DŽERALDS DARELS

MANA ĢIMENE UN CITI ZVĒRI

DŽERALDS DARELS

MANA ĢIMENE UN CITI ZVĒRI

izdevniecība «zinātne» Кīga 1973

Gerald DurrelI

MY FAMILY AND OTHER ANIMALS

Penguin Books London 1967

Ar Džeraldu Darelu latviešu lasītājs vairs nav jāiepazīstina. Latviešu valodā izdotas jau divas viņa grāmatas, kas kļuvušas visai iecienītas: «Zvērudārzs manā bagāžā» un «Noslēpumaino trokšņu zeme».

«Mana ģimene un citi zvēri» ir viens no agrīnajiem šī ievērojamā angļu zoologa un rakstnieka animālista darbiem. Tajā stāstīts par au­tora bērnību, par vairākiem Grieķijā, Korfu salā, pavadītiem gadiem, kad zēnā mostas mīlestība pret dabu, pret visu dzīvo radību, redzams, kā no viņa pamazām veidojas nopietns dabas pētnieks, zinātnieks zoo­logs. Taču grāmata nav vienkāršs autobiogrāfisks vēstījums. Ļoti liela ir tās izzinošā vērtība. Autors atklāj lasītājam savdabīgu pasauli, kas pavirša vērotāja acīm paslīd garām nepamanīta, un pastāsta par to daudz interesanta.

Grāmata uzrakstīta saistoši, ar Džeraldam Darelam raksturīgo brīniš­ķīgo humoru, un to ar aizrautību lasīs ne tikvien bioloģijas zinātņu speciālisti, bet ikviens dabas draugs.

No angļu valodas tulkojusi HELMA LAPIŅA

Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1973

AIZSTĀVĪBAS RUNA

AIZSTĀVĪBAS RUNA

Baltā karaliene. Reizēm man vēl pirms brokastīm gadījās seškārt noticēt kaut kam pavisam neticamam.

Lūiss Kerols, Alise aiz spoguļa

Šī būs grāmata par pieciem gadiem, kurus es kopā ar piederīgajiem pavadīju Korfu salā Grieķijā. Sākumā iecerēju uzrakstīt liegu skumju un ilgu apdvestu stāstu par šās salas dzīvnieku pasauli, bet pieļāvu smagu kļūdu, jau. grāmatas pirmajās lappusēs ievezdams savus tuviniekus. Tikko parādījušies uz papīra, tie tūliņ ierī­kojās kā mājās un piedevām sāka aicināt visās nodaļās klāt vēl dažādus draugus. Tikai ar milzu grūtībām un ārkārtīgu viltību man izdevās šur tur saglābt kādu lappusi dzīvniekiem.

Turpmākajās lappusēs esmu centies precīzi un bez pār­spīlējuma attēlot savus ģimenes locekļus; viņi grāmatā parādās tieši tādi, kādus es viņus redzēju. Taču, lai iz­skaidrotu viņu dažkārt patiesi smieklīgo izturēšanos, man šķiet, vispareizākais būs tūliņ pateikt, ka toreiz, kad dzī­vojām Korfu, visi vēl bijām gaužām jauni: vecākajam brālim Larijam bija divdesmit trīs gadi, Leslijam— deviņ­padsmit, Margo — astoņpadsmit, bet man, pašam jaunā­kajam, tikai desmit gadu. Par mātes vecumu mums nekad nav bijis īstas skaidrības tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņa nekad nespēj atcerēties savu dzimšanas gadu; zinu vienīgi to, ka viņa bija pietiekami veca, lai būtu četru bērnu māte. Turklāt viņa neatlaidīgi pieprasa, lai es pa­skaidrojot, ka viņa ir atraitne, tālredzīgi piebilzdama, ka nekad jau nevarot'zināt, ko visu cilvēki spēj iedomāties.

Lai iespiestu piecas piedzīvojumiem un novērojumiem bagātas, jaukas dzīves gadus sējumā, kas apmēros nedrīk­stētu pārsniegt Britu enciklopēdiju, man vajadzēja vielu milzīgi sijāt, apgraizīt, cilāt un pārcilāt, tā ka patiesība no notikumu īstās secības pāri palicis visai maz. Biju arī spiests atteikties no daudzu notikumu un cilvēku attē­lošanas, ko tik labprāt būtu darījis.

Šaubos, vai man būtu izdevies grāmatu uzrakstīt, ja nebijis minēto cilvēku aizrautīgās palīdzības. To atgādinu tādēļ, lai atbildību sadalītu līdzīgās daļās.

Tātad no sirds pateicos:

Doktoram Teodoram Stefanidim. Viņš savā parastajā cēlsirdībā atļāva man izmantot materiālus no viņa nepub­licētā darba par Korfu un dāsni apgādāja mani ar draus­mīgiem kalamburiem, no kuriem dažus esmu izlietojis.

Savai ģimenei. Viņi, paši nezinot, deva ļoti daudz vie­las un krietni man palīdzēja, kamēr rakstīju šo grāmatu, nikni apstrīdēdami katru notikumu, kuru lūkoju ar viņiem pārrunāt; tikai retu reizi viņi bija ar mani vienis prātis.

Savai sievai, kas mani dziļi iepriecināja, kad, lasot manuskriptu, skaļi smējās, kaut ari beigās atzinās, ka viņu smīdinājusi mana pareizrakstība.

Savai sekretārei Sofijai, kas salika vajadzīgos komatus un bez žēlastības iznīcināja visus nepieņemamos darbības vārdus.

