Tuve Jansone

MUMINTĒTA MEMUĀRI

No zviedru valodas tulkojusi MUDĪTE TREIMANE

Redaktore CILDA PELlTE

Autores ilustrācijas

SATURS

PROLOGS7

PRIEKŠVĀRDS 11

PIRMĀ NODAĻA, kurā es stāstu par savu nesaprasto bērnību, par pirmo Notikumu manā mūžā un satriecošo bēgšanu nakti, kā ari attēloju vēsturisko tikšanos ar Frēdriksonu. 15

OTRĀ NODAĻA, kurā es memuāros ievedu Bizekli un Juksaru, iepazīstinu ar drontu Edvardu un sniedzu kvēlu Juras orķestra ainu un tā nepārspējamo ielaišanu ūdeni. 37

TREŠĀ NODAĻA, kurā es pierakstu savu pirmo slaveno glābšanas varoņdarbu un tā uztraucošās sekas, dažas domas, kā ari klintsāpšu izturēšanās

veidu. 55

CETURTĀ NODAĻA, kurā mans brauciens pa jūru sasniedz savu kulmināciju raženā vētras tēlojumā un tiek nobeigts ar drausmīgu pārsteigumu.

79

PIEKTĀ NODAĻA, kurā es (pēc īsas savas inteliģences pārbaudes) sniedzu ainu par Bumbulītes ģimeni un Lielo Pārsteigumu svētkiem, kuros es no Patvaldnieka ķepas saņemu apburtās goda zīmes.

' 93

SESTĀ NODAĻA, kurā es nodibinu koloniju un pārciešu krīzi, kā arī izaicinu spoku uz šausmu salas.

115

SEPTĪTĀ NODAĻA, kurā es aprakstu pārveidotā Juras orķestra triumfālo atklāšanu un ar notikumiem piesātināto pārbaudes niršanu jūras dziļumā.

138

ASTOTĀ NODAĻA, kurā es pieminu apstākļus saistībā ar Bizekļa kāzām, ar vieglu ķepu pieskaros savai dramatiskajai tikšanās reizei ar trollīša Mumina māmiņu un visbeidzot pierakstu dziļos nobeiguma vārdus savos memuāros.

153

EPILOGS 171

PROLOGS

Reiz, kad trollītis Mumins bija gaužām mazs, viņa tētis viskarstākās vasaras vidū ņēma un apsaldējās. Tētis nevēlējās dzert siltu pienu ar sīpoliem un cukuru un nevēlējās iet un likties gultā. Viņš sēdēja dārza šūpolēs un šņaukājās un šņaukājās, un sacīja, ka cigāri garšojot drausmīgi, un viss zālājs bija pilns ar viņa kabatlakatiein, kurus trollīša Mumina māmiņa gro­ziņā aiznesa prom.

Kad iesnas kļuva daudz stiprākas, tētis pārcēlās aug­šā uz verandu un apsēdās šūpuļkrēslā, uzvilcis segas līdz degunam, un māmiņa iedeva viņam kārtīgu gro­ku. Bet tad jau bija par vēlu. Groks garšoja tikpat draņķīgi kā sīpoli ar pienu, un, atmetis jebkādas cerī­bas, tētis aizgāja un apgūlās savā gultā bēniņu zieme­ļu istabā. Viņš nekad vēl nebija bijis slims un uzņē­ma to šausmīgi nopietni.

Kad tētim kakls sāpēja visstiprāk, viņš lika māmiņai aiziet pēc trollīša Mumina, Susuriņa un Snifa, un visi sastājās ap viņa gultu. Pēc tam tētis mudināja viņus nekad neaizmirst, ka viņi ir varējuši dzīvot kopā ar īstu piedzīvojumu meklētāju, un viņš lūdza, lai Snifs aiziet pēc jūras putu tramvaja, kas stāvēja salonā uz biroja. Bet tētis bija tik aizsmacis, ka neviens nesapra­ta, ko viņš teica.

Kad tie bija viņu ērtāk saseguši ar segām un iztei­kuši līdzjūtību, un mierinājuši, un iedevuši viņam ka­rameles un aspirīnu, un jautras grāmatas, viņi atkal izgāja saulē.

Tētis palika guļam un skaišamies, līdz aizmiga. Kad viņš pievakarē pamodās, kakls bija mazliet labāks, bet viņš joprojām bija saskaities. Tētis pašķindināja ēdiena zvaniņu, kas atradās līdzās gultai, un trollīša Mumina māmiņa tūdaļ uznāca augšā pa kāpnēm un apvaicājās, kā viņš jūtas.

—     Es jūtos šķērmi, — tētis atbildēja. — Bet vai nav vienalga. Tagad ir daudz svarīgāk, ka tu painte­resējies par manu jūras putu tramvaju.

—     Salona greznumlietu? — māmiņa bija izbrīnī­jusies. — Kas ar to ir?

Tētis piecēlās gultā sēdus.

—    Vai tu patiešām nezini, ka tai bija ļoti svarīga nozīme manā jaunībā? — viņš jautāja.

—    Jā, tas gan bija kāds loterijas laimests vai kas tamlīdzīgs, — atbildēja Mumina māmiņa.

Papurinājis galvu, tētis nošņaucās un nopūtās.

—    Tā jau es domāju, — viņš teica. — Padomā, ja nu es šorīt no saaukstēšanās būtu nomiris. Tad ne­vienam no jums nebūtu bijis ne jausmas par tramvaja vēsturi. Droši vien tāpat ir ar milzum daudz citām svarīgām lietām. Es esmu jums stāstījis par savu jau­nību, bet jūs, protams, visu esat aizmirsuši.

—    Varbūt kādu mazu sīkumu šur un tur, — mā­miņa piekrita. — Pamazām jau atmiņa kļūst tāda nenoteikta… Vai tu tagad nevēlies ēst vakariņas? Ir vasaras zupa un želeja.

—    Blēņas, — tētis drūmi novilka. Pagriezies pret sienu, viņš dobji klepoja.

Trollīša Mumina māmiņa sēdēja un brīdi viņā nolūkojās. Tad ieteicās:

—     Vai zini ko, kad es nesen tīrīju bēniņus, es atradu lielu rakstāmburtnīcu. Padomā, ja nu tu varētu uzrakstīt grāmatu par savu jaunību?

Tētis nekā nesacīja, bet mitējās klepot.

—    Tas tīri labi derētu, kad nu tu reiz esi saauk­stējies un nevari iet ārā, — māmiņa turpināja. — Vai tos nesauc par memaūriem, vai kā, kad raksta par savu dzīvi?

—    Nē, par memuāriem, — tētis teica.

—    Un pēc tam tu varētu mums nolasīt, ko būsi uz­rakstījis, — teica trollīša Mumina māmiņa. — Pie­mēram, pēc brokastīm un vakariņām.

—    Tik ātri tas neiet, — tētis izsaucās un izbāzās ārā no segām. — Tu taču nedomā, ka grāmatu tā uzreiz var uzrakstīt. Es nelasīšu ne vārda, iekams ne­būs gatava vesela nodaļa, un es lasīšu tikai tev vispirms un pēc tam pārējiem.

—    Jā, tur tev varbūt taisnība, — māmiņa sacīja. Uzkāpusi bēniņos, viņa sameklēja burtnīcu.

—     Kā viņš jūtas? — jautāja trollītis Mumins.

—     Labāk, — atbildēja viņa māmiņa. — Un tagad jums būs jāuzvedas pa īstam klusi, jo šodien tavs tētis sāks rakstīt savus memuārus.

PRIEKŠVĀRDS

Es, trollīša Mumina tētis, sēžu šovakar pie sava loga un skatos ārā, kur dārza samta tumsā jāņtārpiņi izšuj slepenas zīmes. Gaistošus ķeburus no īsa, bet laimīga mūža!

Būdams ģimenes tēvs un mājas īpašnieks, es ar grūtsirdību lūkojos atpakaļ uz vētraino jaunību, kuru patlaban taisos aprakstīt, un manā ķepā šaubīgi dreb memuāru pildspalva.

Bet es stiprinu sevi ar ievērības cienīgiem gudrības vārdiem, kurus atradu kādas citas lielas personības memuāros un tagad citēju tos šeit: "Visiem — lai arī no kādas kārtas viņi būtu —, kas pasaulē ir paveikuši ko labu vai ko tādu, kas patiešām liekas labs, ja viņi mīl patiesību un ir labi, vajadzētu pašrocīgi attēlot savu dzīvi, bet labāk gan neuzņemties šo skaisto pa­sākumu, iekams viņi nav sasnieguši četrdesmit gadu vecumu."

Man liekas, ka esmu paveicis krietnu tiesu, kas ir labs, un vēl vairāk, kas man liekas labs esam. Un es esmu diezgan mīļš un turos pie patiesības, ja vien tā nav pārlieku apnicīga (savu vecumu es esmu aizmirsis).

Jā, es padodos ģimenes pierunāšanai un kārdināju­mam pastāstīt par sevi, jo ir gan jāatzīst, ka tas ir liels vilinājums, ja uzrakstīto lasīs visa Muminieleja!

Lai manas pieticīgās piezīmes nes visiem Mumin- troļļiem, un jo sevišķi manam dēlam, prieku un zi­nības. Mana reiz tik labā atmiņa, saprotams, ir kļuvusi mazliet vāja. Bet, izņemot dažus sīkus pārspīlējumus un sajaukšanas, kas noteikti tikai saasinās vietas ko­lorītu un kvēli, — šī autobiogrāfija būs pilnīgi patiesa.

Liekot vērā vēl dzīvu personu jūtas, es dažreiz, piemēram, esmu samainījis svilpastes ar murmuļiem vai lēnprātes ar ežiem un tā tālāk, bet apdāvinātais lasītājs noteikti sapratīs, kā tas īstenībā nācies.

Turklāt viņš Juksarā pamanīs Susuriņa noslēpumai­no tēti un bez šaubām piekritīs, ka Snifs ir cēlies no Bizekla.

Tu mazais, nesaprātīgais bērns, kas savā tēvā redzi cienījamu un nopietnu personu, lasi šo stāstu par triju tētu piedzīvojumiem un pēc tam apdomā, ka viens tētis nemaz tik stipri neatšķiras no cita (vismaz tad ne, kad viņš ir jauns).

Es esmu parādā pats sev, savam laikam un saviem pēcnācējiem aprakstu par mūsu ievērojamo jaunību, kur netrūkst dēkainības. Un es uzskatu, ka ne viens vien, lasot šo, domīgs paslies gaisā purniņu un izsauk­sies: kas par trollīti Muminu! — vai arī: tā tik ir dzīve! (tavu trakumu, cik es jūtos svinīgs). [1]

Visbeidzot es vēlos teikt siltu paldies visiem, kas savā laikā deva savu artavu, veidojot manu mūžu par to mākslas darbu, par kādu tas neapšaubāmi ir tapis, jo sevišķi Frēdriksonam, baltajiem zalkšiem un manai sievai, trollīša Mumina vienreizējai māmiņai.

Muminielejā augustā, Rakstnieks

PIRMĀ NODALA,

kurā es stāstu par savu nesaprasto bērnību, par pirmo Notikumu manā mūžā un satriecošo bēgšanu naktī, kā arī attēloju vēsturisko tikšanos ar Frēdriksonu.

Kādā drūmā un vējainā augusta vakarā sen sen uz kāpnēm pie atradeņu mājas trollīšiem Muminiem tika atrasta tirgus turza. Turzā gulēja neviens cits kā es — diezgan pavirši ietīts avīžu papīrā.

Cik daudz romantiskāk gan būtu bijis, ja es būtu ielikts, piemēram, sūnām izklātā skaistā groziņā!

Tomēr Murmule, kas bija dibinājusi atradeņu na­mu, interesējās par astroloģiju (mājas vajadzībām) un, kad es ierados pasaulē, diezgan saprātīgi ņēma vērā pie debesīm valdošās zvaigznes. Tās vēstīja, ka ir pie­dzimis ļoti neparasts un apdāvināts trollītis Mumins, un Murmule tātad raizējās, vai viņai ar mani nebūs grūtības (ģēnijus jau visumā uzskata par nepatīka­miem, bet es pats neesmu jutis, ka mani tas būtu traucējis).

Zvaigžņu stāvoklis ir viena savāda lieta! Ja es bū­tu piedzimis pāris stundu agrāk, es būtu kļuvis par

mežonīgu pokera spēlmani, un visi, kas piedzima div­desmit minūtes pēc manis, jutās spiesti iestāties Mur­muļu brīvprātīgajā orķestrī (tētiem un mammām piesardzības gan nekad nevar būt par daudz, laižot pasaulē bērnus, un es iesaku ikvienam izdarīt visrū­pīgākos aprēķinus).

Tomēr, kad mani izcēla no tirgus turzas, es ļoti apņēmīgi trīs reizes nošķaudījos. Tam būtu vajadzējis kaut ko nozīmēt!

Murmule uzlika zīmogu uz manas astes, apzīmogo­dama to ar maģisko skaitli trīspadsmit, jo viņai jau bija divpadsmit atradeņi. Tie visi bija vienādi nopietni, paklausīgi un kārtīgi, jo Murmule tos mazgāja, diem­žēl, biežāk, nekā apskāva (viņai piemita krietnums, kuram trūkst jebkādu smalku nianšu). Mīļie lasītāji, iztēlojieties Muminu māju, kur visas istabas atrodas kārtīgās rindās, četrstūrainas un izkrāsotas alus brū- nurna krāsā. Jūs man neticat? Jūs sakāt, ka Muminu mājai jābūt piepildītai ar vispārsteidzošākiem leņķiem un slepenām istabām, kāpnēm, balkoniem un tor­ņiem? Bet ne šeit! Un vēl ļaunāk: neviens nedrīkstēja celties naktī augšā, lai ēstu, parunātu vai pastaigātos (mēs tik tikko uzdrīkstējāmies iet čurāt!).

Es nedrīkstēju nest uz mājām patīkamus mazus kukaiņus un turēt tos zem gultas! Man vajadzēja ēst un mazgāties noteiktā laikā! Sasveicinoties man vaja­dzēja turēt asti četrdesmit piecu grādu leņķī! Ak, kurš gan spēj runāt par šādām lietām, neritot asarām!?

Es mēdzu stāvēt pie mazā priekšnama spoguļa un dziļi ielūkoties savās skumjajās, zilajās acīs, pūlēda­mies izlauzties cauri savas dzīves noslēpumam. Iespie­dis purniņu ķepās, es nopūtos: vientuļš! Cietsirdīgā pasaule! Liktenis ir mana daļa! — un citus skumjus vārdus, līdz kļuva mazliet vieglāk.

Es biju ļoti vientuļš Muminbērns, kā tas bieži vien ir ar savdabīgiem talantiem. Neviens mani nesaprata, vismazāk jau es pats. Saprotams, ka es pamanīju atšķi­rību starp sevi un pārējiem Muminbērniem. Tā izpau­dās galvenokārt viņu skumjajā nespējā brīnīties un būt izbrīnītiem.

Es, piemēram, varēju pajautāt Murmulei, kāpēc viss ir tā un nevis otrādi.

— Tas gan izskatītos jauki, — Murmule tad atteica. — Vai tad šādi varbūt nav labi?

Viņa nekad man nedeva nekādus kārtīgus paskaid­rojumus, un man radās arvien noteiktāka sajūta, ka

vina cenšas tikt vaļā

> >

no šādiem jautājumiem. Kas? kad? un kurš? kā? — šādiem jautājumiem murmuļi nepiešķir nozīmi.

Es varēju viņai vaicāt, kāpēc es esmu es un nevis kāds cits.

—     Nelaime mums abiem diviem! Vai tu esi no­mazgājies? — skanēja Murmules atbilde uz šo svarīgo jautājumu.

Es turpināju:

— Bet kāpēc tante ir Murmule un nevis trollītis Mumins?

—    Mans tētis un mamma bija Murmuļi, lai gods viņiem, — Murmule atbildēja.

—    Un viņu tētis un mamma? — es brīnījos.

—     Murmuli! — Murmule izsaucās. — Un vinu tēti un mammas, un visi viņējie, un tā tālāk, un tā tālāk, un tagad ej mazgāties, citādi es kļūšu nervoza!

—      Tik baisi. Vai vini nekad nebeidzas? — es jautāju. — Kaut kur taču būs bijuši pirmais tētis un mamma?

—   Tas ir tik sen, ka par to nav vērts likties zinis, — atbildēja Murmule. — Starp citu, kāpēc mums būtu jābeidzas? (Kāda tumša un nenovēršama nojausma man teica, ka tā tētu un mammu virkne, kam bija sakars ar mani, ir kaut kas diezgan vienreizējs. Mani neizbrīnītu, ja manus autiņus būtu rotājis karaļa kro­nis. Bet, ak vai! Ko gan var paust avīžu papīrs!?)

Kādu nakti es sapņoju, ka apsveicinājos ar Murmu­li, saliecis asti aplamā leņķī, proti, septiņdesmit grādos. Es aprakstīju savu patīkamo sapni Murmulei un jautāju, vai tas viņu sadusmo.

—     Sapņi ir blēņas, — Murmule atbildēja.

—    Kā to var zināt? — es iebildu. — Varbūt trollītis Mumins, par kuru es sapņoju, ir īstais, un trollītis, kas stāv še, ir kas tāds, ko tante ir nosapņojusi?

—    Diemžēl ne! Tu esi gan! — Murmule nogurusi sacīja. — Es ar tevi netieku galā! Tu dari man galvas­sāpes! Diez kas no tevis iznāks šai nemurmuliskā pasaulē!

—    Es būšu slavens, — es nopietni paskaidroju. — Un starp citu es uzcelšu namu maziem atrastiem mur­muļiem. Un viņi visi drīkstēs ēst sīrupsviestmaizes gultā un zem tās turēt zalkšus un skunksus!

—   Tam viņi nekad nepiekritīs, — Murmule sacīja.

Man liekas, ka diemžēl viņai bija taisnība.

Tā pagāja mana agrā bērnība — pastāvīgā un miermīlīgā izbrīnā. Es nedarīju nekā cita kā brīnījos un pastāvīgi atkārtoju savus jautājumus: kas? kad? un kurš? kā? Murmule un viņas paklausīgie atradeņi izvairījās no manis, cik vien spēja; acīmredzot vārds "kāpēc" lika tiem justies neveikli. Tā nu es klaiņoju viens pats apkārt tuksnesīgajā bezkoku krasta ainavā ap Murmules māju, gudrodams par zirnekļu tīkliem un zvaigznēm, par sīkiem kukaiņiem ar līkām astēm, kas bizoja pa ūdens peļķēm, un par vēju, kas pūta no visām pusēm un vienmēr oda dažādi (vēlāk es uzzi­nāju, ka apdāvinātais trollītis Mumins vienmēr ir pārsteigts par to, kas liekas pats par sevi saprotams, bet viņam it nemaz nešķiet dīvains tas, kas liekas savāds parastam trollītim Muminam). Tas bija melan­holisks laiks.

Bet maz pamazām radās pārmaiņas; es sāku prātot par sava deguna formu. Es pametu vienaldzīgo apkār­tni likteņa varā un arvien vairāk pārdomāju pats par sevi, ko es atradu par apburošu nodarbošanos. Es mitējos jautāt, un mani pārņēma ilgas runāt par to, ko es jutu un domāju. Bet, ak vai, bez manis nebija neviena cita, kam liktos, ka es esmu interesants.

Bet tad atnāca tas pavasaris, kas bija tik svarīgs manai attīstībai. Iesākumā es nesapratu, ka tas ir domāts man. Es dzirdēju parasto pīkstēšanu, dūkšanu un rūkšanu no visiem, kas modās augšā pēc ziemas un kuriem bija steiga. Es redzēju Murmules simetris­ko virtuves dārzu uzņemam augšanas ātrumu kopā ar visu, kas spraucās ārā un aiz nepacietības bija sa­krunkojies. Jauni vēji dziedāja pa naktīm. Smaržoja citādāk. Smaržoja pēc pārmaiņām. Es ošņāju un ostīju, un man kājās iemetās augšanas sāpes, bet es joprojām nesapratu, ka tas viss skar mani.

Beidzot kādā vējainā rītā es sajutu… jā, es gluži vienkārši sajutu. Un es devos taisnā ceļā uz jūru, kas Murmulei nepatika un ko viņa tātad bija aizliegusi.

Tur mani gaidīja nozīmīgs pārdzīvojums. Pirmo reizi es ieraudzīju pats sevi visā augumā. Spožais ledus bija daudz lielāks nekā Murmules priekšnama spogu­lis. Es redzēju pavasara debesu mākoņus aizlidojam garām manām mazajām, skaistajām, stāvajām ausīm.

Beidzot es varēju aplūkot visu degunu un tā stingro, labi izveidoto turpinājumu līdz pat savām ķepām. Ķepas īstenībā bija vienīgās, kas darīja mani viegli vīlušos; tām piemita bezpalīdzības iezīmes un bērniš­ķība, kas mani mulsināja. Bet, es nodomāju, ar laiku tā varbūt pāries. Un neapšaubāmi, ka tā ir galva, kas ir mans spēks. Lai ko es darītu, es nekad negarlaikošu ļaudis. Viņi nemaz nepagūs palaist skatu līdz manām ķepām. Apburts es aplūkoju savu attēlu. Lai varētu to labāk ledū saskatīt, es nogūlos uz vēdera.

Bet tad es pazudu. Pāri palika tikai zaļš tumšums, kas līda tālāk un tālāk lejā. Nenoteiktas ēnas kustējās svešajā pasaulē, kas dzīvoja slepus zem ledus. Tās likās draudīgas un ļoti vilinošas. Mani pārņēma rei­bonis, un es nodomāju krist lejā! Lejā starp svešajām ēnām…

Tā bija tik šausmīga doma, ka es iedomājos to vēl vienu reizi, dziļāk, dziļāk… Mūžīgi! Tikai lejā un lejā, un lejā.

Tas mani darīja drausmīgi uztrauktu. Es piecēlos kājās un stampāju ledu, lai redzētu, vai tas turēs. Tas turēja. Tad es devos tālāk, lai redzētu, vai tas tur ari tajā vietā, un tas neturēja.

Piepeši es atrados līdz ausīm aukstajā, zaļajā jūrā, un manas bezpalīdzīgās ķepas karājās pāri bezdibe- nīgam un bīstamam tumšumam. Pa to laiku debesīs mākoņi peldēja tālāk, it kā nekas nebūtu noticis, gluži mierīgi.

Varbūt kāda no draudīgajām ēnām mani apēdīs!

Bija ļoti iespējams, ka tā paņems līdzi uz mājām manu ausi un sacīs saviem bērniem: ēdiet nu žigli, iekams tā nav atdzisusi! Tā ir no īsta trollīša Mumina, un tādu jau nedabū katru dienu! Vai arī mani izskalotu

krastā traģiskā izskatā, ar jūras zālēm aiz auss, un Murmule raudātu un nožēlotu, teikdama visiem, kurus pazīst: ai, tas bija tik neparasts trollītis Mumins! Žēl tikai, ka es nesapratu to laikus …

Es biju ticis līdz bērēm, kad jutu, ka kaut kas ļoti piesardzīgi skrubina manu asti. Ikviens, kam ir aste, zina, cik ļoti tu baiļojies par šo īpašo košumu un kā tu vienā acumirklī reaģē, ja tā ir pakļauta briesmām vai apvainojumam. Es atmetu savus aizraujošos sap­ņus, un manī papilnam ielija darbošanās spēks. Apņēmīgi es atkal izrāpos uz ledus un izlīdu krastā.

Tur es teicu pats sev: tagad esmu piedzīvojis Notiku­mu. Tas ir pirmais Notikums manā mūžā. Tagad ir pavisam neiespējami palikt dzīvot pie Murmules. Es ņemšu likteni pats savās ķepās!

Man sala visu dienu, bet neviens man nejautāja, kāpēc man salst. Tas stiprināja manu lēmumu. Krēslā es saplēsu savu palagu garās strēmelēs un no tām sasēju virvi. To es piesēju pie loga aplodas. Paklausīgie atradeņi skatījās, bet nekā neteica, kas mani aizvainoja. Pēc vakara tējas es ar lielu rūpību uzrakstīju atvadu vēstuli. Tā bija vienkārša, bet cienīga, un skanēja šādi:

Godātā Murmule.

Es jūtu, ka mani gaida lieli uzdevumi un ka Mu­mina dzīve ir īsa. Tālab es atstāju šo vietu, ardievu. Nesērojiet, es atkal atgriezīšos, greznots goda vaina­giem!

P.S. Paņemu līdzi burku ar ķirbju biezeni.

Sveiki, sveiki, novēl trollītis Mumins, kas nav tāds kā citi.

Kauliņi bija mesti! Sava likteņa zvaigžņu vadīts, es devos ceļā, nenojauzdams ievērojamos notikumus, kas man stāvēja priekšā. Es biju tikai ļoti jauns trollītis Mumins, kas skumji klīda pār tīreli un nopūtās, skatot aizu tuksnesīgumu, kamēr nakts šausmīgās skaņas vai­roja manu vientulību.

Kad trollīša Mumina tētis savos memuāros bija ticis tieši tik tālu, viņu tik ļoti satrieca paša nelaimīgā bērnība, ka viņam kādu brīdi vajadzēja atgūties. Uzskrūvējis memuāru pildspalvai uzgali, viņš piegāja pie loga. Muminieleja bija pilnīgi klusa.

Vienīgi nakts ziemelis čukstēja dārzā un trollīša Mumina virvju kāpnes šūpojās šurpu turpu gar mājas sienu. Es arī tagad spētu tikt galā ar bēgšanu, nodo­māja tētis. Par manu vecumu faktiski nemaz nav vērts runāt!

Viņš viegli iespurdzās. Tad, izmetis kājas ārā pa logu, viņš pievilka sev klāt virvju kāpnes.

—    Sveiks, tēt! — teica trollītis Mumins pie blakus loga. — Ar ko tu nodarbojies?

—     Ar vingrošanu, mans dēls, — tētis atbildēja. — Derīgi! Vienu soli uz leju, divus uz augšu, vienu uz leju, divus uz augšu! Nostiprina muskuļus.

—    Ka tikai tu nenokrīti, — ieteicās trollītis Mu­mins. — Kā iet ar memuāriem?

—   Labi, — atbildēja viņa tētis, ieslidinādams savas trīcošās kājas pāri loga palodzei. — Es tikko aizbēgu.

Murmule raud. Tas būs loti aizkustinoši.

>

—     Kad tu to nolasīsi? — trollītis jautāja.

—   Drīz. Kolīdz būšu ticis līdz upes laivai, — atbil­dēja tētis. — Ir šausmīgi jautri lasīt priekšā ko tādu, ko pats esi uzrakstījis!

—    Noteikti, — piebilda trollītis Mumins un no­žāvājās. — Pagaidām, sveiks.

—    Sveiks, sveiks, — teica viņa tētis un noskrūvēja memuāru pildspalvas uzgali.

— Ak tā. Kur tad nu es paliku … Jā, es biju izbēdzis un pēc tam no rīta — nē, tas būs vēlāk. Man ir jāizpušķo bēgšanas nakts …

Visu nakti es klaiņoju pa nepazīstamu, drūmu aina­vu. Cik man sevis tagad ir žēl! Es neuzdrošinājos palikt, es neuzdrošinājos paskatīties apkārt. Sazin kas var piepeši parādīties tumsā! Es pūlējos dziedāt "Cik nemurmuliski ir šai pasaulē", atradeņu rīta maršu, bet mana balss trīcēja tik stipri, ka tā sabiedēja mani vēl vairāk. Tonakt bija migla. Bieza kā Murmules auzu putra tā līda pār tīreli, pārvērzdama krūmus un akmeņus par bezformīgiem nezvēriem, — tie slīdēja man pretī, tie snaicīja pēc manis savas rokas… Cik man sevis bija žēl!

Tieši tobrīd mani būtu mierinājusi pat Murmules apšaubāmā sabiedrība. Bet lai ietu atpakaļ — nekad! Ne pēc tik lepnas atvadu vēstules!

Beidzot nakts kļuva gaišāka.

Un saullēktā notika kaut kas skaists. Migla tapa tik rožu sarkana kā plīvurs Murmules svētdienas cepurē, vienā acumirklī visa pasaule kļuva mīļa un rožsārta!

Es stāvēju pavisam nekustīgi un raudzījos, kā nakts pazūd, es gluži vienkārši to aizslaucīju prom, es pie­dzīvoju savu pirmo rītu, pavisam savu un sev piede­rošu! Mīļie lasītāji, spriediet par manu prieku un triumfa, kad es norāvu no savas astes nīsto zīmogu un aizsviedu to tālu prom viršos! Pēc tam es dejoju jauno brīvības Mumindeju aukstajā, austošajā pavasara rītā, saslējis savas mazās skaistās ausis un pacēlis purniņu.

Nekad vairs nekādas mazgāšanās! Nekad vairs ne­kādas ēšanas tikai tāpēc, ka pulkstenis ir pieci! Nekad vairs salutēt ar asti kādam citam kā vienīgi Karalim, nedz arī gulēt četrstūra alus brūnuma istabās! Nost ar Murmuļiem!

Saule uzripoja augšā, tā iezaigojās zirnekļu tīklos un slapjajās lapās, un starp izgaistošiem miglas vā­liem es ieraudzīju Ceļu. Ceļu, kas aizvijās cauri tīre­lim, tieši iekšā pasaulē, tieši iekšā manā dzīvē, kas izvērtīsies gluži neparasta, — slavena dzīve, un tā ne­maz nelīdzināsies kāda cita dzīvei.

Vispirms es izēdu ķirbju biezeni un aizmetu prom burku. Pēc tam man nekas vairs nepiederēja. Nebija nekā, ko man būtu vajadzējis darīt, un nekā, kas būtu darāms aiz veca pieraduma, jo viss bija absolūti jauns. Nekad es neesmu juties labāk.

Ar šo vienreizējo dvēseles noskaņojumu pietika līdz pat vakaram. Es biju tik piepildīts pats ar sevi un savu brīvību, ka krēsla man it nemaz neviesa bažas. Dzie­dādams pats savu dziesmu, kas sastāvēja vienīgi no lieliem vārdiem (kurus, diemžēl, es tagad esmu aiz­mirsis), es iegāju tieši naktī.

Vējš nāca man pretī ar svešādu, patīkamu smaržu un pildīja manu purniņu ar gaidām. Toreiz es nezi­nāju, ka tā ir meža smarža, ka tā smaržo sūnas, pa­pardes un tūkstošiem lielo koku. Kad es noguru, es saritinājos uz zemes, pavilcis savas aukstās ķepas sev zem vēdera. Varbūt es tomēr nedibināšu atradeņu namu murmuļiem. Starp citu, viņus atrod ļoti reti. Kādu brīdi es gulēju un prātoju, vai kļūt par piedzī­vojumu meklētāju nebūtu labāk nekā kļūt slavenam. Beidzot es nolēmu kļūt slavens piedzīvojumu mek­lētājs. Un tieši tobrīd, kad laidos miegā, es nodomāju: rīt!

Pamodies es ielūkojos īsti jaunā, pavisam zaļā pa­saulē. Saprotamu iemeslu dēļ es biju ļoti pārsteigts, nekad agrāk nebiju redzējis koku. Tie bija reibinoši augsti, taisni kā šķēpi tie stiepa augšup savu zaļo jum­tu. Lapotne viegli šūpojās un spīdēja saulē, un putni traucās te šurp, te turp, klaigādami aiz sajūsmas. Es kādu brīdi pastāvēju uz galvas, lai saņemtos. Pēc tam es iesaucos:

—     Labrīt! Kam pieder šī skaistā vieta? Te taču nebūs nekādu murmuļu?

—    Mums nav laika! Mēs rotaļājamies! — kliedza putni un uz galvas iemetās lapotnē.

Tad es devos tieši mežā iekšā. Sūnas bija siltas un ļoti mīkstas, bet zem papardēm gulēja dziļa ēna.

