NOĶERIET MAN KOLOBUSU

MAZGĀŠANA UN SUKAŠANA

Godājamais mister Darel,

es bieži esmu prātojis par ķenguru somām . ..

Kad atgriežos no tālas ekspedīcijas, es allaž pārdzī­voju dziļu satraukumu, atkal ieraugot savu zooloģisko dārzu: jaunos krātiņus, kurus esmu redzējis vienīgi rasē­jumos un kuri nu uzbūvēti, jauniegūtos dzīvniekus un tos, kas šajā laikā piedzimuši; aizkustinoši ir dzirdēt šimpanžu spiedzīgos prieka saucienus un smalkos ņurdienus un visu citu dzīvnieku balsis, kas skaidri pauž, ka viņi mani pazi­nuši un priecājas ieraugot. Parasti šāda atgriešanās mājās ir tīkama un laimīga.

Taču šajā reizē biju ilgu laiku pavadījis Austrālijā, Jaunzēlandē un Malajā un atgriezies ar šausmām ierau­dzīju, ka mans mīļotais zvērudārzs izskatās trūcīgs un noplucis. Vēl vairāk, ļoti drīz atklāju, ka gaužām maz vairs trūkst no pilnīgas izputēšanas. Tā kā esmu dārza tapšanā ieguldījis ļoti daudz sūra darba un arī naudas, tad šis atklājums man bija kā negaidīts belziens pakrūtē. Ne domiņas par atpūtu pēc grūtā ceļojuma; iespējami ātrāk vajadzēja kaut ko uzsākt, lai glābtu zooloģisko dārzu.

Vispirmām kārtām jāpārņem vadība pašam savās rokās, otrkārt, jāpiedāvā direktora vietnieka postenis Dže- remijam Molinsonam, kas strādā dārzā kopš tā nodibinā­šanas. Pazinu Molinsona ārkārtīgo godīgumu un lielo mīlestību uz viņa aprūpei uzticētajiem dzīvniekiem. Viņš bez tam strādājis visos mūsu zooloģiskā dārza sektoros, tālab viņam nav sveša neviena no sasāpējušajām problē­mām. Jutos neizsakāmi atvieglots, kad viņš piedāvājumu pieņēma. Pēc tam saaicināju kopā visu sekciju vadītājus un izskaidroju viņiem situāciju. Atzinos, ka zooloģiskajam dārzam draud bankrots, bet, ja viņi būtu ar mieru palikt un par ubaga grašiem strādāt, spēkus netaupot, pastāv iespēja varbūt izkulties no vislielākajām grūtībām. Par godu viņiem, jāteic, ka visi bija ar mieru. Tā es vismaz jutos drošs, ka dzīvnieki necietīs un būs labi aprūpēti.

Nākamais darbs bija atrast krietnu sekretāru. Tas nepavisam nebija tik viegli, kā varētu likties. Ievietoju laik­rakstos sludinājumu un tajā norādīju, ka jāprot stenogrā- fija, mašīnrakstīšana un, galvenais, — jāpārzina grāmat­vedība. Man par pārsteigumu, pieteicās ļoti daudz reflek­tantu. Taču pārrunās noskaidrojās, ka vismaz puse no viņiem neprot saskaitīt divi un divi, lai iznāktu četri, un tikai daži zināja, kāda izskatās rakstāmmašīna. Viens jau­neklis pat atzinās — viņš pieteicies šim darbam, domā­dams, ka strādājot jau iemācīšoties, kas un kā darāms. Izrunājies ar apmēram divdesmit šādiem muļķiem, sāku zaudēt cerības. Bet tad mēs atradām Ketu Veleri. Viņa dejot iedejoja manā kabinetā — maza, apaļīga, dzirksto­šām, zaļām acīm un optimistisku smaidu uz lūpām. Viņa paskaidroja, ka viņas vīrs nesen pārcelts darbā uz Džer- siju, tādēļ pašai vajadzējis pamest darbu Londonā, kur viņa nostrādājusi septiņpadsmit gadu. Jā, viņa protot grāmatvedību, stenogrāfiju un labi rakstot uz mašīnas. Es palūkojos uz Džekiju, Džekija palūkojās uz mani. Mēs abi instinktīvi jutām, ka noticis brīnums: bijām atraduši tieši tādu cilvēku, kāds mums vajadzīgs. Jau pēc pāris dienām Keta sāka strādāt, mēģinādama radīt kaut ko līdzīgu kārtībai haosā, par kādu bija pārvērtusies mūsu grāmatvedība manas prombūtnes laikā.

Zooloģiskajam dārzam tajā periodā bija divas lielas parādsummas: divdesmit tūkstoši mārciņu — nauda, ko biju aizņēmies, lai dārzu nodibinātu un izveidotu, un vēl četrpadsmit tūkstoši, kas bija radušies no pārtēriņiem un aizņemoties no privātiem kreditoriem. Pašreiz vissvarīgākā un smagākā problēma bija — kur ņemt vēl papildu līdzek­ļus, lai zooloģiskais dārzs spētu noturēties pie dzīvības un pārvarēt aktuālākās grūtības. Tas viss prasīja lielu noņem- šanos un daudz laika. Turklāt Džeremijs, kas vēl nebija jaunajā amatā īsti iejuties, pastāvīgi nāca konsultēties par dažādiem jautājumiem sakarā ar dārza dzīvniekiem, bet Keta — par dažādām finansiālām problēmām, kas viņai sākumā šķita visai neierastas; tas viss kopā ar raizēm un rūpēm par zooloģiskā dārza nākotni mani brī­žiem dzina izmisumā. Neklausīdamās uz maniem protes­tiem, Džekija beidzot ataicināja mūsu ārstu.

Neesmu slims, — es pretojos, — esmu tikai norai­zējies un pārguris. Vai nevari mani kārtīgi iedunkāt, lai saņemos?

Man ir labāks padoms, — Maiks sacīja. — Parak­stīšu tev tabletes.

Un viņš tiešām parakstīja veselu pudeli diezgan pre­tīga izskata mazu tabletīšu, no kurām ik dienu vajadzēja vienu norit. Ne viņam, ne man toreiz pat sapņos nerā­dījās, ka, parakstīdams šīs zāles, viņš izdarījis kaut ko ļoti svarīgu zooloģiskā dārza glābšanai.

Divi mūsu mī|ākie un senākie draugi Džersijā ir Houpa un Džimijs Pleti. Džimijs lielāko daļu laika pavadīja Londonā, bet Houpa bieži apmeklēja zooloģisko dārzu un allaž iegriezās pie mums patērzēt un lāsīti iedzert. Kādu vakaru viņa atnāca, kad es aiz pārskatīšanās vienas no­mierinošās tabletes vietā biju ieņēmis divas. Rezultātā izskatījos un izturējos kā līdz nemaņai piedzēries. Houpa ir liela, spēcīga sieviete, bet tovakar pat viņa iztrūkās, ieraudzījusi, kā es, pāri istabai streipuļodams, eju ar viņu apsveicināties.

Kas tev noticis? — viņa visu savu četrpadsmit stounu bardzībā noprasīja. — Kur tu tik nežēlīgi pie­dzēries?

Tā jau nemaz nav, — es atbildēju, — kaut gan labprāt būtu to darījis. Vainīgas sasodītās tabletes nervu nomierināšanai — vienas vietā ieķēru divas.

Nervu nomierināšanai? — Houpa brīnījās. — Kāda joda pēc tu tās lieto?

Apsēdies, ieliešu tev kaut ko dzeramu un visu iz­stāstīšu, — es sacīju.

Veselu stundu sūdzēju Houpai savas bēdas. Noklau­sījusies viņa smagi piecēlās un, mājup posdamās, sparīgi noteica:

Tam jādara gals. Necietīšu, ka cilvēks tavos gados lieto nezin kādas tabletes nervu nomierināšanai. Parunāšu par tavām nebūšanām ar Džimiju.

Nesaprotu, kālab jāapgrūtina Džimijs… — es vārgi iebildu.

Nerunā mammai pretī, — Houpa mani pārtrauca, — es pavaicāšu Džimijam.

Un viņa patiesi to izdarīja. Džimijs tūliņ man piezva­nīja. Vai es neaiziešot pie viņa un visu nepaskaidrošot? Aizgāju un pastāstīju, kā sākumā biju iecerējis organizēt dārzu: tiklīdz tas spēs pats sevi uzturēt, pārvērtīsim to par trestu; bet nav iespējams dibināt trestu, kamēr man ir tik milzīgi parādi. Džimijs bija ar mani vienisprātis un labu brīdi, domās nogrimis, klusēja.

— Ir tikai viena vienīga izeja, — viņš beidzot sacīja. — Jāizsludina aicinājums un jāvāc ziedojumi. Iedošu tev tūliņ divus tūkstošus mārciņu, lai tu spētu pārvarēt pir­mās grūtības, un pats ziedošu otrus divus tūkstošus citu uzmundrināšanai. Ja ziedojumu vākšana veiksies labi, va­rēsim domāt par turpmāko.

Būtu par maz sacīts, ka jutos pilnīgi apmāts; es at­griezos mājās kā apreibis. Nu man patiesi sāka likties, ka beigu beigās varbūt tomēr izdosies zooloģisko dārzu saglābt.

Izsludināt aicinājumu ziedojumu vākšanai nav gluži tik vienkārši, kā dažs iedomājas. Neba arī katram šādam aicinājumam ir panākumi. Taču Džersijas avīze «Even- ing Post», kas allaž bijusi uzticams mūsu sabiedrotais, publicēja brīnišķīgu pārskatu par visu, ko esam pavei­kuši un kas iecerēts nākotnei. Aicinājumu izsludināja, un apbrīnojami īsā laikā savācām divpadsmit tūkstošus mār­ciņu. Visvairāk mani aizkustināja divi ziedojumi: pieci šiliņi no maza puiše|a, kurš droši vien atdeva visas nedē­jas kabatasnaudu, un piecas mārciņas, ko saziedoja Džer­sijas zooloģiskā dārza personāls. Savāktajai naudai va­jadzēja kļūt par tresta rīcības kapitālu, tādēļ to nedrīk­stēja izlietot paša zooloģiskā dārza vajadzībām.

Bijām nonākuši pie Džimija stratēģiskā plāna otrās daļas. Abi sapratām, ka nevar ķerties pie tresta dibinā­šanas, kamēr nav nokārtoti sākotnējie parādi. Kad tas būs paveikts, pamatā varēs ieguldīt minētos divpadsmit tūkstošus, kas noderēs sākumam, bet ar ko tomēr nepie­tiks dārza plašai rekonstrukcijai un tālākai attīstībai. Ban­kai, kas arvien vairāk sāka uztraukties par aizdoto naudu, piedāvājos atmaksāt divdesmit tūkstošus mārciņu parāda no honorāriem, ko saņemu par savām grāmatām, bet zoo­loģisko dārzu nodot trestam. Ierosinājums guva atbalstu, un tā radās Džersijas savvaļas dzīvnieku aizsardzības trests, kas oficiāli pārņēma zooloģisko dārzu, ieceļot mani par dārza goda direktoru un tresta goda pārvaldnieku.

Tresta valdei izraudzījām grupu aktīvu cilvēku, kuri bija ar mieru palīdzēt, un ļoti priecājāmies, kad lords Džer- sijs deva piekrišanu kļūt par mūsu prezidentu. Emblēmai izvēlējāmies drontu — lielu, balodim līdzīgu soļotājputnu; šie putni kādreiz dzīvoja Maurīcija salā un ļoti strauji tika iznīcināti tūliņ pēc salas atklāšanas. Ar to gribējām simboliski parādīt, cik viegli un cik īsā laika sprīdī cil­vēku nesaprātīgā rīcība un alkatība spēj izdzēst dzīvnieku sugu no zemes virsas tā, ka pat pēdas nepaliek.

Taču ar to vēl nebijām pilnībā izkļuvuši no grūtībām. Stāvoklis joprojām bija smags, un es joprojām riju tab­letes nervu nomierināšanai, tikai tā, lai Houpa Pleta to neuzzinātu. Vienlaikus mēģināju uzrakstīt grāmatu. Tas ir uzdevums, pie kura allaž ķēros ar šausmām, bet šoreiz nevarēju no tā izvairīties, jo vajadzēja bankai atmaksāt divdesmit tūkstošus mārciņu, un vienīgā iespēja nopelnīt naudu man bija rakstīšana.

Grāmatu nosaucu par «Muižu dzīvniekiem» un tajā pastāstīju, kādēļ vispirms vēlējos iekārtot pats savu zoo­loģisko dārzu un kādēļ pēc tam iedomājos to pārveidot par trestu. Šķiet, arī tagad nespēšu labākiem vārdiem izskaidrot savus mērķus, kā esmu to darījis šai grāmatā:

«…manos plānos neietilpa vienkāršs zvērudārzs ar parastajiem dzīvniekiem: mana zooloģiskā dārza mērķis bija saglabāt dzīvnieku sugas. Civilizācijas izplatība visā pasaulē daudzas no tām pilnīgi vai daļēji iznīcina. Lie­lajiem dzīvniekiem, kam ir komerciāla vērtība, vai tiem, kas pievilina tūristus, tiek veltīta vislielākā uzmanība. Taču dažādās pasaules malās ir bezgala daudz intere­santu mazu zīdītājdzīvnieku, putnu un rāpuļu, kuru sa­glabāšanai netiek darīts nekas, jo tie neder ne ēšanai, ne valkāšanai un par tiem neinteresējas arī tūristi, kas grib redzēt vienīgi lauvas un degunradžus. Liela daļa šo dzīvnieku pieder pie salu faunas, tādēļ to izplatības robe­žas ir šauras. Pietiek ar visniecīgāko uzbrukumu šīm vie­tām, un tie pazudīs uz laiku laikiem: nejauša žurku vai, teiksim, cūku introdukcija gada laikā spēj pilnīgi iznīcināt kādu salas iemītnieku sugu. Jāatceras tikai drontu lik­tenis, lai viss būtu skaidrs.

Visvienkāršākais problēmas atrisinājums būtu panākt, lai šie dzīvnieki tiktu aizsargāti savās dabiskajās dzīves vietās un tā paglābti no iznīcības, bet tas bieži vien ir vieglāk pasakāms nekā izdarāms. Taču, kamēr vēl turpinās cīņa par šādas aizsardzības izveidošanu, ir kāds cits līdzeklis, ko var izmantot, proti, ieaudzēt šos dzīvnie­kus rezervātos un zooloģiskajos dārzos, kontrolējamos ap­stākļos. Ja tad arī notiek visļaunākais un sugas iznīkst savās dabiskajās dzīves vietās, mēs vismaz nebūtu tas zaudējuši uz visiem laikiem. Vēl vairāk — būsim ieguvuši rezervi, no kuras ieaudzējamos dzīvniekus kādreiz nākotnē varēs pārvietot atpakaļ to sākotnējās dzīves vietās. Man vienmēr ir šķitis, ka tai vajadzētu būt visu zooloģisko dārzu pamatfunkcijai, taču tikai pašā pēdējā laikā vairā­kums zooloģisko dārzu apjēguši šo patiesību un lūko kaut ko darīt. Es gribēju izmirstošo dzīvnieku glābšanu pār­vērst par sava zooloģiskā dārza galveno funkciju.»

Ar tresta nodibināšanu saistītās problēmas bija sma­gākas un sarežģītākas, nekā sākotnēji domāju. Vispirms, kādu dalības maksu noteikt tresta biedriem — ne tik augstu, lai cilvēkiem sagādātu grūtības iestāties trestā, nedz arī tik zemu, ka trestam no tā nebūtu labuma; otrkārt, kādus prospektus publicēt, lai izklāstītu tresta mērķus un darbību, un kā šos prospektus izplatīt. Gadu gaitā esmu saņēmis ļoti daudz vēstuļu par manām grā­matām, uz visām vēstulēm ir atbildēts un to kopijas sa­glabātas. Tagad šiem cilvēkiem nosūtīju prospektu un iestāju anketi, un, man par lielu prieku un gandarījumu, vairums nekavējās iestāties trestā. Jaunā grāmata «Muiža dzīvniekiem» laimīgā kārtā guva lielus panākumus, arī tajā tiku aicinājis lasītājus kļūt par tresta biedriem. Tā sapulcinājām lielu saimi. Kopskaitā mums sanāca ap sep­tiņi simti piecdesmit tresta biedru visās pasaules malās. Sevišķi lielu morālu gandarījumu deva doma, ka kaut kur tālu Austrālijā, Dienvidāfrikā un Savienotajās Val­stīs cilvēki atbalsta projektu, kuru paši savām acīm var­būt nekad mūžā neredzēs.

Tolaik visi strādājām kā neprātīgi: lai ari situācija vēl bija ļoti smaga, taču tālu pie apvāršņa vismaz jau vīdēja pirmā panākumu blāzma. Būtu par maz sacīts, ka mēs ik vakaru bijām līdz nemaņai noguruši. Ap to laiku mani sāka vajāt telefona zvani, un parasti tas notika visnepie­mērotākajos brīžos. Piemēram, no pusdienu galda mani uzrāva kājās tālsaruna: kāda sieviete zvanīja no Torkī — viņas bruņurupuciene izdējusi olas. Nu cienītā gribēja zināt, ko ar tām iesākt. Citā reizē cita sieviete apvaicājās, kā apgriezt zaļajam papagailītim nagus. Taču pārākā par visām bija telefona saruna, ko pieteica zvans pulksten vienpadsmitos vakarā, kad tlksmigi snauduļoju pie ka- mina. Tā bija tālsaruna no Ziemeļanglijas: ar mani vēlē­jās runāt kāds lords Makdougals. Naivi iedomādamies, ka viņš varbūt vēlas ziedot trestam prāvāku naudas summu, lūdzu telefonistei, lai savieno. Jau no pirmajiem vārdiem sapratu, ka viņa gaišība pār mēru iebaudījis stiprus dzē­rienus.

Vai tur Darelš? — viņš vēlējās zināt.

Jā, — atbildēju.

A, — viņš atsaucās, — nu, tad klausietieš — jūs esat vienīgaiš cilvēks Anglijā, kaš man var palīdzēt. Man ir putniņš.

Es klusībā novaidējos. Skaidrs, būs atkal kāds viļņo­tais papagailītis, nodomāju.

Man pieder … vesela kuģu flotile, — viņš ar stīvu mēli šļupstēja, — un vienam kapteinim tas putns . . . nu, uzlaidies uz kuģa, un viņš to atved man. Un es gribu zināt, vai jūs varat man aplīdzēt.

Kas tas par putnu ir? — es jautāju.

Tāds maš, jauks putniņš, — viņš paskaidroja.

Tuvāks zooloģiskais apzīmējums man būtu paticis

labāk.

Es gribēju jautāt — cik liels tas ir un kāds iz­skatās?

Nu, kā teikt. . . maziņš, pelēkbrūns putņiņš ar baltu krūtiņu, — viņš stāstīja. — Mazām, mazām kājiņām … ļoti mazām kājiņām… Apbrīnojami mazām kājiņām… es teiktu …

Man šķiet, tas būs sīkais vētrasputns, — es iemi­nējos, — tie bieži nometas uz kuģiem.

Es tūliņ likšu nofraktēt špeciālvilcienu un nosūtīšu viņu jumš, ja tikai jūs varat viņu izārštēt, — viņa gai­šība lielmanīgi paziņoja.

Sīki un pamatīgi izskaidroju, ka no tā nebūtu nekāda labuma. Sos mazos putniņus, kas mūža lielāko daļu pa­vada uz jūras un pārtiek no vissīkākajiem jūras dzīvnie­kiem, praktiski nav iespējams turēt nebrīvē. Pat ja viņš mēģinātu putniņu man sūtīt, tas droši vien nobeigtos jau ceļā.

— Man nekādaš izdošanas nav par lielu, — deklarēja viņa gaišība.

Sajā mirklī kāds izņēma klausuli viņam no rokas un ierunājās patīkama meitenes balss:

Mister Darel?

Jā, — atsaucos.

Lūdzu, atvainojiet tēti, — meitene sacīja, — bīstos, ka viņš nav gluži skaidrā prātā, lūdzams, neļaunojieties.

Klausuli savā valdīšanā atkal pārņēma viņa gaišība.

Esmu ar mieru darīt visu, — viņš sacīja, — ātr- vilcienuš, lidmašīnaš, vienalga, ko pavēlēsiet, lai tikai tas putniņš ātrāk tiek pie jums.

Bīstos, ka arī tad nevarēšu tā labā nekā darīt.

Parunājiet ar manu kapteini, viņš to visu sapratīs labāk, — piekāpās viņa gaišība.

Atskanēja stingra balss ar skotu akcentu:

Labvakar, ser.

Labvakar, — es atņēmu.

Tātad, pēc jūsu domām, tas ir sīkais vētras- putns? — kapteinis jautāja.

Jā, — sacīju, — esmu gandrīz vai pārliecināts. Pa-: gaidām vienīgais padoms ir turēt to siltumā un tumšā vietā, bet rīt aizvest uz kādu no jūsu kuģiem. Kad kuģis būs pietiekami tālu jūrā —- jūdzes divas vai trīs — putnu var palaist brīvībā.

Saprotu, — kapteinis noteica, — atvainojiet par traucējumu tik vēlā stundā, bet viņa gaišība nelikās mierā.;

Jā, — es teicu. — Saprotu . . . jā, pilnīgi saprotu …

Viņa gaišība, redziet, — skots turpināja, — ir gau- žam jauks cilvēks un ļoti, ļoti mīl putnus, bet šovakar ir mazliet kunga prātā.

Tā man arī šķiet, — es atteicu, — arī es labprāt vēlētos būt tādā prātā.

Hm, jā, ser… — kapteinis samulsis sacīja, — nu jā, tad atļaujiet novēlēt jums labu nakti, ser.

Arlabunakti, — es sacīju un noliku klausuli.

Kas tur īsti noticis? — Džekija jautāja.

Viens piedzēries lords par varēm gribēja man at­sūtīt sīko vētrasputnu, — atbildēju, atslīgdams krēslā.

Tas tiešām par daudz! — Džekija dusmīgi izsaucās. — Tam jādara gals. Mums jādabū slepens numurs.

Tā arī izdarījām, un kopš tā laika ārkārtējie telefona zvani mūs vairs netraucēja.

Otrā rītā izstāstīju to Ketai, un, kaut arī viņa juta man līdzi, tomēr no sirds izsmējās.

Vai esat dzirdējis par Džeremija piedzīvojumu ar kurmi? — viņa vaicāja.

Nē, — sacīju, — nezinu. Kas tur bija?

Tas bija norisinājies šādi. Džefemijs ar zooloģiskā dārza kravas mašīnu vedis no zīdītājdzīvnieku mītnes sa­slaukas izbēršanai. Ceļā bija divas lielas arkas. Pie otrās viņš ieraudzījis pa grantēto celiņu rāpojam kurmi. Strauji nobremzējis mašīnu, viņš izkāpis un gājis pie kurmja, gribēdams to aiznest uz tuvējo pļavu drošībā. Taču, tuvāk piegājis, viņš ieraudzījis, ka kurmis ir ne tikai beigts, bet vēl piesiets garā auklā, aiz kuras lēnām tiek vilkts pa ceļu. Sekodams auklai, lai noslēpumu noskaidrotu, Džeremijs uzdūries visam putnu mītnes personālam, kuri lēnītēm vil­kuši auklu. Šo joku bija izdomājis Džons Melets (kuru jau sen saucām par Sepu, jo Septona Meleta iesauku viņš iemantoja, tikko atnāca pie mums strādāt). Pēdējā laikā Šeps vairs nenerroja cilvēkus, un šis viņa joks man šķita ļoti laba zīme. Tas norādīja, ka drūmais noskaņojums, kas valdīja pēc manas atgriešanās, izklīdis un tā vietā atkal stājies optimisms un entuziasms. Lai arī optimisms un entuziasms mums bija ļoti nepieciešami, tomēr ne viens, ne otrs nevarēja pastāvēt bez solīdas materiālās bāzes. Mums bija vajadzīga skaidra nauda, lai rekonstruētu krā­tiņus, kas ap to laiku jau bija nokalpojuši piecus gadus, turklāt rekonstruētu tos nevis uz ātru roku, kā pagadās, bet gan pēc kompleksa plāna. Ik dienu kaut kā pielāpījām krātiņus, kurus patiesībā vajadzēja nojaukt un to vietā uzbūvēt jaunus. Ar mazāko dzīvnieku būriem problēma nebija pārāk nopietna, bet akūta tā kļuva ar lielo, poten­ciāli bīstamo zvēru mitekļiem. Kaut arī biju saņēmis ievē­rojamus līdzekļus no Houpas un Džimija un veidojās trests, mēs tomēr joprojām izmisīgi mocījāmies ar nau­das trūkumu; visvairāk mums trūka naudas, lai izbūvētu pienācīgus krātiņus tiem zvēriem, kuri izlauzušies varēja apdraudēt cilvēku dzīvību. Par to mani drīz pārliecināja divi notikumi, kas sekoja viens otram bīstami īsā laika sprīdī.

Zīdītājdzīvnieku mītnes tālākajā galā, kur mitinājās gorillas, bijām novietojuši krājkasīti ziedojumiem, bet virs tās izkārtni ar tresta mērķu un darbības izklāstu, cerot, ka atsaucīgi apmeklētāji iemetīs kastītē savu artavu. Viņi to, protams, arī darīja. Kādu priekšpusdienu, kad neviena nebija tuvumā, aizgāju uz zīdītāju mītni apraudzīt mērkaķu mātīti, jo domājām, ka tā ir grūsna. Šausmās ierau­dzīju, ka orangutanu krātiņš vaļā un durvis nevarīgi ka­rājas virās. Steidzos turp, bet atvieglots redzēju, ka oran­gutāni joprojām sēž krātiņā; tomēr Oskars, vecākais no viņiem, laikam bija atradis kādu rīku, ar ko atlauzt durvis, un pēc tam inspicējis tuvāko apkārtni. Vienīgais interesan­tais priekšmets, ko viņš varēja viegli iegūt un paņemt līdzi par suvenīru, bija Džersijas savvaļas dzīvnieku aiz­sardzības tresta ziedojumu lādīte. Atskārtis, ka tā jauki grab, viņš bija sācis to no visa spēka kratīt. Pēc tam viņš atklāja, ka pa spraugu birst ārā sīknauda; tas viņu pa­mudināja atlauzt durtiņas kastītes aizmugurē un izbērt saturu zemē. Piesteidzies ieraudzīju viņu sēžam pie pus- kronu, sešpeniju un peniju kaudzītes. Viņš likās ļoti sa­šutis, kad es iegāju krātiņā, paņēmu kastīti un salasīju naudu. Es, protams, precīzi nezināju, cik īsti naudas tur sākotnēji bijis, taču pieņēmu, ka salmos vēl sabirusi sīk­nauda, ko neesmu pamanījis. Paskatījies uz Oskaru, re­dzēju, ka viņam vaigi piepūtušies apaļāki nekā parasti.

Oskar, — es bargi ierunājos, — tev ir kaut kas mutē. Atdod!

Izstiepu roku, un viņš gaužām negribīgi izspļāva pie­cas puskronas un kādas četras sešpensu monētas.

Vai tas ir viss? — es noprasīju.

Viņš klusēdams tupēja, ar mazajām, mandejveidīgajārn ačelēm vērīgi raudzīdamies manī. Sabēru naudu atpakaļ lādītē, izkāpu no krātiņa un gāju uz durvju pusi. Kad gra­sījos iet ārā, lai pateiktu amatniekam, ka jāsalabo krā­tiņa durvis, Oskars izaicinoši uzspļāva man peniju.

Taču, cik svarīgi ir iespējami drīzāk tikt pie jauniem pērtiķu krātiņiem, mēs sapratām tai reizē, kad brīvībā iz­lauzās šimpanzes. Ziemsvētku dienā bijām uzaicinājuši pusdienās Ketu un viņas vīru Semu. Tā ir vienīgā diena gadā, kad zooloģiskais dārzs publikai slēgts, taču, par laimi, visi darbinieki vēl kavējās turpat teritorijā un ne­bija izklīduši ciemos kur kurais. Mūsu tītara cepetis bija apčurkstējis brūns, kastaņu pildījums kārdinoši smaržoja un sakņu piedevas izsautējušās bez ceturkšņa vienos, kad atsprāga durvis un viens no kalpotājiem iedrāzās, sauk­dams:

Mister D., mister D., šimpanzes laukā!

Čalmondelijs (jeb Camlijs, kā viņu biežāk mēdza

saukt) dzīvoja pie manis kopš savas agrās bērnības, bet

jau tad, kad mana māte reiz mēģināja viņu atturēt no ne­darba, tas viņai iekoda rokā un māmuļai vajadzēja uzlikt septiņpadsmit šuves. Tagad viņš bjja turpat manā au­gumā un svarā, tādēļ nevēlējos ielaisties cīniņā ne ar viņu, ne ar viņa sievu Sīnu, kas bija apmēram tāda paša kalibra.

Kur viņi ir? — es jautāju.

Pašreiz iet uz pagalmu.

Piesteidzos pie dzīvojamās istabas loga un palūkojos ārā. Kā tad — tur gāja Čamlijs un Sīna; viņa mīlīgi ap­likusi roku Camlijam ap pleciem. Ne dots, ne ņemts — vecāks pāris izgājis jaukā pastaigā pa Bornmutas liedagu. Sai mirklī pagalmā iebrauca Ketas un Sema mašīna un apstājās pie parādes ieejas. Šīna par negaidīto starpga­dījumu šķita mazliet uztraucamies, bet Camlijs to ap­sveica ar jūsmīgiem izsaucieniem. Viņam zināšanu par automobiļiem bija pārpārēm, jo bērnībā viņš bieži tika vizināts un viņam ļoti patika vērot garām slīdošās aina­vas un citas mašīnas. Viņš tūdaļ droši piegāja pie auto, kuram Keta un Sems ar gudru ziņu nekavējoties bija aiz­darījuši logus, un sāka bungot pa stiklu, cerēdams, ka Keta atvērs durtiņas un piedāvās viņam izbraukumu. Taču viņa to nedarīja.

Piekodinājis Džekijai noslēgt aiz manis dzīvokļa dur­vis, noskrēju lejā, aizslēdzu savu kabinetu, atvēru durvis, kas ved uz lielajām kantora telpām, un plaši atrāvu vaļā parādes durvis. Camlijs, mani ieraudzījis, izgrūda pāris priecīgu apsveicināšanās saucienu un klumburoja uz mā­jas pusi. Es veikli izskrēju cauri kantora telpām, atverot durvis uz gaiteni, pa kuru varēja nokļūt kalpotāju istabās un lielajā virtuvē, kur gatavoja visu nepieciešamo kafej­nīcas vajadzībām. Sapratu — ja mums izdosies šimpanzes uzmānīt augšā, mēs tos vienu pēc otra sagūstīsim. Izgā­jis ārā, apmetu līkumu mājai apkārt, tad ielavījos pa di- bendurvīm atpakaļ un ieņēmu izlūka pozīciju, no kuras varēju pa kantora durvju spraugu novērot situāciju.

Čamlijam laikam būtu paticis pakavēties kādu brīdi manā sabiedrībā un novēlēt man priecīgus Ziemsvētkus, tālab viņš, Sīnas pavadīts, patlaban iesoļoja pa parādes durvīm mājā. Viņi varēja nokļūt vienīgi lielajās kantora telpās, un turp viņi arī devās. Aizslidināt bīdāmās durvis bija viena mirkļa darbs; es cerēju, ka nu šimpanzes pēc iespējas drīzāk iegriezīsies gaitenī, jo, paliekot kantorī, viņi īsā brīdī spētu nodarīt neizlabojamu postu mūsu dau­dzajiem aktu vākiem. Man par neizsakāmu atvieglojumu, Camlijs, redzēdams, ka kantorī neviena nav, tiešām izrau­dzījās vēlamo ceļu. Bet, nokļuvušiem gaitenī, pērtiķiem atkal pavērās divas iespējas: iet tālāk uz lielo virtuvi vai arī kāpt otrajā stāvā uz kalpotāju istabām. Camlijam kāp­nes nebija nekas svešs, jo viņa bērnībā mūsu dzīvoklī bija vairākas kāpnes, tādēļ viņš droši vien iedomājās, ka arī šeit būs tādas, kas viņu aizvedīs pie manis. Viņš devās augšup, un Sīna, mazliet gan vēl šaubīdamās, viņam se­koja. Laimīgā kārtā visas kalpotāju istabu durvis bija noslēgtas, izņemot vienu vienīgu istabu, un šimpanzes, protams, devās taisni turp.

Mēs pienācīgā atstatumā viņiem sekojām un, tikko viņi iegāja istabā, aizcirtām un aizslēdzām durvis. Tad nokā­pām lejā, atstiepām redeļkāpnes un uzrāpāmies pie ista­bas logiem vērot, ko bēgļi darīs. Camlijs drīz atklāja, ka istabā ir ūdenskrāns ar izlietni un ziepju gabals. Atgrie­zis abus krānus līdz galam vaļā, viņš ņēmās mazgāt

rokas — nodarbība, kurai viņš ar sajūsmu bija nodevies bērnībā. Sīna savukārt lēkāja pa gultu, piespiedusi pie krūtīm spilvenu. Pēc brītiņa viņa konstatēja, ka, ielaižot nagus spilvenā un paplēšot drēbi, rezultāts ir burvīgs — gaisā paceļas vesels spalvu mākonis. Viņa saplucināja divus spilvenus, līdz istaba izskatījās tā, it kā tur būtu plosījusies sniega vētra. Laba tiesa spalvu, lejup laizda­mās, sakrita izlietnē, aizsprostojot noteku. Izlietnē sakrā­jās ūdens un sāka plūst pāri malām, jo Camlijs par krānu vairs neinteresējās, bet kopā ar Sīnu ņēmās izjaukt gultu līdz pamatiem. Tikuši līdz matracim, viņi konstatēja, ka ari to var saplosīt un sastāvdaļas izkaisīt pa istabu. Ta­gad telpa pildījās ne tikai ar spalvām, bet arī ar porolonu, astriem un tā joprojām. Steigšus apspriedos ar Džeremiju, ko iesākt. Mums bija viens pietiekami liels krātiņš, kur varētu ieslodzīt abus šimpanzes, bet tas bija darināts no tērauda stieņiem un sešiem vīriem ceļams, turklāt es šaubījos, vai mēs spēsim to izgrozīt pa kāpnēm un gai­teni.

Vienīgā izeja — nomānīt viņus atpakaļ lejā, — sa­cīja Džeremijs. — Ja mums izdotos viņus kaut kā aizvi­lināt līdz gaiteņa gala mazajai priekštelpiņai, ieslodzīt starp abējām durvīm un nostatīt vienām durvīm pretī krātiņu.

Uzrāpāmies velreiz pa redeļkāpnēm līdz logam un sle­pus paskatījāmies istabā. Camlijs bija atradis drēbju koku un ar to sadauzījis spoguli. Sīna joprojām darbojās ap matraci tik nopietni un intensīvi kā pasaulslavens ķirurgs sirds transplantācijas operācijā.

Ja kāds atslēgtu un atvērtu durvis, — ieminējās Džeremijs, — bet pats paslēptos vannas istabā, viņš tur būtu drošībā. Varbūt šimpanzes no laba prāta nokāptu lejā.

Varam pamēģināt, — es piekritu.

Viens kalpotājs uzgāja otrajā stāvā, atslēdza guļam­istabu, kurā pērtiķi uzjautrinājās, atvēra durvis, bet pats, pāri gaitenim pārskrējis, ieslēdzās vannas istabā. Taču, kā jau biju domājis, šimpanzēm pārāk patika uzsāktās no­darbības, lai tās pamestu. Viņi tikai palūkojās uz atvēr­tajām durvīm un turpināja izpriecas. Camlijs grāba pil­nas riekšavas spalvu un kaisīja tās gaisā, bet Sīna jo­projām noņēmās gar matraci, kas bija jau gandrīz pilnīgi saplosīts.

Laikam neatliks nekas cits ka ķerties pie šļūtenes un ūdens strūklas, — Džeremijs sacīja.

Ir kāda interesanta parādība: šimpanzēm patik ūdens, ja tas domāts dzeršanai vai rotaļām, bet viņi necieš, ja tas samērcē kažoku. Dažu labu vakaru, kad viņi liedzās iet uz savu guļamtelpu, vajadzēja tikai padraudēt ar šļū­teni un viņi kļuva paklausīgi kā jēriņi. Cerējām, ka šī metode tikpat labi palīdzēs arī šoreiz. Svinīgi tika atnesta šļūtene un pievienota pie lielās virtuves krāna, izsista viena loga rūts, lai varētu iebāzt uzgali istabā. Tad atgrie­zām krānu un pavērsām strūklu pret istabu. Pērtiķi pār­steigti sarāvās no tik nodevīga uzbrukuma un, saņēmuši pirmo ūdensšalti, brēkdami izskrēja no guļamistabas un nodrāzās lejup pa kāpnēm gaitenī. Tur slēpnī viņus gai­dīja divi kalpotāji. Tiklīdz šimpanzes sasniedza mazo priekštelpiņu, abas durvis aizcirtās un bēgļi bija slazdā, no kura nevarēja izbēgt un kur nevarēja arī nodarīt ne­kādu postu. Mēs visi jutāmies atviegloti, jo šimpanzes ir histēriski, neaprēķināmi radījumi, ļoti ātri uztraucas un uzbudinājumā spējīgi arī uzbrukt. Šajā mirklī gan Sīna, gan Camlijs bija pārlieku satraukti, lai neteiktu vēl daudz vairāk.

Nākamais darbs bija atnest un pie vienām durvīm no­vietot krātiņu. Tas prasīja daudz laika, jo krātiņš diezin cik ilgi bija nostāvējis nelietots, piekrauts ar dēļu galiem un visādu drazu, kāda mēdz darbnīcā uzkrāties. Pēdīgi tomēr to izvācām tukšu, pa sešiem uzstiepām augšā un nostatījām tieši pretī durvīm. Atdarījām krātiņu, bet pēc tam piesardzīgi atvērām gaiteņa durvis. Šimpanzes slap­jiem kažokiem varen kareivīgā noskaņojumā čurnēja savā slazdā. Veselu stundu kārdinājām viņus ar dažādiem gar­dumiem, lai ievilinātu krātiņā, taču ne ar ko — pat šajā gada laikā tik reti dabūjamām vīnogām — neizdevās viņus pielabināt.

Ja nu pamēģinātu ar čūsku? — es ieminējos, zinā­dams, ka Camlijs no čūskām ļoti baidās.

Nekas neiznāks, — sacīja_ Džeremijs. — Ar čūsku varam iebiedēt vienīgi Camliju. Sīnai no tām nav ne silts, ne auksts.

Tad vajadzēs vēlreiz iedarbināt šļūteni, — es drūmi noteicu. — Dievs vien zina, cik mums tie grēku plūdi

izmaksās.

Šļūteni ienesa virtuvē un vēlreiz pievienoja ūdenskrā- nam. Atvērām otras durvis un uzlaidām abiem šimpan­zēm spēcīgu strūklu. Abi lēkšus ielēca krātiņā, dzelzs dur­vis klaudzēdamas aizkrita, un mūsu bēgļi bija droši ieslo­dzīti. Kopā ar mūsu atslēdznieku Bertu aizgājām uz pērtiķu mītni pārbaudīt, kā šimpanzes tikuši laukā. Turē­jām viņus aiz stingra stiepļu sieta, kuru tie nespēja pārraut, bet Camlijs bija tajā atradis pairušu vietu. Ja dabū rokā sieta stieples galu, tad pinumu ir tikpat viegli izārdīt kā adīkli, un tieši to viņš bija izdarījis. Bertām, kurš arī tikko bija grasījies sēsties pie Ziemsvētku pusdienām, vajadzēja ķerties pie darba un salabot režģi. Apmēram pēc stundas krātiņš bija kārtībā un šimpanzes varēja tajā atgriezties. Pēdīgi ap pulksten četriem novietojām bēgļus atpakaļ krā­tiņā un devāmies katrs pie savas svētku maltītes. Keta, Sems, Džekija un es sēdāmies baudīt pārkaltušo tītaru un sakņu piedevas, kas izskatījās, it kā pa tām būtu iz- bradājies milzu zilonis; vienīgā kompensācija mums bija uz ledus saglabātais vīns.

TE ES, DŽEREMIJS…

Godājamais mister Darel,

man ir desmit gadu, un, pēc manām domām, Jūs esat labākais zoologs Britu salās (izņemot Piteru Skotu). Vai Jūs, lūdzu, neatsūtitu man savu auto­grāfu?

Nākamajā gadā skats uz dzīvi jau kļuva gaišāks, un mēs varējām parādīt sava darba pirmos konkrētos rezul­tātus. Keta strādāja, galvu nepaceldama, lai noturētu kārtībā tresta un zooloģiskā dārza grāmatvedību, kontro­lētu pārtēriņu un kontrolētu mani, jo man piemīt netikums pārtērēt bez apdoma.

Vai nebūtu jauki iegādāties flamingus? — es, pie­mēram, jūsmīgi iesaucos.

Brīnišķīgi, — Keta piekrita. — Cik tie maksā?

Ak, ne pārāk dārgi, — es atteicu. — Man šķiet, ne vairāk kā simt divdesmit mārciņu gabalā.

Jaukais smaids Ketas sejā izdzisa, un zaļās acis iedzalkstijās tērauda saltumā.

Vai jūs, mister Darel, zināt, cik liels ir jūsu pār­tēriņš? — viņa mīlīgā balstiņā apvaicājās.

Jā, protams, protams, — es steidzos savu neapdo­mību izlabot, — tāpat vien jau tikai ieminējos.

Par spīti Ketas sīkstumam, mēs tomēr guvām panā­kumus.

Ar Džeremija un Džona Meleta palīdzību pilnīgi re­konstruējām zooloģisko dārzu. Izstrādājām kartotēku vi­siem dārza dzīvniekiem. Katram bija trīs kartītes: viena rozā, viena zila un viena balta. Baltajā ierakstīja datus par dzīvnieka iegūšanas vietu, kondīciju un tā tālāk. Rozā kartītē tika atzīmēts viss par dzīvnieka veterināro aprūpi. Zilā kartīte vēstīja par viņa uzvedību, un tā bija visnozī­mīgākā, jo tajā pierakstījām, kad sākas dzīvnieku mīlas rotājās, datus par grūsnības periodu, teritorijas iezīmē­šanu un daudz citu parādibu. Bez tam Džeremija kabinetā glabājās žurnāls, kaut kas līdzīgs dienasgrāmatai, kas bija pieejams visam personālam, lai tajā varētu atzīmēt itin visu interesanto, ko katram gadījies novērot. Pēc tam ierakstus pārnesa attiecīgajā kartītē. Tā mums uzkrājās joti interesants materiāls. Patiesi jābrīnās, cik maz mēs zinām pat par visparastāko dzīvnieku. Man ir diezgan pieklājīga, apmēram tūkstoš grāmatu liela, bibliotēka, bet, ja mēģinu atrast pavisam vienkāršu informāciju, piemē­ram, kaut ko par attiecīgā dzīvnieka tuvošanos mātītei, tur nav nenieka.

Otrām kārtām, sākām izmēģināt jaunu barošanas sis­tēmu. Izlasīju, ka Bāzeles zooloģiskais dārzs izstrādājis speciālu kompleksu, ko izbaro papildus kārtējām devām un kas ne tikai uzlabo dzīvnieku kondīciju, bet arī ceļ vairošanās potenciālu. Bija konstatēts: lai cik labi baro dzīvniekus — mēs savējiem devām labāko, ko vien varējām dabūt —, tomēr ar barību viņi nesaņem minerālus un daudz citu viņu veselībai vajadzīgu vielu. Jaunizstrādā- tajos barības raušos tā visa bija papilnam. Aizrakstīju uz Bāzeli Dr. Ernstam Langam, un viņš atsūtīja man vajadzīgos datus; tad aprunājāmies ar zooloģiskā dārza dzirnavnieku misteru Lemarkānu, kurš mums raušus sa­gatavoja. Brūnie plāceņi izskatījās visai nepievilcīgi, un mēs raudzījāmies uz tiem diezgan aizdomīgi. Taču ieteicu Džeremijam vienu nedēļu izmēģināt un tad pavērot, kas notiks. Tajā laikā Džeremijs bija mans pastāvīgs viesis, jo, bijis kur nebijis, allaž iegriezās konsultēties dažādos jautajumos. Atskanēja klauvējiens pie durvīm, tajas pa­rādījās Džeremija galva, un viņš sacīja:

Te es, Džeremijs …

Tad viņš ienāca dzīvojamā istabā, kur es strādāju, un sāka iztirzāt kārtējo problēmu.

Kad jaunā barība bija nedēļu- izmēģināta, atskanēja pazīstamais klauvējiens un pieteikums:

Te es, Džeremijs.

Nāc iekšā, Džeremij, — es aicināju.

Viņš ienāca un raižpilnu izteiksmi sejā palika stāvam uz dzīvojamās istabas sliekšņa. Džeremijs ir gara auguma, ar nogatavējušos kviešu krāsas matiem, tādu degunu kā Velingtonas hercogam un ļoti zilām acīm, kas mazliet šķielē, ja viņš ir satraucies vai noraizējies. Ari pašlaik viņš šķielēja, tādēļ sapratu, ka noticis kaut kas nopietns.

Kas vainas? — jautāju.

Nu, tā jaunā barība, — viņš minstinājās. — Zvē­riem … hm… tā laikam negaršo. Viens otrs sīkais pērtiķis mazliet paskrubina, arī, šķiet, vairāk tāpat vien aiz ziņ­kāres, bet pārējie tai pat nepieskaras.

Kā cilvēkpērtiķi? — es apvaicājos.

Ij virsū neskatās, — Džeremijs drūmi atbildēja.

Izmocījos visādi — iemērcu pat pienā, bet nekā.

Vai esi mēģinājis viņus pabadināt?

Nē, — Džeremijs atteica tādā kā vainas apziņā,

to gan vēl ne.

Pamēģini, — es ieteicu, — nedod viņiem nekā cita kā vienīgi pienu un raušus. Redzēsim, vai tas nelīdzēs.

Otrā dienā atkal atskanēja pazīstamais klauvējiens un pazīstamā balss:

Te es, Džeremijs.

Un Džeremijs atkal iestājās dzīvojamās istabas durvīs.

Gribēju pastāstīt par lielajiem pērtiķiem, — viņš sacīja. — Badinājām, nedevām tiem nekā cita kā tikai raušus un pienu. Tikpat neēda. Ko nu darīsim?

Biju tādā pašā neizpratnē kā Džeremijs. Bāzelē rau­šus deva visiem dzīvniekiem, un viņi tos ēda ar patiku. Acīmredzot mūsu raušos trūka kādas sastāvdaļas, kas padarītu tos dzīvniekiem tīkamus. Piezvanījām misteram Lemarkānam un lūdzām padomu.

Ko, pēc jūsu domām, vajadzētu pievienot raušiem, lai tie kļūtu garšīgāki? — mēs jautājām.

Viņš pāris minūtes padomāja un tad izteica lielisku ierosinājumu.

Kā būtu ar anīsa sēkliņām? — viņš jautāja. — Tās ir pilnīgi nekaitīgas, bet to garša vairumam dzīvnieku patīk.

Labi, — es piekritu, — nekādu ļaunumu tās nodarīt nevar. Vai jūs nesagatavotu mums dažus raušus ar anīsa piedevu?

Varu, — viņš apsolījās un turpmāk gatavoja rau­šus ar stipru anīsa smaržu.

Tikko sākām tos izbarot, dzīvnieki kā negudri metās tiem virsū. Vēl joprojām viņi ēd tos pat ar lielāku pa­tiku nekā visiecienītāko barību. Un, jāteic, mūsu dzīvnieku fiziskais stāvoklis un arī vairošanās rezultāti neticami uzlabojušies. Kad gadu bijām devuši barības papildinā­jumā raušus, ieguvām ģimenes pieaugumu no divpadsmit zīdītājdzīvnieku un desmit putnu sugām un pamatoti lepo­jāmies ar šiem panākumiem.

Manuprāt, tajā gadā vissvarīgākais un satraucošākais notikums bija Dienvidamerikas tapiru mazuļa piedzim­šana. Laimīgo tēvu Klaudiju ieguvu Argentīnā, un savā laikā viņš mums sagādāja dažādas nepatikšanas: izbēga no zooloģiskā dārza teritorijas, noēda mana drauga pu­ķes, sabradāja kaimiņa lecektis un izdarīja vēl citus ne­darbus. Bet tagad, kad bijām viņam sameklējuši sievu, kuru nosaucām par Klodeti, viņš bija kļuvis par rāmu un cienījamu dzīvnieku. Tapiri mazliet līdzinās brūniem, pa­gariem Šetlendas ponijiem, bet garais, kustīgais šņukurs atgādina ziloņa snuķi. Visumā tapiri ir lēni, miermīlīgi radījumi. Tiklīdz Klodete bija sasniegusi piemērotu ve­cumu, mūsu tapiri sapārojās; visas pārošanās reizes rū­pīgi atzīmējām zilajā kartītē. Tikai tagad īsti sapratām, cik šīs kartītes vērtīgas: tiklīdz manījām, ka Klodete kļuvusi grūsna, pārbaudījām pēdējās pārošanās datumu un varējām samērā precīzi aprēķināt, kad mazulim jā­piedzimst.

Kādu dienu atkal atskanēja pazīstamais klauvējiens un balss: «Te es, Džeremijs,» — un ienāca Džeremijs sa­trauktā izskatā.

Atnācu parunāt par Klodeti, mister Darel, — viņš sacīja. — Pēc mūsu kartīšu datiem, viņai vajadzētu at- nesties septembrī, gribu zināt, vai jūs neieteiktu viņu at­šķirt no Klaudija un pārvietot citā aplokā?

Apspriedām šo jautājumu ilgi un pamatīgi un nolē­mām, ka varbūt patiesi būtu labāk tapirus šķirt, jo nezi­nām, kā Klaudijs izturēsies pret mazuli. Tā kā viņš piedevām ir arī tuvredzīgs, tad varētu jaunpiedzimušo neviļus sabradāt. Pārvietojām Klodeti otrā aplokā, kur viņa varēja ar Klaudiju saostīties un pat paberzēties ar deguniem, tomēr netraucēta laist pasaulē mazuli. Ap to laiku, kad teju, teju gaidījām mazo tapiriņu piedzimstam, Klodete sāka mūs nopietni biedēt. Vidus viņai bija stipri piebriedis, taču ne reizes nemanījām mazuli sakustamies, arī tesmeņi bija tukši. Ilgi apspriedos ar Džeremiju un mūsu veterinārārstu Tomiju Begu.

Viņai ir sasodīti bieza āda, — drūmi sacīja Tomijs, — un muskuļi tik cieti, ka vispār nevaru mazuli sataustit.

Saskaņā ar kartītēm, — uzbilda Džeremijs, kurš kartītes sāka uzskatīt bezmaz par orākulu, — mazais var piedzimt jau šajās dienās.

Mani visvairāk uztrauc tas, — es sacīju, — ka viņai vēl nav piena. Nu taču pienam vajadzētu jau parā­dīties.

Mēs visi trīs stāvējām pie aploka žoga, blenzdami uz Klodeti, kas smalki un jocīgi iekviecās, kā tapiri mēdz darīt, un apcerīgi turpināja grauzt vilkābeles zaru, ne­likdamās gar mūsu raižpilnajām sejām ne zinis.

Ja nu mazulis piedzims, bet viņai nebūs piena, — Tomijs pamācīja, — jums vajadzēs viņu barot mākslīgi. Kāds tapira pienam sastāvs?

Nav ne jausmas, — es atteicu, — bet varam jau aiziet uz bibliotēku un paskatīties grāmatā.

Aizgājām visi uz manu kabinetu, tomēr nevienā grā­matā neatradām norādījumu par tapira piena sastāvu.

Lai paliek, — sacīja Tomijs, kad velti bijām iz­šķirstījuši četrdesmit septīto grāmatu, — vajadzēs riskēt un sakombinēt sastāvu, kas vistuvāks ķēves pienam. Ma­nuprāt, tāds derēs.

Sagatavojām un nosterilizējām pudelītes un pupiņus, sagādājām visu vajadzīgo, lai sabrūvētu kaut ko līdzīgu ķēves pienam, un nolikām visu pa ķērienam. Gaidījām, gaidījām, taču Klodete neizrādīja nekādas pazīmes, ka tuvotos atnešanās brīdis. Kādu dienu viņas kūti iztīrīja kā vienmēr pusvienpadsmitos no rīta. No mazuļa ne vēsts, bet pulksten trijos pēcpusdienā Džofs, kas viņu kopa, briesmīgi uztraukts lēkšiem drāza pie mums.

— Piedzimis! Piedzimis! — viņš sauca.

Mēs abi ar Džeremiju bijām iegrimuši nopietnā sarunā par citiem jautājumiem; izdzirduši jauno vēsti, skriešus devāmies uz Klodetes aploku. Viņa stāvēja pie kūts, mie­lojās no lielas, ar augļiem un burkāniem pildītas bļodas un nemaz nelikās mūsu ierašanos redzam. Uzmanīgi pa­lūkojāmies kūtī un ieraudzījam salmos vienu no burvīgā­kajiem dzīvnieku mazuļiem, kādu man vispār gadījies redzēt. Tas bija neliela šuneļa augumā un — kā jau visi tapiru mazuļi — svītrots: pa šokolādes krāsas kažoku gareniski stiepās koši baltas svītras, piešķirot dzīvnieci­ņam ērmotas rotaļlietas izskatu. Man šķita gandrīz neti­cami, ka tik liels mazulis varēja paslēpties Klodetes vē­derā tā, ka nespējām to sataustīt, nedz arī samanīt kustī­bas. Viņš droši vien nebija pasaulē ilgāk par stundu, jo kažokā vēl rēgojās mitras vietas, kur Klodete bija jaun­piedzimušo laizījusi. Piecēlām viņu kājās, lai varētu no­teikt dzimumu, bet viņš, pāris soļu pastreipulojis, atkal apgūlās. Baltais svītrojums salmos bija saredzams pa gabalu, bet, ja iedomājas, ka dabiskos apstākļos gaisma tapiru migās ielaužas caur koku robaino lapotni, jāat­zīst, ka svītras lieliski palīdz nomaskēties.

Lai turpinātu romiešu līniju, turpat uz vietas nokris­tījām mazuli par Cēzaru un gājām pie Klodetes pārbaudīt, kā ir ar pienu. Tā bija ārkārtīgi svarīga problēma, jo jaunpiedzimušu dzīvnieku mākslīga barošana ir grūts darbs. Bijām pagalam pārsteigti, konstatējot, ka starp pulksten desmitiem rītā un trijiem pēcpusdienā tesmeņi piepildījušies ar pienu un Klodetei ir bagātīgi krājumi. Mums no pleciem novēlās smaga nasta. Klodete bija priekšzīmīga māte, un jau drīz vien Cēzars tipināja ap­lokā viņai pa pēdām. Jāatgādina vēl viena interesanta pa­rādība: Klodete zīdīja bērnu guļus, mazais nolikās viņai līdzās un zīda pilnām mutēm.

Tapiru vairošanās zooloģiskajos dārzos nav nekāds retums, un tomēr nevienā no manas, kā jau minēju, diez­gan plašās bibliotēkas grāmatām nav minēts neviens no šiem trim faktiem. Pirmkārt, ka gandrīz neiespējami no­teikt, vai mātīte ir grūsna, jo nevar sajust embrija kus­tības; otrkārt, ka tesmeņi pieriet tikai pēc mazuļa piedzim­šanas: treškārt, ka tapiru mātīte zīda mazuli guļus. Tā kā Klodete bija ļoti miermīlīgas dabas, mums nenācās grūti noņemt piena paraugu, kuru nosūtījām analīzei. Tas nozīmēja, ka nākotnē, ja gadīsies, ka tapiru rnātei nebūs zīdala, mēs skaidri zināsim, no kādiem komponentiem jā­sagatavo mākslīgā barība. Visus datus precīzi ierakstī­jām kartītēs un vēlāk publicējām savā gadskārtējā biļe­tenā.