Sevišķu pateicību gribas izteikt mātei, kam šī grāmata veltīta. Kā maigs, iedvesmas pilns, iejūtīgs Noass viņa gudri un prasmīgi izvadīja pa dzīves vētrainajām jūrām šķirstu ar savām ērmotajām atvasēm, kas jebkuru brīdi varēja sadumpoties, mūžam finansu zemūdens klinšu un bērnu neaprēķināmo izlēcienu apdraudēta, nekad nejuz- damās droša, ka komanda atzinīgi novērtēs kuģa vadību, bet skaidri zinādama, ka visās kļūmēs vainos vienīgi viņu. Tīrais brīnums, kā viņa pārcieta šo braucienu un palika dzīva, bet viņa patiesi to pārcieta, turklāt pat saglabā­dama veselo saprātu. Mans brālis Larijs pamatoti apgalvo, ka mēs varot lepoties ar savām audzināšanas metodēm; māte mums patiesi dara godu. Manuprāt, viņa sasniegusi to laimīgo nirvānu, kad nekas vairs nespēj ne satraukt, ne pārsteigt; par to liecina, piemēram, šāds fakts: kādu sestdienu, kad māte viena pati bija mājās, viņai negaidot atveda krātiņus ar diviem pelikāniem, vienu sārto ibisu, vienu liju un astoņiem pērtiķiem. Kuru katru mazāk sta­bilu cilvēku šāds pārsteigums būtu izsitis no sliedēm, bet mūsu māmuļu ne. Pirmdienas rītā atradu viņu garāžā atvairām saniknotu pelikānu, ko viņa bija gribējusi pacie­nāt ar eļļā konservētām sardīnēm.

—     Cik jauki, ka tu ieradies, mīļais, — viņa aizelsusies iesaucās, — ar šo pelikānu nav gluži viegli tikt galā.

Kad apvaicājos, kā viņa zinājusi, ka tie ir mani dzīv­nieki, viņa atteica:

—    Es nešaubījos par to, ka tie ir tavi, mīļais; vai nu kāds cits būtu iedomājies sūtīt man pelikānus?

Tas pierādīja, cik labi mūsu māte pazīst vismaz vienu no saviem bērniem.

Beidzot gribu īpaši uzsvērt, ka visas anekdotes par salu un saliniekiem ir tīrākā patiesība. Mūsu dzīve Korfu tie­šām līdzinājās spilgtai un īsti jautrai komiskajai operai. Man šķiet, ka salas atmosfēra un burvība lieliski atspogu­ļojās jūras kartē, kāda mums toreiz piederēja; tur sīki un smalki bija iezīmēta sala un tuvējās cietzemes krasta līnija. Pašā apakšā mazā ietvariņā bija lasāma piezīme:

«Uzmanību! Tā kā bojas, kas norāda sēkļus, bieži vien neatrodas savās vietās, jūrniekiem, braucot gar šo krastu, jābūt ļoti piesardzīgiem.»

PIRMĀ DAĻA

CEĻOJUMS

PIRMĀ DAĻA

CEĻOJUMS

Šaubu nav, ka trakam būt ir skaisti, bet to zina tikai trakie paši.

Draidens. Spāņu mūks

Skaudrais vējš, kas joņoja augusta svina krāsas debesīs, bija nopūtis jūliju kā sveci. Smidzināja sīks, dzeļošs lietiņš; vēja satverts, tas savērpās blīvos, pelēkos palagos. Bornmutas piekrastē peldbūdas vērsa savas tukšās koka sejas pretī zaļganpelēkajai jūrai, kas mežonīgi brāzās pret cementā iekalto molu. Kaijas bija pūstin aizpūstas no krasta pilsētā un nu, žēli brēkdamas, stingros spārnus sparīgi vēzēdamas, lidinājās virs māju jumtiem. Tāds laiks šķiet tīšām izdomāts, lai pārbaudītu cilvēku pacietību.

Mana ģimene kopumā tajā pēcpusdienā patiesi nevei­doja pievilcīgu ainu, jo nejaukais laiks bija atnesis līdzi visas tās slimības, pret kurām mēs bijām gaužām uzņē­mīgi. Es, nometies garšļaukus uz grīdas, lipināju etiķetes uz savas kolekcijas gliemežnīcām; mani aukstais laiks bija apveltījis ar pamatīgām iesnām, galva šķita pielijuši ar cementu, un es ar pūlēm vilku elpu pa atvērtu muti. Manam brālim Leslijam, kas sarāvies čurnēja pie iekurtā kamīna, bija stipri iekaisušas ausis, no tām visu laiku pamazītēm, bet neatlaidīgi sūcās asinis. Māsai Margo bija saradies klāt milzum daudz jaunu pūtīšu uz sejas, kas jau tā kvēloja kā ugunskurs. Māte nemitīgi šņaukājās, un piedevām viņu mocīja negants reimatisma uzliesmo­jums. Vienīgi vecākajam brālim Larijam nekaitēja nekas, bet omas sabojāšanai pilnīgi pietika ar viņa neslēpto īgnumu par mūsu indevēm.

Ierosinātājs, protams, bija Larijs. Pārējie jutās pārāk apātiski, lai domātu par ko citu kā vien par savām kai­lo tēm; Larijam pats liktenis lēmis joņot pa dzīvi kā ma­zai, gaišmatainai raķetei, iedegt idejas citiem galvā, bet pēc tam saritināties kā kaķēnam un kategoriski noliegt savu vainu notikušā sekās. Todien viņš kļuva aizvien niknāks, līdz beidzot, pārlaidis drūmu skatienu istabai, devās uzbrukumā mātei, acīmredzot uzskatīdams viņu par vienīgo vainīgo mūsu postā.

—    Kādēļ mums jāmokās šajā sasodītajā klimatā? — viņš piepeši noprasīja, ar plašu žestu norādīdams uz lie­tus izraibinātajām logu rūtīm. — Paskatieties! Nu, un, ja jau esam par to sākuši runāt, paskatieties uz mums … Margo pietūkuši kā sarkana ķīseļa bļoda… Leslijs klīst apkārt ar četrpadsmit mārciņām vates katrā ausī… Dže- rijs runā tā, it kā būtu piedzimis ar vilka rīkli… Un palūkojies pati uz sevi: tu taču sāc izskatīties ar katru dienu briesmīgāk.

Māte pacēla acis no biezas grāmatas ar virsrakstu «Viegli pagatavojami ēdieni pēc Radžputanas recep­tēm».

—    Tas nu gan nav tiesa, — viņa dusmīgi atcirta.

—    It gan, — Larijs palika pie sava. — Tu drīz izska­tīsies kā īsta veļas mazgātāja… un tavi bērni atgādina ilustrācijas no medicīnas enciklopēdijas.