Milzum daudz rāpojošu un lidojošu dzīvnieciņu, kā­dus es nekad agrāk nebiju redzējis, šaudījās visapkārt, bet tie, saprotams, bija pārlieku mazi, lai ar tiem nopietni runātu. Visbeidzot es sastapu kādu vecāku ezieni, kas sēdēja un savā nodabā spodrināja riekstu čaumalu.

—    Labrīt! — es teicu. — Es esmu vientuļš bēglis, kas ir piedzimis zem pavisam sevišķām zvaigznēm.

—    Ak tā, — eziene atteica, acīmredzami bez in­tereses. — Es strādāju. Šis būs rūgušpiena trauks.

—   Tāa? — es ieteicos un manīju, ka esmu izslacis. — Kam pieder šī skaistā vieta?

—    Nevienam! Visiem! — atbildēja eziene un pa­raustīja plecus.

—    Arī man? — es jautāju.

—    Man vienalga, — viņa nomurmināja, turpinā­dama spodrināt savu rūgušpiena trauku.

—     Bet kundze taču būs pilnīgi pārliecināta, ka šī vieta nepieder kādai Murmulei? — es bažīgs vaicāju.

—    Kam tādam? — jautāja eziene.

Iedomājieties tik, šī laimīgā būtne nekad nebija

redzējusi Murmuli!

—     Murmulei ir šausmīgi lielas pēdas un nemaz nav humora, — es skaidroju. — Viņai ir uz priekšu izvirzīts, viegli saplacināts deguns, un mati aug neno­teiktos kušķos. Murmulis dara visu ne tāpēc, ka tas ir jautri, bet tāpēc, ka tas ir jādara, un visu laiku stāsta otram, ko pašam būtu vajadzējis darīt un…

—    Ak tu tētīt! — eziene izsaucās un atmuguriski kāpās iekšā papardēs.

Nu ja, es mazliet aizvainots nodomāju (man butu

V

bijis daudz kas vairāk stāstāms par Murmuli). Sī ir vieta nevienam un vieta visiem, tātad ari man. Ko es nu tagad iesākšu?

Ideja radās piepeši, kā jau tas ar mani notiek. Tā vienkārši iesaucas: "kluks", un viss ir skaidrs. Ja ir trollītis Mumins un ja ir Vieta, tad pavisam noteikti tur būs Māja. Kas par aizraujošu domu: Māja, ko es pats būšu uztaisījis! Māja, kas būs tikai mana! Gaba­liņu nostāk es atradu kādu strautu un zaļu noru, kas

man likās ļoti piemērota trollītim Muminam. Strauta likumā atradās pat neliela smilšu krastmala.

Paņēmis sprungulīti, es smiltīs sāku zīmēt māju. Nebija ne mirkļa šaubu, es uz mata zināju, kādai ir jāizskatās Muminmājai. Tā bija augsta un smaila un rotāta ar milzum daudziem balkoniem, kāpnēm un torņiem. Augšstāvā es uzbūvēju trīs mazas istabiņas un skabūzi priekš visa kā, jūs jau zināt, bet apakšstāvu pilnībā aizņēma liels, iespaidīgs salons. Pie tā es iztai­sīju verandu ar stikla sienām, tur es sēdēšu savā šū­puļkrēslā un raudzīšos, kā garām tek strauts, un man līdzās būs milzīga sulas glāze un gara rinda sviest­maižu. Verandas margas bija ļoti smalks darbs priežu čiekuru rakstā. Smailo jumtu es izrotāju ar skaistu sīpolveida uzgali un nolēmu to kaut kad vēlāk apzeltīt. Es ilgi prātoju, ko lai iesāku ar tradicionālajām podiņu krāsns durtiņām, palieku no tiem laikiem, kad visi trollīši Mumini mājoja aiz podiņu krāsnīm (tātad pirms kāds ieprātojās izgudrot radiatorus). Beidzot es nolēmu atteikties no misiņa durtiņām, bet to vietā salonā iemūrēju milzīgu podiņu krāsni.

Starp citu, visai mājai piemita nepārprotama podiņu krāsns forma. Es biju tieši apburts no savas skaistās mājas, kas cēlās noslēpumainā ātrumā. Tas būs bijis atkarīgs ne tikai no iedzimtiem dotumiem, bet arī no apdāvinātības, spriešanas spējām un paškritikas. Bet, tā kā pašam savs darbs nekad nav jāslavē, es esmu sniedzis tikai vienkāršu rezultāta aprakstu.

Piepeši es pamanīju, ka ir auksts. Ēna no paparžu apakšas bija aizlīduši pa visu mežu, taisījās uz vakar­pusi.

Es biju tik noguris un izsalcis, ka man galva griezās riņķī, un es nespēju domāt neko citu kā par ezienes rūgušpienu. Un varbūt viņai mājās būs zelta krāsa Muminmājas jumta uzgalim… Stīvām, nogurušām kājām es devos cauri tumstošajam mežam.

—     Vai tas nu atkal ir viņš? — teica eziene, kas

stāvēja un mazgāja traukus. — Bet tikai nesaki nekā par murmuļiem!

Es izmetu plašu žestu un atbildēju:

—    Mana kundze, murmuli man vairs neko neno- zīmē. Es esmu uzcēlis māju! Pieticīgu divstāvu māju. Un tagad esmu ļoti noguris un ļoti laimīgs, un gal­venokārt drausmīgi izsalcis! Es esmu pieradis ēst pulk­sten piecos. Un man vajadzētu mazliet zelta krāsas uzgalim…

—    Ak tā? Zelta krāsu! — eziene saīgusi pārtrauca. — Jaunais rūgušpiens vēl nav sarūdzis, un veco es apēdu. Viņš ieradās tieši trauku mazgāšanas reizē.

—   Var jau būt, — es atbildēju. — Viens rūgušpiena trauks šurp vai turp jau nav tik svarīgs piedzīvojumu meklētājam. Bet es jūs lūdzu, mana kundze, beidziet to mazgāšanu un nāciet paskatīties manu jauno māju!

Aizdomīgi mani uzlūkojusi, eziene nopūtās un noslaucīja ķepas dvielī.

—    Nu ja, — viņa novilka. — Tagad man atkal būs jāsilda ūdens. Kur tad viņam ir tā māja? Vai tālu no šejienes?

Es gāju pa priekšu, un ejot man pa kājām un tālāk uz vēderu sāka kāpt augšā nejauka nojausma. Mēs nonācām pie strauta.

—    Nuu? — jautāja eziene.

—    Mana kundze, — es žēli atbildēju, norādīdams uz mājas celtniecību smiltīs. — Tā es esmu iedomājies savu māju… Verandas marga ir priežu čiekuru rakstā. Tas ir, ja kundze var man aizdot finierzāģīti… — Es biju pilnībā apjucis.

Mīļie lasītāji, saprotiet, es biju tik spēcīgi iedzīvojies mājas celtniecībā, ka patiešām uzskatīju: māja ir gata­va! Tas nenoliedzami norāda uz ļoti spēcīgu fantāziju, īpašību, kas nākotnē atstās iespaidu uz manu dzīvi un arī uz manu apkārtni.

Eziene nekā neteica. Uzmetusi man ļoti garu skatu, viņa nomurmināja ko tādu, ko, par laimi, es neuztvē­ru, un aizgāja prom, lai atsāktu mazgāt traukus.

Es iekāpu strautā un, it nekā nedomādams, sāku brist pa dzestro ūdeni. Strauts tecēja, kā jau daždien strauti, niķīgi un bez steigas. Dažbrīd tas bija dzidrs un sekls ar sīkiem akmentiniem dibenā, dažbrīd tas

padziļinājās, kļūdams tumšs un rāms. Saule stāvēja ļo­ti zemu un bija gluži sarkana, tā apspīdēja mani starp priežu stumbriem un, aizvēris acis, es bridu tālāk.

Beidzot atkal atskanēja "kluks": man bija radusies jauna ideja. Ja nu es patiešām būtu uzcēlis māju tai tur skaistajā pļaviņā ar visām puķēm, tad taču visa pļaviņa būtu izpostīta, vai nav tiesa? Māju būtu vaja­dzējis celt līdzās pļaviņai, un līdzās pļaviņai, redziet, nebija vietas, kur celt. Un tagad iedomājieties, ka es būtu kļuvis par mājas īpašnieku. Vai mājas īpašnieks vienlaikus var būt piedzīvojumu meklētājs? Es teik­šu — neiespējami!

Tālāk: padomājiet, ja man visu mūžu būtu tāds kaimiņš kā eziene! Droši vien viņa piederēja lielai ežu dzimtai, kas, ticams, bija tādas pašas iedabas. No trim lielām nelaimēm es biju izvairījies pašā būtībā, un man vajadzēja būt dziļi pateicīgam.

Tagad vēlāk es lēšu mājas celtniecību kā savu pirmo lielo Pieredzi un uzskatu, ka tai manā attīstībā ir vislielākā nozīme.

Lai būtu kā būdams, saglabājis savu brīvību un savu pašcieņu, es bridu tālāk pa strautu, līdz manas domas pārtrauca jautra, viegla skaņa. Strauta vidū griezās skaists ūdensrats, taisīts no sprunguļiem un stīvām lapām. Es pārsteigts apstājos. Nākamajā mirklī es dzirdēju kādu sakām:

— Tas ir eksperiments. Apgriezienu aprēķins.

Samiedzis acis pret sarkano sauli, es ieraudzīju no melleņu čemuriem ārā slejamies krietni lielu ausu pāri.

—     Ar ko man tas gods? — es jautāju.

—     Frēdriksons, — tas ar ausīm atbildēja. — Kas tu pats esi?

—    Trollītis Mumins, — es atteicu. — Bēglis, un dzimis zem gluži īpašām zvaigznēm.

—     Kādām tad? — Frēdriksons jautāja ar redzamu interesi, un es ļoti nopriecājos, jo pirmo reizi man kāds uzdeva inteliģentu jautājumu.

Vienalga, izkāpis no strauta, es apsēdos līdzās Frēd- riksonam un, nevienu pašu reizi netiekot pārtraukts, izstāstīju par visām tām zīmēm un pareģojumiem, kas pavadījuši manu ienākšanu pasaulē. Es pastāstīju par skaisto lapu groziņu, kurā Murmule bija mani atradusi. Es pastāstīju par viņas šausmīgo māju un par savu nesaprasto bērnību. Pēc tam es turpināju ar piedzīvojumu pavasara ledū un savu dramatisko bēg­šanu, un aprakstīju šausmīgo gājienu pāri tīrelim.

Visbeidzot es Frēdriksonam paskaidroju, ka esmu nolēmis kļūt par piedzīvojumu meklētāju (par to māju un ezieni es nelikos zinis, vienmēr ir jākoncentrējas uz vienu stāstu).

Frēdriksons nopietni klausījās un īstajās vietās māja ar ausīm. Kad biju apklusis, viņš ilgi domāja un beidzot noteica:

—     Ievērojami. Diezgan ievērojami.

—    Jā, vai nav tiesa, — es pateicīgs sacīju.

—   Murmuļi ir nepatīkami, — Frēdriksons paskaid­roja. Izklaidīgi izņēmis no kabatas sviestmaižu sainīti, viņš iedeva man pusi. — Ar šķiņķi, — viņš piebilda.

Pēc tam mēs bridi sēdējām līdzās un raudzījāmies, kā pazūd saule.

Es bieži esmu brīnījies garajā draudzības laikā ar Frēdriksonu, ka viņš spēj nomierināt un pārliecināt cilvēkus, īstenībā nesakot nekā nozīmīga, nedz arī runājot skaļus vārdus. Ir jau mazliet netaisnīgi, bet esmu nodomājis tomēr runāt.

Lai vai kā, diena nobeidzās skaisti, un es iesaku

ikvienam, kam ir bažīga sirds, vērot labi iztaisītu ūdens­ratu, kas griežas strautā.

Māku pagatavot šādus ratus es vēlāk esmu iemācījis savam dēlam trollītim Muminam (tas notiek šādi: nogriež divas mazas zaru stakles un iesprauž tās strauta smiltīs kādu gabalu vienu no otras. Pēc tam noplūc četras garas, stīvas lapas un uzver tās uz sprungulīša, lai kopā izveidotos zvaigzne. Attēlā jūs redzat, kā konstrukciju nostiprina ar sīkiem zariņiem. Visbeidzot sprunguli ar lapām uzmanīgi pārliek pāri zaru staklei, un ūdensrats sāk griezties).

Kad mežs bija pavisam tumšs, mēs ar Frēdriksonu aizgājām uz manu zaļo pļaviņu un tur pārlaidām nakti. Mēs gulējām verandā, bet to viņš nezināja. Visādā ziņā priežu čiekuru raksts man bija pilnīgi skaidrs. Es zināju, kā ir jākonstruē kāpnes uz augšstāvu. Es biju pārliecināts, ka māja ir nobeigta un savā ziņā gatava. Man par to vēl nevajadzēja domāt.

Vienīgais, kas kaut ko nozīmēja, bija tas, ka es biju atradis savu pirmo draugu un tātad visā nopietnībā sācis dzīvot.

OTRĀ NODALA,

kurā es memuāros ievedu Bizekli un Juksaru, iepazīstinu ar drontu Edvardu un sniedzu kvēlu

Juras orķestra ainu un tā nepārspējamo ielaišanu ūdenī.

Kad es tai rītā pamodos, Frēdriksons lika strautā tīklu.

—     Sveiks, — es teicu. — Vai šeit ir zivis?

—   Nē, — Frēdriksons atbildēja. — Tā ir dzimšanas dienas dāvana.

Tā bija raksturīga Frēdriksona replika. Viņš gluži vienkārši gribēja teikt, ka tīklu ir dabūjis no sava brāļa bērna, kas to pats ir sējis un varētu būt nosku­mis, ja dāvana netiktu jūrā. Mazpamazām es uzzināju, ka brāļa bērnu sauc Bizeklis [2] un ka viņa vecāki bija pazuduši lielajā uzkopšanas reizē. Tagad viņš dzīvoja zilās markas kafijas kārbā un galvenokārt krāja pogas. Lai par to visu pastāstītu, nemaz nevajadzēja daudz

laika, vai ne? Bet Frēdriksons nekad nespētu uzreiz pateikt tik daudz.

Tagad, viegli pamājis man ar vienu ausi, viņš gāja pa priekšu cauri mežam. Mēs apstājāmies pie Bizekļa kafijas kārbas. Frēdriksons izņēma ciedras koka svilpi ar zirni iekšā un divas reizes iesvilpās.

Acumirklī vāciņš atsprāga vaļā un Bizeklis izlēca ārā, ar acīmredzamu prieku piedrāzās pie mums, pīk­stēja un visvisādi izdarījās.

—    Labrīt! — tas kliedza. — Cik jauki! Vai tas ne­bija šodien, kad tev vajadzēja parādīt man lielo pār­steigumu?! Kas tev ir līdzi? Tāds gods priekš manis! Cik žēl, ka es vēl neesmu paguvis uzkopt kārbu…

—    Nekautrējies, — sacīja Frēdriksons. — Tas ir trollītis Mumins.

—       Labdien! Esi sveicināts! — sauca Bizeklis.

—    Es tūdaļ būšu atpakaļ… Atvainojiet tikai acumir­kli, man jāpaņem līdzi dažas mantas…

Un tas nozuda savā kārbā, kur mēs dzirdējām to gaužām briesmīgi meklējamies un rakņājamies. Pēc brīža tas atkal iznāca ārā ar finiera kastīti padusē, un mēs visi turpinājām ceļu cauri mežam.

—     Brāļa bērns, — Frēdriksons piepeši iejautājās.

—    Vai tu māki gleznot?

—    Un kā vēl! — izsaucās Bizeklis. — Reiz es uz­zīmēju visiem saviem brālēniem un māsīcām galda kartes! Katram vienam bija īpaša karte! Varbūt tev vajadzēja luksus zīmējumu ar glancētiem izgaismoju­miem? Vai ar domugraudiem? Piedod, bet kas tev ir vajadzīgs? Vai tam ir kāds sakars ar tavu pārsteigumu?

—    Tas ir noslēpums, — Frēdriksons atbildēja.

Nu Bizeklis bija tik uzbudināts, ka lēkāja ar abām

kājām, aukla ap finiera kastīti atrisa un sūnās izbira visa viņa personiskā mantība, piemēram, vara spirāles, zeķtura gumija, veltņi caurumsitim, auskari, dubult- kontakti, kārbas, žāvētas vardes, siera ēveles, cigarešu gali, liels skaits pogu un, starp citu, patentatslēga mi­nerālūdens pudelēm.

—    Tā ja, tā ja, — Frēdriksons nomierinoši sacīja un visu atkal savāca.

—    Man reiz bija dikti laba aukla, bet tā pazuda! Piedod! — Bizeklis sacīja.

Tad, izņēmis no kabatas virves galu, Frēdriksons apsēja ar to finiera kārbu. Pēc tam viņi atkal gāja tālāk. No Frēdriksona ausīm es varēju nomanīt, ka viņš ir pilns slepena saspringuma. Beidzot viņš apstā­jās pie lazdu pudura, pagriezās un nopietni mūsos nolūkojās.

—     Vai tev tur iekšā ir pārsteigums? — Bizeklis godbijīgi čukstēja.

Frēdriksons pamāja. Mēs svinīgi ielīdām lazdu pudurī un iznācām ārā norā. Noras vidū stāvēja laiva, liela laiva!

Tā bija plata un stingra — kā Frēdriksons pats, tikpat droša un pati par sevi saprotama. Es nekā ne­zināju par laivām, bet man radās tūlītēja un spēcīga sajūta, sacīsim, par laivas ideju; mana piedzīvojumu meklētāja sirds sāka dauzīties, un es saodu sava veida brīvību. Gara acīm es vienlaikus redzēju, kā Frēdrik­sons bija izsapņojis šo laivu, plānojis un zīmējis to, es redzēju katru rītu viņu ejam uz savu noru, lai to bū­vētu. Viņš būs to darījis šausmīgi ilgi. Bet par savu laivu nevienam nebija stāstījis, pat Bizeklim ne. Pie­peši es kļuvu melanholisks. Vārgā balsī es ievaicājos:

—     Kā to sauc?

—Jūras orķestris, — Frēdriksons atbildēja. — Tāds ir mana pazudušā brāļa dzejoļu krājuma nosaukums. Laiva būs ultramarīna krāsā.

—    Vai drīkstu to nokrāsot? Vai drīkstēšu? — Bi­zeklis čukstēja. — Vai tā ir tiesa? Vai tu zvēri pie savas astes? Piedod, bet vai es drīkstu nokrāsot visu laivu? Vai tev patīk sarkanā krāsa?

Pamājis ar galvu, Frēdriksons teica:

—    Tikai piesargi ūdens līniju.

—     Man ir liela kārba ar sarkano krāsu! — svēt­laimīgs iesaucās Bizeklis. — Un maza burciņa ar ultra­marīnu!… Kāda laime! Cik interesanti! Tagad es do­šos mājās, pagatavošu jums brokastis un uzkopšu

kārbu… — un Frēdriksona brāļa bērns aizdieba, ūsām

> 7

trīcot aiz uzbudinājuma.

Palūkojies uz laivu, es sacīju:

—    Tu gan proti.

Tad Frēdriksons sāka runāt. Viņš runāja milzum daudz, un viss teiktais bija tikai par laivas konstrukciju. Paņēmis papīru un pildspalvu, viņš parādīja man, kā ir jāgriežas ūdens ratam. Es diez ko daudz nesapratu,

bet aptvēru, ka viņš ir noraizējies. Tam varbūt bija sakars ar propelleru.

Lai vai kā iejuties, es tomēr nespēju iedziļināties viņa problēmā — ak, neraugoties uz visu, ir tikai da­žas jomas, kur mana apdāvinātība nav tik liela, kā varētu gaidīt — viena no tām ir mehānika.

Bet laivas vidū slējās mazs namiņš ar smailu jumtu, kas modināja manu dzīvīgo interesi.

—   Vai tu dzīvo tai namiņā? — es jautāju. — Mu- mintroļļiem tas izskatās pēc paviljona.

—   Navigācijas kabīnē, — ar zināmu nepatiku sacīja Frēdriksons.

Es iegrimu domās. Manai gaumei namiņš bija pār­lieku lietišķs. Logu apmales varēja būt izveidotas ar lielāku fantāziju. Uz komandtiltiņa pašā reizē būtu bijusi viegla balustrāde ar izzāģētu jūras motīvu. Un jumtu būtu vajadzējis izgreznot ar uzgali, ko varbūt varēja apzeltīt …

Es atvēru durvis. Uz grīdas kaut kas gulēja pats zem savas cepures.

—    Vai tas ir kāds paziņa? — es pārsteigts jautāju.

Frēdriksons ieskatījās.

—    Juksars, — viņš teica.

Es nolūkojos Juksarā. Viņš radīja

paviršu un maigu, turpat vai gaiši brūnu iespaidu. Cepure bija ļoti veca un rotāta ar novītušām puķēm. Radās sajūta, ka Juksars ilgu laiku nav mazgājies un nav #

—                                             j -•• i -. Frēdriksona

ari domājis to darīt. paodušais brālis

To pašu mirkli atdrāžas Bizeklis un iekliedzās:

—     Ēdiens ir gatavs!

Juksars pamodās un izstaipījās, uz mata kā kaķis.

—     Hup, hef, — viņš noteica un nožāvājās.

—              Piedod, bet ko tu dari Frēdriksona laivā? — draudīgi jautāja Bizeklis. — Vai tu neredzēji uzrakstu, ka ieeja aizliegta?!

—              Kā nu ne, — patīkamā balsī attrauca Juksars. — Tieši tāpēc.

Tas bija gadījums, kas skaidri norādīja Juksara rak­sturu. Vienīgais, kas spēja viņu atmodināt no miegai­nās kaķa dzīves, bija uzraksts, kas viņam kaut ko aiz­liedz, — aizslēgtas durvis, mūris — un, ja viņš ierau­dzīja parka sargu, viņa ūsas sāka drebēt un varēja sa­gaidīt sazin ko. Pa starpām, kā jau teikts, viņš gulēja, ēda vai sapņoja. Manis aprakstītajā gadījumā Juksars galvenokārt bija noskaņots uz ēdienu. Mēs tātad de­vāmies atpakaļ uz Bizekļa kārbu, kur uz stipri nodel­dēta šaha galdiņa gulēja atdzisusi omlete.

—    Man no rīta bija ļoti labs pudiņš, — Bizeklis skaidroja. — Bet tas, liekas, ir pazudis. Šī ir tā dēvētā ātrā omlete!

Mums pasniedza to uz kārbas vāka, un Bizeklis sa­springtās gaidās blenza uz mums, kamēr mēs sākām ēst. Frēdriksons košļāja ilgi un ar acīm redzamām pū­lēm un izskatījās savāds. Beidzot viņš ierunājās:

—     Brāļa bērns, kaut kas ciets.

—    Ciets?! — iekliedzās Bizeklis. — Tas būs kaut kas no manas kolekcijas… Spļauj to ārā! Spļauj to ārā!

Frēdriksons izspļāva uz savas kārbas vāka divas mel­nas un ērkškainas lietas.

—   Vai tu vari mani atvainot? — izsaucās vina brāļa bērns. — Tie ir tikai mani zobrati. Cik labi, ka tu tos nenorij i!

Bet Frēdriksons neatbildēja, tikai ilgi un sagrum- botu pieri blenza izplatījumā. Tad Bizeklis sāka rau­dāt.

—   Pamēģini piedot savam brāļadēlam, — sacīja Juk­sars. — Tu taču redzi, cik bēdīgi tas ir.

—   Piedot? — izsaucās Frēdriksons. — Gluži otrā­di! — Viņš paņēma papīru un pildspalvu un parādīja mums, kur zobrati būtu jānovieto, lai liktu griezties

propellerim un ūdens­ratam. Šādi Frēdriksons uzzīmēja (es ceru, ka jūs saprotat, ko viņš ar to domāja).

Bet Bizeklis iesaucās:

—            Ai, vai tas ir iespējams! Padomā, ka mani zobrati ir nepieciešami tavam atklājumam!

Mēs nobeidzām maltīti pacilātā noskaņā.

Frēdriksona brāļa bērnu šis notikums tik loti ie-

> f

dvesmoja, ka viņš apsējās savu vislielāko priekšautu un, nezaudējot ne minūti, sāka krāsot Jūras orķestri sarkanu. Viņš krāsoja no visa spēka, un upes laiva tapa sarkana un zeme tapa sarkana, un, starp citu, arī laba tiesa no lazdu pudura, un kaut ko tik sarkanu kā Bizekli es visā savā mūžā neesmu redzējis. Bet laivas nosaukums tika uzkrāsots ultramarīna krāsā.

Kad viss bija gatavs, Frēdriksons ieradās paska­tīties.

—              Vai tas nav skaists? — Bizeklis nervozi iejau­tājās. — Es krāsoju ļoti nopietni! Es šai darbā esmu ielicis pats sevi!

—            Tas ir redzams, — piekrita Frēdriksons, aplūko­dams savu sarkano brāļa bērnu. Viņš skatījās uz līko ūdens līniju un novilka:

—             Hm. — Pēc tam, paskatījies uz upes laivu, viņš noteica: — Hm, hm.

r

—     Vai esmu uzrakstījis aplam? — ievaicājās Bi-

zeklis. — Saki kaut ko, citādi es atkal sākšu raudāt! Piedod! Jūras orķestris ir ļoti grūts vārds!

—J-u-r-a-s o-r-ķ-e-s-t-r-i-s, — Frēdriksons lasīja. Brīdi padomājis, viņš teica: — Nomierinies. Derēs.

Bizeklis aiz atvieglojuma nopūtās un ar pāri pali­kušo krāsu aiztraucās nokrāsot savu māju.

Vakarā Frēdriksons pārlūkoja strautā savu tīklu. Spriediet par mūsu pārsteigumu, kad mēs tīklā atra­dām mazu kompasmājiņu! Un tās iekšienē aneroīda barometru! Es nekad neesmu pārstājis brīnīties par šo vienreizējo atradumu.

Aiztaisījis burtnīcu, tētis gaidu pilns lūkojās savos klausītājos.

—     Ko jūs teiksiet? — viņš jautāja.

—   Man liekas, ka tā būs šausmīgi laba grāmata, — trollītis Mumins nopietns atbildēja. Viņš gulēja uz muguras ceriņu lapenē un skatījās uz kamenēm, — bija silts un gluži bez vēja.

—    Bet labu tiesu tu gan esi vienkārši izdomājis, — sacīja Snifs.

—    Zināms, ka ne, — izsaucās Mumintētis. — To­laik patiešām notika lielas lietas! Ikviens vārds ir pa­tiess! Saprotams, šis un tas jau var būt maķenīt pastip­rināts šur un tur…

—    Es prātoju, — sacīja Snifs. — Es prātoju, diez kur palika tēta kolekcija.

—     Kāda kolekcija? — iejautājās Mumintētis.

—     Mana tēta pogu kolekcija, — atkārtoja Snifs. — Vai Bizeklis varbūt nebija mans tētis?

—     Kā nu ne, — sacīja Mumintētis.

—    Nu, un tagad es prātoju, diez kur nokļuva viņa dārgā kolekcija. Man būtu vajadzējis to mantot, — norādīja Snifs.

—     Hup, hef, kā mēdza teikt mans tētis, — teica Susuriņš. — Kāpēc tu tik maz raksti par Juksaru? Kur viņš atrodas tagad?

—    Ar tētiem jau nekad tā noteikti nevar zināt, — Mumintētis ar nenoteiktu žestu paskaidroja. — Viņi nāk un iet… Visādā ziņā, rakstot par viņiem, es esmu pataupījis viņus nākamām paaudzēm.

Snifs nošņaukājās.

—   Arī Juksaram nepatika parka sargi, — Susuriņš domīgs sacīja. — Jau tas vien …

Viņi izstiepa kājas zālē un saules gaismā aizvēra acis. Bija jauki un miegaini.

—   Tēti, — ierunājās trollītis Mumins. — Vai tolaik patiesi runāja tik nedabiski? Spriediet par manu pārstei­gumu un viest prieku, un manas gara acis, un tamlīdzīgi.

—   Tas it nemaz nav nedabiski, — tētis sadusmots atteica. — Vai tu domā, ka tad, kad sacer, var runāt pavirši?!

—   Jā, bet dažreiz tu to dari, — viņa dēls iebilda.

—     Un Bizeklim tu ļauj runāt parasti.

—    Ek, — novilka tētis. — Tas ir vietējs iekrāso- jums. Starp citu, ir liela atšķirība, ko stāsta par lietām un ko par tām domā, es gribu teikt — pārdomas vai apraksts taču ir kaut kas gluži cits nekā tas, kad runā, un turklāt tam visam ir klāt jūtas. Man liekas… — tētis apklusa un noraizējies sāka šķirstīt memuārus.

—    Vai jūs uzskatāt, ka esmu lietojis neparastus vār­dus? — viņš jautāja.

—   Tas jau nekas, — sacīja trollītis Mumins. — Tas taču bija tik ļoti sen, un var jau gandrīz uzminēt, ko tu gribi teikt. Vai tu esi vēl uzrakstījis?

—     Vēl ne, — tētis atbildēja. — Bet tagad būs saistoši. Es drīz būšu ticis līdz drontam Edvardam un Morrai. Kur ir mana memuāru pildspalva?

—    Te, — sacīja Susuriņš. — Paklau, un uzraksti vairāk par Juksaru. Neko neizlaid!

Pamajis ar galvu, trollīša Mumina tētis nolika burt­nīcu zālē un rakstīja tālāk.

Ap šo laiku man deguns j)irmo reizi parādīja, ka galdnieka darbs man patīk. Šī īpašā apdāvinātība būs bijusi iedzimta, man, tā sacīt, tas bija ķepās. Pirmā talanta pārbaude bija pieticīga. Kuģu būvētavā es izraudzījos iepriecinošu koka gabaliņu, atradu nazi un sāku griezt lepno greznuma uzgali, kam vēlāk vajadzēja rotāt navigācijas kabīnes jumtu. Tam bija sīpola forma, un tas bija klāts ar grezni sakārtotām zivju zvīņām.

Frēdriksons diemžēl neko daudz neteica par šo svarīgo detaļu laivas iekārtojumā, viņš nespēja domāt ne par ko citu kā vien par laivas ielaišanu ūdenī.

Juras orķestris bija gatavs startam. Burvīga uzlūkojot un spīdoši sarkana saulē laiva gulēja uz saviem četriem gumijas riteņiem (kam vajadzēs viņu glābt no viltī­giem smilšu sēkļiem), un Frēdriksons bija iegādājies kapteiņa cepuri ar zelta auklām. Viņš palīda zem laivas un raizējās. Es dzirdēju viņu murminām:

—    Viņa ir iesēdusies. Tā jau es domāju. Sitais būs nepatīkami. — Frēdriksons runāja neparasti daudz, rāpodams ap Juras orķestri, par zīmi, ka viņš ir no­pietni nobažījies.

—     Ak tā, tad nu atkal būs došanās ceļā, — teica Juksars un nožāvājās. — Hup, hef! Kādu kņadu jūs esat sacēluši! Maināt un pārvietojat, un bizojat riņķī no rīta līdz vakaram. Tik aktīvam būt ir bīstami. Var kļūt nomākts, jau iedomājoties vien par visiem, kas strādā un noņemas, un kas no tā visa iznāks. Man bija radinieks, kas mācījās trigonometriju, līdz viņa ūsas nokarājās, un, kad viņš bija visu iemācījies, ieradās Morra un viņu apēda. Jā, un tur viņš gulēja Morras vēderā ar visu savu gudrību.

Juksara izteikumi neviļus novirza domas uz Susuri- ņu, kas vēlāk sekos tādai pašai laiskuma zvaigznei. Susuriņa noslēpumainais tētis nekad neraizējās par to, kas bija patiešām raižraižu vērts, un viņam pat nerūpēja palikt nākamo paaudžu atmiņā (tur viņš, kā jau teikts, arī nebūtu nokļuvis, ja vien es viņu nebūtu ietvēris savos memuāros). Lai būtu kā būdams, Juk­sars atkal nožāvājās un apvaicājās:

—    Kad mēs startēsim? Hup, hef.

