Ak, tas …

Kādu brīdi abi vērās viens otrā — Denisons sa­traukti, Selēna ar tādu kā slēptu mulsumu.

18

— Es vēl neesmu pilnībā atguvis prasmi staigāt uz Mēness, — Gotšteins sacīja, — bet tas nav ne­kas, ja iedomājos, cik grūti man bija staigāt uz Zemes. Jūs, Denlson, labāk pat nesapņojiet paf atgriešanos. Jūs to nekad nedabūsiet gatavu.

—       Es nedomāju atgriezties, mister Gotštein, — Denisons atteica.

<-*- Zēl gan, pat ļoti. Jūs tur sagaidītu ar ovāci­jām. Kas attiecas uz Helamu …

—       Man būtu gribējies redzēt viņa ģīmi, — De­nisons skumji bilda, — bet tā jau ir tāda sīka godkārība.

—       Lemonts, protams, saņem lauvas tiesu. Viņš ir visu uzmanības centrā.

•— Es to neņemu ļaunā. Viņam ir lieli nopelni… Vai jūs domājat, ka Nevils tiešām ieradīsies?

—       Noteikti. Viņš jau ir ceļā … Paklausieties,— Gotšteina pieklusinātajā balsī ieskanējās konspi­ratīvs tonis. — Kamēr viņa vēl nav, vai jūs nevē­lētos tāfelīti šokolādes?

—   Ko?

—       Tafelīti šokolādes. Ar mandelēm. Vienu. Man ir vairākas.

Denisona sejā sākotnējo samulsumu piepeši iz­kliedēja sapratne.

—   īsta šokolāde?

—   Jā.

—       Nu, prot… — Denisona seja sastinga. —Nē, ser!

—   Nē?

—       Nē! Ja es ēdīšu īstu šokolādi, dažas minūtes, kamēr tā būs man mutē, es ilgošos pēc Zemes, ilgošos pēc visa, kas ar to sakarā. Es to nevaru atļauties un arī negribu … Nemaz nerādiet man šo šokolādi. Es nevēlos to ne acīs redzēt.

Pilnvarotais izskatījās samulsis.

—       Jums taisnība, — viņš nomurmināja un tūlīt mainīja sarunas tematu. — Satraukums uz Zemes

ir milzīgs. Protams, mēs centāmies nesakompromi- tēt Helamu. Viņš joprojām paliks kādā augstā amatā, taču īstas teikšanas viņam būs maz.

—   Ar viņu rēķinās vairāk, nekā viņš ir rēķinā­jies ar citiem, — Denisons rezignēti sacīja.

—   Tas netiek darīts viņa dēļ. Nevar sagraut sa­biedrības elku, kas ir pacelts tādos augstumos. Tas nelabvēlīgi ietekmētu pašu zinātni: Zinātnes labais vārds ir svarīgāks par Helamu.

—   Es principā tam nepiekrītu, — Denisons iebilda. — Zinātnei jāsaņem tie triecieni, ko tā pel­nījusi.

—   Nav īstais laiks … Doktors Nevils ir klāt.

Gotšteins pieņēma oficiālu sejas izteiksmi. Deni­sons ar visu krēslu pagriezās pret durvīm.

Cienīgā solī ienāca Berons Nevils. Šoreiz viņa stāvs šķita smagnējāks nekā parasti. Viņš strupi sasveicinājās, apsēdās un sakrustoja kājas. Bija skaidri redzams, ka viņš gaida, lai Gotšteins sāk runāt pirmais.

—   Priecājos jūs redzēt, doktor Nevil, — pilnva­rotais sacīja. — Doktors Denisons man stāsta, ka jūs esot atteicies pievienot savu vārdu ziņojumam par kosmolodes sūkni.

—  Nav vajadzības to darīt, — Nevils sacīja. — Tas, kas notiek uz Zemes, mani neinteresē.

—   Vai jūs esat lietas kursā par kosmolodes sūkņa eksperimentiem? Par tā nozīmi?

—   Protams. Man situācija ir zināma tikpat labi kā jums abiem.