Māte nespēja ātrumā sagudrot pietiekami dzēlīgu at­bildi, tādēļ aprobežojās ar bargu skatienu, pirms no jauna paslēpās aiz milzīgās grāmatas.

—    Mums vairāk par visu vajadzīga saule, — turpināja Larijs. — Vai arī tev tā neliekas, Les? … Les … Les!

Leslijs izvilka no auss pamatīgu vates piku.

—    Ko tu teici? — viņš jautāja.

—    Nu, redzi nu! — Larijs triumfā pievērsās mātei.

—     Saruna ar viņu pārvērtusies par sarežģītu operāciju. Tu taču pati redzi, kas te notiek: ar vienu brāli nevar sarunāties tāpēc, ka viņš nedzird, ko saka, ar otru tāpēc, ka nav iespējams saprast, ko tas murmuļo. Pēdējais laiks kaut ko uzsākt. Es taču nespēju sacerēt nemirstīgu prozu šai drūmajā atmosfērā un eikaliptu eļļas smakā.

—    Tā jau ir, mīļais, — māte izklaidīgi atteica.

—    Mums visiem, — Larijs neatlaidās no iesāktā temata,

—    vajadzīga saule… zeme, kur mēs varētu augt.

—    Jā, mīļais, tas patiesi būtu jauki, — māte atbildēja, lāgā nemaz neklausīdamās.

—    Šorīt saņēmu vēstuli no Džordža — viņš raksta, ka

Korfu esot brīnišķīga. Kādēļ mēs nevarētu savākt savu mantību un pārcelties uz Grieķiju?

—       Kādēļ ne, mīļais, ja tev tas sagādātu prieku, — māte nepiesardzīgi atteica.

Runājot ar Lariju, māte parasti ļoti uzmanījās vārdu izvēlē.

—       Kad? — Larijs noprasīja, pārsteigts par tik vieglu uzvaru.

Māte, saprazdama, ka pieļāvusi taktisku kļūdu, lēnām nolaida klēpī «Viegli pagatavojamos ēdienus pēc Radžpu- tanas receptēm».

—       Man šķiet, mīļais, visprātīgāk būs, ja tu papriekš aizbrauksi un iekārtosies. Pēc tam tu varēsi man atrakstīt, vai tur ir jauki, un mēs brauksim pie tevis,— viņa izgud- rēm sacīja.

Larijs paraudzījās viņā ar iznīcinošu skatienu.

—        To pašu tu sacīji, kad es ieteicu pārcelties uz Spā­niju, — viņš atgādināja, — un es divus bezgalīgus mēne­šus nokvernēju Seviļā, gaidīdams jūs atbraucam, bet tu tikai rakstīji garu garās vēstules, iztaujādama mani par kanalizāciju un dzeramo ūdeni, it kā es būtu pilsētas val­des rakstvedis vai kaut kas tamlīdzīgs. Nē, nē, ja braucam uz Grieķiju, tad tikai visi reizē.

—       Tu patiesi pārspīlē, Larij, — māte žēlabainā balsī aizstāvējās. — Lai nu būtu kā būdams, es nevaru tā uz ātru roku aizceļot. Man, piemēram, kaut kā jānokārto jautājums ar šo pašu māju.

—    Jānokārto? Kas tev, dieva dēļ, jākārto? Pārdod nost.

—    To es nevaru, mīļais! — māte izbijusies iesaucās.

—    Kādēļ ne?

—    Es taču to tikko nopirku.

—    Nu tad pārdod, kamēr vēl krāsa nav nolobījusies.

—       Nekļūsti smieklīgs, mīļais, — māte stingri noteica. — Par to nevar būt ne runas. Tas būtu tīrais ārprāts.

Māju mēs pārdevām un kā gājputnu bars aizbēgām no Anglijas drūmās vasaras.

Braucām gandrīz bez bagāžas, ņemot līdzi tikai pašu nepieciešamāko. Kad muitā atvērām savus koferus apska­tei, to saturs uzskatāmi apliecināja katra ģimenes locekļa raksturu -un intereses. Margo bagāžā, piemēram, bija kaudze caurspīdīgu apģērba gabalu, trīs grāmatas ar pa­domiem, kā saglabāt slaidumu, un vesela baterija dažādu eliksīru pret pinnēm. Leslija čemodānā atradās pāris pulo- veru un bikšu, kur ievīstīti divi revolveri, viena gaisa pistole, grāmata «Esi pats savu ieroču kalējs» un prāva eļļas pudele, kas nebija sevišķi stingri aizkorķēta. Larijs veda līdzi divas milzu lādes ar grāmatām un portfelīti ar drēbēm. Mātes bagāžā apmēram līdzīgās daļās vieta bija sadalīta drēbēm un dažādai literatūrai par pavāra mākslu un dārzkopību. Es biju paņēmis vienīgi to, kas man likās nepieciešams laika īsināšanai ilgā, apnicīgā ceļojumā: četras dabaszinātņu grāmatas, tauriņu ķeramo tīklu, suni un ievārījuma burku, pilnu ar kāpuriem, kuri teju, teju varēja pārvērsties par kūniņām. Tā, pēc mūsu domām, apgādājušies ar visu vajadzīgo, pametām Anglijas mig­lainos krastus.

Izbraucām cauri pielijušai, skumīgai Francijai, cauri Šveicei, kas atgādināja Ziemsvētku rausi, un spilgtai, trokšņainai, asu smaku piesātinātai Itālijai, saglabājot par redzēto tikai neskaidras atmiņas. Mazais kuģītis aiz- pukšķināja no Itālijas zābaka papēža, izbrauca krēslainajā jūrā un, kamēr mēs gulējām sasmakušajās kajītēs, kaut kur mēnesnīcas spoži nopulētajā jūrā pārslīdējis pāri ne­redzamajai robežai, ieveda mūs Grieķijas mirdzošajā spoguļvalstībā. Pamazām šī pārmaiņa sasniedza mūsu apziņu, jo satraukti pamodāmies jau pirmajā gaismiņā un tūliņ devāmies uz klāju.