—    Vai tu arī dosies līdzi?! — es jautāju.

—     Saprotams, — Juksars pārsteigts atbildēja.

—   Ja nu jūs man piedotu, — sacīja Bizeklis, — tad nu ir tā, ka es arī esmu domājis ko līdzīgu… Es vairs ilgāk nevaru dzīvot kafijas kārbā!

—    Kā tā? — es jautāju.

—    Šitā sarkanā krāsa uz skārda nežūst! — Bizeklis skaidroja. — Piedodiet! Man tā tek ēdienā, gultā un ūsās… Frēdrikson, es palikšu traks, es palikšu traks!

—    Nepaliec vis. Labāk sakravājies, — Frēdriksons ieteica.

—   Ai! — iesaucās vina brāļa bērns. — Tavu likteni,

> i '

cik man daudz jādomā! Tik garš brauciens… gluži jauna dzīve… — Un Bizeklis drāzās prom tā, ka krāsa šļakstēja vien.

Pēc manām domām, mūsu apkalpe ne tuvu nebija uzticama.

Bet Juras orķestris joprojām bija iestrēdzis, gumijas riteņi bija dziļi ieurbušies zemē un laiva nekustējās ne par sprīdi. Mēs izrakām visu kuģu būvētavu (tātad noru), bet tas nelīdzēja. Frēdriksons apsēdās, ar ķepām saķēris galvu.

—    Mīļais, nesēro tik drausmīgi, — es sacīju.

—    Es nesēroju. Es domāju, — Frēdriksons atbil­dēja. — Laiva ir iestrēgusi. To nevar iedabūt upē. Tad upe ir jāpiedabū pie laivas. Kā? Ar jaunu upes gultni. Kā? Ar aizdainbējumu. Kā? Sametot akmeņus…

—     Kā? — es bezpalīdzīgi turpināju.

—     Nē! — Frēdriksons piepeši iesaucās ar tādu spēku, ka es palēcos gaisā. — Dronts Edvards. Viņam būs jāiemetas upē.

—    Vai viņam ir tik liela aste? — es jautāju.

—   Vēl lielāka, — Frēdriksons īsi atbildēja. — Vai tev ir kalendārs?

—    Nav, — es atbildēju un aizvien vairāk uzbudi­nājos.

—   Aizvakar bija zirņu zupa. Tātad viņam šodien ir peldēšanās sestdiena, — prātoja Frēdriksons. — Labi. Pasteidzies!

—   Vai viņi, tie dronti, ir dusmīgi? — es piesardzīgi apvaicājos, kamēr mēs gājām lejup uz upes malu.

—   Jā, — Frēdriksons atbildēja. — Bet uzkāpj kā­dam virsū tikai aiz pārskatīšanās. Raud vēl nedēļu pēc tam. Apmaksā arī bēres.

—    Ja jau esi saplacināts, tad diez kāds mierinā­jums tas nav, — es nomurmināju un sajutos ļoti drosmīgs.

Es jums jautāju, mīļie lasītāji, vai tā ir kāda māksla būt drosmīgam, ja nejūti baiļu?

Piepeši Frēdriksons apstājās un sacīja:

—     Seit.

—    Kur? — es brīnļjos. — Vai viņš dzīvo šai tornī?

—  Tā ir viņa kāja, — paskaidroja Frēdriksons. — Klu­su, jo nu es kliegšu. — Pēc tam viņš kliedza no visa spēka: — Hallo, tur augšā! Frēdriksons te lejā! Kur Edvards šodien peldēsies?

Un pērkona grāviens kaut kur no augšas atbildēja:

—   Jūrā, kā parasts, tu, smilšu blusa!

—   Peldies upē! Tur ir smilšu gultne! Jauka un mīk­sta! — Frēdriksons auroja.

—     Meli un krāpšana, — sacīja dronts Edvards. — Ikviens ķipars jau ir uzzinājis, ka tā pārmorrojusies upe ir trakoti pilna ar akmeņiem!

—    Nē! Smilšu gultne! — kliedza Frēdriksons.

Brīdi murminājis pie sevis, dronts beidzot teica:

—   Labi. Es peldēšos tavā pārmorrotajā upē. Pavir­zies, mana rocība neatļauj rīkot vēl kādas bēres. Un ja tu mani piemānīsi, utubunga tāds, tad pats par to samaksāsi! Tu zini, cik man ir jūtīgas pēdas. Nemaz jau nerunājot par pēcpusi!

Frēdriksons pačukstēja vienu vienīgu vārdu: "skrien".

Un mēs skrējām. Nekad visā savā mūžā es neesmu skrējis tik ātri, visu laiku iztēlodamies, kā dronts Ed­vards nosēdina savu milzīgo pēcpusi uz asajiem akme­ņiem, un viņa milzīgo niknumu un gigantisko upes vilni, kuru viņš, neapšaubāmi, sacels, un viss beidzot būs tik liels un bīstams, ka es uzskatīju: cerību vairs nav nekādu.

Piepeši — kauciens, kas lika matiem pakausī saslieties stāvus! Un tagad — drausmīga duna! Upes vilnis traucās cauri mežam …

— Uz klāja! — kliedza Frēdriksons.

Mēs drāzāmies uz kuģu būvētavu, upes vilnim šļā­cot uz papēžiem, tik tikko pārcēlām astes pār reliņiem, paklupām pret Juksaru, kas aizmidzis gulēja uz klāja, un tad visu noslīcināja šņācošas baltas putas. Juras orķestris stāvēja uz deguna, — laiva aiz pārbīļa krak- šķēja un vaidēja.

Bet nākamajā mirklī lepnais kuģis izslējās no sū­nām, pacēlās gaisā un uzņēma ātrumu cauri mežam.

Ūdens spārni iekustējās, propelleris priecīgi rotēja — mūsu zobrati strādāja! Ar stingru ķepu satvēris stūri, Frēdriksons stūrēja mūs ārā cauri koku stumbriem.

Tā bija nepārspējama ūdenī ielaišana! Pār klāju lija puķu un lapu lietus, un, kā greznots uz svētkiem, Juras orķestris lēca savu pēdējo triumfējošo lēcienu lejā uz upi. Ar jautru plakšķi laiva iestūrēja taisni upes gultnē.

—    Skaties, kur grunts! — sauca Frēdriksons (proti, viņš gribēja uzbraukt uz grunts, lai pārbaudītu viru konstrukciju). Es dedzīgs lūkojos pār upi, bet nespēju saskatīt neko citu kā vien sarkanu kārbu, kas šūpojās kādu gabaliņu priekšā.

—     Diez kas tā par kārbu, — es noteicu.

—   Tā man kaut ko atgādina, — piezīmēja Juksars. — Mani neizbrīnītu, ja tā saturētu sevī kādu zināmo Bizekli.

Pagriezies pret Frēdriksonu, es teicu:

—    Tu aizmirsi savu brāļa bērnu!

>

—   Jā, kā es to varēju, — noteica Frēdriksons.

Tagad mēs ieraudzījām no kārbas paslejainies ārā

Bizekļa sarkano, slapjo seju. Bizeklis plātījās ar rokām un rādīja zobus, un aiz uzbudinājuma bija gatavs vai nožņaugties ar savu šalli.

Mēs ar Juksaru noliecāmies pār reliņiem un satvē­rām kafijas kārbu. Tā joprojām bija gaužām ķēpīga no sarkanās krāsas un pasmaga.

—     Sargies, klājs, — Frēdriksons sacīja, kad mēs uzslidinājām kārbu uz klāja. — Kā tu jūties, mīļais brāļa bērns?

—      Es palikšu traks! — sauca Bizeklis. — Pado­mājiet tik! Upes viļņi tieši pašā kravāšanās reizē… Viss juku jukām! Es esmu pazaudējis savu labāko logu krampi un varbūt arī pīpes tīrītāju! Mani nervi un manas mantas ir viss juku jukām… Tavu likteni!

Un Bizeklis ar zināmu apmierinājumu, saskaņā ar jaunu sistēmu, sāka pārkārtot savai pogu kolekciju, kamēr Juras orķestris, riteņus lēni plakšķinādams, slīdēja tālāk pa upi. Apsēdies līdzās Frēdriksonam, es sacīju:

—    Es nopietni ceru, ka mums nekad vairs nevaja­dzēs sastapt drontu Edvardu. Vai tu domā, ka viņš ir šausmīgi dusmīgs uz mums?

—     Diezgan, — atbildēja Frēdriksons.

TREŠĀ NODALA,

kurā es pierakstu savu pirmo slaveno glābšanas varoņdarbu un tā uztraucošās sekas, dažas domas, kā ari klintsāpšu izturēšanās veidti.

Zaļais, draudzīgais mežs pazuda. Viss kļuva liels un neparasts, un gar stāvajiem krastiem, maudami un šņākuļodami, klīda sveši, neglīti zvēri. Tā bija pa­tiešām laime, ka uz Juras orkesta klāja bija divas tik atbildības pilnas personas kā es un Frēdriksons. Juk­sars neko neņēma nopietni, un Bizekļa intereses ne­kad nesniedzās tālu ārpus kārbas. Mēs bijām novieto­juši to uz priekšklāja, kur tā pamazām sāka saulē žūt. Bet Bizekli pašu rnēs nekad nedabūjām īsti tīru, — tas uz visiem laikiem palika viegli iesārts.

Upes laiva lēnītēm plakšķināja uz priekšu, manis apzeltītā uzgaļa greznota. Saprotams, Frēdriksonam uz kuģa bija zelta krāsa, es būtu izbrīnījies, ja viņš nebūtu iegādājies šo svarīgo sastāvdaļu.

Pa lielākai daļai es mēdzu sēdēt navigācijas kabīnē un lūkoties, kā garām slīd krasti ar visvisādu brīnumai- nību, mēdzu nedaudz piesist pie aneroīda barometra vai arī staigāt uz priekšu un atpakaļ pa komandtiltiņu un d®māt.

Jo sevišķi man patika iedomāties, kādu iespaidu es būtu atstājis uz Murmuli, ja viņa varētu mani redzēt kā dēkainu upes laivas līdzīpašnieku. Patiesību sakot, tā viņai arī vajadzēja!

Kādu vakaru mes iebraucam dziļa, vientuļā līcī

—     Man nepatīk šī līča izskats, — sacīja Juksars. — Tas izraisa manī Priekšnojautas.

—     Priekšnojautas! — neaprakstāmā tonī ieteicās Frēdriksons. — Brāļa bērns! Izmet enkuru!

—    Tūdaļ, nekavējoties! — iekliedzās Bizeklis un pārmeta pāri bortam lielu kastroli.

—    Vai tās bija mūsu pusdienas? — es jautāju.

—   Bēdīgi gan! — izsaucās Bizeklis. — Piedod! Ātru­mā ir tik viegli izdarīt aplam! Es tā uztraucos… Bet tā vietā jūs dabūsiet želeju — ja vien es to atradīšu…

Šis gadījums ļoti labi raksturoja bizekļus.

Bet Juksars stāvēja pie reliņiem un spulgām acīm vērās uz zemi. Krēsla ātri klājās pār kalnu korēm, kas līdzenos, vientulīgos viļņos aizvēlās uz apvārsni.

—    Nu, kā tad ir ar tavām priekšnojautām? — es jautāju.

—   Ciet klusu! — teica Juksars. — Es kaut ko dzir­dēju…

Es saspicēju ausis, bet saklausīju tikai vāju krasta vēju šalcam Juras orķestra takelāžā.

—    Tur nekā nav, — es teicu. — Nāc, iesim iekšā un aizdedzināsim petrolejas lampu.

—   Es atradu savu želeju! — iesaucās Bizeklis, izlēk- dams no kārbas ar bļodu ķepās.

Un tieši tobrīd mierīgo vakaru pāršķēla vientulīga skaņa, žēlabains un draudīgs kauciens, kas lika matiem uz ikviena pakauša sacelties stāvus. Bizeklis iekliedzās, un bļoda nokrita uz klāja.

—     Sitā ir Morra, — sacīja Juksars. — Un šonakt

vina dzied savu medību dziesmu.

—    Vai viņa prot peldēt? — es jautāju.

—    To neviens nezina, — Frēdriksons atbildēja.

Morra medīja kalnos. Viņas kauciens bija visvien­tuļākā skaņa, kādu es jebkad esmu dzirdējis. Skaņa kļuva aizvien vājāka, tad atkal tuvojās — un pazuda… Tas bija vēl šausmīgāk nekā, kad viņa bija klusa. Tad varēja iztēloties, kā viņas ēna lido pār zemi, gaismā, ko meta kāpjošais mēness.

Uz klāja bija auksts.

—     Skatieties! — sauca Juksars.

Kāds, skrienot uz visām četrām, drāzās lejā uz krast­malu un sāka šaudīties šurpu turpu gar ūdens malu.

—     Sito, — Frēdriksons drūmi teica, — apēdīs.

—    Ne jau nu Mumintroļļa acu priekšā! — es iz­saucos. — Es viņu izglābšu!

—    Tu nepagūsi, — iebilda Frēdriksons. Bet savu lēmumu es biju pieņēmis. Uzkāpis uz reliņiem, es sacīju:

—    Nekādi vainagi nerotā nezināma piedzīvojumu meklētāja kapu! Bet uzceliet man vismaz granīta pie­minas zīmi ar diviem raudošiem Murmuļiem! — To pateicis, es metos iekšā melnajā ūdenī un paniru zem Bizekļa katla dibena, kas noskanēja "bliukš", ar sparī­gu vēzienu izsviedu ārā gaļas sautējumu un peldēju uz krastu kā zibens, ar degunu stumdams kastroli sev pa priekšu.

—        Drosmi! — es saucu. — Te nāk trollītis Mumins! Kas šī ir par pasauli, kur Morras netraucētas var apēst visu, kas tām labpatikas?!

Augšā kalnu pusē nožvadzēja akmeņi… Morras medību dziesma apklusa, tagad bija dzirdama tikai karsta elsošana, tuvāk, tuvāk…

—     Kāp kastrolī! — es uzkliedzu nelaimīgajam.

Tas ielēca tieši kastrolī, kas iegrima līdz pašam

rokturim. Kāds tumsā taustījās pēc manas astes… es to parāvu prom… Hā! Slavens darbs! Vientuļš vei­kums! Es uzsāku vēsturisko bēgšanu uz Juras orķestri, kur dziļā saspringumā gaidīja mani draugi.

Izglābtais bija smags, ļoti smags.

Es peldēju pilnā spēkā, izmantodams ātri rotējošas astes vēzienus un ritmiskas kustības ar vēderu. Kā Mu- minvējš es lidoju pār ūdeni, ieslidinājos laivā, nokritu uz klāja un izmetu izglābto no kastroļa, kamēr Morra krastā vientuļa izkauca savu izsalkumu un niknumu (jo viņa neprata peldēt).

Bet Frēdriksons aizdedzināja petrolejas lampu, lai palūkotos, ko esmu izglābis.

Es esmu diezgan pārliecināts, ka šis acumirklis ir viens no visļaunākiem manā vētrainajā jaunībā. Jo man priekšā uz slapjā klāja sēdēja neviens cits kā — Murmule! Kā tolaik teica:

—     Pārējo ir viegli iztēloties!

Es biju izglābis Murmuli.

Pirmajā izbīlī es pacēlu asti četrdesmit piecu grā­du leņķī, bet atcerējos, ka esmu brīvs trollītis Mumins, un bezbēdīgi sacīju:

—      Hallo! Hopsā! Tas tik ir negaidīti! To gan neviens nebūtu varējis iedomāties!

—     Ko iedomāties? — Murmule vaicāja, izņem­dama no sava lietussarga gaļas sautējumu.

—     To, ka es tanti izglābšu, — es uztraukts at­bildēju. — Tas ir, ka tante tiks manis izglābta. Es gribēju teikt, vai tante saņēma manu atvadu vēstuli?

—    Es neesmu tava tante, — Murmule rezervēti sa­cīja. — Un neesmu saņēmusi arī nekādu vēstuli. Tu jau uz tās neuzlīmēji marku. Vai arī uzrakstīji nepa­reizu adresi. Vai arī aizmirsi to nosūtīt. Ja vien tu māki rakstīt…

Sakārtojusi savu cepuri, viņa visžēlīgi piebilda:

—     Bet peldēt tu māki.

—   Vai jūs pazīstat viens otru? —Juksars piesardzīgi ievaicājās.

—    Nē, — Murmule atbildēja. — Es esmu Mur­mules mātesmāsa. Kas te visu grīdu nolējis ar želeju?

Tu, ar tām ausīm, padod man lupatu, lai varu to satīrīt.

Frēdriksons (jo Murmule bija domājusi viņu) metās klāt ar Juksara pidžamu, un Murmules mātesmāsa sāka ar to berzt klāju.

— Es esmu dusmīga, — viņa paskaidroja. — Un

—     Vai es neteicu, ka man ir Priekšnojautas? — beidzot nomurmināja Juksars.

Tad Murmules mātesmāsa, pagriezusi savu neglīto degunu pret mums, sacīja:

—    Lai viņš apklust. Viņš ir par mazu, lai smēķētu. Viņam vajadzētu dzert pienu, tas ir veselīgi, un tad nav ne trīcošas ķepas, ne dzeltens deguns, ne kaila aste. Tā ir tīrā laime, ka jūs mani izglābāt. Nu šeit būs kārtība!

—    Paskatīšos aneroīdu barometru, — Frēdriksons žigli sacīja. Ielavījies navigācijas kabīnē, viņš aizvēra durvis.

Bet aneroīda barometrs aiz tīrā izbīļa bija nokri- ties par četrdesmit svītrām un uzdrošinājās atkal pa­celties tikai pēc atgadījuma ar klintsāpšiem. Bet par to es pastāstīšu vēlāk.

Pagaidām mums nebija nekādu cerību, ka spēsim izvairīties no pārbaudījuma, un es esmu pārliecināts, ka neviens no mums to nebija pelnījis.

—   Tā gan, tik tālu esmu ticis, — savā parastajā balsī sacīja trollīša Mumina tētis un pacēla acis no me­muāriem.

—    Vai zini ko, — ieteicās trollītis Mumins, — es sāku pierast, ka tu pēkšņi izdomā savādus pavērsienus. Sitais kastrolis būs bijis milzīgi liels… Vai mēs būsim bagāti, kad grāmata būs gatava?

—    Šausmīgi bagāti, — Mumintētis nopietni teica.

—   Tad es domāju, ka mēs dalīsimies, — ierosināja Snifs. — Tu taču esi izmantojis manu tēti Bizekli kā grāmatas varoni?

—    Es visu laiku domāju, ka varonis ir Juksars, — ieteicās Susuriņš. — Padomā, tikai tagad uzzināt, kāds tev ir smalks tētis! Un ir tik patīkama sajūta, ka viņš ir līdzīgs man.

—   Jūsu veči ir tikai fons, — izsaucās trollītis Mu­mins, iesperdams Snifam zem verandas galda. —Jūs varat būt priecīgi, ka viņi vispār tajā ir!

—     Tu man iespēri! — Snifs iekliedzās saslietām ūsām.

—    Ko jūs darāt? — palūkojusies pa salona durvīm, jautāja trollīša Mumina māmiņa. — Vai esat par kaut ko noskumuši?

—   Tētis skaļi lasa par savu dzīvi, — paskaidroja trol­lītis Mumins (uzsvērdams vārdu savu).

—    Nu, kā jums liekas? — māmiņa jautāja.

—     Saistoši! — atbildēja viņas dēls.

—   Jā, vai nav tiesa, — māmiņa piekrita. — Tikai nelasi neko tādu, kas var bērniem radīt sliktu iespaidu par mums. Labāk saki — daudzpunkti, daudzpunkti. Vai vēlies savu pīpi?

—   Neļauj viņam smēķēt! — iekliedzās Snifs. — Mur­mules mātesmāsa saka, ka no tā trīc ķepas, paliek dzeltens deguns un kaila aste!

—Nu, nu, — trollīša Mumina māmiņa sacīja.

—    Viņš ir smēķējis visu savu mūžu un nav kļuvis ne drebelīgs, ne plikpaurains, ne dzeltens. Viss, kas ir patīkams, ir labs vēderam.

Un, aizdedzinājusi Mumintēta pīpi, viņa atvēra logu vakara vējiņam no jūras. Pēc tam svilpodama izgāja virtuvē, lai uzvārītu kafiju.

—     Kā jūs, ielaižot laivu jūrā, varējāt aizmirst Bi- zekli, — Snifs pārmetoši sacīja. — Vai viņš pēc tam jebkad ieviesa kārtību savā pogu kolekcijā?

—    Kā tad, daudzas reizes, — Mumintētis atbildēja.

—    Viņš visu laiku atrada jaunas pogu sistēmas. Kār- ' toja tās vai nu pēc krāsas vai lieluma, vai formas, vai materiāla, vai arī pēc tā, kura no tām vislabāk patika.

—     Fantastiski, — Snifs sapņaini sacīja.

—    Man visvairāk raizes dara tas, ka manam tētim pidžama bija pilna ar želeju, — sacīja Susuriņš. — Ko viņš pēc tam vilka mugurā?

—    Manu pidžamu, — sacīja trollīša Mumina tētis, izpūzdams pret griestiem lielus dūmus mākoņus.

Snifs žāvājās. — Vai neiesim pamedīt sikspār­ņus? — viņš ierosināja.

—     Iesim, — piekrita Susuriņš.

—     Paliec sveiks, tēti, — sacīja trollītis Mumins.

Trollīša Mumina tētis palika viens sēžam verandā.

Brīdi prātojis, viņš paņēma memuāru pildspalvu un turpināja rakstīt par savu jaunību.

Nākamā rītā Murmules mātesmāsa bija iznīcinošā noskaņojumā. Viņa mūs pamodināja pulksten sešos un žirgti taurēja:

—   Labrīt! Laprīt!! Labrīt!!! Tūlīt mēs ķersimies pie lietas! Vispirms neliela sacensība zeķu lāpīšanā (proti, esmu tās atradusi jūsu lādēs). Pēc tam kā atalgojums būs audzinošas rotaļas. Cik noderīgi! Un kāds mums šodien ir spēcinošs mājas ēdiens?

—     Kafija, — atbildēja Bizeklis.

—    Biezputra, — sacīja mātesmāsa. — Kafiju dzer tikai tad, kad ir vecs un drebošs.

—    Es pazinu kādu, kurš nomira no biezputras, — murmināja Juksars. — Viņam tā iesprūda kaldā, un viņš noslāpa.

—      Diez ko teiktu jūsu māmiņas un tēti, ja redzētu jūs dzeram kafiju, — teica Murmules mātesmāsa. — Viņi raudātu. Kā ir ar jūsu audzināšanu? Vai esat audzināti? Varbūt jau esat piedzimuši nelabojami?

—     Es esmu piedzimis zem gluži īpašām zvaigz­nēm, — es pamanījos pateikt. — Mani atrada ar sam­tu izklātā mazā gliemežvākā!

—    Es negribu tikt audzināts, — ļoti skaidri sacīja Frēdriksons. — Es esmu izgudrotājs. Es daru, ko gribu.

—     Piedodiet! — izsaucās Bizeklis. — Bet mans tētis un māmiņa it nemaz neraudās! Viņi pazuda lielajā uzkopšanas reizē!

Juksars draudīgām kustībām piebāza savu pīpi.

—    Hā! — viņš noteica. — Man nepatīk rīkojumi. Tie man liek atcerēties kādu parka sargu.

Murmules mātesmāsa mūs ilgi nopētīja. Pēc tam viņa lēnām sacīja:

—    No šī brīža par jums rūpēšos es.

—    Mātesmāsa bez tā var iztikt! — mēs visi reizē kliedzām.

Bet, papurinājusi galvu, viņa izrunāja šausmīgos vārdus:

—    Tas ir mans nemurmulisks Pienākums. — Un nozuda laivas iekšienē, neapšaubāmi, lai izdomātu kaut ko audzinošu un peklīgu. Mēs palīdām zem saul- sargu nojumes laivas pakaļgalā un žēlojām cits citu.

—    Zvēru pie savas astes, ka nekad tumsā vairs ne­vienu neglābšu! — es izsaucos.

—      Nu jau ir par vēlu, — sacīja Juksars. — Šī mātesmāsa ir gatava uz sazin ko. Kādu dienu viņa pārmetīs pār bortu manu pīpi un pieliks mani pie darba! Nav taču nekādu robežu tam, ko viņa var pastrādāt!

—     Varbūt atgriezīsies Morra, — cerīgi čukstēja Bizeklis. — Vai arī kāds cits, kas būs tik labs un viņu apēdīs. Piedodiet! Vai tas bija neglīti teikts?

—       Bija, — sacīja Frēdriksons. Pēc brīža viņš nopietni piebilda: — Bet tajā kaut kas ir.

Mēs iegrimām klusumā un sevis žēlošanā.

—     Kaut es būtu jau liels! — es beidzot izsaucos.

—    Liels un slavens! Tad bez bēdu varētu tikt galā ar tādu mātesmāsu!

—     Kā top slavens? — jautāja Bizeklis.

—    Ak, tas jau ir diezgan viegli, — es atbildēju.

—    Dara tikai ko tādu, ko neviens cits nav iedomājies agrāk izdarīt… Vai kaut ko vecu dara pa jaunam…

—     Par piemēru, ko? — vaicāja juksars.

—   Taisa lidojošu upes laivu, — murmināja Frēdrik­sons, un vina mazās acis sāka mirdzēt izbrīna mirdzumā.

—    Es domāju, ka būt slavenam nav jautri, —Juk­sars skaidroja. — Varbūt iesākumā, bet pēc tam jau ir gluži parasta sajūta, un beidzot no tā metas nelabi. Tāpat kā braucot karuselī.

—     Kas tas tāds? — es jautāju.

—  Mašīna, — Frēdriksons dedzīgi atbildēja. — Zob­rati šķērsgriezumā funkcionē šādi. — Un viņš paņēma papīru un pildspalvu.

Frēdriksona dziļā padevība mašīnām bija fenomens, kas nekad nepārstāja mani izbrīnīt. Mašīnas viņu apbūra. Turpretī man tās liekas gandrīz vai baisas. Ūdensrats ir patīkams un saprotams, bet jau rāvējslē­dzējs ir kas tuvāks mašīnu pasaulei un dara mani viegli aizdomīgu. Juksars pazina kādu, kuram biksēs bija rāvējslēdzējs, un reiz tas iestrēga un to vairs ne­varēja atvilkt. Biedējoši!

Tieši tobrīd, kad biju nolēmis dalīties ar citiem savās pārdomās par rāvējslēdzējiem, mēs izdzirdām

loti savādu skanu.

Tā bija klusināta un dobja skaņa, kas likās nākam no attālas skārda caurules. Skaņas draudīgo raksturu nevarēja pārprast.

Frēdriksons palūkojās ārā no saules telts un izteica vienu vienīgu liktenīgu vārdu: klintsāpši\

Te varbūt vietā būtu daži paskaidrojoši vārdi (lie­lākoties jau katra saprātīga būtne var to pati uzzināt, bet tomēr). Kamēr mēs saules nojumē atguvāmies, Juras orķestris lēnām bija iepeldējis upes deltā, kuru apdzīvoja klintsāpši. Klintsāpsis ir sabiedriska būtne, kas neieredz vientulību. Zem upes gultnes viņš ar acu zobiem rok kanālus un tajos veido tīri patīkamas sa­biedrības. Klintsāpsim ir piesūcekņi, un tas atstāj aiz sevis ķēpīgas pēdas, kāpēc viņu gaužām aplami dažs labs dēvē par klintsķēpi vai klintsķepi.

Pa lielākai daļai viņš ir laipns, bet ne par ko nevar negrauzt un nekost visu, ko redz, jo sevišķi, ja viņš to nekad agrāk nav redzējis. Turklāt klintsāpsim piemīt viena apnicīga īpašība: gadās, ka viņš nokož kādam degunu, ja viņam tas liekas par lielu. Tāpēc mēs (viegli saprotamu iemeslu dēļ) bažījāmies, kā nu būs.

—      Paliec kārbā! — Frēdriksons uzsauca savam brāļa bērnam.

Juras orķestris gluži rāms gulēja klintsāpšiein pilnajā jūrā. Ar savām apaļajām, zilajām acīm tie mūs kārtīgi noskatīja, kamēr paši draudīgi māja ar vaigu bārdām un plekšķināja ūdeni.

—    Esiet tik laipni, pavirzieties, — sacīja Frēdrik­sons.

Bet klintsāpši tikai saspiedās ciešāk ap upes laivu, un pāris no viņiem ar savām piesūcekņu pēdām sāka rāpties augšā pa laivas malu. Kad pirmajam ģīmis jau bija pāri malai, no navigācijas kabīnes aizmugures iznāca Murmules mātesmāsa.

—     Kas par lietu?! — viņa sauca. — Kas tie par tipiem? Es absolūti nevaru pieļaut, ka tie nāk un traucē mūsu pamācošās rotaļas!

—    Nebaidi tos. Tie sadusmosies, — Frēdriksons sacīja.

—     Es esmu dusmīga! — kliedza Murmules mā­tesmāsa. — Prom! Prom! Taisieties, ka pazūdat! — Un viņa bija gatava belzt tuvākajam klintsāpsim pa galvu ar lietussargu.

Visi klintsāpši tūdaļ pavērsa acis pret Murmules mātesmāsu, un bija skaidrs, ka tie aplūko viņas de­gunu. Kad tie krietnu brīdi bija to aplūkojuši, tie atkal uzsāka savu klusināto kaucienu kā skārda cau­rulē. Pēc tam viss notika ļoti žigli.

Tūkstošiem klintsāpšu ņudzinājās pāri reliņiem. Mēs redzējām Murmules mātesmāsu zaudējam līdz­svaru, mežonīgi vēcināmies ar lietussargu un aizve­dam viņu prom uz dzīvo klintsāpšu paklāja muguras. Kliegdama viņa nogāzās pār reliņiem, un visa sabied­rība nozuda nezināmā liktenī.

Viss atkal bija kluss un mierpilns, un Juras orķestris plakšķinājās tālāk, it kā nekas nebūtu noticis.

—   Nuu? — jautāja Juksars. — Vai tu viņu neglābsi? Mana bruņniecība mudināja mani tūdaļ steigties

glābt mātesmāsu, bet mani nejēdzīgie un dabiskie instinkti uzskatīja, ka tas ir nevajadzīgi. Es nomurmi­nāju kaut ko, ka ir par vēlu. Starp citu, tā arī bija.

—    Ak tā, — Frēdriksons nedroši novilka.

—    Tur viņa aizgāja, — Juksars konstatēja.

—    Nepatīkams atgadījums, — es sacīju.

—     Piedodiet! Vai tā bija mana vaina? — Bizeklis atklāti pajautāja. — Es cerēju, ka kāds būs tik labs un

viņu apēdīs. Vai tas ir ļoti slikti, ka mēs ne druskas nesērojam?

Neviens neatbildēja.

Es jautāju jums, mīļie lasītāji, ko jūs būtu darījuši šai kutelīgajā situācijā?

Es taču jau vienu reizi biju izglābis mātesmāsu, un Morra ir patiešām ļaunāka par klintsāpsi, kas īstenībā ir diezgan laipns… Varbūt Murmulei tā bija tikai ne­liela pārmaiņa. Varbūt viņa ar mazu degunu izskatījās patīkamāka? Vai jūs arī tā nedomājat?

Lai vai kā, saule spīdēja un mēs berzām klāju (kas bija kļuvis pavisam lipīgs no klintsāpšu piesūcekņu pēdām) un dzērām milzīgus daudzumus labas, melnas, stipras kafijas. Juras orķestris slīdēja iekšā un ārā starp

simts reiz simts saliņām.

>

—    Tām nemaz nav gala, — es teicu. — Kur mēs nonāksim pēc tam?

—       Kaut kur… vai arī nekur īpaši, — atbildēja Juksars un piebāza savu pīpi. — Nu un tad? Mums taču šitā ir labi.