—   Tad es turpināšu bez ievada. Esmu atgriezies no Zemes, doktor Nevil, un ir jau pilnīgi izlemts, kas tiks darīts nākotnē. Trīs dažādās vietās Mē­ness virspusē tiks uzceltas lielas kosmolodes sūkņa stacijas ar tādu aprēķinu, lai viena no tām pastāvigi atrastos nakts ēna un daļu laika — divas. Stacijas nakts ēnā nepārtraukti dos enerģiju, ku­ras lielākā daļa vienkārši izstaros izplatījumā. Galvenais mērķis būs ne tik daudz enerģijas iz­mantošana praktiskiem nolūkiem, kā pretdarbība pārmaiņām lauka intensitātē, kuras radījis Elek­tronu Sūknis.

—   Dažus gadus, — iejaucās Denisons, — mums vajadzēs šīs stacijas darbināt intensīvāk nekā Elektronu Sūkni, lai Universa mūsu sektorā atjau­notu stāvokli, kāds bija pirms sūknēšanas sākuma.

Nevils pamāja.

—   Vai Mēness pilsēta varēs izmantot daļu šīs enerģijas?

—   Ja būs nepieciešams. Mums šķiet, ka jūsu va­jadzības apmierinās Saules baterijas, bet principā nav iebildumu arī pret papildu piegādi.

—   Ļoti laipni no jums, -— Nevils sacīja, nemaz nepūlēdamies slēpt sarkasmu. — Bet kas būvēs un apkalpos kosrnolodes sūkņa stacijas?

—   Mēs ceram, ka lunieši, — Gotšteins teica.

—  Jūs zināt, ka lunieši, — Nevils atcirta. — Ze- mieši uz Mēness ir par neveikliem, lai sekmīgi strādātu.

—   Mēs to saprotam, — Gotšteins bilda. — Mēs ceram, ka Mēness cilvēki sadarbosies ar mums.

—   Un kas noteiks, cik daudz enerģijas iegūt, cik izmantot vietējām vajadzībām, cik ļaut izstarot izplatījumā? Kas noteiks politiku?

—   Tas būs jādara valdībai, — Gotšteins atbil­dēja. — Tas ir planētas mēroga jautājums.

—   Tātad, redzat, Mēness cilvēki būs tie, kas strādās, bet Zemes cilvēki visu diriģēs.

—   Nē, — Gotšteins mierīgi sacīja. — Nekādas diskriminācijas taču nav. Strādā tie no mums, kas strādā vislabāk, vada tie, kas var vislabāk izlemt problēmu kopumā.

—   Lai kādos vārdos jūs to ietērpjat, •— Nevils teica, — vienalga, būtība ir tāda, ka mēs strādā­sim un jūs būsiet noteicēji… Nē, pilnvarotais. Mana atbilde ir «nē».

—   Tas nozīmē, ka jūs nebūvēsiet kosmolodes sūkņa stacijas?

—   Būvēsim, bet tās piederēs mums. Mēs paši izlemsim, cik enerģijas iegūt un kā to izmantot.

—  Diez vai tas būs ērti. Jums vajadzēs pastāvīgi uzturēt kontaktu ar Zemes valdību, jo kosmolodes sūkņa enerģijai precīzi jālīdzsvaro Elektronu Sūkņa enerģija.

—   Zināmā mērā tā arī būs, taču mums ir pa­domā kas cits. Tagad es varu jums pateikt. Ja notiek Universu saskare, ne tikai enerģija vien kļūst neierobežota.

—   Ir vesela virkne nezūdamības likumu, — iejaucās Denisons. — Mēs to zinām.

—   Priecājos, ka zināt, — Nevils sacīja, pazib- snīdams viņa virzienā naidīgu skatienu. — To vidū ir impulsa un impulsa momenta nezūdamības likums. Kamēr kāds ķermenis reaģē vienīgi uz to gravitācijas lauku, kurā atrodas, tas brīvi krīt un saglabā savu masu. Lai ķermenis sāktu kustēties citā virzienā, tam jāiegūst negravitāls paātrinā­jums, bet tas var notikt tikai tad, ja daļai ķer­meņa masas liek kustēties pretējā virzienā.

—   Kā raķeškuģī, — Denisons bilda, — kas iz­sviež masu vienā virzienā, lai iegūtu paātrinājumu pretējā virzienā.