Agrajā rītausmā jūra vēla zīdainus, zilus viļņus, un kuģa priekšgala sakultās baltās putas vijās nopakaļ kā pāva aste, burbuļos vizmojot. Debesis bija palsas un aus­trumu pusē sāka jau zeltoties. Priekšā rēgojās dūmakā tinies šokolādes krāsas zemes plankums ar baltiem putu kruzuļiem gar malu. Tā bija Korfu, un mēs vai acis izska­tījām, pūlēdamies skaidri atšķirt kalnu kontūras, ierau­dzīt ielejas, virsotņu smailes, gravas un pludmali, taču nekas vairāk par siluetu redzams nebija. Tad pie apvāršņa piepeši iznira saule, un debesis iemargojās liegā emaljas zilumā — kā sīļa acis. Jūras neskaitāmo sīko vilnīšu sekstes uz mirkli iedegās liesmās, bet tūliņ pārvērtās tumšā, karaliskā purpurkrāsā, šur tur uzmezdamas zaļus zibšņus. Miglas vieglais, gaisīgais plīvurs pacēlās, un mūsu priekšā iznira sala; kalni šķita guļam zem saņur­cītas brūnas segas ar pelēkzaļām olīvju birzīm locījuma vietās. Gar krastu starp spoži zeltainu, sarkanu un baltu klinšu puduriem aizvijās sniegbalti liedagi. Apbraucām apkārt salas ziemeļu ragam, gludai rūsas krāsas klinšu pakājei, kurā ūdens bija izskalojis daudz milzīgu alu. Tumšie viļņi pacēla galotnēs baltās putas un kā rotaļā­damies nesa tās turp; pie pašām alām ūdens savērpās un šņākdams sāka virpuļot starp klintīm. Aiz zemes raga kalni pakāpās atpakaļ, sala nolaideni noslīdēja līdzenumā, kas vizēja olīvkoku sudrabainajā zaļumā, no kura šur tur kā rādītājpirksti pret debesīm slējās melnas cipreses. Līčos seklā jūra bija zila kā tauriņa spārns, un pat cauri kuģa mašīnu troksnim kā sīksīku balstiņu kori varēja sadzirdēt cikādu skaļo, triumfējošo dziesmu.

pirmā nodaļa pĀrsteigumu SALA

Izlauzušies cauri muitas nojumes troksnim un jūklim, mēs nokļuvām saules apmirdzētajā krastmalā. Uz stāvām nogāzēm lokā apkārt pacēlās pilsēta, dažādu krāsu māju grupas gūzmējās juku jukām, sienām piepla- kušie zaļie logu aizvirtņi izskatījās kā tūkstošiem tauriņu spārni. Mums aiz muguras spīguļoja gludais līča spogulis, dzirkstījot neiedomājamā zilumā.

Larijs, nenolaizdams acu no nesējiem, kas stiepa viņa lādes, ašā, brašā solī devās uz priekšu, atmestu galvu un tik valdonīgu izteiksmi sejā, ka nevienam ij prātā neie­nāca ievērot viņa sīko augumu. Viņam nopakaļ soļoja Leslijs, zems un drukns, kareivīgi raudzīdamies uz visām pusēm; aiz Leslija, muslīnā un smaržās viļņodama, gāja Margo. Māti, kas izskatījās pēc sīkas, iezemiešu dumpī sagūstītas misionāres, pret pašas gribu uz priekšu vilka Rodžers, līdz viņi sasniedza tuvāko laternas stabu; māte bija spiesta stāvēt un blenzt izplatījumā, kamēr Rodžers ļāva izplūst visam, kas viņā bija uzkrājies ilgajā ieslo­dzījuma laikā. Larijs nolīga divus drausmīgi sagrabējušus ormaņa pajūgus, vienā lika sakraut bagāžu, bet otrā iesē­dās pats. Tad viņš pameta niknu skatienu uz mums.

—    Nu? — viņš jautāja. — Ko mēs vēl gaidām?

—    Mēs gaidām māti, — paskaidroja Leslijs. — Rodžers atradis laternas stabu.

—    Žēlīgā debess! — Larijs izsaucās, tad izslējās ka­rietē visā augumā un norēcās: — Nāc taču reiz, māt! Vai nu suns nevar pagaidīt?

—    Eju, mīļais, — māte paklausīgi atsaucās, neizkustē­damās no vietas, jo Rodžeram ne prātā nenāca pamest stabu.

—    Tas suns mums visu ceļu sasodīti jaucies pa kā­jām, — Larijs pukojās.

—    Neesi jel tik nepacietīgs, — dusmīgi ierunājās Margo,

—    suns nav vainīgs… un Neapolē mums veselu stundu vajadzēja gaidīt tevi.

—    Man bija sabojājies vēders, — Larijs dzedri paskaid­roja.

—    Tagad varbūt sunim sabojajies vēders, — Margo triumfēdama iesaucās. — Vai nu seši, vai ducis, tas pats vien ir.

—    Tu laikam gribēji teikt — pusducis.

—    Vienalga, kā gribēju, tā pateicu, gan jau saprati.

Šajā mirklī pienāca māte, mazliet saņurcīta un sagum­zīta, un mums vajadzēja kopīgiem spēkiem iedabūt Ro- džeru ormaņa kulbā. Viņš savu mūžu nebija tādā karietē braucis un tādēļ aizdomīgi bozās. Beigu beigās mēs pa visiem ar varu iestūmām viņu ratos, lai arī viņš kauca ka negudrs, pēc tam paši steigšus metāmies nopakaļ, lai suns neizlēktu ārā. Zirgu šāda neizprotama ālēšanās no­biedēja, tas lēkšus metās uz priekšu, mēs visi ratu dibenā sakritām kaudzē, bet nabaga Rodžers zem mūsu svara sāka žēli gaudot.

—    Ir gan labs sākums, — Larijs sarūgtināts gremzās.

—    Es cerēju, ka mēs te ieradīsimies cēli un majestātiski, bet nu.. . paskat, kas iznācis — iebraucam pilsētā kā viduslaiku komediantu trupa.