Apmēram tajā pašā laikā priecīgais notikums gadījās ari geladas paviānu mātītei. Pieaudzis gelada ir skaists dzīvnieks ar platu, gaiši brūnu apkakli un īpatnēju, gan­drīz pareiza sirdsveida koši rudu plankumu uz krūtīm, radot iespaidu, it kā vilna būtu noplēsta, atstājot kailu, sarkanu ādu. Tēviņu sauca par Aldžiju, un viņš neapšau­bāmi bija spilgta personība. Pakaļkājas viņam bija izde­vušās mazliet par īsu, turklāt ielīkas, līdz ar to gaita kļuva komiski grīļīga. Katru, kas piegāja pie krātiņa, viņš sirsnīgi apsveica — ļodzīdamies pienāca pie paša režģa, atvilka augšlūpu tā, ka atsedzās lielie zobi un sma­ganas, un, kad viņu uzrunāja, atbildēja ar sīkiem, jūs­mīgiem ņurdieniem. Sākumā viņš dzīvoja kopā ar Dien- vidāfrikas paviānu mātīti, taču drīz atradām viņam sievu, kuru nosaucām par Amberu. Aldžija dzīves saturs bija ēšana un viņa saimes sievieši, un neviens nebrīnījās, ka Ambera jau pēc neilga laiciņa kļuva grūsna.

Savvaļā dzīvojot, paviāniem ir visai īpatnēja sociālā struktūra, un mēs atstājām Dienvidāfrikas paviānu mā­tīti krātiņā pie abiem geladām, lai redzētu, kā veidosies viņu attiecības, kad piedzims mazulis. Krātiņā saimnieks bija Aldžijs, kas ar savu labvēlību apveltīja gan paša sievu, gan Dienvidāfrikas paviānu, kaut gan tā nebija ar viņu nekādos rados. Otrā vieta hierarhijā piederēja Dienvidāfrikas paviānu mātītei, bet Ambera līdz mazuļa piedzimšanai stāvēja uz sabiedrības viszemākā pakā­piena. Nospriedām atstāt Dienvidāfrikas paviānu krātiņā, jo, tiklīdz mēs viņu no turienes aizvāktu, autoritātes ķēde sairtu un Aldžija un Amberas ģimenē sāktos nebeidzami strīdi un kautiņi, kā parasti notiek, ja pērtiķu pāris dzīvo divatā. Pašreizējā situācijā Aldžijs pārmācīja Dienvid­āfrikas paviānu, bet tā pārmācīja Amberu, tomēr daudz maigāk, nekā to būtu darījis Aldžijs. No otras puses, at­stāt Dienvidāfrikas paviānu mātīti krātiņā bija diezgan riskanti, jo, atrazdamās augstākā sabiedrības pakāpē, viņa varēja ievainot vai pat apēst jaunpiedzimušo. Nolē­mām tomēr riskēt.

Savvaļā paviāniem ir ļoti sarežģīta sociālā sistēma, ko tikai pašā jaunākajā laikā izdevies sīkāk izpētīt. Ir novērots — ja kādai mātītei piedzimst mazulis, pārējās, īpaši vecākās, kurām pašām šis prieks liegts, ārkārtīgi uztraucas un pārdzīvo. Sākumā visas sapulcējas apkārt mātei un sīki nopēti jaunpiedzimušo, tomēr neuzdrīkstas tam pieskarties. Vēlāk māte vairs tik greizsirdīgi savu atvasi nesargā, un vecākās mātītes nu sacenšas, kurai iz­dosies paņemt mazuli rokās, paauklēt un panēsāt. .Ja mūsu gadījumā visi trīs pērtiķi būtu vienas sugas, varētu pie­ņemt, ka šie noteikumi tiks ievēroti. Taču tagad nejutā- mies droši, vai gados vecākā Dienvidāfrikas paviānu mā­tīte tāpat izturēsies pret svešas sugas mazuli.

Svarīgais brīdis pienāca. Mazulis piedzima naktī pa­viānu guļamtelpā. Mēs viņu ieraudzījām astoņos no rīta sausu un tīru. Mazulītis bija cieši ieķēries mātei kažokā, nekur neredzējām ne placentas, nedz nabas saites pa­liekas. Kad izlaidām viņus kopējā krātiņā, tūliņ kļuva skaidrs, ka Dienvidāfrikas paviānu mātīte par mazuļa piedzimšanu ir tikpat satraukta, gribētos pat sacīt — sa­jūsmināta, kā māte. Viņa piesēdās Amberai blakus, pie­glaudās un brīžiem it kā sargājot to apskāva, tā ka ma­zulis, kas cieši turējās mātei pie krūtīm, palika vidū starp abām. Aldžijs, kurš līdz šai dienai bija krātiņa saimnieks, ari izskatījās ļoti ieinteresēts un acīmredzot gribēja ma­zuli pamatīgāk aplūkot, bet, tiklīdz viņš tuvojās Amberai, tā pagriezās pret viņu, uzrāva augšlūpu, atžņieba zobus un ieņurdējās tādām skaņām, kādas līdz šim no viņas ne­bijām dzirdējuši. Tas Aldžiju piespieda atkāpties, un vi­ņam neatlika nekas cits kā apmēram divu jardu atstatumā mest lokus ap abām mātītēm un mazuli cerībā, ka izdosies uz to paskatīties.

Tā turpinājās apmēram divdesmit četras stundas, pēc tam Aldžiju pielaida tik tuvu, ka viņš varēja paieskāt gan sievu, gan Dienvidāfrikas paviānu. Kad mazulis bija piecas dienas vecs, pērtiķi sāka atkal izturēties normāli. Dienvidāfrikas paviānu mātīte gan joprojām sargāja ir māti, ir mazuli, tomēr Aldžijs nu drīkstēja apskaut sievu un ieskāt tai kažoku. Taču pieskarties mazulim, cik mums izdevās novērot, vēl arvien netika atļauts. Mazais pērtiķī- tis bija ļoti dūšīgs un veselīgs, un atšķirībā no vairuma paviānu mazuļu sejiņa viņam bija samērā gluda. Jau otrā dienā viņš spēja redzēt un precīzi fokusēt priekšme­tus — rokas un ķermeņa kustībām viņš sekoja līdz sešu pēdu atstatumā no krātiņa. Piektajā dienā māte tam at­ļāva norāpties uz grīdas un pastaigāties, tomēr nepalaida tik tālu, lai nevarētu vajadzības gadījumā satvert. Taču pēc septiņām dienām laimīgajai idilei pienāca gals, jo Dienvidāfrikas paviānu mātīte, kurai tagad tika atļauts mazuli paauklēt, kļuva pārāk uzstājīga un nelaida mazo vaļā pat tad, kad tas nepārprotami gribēja atgriezties pie mātes, lai pazīstu. Bijām spiesti pārvietot Dienvidāfrikas paviānu un Aldžiju citā būrī, lai mazulis varētu augt un attīstīties.

Tuvojās tresta pastāvēšanas pirmās gadskārtas diena, un mums likās, ka to vajadzētu kaut kā atzīmēt. Nolēmām sarīkot svinīgu sēdi, citiem vārdiem sakot, nelielu uzdzīvi. Slēgsim zooloģisko dārzu publikai, uzaicināsim brokastīs tresta valdes locekļus un dažas slavenības, cerot, ka iera­dīsies arī salas gubernators un muižas pārvaldnieks. Va­karā — ziedojumu vākšanas sarīkojums ar svinīgām pus­dienām, kuru laikā oficiālas personas teiktu runas mūsu pasākuma popularizēšanai. Sagatavošanās prasīja daudz darba. Vajadzēja rezervēt vietas viesnīcās, sastādīt ēdienu kartes, sadalīt vietas pie galda (no tā gandrīz vai saju- kām prātā) un paveikt simt citu sīkumu. Turklāt šajā gada laikā Džersijā pastāvīgi ir migla, un, ja tā uznāk, tad vispirmām kārtām ar nekļūdīgu precizitāti ietin lid­ostu. Tādēļ mums katrā ziņā vajadzēja panākt, lai visas mūsu slavenības ierodas dienu agrāk, citādi varējām pie­dzīvot svinības bez viesiem. Deviņdesmit procentus priekš­darbu lieliski paveica Keta, taču es sapratu, ka nākotnē tamlīdzīgu pasākumu īstenošanai vajadzēs izveidot vai­rākas komitejas.

Katrā ziņā jau vistuvākajā laikā jānodibina ziedojumu vākšanas komiteja, — šī doma mani nodarbināja arī to­dien, kad gāju Džekijai pretī uz lidostu. Domās nogrimis, iegāju uzgaidāmajā zālē un sastapos aci pret aci ar gan­drīz vai daiļāko meiteni, kādu jel kad mūžā biju redzējis. Viņai bija melni mati, lielas, zaļganbrūnas acis un sejā tāds maigums un mīlīgums, ka neparko neuzdrošinājos to uzskatīt par man veltītu. Un tomēr, kad viņa pienāca tuvāk, redzēju, ka viņa patiesi uzsmaida man. Jutos paci­lāts. Varbūt mans vēderiņš un maisiņi zem acīm nemaz nav tik atbaidoši, kā pašam liekas, un varbūt kādai mei­tenei tas pat šķiet interesanti. Taču manas ilūzijas tūliņ izgaisa, jo ieraudzīju viņai rokā ziedojumu bundžu.

Vai jūs nevēlētos kādu nieku ziedot? — viņa jau­tāja brīnum saldā balsī.

Protams, — es atbildēju, — kā gan iespējams at­teikt tādām acīm!

Parakņājos pa kabatu un samulsumā iebāzu bundžas spraugā nevis puskronu, kā biju gribējis, bet desmit šiliņu banknoti.

Varu saderēt, ka ar tik burvīgu seju jums ziedo­jumu vākšana veicas vareni, — es sacīju.

O, nevaru sūdzēties, — viņa atteica.

Vai jūs nevēlētos kādreiz pavākt arī mums? — es ieminējos.

Kādēļ tad nepalūdzat?

Katrā ziņā lūkošu to darīt, — es teicu, bet tajā mirklī paziņoja, ka nosēdusies Džekijas lidmašīna, un es steidzos uz izeju. Kamēr gaidīdams tur stāvēju, man iešā­vās prātā lieliska ideja. Tāda meitene, un turklāt pati piedāvāja savus pakalpojumus! Tā tikai būtu ziedojumu vākšanas komitejas priekšsēdētāja! Skaidrs, ka tādām acīm neviens nespētu pretoties. Nepacietīgi gaidiju Dže- kiju un, tikko viņa parādījās, aiz rokas satvēris, stumšus stūmu viņu atpakaļ uzgaidāmajās telpās.

Ātrāk! Ātrāk! — es steidzināju. — Man jāatrod viena meitene.

Paskat tik, — Džekija noteica.

Nē jel, nē. Sī ir sevišķa meitene. Ļoti skaista. Vēl pirms brītiņa viņa bija šeit un vāca kaut kādam nolūkam ziedojumus.

Ko tev no viņas vajag? — Džekija aizdomīgi no­prasīja.

Viņa mums būtu lieliska ziedojumu vācēja, — es paskaidroju. — Pati piedāvājās palīdzēt, bet es, muļķis, nepavaicāju, kā viņu sauc.

Ar acīm drudžaini pārmeklēju zāli, taču tur bija pali­kušas vairs tikai dažas vecas hercogu atraitnes un pāris atvaļinātu pulkvežu.

Sasodīts! — es dusmojos. — Esmu palaidis vējā sava mūža brīnišķīgāko izdevību.

Neraizējies, gan jau viņu vēl atradīsi. Meitene droši vien ir šejieniete, — Džekija mani mierināja.

Nezinu. Varbūt vajadzētu pajautāt Houpai.

Tiklīdz nokļuvām mājās, piezvanīju Houpai.

Houp, — es sacīju, — vai pazīsti kādu ļoti skaistu meiteni ar zaļganbrūnām acīm un melniem matiem? Viņa šodien lidostā vāca ziedojumus.

Paklau, Džerij, — Houpa atteica, — esi gan iz­domājis, ko jautāt. Kā lai es to zinu? Un kam viņa tev vajadzīga?

Gribu nodibināt ziedojumu vākšanas komiteju, — paskaidroju, — un viņa man likās ideāla priekšsēdētāja.

Houpa iesmējās.

Nevaru uzreiz nekā piemērota iedomāties, — viņa sacīja. — Bet tu varētu aprunāties ar lēdiju Kaltorpu. Stāsta, ka viņa esot ļoti veiksmīga vācēja.

Es ievaidējos. Nebija grūti iedomāties, kāda izskatās lēdija Kaltorpa. Milzīgi, dzelteni zobi, tēraudpelēka, spu­raina zēngalviņa, tvīda kostīms, kas ož pēc spanieliem, un spanieli, kas ož pēc tvīda.

Labi, pamēģināšu, — es piekritu.

Pienāca lielo dzīru diena, un būtu lieki piebilst, ka lidlauks grima miglā. Vajadzēja sacelt kājās vai visu salu, lai atvestu PIteru Skotu ar kundzi, ko paguvām tikai pēdējā brīdī ar privātu lidmašīnu. Taču beigās viss iz­nāca labi. No rīta es Pīteru ar kundzi izvadāju pa zoolo­ģisko dārzu, iepazīstināju ar personālu un izstāstīju, ko esam nodomājuši darīt turpmāk. Man par lielu prieku, dārzs uz Piteru atstāja dziļu iespaidu.

Brokastis noritēja ļoti patīkami; galvenokārt, man šķiet, tādēļ, ka neviens neteica runas. Pēcpusdienā mēs visi vēlreiz apstaigājām zooloģisko dārzu, līdz tikko at­lika laika nomazgāties un pārģērbties galvenajam noti­kumam — svētku pusdienām ar parakstīšanos ziedojumu fondā. Bijām uzaicinājuši nelielu, rūpīgi izraudzītu sa­biedrību, kurā bija cilvēki, no kā gaidījām nopietnu palī­dzību. Pirmais runāja lords Džersijs, kurš pēc tam iepa­zīstināja sabiedrību ar Pīteru Skotu; Pīters teica brīniš­ķīgu runu par dzīvnieku aizsardzības kustības dažādiem aspektiem, uzsvērdams, cik liela nozīme ir mūsu iecerēta­jam darbam. Pēc tam bija paredzēta mana runa, un es patlaban centos sakārtot savas piezīmes, kad mans ska­tiens nejauši apstājās pie meitenes, kas sēdēja pie galda labu gabalu tālāk. Tā taču bija meitene, kuru tiku redzē­jis lidostā. Tavu brīnumu, kā viņa te nokļuvusi? Tas mani tā samulsināja, ka man bezmaz nojuka runa. Kaut kā no­runāju līdz galam un apsēdos. Biju cieši nolēmis pir­majā izdevīgajā brīdī doties pāri istabai un notvert mei­teni, pirms viņa pagūst otrreiz aizbēgt.

Drīz pēc tam sākās krēslu švīkāšana, cilvēki sāka cel­ties no galda. Cik vien ātri pieklājība atļāva, es lauzos cauri godājamo viesu pulkam un notvēru meiteni mirklī, kad viņa grasījās iziet pa durvīm. Uzliku viņai roku uz pleca apmēram tā kā universālveikala detektīvs, kas aiz­tur letes apzadzēju. Viņa pagriezās un sašutusi savilka uzacis.

Jūs tak esat tā meitene, ko sastapu lidostā, — es viņu uzrunāju.

Jā, — viņa atbildēja, — tālab jau esmu šeit.

Toreiz lidostā, — es turpināju, — jūs teicāt, ka esot ar mieru mums palīdzēt ziedojumu vākšanā. Vai jūs tikai pajokojāt vai domājāt to nopietni?

Protams, domāju nopietni.

Pirmo reizi mūžā man īstā brīdī gadījās kabatā papīrs un zīmulis.

Vai jūs man pateiksiet savu vārdu un telefona nu­muru, lai varētu ar jums sazināties un visu tuvāk pār­runāt?

Lūdzu, kad vien jums izdevīgi, — viņa sacīja.

Tātad — jūsu vārds?

Serenna Kaltorpa.

Jutos kā no laivas izmests. Mirkli blenzu uz viņu pil­nīgā neizpratnē.

Bet… bet jūs tak nevarat būt lēdija Kaltorpa! — es gandrīz dusmīgi izsaucos.

Kāpēc ne? Es tā esmu jau vairākus gadus.

Kā tad tā … es gribēju teikt… kur tad jums sir­mie, izspūrušie mati un spanieli… un izskats kā vecam zirgam … — es izmisis pūlējos tikt pie skaidrības.

Vai es tiešām izskatos pēc veca zirga? — viņa iein­teresēta jautāja.

Nē jel, nē! — es attraucu. —- Nepavisam tā negri­bēju teikt. Es tikai iedomājos, ka jūs izskatāties pēc veca zirga. Vai droši zināt, ka uz salas nedzīvo divas lēdijas Kaltorpas?

Cik man zināms, — viņa ar dziļu pašcieņu atbil­dēja, — esmu vienīgā. Varat man piezvanīt, kad vien gri­bat, — viņa piebilda un nosauca savu telefona numuru.

Gavilēdams steidzos atpakaļ pie Džekijas.

Atradu to meiteni, — es paziņoju.

Kuru tad šoreiz? — Džekija apvaicājās.

To pašu, par kuru tev stāstīju, — nepacietīgi pa­skaidroju, — to no lidostas. Viņa ir lēdija Kaltorpa.

Man šķiet, tu reiz sacīji, ka lēdija Kaltorpa ģēr­bjoties tvīdā un staigājot, spanielu ielenkta? — Džekija ieminējās.

Nē, nē, nē! Tā ir … nu, tā skaistā — melnajā kleitā ar kaut ko baltu virsū, — es sacīju.

Ak tā tur … — Džekija pavērās turp, — jā, tā droši vien spēj savākt daudz ziedojumu.

Zvanīšu viņai jau rīt pat, — sacīju. — Bet tagad, dieva dēļ, brauksim mājās un liksimies gulēt.

Un mēs aizgājām.

Apsverot visu, jāatzīst, ka svinības bija izdevušās lie­liski. Savas domas un ierosinājumus mums izteica tādi cilvēki kā Džeimss Fišers, Antverpenes zooloģiskā dārza direktors Valters van den Bergs, Ričards Fiters no Fau­nas aizsardzības biedrības un daudzi citi, turklāt viņi mūs ne tikai slavēja, bet arī konstruktīvi kritizēja. Un pēdīgi: iegūtie līdzekli mums deva iespēju ķerties pie visaktuālā­kās ieceres — izbūvēt jaunus brīvdabas krātiņus mūsu pērtiķiem. Projekti sen dzeltēja uz rasēšanas dēļiem, bet mēs ar Džeremiju visu laiku ļipām pie tiem kā mušas pie medus. Tie izmaksāja daudz vairāk, nekā trests va­rēja atjauties. Taču pēc lielajām svinībām zinājām, ka nu varam pie tiem ķerties, un bijām ļoti laimīgi.

Vienmēr esmu teicis, ka divi visbīstamākie radījumi, ja tie bez uzraudzības palaisti zooloģiskajā dārzā, ir vete­rinārārsts un arhitekts. Veterinārārsts uzstāj, lai pret sav­vaļas dzīvniekiem izturas tāpat kā pret mājdzīvniekiem. Protams, krūmu suns jeb dingo pieder pie suņu dzimtas, taču ar viņu nevar apieties gluži tāpat kā ar pekinieti vai spanielu. Grūtos brīžos veterinārārsts parasti saka:

— Es jūsu vietā nemocītos, bet norakstītu viņu zau­dējumos.

Mums laimīgā kārtā bija divi veterināri — misters Blempīds un misters Begs —, kas tā nedomāja. Nekad un nekādos apstākļos viņi neatmeta ar roku un necentās norakstīt dzīvnieku zaudējumos.

Arhitektiem ir citādi niķi. Ja viņiem dos vaļu, viņi jums izprojektēs tādu krātiņu, kas arhitektoniski būs īsta poēma, bet no to cilvēku viedokļa, kam tur jāstrādā, un vēl vairāk no to dzīvnieku viedokļa, kuriem tajā jādzīvo, lepnais krātiņš nederēs nekam. Kad pienāca kārta lielo pērtiķu krātiņiem, mēs ar Džeremiju ne mirkli nenolaidām acis no rasējumiem, rūpīgi sekodami, lai netiktu pieļauta neviena kļūda. Bija ļoti grūti šos krātiņus pareizi izpro- jektēt, jo tos vajadzēja būvēt nogāzē pie zīdītājdzīvnieku mītnes dienvidu sienas. Bet nogāžu bija veselas trīs, un tas nozīmēja, ka vispirms jāizbūvē liela betona pamatne, uz kuras krātiņiem balstīties. Mūsu arhitekta Bila Deivisa galīgais projekts mums ļoti iepatikās. Krātiņi bija gan­drīz trisstūraini, tā ka ikviena krātiņa iemītnieks varēja redzēt, kas notiek abos pārējos. Cilvēkpērtiķi gandrīz tik­pat dzīvi kā cilvēki interesējas par to, kas notiek pie kai­miņiem, tikai muslīna aizkaru vietā, pa kuru spraudziņu tik izdevīgi lūkoties, piešķīrām viņiem režģus. Vienslīpu jumts bija krātiņa priekšpusē nedaudz augstāks, lai pēr­tiķiem tiktu iespējami vairāk saules.

Ieradās strādnieki no celtniecības firmas un sāka ga­tavot būvlaukumu. Pērtiķu pašreizējie krātiņi atradās ēkā, bet katram bija logs, pa kuru viņi varēja vērot būvdar­bus, kas viņus ļoti valdzināja. Orangutans Oskars, kurš

visvairāk interesējās par tehniku, gandrīz augu dienu no- kvernēja, degunu pie rūts piespiedis, un aizrautīgi norau­dzījās, kā jauc cementu un mūrē pamatni. Kādu rītu aiz­gāju apskatīties, kā veicas darbi, un ieminējos vienam strādniekam:

Skatos, ka Oskars uzmana, lai jūs viņam izbūvējat labu krātiņu.

To teikdams, pamāju ar galvu uz loga pusi, kur rēgojās Oskara rūtij piespiestā seja.

Lai viņu nelabais! — atteica strādnieks. — Augu dienu viņš tur tup kā pielipis. Tas jau ir vēl trakāk nekā tad, ja sasodīts priekšstrādnieks tev visu mīļu dieniņu glūn uz nagiem!

lauvenes dzemdību mokas

Godājamais mister Darel!

Mani sauc par Mirjamu. Rakstu Jums, lai Jūs man dotu padomu šādos jautājumos:

1. Vai ir iespējams iegādāties mazu lauvēniņu?

Ja ir, tad kur to var dabūt un cik tas mak­sātu?

Cik vecu varētu dabūt (kad to drīkst atņemt mātei)?

Kur viņu turēt?

Līdz kādam vecumam viņu drīkstētu turēt pie cilvēkiem?

Ar ko jābaro pavisam mazs lauveniņš?

Cik liels viņš būtu?

Un kas vēl, pēc jūsu domām, man par to butu jāzina?

Sirsnīga pateicībā …

Ikvienā lielā savvaļas dzīvnieku kolekcijā jāpiedzīvo slimības un nelaimes gadījumi, kas dažkārt kļūst liktenīgi, jo dzīvnieki tāpat ir mirstīgi kā cilvēki. Lielākajā daļā «nelaimes gadījumu» diemžēl vainojama parastā apmeklē­tāja uzvediba. Esam agrāk piedzīvojuši, ka apmeklētāji devuši mazajiem pērtiķiem žiletes, bet lielajiem — aizde­dzinātas pīpes un cigaretes, un dzīvnieki ar tām apdedzi­nājušies. Ja dārzā nav pastāvīgu sargu, kas uzmana ap­meklētājus, ir ļoti grūti no šādiem pārsteigumiem izvai­ri lies. -

Ilustrācijai varu pastāstīt notikumu ar abiem mūsu ara papagaiļiem — Kapteini Kou un Makoju. Tie abi bija krāšņi putni ar košu spalvu rotu un labu dabu; skaistā laikā mēs tos izlaidām no būra, un tie apmetās uz zema granīta mūra, kas stiepās ap zīdītājdzīvnieku mītni; tur tie tupēja saulītē, spodrināja mirdzošās spalvas un aiz­smakušā balsī krekšķēja uz garām ejošajiem apmeklētā­jiem. Vienu dienu kāda ļoti resna dāma, laikam piekususi pastaigā pa zooloģisko dārzu, apsēdās uz mūra tieši tai vietā, kur tupēja Kapteinis Kou. Ticat vai neticat, viņa uzsēdās putnam taisni virsū. Var tiešām likties neticami, ka cilvēks spēj uzsēsties virsū tik lielam putnam, kurš turklāt zvīļo visās varavīksnes krāsās. Loti žēl, ka Kap­teinis Kou neprata vai nepaguva aizstāvēties un dāmai ieknābt, kaut gan viņa sugas papagaiļiem ir lielāki knābji nekā pārējiem. Nelaimīgā kārtā viņš tika saspiests plakans.

Mūsu atslēdznieks, kas tai brīdī gāja garām, pamanīja notikušo. Sieviete, liekas, pat neapjēdza, ko nodarījusi. Atslēdznieks paķēra putnu un steigšus atnesa to uz kan­tori. Par laimi, šai brīdī pie mums kārtējā nedēļas apgaitā

bija iegriezies veterinārārsts Tomijs Begs un tūliņ snie­dza Kapteinim Kou medicīnisko palīdzību. Putnam bija lauztas abas kājas, ko Tomijs prasmīgi iešinēja, taču salauztas bija arī ribas un krūškauls, turklāt vairāki ribu gali iedūrušies plaušās. Lai arī darījām visu iespējamo, putns pēc brīža nobeidzās.

Visvairāk mani pārsteidza sievietes izturēšanās. Pat pieļaujot iespēju, ka viņa bija tuvredzīga un neievēroja lielo putnu ar mirdzošu sarkanu un zilu spalvojumu tu­pam uz mūra, viņai taču pēc tam vajadzēja saprast, ka uzsēžoties putnu ievainojusi. Tomēr viņa ne tikai neatnāca uz kantori atvainoties par kļūmi un apvaicāties, kā klājas

upurim, bet pat ne reizes nepiezvanīja, lai uzzinātu, vai tas atlabis. Tas ir tikai viens piemērs apmeklētāju caur­mēra uzvedībai. Man šķiet, zooloģisko dārzu darbinieki vidēji patērē ap septiņdesmit procentu laika, lai aizsar­gātu dzīvniekus no apmeklētājiem, nevis otrādi.

Kā visos nopietni ņemamos zooloģiskajos dārzos, arī mēs neļaujam apmeklētājiem dzīvniekus barot. Tas no­teikts tādēļ, ka cilvēki mēdz viņus sabarot ar kārumiem, kas viņiem sevišķi iet pie sirds, un viņi pēc tam vairs neēd barību, kuras devas un saturu esam rūpīgi izbalan- sējuši. Piemēram, lielie pērtiķi uz šokolādi ir tikpat kāri kā bērni un ēdīs to, kamēr kļūs nelabi, bet pēc tam atteik­sies no vakariņām, kas viņiem daudz nepieciešamākas nekā kārumi. Otrā dienā viņiem tad parasti sasāpas vēders, un mums ilgi jānoņemas ar ārstēšanu, lai izlabotu to, kas cēlies no aplamas barošanas. Taču daudziem dārza

apmeklētājiem ne prātā nenāk ievērot izkārtnes, kas izliktas malu malas: «Lūdzu, nebarojiet dzīvniekus!»; nelikda­mies ne gar ko zinis, viņi met krātiņos šokolādi un citus saldumus. Ticiet man, ka prāvā zooloģiskajā dārzā vete­rinārārstam visu gadu pietiek darba arī bez tiem gadīju­miem, kad jānopūlas, lai izlabotu to, ko cilvēki izdarī­juši aiz muļķības, bet dažkārt arī aiz nežēlības.

Vienā dārza galā bija mazs ezeriņš, kurā uzturējās ūdensputni, to vidū arī daži ļoti reti sastopami eksemplāri. Vairākus gadus putni ezeriņā dzīvoja un vairojās bez bēdu. Tad pienāca ārkārtīgi sausa vasara. Upīte, kas iete­cēja ezeriņā, izsīka par urdziņu, un ūdens līmenis stipri nokritās arī pašā ezeriņā. Mums nobeidzās vairāki putni, taču pat sekcijā neizdevās noskaidrot nāves cēloni. Un tad piepeši nobeidzās uzreiz seši putni, to vidū arī divi retie eksemplāri. Tomijs Begs neizpratnē nolūkojās uz beigto putnu rindu, ko ieraudzīja, ieradies pirmdienas rītā kār­tējā vizītē.

Sasodīts, kas ar to ezeru noticis? — viņš apjucis jautāja. — Mēs tak nosūtījām ūdens paraugu analīzei, un putniem, cik māku spriest, arī nekas nekaitēja.

Tad viņam kaut kas iešāvās prātā.

Neesmu vienīgi pārbaudījis, vai putniem nav cēr­mes, — viņš sacīja. — Varbūt vaina meklējama tajās.

Paņēmis pirmo beigto putnu — piešaino zosi, viņš ar skalpeli pāršķēla tai guzu. Nekā aizdomīga nemanīja. Tad viņš uzšķērda muskuļkuņģi un atrada noslēpuma at­risinājumu. Muskuļkuņģī bija krietna uzpirksteņa tiesa divpadsmitā kalibra bises skrošu. Pārbaudot pārējo putnu kuņģus, katrā atradām tikpat daudz svina, bet vienā pat patronas uzmavu. Putnam muskuļkuņģis nozīmē to pašu, ko cilvēkam zobi, jo vairums putnu kopā ar barību uzņem zināmu daudzumu smilšu, grants un pat sīku akmentiņu, kas nogulst muskuļkuņģī un palīdz sasmalcināt barību. Tā kā grants vai sīko akmentiņu krājumi laiku pa laikam izdalās no kuņģa, putns uzņem jaunus krājumus, lai at­jauninātu «zobus». Sie putni kaut kur bija atraduši skro­tis un, protams, tās norijuši, droši vien uzskatīdami tās par sīkiem olīšiem vai grants graudiem. Arī skrotis dar­bojās zobu vietā, bet daļa svina aizplūda kopā ar barību, un putni saindējās.

Protams, tikko atklājām putnu bojāejas noslēpumaino cēloni, mēs tūliņ aizvācām putnus no ezeriņa un rūpīgi pārbaudījām krastmalu, cerēdami atrast skrošu krājumus. Tā kā beigto putnu kuņģos bijām konstatējuši tādu dau­dzumu, nospriedām, ka tur bijusi vesela kaste; tomēr, lai cik rūpīgi meklējām, nespējām uziet vietu, kur putni skro­tis dabūjuši. Saslima vēl viens putns. Arī tas nepārprotami bija saindējies ar svinu. Centāmies putnu glābt, injicējām tam vēnā kalciju. Bet nekas nelīdzēja, putns nobeidzās. Un mēs joprojām netikām pie skaidrības, kā ezerā varējuši nokļūt tādi skrošu krājumi, līdz uzzinājām, ka ūdenskrā­tuve izveidota tikai pēc kara. Sākotnēji tur bijusi neliela ieleja, pa kuru tecējusi upīte. Muižas īpašnieks majors Freizers to licis uzdambēt un pārvērtis ieleju par sprost- ezeru. No tā secinājām, ka kara gados, kad salu bija okupējuši vācieši, kādam saliniekam piederējušas divpa­dsmitā kalibra bises patronas un, bīdamies, ka vācieši varētu tās atrast, viņš savu krājumu apracis ielejā. Odens un dūņas ar laiku izmērcējuši patronām kartona čaulītes, un skrošu svins kaudzītē palicis guļam ezeriņa dibenā, bet šajā karstajā un sausajā vasarā ūdens bija nokrities tik stipri, ka pīles un zosis varēja ienirt līdz ezera dibena dūņām, kur citkārt tām nebija iespējams piekļūt.

Jāteic, ka zooloģiskajā dārzā atgadās daudz kļūmju, no kurām nespējam izsargāties. Piemēram, mūsu Āfrikas civetai piedzima mazuļi. Tas bija ievērojams notikums, jo tikai nedaudziem zooloģiskajiem dārziem izdevies nebrīvē izaudzēt civetas. Trīs dienas civeta bija īsta paraugmāte, bet tad mums pilnīgi neizprotamu iemeslu dēļ piepeši uz­bruka mazuļiem un tos apēda. Otrs negadījums notika ar mūsu servalu. Sie skaistie, augstkājainie kaķi ar stāva­jām ausīm un burvīgo oranžbrūno, melniem plankumiem biezi izraibināto kažoku patiesi ir brīnišķīgi dzīvnieki, un

mēs no sirds nopriecājāmies, kad Temijai piedzima divi kaķēni. Arī viņa šķita priekšzīmīga māte, un apmēram nedēju mazie dūšīgi zīda, acīm redzami apvēlās, un Temija likās apmierināta un laimīga. Tad kādu dienu, paskatīju­šies krātiņā, ieraudzījām, ka abi kaķēni pagalam. Mazajiem nebija nekādu ievainojumu, kas norādītu, ka māte tos no­kodusi. Tikai sekcija atklāja nāves cēloni. Mazuļi bija no­slāpuši. Temija droši vien, griezdamās uz otriem sāniem, uzgūlusies bērniem virsū un tos nospiedusi, pati nemaz ne- apjauzdama, ko izdarījusi. Tā ar pirmo metienu dažkārt mēdz atgadīties mājas kaķenēm, kad tās vēl nav iemā­cījušās būt par mātēm.

Taču ar vissarežģītāko veterināro problēmu saskārāmies tad, kad kļuva grūsna mūsu lauvene Seba. Likās, viss būs lieliski, tuvojās atnešanās brīdis. Kādu dienu man vajadzēja aizbraukt uz pilsētu, kur bija norunāts lenčs ar draugiem. Kā vienmēr, aizbraukdams atstāju restorāna adresi un telefona numuru, lai vajadzības gadījumā es nekavējoties būtu sasniedzams. Mēs vēl nebijām beiguši ēst, kad man piezvanīja, ka Šebai sākušās dzemdības, bet mazulis iespriedies un nevar piedzimt. Lauvēns, šķiet, esot beigts. Sēdos taksometrā un, atsteidzies mājās, kopā ar

Džeremiju apsvēru situāciju. Sebai dzīšanās turpinājās jau divarpus stundas, mazulis izskatījās |engans un nepār­protami bija beigts, taču lauvene nespēja no tā atbrīvoties un acīm redzami cieta lielas mokas.

Mums viņu vajadzētu iedabūt mazā krātiņā, — sa­cīja Džeremijs, — varbūt tad varētu viņai kaut kā pa- līdzēt.

Krātiņš, kurā lauvene pašreiz atradās, diemžēl bija visai liels, un, lai Sebu pārvietotu, mums būtu jāiet pa­šiem tur iekšā un viņa jāpiespiež pāriet uz otru krātiņu. Šādu risku es neuzdrošinājos uzņemties. Tad man_ ienāca prātā laba doma. Zināju, ka Londonas zooloģiskajā dārzā ir īpaša pistole, ar kuru var dzīvniekam iešaut lādiņu, kas iedarbojas kā injekcija. Ja to iešauj dzīvniekam lāpstiņā vai citā ķermeņa daļā, uz kuru notēmē, organismā tiek ievadīts anestēzijas līdzeklis, antibiotiskās vielas vai kas nu kurā reizē vajadzīgs. Ja es piezvanītu uz Londonu, var­būt viņi man pistoli ar lidmašīnu atsūtītu un mēs varētu Šebu anestezēt. Aizgāju zvanīt uz Londonas zooloģisko dārzu.

Lieki būtu piebilst, ka bija sestdiena. Visi sarežģījumi allaž mēdz notikt sestdienās. Kad beidzot dabūju savie­nojumu ar Londonas zooloģiskā dārza veterināro ambu­lanci, man teica, ka viņiem esot gan šāda pistole, bet ar to drīkstot rīkoties tikai dārza galvenais veterinārārsts Dr. Olivers Grehems Džonss. Policija ļoti stingri raugo­ties, lai šis noteikums tiktu ievērots, un nepieļaujot ne­kādus izņēmumus. Oliveru Grehemu Džonsu pazīstu ilgus gadus, zināju, ka viņš, ja vien būs iespējams, man palī­dzēs. Lūdzu, lai pieaicina viņu pie aparāta. Man ar dziļu nožēlu atbildēja, ka viņa darbā neesot, viņš nedēļas no­gali pavadot mājās. Vai varētu uzzināt viņa mājas tele­fona numuru? Jā, to varot. Un jau pēc brīža man izdevās sazvanīt Oliveru. Paskaidroju situāciju, un viņš saprata manas raizes.

Bet, mīļais draugs, — viņš sacīja, — pirmkārt, bez policijas atļaujas nedrīkstu pistoli nekur sūtīt, un, otr­kārt, ja ar to rīkojas cilvēks, kam tā rokās pirmo reizi, tā var būt ļoti bīstama. Ja tu precīzi neaprēķināsi lādiņu, injekcijas adata var iedarboties kā lode, un tu savu dzīv­nieku nevis izārstēsi, bet nogalināsi. Sīs pistoles ir ļoti untumainas.

Nu, tad nekas nav līdzams, — es sacīju, — vaja­dzēs lūkot viņu iedzīt mazākā krātiņā. To, šķiet, dara ar degošu lāpu palīdzību?

Apžēlojies! — Olivers šausmās iesaucās. — To jūs nedrīkstat. Pašreizējā stāvoklī lauvene jūs visus noga­linās. Viņa nebūs ar tādu apiešanos mierā.

Bet kā citādi lai mēs viņai palīdzam?

Olivers brītiņu padomāja. Tad jautāja:

Cik ilgā laikā es varētu nokļūt Džersijā?

Tas atkarīgs no lidmašīnām, — es atbildēju. — Do­māju, ka paietu apmēram stunda.

Ja vari man izgādāt vietu lidmašīnā, es aizbraukšu uz zooloģisko dārzu, paņemšu pistoli un anestezēšu lau­veni.

Brīnišķīgi! — es priecīgs iesaucos. — Tūliņ sazi­nāšos ar transporta aģentūru un vēlreiz tev piezvanīšu.

Visu piedevām vēl sarežģīja apstāklis, ka vasaras se­zona bija zenītā un lidmašīnu biļetes izpirktas — uz Džer- siju lidoja gan jaunlaulātie pavadīt medusmēnesi, gan veselas ģimenes atvaļinājumā. Piezvanīju mums drau­dzīgai aģentūrai un izskaidroju stāvokli. Vai būtu iespē­jams dabūt vienu biļeti lidojumam no Hītrovas uz Džer- siju — jo drīzāk, jo labāk? Viņi atbildēja, ka piezvanīšot; pusstundu nosoļoju pa istabu šurp un turp, uztraukumā kodidams nagus. Beidzot iezvanījās telefons. Tā bija aģen­tūra: jā, viena vieta esot brīva lidmašīnā, kas izlidojot pussešos. Lūdzu, lai brīdina Hītrovu, ka pasažieris būs Dr. Olivers Grehems Džonss. Pēc tam piezvanīju Oliveram un paskaidroju situāciju.

Mīļo dieviņ, — viņš sacīja, — laika gaužām maz. Mēģināšu darīt visu iespējamo.

Būšu lidostā tev pretī.

Labi, — viņš sacīja, — ceru, ka neiestrēgšu ma­šīnu rindā.

Lidostā sagaidīju viņu un steidzināju uz mašīnu. Oli­veram ir tumši mati un lielas, brūnas acis, viņš drīzāk izskatās pēc Hārlijstrīta slavenības nekā pēc veterinār­ārsta. Ceļā uz zooloģisko dārzu pastāstīju, kas līdz šim noticis. Mazulis vēl joprojām bija iestrēdzis, Seba velti pūlējās dzemdēt un acīmredzot ļoti mocījās. Biju apzi­ņojis abus mūsu veterinārārstus, un tie ieradās ar visiem instrumentiem, jo Olivers mani jau pa telefonu brīdināja, ka Sebai, lai glābtu viņas dzīvību, būs jāizdara ķeizar­grieziens. Kad ieradāmies, mūsu veterinārārsti ar darba­rīkiem jau bija klāt. Pie lauvenes krātiņa bija uzstādīts operāciju galds, bet virs tā — spoži gaismekļi. Diezgan primitīva operāciju zāle, tomēr labākais, ko šādos ap­stākļos varējām noorganizēt. Olivers palūkojās uz savu pacienti, kas nogurusi gulēja krātiņa kaktā. Mūs ieraudzī­jusi, viņa nikni ieņurdējās.

— Jā, — Olivers sacīja, — daudz laika mums nav. Laime, ka tiku ar šo lidmašīnu.

Viņš saudzīgi izsaiņoja anestēzijas pistoli un piepil­dīja lādiņu ar vajadzīgo narkotisko vielu daudzumu. Uz­manīgi notēmējis, viņš izšāva. Lādiņš dobji noplaukšķēja, atsitoties pret lauvenes sāniem. Viņa mazliet sarāvās, pa­skatījās uz trāpījuma vietu, bet vairāk ari neuztraucā-s. Injekcija drīz sāka iedarboties, Šeba piecēlās, dažus soļus pastreipuļoja, tad atkal apgūlās. Paņēmuši garu mietu, viegli viņai piebikstījām. Nekādas reakcijas nebija, sapra­tām, ka viņa zaudējusi samaņu. Aizgājām otrā pusē un atvērām slīdošās durvis, lai iznestu lauveni ārā. Gribēju vispirms sasiet viņai kājas, bet Olivers nevēlējās par to ne dzirdēt. Viņš paskaidroja, ka ar šo anestēzijas līdzekli iemidzināts zvērs, kaut arī šķietamā nemaņā, tomēr var uz mirkli atjēgties, un ar to pilnīgi pietiktu, lai viņš sa­maltu cilvēku. Olivers gāja pirmais, un es viņam sekoju. Viņš ielika lauvenei mutē koka klucīti un aizsēja purnu. Tādējādi viņai mute bija vaļā, lai vieglāk elpot, taču viņa nevarēja kost, ja gadījumā atgūtu samaņu. Pēc tam sasē­jām Sebai kājas un sākām vilkt viņu ārā. Lauvene bija ļoti smaga, un vajadzēja sešu vīru, lai viņu uzceltu uz galda. Pēc visiem Hārlijstrīta etiķetes likumiem, Olivers apvaicājās misteram Blempīdam un misteram Bēgam, vai viņi vēlētos izdarīt operāciju. Viņi, tāpat pēc etiķetes, at­bildēja — ja Olivers bijis tik laipns un uzņēmies garo ceļu, tad šis gods pienākoties viņam. Vispirms vajadzēja atbrī­vot lauveni no mazuļa. Tas bija samērā vienkāršs pro­cess. Aplūkojot beigto mazuli tuvāk, mums atklājās ērmota aina. It kā lauvēnu kāds būtu piesūknējis pilnu ar gaisu. Kauli tam bija mīksti un irdeni un galva izkropļota — to deformēja zem ādas sakrājusies gāze.

Pēc tam vajadzēja lauvenei uzmanīgi noskūt vēderu tai vietā, kur būs jāgriež. To izdarīja ar elektrisko matu griežamo aparātu, kuru misters Blempīds šim nolūkam bija paņēmis līdzi. Kad operācijas vieta bija notīrīta un

Olivers nomazgājis un nodezinficējis rokas, operācija va­rēja sākties. Bija jau krietni vēls un sāka krēslot, tādēļ aizdedzām prožektorspuldzes, ko bijām pierlkojuši virs galda. To gaismā ieraudzīju, ka ārpus lauvu krātiņa rež­ģiem sapulcējies viss zooloģiskā dārza personāls, kas gri- gribēja noskatīties operācijā. Apvaicājos Oliveram, vai viņam nebūtu iebildumu, ja cilvēki ienāktu krātiņā, kur labāk varētu redzēt visu norisi, un Olivers atbildēja, ka loti par to priecātos. Dārza darbinieki sanāca iekšā un nostājās pusaplī ap operācijas galdu, bet Olivers operē­dams sīki informēja viņus par visu, ko dara.

Vispirms viņš gareniski pārgrieza lauvenei sānu, tas ar šņācienu saplaka, un no tā izplūda drausmīga smir­doņa. Olivera rokas kustējās ātri un mērķtiecīgi. Viņš pa­plašināja iegriezumu, nelikdamies ne zinis par smirdoņu, no kuras divi dārza kalpotāji kļuva gluži bāli, tad iegrem­dēja rokas lauvenes vēderā un izvilka vēl divus lauvēnus. Tie bija tāpat uzpūsti kā pirmais. Visus trīs beigtos ma­zuļus ielika spainī, lai saglabātu tālākai izpētei un no­skaidrotu neparastās parādības cēloni. Olivers izņēma placentas, izskaloja vēdera dobumu, tad aizšuva iekšējo griezumu un pēdīgi sašuva ādu. Brūci apkaisīja ar anti­biotiskas vielas pulveri, bet lauvenei piesardzības labad injicēja pencilīnu un streptomicīnu. Seba elpoja sekli, bet vienmērīgi. Operāciju viņa pārcieta ar parasto narkozi — hloroforma masku uz purna; pacientes stāvokli visu laiku kontrolēja misis Blempīda.

Uzmanīgi pārcēlām Sebu no galda uz improvizētām nestuvēm un aiznesām uz speciāli sagatavotu krātiņu, kurš bija pietiekami liels, lai viņa varētu tajā piecelties kājās, tomēr par mazu staigāšanai, jo baidījāmies, ka viņa varētu pārāk drīz sākt kustēties un saraut šuves. Svarī­gākais pašreiz bija gādāt par siltumu, lai Šebai nepiemes­tos plaušu karsonis; sasedzām viņu silti jo silti un vis-? apkārt salikām pudeles ar karstu ūdeni. Pēc narkozes izkaltušo muti un mēli vajadzēja noteiktos intervālos mit­rināt ar glikozes šķīdumu. Tas nozīmēja, ka Džofam, kurš tolaik kopa lauvas, bija jādežurē visu nakti, mainot karstā ūdens pudeles un mitrinot lauvenei muti un mēli. Vienu brīdi nakts vidū, kad viņam likās, ka Sebai nav pietie­kami silti, viņš, nekā piemērota neatradis, atnesa dūnu pārsegu no paša gultas un uzsedza to slimniecei. Otrā rītā likās, ka lauvene atžirgst normāli. Redzokļi reaģēja

uz gaismu, pamazām atgriezās apziņa, tomēr ne tik lielā mērā, lai viņa kļūtu agresīva.

Vēdera satura paraugu pārbaudīja Līdsas universitātē, kur konstatēja neparastu mikroorganismu Clostridium sordellii, kas rada gāzi. Sie mikroorganismi uzturas zemē, un ar tiem diezgan bieži inficējas mājlopi, taču lokvei­dīgajiem tie vēl nekad nebija konstatēti.

Pēc operācijas aizvedu visus ārstus uz dzīvokli maz­liet iestiprināties, iekams braucu ar Oliveru uz viesnīcu.

Paklau, — viņš man jautāja, — cik cilvēku no per­sonāla bija klāt operācijā?

— Visi, — es atbildēju, — arī tie, kuriem bija brīv­diena.

Žēlīgā debess, — Olivers iesaucās, — kā es prie­cātos, ja man Londonā būtu tādi entuziasti! Šaubos, vai maz kāds būtu atnācis noskatīties šādu operāciju. Bet tev izdevās sasaukt visu personālu . ..

Es tak viņus nesaucu, — paskaidroju, — visi sa­nāca no brīva prāta.

Apbrīnojami, — noteica Olivers. — Pacenties, lai viņi vienmēr paliek tādi.

Tieši to jau es daru, — es sacīju.

Un ceru, ka man tas izdevies.

Kad Seba bija pilnīgi atlabusi, nolēmām viņu vismaz pusgadu turēt atšķirtu no Leo, jo nevēlējāmies, lai viņa pēc tik smagas operācijas drīz atkal kļūtu grūsna. Bei­dzot no jauna sastapušies, abi bija pārlieku laimīgi, un, tiešām, nepagāja ilgs laiks, kad Seba otrreiz bija gaidī­bās. Mēs, protams, ārkārtīgi uztraucāmies un baidījāmies, bet tagad man pašam piederēja no Amerikas izrakstīta anestēzijas pistole, un, ja rastos nepieciešamība, mums nebūtu jāaicina Olivers no Londonas. Taču Sebai bez grūtībām un sarežģījumiem piedzima divi dūšīgi, apaļi lauvēniņi, un mēs visi atviegloti uzelpojām. Un tomēr vi­ņas drāma vēl nebija galā. Tiklīdz lauvēni bija tiktāl paaugušies, ka viņus atšķīra no mātes, Seba atkal kļuva grūsna.

Tā kā abi lauvēni bija piedzimuši normāli, nešaubījā­mies, ka ar nākamo metienu būs tāpat. Bet īsi pirms dzem­dībām Seba atkal inficējās ar to pašu mikroorganismu, un mums vajadzēja atkārtot ķeizargrieziena procedūru.

Anestezējām viņu ar pistoles šāviņu, misters Blempids un misters Begs izdarīja ķeizargriezienu un izņēma divus ma­zuļus, kas bija tāpat piepūsti kā pirmajā metienā. Sebai vēderu sašuva, injicēja penicilīnu un tā joprojām, novie­toja viņu īpašā krātiņā, kur viņa bija atradusies pēc iepriekšējās operācijas. Viss šķita norisināmies labi, bet tad vienu dienu, mums visiem par lielām šausmām, viņa izdarīja to, ko necerējām no viņas sagaidīt, bet pret ko bijām bezspēcīgi. Kaut arī krātiņš bija šaurs, viņa tomēr varēja tajā mazliet pakustēties. Droši vien viņa naktī bija piecēlusies, lai apgrieztos uz otriem sāniem, un atrāvusi vaļā šuves.

Nekas cits neatlika kā viņu vēlreiz anestezēt un šuves sastiprināt no jauna. Tas bija ļoti grūts darbs, jo pirmās šuves plīstot bija saplosījušas miesu ap brūci, tādēļ jau­nās vajadzēja veidot lieliem, četras piecas collas gariem

dūrieniem, lai tiktu līdz stingrākai ādai un audiem. Kad tas bija paveikts, Seba saņēma kārtējo antibiotisko vielu devu un tika novietota krātiņā. Nākamajā rītā viņa jutās pietiekami atžirgusi un nodzērās mazliet ūdens ar glikozi. Injicējām viņai papildu penicilīna devu un ievadījām fizio­loģisko šķīdumu. Bet ap pusdienlaiku elpa kļuva nevien­mērīga, nelīdzēja arī zāles sirdsdarbības spēcināšanai. Seba nomira. Bijām ļoti nelaimīgi, jo tikām darījuši visu, lai viņu glābtu. Trešā operācija salauza viņas spēkus.

MISTERS UN MISIS D.

Godājamais mister Darel!

Sajās dienās mūsu priekštelpā ielidoja dzenis un sāka kalt caurumu vecātēva pulksteni. Vai to var uzskatīt par neparastu gadījumu?

Man šķiet, Edgars Volless reiz teicis — ja cilvēkam ir viena iesauka, to var uzskatīt par cieņas izpausmi, bet, ja rodas divas vai vairāk, tas nozīmē, ka šo cilvēku nemīl. Cik man zināms, mums ar Džekiju zooloģiskajā dārzā ir tikai pa vienai iesaukai, ja to vispār var uzskatīt par iesauku: personāls mūs dēvē par misteru un misis D. Lie­kas, to iesāka Seps Melets.

Seps ar cirtainajiem matiem, zilajām acīm un plato smaidu pār visu ģīmi neapšaubāmi ir glītākais vīrietis mūsu kolektīvā. Savā laikā viņš salauzis tik daudz siržu, ka man negribas ne atcerēties, un praktiski neviena mei­tene, kas strādāja putnu sektorā, nav palikusi vienaldzīga pret viņa valdzinošo burvību. Atceros meiču, kas bija tik neprātīgi viņā iemīlējusies, ka aizgāja pie Džeremija sū­dzēties: viņa nespēšot mūsu zooloģiskajā dārzā strādāt, ja Seps neatbildēšot uz viņas jūtām. Stāstījuma vidū viņa ievaidējās: «O, mister Molinson, es viņu mīlu tik bries­mīgi, ka man metas nelabi!» — un izskrēja gaitenī, kur visi redzēja, ka viņai patiesi kļuvis nelabi. Bieži esmu brīnījies, kādēļ mums nevienam neienāca prātā iesaukt Sepu par_ Donžuānu, jo viņam otrais vārds ir Zuans. Bet, reiz par Sepu iesaukts, viņš uz visiem laikiem paliks Seps. Viņa pārziņā ir mūsu lielā putnu kolonija.

Putniem parasti nepiemīt tik spilgta rakstura izpausme kā zvēriem, bet laiku pa laikam mums gadās kāds putns, kas gribot negribot jāuzskata par personību. Visilustratī­vākais piemērs tam laikam bija mūsu Trampijs, pelēkspār- nainais taurētājputns no Dienvidamerikas. Pelēkspārnai- nie taurētāji ir apmēram vistas lielumā, ar augstu, izvelbtu pieri, kas norāda uz attīstītu intelektu, un lielām, valgām acīm. Tā kā Trampijs bija rāmas dabas un piejaucēts, ļāvām viņam brīvi pastaigāties pa zooloģisko dārzu. Viens no viņa pamatdarbiem bija palīdzēt jaunpienākušiem iemītniekiem «iekārtoties». Tas nozīmē, ka viņš nostājās pie jaunatnācēja krātiņa vai — vēl labprātāk — pašā krā­tiņā un palika tur veselu diennakti, līdz pārliecinājās, ka jaunais jūtas labi; tad viņš gāja meklēt citu nodarbo­šanos.

Trampijam nezin kāpēc patika pārlidot pār aploka žogu un kaitināt abus pingvīnus, kas mums toreiz piede-

rēja. Tie cietās, cietās, bet kādā jaukā dienā metās pret­uzbrukumā, un vienam pingvīnam ar veiksmīgu triecienu izdevās iegrūst Trampiju dīķī. Trampijs, protams, nebija līdensputns un pilnīgi nokļuva pingvīnu varā. Mēs viņu atradām asinīm noplūdušu nevarīgi peramies pa dīķi un nodomājām, ka pagalam būs mūsu Trampijs. Viss zoo­loģiskais dārzs jau sāka sērot. Tomēr izvilkām viņu no dīķa, un nākamajā dienā Trampijs, gan zaudējis kaujā dažas spalvas un ieguvis dažas brūces, atkal pastaigājās pa dārzu, sveicinādams katru, kas nāca pretī. Trampijs allaž izvadīja pēdējos apmeklētājus, vienreiz pat iekāpa tiem līdzi autobusā, laikam gribēdams droši pārliecināties, ka viesi nav nomaldījušies.

Trampijs piedzīvoja negaidītu galu, un Šepam tas ļoti ķērās pie sirds, jo viņš jutās nelaimē vainīgs. Viņš nesa pār muguru lielu, smagu maisu ar zāģskaidām uz zīdītāj- dzīvnieku mītni. Trampijs pēc paraduma sekoja Sepam uz pēdām, bet Seps to neredzēja. Nepaskatīdamies atpakaļ, viņš pie attiecīgā krātiņa nometa smago zāģskaidu maisu zemē. Trampijs pagadījās apakšā un bija uz vietas beigts. Mēs visi ļoti bēdājāmies, bet nu mums ir divi jauni

Trampiji, kas arī drīkst skraidīt brīvā. Pagaidām viņos gan vēl nejūt vecā Trampija personību, tomēr ceram, ka ar laiku tā attīstīsies.

Otrs putns ar spilgtu individualitāti bija mūsu kalnu krauklis Dingls. Sie īpatnējie vārnu dzimtas pārstāvji ir melni, ar sarkanām kājām un garu, līku, sarkanu knābi. Dingls kopš agras bērnības bija cilvēku audzināts, tātad pilnīgi piejaucēts. Ieguvuši Dinglu, dažas dienas paturē­jām viņu dzīvoklī, bet, kad bija sasista astotā glāze, pār­vietojām viņu uz aviāriju. Dingls bija ļoti mīlīgs putns, un vislielāko baudu viņam varēja sagādāt, kasot galvu; tad viņš ierušinājās jums klēpī, aizvēra acis un ekstāzē trīsināja spārnus. Viņam patika tupēt Džekijai uz pleca un ar knābi bužināt viņai matus, laikam cerot tur atrast kādu mitreni vai citu tamlīdzīgu gardumu; kādu dienu, sēdēdams man uz pleca, viņš iebāza man ausī papīra kumšķi tik veikli, ka es nedabūju ne atjēgties; laikam viņā bija pamodies deģenerēts ligzdas taisīšanas instinkts. Man vajadzēja papīru no auss izvilkt ar pinceti. Dingls neļaunojās, kad viņu iesprostoja aviārijā, viņš allaž pie­lido klāt aprunāties un ļauj, lai viņam pa režģu starpu pakasa galvu.