Es negribu noliegt, ka mums bija labi, bet es ilgojos tikt tālāk! Es gribēju, lai atgadītos kas jauns. Vienalga kas, kaut tikai tas atgadītos! (Izņemot, saprotams, murmuļus.)

Man bija drausmīga sajūta, ka visi lielie piedzī­vojumi nepārtraukti nomaina cits citu tur, kur manis nav, — pasakaini, krāsaini piedzīvojumi, kuri nekad vairs neatkārtosies. Man bija jāsteidzas, šausmīgi jāsteidzas! Tālu priekšgalā stāvot, es nepacietīgs lūkojos nākotne, vienlaikus apcerot piedzīvojumus, kurus biju paguvis savākt. Pagaidām tie bija septiņi:

1.    Raugieties, lai jūsu Muminbērni piedzimtu astro­loģiski piemērotā laikā, un sagādājiet tiem romantisku ienākšanu pasaulē! (Pozitīvs piemērs: mana apdāvinā­tība. Negatīvs piemērs: tirgus turza.)

2.     Ļaudis nekā negrib dzirdēt par murmuļiem, kad viņiem ir steiga. (Pozitīvs piemērs: Frēdriksons. Ne­gatīvs piemērs: ezis).

3.     Nekad nevar zināt, kas var iepeldēt tīklā! (Po­zitīvs piemērs: Frēdriksona kompasmājiņa.)

4.    Nekad nepārkrāsot mantas tikai tāpēc, ka ir pāri palikusi krāsa! (Negatīvs piemērs: Bizekļa kārba.)

5.     Nav vajadzības būt bīstamam, lai gan esi liels. (Pozitīvs piemērs: dronts Edvards.)

6.     Var būt ļoti drosmīgs, kaut arī ir maziņš. (Po­zitīvs piemērs: es.)

7.    Izvairieties glābt kādu nunsā! (Negatīvs piemērs: Murmules mātesmāsa.)

Kamēr es izprātoju šīs nozīmīgās patiesības, upes laiva stūrēja garām pēdējai saliņai un piepeši mana sirds ielēca kaklā, tur vai iestrēgdama, un es iekliedzos:

—     Frēdrikson! Priekšā jūra!

Beidzot kaut kas bija atgadījies. Taisni man priekšā gulēja mirdzoši zilā, piedzīvojumiem bagātā jūra.

—     Tā ir pārāk liela, — noteica Bizeklis un līda savā kārbā. — Piedodiet, bet man sāk sāpēt acis, un es nezinu, ko lai domāju!

Bet Juksars sauca:

—    Cik tā ir zila un mīksta! Brauksim taisni tur un tikai šūposimies, un nekad vairs nekur nenonāksim…

—    Kā baltais zalktis, — sacīja Frēdriksons.

—    Kas? — es jautāju.

—    Baltais zalktis, — Frēdriksons atkārtoja. — Tie tikai brauc un brauc… Nekad tiem nav miera.

—     Tur jau ir tā atšķirība, — Juksars apmierināts sacīja. — Manī ir milzīgs miers! Un man patīk gulēt. Baltie zalkši nekad neguļ, viņi to nespēj. Viņi arī nevar runāt, viņi tikai mēģina nokļūt pie apvāršņa.

—    Vai kādam no viņiem ir laimējies? — es jautāju un notrīsēju.

—    To neviens nezina, — atbildēja Juksars un pa­raustīja plecus.

Mēs noenkurojāmies klinšainā krastā. Vēl šodien man pār muguru skrien klusas trīsas, kad es pie sevis čukstu "mēs noenkurojāmies klinšainā krastā". Pirmo reizi mūžā es redzēju sarkanas klintis un caurspīdīgas medūzas, tos ērmotos baloniņus, kas elpo un kuru sirdis ir puķveidīgas.

Mēs devāmies krastā lasīt gliemežvākus.

Frēdriksons, protams, apgalvoja, ka viņš iet krastā, lai izpētītu enkura pamatu, bet man ir tāda nojauta, ka ari viņš slepenībā interesējās par gliemežvākiem. Starp klintīm mēs atradām ļoti mazas, noslēpušās smilšu piekrastes, un spriediet paši par Bizekļa prieku, kad viņš atklāja, ka ikviens akmentiņš ir pilnīgi gluds un apaļš kā bumba vai ola. Krājēja nepārspējamās laimes pārņemts, Bizeklis noņēma kastroli un tik la­sīja, lasīja un lasīja. Zem dzidrā, zaļā ūdens smilts bija savelta smalkos vilnīšos, un kalns bija silts no saules- gaismas. Nu aizgāja vējš un norimās, un nemaz vairs nebija apvāršņa, tikai liela, gaiša caurspīdība.

Pasaule tolaik bija tik liela, un tas, kas bija mazs, bija mazs ļoti patīkamā veidā — daudz patīkamākā nekā pašlaik, un derēja man daudz labāk. Ja vien jūs saprotat, ko es ar to domāju.

Tieši pašlaik man prātā iešaujas jauna doma, kas man šķiet svarīga. Tam, ka jūra pievelk, ir jābūt Mu- miniskai īpašībai, es ar apmierinājumu redzu to at­kārtojamies savā dēlā.

Bet, mīļie lasītāji, ievērojiet, ka mūsu sajūsmu modina drīzāk krastmala.

Jūras vidū apvārsnis normālam trollītim Muminam top maķenīt par garu. Mums vairāk patīk draudzīgi mainīgais un niķīgais, neparedzētais un savādais. Krast­mala, kas ir mazliet zemes un mazliet ūdens, saulriets, kas ir mazliet tumsas un mazliet gaismas, un pavasaris, kas ir mazliet vēsuma un mazliet siltuma.

Nu atkal uznāca krēsla. Tā izplētās ļoti lēnām un piesardzīgi, lai dotu dienai pietiekami daudz laika aiziet gulēt. Pār visām rietumu debesīm bija izmētāti mazi mākonīši kā sārta putukrējuma piciņas, un itin viss spoguļojās jūrā. Tā bija gluda spoguļjūra, kas it nemaz neizskatījās bīstama.

— Vai tu jebkad esi redzējis mākoni tuvumā? — es jautāju Frēdriksonam.

—     Esmu, — viņš atbildēja. — Grāmatā.

—    Es domāju, ka tie izskatās kā debessinanna, — piezīmēja Juksars.

Mēs sēdējām līdzās viens otram uz kalna. Patīkami oda pēc jūras aļģēm un pēc kaut kā, kas varbūt oda pēc jūras. Es jutos tik laimīgs un man nebija bail, ka laime pāries.

—    Vai tu jūties laimīgs? — es jautāju.

—    Te ir laba sajūta, — Frēdriksons nomurmināja un izskatījās nokaunējies (tad es zināju, ka viņš ir šausmīgi laimīgs).

Tieši tobrīd mēs ieraudzījām veselu flotili mazu laiviņu, kas devās uz jūru. Viegli kā tauriņi tās slīdēja uz priekšu pār saviem spoguļattēliem. Ik laiva bija pilna ar miermīlīgu sabiedrību, sīkām pelēkbaltām būtnēm, kas sēdēja cieši cita pie citas un blenza jūrā.

—    Baltie zalkši, — sacīja Frēdriksons. — Burā ar elektrību.

—     Baltie zalkši, — es uztraukts čukstēju. — Kas tikai brauc un brauc un nekad nenonāk galā…

—    Negaisa laikā viņi uzlādējas, — sacīja Frēdrik­sons. — Dedzina kā nātres.

—      Un tad viņi nododas uzdzīvei, — paskaidroja Juksars.

—    Uzdzīvei? — es jautāju un ieinteresējos. — Kā tā?

—    Es īsti nezinu, — Juksars sacīja. — Varbūt viņi nomīda cilvēku virtuves dārziņus un izdzer alu.

Mēs ilgi sēdējām un noskatījāmies pakaļ baltajiem zalkšiem, kas burāja uz apvārsni. Es jutu dīvainu patiku doties līdzi viņu noslēpumainajā braucienā un nodoties uzdzīvei. Bet par to es nekā neteicu.

—    Nu, tad rīt? — Juksars piepeši jautāja. — Vai brauksim tieši jūrā?

Frēdriksons palūkojās uz Juras orķestri.

—   Tā ir upes laiva, — viņš domīgi sacīja. — Iet ar ūdens riteņiem. Bez kādām burām…

—    Metīsim par šo lietu monētu, — teica Juksars un piecēlās. — Bizekli! Panāc uz brīdi šurp ar pogu!

Bizeklis kā lode izšāvās no krasta ūdens un sāka iztukšot uz kalna savas kabatas.

—     Ar vienu pogu pietiek, mīļais brāļa bērns, — sacīja Frēdriksons.

—      Bet lūdzu! — sajūsmināts izsaucās Bizeklis.

—     Vai tai jābūt ar diviem vai četriem caurumiem? No kaula, plīša, koka, stikla, metāla vai perlamutra? Vienkrāsainai, raibai, punktainai, svītrainai vai rūtai­nai? Apaļai, ieliektai, izliektai, plakanai, astoņstūra vai…

—      Ņem parasto bikšu pogu, — ieteica Juksars.

—   Tagad es metu. Labā puse uz augšu: mēs braucam jūrā. Kas iznāca?

—    Caurumi iznāca uz augšu, — skaidroja Bizeklis un piebāza degunu cieši pie pogas, lai spētu to krēslā saskatīt.

—     Ek, — es ieteicos. — Kā tā stāv?

Tobrīd Bizeklis pamāja ar ūsu, un poga ieslīdēja kalna spraugā.

—      Piedodiet! Tavu likteni! — izsaucās Bizeklis. — Vai gribat jaunu?

—    Nēe, — atbildēja Juksars. — Mest monētu var tikai vienu reizi. Lai lieta nokārtojas pati no sevis, jo man nāk miegs.

Mums bija sevišķi nepatīkama nakts uz klāja. Kad iebāzu kājas savā kojā, sega bija lipīga no sīrupveida masas. Durvju rokturi bija lipīgi, zobu birste un čī­bas — lipīgas, un Frēdriksona kuģa žurnālu gluži vienkārši nebija iespējams atvērt.

—     Brāļa bērns! — viņš teica. — Kā tu šodien te

> >

uzkopi?!

—    Piedodiet, — Bizeklis pārmetoši izsaucās. — Es itin nemaz neesmu uzkopis!

—     Tabaka pilna ar ķēpu, — murmināja Juksars, kam patika smēķēt gultā.

Tas viss patiešām bija ļoti mokoši. Tomēr mēs pamazām nomierinājāmies un saritinājāmies vismazāk lipīgās vietās. Bet visu nakti mūs traucēja savādas skaņas, kas, likās, nāca no kompasmājiņas.

Es pamodos no tā, ka kuģa zvans zvanīja neparasti un liktenīgi.

—     Celieties augšā! Celieties augšā un paskatie­ties! — pie durvīm kliedza Bizeklis. — Visur ūdens! Liels un tuksnesīgs! Un es krastā aizmirsu savu visla­bāko spalvu slaucītāju! Tagad nu mans mīļais spalvu slaucītājs tur guļ gaužām vientuļš…

Mēs izdrāzāmies uz klāja.

Juras orķestris īrās pār jūru, plakšķinādams ūdens­ratus, mierīgi un mērķtiecīgi un, kā man likās, ar zināmu slepenu sajūsmu.

Līdz pat šai dienai es neesmu spējis saprast, kā divi greizi zobrati var radīt šo posta darbu, ko, iespē­jams, var saprast plūstošā upē, bet jūrā tas liekas drīzāk mistisks. Bet mans spriedums, kā sacīt jāsaka, ir ne­noteikts. Ja balto zalkti var virzīt paša elektrība (ko dažs labs dēvē par ilgām vai nemieru), tad nevajadzētu brīnīties, ka laivai pietiek ar diviem zobratiem. Nu ja, tad es to arī tā atstāšu un pievērsīšos Frēdriksonam, kas ar sarauktu pieri aplūkoja savu pārdilušo enkura trosi.

—    Tagad es esmu dusmīgs, — viņš teica. — Ļoti dusmīgs. Dusmīgāks kā jebkad. Tā ir nograuztai

Mēs palūkojāmies viens otrā.

—     Tu zini, ka mani zobi ir šausmīgi mazi, — es sacīju.

—    Un es esmu pārlieku slinks, lai grauztu tik resnu trosi, — norādīja Juksars.

—    Tas nebiju es! — iekliedzās Bizeklis, kam nemaz nevajadzēja taisnoties. Tā vismaz domāja, jo neviens nekad nebija dzirdējis Bizekli mānāmies, pat ne par pogu krājuma lielumu (ievērības cienīgs fakts, ņemot vērā, ka tas bija īsts krājējs). Iespējams, ka bizekļiem ir pārāk vāja fantāzija.

To pašu mirkli mēs izdzirdām vieglu klepošanu un pagriezušies ieraudzījām ļoti mazu klintsāpsi, kas sēdēja un mirkšķināja acis zem saulessarga.

—   Ak tā, — ieteicās Frēdriksons. — Ak tā! — viņš uzsvērti atkārtoja.

—      Man taisās nākt jauni zobi, — kautrīgi pa­skaidroja mazais klintsāpsis. — Man gluži vienkārši kaut kas ir jāgrauž\

—      Bet kāpēc tieši enkura trose? — Frēdriksons jautāja.

—    Tā izskatījās tik veca, un es domāju, ka tas ne­būs nekas tāds, — atbildēja klintsāpsis.

—     Kāpēc tad tu paslēpies uz klāja? — es jautāju.

—    Es nezinu, — klintsāpsis vaļsirdīgi sacīja. — Man dažreiz iešaujas prātā idejas.

—     Un kur tu paslēpies? — Juksars brīnījās.

Tad klintsāpsis pārgudri atbildēja:

—Jūsu izcilajā Stēvedoringas kompasmājiņā (gluži pareizi, arī koinpasmājiņa bija lipīga).

—      Paklau, klintsāpsi, — es nobeidzu šo apbrī­nojamo sarunu. — Kā tu domā, ko teiks tava mamma, pamanījusi, ka esi aizbēdzis?

—    Viņa laikam raudās, — sacīja klintsāpsis.

CETURTĀ NODALA

kurā mans brauciens pa jūru sasniedz savu kulmināciju raženā vētras tēlojumā un tiek nobeigts ar drausmīgu pārsteigumu.

Tieši pāri jūrai gāja Juras orķestra vientulīgais ceļš. Dienas cita pēc citas šūpojās garām saulainas, mie­gainas un zilas. Jūras spoku bari skraidelēja krustu šķērsu gar kuģa priekšgalu, un ķīļūdenī mēs kaisījām rīsus ķiķinošu jūras jaunkundžu astei. Man patika daž­reiz nomainīt Frēdriksonu pie stūres, kad pār jūru laidās nakts. Mēness apspīdētais klājs, kas lēnām te cēlās, te krita manu acu priekšā, klusums un klīstošie viļņi, mākoņi un apvāršņa svinīgais aplis — tas viss sniedza patīkamu un apburošu sajūtu, ka tu esi draus­mīgi nozīmīgs un drausmīgi maziņš (un varbūt tomēr visnozīmīgākais).

Dažreiz es tumsā redzēju mirgojam Juksara pīpi, un, klusītēm atnācis uz pakaļgalu, viņš apsēdās man līdzās.

—    Piekriti man, ka ir jauki nekā nedarīt, — viņš kādu nakti sacīja, izdauzīdams pīpi pret reliņiem.

—    Bet mēs darām! — es atbildēju. — Es stūrēju. Un tu smēķē.

—     Kurp tad tu mūs stūrē? — jautāja Juksars.

—   Tā ir cita lieta, — es norādīju, jo jau toreiz man bija izteikti loģiska domāšana. — Mēs runājām par to, ka taisa lietas, nevis par to, ko dara vispār. Vai tev nu atkal ir Priekšnojautas? — es bažīgi piebildu.

—    Nēe, — Juksars nožāvājās. — Hup, hef. Man gluži vienalga, kurp mēs nonākam. Visas vietas ir labas. Pagaidām arlabunakti!

—     Sveiki, sveiki, — es sacīju.

Kad Frēdriksons rītausmā nomainīja mani pie stū­res, es, kā garāmejot, ieminējos par Juksara apbrīno­jamo un pilnīgo intereses trūkumu par apkārtni.

—   Hm, — teica Frēdriksons. — Varbūt viņam, tieši otrādi, viss rūp? Drusku mierīgi un ar mēru. Mēs raizējamies par vienu vienīgu lietu. Tu gribi par kaut ko tapt. Es gribu darīt. Mans brāļa bērns grib dabūt. Bet Juksars tikai dzīvo.

—     Ek, dzīvot! To taču var jebkurš, — es teicu.

—   Hm, — norūca Frēdriksons. Pēc tam viņš nozu- da, iegremdējies parastajā klusumā un piezīmju grā­matā, kurā zīmēja savādas mašīnu konstrukcijas, kas līdzinājās zirnekļu tīkliem un sikspārņiem.

Lai vai kā, Juksara nostāja man liekas tāda kā pa­virša, es domāju tas — tikai dzīvot. Dzīvo taču tik un tā! Kā es redzu, tad problēma ir, ka visu laiku visap­kārt ir milzum daudz svarīgu un nozīmīgu lietu, kuras būtu jāpiedzīvo un jāizdomā, un jāiekaro; ir papilnam iespēju, — ka mati pakausī slejas stāvus, kad par tām iedomājos! — un visa viducī sēžu es pats un, dabiski, esmu pats svarīgākais.

Tagad mani raizē, ka šo iespēju vairs nav tik daudz. Diez, no kā tas varētu būt atkarīgs? Visādā ziņā es joprojām sēžu viducī, un tas vienmēr ir mierinājums.

Vienalga, priekšpusdienā Bizeklis ierosināja, ka vajadzētu telegrafēt klintsāpša mammai.

—     Nav adreses. Nav telefona kantora, — teica Frēdriksons.

—   Nu protams, jā, — izsaucās Bizeklis. — Nē, cik es esmu dumjš! Piedodiet! — un viņš atkal ielīda kārbā un jutās nokaunējies.

—       Kas telegrāfa kantoris tāds ir? — jautāja klintsāpsis, kas kārbā dzīvoja kopā ar Bizekli. — Vai tas der ēšanai?

—    Nejautā man! — atbildēja Bizeklis. — Tas ir kaut kas liels un savāds. Aizsūta prom divas mazas zīmītes uz zemes otru pusi… un tur tās top par vār­diem!

—     Kā tās aizsūta? — jautāja klintsāpsis.

—    Pa gaisu! — Bizeklis nenoteikti paskaidroja un pamāja ar rokām. — Pa ceļam neviena pati nepazūd!

—    Ak tā, — novilka klintsāpsis un bija pārsteigts. Pēc tam viņš visu dienu sēdēja, grozīja kaklu un lū­kojās pēc telegrāfa zīmēm.

Ap pulksten trijiem klintsāpsis ieraudzīja lielu mā­koni. Tas nāca šurp ļoti zemu un bija krīta baltumā, villains un it nemaz neizskatījās dabisks.

—     Bilžu grāmatu mākonis, — Frēdriksons piezī­mēja.

—    Vai tu esi lasījis bilžu grāmatas? — es izbrīnīts jautāju.

—   Saprotams, — viņš atbildēja. — Tā saucās "Brau­ciens pāri Okeānam".

Mākonis slīdēja mums garām vēja pusē. Tas ap­stājās.

Un piepeši notika kaut kas diezgan neparasts, lai neteiktu — šausmīgs: mākonis pagriezās un sāka mums sekot!

—   Piedodiet, bet vai mākoņi ir draudzīgi? — bažīgi ievaicājās Bizeklis.

Neviens no mums nezināja par to nekā teikt. Tagad mākonis burāja mūsu ķīļūdenī, tas palielināja ātrumu, pārvēlās pāri reliņiem un mīksti nobūkšķēja uz klāja, kur visā pilnībā apraka Bizekļa kārbu. Pēc tam tas iekārtojās ērtāk, kratījās no vieniem reliņiem pie ot­riem, saguma, un es zvēru pie savas astes, ka nākamajā acumirklī šis dīvainais mākonis gluži vienkārši mūsu acu priekšā bija aizmidzis!

—   Vai tu agrāk esi ko tādu piedzīvojis? — es jau­tāju Frēdriksonam.

—   Nekad, — viņš noteikti un ar lielu nepatiku at­bildēja.

Klintsāpsis piegāja klāt, iekoda mākonī un paskaid­roja, ka tas garšojot kā mammas dzēšamgumija mājās.

—   Tas visādā ziņā ir mīksts, — sacīja Juksars. Viņš izurķēja sev piemērotu guļambedrīti, un mākonis tūdaļ sakļāvās ap viņu kā laipna dūnu sega. Acīmre­dzot mēs mākonim patikām.

Šī sevišķā parādība tomēr stipri apgrūtināja navigā­ciju.

Tai pašā dienā pirms saulrieta debesis sāka izskatī­ties savādas. Tās bija dzeltenas un nevis patīkami dzel­tenā krāsā, bet gan netīras un spokainas. Zemu virs apvāršņa ar draudīgi sarauktām uzacīm maršēja melni mākoni.

Mēs visi sēdējām saules teltī. Bizeklim un klintsāp­sim beidzot bija izdevies izdabūt ārā savu kārbu un aizvelt to uz priekšgalu, kur joprojām bija bezmā-

konains.

>

Jūra zem izplūdušās saules ripas turējās melni pelēka, un vējš bailīgi dziedāja vantīs. Jūras spoki un jūras jaunkundzes bija kā prom aizpūstas. Mēs jutā­mies nelāgā noskaņojumā.

Pavēries manī, Frēdriksons sacīja:

—     Paklau! Pārbaudi aneroīda barometru.

Es aizrāpoju pāri mūsu mākonim, un man laimējās atspiest vaļā navigācijas namiņa durvis. Spriediet paši par manām šausmām, kad es pamanīju, ka aneroīda barometra atzīme ir 670: viszemākā, kāda aneroīda barometram var būt!

Es jutu, ka man deguns kļūst stīvs no saspringuma, un nodomāju, ka nu es noteikti nobālēju… Kļuvu bāls kā drēbe vai pelnu pelēks. Cik interesanti! Žigli aizrāpies atkal uz pakaļgalu, es saucu:

—    Vai redzat, ka esmu bāls kā drēbe?

—      Es domāju, ka tu esi tāds kā parasti, — sacīja Juksars. — Ko tas rādīja?

—     670, — es atbildēju un, kā jau varat noprast, biju viegli aizvainots.

Mani vienmēr ir izbrīnījis tas, ka dramatiskas kul­minācijas kāda dzīvē tik bieži iztraucē ikdienišķas, gandrīz noniecinošas piezīmes. Kaut arī tās nav nelab­vēlīgu jūtu vadītas, tām tomēr raksturīga liela bezdo- mība. Mans ieskats ir tāds, ka pat šausmīgu situāciju vajag izmantot itin visu. Pa daļai vietējā kolorīta dēļ, par ko runāju iepriekš, pa daļai tāpēc, ka bailes iedve­sošā pastiprinājums bailes kaut kādā ziņā mazina. Turklāt ir patīkami atstāt iespaidu. Šīs domas Juk­sars, protams, nespēj aptvert. Bet saprašanas dāvanas jau nav vienlīdzīgi sadalītas, un kas gan es tāds esmu, ka man vajadzētu apšaubīt pat Juksara neskaidro lēmumu?

Tomēr Frēdriksons māja ar ausīm un ostīja vēju. Ar mīlestības pilnām raizēm viņš aplūkoja Juras or­ķestri. Pēc tam sacīja:

—    Viņa ir labi uzbūvēta. Viņa tiks galā. Lai Bizeklis un klintsāpsis dzīvojas pa kārbu un uzliek virsū vāku. Jo nu būs vētra.

—   Vai tu agrāk esi piedzīvojis vētru? — es piesar­dzīgi jautāju.

—   Kā nu ne, — atbildēja Frēdriksons. — Bilžu grā­matā "Brauciens pāri Okeānam." Lielāki viļņi par tiem tur nevar būt.

Un pēc tam nāca vētra, pēkšņi, kā jau to mēdz darīt visas īstas vētras. Juras orķestris pirmajā izbrīnā gandrīz vai zaudēja līdzsvaru, bet drīz vien šī izcilā upes laiva pārvaldīja situāciju un plakšķināja uz priekšu, cik vien labi mācēdama, cauri niknajai stihijai.

Saules nojumi atrāva nost kā lapu un aizplivināja pār jūru (tā bija jauka saules nojume. Es ceru, ka kāds to atrada un kļuva priecīgs). Bizekļa kārba bija pabrau­kuši zem reliņiem, un katru reizi, kad Juras orķestris ienira viļņu ielejā vai uzgrīļojās nākošā viļņa galotnē, gluži drausmīgi grabēja visas pogas, zeķu gumijas, konservu attaisāmie, naglas un stikla pērlītes. Bizeklis blāva, ka viņam ir nelabi, bet neviens no mums neko nevarēja darīt lietas labā. Mēs turējāmies cieši pie tā, kas bija pa rokai, un pārbijušies blenzām uz tumsto­šo jūru.

Saule bija nozudusi. Apvārsnis bija nozudis. Viss bija citāds, svešāds un naidīgs. Viļņu putas lidoja mums garām šņācošās mirgās, un pie reliņiem valdīja viens vienīgs melns, neaptverams haoss. Piepeši es ar iznīcību vēstījošu instinktu sapratu, ka nekā nezinu par jūru un par laivām. Es uzkliedzu Frēdriksonam, bet viņš mani nedzirdēja, es biju gluži viens un pa­mests, un tik neapšaubāmi dramatiskā kulminācijā nekur nebija rodama palīdzība. Mīļie lasītāji, man nebija itin nekādas vajadzības pastiprināt baiļu ie­dvešanu, gluži otrādi! Varbūt no šausmīgas situācijas vajag izmantot it visu tikai tad, kad ir skatītāji? Es žigli nolēmu labāk to pavājināt, es domāju: ja aizvēršu acis un izlikšos, ka nekas neesmu un neviens mani neatcerēsies, ka esmu, tad šitas te varbūt pāries… Īste­nībā šitam te nav nekāda sakara ar mani! Es te esmu iekļuvis tikai aiz pārpratuma… Un es aizvēru acis un iztaisījos maziņš, un sacīju atkal un atkal: tas nekas. Es esmu pavisam maziņš. Es sēžu Murmules dārza šūpolēs un drīz iešu iekšā, lai ēstu auzu pārslu putru…

— Paklau! — cauri vētrai auroja Frēdriksons. — Tie ir mazāki!

Es viņu nesapratu.

—    Mazaki! — viņš kliedza. — Daudz mazāki vilni nekā bilžu grāmatā!

Bet es nekad nebiju redzējis viļņus Frēdriksona bilžu grāmatā, tāpēc es vēl aizvien neatvēru acis un turējos pie Murmules dārza šūpolēm. Tas līdzēja. Faktiski jau pēc brīža es jutu, cik lēni šūpoles šūpojas uz priekšu un atpakaļ, vētra pazūd un nekas vairs nav bīstams. Tad es atvēru acis un sastapos ar neticamu skatu. Milzīgi baltu buru nests, Juras orķestris šūpojās augstu gaisā. Tālu lejā zem mums melniem, kūleņo­jošiem viļņiem turpinājās vētra. Bet tagad tā izskatījās pēc mazas rotaļu vētras, kas mūs neskāra.

—    Mēs lidojam! Mēs lidojam! — sauca Frēdrik­sons. Viņš stāvēja man līdzās pie reliņiem un blenza uz lielo balto balonu augšā takelāžā.

—     Kā tu dabūji augšā mākoni? — es jautāju.

—    Tas ietakelējās pats, — viņš atbildēja. — Lido­joša upes laiva…! — Un viņš iegrima domās.

Nakts lēnām kļuva gaišāka. Debesis tapa pelēkas, un bija ļoti auksts. Pamazām es aizmirsu, ka biju pū­lējies paslēpties Murmules dārza šūpolēs. Es atkal jutos pašpārliecināts un ziņkārīgs un sāku ilgoties pēc kafijas. Patiešām bija gaužām drausmīgi auksts. Es piesardzīgi pakratīju ķepas, pārbaudīju asti un ausis. Vētra neko nebija samaitājusi.

Arī Juksars bija palicis, viņš sēdēja aiz Bizekļa kār­bas un pūlējās aizdedzināt savu pīpi.

Bet Juras orķestris atradās skumīgā stāvoklī. Masts bija nolauzts. Ūdens riteņi pazuduši. Noplēstās vantis melanholiski plivinājās, un reliņi vairākās vietās bija ieliekti. Viss klājs bija pilns ar aļģēm, vraku gabaliem, glīvenēm un dažu labu paģībušu jūras spoku. Pats ļau­nākais bija tas, ka bija pazudis zelta uzgalis no na­vigācijas namiņa jumta.

Lēnām mūsu mākonis noplaka un upes laiva no­laidās uz jūras. Kad debesis austrumos kļuva sarka­nas, mēs šūpojāmies garajās pēcvētras viļņu šūpās, un Bizekļa kārbā es dzirdēju grabam pogas. Baltais bilžu grāmatas mākonis atkal bija aizmidzis starp reliņiem.

—      Mīļā apkalpe, — Frēdriksons svinīgi sacīja.

—    Mēs esam izgājuši no vētras. Izlaidiet no kārbas

manu brāļa bērnu!

>

Mēs noskrūvējām vāku, un parādījās Bizeklis, no­žēlojams un zaļu seju.

—     Visu pogu poga, — tas teica nogurušā balsī.

—      Ko es esmu nodarījis, ka man jājūtas tik slikti? Ak, kāda dzīve, kādas raizes, kādas grūtības… Tikai paskatieties uz manu kolekciju tur iekšā! Tavu likteni!

Arī klintsāpsis iznāca ārā, ostīja gaisu un šņaukājās.

Pēc tam viņš teica:

—     Es esmu izsalcis.

—    Piedodiet, — izsaucās Bizeklis. — Tikai iedo­māties vien par ēdiena gatavošanu…

—   Nomierinies, — es teicu. — Es uzvārīšu kafiju. Iedams uz priekšgalu, es pār saplosītajiem reli­ņiem uzmetu drošu skatu jūrai un nodomāju: tagad es par tevi tomēr zinu krietnu tiesu! Un par laivām!

Un mākoņiem! Nākamo reizi es nevēršu ciet acis un

neiztaisīšos maziņš!

Kad kafija bija gatava, pār pasauli uzausa saule. Lie­ga un mīlīga tā apspīdēja manu auksto vēderu un uzlaboja manu omu. Es atminējos, kā viņa uzlēca ma­nā pirmajā brīvības dienā pēc vēsturiskās aizbēgšanas un kā viņa spīdēja tai rītā, kad es smiltīs būvēju māju. Es esmu dzimis augustā Lauvas un Saules lepnajā zīmē, un man jau iepriekš ir nolemts iet pa piedzīvojumiem pilno ceļu, ko iezīmējušas manas zvaigznes.

Ak, vētras! Tās jau laikam ir tāpēc, lai pēc tām spētu skatīt saullēktu. Navigācijas namiņam ir jādabū jauns zelta uzgalis. Es dzēru savu kafiju un biju apmierināts.

Un tagad lapa pāršķīrās, es tuvojos jaunai nodaļai savā mūžā. Priekšā zeme, liela, vientuļa sala manā jūrā! Svešā krasta lepnais siluets!

Es stāvēju uz galvas un kliedzu:

— Frēdrikson! Tagad atkal kaut kas notiks!

Bizeklim uzreiz pārgāja nelabā dūša, un viņš sāka sakārtot kārbu izkāpšanai krastā. Klintsāpsis aiz tīrā nervozuma iekoda sev astē, un Frēdriksons pielika mani pie pāri palikušo apkalumu pulēšanas (Juksars nedarīja itin nekā). Mēs virzījāmies tieši uz svešo kras­tu. Augšā uz augsta pakalna vīdēja kas tāds, kas varētu būt bākas tornis. Tornis lēnām kustējās, tas staipījās uz priekšu un atpakaļ — diezgan pārsteidzošs feno­mens. Bet bija tik daudz darāmā, ka mēs par to vairs neraizējāmies.