—    Nomierinies, mīļais, — māte rāmi sacīja, sakārto­dama sašķiebušos cepuri, — līdz viesnīcai droši vien nav tālu.

Kamēr pajūgs klumburu klumburiem kratījās uz pil­sētu, mēs ierīkojāmies zirgastru sēdekļos, kā nu mācē­dami, un centāmies izskatīties cēli un majestātiski, ja jau Larijs tā vēlējās. Rodžers, iežņaugts Leslija dzelžainajās skavās, pārkāra galvu pār ratu malu un tik nelabi valbīja acis, it kā būtu pienākusi viņa pēdējā stundiņa. Pēc brī­tiņa mēs, ratiem grabot, braucām garām kādai šķērsieli- ņai, kur saulītē gozējās četri noplukuši kranči. Rodžers, tos ieraudzījis, saspringa un skaļi ierējās. Kranči kā dzelti pielēca kājās un sāka dzīties pakaļ karietei, visu laiku neganti vaukšķēdami. Mūsu cēlā poza neglābjami izjuka, jo diviem vajadzēja no visa spēka turēt ciet trakojošo Rodžeru, bet pārējie, pār ratu malu pārliekušies, centās, grāmatas un žurnālus vēcinot, aizbiedēt vajātājus. Taču tas suņus tikai vēl trakāk sakaitināja, un ar katru šķērs­ielu, kurai braucām garām, to skaits pieauga, un, kad sa­sniedzām pilsētas galveno ielu, mums pa pēdām dzinās savi divdesmit četri līdz histērijai saniknoti suņi.

—     Kādēļ jūs kaut ko nedarāt? — iesaucās Larijs, cenz­damies pārkliegt rejas. — Mēs jau te tēlojam ainu no «Krusttēva Toma būdas».

—     Kāpēc tad tu pats neko nedari, bet proti tikai kriti­zēt? — nošņāca Leslijs, cīnīdamies ar Rodžeru.

Larijs strauji pietraucās kājās, izrāva pārsteigtajam ormanim no rokas pātagu, atvēzējies mežonīgi blieza suņu barā, netrāpīja, un pātaga nošvīkstēja Leslijam pa skaustu.

—    Velns parāvis, kur tev acis? — ierēcās Leslijs, pie­sarcis un nikns pagriezdamies pret Lariju.

—    Negadījums, — Larijs dižmanīgi paskaidroja, — ne­esmu trenējies. Kur tie gadi, kopš man nav bijusi rokā pātaga.

—    Citreiz padomā savā muļķa prātā, pirms dari! — skaļi un strīdīgi noteica Leslijs.

—    Nebija jau tīšām, mīļais, nedusmojies, — mierināja māte.

Larijs vēlreiz vilka suņiem ar pātagu un notrieca mā­tei cepuri no galvas.

—    Tu jau sacel lielāku traci nekā suņi, — iejaucās Margo.

—    Esi uzmanīgāks, mīļais, — sacīja māte, saķerdama cepuri, — tu vari vēl kādam no tiesas trāpīt. Liec labāk to pātagu nost.

Šai mirklī pajūgs apstājās pie nama, virs kura durvīm bija izkārtne ar uzrakstu «Pension Suisse». Suņi, juzdami, ka beidzot dabūs izmēģināt zobus pie izlutinātā melnā nejauķeļa, kas vizinās karietē, mēles izkāruši, ielenca mūs ciešā lokā. Viesnīcas durvis atvērās, pa tām iznāca sen­laicīgs, ūsains šveicars, palika kā piekalts stāvam un stingu skatienu noraudzījās jandāliņā uz ielas. Izcelt Ro­džeru no ratiem un iestiept viesnīcā nebija vieglais darbs,

jo viņš bija smags suns, tādēļ visai ģimenei vajadzēja noņemties, lai viņu paceltu, panestu un vienlaikus noval­dītu. Larijs, aizmirsis savu majestātisko pozu, tagad uz­jautrinājās no visas sirds. Izlēcis no pajūga, viņš ņēmās pa ietvi kā negudrs, švīkstināja pātagu, lauzdams cauri suņu aplenkumam šauru taciņu, pa kuru Leslijs, Margo, māte un es kopīgiem spēkiem izstiepām rēcošo Rodžeru, kas varītēm rāvās mums ārā no rokām. Klupšus krišus beidzot nokļuvām vestibilā, šveicars tūliņ ar troksni aizcirta durvis un pats atspiedās pret tām ar visu spēku, ka ūsas vien nodrebēja. Pienākušais viesnīcas saimnieks mūs sagaidīja ar skatienu, kurā piesardzība jaucās ar ziņ­kāri. Uz auss nošķiebušos cepuri, vienā rokā cieši turē­dama manu ievārījuma burku ar kāpuriem, māte devās viņam pretī.

—     Ā, — viņa sacīja, mīlīgi pasmaidīdama, it kā mūsu ierašanās būtu visnormālākā parādība. — Mēs esam Da- reli. Ceru, ka esat rezervējuši mums istabas?

—    Jā, kundze, — viesnīcnieks atbildēja, apiedams ar līkumu apkārt Rodžeram, kurš joprojām ņurdēja, — otrajā stāvā . .. četras istabas ar balkonu.

—    Ļoti jauki, — māte atteica. — Tad dosimies tūliņ augšā un pirms lenča mazliet atpūtīsimies.

Un ar patiesi majestātisku grāciju viņa veda savu ģimeni augšup pa kāpnēm.

Pēc brīža mēs iegājām lielā, drūmā ēdamtelpā ar appu­tējušām istabas palmām un greizām statujām. Lenču mums pasniedza ūsainais šveicars; viņš bija pārvērties vies­mīlī — uzvilcis fraku un aizlicis priekšā baltu celuloīda krūtežu, kas čirkstēja kā vesels sienāžu bars. Maltīte bija bagātīga un labi pagatavota, un mēs ēdām ar lielisku apetīti. Kad pasniedza kafiju, Larijs nopūzdamies atlaidās krēslā.

—    Ēdiens bija pieklājīgs, — viņš augstsirdīgi noteica.