Mums ir krietni daudz runājošu putnu. Piemēram, pa­pagailis Suku, kas vakaros, kad izdzēš gaismu, pats sev novēl: «Arlabunakti, Suku.» Un mums ir kalnu maina Ali, kas prot pateikt: «Kur ir Trigers?» un «O-o-o-o, kāds labs, mazs puisītis!» Vislabāk tomēr runā mūsu mazais mainas papagailis, kuru saucam par Tapensu. Ja pieejat pie viņa būra, viņš smejas un ķiķina, bet, ja pakasāt viņam vēde­riņu, viņš aizver acis un saka: «O-o-o-o, cik jauki! O-o-o-o, cik jauki!»

Daudzi man jautājuši, vai es domājot, ka runājošie putni saprot, ko saka. Lāgā nezinu, ko tādās reizēs atbil­dēt. Piemēram, Tapenss, kad viņam kasa vēderiņu, «0- o-o-o, cik jauki!» saka droši vien tādēļ, ka viņa agrākie īpašnieki būs lietojuši šos vārdus, viņu ieskādami. Bet vienu dienu viņš izdarīja kaut ko tādu, kas man lika do­māt, ka viņš patiesi saprot, ko runā. Misters Holijs, mūsu sensenais un ļoti cienījamais dārznieks, cirpa dzīvžogu pie Tapensa būra; pēkšņi viņš atkraukājās un nospļāvās. Ta­penss, to redzēdams, tūliņ iesaucās: «Netīrais vecis!» Mis­teru Holiju tas uzjautrināja tādā mērā, ka viņš visu dienu staigāja, klusi savā nodabā smiedams.

Par papagaiļiem klīst milzums nostāstu, un, manuprāt, vairums no tiem ir stipri apšaubāmi. Tomēr zinu divus gadījumus, kad man likās, ka papagaiļa rīcība sniedzas pāri iemācīto vārdu atkārtošanai. Pirmais gadījums atve- dināms uz papagaili, kas piederēja maniem draugiem Grieķijā. Ik dienu papagaiļa būri iznesa ārā un novietoja koku paēnā. Reiz kāds zemnieks piesēja savu ēzeli dzīv­žoga otrā pusē; ēzelis tūliņ pēc savas cilts paraduma pa­cēla galvu un laida vaļā gari stieptus brēcienus, katru solo partiju pa ēzeļu modei nobeigdams ar krācienu. Pa­pagailis, galvu piešķiebis, visu laiku ļoti vērīgi klausījās, un, tiklīdz ēzeļa brēcieni apklusa, skaidri un ar nepārpro­tamu jautājuma intonāciju balsī iesaucās: «Kas noticis, mīļumiņ?»

Otrs nostāsts attiecas uz Āfrikas pelēko papagaili, kurš dzīvoja pie maniem draugiem Atēnās. Putnam bija diez­gan liels vārdu krājums — protams, grieķu valodā, un saimnieki ar viņu ļoti lepojās. Notikums atgadījās kādā «atvērto durvju dienā» — tajā nedēļas dienā, kad draugi zināja, ka jebkuru brīdi var iegriezties un izdzert tasi tējas. Draugu pulciņā par sarunu galveno tematu todien izvērsās papagailis un viņa vārdu krājums. Kāds viesis ieminējās, ka papagaiļi vispār neprotot runāt, tikai iz~ grūžot nesaprotamas skaņas, ko iedomīgie saimnieki tūliņ ņemoties tulkot: «Paklausieties, ko viņš teica. Viņš sacīja to un šito.» Turēdams tējas tasi vienā un rauša gabalu otrā rokā, viņš piegāja pie papagaiļa būra un sacīja: «Tu taču nemaz neproti runāt, Pollij, vai ne?» Papagailis viņu brītiņu pamatīgi noskatīja, tad īpatnējā, hameleona gaitai līdzīgā gaitā, kādā papagaiļi kustas, aizčāpoja pa laktiņu viesim pretī, piešķieba galvu un loti skaidri un nepārpro­tami noteica: «Iepūt man!» Visa sabiedrība šausmās sa­stinga. Papagailis pirms tam nekad nebija izrunājis šo tei­kumu, un arī vēlāk tas vairs netika dzirdēts, bet šajā vienā reizē viņš to kā zvanīt nozvanīja, un nekas vairs nebija glābjams. Visinteresantākais šajā notikumā bija uzrunātā ciemiņa reakcija: viņš nolika tējas tasi un rauša gabaliņu, paņēma platmali un spieķi un, dusmās nobālis, pameta sabiedrību, teikdams, ka negribot palikt tādā mājā, kur apvaino viesus.

Ziema ir tas gadalaiks, kad putni mums sagādā vairāk raižu nekā visi pārējie dzīvnieki kopā, — īpaši tie putni, kas dzīvo aplokos vai aviārijos, jo gaužām jāuzmana, lai viņi nesaaukstejas vai — kas ir vel ļaunak — ne- apsaldē kādu locekli. Apsaldējums tādiem putniem kā flamingi var izraisīt ļoti smagas sekas, piemēram, pirkstu amputāciju. Visgrūtākā mums bija 1962./1963. gada ziema. Tādu Džersijā neviens neatcerējās piedzīvojis. Zemi klāja ap divas pēdas bieza sniega sega, un arī pati zeme bija sasalusi divu pēdu dziļumā. Nepietika ar to, ka mums bija darba pilnas rokas ar saviem putniem: pie mums sara­dās milzums savvaļas putnu, kurus mocīja bads. Nebei­dzamā straumē uz zooloģisko dārzu lidoja māju un meža strazdi un sarkanrīklītes. Ķērāmies pie vienīgā iespējamā līdzekļa — slēdzām putnu mītni publikai (nevar gan teikt, ka šajā laikā mums būtu bijis daudz apmeklētāju) un pa­laidām tur visus putnus, ko mums atnesa vai kas paši atlidoja pie mums. Tur vismaz bija silti un mēs varējām sabērt papilnam barības. Vienu brīdi mums bija četrdes­mit lauči, divdesmit piecas ūdensvistiņas un viens dumpis, divi gulbji un vesels bars sīku putniņu, visi saspiesti ne­lielajā putnu mītnē. Sajā saltajā ziemā vienu dienu kāds klauvēja pie parādes durvīm. Aizgājis atvērt, ieraudzīju uz sliekšņa visīstāko hipiju. Noaudzis ar pinkainu vaigu- bārdu, nezin kad skuvies, gariem, lēkšķainiem, netīriem matiem, ģērbies nospeķotās, apskrandušās lanckās, turklāt diezin vai visā savā deviņpadsmit gadus ilgajā mūžā vis­pār kādreiz mazgājies. Katrā padusē viņam bija pa laucim.

Paklau, draugs, — viņš mani uzrunāja, — vai tu nevari paglābt šitos abus nabagus, kamēr tie vēl nav pavisam noasiņojuši?

Biju ārkārtīgi pārsteigts. Paņēmis putnus, apskatīju tos un redzēju, ka abi ir sašauti, bet ievainojumi nav bīstami — skarta tikai miesa, kas ātri sadzīs. Tomēr putni bija vāji un pavārguši. Pārmetoši palūkojos uz hipiju.

Biji pamedīt, ko? — es jautāju.

Nē, — viņš sacīja, — ne jau es. Viens draņķa francūzis. Sašāva šitos man acu priekšā, bet es redzēju, ka nabadziņi nav beigti, un pievācu. Pēc tam atņēmu viņam šauteni un sadevu tā, ka man liekas, šitais tips tik drīz vairs medībās neies.

Mēs katrā ziņā darīsim, ko varēsim, — es apso­līju. — Paldies, ka atnesi tos šurp. Mums jau kādi četr­desmit ir priekšā.

— Tā tava darīšana, draugs, — viņš sacīja. — Paldies, ka paņēmi.

Un viņš aizbrida pa dziļo sniegu, no kurienes nācis. Noskatīdamies viņam pakaļ, nodomāju, cik aplam ir spriest par cilvēku pēc viņa ārienes. Ja man nostādītu priekšā veselu rindu jauniešu, šis gan būtu pats pēdējais, kurā es saskatītu zelta sirdi aiz raupjās ārienes.

Otrreiz mums uzbruka smagas raizes, kad nogrima tankkuģis «Torrey Canyon», saceļot milzu troksni presē un vēršot sabiedrības uzmanību uz lielajām briesmām, kas no naftas izplūduma draud jūras putniem. Diendienā mēs baiļpilni sekojām katram jaunam ziņojumam par mil­zīgo naftas lāmu. Piepeši, mums par lielām šausmām, pai­sums un vējš sāka dzīt izplūdušo naftu tieši uz Normari- dijas salām un drīz vien — tieši mums virsū. Sapratu — ja tā turpināsies, tad ne. tikai aizies bojā jūras kraukļu un alku kolonijas, kas dzīvo Normandijas salās, bet mums jāsagatavojas arī glābt simtiem, pat tūkstošiem naftā sa­mirkušu jūras putnu. Ar vislabāko gribu mēs savā zoo­loģiskajā dārzā nevarējām izmitināt vairāk par četrdesmit vai piecdesmit putniem. Kaut kas bija jādara, turklāt drīz, tādēļ piezvanīju Dzīvnieku aizsardzības biedrības šejienes organizācijai un izstāstīju, kas gaidāms. Viņi man atbil­dēja, ka arī paši varot izmitināt tikai ap četrdesmit, la­bākajā gadījumā piecdesmit putnu. Ar šo platību nepie­tiktu pieplūdumam, kādu es gaidīju; piezvanīju Serennai Kaltorpai un lūdzu, vai viņa nevarētu atbraukt pie manis, lai kopīgi izplānotu glābšanas kampaņu. Viņa atbrauca un kā ģeniāls karavadonis ļoti drīz noorganizēja darbos visu salu.

Kantorī pie sienas izkārām lielu Džersijas karti un dažādās vietās saspraudām kniepadatas ar krāsainām galviņām. Vienas adatiņas norādīja, kur meklētājiem jā­iet gar jūras un līču krastu, citas — kur savācami putni, un vēl citas — kur tie novietojami. Visi piedalījās kam­paņā ar lielu sajūsmu. Skauti, gaidas un jūras skauti gāja patruļās, to pašu darīja arī pieaugušie salinieki, kas va­rēja atlicināt brīvu brīdi. Daudzi vieglo un smago mašīnu īpašnieki gribēja piedalīties putnu transportēšanā, un mums piedāvāja dažādus šķūņus un nojumes, kur put­nus turēt. Kādas viesnīcas laipnais direktors pat nodeva mūsu rīcībā hoteļa peldbaseinu, kurā, ja tam apvilktu ao_- kārt stiepļu sietu, varētu novietot pāris simtu putnu. Tā sagatavojušies, gaidījām, kad nafta sasniegs mūsu krast­malu. Taču neizprotamas likteņa kaprīzes dēļ vēji un straumes sagriezās uz citu pusi, un, kaut arī naftas iz­plūduma aste mazliet skāra vienu vai divas Normandijas salas un nodarīja zināmus zaudējumus, lielums aizslīdēja mums garām uz Francijas piekrasti. Mums pagadījās tikai kāds pusducis naftā samirkušu putnu, tā ka visi lielie priekšdarbi izrādījās veltīgi, tomēr sapratām, ka nepiecie­šamības gadījumā būtu bijuši sagatavoti. Kad naftas lāma pieslīdēja pie Francijas krastiem, franči, šķiet, nemaz ne­bija tam sagatavojušies, un tūkstošiem jūras putnu aiz­gāja bojā.

Vienā jaukā pavasara dienā, būdams īpaši labvēlīgā noskaņojumā, devos meklēt Sepu. Ja Seps neatbildēja pa vietējo telefonu, kas darbojas visā zooloģiskajā dārzā, tad droši zināju, kur viņu atrast: tad viņš bija tā sauktajā Sepa laukā. Tā ir liela paliena pie gulbju mītnes, uz dien­vidiem nolaidena pļava, kas izvēršas sirpja veidā un kam gar nogāzes kraujo malu tek strauts. Strautu Seps bija aizdarnbējis, tā radot vairākus nelielus dīķus, kuros au­dzēja savus putnus. Dīķos mitinājās pīles un zosis, bet krastos — fazāni. Fazānus Seps mīlēja no visiem putniem viskvēlāk, un tieši togad viņam tie lieliski padevās. No­gāju pavasara saules pielietajā pļavā. Tur valdīja parastā kakofonija: zosis gāgināja, pīles pēkšķēja, fazānu mazuļi sīki čiepstēja savos aplokos, bet viņu audžumātes — fa- zānēnu augumam piemērotās bentamvistas — lepni kluk- stēja. Tur atradu Sepu viņa uzticamā aitu suņa un pun- duršnaucera sabiedrībā jautri svilpojam; viņš patlaban vēroja būri, kurā tekalēja daudzi mazi, pūkaini bumbulīši, neatstādamies no bentamvistas, kas klukstēdama kašājās, meklējot barību.

Labrīt! — es uzsaucu, piegājis tuvāk, un Seps pa­cēla galvu.

Labrīt, mister D., — viņš atsaucās, — nāciet pa­skatīties uz šiem!

Piegāju pie aplociņa apbrīnot pūkainos kamoliņus, kas drūzmējās ap audžumāti.

Kas tie tev tādi? — apvaicājos, jo man pirmajā acu uzmetienā visi fazāni šķiet vienādi un es neprotu tos ne­maldīgi atšķirt pēc sugām.

Tie ir elioti, — Seps lepni paskaidroja, — nupat šonakt izšķīlušies. Gribēju nogaidīt, kamēr tie mazliet ap- žūst, un tad iet pasaukt jūs.

Brīnišķīgi! — es nopriecājos, jo Eliota fazāni ir apdraudēto dzīvnieku sarakstā un savvaļā tiem draud iznīcība.

No astoņām olām izšķīlušies astoņi cālēni, — Seps stāstīja, — nemaz nebiju cerējis, ka tik labi veiksies.

Visi izskatās veseli un dūšīgi.

Viens šķiet gan tāds pavārgāks, bet domāju, ka at­žirgs, — sacīja Seps.

Atnācu pavēstīt tev jaunumu, — es iesāku. — Tā kā šogad tev tik labi vedies ar fazāniem, esmu nolēmis nopirkt tev fazānu pāri, kādu vien tu pats no pārdošanā esošajiem izvēlēsies. Saproti, tos nepirks ne zooloģiskais dārzs, ne trests, tos pirkšu es personiski, lai izteiktu tev pateicību par lielisko darbu.

Vai traks — patiesi? — Seps iesaucās. — Paldies, mister D.

To solot, man nebija ne jausmas, kas mani gaida.

Ik rītu ar kārtējo pastu saņemam tirgotāju katalogus ar piedāvājumiem no visām pasaules malām. Tos sakrauju kaudzē uz sava rakstāmgalda un izskatu, vai neatradīšu kaut ko ļoti retu un trestam vērtīgu. Tajā rītā, par kuru ir runa, es izšķirstīju katalogus, tomēr neievēroju, ka tiktu piedāvāts kas sevišķi iekārojams. Nodevu sarakstus kantorī, kur ar tiem varēja iepazīties visi darbinieki. Drīz vien pie manām durvīm atskanēja klauvējiens, un, kad uzsaucu: «Iekšā!» — durvīs parādījās Sepa galva.

Vai drīkstu uz mirkli jūs patraucēt, mister D.? — viņš jautāja. Seps bija satraukumā gluži bāls, ne vēsts no parasti jautrā, bezbēdīgā puiša.

Nāc vien iekšā, — es aicināju. — Ko teiksi?

Sažņaudzis rokā sarakstu, viņš aizvēra durvis.

Vai jūs šo sarakstu izskatījāt? — viņš čukstus jau­tāja.

Kuru?

Jabiras.

Jā, izskatīju, — es atteicu. — Kālab tu jautā? Kas tad tajā tāds ir?

Vai jūs patiesi neievērojāt? Baltausainie fazāni.

Vai esi pārliecināts?

Pilnīgi pārliecināts, — Seps sacīja. — Skatieties, šeit…

Viņš nolika katalogu man priekšā uz galda un pabak­stīja ar pirkstu, kur melns uz balta stāvēja rakstīts: «Drī­zumā saņemsim baltausainos fazānus.» Cena nebija mi­nēta. Tā nebija laba zīme, jo cenu parasti nenorāda tad, ja piedāvātais dzīvnieks ir dārgs. Tā kā šeit bija runa par baltausainajiem fazāniem, ļoti labi sapratu, kas gai­dāms. Pirmkārt, tie ir vieni no lielākajiem un izskatīgā­kajiem ausainajiem fazāniem. Otrkārt, savvaļā tie droši vien jau iznīkuši. Treškārt, cik vispār zināms, visā pasaulē dzīvo tikai septiņi baltausainie fazāni, galvenokārt Ame­rikā. Es nopūtos. Gaužām labi apzinājos, ka trestam šie putni vajadzīgi, atcerējos arī Sepam nesen doto solī­jumu.

Labi, — es, padevies liktenim, sacīju, — bet tad ieteicu tev tūliņ viņiem piezvanīt, jo visi zooloģiskie dārzi tiem kritīs virsū kā vanagi. Tikai saproti, Sep, cenai jābūt cik necik pieņemamai. Pasakainu naudu izdot nevaru.

O, jā, es saprotu, — viņš atteica.

Viņš piegāja pie telefona un tūliņ dabūja savienojumu ar Holandi.

Misters van den Brinks? — viņš jautāja, un balss viņam aiz uztraukuma ķērās. — Zvanu sakarā ar balt­ausainajiem fazāniem jūsu katalogā.

Sekoja ilgs klusums, kamēr viņš klausījās, ko saka van den Brinks.

Jā, — Seps sacīja, — jā, saprotu.

Viņš lūdzoši paraudzījās uz mani un ar roku aizsedza klausuli.

Viņam fazānu vēl nav, tie ir ceļā. Un viņš prasa divi simti piecdesmit mārciņu gabalā.

Es iekšķīgi novaidējos, bet solījums paliek solījums.

Labi, — es piekritu, — saki, ka mēs vienu pāri pērkam.

Mister van den Brink, — Seps trīcošā balsī sacīja, — mēs pirksim vienu pārīti. Vai jūs, lūdzu, mums tos rezervēsiet? Jā, Džersijas zooloģiskajam dārzam . .. pil­nīgi pareizi. Paziņosiet? Noteikti paziņosiet, kad tie gai­dāmi? .. . Jā, saprotu — caur Parīzi.. . Tas mums ļoti izdevīgi. Sirsnīgi pateicos. Uz redzēšanos.

Nolicis klausuli, viņš briesmīgi drūmā izskatā sāka soļot pa istabu.

Kas nu tev vainas? — es apvaicājos. — Es taču sacīju, ka mēs pārīti pērkam. Kādēļ tu izskaties tik nīgrs?

Jā … Jā, es tikai domāju, ka ar vienu pāri nav nekādas drošības.

Mīļo draudziņ, — es teicu, — kā nekā, man tavi fazāni maksā piecus simtus. Pirkt vēl otru pāri es, nudien, nevaru atļauties.

Nē, nē! — Šepa attrauca. — Es nemaz nedomāju, ka tie jāpērk jums. Tos pirktu es. Vai jūs man atļautu nopirkt vēl vienu pārīti? Būtu daudz drošāk, ja mums pie­derētu divas vistas un divi gaiļi.

Paklau, Sep, — es sacīju, — tie tomēr ir un paliek pieci simti. Vai tad tev ir tāda nauda?

O, jā, — Seps nepacietīgi atbildēja, — man ir … nauda man būtu. Ja tikai … ja tikai jūs atļautu tos iegā­dāties.

Protams, ka atļauju tev viņus pirkt, ja gribi tērē­ties, — es sacīju, — bet tā ir liela nauda.

Pirkt vienu pāri, savukārt, ir liels risks. Kas notiks, ja zaudēsim vienīgo gaili vai vistu? — Seps teica. — Es tātad drīkstu?

Protams, drīksti. Bet tad tev vajadzētu tūliņ pie­zvanīt vēlreiz.

Pēc dažām minūtēm viņš atkal runāja pa telefonu.

Mister van den Brink? Vēlreiz par jūsu baltausai- najiem fazāniem … Esam nolēmuši pirkt nevis vienu, bet divus pārīšus … Jā, divus pārus … Vēlreiz sirsnīgi pa­teicos. Uz redzēšanos.

Seps nolika klausuli un uzmeta man starojošu skatienu.

Tā, ar diviem pāriem tiešām varēsim kaut ko uzsākt, — viņš noteica.

Taču putnu pirkšana bija tikai sākums, jo nu vajadzēja tiem iekārtot divus aviārijus tīrā vietā — tas nozīmē tur, kur vēl nav turēti citi putni un fazāniem nedraudētu in­fekcija. To izdarījuši, sākām gaidīt baltausainos. Pagāja nedēļa pēc nedēļas, mēs regulāri zvanījām misteram van den Brinkam, kurš ikreiz ļoti atvainojās, aizbildinādamies, ka putnus sūtīšot no Pekinas caur Maskavu, caur VDR, tad uz Parīzi un tikai tad pie mums, tātad ceļš garš un sarežģīts. Viņš nogādāšot tos mums, cik drīz vien iespē­jams. Beidzot pienāca lielā diena, kad viņš mums piezva­nīja un paziņoja, ka fazāni jau esot Austrumberlīnē un nākamajā dienā tikšot nosūtīti tālāk. Seps todien bija tik satraukts, ka sarunājoties vispār nespēja koncentrēties. Viņš izmisīgi gaidīja, kādā stāvoklī saņemsim baltausainos.

Beidzot tos atveda no lidostas. Notrausām no būra maisa pārvalku un ieraudzījām savus divus baltausaino fazānu pārus: skaistus, lielus, baltus putnus ar krāšņām spalvām un lepnā lokā izliektām astēm, sarkaniem vaigiem un melnām sekstēm. Putni bija neaprakstāmi daiļi, un mēs nespējām novērst no tiem acis. Tad saudzīgi aiznesām būri uz aviārijiem un ielaidām katru pāri savā.

Trīs putni bija ļoti tramīgi, un Seps domāja, ka tie esot sagūstīti savvaļas putni, nevis nebrīvē izperēti un iz­audzēti. Ceturtais turpretī bija ļoti rāms. Tas bija gailis un tik rāms, ka mums sāka mosties aizdomas. Seps putnus pabaroja, nolika tiem ūdeni un, tā kā tie bija tik tramīgi, piesedza aviārijus ar maisa drānu, lai garām ejošā pub­lika tos lieki nesatrauktu. Nākamajā rītā mēs ar Sepu aiz­gājām apskatīt fazānus, un rāmais gailis bija kļuvis vēl rāmāks, tik lēns, ka mēs sapratām — ar viņu kaut kas nav labi. Bet, kamēr piezvanījām Tomijam Bēgam, lai pa­prasītu padomu, putns nobeidzās. Tomijs atnāca un izda­rīja sekciju; tad arī uzzinājām nāves cēloni: putna plau­šas bija saēdusi aspigiloze. Tā ir sēnīšu slimības viru- lenta forma; tikusi plaušās, slimība attīstās drausmīgi strauji, un pret to nav nekādu zāļu. Tomēr putns arī šādā stāvoklī būtu varējis nodzīvot vēl vairākus gadus, bet ilgais ceļojums bija viņu nomocījis. Tas paātrināja plaušu slimību, un putns nobeidzās.

— Man šķiet, tiešām esam rīkojušies prātīgi, iegādā­joties divus pārus, — sacīju Sepam.

Jā, — viņš piekrita, — ziniet, man jau pašā sākumā bija tāda sajūta, ka var atgadīties kaut kas tamlīdzīgs. Vai nebūtu briesmīgi, ja mums piederētu tikai viens pā­rītis?

Man atlika to vienīgi apstiprināt.

Nu mums bija palikušas divas vistas un viens gailis, bet tie visi trīs, cik varējām spriest, bija ļoti žirgti, un mēs cerējām, ka izdosies tos pavairot. Vasarā un nāka­majā ziemā tie itin labi iejutās un nākamajā pavasarī bija kļuvuši diezgan rāmi un droši. Gailim viena vista, šķiet, patika labāk nekā otra, tālab nošķīrām pāri vienā aviārijā, bet vientuļo vistu turējām atsevišķi. Tad vienu rītu Seps iedrāzās manā kabinetā ar baltausainā fazāna vistu rokās.

Žēlīgā debess! — es iesaucos. — Kas noticis? Viņa taču nebūs sadauzījusi galvu?

Fazāni izbailēs mēdz šauties stāvus gaisā kā raķetes, atsitas ar galvu pret krātiņa griestu pinumu un lāgiem norauj galvai visu ādu.

Nē, ir vēl ļaunāk, — atteica Seps, — viņa nespēj izdēt olu.

Putns acīmredzot jau ilgi bija mocījies, pūlēdamies iz­dēt olu, un bija pavisam vārgs. Iedevām vistai ūdeni ar glikozi, tad piezvanījām Tomijam Bēgam. Viņš ieteica injicēt vistai penicilīnu un tad ķerties pie parastajiem līdzekļiem, lai dabūtu olu laukā veselu. Izdarījām injek­ciju un pēc tam mēģinājām ar eļļas, tvaiku un visu mums zināmo līdzekļu palīdzību izdabūt olu. Velti. Nekas nelī­dzēja, un putns pats bija pārāk nomocījies, lai darītu kaut ko no savas puses. Atlika vienīgi sadauzīt neizdētajai olai čaumalu un izvilkt to ārā pa daļām; tā ir ļoti bīstama procedūra, kas var izraisīt peritonītu. Mums laimīgi izde­vās izņemt sadauzīto olu ar visu saturu, pēc tam ievadījām vistai silta ūdens klizmu, lai justos droši, ka iekšā ne­paliek nekas, ko mēs varbūt nebūtu pamanījuši. Novie­tojām vistiņu tumšā kaktā siltumā un atstājām atžirgt. Bet divas stundas vēlāk tā bija pagalam. Abi ar Sepu klusēdami noraudzījāmies uz beigto putnu.

Lai nu kā, — es mēģināju rādīt mundru vaigu, — mums taču viens pāris tomēr vēl paliek.

Jā, — sacīja Seps, — paliek gan. Bet jūs jau pats zināt — gailim tā vista ne visai patīk.

Nekas, nekas, gan iepatiksies, — es noteicu.

Novietojām abus kopā. Dējamais un perējamais laiks togad jau bija pagājis, tādēļ saspringti gaidījām nākamo pavasari. Putni pamazām bija itin labi sadraudzējušies, gailis izrādīja pret vistiņu pat zināmu patiku. Un tad kādu dienu Seps ienāca kantorī drūmāks par drūmu.

Atkal baltausainie, — viņš sacīja.

Ak dieviņ, kas tad atkal? — es iesaucos. — Kas noticis?

Nāciet paskatīties, — Seps aicināja.

Aizgājām pie aviārija un ielūkojāmies iekšā. Gailis kliboja tik stipri, ka man likās — viņš salauzis kāju. Seps domāja, ka putns naktī no kaut kā nobijies, pacēlies spār­nos un, atpakaļ krizdams, aizķēries ar pirkstiem režģī un savainojis gurna muskuļus, varbūt pat skarts kāds nervs. Mēs ar Sepu saskatījāmies un abi sapratām, ko domā otrs. Ja gailim neklausa viena kāja, viņam ir grūti, varbūt pat neiespējami mīt vistu. Ja nepratīsim kāju iz­ārstēt, tad maz cerību tikt pie baltausaino fazānu cā­līšiem. Sagatavojušies visļaunākajam, notvērām gaili un aplūkojām ievainoto kāju. Izmežģīts gurns nebija, lauzts arī ne, tātad mūsu sākotnējā diagnoze par sastiepumu deva mums zināmas cerības, ka putns atlabs. Injicējām gailim D3 vitamīnu, līdzekli, kas darījis brīnumus paralīzes ārstē­šanā; mēs to dažkārt ar lieliem panākumiem esam lieto­juši, ja pērtiķiem iestājās kāju paralīze. Taču mūsu fa- zāngailis neatveseļojās. Viņš klumburoja pa krātiņu, tik tikko ar slimās kājas pirkstgaliem pieskardamies pie ze­mes, lai noturētu līdzsvaru. Es nekad nebildu ne vārda Sepam, un Seps neteica ne vārda man, bet abi sirds dzi­ļumos sapratām, ka mūsu mēģinājums ieaudzēt baltau­sainos fazānus nolemts pilnīgai neveiksmei.

LEOPARDI MAZMĀJIŅĀ

Semjuels Džons Atiru ar Filipa Ansumana starpniecību Bambavullo Sarkanā Krusta skolā Godājamais ser!

Laipni Jūs lūdzu attīstīt manu kodaksa filmu 221, kuru nosūtu ar savu brāli Filipu Ansumanu. Ja iespējams, lūdzu, attīstiet to un nokopējiet.

Es brauktu viņam līdzi, bet patlaban saceru dziesmu, kuru varēšu Jums uzdāvināt nākamnedēļ. Esmu skolnieks un mācos Vezleja vidusskolā Sezbvemā.

Patiesā cieņā Semjuels Džons Aliru

Ilgu laiku pūlējos pierunāt BBC, ka būtu labi uzņemt filmā dzīvnieku kolekcionēšanas ekspedīciju, bet televīzi­jas sabiedrība izrādīja neiedomājamu tuvredzību. Centos viņus pārliecināt, ka interesantākais šādā ekspedīcijā ir ne tikai dzīvnieku gūstīšana, bet arī to saglabāšana un pārvešana pa jūru uz Angliju. Manuprāt, tā ir lieliska viela filmai. Taču viņi vilcinājās turpat vai veselu gadu, pirms piekrita. Biju ļoti priecīgs, jo sapratu, ka tā būs lieliska izdevība mūsu trestam. Vispirmām kārtām — po­pularizācija; otrkārt, trests iegūs savai kolekcijai intere­santus dzīvniekus; un pēdīgi, treškārt, man nevajadzēs kā visos iepriekšējos ceļojumos visu finansēt vienam pa­šam, šoreiz ekspedīciju finansēs BBC. Kaut arī trestam šajā laikā jau klājās tiešām labi, tomēr rikot dzīvnieku vākšanas ekspedīcijas mums vēl nebija pa spēkam.

Sākumā gribējām doties uz Gvajānu, bet politiskais stāvoklis tolaik tur bija nestabils, tādēļ no šīs domas at­teicāmies. Man reiz gadījās ekspedīcijas laikā piedzīvot apvērsumu un nemieru dēļ pusi dzīvnieku vajadzēja at­laist brīvībā, un es nepavisam nevēlējos, lai kaut kas tamlīdzīgs notiktu BBC daudzsēriju filmas uzņemšanas laikā. Apsvēris visas iespējamās vietas, izšķīros par Sjer- raleoni. Tas ir Rietumāfrikas novads, kur man vēl nekad nebija laimējies būt; tur atrodami vairāki sevišķi intere­santi dzīvnieki, kas trestam būtu vērtīgs ieguvums, turklāt es ļoti mīlu Rietumāfriku un tās iedzīvotājus. Mani ieprie­cināja vēsts, ka filmēšanu vadīs Kriss Pārsonss. Viņš man ir sens draugs, esam arī agrāk kopā strādājuši; kopā bijām varen lieliskā ekspedīcijā Malajā, izbraukājām Aus­trāliju un Jaunzēlandi, kur paspēju viņu iepazīt un iemī­lēt. Devos uz Bristoli un saskaņoju viņa plānus ar savē­jiem. Norunājām, ka es un viens zooloģiskā dārza darbi­nieks iepriekš aizbrauksim ar kuģi un noorganizēsim bāzes nometni; iespējami īsā laikā sagūstīsim iespējami daudz dzīvnieku, un tad ar uzņemšanas grupu uz Āfriku atlidos Kriss Pārsonss un mums piebiedrosies. Izplānojām tā, lai mūsu rīcībā būtu apmēram divas nedēļas dzīvnieku savāk­šanai, pirms ieradīsies viņi. Bija ļoti svarīgi, lai daži dzīvnieki tad jau būtu sagūstīti un grupa tūliņ varētu sākt filmēšanu. Vajadzēja izlemt, kuru no zooloģiskā dārza ļaudīm ņemt līdzi. Izraudzījos Džonu Hārtliju, ko saucām par Garo Džonu. Viņš ir sešas pēdas garš, ārkārtīgi tievs un izskatās kā tēls no Krikšenka karikatūrām, bet ir jauns, turklāt varens strādnieks, un ar sajūsmu pieņēma piedā­vājumu.

Tad sākās nepieciešamais, bet apnicīgais darbs — sa­vākt visu ceļojumam vajadzīgo. Dodoties šādās ekspedī­cijās, nekad nevar zināt, ko būs iespējams dabūt tur, kur aizbrauksim, tādēļ drošības labad jāpaņem līdzi viss iedo­mājamais, lai mēs būtu neatkarīgi. Apgādājāmies ar āmu­riem, naglām, skrūvēm, slazdiem un tīkliem, ar dažādiem būriem, zīdaiņu pudelītēm (ja gadītos no pudelītes baro­jami mazuļi), injekcijas šļircēm un dažādiem medikamen­tiem, ja kāds dzīvnieks saslimtu, ar dažādu produktu kon­centrātiem, piemēram, sauso pienu «Komplens», «kas ir loti derīgs dzīvnieku mazuļu barošanai. Kad viss bija sa­vākts vienkopus, iznāca liela kaudze. Bet tad, kā tas pa­rasti mēdz notikt, organizējot ekspedīciju — vienalga, uz kuru pasaules malu —, sadūrāmies ar nopietnu šķērsli. Uzzinājām, ka neviens kuģis, kas piestāj Frītaunā, ne- pārvadā dzīvniekus. Izmisumā piezvanīju uz rēdereju, un mani savienoja ar vienu no direktoriem. Par laimi, viņš bija izlasījis dažas manas grāmatas un viņam tās bija patikušas, tādēļ viņš solījās šoreiz izņēmuma kārtā ne­ievērot noteikumu par dzīvnieku pārvadāšanas aizliegumu uz pasažieru kuģiem. Viņš mums piedāvāja ne tikai vie­tas braucienam uz Āfriku, bet arī iespēju atvest visus sa­vāktos dzīvniekus ar kuģi «Akra».

Un tā kādā drūmā, pelēkā, lietainā rītā mēs ar Garo Džonu Liverpūlē iekrāvām savu mantu kalnu «Akrā» un vakarā devāmies ceļā. Džekija nebrauca man līdzi. Divas reizes viņa kopā ar mani bija ceļojusi uz Rietumāfriku un konstatējusi, ka nepanes turienes klimatu. Viņa kopā ar Houpu Pletu un manu sekretāri Annu Pītersu brauca vēlreiz uz Argentīnu.

Man gluži labi patika, ka ceļojuma laikā uznāca ne­ganta vētra. Mani pašu vētras uz jūras nebiedē, es nekad nesirgstu ar jūras slimību, bet man ļoti gribējās redzēt, kas notiks ar Garo Džonu. Nav nekāds joks aprūpēt lielu dzīvnieku kolekciju, ja pašu kopēju moka jūras slimība. Par laimi, Garajam Džonam bija dzelzs kuņģis, un mēs neizlaidām nevienu maltīti. Lielāko daļu laika pavadījām smēķējamā salonā, atpūtāmies, dzērām alu un izskatījām visas līdzi paņemtās grāmatas par Rietumāfrikas faunu, cenšoties iegaumēt to dzīvnieku parašas, kurus cerējām iegūt. Garais Džons gulēja izlaidies atpūtas krēslā kā no kājām nogāzta žirafe, bet es pats viņam biju teicis, ka vienīgais atpūtas laiks mums ekspedīcijā būs braucienā ar kuģi, tādēļ lai izmanto to, cik vien spēj. Brīdināju viņu, lai sagatavojas grūtām dienām. Tēloju drūmas ainas ar būdām, kas salipinātas no velēnām, stāstīju, kā tajās mudžēt mudž zirnekļi un skorpioni, kā būs jādzer silts alus un vannas vietā jāiztiek ar spaini, un notēloju daudz citu tropos pārciešamu šausmu. Frītaunā pietauvojāmies brīnišķīgā, karstā dienā, un mums jau jūrā plūda pretī burvīgais Rietumāfrikas aromāts; smaržoja palmu eļļa, puķes, trūdoši augi, saplūstot mulsinoši jaukā konglo­merātā.

Man bija laimējies: mūsu tresta biedrs misters Džedss bija mani rekomendējis misteram Openheimeram, bet tas savukārt instruējis Sjerraleones dimantraktuvju sabied­rību sniegt man nepieciešamo atbalstu un palīdzību. Zi­nāju, ka vajadzēs dažas dienas palikt Frītaunā, tādēļ biju jau iepriekš aizrakstījis uz turieni, lūgdams, lai mums re­zervē istabas viesnīcā vai, ja iespējams, noīrē atsevišķu nelielu dzīvoklīti. Pavisam samulsu, kad, tikko kuģis bija piestājis krastā, pie manis pienāca livrejots šoferis un apvaicājās, vai es esot misters Darels. Atbildēju, ka esmu gan. Tad viņš sacīja, ka esot atbraucis man pretī, lai aiz­vestu mūs uz tā sauktajiem Dikora apartamentiem, kas nodoti mūsu rīcībā, kamēr uzturēsimies Frītaunā. Neko sevišķu negaidīju, jo tiku brīdināts, ka Frītaunas mājās esot karsti un smacīgi. Lūdzu šoferi pagaidīt, kamēr no­kārtosim muitā formalitātes ar bagāžu, kas patiesi tika izdarīts ļoti operatīvi. Man šķiet, tā ir vienīgā muitas pārbaude, kas prasīja tik maz laika, kaut gan mūsu mantu kalnam bija plašs sortiments. Sacēlām visu bagāžu lie­lajā kravas mašīnā, kas arī laipni bija nodota mūsu rīcībā, tad novietojos blakus šoferim limuzīnā, Garais Džons sē­dās pie kravas mašīnas stūres un brauca mums nopakaļ. Izbraucām cauri pilsētai un nokļuvām patīkamā rajonā, kur mājas atradās nostāk no ielas puķēs slīgstošos dārzos.

Pēdīgi iegriezāmies ceļā, kam gar abām pusēm liesmoja ziedošu hibisku krūmi, bet gabaliņu tālāk vizmoja liela, balta blokmājā. Izbrīnījies skatījos uz to.

Vai mēs dzīvosim šeit? — jautāju šoferim.

Jā, ser, — viņš atbildēja.

Kad piestājām pie blokmājas, no tās tūliņ izsteidzās kalpotāji baltos formas tērpos, paņēma mūsu somas un uznesa tās trešajā stāvā, kur mūs ieveda tādā aparta­menta, ka man aizrāvās elpa. Vispirms, tas bija milzīgs — lielajā viesistabā varēja ērti novietoties savs pussimts cilvēku. Otrkārt, dzīvoklis izskatījās kā Holivudas filmas butaforija. Treškārt, istabās bija kondicionēts gaiss, un, ceturtkārt, no viesistabas balkona atklājās brīnum skaists skats pāri kalniem līdz Lamlija līcim, kas ir viens no skaistākajiem Sjerraleones līčiem un stiepjas jūdzēm tālu.

Jā-ā, — dzīvoklim skatienu pārlaizdams, sacīja Ga­rais Džons, — te jau ir tīri jauki. Man nav nekādu iebil­dumu pret velēnu būdām, ja tās, par kurām stāstījāt, ir šādas.

Es tev nestāstīju par tādām, — spīvi atcirtu. — Pa­gaidi vien, līdz nonāksim zemes iekšienē, tad tu gan redzēsi. Sitais te .. . hm . .. nu, tas ir, kā pats redzi, rets izņēmums. Mums ārkārtīgi laimējies, ka esam tikuši tādā miteklī.

Aizgāju uz virtuvi un sastapu tur ekonomu. Viņš tūliņ sastinga miera stājā.

Vai jūs esat ekonoms? — es vaicāju.

Jā, ser, — viņš, pār visu seju smaidīdams, atteica, — esmu šā dzīvokļa ekonoms. Mani sauc par Džonu. Vien­laikus esmu arī pavārs.

Pārlaidu acis virtuvei, kas mirdzēja un laistījās spod­rībā, un vienā kaktā pamanīju ledusskapi.

Iespējams, — es piesardzīgi ieminējos, — iespē­jams, ka jums, Džon, ir krājumā alus?

Jā, ser! Protams, ser! Es jums tūdaļ to ienesīšu.

Aizgājis atpakaļ dzīvojamā istabā, atlaidos krēslā, vēl

joprojām mazliet apjucis no lielās greznibas. Nesteidzīgi ienāca Garais Džons. Viņš atgriezās no izlūkgājiena pa istabām.

Te ir trīs guļamtelpas, — viņš stāstīja, — un katra gandrīz tik liela kā šī istaba. Neticami.

Bet es izokšķerēju, ka šeit var dabūt aukstu alu, — palielījos, — tātad badu un slāpes mēs te necietīsim.

Mums bija lērums darba un jāsatiek daudz cilvēku. Man vajadzēja dabūt atļauju dzīvnieku vākšanai un iz­vešanai, nodibināt kontaktu ar daudziem cilvēkiem, kas mums varētu palīdzēt, kad nonāksim zemes iekšienē. Vis­ļaunākais bija tas, ka ne tikai mūsu milzīgā apvidus ma­šīna, bet arī mazākā tika klasificētas par kravas mašīnām. Frītaunas centra ielās kravas mašīnām nav atļauts braukt. So problēmu palīdzēja atrisināt apgabala komisārs, kas nodeva mūsu rīcībā vieglo mašīnu ar visu šoferi.

Nākamais uzdevums bija izlemt, kur ierīkot bāzes no­metni, un, apsvēris visus apstākļus, nolēmu orientēties uz Kenemu, kas atradās ap četrsimt jūdžu no Frītaunas zemes iekšienē. Izraudzījos to tālab, ka Kenema ir paprāva pilsēta un tur vieglāk būs iegādāties pārtikas krājumus, bez tam dimantraktuvju sabiedrībai tur bija kantoris, un, tā kā sabiedrības ļaudis pret mums līdz šim bija izturē­jušies tik atsaucīgi, domāju, ka būs labi, ja arī turpmāk varēsim viņus sasniegt. Uz «Akras» iepazinos ar Ronu Fenelu, valdības padomnieku Sjerraleonē, un viņš pir­mais man ieteica Kenemu. Kad apjautājos, kur, pēc viņa domām, mums būtu vislabāk iekārtot bāzes nometni, viņš sacīja:

Kādēļ negribat pamēģināt apmesties hroma rak­tuvēs?

Sākumā domāju, ka viņš joko. Nespēju lāgā iztēloties dzīvi raktuvēs. Bet tad viņš man pastāstīja, ka piecas sešas jūdzes no Kenemas atrodoties izmantotas hroma raktuves ar daudzām tukšām mājām, kas savā laikā uz­celtas raktuvju strādniekiem un viņu ģimenēm. Hroma atradnes izsmeltas, un vecās raktuves pamestas. Viņš droši apgalvoja, ka es varēšot dabūt oficiālu valdības atļauju apmesties vienā vai divās no šīm mājām. Man šī ideja ļoti iepatikās, un tagad es devos uz oficiālajām iestādēm pēc atļaujas, kuru tūliņ arī saņēmu.

Vispār man pilsētas nepatīk, taču Frītaunai piemīt liela pievilcība. Ielām doti kuriozi nosaukumi, piemēram, Sentdžeimsa iela, Strenda, Oksfordstrīta — visi neiedo­mājami angliski. Angļu kolonisti ir apbrīnojami. Palai­diet angli purvā divtūkstoš jūdžu no tuvākās apdzīvotās vietas jebkurā pasaules malā, un viņš oriģinalitātes uz­plūdā tūliņ to nosauks par Pikadiliju. Jaukie Londonas autobusi pārpildīti kursē pa pilsētas ielām, pārvadājot milzumu afrikāņu. Ielām gar abām malām kā balti bišu stropi slienas debesskrāpji, bet turpat tiem līdzās redza­mas vecās Frītaunas paliekas — skaistas zemas, apsūbē­jušas koka celtnes. Man senlaicīgā arhitektūra patika daudz labāk par jauno, kaut gan jāteic, ka tās abas kopā tik tuvu kaimiņos izskatījās gluži tīkami.

Nākamais darbs bija saorganizēt personālu, un tā es iepazinos ar Sadu. Man viņu ieteica kāds draugs, kas vairākus gadus bija nodzīvojis Sjerraleonē un izmantojis viņa pakalpojumus. Draugs apgalvoja, ka Sadu esot tei­cams pavārs, turklāt ļoti godīgs un strādīgs cilvēks. Sadu bija sīka auguma vīriņš ar smaidošu, krunkainu pērtiķa seju. Kad bijām vienojušies par algu, es lūdzu, lai Sadu pats aiziet uz pilsētu un sameklē kādu «zēnu». Zēns Rie­tumāfrikas izpratnē ir palīgstrādnieks. Viņam jāmizo kartupeļi, jāklāj gultas, jādara visi melnie darbi, bet pa­vārs — vai arī, ja jūsu rīcībā ir ekonoms — kalpo augstā­kiem uzdevumiem. Sadu drīz vien atgriezās kopā ar La- minu — apmēram četrpadsmit gadus vecu, ļoti biklu zēnu, kas prata burvīgi smaidīt. Mēs viņu nekavējoties salīgām. Un tad pienāca lielā diena. Visi dokumenti parakstīti un apzīmogoti, viss sagatavots, un lielā apvidus mašīna (mazo atstājām Frītaunā BBC grupai) piekrauta ar mūsu mantām, Sadu un Lamins iesēdināti azmugurē. Mēs ierā­pāmies kabīnē, un brauciens sākās.

Pirmais posms pagāja lieliski. Gludi, šķembām noblie- tēti ceļi, visi koki un krūmi ziedos — sarkanos, dzeltenos, violetos un baltos, un tad — deviņdesmit trešajā jūdzē — bladāc! — šķembu vietā laterīts. Sarkaniem putekļiem ap- ķepuši visi ceļmalas augi un koki, smalkie, sarkanie pu­tekļi līda acīs, plaušās, visās malās. Tie ir slīdīgi kā talks un prot iespiesties visšaurākajās spraudziņās. Ziemas lie­tavu un vēju izgrauztajās laterīta grambās mašīnu krata un mētā tā, ka jau pēc dažām jūdzēm jums šķiet, it kā vismaz trīssimt gadu jūs kratītos jāšus uz pneimatiskā urbja.

Likās, ka ceļš mūžam nebeigsies un ka putekļi kļūst aizvien biezāki. Reizēm braucām cauri ar palmu lapām apjumtu būdu apmetnēm un mums pretim izskrēja bērneļi spožām acīm, mirdzoši baltiem zobiem un māja sveicienus ar sārtām plaukstiņām. Sad tad, spārnus mežonīgi pli­vinot, pāri ceļam pārlidoja degunragputni ar lieliem, sma­giem knābjiem. Šķita, ka spārni viņiem tik izmisīgi jāvē­cina tādēļ vien, lai smagie knābji viņus nenorautu zemē.

Vairākas stundas braukuši, sasniedzām Bambavu ciemu. Hroma raktuves atradās kalnos aiz Bambavu, bet ciemā mums vajadzēja sastapt sargu, pie kura glabājās tukšo māju atslēgas. Pēc tam nogriezāmies pa kreisi uz kalnu grēdu, kas pacēlās aiz ciema. Jo augstāk braucām kalnos, jo ceļš kļuva nejēdzīgāks, toties mežs skaistāks, tādēļ ka tas bija īsts mežs, nevis džungļu krūmājs; milzu koki balstījās uz stāvām, ar orhidejām un dažādiem epi­fītiem klātām saknēm, papardes kuploja veselām kaskā­dēm. Kad nokļuvām dziļāk mežā, mūsu nākamie mitekļi man sāka rādīties pavisam drūmās krāsās. Tad iegriezā­mies ceļa līkumā un uz rāviena atradāmies hroma rak­tuvēs. Un tās bija pavisam citādas, nekā biju iedomājies. Vispirms — liela administrācijas ēka, tad — peldbaseins, protams, sauss un piebiris ar sakaltušām lapām, bet tomēr peldbaseins. Ceļš vijās vēl augstāk, un beidzot ieraudzī­jām gar visu kalna rozu septiņas vai astoņas skaistas savrupmājiņas, katru koku ielokā, un no katras pavērās brīnišķīgs skats uz līdzenumu, uz Bambavu un tālāk uz simtiem jūdžu meža biezokņa līdz pat Libērijas robežai. Vairākas mājiņas laika zobs bija sagrauzis, bet mēs atra­dām divas nevainojamā stāvoklī; no abām varēja pārredzēt lieliskas ainavas, turklāt abas bija kaimiņos.

Kamēr izkrāva un sanesa mājā mūsu mantas, sargs man pastāstīja, ka administrācijas ēkā esot ģenerators, kas spēj saražot mazajam ciematam enerģiju, un, ja vien mēs esot ar mieru pagādāt vajadzīgo degvielu, elektriķis būšot priecīgs par nelielu atlīdzību ģeneratoru uzraudzīt un darbināt. Nokārtojis šo jautājumu, norunāju arī, ka no ciema atnāks pāris spēcīgu puišu, iztīrīs baseinu un ieplu­dinās tajā ūdeni. Dienas atlikusī daļa mums ar Garo Džonu pagāja, izsaiņojot mantas un izvietojot tās kaudzēs mūsu plašajā miteklī, bet vakarā sēdāmies pie lieliskajām vakariņām, ko bija pagatavojis Sadu.

Zināt, visvairāk mani biedēja dzīve nometnē, — sa­cīja Garais Džons, maziem malciņiem tīksmīgi dzerdams vēso alu. — Velēnu būdas, pilns jumts ar skorpioniem un zirnekļiem un piedevām vēl sasilis alus …

Stāvi klusu un ēd, — es atteicu, — mums ir saso­dīti laimējies. Savu mūžu man nav bijis tik lepnas no­metnes kā šī. Vai tu maz saproti, ka mums ir īsta vannas istaba un mazmajiņa, kas darbojas? Tie ir greznības kalngali.

Drīz vien atklājām, ka hroma raktuvēs ir vēl citas lab­ierīcības. Piemēram, ūdeni saņēmām no meža avotiem tur­pat netālu aiz mūsu mājām, un tas bija pietiekami tīrs, lai to varētu dzert, nenoņemoties ar vārīšanu un filtrē­šanu. Bez tam šai apvidū nebija dzēlējodu; atradāmies arī pietiekami augstu kalnos, kur mūs sasniedza visi spirgtie vēji, tā ka mūsu mājās nekad nebija smacīgi un karsti.

Nākamajās dienās darba bija pārpārēm. Aprunājāmies ar Bambavu ciema vecāko, ļoti laipnu pavecu vīru, pa­skaidrojām, kādēļ esam ieradušies, un palūdzām, lai viņš apjautājas, vai ciemā būtu cilvēki, kas gribētu mums pie­gādāt «zvērus». Rietumāfrikas žargonā «zvēri» ir ter­mins, ar ko apzīmē jebkuru dzīvnieku, sākot ar vardi un beidzot ar ziloni. Pēc tam salīgām galdnieku, kas apņē­mās būvēt kastes krātiņiem, kuriem priekšējās sienas ar pinumu bijām atveduši gatavas līdzi no Anglijas. Drīz vien mums bija krātiņu, cik uziet, taču visi tukši. Apbrau­kājām visus ciemus divdesmit jūdžu rādiusā, lai darītu iedzīvotājiem zināmu, ka esam ieradušies un kādi ir mūsu nolūki; solījāmies pēc trim dienām iegriezties atkal pa­raudzīties, ko viņi mums noķēruši.

Kādu vakaru, atgriezušies no «aģitācijas brauciena», kā Garais Džons dēvēja šos mūsu izbraukumus, nomazgā­jušies, pārģērbušies un mierīgi, ar labu ēstgribu iebaudī­juši vakariņas, rīkojāmies uz gulētiešanu, kad no ielejas līdz mums atplūda neierasts troksnis: stabules, bungas un dziedāšana. Drīz ieraudzījām arī pašus nācējus — pa ceļu tuvojās vesela procesija ar lākturiem, kuri te uzzib­snīja, te pazuda aiz kokiem.

Kas tie tādi? — brīnījās Garais Džons, jo ceļš veda vienīgi uz mūsu māju.

Nezinu, — es atbildēju, — bet man liekas, tā ir delegācija no ciema. Varbūt vecākais sūta mums savu orķestri vai kaut ko tamlīdzīgu.

Pacietīgi gaidījām, kas notiks, un drīz vien dziedošo afrikāņu pulks pienāca pie mūsu mājas un sastājās rindā pretī verandai. Divi vīri nesa pār plecu kārti, pie kuras piekārts zvalstījās prāvs, no baļķēniem darināts krātiņš.

Ā! — sacīju Garajam Džonam. — Izskatās, ka at­nests mūsu pirmais zvērs. Lai tas būtu kas būdams, ne­izrādi pārliecīgu sajūsmu, tad viņi tūliņ uzskrūvēs cenu.

Skaidrs, — solījās Garais Džons, — mēģināšu izlikties, ka es tādu riebekli neņemtu ir tad, ja man to dotu par velti.

Nu, draugi, — uzrunāju atnācējus, — ko esat at­nesuši?

Zvēru, ser. Zvēru! — visi kori atsaucās lepnā priekā, un lākturu gaismā vizēja baltie zobi.

Viri nolika krātiņu mums pie kājām, un mēs centāmies pa baļķu spraugām saskatīt, kas tajā atrodas. Krātiņš, manuprāt, bija pietiekami apjomīgs, lai tajā novietotu krietni lielu dzīvnieku. Taču nespējām neko ieraudzīt, tā­dēļ pienesām to tuvāk gaismekļiem un pārgriezām stai­pekņus, ar kuriem bija piestiprināts krātiņa vāks.

Uzmanīgi, ser! — iesaucās viens no medniekiem, kad es piesardzīgi pacēlu vāku, lai redzētu, kas atnests. — Tas zvērs var iekost.

Pacēlu vāku mazliet augstāk, palūkojos lielajā sprostā, un pēkšņi man pretī paslējās burvīgs purniņš. Tas pie­derēja mazam pērtiķītim, kuru bez grūtībām varētu iesē­dināt prāvākā tējas tasē; mazajā, zaļajā ģīmītī uz paša deguna bija balts plankums. Spožām ačelēm pērtiķītis vērās pa spraugu man pretī. Tad spalgi iebrēcās kā visi pērtiķu mazuli; mūsu agrākajās nometnēs allaž bija dzir­dami šādi brēcieni. Atvēru vāku līdz galam un izcēlu pēr- tiķīti ārā. Tas bija zaļgans, ar garu asti un skumīgu ģīmīti. Cieši pieķēries man pie pirkstiem, viņš vēlreiz trīsulīgi iebrēcās.

Sitais zvēriņš nekož, — es sacīju medniekiem, — tas nav liels pērtiķis, tas ir tikai bērniņš.

Mednieku diplomātiju pazīstu jau sen. Neizprotamu iemeslu dēļ afrikāņi iedomājas — ja izdosies atnesto dzīv­nieku iztēlot bīstamāku, nekā tas īstenībā ir, es par to samaksāšu vairāk. Pasniedzu pērtiķīti Garajam Džonam, kurš to saudzīgi saņēma lielajās plaukstās un turēja, ka­mēr es tirgojos ar medniekiem. Tas ieilga, taču beidzot es nokaulēju cenu no piecām mārciņām līdz divām. Arī divas mārciņas bija krietni vairāk, nekā pērtiķēns vērts, bet esmu konstatējis, ka tā ir izdevīga politika: maksāt par pirmajiem dzīvniekiem mazliet augstāku cenu, lai ieinte­resētu medniekus dzīvnieku ķeršanā; pēc tam var maksu pakāpeniski samazināt. Beidzot, apmierināta ar darījumu, delegācija dziedādama, spēlēdama un mazās bundžiņas rībinādama, devās mājup. Kamēr viņi pazuda ielejā, mēs ar Garo Džonu sagatavojām siltu pienu un pabarojām mazulīti, kas bija drausmīgi izsalcis. Pēc tam apguldījām viņu siltā, mīkstā sausu banānkoku lapu midziņā vienā no mūsu jaunajiem krātiņiem.

Tā, — teicu Garajam Džonam, kad arī paši kāpām gultās, — tas nu būtu mūsu pirmais «zvērs». Nemaz nav slikts. Sie ir visai reti sastopami pērtiķi. Varbūt to var uzskatīt par labu zīmi priekšdienām.