—   Nešaubos, ka jūs saprotat, doktor Denison,— Nevils sacīja. — Es skaidroju pilnvarotā dēļ. Ma­sas zaudējumu var samazināt līdz minimumam, ja

izsviešanas ātrums tiek milzīgi palielināts, jo im­pulss ir vienlīdzīgs masas un ātruma reizināju­mam. Tomēr, lai cik liels būtu šis ātrums, kāda daļa masas jāzaudē. Ja masa, kam jāpiešķir paāt­rinājums, ir milzīga, tad arī aizmetamajai masai * jābūt milzīgai. Ja, piemēram, Mēnesi…

—  Mēnesi?! — Gotšteins gandrīz uzsprāga gaisā.

—  Jā, Mēnesi, — Nevils mierīgi atbildēja. — Ja Mēnesi gribētu izraut no tā orbītas un aizdzīt ār­pus Saules sistēmas, impulsa momenta nezūdamī­bas dēļ tas būtu kolosāls pasākums, un šo ideju praktiski realizēt vispār nebūtu iespējams. Taču, ja impulsa momentu varētu transferēt uz kosrnolodi citā Universā, Mēness iegūtu nepieciešamo paāt­rinājumu, nezaudējot no savas masas neko. Šis process būtu līdzīgs tam, kā laiva ar kārti tiek stumta pret straumi, — esmu redzējis tādu ainu kādreiz lasītā Zemes grāmatā.

—   Bet kāpēc? Kāpēc gan jums vajadzētu pār­vietot Mēnesi?

—   Manuprāt, tas ir vairāk nekā skaidrs. Zeme ar savu klātbūtni mūs tikai traucē. Mums ir nepie­ciešamā enerģija, mums ir sava komfortabla pa­saule, un uz Mēness pietiek vietas kur izvērsties vēl vismaz vairākus gadsimtus. Kāpēc neiet pa­šiem savu ceļu? Mēs katrā ziņā to darīsim. Es esmu atnācis, lai pateiktu, ka jūs nevarat mūs aiz­turēt, un atrunātu no mēģinājuma iejaukties. Mēs transferēsim impulsu un dosimies projām. Mums ir zināms, kā ierīkojamas kosrnolodes sūkņa sta­cijas. Ar tām mēs iegūsim visu sev nepieciešamo enerģiju un ražosim vēl arī papildu enerģiju, lai neitralizētu pārmaiņas, kādas rada jūsu spēk­stacijas.

—   Izklausās laipni no jūsu puses, — Denisons izsmējīgi sacīja, — ka jūs ražosiet papildu ener­ģiju it kā mūsu dēļ, bet tā, protams, nav. Ja mūsu Elektronu Sūkņi izraisīs Saules eksploziju, tā no­tiks, kad jūs vēl nebūsiet paspējuši izkļūt pat no iekšējās Saules sistēmas, un arī jūs pārvērtīsieties gāzes mutulī.

—   Iespējams, — Nevils sacīja, —- bet mēs katrā ziņā ražosim papildu enerģiju, tā ka tas nenotiks.

—   Nē, jūs nedrīkstat doties projām! — Got­šteins uztraucies iesaucās. — Ja jūs aizlidosiet pā­rāk tālu, kosmolodes sūknis vairs neiedarbosies neitralizējoši uz Elektronu Sūkni, ko, Denison?

Denisons paraustīja plecus.

—   Ja viņi atrastos jau kaut kur pie Saturna, būtu iemesls zināmām bažām, cik varu spriest pēc aprēķiniem, ko tikko izdarīju galvā. Taču paies daudzi gadi, kamēr viņi nokļūs tik tālu, un pa to laiku mēs droši vien būsim uzbūvējuši kosmosa stacijas kādreizējā Mēness orbītā un ierīkojuši kosmolodes sūkņus tajās. Patiesībā mums Mēness nav vajadzīgs. Tas var pamest Zemi, taču… tā nenotiks.

Nevils nevērīgi pasmaidīja.

—   Kāpēc jūs domājat, ka mēs to neizdarīsim? Mūs nevar aizturēt. Zemieši nevar uzspiest mums savu gribu.