Kad Juras orķestris pieslīdēja zemei, mēs visi sala­sījāmies pie reliņiem, gludi saglaudušies, iztīrītiem zobiem un izsukātām astēm.

Tad kaut kur virs savām galvām mēs izdzirdām dārdošu balsi un šādus šausmīgus vārdus:

—     Hā! Es būšu pārmorrojies, ja šitas nav Frēd­riksons un viņa sasodītā kompānija! Beidzot esu jūs dabūjis rokā!

—     To jau varēja iztēloties! — Tas bija dronts Edvards, un viņš bija šausmīgi dusmīgs.

—     Tā tas notika manā jaunībā! — teica trollīša Mumina tētis un aizvēra grāmatu.

—     Palasi vēl! — sauca Snifs. — Kas notika pēc tam? Vai dronts mēģināja jūs samīt?

—    Nākamo reizi, — Mumintētis noslēpumaini at­bildēja. — Bija taču saistoši, ko? Bet, raugi, tas ir viens no rakstīšanas stiķiem: nobeigt nodaļu tieši tad, kad ir visšausmīgāk.

Šodien trollīša Mumina tētis ar savu dēlu, Susurinu

un Snifu bija apmetušies smilšainajā krastmalā. Kamēr viņš lasīja tiem par drausmīgo vētru, to skati klīda pār jūru, kas vēlas vasaras nemierīgumā vēla pret

krastu savus vilnus.

Viņiem likās, ka redz Juras orķestri kā spoku kuģi lidojam cauri vētrai ar viņu tētiem uz klāja.

—    Cik viņam vajadzēja justies slikti savā burkā! — Snifs murmināja.

—    Te ir auksts, — sacīja Mumintētis. — Vai ne- paiesimies gabaliņu?

Viņi klīda pa aļģēm uz zemes mēli, vējam pūšot no muguras.

—     Vai tu māki atdarināt klintsāpsi? — Susuriņš jautāja.

Mumintētis mēģināja.

—   Nēe, — viņš atteica. — Nebija labi. Ir jāizklausās tā, it kā balss nāktu no skārda caurules.

—     Maķenīt uz to pusi jau bija, — teica trollītis Mumins. — Tēti. Vai nebija tā, ka tu vēlāk aizbēgi kopā ar baltajiem zalkšiem?

—     Nu ja, — tētis nokaunējies teica, — var jau gadīties. Bet tas bija daudz, daudz vēlāk. Es prātoju, diez vai par to vispār vērts rakstīt.

—     Es gan domāju, ka tev tas jādara, — izsaucās Snifs. — Vai tu tad pēc tam nodevies uzdzīvei?

—     Ciet klusu! — sacīja trollītis Mumins.

—      Daudzpunkti, daudzpunkti, — atbildēja viņa tētis. — Skatieties, tur guļ kaut kas krastā izpeldējis! Skriesim un savāksim to!

Viņi metās prom.

—     Kas tas tāds ir? — vaicāja Susuriņš. Tas bija

liels un smags un atgādināja sīpolu. Tas noteikti bija peldējis jūrā milzīgi ilgi, jo bija pilns jūras zālēm un gliemežvākiem. Šur tur uz sasprēgājušā koka bija pa­likusi zelta krāsa.

Trollīša Mumina tētis paņēma koka sīpolu savās ķepās un aplūkoja. Un skatoties viņa acis tapa aizvien lielākas un lielākas, un visbeidzot viņš, paslēpis tās ķepā, nopūtās.

—    Bērni, — viņš sacīja svinīgi un mazliet drebošā balsī, — šis, kā jūs redzat, ir navigācijas namiņa jumta uzgalis upes laivai Juras orķestris!

—     O! — trollītis Mumins bijīgi izsaucās.

—    Un tagad, — tētis, savu atmiņu pārņemts, tur­pināja, — tagad esmu nodomājis sākt jaunu, lielu no­daļu un viens pats savā nodabā aplūkot šo atradumu. Skrieniet alā rotaļāties!

Pēc tam trollīša Mumina tētis devās tālāk uz zemes mēles pusi ar zelta uzgali vienā padusē un memuā­riem otrā.

—    Es jaunībā gan biju viens brašulis trollītis Mu­mins, — viņš pie sevis noteica. — Un neesmu jau arī tagad nemaz tik nelietojams! — viņš piebilda un prie­cīgs piesita kāju.

PIEKTĀ NODALA,

kurā es (pēc īsas savas inteliģences pārbaudes) sniedzu ainu par Bumbulītes ģimeni un Lielo Pārsteigumu svētkiem, kuros es no Patvaldnieka ķepas saņemu apburtās goda zīmes.

Līdz pat šai dienai es esmu cieši pārliecināts, ka dronts Edvards bija nodomājis uzsēsties mums virsū. Neapšaubāmi, pēc tam viņš būtu gauži raudājis un velti pūlējies nomierināt savu sirdsapziņu, sarīkojot neparasti skaistas bēres. Un pilnīgi droši viņš ļoti aši būtu aizmirsis netīkamo stāstu un aizgājis un… uz­sēdies virsū kādam citam no saviem paziņām, uz ku­riem viņam iegadītos sadusmoties.

Lai būtu kā būdams, tai izšķirošajā acumirklī man radās ideja. Tā teica "kluks", kā tā mēdz darīt, un bija gatava. Es atklāti tuvojos niknuma kalnam un aiztu­rētā mierā teicu:

—      Sveiks, tēvoci! Patīkami atkal satikties! Vai tēvocim joprojām ir vārīgas pēdas?

—      Un tu uzdrošinies man to jautāt! — auroja dronts Edvards. — Tu ūdens blusa! Jā, man ir vārīgas pēdas! Jā, man ir vārīgs dibens! Un tā ir jūsu vaina!

—   Tādā gadījumā, — es savaldīgi runāju, — tēvocis būs gaužām priecīgs par mūsu dāvanu: īstu dronta guļammaisu no dūnām! Speciāli taisīts drontiem, kas uzsēdušies uz kaut kā cieta!

—      Guļammaiss? No dūnām? — jautāja dronts Edvards, tuvredzīgi aplūkodams mākoni. — Jūs jau, saprotams, mani atkal mānāt, jūs pārmorrojušās trauku birstes. Sitais spilvens, iespējams, ir piebāzts ar klinšu bluķiem…

Izvilcis mākoni krastā, viņš to aizdomīgi apostīja.

—   Apsēdies, Edvard! — sauca Frēdriksons. —Jauks un mīksts!

—   To tu teici arī agrāk, — dronts atminējās. —Jauks un mīksts, tu sacīji. Un kā tad bija? Visērkšķainākais, cietākais, piesmirdināti akmeņainākais, grumbuļai­nākais, pārmorrīgi rupjākais… — Un pēc tam dronts Edvards apsēdās mākoņu krastā un iegrima pārdo­mām pilnā klusumā.

—    Nūu? — mēs gaidu pilni saucām.

—    PIrumf, — dronts sapīcis noburkšķēja. — Te daži gabali, liekas, nav gluži cieti. Es pasēdēšu vēl brī­tiņu, līdz būšu nolēmis, vai jūs ir jāsoda vai nav.

Bet, kad dronts Edvards bija izlēmis, mēs bijām tālu prom no liktenīgās vietas, kas tik viegli būtu varējusi kļūt par beigu ainu visiem maniem sapņiem un cerībām.

Laimīgi tikuši svešajā zemē, mēs redzējām uz visām pusēm plešamies tikai apaļus, ar zāli apaugušus pakal­nus. Šī acīmredzot bija apaļo pakalnu zeme, un aug­šup lejup pa šiem zaļajiem pakalniem rāpās zemi bruģ- akmens mūri, sazin cik gari un daudzi, nebūt ne no­niecināma darba rezultāts. Bet atsevišķās mājas pa lielākai daļai bija celtas no salmiem, saskaņā ar manu viedokli — īpaši nevīžīgi.

—     Kāpēc viņi ir uzcēluši visus šitos bruģakmens mūrus? — prātoja Juksars. — Vai tie kādu ieslēdz vai arī izslēdz ārā? Starp citu, kur visi palikuši?

Valdīja pilnīgs klusums, ne miņas no uztrauktiem bariem, kam vajadzēja drāzties šurp, lai painteresētos par mums un mūsu vētru, apbrīnotu mūs un justu mums līdzi. Es biju ļoti vīlies un esmu pārliecināts, ka citiem bija tādas pašas izjūtas. Tomēr, kad mēs gājām garām kādai mājiņai, kas bija uzcelta, ja iespē­jams, vēl nevīžīgāk nekā citas, mēs izdzirdām nepār­protamo skaņu no kāda, kas spēlēja uz ķemmes. Mēs pieklauvējām četras reizes, bet neviens neatvēra.

—     Hallo! — Frēdriksons sauca. — Vai kāds ir mājās?

Tad mēs izdzirdām smalku balstinu sakām:

—    Nē taču! Neviena paša!

—     Savādi, — es teicu. — Kas tur iekšā runā?

—   Tā ir Bumbulītes meita, — balss atbildēja. — Bet dodieties prom ātri, ātri, jo es nedrīkstu atvērt, iekams neatnāk mamma!

—     Kur tad mamma ir? — Frēdriksons jautāja.

—    Viņa ir dārza svētkos, — apbēdināta atbildēja smalkā balstina.

—     Kāpēc tad tu nevarēji iet līdzi?! — uztraukts jautāja Bizeklis. — Vai tu esi par mazu?

Tad Bumbulītes meita sāka raudāt un izsaucās:

—   Man sāp kakls! Mamma domā, ka tā ir difterija!

—   Atver durvis! — laipni sacīja Frēdriksons. — Mēs paskatīsimies tavu kaklu. Nebaidies.

Tad Bumbulītes meita atvēra durvis, un ap kaklu viņai bija vilnas šalle. Un gluži sarkanas acis.

—    Tagad paskatīsimies, — Frēdriksons sacīja. — At­ver muti. Saki: ā-ā-ā-ā!

—    Mamma domāja, ka tas varētu būt arī izsitumu tīfs vai holēra, — drūmi murmināja Bumbulītes meita. — Ā-ā-ā-ā!

—     Nekādu izsitumu, — teica Frēdriksons. — Vai sāp?

—     Nejauki, — vaidēja Bumbulītes meita. — Gan jūs redzēsiet, ka man kakls aizaugs ciet, un pēc tam es vairs nespēšu ne elpot, ne ēst, ne arī runāt.

—    Tūlīt ej un liecies gultā! — pārbijies teica Frēd­riksons. — Mums jāatved tava mamma. Tūdaļ!

—    Nē, nedariet to! — izsaucās meita. — Būtībā es tikai mānījos. Es nemaz neesmu slima. Es nevarēju iet līdzi uz dārza svētkiem tāpēc, ka esmu tik necie­šama, un pat mamma nogura no manis!

—   Mānījies? Kāpēc? — Frēdriksons samulsis jautāja.

—    Lai būtu mazliet jautrāk! — atbildēja Bumbulī­tes meita un atkal sāka raudāt. — Man ir tik šausmīgi garlaicīgi!

—   Vai mēs nevaram nemt vinu līdzi, iedami uz tiem

svētkiem? — ierosināja Juksars.

—    Bet ja nu Bumbulīte sadusmojas? — es iebildu.

—    Zināms, ka ne! — Bumbulītes meita sajūsmināta sauca. — Mamma mīl ārzemniekus! Un turklāt viņa noteikti būs aizmirsusi, cik neciešama es esmu. Viņa aizmirst visu!

Noraisījusi vilnas šalli, mazā Bumbulīte izskrēja ārā.

—    Pasteidzieties! — viņa sauca. — Karalis noteikti jau sen būs sācis ar Pārsteigumiem!

—    Karalis! — es izsaucos un man vēderā uzradās tukšums. — Vai tu domā īstu Karali?!

—    īstu? — atkārtoja Bumbulītes meita. — Un kā vēl īstu! Viņš ir Patvaldnieks un lielākais karalis, kāds vispār ir! Un šodien ir viņa dzimšanas diena, viņam paliks simts gadu!

—    Vai viņš ir līdzīgs man? — es čukstēju.

—    Nē, it nemaz, — Bumbulītes meita pārsteigta atbildēja. — Apžēliņ, kāpēc viņam būtu jābūt līdzī­gam tev?!

Es kaut ko neskaidru nomurmināju un nosarku. Dabiski, tā būtu bijusi pārsteidzīga ideja. Bet tomēr. Padomā, ja nu… Es jutos karalisks. Nu ja. Es visādā ziņā dabūšu redzēt Patvaldnieku, varbūt pat parunāšu

ar vinu!

Ar Karaļiem ir kaut kas gluži sevišķs, kaut kas cie­nīgs, pacilājošs, nesasniedzams. Visā visumā man ne­piemīt tieksme ļaudis apbrīnot (izņemot, iespējams, Frēdriksonu). Bet Karali var apbrīnot, pašam nekļūs­tot pārāk niecīgam. Ir jauka sajūta.

Bumbulītes meita pa to laiku joza pa priekšu pāri pakalniem, pāri visiem bruģakmens mūriem.

—      Paklau, — Juksars sacīja. — Kāpēc jūs esat uzcēluši šos te mūrus? Vai jūs kādu ieslogāt vai arī atstājat ārpusē?

—    Ek, tiem nav nekādas nozīmes, — Bumbulītes meita atbildēja. — Pavalstniekiem liekas, ka ir jautri celt mūrus, jo tad var ņemt līdzi ēdienu un taisīt izbraukumus… Mans mātesbrālis ir uzcēlis septiņpa­dsmit kilometrus! Jūs būsiet pārsteigti par manu mātesbrāli, — viņa priecīga turpināja. — Viņš studē visus burtus un visus vārdus uz priekšu un atpakaļ un staigā tiem apkārt, līdz ir pilnīgi pārliecināts, kā ar tiem ir. Ja tie ir ļoti gari un sarežģīti, tad tas var turpināties stundām!

—      Piemēram, gargolozimdontologs, — Juksars ierosināja.

—    Vai ari antifilifrenspatēriņš, — es teicu.

—    Ai! — izsaucās Bumbulītes meita. — Ja tie ir tik gari, tad viņam ir jāuzslej tiem līdzās nometne! Pa nakti viņš ietinas savā garajā sarkanajā bārdā. Puse bārdas ir par segu un otra puse — par matraci. Pa dienu tajā dzīvo divas baltas pelītes, un tām nemaz nevajag maksāt īri, jo viņas ir ļoti mīļas!

—    Piedodiet, bet es uzskatu, ka nu viņa atkal ner- rojas, — sacīja Bizeklis.

—   Manas māsas un brāļi arī tā domā, — atbildēja Bumbulītes meita. — Četrpadsmit, piecpadsmit ga­bali, un ikviens domā tieši tāpat. Es esmu visvecākā un visgudrākā. Ak tā, nu esam klāt! Tagad sakiet mammai, ka jūs mani izvilinājāt līdzi.

—      Kā viņa izskatās? — Juksars jautāja.

—     Viņa ir apaļa, — atbildēja Bumbulītes meita. — Viss viņai ir apaļš. Iespējams, arī iekšpusē.

Mēs stāvējām pie neparasti augsta bruģakmens mūra ar vītnēm gar vārtiem. Virs tiem karājās plakāts ar šādu tekstu:

Patvaldnieka dārza svētki Brīva ieeja! Esat sveicināti, esat sveicināti! Gadskārtēja Pārsteigumu svētku izrāde, šoreiz Ar Lielu Vērienu! Par godu Mūsu simts gadu jubilejai. Nenobīstieties, ja Kaut kas Atgadīsies!

—     Kas atgadīsies? — jautāja klintsāpsis.

—   Sazin kas, — Bumbulītes meita atbildēja. — Tieši tas jau ir saistoši.

Mēs iegājām dārzā. Tas bija savvaļas dārzs un aizaudzis tādā kā nevīžīgā jautrībā.

—    Piedodiet, bet vai te dzīvo plēsīgi zvēri? — jau­tāja Bizeklis.

—     Daudz ļaunāk, — čukstēja Bumbulītes meita. — Piecsimt procenti no ciemiņiem pazūd vien! Tas nav izsakāms. Tagad es eju. Palieciet sveiki!

Mēs piesardzīgi gājām nopakaļ. Ceļš locījās starp bieziem krūmiem, garš, zaļš lapu tunelis, pilns noslē­pumainas puskrēslas…

—     Stop! — ausis saslējis, iekliedzās Frēdriksons. Ceļu šķērsoja bezdibenis! Un lejā aizā (nē, tas ir

gandrīz par šausmīgu, lai par to stāstītu!) kaut kas

spalvains un blenžošs — ar garām trīcošām kājām — milzu zirneklis!

—      Sššššš! Paraudzīsim, vai viņš ir dusmīgs, — čukstēja Juksars un iemeta le­jā pāris akmentiņus. Tad zir­neklis pakustināja kājas kā vējdzirnavas, un arī viņa acis vēcinājās šurpu turpu (jo tās bija uz kātiņiem).

—  Mākslīgi taisīts, — Frēd­riksons ar interesi teica. — Kājas no tērauda stiepļu spirālēm. Labi taisīts.

—     Piedodiet, bet man liekas, ka nav pareizi šādi jokoties, — sacīja Bizeklis. — Tu jau tā kļūsti pietie­kami nobijies no visa, kas patiešām ir bīstams!

—    Ārzemnieki, — paskaidrojoši noteica Frēdrik­sons un paraustīja plecus.

Es biju dziļi satriekts, ne tik daudz par Patvaldnieka zirnekli, bet par visu citu, kas ne tuvu nebija Kara­liska izturēšanās.

Nākošajā ceļa līkumā karājās plakāts, kas lieliem, priecīgiem burtiem izsaucās:

NU GAN JŪS NOBIJĀTIES!

Kā viens Karalis var nodoties tādām bērniškībām,

es uztraukts domāju. Tas ir necienīgi — jo sevišķi, ja Karalis ir simts gadu vecs! Ir taču jārūpējas par savu pavalstnieku apbrīnu. Ir jāmodina cieņa!

Pamazām mēs nonācām pie mākslīgi veidota ezera un aizdomīgi to aplūkojām.

Krastmalā gulēja mazas krāšņas laiviņas, greznotas ar karogiem Patvaldnieka krāsās. Pār ūdeni liecās draudzīgi koki.

—   Ja vien tam var ticēt, — Juksars murmināja un iekāpa koši sarkanā laivā ar ziliem reliņiem.

Mēs tikām līdz ezera vidum, kad Karalis sagādāja jaunu pārsteigumu. Līdzās laivai uzšāvās spēcīga ūdens strūkla un mūs pilnīgi izmērcēja. Bizeklis klie­dza aiz viegli izskaidrojama izbīļa. Iekams mēs paglā­bāmies krastā, mūs izmērcēja vēl četras reizes, un krastā karājās jauns plakāts, kas konstatēja:

NU GAN JŪS KĻUVĀT SLAPJI!

Karaļa vārdā es biju pilnīgi apjucis un ļoti nokau­nējies.

—    Savādi dārza svētki, — Frēdriksons murmināja.

—    Man tie patīk! — izsaucās Juksars. — Patvald­niekam ir jābūt omulīgam. Viņš ne druskas neņem sevi nopietni!

Es uzmetu Juksaram mirkli, bet savaldījos.

Mēs iekļuvām pilnīgi jaunā kanālu sistēmā ar tiltu mudžekli. Tilti bija sabojāti vai arī viltīgi salīmēti ar kartonu, dažbrīd mēs balansējām uz satrupējušiem koku stumbriem vai piekartiltiem no vecām auklām un virvju galiem. Bet nekas sevišķs neatgadījās, izņe­mot to, ka klintsāpsis nostājās uz galvas dūņu sēklī, kas, likās, viņu tikai uzmundrināja.

Piepeši Juksars izsaucās:

— Ha, ha! Šoreiz viņš mūs neapmānīs, — un devās tieši pie liela, izbāzta vērša un ieknieba tam degunā. Spriediet paši par mūsu izbīli, kad vērsis drausmīgi iemāvās, pielieca savus ragus (par laimi, polsterētus) un aizsūtīja Juksaru skaistā lokā tieši uz rožu krūmu.

Un, dabiski, mēs atradām jaunu kaitinošu plakātu, kas triumfēja:

PAR TO JŪS NEBIJĀT IEDOMĀJUŠIES!

Šoreiz man likās, ka Patvaldniekam tomēr ir sava daļa humora izjūtas.

Pamazām mēs pieradām pie Pārsteigumiem. Mēs klīdāin tālāk un tālāk Karaļa juceklīgajā dārzā, cauri lapu alām un visāda veida slepenām paslēptuvēm, zem ūdenskritumiem un pāri bezdibeņiem ar mākslīgiem ugunskuriem. Bet tās nebija tikai lūkas un sprāgstošas lodes, un šausmonības no tērauda spalvām, ko Pat­valdnieks bija izdomājis saviem pavalstniekiem. Ja parakņājās zem krūmiem, klinšu plaisās un dobumo- tos kokos, varēja atrast ligzdas ar krāsotām vai apzeltī­tām olām. Katrai olai bija uzkrāsots skaists cipars. Es atradu olas ar skaitļiem 67, 14, 890, 223 un 27. Tā bija Patvaldnieka Karaliskā Loterija. Vispār man ne­patīk sacensības, jo es drausmīgi apjūku, ja neuzvaru, bet meklēt olas man patīk. Klintsāpsis atrada lielāko daļu, un mums bija ļoti grūti pārliecināt viņu, ka tās nav jāapēd, bet jāpataupa līdz laimestu izdalīšanai.

Frēdriksons bija stingri otrajā vietā, pēc tam es un beidzot Juksars, kas bija par slinku, lai meklētu, un Bizeklis, kuram meklēšanā nebija nekādas metodes, viņš tikai bizoja apkārt.

Beidzot mēs uzgājām garu, raibu lenti, kas bija novilkta starp kokiem un sasieta pušķos. Liels plakāts mums pavēstīja, ka

TAGAD BŪS PATIESI JAUTRI!

Mēs izdzirdām priecīgu ūjināšanu, šāvienus un mūziku: dārza viducī pilnā sparā ritēja svētki.

—    Man liekas, es palikšu te un jūs pagaidīšu, — klintsāpsis nobažījies sacīja. — Tur iekšā izklausās

tik trokšnaini!

>

—   Labi, — noteica Frēdriksons. — Bet tikai nepa- zūdi.

Mēs apstājāmies plašas, zaļas pļavas malā, kas bija pilna ar Patvaldnieka pavalstniekiem, kas brauca pa šļūcamreni, kliedza, dziedāja, meta cits citam plauk- šķenes un ēda cukura vati. Vidū stāvēja liela, apaļa māja ar plīvojošiem vimpeļiem, kas spēlēja un griezās riņķī un bija pilna baltu zirgu sudraba mundieros.

—     Kas tad tas! — es aizgrābts izsaucos.

—    Karuselis, — Frēdriksons atbildēja. — Es taču tev uzzīmēju šīs mašīnas zīmējumu. Šķērsgriezumu, vai tad neatceries?

—    Bet tas jau neizskatījās tāds, — es iebildu. — Te taču ir zirgi un sudrabs, un vimpeļi, un mūzika!

—     Un zobrati, — teica Frēdriksons.

—   Vai kungi vēlas sulu? — jautāja kāda liela Mur­mule ar izteikti bezjēdzīgu priekšautu (ir tā, kā es aizvien esmu teicis: Murmulēm nav nekādas gau­mes). Viņa ielēja mums katram pa glāzei un svarīgi sacīja:

—   Tagad jums jāiet un jāapsveic Patvaldnieks. Šo­dien viņam paliek simts gadu!

Dalītu jūtu mākts, es satvēru savu sulas glāzi un pacēlu skatu uz Patvaldnieka troni. Tur viņš sēdēja visā savā krunkainumā un ne druskas nelīdzinājās man. Vai es jutu vilšanos — jeb vai atvieglojumu? Rau­dzīties uz troni ir svinīgs un svarīgs acumirklis. Ik trol­lim vajadzētu ko tādu, uz ko pacelt acis (un, protams, ari nolaist acis), vajadzētu ko tādu, kas modina cienī­bu un cēlas izjūtas. Ak, tas, ko es redzēju, bija Karalis ar sašķiebušos kroni galvā un puķēm aiz ausīm, ka­ralis, kas sita sev pa ceļiem un sita līdzi mūzikas taktij, ka tronis drebēja! Zem tā viņam bija miglas sirēna, kuru viņš laiku pa laikam iedarbināja, kad gribēja saskandināt ar kādu pavalstnieku. Vai man nepiecie­šams minēt, ka biju drausmīgi nokaunējies un no­mākts?

Kad miglas sirēna beidzot apklusa, Frēdriksons teica:

—     Daudz laimes dzimšanas dienā! Pirmajā gadu simtenī.

Es salutēju ar asti un nedabīgā balsī sacīju:

—    Jūsu Majestāte Patvaldniek, ļaujiet bēglim no tāltāliem krastiem izteikt laimes vēlējumus. Šis bridis ir veltīts pārdomu atmodai!

Karalis pārsteigts blenza manī un sāka spurgt.

—     Priekā! — viņš teica. — Vai jūs tikāt slapji? Ko teica vērsis? Nenāciet un nesakiet, ka neviens neie- vēlās sīrupa mucā! Ai, cik jautri ir būt Karalim!

Pēc tam mēs Karalim apnikām, un viņš atkal iedar­bināja miglas sirēnu.

—     Hei, uzticīgie ļaudis! — viņš kliedza. — Aptu­riet kāds to karuseli! Nāciet visi šurp! Tagad būs lai­mestu dalīšana!

Karuselis un šūpoles apstājās, un visi skrēja ar sa­vām olām.

—     701! — kliedza Karalis. — Kuram ir 701?

—    Man, — atbildēja Frēdriksons.

—    Lūdzu! Lietojiet uz veselībām, — teica Patvald­nieks un pasniedza sevišķi izskaistinātu finierzāģi, kādu Frēdriksons jau sen bija vēlējies. Tika izsaukts jauns laimesta numurs, pavalstnieki ņudzinājās pie troņa garā rindā, smējās un runāja. Ikviens ķipars un mūdzis bija kaut ko vinnējis, tikai es ne.

Juksars un Bizeklis bija sarindojuši savus laimestus sev priekšā un taisījās tos notiesāt, jo pa lielākai daļai tie sastāvēja no šokolādes bumbiņām, marcipāna mur­muļiem un cukura vates rozēm. Bet Frēdriksonam uz ceļiem bija liela praktisku un neinteresantu mantu kaudze, lielākoties darbarīki.

Beidzot Patvaldnieks uzkāpa tronī un sauca: — Mīļie ļautiņi! Mīļie ākstīgie, trokšņainie un nesaprātīgie pavalstnieki! Jūs esat dabūjuši tieši to,

kas jums der vislabāk, un neko vairāk jūs neesat pel­nījuši. Savā simtgadīgajā gudrībā Mēs bijām noslēpuši olas trīs dažādās slēptuvēs. Pirmkārt, tajās vietās, uz kurām paklūp, skrienot šurpu turpu, vai arī vietās, kur ir par slinkiem meklēt, un šie laimesti ir derīgi ēšanai. Otrkārt, Mēs paslēpām olas tādās vietās, kuras uziet, kad meklē mierīgi, metodiski un pārdomāti. Šie laimesti ir derīgi kādai lietošanai. Bet treškārt Mēs izvēlējāmies slēptuves, kuras ir jāmeklē ar fantā­ziju. Un šie laimesti neder itin nekam. Paklausieties, jūs, neizpildīgie, mīļie, ākstīgie pavalstnieki! Kurš ir meklējis visfantastiskākajās slēptuvēs: zem akmeņiem, strautos, koku galotnēs, puķu pumpuros, savās kabatās vai skudru pūžņos? Kam ir olas 67, 14, 890, 999, 223 un 27?

—     Man! — es iekliedzos ar tādu sparu, ka pats palēcos un nokaunējos. Un tūdaļ pat vēl kāds cits smalkāku balsi iepīkstējās: 999!

—    Nāc priekšā, nabaga trolli, — teica Patvaldnieks. — Tu redzi savā priekšā fantāzijas nederīgos atal­gojumus. Vai tev tie patīk?

—    Gaužām drausmīgi, Jūsu Majestāte, — es izdve­su un kā apburts aplūkoju savus laimestus. 27. no­teikti bija vislabākais. Tā bija salona greznuma lieta, korāļa kāja, kas turēja mazu jūras putu tramvaju. Uz otrā vagona priekšējās platformas atradās sasprauža­mo adatu turētājs. 67. bija šampanieša putojamā slotiņa, greznota ar granātiem. Vēl es biju vinnējis hai­zivs zobu, konservētu dūmu gredzentiņu un dekorētu leijerkastes rokturi. Vai spējat saprast manu laimi!? Un vai varat saprast, mīļie lasītāji, ka es gandrīz pie­devu Patvaldniekam, ka viņš nav tik Karalisks, kā vajag, un piepeši man likās, ka viņš ir diezgan labs Karalis?

—     Nu, un man? — sauca Bumbulītes meita (tā, saprotams, bija viņa, kurai bija 999. laimests).

—   Mīļo Bumbulīt, — Patvaldnieks nopietni sacīja.

— Tu varēsi nobučot Mūs uz deguna. Bumbulītes meita uzrāpās Patvaldniekam uz ceļiem

un nobučoja Karali uz viņa vecā, patvaldnieciskā deguna, kamēr visi ļaudis urravoja un ēda savus lai­mestus.

Tie bija vareni dārza svētki. Krēslā Pārsteigumu parkā visur tika iededzināti krāsaini lukturīši, sākās dejas, izcēlās jautri kautiņi, Patvaldnieks dalīja balo­nus un attaisīja milzīgas ābolu vīna mucas, un visur spīdēja nometņu ugunskuri, uz kuriem pavalstnieki vārīja zupas un cepa desas.

Kamēr klīdu apkārt starp citiem, es ieraudzīju lielu Bumbulīti, kura gluži vienkārši likās taisīta no dau­dziem lokiem. Piegājis klāt, es paklanījos un teicu:

—    Piedodiet, bet vai šī, iespējams, nebūs Bumbu- līte?

—    Viņa pati! — atbildēja Bumbulīte un iesmējās.

—    Kas par pārpilnību un drūzmu, kā es esmu ēdusi! Bija tīri žēl tevis, ka dabūji tik jocīgus laimestus!

—  Jocīgus! — es izsaucos. — Vai var dabūt vēl ko labāku nekā fantāzijas nederīgie atalgojumi? Vai ir maz lielāks gods?

Es pieklājīgi piebildu:

—    Saprotams, kundzes meita jau saņēma galveno laimestu.

—    Viņa dara godu ģimenei, — Bumbulīte lepni piekrita.

—    Tad jau kundze vairs nav sapīkusi uz viņu? — es jautāju.

—   Sapīkusi? — Bumbulīte pārsteigta jautāja. — Par ko? Man nav laika būt sapīkušai. Astoņpadsmit deviņ­padsmit mazuļi mazgājami, guldāmi, noģērbjami un apģērbjami, barojami, deguni nošņaucami, mierinā­mi un, Morra vien zina, kas vēl ne. Nē, mans jaunais draugs, man aizvien ir jautri!

—    Un cik vienreizējs brālis ir kundzei, — es tur­pināju sarunu.

—     Brālis? — Bumbulīte ievaicājās.

—   Jā, kundzes meitas mātesbrālis, — es skaidroju. — Viņš, kas guļ savā sarkanajā bārdā (paldies dievam, es neteicu nekā par tām pelēm, kas viņam bārdā).

Tad, iesmējusies pilnā galvā, Bumbulīte teica:

—    Kas man par meitu! Viņa ir tevi piemānījusi! Cik man zināms, viņai vispār nav mātesbrāļa. Paliec sveiks, tagad es braukšu ar karuseli.