Nākamajā nedēļā plaši izplatījās vēsts par cenu, ko tiku samaksājis par pērtiķēnu, un, kā jau biju paredzējis, drīz uz mūsu māju sāka nākt mednieks pēc mednieka ar ļoti raibu dzīvnieku sortimentu. Mums nesa sikspārņus un pūculēnus, dzeloņcūkas, pērtiķu mazuļus, milzīgas žur­kas laba kaķēna augumā un dažāda lieluma mangustus. Arī mūsu «aģitācijas braucieniem» pa ciemiem rādījās pirmie rezultāti, jo, kad ieradāmies kādā ciemā otrreiz, reti aizbraucām no turienes tukšām rokām, ieguvām vis­maz bruņurupuci vai pitonu jaunuli, ko ciema mednieki bija sagūstījuši, lai nodotu mums. Mūsu krātiņos pīkstēja, čabēja, spiedza un ūjināja, un mēs bijām pārliecināti, ka ap to laiku, kad ieradīsies kinoļaudis, mēs viņus varēstim sagaidīt ar bagātu kolekciju. Tomēr vēl joprojām mums nebija laimējies iegūt divus galvenos dzīvniekus, tieši kuru dēļ es izraudzījos Sjerraleoni, proti: skaistos kolo- busu pērtiķus un leopardus. Un tad, īsi pirms BBC- gru­pas atbraukšanas, iemantojām leopardus, jāteic gan, gluži negaidītā veidā.

Sīki iztaujāju visus medniekus par iespējām dabūt da­žus šos skaistos plēsoņas, kuru savvaļā kļūst aizvien ma­zāk, jo tos bez žēlastības medī vērtīgo ādu dēļ. Mednieki tikai purināja galvu un atbildēja, ka leopardus esot pār­lieku grūti notvert. Sāku jau zaudēt cerības, ka mums izdosies kādu iegūt, kad vienu dienu mūsu mājai tuvojās ļoti apbružāta apvidus mašīna. Kad tā apstājās, no ka­bīnes izlēca jauns, garš amerikānis cirtainiem matiem un nosauca savu vārdu: Džo Sārps. Viņš teica, ka strādājot Kenemā un esot dzirdējis par mūsu ekspedīciju. Vai mēs varbūt interesējoties par leopardiem?

Domāju gan. Un kā vēl! Vai jūs zināt, kur tos var dabūt?

Zinu, — viņš lakoniski atteica. — Man pašam pie­der divi leopardi. Dabūju tos no kāda mednieka un pats izaudzēju. Pašlaik viņiem ir seši mēneši… Man liekas, tie varētu jūs interesēt.

Protams, — es dedzīgi atsaucos. — Kur viņi ir?

Tur, — viņš atteica, norādīdams uz apvidus ma­šīnas aizmuguri.

Viņš piegāja pie mašīnas, atvēra durtiņas, un tūliņ ārā izlēca divi skaistākie leopardi, kādus vien esmu redzē­jis. Tie bija liela Labradoras suņa augumā, skaistiem ka­žokiem, stingrām, spēcīgām kājām, un akots saulē mirdzēja un laistījās, kad viņi, skaļi ņurrādami, glaudās Džo Sār- pam ap kājām. Katram bija kaklasiksna, pie kuras Džo piestiprināja pavadu. Aizvedām zvērus apkārt mājai un piesējām pie verandas, bet paši sēdējām un skatījāmies, nespēdami novērst no tiem acis.

Viņus sauc par Gerdu un Lokaju, — Džo paskaid­roja, ērti atlaidies krēslā un iebaudīdams alu, ko viņam piedāvāju. — Manuprāt, tie ir brālis un māsa, jo man tos abus atnesa viens un tas pats mednieks, abi bija apmē­ram viena lieluma, kaut arī Gerda, kā redzat, ir slaidāka par Lokaju.

Lokajs uzlika priekšķepas uz galda un aizdomīgi ap­ostīja manu alus kausu. Tad viņš mani pamatīgi nopētīja un aši pārlaida aso mēli man pār roku.

Ja vēlaties, varat viņus paturēt, — Džo sacīja. — īstenībā man žēl no viņiem šķirties, jo esmu viņus iemīļojis, bet es drīzumā braucu atpakaļ uz Ameriku un, protams, nevaru viņus ņemt līdzi.

Mēs tos katrā ziņā paturēsim, — es sacīju, — man šķiet, neesmu vēl nekad redzējis leopardus ar tik skaistu kažoku. Vai viņiem var pilnīgi uzticēties?

Apvaicājos tādēļ, ka šajā mirklī Lokajs nocēla priekš­ķepas no galda un lielā sirsnībā apskāva manu kāju. Jutu lielā viņa nagu asumu.

Jā, — sacīja Džo, — jautājums ir pamatots. Kā lai teic — pret mani viņi izturas draudzīgi, tāpat pret vai­rākiem citiem mūsu puišiem. Bet divi no mūsējiem nav viņiem pa prātam, un tiem ieteicams uzmanīties. Loka- jam, piemēram, ir niķis lēkt cilvēkam virsū no durvju augšas; viņš ir krietni ^smags, un ja gāžas jums nesaga­tavotam virsū . ..

Tā gāzdamies virsū, viņš var pārlauzt cilvēkam sprandu, — es sacīju, ar pūlēm atraudams Lokaja ķepu no savas kājas.

Domāju, ka viņi ātri iejutīsies jaunajā dzīvē, — Džo drošināja, — jo patiesi ir ļoti labdabīgi.

Kur, — iejautājās Garais Džons, gribēdams prob­lēmu atrisināt līdz galam, — kur mēs viņus turēsim?

Par to vēl nemaz nebiju padomājis. Galdniekam brīv­diena, bet mums nebija krājumā neviena tik liela krātiņa, kur varētu novietot leopardus; tātad jābrauc uz Kenemu pēc kokmateriāliem, lai uzbūvētu tiem piemērotu mitekli. Tas viss prasīs laiku, turklāt BBC grupas ierašanās gai­dāma jau nākamajā dienā. Mirkli apsvēris iespējas, atce­rējos, ka starp mūsu un tuvāko māju kalna nogāzē, kur dzīvos kinogrupa, ir apmēram sešas reiz deviņas pēdas liela un savas deviņas pēdas augsta būda, kas acīmre­dzot kādreiz izmantota par mazmājiņu strādniekiem. Ja to iztīrītu, tad, manuprāt, leopardus varētu tur itin labi piemitināt, kamēr uzbūvēs piemērotu krātiņu. Tūdaļ de­vāmies būdu pārbaudīt un konstatējām, ka tā lieliski no­der leopardu novietošanai, vienīgi starp jumtu un sienas augšmalu bija ap astoņas collas plata sprauga. Taču Džo apgalvoja, ka pa tādu leopardi izlīst nespēj.

Aizvedām Gerdu un Lokaju uz jauno mītni, kas pirms tam tika iztīrīta un sakārtota, un izsniedzām katram pa lielam šķīvim konservētas suņu barības, ar ko Džo viņus ēdinājis kopš mazotnes un kas viņiem ļoti gāja pie sirds. Tad atstājām viņus būdā un paši aizgājām izdzert vēl pa kausam alus. Vakarā, kad Džo bija aizbraucis, mēs ar Garo Džonu, gan mazliet drebošu sirdi, nesām leopar­diem naktsmaltīti. Izdzirduši mūs tuvojamies, viņi sāka tā ņaukstēt, murrāt un skrāpēties gar durvīm, ka mēs apmainījāmies gaužām bažīgiem skatieniem.

Man šķiet, — es ieminējos, — man šķiet, ka mums tomēr vajadzētu šai operācijai pienācīgi apbruņoties.

Nogriezām katrs pa resnai stibai.

Un tagad, — es sacīju, — lūkosim piesardzīgi at­vērt durvis un iestumt pa tām vienu bļodu ar barību, lai novērstu viņu uzmanību. Kamēr viņi ēdīs, ienesīsim otru bļodu un paņemsim tukšos traukus.

Jā-ā … — Garais Džons vilcinādamies piekrita.

Lēnām un piesardzīgi atvērām durvis, un leopardi,

šņākdami un gaisu tīksmīgi ostīdami, metās mums pretī. Steigšus pagrūdu bļodu, kas aizslīdēja pāri telpai uz tālāko kaktu; abi leopardi kā plēsti drāzās tai pakaļ. Mēs bultas ātrumā iešāvāmies būdā, paķērām netīros traukus, nolikām otru barības bļodu uz grīdas, veikli atkāpāmies, aizcirtām durvis un aizgrūdām tām priekšā bultu.

Uf! — nostenējās Garais Džons. — Ar tiem vēl iznāks noņemšanās. Jo drīzāk dabūsim viņus pieklājīgā būrī, jo labāk.

Jāķeras pie tā jau rīt pašā agrumā, — es sacīju. — Ja tu aizbrauksi uz Kenemu pēc plankām, es apņemos pierunāt galdnieku pastrādāt virsstundas. Ceru, ka līdz rītvakaram viņš pagūs krātiņu uztaisīt. Konstrukcija nav sarežģīta.

Labi, — atteica Garais Džons, — tikai nespēju iedomāties, kā mēs viņus rītrītā pabarosim. Varbūt es vairs nemaz nebūšu dzīvs, kad būs jābrauc uz Kenemu.

Ko lai iesākam? Neviena cita mums nav, jādara vien pašiem.

Lai iet, — Garais Džons piekāpās, — vismaz varēs teikt, ka esmu kritis varoņa nāvē.

Ar šādām drūmām izredzēm devāmies pie miera.

Nākamajā rītā mēs tikpat komplicētā veidā kā iepriek­šējā vakarā pabarojām leopardus un, kad tie bija paēduši, piesardzīgi pavērām durvis un pavērojām, ko viņi dara. Abi gulēja, purnus laizīdami un apmierinātībā murrā­dami. Likās, ka barība noskaņo viņus miermīlīgi. Tā kā mums tikpat vajadzēs ar viņiem iedraudzēties, tad šis man šķita vispiemērotākais brīdis. Un mēs ar Garo Džonu ieslēdzāmies pie leopardiem mazmājiņā, runājāmies un glāstījām viņus. Gerda uzreiz izrādīja lielāku pieķērību Garajam Džonam, bet Lokajs — man. Protams, ja par pieķērību var uzskatīt to, ka viņš uzlika abas resnās priekšķepas man uz ceļgala, pēc tam labsajūtā izstaipījās, nožāvājās un ielaida visus nagus manā celi. Kad bijām pusstundu tā pavadījuši, piestiprinājām leopardēniem pie kaklasiksnām garas virves un izvedām viņus pastaigā. Viņi uzvedās nevainojami un saulē izskatījās patiesi ma­jestātiski. Zināms, kad pienāca brīdis iet atpakaļ sprostā, izcēlās neliela stīvēšanās, taču, ņemot palīgā ar ēdienu pildītu trauku, tā beidzās bez asins izliešanas.

Garais Džons aizbrauka uz Kenemu pēc kokmateriāliem un šā tā cita, kā mums bija aptrūcis, bet es apkopu un pabaroju dzīvniekus un sāku gaidīt BBC ļaudis atbrau­cam. Viņi ieradās reizē ar Garo Džonu, kuru bija sastapuši

Kenemā. Garais Džons, liekas, bija sastāstījis viņiem briesmu lietas par to, cik neiedomājamos apstākļos mēs dzīvojam, jo, kad piebrauca grupas apvidus mašīna un no tās izkāpa Kriss, viņa sejā atspoguļojās neaprakstāms pārsteigums.

Laimīgais velna bērns! Redzu, ka esi atkal kā kaķis nokritis uz visām četrām, — viņš smiedamies sacīja un nāca ar mani apsveicināties.

Jā, nevaram sūdzēties. Dzīvojam pieticīgi, — es atteicu, tomēr ar visām mod. labierīc. un tā tālāk. Un, galu galā, aiz mājas ir arī džungļi, kur var filmēt, cik uziet.

Laimīgais velna bērns! — Kriss vēlreiz noteica.

Kriss ir vidēja auguma vīrs ar varenu degunu, kuram

it kā būtu nocirsts gals. Zaļās acis viņš pārdomu brīžos aizsedz ar smagiem plakstiem kā vanags, bet sarežģītās' situācijās atgādina sevī noslēgušos kamieli. Viņš mani iepazīstināja ar abiem pārējiem grupas dalībniekiem. Viens bija Hovards, zems un drukns, tumšiem, cirtainiem matiem un milzīgām brillēm raga ietvaros, kuras viņam piešķīra labsirdīga ūpja izskatu, bet otrs — operators Evarts,, slaids gaišmatis, kas izskatījās pēc skandināva. Apsēdā­mies un palūdzām Sadu, lai atnes mums alu.

Kātu atradi šito vietiņu? — vaicāja Kriss.

Tā bija laimīga nejaušība, — es atbildēju. — Pa­mesta vieta, kaut kas līdzīgs Marijas Selestas ciematam. Bet mums šeit ir viss dzīvei nepieciešamais. Abās mājās vannas istaba — lietojama, un arī mazmājiņas lietojamas, kas ir vēl svarīgāk. Un ledusskapis mums arī ir, tā ka varam atdzesēt dzērienus un uzglabāt pārtiku. Un elek­trība, kas, manuprāt, ļoti svarīgi kinoaparatūras bateriju uzpildīšanai. Bet, ja gribēsiet izpeldēties, tur ceļa galā atradīsiet baseinu.

Žēlīgā debess, — Kriss noteica, — gluži neticami!

Tev taisnība. Sī ir brīnišķīgākā nometne, kāda man gadījusies, kopš braucu ekspedīcijās. Tādā greznībā nekad vēl neesmu dzīvojis.

Lieliski, — Kriss sacīja, paceldams glāzi. —- Iedzer­sim uz hroma raktuvēm.

Tās vairs nesauc par hroma raktuvēm, — pārlaboja Garais Džons, — tagad tās ir zvēru raktuves.

Un pie tā ari palikām un dēvējām savu nometni šai vārdā.

Kad bijām iebaudījuši alu, aizvedu atbraucējus uz viņu māju. Ejot garām mazmājiņai, es nevērīgi pamāju ar roku.

Starp citu, — sacīju, — neejiet tikai tur iekšā un bultu arī neaiztieciet. Tur mitinās divi leopardi.

Leopardi? — iesaucās Hovards, un acis aiz liela­jam brillēm iepletās platas jo platas. — Jūs teicāt… vai jūs tiešām teicāt — leopardi?

Jā. Jūs jau zināt, tādi plankumoti kaķi, — es pa­skaidroju. — Ieslodzījām viņus tur, līdz uzbūvēsim pie­mērotu krātiņu.

Vai esat drošs, ka tie nevar tikt ārā? — Hovards nodrebinājies jautāja.

Nē, kur nu. Man vismaz šķiet, ka ne, — es atteicu. — Bez tam viņi ir jauni un no mazotnes piejaucēti.

Pēc lenča Evarts, Hovards un Kriss aizgāja uz savu māju izsaiņot mantas un pārbaudīt aparatūru, lai redzētu,

vai, braucot pa grambainajiem ceļiem, nav kaut kas sa­bojājies. Garais Džons sāka barot dzīvnieku mazuļus ar pienu, bet es sēdos rakstīt vēstuli. Piepeši izdzirdu sau­cienus: «Džerij! Džerij!» — un ieraudzīju Hovardu pār­bijušos un aizelsušos joņojam pa nogāzi pie manis. Brilles viņam uztraukumā bija gluži aizmiglojušās.

Džerij! — viņš sauca. — Nāciet ātrāk! Ātrāk! Leo­pardi izlauzušies!

Mīļais dievs! — izdvesu un pielēcu kājās.

Garais Džons nekavējoties pameta savu darāmo, un, apbruņojušies ar stibām, devāmies lejup pa nogāzi pakaļ iztrūcinātajam Hovardam.

Kur viņi ir? — es jautāju.

Kad es steidzos pie jums, viņi tupēja uz būdas jumta. Kriss un Evarts palika sardzē.

Lai dievs mums žēlīgs! — es iebrēcos. — Ja viņi iespruks mežā, mēs viņus nemūžam vairs rokā nedabūsim.

Nonākuši lejiņā, ieraudzījām Krišu un Evartu ar stibām rokā ļoti saspringtā izskatā stāvam cienīgā attālumā no būdas un vērojam Gerdu, kura tupēja uz mazmājiņas jumta, savā nodabā mīlīgi šņākuļodama. No Lokaja ne vēsts.

Kur palika Lokajs? — es prasīju.

Nupat kā nolēca zemē. Nespēju viņu aizkavēt, — Kriss atvainodamies sacīja. — Viņš aizskrēja, rau, uz to pusi.

Viņš rādīja uz ieleju peldbaseina virzienā.

Džon, — es sacīju, — tiec galā ar Gerdu. Tu viņai patīc labāk nekā es. Tikai, dieva dēļ, neizdari kādu muļ­ķību. Lūko dabūt viņu lejā … vai arī rāpies augšā un izvelc virvi caur viņas kaklasiksnu. Tu, Kris, nāc man līdzi meklēt Lokaju.

Mēs ar Krišu gājām lejup pa nogāzi, skatīdamies uz visām pusēm, bet man jau no tiesas sāka likties, ka Lo­kajs aizjozis uz meža biezokni aiz mūsu mājām un mēs viņu nekad vairs neredzēsim. Tad piepeši ieraudzījām viņu laiski guļam zem neliela apelsīnu koka. Lēnām gāju viņam tuvāk, pielabinādamies, runādams mīlīgā balsī vi­sādus niekus, un viņš itin draudzīgi iemurrājās. Mazliet drebošām rokām izvilku virvi caur viņa kaklasiksnu un cieši to nostiprināju. Tad iedevu virves galu Krišam, teik­dams:

Ņem. Pagaidi ar viņu šeit. Man jāiet atpakaļ pa­skatīties, kā Garajam Džonam veicas ar Gerdu.

Un ko lai daru, ja viņš sadomās iet projām? — Kriss žēlabaini nosauca man pakaļ, kad es jau steidzos kalnā.

Ej viņam lidzi, — es atkliedzu, — tikai nemēģini viņu apturēt!

Kad nonācu pie būdas, Evarts un Hovards vēl jopro­jām, ar stibām bruņoti, bikli stāvēja pa gabaliņu, bet Ga­rais Džons bija sameklējis kasti, pieslējis to pie būdas, uzrāpies uz jumta un izvilcis virvi caur Gerdas kaklasik­snu. Tātad vismaz šai ziņā viņa vairs nevienu neapdraud. Bet nezin kādēļ Gerda tomēr bija diezgan īgna un pat nedomāja lēkt lejā. Beigu beigās mums neatlika nekas cits kā paņemt garu koku un viegli viņu stumt uz jumta malu, kamēr viņai vajadzēja vien lēkt zemē, kur viņa tūliņ uz- ņurdēja Garajam Džonam, it kā viņš būtu vainīgs, un pat grasījās viņam ievilkt ar ķepu. Lai arī leopardēniem bija tikai seši mēneši, nedrīkst tomēr aizmirst, ka tie ir bīstami zvēri, kas ar vienu rotaļīgu ķepas cirtienu viegli var noraut cilvēkam pussejas. Tādēļ mēs centāmies rīko­ties ļoti piesardzīgi, manevrējot Gerdu atpakaļ būdā. Kad pēdīgi izdevās viņu tur ievest, Garais Džons apsēdās viņai blakus, runājās, glaudīja viņu, un viņa acīm redzami no­mierinājās. Es devos atpakaļ uz nogāzi un ieraudzīju Krišu stāvam kā nelaimīgu, nomaldījušos stārķi; viņš tu­rēja rokā virves vienu galu, bet tās otrā galā gulēja Lokajs un diezgan īgni blenza uz viņu. Atņēmu Krišam virvi un, to viegli vilkdams, piecēlu Lokaju kājās.

Nāc nu, Lokaj, — es aicināju, — nāc, nāc… būs gards ēdiens . . . Gerda tevi gaida. Nāc, labiņais … tāda jauka mazmājiņa … nāc, nāc …

Pamazītēm, vairākkārt apstādamies paostīt priekšme­tus, kas gadījās ceļā, un apbrīnodams ainavu, Lokajs to­mēr mums sekoja uz mazmājiņu.

Pa to laiku galdnieks bija pacenties, atnesis dēļus un aizsitis spraugu pie jumta, lai leopardi otrreiz vairs ne­varētu pa to izlīst. Devāmies atpakaļ uz māju un nomie­rinājām satrauktos nervus ar kausiņu alus.

Ceru, ka tādi notikumi negadās katru dienu, — ieminējās Evarts.

Nē, kur nu, — es atteicu, — caurmērā tikai divas trīs reizes nedēļā. Un, galu galā, — vai tad jūs neesat braukuši uz šejieni uzņemt filmu?

Bet mūžīgi taču jūs nevarēsiet turēt leopardus tai būdā, — sacīja Kriss. — Ko domājat iesākt tālāk?

Galdnieks darina viņiem krātiņu. Cerams, tas šo­vakar būs gatavs, un tad mums vajadzēs dabūt viņus tajā iekšā. Tas, liekas, atkal būs darbiņš.

Dieviņ tētit! Burvīgi kadri filmai! — iesaucās Kriss.

Man šķiet, galdnieks labi ja līdz tumsai pabeigs.

Tas nekas, — Evarts sacīja, — mēs varam ieslēgt lielās spuldzes.

Ja vien gaisma leopardus nebiedēs, — es iebildu. — Ja tā viņus uztrauks, jums tūliņ vajadzēs filmēšanu pārtraukt un gaismu izslēgt. Man ne prātā nenāk riskēt ar savu sprandu BBC dēļ.

Labi, labi, — Kriss sacīja, — to es tev apsolu.

Pēcpusdiena pagāja, uzstādot apgaismošanas ierīces,

bet galdnieks pa to laiku dzina pēdējās naglas skaistajā leopardu krātiņā. Kad viņš pabeidza, bija jau pavisam tumšs un mēs izmēģinājumam ieslēdzām gaismu. Spuldzes patiesi bija ļoti spēcīgas, visa apkārtne uzmirdzēja tik spoži, ka es biju pārliecināts — leopardi kļūs nemierīgi. Mēs ar Garo Džonu paņēmām bļodas ar suņu barību, virves un nūjas un gājām vest leopardus kalnā. Vispirms iedevām viņiem paēst, pēc tam sākām labināt, mīlīgi stās­tīdami, ka šovakar viņi kļūs par kinozvaigznēm, izvilkām virves caur kaklasiksnām un izvedām viņus ārā. Lēnītēm, zvērus nesteidzinot, kāpām pakalnā. Viņi ik pa brīdim ap­stājās, vērīgi skatījās, pieglauduši ausis un izslējuši ūsas kā taustekļus. Soli pa solītim sperot, sasniedzām pakalna rozu un nokļuvām starmešu spožajā gaismā.

Vienā mirklī Garais Džons, kas vēl tikko atradās man līdzās, bija pazudis. Ieraudzīju, ka Gerda rauj viņu kā salmu kūli tenteru tenteriem pa nogāzi lejup. Es neko nespēju līdzēt, jo biju pārāk cieši sasaistīts ar Lokaju, kurš, pretēji Gerdai, nepavisam neuztraucās par spilgto gaismu. Lēnām vedu viņu arvien tuvāk krātiņam. Viņš kaut ko tādu ieraudzīja pirmo reizi mūžā un, protams, kļuva mazliet aizdomīgs. Lāvu, lai viņš apiet krātiņam ap­kārt un to aposta, tad ieliku tur trauku ar ēdienu un mu­dināju leopardēnu iet iekšā. Viņš jau bija pa pusei krā­tiņā, kad pēkšņi nosprieda, ka esmu noiēmis izspēlēt ar viņu ļaunu stiķi, un atspēries gribēja tikt atpakaļ. Par laimi, Lokajam bija visai apaļš dibens, tā ka es ar ašu kustību iespiedu viņu no mugurpuses krātiņā un aizcirtu

durvis. Kamēr viņš ēda, izvilku virvi no viņa kaklasiksnas un izmanījos ārā no krātiņa. Sai brīdī aizelsies pie ap­vāršņa parādījās Garais Džons, vilkdams līdzi Gerdu, kas viņam sekoja gaužām nelabprāt. Viņa bija ļoti sliktā omā un mūsu uzdevums visai nepatīkams: iemānīt niknu leo­pardu krātiņā, kur priekšā jau atrodas otrs leopards, kas, brangi paēdis, nevēlas nekā cita kā tikt no krātiņa ārā. Noņēmāmies labu laiku, līdz beidzot mums tomēr palai­mējās, abi leopardi bija krātiņā, mēs aizcirtām durvis un atviegloti uzelpojām. Kaut kur aiz spožās gaismas robe­žas atskanēja Kriša balss.

Brīnišķīga epizode! — viņš jūsmīgi sauca. — Un viss noritēja tik mierīgi. Nesaprotu, par ko jūs sākumā tā uztraucāties.

Mēs ar Garo Džonu, sviedros izmirkuši, no vienas vietas saskrāpēti, kur pa ceļam mums rotaļīgi bija pieskā- rušies leopardu nagi, saskatījāmies.

Es varu teikt tikai vienu, — dziļā pārliecībā sacīja Garais Džons, — lai nelabais parāvis visu BBCI

Teiktajam pievienojos, — es piebildu.

noķeriet man ķolobusu

Godājamais kungs!

Mana sieva ievietota slimnīcā. Ārsts man atrak­stīja, lai es aizbraucot par viņu samaksāt. Ja Jūs man šodien izsniegsiet naudu, es braukšu. Ja vēl nemaksāsiet, tad, lūdzu, ser, uzticiet man četras leones jeb divas mārciņas. Negribu aizbraukt. Jums nepaziņojis.

Uz redzēšanos, ser'

Kolekcija ap šo laiku bija kļuvusi jau krietni liela un viens no mūsu papildinājumiem bija trīs draiskulīgi jauni šimpanzes, ko ieguvām no cilvēkiem, kas viņus bija turējuši mājās. Vienu jaunuli sauca par Džimiju, otru par Amosu Tatlpeniju, bet trešo par Samusu Notūlu. Lielā kolekcija prasīja daudz darba, un mums abiem ar Garo Džonu vajadzēja celties rītausmā, lai pagūtu līdz pulksten deviņiem vai pusdesmitiem dzīvniekus uzpost, pabarot un

sagatavot filmēšanai, jo tad saule jau bija pilnīgi uzlē­kusi un gaisma vispiemērotākā.

Lai cik dīvaini tas izklausītos, tomēr jāteic, ka zvēru raktuvēs mēs rītausmā cēlāmies drīzāk ar prieku nekā ar nepatiku. Ainava, kas atklājās uz dienvidiem, sniedzās trīssimt vai četrsimt jūdžu tālu līdz pat Libērijas robežai un rīta agrumā līdzinājās piena jūrai, kurā atsevišķi pa­kalni rēgojās kā salas. Saule iznira koša kā sasaldēts sarkanais apelsīns, un vēlāk, kad kļuva karstāks, migla sāka plēnēt garām, līkumotām vērpetēm; tajā brīdī likās, ka mežs, cik tālu vien skatiens sniedz, aizdedzies spožās liesmās. Izdzēruši pa tasei tējas un apbrīnojuši rītausmas skaistumu, apstaigājām pēc kārtas visus krātiņus, lai pār­liecinātos, ka nevienam dzīvniekam pa nakti nav uzkritusi nekāda briesmīga sērga, pēc tam Garais Džons sāka barot mazuļus ar pienu vai ko citu, kas tiem pienācās, bet es ķēros pie krātiņu tīrīšanas. Tikuši ar šiem darbiem galā, sākām kapāt augļus un citu barību dzīvniekiem; tā pagāja apmēram stunda, pienāca brokastlaiks, un pa nogāzi žā­vādamies un staipīdamies uz mūsu māju slāja kinoļaudis. Pēc brokastīm pārrunājām, kādas epizodes tai dienā uz­ņemamas, un sākām tām gatavoties.

Katra filma, protams, ir viltojums, tomēr starp vilto­jumu un viltojumu ir atšķirība. Ja mēs, piemēram, gribē­jām parādīt, kā sagūsta dzīvnieku, mums to vajadzēja aizvest no krātiņa atpakaļ uz mežu un tad it kā vēlreiz sagūstīt, lai to varētu uzņemt filmā. Arī tad, ja vēlējāmies parādīt, kā dzīvnieks izturas, mēs to aizvedām uz mežu, izraudzījāmies piemērotu vietu, apvilkām apkārt tīklus un gaidījām, līdz tas sāks darboties un izturēties tā, kā mums filmēšanai vajadzīgs. Tas lāgiem bija ļoti apnicīgs darbs, kas prasīja bezgalīgu pacietību.

Atceros, ka reiz gribējām uzņemt maisužurku ēšanas brīdī, parādot, kā tā, kad paēdusi, piebāž vaigu maisus ar barību vēlākam laikam. Tāda žurka izskatījās it kā sasli­musi ar cūciņām. Maisužurkas ir ārkārtīgi pievilcīgi dzīv­nieki pusaugu kaķa augumā, ar lielām, iesārtām ausīm, kuplām, trīsošām ūsām, garu, sārtbrūnu asti un tumš­pelēku kažoku. Vienu mūsējo sauca par Albertu, un, tikko nolikām krātiņā trauku ar ēdienu, viņš rija, cik vien spēja, pēc tam pārpalikumu sastūķēja vaigu maisiņos, aiznesa kaktā uz migu un tur apraka. Biju pārliecināts, ka mežā Alberts atkārtos visu uz mata tāpat; torīt nedevām viņam

brokastis, svinīgi aiznesām viņu uz mežu līdz milzu ko­kam ar virszemes saknēm. Apvilkām kokam apkārt tīklus, salikām zemē bagātīgu krājumu meža augļu un palaidām Albertu brīvībā.

Kameras sāka dūkt, un mēs sašutuši vērojām, kā Al­berts pastaigājas turpat gar augļiem, tomēr neizrādīdams par tiem ne mazāko interesi. Viņš atrada saknēs jauku dobumiņu, saritinājās un aizmiga. Bez žēlastības izvilkām viņu no turienes laukā, nolikām atpakaļ pie augļiem un sākām epizodi no jauna. To mums iznāca atkārtot četras reizes; visas četras reizes Alberts nelikās gar augļiem ne zinis, lai gan brokastlaiks bija jau aiz kalniem un viņam droši vien atkal sāka gribēties ēst. Bet tad, piektajā mē­ģinājumā, viņš pēkšņi gandrīz vai iztrūcies pamanīja aug­ļus. Vispirms kāri apostīja vienu, tad otru, taču nepavi­sam nerīkojās tā, kā es biju Krišam apsolījis, bet gan cīrīgi saņēma augli mutē, atkāpās gabaliņu tālāk, aptupās uz pakaļkājiņām un sāka ēst ar tādu grāciju, ar kādu padzīvojusi hercoga atraitne baudītu saldējumu. Tas nu nebija gluži tas, ko vēlējāmies uzņemt, tomēr arī diezgan interesants materiāls.

Kādā citā reizē gatavojāmies filmēt poto. Tie ir ērmoti, rotaļu lācīšiem līdzīgi radījumi, attāla rada pērtiķiem.

Viņiem ir ārkārtīgi dīvainas rociņas, kuru rādītājpirksts sarucis līdz īsam stumbenītim, lai zvēriņš varētu labāk pieķerties pie zara, bez tam poto kakla skriemeli kā smaili, mazi pīķīši gandrīz duras cauri ādai. Uzbrukuma gadī­juma poto aizsargājas, ieraujot galvu starp priekškājām. Ja uzbrucējs mēģina sagrābt zvēriņu aiz rīkles, asie pī­ķīši tam saduras mutē, un sāpes nobiedē visus, ja vien uzbrucējs nav kāds no īsti lielajiem plēsoņām. Gribējām uzņemt poto, tā teikt, «ilustrācijai», lai papildinātu iepriek­šējā dienā filmētu epizodi. Poto vienīgais uzdevums bija vispirms patupēt uz zara un tad aiziet līdz zara galam. Mēs no viņa tiešām neprasījām sevišķi daudz. Viņš da­būja vakariņas, tātad izsalcis nevarēja būt, un mēs cerē­jām, ka, novietojuši viņu uz piemērota zara, uzņemsim epizodi piecās minūtēs. Atradām labu zaru izdevīgā stā­voklī, ieslēdzām gaismu, uzstādījām kameras — nojēdzā- mies labu laiku, tad atnesām poto un nosēdinājām uz zara. Viņš tūliņ ierāva galvu starp priekšķepām — ieņēma aiz­sardzības pozīciju — un palika tā guļam. Pagāja ceturt­daļstunda, spuldzes tik stipri sakarsa, ka vajadzēja tās izslēgt. Bet poto nekustējās. Nespēju iedomāties, kādēļ viņš pēkšņi no mums tā nobijies, jo citkārt ņēma labprāt

no cilvēka rokas barību; taču tagad kaut kāda iemesla dēļ filmēšana viņu biedēja. Sēdējām tumsā un pacietīgi gaidījām.

Man tropu mežs naktī liekas gandrīz vai skaistākais pasaulē, un šis mežu apvidus bija sevišķi skaists. Lietus periodā grava droši vien pārvērtās par putojošu straumi, bet pašlaik tā bija izžuvusi, lielie akmeņi apauguši ar sūnu cepurēm, un malu malās lidoja un rāpoja simtiem jāņ­tārpiņu kā mazi, mirdzoši smaragdi. Gaisā rēgaini griezās sīku naktstauriņu bari, un visapkārt sīca un zuzēja cikā­des un citi kukaiņi, brīžam kā zāģi tirkšķinot, brīžam iedziedoties kā sīksīki zvārgulīši. Iegrimis savās izjūtās, gandrīz pilnīgi aizmirsu poto un BBC, līdz Kriss man pačukstēja:

Šķiet, viņš sāk kustēties.

Tūliņ ieņēmām kaujas pozīcijas, ieslēdzām gaismu un redzējām, ka poto mazliet pacēlis galvu, tomēr tūliņ viņš to atkal paslēpa starp priekšķepām. Pagāja otrs stundas cēturksnis, un tad piepeši atgadījās divi notikumi uzreiz. Vispirms, poto atkal pacēla galvu, bet Evarts tai pašā mirklī palūkojās rokas pulkstenī un izteica tik nepiemē­rotu piezīmi, kāda, manuprāt, Āfrikā nav dzirdēta kopš Stenlija tikšanās ar Livingstonu.

Bristolē puiši patlaban iet mājās no kroga, — viņš domīgi sacīja.

Sie vārdi atstāja graujošu iespaidu uz poto, kurš, kā man šķiet, bija atturībnieku virsvadonis, jo metās skriet, tikai diemžēl nevis pareizajā virzienā pretī kamerām, bet gan, asti pacēlis, joza pa zaru prom uz otru pusi. Veselu pusstundu medījām viņu pa zaru labirintu. Pēdīgi tomēr zvēriņu notvērām, nolikām atpakaļ uz zara, un nu mūsu poto uzvedās priekšzīmīgi, tā ka beidzot tikām pie kā­rotajiem kadriem. Taču bija pagājušas vairāk nekā divas stundas, lai uzņemtu epizodi, kas uz ekrāna pazibēs droši vien tikai trīsdesmit sekundes.

Mēs, protams, filmējām arī parasto ikdienas darbu — dzīvnieku kopšanu un barošanu, kaut gan īstenībā dzīv­nieku kolekcijas apkopšanu nemaz nevar nosaukt par pa­rastu ikdienas darbu. Dzīvnieki allaž izdomā kaut ko jaunu, lai savus kopējus pārsteigtu un kaitinātu. Mums, piemēram, bija ļoti skaists Āfrikas zivjudzenītis. Mēs ne­varējām viņam pietiekamā daudzumā sagādāt dabisko ba­rību (sīkas ķirzaciņas, čūskulēnus, sienāžus un siseņus),

tādēļ vajadzēja viņu pieradi­nāt pie gaļas. Bet ikreiz, sa­ņēmis gaļas strēmeli, zivju- dzenītis to vispirms «nogali­nāja», sirdīgi dauzot pret koku, un tikai tad apēda.

Tiku Garo Džonu brīdinā­jis, ka ikvienā ekspedīcijā pienāk brīdis, kad jums šķiet, jūs zināt itin visu. Tas ir ļoti bīstams brīdis, jo nekad jūs nezināt par savu kolekciju visu, lai kā censtos. Tieši tad, kad sākat justies iedo­mīgs un lepns uz savām zināšanām un spējām, varat pieļaut smagu kļūdu. Es reiz kļūdījos, domādams, ka zinu visu, un man iekoda čūska, kas nepavisam nebija patī­kami. Bet šis piedzīvojums mani iemācīja būt piesardzī­gākam. Kādu dienu pie mums atnāca mednieks un atnesa apburošu putnēnu. Tas bija jauns baltcekulainais degun- ragputns. Sie putni ir melni kā ogle, bet galvu sedz koši baltas, pūkainas spalvas, un izskatās, it kā putniem būtu galvā baltas vates cepures. Ļoti priecājos par ieguvumu, jo šis bija mūsu pirmais degunragputns, un es nolasīju Garajam Džonam veselu lekciju par degunragputniem un viņu dzīves veidu. Degunragputnu un tukanu mazuļi ir ļoti viegli izbarojumi, un es biju pārliecināts, ka ar Tomiju (kā mēs putnēnu nosaucām) mums nekādu raižu nebūs. Tikko Tomijs bija mazliet apradis, sakapājām augļus, no­likām mazuli uz putnu barojamā galdiņa un karinājām augļu šķēlītes viņam pie paša knābja. Viņš izlikās tās neredzam.

Gan jau pieradīs, — es teicu, — tomēr, šķiet, sā­kumā vajadzēs viņu pabarot piespiedu kārtā.

Ielikām Tomijam knābī augļu gabaliņu, bet viņš to tūliņ izspļāva. Otru gabaliņu iestūmām dziļāk rīklē, taču pēc maza brītiņa viņš izvēma arī to.

Varbūt nav vēl īsti iejuties, — es sacīju Garajam Džonam. — Atstāsim viņu kādu laiciņu būrī un atnāksim vēlāk. Galu galā, mēs nezinām, kad mednieks viņu ieguvis, varbūt māte viņu pirms tam pabarojusi un viņš nav iz­salcis.

Ielikām putnēnu atpakaļ būri. Pēc divām trim stun­dām sākām grūto barošanas procedūru no jauna, bet putnēns augļus katru reizi izvēma. Visu dienu turpinājām viņu barot ar varu, tomēr viņš neko neņēma pretī.

Nesaprotu, — sacīju Garajam Džonam, — tiešām nesaprotu. Vairums degunragputnu mazuļu pēc pirmās barošanas kļūst par gatavajiem rimām, un vēlāk nevar vien spēt viņus piebarot.

Otrā rītā Tomijs izskatījās diezgan šļaugans un, kaut arī nepārprotami bija izsalcis, tomēr no augļiem atteicās.

Sasodīts! — es dusmojos. — Neatliks nekas cits kā paskatīties grāmatā. Varbūt tur teikts kaut kas īpašs, kāda barība viņiem jādod.

Savā neziņā tiku domājis, ka visi degunragputni pār­tiek no augļiem, dārzeņiem un kukaiņiem un uzskatāmi par visēdājiem. Tomēr grāmatā uzgāju, ka mūsējais pieder pie tiem retajiem degunragputniem, kas pārtiek vienīgi no gaļas. Mēs centāmies viņam ar varu iebarot augļus, ko viņš vispār neuzskata par barību; tas bija apmēram tāpat kā pārliecinātam veģetārietim ar varu bāzt mutē bifšteku. Izcēlām Tomiju nb būra, novietojām uz barojamā galdiņa un nolikām viņam priekšā gabaliņos sagrieztu gaļu, kurai viņš jau nākamajā mirklī uzklupa kā vilks. Kopš tā laika viņš nekad vairs neniķojās. Man šis gadījums noderēja par labu mācību, un ceru, ka arī Garais Džons no tā kaut ko iegaumēja.

Nav grūti aprūpēt dzīvnieku labi iekārtotā zooloģis­kajā dārzā, kur jūsu rīcībā ir viss, sākot ar barību un beidzot ar veterināro palīdzību, bet pavisam citādi ir tad, ja atrodaties piecsimt jūdžu aiz pasaules viņas malas, ja visi dzīvnieki iesprostoti šaurās kastēs un jums pašam jā­pilda visas funkcijas — jābūt gan veterinārārstam, gan galdniekam; un dzīvnieki, protams, tiklīdz samierinājušies ar nebrīvi, sāk, jums par nebeidzamu prieku, rādīt visu, ko māk. Jābrīnās, cik dažādus niķus un stiķus tie spēj izdomāt. Piemēram, vienu dienu viņi ir kā negudri pēc apelsīniem, un jūs, zināms, sagādājat šos augļus lielos daudzumos un vai apberat savus gūstekņus ar tiem. Bet, ja otrā dienā piedāvājat apelsīnu, viņi skatās jums acīs ar tādu izteiksmi, it kā jūs viņus būtu līdz nāvei apvai­nojis, un liek noprast, ka daudz labāk viņiem garšotu

zemesrieksti. Un, kamēr jūs viņiem neiztopat kā veca dāma savam pekinietim, viņi nejutīsies laimīgi ur. sāks nīkuļot.

Viendien mums atnesa zvīņnesi jeb pangolīnu, par ko es ļoti nopriecājos, jo agrākajās ekspedīcijās, kad vācu dzīvniekus Rietumāfrikā, man nekad neveicās ar šiem ēr­motajiem radījumiem, kas izskatās kā dzīvi egles čiekuri ar asti. Man nelaimējās tādēļ, ka šie dzīvnieki pārtiek galvenokārt no niknajām, melnajām skudriņām, kas savus pūžņus ierīko kokos. Anglijā vairākkārt domāju par pan­golīnu barošanu un nospriedu, ka barībā, ko sakombinēju no jēlām olām, piena un maltas gaļas un ko pangolīni labprāt ēda, kaut kā tomēr bija pietrūcis, proti, skudr- skābes. Tādēļ šoreiz biju atvedis līdzi pudelīti skudrskā- bes, lai savu teoriju pārbaudītu, un ik dienu gatavoju pangoliniem šādu maltīti. To darot, iedomājos, kā televī­zijas kulinārs nodiktētu skatītājiem manu recepti:

«Mīļie draugi, ņemiet divas ēdamkarotes sausā piena, atšķaidiet to ar ceturtdaļpinti ūdens un, kad sajaukta stīgra masa, pievienojiet vienu jēlu olu un sakuliet. Pēc tam sajauciet masu ar riekšavu smalki samaltas jēlas gaļas; viegli izcilājiet un garšvielu vietā pielieciet šķip­sniņu melno koku skudru un pilienu skudrskābes. Galdā pasniedziet tūliņ pēc sagatavošanas. Jūs būsiet sajūsmi­nāti, redzot, cik ļoti jūsu viesiem garšo šāda maltīte, un iemantosiet labākā pangolīnu viesību rīkotāja slavu šajā sezonā.»

Man šķiet, būtu visai interesanti sastādīt pavārgrāmatu dzīvnieku vācējiem, sava veida «Larousse Gastronomique» ar ieteikumiem, kā vislabāk servēt kāpurus un tā joprojām.

Bijām jau uzņēmuši filmā gandrīz visus mūsu kolek­cijas dzīvniekus, filmas rituļu krājās arvien vairāk, bet vēl tomēr nebijām ieguvuši divus dzīvniekus, kuru dēļ īstenībā izraudzījāmies par ekspedīcijas vietu Sjerraleoni, proti — sarkanmelnos un melnbaltos kolobusu pērtiķus. Mednieki mums nesa dažādu sugu pērtiķus, tikai ne šos, un man jau sāka uzmākties izmisums.

Nekas nelīdzēs, — sacīju Krišam, — mums vaja­dzēs sarīkot dažus pērtiķu aplenkumus un tādā veidā mē­ģināt tikt pie kolobusiem.

Kas tie par pērtiķu aplenkumiem? — pārsteigts jau­tāja Kriss.

Tos rīko kakao plantācijās, — es paskaidroju. — Visus pērtiķus sadzen vienuviet un nogalina, jo viņi baros uzbrūk kakao dēstījumiem un tos iznīcina. Esmu dzirdējis, ka valdība maksājot divus šiliņus par katru nogalinātu pērtiķi. Šorīt aizsūtīšu Garo Džonu uz Ke­nemu, lai uzzina, kurš apvidus mums būtu vispiemērotā­kais filmēšanai. Domāju, ka šai operācijā varētu uzņemt ļoti interesantus kadrus.

Aizsūtīju Garo Džonu uz Kenemu, un viņš atgriezies pastāstīja, ka viņam minēti trīs vai četri ciemi, kur pēr­tiķu aplenkumi notiekot diezgan regulāri, bet, ja mēs gribot pierunāt cieminiekus sarīkot ārkārtēju aplenkšanu, tad vispirms jāizprasot atļauja apvidus pārvaldniekam. Nolēmām jau tūliņ nākamajā dienā doties pie pārvaldnieka

un noorganizēt pērtiķu aplen­kumu, cik driz vien iespējams.

Otrā dienā es, kā parasts, piecēlos rītausmā un izgāju ve­randā, gaidīdams, kad Sadu at­nesīs tēju. Garais Džons nekad necēlās, pirms tēja nebija galdā; viņš turējās gultā kā da­dzis sunim kažokā. Stāvēju, vē­rodams dūmakā tīto mežu, kad ielejā pie pašas mājas izdzirdu troksni. Sapratu, ka tie ir pēr­tiķi, jo dzirdēju tīkamo skaņu, kas rodas, kad tie ielec koku lapotnē, — it kā bangas sistos pret klinšainu krastu. Pērtiķi traucās uz lielu, skaistu koku, kas auga pārsimt jardu no ve­randas, tieši zem mūsu mājas. Kokam bija zaļpelēks stumbrs, koši zajas lapas un pašlaik aiz­metušās ap sešas collas garas sēklu pākstis ķiršu sarkanumā. Atkal nošalca lapotne. Tad mir­klis klusuma. Un pēc tam pie­peši likās, ka viss koks izplau­cis ziedos — katrs zieds viens pērtiķis. Tie bija sarkanmelnie kolobusi, un skats — neaizmir­stams. Pērtiķu kažokiem bija krāšņa, mirdzoša kastaņbrūna un koši melna vilna, un rīta gaismā tie lāsmoja kā nolakoti; pērtiķi bija apžilbinoši. Viņu tur bija apmēram ducis un vēl daži mazuļi; man nāca smiekli, skatoties, kā mazie pārvieto­joties ķērās pie kā pagadījās — vienalga, vai tas zars vai mātes aste. Izbrīnījies konstatēju, ka pērtiķi neaiz­tiek sēklu pākstis, bet milzīgā daudzumā stūķē mutē lapas un zaru jaunos dzinumus. Sie neapšaubāmi bija skais­tākie pērtiķi, kādus vien man mūžā gadījies redzēt, un es cieši nolēmu, ka mums vismaz daži jāpievieno savai ko­lekcijai, lai tas maksātu ko maksādams. Pērtiķi kavējās

kokā, mierīgi ieturēdamies un īsi sasaukdamies, bet tad pēkšņi verandā ienāca Sadu ar lielu paplāti, uz kuras šķindēja tējas trauki. Kad vēlreiz pavēros uz koku, visi pērtiķi bija pazuduši. Maziem malciņiem dzerot tēju, at­cerējos kādu pastulbu sievišķi, ar kuru iepazinos koktei|u vakarā Frītaunā; viņa toreiz man teica: «Nesaprotu, kādēļ jūs dodaties uz zemes iekšieni, mister Darel. Ne tur ko darīt, ne ko redzēt.» Man būtu gribējies, lai viņa šorīt būtu redzējusi pērtiķus.

Priekšpusdienā es kopā ar kinoļaudīm braucu pie ap­vidus pārvaldnieka un vecākajiem, kas dzīvoja netālu no mūsu ciema, bet Garo Džonu atstājām mājās uzraudzīt dzīvniekus. Pārvaldniekam un vecākajiem pašreiz bija ap­spriede, un mums vajadzēja pagaidīt, līdz mūs pieņems audiencē. Pārvaldnieks bija jauns, ļoti glīts cilvēks, tēr­pies vienkāršās, baltās drānās, ar raibu, izrakstītu micīti galvā, bet vairums vecāko bija ģērbušies košos dažādu krāsu tērpos. Ar tulka palīdzību paskaidroju, kādēļ esam ieradušies Sjerraleonē un ka galvenokārt vēlamies uzņemt filmā un iegūt dažus dzīvus abēju kolobusu sugu pērtiķus. Man vajadzēja sevišķi uzsvērt, ka gribam pērtiķus sa­gūstīt dzīvus, jo šejienieši paraduši viņus nogalināt un lāgā nespēja aptvert, ka mums tie vajadzīgi dzīvi un ne­ievainoti. Beidzot man tomēr izdevās pārliecināt pārvald­nieku un vecākos par mūsu vajadzību; izteicu cerību, ka viņi nosauks vairākus ciemus un tuvākajā laikā infor­mēs cieminiekus. Sarunas ar pārvaldnieku un vecākajiem mani sajūsmināja. Priecājos par viņu dzīvīgajām, skaista­jām sejām. Lielās, melnās acis bija vērīgas un vērtējošas kā Londonas Petikotleinas ielu tirgonim, bet pietika pa­teikt kāut nenozīmīgu joku, lai tās iezibētos un dzirk­stītu tādā apgarotā jautrībā, kāda eiropiešu acīs diemžēl gandrīz nekad nav ieraugāma. Pārvaldnieks sacīja, ka fil­mēšanai viņš varot ieteikt kakao plantāciju netālu no mūsu ciema, jo tur sastopami daudzi dažādu sugu pērtiķi. Taču aplenkumam šī vieta neesot piemērota. Sai nolūkā mums vajadzēšot aizbraukt uz citu ciemu, kas atrodoties tālāk. Nospriedām, ka pie reizes, ja jau esam atbraukuši, varētu paskatīties, kas redzams kakao plantācijā.

Braucot domāju par pērtiķu stāvokli Sjerraleonē. Ik gadu aplenkuinos nogalina divus trīs tūkstošus pērtiķu. Un tas notiek vienīgi tādēļ, ka pērtiķi diemžēl nav infor­mēti par to, cik liela nozīme kakao ražai ir Sjerraleones ekonomikā; viņi iebrūk plantācijās un nodara tur milzu zaudējumus, pret ko, protams, jācīnās. Taču nelaimīgā kārtā no tā cieš visi pērtiķi. Ja Sjerraleonē notiek pērtiķu aplenkums, tā rīkotāji saņem maksu par katru nogalinātu pērtiķi, un tādēļ nomaitāts tiek ikviens, kas gadās ceļā. Izņēmums nav arī abēju sugu kolobusi, pēc kuriem mēs tīkojām, kaut gan teorētiski tie atrodas likuma aizsar­dzībā. Sis ir uzskatāms piemērs tam, ka vienu var pakārt par noziegumu, ko izdarījis cits, jo kolobusi nenodara ka­kao plantācijām ne mazāko postu. Tā ir tieši tāda pati situācija, kādu esmu novērojis daudzās pasaules malās un no kuras man allaž meties nelabi: valdības gatavas izgāzt miljoniem mārciņu par gaisa pilīm, bet noskauž pat peniju dzīvnieku aizsardzībai. Un tā nu notiek, ka ik gadu apkauj trīs tūkstošus pērtiķu, no kuriem puse ne mazākajā mērā nav noziegusies pret kakao plantācijām un īstenībā varētu kļūt par vērtīgu atrakciju tūristu pievi­lināšanai.

Tikko nonācām kakao plantācijā, man kļuva skaidrs, kādēļ nepieciešami pērtiķu aplenkumi. Malu malās mu­džēja pērtiķi, kas grauza jaunos kakao kociņus. Bet, kā jau tiku paredzējis, tur galvenokārt bija diānas un zaļie pērtiķīši; neredzēju neviena paša kolobusa. Skatoties uz kokaudzētavu, kur kārtīgās rindās auga jaunie kociņi, kļuva skaidrs, ka pērtiķu bars šādu divus trīs gadus vecu kociņu spēj noplicināt desmit minūtēs.

Kriss ar saviem puišiem uzstādīja kameras un sāka filmēt kokos satupušos zaļos un diānas pērtiķus, bet es aizgāju līdz plantācijas malai un drīz vien nokļuvu mežā. īstas robežas starp plantāciju un mežu nav, bet, kad tu­vumā vairs neredz kakao kokus, kad apkārt ir tikai mežs un milzīgie, čabošie bambusi šaujas pret debesīm kā sa­stingušas strūklakas, tad saprotat, ka plantācija beigusies. Ir brīnumaini iet pa bambusu audzi, jo pat vieglākajā vējpūtā stumbri, kas ir cilvēka vidukļa resnumā, šūpoda­mies dziedoši čīkst un kunkst. Droši vien šādu mūziku senos laikos dzirdēja jūrnieki, kad lielā vējā ar pilnām burām laida apkārt Labās Cerības ragam. Skatījos, vai neieraudzīšu kādu kolobusu, bet tropos cilvēks ik uz soļa sastopas ar kaut ko tik interesantu, ka neviļus aizmirst visus sākotnējos nodomus. Jūs ieraugāt puķi, kādu vēl neesat redzējis, košu sēni vai tauriņu, vai tikpat košu koku vardi un tūliņ pēc tam siseni. Tropi, gluži tāpat kā Holi­vudas lielfilma, liek jums izjust, cik niecīgs un nenozī­mīgs esat pats un cik sarežģīta un skaista ir pasaule, kurā dzīvojat,

Nesteigdamies gāju pa mežu, šad tad apstājoties, lai pavērotu šo vai to, kas saistīja manu uzmanību, un tad piepeši kļuvu līksms, ieraugot tos, kuru dēļ biju šurp nācis. Man virs galvas kokos kaut kas nobrīkšķēja, un, klusi virzoties uz trokšņa pusi, es nonācu līdz vietai, kur kokos rosījās melnbaltie kolobusi. Grupiņa nebija liela, tikai seši pērtiķi, bet vienai mātītei bija dvīņi, kas man šķita visai neparasti. Pērtiķi mierīgi savā nodabā mielojās zaros ap piecdesmit pēdu man virs galvas un, lai arī redzēja mani stāvam, nepavisam neizbijās. Aplūkojot viņus talskatī, konstatēju, ka šie, protams, nav tik koši kā sar- kanmelnie kolobusi, toties ar piķa melnajiem kažokiem, koši baltajām astēm un balto matu ieloku ap seju izska­tījās nopietni un cienīgi kā nezināma reliģiska ordeņa brāļi. Beidzot, paēdušies pie viena koka, pērtiķi to pameta. Līdz šim biju redzējis, ka sarkanmelnie kolobusi ļoti veikli rāpaļā pa kokiem, taču melnbaltie tos tālu pārspēja. Ne mirkli neapdomājušies, tie metās lejup no pusotra simta pēdu augstuma un nonāca apakšējos zaros ar tādu preci­zitāti un grāciju, ka pats Bilijs Smārts, to redzot, no prieka apraudātos. Gāju atpakaļ uz plantāciju un ierau­dzīju tur retu parādību: Kriss staroja priekā, jo viņam bija izdevušies lieliski kadri, uzņemot diānas un zaļos pērtiķus ēšanas laikā. Savācām savas mantas un devāmies atpakaļ uz ciemu.

Bijām tur iegadījušies tirgus dienā, un man tik ļoti patīk afrikāņu tirgus, ka bridi pakavējāmies, lai to ap­staigātu. Tirdzinieki visi bezgala rosīgi, satraukti, skaistās acis zibin zib, baltie zobi zaigo, ikvienam mugurā labākā svētdienas kārta viskošākajās krāsās. Kaudzēm dažādu krāsu augļu un dārzeņu, rindām košu audumu baķu — man likās, es eju pa varavīksni. Šķita, ka pasaulē nav nekā tāda, ko šajā tirgū nevarētu nopirkt, sākot ar bam­busa skaliņos gliti savērtām kaltētām vardēm un beidzot ar sandalēm, kas pagatavotas no vecām autoriepām. Ka­mēr staigājām pa tirgu, man negaidot pienāca klāt slaids jauneklis, ģērbies baltā sporta krekliņā un haki bikšelēs, ar vecu tropu ķiveri galvā. Viņš pieklājīgi pacēla ķiveri un jautāja.

— Vai jūs esat misters Dalels, ser?

Viņš runāja tik smalkā, spalgā balsī, ka, par spīti vīrieša apģērbam, bezmaz noturēju viņu par sievieti.

Apstiprināju, ka es tiešām esmu es.