—   Jūs to nedarīsiet, jo tam nav nekādas jēgas. Kāpēc aizraut projām visu Mēnesi? Lai tāda kolo­sāla masa iegūtu pienācīgu paātrinājumu, būs va­jadzīgi daudzi gadi. Jūs kustēsieties gliemeža gaitā. Labāk būvējiet zvaigžņu kuģus — jūdzēm garus kuģus ar kosmolodes dzinējspēku un neat­karīgu ekoloģiju. Izmantojot impulsa transferāciju, jūs varēsiet darļt brīnumus. Pat ja kuģu būvēšana prasītu divdesmit gadu, tie iegūs paātrinājumu tik strauji, ka vienā gadā sasniegs vietu, kur būtu nokļuvis Mēness, ja tas jau šodien sāktu kustē­ties. Turklāt kuģi varēs mainīt kursu nesalīdzināmi ātrāk nekā Mēness.

—   Bet kosrnolodes sūkņu nelīdzsvarotā darbība? Kā tā ietekmēs Universu?

—   Kuģim vai pat vairākiem kuģiem vajadzēs daudz mazāk enerģijas nekā planētai, un tā izklie­dēsies plašos Universa rajonos. Paies miljoniem gadu, iekams notiks kaut cik nozīmīgas pārmai­ņas. Manevrēšanas spējas, ko jūs iegūsiet, ir to vērts. Bet Mēness kustēsies tik lēnām, it kā būtu pamests izplatījumā.

—   Mēs nekur īpaši nesteidzamies — vienīgi pro­jām no Zemes, — Nevils izsmējīgi bilda.

—   Atrasties kaimiņos Zemei taču ir izdevīgi. Pie jums ierodas imigranti. Ir iespēja sadarboties kul­tūras laukā. Turpat līdzās ir planēta ar diviem miljardiem iedzīvotāju. Vai jūs gribat no tā visa atteikties?

—   Ar lielāko prieku.

—   Vai tāds ir visu luniešu viedoklis? Vai tikai jūsu? Jūs esat dīvains cilvēks, Nevil. Jūs it kā baidāties iziet Mēness virspusē. Citi lunieši to dara — kaut arī ne ar sevišķu patiku, taču bez bailēm. Viņiem Mēness iekšpuse nav mātes klēpis kā jums. Viņiem tā nav cietums kā jums. Jūs cie­šat no neirotiska kompleksa, kāda nav vairumam luniešu, vismaz citos tas izpaužas stipri mazāk. Atraujot Mēnesi no Zemes, jūs to padarīsiet par cietumu visiem. Tas kļūs par ieslodzījumu izolētā pasaulē, no kura neviens — ne tikai jūs — neva­rēs izkļūt, un nebūs iespējams pat redzēt citu ap­dzīvotu pasauli debesīs. Varbūt tieši to jūs arī gribat.

—       Es gribu neatkarību, brīvu pasauli, ko nekas no ārienes neietekmē.

—       Nu, tad būvējiet kuģus! Cik vien vēlaties. Ja izdosies transferēt impulsu uz kosmolodi, tie bez grūtībām varēs lidot ar gaismas ātrumam tuviem ātrumiem. Jūs varēsiet izpētīt visu Universu viena mūža laikā. Vai jūs negribētu lidot ar tādu kuģi?

—   Nē, — Nevils saviebdamies atbildēja.

—       Negribētu? Vai nevarētu? Vai tiešām, lai kur jūs dodaties, jums jāņem Mēness līdz? Bet kāpēc visiem pārējiem jāpiekrīt tam, kas vajadzīgs jums?

—   Tāpēc, ka tā tas notiks, — Nevils atcirta.

Denisons pietvīka, bet viņa balss palika mierīga.

—       Kas jums ir devis tiesības tā teikt? Varbūt daudzi Mēness pilsētas iedzīvotāji domā citādi nekā jūs.

—   Jums par to nav nekādas daļas.