Un Bumbulīte savāca savā lielajā apskāvienā tik daudz bērnu, cik tur bija vietas, un iekāpa vienā no sarkanajām karietēm, kuru vilka dābolains zirgs.

—     Vienreizēja bumbulīte, — ar patiesu apbrīnu sacīja Juksars.

Zirga mugurā sēdēja Bizeklis un izskatījās savāds no sejas.

—     Kā iet? — es jautāju. — Vai tev nav jautri?

—     Paldies, labi, — Bizeklis nomurmināja. — Es šausmīgi uzjautrinos. Bet, braucot uz riņķi, metas nelabi… Cik žēl!

—     Cik reizes tad tu esi braucis? — es jautāju.

—    Es nezinu, — Bizeklis nelaimīgs atbildēja. — Ilgi! Ilgi! Piedodiet, bet man tas jādara! Sī taču var būt vienīgā reize mūžā, kad es dabūju braukt ar karuseli… Ui, nu atkal sāk griezties riņķī!

—    Laiks iet mājās, — teica Frēdriksons. — Kur ir Karalis?

Bet Patvaldnieks bija tik aizņemts, braucot pa šļūcamreni, ka mēs devāmies prom klusībā. Tikai Juksars palika. Viņš paskaidroja, ka kopā ar Bumbulīti esot nodomājis braukt ar virpuļšūpolēm līdz pat saul­lēktam.

Pļavas malā mēs atradām mūsu klintsāpsi, kas bija ieracies sūnās un aizmidzis.

—    Sveiks, — es teicu. — Vai tu neiesi izņemt savus

laimestus?

—    Laimestus? — klintsāpsis, mirkšķinādams acis, atkārtoja.

—    Tavas olas, — Frēdriksons sacīja. — Tev taču bija kāds ducis.

—     Tās es apēdu, — klintsāpsis kaunīgi atbildēja. — Man nekā cita nebija ko darīt, kamēr es jūs gaidīju.

Es daudz prātoju, diez ko klintsāpsis būtu vinnējis un kas dabūja viņa laimestus, kad viņš tos neizņēma. Varbūt Patvaldnieks tos pataupīja līdz nākamajai simts gadu jubilejai?

Trollīša Mumina tētis pāršķīra lapu un sacīja:

—     Sestā nodaļa.

—             Pagaidi mazliet, — teica Susuriņš. — Vai ma­nam tētim patika tā Bumbulīte?

—            Un kā vēl patika! — atbildēja Mumintētis. — Cik atceros, viņi aizvien skraidīja riņķī un par visu bez mitas smējās.

—            Vai viņam Bumbulīte patika vairāk par mani? — Susuriņš jautāja.

—             Bet tevis taču vēl nebija, — atbildēja Mumin­tētis.

Susuriņš nospraustajās. Uzvilcis cepuri uz ausim, viņš blenza pa logu.

Trollīša Mumina tētis palūkojās viņā, tad piecēlās un aizčāpoja līdz stūra skapim, kur krietnu brīdi meklējās pa augšējo plauktu. Kad tētis atgriezās, viņam rokā bija garš spīdīgs haizivs zobs.

—     Es tev došu šo, — viņš sacīja. — Tavs tētis mēdza to apbrīnot.

Susuriņš skatījās uz haizivs zobu.

—    Tas ir jauks, — viņš teica. — Tas karāsies virs manas gultas. Vai viņš sasitās, kad vērsis iesvieda viņu tai rožu krūmā?

—     Nē, — Mumintētis atbildēja. — Juksars bija mīksts kā kaķis, un turklāt vērša ragi bija polsterēti.

—    Nu, kā tad bija ar tiem citiem laimestiem? — Snifs jautāja. — Tramvajs stāv zem salona spoguļa, bet pārējais?

—   Jā, mēs jau tā arī nedabūjām nekādu šampanie­ti, — Trollīša Mumina tētis domīgs sacīja. — Tāpēc putojamā slotiņa laikam joprojām guļ dziļi virtuves atvilktnē. Un dūmu gredzentiņš ar laiku pazuda…

—    Bet dekorētais leijerkastes rokturis! — kliedza Snifs.

—    Nu ja, — novilka Mumintētis. —Ja vien varētu noskaidrot tavu dzimšanas dienu. Bet tavs tētis aizvien visu saputroja kalendārā.

—     Bet mana vārda diena! — lūdzās Snifs.

—   Labi, tu dabūsi noslēpumainu dāvanu savā vārda dienā, — sacīja Mumintētis. — Tagad palieciet klusu, lai varu lasīt tālāk.

SESTĀ NODALA,

kurā es nodibinu koloniju un pārciešu krīzi, kā arī izaicinu spoku uz šausmu salas.

Es nekad aizmirsīšu rītu, kad Frēdriksons saņēma zibenstelegrammu. Tas sākās mierīgi un patīkami. Mēs sēdējām un dzērām kafiju Juras orķestra na­vigācijas namiņā.

—   Es arī gribu kafiju, — teica klintsāpsis, pūzdams burbuļus savā piena glāzē.

—     Tu esi par mazu, — Frēdriksons laipni pa­skaidroja. — Starp citu, tu tiksi sūtīts mājās pie mam­mas. Pēc pusstundas ar pasta laivu.

—    Tā tu saki, — klintsāpsis mierīgi noteica, tur­pinādams pūst burbuļus pienā.

—     Bet es palikšu pie jums! — sauca Bumbulītes meita. — Līdz es kļūšu pilnīgi pieaugusi. Paklau, Frēdrikson, vai tu nevari izgudrot ko tādu, kas bum­bulītes padara vienkārši šausmīgi lielas?

—     Pietiek jau ar mazu bumbulīti, — es teicu.

—   Mamma arī tā domā, — viņa piekrita. — Vai jūs zināt, ka es ierados pasaulē gliemežvākā un nebiju lielāka par blusu, kad viņa atrada mani savā akvārijā?

—     Nu tu atkal nerrojies, — es teicu. — Es zinu ļoti labi, ka pasaulē nāk no mammas iekšienes, uz mata kā ābola serde! Un bumbulītes nevar atrasties uz klāja, tas nozīmē nelaimi!

—    Blēņu runas, — bezbēdīgi atbildēja Bumbulītes meita un iestrēba vēl kafiju.

Mēs apsējām adrešu lapiņu klintsāpsim ap asti un nobučojām viņu uz deguna. Tas viņam dara godu, ka viņš nevienam no mums neiekoda degunā.

—   Pasveicini mammu, — sacīja Frēdriksons. — Un nesagrauz pasta laivu.

—    Nē, kur nu, — klintsāpsis laimīgs apsolīja. Pēc tam viņš devās ceļā kopā ar Bumbulītes meitu, kas apsolīja raudzīties, lai viņš kārtīgi nonāktu uz klāja.

Frēdriksons uz navigācijas namiņa galda izplēta pasaules karti. Un tieši tobrīd pie durvīm klauvēja un dobja balss sauca:

—   Telegramma! Zibenstelegramma Frēdriksonam!

Pie durvīm stāvēja liels Murmulis no Karaliskās

Patvaldnieka gvardes. Frēdriksons ar atturīgu pašsa- valdību uzlika galvā kapteiņa cepuri un ar nopietnu izteiksmi izlasīja viņa telegrammu. Tur bija šāds teksts:

ir nācis mums zināms ka frēdriksons ir dzimis izgudrotājs punkts esiet tik laipni un nododiet savas davanas patvaldnieka kalpošana izsaukuma zime steidzami punkts

—    Piedodiet, bet šitas Karalis diez ko pareizi ne­raksta, — teica Bizeklis, kas bija iemācījies lasīt no savas kafijas kārbas (Manvell House Coffee high grade one pound [3] un tā tālāk, lai gan tā, saprotams, bija zila).

—    Zibenstelegrammās nekad nav garumzīmju, — Frēdriksons paskaidroja. — Nav laika tās uzlikt. Gluži otrādi, ļoti laba zibenstelegramma.

Aiz kompasmājiņas viņš bija sameklējis matu suku un sēdēja, un tā sukāja savas ausis, ka kumšķi lidoja pa visu navigācijas namiņu.

—     Vai drīkstu tavā telegrammā uzlikt visas ga­rumzīmes uz a, i un e? — Bizeklis vaicāja.

Frēdriksons neklausījās. Viņš kaut ko nomurmināja un pārgāja pie bikšu birstēšanas.

—     Paklau, — es piesardzīgi ieminējos. — Ja tu sāksi izgudrot lietas Patvaldniekam, tad taču mēs nevarēsim braukt tālāk, jeb vai varēsim?

Frēdriksons izdvesa izklaidīgu skaņu.

—    Un izgudrojumi prasa ilgu laiku, vai nav tie­sa? — es turpināju.

Kad Frēdriksons neatbildēja, es izmisuma pilns izsaucos:

—     Bet kā var būt par piedzīvojumu meklētāju, ja tikai dzīvo vienā un tai pašā vietā? Tu taču gribi būt piedzīvojumu meklētājs, vai tad ne?!

Bet Frēdriksons atbildēja:

—   Nē. Es gribu būt izgudrotājs. Es gribu izgudrot lidojošu upes laivu.

—     Kā tad būs ar mani? — es jautāju.

—   Tu kopā ar citiem vari dibināt koloniju, — Frēd­riksons laipni pateica un nozuda.

To pašu pēcpusdienu Frēdriksons pārcēlās uz Pār­steigumu Parku un Juras orķestri viņš paņēma līdzi. Tikai navigācijas namiņš vientuļš palika stāvam krastā. Patvaldnieka gvarde ievēla upes laivu izpriecu lauku­mā un visu apjoza ar ārkārtīgu noslēpumainību un astoņiem bruģakmens mūriem, kurus pavalstnieki cēla ar lielu sajūsmu.

Teritorijā ieveda vairākas ķerras ar darbarīkiem, tonnām zobratu un jūdzēm tērauda stiepļu spirāļu. Frēdriksons apsolīja Patvaldniekam veltīt visas otrdie­nas un ceturtdienas, izgudrojot jautrības, kas varētu biedēt pavalstniekus, citādi viņam bija brīvas ķepas darbam ar savu lidojošo upes laivu. Par visu to es tomēr izdzirdu tikai pēc tam. Es vienīgi jutos pamests. Es atkal sāku šaubīties par Patvaldnieku un vairs nespēju apbrīnot karaļus. Un man nebija ne jausmas par to, kas ir domāts ar savādo vārdu "kolonija". Bei­dzot es aizgāju uz Bumbulītes māju, lai tiktu mieri­nāts.

—     Hallo! — teica Bumbulītes meita, kas zem pumpja mazgāja mazākos brāļus un māsas. — Tu iz­skaties tā, it kā būtu saēdies dzērvenes!

—     Es vairs neesmu piedzīvojumu meklētājs, es dibināšu koloniju, — es drūmi atbildēju.

—   Ak šitā. Un kas tad tas ir? — Bumbulītes meita jautāja.

—     Es nezinu, — es murmināju. — Droši vien kaut kas nedzirdēti plānprātīgs. Būs labāk doties prom kopā ar baltajiem zalkšiem vai vienam pašam kā tuk­sneša vētrai vai jūras ērglim.

—    Tad es došos līdzi, — paskaidroja Bumbulīte un beidza pumpēt.

—     Bet ir zināma atšķirība starp Frēdriksonu un tevi, — es sacīju tonī, kas pilnīgi aplam izmainīja teiktā iedarbību.

—Jā, vai nav tiesa! — viņa priecīga izsaucās. — Mam­mu! Kur tu esi? Kur nu viņa atkal ir palikusi?

—    Sveika! — sacīja Bumbulīte, izlīzdama no lapas apakšas. — Cik daudzus tu esi nomazgājusi?

—      Pusi, — atbildēja viņas meita. — Pārējie lai paliek, jo šitais trollis lūdza mani doties viņam līdzi pasaules klaiņojumā — vientuļu kā tuksneša vētru vai žubīti!

—   Nē, nē, nē! — es izsaucos ar saprotamām bažām. — Es tā nemaz nedomāju!

—     Nu tad kā jūras ērgli, — Bumbulītes meita teica.

Bet viņas mamma pārsteigta iesaucās:

—   Nē, ko tu saki! Tad jau tu nebūsi uz vakariņām?

—   Ek, mammu, — teica Bumbulītes meita. — Kad tu mani redzēsi nākošo reizi, es būšu vislielākā bum­bulīte pasaulē! Vai dosimies prom tūlīt pat?

—    Kad es šo lietu tā kārtīgi apdomāju, tad varbūt būs labāk dibināt koloniju, — es vārgu balsi sacīju.

—   Labi, — viņa mundri sacīja. — Tagad mēs esam kolonisti! Paskaties, mammu, es esmu viena īsta ko- loniste, un tagad es pārceļos prom no mājām!

Mīļie lasītāji, jūsu pašu interesēs es jūs lūdzu būt ļoti piesardzīgiem ar bumbulītēm. Viņām interesē viss, un viņas nav spējīgas saprast, ka tās neinteresē citus.

Tātad es pats pret savu gribu biju nodibinājis ko­loniju ar Bumbulītes meitu, Bizekli un Juksaru. Mēs salasījāmies Frēdriksona pamestajā navigācijas kabīnē.

—    Nu ja, — Bumbulītes meita sacīja. — Tagad es­mu pavaicājusi mammai, kas kolonists tāds ir, un viņa domāja, ka tas ir tā, ka dzīvo pēc iespējas tuvu cits citam, jo šausmīgi stipri nepatīk būt vienam pa­šam. Un pēc tam sāk. pavisam drausmīgi ķildoties, jo tas tomēr ir jautrāk nekā tad, ja nav neviena, ar ko ķildoties! Mamma mani brīdināja.

Pēc viņas vārdiem iestājās nepatīkams klusums.

—    Vai mums tagad jāsāk ķildoties? — Bizeklis ba­žīgi jautāja. — Man traki nepatīk ķildoties! Piedodiet, bet ķildas ir ļoti skumīgas!

—    Pilnīgi aplam! — izsaucās Juksars. — Kolonija ir vieta, kur dzīvo mierā un miermīlībā pēc iespējas tālu cits no cita. Dažreiz notiek kaut kas neparasts, un pēc tam atkal vaids miers un miermīlība… Var, piemēram, dzīvot ābelē. Jūs saprotat, dziesmas un saule, un gulēšana ilgi no rītiem. Neviena, kas bizo apkārt un apgalvo, ka lietas ir svarīgas un ir jāizdara, un tās nav atliekamas… Un lai tās pašas tiek galā, kā māk!

—     Un vai tās var tikt galā? — jautāja Bizeklis.

—     Saprotams, — Juksars sapņaini sacīja. — Tās ti­kai jāatstāj mierā. Apelsīni aug un puķes uzzied, un laiku pa laikam piedzimst pa kādam jaunam juksaram, lai apelsīnus apēstu un puķes pasmaržotu. Un saule apspīd visus.

—   Nē! Tā nav nekāda kolonija! — es saucu. — Es uzskatu, ka kolonija ir bezlikumu sabiedrība! Sabied­rība, kas dara kaut ko nedzirdēti dēkainu un makenīt šausmīgu, tādu, ko neviens cits neuzdrošinās izdarīt.

—    Ko tad? — Bumbulītes meita ieinteresēta jau­tāja.

—     Gan redzēsiet, — es noslēpumaini atbildēju. — Nākošo piektdienu ap pusnakti! Jūs būsiet pār­steigti!

Bizeklis urravoja. Bumbulītes meita sita ķepas. Bet šausmīgā patiesība bija tāda, ka man nebija ne jausmas, ko lai viņiem izgudroju ap pusnakti nā­košā piektdienā.

Mēs tūdaļ ieviesām absolūtu neatkarību. Juksars iekārtojās ābelē netālu no Bumbulītes mā­jas. Bumbulītes meita paskaidroja, ka viņa gulēšot katru nakti jaunā vietā, lai justos neatkarīga, un Bizek­lis turpināja dzīvot savā kafijas kārbā.

Es ar zināmu melanholiju pārņēmu navigācijas kabīni. To nostādīja uz vientuļas krasta klints, kur tā lielākoties atgādināja krastā izskalotu gabalu no vraka. Es ļoti skaidri atminos, kā es stāvēju un lūkojos uz

Frēdriksona veco darbarīku kasti, kuru murmuli no Patvaldnieka gvardes bija pametuši tāpēc, ka galma izgudrotājam tā nebija pietiekami smalka.

Es domāju: tieši tagad man vajadzētu izdomāt ko tādu, kas ir tikpat ievērojams kā Frēdriksona atklā­jumi. Kā lai es spēju atstāt iespaidu uz savu koloniju? Tur viņi tagad staigā un gaida, un drīz būs piektdiena, un es pārlieku daudz esmu runājis, cik esmu ap­dāvināts…

Vienu acumirkli es jutos pavisam slikti, vēroju viļ­ņus, kas plūda garām, un savā iztēlē redzēju Frēdrik­sonu tikai būvējam un būvējam, un būvējam, un visu laiku izdarām jaunus izgudrojumus, un pilnībā sevi aizmirsu.

Es gandrīz vēlējos, kaut būtu piedzimis kā baltais zalktis zem balto zalkšu zvaigznēm, kas tos vadīja uz nenosakāmu vietu, ka neviens no manis negaidītu ne­kā cita kā vien to, ka arī es braukšu uz nesasniedza­mo apvārsni, nerunājot un ne par ko neraizējoties.

Šī skumīgā noskaņa ilga līdz krēslai. Tad es sāku ilgoties pēc sabiedrības un klīdu prom uz iekšzemi, pāri pakalniem, kur Patvaldnieka pavalstnieki jopro­jām cēla savus neplānotos mūrus un ēda no saviem izbraukuma groziem. Visur viņi bija sakūruši mazus ugunskurus un bridi pa brīdim dedzināja paštaisītas raķetes vai, kā parasts, sauca urravas savam Karalim. Es gāju garām Bizekļa kārbai un dzirdēju viņu ru­nājam bezgalīgu monologu pašam ar sevi. Cik varēju uztvert, runa bija par kādas pogas formu, kas bija apaļa, bet, aplūkota no citas puses, varēja būt ari ovā­la. Juksars gulēja savā kokā, un Bumbulītes meita lai­kam bija ārā un kaut kur skraidīja, lai parādītu savai mammai, ka ir neatkarīga.

Dziļi izjūtot visa nevajadzību, es devos uz Pārsteigumu Parku, kas gulēja gluži tukšs. Ūdenskritumi bija no­slēgti, un lampas izdzēstas, karuselis gulēja zem liela, brūna pārklāja. Patvaldnieka troni arī sedza pārklājs, un zem tā atradās miglas sirēna. Zeme bija pilna ar karameļu papīriem.

Tad es izdzirdu āmuru klaudzienus.

—   Frēdrikson! — es iekliedzos. Bet viņš tikai klau- dzināja tālāk. Tad es iedarbināju miglas sirēnu. Pēc

brīža no krēslas iznira Frēdriksona ausis, un viņš teica:

—   Tu nevarēsi skatīties, iekams tā nav gatava. Tu nāc par agru.

—     Es nemaz nedomāju skatīties tavu izgudroju­mu, — es apbēdināts sacīju. — Es gribu parunāties!

—    Par ko tad? — viņš jautāja.

Kādu brīdi es cietu klusu, tad teicu:

—     Mīļo Frēdrikson, ko īstenībā dara bezlikumu kolonijas piedzīvojumu meklētājs?

—    To, uz ko viņam nesas prāts, — Frēdriksons atbildēja. — Vai tu vēl ko gribēji? Man ir neliela steiga. — Laipni pavēcinājis ausis, viņš atkal nozuda krēslā. Pēc brīža es dzirdēju viņu turpinām sist naglas. Es devos atkal mājās, manā galvā ņudzēja domas, kurām es diemžēl it nemaz neradu lietojumu, un pir­mo reizi es nemanīju nekādu labsajūtu domāt pats par sevi. Es biju nogrimis dziļas grūtsirdības stāvoklī, kas vēlākā mūžā aizgrāba mani brīžos, kad kāds cits bija paveicis vairāk nekā es.

Bet savā ziņā es nolēmu, ka šīs jaunās jūtas ir ļoti interesantas, un nojautu, ka, lai vai kā, bet tām ir sakars ar apdāvinātību. Es manīju, ka, ļaujot sev kļūt pietiekami naktsmelnam, ļaujot nopūsties un blenzt pār jūru, sajūta bija gandrīz patīkama. Bija tik šausmīgi žēl sevis. Aizraujošs pārdzīvojums.

Pa to laiku es sāku izklaidīgi izdarīt sīkas izmaiņas navigācijas kabīnē, likdams lietā Frēdriksona darba rīkus un labu tiesu krastā izskalotu dēļu gabalu. Man likās, ka māja ir par zemu.

Šī skumīgā, sevis attīstībai tik svarīgā nedēļa pagāja. Es nagloju un prātoju, zāģēju un prātoju un, ziniet, ne reizes neatskanēja "kluks".

Ceturtdienas naktī bija pilns mēness. Tā bija pa­visam bezskaņu nakts. Pat Patvaldnieka pavalstnieki bija noguruši urravot un šaut raķetes. Es biju paga­tavojis kāpnes uz augšstāvu un sēdēju pie loga, at­spiedis degunu ķepās, un bija tik kluss, ka varēja dzir­dēt spalvainos nakts lidoņus spodrinām savus spārnus.

Te lejā smilšu krastmalā es ieraudzīju mazu, baltu būtni. Pirmajā acu uzmetienā tā likās kā baltais zalktis. Bet, kad tā slīdošām kustībām nāca tuvāk, es ierau­dzīju ko tādu, ka mati saslējās pakausī stāvus. Būtne bija caurspīdīga. Es varēju skaidri saredzēt tai cauri akmeņus, un tai nebija ēnas! Ja piebilst, ka tā bija ietinusies tādā kā plānā, baltā aizkaru audumā, tad ikvienam būs skaidrs, ka runa ir par spoku!

Es uzbudināts piecēlos. Vai biju lejā aiztaisījis dur­vis? Varbūt spoki vienkārši iziet cauri… Ko lai iesāku?

Tagad nočīkstēja ārdurvis. Auksts caurvējš uzvilnīja augšā pa kāpnēm un iepūta man pakausī.

Tagad, pēc gadiem, es apšaubu, vai patiešām biju nobijies, iespējams, es tikai ieskatīju, ka ir jāievēro jebkura piesardzība. Tāpēc es apņēmīgi palīdu zem gultas un gaidīju. Pēc brīža sāka knakšķēt kāpnes. Viegls knakšķis, tad vēl viens. Bija deviņi pakāpieni, to es zināju, jo kāpnes man bija sevišķi grūti uzbūvēt (proti, tās veidoja spirāli). Tātad es saskaitīju deviņus knakšķus, pēc tam iestājās pilnīgs klusums, un es nodomāju: tagad tas stāv aiz durvīm…

Te trollīša Mumina tētis beidza lasīt un ieturēja efektīgu pauzi.

—    Snif, — viņš teica. — Pagriez gaišāku petrolejas lampu. Vai varat iedomāties, ka man pilnīgi nosvīst ķepas, kad es lasu par šo spoku nakti?

—     Vai kāds kaut ko sacīja? — pamodies nomur­mināja Snifs.

Trollīša Mumina tētis, paskatījies uz Snifu, sacīja:

—    Neko. Tikai es lasīju no saviem memuāriem.

—     Spoks ir labs, — sacīja trollītis Mumins, kas gu­lēja, uzvilcis segu līdz ausīm. — To tev noteikti vajag rakstīt grāmatā. Bet viss ar tām skumjajām jūtām ir mazliet nevajadzīgs. Iznāk tik gari.

—     Gari? — tētis aizvainots izsaucās. — Kā tā — gari? Memuāros ir jābūt skumīgām jūtām. Visos me­muāros tādas ir. Es pārdzīvoju krīzi.

—     Ko tādu? — jautāja Snifs.

—     Es jutos šausmīgi, — Mumintētis dusmīgs pa­skaidroja. — Drausmīgi. Es biju tik nelaimīgs, ka tik tikko manīju, ka esmu uzcēlis divstāvu māju!

—   Vai Juksara ābelē bija āboli? — Susuriņš jautāja.

—    Nē, — tētis īsi atbildēja. Viņš piecēlās un aizvēra vaskadrānas burtnīcu.

—    Paklau, tēt, šitais spoks bija varen labs, — sacīja trollītis Mumins. — Fakts. Mēs visi uzskatām, ka spoks ir varen saistošs.

Bet tētis nokāpa lejā, apsēdās salonā un blenza uz aneroīda barometru, kas joprojām karājās virs sekre­tāra. Tas vairs nebija navigācijas namiņš, tas bija sa­lons. Ko tad īsti Frēdriksons bija teicis, kad ieraudzīja

Muminteta māju? "Paskat, ko tu esi iztaisījis!" Un tā kā aizstāvoši. Citi nemaz nebija pamanījuši, ka māja ir kļuvusi augstāka. Varbūt tas likās aušīgi un it nemaz nebija aizgrābjoši? Varbūt visa grāmata bija ģeķīga!

—    Vai tu sēdi te tumsā? — virtuves durvīs jautā Muminmāmiņa. Viņa bija bijusi pieliekamā un sasmē­rējusi pāris sviestmaizes.

—    Es domāju, ka šī nodaļa par manu jaunības krīzi ir ģeķīga, — teica tētis.

—   Vai tu domā sestās nodaļas sākumu? — viņa jau­tāja.

Tētis kaut ko nomurmināja.

—   Tā ir viena no vislabākām visā grāmatā, — teica trollīša Mumina māmiņa. — Tā būs stipri dzīvāka, ja tajā būs gabaliņš, kurā tu nelielies. Bērni ir par ma­ziem, lai saprastu. Es tev arī paņēmu sviestmaizi uz nakti. Pagaidām sveiks.

Viņa devās augšā pa kāpnēm. Tās knakšķēja tieši tāpat kā toreiz, deviņi knakšķi. Bet šīs kāpnes bija daudz labāk uztaisītas nekā vecās…

Tētis tumsā apēda savu sviestmaizi. Pēc tam arī viņš devās augšā pa kāpnēm, lai turpinātu lasīt trollī- tim Muminam, Susurinam un Snifam.

Durvju sprauga pavērās mazliet, mazliet, un šaurs, balts dūmiņš ielidoja iekšā un saritinājās uz paklāja. Šī ritulīša vidū bija divas blāvas acis, kas mirkšķināja, un no savas slēptuves zem gultas es visu redzēju pil­nīgi skaidri.

Tas patiešām ir spoks, es sev teicu (visādā ziņā ska­tīties uz to bija mazāk šausmīgi nekā dzirdēt nākam augšā pa kāpnēm). Visa istaba bija kļuvusi tikpat auk­sta, kādas jau spoku stāstos mēdz būt istabas, no vi­siem kaktiem vilka vējš, un piepeši spoks nošķaudījās.

Mīļie lasītāji, es nezinu, kā būtu jutušies jūs, bet uz acumirkli mana cieņa pret spoku samazinājās, es izlīdu no pagultes (starp citu, tas jau bija mani ierau­dzījis) un teicu:

—    Uz veselībām!

—    Pašam uz veselībām! — spoks sadusmots atbil­dēja. — Caurumceļa fantomi žēlojas par šo drūmo liktennakti!

—    Vai varu ar ko pakalpot? — es jautāju.

—      Tādā likteņnaktī kā šī, — spoks stūrgalvīgi atsāka, — jūras malā grab aizmirstie kauli!

—    Kura kauli? — es brīnījos.

—  Aizmirstie kauli! — teica spoks. — Šausmas ņirdz dzeltenbāli pār pazudināto salu. Esi modrs, mirstīgais, es ieradīšos atkal ap pusnakti piektdien šī mēneša trīspadsmitajā datumā! — Un spoks ritinājās ārā un, lidodams uz puspievērto durvju pusi, pavērās manī ar šausmīgu skatu. Nākošajā mirklī tas ar smagu blīk­šķi atsita pakausi pret durvju stenderi un iekliedzās: — Ai, hopsā! — un aizvijās lejup pa kāpnēm un ārā mēness gaismā, kur tas trīs reizes iekaucās kā hiēna. Bet es vairs nevarēju radīt par sevi iespaidu.

Es redzēju spoku izplēnam miglas piciņā, kas aizburāja pār jūru, un es piepeši sāku smieties. Nu man bija pārsteigums savai kolonijai! Nu es varēju izdarīt kaut ko šausmīgu, ko neviens cits neuzdro­šinājās!

īsi pirms pusnakts piektdien, trīspadsmitajā datumā, es sagaidīju savus kolonistus krastmalā lejpus navigā­cijas namiņa. Bija skaists un mierīgs vakars. Es smiltīs biju uzklājis vienkāršu maltīti — zupu, kraukšķu maizi un Patvaldnieka ābolu vīnu (kuru jebkurš varēja iztecināt no lielām mucām katrā ceļu krustojumā). Traukus es biju nokrāsojis ar melnu velosipēda laku un izdekorējis ar krustā saliktiem kaulu skriemeļiem.

—    Tu varēji dabūt no manis mazliet sarkano krā­su, — Bizeklis sacīja. — Vai dzeltenu un zilu. Piedod, bet vai tad tas nebūtu bijis patīkamāk?

—     Mans nolūks nav, lai būtu patīkami, — es rezervēti atbildēju. — Te šonakt notiks neiedomājami šausmīgas lietas. Sagatavojieties uz visu ko.

—    Šitā garšo gandrīz kā zivju zupa. Vai tā ir rau­da? — Juksars jautāja.

—    Burkāni, — es īsi atbildēju. — Ēd vien. Ēd! Tu laikam domā, ka spoki ir dikti ikdienišķi!

—   Ai! Ak tā. Tu stāstīsi spoku stāstus, — sacīja Juk­sars. — Man patīk spoku stāsti, — izsaucās Bumbulī­tes meita. — Mamma vakaros vienmēr mēģināja mūs iebaidīt ar šausmīgiem stāstiem. Viņa stāstīja un stāstīja, līdz viņai palika tik ļoti bail, ka mums pusi nakts vajadzēja būt nomodā, pirms viņu atkal nomieri­nājām. Vēl ļaunāk ir ar manu mātesbrāli. Reiz…

—    Šitā ir nopietnība! — es nikni pātraucu. — Spo­ku stāsti — pie manas astes! Es jums iedošu spoku! īstu! Es to izgudrošu, es to atburšu šurp! Ko nu jūs teiksiet?

Triumfēdams es viņus uzlūkoju.

Bumbulītes meita sāka sist ķepas, bet Bizeklim sariesās asaras acīs, un viņš čukstēja:

—      Lai paliek! Mīļais, lai paliek!

—      Tevis labad es izsaukšu ļoti mazītiņu spo- ciņu, — es sargājoši sacīju.

Juksars mitējās ēst un blenza manī izbrīnīts — jā, es pat teiktu — ar apbrīnu! Es biju sasniedzis savu mērķi un izglābis savu godu un savu tēlu! Bet, mīļie lasītāji, jūs varat iedomāties to nemieru, kas mani mā­ca, līdz pulkstenis beidzot bija divpadsmit. Vai spoks atgriezīsies? Vai tas būs pietiekami šausmīgs? Vai tas šķaudīs, runās blēņas un sabojās visu efektu?

Priekš manis ļoti pagodinoša īpašība ir par katru cenu radīt iespaidu uz savu apkārtni, modinot apbrī­nu, līdzcietību, izbīli, — vai vispār kaut kāda veida jū­tas, kas ietver interesi. Tas droši vien ir cēlies no ma­nas nesaprastās bērnības.

Tomēr, kad pulkstenis tuvojās divpadsmitiem, es uzkāpu klintī, pacēlu purnu pret mēnesi, maģiski pavēcināju ķepas un izdvesu kaucošu skaņu, — bija domāts, ka tai jāiet caur kauliem. Citiem vārdiem, es izsaucu spoku.