Mani sūta pārvaldnieks, ser, — viņš sacīja. —Mans vārds ir Mohameds, un pārvaldnieks teica, ka jūs gribot noķert dzīvus pērtiķus. Varu to noorganizēt.

Sirsnīgi pateicos, — es piesardzīgi sacīju, jo man viņš nepavisam nelikās īstais vīrs, kas varētu organizēt pērtiķu aplenkumu. Bet, ja jau pārvaldnieks viņu ieteicis, tad laikam būs zinājis, ko dara.

Kad jūs vēlētos sarīkot aplenkumu, mister Dalel? — viņš neatlaidās.

Cik vien drīz iespējams. Mani interesē kolobusi — sarkanmelnie un melnbaltie. Vai jūs tos pazīstat?

Jā, ser, es tos pazīstu, — viņš atteica, — tādu te ir daudz, ļoti daudz.

Kā šie aplenkumi īsti notiek? — es vaicāju.

Tūliņ pastāstīšu, ser, — viņš sacīja. — Vispirms agri, pavisam agri no rīta sameklējam pērtiķus un tad sākam tos dzīt, dzenam, dzenam un kliedzam, un atkal dzenam, un kliedzam vēl skaļāk, un dzenam, kamēr aiz- dzenam īstajā vietā. Tad nocērtam tuvākajā apkārtnē visus kokus. Pēc tam jāsakrauj augsta kaudze ap to koku, kurā sasēdušies pērtiķi.

Kaudze? Kas tā par kaudzi?

Pie koka zemē mēs sakraujam zarus — lielā, augstā kaudzē, saprotiet, un tad pērtiķi lec lejā no koka, ielec kaudzē un mēs viņus saķeram.

Man tas viss šķita gaužām nereāli, bet, spriežot pēc jaunekļa nopietnās sejas, varēja redzēt, ka viņš zina, ko runā.

Un kad mēs varētu to izdarīt? — es jautāju.

Man būtu izdevīgi parīt.

Ļoti jauki, — atteicu, — mēs būsim klāt, kad sāk­siet, un visu uzņemsim filmā. Sapratāt? Nesāciet, pirms mēs atbraucam.

Skaidrs, ser.

Būsim ap pulksten deviņiem.

O-o-o-o … tas ir ļoti vēlu, ser.

Saprotiet, ka agrāk nevaram filmēt, jo nav gais­mas, — es paskaidroju.

Nu jā… bet, ja mēs pirms tam sadzenam pērtiķus īstajā kokā, vai tad varēsiet filmēt? — viņš bažīgi jau­tāja.

Varēsim… ja vien būs pietiekama gaisma, — es atbildēju. — Tas būtu ap pusdesmitiem. Ap to laiku gais­mas filmēšanai pietiek.

Viņš mirkli padomāja, tad sacīja:

Labi, ser. Atbrauciet uz ciemu pulksten deviņos, un pērtiķi jūs gaidīs.

Ļoti jauki. Sirsnīgi pateicos.

Nav par ko, ser, — viņš sacīja, uzlika galvā ķi­veri un pazuda tirgus burzmā.

Aiznākamajā dienā piecēlāmies ļoti agri. Rūpīgi pār­baudījuši kameras un skaņu ieraksta aparatūru, devāmies ceļā uz ciemu, kur vajadzēja notikt pērtiķu aplenkumam. Kad nonācām tur, mūs pa šauru taku izveda cauri banānu plantācijai un ieveda gabaliņu mežā. Jau iztālēm izdzir­dām negantu troksni un drīz nonācām vietā, kur bija sa­dzīti pērtiķi. Tur valdīja elles jezga un kņada: apmēram trīssimt cilvēku uz visām četrām debess pusēm cirta nost pamežu, bet Mohameds skraidīja apkārt, pilnā rīklē klieg­dams pavēles un rīkojumus, kuros, šķiet, neviens neklau­sījās. Afrikāņi bija sadzinuši divus kolobusu barus mil­zīgā kokā un cirta bez žēlastības nost visu, kas auga tuvā­kajā apkārtnē un ko pērtiķi varētu izmantot bēgšanai. Kad tie redzēja, ka zūd pēdējā glābšanās iespēja, izcēlās panika. Vienam vai diviem pērtiķiem izdevās no lielā koka aizlēkt apmēram simt piecdesmit pēdu līdz palmas galot­nei un aizbēgt; par to afrikāņi visi korī sāka satraukti klaigāt un cirta vēl nadzīgāk.

Neciešu, ka cērt lielus, zaļoksnējus kokus, un man bija sāpīgi noskatīties, kā tie šeit brakšķēdami gāzās, bet zināju, ka apvidu drīzumā nolīdīs, lai ierīkotu kakao plan­tāciju, un kokiem tikpat būs jākrīt. Beidzot nogāzās pē­dējais lielais koks, ko pērtiķi būtu varējuši izmantot bēg­šanai, atlika vairs tikai dažas palmas, kurām vajadzēja apcirst lapas. Katrs palmas vēdeklis nocirsts vēlās zemē ar klusu šalkoņu, kas izklausījās, it kā dāmas sastīvi- nātos krinolīnos pietuptos reveransā.

Pateicoties manu cildeno mednieku pūliņiem, lielā koka apkārtnē bija nolīsts krietns meža gabals, un es gaidīju, kas notiks tālāk. Bet tālāk nenotika nekas — afrikāņi bija nolēmuši atpūsties. Daži nocirta garus staipekņus ar dobu vidu, kur mēdz uzkrāties daudz ūdens. No šīm dzī­vajām akām viņi dzēra, turēdami staipekņus pie mutes kā garas caurules. Nokarsuši, sviedros izmirkuši un iz­slāpuši, viņi apspriedās, kā vislabāk turpināt operāciju. Mohameds savā smalkajā balstiņā mani informēja, ka nākamais darbs būšot sakraut kaudzi. Vīri atkal stājās strīpā, cirta, zāģēja, bet pēc tam sakrāva lielos zarus un palmu vēdekļus konusveida kaudzē koka pakājē. Kaudzei apkārt apvilkām tīklus. To paveikuši, afrikāņi aizgāja uz tuvākajiem krūmiem un nocirta garas, žākļainas nūjas. Tādas bija nepieciešamas: kad pērtiķi beidzot sāk lēkt no koka sakrautajā zaru kaudzē un sapinas tīklos, ar nūjas žākli tīklu piespiež viņiem klāt, lai varētu viņus satvert reizē aiz galvas un astes.

Es visu laiku uzmanīgi vēroju koku, kurā pērtiķi bija sadzīti, tomēr pārāk biezās lapotnes dēļ nebija iespējams precīzi noteikt, cik pērtiķu tajā īsti paslēpušies, taču skaidri zināju, ka tur ir abēju sugu kolobusi, kurus kā­rojām iegūt. Mohameds apgalvoja, ka tagad viņi esot gatavi sākt, un es, drīzāk gan aiz pieklājīgas piekāpības nekā aiz pārliecības, liku pienest krātiņus tuvāk. Neticēju, ka šai metodei būs panākumi, tomēr cerēju, ka varbūt izdosies kādu kolobusu noķert, un tādēļ gribēju, lai viss būtu sagatavots. Divi vīri nezin no kurienes atstiepa mil­zīgu aizvēsturisku zāģi, kuram praktiski vispār vairs ne­bija zobu, pārrāpās pāri tīkliem, uztrausās kaudzes galā pie milzīgā koka stumbra un sāka zāģēt.

Kādēļ viņi to dara? — es vaicāju Mohamedam.

Ja pērtiķis nodomās, ka mēs taisāmies koku zāģēt nost, ser, viņš lēks lejā uz kaudzi, un tad mēs viņu no­ķersim, — Mohameds, sviedrus slaucīdams, paskaidroja.

Pavērsu tālskati uz koka galotni. Pagaidām gan likās, ka zāģēšana uz pērtiķiem neatstāj nekādu iespaidu. Koks bija milzīgi resns, un pat pērtiķis apjēdza, ka ar šādu darbarīku vīriem vajadzēs noņemties vismaz pusgadu, lai koku nogāztu. Nogaidījis vairāk nekā pusstundu, sapratu, ka pūliņi veltīgi. Pasaucu Mohamedu.

Lūdzu, ser, — viņš atsaucās, pieskriedams pie ma­nis un militāri salutēdams.

Paklau, Mohamed, man šķiet, šitādā veidā mēs tālu netiksim, — es sacīju. — Pērtiķiem no zāģēšanas, liekas, nav ne silts, ne auksts, un paies pus mūža, kamēr koku nozāģēs. Vai nepamēģināt kaut ko citu?

Klausos, ser. Ko mēs citu varētu pamēģināt, ser? — viņš vaicāja.

Vajadzētu attīrīt mazu laukumiņu koka pakājē, — es paskaidroju, — un tā, lai liesmas netiek kaudzei klāt. iekurt mazu uguntiņu. Uz ugunskura mēs saliksim daudz, daudz, daudz zaļu lapu. Tad dūmi kāps augšup un varbūt piespiedīs pērtiķus lēkt zemē.

Labi, ser, — viņš sacīja, — tūliņ pamēģināsim.

Viņš aizsteidzās, spalgā kaijas balsī kliegdams ko­mandas, un drīz vien koka pakājē tika sagatavots neliels tīrs laukumiņš un sakurta uguns. Vēroju, kā dūmi laiski līkumo, vīdamies ap milzu koka stumbru un kāpdami aiz­vien augstāk. Pametu acis uz koka galotni, lai redzētu, ko darīs pērtiķi. Saoduši pirmos dūmus, kolobusi bažīgi mazliet sarosījās, taču sevišķi satraukti nelikās. Bet vēlāk, kad ugunskuram sameta virsū vēl vairāk zaļo lapu un dūmi kļuva aizvien biezāki un biezāki, pērtiķi sāka ne­mierīgi skraidīt pa zariem.

Trīssimt afrikāņu, kuru balsis bija skanējušas draus­mīgā kakofonijā, kamēr viņi cirta un tīrīja pamežu, tagad bija pilnīgi noklusuši un saspringti stāvēja lokā ap tīklu, turēdami gatavībā žākļainās nūjas. Tikko grasījos Mo­hamedam teikt, lai viņš neļauj krist virsū pirmajam pēr- tiķim, kurš lēks lejā, ja tas tiešām lēks, jo tad viss tīkls praktiski paliktu neapsargāts, — kad viens melnbaltais kolobuss patiesi metās zemē no koka galotnes, graciozi nonāca kaudzes galā un, man par lielu pārsteigumu, tūliņ pazuda zaru mudžeklī. Atskanēja daudzbalsīgs «āāāāā!» kā futbola sacīkstēs, kad bumba ielido vārtos. Brīdi ne­notika nekas, tad kolobuss pēkšņi iznira no kaudzes un ieskrēja tieši tīklā. Kā jau biju paredzējis, vesels afrikāņu bars, nūjas vicinot, drāzās tam virsū.

Sakiet viņiem, lai iet atpakaļ vietās… atpakaļ vietās! — kliedzu Mohamedam.

Viņš, pavēles spiegdams, stūma vīrus atpakaļ, atstā­dams pie kolobusa tikai divus. Tie veiksmīgi piespieda pērtiķi zem tīkla pie zemes, un es skriešus devos turp. Pa to laiku viens bija cieši nogrābis gūstekni pie spranda un muguras lejgala un cēla ārā no tīkla. Cik varēju spriest, tā bija pusaugu mātīte, turklāt ļoti labā kondīcijā. Kaut arī šie pērtiķi izskatās tik melanholiski un rāmi, viņi

tomēr spēj sāpīgi iekost, tādēļ ar viņiem jārīkojas ļoti uz­manīgi. Aiznesām pērtiķieni uz krātiņu, ievietojām viņu tur, nosprostojām durvis un pēc tam apsedzām krātiņu ar lapām, lai viņa tumsā justos mierīgāk. Kad pēc tam at­griezos pie koka, izskatījās, it kā no tā būtu sācis līt pēr­tiķu lietus. Cits pēc cita tie lēca lejā tik strauji, ka es vairs nespēju tos saskaitīt; mēģināju skaitīt tad, kad tie nonāca kaudzes galā, bet tie tūliņ pazuda starp zariem.

Nu bija elle vaļā. Pērtiķi cits pēc cita rausās ārā no zaru jūkļa, sapinās tīklos, afrikāņi spieda tos ar žāk- ļainajām nūjām pie zemes, paši kliegdami un spiegdami.

Juceklis bija neaprakstāms. Man neatlika nekas cits kā stāvēt pie krātiņiem, iespējami ātrāk šķirot pērtiķus pēc dzimuma un skaitīt, kad afrikāņi nesa man tos klāt.

Vēlāk, to visu atceroties, man pašam bija brīnums, cik daudz dornu vienlaikus man toreiz nodarbināja prātu. Tiklīdz man tuvojās divi afrikāņi, nesdami pērtiķi, kas kārpījās un spirinājās, es tūliņ skatījos, vai tikai viņi nav to sagrābuši pārāk nežēlīgi. Uzreiz novērtēju, kādā miesas stāvoklī ir gūsteknis, vai tas pieaudzis vai jaunulis, vai tam nav nodiluši zobi, kas norādītu, ka pērtiķis jau krietni vecs. Minēju, vai tas spēs iejusties nebrīvē. Vajadzēja rūpīgi uzmanīt, kā gūsteknis tiek novietots krātiņā, jo, cērtot ciet durvis, viegli varēja iecirst pērtiķa asti. Tajā pašā laikā man nedeva mieru doma par to, kādas izbailes pārdzīvo notvertais dzīvnieks. Vai krātiņā tam nebūs par karstu? Vai gūstekņi izturēs ceļojumu līdz zvēru raktu­vēm? Un vai, tur nonākuši, pratīs iejusties? Interesanti piebilst, ka pērtiķi, droši vien gūstīšanas laikā līdz nāvei pārbijušies, tomēr jau dažas stundas pēc notveršanas lab­prāt ņēma barību no manas rokas.

Kad pēdējais pērtiķis bija notverts, mēs rūpīgi pār­baudījām kaudzi, lai redzētu, ka zaros tiešām vairs ne­viens nav paslēpies. Beidzot varēju iet un apskatīt noķer­tos pērtiķus katru atsevišķi un tos saskaitīt. Sapratu, ka mums neticami laimējies, vienā akcijā iegūstot gan sar- kanmelnos, gan melnbaltos kolobusus. Pārlūkojis krātiņus, konstatēju, ka esam sagūstījuši desmit sarkanmelnos un septiņus melnbaltos kolobusus — abu dzimumu un dažāda vecuma. Noseguši visus krātiņus ar palmu lapām, vīri cēla katru uz kārts, un mūsu ekspedīcija devās ārā no meža; vīri gāja garā rindā, nesa pār plecu kārtis, kurās šūpojās krātiņi, un jautri dziedāja kā daždien uzva­rētāji.

Es sirdī gavilēju. Pēc ilgajām, gaidpilnajām nedēļām, pēc grūtā darba un pūliņiem, ko prasīja ekspedīcijas no­organizēšana, beidzot bijām sasnieguši galveno mērķi — ieguvuši kolobusus. Taču, kad krātiņus novietoja mūsu milzīgās apvidus mašīnas aizmugurē un mēs sākām lēnām braukt pa grambaino ceļu atpakaļ uz zvēru raktuvēm, sapratu, ka tas ir tikai sākums. Pats grūtākais vēl priekšā: vai pratīsim guvumu saglabāt?

saglabājiet man kolobusu

Kungi!

Būsim pateicīgi, ja piedalīsieties mūsu deju va­karā, kas sāksies precīzi pl. 9. Vakars notiek par godu mūsu māsai Regīnai, kas iestājusies policijas dienestā un pavadīja mājās atvaļinājumu. Viesī­bas rīkojam viņas izvadībām. Ielūdzam jūs visus uz deju vakaru.

Mūsu adrese Dž. B. Mass Dž. P. Mass Bambavu

Kā jau biju paredzējis: sagūstīt kolobusu ir viens, bet saglabāt pie dzīvības — pavisam kas cits. Galvenās grū­tības neradās tādēļ, ka kolobusi nespētu iejusties nebrīvē; viņi ar to samierinājās gandrīz tūliņ pēc sagūstīšanas. Grūtības sākās ar barošanu. Savvaļā dzīvodami, kolobusi uzturas koku galotnēs un pārtiek gandrīz tikai no lapām, sūnām un citas zaļbarības, kaut gan man ir nelielas aiz­domas, ka šad tad viņi savu ēdienu karti papildina ar kādu meža putna olu vai ķirzaku. Tā kā kolobusi pārtiek no šādas barības, tad kuņģis viņiem nav kā citiem pēr­tiķiem vienkāršs, kulei līdzīgs veidojums, bet gan div­daļīgs, lai ekstrahētu pēc iespējas vairāk barības vielu no mazvērtīgās barības masas. Tas zināmā mērā līdzīgs at- gremotāju kuņģim. Bieži vien kolobusa kuņģis ir tik liels, ka kopā ar barību, kas tajā atrodas, līdzinās ceturtdaļai visa dzīvnieka svara.

Sākumā varējām viņus apgādāt ar dabisko barību, ko ieguvām apkārtējā mežā un ko viņi negausīgi rija. Bet negausībai, man šķiet, pamatā bija gūstīšanas laikā pār­ciestais izbīlis, jo pēc divdesmit četrām stundām pērtiķiem pilnīgi pazuda ēstgriba. Sākām nopietni bažīties. Izmi­sumā aizbraucām uz Bambavu tirgu kalnu pakājē un iepirkām lielā daudzumā dažādus zaļumus, ko afrikāņi audzē, lai papildinātu sautējumus un citus ēdienus. Zaļ­barība tur bija lielā izvēlē — gan spinātiem, gan āboli­ņam līdzīgi augi, kurus mēģinājām iebarot kolobusiem. Sākumā viņi uz zaļumiem pat nepaskatījās, tad sāka gan ēst, bet nekādu lielo aizrautību neizrādija. Vēlāk, kad pēr- tiki, šķiet, jau bija samierinājušies ar likteni, melnbaltie bez ierunām notiesāja visus zaļumus, ko tiem piegādājām no tirgus, turpretī sarkanmelnie paskrubināja tikai kādu nieciņu, lai izvilktu dzīvību. Pērtiķi tik ļoti atšķīrās rak­sturā, ka nebija gandrīz iespējams tos uzskatīt par vie­nai ģintij piederīgiem. Melnbaltie bija žirgti, dzīvīgi un drīz tā pierada pie mums, ka ņēma barību no rokas. Sar­kanmelnie rādījās gluži citādi — saīguši, drūmi, sevī noslēgušies, viegli paļāvās īstām grūtsirdības lēkmēm.

Visvairāk mani satrauca divas problēmas: pirmkārt, mums drīzumā vajadzēja doties atpakaļ uz Frītaunu, lai tiktu laikā uz kuģa, kas mūs vedīs mājup; otrkārt, jāpie­radina kolobusus līdztekus ierastajai barībai ēst arī kaut ko citu, ar ko mēs viņus varētu apgādāt ceļojuma laikā, piemēram, ābolus, burkānus un tā. tālāk. Diemžēl Bam­bavu un Kenemā šāda barība praktiski nebija iegūstama. Par lielu naudu nopirkām dažus ābolus, bet kolobusi tos tikai apostīja un aizmeta. Cerēdams, ka mums izdosies iegūt kolobusus, tiku pasūtījis, lai ar «Akru» mums atved daudz burkānu, kāpostu un citu dārzeņu, jo iedomājos, ka viņiem tie garšos, bet, ieraugot, ar kādu nicināšanu viņi izturas pret āboliem, man dūša pavisam saplaka. Šaubījos, vai viņi maz pieņems to barību, ko varēsim uz kuģa viņiem piedāvāt.

Beidzot sarkanmelnie neēda gandrīz vairs nemaz un kļuva tik drūmi un sevī ierāvušies, ka mums bija skaidrs: vajadzētu mēnešiem bezgalīgā pacietībā ar viņiem noņem­ties, lai viņus pieradinātu pie dzīves nebrīvē un jauna veida barības. Ar skumju sirdi sapratu, ka jāatlaiž viņi brīvē, un beidzot mēs to arī izdarījām. Gandarījumu gu­vām no melnbaltajiem, kas bija mundri un jutās ļoti labi, kaut arī joprojām noniecināja ābolus un banānus. Tā kā zaļumi ātri savīta, mums pērtiķus vajadzēja barot četras piecas reizes dienā, kas aizņēma ārkārtīgi daudz dārgā laika, jo mums bija ne tikai jāpiedalās filmēšanā, bet arī jāapkopj pārējie dzīvnieki.

Un tieši tad es izdarīju muļķību, kādas mēdz izdarīt ceļojumos. Bijām ar BBC mazo apvidus mašīnu aizbrau­kuši divas trīs jūdzes mežā uzņemt kādu filmas epizodi. Kad, beiguši filmēšanu, atgriezāmies mājās, es apsēdos uz mašīnas pakaļējā borta; straujā gaitā braucot, mašīna atsitās dziļā grambā. Es uzlidoju gaisā, tomēr laimīgā kārtā nokritu atpakaļ mašīnā, bet stipri sadauzīju astes

^ *

kaulu un ielauzu divas ribas. Līdz šim brīdim tiku domā­jis, ka lauzta riba ir tīrais nieks. Taču tagad biju spiests savus uzskatus grozīt. Lauztas ribas bija ārkārtīgi sā­pīga būšana. Pirmkārt, sadauzītā mugura neļāva lāgā ap­sēsties, otrkārt, ribas neganti sāpēja, tiklīdz pieliecos vai arī tikai dziļāk ievilku elpu. Sādā stāvoklī ikdienas darbs man sagādāja lielas mokas, jo, tīrot krātiņus, tāpat nesot ūdens spaiņus un darot visu pārējo, bieži iznāk pieliekties. Nebiju paņēmis līdzi nekādas citas zāles kā vienīgi tab­letes pret galvas sāpēm, un šo sāpju remdēšanai tās nelī­dzēja nenieka. Cerēju, ka pēc pāris dienām kļūs vieglāk. Tas diemžēl nenotika, sāku justies vēl sliktāk un sapratu, ka nespēšu uz kuģa apkopt kolekciju un piedalīties no­slēguma filmēšanā. Mums bija vajadzīgs trešais cil­vēks.

Laimīgā kārtā zināju, ka Džekijai jāatgriežas no Ar­gentīnas uz Angliju apmēram tai pašā laikā, kad «Akra» pacels enkuru un sāks ceļu uz Rietumāfriku, lai uzņemtu mūs uz klāja. Nosūtīju telegrammu, kurā lūdzu Džekiju ierasties ar «Akru» pie manis, neminēdams, kādēļ tas jā­dara. Telegrammu, protams, nosūtīju Ketai uz zooloģisko dārzu, jo nebiju īsti drošs, kur patlaban atrodas Džekijas kuģis, un nevarēju telegrafēt tieši viņai. Drīz vien saņēmu atbildi, ka Džekijas kuģis piestāšot malā pavisam citā ostā un viņai būšot tikai četrdesmit astoņas stundas laika, lai sagatavotos braucienam ar «Akru». Vai jābrauc obligāti? Negribēju minēt aicinājuma īsto iemeslu, jo zināju, ka viņa uztrauksies, tādēļ nosūtīju jaunu telegrammu ar šādu tekstu: «Džekijas ierašanās nav obligāta. Es vien­kārši mīlu savu sievu.» Ar to sasniedzu vēlamo efektu — viņa steidzās uz «Akru» —, bet laikam arī izraisīju sa­šutumu telegrāfistos, caur kuru rokām gāja mans vēstī­jums. Sāda vaļsirdība telegrammās, šķiet, netiek akcep­tēta.

Beidzot pienāca diena, kad bija jāšķiras no zvēru rak­tuvēm un jāatgriežas Frītaunā. Dzīvnieku vākšanas eks­pedīcijā allaž ir grūti izlemt, vai labāk ceļot dienu vai nakti. Dienā braucot, dzīvniekiem ir ļoti karsti, un, pa ceļu grambām kratoties, tie nevar paēst. Ceļš gan tikpat dan- gains ir arī naktī, un dzīvnieki nedabū gulēt, tomēr vismaz necieš no karstuma. Nospriedu, ka jābrauc naktī. Lai aiz­vestu visus savāktos dzīvniekus, mums vajadzēja trīs kravas mašīnas un vēl mūsu lielo apvidus mašīnu. Visvairāk raizējos par mazuļiem, kam ceļojums uz Frītaunu būs ļoti grūts.

Gluži negaidot mūs izglāba Džo Sārps. Viņš piebrauca ar savu mazo apvidus mašīnu un tūdaļ piedāvājās aizvest uz Frītaunu mani kopā ar visiem mazajiem zvēriņiem, kā mēs tos dēvējām. Viņš teica, ka to varot paveikt pāris stundās, turpretī kravas mašīnām būšot jābrauc visu nakti. Ar mazo mašīnu varējām braukt dienā un vajadzības ga­dījumā apstāties, lai pabarotu mazuļus. Tātad rīta agrumā mēs ar Džo Sārpu un mašīnas aizmugurē novietotajiem mazuļiem izbraucām no zvēru raktuvēm. Norunājām, ka Garais Džons, BBC ļaudis un kravas mašīnas dosies ceļā tai pašā vakarā. Kad zvēru raktuves mums palika aiz mu­guras, es pēdējo reizi pametu pār plecu skatienu uz no­laidenajām kalnu nogāzēm un skaisto mežu. Nezinu, vai man vēl kādu citu reizi bijis tik gauži žēl šķirties no nometnes.

Džo brauca cik vien iespējams ātri, lai nenodarītu pāri mazajiem pasažieriem, un mēs sasniedzām Frītaunu re­kordlaikā. Dimantraktuvju sabiedrība atkal laipnā kārtā nodeva mūsu rīcībā lepno Holivudas dzīvokli, kurā uztu­rējāmies ekspedīcijas sākumā, turklāt bija izbrīvētas divas lielas garāžas nojumes dzīvniekiem. Uznesām un iekārto­jām mazuļus dzīvoklī, un es tūdaļ likos gulēt, jo gribēju būt kājās, kad atbrauks Garais Džons ar dzīvniekiem. Vi­ņiem vajadzēja būt klāt pulksten sešos no rīta, bet pienāca seši, un no karavānas ne vēsts. Ceturksni pēc sešiem sāku mazliet uztraukties, pusseptiņos jau biju pagalam sa­traukts … Vai kāda kravas mašīna būtu iebraukusi grāvī un visi mūsu dārgie dzīvnieki beigti? Vai viņus aizkavē­jusi kāda kļūme, piemēram, mašīnai pārsprāgusi riepa? Septiņos man mācās virsū izmisums, tomēr līdzēt nekā nespēju. Gaidpilni abi ar Džo raudzījāmies pa logu, tomēr no kravas mašīnām nebija ne miņas. Tikai ceturksni pēc septiņiem piebrauca pirmā putekļiem klātā kravas mašīna un piestāja pie mūsu mājas. No visiem pārējiem dzīvok­ļiem salasījās cilvēki, kas zināja, ka mums vedīs dzīv­niekus; viņi ziņkāri stāvēja uz balkoniem, gribēdami redzēt, ko tad īsti esam sagūstījuši. Kad mašīna pēc ma­šīnas tebrauca pagalmā un apstājās, skatītājiem acis brī­numos kļuva pavisam apaļas. Izcēlām no mašīnām krāti­ņus ar zvēriem, un es gaužām atvieglots redzēju, ka brau­cienā neviens nav cietis, vienīgi Gerda bija satraukusies

un nikna. Novietojām dzīv­niekus garāžā un naski ķērā­mies pie tīrīšanas un baroša­nas, jo man vajadzēja steig­ties uz ostu sagaidīt Džekiju, kas atbrauks ar «Akru».

Džo mani aizveda turp; man bija līdzi maza kartona kārbiņa, kurā uz vates pol- stējuma ērtā midziņā gulēja mazs meža vāverēns, kam tikko bija atvērušās actiņas

un ko mednieks man atnesa pēdējā mirklī. Sīs mazās vāve- rītes ir neizsakāmi burvīgi radījumi. Tām ir zaļganzeltains kažociņš ar baltu svītru katrā sānā, glītas, mazas austiņas un kupla aste — ar melnu apmali, bet vidū sarkana. Zi­nāju, ka Džekija dievina vāveres, un šī bija vienīgā dā­vana, ko varēju viņai pasniegt sagaidot. Ostā iznāca aiz­kavēšanās, jo nebiju padomājis, ka nepieciešama caur­laide, tomēr beidzot vārti atvērās, mūs ielaida un es ieraudzīju piestātnē visai uztrauktu Džekiju.

Kur tu tik ilgi kavējies? — mīļotā sieva mani maigi apsveica.

Mani nelaida iekšā sasodītajā ostā, — es atbildēju.

Viņa pienāca klāt, lai mani noskūpstītu, un es viņu

brīdināju:

Nespied mani pārāk cieši pie krūts, man lauzta riba.

Ko tu atkal esi izdarījis? — viņa kareivīgi nopra­sīja. — Pie ārsta biji? Krūtis tev apsaitētas?

Nav. Es pats tikko atbraucu. Rau… atnesu tev dāvanu.

Šādā veidā cerēju novērst viņas domas uz citu pusi. Viņa ļoti aizdomīgi saņēma kārbiņu.

Kas tur iekšā? — viņa jautāja, acis no manis ne­nolaizdama.

Dāvana, — es atteicu, — paver vaļā …

Viņa atvēra kārbiņu un jau nākamajā mirklī pilnīgi aizmirsa manu lauzto ribu un visu citu, nespēdama atraut skatienu no sīkā vāverēna, kas gulēja viņas plaukstā.

Nāc nu, — es aicināju, — brauksim uz mājām.

Tas tak ir bezgala burvīgs! Kur tu viņu dabūji?

Piecas minūtes pirms mūsu aizbraukšanas. Nopirku to tādēļ, ka man likās — tev tas sagādās prieku.

Dievīga vāverīte, — viņa sacīja. — Vai esi to pa­barojis?

Pabaroju, pabaroju, — es atteicu, — viss izdarīts. Autiņus varēsi vāverēnam apmainīt, kad būsim savā dzī­vokli. Bet nu gan pasteigsimies, nejēdzigi daudz darba.

Ejam, — viņa sacīja.

O, gandrīz aizmirsu, — es atjēdzos. — Iepazīs­ties — šis ir Džo Sārps. Mans draugs.

Hallo, Džo! — Džekija sacīja.

Sveika! — atsaucās Džo.

Pēc šīs paraugapsveicināšanās laulātiem draugiem, kas četrus mēnešus bijuši šķirti, devāmies uz mašīnu un brau­cām uz savu mitekli.

Tur nonākusi, Džekija tūliņ nolika vāverīti guļamistabā un jautāja:

Kur telefona abonentu grāmata?

Kam tev vajadzīga abonentu grāmata? — es ne­izpratnē jautāju.

Piezvanīšu kādam dakterim par tavu ribu.

Liecies mierā! Viņš man nekā nevarēs līdzēt.

Varēs gan, — viņa atteica, — tev jāaiziet pie ārsta. Es neķeršos ne pie viena darba, pirms nebūsi to izdarījis.

Labi, labi, — es negribīgi piekritu. — Uzkāpšu vienu stāvu augstāk. Tur dzīvo puisis, vārdā Jans. Viņš droši vien zina, kur atrast ārstu.

Aizgāju pie Jana, uzzināju no viņa kāda ārsta vārdu un adresi un atgriezos dzīvokli. Džekija jau pēc pāris mi­nūtēm sazvanīja dakteri un paskaidroja situāciju. Ārsts laipni piedāvājās atnākt pie mums. Viņš ilgi skatījās uz lielo punu manas muguras lejgalā un sacīja, ka es droši vien esot satriecis astes kaulu druskās; pēc tam viņš sāka spaidīt manas ribas tā, ka es sāpēs palēcos divpadsmit pēdu gaisā.

Skaidrs, — viņš sacīja, — jums lauztas divas ribas.

Tad ārsts man nosaitēja krūtis tik cieši, ka es tikko

spēju ievilkt elpu.

Jūs nedrīkstat locīties, nedrīkstat neko smagu nest vai strādāt, — viņš piekodināja, — vismaz pagaidām ne. Kamēr nokļūsiet Anglijā, ribas būs saaugušas. Iedošu jums tabletes sāpju remdēšanai.

Tablešu iedarbība es tiešam saku justies labak, bet ciešs is apsaitejums Sjerraleones karstuma nebija izturams, un galu galā man neatlika nekas cits kā to noraisīt.

Redzu, ka no tevis nekāda labuma uz kuģa ne­būs, — Džekija sacīja, — jo tu nedrīkstēsi ne pieliekties, ne ko smagāku pacelt. Ja jūs ar Džonu būsiet aizņemti filmēšanā, tad visu kolekciju apkopt praktiski vajadzēs man vienai pašai.

Kaut kā jau iztiksim.

Man gan tā neliekas, — Džekija atteica. — Kā būtu, ja mēs ataicinātu šurp Annu?

Anna, kā jau esmu minējis, ir mana sekretāre un tikko bija kopā ar Džekiju atgriezusies no Argentīnas.

Vai ceri, ka viņai izdosies laikā nokjūt šurp? — es jautāju. — «Akra» ļoti drīz būs atkal klāt.

Ja mēs šodien nosūtītu telegrammu, viņa vēl pa­gūtu atlidot, — sacīja Džekija.

Telegrammu nosūtījām un gandrīz tūliņ saņēmām at­bildi, ka Anna dabūjusi vietu lidmašīnā. Pēc pāris die­nām ieradās Anna, izdarīga, enerģiska blondīne, un bija sajūsmināta par mūsu kolekciju. Viņa ļoti mīl dzīvniekus, tādēļ krātiņu tīrīšanu un dzīvnieku barošanu ceļojuma laikā nepavisam neuzskatīja par apgrūtinājumu. Izstāstīju viņai visu par kolobusiem.

Posts ir tas, ka viņi jālutina, — es paskaidroju, — un, godīgi sakot, uz kuģa nevienam nebūs laika to darīt. Nezinu arī, kā viņi reaģēs uz neierasto barību. Tādēļ gri­bētu nodot visu grupu tavā pārziņā. Tu vari nedarīt itin nekā cita, tikai piespied sasodītos radījumus ēst, lai varam viņus dzīvus aizvest lidz mājām.

Centīšos, — viņa sacīja, — bet no dzirdētā saprotu, ka viegli nebūs.

Nē, viegli tiešām nebūs, — es piekritu, — vismaz man tā šķiet, ja vien viņiem neuznāk pēkšņa kāre uz kā­postiem vai kaut ko tamlīdzīgu. Lai nu kā — dzīvosim, redzēsim.

Drīz pēc Annas atbraukšanas saņēmām vēl vienu pa­pildinājumu savai kolekcijai, burvīgāko no visiem mūsu dzīvniekiem. Kādu vakaru sēdējām, iedzerdami pa glāzītei pirms pusdienām, kad pēkšņi iezvanījās telefons, un Dže­kija pacēla klausuli.

Ambrozs, — viņa pavērsās pret mani, — viņš saka, ka varot tev dot cūku.

Ambrozs bija Sjerraleones karaspēka majors Ambrozs Dženders, ar kuru tiku iepazinies, pirmoreiz uzturoties Frītaunā. Mani ar viņu iepazīstināja galvenokārt tādēļ, ka viņš uzstājās Sjerraleones bērnu raidījumos kā «krust­tēvs Ambrozs», allaž parādīdams bērniem kādu dzīvnieku un par to pastāstīdams. Paņēmu klausuli.

Hallo, Ambroz!

A, Džerijs! — viņš atsaucās zemā, labskanīgā balsī. — Esmu tev sadabūjis cūciņu. Ļoti jauku cūculēnu. Sau­cam viņu par Puķīti.

Kādas sugas?

Skaidri nemāku pateikt, bet man liekas, ka jūs tās dēvējat par pušķausu cūkām.

Žēlīgā debess! Brīnišķīgi!

Sī mežacūku suga man ir vismīļākā. Pieaugušiem dzīvniekiem ir koši rudi sari, gara aste un gari, balti pušķi pie ausīm.

Vai vari atbraukt tai pakaļ? — Ambrozs jautāja.

Protams. Kur tu atrodies?

Tūliņ iešu uz studiju, man tur pārraide. Vai negribi noskatīties pārraidi un pie reizes paņemt cūculēnu?

Norunāts. Par ko tu šovakar stāstīsi pārraidē?

Vēlreiz parādīšu policijas suņus. Iepriekšējai pār­raidei bija tik lieli panākumi, ka mēs slīkstam vēstulēs, kurās lūdz to atkārtot.

Pagājušajā reizē Ambrozs aptina roku ar drānas ga­balu un pastiepa, lai suns varētu uzbrukt; suns to arī darīja, turklāt tik aizrautīgi, ka stingri iekampa Ambrozam rokā.

Labi. Kad lai ierodamies studijā?

Apmēram pēc pusstundas, — Ambrozs sacīja.

Skaidrs. Būsim.

Atri paēdām pusdienas un braucām uz studiju. Tā bija neliela, bet labi iekārtota. Visdīvainākais tomēr bija tas, ka platās durvis pārraižu laikā netika slēgtas ciet un zālē stāvēja rindā salikti krēsli, tā ka ikviens, kurš tajā brīdī gāja garām un gribēja redzēt, kas notiek televīzijas studijā, varēja ieiet zālē, apsēsties un noskatīties pro­grammas tapšanu. Kriss par šādu nevīžību satraucās līdz sirds dziļumiem.

Pie mums BBC nekas tamlīdzīgs nav iespējams.

Seit nav BBC, bet Sjerraleones televīzija, — at­teica Ambrozs.

Viņš bija vidēja auguma, ļoti glīts, ar milzīgām, spo­žām acīm, kurās pastāvīgi dzirkstīja jautrība. Droši vien atceroties Sendherstas karaskolā pavadītos gadus, viņš bija uzaudzējis varenas, melnas ūsas ar saskrullētiem galiem.

Tūliņ man sāksies pārraide, — viņš sacīja. — Vai varēsi pagaidīt, kamēr tā beigsies, tad atdošu tev cūciņu?

Protams, — es teicu, — man pat ļoti gribas noska­tīties tavu pārraidi ar policijas suņiem.

Pēdējā laikā Frītaunā bija notikušas vairākas aplaupī­šanas, tāpēc policija bija iegādājusies trīs dresētus suņus noziedznieku iebiedēšanai. Suņi patiesi spēja iedvest bai­les. Visi trīs kopā ar pavadoņiem stāvēja studijā; suņi spuldžu sakarsētajā gaisā smagi elsa. Ambrozs nostājās kameras priekšā.

Labvakar, bērni, — viņš sāka pārraidi. — Atnācis atkal jūsu krusttēvs Ambrozs. Tā kā esam saņēmuši ļoti daudz vēstuļu, kurās lūgts vēlreiz parādīt policijas suņus, tad esam tos šovakar atveduši šurp. Vispirms parādīsim, cik tie paklausīgi. Savam pavadonim tie seko itin visur.»

Pavadoņi svinīgi nogāja gar kamerām, suņi viņiem cieši blakus. Apgājuši līkumu, visi atkal apgriezās un no­stājās ierindā.

Bet tagad, — Ambrozs turpināja, — dresētāji liks suņiem apsēsties un palikt vietā, bet paši aizies studijas otrā malā, un jūs redzēsiet, kā suņi klausīs viņu pavēlēm.

Dresētāji deva suņiem komandu sēdēt, un tie, mēles izkāruši, nosēdās rindā.

Nu, vai redzat? — Ambrozs, pār visu seju smaidī­dams, jautāja. — So suni sauc par Pīteru, viņam ir pieci gadi, otrs, Tomass, ir četrus gadus vecs …

Sajā mirklī trešais suns, kuram šī padarīšana laikam bija pagalam apnikusi, piecēlās un aizgāja uz studijas viņu galu, kur gaisma nežilbināja acis.

— Bet tas tur, — Ambrozs nesamulsis turpināja, no­rādīdams ar roku virzienā, kur bija nozudis suns, — ir Džozefīne un vispār ir kuce.

Man diemžēl jāatzīstas, ka mēs visi aizbāzām muti ar kabatas lakatiņiem, lai televīzijas skatītāji nedzirdētu mūsu smieklus.

Parādījis vēl dažus suņu darba paņēmienus, Ambrozs atvadījās no skatītājiem un nosvīdis, bet smaidīdams pie­nāca pie mums.

Tā, — viņš sacīja, — nu varu atdot tev Puķīti.

Aizgājis uz studijas kaktu, viņš atgriezās ar nelielu

kastīti. Biju domājis ieraudzīt prāvu krātiņu. Viņš pacēla kastītes vaku, un no tās izrausās burvīgākais sivēntiņš, kadu es jel kad esmu redzējis. Tas bija tumšā šokolādes krāsā, ar koši dzeltenām gareniskām svītrām, tā ka sivēn­tiņš man mazliet atgādināja ērmotu, lielu, pūkainu lap­seni. Tam bija jauks, strups šņukurs, spožas, dzīvīgas ačeles, garas, noļukušas ausis un gara aste. Sajūsmā spiegdama un urkšķēdama, Puķīte iztrausās no kastes un tūliņ sāka apošņāt mūsu kājas un pārbaudit, vai tuvumā nav kas ēdams. Mēs iemīlējāmies viņā no pirmā acu uz­metiena un līksmodami nesām viņu uz mājām. Nākamajā dienā aizgāju pie tuvākā galdnieka un pasūtīju ērtu krā­tiņu.

Tuvojās aizbraukšanas diena, un es sāku bažīties, kur ņemt transportu dzīvnieku aizvešanai no mūsu mītnes uz ostu. Apvaicājos pilsētā, taču izrādījās, ka noīrēt kravas mašīnu ir ļoti grūti. Kādu vakaru pie mums iegriezās Ambrozs, un es ieminējos, vai viņš nezina firmu, kas būtu ar mieru izīrēt kravas mašīnas īsam maršrutam.

Kam tev vajadzīgas kravas mašīnas? — viņš inte­resējās.

Mums kaut kā jādabū dzīvnieki līdz ostai. Uz rokām neaiznesīsim.

Bet tavā rīcībā tak ir armija, mīļais draugs, — Ambrozs sacīja.

Kā to lai saprot — armija?

Nu, parastā armija, protams. Es došu trīs mašīnas, ar ko aizvest tavus zvērus.

Nē, Ambroz, tas nav iespējams! — es pretojos. — Tu taču nevari nodarbināt armijas mašīnas zvēru pār­vadāšanai uz ostu vai no ostas.

Kādēļ gan ne? — viņš brīnījās. — Majors esmu es. Armiju komandēju es. Cikos mašīnām jābūt šeit?

Tu patiesi domā, ka tā varētu? Man negribētos, lai tev iznāktu darīšanas ar karatiesu vai kaut kas tamlī­dzīgs.

Neraizējies, Džerij, neraizējies, — viņš sacīja. — Es visu nokārtošu. Tikai pasaki, kad tev mašīnas vajadzīgas, un tās būs klāt.

Norunājām laiku, un noteiktajā dienā armijas kravas mašīnas piestāja pie mūsu bloka, šoferi izkāpa no kabīnēm,

nostājās ierindā un stalti salutēja. Skats bija iespai­dīgs. Iekrāvām krātiņus un uzmanīgi aizvizinājām dzīv­niekus uz ostu. Tur celtnis lielos tīklos krātiņus pārcēla uz kuģa tilpnēm, bet es izrīkoju, kur katrs krātiņš no­liekams. Ne tikai matroži, bet arī kapteiņa vecākais pa­līgs nāca mums talkā, tomēr operācija ilga veselu stundu, saule nežēlīgi svilināja — par patīkamu šo darbu pie labā­kās gribas nevarēja nosaukt. Tā kā es nedrīkstēju cilāt krātiņus, jutos visai bezpalīdzīgs. Taču beidzot visi dzīv­nieki bija labi iekārtoti un mēs uzkāpām uz klāja iedzert atvadām alus kausu, kamēr kuģis lēnām slīdēja ārā no ostas. Frītauna pamazām pārvērtās par mirguļojošu mā­konīti tālumā, kuģa skaļrunī skanēja «Valdi, Britānija!», un skaņas aizviļņoja pār eļļaino ūdeni.

Pirmais darbs mums ar Garo Džonu bija nokāpt lejā un iepazīties ar saimniecības pārzini. Ja vedat dzīvniekus, tad saimniecības pārzinis ir gandrīz vai svarīgākā per­sona uz kuģa, jo viņš vārīs cietās olas un sagatavos rīsus, viņš pārzina saldētavu, kur glabājas jūsu dārgie krā- . jumi. Es mazliet bažījos, jo nezināju, vai manis pasūtītie produkti Anglijā saņemti un atvesti. Par laimi, viss bija pie vietas: burkānu saišķi, kastes ar brīnišķīgiem kāpos­tiem, āboliem un bumbieriem, ar kuriem cerējām iekārdināt kolobusus. Pateicu saimniecības pārzinim, cik apmēram man katru dienu vajadzēs produktu, tomēr piebildu, ka jūras gaiss parasti pastiprina dzīvnieku ēstgribu un devas ceļojuma laikā nāksies palielināt. Viņš bija ļoti izpalīdzīgs un apgalvoja, ka ar prieku darīšot mūsu labā visu iespē­jamo.

Filmēšana aizņēma daudz laika, jo kinoļaudis nebija braukuši ar mums kopā turp, tādēļ tagad vajadzēja uz­ņemt kadrus, kas attēloja, it kā mēs ar Garo Džonu nu tikai ceļotu uz Frītaunu, kā arī visas epizodes, kas saistī­jās ar atgriešanos mājup. Pēc tam filmā uzņēma dzīvnieku kārtējo aprūpi. Mēs ar Garo Džonu darījām, cik spējām, bet, tā kā mūs turpat vai visu laiku nodarbināja filmēšanā, tad viss īstais darba smagums gūlās uz Džekijas un An: nas pleciem. Sakarā ar lauztajām ribām mans darbības loks bija visai ierobežots. Varēju, piemēram, pabarot leo­pardus, kas tiesāja nost vistas un trušus tādā rijībā, ka ne aprakstīt — to vajag redzēt pašam savām acīm. Va­rēju arī, kājās stāvēdams, smalcināt barību pārējiem dzīv­niekiem un pilnībā uzņēmos rūpes par Puķīti.

Tā nebija barošana, bet gan īstas laušanās sacīkstes. Trauku ar ēdienu nolikt viņai krātiņā nebija iespējams, jo viņa to tūliņ apgāza un tik briesmīgi piejauca krātiņu, ka tas vairs nebija iztīrāms. Tādēļ divreiz dienā izlaidām viņu ārā paēst. Viņas barības trauks bija liela, lēzena cepešpanna, kurā sakrāvām veselu kaudzi sulīgu augļu un dārzeņu, ko pēc tam pārlējām ar pienu; tiklīdz trauku nolika zemē pie Puķītes krātiņa, viņa sāka pilnā rīklē kviekt un dauzīt strupo šņukuru pret durvīm. Operācijas šī daļa prasīja visvairāk izmaņas. Vajadzēja atvērt durvis un, ja iespējams, notvert sivēnu, lai tas nepagūtu pilnā sparā mesties virsū bļodai, pareizi neaprēķinot attālumu un trauku apgāžot, kā tas bieži vien notika. Tātad, tikko atvēru durvis, sagrābu Puķīti aiz vienas garās auss un turēju no visa spēka, jo pa durvīm viņa izsprāga kā lode. Pēc tam uzmanīgi aizvirzīju viņu līdz bļodai, kurā viņa tūdaļ iekāpa ar abām īsajām priekškājām, nostājās, tās plati iepletusi, iegrūda šņukuru ēdienā, apmierināti ruk­šķēja un šad tad spalgi iekviecās.

Pat tad, kad bija izsūkta pēdējā piena lāsīte un uzla­sīts pēdējais barības krislītis, Puķīte vēl arvien nebija pār­liecināta, ka nekas ēdams vairs nav palicis, un, ja vien viņu neaizkavēja, metās lēkšot gar visiem pārējiem krā­tiņiem, Parasti viņa uzņēma kursu uz to pusi, kur atra­dās pērtiķu krātiņi, bet vienu dienu brāzās taisni pie leo­pardiem, un es tikko paguvu viņu laikā satvert. Sprauga, pa kuru tīrīja krātiņu, bija pietiekami plata, lai leopards varētu pa to izbāzt ķepu, un ar to pašu mūsu Puķītei būtu pienācis gals. Bet viņa nepavisam nenobijās, kad leopardi rēca un ieķērās ar nagiem režģos, cenšoties viņu satvert. Viņa spalgi un nikni iekviecās, klakstināja ilknīšus un man rokās kārpījās kā negudra, lai mestos cīņā ar leo­pardiem. Tie bija reizes divdesmit lielāki par sivēnu, un tomēr tas bezbailīgi gribēja stāties tiem pretī.

Anna, paklausot manam lūgumam, pilnīgi nodevās ko- lobusiem. Un, kā jau paredzēju, darba viņai augu dienu bija pilnas rokas. Nepietika ar to, ka pērtiķus vajadzēja pieradināt pie pilnīgi jauna veida barības, bija viņiem jāie­māca arī jaunas ēšanas iemaņas. Kolobusiem nav īkšķu. Savvaļā viņi pārvietojas tik ātri un tik akrobātiskā veik­lībā lēkā pa zariem, ka īkšķis viņus vienīgi traucētu, tādēļ tas sarucis par niecīgu stumbenīti. Līdz ar to kolobusiem grūti kaut ko satvert, jo tas jādara ar plaukstas sāniem,

kā mēs, piemēram, mēdzam saslaucīt drupačas no galda. Pusdienojot koka galotnē, jūs piekampjat pilnu muti, teik­sim, ar lapām un visam, kas nav derīgs, mierīgi ļaujat nokrist zemē no pusotra simta pēdu augstuma; pēc tam jūs pārvietojaties uz nākamo zaru. Bet krātiņā tas nav iespējams. Nometnē un Frītaunā barojām kolobusus ar lapām, un tas bija samērā vienkārši, jo sastūķējām lapotos zarus caur režģiem pie pašiem krātiņā griestiem, lapas nokarājās lejup, un pērtiķi varēja netraucēti tās plūkt un mest zemē visu, kas viņiem likās nebaudāms. Nekad viņi nelēca zemē, lai kaut ko uzlasītu no grīdas. Uz kuģa mums lapu nebija, un vienīgais tām cik necik līdzīgais pro­dukts šķita kāposti. Sevišķi tie pērtiķiem pie sirds negāja. Viņiem negaršoja arī nekas cits no tā, kas bija mūsu krā­jumos, piemēram, burkāni,.bumbieri, āboli un tā joprojām.

Izvērsās sīva cīņa starp Annas nelokāmo gribu uzturēt pērtiķus pie dzīvības un viņu nevēlēšanos pieņemt doto barību un ciešo apņemšanos izlaist garu mūsu acu priekšā. Stundām Anna tupēja pie krātiņiem, pacietīgi cenzdamās iemācīt pērtiķiem satvert barību un kaut vai tikai to no­mēģināt, lai justu, kā īsti tāds ēdamais garšo, jo kolobusi pat nepielika piedāvāto pie mutes, tikai apostīja un meta zemē. Mūsu lielākais eksemplārs bija gadus trīspadsmit vai četrpadsmit vecs tēviņš, kuru iesaucām par īgņu, jo viņš nevienu neieredzēja. Visvairāk viņš nīda Annu. Visu brauciena laiku starp īgņu un Annu norisa spīva cīņa — tai vajadzēja izšķirt, kuram spēcīgāks raksturs. Ja barības šķīvi vienkārši iebīdīja viņa krātiņā, viņš šķīvi vispirms apgāza un tad, lai vēl skaidrāk parādītu savu riebumu pret tādu cienastu un pret Annu, sāka šļūkāt uz dibena pa zāģskaidām šurp un turp tik ilgi, kamēr sašķīdušie augļi ar skaidām sajuka riebīgā putrā.

Annai vajadzēja izdomāt kaut ko citu. īgņa viņu nīda tik neganti, ka reizēm bezmaz likās — vienīgi naids viņu uztur pie dzīvības; bet Anna pacietīgi tupēja pie pērtiķa krātiņa un turēja kaut ko ēdamu plaukstā. Tā kā īgņa varēja izbāzt roku pa režģu starpu, tad viņš parasti metās mežonīgā lēciena pret režģiem, atsizdamies tajos ar galvu, un nikni izgrūda ārā roku, cenzdamies sagrābt Annas pirkstus, pievilkt sev tuvāk un no sirds viņai iekost. Reizē ar to pa gaisu aizlidotu arī piedāvātais kumoss. Kādu dienu Anna pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem pārmaiņai nolēma īgņām piedāvāt gabalu kokosrieksta. Viņai likās,

ka baltais kokosrieksta gabals būs plaukstā labāk sare­dzams, jo visu pārējo viņš jau bija noniecinājis.

Varbūt tā bija tikai sagadīšanās, ka, cenšoties sagrābt Annas pirkstus, īgņa saķēra kokosrieksta gabalu un, ievil­cis roku atpakaj krātiņā, apostīja trofeju, pirms nometa to zemē. Bezgalīgā pacietībā Anna atkārtoja mēģinājumu, lidz īgņa sāka apgurt. Annu ieraudzījis, viņš gan vēl sita galvu pret režģiem, bet, rokas vietā allaž saķerdams kokosriekstu, sāka to ostīt un beidzot gabaliņu nokoda. Drīz pēc tam viņš ņēma kokosriekstu daudz mierīgāk, un mēs skaidri redzējām, ka izdevies atrast kaut ko tādu, kas viņam patiesi garšo. Pamazām gan īgņa, gan pārējie kolobusi iemācījās ēst no zemē nolikta trauka un sāka iebaudīt ar katru dienu drusku vairāk barības. Mēs uzel­pojām. Lai arī viņi ēda ļoti maz, tomēr vairs neatteicās no vīnogām, burkāniem un ābolu kumosiņiem, bet gal­venais — dzēra pienu, kuram pievienojām vitamīnus. Sa­pratām, ka ar tādu barības daudzumu vismaz izdosies viņus noturēt pie dzīvības. Bet pūliņi bija neaprakstāmi un Annas pacietība bezgalīga. Par laimi, laiks turējās labs; ja būtu uznākusi vētra, kolobusi būtu sasirguši ar jūras slimību. Līdz ar to būtu lūzis pēdējais salmiņš un mēs būtu viņus zaudējuši.

Pa ceļam piestājām Laspalmasā. Mēs devāmies tieši uz tirgu. Tur sapirkām visu iespējamo, ko varējām dabūt un ar ko cerējām iekārdināt kolobusus, lai gan atnesām daudz ko tādu, ko pērtiķi savā mūžā nebija redzējuši, piemēram, spinātus, zemenes un ķiršus, piedevām dažda­žādus citus zaļumus un augļus. Triumfā stiepām visu uz kuģi un cēlām priekšā saviem kolobusiem nogaršošanai. Būtu lieki piebilst, ka viņi sarauca degunu par mūsu dār­gajiem ķiršiem un zemenēm, taču mazliet vēlāk sāka ēst arī tos. Spinātus viņi nogaršoja gan, bet pa prātam tie viņiem nebija. Visā pirkumā tomēr atradās kaut kas vēr­tīgs — pupām lidzīgi dārzeņi, kurus Anna pēdējā brīdī bija tirgū ieraudzījusi un mazliet nopirkusi, tāpat vien, izmēģināšanai. Ja mēs būtu paredzējuši, kas notiks, būtu nopirkuši veselu maisu, jo kolobusi metās tiem virsū kā negudri un pieēdās līdz kaklam, aši notiesādami visu, cik bija.

Beidzot iebraucām Liverpūlē. Man par lielu prieku, diena bija karsta un saulaina, īsts bula laiks. Likās, ka visas grūtības pārvarētas, jo nu atlika vairs tikai aizvest

dzīvniekus no kuģa uz lidostu un ar lidmašīnu nogādāt Džersijā. Cerēju, ka vakarā visi būs iekārtoti un beidzot varēs justies labi, mūsu personāla mīļi aprūpēti un kopti. Kamēr kuģis lēnām slīdēja ostā, mēs strādājām sviedriem vaigā, sitot krātiņu režģiem priekšā maisa drānu un lētas segas. Es vienmēr ievēroju šo piesardzību — ne tik daudz dzīvnieku kā cilvēku dēļ, lai tie nebāztu pirkstus starp krātiņu režģiem, netiktu sakosti paši un piedevām nebie­dētu dzīvniekus. Bez tam dzīvnieki jūtas drošāk, ja atro­das tumsā, kamēr krātiņš tiek stumdīts un mētāts. Krā­tiņus atkal lielos tīklos pārcēla pār kuģa malu un nolika zemē ostā, kur kravas mašīnas jau bija piebraukušas, lai aizvestu mūs uz lidostu; tur jau gaidīja speciāli noīrēta lidmašīna. Kad visi krātiņi kārtīgi bija iecelti mašīnās, es atviegloti uzelpoju. Vēl tikai dažas stundas, un mēs būsim Džersijā, es nodomāju. Tad pie manis pienāca sīka auguma vīriņš un jautāja, vai es esot misters Darels. Priekā starodams, atbildēju, ka esmu gan.