—       Nē, man ir daļa. Es esmu imigrants, kas drī­zumā iegūs Mēness pilsoņa tiesības. Un es nevē­los, ka manā vietā izlemj kāds, kas nevar iziet virspusē un grib savu personisko cietumu pārvērst par cietumu visiem. Es esmu atstājis Zemi, bet tikai tāpēc, lai dzīvotu uz Mēness, lai paliktu ce- turtdaļmiljona jūdžu attālumā no dzimtās planē­tas. Es neesmu devis piekrišanu, lai mani uz vi­siem laikiem aizvestu projām nezin kur.

—       Tad atgriezieties uz Zemes, — Nevils vienal­dzīgi sacīja. — Vēl tam ir laiks.

—   Bet citi Mēness pilsoņi? Citi imigranti?

—   Lēmums ir pieņemts.

—   Tas nav vēl pieņemts … Selēna!

Ienāca Selēna. Viņas seja bija nopietna, ska­tiens mazliet izaicinošs. Nevila sakrustotās kājas iztaisnojās, abas kurpes noplakšēja līdzās uz grīdas.

—   Vai tu ilgi gaidīji blakusistabā, Selēna? — Nevils jautāja.

—   Es biju šeit jau pirms tevis, Beron, — viņa atteica.

Nevila skatiens no Selēnas pievērsās Denisonam un atkal atgriezās pie viņas.

—  Jūs abi … — viņš iesāka, ar pirkstu rādī­dams no viena uz otru.

—   Nezinu, ko tu gribi teikt ar šo «jūs abi», — Selēna sacīja, — bet Bens par impulsa transferā- ciju uzzināja jau pirms krietna laika.

—   Tā nebija Selēnas vaina, — Denisons teica.

—   Pilnvarotais pamanīja kaut ko lidojam tādā brīdī, kad neviens nevarēja iedomāties, ka viņš novēro. Es nospriedu, ka Selēna varbūt ir atklājusi kaut ko tādu, par ko es nemaz nedomāju, un tad man ienāca prātā impulsa transferācija. Pēc tam …

—   Nu labi, jūs zinājāt, — Nevils sacīja. —Tas nav svarīgi.

—   Ir gan, Beron, — Selēna iebilda. — Es ar Benu runāju par to. Un sapratu, ka man nav vien­mēr jāpiekrīt tam, ko tu saki. Tiesa, es nevaru do­ties uz Zemi. Es to arī nemaz nevēlos. Bet man patīk, ka tā spīd mūsu debesīs, ka varu to redzēt, kad vēlos. Es negribu tukšas debesis. Pēc tam es runāju ar pārējiem grupas locekļiem. Visi negrib doties projām. Vairākums uzskata, ka labāk būvēt zvaigžņu kuģus, lai tie, kas vēlas, dodas projām, bet tie, kas grib palikt, lai paliek.

—   Tu runāji par to! — Nevils nikni izdvesa.

—  Kas tev deva tiesības …

—   Es pati piešķīru sev šīs tiesības, Beron. Starp citu, tas vairs nav svarīgi. Vairākums būs pret tevi.

—   Tāpēc, ka … — Nevils piecēlās kājās un draudīgi paspēra soli uz Denisona pusi.

—   Lūdzu, bez emocijām, doktor Nevil! — iejau­cās pilnvarotais. — Jūs gan esat lunietis, bet diez vai spēsiet tikt galā ar mums abiem.

—  Ar mums visiem trim, — Selēna sacīja, — un arī es esmu luniete. To izdarīju es, Beron, nevis viņi.

—   Paklausieties, Nevil, — Denisons ierunājās. — Zemei ir pilnīgi vienalga, vai Mēness paliek vai dodas projām. Zeme uzbūvēs sev kosmiskās staci­jas. Bet Mēness iedzīvotājiem nav vienalga. Selē- nai un man, un pārējiem. Jums neviens neliegs do­ties izplatījumā, aizbēgt, tikt brīvībā. Augstākais 'pēc divdesmit gadiem visi, kas grib doties projām, to izdarīs, arī jūs, ja vien jums pietiks drosmes atstāt mātes klēpi. Bet tie, kas grib palikt, paliks.

Nevils lēnām atslīga krēslā. Viņa seja pauda sakāvi.

19

Selēnas dzīvoklī tagad visos logos bija redzama Zeme.

—   Zināt, Ben, votums bija pret viņu. Ar lielu balsu vairākumu.