Kolonisti sēdēja kā apburti no saspringuma un gaidām, vienīgi Juksara dzidrajās, kritiskajās ūdens acīs es saskatīju aizdomu mirgu. Vēl šodien es jūtu dziļu apmierinājumu par to, ka Juksars bija imponēts. Jo spoks ieradās. Tas patiešām atnāca, caurspīdīgs un bez ēnas, un acumirklī sāka runāt par saviem aizmir­stajiem kauliem un caurumceļa fantomiem.

Bizeklis kliedza un paslēpa galvu smiltīs. Bet Bum­bulītes meita piegāja tieši pie spoka, sniedza ķepu un sacīja:

—     Sveiks! Cik jauki satikt īstu spoku! Vai nevē­lies mazliet zupas?

Nekad nevar zināt, ko bumbulītes var pastrādāt!

Saprotams, mans spoks apvainojās. Tas gluži vien­kārši aizslīdēja prom, tas saruka un sačervelējās. Tieši tobrīd, kad nabaga spoks pazuda skumīgā dūmu grīs­tē, Juksars sāka smieties, un es esmu pārliecināts, ka spoks to dzirdēja. Nu ja, nakts bija sabojāta.

Bet kolonistiem vajadzēja dārgi samaksāt par savu nepiedodamo netaktiskumu. Nākošā nedēļa bija neap­rakstāma. Neviens no mums naktīs nevarēja gulēt. Spoks atrada dzelzs ķēdi un žvadzināja to līdz četriem rītā, skanēja pūču un hiēnu brēcieni, šļūcoši soļi, klauvējieni, mēbeles, kas lēkāja un sabruka.

Kolonisti žēlojās.

—      Aizvāc savu spoku, — sacīja Juksars. — Mēs naktī gribam gulēt!

—     Tas nav iespējams, — es nopietni sacīju. —Ja spoks reiz ir izsaukts, tad ar to ir jāsadzīvo.

—        Bizeklis raud, — pārmetoši teica Juksars.

— Spoks ir uzkrāsojis miroņgalvu uz kafijas kārbas un parakstījis zem tās PRECĒJIES [4] , un nu Bizeklis nezina, kur likties, un saka, ja viņš neesot precējies agrāk, tad tagad to absolūti nedarīšot!

—     Cik bērnišķīgi, — es teicu.

—      Jā, un Frēdriksons ir dusmīgs! — Juksars turpināja. — Tavs spoks ir uzkrāsojis brīdinājumus virs vārdiem Juras orķestris un čiepj viņa tērauda spi­rāles!

—   Tādā gadījumā, — es uztraukts izsaucos, — mums kaut kas jādara lietas labā! Un šai pašā acumirklī!

Aši es sacerēju ziņojumu un piestiprināju to pie navigācijas namiņa durvīm. Tā teksts bija šāds:

Godātais spoks!

Zināmu iemeslu dēļ nākamo piektdien pirms saules rieta tiek noturēts spoku saiets. Visas sūdzības tiek uzklausītas.

Karaliskā Bezlikumu Kolonija,

P.S. Nav ņemamas līdzi nekādas dzelzs ķēdes. •> >

Es ilgi prātoju, vai lai rakstu Karaliskā vai Bezlikumu Kolonija. Beidzot nolēmu rakstīt abus vārdus. Tad it kā veidotos skaists līdzsvars.

Spoks atbildēja ar sarkanu krāsu uz pergamenta (pergaments izrādījās Frēdriksona vecais lietus mē­telis, tas bija piedurts pie durvīm ar Bumbulītes maizes nazi).

"Liktenīgā stunda tuvojas", rakstīja mans mazais spoks. "Piektdien, bet Pusnaktī, kad tuksnesīgā vietā skan Nāves suņa vientulīgie kaucieni! Niecīgie mūdži, slēpiet savus purnus zemē, kas atbalsojas zem Nere­dzamo smagajiem soļiem, jo jūsu Liktenis ir asinīm rakstīts uz Kapeņu sienas! Ja man būs vēlēšanās, es

tomēr ņemšu līdzi dzelzs ķēdes!

? >

Spoks, saukts par Visšausmīgāko."

—    Ak tā, — teica Juksars. — Liekas, ka liktenis ir vārds, kas viņam patīk.

—     Pielūko, ka tu šoreiz nesmejies, — es stingri sacīju. — Tā iet, kad ne pret ko šai dzīvē nav respekta!

Bizeklis tika aizsūtīts, lai ielūgtu Frēdriksonu uz spoku saietu. Saprotams, es būtu varējis iet pats, bet atcerējos, ko Frēdriksons bija teicis par mani: "Tu nevari skatīties, iekams nav gatavs. Tu nāc par agru. Man ir neliela steiga." Tieši tā, laipnā, bet šausmīgi neaizsniedzamā balsī.

Spoks ieradās precīzi pulksten divpadsmitos, pa­vēstot to ar trim dobjiem kaucieniem.

—     Es esmu šeit! — tas teica savā neatdarināmā balsī. — Trīciet, jūs mirstīgie, no aizmirsto kaulu atriebības!

—     Sveiki, sveiki! — Juksars sveicināja. — Kāpēc tu mūžīgi činksti par tiem vecajiem kauliem? Kura kauli tie ir? Kāpēc tu pats tos neuzmeklē?

Iespēris Juksarain pa potīti, es pieklājīgi sacīju:

—   Esi sveicināts, tu caurumceļa fantom! Kā klājas? Šausmas ņirdz dzelteni blāvas pār pazudināto krastu.

—   Liec mierā manus izteikumus! — spoks dusmīgs sacīja. — Tā runāt drīkstu vienīgi es!

—     Paklau, nu, — Frēdriksons teica. — Vai mēs nevaram gulēt mierā? Baidi kādu citu, ko?

—   Tie ir ļoti pieraduši pie manis, — spoks saīdzis sacīja. — Pat dronts Edvards vairs nebaidās.

—    Es nobijos! — sauca Bizeklis. — Man vēl tagad ir bail!

—     Tas jauki no tavas puses, — sacīja spoks un steidzīgi piebilda: — Pamestā skeletu karavāna gau­do leduszalā mēnesnīcā!

—   Mīļais spok, — Frēdriksons laipni sacīja, — lie­kas, tu neesi īsti līdzsvarots. Paklausies. Tu apsolīsi biedēt kaut kur citur. Es apsolu iemācīt tev jaunus biedēšanas veidus. Norunāts?

—     Frēdriksonam ir nags uz šausmībām! — sauca Bumbulītes meita. — Tev nav ne jausmas, ko viņš var radīt no fosfora un skārda plāksnēm! Tu pārbiedēsi drontu Edvardu!

—     Un Patvaldnieku, — es piebildu.

Spoks lūkojās Frēdriksonā un šaubījās.

—   Ar savu miglas sirēnu? — Frēdriksons ierosināja.

—    Vai māki spoku triku ar sveķotu diegu?

—    Nē. Kā to dara? — spoks ieinteresēts gribēja zināt.

—   Pats ar šujamdiegu, tādu resnāku, — paskaidroja Frēdriksons. — Augstākais ar 20. numuru. Tu pie­stiprini to kādam pie loga. Stāvi ārpusē un ar sveķiem berzē diegu. Iznāk šausmīgs kauciens.

—   Pie manas dēmoniskās acs, cik tu esi patīkams! — spoks izsaucās un aizvēlās pie Frēdriksona kājām.

—     Vai tu nevarētu sagādāt man arī kaulukambari? Tu sacīji, skārda plāksne? Tā man ir. Kā to dara?

Pēc tam Frēdriksons līdz pat ausmai sēdēja un ap­rakstīja, kā biedē ļaudis, un zīmēja smiltīs konstruk­cijas. Viņš acīmredzot bija sajūsmināts par šo bēr­nišķīgo nodarbošanos.

No rīta viņš devās atpakaļ uz Pārsteigumu dārzu, un manu spoku ievēlēja Karaliskajā Bezlikumu Kolo­nijā ar goda nosaukumu Izbīlis Šausmu Salā.

—   Paklau, spok, — es sacīju. — Vai tev ir vēlēšanās dzīvot pie manis? Es jūtos mazliet vientuļš. Sapro­tams — man nav gluži bail, bet dažreiz pa naktīm me­tas diezgan neomulīgi…

—    Pie visiem elles suņiem, — spoks iesāka un no- bāla aiz aizvainojuma. Bet tad tas nomierinājās un sacīja:

—   Jā, lūdzu, tas ir laipni no tavas puses.

Es uzklāju spokam gultu cukura kastē un omulības labad nokrāsoju to melnu ar glītu joslu krustā sa­liktiem kaulu skriemeļiem. Uz ēdiena krūzītes es uz- rakstīju PRECEJIES (Bizeklim par lielu apmierinā­jumu).

—    Milzīgi mājīgi, — spoks sacīja. — Vai tevi ne­traucēs, ja es ap pusnakti mazliet pagrabināšos? Esmu tā kā pieradis pie tā.

—    Grabinies vien, — es teicu. — Bet ne vairāk kā piecas minūtes, un nesaplēs jūras putu tramvaju! Tas ir ļoti vērtīgs.

—    Nu ja, piecas minūtes, — spoks sacīja. — Bet par Jāņu nakti es neatbildu.

septītā nodala,

kurā es aprakstu pārveidotā Juras orķestra triumfālo atklāšanu un ar notikumiem piesātināto pārbaudes niršanu jūras dziļumā.

Un Jāņu nakts atnāca un aizgāja (tad, starp citu, piedzima Bumbulītes vismazākā meita, saukta Mija, kas nozīmē vismazākā- kāda - vien - ir) un uzziedēja pu­ķes, un ienācās āboli vai kas cits garšīgs, un tika apēsts, un, kā nu tas bija, kā ne, es ieslīdēju bīstamā ik- dienišķībā, kas nonāca tik tālu, ka es pat iestādīju

samta rozes uz navigācijas namiņa komandtiltiņa un sāku spēlēt pogas ar Bizekli un Patvaldnieku.

Nekas neatgadījās. Mans spoks sēdēja podiņu krāsns stūrī un adīja šalles un zeķes: ļoti nomierinoša nodar­bošanās spokiem ar trausliem nerviem. Iesākumā tam patiesi izdevās nobiedēt pavalstniekus, un tas bija ļoti laimīgs, bet beidza spokoties, kad manīja, ka pavalst­niekiem patīk, ja viņus biedē.

Bumbulītes meita nerrojās aizvien trakāk un trakāk un katru reizi mani piemānīja. Reiz viņa izplatīja bau­mas, ka drontam Edvardam ir gadījies samīt Patvald­nieku! Es, diemžēl, vienmēr ticu, ka ļaudis saka to, ko domā, un aizvien kļūstu aizvainots, kad pamazām apjēdzu, ka viņi nerrojas vai arī uz mana rēķina uz­jautrinās. Kad es pārspīlēju, es vienmēr pats tam ticu!

Dažreiz ieradās dronts Edvards, nostājās krasta ūdenī un pa vecam paradumam bārās uz mums. Juk­sars bārās pretī, citādi es nekad nemanīju viņu darām nekā cita kā vien to, ka viņš ēda, gulēja, sauļojās, smē­jās ar Bumbulīti un rāpās kokos. Sākumā viņš arī rā­pās pāri bruģkmens mūriem, bet tas ātri apnika, kad viņš atklāja, ka tas nav aizliegts. Viņš tomēr apgalvoja, ka jūtoties lieliski.

Dažreiz es redzēju garām aizburājam baltos zal­kšus, un tad visu atlikušo dienu es biju melanholisks.

Pa to laiku manī izplatījās nemiers, kura dēļ vēlāk es piepeši kļuvu trakoti garlaikots šai labi iekārtotā un beznotikumu dzīvē un, tā sakot, aizlaidos.

Un tā, beidzot, tas notika.

Frēdriksons pats stāvēja pie navigācijas namiņa durvīm, un viņam galvā bija kapteiņa cepure. Bet šodien to rotāja divi mazi apzeltīti spārniņi.

Nodrāzies lejā pa kāpnēm, es saucu:

—     Frēdrikson! Sveiks! Tu piedabūji to lidot!

Viņš vēcināja ar ausīm un pamāja ar galvu.

—    Vai tu kādam to esi teicis? — es ar pukstošu sirdi jautāju.

Viņš papurināja galvu. Un acumirklī es atkal biju piedzīvojumu meklētājs, atgriezās patika, es biju liels, stiprs un skaists! Frēdriksons vispirms bija atnācis pie manis, lai pastāstītu, ka viņa izgudrojums ir ga­tavs! Pat Patvaldnieks to vēl nezināja.

—     Ātri! Ātri! — es saucu. — Sakravāsimies! Es atdošu savas samta rozes! Es atdošu savu māju! Ai, Frēdrikson, es vai plīstu no idejām un gaidām!

—   Ir jau labi, — Frēdriksons sacīja. — Bet vispirms būs atklāšana un pārbaudes lidojums. Mēs nevaram nokrāpt Karalim svētkus.

Pārbaudes lidojums notika tai pašā pēcpusdienā. Pārveidotā upes laiva stāvēja uz estrādes pie Patvald­nieka troņa un bija pārklāta ar sarkanu drapējumu.

—     Melns būtu bijis svinīgāk, — piezīmēja mans spoks, adīdams, ka adatas džinkstēja vien. — Vai arī plīvurs, pelēks kā pusnakts migla. Ziniet, šausmu krāsa.

—    Pasaulīt, kā tas runā, — sacīja Bumbulīte, kas bija paņēmusi līdzi visus savus bērnus. — Sveika, mīļā meita! Vai esi redzējusi savus jaunākos brāļus un māsas?

—    Mīļā mamma, vai tu atkal uztaisīji jaunus? —

Bumbulītes meita teica. — Pasaki tiem, ka vinu lielā

māsa ir karaliska Kolonijas princese un ar lidojošu upes laivu brauks apkārt mēnesim!

Mazie brāļi un māsas klanījās un kniksēja, un blenza vinā.

Frēdriksons vienā laidā līda zem drapējuma, lai pārbaudītu, vai viss ir kārtībā.

—     Kaut kas izputēs caurulē, — viņš murmināja. — Juksar! Uzej uz klāja un iedarbini lielās plēšas!

Pēc brīža lielās plēšas sāka pūst. Tūdaļ pēc tam no izpūtes caurules izlidoja milzum daudz biezputras, trāpot Frēdriksonam tieši acī.

—    Kaut kas ir sagājis grīstē, — viņš sacīja. — Auzu pārslu biezputra!

Bumbulītes bērni kliedza no prieka.

—   Piedodiet, — Bizeklis, tuvu asarām, sauca. — To, kas palika pāri no brokastīm, es ielēju tējkannā, nevis izpūtes caurulē!

—    Kā tad nu ir? — jautāja Patvaldnieks. — Vai Mēs varam sākt Savu svētku runu jeb vai esat aizņemti?

—     Tā bija tikai mana mazā meita Mija, — sa­jūsmināta paskaidroja Bumbulīte. — Viņa ir ļoti per­sonisks bērns! Ieliet biezputru izpūtes caurulē! Jau tas vien!

—    Kundze, neņemiet to tik smagi, — Frēdriksons diezgan stīvi sacīja.

—   Vai Mēs varam sākt vai Mēs nevaram? — Karalis jautāja.

—    Lai tikai Jūsu Majestāte sāk vien, — es teicu.

Pēc pārtraukuma un pēc miglas sirēnas tuvojās Mur­muļu brīvprātīgais orķestris un Patvaldnieks, ļaudīm gavilējot, uzkāpa tronī. Kad bija iestājies klusums, viņš teica:

— Mūsu aušīgie, vecie ļaudis! Gadījums ir pie­mērots, lai veltītu jums dažus izjustus vārdus. Aplū­kojiet Frēdriksonu, Karalisko Galma pārsteigumu izgudrotāju. Vislielākais no tiem tiks atklāts šodien, lai tas šķērsotu zemi, ūdeni un gaisu! Apdomājiet labi šo drošās idejas darbu, kamēr jūs šņācat savās šķirbās, graužat, rakņājaties, čubināties un runājat blē­ņas. Mēs joprojām no jums gaidām lielas lietas, jūs nelaimes piemeklētie, neveiksminieki, augsti mīlētie pavalstnieki. Pacentieties izplatīt mazliet spožuma un goda pār mūsu pakalniem, un, ja tas nav iespējams, tad vismaz uzsauciet "urrā" šodienas varonim!

Un ļaudis sauca urravas tik stipri, ka zeme drebēja.

Murmuļi uzsāka spēlēt Karalisko Svētku valsi un, līstot rožu lietum un japāņu pērlēm, Frēdriksons iz­nāca priekšā un pavilka auklu. Kas par acumirkli!

Drapējums noslīdēja no Juras orķestra.

Bet tā vairs nebija mūsu vecā upes laiva, tas bija viens vienīgs spārnots metāla priekšmets, sveša, savāda mašīna! Es kļuvu pavisam melanholisks. Te es piepeši ieraudzīju ko tādu, kas mani samierināja ar pārvērsto upes laivu — tai bija vārds ultramarīna krāsā, tā jo­projām saucās Juras orķestris\

Tagad Murmuļu brīvprātīgais orķestris pārgāja uz Patvaldnieka himnu, jūs jau zināt, ar piedziedājumu "nu gan jūs bijāt izbrīnījušies, ha, ha" un Bumbulīte jutās tik aizkustināta, ka raudāja.

Frēdriksons uzvilka cepuri uz ausīm un, Karaliskās Bezlikumu Kolonijas pavadīts (joprojām līstot rožu un japāņu pērļu lietum), uzkāpa uz klāja, un Juras orķestri aši piepildīja Bumbulītes bērni.

— Piedodiet! — piepeši iekliedzies, Bizeklis nolēca atpakaļ pāri trapam. — Nē, es neuzdrīkstos! Augšā gaisā! Man atkal paliks nelabi! — un ka gaistoša svītra Bizeklis ienira laužu burzmā un nozuda.

Tai pašā brīdī mašīna sāka trīcēt un rūkt. Durvis tika aiztaisītas un stingri pieskrūvētas, un Juras or­ķestris šaubīgi šūpojās uz priekšu un atpakaļ pa estrādi. Un nākošajā mirklī tas tik spēcīgi salēcās, ka es nokritu uz dibena.

Kad iedrošinājos paskatīties pa logu, mēs kuģojām uz priekšu pāri koku galotnēm Pārsteigumu parkā.

—    Tā lido! Tā lido! — kliedza Juksars.

Man trūkst vārdu, lai aprakstītu vienreizējo sajūtu, kas mani pārņēma, kad es lidinājos virs zemes. Kaut arī esmu pilnīgi apmierināts, tā sakot, ar braucamo, ar kādu neizdibināms liktenis mani ir apgādājis, man jāatzīstas, ka tas nav domāts, lai lidinātos. Tagad, pil­nīgi piepeši, es sajutos viegls un elegants kā bezdelīga, man nebija nevienas vienīgas raizes visā pasaulē, es biju zibensātrs un neuzvarams. Vispirms tas man sagādāja izmeklētu izpriecu paraudzīties uz tiem, kas joprojām tekalēja lejā pa zemi vai bailīgā apbrīnā blenza uz mani. Tas bija brīnišķīgs acumirklis, diem­žēl pārāk īss.

Juras orķestris grima un, apmetis loku, mīksti nolai­dās uz zemes, un ar baltām putu ūsām slīdēja pāri jūrai pie Patvaldnieka krasta.

—     Frēdrikson! — es saucu. — Lidosim!

Viņš paskatījās uz mani, mani neredzēdams, viņa acis bija ļoti zilas, visu Frēdriksona stāvu apdvesa sle­pens triumfs, ar kuru mums citiem nebija nekā ko- piga. Un tad viņš lika Juras orķestrim doties tieši lejā jūrā. To piepildīja zaļa, caurspīdīga gaisma, un gar kajīšu logiem aiztrauca garām burbuļu bari.

—    Nu mēs grimstam, — sacīja mazā Mija.

Piespiedis purniņu pie rūts, es lūkojos jūrā. Juras

orķestrim pašā vidū bija iededzināts lampu vainags. Lampas sūtīja vāru, drebošu gaismu jūras tumsā.

Es notrīsēju. Uz visām pusēm nekā cita kā vien zaļa tumsa, mēs slīdējām mūžīgā naktī un pilnīgā tukšumā. Frēdriksons izslēdza motoru, un mēs klusā planējumā grimām arvien dziļāk un dziļāk. Neviens no mums nerunāja, vaļsirdīgi sakot, mēs bijām maz­liet nobijušies.

Bet Frēdriksona ausis bija saslējušās stāvus no priekiem, un tagad es redzēju, ka viņš ir uzlicis jaunu kapteiņa cepuri, kas bija izrotāta ar divām mazām sudraba spurām.

Neparastajā klusumā es mazpamazām uztvēru čuk­stus, kas kļuva aizvien skaļāki. Izklausījās, it kā tūk­stošiem izbiedētu balsu būtu čukstējušas vienu un to pašu lietu atkal un atkal, vienu vienīgu vārdu: jūras suns, jūras suns, jūras suns…

Mīļie lasītāji, pamēģiniet paši kādu brīdi čukstēt "jūras suns", — brīdinoši un ļoti lēnām — tas iz­klausās šausmīgi!

Tagad mēs varējām izšķirt milzum daudz mazu ēnu, kas iznira no tumsas. Tās bija zivis un jūras čūskas, un ikvienai uz deguna bija mazs lākturītis.

—     Kāpēc viņas nav aizdedzinājušas savus lāktu­rus? — brīnījās Bumbulīte.

—    Varbūt beigušās baterijas, — teica viņas meita.

—    Mammu, kas ir jūras suns?

Zivis piepeldēja pie paša Juras orķestra un inte­resējās. Tās stāvēja ciešā apli ap grimstošo laivu, un visu laiku mēs dzirdējām biedējošo čukstu — jūras suns! jūras suns!

—    Te kaut kas nav labi, — sacīja Juksars. — Man ir Priekšnojautas! Es pēc sava deguna jūtu, ka tie neuz­drošinās iedegt savas lampas. Aizliegt ļaudīm iedegt lampas, kuras tie paši nes sev uz galvas!

—    Varbūt jūras suns to ir aizliedzis? — čukstēja Bumbulītes meita, starodama no sasprindzinājuma.

—      Man bija mātesmāsa, kas nekad neiedrošinājās iededzināt savu prīmusu, jo, kad viņa to izdarīja pirmo reizi, tas uzlidoja gaisā kopā ar viņu!

—    Nu mēs sadegsim, — teica mazā Mija.

Zivis nāca aizvien tuvāk. Kā ciešs mūris tās stāvēja ap Juras orķestri un blenza uz jnūsu lampām.

—    Vai tās nemāk runāt? — es jautāju.

Tad Frēdriksons iedarbināja savu bezdrāts klausā­mo aparātu. Tas brīdi pašņāca, pēc tam mēs izdzirdām tūkstoškārtīgi žēlabainu kaucienu: jūras suns, jūras suns! Viņš nāk tuvāk un tuvāk, un tuvāk… Nodzēsiet gaismu! Nodzēsiet gaismu! Tevi apēdīs… Cik vatu tev ir, nabaga vali?

—    Ja jābūt tumsai, tad jābūt tumsai, — atzinīgi noteica mans spoks. — Likteņa nakts aizsedz kapsētu ar saviem plīvuriem, vientulīgi vaimanā melnas ostas.

—    Tcssss, — kušināja Frēdriksons. — Es kaut ko dzirdu…

Mēs klausījāmies. No lielas tālienes nāca vāji du­noša skaņa, kā pulsa sitiens — nē, kā soļi, itin kā kāds palēkdamies nāktu lieliem, gausiem soļiem. Uz mirkli visas zivis bija pazudušas.

—     Nu mūs apēdīs, — sacīja mazā Mija.

—    Man liekas, es nolikšu bērnus gulēt, — sacīja Bumbulīte. — Visi gultās!

Viņas bērni sastājās aplī un palīdzēja cits citam atpogāt pogas uz muguras.

—      Šovakar izskaitiet paši sevi, — mamma teica. — Es jūtos mazliet izklaidīga.

—    Vai tu mums lasīsi priekšā?! — bērni klaigāja.

—   To es varu darīt, — Bumbulīte atbildēja. — Kur mēs pēdējo reizi palikām?

Bērni monotoni vienā mutē norunāja: tas — ir —

vienača — Boba — asinainais — roku darbs — izteicās — policijas inspektors — Tvigs — un — izvil­ka — trīscollu — naglu — no — nogalinātā — auss — tas —būs — noticis —

—     Labi, labi, — sacīja Bumbulīte. — Bet pastei­dzieties mazliet …

Savādi lēkājošā skaņa bija pienākusi daudz tuvāk. Juras orķestris nemierīgs šūpojās, un klausāmaparāts šņāca kā kaķis. Es jutu, ka man mati pakausī slejas stāvus, un es saucu:

—     Frēdrikson! Nodzēs lampas!

Iekams palika tumšs, mēs vēja pusē paredzējām jūras suņa ēnu, un šis redzējums bija pilnīgi neaprak­stāmi šausmīgs — varbūt lielākotiesu tāpēc, ka par nezvēru mēs paguvām gūt tikai vispārēju iespaidu. Tumsā es iztēlojos pārējo, un tas bija vēl ļaunāk.

Frēdriksons iedarbināja mašīnu, bet, iespējams, viņš bija pārāk uztraukts, lai spētu navigēt. Juras orķestris nevis pacēlās, bet ātri nogrima līdz pašam jūras di­benam.

Tur tas izlaida savas kāpurķēdes un sāka rāpot pa smiltīm. Aļģes kā taustīgas rokas slīdēja gar mūsu logiem. Tumsā un klusumā mēs dzirdējām elsojam jūras suni. Tagad tas kā pelēka ēna izslīdēja no jūras zālēm, acis tam bija dzeltenas, un divas šausmīgas gaismas strēles kā starmeši taustījās pār laivas malām.

— Visi zem segām! — Bumbulīte sauca saviem bērniem. — Un ātrāk nebāziet galvas ārā, iekams es neteikšu!

Atskanēja nejauks trinkšķis kuģa pakaļgalā, jūras suns bija sācis grauzt dziļuma stūri.

Tai pašā brīdī ārā jūrā sacēlās milzīga kustība. Juras orķestris pacēlās un tika nosviests' uz muguras, aļģes

ar plīvojošiem matiem gulēja jūras dibenā, un ūdens šalca kā no vannas istabas krāna. Mēs tikām sasviesti krustām šķērsām, skapja durvis atsitās vaļā, un ārā iz­lidoja trauki, dancodami riņķī kopā ar auzu pārslām, mannu, sāgo un rīsiem, Bumbulītes bērnu zābakiem un spoka adāmadatām, un Juksara tabakas kārba ap­gāzās, un tas bija gaužām drausmīgi. Un no jūras tumsas mēs izdzirdām kaucienu, kas lika saslieties stāvus spalvām uz ikviena astes.

Pēc tam iestājās klusums. Baiss klusums.

—     Man jau patīk lidot, — Bumbulīte vaļsirdīgi paskaidroja, — bet it nemaz nepatīk nirt. — Diez cik bērnu man ir palicis. Mīļo meitiņ, izskaiti tos!

Bet, tikko Bumbulītes meita bija sākusi skaitīt, te šausmīga balss izsaucās:

—    Ak tā! Jūs esat šeit, pārmorrojusies kompānija! Septiņi simti caurumu manā mazajā alā! Jūs domājāt, ka varēsiet noslēpties jūras dzelmē, ko? Ne no manis! Ne no manis, kuram jūs pastāvīgi aizmirstat pateikt ardievas!

—     Kas tad nu tas ir? — Bumbulīte izsaucās.

—   Vari minēt trīs reizes, — pavīpsnājis teica Juk­sars.

Frēdriksons aizdedzināja lampas, un pēc tam dronts Edvards, pabāzis galvu zem ūdens, pa logu skatījās uz visu kompāniju. Mēs skatījāmies pretī, cik vien bezrūpīgi jaudājām, un tad ieraudzījām dažus gabalus no jūras suņa, kas peldēja visapkārt: mazliet astes un mazliet ūsu, bet viss pārējais bija tikai biezputra, jo drontam Edvardam bija gadījies to samīt.

—     Edvard! Mīļais draugs! — sauca Frēdriksons.

—   To mēs nekad neaizmirsīsim, — es teicu. — Tu mūs izglābi pēdējā minūtē!

—     Bērni, nobučojiet tēvoci, — izsaucās Bumbu­līte, raudādama no aizkustinājuma.

—     Par ko jūs runājat? — dronts Edvards jautāja. — Nelaidiet ārā bērnus! Tie tikai salīdīs man ausīs. Ar katru dienu jūs kļūstat neciešamāki! Drīz jūs vairs nederēsiet pat apēšanai. Es gandrīz samaitāju kāju pirkstus, jūs meklēdams, un tagad jūs, kā parasts, tikai cenšaties izvairīties no lietas un lišķojaties!

—    Tu samini jūras suni! — kliedza Juksars.

—    Ko tu saki! — ieteicās dronts Edvards un salē­cās. — Vai nu atkal esu kādu saminis!? Ticiet man, tur es nekā nevarēju darīt! Un tieši pašlaik mana rocība neatļauj vēl kādas bēres…

Piepeši viņš saniknojās un iekliedzās:

—      Starp citu, kāpēc jūs ļaujat saviem vecajiem suņiem skraidīt man gar kājām! Vainojiet paši sevi!

Un dronts Edvards dziļi aizvainots aizbrida prom pa jūru. Pēc brīža viņš pagriezās un sauca:

—    Es atnākšu uz kafiju rīt no rīta! Un tai ir jābūt stiprai!

Piepeši atgadījās kas jauns — atspīdēja visa jūras dzelme.

—    Nu mēs atkal sadegsim, — teica mazā Mija.

Simtiemmiljonubiljoniem zivju peldēja no visām

pusēm ar aizdedzinātiem lākturiem, kabatas baterijām, laternām, vētras lukturiem, spuldzēm un karbīda lam­pām. Dažai labai pie katras auss bija pa svečturim, un ikviena staroja no prieka un pateicības.

Nupat vēl tik drūmā jūra iemirdzējās kā varavīksne no ziliem zāļu paklājiem ar violetām, sarkanām un koši dzeltenām anemonēm, un jūras čūskas aiz līksmes stāvēja uz galvas.

Mūsu mājupceļš bija viens triumfa brauciens. Tas gāja cilpām krustu šķērsu pa visu jūru, un nekad ne­varēja zināt, vai mums gar iluminatoriem dancoja jūras gaisma vai zvaigznes.

Tikai uz rīta pusi mēs atstūrējām atpakaļ Patvald­nieka salā, un tad lielais vairums no mums bija diez­gan slābani un miegaini.

Mazā Mija stiprā palielinājumā.

ASTOTĀ NODALA,

kurā es pieminu apstākļus saistībā ar Bizekļa kāzām, ar vieglu ķepu pieskaros savai dramatiskajai tikšanās reizei ar trollīša Mumina māmiņuun visbeidzot pierakstu dziļos nobeiguma vārdus savos memuāros.

Desmit jūras jūdzes no krasta mēs ieraudzījām ai­ru laivu, kas signalizēja ar palīdzības karodziņu.

—              Tas ir Patvaldnieks, — es uztraukts izsaucos. — Vai jūs domājat, ka mājās tik agri no rīta viņiem būs notikusi revolūcija? (Bet Karaļa pavalstnieki varbūt nebija tādu ļaužu.)

—              Revolūcija? — Frēdriksons sacīja un uzņēma pilnu ātrumu. — Kaut nu nekas nebūtu atgadījies manam brāļa bērnam.

—               Kas par lietu? — Bumbulīte sauca, kad mēs nobremzējām līdzās Karaliskajai airu laivai.

—    Lieta? Lieta! — sauca Patvaldnieks. — Ir visādas lietas!!! Es gribēju teikt — sagājušas grīstē! Jums tūlīt jābrauc mājās!

—   Vai tie ir aizmirstie kauli, kas beidzot pieprasījuši savu atriebību? — cerīgi jautāja spoks.

—    To visu ir savārījis mazais Bizeklis, — elsa Ka­ralis un uzkāpa uz klāja. (Parūpējieties kāds par lai­vu!) — Mēs braucām jums pakaļ… jo Mēs ne druskas nepaļaujamies uz Saviem pavalstniekiem.