Redziet, ser, — viņš sacīja, — runa ir par jūsu leopardiem.

Man sirds saskrēja papēžos.

. — Kas ar viņiem ir? — es vaicāju.

Redziet, ser, jums nav ievešanas atļaujas.

Ir gan, — es sacīju. — Mēs iesniedzām lūgumu ministrijai. Ministrija mums izdeva atļauju, jo leopardi šeit ir tikai tranzītā ceļā uz Džersiju, tādēļ tiem karantīna Anglijā nav nepieciešama.

Neesmu saņēmis nekādus dokumentus, kas to ap­liec 'iātu, ser, — viņš sacīja.

Paklausieties, jums tikai jāpiezvana uz mūsu zoo­loģisko dārzu . . .

Par to man nekas nav zināms, ser. Neesmu saņēmis nekādus dokumentus. Nedrīkstu ļaut leopardiem iebraukt.

Centos savaldīties. Man jau agrāk pietiekami bieži bija iznākušas darīšanas ar sīkmanīgu birokrātiju, tādēļ zi­nāju, ka visļaunākais ir apskaisties un sākt strīdu.

Tad ļaujiet jel man piezvanīt uz zooloģisko dārzu, — es teicu.

Lūdzu, ser. Tikai bīstos, ka jums pašam būs par tālsarunu jāmaksā.

To es labprāt darīšu, — zobus sakodis, noņurdēju.

Iegājām mazā, tumšā kantorītī, un es pieteicu sarunu

ar Ketu.

Sasodīts, kur palikusi atļauja leopardu ievešanai? Keta apgalvoja, ka tikko to saņēmusi. Drošības labad viņa piezvanījusi uz ministriju, kaut gan bijusi pārliecināta, ka noraksts aizsūtīts uz Liverpūli. Nē, ministrijā viņai laipni atbildējuši, uz Liverpūli nekas neesot sūtīts, jo atļauju vienmēr sūtot tikai tiem cilvēkiem, kas pieņem leopardus vai attiecīgi citus dzīvniekus.

Es ievaidējos.

Labi, — noteicu, — zvanīšu uz ministriju, Ket.

Viņa nosauca vajadzīgo nodaļu un telefona numuru,

un es piezvanīju. Ministrijas ļaudis pieklājīgi atvainojās, ka viņi no savas puses rīkojušies saskaņā ar noteiku­miem, nosūtot atļauju pēc pareizas adreses, tas ir, uz turieni, kur leopardus turēs.

Vai jūs nebūtu tik laipni un visu to nepaskaidrotu šim džentlmenim? — es jautāju. — Viņš man neļauj transportēt leopardus uz Džersiju, jo sakās neesam saņē­mis attiecīgo atļauju . . . Vai jūs nevarētu viņam pateikt, ka atļauja ir izdota?

Pasniedzu klausuli sīkajam vīrelim. Viņš kaut ko pur­pināja un murdēja, pretojās kā mācēdams, taču pēdīgi ministrijas ierēdnim izdevās viņu pārliecināt, ka atļauja leopardu ievešanai tiešām ir izdota. īgnu seju viņš nolika klausuli. Viņam bija pienācis brīdis parādīt savu varu, bet es šo prieku sabojāju.

Vai nu es. varu iet? — apvaicājos.

Varat, — viņš nīgri noteica.

Braucām uz lidostu. Taču bijām zaudējuši vismaz stundu, vajadzēja zvanīt un lūgt, lai lidmašīna pagaida. Beidzot krātiņus iekrāva Hdmašīnā, iekāpām arī mēs un piesprādzējām drošības jostas. Lidmašīna sadrebēja, mo­tori ierēcās, riteņi sāka griezties. Un tad piepeši apstājās. Mašīna atgriezās izejas stāvoklī, vēlreiz sadrebēja, vēlreiz sāka ripot, bet tad apstājās pavisam. Ar ļoti vainīgu sejas izteiksmi pie manis pienāca pilots.

Bīstos, ka mašīnā kaut kas bojāts, ser, — viņš sa­cīja, — nevaru pacelties.

Cik ilgā laikā to var izlabot? — es jautāju.

Bīstos, ka nevarēšu pateikt, ser.

Labi, — es sacīju, — bet vai dzīvnieki varēs re­monta laikā palikt mašīnā?

Var palikt, ser, bet varam arī viņus izcelt un no­vietot angārā, ja jums tā šķiet labāk.

Man tiešām tā šķiet labāk, — es sacīju, — jo daļu no viņiem jāpabaro.

Ta nu dzīvniekus atkal vāca laukā no lidmašīnas un novietoja tukšā angārā. Pagāja vairākas stundas. Mēs dzīvniekus pabarojām un padzirdījām ar pienu. Beidzot pie manis pienāca kāds aviosabiedrības darbinieks un sa­cīja, ka viņi vēl joprojām meklējot vainu un nekavējoties man paziņošot, tiklīdz lidmašīna varēs pacelties. Piezva­nīju Ketai uz zooloģisko dārzu un pastāstīju, kas noticis. Pienāca lenča laiks, pienāca pēcpusdiena — pulksten divi, trīs, četri. Piecos man paziņoja, ka lidmašīna vēlreiz pār­baudīta un, kaut gan viņi cerējuši, ka kļūme novērsta, mo­tors joprojām neklausot.

Tas nekam neder, — es sacīju, — jādabū cita lid­mašīna.

Atļaujiet vēlreiz pamēģināt, ser, — viņi lūdzās.

Labi, — es sacīju, — bet man gan negribētos sēsties lidmašīnā, kas var izjukt. Nemīlu lidot pat labās lidma­šīnās, kur nu vēl tādā, uz kuru nevar paļauties.

Bija jau pavēls vakars, kad viņi atgriezās un pavēs­tīja, ka beidzot esot kļūmi izlabojuši. Manas ribas ne­ganti sāpēja, pats biju kļuvis nervozs, pirmkārt, jau tādēļ, ka man nepatīk lidot, otrkārt, baidījos, ka dzīvnieki var saaukstēties, jo vakars metās arvien dzestrāks.

Nē! — es pēkšņā apņēmībā iesaucos. — Lai mani pakar, ja uzticēšu savus dzīvniekus, pats sevi un savu sievu sagrabējušai lidmašīnai. Bīstos, ka jums tomēr va­jadzēs sagādāt man citu.

Kā vēlaties, ser, — ar skaidri jaušamu vilšanos balsī atteica pilots.

Aizgāju pie lidostas vadības, izprasīju atļauju paturēt dzīvniekus angārā un lūdzu sagādāt citu lidmašīnu, kas, izrādījās, nemaz nebija tik viegli izdarāms. Beidzot tomēr mašīnu sadabūja. Nākamajā rītā steigšus devāmies uz lidostu, cerot, ka vēsā nakts nav nodarījusi dzīvniekiem nekā ļauna. Likās, nekādas vainas nebija. Mūs iesēdināja citā lidmašīnā, un tā patiesi pacēlās.

Kad atradāmies gaisā, es noslaucīju sasvīdušās plauk­stas, atlaidos sēdeklī, aizkūpināju cigareti un aizvēru acis. Nu gandrīz viss pārciests, es nodomāju, atliek vairs tikai laimīgi nosēsties Džersijā. Lidmašīna rēkdama traucās uz priekšu, un beidzot pie apvāršņa iznira mūsu sala kā mazs, melns punktiņš. Lēnām laidāmies arvien zemāk un nevainojami nosēdāmies. Kad pieripojām pie lidostas ēkas, ieraudzīju tur rindā sastājušās mašīnas ar celtņiem, gatavas izcelt kolekciju, un — ja acis mani nevīla — gandrīz visu zooloģiskā dārza personālu.

Kamēr izkrāva krātiņus, fotoreportieri spidināja zib­spuldzes, uzņemot leopardus, šimpanzes un citus zvērus, kurus celtņi pārvietoja konteineros, lai nogādātu uz zoo­loģisko dārzu. Pēc stundas bijām mājās, dzīvnieki tika izcelti no mašīnām un visi, kas nebija pakļauti karantīnai, pārvietoti īstajos krātiņos. Izjutu neizsakāmu atvieglo­jumu. Mēs patiesi bijām pārveduši kolobusus sveikus un veselus. Tagad varēsim tiem veltīt nepieciešamo uzmanību. Tagad mums līdztekus parastajai ēdienkartei būs iespē­jams sagādāt lielā daudzumā zaļas lapas, ar ko viņus ba­rot, — ozolu, gobu, liepu un citu koku lapas, un biju pārliecināts, ka viņiem tās garšos un viņi jutīsies labi. Vismaz cerēju, ka tā būs.

stārķi! stārķi…

Godājamais mister Darel!

Mums tik ļoti patika Jūsu programma «Noķeriet man kolobusu», ka vēlamies Jūs par to apsveikt un novēlēt Jums vislabāko nākotnē. Jūs man ļoti atgādināt kādu cilvēku, ar kuru pirms gadiem divpadsmit draudzējos Ņujorkā. Vai Jūsu istais vārds nav Džons Mičels? Gaužām gribētos zināt…

Protams, ikreiz, atgriežoties no īsāka vai garāka ceļo­juma, jākonstatē, ka mājās sakrājies neiedomājami daudz darba, kas gaidīt gaida darītāju. Kaut arī biju informēts par dzīvi zooloģiskajā dārzā manas prombūtnes laikā, tomēr darīšanu bija bez jēgas daudz. Vispirms vajadzēja noskaidrot, ko paveikušas komitejas; uz rakstāmgalda slē­jās vēstuļu kalns turpat vai pēdas augstumā, tās visas gaidīja atbildi. Iepriecināts konstatēju, ka dārzam klājies labi. Tresta biedru skaits bija strauji pieaudzis — mums bija ap divtūkstoš biedru visās pasaules malās, un šie ienākumi kopā ar ieņēmumiem ^rr pārdotajām ieejas biļetēm mums deva iespēju īstenot vairākus sen iecerētus plānus.

Man par lielu atvieglojumu, visi Sjerraleonē savāktie dzīvnieki labi iejutās. Leopardi saskaņā ar noteikumiem pusgadu pavadīja zooloģiskā dārza karantīnā, viņus vak­cinēja pret kaķveidīgo dzīvnieku enterītu, ko viņi, jāat­zīstas, mums ļoti ņēma ļaunā. Kolobusi, dzīvodami plašos krātiņos, kur varēja pēc sirds patikas gan izlēkāties, gaņ izšūpoties, tagad ar teicamu apetīti tiesāja nost daudz ko tādu, kam uz kuģa pat virsū neskatījās. Izmēģinājām tos barot pat ar bambusu un aslapaino palmu zariņiem. Tavu laimi — kā vieni, tā otri viņiem varen garšoja, tātad mums būs zaļbarība, ko viņiem pasniegt arī ziemā. Sadalījām kolobusus divās grupās. īgņu ar trim vecākajām mātītēm ievietojām vienā krātiņā, bet jauno tēviņu un abas jaunās pērtiķienes — visus apmēram viena vecuma — otrā. Do­mājām, ka būs labāk viņus šādā veidā nošķirt, jo īgņa pēc dabas bija nikns un, kopā dzīvojot, varēja kautiņā nogalināt jauno tēviņu. Tā kā īgņa jau nāca krietni gados, nezinājām, cik ilgi viņš vēl dzīvos, tādēļ nedrīkstējām pieļaut, ka viņš ievainotu vai nogalinātu vienīgo jauno tēviņu.

Pirmās dienas pēc atgriešanās man pagāja, rūpējoties, lai visi dzīvnieki tiktu labi novietoti, un apskatot visu, kas paveikts krātiņu uzlabošanai, bet tad sēdos pie rak­stāmgalda un netiku vairs no tā nost — vajadzēja atbildēt uz vēstulēm un piedalīties komiteju sēdēs. Protams, tieši vienas šādas sēdes laikā mūsu cienījamā šimpanze Sīna nolēma laist pasaulē pēcnācēju. Sīna bija tik ilgi bijusi grūsna, ka paguvu viņas stāvokli aizmirst. Šimpanzēm grūsnības laiks ir tikpat ilgs kā sievietēm, un deviņi mē­neši ir garš laika sprīdis, gaidot priecīgo notikumu. Grūs­nības agrīnajā periodā Sīna ļoti cieta no šķidruma aiztures organismā — rokas, kājas un seja viņai uzblīda un droši vien stipri sāpēja. Apvaicājos mūsu ārstam — ko daru vienmēr līdztekus veterinārārsta konsultācijai, kad cilvēk­veidīgajiem pērtiķiem uzkrīt kād i neizprotama liksta —, un viņš man paskaidroja, ka šāda parādība esot visai bieži novērojama arī sievietēm, kas gaida bērnu; iebarojām Sīnai ārsta ieteiktās tabletes, un stāvoklis jūtami uzla­bojās. Nevēlamā parādība pamazām izzuda. Nekas neno­rādīja uz priecīgā notikuma tuvošanos, vienīgi šķidrumu Sīna uzņēma daudz vairāk — parasto divu pintu vietā veselas četrpadsmit dienā. Patlaban pilnā sparā ritēja administrācijas komitejas sēde, kurā apspriedām, kādi jauni krātiņi būvējami, kādi dzīvnieki jāiegādājas un citus svarīgus jautājumus, kad pēkšņi kabineta durvis sprāgtin atsprāga un pa tām iedrāzās Džekija.

— Nāc ātri! — viņa man uzsauca, iztrūcinot cienīja­mos sēdes dalībniekus. — Sīna tūliņ plīsīs.

To pateikusi, viņa aizskrēja zīdītāju mītnes virzienā. Es pielēcu kājās, izšķaidīdams papīrus uz visām pusēm, un metos viņai pakaļ. Lieki piebilst, ka šāda uzvešanās pilnīgi apstulboja manu nabaga komiteju, kas nezināja, ka zvērudārza žargonā «plīst» nozīmē «dzemdēt», un, tā kā vēl nekad nebiju redzējis piedzimstam šimpanzes mazuli, neparko negribēju šādu iespēju palaist garām. Aizlēkšojis pāri pagalmam, iebrāžos zīdītāju mītnē un aizelsies nobremzēju pie Sīnas krātiņa. Viņa sēdēja uz lāviņas, uzgriezusi mums muguru, un dzinās; varēja jau saredzēt mazuļa pakausīti. Tad viņa pēkšņi piecēlās un sāka salmos čubināt migu, brīžiem vieglā dzīšanās lēkmē darbu pārtraukdama, taču acīmredzot sevišķi nemocījās. Mazuļa pakausīša virsma, ko redzējām, bija izmērā ap­tuveni pielīdzināma zoss olas virsmai. Šad tad Sīna pie­liecās un ar pirkstiem aptaustīja mazuļa galviņu, tomēr joprojām neizrādīdama, ka ciestu sāpes. Pusstundu bez pārliecīgas centības kārtojusi migu, pārtraucot darbu un pastaigājoties pa platformu, kad uznāca dzīšanās, viņa pēkšņi apsēdās ar seju pret mums, atbalstījās uz kreisās rokas un izstiepa kājas. Šķiet, dzemdību sāpes kļuva skaudrākas un dzīšanās spēcīgāka, bet tad — negaidot un aši — viņa pašāva roku aiz muguras un jau pēc mirkļa parāva mazuli uz priekšu un saņēma to abās plaukstās. Viss norisa tik strauji, ka nebūtu bijis iespējams to nofo­tografēt. Mazulis gulēja Sīnas plaukstās ar sāniski noslī- gušu galviņu. Visvairāk mani interesēja Sīnas sejas iz­teiksme — viņa, šķiet, neticēja pati savām acīm. Jādomā, viņa bija gaidījusi izskrienam neparasti lielu ekskrementu kunkuli, bet nu turēja kopā saliktajās plaukstās sīksīciņu savu atspulgu.

Sai mirklī mazulis iespiedzās tik skaļi un spalgi, ka mēs viegli būtu varējuši to noturēt par Sīnas spiedzienu, ja vien nebūtu tik koncentrēti abus vērojuši. Uz brēcienu Sīna reaģēja zibenīgi. Apsegusi mazuli ar abām plauk­stām, viņa to cieši piespieda pie krūtīm. No dzemdību mirk|a līdz šim žestam nebija pagājis vairāk par četrām piecām sekundēm. Minūtes divas vai tris viņa turēja ma­zulīti cieši piespiestu pie krūtīm, tad pamazām tvēriens atslāba un Sīna sāka mazo aplūkot vērīgāk. Pirmais darbs bija aplaizīt un apsūkāt jaunpiedzimušā galviņu; brīžam tā pilnīgi pazuda mātei mutē; zinādams, cik Sīnai lieli un asi zobi, es baidījos, ka, pārāk spēcīgi sūkājot bērna mīk­sto galviņu, viņa var tam iekost un mazulis būs pagalam. Taču laikam pieskārieni bija ļoti maigi, jo mazulītis pat nesarāvis. Pēc tam viņa sāka laizīt sīkās rociņas un kā­jiņas, apsūkājot katru pirkstu atsevišķi un rūpīgi izlaizot plaukstiņas. To izdarījusi, viņa paņēma bērnu rokās kā šūpulī un izlaizīja tam acis, ik pa brītiņam pierimdama un pa urskulī savilktām lūpām skaļi izgrūzdama elpu līdzīgi atraugai. Nemāku teikt, vai viņa mazliet uzspļāva tīrāmajai vietai, lai tā būtu miklāka, vai arī šādā veidā izpaudās mātes maigums. Nabas saite bija gara un ap­mēra m collu diametra, bet placenta apmēram divpadsmit collu gara un astoņas collas plata.

Šķiet, tikai pēc tam, kad mazulis bija apkopts, Sīna pamanīja nabas saiti un placentu, kas viņu acīmredzot uztrauca un mulsināja. Turēdama mazuli kreisajā rokā, viņa sāka staigāt šurp un turp pa lāviņu, saņēmusi labajā rokā nabas saiti, kurai galā šūpojās placenta. Brīdi pa brīdim viņa nolika placentu salmos, rūpīgi to piesedza un apsēdās, laikam cerēdama, ka šādā veidā tikusi no apni­cīgā piedēkļa vaļā. Taču pēc pāris minūtēm viņa konsta­tēja, ka nabas saite joprojām saista mazuli pie placentas, un sāka visu no gala. Nākamajā pusstundā viņa reizes sešas septiņas raka placentu salmos. Vienreiz viņa pie­gāja lāviņai pie pašas malas un, mums par neizsakāmām šausmām, sāka šūpot placentu kā vēzekli. Ja viņa tagad ļautu tai nokrist un nabas saite pārtrūktu, mazulis no­asiņotu. Pa to laiku mums bija piebiedrojušies komitejas locekļi un arī mūsu dakteris, kas bija atnācis apraudzīt kādu saslimušu dārza darbinieku. Visi, elpu aizturējuši, noraudzījāmies dīvainajā izrādē. Bet, kad Sīna sāka vēzēt placentu pār lāviņas malu, dakteris šausmās novērsās.

— To nu es nevaru noskatīties, — viņš teica. — Bai­dos pat iedomāties, kas būs, ja viņa placentu nometīs zemē.

Bet Sīna, par laimi, turēja placentas svaru rokā, tā ka mazulim nekas ļauns nenotika. Pēc brīža viņa nokāpa no lāviņas un novilka zemē ari mazliet salmu, acīmredzot domādama, ka tā varēs atbrīvoties gan no saites, gan no placentas, taču tūliņ atkal uzrāpās atpakaļ.

Pēc stundas Sīna šķita samierinājusies ar abiem pie­dēkļiem; laikam viņai likās, ka tā ir nepatīkama, bet ne­pieciešama piedeva pie bērna, un viņa sāka aplūkot pla­centu vērīgāk, pabakstīdama to ar pirkstiem un pirkstus pēc tam aplaizīdama. Vēl pusstundu vēlāk viņa to paņēma un sāka ēst, taču visai negribīgi — it kā uzskatīdama šo iespēju par vienīgo, kā tikt no tās vaļā. Viņa noēda ap­mēram pusi. Mazuli viņa turēja augstu pie krūtīm, tomēr nepūlēdamas to pielikt pie pupa. Tas mani visai uztrauca, jo daudzreiz pēc pirmajām dzemdībām mazulis nomirst badā, ja māte to instinktīvi nepieliek pie krūts vai tur pārāk zemu, lai mazais pats varētu sameklēt barības avotu. Taču Sīna savējo turēja pareizā augstumā, un ma­zulis, gar mātes augumu taustīdamies, drīz vien atrada viņas krūtis. Redzējām, ka viņš zīž gan labo, gan kreiso krūti. Brītiņu pazīdis, mazulis, mums par pārsteigumu, negaidot izgrūda šimpanžu apsveicināšanās saucienu «eh, eh, eh, eh», un Sīna dzīvi atbildēja sveicienam, piespiežot maziņo ciešāk pie krūtīm, vērīgi ielūkojoties tam sejiņā un ik pa. brīdim nolaizīdama tam acis. Tad, nolikusies uz labajiem sāniem, bērnu pie krūtīm piespiedusi, viņa aizmiga, un mēs atviegloti nopūtāmies, saprazdami, ka pagaidām viss noris labi.

Nākamajā dienā nabas saite bija apžuvuši, placenta tāpat, bet Sīna vairs negrasījās to apēst. Trešajā dienā nabas saite, pavisam sakaltusi, atlūza, par ko Sīna šķita gaužām priecīga. Mēs visi bijām apmierināti ar mazuļa attīstību; tas ēda labi, un piena Sīnai bija daudz. Velti būtu piebilst, ka zīdītājdzīvnieku mītnes personāls vai plīsa aiz lepnuma, jo, galu galā, šimpanzes piedzimšana nebrīvē nav notikums, kas atgadās ik dienu. Pat visvecā­kajos zvērudārzos, piemēram, Antverpenē, kur tas pastāv jau simt gadu, nav bijis iespējams panākt šimpanžu vai­rošanos nebrrvē, tātad mēs lepojāmies gluži pamatoti.

Mazulis attīstījās apbrīnojami labi, un Sīna bija laba māte. Drīz vien mazais sāka rāpot pa krātiņa grīdu un reizēm pat ķērās režģos, lai raustos pa tiem augšā, bet, tikko tas kaut drusciņ iepīkstējās, Sīna tūdaļ steidzās turp un piespieda bērnu pie krūtīm. Mafits, kā mēs mazuli no­saucām, apmēram četru mēnešu vecumā sāka interesēties

par augļiem. Sākumā viņš tos neēda, tikai valstīja pa muti, bet tad sāka ēst un zīst pienu no pudelītes. Tai pašā laikā mēs arī pirmoreiz ievērojām, ka viņš rotaļājas ar salmiem. Izrāpojis visus krātiņa kaktus, viņš vāca kopā salmus un krāva vienā kaudzē. Tā nebija migas taisīšana, bet īsta rotaļāšanās. Taču pāris nedēļu vēlāk redzējām, kā viņš ik vakaru uz lāviņas sarauš salmus vienuviet un sapoš sev mazu midzinu līdzās mātei.

Diemžēl mūsu prieki par Mafita labo attīstību nebija ilgi. Kādu dienu, mazuli pavērojis, konstatēju, ka man nepatīk viņa kustības. Rokas un kājas viņam nebija tik vingras, kā šajā vecumā vajadzētu būt. Kad viņš uzrāpās pie režģiem un sāka vienu no tiem žīšļāt, redzēju, ka arī smaganas pabālas. Ieminējos par to Džeremijam, un viņš, Džekija un praktiski viss personāls tūliņ steidzās pētīt Mafitu. Viņi piekrita manam konstatējumam par bālajām smaganām, bet nebija ar mani vienisprātis par kustībām. Taču es paliku pie sava, ka Mafits kustas daudz neveiklāk nekā citi šimpanžu mazuļi viņa vecumā. Izteicu savas bažas Tomijam Bēgam, kad viņš ieradās pie mums kārtējā

vizītē, un mēs norunājām, ka jāpalielina Mafitam vitamīna B12 deva. Cerējām tādā veidā padarīt viņu mundrāku.

Turpmākajās nedēļās arvien skaidrāk atklājās, ka ar Mafitu nepavisam nav labi un mums viņš nopietni jāārstē. Bet tad viņu vajadzēja nošķirt no Sīnas. Ar anestēzijas pistoli iemidzinājām Sīnu un, kamēr viņa bija bez at- maņas, iegājām krātiņā un paņēmām mazuli. Lai gan da­rījām to iespējami mierīgi un maigi, mazais ārkārtīgi uz­traucās. Viņš gan bija itin labi ar mums apradis, tomēr parasti mēs atradāmies otrpus režģiem; tagad, kad pēkšņi atrāvām viņu no mātes, viņš sabruka. Sejiņa un mēle pērtiķēnam kļuva zila, elpa aizrāvās un tad pārtrūka pa­visam. Izmēģinājām visus mākslīgās elpināšanas paņē­mienus, injicējām uzmundrinošas zāles. Uz brīdi likās, ka kļuvis labāk, sākām atkal mākslīgo elpināšanu, un Mafits tiešām sāka elpot. Taču pēc minūtēm desmit sirds stāja pukstēt un elpa pārtrūka. Izmēģinājām visu iespējamo, bet pērtiķītis neatdzīvojās.

Lieki būtu atgādināt, cik nobēdājušies visi bijām, tomēr aizsūtījām Mafita līķīti sekcijai, cerēdami, ka varbūt uz­zināsim nāves cēloni un šīs zināšanas mums noderēs turpmāk, ja Sīnai vēl kādreiz piedzims mazulis. Sekcijas rezultāti bija ļoti interesanti, jo parādīja, ka dzīvnieks var būt nopietni slims, kaut arī ārēji kaite ilgu laiku vis­pār nav pamanāma. Sakarā ar audu bojājumiem elkonī Mafita kreisās rokas augšdelms bija kropls, kauls rahī- tisks. Kreisā sāna apakšējās ribas bija deformētas. Pati sirds anatomiski vesela, bet tās tuvumā liels sastrutojums, kas arī uzskatāms par nāves īsto cēloni. Sekcijas slēdziens mūs nedaudz nomierināja, jo beidzās ar vārdiem: «Dzīv­niekam ir smagas traumas, un jāšaubās, vai, sākot ārstē­šanu pat agrīnākajā dzīvības stadijā, būtu bijis iespējams viņu saglabāt.» No tā secinājām, ka, pirmkārt, Sīnai ba­rībā trūcis kaļķa un, otrkārt, ka neesam vainojami Mafita nāvē, jo sirds tikpat nebūtu izturējusi un viņš agrāk vai vēlāk būtu aizgājis bojā arī tad, ja mēs nebūtu viņu atšķī­ruši no mātes. Jāteic gan, nekāds lielais mierinājums tas nebija.

Taču Sīna drīz vien atkal kļuva grūsna. Šoreiz viņai naktī piedzima dūšīgs, veselīgs sieviešu kārtas mazulis, kas grāmatas rakstīšanas laikā jau ir divus gadus vecs, nošķirts no mātes un aug griezdamies. Aleksai neparādās neviens no tiem simptomiem, kādus vērojām Mafitam.

Protams, otrās grūsnības pēdējā periodā mēs Sīnu baro­jām ar tādu aprēķinu, lai viņai pienā netrūktu kalcija, un, manuprāt, par Aleksas lielisko veselību varam pateikties papildu vitamīnu devām, ko saņēma viņas māte. Tā mēs no Mafita nāves vismaz kaut ko derīgu iemācījāmies.

Nedaudz vēlāk piedzīvojām otru priecīgu notikumu. Manā kabinetā satraukts ieskrēja Džeremijs — deguns sarkans, gaišie, garie mati izspūruši.

— Kolobusi! — viņš sauca. — Kolobusiem mazulis!

Tā nu bija gluži neticama vēsts. Ir vēl viens vienīgs zooloģiskais dārzs, kam pieder šās sugas kolobusi, un, cik mums zināms, kolobusiem vēl nekad nebrīvē nav dzi­muši pēcnācēji. Mēs uzskatījām par triumfu jau to vien, ka mums izdevies tos uzturēt dzīvus un veselus; ja nu vēl palaimētos izaudzēt šo mazuli, uzvaras prieks būtu divtik liels. Aizskrējām pie krātiņa paskatīties. Visas trīs pērtiķienes tā sacentās ap mazuli — kas, kā jau visi jaunpiedzimuši kolobusu pērtiķīši, bija pilnīgi balts —, ka mēs nesapratām, kura ir īstā māte. Lāgā nepārzinājām ari kolobusu parašas savvaļā. Ļoti iespējams, ka viņu ciltī, līdzīgi kā paviāniem, mazuli auklē visas mātītes pēc kārtas. Bet, kad redzējām, kā šīs jaunpiedzimušo rautin rauj cita citai ārā no rokām, sapratām, ka jānoskaidro māte, kamēr mazulis vēl nav pavisam nomocīts.

Mums izdevās ieiet krātiņā un paņemt pērtiķīti; ātri viņu nosvērām un noteicām dzimumu. Kamēr rīkojāmies, noskaidrojās arī, kura ir māte. Vismazākā pērtiķiene pie­steidzās pie režģa un visiem spēkiem centās dabūt atpakaļ savu atvasi.

Ieslēdzām abas pārējās pērtiķienes guļamtelpā un at­devām mazuli mātei; paturējām viņus pāris dienu atse­višķi, līdz redzējām, ka mazais labi zīž un viņu var uzticēt kūmu gādībai. Kad ielaidām pārējos pērtiķus pie mātes un mazuļa, iznāca nelielas domstarpības, jo abas bezbērnu mātītes centās iegūt mazulīti sev, bet, kad tas neizdevās, apsēdās nomaļus, tomēr nenolaižot acis viena no otras. Dažas stundas vēlāk redzējām mazo gan vienai, gan otrai pērtiķienei rokās, bet, tiklīdz tas iespiedzās, māte steidzās turp un ar varu atņēma auklēm bērnu.

īgņa, kas stipri atgādināja valdonīgu Viktorijas laika ģimenes tēvu, ļoti maz interesējās par savu atvasi, pastā- vigi grūda to nost no sevis un lāgiem pat nelaida māti ar mazuli gu]amtelpā. Visbiežāk viņš jaunpiedzimušo pil­nīgi ignorēja un sēdēja parastajā pozā ar raksturīgo augstprātīgo, tālē vērsto skatienu, it kā viņš būtu visas tuvumā pārredzamās pasaules kungs un valdnieks. Ma­zais pērtiķītis auga dūšīgi un grasījās izvērsties par skaistu mātīti. Devām tam Annas vārdu, jo, vienīgi patei­coties Annai Pitersai, mums izdevās kolobusus dzīvus atvest līdz Džersijai. Vēlāk kolobusu piedzimšana vairs nebija sevišķs notikums, mūsu grupā tagad ir veseli div­padsmit eksemplāri. Kā jau minēju, mūsu zooloģiskais dārzs ir vienīgais pasaulē, kur kolobusiem izaudzēti ma­zuļi, un uzskatu to par vienu no mūsu lielākajiem sasnie­gumiem.

Lai neatrautos no vispārējās rosības, grūsna kļuva arī mūsu orangutanu pērtiķiene Bali. Mums tas likās ļoti nozīmīgi un satraucoši. Ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt oran­gutānus nebrīvē, jo speciālisti domā, ka sakarā ar nežē­līgo izkaušanu orangutani tuvākajos desmit divdesmit ga­dos savvaļā būs pilnīgi iznīdēti. Bali ir ļoti maigas dabas dzīvnieks ar izcili mierīgu raksturu; tas stipri atviegloja mūsu uzdevumu, jo varējām droši iet viņas krātiņā un regulāri viņu izmeklēt. Viņa kļuva arvien kuplāka, un mums šķita, ka īstenībā mazulim jau vajadzētu būt pie­dzimušam. Sākām mazliet raizēties. Kā jau minēju, mums, tāpat kā vairumam kontinenta zooloģisko dārzu, ir cil­vēku ārsts, kas kopā ar veterinārārstu uzrauga primātus, jo tie daudzējādā ziņā tik stipri līdzinās cilvēkiem, ka ve­terinārārstam bieži vien pietrūkst padoma, lai noteiktu pa­reizu diagnozi. Vienu dienu, kad es ar Džeremiju pašreiz pārrunāju Bali grūsnības problēmu, kaut kādā pavisam citā vajadzībā uz zooloģisko dārzu atnāca mūsu dakteris. Sākām spriest par Bali gaidāmo mazuli, un es ieminējos, vai tikai viss nav tīrās iedomas vien.

Ja es varētu pielikt stetoskopu viņai pie vēdera, — sacīja Maiks, — varbūt izdotos saklausīt mazuļa sirds­pukstus. Vai viņa ir miermīlīga?

Protams, — atteica Džeremijs, — pilnīgi uzticama.

Nu, pamēģināsim, — piedāvājās Maiks.

Visi kopā devāmies uz zīdītājdzīvnieku mītni; Džere­mijs iegāja krātiņā un Maiks viņam līdzi. Notupies sal­mos, viņš aplika stetoskopu ap kaklu un, visu laiku runā­dams ar Bali, lēni un piesardzīgi tuvojās viņai. Bali

zvilnēja salmos kā brūns, ar vilnu apaudzis Buda un iein­teresēta vēroja dakteri ar savām rāmajām mandeļveida acim. Beidzot Maiks bija pierāpies pērtiķienei pietiekami tuvu. Viņš iebāza stetoskopa galus ausīs un piespieda aparātu pie Bali milzīgā vēdera. Bali bija kā apburta. Jaukais, laipnais džentlmenis ar viņu tik mīlīgi sarunājās un piespieda viņai kaut ko pie vēdera, kurš džentlmenim acīmredzot šķita izpētes vērts; varbūt šis divās garajās caurulēs iestiprinātais priekšmets pat ir ēdams. Viņa viegli pastiepa roku un pieskārās stetoskopam, bet Dže­remijs pabīdīja viņas pirkstus nost. Apmēram minūti pa­klausījies, Maiks izvilka stetoskopa galus no ausīm.

Nu? — es nepacietīgi jautaju. — Vai kaut ko dzir­dēji?

Nemaku skaidri teikt, — atbildēja Maiks. — Dzir­dēju skaņas, kas varētu būt mazuļa sirdspuksti, bet viņa neguļ pareizā stāvoklī. Būtu labi, ja varētu viņu piecelt mazliet vairāk sēdus.

Džeremijs centās pierunāt Bali pacelties sēdus, bet viņai ne prātā nenāca to darīt. Viņai patika gulēt, kā bija nolikusies, un ļaut dīvainajam cilvēkam taustīt viņas vē­deru kaut vai no rīta līdz vakaram. Mums izdevās viņu pazvelt mazliet uz sāniem, un Maiks mēģināja vēlreiz pa­klausīties. Atkal viņš teicās dzirdējis vāru divkāršu skaņu, kas varēja nozīmēt embrija sirdspukstus, tomēr droši to apgalvot neņēmās. Vajadzēja vien visu atstāt likteņa ziņā. Maiks iznāca no krātiņa un notrausa salmus no sava ne­vainojamā uzvalka.

Nevaru nekā noteikta apgalvot, — viņš sacīja. — Manuprāt, viņa ir grūsna, bet tādā stāvoklī, kādā viņa pašreiz guļ, nespēju konstatēt nepārprotamus sirdspukstus. Bīstos, jums neatliks nekas cits kā pacietīgi gaidīt.

To mēs arī darījām. Bali kļuva ar katru dienu apa­ļāka, rāmāka un miegaināka. Tad Džeremijs kādu rītu, iegājis zīdītājdzīvnieku mītnē, ar dziļu nožēlu ieraudzīja, ka Bali gan piedzimis mazulis, bet tas ir nedzīvs. Viņš izvāca jaunpiedzimušo no krātiņa un sīki apskatīja. Acīm­redzot mūsu aprēķini par Bali grūsnības ilgumu bijuši aplami, jo mazulis, kaut arī pareizi attīstīts, nepārprotami bija piedzimis par agru. Tas savvaļas dzīvniekiem pirma­jās dzemdībās nav nekāds retums. Zināmā mērā mūs mie­rināja doma, ka Bali vēl ir par jaunu, lai būtu māte, un ka mazulis, ja vien būtu piedzimis dzīvs, būtu bijis vesels un labi attīstīts. Cerējām, ka nākamreiz veiksies labāk.

Man šķiet, Bali ļoti patika lielā uzmanība, ko viņai veltījām grūsnības laikā, jo drīz vien viņa atkal izrādīja grūsnības pazīmes. Sākām atkal viņu lutināt: atšķīrām no drauga, barojām ar visiem gardumiem, kādus vien spē­jām izdomāt, un laipnais cilvēks atkal apciemoja viņu krā­tiņā, izklausīja ar stetoskopu viņas vēderu no vienas vie­tas, taču nespēja nekā sadzirdēt. Turējām Bali atšķirtu no Oskara ilgi pāri laikam, kad vajadzētu piedzimt mazulim, ja tas vispār dzimtu. Nospriedām, ka viņai ir māņu grūs- nība, un mūsu domas, izrādījās, bija pareizas — tikko novietojām viņu atpakaļ pie Oskara, viņai vēders sa­plaka un piebriedušās krūtis saruka. Jutāmies ļoti aizvai­noti par to, ka Bali mūs piemuļķojusi, tomēr cerējām pie­dzīvot dienu, kad viņai piedzims pēcnācējs.

Atkal pienāca pavasaris, un atkal mums ar Sepu vairāk par visu prātā bija baltausaino fazānu pavairošana. Fa­zānu gailis vēJ joprojām stipri kliboja, un mums ne sapnī nerādījās, ka viņš būtu spējīgs izpildīt savu vīra pienā­kumu. Sākām apsvērt mākslīgās apsēklošanas iespējas. Sis paņēmiens ir ļoti labi izstrādāts mājputnu audzētavās, turpretī ar savvaļas putniem šajā virzienā nav darīts gan­drīz nekas, un, lai arī informējāmies pie labākajiem kon­tinenta un Anglijas speciālistiem, atbilde visur bija vie­nāda: tā kā mums piederot viens vienīgs fazānu pāris un šie putni esot tāds retums, būtu pārāk bīstami ar to riskēt. Lai atstājot putnus mierā, cerot, ka gailim kāja ar laiku kļūs spēcīgāka un mēs kādu dienu no vistiņas tomēr sa­gaidīsim dažas olas.

Ap šo laiku devos gadskārtējā atvaļinājumā uz Grie­ķiju. Protams, šādu aizbraukšanu īstenībā nevar nosaukt par atvaļinājumu, jo es šo laiku, kad esmu atšķirts no ik­dienas darba un mani ik mīļu brīdi netraucē telefons, cen­šos izmantot, lai uzrakstītu grāmatu. Izgozējušies Grie­ķijas saulē, izbaudījuši pavasara puķu un olīvju biržu skaistumu, nesteidzoties atgriezāmies mājup caur Fran­ciju, nododamies ēšanas priekiem kā gatavie rukši. Keta un Džeremijs vēstulēs informēja mani par visu, kas manā atbūtnē notiek zvērudārzā, un allaž zināja, kur vajadzī­bas gadījumā mani sasniegt pa telefonu, lai es nekavējo­ties varētu lidmašīnā steigties mājup. Par laimi, tas nebija nepieciešams. Džeremijam bija izdevies nodibināt kontaktu ar Smitsona institūtu Vašingtonā un iegūt vairākus da­žādu sugu tenrekus — ežiem līdzīgus kukaiņēdājus no Madagaskaras. Sie dzīvnieki bija apdraudēto sarakstā, tādēļ ļoti priecājāmies par iespēju tos pavairot savā zoo­loģiskajā dārzā. Kad bijām jau izbraukuši cauri vairāk nekā pusei Francijas, man ienāca prātā piezvanīt Ketai, apjautāties, kā klājas tenrekiem, un aptuveni pateikt, kad atgriezīsimies Džersijā. Sēdējām abi ar Džekiju pie pus­

dienām, maziem malciņiem baudījām burvīgu baltvīnu, un es patlaban grasījos izraudzīties austeres vai glieme­žus, kad viesmīlis paziņoja, ka varam runāt ar Džer- siju.

Es iešu parunāt, — Džekija sacīja, pieceldamās un atstādama mani tīksmināmies ar ēdienu karti. Kad viņa starojošu seju atgriezās, es uzreiz sapratu, ka noticis kas neparasts.

Kādus jaunumus dzirdēji? — es jautāju.

Minēdams neuzminēsi!

Šauj tik vaļā, neliec man mocīties ar minēšanu. Saki drīzāk!

Baltausainie fazāni pacentušies, — viņa pavēstīja. — Un no deviņpadsmit izdētām olām Sepam izdevies iz­perināt četrpadsmit cālēnus.

Grūti vārdos izteikt to, ko pārdzīvoju šajā brīdī. Pir­majā mirklī neparko nespēju tam noticēt; pēc tam man pār visu augumu pārskrēja tirpas: ja mums izdevies izpe­rināt četrpadsmit baltausainos fazānēnus, tas nozīmē, ka mums, izņemot Ķīnu, būs lielākā audzētava pasaulē. Un, ja šie putni savvaļā patiesi lemti iznīcībai, tad mums būs iespēja tos stabili pavairot nebrīvē, tā vismaz paglābjot tos kā sugu no pilnīgas iznīcības. Beidzot trests sāk kal­pot mērķim, kura dēļ cīnījos par tā nodibināšanu. Mēs iebaudījām karaliskas pusdienas un lielajam notikumam par godu izdzērām krietni daudz vīna, un visu nākamo dienu, braucot pa skaisto Franciju, es domās atkārtoju

tikai, vienu: «Mums ir četrpadsmit! Četrpadsmit! .. . Kopā ar abiem pieaugušajiem sešpadsmit. .. Un ja nu vēl pa­laimējas nākamgad . .. Žēlīgā debess! Mēs taču varēsim tos sadalīt pa visas pasaules zooloģiskajiem dārziem, lai šis retums nebūtu koncentrēts vienā vietā vien. Ceru, ka visi cālēni tak nebūs viena dzimuma . .. Vajadzēs viņiem izbūvēt īpašus aviārijus. Katrā ziņā vajadzēs…»

Sādu laimīgu domu spārnoti, sasniedzām piekrasti un devāmies uz Džersiju. Tiklīdz nokļuvu mājās, ataicināju Sepu.

Ko es dzirdu? — saņēmu viņu. — Tu esot aizlaidis postā visus baltausainos fazānus?

Kā tad, — viņš atteica, — visu perējumu. Žēl, bet tā nu ir. Līdzēt tur vairs nekā nevar.

Labi, labi, āmurgalva, — es sacīju, — ved mani drīzāk turp, lai varam viņus apskatīt.

Viņš aizveda mani uz īpaši ierīkoto aploku, kur fazānu māte klukstēdama ņēmās ap nedēju vecu cālēnu pulciņu. Mazie fazāniņi bija spēcīgi, veselīgi putnēni, un, tā kā Seps bija darījis, ko spēj, lai zeme aplokā būtu absolūti tīra, varējām cerēt, ka laimēsies izauklēt visu perējumu. Aizvedu Sepu atpakaļ uz mājām, ļāvu uzsprāgt gaisā šampanieša pudeles korķim, un mēs abi svinīgi saskandi­nājām uz baltausaino fazānu veselību. Sis mums bija liels uzvaras brīdis pēc visām neveiksmēm un sirdsēstiem, ko bijām izcietuši kopš putnu iegādāšanās dienas.

popokatepetla atrakšana

Izcilu burvību ainavai piešķir majestātiskas kalnu grēdas. Piedevām vēl jāmin siltais klimats un še­jienes flora un fauna.

Ceļvedis pa Meksiku

Kādu dienu, kad biju izlasījis visas vēstules un šķir­stīju periodiskos izdevumus, kuru uz mana rakstāmgalda nekad netrūkst, manu uzmanību žurnālā «Animals» pie­saistīja mistera Normena Pelema Raita raksts. Tajā bija stāstīts par īpatnēju mazu trusīti, ko dēvē par vulkāntrusi jeb teporingo. Zināju, ka tāds eksistē, bet pirms raksta izlasīšanas man nebija ne jausmas, ka šiem dzīvniekiem draud iznīcība. Teporingo izplatības robežas ir ļoti šauras: tie sastopami vienīgi uz dažiem vulkāniem, kas apjož Me- hiko. Gaļas no šāda sīka dzīvnieciņa ir gaužām maz, bet, kaut arī trušus stingri aizsargā likums, apkārtējie med­nieki tos izmanto, lai vingrinātos šaušanā un apmācītu suņus dzīšanā. Misters Pelems Raits raksta nobeigumā lūdza zooloģiskos dārzus vai parkus ņemt trušus savā paspārnē un ieaudzēt tos nebrīvē, lai saglabātu kā sugu, ja savvaļā tie pilnīgi iznīktu.

Tas man šķita mūsu trestam īsti piemērots uzdevums. Ar šādu mazu dzīvnieciņu galā tiksim, un, lai arī zināju, ka zaķu jeb trušu dzimtas dzīvnieki ļoti slikti iejūtas ne­brīvē, biju pārliecināts, ka ar pacietību un gādību mēs tos pieradinātu. Nolicis žurnālu, sāku apsvērt visas ar šo jau­tājumu saistītās problēmas. Izšķirstīju rokasgrāmatas un konstatēju, ka pirmām kārtām jādomā par barošanas jau­tājumu, gluži tāpat kā mums bija ar kolobusiem, jo vul- 'kāntrusis dzīvo ļoti lielā augstumā un uzturas priežu silos garajā zakatonzālē. Dzīvnieks pārtiek gandrīz tikai no šās zāles, un nebija zināms, kā tas reaģētu uz citu barību. Ot­rais bija augstuma jautājums. Tas varēja izvērsties par ļoti nopietnu problēmu, jo mums vajadzētu trušus lidma­šīnā pārvest no Meksikas uz Džersiju, citiem vārdiem sakot, no turpat desmittūkstoš pēdu augstuma virs jūras līmeņa uz apvidu, kas ir gandrīz vienā līmenī ar jūru. Un tomēr es ticēju, ka tas viss kaut kā būs atrisi­nāms.

Labu laiku lauzīju galvu par pārvaramajām grūtībām, turklāt bija jādomā vēl par daudz ko citu. Nevarēju vien­kārši ne no šā, ne no tā sēsties kuģī un braukt uz Meksiku. Kamēr es gudroju, saņēmu vēstuli no mistera Pelema Raita. Tā bija interesanta sagadīšanās, jo grasījos pats viņam rakstīt par to, kas mums abiem nodarbināja prātu, proti, par vulkāntrušiem. Viņš savā vēstulē teicās dzirdē­jis par mūsu trestu un tā darbu un uzdrošinoties domāt, ka vulkāntrusis varētu mūs interesēt. Viņš piesolīja mums visu iespējamo palīdzību un atbalstu, ja mēs gribētu dažus trušus iegūt. Mani šāds piedāvājums pilnīgi apmierināja. Turklāt mēs ar Džekiju vienmēr bijām ilgojušies pēc iegansta, kas mums ļautu aizbraukt uz Meksiku, un šis gadījums pavēra brīnišķīgu iespēju.

Izvest likuma stingri aizsargātu dzīvnieku no viņa dzimtenes pat atzītai zinātniskai organizācijai nepavisam nav tik viegli, kā varētu iedomāties, tādēļ gan misteram Pelemam Raitam, gan man iznāca garu garā sarakstīšanās ar Meksikas valdību, līdz beidzot saņēmu atļauju vulkān- trušu ķeršanai. Pašķirstījis grāmatas, atradu, ka Mek­sikā ir vēl trīs sugas, kam draud pilnīga iznīcība savvaļā un kas arī atrodas stingrā likuma aizsardzībā. Tie visi bija putni. Pirmais — kvezals, skaists zeltainzaļš putns ar sarkanu krūti un garām, mirdzošām astes spalvām; ot­rais — cekulainā kokuvista, putns apmēram tītara lielumā, ar smailu ragu pierē, tādu kā degunradzim; trešais — resnknābja papagailis — koši zaļš putns ar sarkanu spalvu masku un atsevišķām sarkanām spalvām spārnos un sānos. Meksikas varas iestādes man atļāva gūstīt vul- kāntrušus un resnknābja papagaiļus, bet nedeva atļauju cekulaino kokuvistu un kvezalu ķeršanai, jo tie esot kļu­vuši par pārlieku retumu. Bez tam valdībai esot pašai savi nodomi par šo putnu apdzīvoto vietu kontroli, ko sāk­šot drīzumā īstenot. Saņemt divas no četrām iespējamām atļaujām bija vairāk, nekā cerēju sasniegt, un es biju par šādu rezultātu gluži sajūsmināts.

Sākām plānot ekspedīciju. Tika konstruēti un pagata­voti saliekamie būri, iepirkta un iesaiņota pārtika, saga­tavotas ligzdas putniem; taču pats svarīgākais bija atrast kuģi, kas piestātu ostā vistuvāk Mehiko, proti, Verakrusā, jo zināju, ka man vajadzēs braukt uz galvaspilsētu, lai pateiktos valdības iestādēm par atļaujām. Pamazām visu paveicām, bet tas nozīmēja vairākus mēnešus sūra darba ar lielu zvanīšanu pa telefonu un daudzu vēstuļu rakstī­šanu. Beidzot tikām līdz kuģim un sākām braucienu uz Meksiku.

Ekspedīcija sastāvēja no manis, Džekijas, Šepa (tā kā cerējām savākt arī putnus, viņš man likās no personāla vispiemērotākais, turklāt cenšos katrā ekspedīcijā ņemt līdzi kādu citu), manas sekretāres Dorīnas (Anna Pītersa bija aizgājusi strādāt citur) un mūsu ģimenes senā drauga Pegijas Kerdas, kas ilgi nostrādājusi BBC un pašreiz nebija nekur saistījusies. Lūdzu viņu piedalīties ekspedī­cijā, pieņemot, ka viņa ierakstīs skaņu lentē interesantu papildinājumu fotoattēliem, kurus cerējām uzņemt vulkān- trušu gūstīšanas laikā. Dorīnu ņēmām līdzi tādēļ, ka viņa lieliski vada mašīnu un šī māka mums droši vien lieti noderēs tajos Meksikas apvidos, ko bijām iecerējuši ap­meklēt, bez tam biju apņēmies pa ceļam rakstīt jaunu grāmatu.

Pēc četrām nedēļām tvaikonis «Remshied» pietauvojās Verakrusā, es izgāju uz klāja un ziņkāri vēros uz pilsētu. Aina bija dzīva, līksma, silta, gaisā virmoja patīkams aromāts, un man Meksika uzreiz ļoti iepatikās. Taču par to, cik bieži pirmais iespaids viļ, es pārliecinājos, tiklīdz iegājām muitā. Muitas ierēdņi visā pasaulē ir ļoti pedan­tiski ļaudis, taču divtik no viņiem dabū ciest dzīvnieku kolekcionārs, jo viņi neparko negrib saprast, kādēļ jāved līdzi tik daudz dīvainu priekšmetu, sākot ar gaļasmašīnām un beidzot ar injekcijas šļircēm, un nav pārliecināmi, ka jūsu vienīgais mērķis, iebraucot attiecīgajā valstī, ir dzīv­nieku vākšana. Pēc viņu domām, jūs esat viltīgi nomas- kējies ceļojošs tirgonis. Kad mūsu mantu kalns bija sa­krauts muitā uz sola, iznāca savas divdesmit piecas pēdas gara grēda, un jebkuram muitas ierēdnim tas būtu šķitis aizdomīgi.

Jutos gaužām pārsteigts, ieraudzījis, ka muitnieks ir sieviete, turklāt ļoti glīta. Viņa izskatījās kā palielināts Ērtas Kitas variants un tūliņ man iepatikās. Raugoties uz eleganto, zaļo formas tērpu un skaisto, brūnganbālo seju, man sirds kustin kusa un likās, ka ļoti viegli atra­dīsim kopīgu valodu. Taču atsilusī sirds man saskrēja pa­pēžos, kad redzēju, ar kādu drūmu skatienu viņa mēro mūsu bagāžas grēdu. Izrādījās, ka viņa nepavisam nav, kā biju cerējis, no tām jaukajām būtnēm, ko Dienvidame­rikā dēvē par «simpatica». Laimīgā kārtā mums par tulku bija Pegija, jo mana spāņu valoda ir pārāk trūcīga, lai es spētu ar Meksikas muitas ierēdni ielaisties diskusijās par to, kādēļ esmu kļuvis par dzīvnieku kolekcionētāju. Nesteidzīgi viņa sāka vērt vaļā mūsu koferus un iztaustīt saturu. Ja pārbaude turpināsies tādā tempā, es nodomāju, mums būs te jānodzīvo garas stundas… varbūt pat vai­rākas dienas. Reiz Argentīnā man konfiscēja visu eki­pējumu, un pagāja nedēļas, iekams es to atguvu un va­rēju ķerties pie darba. Tagad manī modās drausmas aizdomas, ka Meksikā tas viss būs jāpārdzīvo vēlreiz. Kad daiļā muitniece bija izrakņājusies pa trešo koferi (vēl viņu gaidīja apmēram četrdesmit tādi paši), viņa nievīgi paraudzījās uz Pegiju un jautāja:

Vai tas viss ir jūsu?

Jā, — Pegija atbildēja.

Muitniece brītiņu padomāja, tad pieaicināja Pegiju klāt un aizveda uz sola viņu galu. Atgriežoties Pegijas brūnajās acīs dzirkstīja blēdīgs smiekliņš.

Viņa saka, ka gaidot iepriecinājumu, — Pegija pa­ziņoja.

Iepriecinājumu? — es pārsteigts jautāju. — Kā to saprast?

Nu, viņa saka — ja jūs viņu iepriecināšot, tad pā­rējo bagāžu viņa nepārbaudīšot.

Pilnīgā neizpratnē raudzījos uz Pegiju.

Kā — vai tad viņai nav vīra? — es pārprasīju. — Dīvains paņēmiens mantu pārbaudīšanai muitā.

Nē jel! — Pegija iesmējās. — Viņa grib dzeram­naudu.

Zē' jā debess! — es novaidējos, jo man nemūžam nav ienākusi prātā doma, ka muitas ierēdnim varētu dot kukuli. Tas man būtu licies tikpat bezdievīgi kā iespļaut policistam acīs.

Kā tev šķiet — cik mums būtu viņai jādod? — es jautāju, kad cik necik biju atguvies no briesmīgā pārstei­guma.

Aiziešu un pajautāšu, cik viņa grib, — noteica Pe­gija un aizsteidzās uz sola viņu galu. Viņa atgriezās ļoti drīz.

Viss būšot kārtībā, ja mēs iedošot viņai trīssimt peso, — Pegija paskaidroja.

Cik tas iznāk angļu naudā? — es jautaju.

Apmēram desmit mārciņu.

Labi, dievs ar viņu, ka tikai tiekam drīzāk no šis sasodītās vietas ārā!

Izvilku maku un iedevu Pegijai naudu. Viņa no jauna devās atpakaļ pie bagāžas letes, kur muitniece kārtoja darīšanas ar citiem ceļotājiem. Man likās, ka kukuļa iedo­šana saistīta ar zināmu konspirāciju, un Pegija laikam domāja tāpat. Viņa centās neuzkrītoši piezagties pie le­tes — kā slepenpolicijas aģents, kas nav īsti pārliecināts, vai pietiekami labi nomaskējies. Bet muitniece, beidzot Pegiju pamanījusi, paliecās pāri bagāžai un itin vienkārši pastiepa roku. Pegija, diezgan iztrūkusies, iespieda naudu viņai saujā un drāza atpakaļ pie manis.

Dieviņ tētīt! — viņa šausminājās. — Tik atklāti!

Lai būtu kā būdams, bet mūsu mantas nu ir dro­šībā.

Sadabūjām nesēju — mūžvecu punduri, kurš savāca visu mūsu bagāžu, sakrāva to kaudzē un teicās sameklēt kravas mašīnu, kas mantas aizvedīs uz tādu vietu, kur tās varētu kādu laiku glabāties. Bet pa to laiku bija radies jauns kavēklis. Kamēr mēs ar Pegiju muitā pestījām ekipējumu, Džekija, Dorīna un Seps aizpildīja visus ne­pieciešamos formulārus, lai no kuģa varētu nocelt mūsu apvidus mašīnu. Ieraudzīju viņus nosvīdušus un apjukušus muitas ēkas viņā galā.