—   Es tomēr šaubos, vai viņš piekāpsies. Ja sta­ciju būvēšanas laikā radīsies domstarpības ar Zemi, sabiedriskā doma uz Mēness var nosvērties viņa pusē.

—   Domstarpības nepavisam nav obligātas.

—   Jā, protams. Un vēsturē vispār nav laimīgu beigu, ir tikai kritisku situāciju pārvarēšana. Sai vienai, manuprāt, mēs esam veiksmīgi tikuši pāri

un par citām raizēsimies, kad tās pienāks. Līdz ar zvaigžņu kuģu uzbūvēšanu sasprindzinājums stipri vien atslābs.

—   Es esmu pārliecināta, ka mēs to piedzīvosim.

—   Jūs to piedzīvosiet, Selēna.

—       Jūs arī, Ben. Nepārspīlējiet savu vecumu. Jums ir tikai četrdesmit astoņi.

—   Vai jūs lidosiet ar zvaigžņu kuģi, Selēna?

—        Nē. Es būšu par vecu, un man joprojām ne­gribēsies šķirties no Zemes mūsu debesīs. Mans dēls varbūt lidos … Ben!

—   Jā, Selēna.

—        Es esmu iesniegusi pieteikumu otram dēlam. Tas ir akceptēts. Vai jūs gribētu piedalīties?

Denisona acis ieplētās un cieši vērās Selēnā. Viņa nenovērsa skatienu.

—   Mākslīgā apaugļošana? — viņš jautāja.

—        Protams, — Selēna atbildēja. — Tai vaja­dzētu būt interesantai gēnu kombinācijai.

Denisons nodūra acis.

—   Esmu ļoti glaimots, Selēna.

—        Tas ir tikai saprātīgs apsvērums, Ben, — it kā aizstāvēdamās, Selēna sacīja. — Laba gēnu kombinācija ir ļoti svarīga. Tāda dabiska ģenē­tiskā inženierija taču nav nekas slikts.

—   Nepavisam.

—       Tas nenozīmē, ka man nebūtu arī citi iemesli … Jūs man patīkat.

Denisons klusēdams pamāja.

—        Galu galā mīlestība ir kaut kas vairāk nekā sekss, — Selēna gandrīz dusmīgi sacīja.

—        Piekrītu, — Denisons bilda. — Vismaz es jūs mīlu arī bez seksa.

—       Un sekss savukārt ir kaut kas vairāk nekā akrobātika, — Selēna sacīja.

—   Ēs piekritu arī tam.

—   Turklāt… Ak, sasodīts, jūs taču varētu

iemācīties…

—   Ja jūs mani mācītu, — Denisons maigi

k sacīja.

Vilcinādamies viņš tuvojās Selēnai. Viņa neat-

virzījās. Viņš nogaidoši apstājās.

SATURS

J. Brandiss. Aizeks Azimovs. Portreta skice Pagarš veltījums

I.  PRET STULBUMU…………………….

II. … PAŠI DIEVI………………………..

III. … CĪNĀS VELTĪGI?………………..

А. АЗИМОВ САМИ БОГИ

Научно-фантастический роман Серия «В мире фантастики» Издательство «Зииатне» Рига 1979

На латышском языке Перевела с английского Р. Кока Предисловие Е. Брандиса Художник М. Р и к м а н е

AIZEKS AZIMOVS PASI DIEVI

Redaktors I. Ķundziņš Māksliniece M. Rikmane Mākslinieciskais redaktors G. Krutojs Tehniskā redaktore I. Stokmane Korektore L. Brahmane HB Ni 553

Nodota salikšanai 05.03.79. Parakstīta iespie­šanai 11.05.79. Formāts 70X100/32. Tipogr. papīrs Nr. 2. Latīņu garnitūra. Augstspiedes tehnika. 11,50 fiz iespiedi.; 14,95 uzsk. iespiedi.; 15,67 izdevn. 1. Metiens 30.000 eks. Pašūt. No 724-D. Maksā 1 r.GOk. Izdevniecība «Zinātne», 226018 Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa» 226011, Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

[1] latviešu valodā izdotas a. Azimova gramatas «Es ro­bots» (1967), «No augšas raugoties» (1969), «Visums» (1972). — Red.