—     Bizeklis?! — izsaucās Juksars.

—  Jā, tieši Bizeklis, — atbildēja Karalis. — Mums ļoti patīk kāzas, bet Mēs nevara?n ielaist karaļvalstī septiņus tūkstošus klintsāpšu un saniknotu mātes­māsu!

—    Kas precēsies? — Bumbulīte ieinteresēta jautāja.

—    Mēs taču sacījām! Bizeklis! — Patvaldnieks at­bildēja.

—     Neiespējami, — teica Frēdriksons.

—    Jā, jā, jā viņi tūdaļ precēsies! — nervozi teica Patvaldnieks. — Ar Mērcīti. (Palieliniet kāds ātrumu!) Viņi sajūsminājās viens par otru vienā acumirklī un mainīja pogas, un skraidīja apkārt, un nepārtraukti aušojās, un tagad viņi ir telegrafējuši savai mātesmāsai (lai gan viņa jau būs apēsta) un septiņiem tūkstošiem klintsāpšu un uzlūguši visus uz kāzām! Un Mēs apēdī- sim Savu kroni, ja viņi neuzraks visu valsti! Iedodiet kāds Mums glāzi vīna!

—    Vai tā, iespējams, nebija Murmules mātesmāsa, ko viņi uzlūdza uz kāzām? — es satraukts jautāju, pa­sniegdams Patvaldniekam viņa vīna glāzi.

— Jā, jā, kaut kas tādā garā, — viņš drūmi atbil­dēja. — Mātesmāsa ar pusdegunu un turklāt nikna. Mums patīk pārsteigumi, bet Mēs labprāt tos sagā­dājam paši!

Mēs tuvojāmies krastam.

Vistālāk zemes mēlē stāvēja Bizeklis un ar Mērcīti līdzās gaidīja. Juras orķestris piestāja, un Frēdriksons pasvieda trosi dažiem pavalstniekiem, kas stāvēja un mūs apbrīnoja.

—     Nuu? — viņš sacīja.

—    Piedodiet! — Bizeklis izsaucās. — Es esmu ap­precējies!

—     Es arī, — Mērcīte nočukstēja un pakniksēja.

—     Bet Mēs taču sacījām, ka jums jāpagaida līdz pēcpusdienai, — Patvaldnieks žēlojās. — Tagad nebūs nekādu jautru kāzu svinību!

—    Atvainojiet, bet mums nebija iespējams tik ilgi gaidīt, — Bizeklis atbildēja. — Mēs esam tik sajūs­mināti viens par otru!

—    Ai, mīļie ļautiņi! — sauca Bumbulīte un šnukstēdama traucās pa trapu. — Apsveicu! Cik viņa ir jauka, tā mazā Mērcīte! Bērni, apsveiciet viņus, viņi ir apprecējušies!

—   Tagad viņi ir saindējušies*, — sacīja mazā Mija.

Bet te Mumintēta lasīšanu pārtrauca Snifs, kas strauji piecēlās, sacīdams:

—     Stop!

—   Tētis lasa par savu jaunību, — trollītis Mumins pārmetoši sacīja.

—      Un par mana tēta jaunību, — ar negaidītu cienību sacīja Snifs. — Tagad es esmu dzirdējis mil­zum daudz par Bizekli, bet nekad ne vārda par kaut kādu Mērcītil

—    Es viņu aizmirsu, — Mumintētis nomurmināja.

—    Viņa tikai tagad ieradās…

—    Tu aizmirsi manu mammu\ — kliedza Snifs. Atvērās guļamistabas durvis, un pa tām ielūkojās

trollīša Mumina māmiņa.

?

—      Vai jūs vēl esat nomodā? — viņa jautāja.

—     Man likās, ka kāds sauca pēc māmiņas.

—    Tas biju es! — izlēcis no gultas, izsaucās Snifs.

—     Padomājiet tik! Te ir bijis jādzird par tētiem, tē­tiem un tētiem, un te piepeši bez kāda brīdinājuma tu uzzini, ka ir arī māmiņa!

—    Bet tas taču ir dabiski, — Muminmāmiņa pār­steigta sacīja. — Cik man zināms, tev bija ļoti izdevusies māmiņa ar lielu pogu kolekciju.

Snifs bargi palūkojās uz Mumintēti un sacīja:

—    Ak tā!?

—     Milzum daudzu pogu kolekciju! — apgalvoja tētis. — Akmeņi, gliemežvāki, stikla pērles, uz mata, ko vien gribi! Starp citu, viņa bija pārsteigums!

Snifs nogrima domās.

—   Runājot par mammām, — sacīja Susuriņš. — Kā tur īsti bija ar to Bumbulīti? Vai man arī ir mamma?

—     Saprotams! — atbildēja trollīša Mumina tētis.

—     Turklāt ļoti patīkama.

—   Tad jau mazā Mija ir man rada, — Susuriņš pār­steigts izsaucās.

—    Kā nu ne, protams! — sacīja Mumintētis. — Bet jūs mani nepārtrauciet. Šie visādā ziņā ir mani me­muāri un nevis radu rakstu pētījumi!

—    Vai viņš drīkst lasīt tālāk? — trollītis Mumins

jautāja.

—     Nu ja, — atbildēja Snifs ar Susuriņu.

—   Paldies! — atvieglots teica trollīša Mumina tētis, un tā viņš turpināja lasīšanu.

Bizeklis un Mērcīte visu dienu saņēma kāzu dāvanas. Beidzot kafijas kārba bija pilna, un tad pogas, akmeņi, gliemežvāki, skapju rokturi un viss pārējais (ko es nejaudāju uzskaitīt) tika sakrauti kaudzē uz kalna.

Bizeklis uzsēdās visam virsū, turēja Mērcītes ķepu un gauži staroja no prieka.

—      Ir šausmīgi patīkami būt precētam, — viņš sacīja.

—   Varbūt, — sacīja Frēdriksons. — Bet tagad pa­klausies. Vai jums bija jāuzlūdz šurp Murmules mātes­māsa? Un klintsāpši?

—     Piedodiet, bet tie būtu ļoti bēdīgi, ja nebūtu varējuši atnākt, — atbildēja Bizeklis.

—   Jā, bet mātesmāsa, mātesmāsa! — es saucu.

—   Vai zini ko, — Bizeklis vaļsirdīgi atbildēja, — īste­nībā es pēc viņas nemaz tik traki neilgojos. Bet, pie­dodiet! Mani ļoti moka sirdsapziņa! Es taču vēlējos, lai kāds būtu tik labs un viņu apēstu!

—     Hm, — Frēdriksons novilka. — Nu ja. Tajā kaut kas ir.

Ap to laiku, kad pienāca pasta laiva, zemes mēle, pakalni un krastmalas bija kā piebāztas ar Patvaldnieka pavalstniekiem. Majestāte sēdēja zem troņa debesīm visaugstākā pakalnā, gatavs dot zīmi Murmuļu brīv­prātīgajam orķestrim.

Bizeklis un Mērcīte bija iesēdināti kāzu laivā, kas bija izveidota kā gulbis.

Visi bija ļoti uzbudināti un nemierīgi, jo baumas par Murmules mātesmāsu un viņas raksturu bija apskrējušas visu zemi. Turklāt bija pamatotas bažas, ka klintsāpši uzspridzinās valsti un apēdīs Pārsteigumu dārza mežu. Neviens tomēr ne vārda par visu to ne­teica jaunlaulātajiem, kas mierīgu sirdsapziņu mainījās pogām.

—     Vai jūs domājat, ka viņu varētu aizbaidīt ar fosforu vai sveķotu diegu? — jautāja mans spoks, kas sēdēja un izšuva miroņgalvas uz tējas sildītāja Mēr­cītei.

—    Ne jau viņu, nē, — es drūmi atbildēju.

—    Viņa atkal sāks ar audzinošām rotaļām, —Juk­sars pareģoja. — Varbūt viņa pat aizkavēs tevi iet migā, kad pienāks ziema, un piespiedīs braukt ar slēpēm.

—    Kas tas ir? — Bumbulītes meita jautāja.

—    Sļūkšana pa nokrišņiem, — Frēdriksons skaid­roja.

—    Pasaulīt manu! — Bumbulīte pārbijusies iesau­cās. — Cik šausmīgi!

—    Nu mēs drīz mirsim, — teica mazā Mija.

Tai pašā brīdī ļaužu masas pāršalca bažīga šalkoņa,

tuvojās pasta laiva.

Murmuļu brīvprātīgais orķestris sāka spēlēt himnu "Pasargā Mūsu ākstīgos ļaudis", un kāzu gulbis aūrās no cietzemes. Pāris Bumbulītes bērnu aiz uzbudi­nājuma iekrita ūdenī, miglas sirēna kauca, un Juksars, zaudējis savaldību, aizbēga.

Tikai tad, kad mēs ieraudzījām, ka pasta laiva ir tuk­ša, mums ienāca prātā, ka septiņi tūkstoši klintsāpšu diez vai varētu tajā satilpt. Gar krastiem skanēja at­vieglojuma un vilšanās saucieni. Viens vienīgs klints­āpsis ielēca kāzu gulbī, kas žigli tuvojās krastam.

—    Kas tad nu?! — jautāja Patvaldnieks, kas vairs ilgāk nevarēja nociesties, bet bija atstājis savu troni un nonācis krastmalā. — Viens vienīgs klintsāpsis?!

—    Tas ir mūsu pašu vecais klintsāpsis! — es iz­saucos. — Un viņam rokās ir neparasts sainis!

—    Tātad viņu tomēr apēda, — sacīja Frēdriksons.

—    Klusu! Klusu! Klusu! — Karalis sauca un iedar­bināja miglas sirēnu. — Dodiet vietu klintsāpsim! Viņš ir Vēstnieks!

Ļaužu masas pašķīrās, dodamas vietu līgavai un līgavainim un klintsāpsim, kurš, kautrīgi pietecējis mums klāt, nolika saini zemē. Tam bija viegli ap­grauzti stūri, bet citādi tas bija labā stāvoklī.

—    Nuu? — Patvaldnieks jautāja.

—    Murmules mātesmāsa liek sveicināt… — sacīja klintsāpsis, drudžaini meklēdamies pa sava svētdienas uzvalka kabatām.

Visi aiz nepacietības lēkāja ar abām kājām.

—     Pasteidzieties! Pasteidzieties! — Karalis sauca.

Beidzot, izvilcis saņurcītu vēstuli, klintsāpsis cienīgi

paskaidroja:

—     Murmuļa mātesmāsa iemācīja mani lasīt. Es zinu gandrīz visu alfabētu! Visus burtus, izņemot ai, au, ei un ie! Viņa lasīja, un es rakstīju. Viņa saka šādi. Klintsāpsis ievilka elpu un sāka mokoši lasīt priekšā:

MIĻ BĒRNI!

ES RAKSTU ŠĪS RINDAS AR SĀPĪGU NOŽĒLU, SIRDS­APZIŅAS PĀRMETUMM UN NEIZPILDĪTA PNĀKUMA JŪTĀM. MAN NAV SPĒJAMS RASTS UZ JŪSU KĀZĀM, BET CERU, KA JŪS ATVNOST ŠO RBĪGO RĪCĪBU. TICT MAN, ES BIJU GLMOTA UN PRCĪGA, KA JŪS ILGOJATS PĒC MANIS UN ES ESMU RDĀJUSI ZKUSTINĀJUMA ASARU UPES, KA MAZS BIZEKLIS NOLĒMIS PRECĒTS. ES NEVARU VN BGT JUMS PATKTS, MĪĻ BĒRNI, VIS­PIRMS J PAR TO, KA JŪS MANI IZGLĀBĀT, KA MANI NEAPĒD MORRA UN PĒC TAM, KAD JŪS MANI STĀ­DĪJĀT PRKŠĀ TM APBUROŠAJAM KLINTSĀPŠM. TAS IR MANS NEMURMULISKS PNĀKUMS ATZĪT ŠSMĪGO PATSĪBU: KLINTSĀPŠM UN MAN IR ĻOTI STIPRI JTRI KOPĀ, KA PAT KĀZU SVINĪBAS NEVAR ZVILINĀT MŪS NO MĀJĀM. MĒS ROTAĻĀJAMS DZINOŠAS ROTAĻAS GU DNU UN ILGOJAMS PĒC VESELĪGĀS ZMAS AR TĀS ĀTRO BRKŠANU PA SNGU. L KT KĀDĀ MĒRĀ MAZINĀ­TU JŪSU VILŠANOS, ES TOMĒR ZSŪTU DĀRGU KĀZU DĀVANU, KURA, ES CERU, ROTĀS BIZEKĻA KAFIJAS KĀRBU!

SEŠI SIMTI DEVIŅDESMIT DEVIŅI SVCNI NO KLIN­TSĀPŠM

PATCĪGĀ PADEVĪBĀ MURMULES MĀTESMĀSA.

Pakalnos iestājās pilnīgs klusums.

— Kas ir rbīgs? — es jautāju.

—     Riebīgs, saprotams, — klintsāpsis atbildēja.

—   Vai tev patīk audzinošas rotaļas? — Frēdriksons piesardzīgi apvaicājās.

—     Šausmīgi traki! — klintsāpsis atbildēja.

Es apsēdos un jutos apjucis.

—    Mīļais, atver saini! — Bizeklis sauca.

Klintsāpsis svinīgi pārgrauza auklu, un nāca redza­ma fotogrāfija dabiskā lielumā, attēlojot Murmules mātesmāti kā klintsāpšu karalieni.

—   Viņai deguns ir savā vietā! — Bizeklis iekliedzās. — Cik es esmu laimīgs! Ai, cik jauki!

—    Mīļais, paskaties uz rāmi, — sacīja Mērcīte.

Mēs visi palūkojāmies uz rāmi un iesaucāmies:

—    Ai! — Tas bija no īsta spāņu zelta ar topāza ro­zēm un hrizolītu katrā stūrī. Vistuvāk fotogrāfijai bija virkne mazu dimantu (aizmugure bija noklāta ar vienkāršiem tirkīziem).

—     Vai tu domā, ka tos var noknibināt nost? — Mērcīte vēlējās zināt.

—    Noteikti! — Bizeklis jūsmīgi izsaucās. — Vai mēs nedabūjām arī kādu mantu kā kāzu dāvanu?

Un tieši tobrīd līcī atskanēja drausmīga balss, un tā sauca:

—    Nu! Septiņi simti caurumu manā mazajā kārbā! Te es gaidu un gaidu savu rīta kafiju, un neviens pats neatminas būt laipns pret veco Edvardu!

Pāris dienas pēc tam, kad trollīša Mumina tētis bija pastāstījis par Bizekļa kāzām, viņš ar savu ģimeni sēdēja verandā. Bija vētrains septembra vakars. Mu- minmāmiņa bija pagatavojusi viņiem groku un sviest­maizes, un visi bija izrotājuši sevi īpašā veidā, tā viņi darīja tikai ļoti svinīgos gadījumos.

—    Nu-u? — Muminmāmiņa gaidu pilna ieteicās.

—   Memuāri tika šodien pabeigti, — tētis neskaidri noteica. — Nobeiguma vārdi tika uzrakstīti četrdes­mit piecas minūtes pāri sešiem. Pēdējais teikums — jā, jūs paši varēsiet izšķirt, kā jums tas patīk!

—    Vai tur nekas nav rakstīts par tavu uzdzīvi ar baltajiem zalkšiem? — Susuriņš jautāja.

—   Nē, — tētis sacīja. — Saproti, šī būs pamācoša grā­mata.

—    Tieši tāpēc! — kliedza Snifs.

—    Kuš, kuš, tcss, — teica trollīša Mumina māmi­ņa. — Bet vai man pamazām nevajadzētu parādī­ties? — un viņas seja kļuva gluži sārta.

Trollīša Mumina tētis ieņēma trīs dziļus klunkškus

no savas glāzes un teica:

—    Uz mata. Ieklausies labi, mans dēls, jo pēdējā nodaļa stāsta par to, kā es atradu tavu māmiņu.

Tad viņš atvēra grāmatu un lasīja:

Iestājās rudens, un lieli, pelēki lieti ieslēdza Patvald­nieka salu pastāvīgā miglā.

Es biju ļoti pārliecināts, ka mūsu slavenais brau­ciens ar Juras orķestri ir tikai ievads lielajam braucie­nam pasaulē. Bet tā nenotika. Tā bija kulminācija, virsotne bez turpinājuma. Kolīdz Frēdriksons bija pārbraucis mājās un jezga ar Bizekļa kāzām bija no­rimusi, viņš sāka uzlabot savu izgudrojumu. Viņš mainīja un būvēja klāt, viņš iekārtoja, slīpēja, pulēja un krāsoja līdz bezgalībai, un beidzot Juras orķestris izskatījās kā salons.

Dažreiz Frēdriksons iztaisīja mazus izklaides brau­cienus ar Patvaldnieku vai Karalisko Bezlikumu kolo­niju, bet uz vakariņām viņš vienmēr atgriezās mājās.

Es turpināju ilgoties, un man sašļuka dūša aiz ilgām pēc milzīgās pasaules, kas mani gaidīja. Un lija aizvien stiprāk un stiprāk, un aizvien bija kaut kas darāms vai nu ar dziļuma stūri, vai apgaismojumu, vai mašīn- telpas lūku, vai ko citu, ko varēja mainīt. Drīz vien uznāca lielās vētras. Bumbulītes māju aizpūta prom, un viņas meita sasaldējās, guļot ārā. Bizekļa kafijas kārbā lija iekšā lietus. Man vienīgajam bija kārtīga māja ar labu podiņu krāsni. Kas tādā gadījumā notiek? Saprotams, nepagāja ilgs laiks, kad visi dzīvoja pie manis. Un, jo plašāka bija ģimenes dzīve navigācijas namiņā, jo vientuļāks es jutos.

Es nevaru pietiekami uzsvērt tās briesmas, kad draugi ņem un apprecas vai arī kļūst par galma izgud­rotājiem. Vienu dienu ir viena bezlikumu kompānija, dēkaini biedri, kas aizlaižas, kad apnīk — ir ko izvēlēties, sazin kas, visa pasaules karte —

— un te piepeši viņus tas vairs neinteresē. Viņi grib siltumā. Viņiem ir bail no lietus. Viņi sāk krāt prāvas lietas, kurām nepietiek vietas iesaiņojumā. Viņi

runā tikai par sīkumiem. Viņiem pēkšņi nepatīk no­lemt vienu un darīt gluži otrādi. Agrāk viņi vilka bu­ras, un tagad viņi taisa plauktiņus traukiem. Ak, kurš gan spēj runāt par šādām lietām, neritot asarām!

Pats ļaunākais bija tas, ka viņi mani apli­pināja, un, jo patīka­māk man bija kopā ar viņiem pie podiņu krāsns, jo grūtāk bija būt brīvam un drošam kā jūras ērglim. Mīļie lasītāji, vai jūs mani saprotat? Es biju ie­slēgts un tomēr ārpu­sē, un beidzot es ne­biju it nekas, un bija tikai vētras un lieti.

Tai gluži sevišķajā vakarā, par kuru tagad stāstīšu, bija drausmīgs laiks. Jumts knakšķēja un šņirkstēja, laiku pa laikam dievidrietumu vētra pa skursteni dū­mus iesvieda atpakaļ, un lietus tecēja kā mazas, žiglas kājas pa verandu (es komandtiltiņu biju pārbūvējis par verandu un izzāģējis balustrādi priežu čiekuru rakstā).

—    Mammu! Vai tu mums lasīsi priekšā? — savās gultās jautāja Bumbulītes bērni.

—     Jā, protams, — Bumbulīte atbildēja. — Kur mēs palikām?

—    Policijas — inspektors — Tvigs — lavījās — lē­nām — tuvāk! — klaigāja bērni.

—      Labi, — noteica viņu mamma. — Policijas inspektors lavījās lēnām tuvāk. Vai tur tālāk nespīdēja revolvera stobrs? Ledus auksts, apņēmīgs viņš slīdēja tālāk uz tiesas un taisnības atriebes kājām, apstājās, lavījās uz priekšu…

Es izklaidīgi klausījos Bumbulītes stāstā, ko biju dzirdējis tik daudz reižu.

—    Sis stāsts man patīk, — spoks teica. Tas izšuva turekli irbulīšu paciņai (kaulu skriemeļus uz melna flaneļa), vienu aci uzmetot pulkstenim.

Bizeklis sēdēja pie kamīna un turēja Mērcītes ķepu. Juksars lika pasjansu. Frēdriksons gulēja uz vēdera un skatījās bildes grāmatā "Brauciens pāri Okeānam". Bija droši un omulīgi, tīrā ģimenes dzīve, un, jo vairāk es uz to skatījos, jo nemierīgāks kļuvu. Manas kājas kņudēja.

Laiku pa laikam jūras putas apšļāca melnās, dre­bošās logu rūtis.

—     Būt šādā nakti uz jūras, — es izklaidīgi sacīju.

—   Astoņas balles. Ja ne vairāk, — ieteicās Frēdrik­sons, blenzdams savas bilžu grāmatas viļņos.

—    Es iziešu ārā un paskatīšos uz laiku, — es mur­mināju un aizvēja pusē izslīdēju pa durvīm. Mirkli es stāvēju mierā un klausījos.

Bangu draudošie rībieni piepildīja tumsu ap mani. Es paostīju gaisu no jūras puses, atliecu atpakaļ ausis un devos uz vēja pusi.

Vētra ar rēkoņu brāzās pār mani, un es aizvēru acis, lai neieraudzītu visu to neizsakāmi šausmīgo, kas rudens naktī var ārā staigāt. Baisas lietas, par ku­rām labprāt netīkas domāt …

Starp citu, šis bija viens no tiem nedaudzajiem ga­dījumiem, kad es nedomāju nemaz. Es tikai zināju, ka tagad man jāiet uz krastmalu ar tās šņācošajām bangām, — tās bija maģiskas Priekšnojautas, kas vēlāk mūžā mani bieži noveda pie pārsteidzošiem rezul­tātiem.

No nakts mākoņa izlīda mēness, un slapjā smilts spīdēja kā metāls. Viļņi dārdēja pret krastu, pacēlās augšā ar izplestiem nagiem un kā virkne baltu pūķu noblīkšķēja pār krastu, plīkšķēdami aizvilkās tumsā un nāca atkal atpakaļ.

Manas atmiņas pieveic mani!

Kas bija tas, kas lika man spītēt tumsai un aukstu­mam (ļaunākajam, ko trollītis Mumins zina), lai klīstu lejā uz krastu tieši tai nozīmīgajā naktī, kas izcēla trollīša Mumina māmiņu uz mūsu salas? Ak, brīvība, izcilā lieta.

Cieši pieķērusies pie dēļa, viņa traucās bangās, kā bumba ielidoja līcī un atkal tika ievilkta jūrā.

Es iedrāžos krasta ūdenī un kliedzu no visa spēka:

— Es esmu šeit!

Tagad viņa nāca atpakaļ. Viņa bija palaidusi dēli vaļā un burāja augšup lejup ar kājām gaisā. Acu nepa­mirkšķinot, es redzēju tuvojamies melno ūdens sienu. Es satvēru krastā izskaloto savos skāvienos, un nāka­majā mirkli mēs bezpalīdzīgi virpuļojām pa bangām, kas vārījās.

Ar pārdabisku spēku es ietriecu kājas smiltīs, turējos stingri, cieši — es rāpoju krastā, kamēr viļņi badīgi tvēra pēc manas astes, es meimuroju, stīvējos, cīnījos

un noliku savu daiļo nešlavu krastā, drošībā no mežonīgi cietsirdīgās jūras. Ak, tas bija pavisam kas cits, nekā glābt Murmules mātesmāsu! Trollītis Mumins, tieši tāds kā es, bet daudz skaistāks, mazs sievišķīgs trollītis Mumins, ko es biju izglābis! Viņa piecēlās kājās un kliedza:

—     Glāb somu! Glāb somu!

—    Vai to, ko jūs turat? — es jautāju.

—   Ai, tā ir te! — viņa izsaucās. — Tavu prieku… —

Un vina atvēra savu lielo, melno somu un sāka rakņāties un meklēties tajā. Beidzot viņa izvilka pū- dernīcu.

—   Man liekas, ka jūra ir sabojājusi pūderi, — viņa skumīgi sacīja.

—   Tas nekas, jūs esat skaista tik un tā, — es galanti piezīmēju.

Tad ar neaprakstāmu skatu viņa pacēla acis uz mani un stipri nosarka.

Ļaujiet man apstāties šeit, pie šī ievērojamā pagrie­ziena punkta manā vētrainajā jaunībā, ļaujiet man nobeigt memuārus, kur trollīša Mumina māmiņa, vispiemīlīgākā starp troļļiem Muminiem, ievēlās ma­nā dzīvē! Pēc tam manu dullumu pārlūkoja viņas

maigās un saprotošās acis, pārvērzdamās to par vie­dokli un saprātu, kamēr pašas tās vienlaikus zaudēja mežonīgo brīvības šarmu, kas vilināja mani par tām rakstīt.

Tas viss notika šausmīgi sen, bet tagad, kad esmu atdzīvinājis savas atmiņas, es jūtu, ka viss varētu atga­dīties vēl reizi, lai gan gluži jaunā veidā.

Es nolieku memuāru pildspalvu pārliecībā, ka pie­dzīvojumu burvīgais laiks tik un tā vēl nav beidzies (tas būtu gaužām skumīgi).

Bet tagad nāk svarīgs epilogs.

Lai ikviens ievērības cienīgs trollītis Mumins ap­domā manus pārdzīvojumus, manu drosmi, manu sa­pratni, manus tikumus (un, iespējams, manas muļķī­bas) — ja viņš nepūlas mācīties no tās pieredzes, kura viņam pašam reiz jāgūst te brīnumainā, te apgrū­tinošā veidā, kas raksturīgs visiem jauneklīgiem un apdāvinātiem troļļiem Muminiem.

Te nobeidzas memuāri.

Trollīša Mumina tētis nolika memuāru pildspalvu uz verandas galda un klusuciezdams uzlūkoja savu ģimeni.

—    Priekā! — aizkustināta teica Muminmāmiņa.

—    Priekā, tēt! — teica trollītis Mumins. — Tagad gan tu esi slavens.

—    Ko tu saki! — izsaucās tētis un salēcās.

—    Kad ļaudis lasīs šo grāmatu, tie domās, ka tu esi slavens, — trollītis Mumins nešaubīdamies sacīja.

Rakstnieks māja ar ausīm un izskatījās priecīgs.

—    Varbūt! — viņš sacīja.

—    Bet pēc tam, kas notika pēc tam? — sauca Snifs.

EPILOGS

—    Ai — pēc tam, — teica trollīša Mumina tētis un ar vieglu žestu pamāja, aptverot māju, ģimeni, dārzu, Muminieleju un, starp citu, visu citu, kas min uz papēžiem katra jaunībai.

—     Mīļais bērns, — kautri sacīja Muminmāmiņa, — pēc tam sākās tas.

Pēkšņa vēja pūsma sadrebināja verandu. Lietus pie­ņēmās spēkā.

—    Būt uz jūras šitādā naktī, — tētis izklaidīgi mur­mināja.

—    Bet mans tētis? — jautāja Susuriņš. —Juksars?

Kas notika ar vinu? Un mammu?

—    Un Bizekli! — sauca Snifs. — Jūs izturējāties ne­vīžīgi pret vienīgo tēti, kāds man jebkad bijis! Nemaz jau nerunājot par viņa pogu kolekciju un Mērcīti!

Verandā iestājās klusums.

Un tieši tobrīd, savādi gan — tieši tai acumirklī, kas bija gaužām nepieciešams šī stāsta labad — pie durvīm klauvēja. Trīs stingri, īsi klauvējieni.

Trollīša Mumina tētis pielēca kājās un iesaucās:

—     Kas tur!?

Tad dobja balss atbildēja:

—    Atveriet! Nakts ir slapja un auksta.

Mumintētis atvēra durvis līdz galam.

—    Frēdrikson! — viņš iekliedzās.

Un verandā ienāca Frēdriksons, nopurināja no sevis ūdeni un sacīja:

—     Pagāja laiks, kamēr atradu. Sveiki, sveiki.

—   Tu neesi kļuvis ne par matu vecāks! — Mumin­tētis aizgrābts izsaucās. — Ai, cik es esmu apmieri­nāts! Ai, cik es esmu priecīgs!

Tad atskanēja sīka, dobja balss, kas sacīja:

—             Tāda likteņnaktī kā šī aizmirstie kauli grab vai­rāk kā jebkad! — un, draudzīgi ņirgdams, spoks per­sonīgi izlīda no Frēdriksona mugursomas.

—              Esiet sveicināti! — sacīja trollīša Mumina mā­miņa. — Vai drīkst piedāvāt groku?

—              Paldies, paldies, — teica Frēdriksons. — Man vienu. Un vienu spokam. Un dažus tiem, kas tur ārā!

—   Vai ir vēl kādi? — Mumintētis jautāja.

—             Jā, daži vecāki, — sacīja Frēdriksons un iesmējās. — Viņi ir drusku kautrīgi.

Snifs ar Susurinu izdrāzās lietū, un tur stāvēja viņu tēti un māmiņas un sala, un bija nokaunējušies, ka nav tik ilgi devuši par sevi ziņu. Tur stāvēja Bizeklis un turēja Mērcītes ķepu, un abiem diviem lielos čemodānos bija līdzi pogu kolekcijas. Un tur stāvēja Juk- ® sars ar izdzisušu pīpi mutē un Bumbulīte, kas raudāja aiz aizkustinājuma, un Bumbu­lītes meita, un trīsdesmit četri bumbulīšu Sr

bērni, un it sevišķi mazā Mija (kas it nemaz nebija kļuvusi lielāka), un, kad visi bija sanākuši iekšā, tad veranda bija tik pilna, ka sienas izliecās.

Tā bija neaprakstāma nakts!

Tik daudz jautājumu, izsaucienu, apskāvienu, pa­skaidrojumu un groka nekad nebija pieredzējusi ne­viena vienīga veranda, un, kad Snifa mamma un tētis sāka šķirot savas pogu kolekcijas un uz līdzenas vie­tas atdāvināja Snifam pusi, tur palika tik nemierīgi, ka Bumbulīte savāca savus bērnus un sāka slēpt tos garderobēs.*

—    Klusumu! — sauca Frēdriksons un pacēla savu glāzi. — Rīt…

—     Rīt, — atkārtoja trollīša Mumina tētis ar jau­neklīgi mirdzošu skatu.

—      Rīt turpināsies Piedzīvojums! — Frēdriksons sauca. — Mēs lidosim prom ar Juras orķestri! Visi. Mammas, tēti un bērni!

— Nevis rīt, bet šonakt! — kliedza trollītis Mu­mins.

Un šai miglainajā ausmā visa kompānija izņudzi- nājās dārzā. Austrumos skaidrojās debesis uzlecošās saules gaidās. Viņa bija gatava nākt, pēc dažām mi­nūtēm nakts būs beigusies, un viss atkal varēs sākties no jauna.

Jauni vārti uz Neticamo, Iespējamo, jauna diena, kurā viss var atgadīties, ja nekas nav pretī.

PASKAIDROJUMI

[1] ja nu jūs patiešām lasīsiet manus memuārus, es ierosinu, lai jūs sāktu atkal no sākuma.

[2] bizeklis ir mazs dzīvnieciņš, kas rosās, proti, bizina apkārt lielā ātrumā un bez apdomas, kamēr pats visu izlej un pēc iespējas vairāk pazaudē. — Rakstu, piez.

[3] maxwell house coffee šķirnes kafija, augstākā labuma, viena mārciņa. — Tulk. piez.

[3] gifta sig (zviedru vai.) — apprecēties, forgifta sig (zviedru vai.) — saindēties. — Tulk. piez.

[3] Garderobes ir nelielas telpas drēbju glabāšanai. — Tulk. piez.

[4] gift (zviedru vai) — 1) inde; 2) precējies. — tulk. piez..