Tā, — es priecīgi pavēstīju, — viss kārtībā. Mūsu bagāža izskatīta. Nepagāja ne mirklis… brīnišķīgi… Labākā muitas pārbaudes sistēma pasaulē.

Tad nāc vien šurp un tiec galā ar šo, — Džekija dzēlīgi sacīja. — Mums neesot pareizi nokārtoti mašīnas dokumenti.

Ak dievs, — es ievaidējos. — Vai tiešām viss sāk­sies no jauna?

Muitas ierēdnis bija apburošs, neesmu sastapis laip­nāka, pieklājīgāka cilvēka. Bet tai pašā laikā nelokāms. Viņš dziļi nožēloja, ka mums izdoti aplami dokumenti un īstie neesot saņemami šeit, tos varot izsniegt vienīgi Mehiko. Es centos viņam pierādīt, ka tieši braukšanai uz Mehiko mums apvidus mašīna vajadzīga. Ko viņš ieteiktu darīt? Viņš izteiksmīgi paraustīja plecus — raksturīgā Latīņamerikas ļaužu kustība — kā pīle, kas noskurina ūdeni no muguras. Senjoram vajadzēšot aizbraukt uz Me­hiko un izņemt pareizos dokumentus, tikai tad varēšot dabūt mašīnu. Viņam tiešām esot gaužām žēl, taču citas iespējas viņš neredzot. Mēs bezcerīgi sabāzām galvas kopā un sākām apspriesties.

Nekas nav līdzams, — es sacīju, — tikpat mēs gri­bējām vienu dienu uzkavēties Verakrusā, istabas viesnīcā mums rezervētas. Vajadzēs vien nolīgt mašīnu un aiz­braukt uz Mehiko pēc pareizajiem dokumentiem.

Droši vien, — Džekija piekrita, — bet iznāk bez­jēdzīga laika un naudas tērēšana. Nesaprotu, kā tie muļķi Anglijā varēja mums izdot nederīgus dokumentus. Viņi tak gluži labi zināja, ka ievedām mašīnu tikai uz dažiem mēnešiem.

Nav nekādas jēgas par to prātot, — es sacīju. — Noliksim bagāžu glabātavā, iekārtosimies viesnīcā un tur padomāsim, kā rīkoties tālāk.

Tā arī izdarījām.

Viesnīca «Mokambo», kas atradās Verakrusas ārpil­sētā, bija tik grezna un apburoši bezgaumīga, ka ganda­rīja mūs par pārciestajām nepatikšanām un ļāva uz brīdi tās pilnīgi aizmirst. Sākšu ar to, ka celtne bija milzīga un arhitekts, kas to projektējis, vai nu bijis Salvadora Dali agrīnā perioda dziļi ietekmēts, vai arī jaunībā sap­ņojis kļūt par kuģa kapteini, jo malu malas bija izrotātas ar vecu burinieku stūres ratiem. Pat lielajā, apaļajā ves­tibilā no griestiem karājās milzīgs stūres rats. Droši savas divdesmit piecas pēdas diametrā. Arī visus logus aizrež- ģoja stūres rati. Pie sienām redzēja vienīgi kuģu attēlus. Visu pārējo grandiozās celtnes (nekāds cits apzīmējums neatbilstu-īstenībai) platību aizņēma daudzas varen platas kāpnes, lodžijas, no kurām pāri koku galotnēm pavērās skats uz jūru, iekšpagalmi ar aplam daudzām bez kādas jēgas sastatītām grieķu kolonnām. Manuprāt, ikviens pro­fesionāls arhitekts būtu zaudējis prātu, ja viņam kaut vienu nakti būtu šeit jāpārguļ, bet man tas viss šķita ārkārtīgi neparasts un valdzinošs.

Atlikušo dienas daļu pavadījām, pūloties sarunāt ma­šīnu, kas mūs otrā rītā aizvestu uz Mehiko, bet vakarā devāmies uz Verakrusu nogaršot meksikāņu ēdienus. Bi­jām brīdināti, ka tie esot nebaudāmi, bet piedzīvojām pa­tīkamu pārsteigumu. Verakrusas mazās austeres bija gar­dākās austeres, kādas jebkur esmu ēdis, un lielās, treknās garneles, ko meksikāņi pārgriež plakaniski uz pusēm un lēzenā pannā cepina virs ugunskura, bija brīnišķīgas. Tās čurkstēja pašas savā sulā, un čaula kļuva tik skrauk- šķīga, ka bija apēdama tāpat kā saturs — likās, ka ēdam īpatnējus, sārtus biskvītus. Nobaudījām arī tortilas, kas mums bija jaunums, — tās bija pankūkas; varējām izvē­lēties vai nu biezas un mīkstas (tās man negaršoja), vai ari plānas un skraukšķīgas kā vafeles. Pie tām pasniedza melnās pupas un ļoti gardu, karstu zaļo piparu mērci. Mēs vareni pieēdāmies, un mūsu oma jūtami uzlabojās.

Otrā rītā mēs trīs — Džekija, Pegija un es — sēdāmies mašīnā un devāmies uz Mehiko, atstājot Sepu un Dorīnu pie Verakrusas gaļas podiem. Apvidus, pa kuru braucām, bija neiedomājami neparasts un ik mirkli mainījās. Vienu­brīd atradāmies tropiskajā zonā, kas stiepjas ap Vera- krusu, tur auga ananasi, banāni un citi tropu augļi, bet tālāk, kur ceļš sāka vīties kalnā, ainava pilnīgi pārvēr­tās — parādījās subtropu apgabals ar skaisti noaugušiem kokiem acij tīkamās nokrāsās. Un tad piepeši iebraucām priedulāju zonā, kur gaiss bija tik dzestrs, ka vajadzēja vilkt mugurā vilnas džemperus. Šķērsojām plašu, kailu līdzenumu un ieraudzījām tālumā vulkānus — Popokate- petlu, Ikstasiuatlu un Ahusko, bet to pakājē biezēja mil­zīgs, pelēkbalts mākonis.

Tā ir Mehiko, — Pegija paskaidroja.

Ko — tas mākonis? — es brīnījos.

Jā, — viņa atteica, — tā man stāstīts. Tas ir smogs.

Neticīgi pavēros viņā.

Tu taču negribēsi teikt, ka tas viss ir smogs? Tad jau tur var nosmakt.

Meksikāņi apgalvo, ka viņiem esot smagākais, briesmīgākais smogs pasaulē.

Ak tu tētīt baltais! Jauki gan būs tur nodzīvot vairākas dienas.

Izbraucām cauri priekšpilsētai, kas izskatījās diezgan nožēlojama, bet tuvāk centram ēkas kļuva glītākas, kaut arī dominēja modernā arhitektūra. Par smogu Pegijai bija taisnība: smirdoņa un dvaka gandrīz nepanesama; dīzeļu izgarojumi, dūmi, benzīna tvaiki un smakas no dažādiem atkritumiem jaucās cita caur citu, likās, plaušas būs pie­sārņotas uz mūžīgiem laikiem. Ja nokļuvām satiksmes sastrēgumā, kas gadījās visai bieži, atlika tikai divas iespējas: vai nu nospundēt mašīnai visus logus un cepi- nāties kā uz pannas, vai arī ievilkt elpu reizi piecās

minūtēs, lai paglābtos no droša plaušu vēža. Nesaprotu, kā cilvēki šajā pilsētā var dzīvot un strādāt.

Mēs rezervējām sev vietas viesnīcā, pēc tam Džekija un Pegija devās kārtot dokumentus apvidus mašīnas iz­pestīšanai, bet es pa to laiku apzvanīju visus vajadzīgos cilvēkus un iestādes, lai paziņotu par mūsu ierašanos un nodomiem. Apciemoju misteru Pelemu Raitu; viņš bija ļoti laipns un atsaucīgs, saņēmu no viņa daudz derīgas infor­mācijas. Viņš aizveda mani pie Dr. Korso, kas atbild par Meksikas faunas aizsardzību, un viņa vietnieka Dr. Mo- ralesa. Paskaidroju Dr. Korso, ko vēlos, un viņš visam piekrita, tomēr — kaut lūdzos ar asarām acīs — nedeva atļauju gūstīt cekulainās kokuvistas. Acīmredzot bija no­domāts izveidot šiem putniem īpašu rezervātu, kur tos varētu uzraudzīt un pasargāt no malumedniekiem. Lai cik nopūlējos, taču viņu pierunāt neizdevās; man atlika vie­nīgi nopriecāties, ka tiek kaut kas konstruktīvs darīts, lai saglabātu sugu savvaļas apstākļos.

Ļoti daudz mums palīdzēja Sella sabiedrības darbi­nieki; mēs izmantojām viņu kantora adresi savām vēs­tulēm. Vienu dienu, kad atkal tur iegriezos un apjautājos, vai mums nav vēstuļu, mani pamanīja direktors misters Makdonalds un ieaicināja savā kabinetā.

Zinu, ka esat ekspedīcijā pieci cilvēki, — viņš sa­cīja. — Vai jums nederētu vēl,.kāds palīgs?

Jā … vispār . .. iespējams, ka varētu … — es pie­sardzīgi minstinājos, iedomādamies, ka viņam varbūt ir kāda neprecēta krustmāte, kas dievina dzīvniekus kopš bērna kājas un vēlētos piebiedroties mūsu ekspedīcijai.

 — Kālab jūs jautājat?

Pazīstu kādu jaunu cilvēku, — viņš sacīja. — Lie­lisks puisis, pazīst visu zemi kā savu kabatu, protams, runā spāniski un ļoti mīl dzīvniekus. Viņš ir students, bet līdz mācību sākumam vēl atlicis pāris mēnešu, un, man šķiet, tāds cilvēks jums lieti noderētu par ceļvedi. Viņam ir pašam sava mašīna, kas jums arī nenāktu par ļaunu.

Tas izklausījās ļoti vilinoši. Otra mašīna mums bija gaužām vajadzīga, tikām painteresējušies par nomu, bet maksa bija tik astronomiska, ka ar savu ierobežoto valūtu nevarējām par to ne sapņot. Ja šim puisim ir mašīna, tad problēma būtu atrisināta.

Kā viņu sauc? — apvaicājos misteram Makdo- naldam.

Dikss Brančs, — viņš atbildēja. — Vai pateikt viņam, lai aiziet pie jums uz viesnīcu? Negribu, protams, jums viņu uzspiest, dariet, kā pats vēlaties.

Palūdziet, lai atnāk. Ap pulksten pieciem.

Piecos nogāju viesnīcas vestibilā, kur mani gaidīja gara auguma, spēcīgi veidots jauneklis ar gariem, tum­šiem, pār pieri pārkritušiem matiem un domīgu skatienu. Man viņš tūdaļ iepatikās, kaut gan pēc piecu minūšu ilgas sarunas konstatēju, ka viņš raugās uz dzīvi ļoti nopietni, pat pārāk nopietni. Paskaidroju, kādēļ esam ieradu­šies, un apvaicājos, kādas markas automobilis viņam pieder. Uzzinot, ka tas ir mersedess, es kļuvu ļoti prie­cīgs; izgājis to apskatīt, konstatēju, ka mašīnā varētu novietot vai pusi mūsu mantu. Solījos ņemt viņu savā ap­gādībā, ja viņš būtu ar mieru piebiedroties ekspedīcijai un palīdzēt mums darbā. Viņš noteikumiem piekrita. Kopš šā brīža Dikss kļuva mums par neaizstājamu palīgu. Viņš ne tikai zināja Mehiko visas ielas un šķērsieliņas, vietas, kur vislabāk var paēst, veikalus, kur visizdevīgāk iepirkt visu, kas mums nepieciešams, bet prata arī bezgalīgā pa­cietībā vest sarunas ar birokrātiskajām iestādēm, un tieši tas mums ekspedīcijas turpmākajos posmos bija ārkārtīgi svarīgi.

Džekijai un Pegijai neveicās mūsu apvidus mašīnas do­kumentu kārtošanā. Diendienā viņas tika raidītas no vie­nas iestādes uz otru un vakarā pārradās mājās piekusušas un nodusmojušās. Tā pagāja vesela nedēla, līdz vienu dienu viņas atgriezās, kad mēs ar Diksu sēdējām viesnīcas hallē pie vēsa dzēriena glāzes. Nogurušas viņas atslīga krēslos.

Beidzot nokārtots, — sacīja Džekija.

Brīnišķīgi, — es noteicu, — bet pārāk sajūsmināta tu neizskaties.

Par ko lai es būtu sajūsmināta, — Džekija teica. — Vai gribi zināt, kas tur īsti bija? Tie Verakrusā ir ga­tavie muļķi. Viņi pie visa vainīgi. Mūsu dokumenti bija kārtībā. Mašīnu mēs būtu varējuši dabūt tūliņ. Viņi bija sajaukuši instrukcijas.

Pegija dobji novaidējās un sacīja:

Negribu vairs nevienu valdības iestādi ne acīs re­dzēt.

Tātad mēs beidzot varam savu mašīnu saņemt? — es drošības labad vēl pārvaicāju.

— Jā, viss nokārtots, — Džekija apstiprināja. — No šejienes piezvanīja uz Verakrusu un sakūra viņiem īstu pirti, vismaz tik tā prieka. Rit varam doties atpakaļ.

Nākamajā ritā, braucot uz Verakrusu, izklāstīju Dik- sam savu plānu. Lai arī man nebija atļauts gūstīt ceku­lainās kokuvistas un kvezalus, tomēr gribēju vismaz re­dzēt, kādā vidē tie dzīvo. Ieminējos, ka būtu labi vispir­mām kārtām, tiklidz būsim saņēmuši apvidus mašīnu un sašķirojuši bagāžu, doties cauri visai Meksikai uz Gvate- malas pierobežu, kur šie putni mitinās. Manuprat, tas dotu mums priekšstatu par Meksiku un pa ceļam mēs varētu apmeklēt daudzas vietas, kas mūs interesē. Pēc tam mēs atgrieztos Mehiko, apmestos tur un sāktu pa vulkānu no­gāzēm meklēt trušus.

Izpestījām savu apvidus mašīnu no muitniekiem, kas tagad izturējās ļoti pazemīgi un pieklājīgi, izšķirojām savu bagāžu un visu, kas ceļā nebūs vajadzīgs, atstājām uz­glabāšanā ērmotajā viesnīcā «Mokambo». To padarījuši un visu sagatavojuši, mēs rītausmā sākām ceļojumu šķēr­sām pāri Meksikai uz Klusā okeāna piekrasti un tad tālāk uz Gvatemalas pierobežu.

Man šķiet, nekur citur pasaulē neesmu tik īsā laika sprīdī apceļojis tik atšķirīgus apvidus. Pirmajā posmā braucām pa subtropisko līdzenumu, kas plešas ap Vera­krusu un ir bagāts ar strautiem un upju pietekām; redzē­jām tur ļoti lielu putnu dažādību. Pāri šosejai bariem lidoja platastes «strazdi» jeb kasidiksi, kas, nebijis tiem īso, masīvo knābju, izskatītos pēc mazām žagatiņām. Strautos un upītēs pa biezo ūdensaugu segu pastaigājās jakāni, dīvaini putni ar gariem pirkstiem. Uzmetot pa­viršu skatienu, jakānus, kas darbīgi rosās pa zaļajām

lēpju un ūdensrožu lapām, kuras bagātīgi klāj upīšu virsmu, var noturēt par ūdensvistiņām, bet, kad tuvāk piebraukušo mašīnu troksnis tos izbiedē un tie, drošību meklējot, paceļas lidus, zem spārniem redz pazibam garos, dzeltenos pirkstus. Sastapām arī ļoti daudz platknābja ibisu. Manuprāt, no visiem

ūdensputniem šiem ir vissērīgākais izskats; viņi tup kokos veseliem bariem un ar skumjajām acīm, platajiem, sma­gajiem, pie krūtīm piespiestajiem knābjiem izskatās kā Disneja pīlēnu brālības sērotāju pulks.

Braucām cauri ciemiem un pilsētām, kas margoja ža- karandas koku zilganajā dūmakā, un nami likās slīgstam pie zemes no violetu, rozā, oranžu, dzeltenu un baltu bu- genvilu sagšu smaguma. Kad ceļš uzvijās mazliet augstāk, iebraucām tropu mežā, kur no koku zariem veselām kas­kādēm lejup vēlās zaļpelēkā spāņu sūna un stumbrus dažuviet pilnīgi nosedza orhidejas un citi epifīti. Gar ceļ­malas stāvajām kraujām auga sīki krūmiņi un milzīgas papardes ārkārtīgā daudzumā. Augājs bija tik bagāts un īpatnējs, ka es klusībā lādējos par savām niecīgajām zināšanām botānikā.

Sajā brīnum skaistajā apvidū mūs pārsteidza lietus — tāds, kādu piedzīvot var vienīgi tropos. No debesīm gāzās lejup nevaldāmas ūdens strūklas, kas zemes ceļu, pa kuru mēs braucām, īsā brīdī pārvērta bīstamā dumbrājā, bet redzamību samazināja līdz dažām collām. Džekija, Do- rīna un Seps brauca apvidus mašīnā, bet Pegija, Dikss un es — mersedesā. Apvidus mašīna brauca aiz mugu­ras — ja mersedesam gaditos kāda kļūme, tā tūliņ steig­tos palīgā. Kad aiz pelēkās lietus segas vispār vairs ne­varēja saredzēt ceļu, es kavēju pārējiem laiku, lasīdams priekšā fragmentus no apburoša ceļveža, ko man bija laimējies iegūt Mehiko.

Vai mēs pa ceļam iegriezīsimies Akapulko? — vai­cāju Diksam, jo Meksikas ģeogrāfija man joprojām ne­likās īsti pārskatāma.

Nē, — Dikss atbildēja, — es arī neieteiktu turp braukt. Tas ir grezns kūrorts, nekas vairāk.

Bet šajā grāmatā tas notēlots ļoti valdzinoši. Pa­klausieties:

«Savdabīgā topogrāfija veido iespaidīgas ainavas: mie­rīgus līčus ar dzidru ūdeni un skaistiem liedagiem; līčus, kur krastā sitas bangotne; ūdens ir silts, klimats maigs, silti vēji, gandrīz augu gadu temperatūra turas ap 25 grā­diem, tādēļ ieteicams viegls apģērbs. Laiks gandrīz vien­mēr saulains, jo līst tikai naktīs. Iedzīvotāji saglabājuši senās parašas un senlaicīgus tērpus.»

Brīnišķīgi, — jūsmoja Pegija, — cik žēl, ka ne­braucam uz turieni!

Sajā brīdī mums pārsprāga riepa, un mums abiem ar Diksu vajadzēja kāpt ārā un apmainīt riepas, kaut gan jāatzīstas — strādāja galvenokārt Dikss. Iekāpām atpakaļ mašīnā izmirkuši līdz ādai un turpinājām gliemeža gaitā vilkties tālāk pa trakojošo lietus gāzi. Kad biju izslaucījis ūdeni no matiem, notrausis to no sejas un rokām, ķēros atkal pie ceļveža.

— Te nu būtu īstā vieta, kur mums vajadzētu aiz­braukt, — es sacīju. — Paklausieties vien: «Šis apvidus ar mēreno klimatu, dzidrajām debesīm un sauli, kas spīd gandrīz visu gadu, uzskatāms par ideālu atpūtas vietu. Iedzīvotāju viesmīlība un sirsnība liek ikvienam justies kā mājās; šās pilsētiņas klusums ir īsts patvērums visiem, kas meklē stūrīti, kur atpūtināt pārkairinātos nervus, ko nogurdinājis mūsdienu dzīves veida pastāvīgais sasprin­gums. Ieteicam apskatīt baznīcu, pilsētas galveno lau­kumu, kā arī tirgus laukumu.»

Beidzot lietus piestāja, mēs drīz vien izbraucām no tropu meža un pēkšņi — kā tas ir viscaur Meksikā — nokļuvām no tropiem kalnu priedulājā. Kad debesis no­skaidrojās, apstājāmies ceļa malā iebaudīt kafiju, ko Dže- kija tālredzīgi bija paņēmusi līdzi. Vēl pirms minūtēm desmit svīdām tropu svelmē, bet tagad dzestrais gaiss sāka kost kaulos, tā ka bijām spiesti savilkt mugurā visas siltās drēbes, ko vien varējām mašīnā sameklēt.

Tālāk ceļš sāka ģeņģerēt kā piedzēries — līkumoja lejup ielejās, pēc tam tūliņ traucās augšup pa stāvām kraujām, vīdamies serpentīnā tām apkārt. Jo tālāk brau­cām, jo neparastāka kļuva flora. Ielejās lekni zaļoja tropu augi, bet pēc dažām minūtēm, uzbraukuši kalnā, nokļuvām plašā, saules izdedzinātā, tuksnesīgā, izkaltušā klajumā, kur rindu rindām auga bezlapaini koki ar ļoti skaistiem, zīdainiem sarkanas krāsas stumbriem. Zari un stumbri bija savijušies tādā mudžeklī, ka likās — jūs veselām jūdzēm braucat pa milzu skatuvi, uz kuras sastindzis ne­iedomājami liels kordebalets. Un tad ceļš meta līkumu, un pēkšņi vairs neredzējām neviena sarkana koka, to vietā auga gluži tādi paši, tikai ar sudrabainu mizu, kura saulē vizēja kā metāls. Un atkal nevienas vienīgas la­piņas.

Taču aiz nākamā ceļa līkuma pazuda visi koki, dodami

vietu milzu kaktusiem, no kuriem daži slējās pat līdz divdesmit pēdu augstumam. Tie bija kandelabru veida kaktusi — proti, no pamatstumbra uz visām pusēm snie­dzās vidū ieliekti zari; izskatījās, it kā visa nogāze būtu apaugusi ar zaļiem svečturiem. Kā mazi, melni krustiņi, mezdami nesteidzīgus lokus, zilajās debesīs iezīmējās kaut kādi plēsējputni, un pāri ceļam it bieži pārjoza zemes- dzeguzes — ērmoti, nelieli putni ar cekulu, garu knābi un milzīgām pēdām. Skrienot kājas tiem bezmaz skārās pie zoda, un putni drāzās uz priekšu tik mērķtiecīgi un nopietni kā sportisti, kas nolēmuši par katru cenu labot pasaules rekordu vienas jūdzes distancē. Lielās putnu ba­gātības un krāšņās, interesantās faunas dēļ gaužām būtu gribējies ceļā biežāk apstāties un pakavēties, bet to ne­drīkstēja, jo mūsu uzturēšanās laiks Meksikā bija ļoti ierobežots: to diktēja niecīgā valūtas summa, kuru An­glijas banka pagalam negribīgi atļāva mums izvest. Mums tā bija skriešanās ar laiku.

Beidzot nokļuvām mazā pilsētiņā Tulē. Man par pār­steigumu, Dikss pieturēja mašīnu pie apstādījumiem, ko varētu nosaukt par nelielu parku ar baznīcu vidū. Apvi­dus mašīna paklausīgi apstājās tūliņ aiz mums.

Kādēļ mēs šeit apstājāmies? — es jautāju.

Lai apskatītu Koku, — Dikss parastajā drūmajā nopietnībā atbildēja, un es jutu, ka koku viņš izrunā ar lielo burtu. — Pegija vēlējās to redzēt.

Kas tas par Koku? — es brīnījos.

Vai tad tu iešām nezini? — Pegija sašutusi iesau­cās. — Visa Meksika brauc šurp, lai to redzētu.

Pārlaidu skatienu ceļam. Putekļos rotaļājās trīs mei­tenītes ar lielām acīm, noskrandušos lindraciņos, un vai­rāk ne tuvu, ne tālu neredzēja nevienas dvēseles.

Neizskatās, ka te bariem gāztos šurp tūristi, — es iebildu.

Bet tev tas ir jāredz, — Pegija nopietni sacīja.

Ir jāredz. Tas ir viens no vecākajiem kokiem pasaulē.

Tādā gadījumā tas tiešām jāapskata, — es pie­kritu.

Izkāpām no mašīnas, un es izdzirdu savdabīgu mū­ziku — stabuli un dobjus bungu piesitienus. Iegājām pa vārtiem nelielajā parkā, kas apjoza mazo baznīciņu, un tur, žoga ietverts, slējās Koks. Es paliku bez elpas. Ne tādēļ, ka tas būtu neticami augsts — man šķiet, esmu redzējis augstākus —, elpu vairāk aizrāva tā varenais resnums un platums. Milzīgs, šalcošs lapu biezoknis, kas balstījās uz stumbra, kura apmēri šķita neaptverami; uz stumbra, kura saknes bija ieķērušās zemē kā milzīga plē- sējputna nagi — it kā Ruks no teiksmas par Sinbadu vai kaut kas tamlīdzīgs. Es nekā nezināju par šā koka vēsturi vai vecumu, taču pat savā neziņā sapratu, ka šis ir koks pār visiem kokiem. Tas pauda personību. Mēs visi stā­vējām kā apburti, izņemot Diksu, kurš koku jau bija re­dzējis. Taču pat viņš to aplūkoja godbijībā, jo vispār ļoti mīlēja kokus.

Stāsta, — Pegija čukstēja, it kā atrastos svētnīcā,

stāsta, ka tam esot trīs tūkstoši gadu. Tas jau bija liels, ļoti liels koks ap to laiku, kad te ieradās Kortess, jo šejienieši veda viņu pie tā.

Pavēros milzīgajā lapu biezumā virs galvas un iedo­mājos, ka tas bijis jauns, zaļoksnējs kociņš jau tūkstoš gadu pirms Kristus dzimšanas.

Bez mums tuvumā bija vēl tikai vecs, akls indiānis skrandainā, izbalējušā apģērbā, nospurušu platmali galvā; viņš pūta uz stabules dīvainu, baismīgu, tādu kā austrum­niecisku melodiju; līdzās viņam stāvēja mazs, gadus sešus septiņus vecs puišelis un sita uz bungām sarežģītu pa­vadījumu. Mums viņi neveltīja ne mazāko vērību.

Interesanti, kādā nolūkā viņi to dara, — ieminējās Pegija, jo abi nelikās gar mums ne zinis, tātad nebija domājams, ka viņi spēlēdami cer nopelnīt no mums kādu peso.

Varu saderēt, ka viņš spēlē kokam, — sacīja Dže­kija.

Žēlīgais dievs, tas tiešām var būt, — es teicu. — Paklau, Pegij, aizej un pavaicā.

Negribētos gan viņu traucēt, — sacīja Pegija, kas šādās situācijās kļuva ļoti bikla.

Taču tūliņ radās piemērots mirklis, jo večuks pār­trauca spēlēšanu, noslaucīja muti un stāvēja, pacēlis seju pret koku; arī puisēns vairs nesita bungas, bet raudzījās zemē, urbinādams ar kailo kāju pirkstiem putekļus.

Nu aizej . .. aizej nu un pajautā, — es mudināju.

Diezgan nedroši Pegija piegāja pie spēlmaņiem, un

mēs dzirdējām viņu sarunājamies ar veco vīru. Atgriežo­ties viņai seja staroja sajūsmā.

Viņš tiešām spēlē kokam, — viņa sacīja, — spēlē kokam!

Redziet nu! — Džekija iesaucās. — Es zināju, ka tā ir.

Bet kādēļ viņš spēlē kokam? — es jautāju.

To es nepavaicāju, — Pegija sacīja, — man likās, tas būtu bijis uzmācīgi.

Dzi, tev vajadzētu to ierakstīt lentē, — es iemi­nējos.

Pegija atnesa no mašīnas ieraksta ierīces, un, kad ve­čuks atkal pacēla, stabuli pie lūpām un, pavērsis aklās acis pret koku, sāka spēlēt, viņa visu ierakstīja.

Es prātoju — diez, vai viņš nespēlē cerībā, ka tas palīdzēs atgūt acu gaismu? Bet varbūt tikai tādēļ, ka šis ir koks pār visiem kokiem? Nevienam negribējās iet klāt un viņu iztaujāt; pēc brītiņa mēs izgājām no dārza un atgriezāmies pie mašīnām. Projām braukdami, vēl dzir­dējām aklā večuka stabules žēlās skaņas un mazā puišeļa bundžiņu «rat-a-tat-tat», ko viņi veltīja milzu kokam.

Lai cik skaists bija ceļojums uz Gvatemalas pierobežu, kur cerējām ieraudzīt cekulainās kokuvistas un kvezalus, tomēr izrādījās, ka esam braukuši velti. Tālāk par San- kristobala ciemu netikām, jo Gvatemalā bija izcēlušās po­litiskas jukas un gar robežu siroja bruņotas nodaļas. Mūs brīdināja, ka ekspedīcijai ar tik daudz mantām būtu bīstami doties tālāk, jo varot gadīties tās sastapt, un mūs droši vien apšautu, lai iegūtu mūsu ekipējmnu, drēbes un naudu. Gaužām negribīgi griezāmies atpakaļ un brau­cām vēlreiz uz Mehiko.

Tur nonākuši, nospriedām, ka mums iznāktu lētāk no­īrēt dzīvokli, un kāds draugs no Sella sabiedrības mums palīdzēja sameklēt ideālu piemešanās vietu. Dzīvoklis at­radās centrā, tam bija trīs lielas guļamistabas, divas van­nas istabas, milzīga dzīvojamā telpa un virtuve. Tur iekārtojusies, mūsu ekspedīcija sadalījās — sievietes gri­bēja apstaigāt veikalus un pilsētas ievērojamākās vietas, bet Dikss, Seps un es posāmies trušu medībām.

Domāju, ka vispirms jāizmēģina pašā Popokatepetlā, un vienu rītu ļoti agri sakrāvām visu vajadzīgo mašīnā un braucām uz vulkānu. Jo augstāk tikām, jo saltāks kļuva gaiss. Palūkojāmies atpakaļ. Palsajā rītausmā vulkānu iežogotajā ieplakā redzējām Mehiko kā izklātu segu mir­guļojam dažādu krāsu ugunīs, jo tik agrā stundā smogs vēl nebija izveidojies. Pēcpusdienā no šīs pašas vietas pilsēta vispār nebūtu redzama.

Popokatepetla pakājē bija vairākas nelielas viesnīci­ņas. Izraudzījāmies tādu, kas izskatījās mazāk noplukuši, un tur apmetāmies. Viesnīcnieks bija runīgs, drukns mek­sikānis. Apvaicājāmies par vulkāntrušiem, jo viņš teicās esam kaislīgs mednieks, kam pašam pieder pāris medību suņu. Viņš mums pastāstīja, ka truši esot sastopami uz vulkāna līdz pat sniega joslai; viņš lūkošot sazināties ar savu draugu, kurš droši vien spēšot mums palīdzēt. Kamēr gaidījām šo draugu ierodamies, uzbraucām, cik tālu ceļš atļāva, Popokatepetla nacionālajā parkā, jo man likās — ja aprunāsimies ar parka uzraugiem, tie zinās mums no­rādīt, kur teporingo meklējami. Ceļš līčloču vijās augšup, līdz ieveda mūs biezā priežu silā. Zem kokiem milzīgām, zeltainām skupsnām auga zakatonzāle, kas izskatījās kā nesukāta parūka. Kad beidzot nokļuvām parkā un izkāpām no mašīnas, mūs apņēma brīnišķīgs gaiss — tik dzedrs un tīrs, ka bezmaz aptrūka elpas. Virs mums pletās mil­zīgs sniega jumols — vulkāna virsotne. Nebija viegli sa­meklēt parka uzraugu, taču, kad pēdīgi viņu sastapām, viņš sāka mums gari un plaši stāstīt par vulkāntrušiem. Jā, viņš tos pazīstot un esot bieži redzējis dažādās vietās parkā un vulkāna nogāzēs. Pat lepni paziņoja, ka esot pārīti noķēris.

Kur tie ir? — es iesaucos.

O, — viņš atteica, — es tos apēdu.

Runa bija par dzīvnieku, kurš, vismaz uz papīra, skai­tās viens no likuma visstingrāk aizsargātajiem dzīvnie­kiem Meksikā, un ar mani runāja nacionālā parka uzraugs nacionālā parka teritorijā. Šādas parādības ir parastas ne tikai Meksikā, tās parastas visā pasaulē, kur dzīvnieki gan ir aizsargāti uz papīra, bet īstenībā nepazīst ne sau­dzības, ne aizsardzības.

Noskaidrojuši, ka, par spīti uzrauga centībai, daži teporingo tomēr vēl patvērušies, devāmies atpakaļ uz viesnīcu, kur viesnīcnieks pa to laiku bija sadzinis pēdas savam draugam un atvedis to iepazīstināt ar mums. Tas bija spēcīgs, muskuļots milzīga auguma vīrs ar lielu, platu ģīmi, kas atgādināja maiju drausmos, kokā grieztos elku ģīmjus; kustīgās, mazās ačeles gandrīz pazuda lielajā sejā. Bet viņš, likās, tiešām zināja vulkāntrušu slēpņus. Viņš apgalvoja, ka vienīgā iespēja šiem dzīvniekiem pie­kļūt esot tos izrakt no alām. Darbs esot grūts, bet, ja pie tā ķertos viņš, mēs ar Diksu un Sepu un vēl pāris vīru, droši vien mēs kaut ko atrastu. Norunājām nākamajā rītā atkal doties uz kalnu, lai sāktu pirmās trušu medības.

Biju izlasījis par vulkāntrušiem visu, ko vien varēju sadabūt, bet tas bija gaužām maz, jo neviens nebija cen­ties šos dzīvniekus sīkāk izpētīt; mēs zinājām, ka tie dzīvo tikai zakatonzālē un pārtiek gandrīz vienīgi no tās. Kāds speciālists apgalvoja, ka truši ēdot arī aromātisko pipar­mētru, taču mums nekur negadījās šos augus pamanīt, nemaz jau nerunājot par to, ka būtu redzējuši trusi ap tiem mielojamies. Drīz vien konstatējām, ka zakatonzālē nepavisam nav medībām izdevīga vide. Tā aug augsta — turpat trīs pēdas, ir palsi dzeltenā krāsā; lielām skupsnāni tā paceļas no mīkstās, melnās vulkāniskās augsnes.

Sajā irdenajā zemē truši rok alas ar garām, sarežģī­tām ejām. Zem augstās, kuplās zāles tie izveido veselu tunelīšu labirintu; likās, ka truši ēd zāli no galotnes, tur­klāt ēd tiklab jauno, kā veco, jo mēs atradām daudzus zāles stiebrus, kas bija nograuzti līdz pašai zemei, atstāts vienīgi ap malām skrajš vainags. Lēnām uzbraucām gan­drīz desmittūkstoš pēdu augstumā, uzmanīgi veroties uz visām pusēm, vai neieraudzīsim kādu trusi. Es gan ne­ticēju, ka tas izdosies, jo mašīnas saceltais troksnis droši vien iedzina viņus visdziļākajās alās. Bet tad iegriezāmies

ceļa līkumā, un tur, man par milzīgu pārsteigumu, kā sarg­kareivis tornī, augsta zakatona pudura virsotnē tupēja teporingo.

Kaut arī mašīnu bremzes skaļi iekaucās, teporingo pašapzinīgā aukstasinībā palika tupam uz zāles kumšķa, nelikdamies gar mums ne zinis. Viņš gan atradās soļus divdesmit no mums, tomēr es viņu sīki un pamatīgi no­pētīju tālskatī. Augumā dzīvnieciņš aptuveni bija pielī­dzināms tā sauktajam Holandes pundurtrusirn, tātad — apmēram tik liels kā jūrascūciņa. Nelielās, glīti veidotās ausis trusītis bija cieši pieglaudis pie galvas, tā ka vaja­dzēja cieši ieskatīties, lai tās vispār ieraudzītu, bet astes viņam, šķiet, nebija nemaz. Kažoks pārsvarā bija brūnā krāsā, ar šauru baltu svītriņu ap acīm; kur kažokā krita saules stari, tas atvizēja zaļganā tonī. Pilnīgi pārliecinā­jušies, ka tas ir dzīvnieks, kura dēļ bijām braukuši tik tālu ceļu, nevis kāds no citiem Meksikā dzīvojošiem tru­šiem, mēs visi reizē izlēcām no mašīnas. To redzēdams, teporingo klusi iespiedzās — troksnis bija tāds, it kā ar pirkstu pārvilktu pa pfepūstu gaisa balonu, tikai spal­gāks, tad palēcās vertikāli gaisā, atkrita zāles pudurī, uz kura bija tupējis, un, izmantodams to par tramplīnu, ar lēcienu ienira zakatonā un nozuda.

Mēs nekavēdamies ķērāmies pie darba. Apvilkām pla­šam sektoram apkārt tīklu un sākām meklēt un nobloķēt iespējamās zālē apslēptās izejas. To paveikuši, koncen­trējām uzmanību tieši uz to puduri, zem kura trusis, šķiet, bija nozudis, un sākām rakt. Ne Dikss, ne Seps, ne es nebijām pieraduši pie retinātā kalnu gaisa, un mums pie­trūka elpas pat no nenozīmīgas parosīšanās. Tīklu iz­vilkšana, kas taču īstenībā nav nekāds darbs, lika mums aizelsties un krākt kā veciem, notriektiem vezuma zirgiem ceļā uz kautuvi. Kad sākās rakšana, tā mūs tik ļoti no­gurdināja, lai neteiktu — nomocīja, ka vajadzēja likt lāp­stas pie malas un atstāt šo darbu mūsu trīs mednieku ziņā. Viņi to neņēma ļaunā, raka sparīgi, itin kā nemaz nejuzdami retināto gaisu. Viņi raka un raka, līdz blakus rakumam pacēlās vesels kalns mīkstas, melnas, pulver- veidīgas vulkāna augsnes; beidzot viņi alu atraka gan, tomēr tajā nebija neviena iemītnieka. Skaidrs, ka bija kaut kur vēl kāds tunelis, kuru netikām pamanījuši un nobloķējuši un pa kuru teporingo aizmucis. Jutos drausmīgi vīlies un sapratu, ka, strādājot pēc šādas metodes, mums trušus sagūstīt nebūs viegli. Gājām tomēr pa vulkāna nogāzi tālāk un, atraduši vietu, kur, pēc mūsu informā­cijas, vajadzēja mitināties trušiem, sākām visu no gala.

Vispirms sameklējām alu, pie kuras bija svaigas spi- ras, kas norādīja, ka tā ir apdzīvota, un tikai tad sākām rakt. Atkal vajadzēja nopūlēties, nobloķējot apkārtnē katru caurumu, ko izdevās uziet, un no jauna ķerties pie rak­šanas. Piecas reizes atkārtojām šo procedūru un visas piecas reizes nomocījāmies velti. Pēdīgi sestais raciens bija veiksmīgs. Viens mednieks pārtrauca rakšanu, kaut ko nesaprotamu nopurpināja, nometās melnajās smiltīs uz ceļiem, iegremdēja rokas tikko atraktajā alā un izvilka no tās jaunu, spulgacainu un ļoti dzīvu vulkāntrusi. Sā­kumā pakārpījies, tas palika nekustīgi guļam mednieka rokās. Nobijušies, ka trusēnam varbūt iestājies šoks, mēs aši pārbaudījām dzimumu, konstatējām, ka tā ir mātīte, un ārkārtīgi piesardzīgi un liegi ievietojām to vienā no līdzi atvestajiem krātiņiem.

Zināju, ka truši un zaķi, nonākuši nebrīvē, kļūst histē­riski un bieži vien dabū galu, lecot ar galvu dēļu sienā vai stiepļu režģī, cerot tā aizbēgt no ienaidnieka, tādēļ mazliet baidījos, ka arī mūsu pirmais teporingo, krātiņā ielikts, var izdarīt tāpat. Man jau bija sagatavots mētelis, ko uzmest krātiņam, lai gūstekne justos drošāk. Bet, kad ielikām viņu krātiņā, viņa sēdēja gluži rāma un truli blenza uz mums. Pēc brītiņa es piesardzīgi pastiepu roku un viegli pagrabināju režģa stieples, gribēdams redzēt, kāda būs reakcija. Jutos pagalam pārsteigts, kad tepo­ringo pielēca pie režģa un apostīja manu pirkstu. Trusene bija tik rāma un izturējās pret visu tik vienaldzīgi, ka drīzāk likās — esam ievietojuši krātiņā nevis savvaļas dzīvnieku, bet mājas trusi.

Tuvojās vakars, un Popokatepetla milzīgā sniega ce­pure, rieta saules apmirdzēta, ietērpās maigā rožainumā. Kad biju par mūsu gūstekni tiku tikām iztīksminājies, nospriedu, ka visprātīgāk būs aizvest to tieši uz Mehiko, pavērot, kā viņa tur iejutīsies, un tikai tad turpināt me­dības. Braucot atpakaļ uz pilsētu, prātoju, kā rīkoties tālāk. Skaidrs, ja arī turpmāk gūstīsim vulkāntrušus tādā augstumā, tad mēs trīs kā mednieki būsim gaužām nevēr­tīgi, bet es zināju, ka teporingo mitinās arī lielā vulkāna zemākās nogāzēs. Man šķita visdrošāk iegriezties ciemos, kas atrodas Popokatepetla pakājē, un izmantot metodi, kura man bija lieti noderējusi agrākajās ekspedīcijās da­žādās pasaules malās — ieinteresēt cieminiekus, piedāvā­jot labu cenu par katru teporingo, ko saņemšu sveiku un veselu. Taču vispirms gribēju pārliecināties, vai mūsu šodien noķertā trusene pielāgosies dzīvei nebrīvē. Atcerē­jos no pagātnes rūgtās pieredzes, ka notvert dzīvnieku ir viens, bet pieradināt to pie jaunās dzīves un saglabāt — pavisam kas cits.

Atgriezušies dzīvoklī, novietojām teporingo krātiņu dzīvojamās istabas vidū uz zemē izklātām avīzēm, pēc tam aizsteidzāmies uz tuvējo tirgu un sapirkāmies visus iespē­jamos augļus, dārzeņus un zaļumus, kādus vien varējām sadabūt. Mājās pārnākuši, atradām teporingo tikpat vien­aldzīgu kā sagūstīšanas brīdī. Rūpīgi sagatavojām ba­rību — saskaitījām zaļumu buntītes, ābolu šķēlītes un tā joprojām, lai precīzi zinātu, cik ielikts krātiņā un cik apēsts, ja trusene vispār kaut kam pieskarsies. Tad sali­kām gardumus krātiņā, krātiņu apsedzām, lai tur būtu tumšs un trusene justos drošāk, bet paši aizgājām.

Notikumam par godu paēdām lepnas pusdienas, un, kad pēc stundām trim atgriezāmies mājās, es uzmanīgi noņēmu krātiņam pārsegu, gribēdams redzēt, vai trusene būs kaut ko ēdusi. Necerēju, ka viņa būs pieskārusies ba- ribai, jo tikko notvertam dzīvniekam nepieciešams zināms laiks, lai pierastu pie svešajiem apstākļiem, turklāt šādu barību viņa nebija nekad iepriekš ne redzējusi, ne baudī­jusi. Nespēju ticēt savām acīm, kad ieraudzīju, ka trusene apēdusi gandrīz visu, atstājusi tikai kaut kādus zaļu­mus, kas viņai acīmredzot nebija gājuši pie sirds. Pat ābols bija apēsts, kaut gan domāju, ka viņa uz to pat ne­paskatīsies. Sajūsmināts par šādu iznākumu, sapratu, ka tomēr dažas dienas jānogaida, lai pārliecinātos, vai jaunā barība nenodara viņai ļaunu, piemēram, neizraisa caur­eju vai kādu citu kaiti, no kuras viņa varētu nobeigties. Sākums bija lielisks, gandrīz pārāk labs, lai spētu tam ticēt.

Nākamajā dienā, atstājuši savu pirmo teporingo Dže­kijas gādībā, mēs ar Diksu un Sepu apbraukājām ciemus Popokatepetla zemākajās nogāzēs. Ciemu bija diezgan daudz, bet tikai divi likās tādi, ka to tuvumā varētu at­rasties teporingo kolonijas. Aprunājāmies ar abu ciemu vecākajiem un piedāvājām par katru dzīvu un labi sagla­bātu teporingo tādu cenu, kas trūcīgajiem meksikāņiem patiesi varēja likties kārdinoša. Atstājām piemērotus krā­tiņus un nosolījāmies atgriezties pēc divām dienām apska­tīties, kā būs veicies.

Divas dienas es kā vanags vēroju mūsu trusīti, vai ne­manīšu kādas slimības pazīmes vai pārvērtības, bet tru­sene izturējās normāli un ar baudu notiesāja gandrīz visu, ko cēlām viņai priekšā. Cerēju, ka abu ciemu ļaudīm būs medībās veicies, jo mūsu uzturēšanās laiks Meksikā gāja uz beigām un, kaut arī šķietami bijām iecerēto mērķi sa­snieguši, viena mātīte mums praktiski tomēr nenozīmēja nenieka. Gribēju izmantot pilnā mērā to, kas man bija atvēlēts — iegūt desmit trušus, cerot, ka četri no tiem būs tēviņi. Tad mēs varētu izveidot koloniju ar izredzēm uz skaita palielināšanu nākotnē.

Piedzīvojis, cik grūti iegūt teporingo, es klusībā jau pārvilku krustu visiem pārējiem dzīvniekiem, kurus gan drīkstēju gūstīt, bet kurus laika trūkuma dēļ nebija ne­kādu cerību iegūt. Piemēram, resnknābja papagaiļus. Taču tajās divās dienās, ko mums vajadzēja gaidīt, pirms devā­mies vēlreiz uz ciemiem uzzināt, vai mednieki noķēruši kādu teporingo, mums uzsmaidīja negaidīta laime. Biju dzirdējis par kādu dzīvnieku tirgoni, kas dzīvoja Mehiko ārpilsētā, un, kaut arī zināju, ka ministrija stingri kontrolē

tirgoņus, lai tie nepārdotu ar likumu aizsargātus dzīv­niekus, nolēmu, ka būtu tomēr vērts aizbraukt un paska­tīties, ko viņš var piedāvāt. Aiz prieka nezinājām ko iesākt, kad aizbraukuši ieraudzījām trīs pārus resnknābja papagaiļu krātiņā kāpaļājam pa zariem — jautrus, ve­selus, draiski zibošām acīm un pilnīgi nebojātu spalvu rotu. Brīdi pakaulējies, nopirku visus trīs pārus; trium­fējot vedām tos mājup. Tie bija jauni, skaisti, lieliski kopti un uzturēti putni, un Sepa sajūsmai nebija robežu. Kaut gan papagaiļi bija burvīgi un laistījās skaistu skaistajās krāsās, man prāts tomēr kavējās galvenokārt pie vulkān­trušiem. Būtu drausmīgi, ja, ieguvuši vienu eksemplāru, mēs līdz aizbraukšanai nedabūtu vairāk nevienu klāt un mums vajadzētu savu truseni aizvest atpakaļ uz to vietu, kur viņu noķērām, un atzīt, ka mūsu ekspedīcija cietusi pilnīgu krahu.

Pagāja diena pēc dienas, mēs regulāri apmeklējām abus ciemus. Tur mums apgalvoja, ka cilvēki rokot un rokot, bet panākumu kā neesot, tā neesot, un es viņiem bez ierunām ticēju. Vienīgais, ko varēju šādos apstākļos darīt, bija pacelt cenu par trušiem astronomiskā aug­stumā, cerot, ka tas iekārdinās ciema ļaudis pacensties, kaut arī līdz šim viņiem nebija veicies. Taču ikreiz at­griezāmies tukšām rokām, un man ap sirdi kļuva arvien drūmāk.

Bet tad kādu dienu laime pavērsās uz mūsu pusi. Tur­pinājām braukt uz ciemiem, un vienā — Parrasā — ciema

vecākais izskrēja mums pretim uz putekļainā ceļa, tikko ieraudzīja mūs braucam, un mēs no viņa straujā skrējiena, roku mājieniem un starojošās sejas redzējām, ka viņa ļau­dīm bija laimējies. Viņš izveda mūs cauri savai mājai mazā pagalmiņā, un tur mūsu atstātajos krātiņos tupēja tris teporingo. Visi trīs truši bija veseli, mierīgi kvernēja krātiņos un izturējās pret gūstniecību tikpat vienaldzīgi kā pirmais. Saudzīgi izcēlām tos citu pēc cita no krātiņiem un pārbaudījām dzimumu, un es vairs nejutos tik pacilāts, jo visas trīs, izrādījās, bija mātītes. Tomēr četri tepo­ringo ir labāk nekā neviens, tāpēc samaksājām starojo­šajam ciema vecākajam par nomedītajiem trušiem un ve­dām tos uz mājām. Pamēģinājām novietot divas trusenes vienā krātiņā, taču drīz vien redzējām, ka tās grasās kau­ties, un sapratām, ka truši jātur pa vienam.

Jaunās trusenes tikpat viegli kā pirmā pierada pie svešādās barības, ko sākām tām dot, un tas mani patiesi iepriecināja. Visvairāk uztraucos par to, ka mūsu uzturē­šanās laiks tik strauji tuvojās beigām. Bija atlikušas vairs tikai dažas dienas, tad Seps aizlidos uz Džersiju un aiz­vedīs līdzi visu, ko bijām sagūstījuši, taču mums jopro­jām nebija atvēlētais skaits trušu. Un galvenais — jo­projām mums nebija neviena tēviņa. Dažas dienas pēc Sepa aizlidošanas mums pārējiem bija jābrauc uz Vera­krusu, lai kāptu uz kuģa, tā ka vairs neatliks laika vul- kāntrušu medībām. Tagad mēs ciemus pārbaudījām katru dienu, pierunājām medniekus vēl papūlēties un pacēlām cenu līdz fantastiskai summai, bet, kaut arī vīri strādajā sviedriem vaigā, neviena teporingo viņi neatrada. Izmi­sumā sapratu, ka man atliek tikai viens. Paņēmis Diksu līdzi par tulku, aizbraucu vēlreiz uz Mehiko, devos uz lauksaimniecības ministriju pie Dr. Moralesa un izstāstīju viņam savu vajadzību. Paskaidroju, ka esmu braucis tik tālu ceļu un iztērējis tik daudz naudas, lai iegūtu vulkān- trušus, un aizvest uz Džersiju tikai četrus, turklāt mātītes vien, nozīmē ekspedīcijai pilnīgu izgāšanos. Jautāju, vai viņš nebūtu ar mieru pārrakstīt man izdoto atļauju uz Diksa vārda. Pēc manas aizbraukšanas tad Dikss lūkotu sagūstīt vēl sešus trušus; jācer, ka to vidū būs kāds tē­viņš. Doktors Moraless bija ļoti atsaucīgs. Viņš mani saprata un tūliņ piekrita atļaujas pārrakstīšanai uz Diksa vārda, par ko biju viņam gaužām pateicīgs.

Nākamā diennakts pagāja trauksmainā steigā. Vaja­dzēja uzbūvēt īpašus krātiņus teporingo un īpašus resn­knābja papagaiļiem — tādus, kas būtu pietiekami viegli pārvadāšanai lidmašīnā un vienlaikus arī izturīgi, jo papa­gaiļiem ir ļoti lieli, spēcīgi knābji, ar kuriem viņi vien­kāršu koka bUri spēj saārdīt skaidās, un es nejutu ne mazākās vēlēšanās, lai tie izlauztos no krātiņa, kamēr lido virs Atlantijas okeāna.

Pienāca diena, kad Šepam ar savu vērtīgo kravu va­jadzēja lidot projām, un mēs aizgājām uz lidostu viņu pavadīt. Viņš nosolījās pierunāt Ketu dažas dienas pēc viņa atgriešanās mājās man piezvanīt un pastāstīt, kā klājas vulkāntrušiem. Bijām konstatējuši, ka sazināties ar trestu pa telefonu ir daudz vienkāršāk nekā sūtīt tele­grammas, jo tās, galā nonākušas, bija tā sakropļotas, ka vajadzēja tūliņ sūtīt nākamo un jautāt, kas pirmajā rak­stīts. Pēc pirmajām divām trim telegrammām nosprie­dām, ka zvanīt pa telefonu iznāk lētāk.

Pēc dažām dienām Keta man piezvanīja un pastāstīja, ka vulkāntruši, papagaiļi un Šeps laimīgi nonākuši galā. Tiklab truši, kā papagaiļi labi iejutušies, un man ne par ko neesot jāraizējas. Jutos milzīgi atvieglots — nu atlika vairs tikai viens uzdevums — Diksam vajadzēja sagūstīt vēl dažus teporingo, kuru vidū būtu vismaz viens tēviņš. Atkārtoju to tik bieži, ka droši vien biju viņam līdz nāvei apnicis. Ikreiz no jauna atgādināju, ka jāpārbauda dzi­mums un, ja gadītos notvert mātīti, tā jāatlaiž brīvībā, kaut gan trīs mātītes vēl varējām atļauties. Piekodināju, lai nebeidz medības, iekams nav notverti tēviņi atļautā limita ietvaros. Viņš prata trušus barot, kopt un novietot krātiņos ceļojumam, par to man nebija jābaidās, turklāt zināju, cik viņš iejūtīgs un cik ļoti mīl dzīvniekus, tātad rūpēsies par tiem labi. Visu nokārtojuši, devāmies atpa­kaļ uz Verakrusu un kāpām uz kuģa. Ekspedīcija bija no­ritējusi ļoti interesanti, kaut arī sagādājusi rūgtu vil­šanos. Taču, ja Diksam galu galā izdosies sagūstīt kaut vienu teporingo tēviņu, ceļojumu varēs uzskatīt par izde­vušos; pagaidām atlika vienīgi turēt īkšķi un cerēt uz veiksmi.

Tikko nokļuvām Džersijā, es taisnā ceļā steidzos pie saviem teporingo, lai pārliecinātos, ka tie tiešām sveiki un veseli. Džila, meitene, kas viņus kopa, pastāstīja, ka vecākajai trusenei deviņpadsmitajā dienā pēc atbrauk­šanas piedzimuši divi mazuļi un pirmajās divdesmit čet­rās stundās licies, ka viss būs labi. Bet tad mazie trusīši atrasti migā beigti. Manuprāt, māte nebija par mazuļiem, kā nākas, rūpējusies. Galu galā, mēs viņu sagūstījām grūsnu, pārvedam no apvidus ar retinātu gaisu uz smoga piesārņotu lielpilsētu, pēc tam lidmašīnā uz Džersiju, kas atrodas gandrīz vienā līmenī ar jūru, un, nepaguvušai iejusties jaunajā vidē, viņai uzkrita rūpes par mazuļiem. No mūsu viedokļa notikums bija gaužām bēdīgs, tomēr māti vainot nedrīkstēja.

Pagāja nedēļas, bet no Diksa nepienāca nekādas vēs­tis. Es bez mitas rakstīju viņam uzmundrinošas vēstules, skubināju un steidzināju, bet viņš pat nepapūlējās man atbildēt, un man sāka likties — kaut arī puisis visu ce­ļojuma laiku nepaguris strādāja kopā ar mums, nu viņam vulkāntruši beidzot pagalam apnikuši. Tad vienu rītu zva­nīja telefons. Vai es esot ar mieru pieņemt sarunu no Meksikas? Nespēju, protams, telefonistei pateikt, kādā nepacietībā tiku gaidījis šo sarunu, tādēļ tikai truli no­murmināju: «Jā.» Dikss jau bija pie aparāta, un šī bija viena no tām brīnumainajām reizēm, kad balss skanēja tik skaidri, ka šķita, — viņš runā tepat manā istabā. Viņš pastāstīja, ka beidzot laimējies sagūstīt vēl sešus trušus, divi no tiem esot tēviņi; visi dzīvojot pie viņa mājās un labi ēdot. Viņš tikko esot beidzis būvēt ceļojuma krātiņus un nākamajā dienā trušus nosūtīšot. Uzzināju Meksikas lidmašīnas reisa numuru un visu pārējo. Biju neiedomā­jami satraukts. Dodoties ekspedīcijā, nekad nevar iepriekš paredzēt, kā veiksies, taču līdz šim man visās bija neti­cami laimējies. Šķita, ka pat Meksikas ekspedīcija tomēr būs uzskatāma par izdevušos. Beidzis runāt ar Diksu, tūliņ sazvanīju Londonas lidostu. Runāju pēc kārtas gan­drīz vai ar visiem lidostas darbiniekiem, piestāstīdams viņiem pilnu galvu par vulkāntrušiem; skaidroju, kāds tie ir retums un ka tie katrā ziņā jānogādā dzīvnieku pa­tversmē, ja lidmašīna nosēdīsies tādā laikā, kad nebūs iespējams tos tūliņ pārsūtīt tālāk uz Džersiju; piezvanīju arī pašam misteram Vitekeram uz dzīvnieku patversmi, kas atrodas Karaliskās dzīvnieku aizsardzības biedrības pārziņā, dalījos ar viņu savā priekā un sīki izstāstīju, kas darāms, ja trušiem būs jāpavada nakts Londonā. Pēc tam man vairs neatlika nekas cits kā sēdēt un ar vāji slēptu satraukumu gaidīt viņu ierašanos.