—    Kā tev te patīk, māt?

—    Ēdiens patiesi ir labs, mīļais, — māte atturīgi no­teica.

—    Un cilvēki šķiet ļoti izpalīdzīgi, — Larijs turpināja.

—     Viesnīcnieks pats piestūma manu gultu tuvāk balko­nam.

—    Viņš nemaz nebija pārāk atsaucīgs, kad es viņam_ palūdzu papīru, — piebilda Leslijs.

—    Papīru? — māte brīnījās. — Kam tev vajadzēja papīra?

—    Tualetei… Tur papīra nebija, — Leslijs paskaidroja.

—    Cst! Mēs taču sēžam pie galda, — māte viņu čukstus norāja.

—    Tu vienkārši neapskatījies, — Margo iesaucās dzidrā, skaļā balsī, — turpat līdzās sēdeklim ir vesela kastīte ar papīriem.

—    Margo, mīļā! — māte šausmās iekliedzās.

—    Kas vainas? Vai tu arī nepamanīji kastīti?

Larijs iespurcās.

—    Ievērojot pilsētas kanalizācijas dažas īpatnības, — viņš laipni paskaidroja, — kastīte ierīkota … hm … atkri­tumiem … ko cilvēks parasti aizmet, kad…

Margo apmulsumā un izbīlī pietvīka.

—    Tu domā … tev liekas, ka … ak dievs! Tā taču var saslimt, — Margo sāka skaļi raudāt un izmetās ārā no ēdamistabas.

—    Ļoti nehigiēniski, — bargi noteica māte. — Tas patiesi ir nejēdzīgs iekārtojums. Nemaz jau nerunājot par iespēju kļūdīties, tādā veidā taču draud briesmas dabūt vēdertīfu.

—    Nekāda kļūdīšanās nenotiktu, ja te valdītu kār­tība,— Leslijs deklarēja, atgriezdamies pie sarunas sā­kuma.

—    Protams, mīļais, tomēr man šķiet, ka pašlaik nav īstais brīdis to iztirzāt. Mums katrā ziņā jācenšas labi ātri sameklēt kādu māju, kur dzīvot, iekams vēl nekas ļauns nav atgadījies.

Margo pa to laiku pusizģērbusies ņēmās mazgāties ar odekolonu un visu pēcpusdienu ik pa brīdim prasīja, lai māte pārbauda, vai jau nav manāmi kādas sērgas sim­ptomi. Mātes omu vēl vairāk nomāca nelaimīgā sagadī­šanās, ka «Pension Suisse» atradās ielā, kas veda uz pilsē­tiņas kapsētu. Kad mēs sēdējām uz sava balkoniņa, pa ielu mājai garām slīdēja nebeidzami bēru gājieni. Acīm­redzot Korfu iedzīvotāji domāja, ka tik smags zaudējums jākompensē ar pieklājīgām bērēm, jo katra nākamā pro­cesija bija krāšņāka par iepriekšējo. Ar purpurkrāsas un melnu krēpu bagātīgi izrotātus ratus vilka zirgi, apsegti ar bārkšainām segām un izgreznoti ar spalvu pušķiem tādā daudzumā, ka bija jābrīnās, kā tie vispār vēl var paiet. Sešas septiņas šādas karietes, pilnas nevaldīgu bēdu pārņemtu sērotāju, brauca pa priekšu mironim. Tas sekoja vaļējos ratos, gulēdams lielā, greznā zārkā, kas drīzāk izskatījās pēc milzīgas dzimumdienas tortes. Daži zārki bija balti ar purpurkrāsas, sarkanmelniem vai koši ziliem rotājumiem; citi mirdzēja melnā lakojumā ar sudra­botiem vai zeltotiem filigrāna izvijumiem un mirdzo­šiem vara turekļiem. Nekad nebiju redzējis tādu skais­tumu un krāsu bagātību. Es nospriedu, ka tā gan ir vērts mirt — ja izvada ar tādiem pušķotiem zirgiem, veselu puķu jūru un vēl seko bars bēdu sagrauztu radinieku. Es pārkāros pār balkona margām un apbrīna pilns aizrau­tīgi vēroju garām slīdošos zārkus.

Ar katru reizi, kad garām aizgāja bēru procesija, kad sērotāju žēlabas un pakavu duna izgaisa tālumā, māte uztraucās aizvien vairāk.

—    Skaidrs, ka pilsētā ir epidēmija! — viņa beidzot iesaucās, satraukti vērodama ielu.

—    Nieki, māt, — Larijs attrauca, — nebojā sev nervus.

—    Bet, mīļais, tik daudz… tas vairs nav dabiski.

—    Miršana nav nekas nedabisks … cilvēki mirst vien­mēr.

—    Protams, bet viņi taču nekrīt kā mušas, ja vien nav noticis kas sevišķs.

—    Varbūt te miroņus uzkrāj un apbedī visus vienā reizē, — Leslijs bezsirdīgi piebilda.

—     Nerunā muļķības! — māte viņu norāja. — Tam, bez šaubām, ir sakars ar kanalizāciju. Cilvēki nevar būt ve­seli, kamēr pastāv tāda iekārta.

—    Ak dievs! — Margo iesaucās kapa balsī. — Tad es droši vien esmu slima.

—    Nē, nē, mīļā, no tā nevar saslimt, — māte viņu vārgi mierināja, — varbūt slimība nemaz nav lipīga.

—    Nesaprotu, kā var runāt par epidēmiju, ja slimība nav lipīga, — Leslijs visai loģiski iebilda.

—     Lai nu būtu kā būdams, — sacīja māte, atteikdamās tālāk ielaisties medicīniskos strīdos, — man šķiet, to vajadzētu noskaidrot. Vai tu nevarētu piezvanīt kādai veselības aizsardzības iestādei, Larij?

—    Te droši vien vispār nav nekādu veselības aizsar­dzības iestāžu, — Larijs paskaidroja, — un, pat ja būtu, šaubos, vai tās man sniegtu informāciju.

•— Labi, — māte enerģiski noteica, — ir tikai viena izeja. Mums jāvācas no šejienes projām. Jātiek ārā no pilsētas. Mums tūliņ jāatrod māja uz laukiem.

Nākamajā rītā mēs viesnīcas gida mistera Bīlera pava­dībā posāmies meklēt māju. Misters Bīlers bija neliela auguma resnītis ar pazemīgu skatienu un sviedros spīdošu ģīmi. Kad devāmies ceļā, viņš izskatījās diezgan sprigans, bet nezināja, kāds liktenis viņu gaida. Neviens, kas nav bijis kopā ar manu māti meklēt māju, nespēj iedomāties, ko tas nozīmē. Putekļu mākonī tinušies, mēs braukājām pa salu, un misters Bīlers rādīja mums māju pēc mājas — dažāda lieluma, dažādu krāsu un dažāda izvietojuma, bet māte tikai purināja galvu un palika nelokāma. Kad bijām apskatījuši pēdējo villu mistera Bīlera sarakstā, desmito pēc skaita, māte atkal papurināja galvu. Misters Bīlers satriekts apsēdās uz mājas kāpnēm un slaucīja nosvīdušo sejUļ

—    Darela kundzē, — viņš beidzot sacīja, — esmu jums izrādījis visas mājas, kas vien man bija zināmas. Kundze, ko jūs īsti vēlaties? Kas vainas šīm villām?

Māte izbrīnījusies paskatījās uz viņu.

—    Vai tad jūs to nepamanījāt? — viņa jautāja. — Ne­vienai no tām nav vannas istabas.

Misteram Bīleram aiz pārsteiguma vai acis no pieres izsprāga.

—     Kundze! — viņš patiesā izmisumā ievaidējās. — Kam jums vannas istaba? … Vai tad jums nepietiek ar jūru?

Klusēdami atgriezāmies viesnīcā.

Otrā rītā māte izlēma, ka mums jānoīrē taksometrs un jādodas meklēt māju pašiem uz savu roku. Viņa bija pār­liecināta, ka šai salā kaut kur paslēpusies māja ar vannas istabu. Mēs gan tam neticējām un tāpēc runājām pretī un strīdējāmies visu laiku, kamēr viņa mūs veda uz tak­sometru stāvvietu galvenajā ielā. Taksometru šoferi, pa­manījuši mūsu nevainīgo vientiesību, iznira no mašīnām un apstāja mūs kā liju bars, cenzdamies cits citu pār­kliegt. Šoferu balsis kļuva aizvien skaļākas, acis meta zibšņus, viņi grāba cits citu aiz rokas, grieza zobus un pēc tam sāka raut mūs katrs uz savu pusi ar tādu spēku, it kā gribētu mūs saplosīt gabalos. īstenībā tie bija viņu vismaigākie paņēmieni, mēs tikai nebijām pieraduši pie grieķu temperamenta, tādēļ mums šķita, ka esam nokļu­vuši dzīvības briesmās.

—       Vai tu nevarētu kaut ko darīt, Larij? — māte spalgi iesaucās, ar grūtībām atbrīvojusies no milzīga šofera skavām.

—       Saki, ka nosūdzēsi viņus angļu konsulam, — Leslijs, cenzdamies pārkliegt troksni, pamācīja.

—       Nerunā blēņas, mīļais! — māte aizelsusies atsaucās. — Paskaidro tikai viņiem, ka mēs nekā nesaprotam!

Tad, muļķīgi smaidīdama, talkā metās Margo.

—, Mēs angļi, — viņa spalgā balsī centās ieskaidrot šoferu baram.

—       Ja tas subjekts vēl grūstīsies, es viņam nozilināšu aci, — Leslijs, dusmās piesarcis, sauca.

—       Nomierinies, mīļais! — māte elsa, vēl joprojām cīnīdamās ar šoferi, kas viņu stūma uz savas mašīnas pusi. — Nedomāju, ka viņi grib nodarīt mums ko ļaunu.

Un tad pēkšņi iestājās klusums, jo kā pērkona grā­viens pāri jezgai atskanēja varena, dobja balss, kāda varētu būt vulkānam, ja tas sāktu runāt.

—       Hei! — dimdēja varenā balss. — Ko jūs nepameklē cilvēku, kas saprot jūsu valodu?

Pagriezušies ieraudzījām ielas malā piestājušu mūžvecu dodžu un pie stūres varen druknu neliela auguma vīru ar milzu rokām, platu, vēja appūstu seju un bezrūpīgi pakausī atstumtu cepuri. Viņš atgrūda mašīnas durtiņas, izrausās ārā un zvalstīdamies nāca mums klāt. Tad viņš apstājās, kļuva vēl drūmāks un nopētīja klusējošo šoferu pulciņu.

—    Vai viņi jūs apgrūtinājuši? — viņš apjautājās mātei.

—       Nē, nepavisam, — māte samierinot liedzās, — mums tikai bija pagrūtāk viņus saprast.

—• Jums vajags cilvēks, kas runā jūsu valodu, — pienā­cējs atkārtoja. — Šitie nelieši. .. piedošanu par iztei­cienu … ir ar mieru apšmaukt paši savu māti. Atvainojiet vienu mirklīti, es tūliņ tiks ar viņiem galā.

Viņš grieķiski nobrāza šoferiem tādu vārdu krusu, ka šie tikko noturējās kājās. Dīvainais vīrs aizvadīja sašu­tumā nikni žestikulējošos šoferus atpakaļ pie mašīnām. Vēl pēdējo reizi tos, kā likās, iznīcinoši grieķiski nosvē­tījis, viņš no jauna pievērsās mums.

—       Uz kurieni jūs grib braukt? — viņš itin dusmīgi no­prasīja.

—       Mēs meklējam māju. Vai jūs varētu mūs pavadāt? — jautāja Larijs.

—    Skaidrs. Es jus aizvedīs visur, pasakiet tikai, kur vajags.

—    Mēs, — māte stingrā balsī noteica, — meklējam māju ar vannas istabu. Vai jums tāda ir zināma?

Šoferis izskatījās kā saulē nobrūnējis pasaku briesmo­nis; melnās uzacis saraucās, kamēr viņš Saspringti domāja.