Bijām aprēķinājuši, ka lidmašīna pienāks no rīta un laika būs pārpārēm trušus pārvietot lidmašīnā, kas lidos uz Džersiju. Kad lielā diena atausa, es nepacietīgi gaidīju vēstis. Divas stundas pēc tam, kad lidmašīnai vajadzēja nosēsties Londonā, es zvanīju uz lidostu uzzināt, kas no­ticis. Tur neviens darbinieks par vulkāntrušiem nekā ne­zināja. Zvanīju misteram Vitekeram. Nē, viņš neesot tru­šus manījis, kaut gan sagatavojis visu to uzņemšanai. Ap lenča laiku zvanīju atkal, taču arī šoreiz man atbil­dēja, ka par vulkāntrušiem nekas neesot zināms. Man mācās virsū izmisums, domāju, ka varbūt vajadzētu pie­zvanīt Diksam un apvaicāties, vai viņš trušus izsūtījis tieši ar šo lidmašīnu. Četros pēcpusdienā zvanīju no jauna uz Londonas lidostu. Atkal nekādu ziņu par trušiem.

Vēlreiz piezvanīju misteram Vitekeram un atzinos, ka esmu ļoti noraizējies. Viņš paskaidroja, ka viņam no lid­ostas ne par vienu dzīvnieku sūtījumu neesot ziņots, bet solījās apvaicāties un piezvanīt man. Pēdīgi viņš piezva­nīja, ka trušiem pēdas sadzinis un tie atrodoties pie viņa. Acīmredzot bijušas domstarpības ar dokumentiem, bez kādām sīkie ierēdnīši nekad nespēj iztikt, truši iegrūsti pirmajā angārā, kas gadījies pa rokai, kamēr oficiālās per­sonas nospēlējušas birokrātijas spēlīti līdz galam. Mis­ters Vitekers apgalvoja, ka esot trušus apskatījis — visi liekoties sveiki un veseli, tikai nobijušies. Todien jau bija par vēlu tos pārsūtīt uz Džersiju, tādēļ tiem vajadzēja palikt Londonā līdz nākamajam rītam.

Kad krātiņu atveda uz zooloģisko dārzu, mēs, cik nu saudzīgi nepacietība atļāva, norāvām apsegu un ielūkojā­mies iekšā. Tur atradās pieci dzīvi, mazliet iztrūkušies truši. Sestais bija pagalam. Uzmanīgi izcēlām tos ārā un pārbaudījām dzimumu. Būtu lieki piebilst, ka beigtais bija tēviņš. Dzīvo vidū bija četras mātītes un viens tēviņš. Teikt, ka biju nikns, būtu par maz. Nevajadzīgā aizkavē­šanās Londonas lidostā bija mums nolaupījusi teporingo tēviņu. Jaunos vulkāntrušus novietojām atsevišķos krāti­ņos, nelaižot kopā ar tiem, kas pie mums jau bija iedzīvo­jušies, jo jaunatnācējiem vēl bija jāiztur pārbaudes laiks, iekām varēsim viņus iepazīstināt ar vecajiem.

Soļoju pa kabinetu šurp un turp, gudrodams, kā vis­labāk uzspert gaisā Londonas lidostu. Pēkšņi man iešāvās kaut kas prātā. Sers Džailzs un lēdija Gatriji bija tresta biedri, ļoti interesējās par mūsu darbu un daudzkārt bija mums palīdzējuši. Sers Džailzs bija Britānijas aviosa­biedrības valdes priekšsēdētājs. Ja viņš nespēs iespiest kādam asti spīlēs, tad to nespēs neviens. Nocēlu telefona klausuli un palūdzu savienojumu. Izrādījās, ka viņš pats atrodas Šveicē, bet lēdija Gatrija pienāca pie telefona. Izstāstīju viņai notikumu ar vulkāntrušiem un paskaid­roju, ka vienīgais iemesls, kādēļ ceļu traci, ir nevēlēšanās piedzīvot kaut ko tamlīdzīgu, ja kādreiz nākotnē mums varbūt atkal sūtīs retus dzīvniekus un tiem kaut kāda iemesla dēļ vajadzēs pārlaist nakti Londonas lidostā.

— Nekādā ziņā! — viņa sašutusi teica. — Tas nav pieļaujams! Es pati par to parūpēšos. Tiklīdz Džailzs atgriezīsies, es viņam visu izstāstīšu.

Tā arī notika. Nākamajā nedēļā saņēmu vēstules no dažādām Londonas lidostas amatpersonām, kas neskaitā­mas reizes atvainojās par slikto apiešanos ar trušiem. Man tās sagādāja gandarījumu tai ziņā, ka sapratu: nākotnē katrs sūtījums mūsu zooloģiskajam dārzam automātiski iedegs sarkanu brīdinājuma spuldzīti ierēdņu galvās. Taču nekādas atvainošanās nespēja atdot dzīvību mūsu teporingo tēviņam.

Sākām regulāri uzmanīt mātīšu kāzu laiku un, kad pienāca īstais brīdis, ielaidām krātiņā uz dažām stundām tēviņu, tomēr visu laiku trušus stingri uzmanīdami. Sāda piesardzība bija nepieciešama, jo, kā jau minēju, vulkān­trušiem ir ļoti nesaticīga daba un mēs baidījāmies, ka mā­tīte varētu nogalināt mūsu vienīgo tēviņu. Pēc kāda laika ieraudzījām, ka viena mātīte krātiņā sačubinājusi no sal­miem un savas vilnas mīkstajām pūkām glītu ligzdiņu. Tajā gulēja divi mazulīši. Mēs aiz prieka nezinājām, kur dēties. Diendienā uzmanīgi vērojām mazuļus attīstāmies, un, kad tie pieņēmās augumā, mēs kļuvām varen iedomīgi. Laikam sākām ar savu veiksmi pārāk lepoties, tādēļ — kā tādās reizēs parasti mēdz notikt — saņēmām vienu pēc otra divus smagus likteņa triecienus. Vispirms — Džila kātkt rītu ieraudzīja, ka vienam trusēnam ap kaklu kaut kā Ietinies vilkābeles zars, kura otrs gals aizķēries krā­tiņa režģī, un trusēns nožņaudzies. Mums palika tikai mazā trusenīte. Otra nelaime — nobeidzās mūsu pieaugu­šais tēviņš. Sekcijā noskaidrojās, ka nāves cēlonis ir kok- cidioze — slimība, kas agrīnā stadijā ļoti grūti diagnosti­cējama. Nekavējoties iebarojām pārējiem trušiem sulfame- zatīnu profilaksei, jo visas trusenes bija vismaz reizi bijušas kopā ar tēviņu. Tomēr šī pati kaite mums nolaupīja vēl divas trusenes.

Likās, ka esam nonākuši atpakaļ tur, kur bijām pašā sākumā. Mums bija vesels bars mātīšu, bet neviena tēviņa. Taču ap šo laiku bijām sagatavojuši un tikko publicējuši savu piekto gadskārtējo Ziņojumu ar Meksikas ekspedī­cijas sīku aprakstu, trusenes un mazuļa fotoattēliem. No­sūtīju pa eksemplāram Dr. Korso un Dr. Moralesam, un, protams, Diksam Brančam; pie reizes uzrakstīju viņam vēstuli un jautāju, vai viņš būtu ar mieru pats uzņemties trušu medības, ja man izdotos dabūt atļauju vēl dažu trušu sagūstīšanai. Viņš jūsmīgi atbildēja, ka darīšot visu iespējamo, lai man palīdzētu. Sēdos un izklāstīju vēstulē Dr. Moralesam savu vajadzību. Rakstīju, ka esam palikuši bez. tēviņa un ar mātītēm vien, protams, nav iespējams pavairot trušu skaitu; tomēr zināmus panākumus esam guvuši, tātad pūliņi nav bijuši veltīgi. Esam, piemēram, pierādījuši, ka vulkāntrusi iespējams turēt nebrīvē, turklāt vidē, kas atrodas daudz zemāk par to, kurā tas paradis dzīvot, un ka vulkāntrusis nebrīvē rada pēcnācējus. Esam konstatējuši arī dažas interesantas patoloģiskas īpatnī­bas, kaut vai faktu, ka no šā īpašā kokcidiozes paveida cieš varbūt vienīgi šie dzīvnieki. Esam noskaidrojuši tru- seņu grūsnības ilgumu, par kuru līdz šim nebija precīzu ziņu. Drīkstam tātad runāt vairāk par panākumiem nekā par neveiksmi, tādēļ lūdzu Dr. Moralesu, vai nebūtu iespē­jams sagādāt Diksam Brančam atļauju noķert vēl dažus vulkāntrušus mūsu zooloģiskajam dārzam. iHan par lielu prieku, Dr. Moraless atbildēja ar ļoti sirsnīgu vēstuli: tā kā mums bijuši tik labi panākumi, viņš katrā ziņā rūpē­šoties, lai Diksam izdod atļauju vēl dažu trušu sagūstī­šanai. Ceru, ka tas notiks drīz un ka šoreiz mums laimē­sies izveidot koloniju, lai papildinātu mūsu kolekciju ar šiem retajiem, glītajiem dzīvnieciņiem.

10

LAI VIŅI DZĪVOTU

Turpinādams iznicināt dzīto dabu, cilvēks zāģē zaru, uz kura pats sēž. jo saprātīga dabas aizsar­dzība vienlaikus ir arī cilvēces aizsardzība.

Izmirušie un apdraudētie dzīvnieki

Mana kabineta grāmatplauktā ir divi biezi sējumi, kas man nemitīgi duras acīs. Tiem pirmajiem mans ska­tiens pievēršas no rīta, kabinetā ieejot, un pie pēdējiem kavējas, kad vakarā, ārā iedams, aizdaru durvis. Tā ir «Sarkanā grāmata», ko publicējusi Starptautiskā dabas aizsardzības apvienība. Vienā sējumā apkopoti dati par zīdltājdzīvniekiem, bet otrā par putniem; visiem grāmatā uzskaitītajiem dzīvniekiem draud iznīcība — vairumā ga­dījumu no cilvēka tiešas vai netiešas iejaukšanās. Pa­gaidām publicēti tikai šie divi sējumi, bet tiem baismā rindā sekos turpmākie — nākamais par rāpuļiem, tad par zivīm, par kokiem, zāļaugiem un krūmiem.

Reiz kāds žurnālists, mani intervēdams, jautāja:

Sakiet, mister Darel, cik dzīvnieku sugu īstenībā ir apdraudētas?

Piegāju pie grāmatplaukta, paņēmu abus biezos sarka­nos sējumus un iesviedu tos viņam klēpī.

No galvas nezinu, — es sacīju, — un man trūkst drosmes tos saskaitīt.

Viņš paraudzījās vispirms uz abiem sējumiem, tad šausmās uz mani.

Žēlīgā debess! — viņš iesaucās. — Jūs taču negri­bēsiet teikt, ka visi šie dzīvnieki ir apdraudēti?

Tur uzskaitīta tikai puse, — es paskaidroju, — jo grāmatās uzņemti tikai putni un zīdītājdzīvnieki.

Viņš bija satriekts, to dzirdot, jo pat mūsu dienās Vairums cilvēku neapzinās, cik drausmīgos apmēros mēs iznīdējam pasauli, kurā paši dzīvojam. Mēs līdzināmies plānprātīgiem bērniem, kas ar indi, zāģi, sirpi, pistoli un šauteni palaisti skaistā dārzā, kuru lēnām, bet mērķtiecīgi pārvērš par postažu un neauglīgu tuksnesi. Ir ļoti iespē­jams, ka arī nupat, pēdējās nedēļās, no Zemes virsas pa­zudis viens zīdītājdzīvnieks, viens putns, viens rāpulis un viens augs vai koks. Gribas cerēt, ka tā nav, toties skaidri zinu, ka vienam zīdītājdzīvniekam, vienam putnam, rāpu­lim, augam vai kokam tieši par šādu laika sprīdi mūžs zemes virsū kļuvis īsāks.

Pasaule ir tikpat sarežģīta un tikpat viegli ievaino­jama kā zirnekļa tīkls, un, gluži tāpat kā zirnekļa tīkls, tā notrīs līdz vistālākajiem posmiem, ja tai vienā vietā pieskaras. Bet mēs neapmierināmies ar pieskaršanos vien, mēs ieplēšam tīklā lielus caurumus; mēs esam, ja tā var teikt, uzsākuši kaut ko līdzīgu bioloģiskam karam ar apkārtējo pasauli. Bez vajadzības mēs izcērtam mežus, ra­dot putekļu vētru perēkļus un tādējādi pārveidojot klimatu. Mēs sagažam savās upēs rūpniecības atkritumus un tagad esam sākuši piesārņot juras un atmosfēru.

Ja jūs sākat runāt par dabas aizsardzību, cilvēki tūliņ spriež, ka esat fanātisks dzīvnieku mīļotājs un domājat vienīgi par pūkaina koalas vai cita tamlīdzīga retuma nosargāšanu. Taču dabas aizsardzība nepavisam nenozīmē to. Dabas aizsardzība nozīmē saudzēt un saglabāt visu dzīvību zemes virsū, vienalga, vai runa ir par kokiem, dtiem augiem vai pašu cilvēku. Jāatgādina, ka pēdējos pārsimt gados ar lieliskiem panākumiem pilnīgi iznīci­nātas vairākas ciltis un ir vēl dažas citas, kas pašreiz atrodas uz iznīcības robežas — Patagonijas indiāņi, eski­mosi un tā talak. Ar savu tuvredzību, alkatību un muļķību mēs tuvākajos piecdesmit gados vai pat vēl īsākā laikā radīsim situāciju, ka zemes virsū vispār vairs nebūs iespē­jams dzīvot.

Kaut arī es galvenokārt nododos dzīvnieku aizsardzī­bai, es pilnā merā apzinos, ka jāsargā arī vide, kurā tie dzīvo, jo, atņemot dzīvniekiem ierastos dzīves apstākļus, jūs viņus iznīcināt tikpat veiksmīgi kā nošaujot, noķerot slazdā vai noindējot. Ja man jautā — un tas notiek visai bieži —, kādēļ es šīs problēmas tik gauži ņemu pie sirds, es atbildu: laikam gan tādēļ, ka uzskatu sevi par laimīgu cilvēku, kam pasaule visu mūžu devusi ļoti daudz prieka. Jūtos kā parādnieks un vēlos kaut ko darīt, lai šo parādu nolīdzinātu. Izdzirduši tādu atbildi, cilvēki parasti sa­mulst, it kā es butu pateicis kaut ko nepieklājīgu, bet man gribētos vienīgi, lai arvien vairāk cilvēku izprastu, ka ir parādā pasaulei, un censtos parādu kaut daļēji atdot.

Daudzo vēstuļu vidu, kuras ik dienu saņemu, parasti ir tādas, kurās cilvēki interesējas par dabas aizsardzību. Man jautā, vai ta vispār esot nepieciešama. Kā jau pir- māk paskaidroju, es domāju, ka ir; manuprāt, tā ir viena no lielākajām nepieciešamībām šai pasaulē, kur tik daudz tiek darīts pilnīgi bez vajadzības; dabas aizsardzības pie­kritēji neceļ brēku par neko. Saņemu vēstules arī no tā­diem ļaudīm, kas laikam ne reizes nav pavērušies uz ap­kārtējo pasauli. Tadi saprot vienīgi skaitļus, vienīgi kon­krētus, uz papīra uzrakstītus skaitļus. Sā tipa rakstītājiem es atbildu skaitļos. Sai ziņā Ziemeļamerikas kontinents sniedz divus ļoti spilgtus piemērus cilvēka posta darbiem.

Kad eiropieši atklāja Ziemeļameriku, viņi tur sastapa lielākos dzīvnieku barus, kādi jebkad zemes virsū redzēti. Viens no šiem dzīvniekiem bija bizons. Vispirms to Ziemeļ­amerikā kāva, lai iegūtu gaļu. Vēlāk to kāva tīri politisku apsvērumu dēļ — lai izmērdētu badā indiāņus, kuri bez bizoniem nespēja eksistēt. Bizons indiāņiem nozīmēja visu dzīves pamatu — viņi izmantoja pat kaulus un ādu. Va- ren apjūsmotais «Bizonu Bils» Kodijs reiz vienā dienā nogalināja divi simti piecdesmit bizonu. Pasažieri, kas vilcienā brauca cauri bizonu apdzīvotajiem apvidiem, bija spiesti aizvērt vagonu logus, tik nepanesama smirdoņa plūda no pūstošajiem dzīvniekiem, jo tolaik tos nogalināja tikai tādēļ, lai iegūtu mēli, kas bija izslavēts gardums, bet pašus atstāja guļam, kur tie nokrituši. Par laimi, bizonus izdevās vēl laikus paglābt no pilnīgas iznīcināšanas, to­mēr līdz mūsu dienām saglabājušās vairs tikai nožēloja­mas paliekas no tiem miljoniem bizonu, kas reiz varenā skrējienā dimdināja Ziemeļamerikas prērijas.

Otrs dzīvnieks ir klejotājbalodis. Šķiet, tā bija skaita ziņā vislielākā putnu suga, kāda jebkad pasaulē dzīvojusi. Baložu bari, kuros bija līdz divi miljardi putnu, aptumšoja visas debesis. Ja baloži apmetās kokos, tie ar savu svaru nolauza lielus zarus. Neviens nedomāja, ka klejotājbaloži

(tik gardi un tik daudz!) jebkad būtu iznicināmi. Tāpēc baložus kāva un kāva; apšāva pieaugušos putnus, izlau­pīja no perēkļiem olas un mazuļus. 1869. gadā vienā pašā vietā sagūstīja septiņarpus miljonu baložu. 1879. gadā Mičiganas štatā saķerts miljards šo putnu. Klejotājbalo- žus taču nebija iespējams iznīdēt. To bija pārāk daudz. Tie pārāk strauji vairojās.

Pasaulē pēdējais klejotājbalodis nobeidzās 1914. gadā Cincinati zooloģiskajā dārzā …

Cilvēkam pietiek gudrības kādu sugu iznīcināt, taču līdz šim viņš vēl nav pratis izgudrot iespēju, kā atjaunot to, ko pats izpostījis. Taču vairumu cilvēku šis fakts, lie­kas, nemaz neinteresē. Atrodas pat daži zooloģijas zinību vīri, kas iedomājas apgalvot, ka tas esot dabisks evolū­cijas process un attiecīgā dzīvnieku suga tikpat būtu aiz­gājusi bojā — ar mūsu piepalīdzēšanu vai bez tās. Ne­kādā ziņā nespēju tam piekrist. Apgalvot, ka tas ir da­bisks evolūcijas process, ir tīrās blēņas. Vai arī gluži vienkārši aizbildināšanās. Tas ir tikpat, ja cilvēks, kam pieder vesela kanna asiņu, teiktu otram, kas viņa acu priekšā noasiņo: «O, vecīt, asiņu mums ir pārpārēm, bet nevaru tev tās pārliet, jo pēc noteikumiem tev tagad jā­mirst.»

«Bet,» daži iebildīs, «tas viss noticis vecos laikos, ta­gad taču vairs tā nav. Tagad mums ir rezervāti un tam­līdzīgi iestādījumi, kur dzīvnieki mīt pilnīgā drošībā. Mūsu dienās tak cilvēks vairs tā nerīkojas.»

Cilvēkiem, kas spriež tā, minēšu dažus skaitļus, lai viņiem aina kļūst skaidrāka. Vaļu «lomi» — kā tos mēdz saukt — ir ap sešdesmit septiņdesmit tūkstoši dzīvnieku gadā. Lai gan zinātnieki brīdina, ka tik intensīvas eks­pluatācijas rezultātā drīz būs iznīdētas vairākas vaļu su­gas un vaļu medības automātiski izbeigsies, mednieki savu darbu tomēr turpina. Liekas, viņu devīze ir: «Ieraujam šodien, pie velna rītdienu!» [1]

Dzīvnieku sugas tiek iznīcinātas, ne tikai tos nogali­not, lai izlietotu pārtikai vai apģērbam vai arī tādēļ, ka tos uzskata par. kaitīgiem. Dažādās degunradžu sugas Austrumos iznīcinātas tik pamatīgi, ka labākajā gadījumā atlikuši tikai pāris simti eksemplāru; šo dzīvnieku iz­skaušanai pamatā ir muļķīga māņticība, ka, iedzerot pul­verī saberztu degunradža ragu, veci vīri atgūstot jaunek­līgus spēkus un spējot savaldzināt jaunas meičas; un tas notiek vienā no stipri pārapdzīvotām pasaules malām, kur daudz noderīgāk būtu lietot pretapaugļošanās līdzekļus nekā stimulantus. Indijā, Sumatrā un Javā degunradži praktiski jau iznīdēti, tagad radusies interese par Āfrikā sastopamajām sugām, tā ka man šķiet — Āfrikas degun­radžus sagaida drīzas bojāejas slidenā taka.

Piemēram var minēt arī valzirgus. Eskimosi tos me­dīja barībai un izmantoja arī dzīvnieku lielos ilkņus, iz­griezdami tajos brīnum skaistus, smalkus rakstus. Kad eskimosu mākslu «atklāja» gudrāki ļaudis, sākās mežonīga dzīšanās pēc ilkņiem, un tagad valzirgu medības rīko tikai ilkņu dēļ, turklāt slaktiņi notiek tādos apmēros, ka suga drīz būs pilnīgi iznīcināta. Valzirgi jau uzņemti ap­draudēto dzīvnieku sarakstā. [2]

Minēsim vēl vienu piemēru to cilvēku dziļajam prātam, kuriem nav ne mazākās sajēgas par dabu. Āfrikā tika no­spriests, ka savvaļas dzīvnieki pārnēsā vīrusu, kas izraisa miega slimību. Radās lielisks projekts: lai aizsargātu cil­vēku un viņa dārgos ganāmpulkus (kas strauji noēd pa­mežu un pārvērš milzu apvidus par smilšu vētru perēk­ļiem), nolēma izkaut visus savvaļas dzīvniekus. Tikai tad, kad jau bija nogalināts pusmiljons zebru, antilopju, ga- ceļu citu dzīvnieku, noskaidrojās, ka miega slimību var pārnēsāt arī sīkie dzīvnieki. Tātad milzu daudzums skaisto savvaļas dzīvnieku bija iznīcināti gluži par neko.

Visi gaužām uztraucas par to, ka uz Lielbritānijas ce­ļiem ik gadu aiziet bojā pāris tūkstoši cilvēku. Tā, pro­tams, ir traģēdija, bet tikai nedaudzi zina, ka uz ceļiem gada laikā dabū galu divi miljoni savvaļas putnu. Kāds dāņu zinātnieks apkopojis datus par dzīvniekiem, kas aiz­gājuši bojā uz ceļiem nelielā apvidū: 3014 zaķi, 5377 eži, 11 557 žurkas, 27 834 citi sīki zīdītājdzīvnieki, 111728 putni, 32 820 abinieki. Sie skaitļi liecina tikai par to, kas notiek uz šosejām, bet, ja pieskaitītu vēl upurus uz lauku ceļiem, skaitli droši vien vajadzētu trīskāršot. Ja katrā valstī aizietu bojā tik daudz cilvēku dzīvību, saceltos tādas protesta vētras, ka visas valdības būtu spiestas aizliegt satiksmē lietot automobiļus un atgrieztos pie zirgiem un ratiem. Es nevēršos pret automobiļiem principā, bet ceru, ka manu viedokli saprot.

Cilvēki vēl nav pilnā mērā atskārtuši vienu: ja palūko­jas pasaules kartē un pavēro, cik lieli apvidi atvēlēti sav­vaļas dzivnieku rezervātiem, tad atklājas, ka tie ir niecīgi punktiņi, viss pārējais ir milzu rezervāts cilvēkam. Tur­klāt nepietiek tikai nospraust robežas dzīvnieku rezervā­tam, jārūpējas arī, lai tas tiktu, kā nākas, uzturēts. Vai­rums valdību nevēlas izdot naudu šim nolūkam (ja vien sabiedriskā doma nesaceļ pārāk lielu troksni vai runa nav par kādu sevišķi pievilcīgu dzīvnieku), bet daudzām val­dībām patiesi nepietiek tam līdzekļu.

Tikai, lūdzu, neiedomājieties, ka es tēloju pārāk drūmu ainu. Turpinot šo satriecošo statistiku, es varētu pierakstīt vēl vienu tikpat biezu grāmatu kā šī un pierādīt vienīgi, ka no visām būtnēm, kas jebkad dzīvojušas zemes virsū — vienalga, vai tie būtu senlaiku milzīgie gaļēdāji rāpuļi vai radījumi, kas Zemi apdzīvo tagad —, visnežēlīgākais, bez- sirdīgākais un asinskārākais plēsoņa ir cilvēks. Turklāt ar šādu rīcību cilvēks nodara nelabojamu ļaunumu sev. Tā ir pašnāvība: ļaujot noasiņot dzīvajai dabai, mēs noga­linām paši sevi.

Kā jau agrāk minēju, ir iekārtoti nacionālie parki, re­zervāti un tā joprojām, taču atļaujiet citēt vēl dažas rindas no lieliskās grāmatas, no kuras izraudzījos moto šai pēdējai nodaļai: «Valdību organizētajiem dzīvnieku aizsardzības pasākumiem nozīme ir tikai tad, ja asignē līdzekļus to īstenošanai.» Mēs varbūt varam piedot sa­viem senčiem viņu grēkus ar aizbildinājumu: «Viņi nezi­nāja, ko viņi dara» — bet vai mēs varam savā tehnikas laikmetā, ar kuru tā lepojamies, piedot sev to, ko darām tagad un turpinām darīt, neuzklausot domājošu cilvēku protestu, vienalga, vai tie ir zoologi, ekologi, dzīvnieku aizsardzības speciālisti vai, gluži vienkārši, saprātīgi un tālredzīgi cilvēki? Mēs esam bijuši uz Mēness — tas ir liels un izcils sasniegums. Bet vai tas noticis vienīgi tādēļ, lai iegūtu dažus retus minerālus? Vai Mēnesim nav jā­kļūst par lielu, mirdzošu tramplīnu citu planētu sasnieg­šanai, kur varbūt eksistē savas dzīvības formas? Ja esam nodomājuši doties no planētas uz planētu un visur sacelt tādu pašu jucekli kā uz savējās, tad, manuprāt, gan būtu labāk to milzu naudu, ko tērē šiem projektiem, izmantot, lai lūkotu cik necik aizdziedēt brūces, ko esam izcirtuši Zemei.

Problēma par dzīvnieku un vides aizsardzību (tiklab mūsu, kā mūsu pēcnācēju labā) ir milzīgi plaša un sa­režģīta. Ir ļoti daudz valstu, kur, kā jau minēju, dzīvnieku aizsardzība pastāv tikai uz papīra, jo valdība gan labprāt izdod likumu par kādas dzīvnieku sugas aizsardzību, bet nepiešķir līdzekļus rezervātu iekārtošanai; tāpat netiek asignēti fondi rezervātu kārtīgai pārvaldīšanai un kon­trolēšanai pat tad, ja tie ir nodibināti. Kādā valstī, ko apmeklēju, apvaicājos vīram, kurš bija atbildīgs par fau­nas aizsardzību, cik rezervātu viņiem ir. Viņš atritināja milzīgu karti, kas no vienas vietas bija noklāta zaļiem plankumiem. Tie visi esot rezervāti, viņš lepni paskaidroja. Es piesardzīgi apvaicājos, vai zoologi, ekologi un biologi veikuši attiecīgus pētījumus, lai noskaidrotu, ka tieši šie apvidi ir vissvarīgākie rezervātu ierīkošanai. Nē, viņš at­bildēja, to valdība nevarot atļauties. Jautāju, vai pār­baudīts, ka šajos lielajos, zaļajos plankumos mitinās aiz­sargājamie dzīvnieki un vai vietas tiešām piemērotas re­zervātiem. Nē, viņš sacīja, arī tas neesot darīts, jo trūkstot līdzekļu algot vajadzīgos zinātniekus . .. Vai vismaz pat­ruļu dienests iekārtots? Nē, viņš teica, neesot naudas, ko maksāt uzraugiem vai sargiem . . . Tātad bija tikai skaistā karte, kas īstenībā nenozīmēja nenieka.

Atkārtoju, ka ar naudas trūkumu aizbildinās gandrīz visas valstis pasaulē, kur izdoti kaut kādi vides un faunas aizsardzības likumi, bet ir arī daudzas tādas valstis, kas šādus likumus vispār nav izdevušas. Dabas aizsardzības entuziasti tl zina un dara visu iespējamo, lai kaut ko līdzētu, bet tas ir pārlieku gauss process. Bīstos, ka dau­dzas sugas uz visiem laikiem būs izzudušas no pasaules, iekams mums izdosies panākt īstu dzīvās dabas aizsar­dzību.

Vairumā attīstītāko valstu ir daudz klubu, grupu un biedrību — vienalga, vai tajos pulcējas ornitologi vai plašāka profila dabaszinātnieki —, kas visiem spēkiem cen­šas glābt savas zemes faunu. Ir arī lielāka mēroga organi­zācijas — Starptautiskā dabas aizsardzības apvienība, Starptautiskais faunas aizsardzības fonds un citas. Ar gandarījumu un prieku varu teikt, ka šīs organizācijas darbojas visai veiksmīgi. Piemēram, Spānijā izdevās pa­glābt milzu platību — 625 000 akru Gvadalkvivirā. Austrā­lijā atklāja kādu krūmu putnu sugu, ko jau uzskatīja par izmirušu. Nelaimīgā kārtā putni ligzdoja tieši tādā apvidū, kur bija ieplānots celt jaunu pilsētu. Pirms gadiem piec­padsmit putnu liktenis būtu izlemts bez vārda runas un pilsēta uzcelta tur, kur bija paredzēts, taču tagad viss tika pārkārtots tā, lai putni mierīgi varētu palikt savās ligzdo­šanas vietās, ko pārvērta par rezervātu. Tie ir atsevišķi gaismas plankumiņi, kuru tomēr vēl ir pārāk maz, tāpat kā tumšo plankumu — pārāk daudz.

Taču, cīnoties par iespēju saglabāt dzīvnieku sugas savvaļā, mēs vienlaikus varam palīdzēt arī citādi, un tieši šā iemesla dēļ es nodibināju un izveidoju trestu. Daudzas sugas paglābtas no iznīcības, dodot tām patvērumu zoo­loģiskajos dārzos vai parkos un pavairojot tās stingri kon­trolējamos apstākļos. Tā, protams, ir pēdējā izeja, ko būtu ieteicams izmantot, tomēr tas pasargā attiecīgo dzīv­nieku sugu no pilnīgas iznīcības un ļauj cerēt, ka nākotnē kādreiz šā dzīvnieka dzimtenē dabas aizsardzība tiks no­organizēta tā, ka, izaudzējuši pietiekami daudz sugas pār­stāvju, varēsim tos aizvest atpakaļ uz īsto dzīves vietu.

Sādā veidā izglābto dzīvnieku saraksts ir visai garš. Piemēram, Dāvida briedis, kas iznīka Ķīnā Bokseru dumpja laikā. Par laimi, Belfordas hercogs savāca Dāvida briežus no visiem Eiropas zooloģiskajiem dārziem un pār­veda tos uz savu Vobernas īpašumu, kur brieži lieliski iejutās un vairojās. Kad bars bija pieaudzis par daudzām galvām, briežus sadalīja visas pasaules zooloģiskajiem dārziem un nesen pat nosūtīja atpakaļ uz senajiem dzim­tajiem apvidiem Ķīnā. Ja Ķīnā izdosies — un naV pamata domāt, ka neizdosies — tos pavairot, tur varēs ierādīt ve­selu apvidu rezervātam, lai Dāvida brieži atkal dzīvotu savā dabiskajā vidē. Otrs piemērs ir Havaju zosis. Sie skaistie putni bija jau gandrīz pilnīgi izmiruši, taču, pa­teicoties Pītera Skota iniciatīvai un Havaju valdības iestāžu saprātīgajai rīcībai, izdevās tās paglābt no drošas iznīcības. Ir vesels saraksts dzīvnieku, kam šādā veidā palīdzēts; to vidū minami sumbri, bizoni, saigas antilopes, Prževaļska zirgi un citi. Tomēr vēl daudz vairāk ir to dzīvnieku, kas gaidīt gaida mūsu palīdzību.

Mūsu trests cenšas piepildīt tieši šo misiju. Es saprotu un apzinos, ka esam tikai sīks ritentiņš mūsdienu sarež­ģītajā dabas aizsardzības mehānismā, taču ceram, ka arī šim ritentiņam ir svarīga loma. Trests nepastāv tādēļ, lai gluži vienkārši turētu dzīvniekus nebrīvē. Es to uzskatu par krātuvi — par tādu kā tversmes vietu, kur, ceru, arī turpmāk varēsim turēt un audzēt tādus dzīvniekus, kam aizsardzība visvairāk nepieciešama. Un reiz varbūt pie­nāks diena, kad spēsim tos aizvest atpakaļ uz īstajām mā­jām. Ja nebūtu šās nepieciešamības, es likvidētu trestu kaut vai rīt. Taču bīstos, ka pagaidām nepieciešamība vēl ir ļoti liela, un no sirds vēlos, kaut šādu trestu visā pa­saulē sarastos labi daudz.

Kā jau šai grāmatā vairākkārt esmu atgādinājis — esmu šim darbam ziedojis visu dzīvi, esmu ieguldījis tajā daudz naudas, tādēļ nekautrējos lūgt lasītājus — palī­dziet. Ja esat izlasījis šo grāmatu un tā jums patikusi, ja jums sagādājusi prieku kaut viena no manām grāma­tām, tad atļaujiet man pateikt, ka nevienu no tām es ne­būtu uzrakstījis, ja nebūtu dzīvnieku. Taču daudziem šiem dzīvniekiem visās pasaules malās draud iznīcība, ja tiem laikus nepalīdzēs. Es daru, cik manos spēkos, bet nespēju iztikt bez jūsu palīdzības.

Ja nevēlaties iestāties manā trestā, lūdzami, iesaistie­ties jebkurā organizācijā, kas dara kaut ko, lai novērstu pasaules postīšanu. Dariet visu, ko varat izdomāt, nedodiet mieru saviem deputātiem, ja jums liekas, ka notiek nesa­prātīgs uzbrukums apkārtējai videi, ja kāds augs, putns vai zvērs ir apdraudēts. Rakstiet sašutuma pilnas vēstules. Vienīgi paceļot balsi, jūs piespiedīsiet varas iestādes tajā ieklausīties. Rīkojieties pēc principa: ja kliegsiet pietie­kami skaļi un pietiekami ilgi, kāds jūs beidzot sadzirdēs. Neaizmirstiet, ka dzīvniekiem un augiem nav deputātu, kam rakstīt; tie nespēj rīkot ne sēdstreikus, ne citādus streikus. Viņu labā runāt spējam vienīgi mēs, cilvēki, kas šo planētu gan apdzīvo, bet nav tās īpašnieki.

DZERALDS DARELS — RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, SABIEDRISKAIS DARBINIEKS

Lasot grāmatu, īpaši ja mums tā patīk, allaž gribas uzzināt kaut ko vairāk par autoru, par viņa dzīvi, uzskatiem, par viņa darbu un iecerēm. Es jau ilgus gadus rediģēju Džeralda Darela grāmatu tulko­jumus krievu valodā, un mani vēl joprojām lūdz un lūdz stāstīt par Džeraldu Darelu, jo viņu lasa visi un viņa grāmatas visiem |oti patīk. Droši vien arī latviešu lasītājam būs interesanti tuvāk iepazīties ar šā patiesi lieliskā cilvēka dzīvi.

Džeralds Darels ir anglis, taču dzimis nevis Anglijā, bet Indijā — Džamšedpurā 1925. gadā. Viņam bija trīs gadi, kad ģimene atgriezās Anglijā. Taču turienes klimats nepavisam nebija piemērots mazajam Džerijam, viņa diviem brāļiem un māsai, tādēļ 1933. gadā Darelu ģimene pārcēlās uz kontinentu, bet 1935. gadā aizceļoja uz nelielo Korfu salu Vidusjūrā. Tieši tur ārkārtīgā, vēl neapzinātā mīlestība uz dzīvniekiem, kura Džerijam piemita jau kopš agrīnas bērnības, iz­vērtās un izveidojās par vadmotīvu, kas noteica zoologa un rakstnieka Džeralda Darela visu turpmāko dzīvi. Korfu sala ar maigajām, skais­tajām, saules pārpludinātajām ainavām, ar balto smilšu liedagiem un tumši zaļajiem vīnogulājiem, ar sudrabotajām olīvkoku birzīm, krīta kalniem un koši zilajām debesīm kļuva par to vidi, kur mazā zēna bērnišķīgi emocionālā pieķeršanās pārvērtās par zinātkāri, par nepieciešamību pēc precīziem novērojumiem, eksperimentiem un pē­dīgi par nepieciešamību pēc vispārinājuma, sintēzes, kas raksturīgi jau īstam dabaszinātniekam. Kaut arī Korfu fauna nav bagāta un Džerijam toreiz pat sapņos nerādījās, kādus interesantus dzīvniekus viņš vēlāk mūžā sastaps un kādas brīnumainas zemes apceļos, tomēr var droši teikt, ka zoologs un cīnītājs par Zemes dzīvnieku aizsar­dzību Džeralds Darels piedzima tieši Korfu.

Pēc atgriešanās Londonā 1940. gadā piecpadsmit gadus vecajam jauneklim Darelam vajadzēja meklēt darbu. Un viņš to atrada savā gaumē: k|uva par pārdevēju zooloģijas veikalā. Tas nebija pārāk spožs un perspektīvs darbs, tomēr deva iespēju būt kontaktā ar dzīv­niekiem, un tas zēnam bija galvenais. Bez tam viņš varēja mācīties koledžā, viņam bija pieejamas bibliotēkas. Vēl šobaltdien Džeralds Darels, šo savu dzīves posmu atceroties, ir pateicīgs liktenim.

Kad bija pabeigta koledža, dienas kārtībā no jauna uzradās jau­tājums par nākotni, par «īstu» darbu. Nu vajadzēja pašam pelnīt eksistences līdzekļus. Un atkal Džeralds Darels, par šausmām savai ģimenei, izraugās vienīgo viņam pieņemamo variantu: viņš dodas uz Vipsneidas zooloģisko dārzu netālu no Londonas un salīgst tur darbā par vienkāršu strādnieku. Atkal viņš savu dzīvi veido tā, lai pastāvīgi būtu kopā ar dzīvniekiem.

Darbs zooloģiskajā dārzā deva Darelam daudz jauna. Viņš ne tikai paplašināja redzesloku, dziļāk iepazinās ar faunu, bet arī iemā­cījās apieties ar lieliem, dažkārt pat bīstamiem dzīvniekiem, apguva to turēšanas, barošanas, audzēšanas metodes. Tas viss viņam vēlāk nākotnē lieti noderēja.

Taču darbs zooloģiskajā dārzā Darelu pilnībā neapmierināja. Lai arī Vipsneida ir viens no pasaulē labākajiem zooloģiskajiem dār­ziem, tomēr dzīvnieki tur novietoti pārāk šauros krātiņos un domāti galvenokārt rādīšanai. Bet Darelam Joti gribējās redzēt viņus dabis­kajā vidē, viņu dzimtenē. Tādēļ 1947. gadā Džeralds Darels ar sajūsmu pieņem piedāvājumu doties uz Kamerūnu Rietumāfrikā. Sās ekspedī­cijas mērķis bija sagūstīt dzīvniekus zooloģiskajam dārzam. Vai va­rēja sapņot par kaut ko vēl jaukāku?

Ekspedīcijas rezultāti pārsniedza visas cerības. Ceļojums uz Ka­merūnu atstāja uz Darelu tik dziļu iespaidu, ka, atgriezies Eiropā, viņš jūt nepārvaramu vēlēšanos pastāstīt par to. Un tā parādījās viņa pirmais literārais mēģinājums — nelielā grāmatiņa «Pārpildītais šķirsts». Grāmatai bija ārkārtīgi panākumi, to pārdeva dažās dienās. Tā uzreiz un uz visiem laikiem padarīja nepazīstamo jauno amatier- zoologu par slavenību, par visas sabiedrības mīluli, parādīja, ka viņam piemīt rakstnieka talants. Var droši apgalvot, ka jau «Pārpildītajā šķirstā» Džeralds Darels radījis pats savu stilu, pabeigtu un izstrā­dātu, un neparasti pievilcīgu. Viņš bija nepārprotami pieteicis pasaulei jaunu rakstnieku.

Brauciens uz Kamerūnu bija tikai prologs veselai brīnišķīgu ceļo­jumu sērijai. 1948. gadā Darels dodas otrā ekspedīcijā uz Āfriku, pēc tam brauc uz Britu Gvajānu, vēlāk uz Paragvaju, Argentīnu, tad atkal uz Āfriku. No katra ceļojuma viņš kopā ar dzīvnieku kolekciju pārved arī ļoti daudz jaunu ideju un iespaidu. Sie iespaidi viņam nav miris kapitāls. Ar neatslābstošu interesi un kvēli Darels sāka rakstīt grā­matas parģkatru ekspedīciju: «Pārpildītajam šķirstam» seko «Bafuta medību suņi», pēc tam «Noslēpumaino trokšņu zeme», «Apskurbušais mežs», «Zvērudārzs manā bagāžā», «Manas tikšanās ar dzīvniekiem», un ar katru jaunu grāmatu pieaug Džeralda Darela popularitāte, no­slīpējas meistarība.

Sākumā Darelu pilnīgi apmierināja iespēja «medīt dzīvus zvē­rus». Taču šim priekam arvien nāca līdzi rūgtums: ekspedīcijas beigās, kad viņš bija paguvis iemī|ot visus atvestos dzīvniekus, tos vajadzēja atdot prpjām, no tiem vajadzēja šķirties. Tas likās tik netaisnīgi, tik grūti! Atlika tikai viena izeja, ļoti skaidra jau pašā sākumā: jāizveido pašam savs zooloģiskais dārzs. Un pēc ilgiem meklējumiem, neveik­smēm un sarūgtinājumiem Darels 1959. gadā nodibināja pats savu zooloģisko dārzu. Nelielā zemes gabalā, ko viņš noīrēja Džersijas salā (Normandijas salu grupā), tika uzstādīti pirmie krātiņi. Kopš tā laika Darels gūstīja zvērus pats sev, no tiem vairs nevajadzēja šķirties. Tiesa, tūliņ izcēlās finansiāli sarežģījumi, taču Darels atdeva savam lolojumam visus par grāmatām saņemtos honorārus, un pa­mazām zooloģiskais dārzs nostabilizējās.

Izveidojot savu zooloģisko dārzu, Darels ne tikai centās paglāb­ties no šķiršanās nepieciešamības ar iemīļotajiem dzīvniekiem. Viņam bija arī citi, svarīgāki mērķi. Tādē| Džersijas zooloģiskais dārzs ne­kļuva par zvērudārzu šā vārda parastajā nozīmē. Ap šo laiku Darels sāk aizvien vairāk uzmanības pievērst dzīvnieku liktenim plašākā plānā, dzīvnieku nākotnei, ap kuru divdesmitā gadsimta vidū savil­kušies drūmi mākoņi. Daudzi dzīvnieki bija nokļuvuši uz bojāejas, pilnīgas iznīcināšanas robežas. Sakarā ar to vajadzēja pārrevidēt zooloģisko dārzu lomu mūsu dienās; pēc viņa domām, tieši zoolo­ģiskajos dārzos un tikai tur iespējams saglabāt un pavairot tās sugas, kuras izglābt dabiskajā vidē nav nekādu cerību. Ar laiku labvēlīgos apstākļos šāda rezerve var kļūt par izejmateriālu iznīkstošo sugu at­jaunošanai tajās vietās, no kurām cilvēks tās padzinis. Tā no bojā­ejas tika paglābta nenē, neliela zoss, kas dzīvo Havaju salās, tā iespēja dzīvot saglabājās Amerikas dzērvei, vienam no skaistākajiem putniem pasaulē, tā izglābušās vēl dažas citas putnu un zvēru sugas. Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība piešķir šai metodei sevišķi lielu nozīmi, un Džeralds Darels bija viens no pirmajiem, kurš šo metodi izmantoja praksē, kurš par zooloģiskā dārza galveno uzdevumu uzskatīja reto dzīvnieku rezerves, «bankas», radī­šanu.

Džersijas zooloģiskā dārza pirmie eksperimenti un panākumi pie­saistīja oficiālo iestāžu un vairāku amatieru — dabas aizsardzības entu­ziastu — uzmanību. Tika savākti nepieciešamie līdzekļi, galvenokārt no Starptautiskā dzīvnieku aizsardzības fonda (Darels atdeva ari savus honorārus!), un zooloģisko dārzu pārveidoja par Džersijas dzīvnieku aizsardzības trestu. Vēlāk par tā goda patronesi kļuva princese Anna, bet tresta direktors jau kopš pirmajām tā pastāvēšanas dienām, pro­tams, bija Džeralds Darels. Trestam par emblēmu izvēlējās dronta attēlu. Sis lielais, nelidojošais baložveidīgais putns savā laikā bija sastopams Maurīcija salā un cilvēka iejaukšanās dēļ pilnīgi iznīdēts ap 1680. gadu.

Džersijas trests sekmīgi risina reto un iznīkstošo dzīvnieku sagla­bāšanas problēmu, un Darela nopelni šajā jomā guvuši pelnītu atzi­nību. 1972. gadā notika pirmā konference, kas apkopoja starptautisko pūliņu rezultātus reto dzīvnieku saglabāšanā zooloģisko dārzu apstāk­ļos. Par konferences vietu pamatoti izraudzījās Džersijas zooloģisko dārzu. Ievadrunā, atklājot konferenci, Darels uzsvēra, ka, par spīti zināmiem panākumiem reto dzīvnieku ieaudzēšanā, sagaidāmas no­pietnas grūtības. Nepavisam vēl nav skaidras «repatriācijas» procesa perspektīvas nebrīvē pieradušajiem dzīvniekiem, nav zināms, vai tuvas asinsradniecības dzīvnieku ilgstoša krustošana neradīs nelabvēlīgu iespaidu; ir vēl daudz citu jautājumu, kurus nevar paredzēt un kuri var izpausties nelabvēlīgi. Tomēr Darels izteica cerību, ka galu galā izdosies grūtības pārvarēt, un, vēlāk izvadājot konferences dalībniekus pa zooloģisko dārzu, parādīja vairākus ārkārtīgi interesantus piemērus, kā tiek radīta apdraudēto sugu rezerve. Džersijas zooloģiskais dārzs un trests darbu turpina, un mums atliek vienīgi novēlēt to darbi­niekiem panākumus.

Taču pats Džeralds Darels ļoti labi saprot, ka tamlīdzīgu audzē­tavu izveidošana vien dzīvniekus neglābs. Zeme tomēr pieder cilvē­kiem, un ļoti svarīgi ir modināt cilvēkos atbildības sajūtu par mūsu planētas dzīvnieku pasauli. Bet atbildības sajūta var rasties vienīgi tad, ja tā pamatojas mīlestībā un zināšanās. Tādēļ visas Džeralda Darela grāmatas, sākot ar pirmo un beidzot ar pēdējo, veltītas vienam uzdevumam: iemācīt cilvēku ar jaunām acīm skatīties uz dabu, uz būtnēm, kas apdzīvo planētu, iemācīt cilvēku mīlēt «mazākos brāļus» un kaut jel drusciņ palīdzēt to glābšanā, lai saglabātu Zemei visu tās skaistumu un bagātību. Ikviena Darela grāmata ir lielisks aktīvas, iedarbīgas, neatlaidīgas propagandas paraugs.

Darels neapmierinās ar grāmatām vien. Viņš uzstājas televīzijā, lasa pa radio lekcijas par dzīvniekiem, uzņem par tiem filmas. Ar visiem iespējamiem līdzekļiem, par katru cenu viņš cenšas sagraut vienaldzības sienu!

1962. gadā Džeralds Darels Starptautiskā dzīvnieku aizsardzības fonda uzdevumā apceļo Jaunzēlandi, Austrāliju un Malaju, iepazīstas ar dabas aizsardzības stāvokli šajās valstīs. Gandrīz visur viņš ierauga nepatīkamu ainu: alkatība un vienaldzība pārvērš tuksnesī ziedošus nostūrus, dzīvniekiem pietrūkst vietas zemes virsū, tos gluži vienkārši aizslauka kā nevienam nevajadzīgus atkritumus. Un Darels no jauna metas cīņā: viņš uzraksta brīnišķīgu grāmatu «Ķengurēna ceļš», kur sīki jo sīki izanalizē dzīvnieku stāvokli; viņš sagatavo televīzijas pār­raides, kurās iepazīstina skatītājus ar putnu un zvēru ierašām un dzīves veidu un vienlaikus lūdz, cenšas pārliecināt: raugieties, cik viņi ir labi, cik daudz vajadzīga, mums pašiem nepieciešama mēs zaudējam, ja dzīvnieki izzūd no zemes virsas! Raugieties, kādu no­ziegumu mēs izdarīsim, ja nepasargāsim viņus no bojāejas! Un cik maz īstenībā vajag, lai viņiem palīdzētu!

Pašlaik gandrīz ikvienā valstī izveidoti nacionālie parki, rezervāti, kas aptver simtiem tūkstošu kvadrātkilometru. Daudzus tas nomierina: vai tad vēl par maz darīts, lai dzīvniekus paglābtu, lai garantētu viņiem drošību? Vai vēl joprojām ir pamats uztraukties? Jā, atbild Darels, ir pamats. Nacionālie parki un rezervāti ir labs pasākums, bet ar to nepietiek. Gadīsies kādā no šīm vietām uziet naftas, zelta vai, dievs pasarg, urāna atradnes, un nacionālo parku neaizskaramības statuss biznesmeņiem nebūs nekāds šķērslis. Kamēr katrs cilvēks, vienalga, vai tā būtu privātpersona vai valsts darbinieks, neizpratīs dzīvnieku aizsardzības problēmas svarīgumu, nav un nevar būt ne­kādas garantijas. Visa Darela daiļrade, visa viņa sabiedriskā darbība virzīta uz to, lai sagatavotu patiesi labu augsni šādai garantijai.

Nevar nebilst dažus vārdus ari par Darelu kā par rakstnieku. Divdesmitā gadsimta cilvēks ir noguris no lielo pilsētu burzmas, no trokšņa, tehnikas un preses, no mūžīgās steigas un nervu sasprin­dzinājuma. Tādēļ grāmatas par dabu, par dzīvniekiem, par ceļoju­miem uz eksotiskajām zemēm kļuvušas ārkārtīgi populāras. Un pie­prasījums, kā zināms, rada piedāvājumu — ļoti daudzi rakstnieki pie­vērsušies šim jaunajam žanram. Taču Darelam konkurentu nav: viņa grāmatas gaida ar nepacietību un izpērk zibenīgā ātrumā. Kur mek­lējams šādu panākumu cēlonis? Manuprāt, paša Darela pievilcībā, viņa labestībā, sirsnīgajā raksturā, prasmē visur atrast draugus. Tā ir grāmatu noskaņa, bet līdztekus noskaņai pastāv vēl rakstnieka meistarība: spēja smalki redzēt dabas, nepazīstamas zemes galveno būtību, iezīmēt tās raksturīgākos vaibstus, atrast apbrīnojami patiesus, apbrīnojami jaunus, brīžiem negaidītus, bet allaž bagātus izteiksmes līdzekļus, lai paustu savus iespaidus un pārdzīvojumus. Tieši tas pa­dara Darela stāstījumu vieglu, dzīvu, izteiksmīgu. Viņā laimīgi ap­vienota prasme redzēt ar stāstīšanas prasmi, un tas nozīmē īstu talantu.

Darela grāmatu galvenie varoņi ir dzīvnieki. Zvēri, putni, čūskas, krupji, kukaiņi. Viņu vidū nav pretīgu, neglītu, riebīgu būtņu, katrs savā veidā ir labs. katram Darels prot atrast sirsnīgus vārdus. Tieši tādēļ Darela tēlojumā dzīvnieki ir tik individuāli un līdz asarām aizkustinoši. Mums viņi paliek atmiņā tā, it kā mēs paši būtu viņus redzējuši, par viņiem rūpējušies, viņus mīlējuši. Pēc Setona Tompsona (nemaz jau nerunājot par mūsdienu rakstniekiem!) es tiešām nezinu nosaukt nevienu tādu dzīvnieku portreta meistaru, kāds ir Darels.

Un vēl viens Džeralda Darela daiļrades pievilcības komponents: viņa nepārspējamais humors. Darela humors ir īsti anglisks, labestīgs, rimts, taču ļoti smalks un izpaužas gandrīz ik rindā. Humors viņam nav pašmērķis, tā ir dzīves filozofija, veids, kā izteikt domu, kā pa­svītrot kaut ko svarīgu, tipisku, tas ir līdzeklis cīņā ar grūtībām. Ar humoru uztvert visu, kas neskar dzīvnieku traģisko likteni, ir viena no Darela rakstura visizcilākajām iezīmēm.

Jāpiebilst, ka Džeralda Darela grāmatām ir ārkārtīgi liela izziņas vērtība. It kā garāmejot viņš prot pastāstīt par dzīvnieku tik daudz, ka profesionālam zoologam vairs neatliek, ko piebilst. Un visi šie dati ir absolūti pareizi, tie nepretendē uz sensacionālismu, kā tas ļoti bieži notiek šāda veida grāmatās. Visam, ko raksta Darels, var simt­procentīgi ticēt.

«Pārpildītais šķirsts», kā jau minēju, ir Darela pirmais sacerē­jums, «Noķeriet man kolobusu» — viens no pēdējiem. Tos salīdzinot, lasītājs pārliecināsies, cik taisns, cik mērķtiecīgs ir Darela ce]š pa dzīvi: šīs grāmatas vienu no otras šķir ilgi mūža, darba, meklējumu gadi, bet savā noskaņā tās ir vienotas. Tieši tur izpaužas Darela veselums, atteikšanās no jebkādiem kompromisiem, uzticīgā kalpošana dzīvnieku glābšanas idejai.

V. Flints,

bioloģijas zinātņu doktors

SATURS

Noķeriet man kolobusu 185

V. Flinls. Džeralds Darels — rakstnieks, zināt­nieks, sabiedriskais darbinieks 346

Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu

Redaktore Z. Kļaviņa Māksi, redaktors C. Krutojs Tehn. redaktore /. Stokmane Korektore A. Kurmaševa

Nodota salikšanai 1976 g. 28. septembrī. Parakstīta iespiešanai 1977. g. 27. Janvārī. Tipogrāfijas papīrs Nr. 1. Papīra formāts 84X108/32. 11,00 fiz. iespiedi.; 18,48 uzsk. iespiedi.; 21,27 Izdevn. 1. Metiens 65 000 eks. Maksa 2 r. 35 k. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Pa­domes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdznie­cības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa» Rīga, Blaumaņa ielā 38/40- Pašūt. Nr. 45II-Ļ.

[1] valstis, kas medī vaļus, pieņēmušas lēmumu, sākot ar 1975./1976. gada sezonu, pārtraukt finva]a — pēdējā apdraudētā va|a — medības atklātā okeānā. Jau agrāk kategoriski aizliegtas zilo, bet kopš 1936. gada — pelēko un gludo vaļu medības. Stingri iero­bežota kašalotu, seivaļu un mazo svītraino vaļu medīšana. — Krievu izdevuma red. piez.

[2] arī valzirgu medības Padomju Savienībā un ASV ir stingri limitētas. Pateicoties aizsardzības pasākumiem, kas stājās spēkā 1956. gadā, valzirgu skaits Bēringa, čukču un Austrumsibīrijas jūrās no­stabilizējies un tagad ir ap 50 000 galvu. Pēdējos gados valzirgi atgriezušies vairākās agrāk pamestās apmetnēs. Attīstoties Arktikas saimnieciskajai apgūšanai, šās sugas aizsardzība, protams, ir nepie­ciešama, taču to vairs nevar pieskaitīt izmirstošajām. — Krievu izde­vuma red. piez.