—    Vannas istaba? — viņš pārprasīja. — Jums vajags vannas istaba?

—    Nevienā mājā, ko apskatījām, tādas nebija, — māte paskaidroja.

—    O, es zinu māju ar vannas istabu! — šoferis iesau­cās. — Es tik prāto, vai tas jums būs liels diezgan.

—    Vai jūs, lūdzu, neaizvestu mūs uz turieni? — māte jautāja.

—    Skaidrs, es aizvedīs. Sakāp tik iekšā!

Mēs iekāpām lielajā mašīnā, šoferis iesprieda savu masīvo augumu sēdeklī pie stūres un ar briesmīgu troksni iedarbināja motoru. Joņojām pa līkajām ieliņām uz pilsē­tas nomali, signāltaure plēsa vai ausis pušu, kamēr ma­šīna lauzās cauri nastām apkrautu ēzeļu, pajūgu, lauci­nieču un neskaitāmu suņu bariem. Pa to laiku šoferis izmantoja izdevību iesaistīt mūs sarunās. Ikreiz, mūs uz­runādams, viņš pagrieza smagnējo galvu atpakaļ, lai re­dzētu mūsu sejas, un automobilis ģeņģerēja pa ceļu kā piedzērusi bezdelīga.

—     Jūs ir angļi? Tā jau domāju. Angļi allažīn grib van­nas istabas … Man mājās ir vannas istaba … Spiro .,. mani sauc Spiro Hakiaopuls … bet visi sauc mani par Spiro Amerikāni, jo es ir dzīvojis Amerikā… Jā, astoņus gadus nodzīvojis Čikāgā… Tāpēc es tik labi prot an­gliski … Es tur aizbraucu sapelnīt naudas… Bet, kad astoņi gadi cauri, es saku: «Spiro,» saku, «nu tev naudas diezgan .. .» Un tad es braucu atpakaļs uz Grieķiju … atvedu līdzi šito mašīnu … labākais auto visās salās… nevienam tāds nav … Visi angļu tūristi mani pazīst… visi meklē mani, kad atbrauc … viņi zina, ka es nešmau- cos . .. Man angļi patīks … labākie cilvēks … Dieva vārds, ja es nebūtu grieķis, es gribētu būt anglis.

Traucāmies pa baltu lielceļu, ko klāja bieza zīdainu putekļu kārta; tie milzu mākuļos sacēlās mums aiz mu­guras; gar ceļa malām auga dzeloņbumbieres, veidojot zaļu dzīvžogu — koku lapotnes piekļāvās cita citai kā šķīvji, kuru ārējās malas balstījās uz kaimiņkoka malē­jiem zariem, bet zaļumā mirgoja sarkani augļi. Braucam garām vīna dārziem, kuru nīkulīgajiem, sīkajiem vīnogu­lājiem bija saplaukušas zaļas, červeļainas lapiņas, garām olīvju birzīm, kur rievainie koku stumbri kā simtiem iz­brīnījušos seju vērās mums pretī paši no savas ēnas pa­krēšļa; garām aizslīdēja lieli svītroti niedru puduri ar vējā plīvojošiem lapu karogiem. Beidzot mašīna rēkdama uzjoņoja kalnā, Spiro nospieda bremzes, un auto apstājās putekļu dūmakā.

— Te nu mēs ir klāt, — Spiro sacīja un pastiepa uz priekšu resno rādītājpirkstu. — Te ir māja ar vannas istabu, kā jums vajags.

Māte, kas visu brauciena laiku bija cieši aizmiegusi plakstus, tagad piesardzīgi pavēra acis un palūkojās norā­dītajā virzienā. Spiro bija pastiepis pirkstu pret nolaidenu kalna nogāzi, kura kāpa augšup tieši no zaigojošās jūras. Visu pakalnu un ieleju sedza maigi zaļas olīvju birzis, kas iezalgojās zivju zvīņu zaļganumā, kad lapās iežūžoja vējš. Nogāzes vidū slaidu, augstu ciprešu aizsegā gozējās neliela zemeņsārta mājiņa kā eksotisks auglis zaļu lapu ietvarā; ciprešu galotnes vējpūsmā liegi šūpojās, it kā gribētu par godu mūsu atbraukšanai nokrāsot debesis vēl spožākā zilumā.

OTRĀ NODAĻA

ZEMEŅSĀRTĀ MĀJIŅA

OTRĀ NODAĻA

ZEMEŅSĀRTĀ MĀJIŅA

Neliela kvadrātveida mājiņa stāvēja dārziņa vidū tāda kā enerģiski atspērusies, ar savu sārto fasādi vērdamās pretī pienācējiem. Zaļie slēģi bija saulē izba­lējuši gluži palsi, krāsa vietām atlobījusies vai sacēlusies pūslīšos. Ar fuksiju dzīvžogu apvītajā dārziņā izveidota­jām sarežģītu ģeometrisku rakstu dobēm gar malām bija aplikti gludi, balti oļi. Gaišie, grantētie celiņi, šauri kā lentes, vijās ap dobītēm krietnu salmu platmaļu lielumā — ap dobēm, kas bija izveidotas kā zvaigznes, pusmēneši, trīsstūri, apļi. Dobēs auga puķes mežonīgā krāšņumā. Ro­zēm bija atrisušas ziedlapiņas, lielas un gludas kā apakš­tasītes, — liesmaini sarkanas, sidrabaini baltas, mirdzo­šas, nesaburzītas; kliņģerītes kā sīki saules bērniņi, galvi­ņas uz augšu pastiepušas, vēroja savas varenās mātes ceļu debess velvē. Krūmu pakājē kautrīgi raudzījās atrait­nīšu samtainās, vientiesīgās sejiņas, bet vijolītes skumji līka zem sirdsveida lapām. Bugenvili, kas krāšņi kuploja ap mazo balkoniņu, šķita kā karnevālam izkārti ar sa­viem aveņsārtajiem lākturveida ziediem. Fuksiju dzīv­žoga tumšzaļajā pakrēslī līgani kā balerīnas šūpojās tūk­stošiem pusplaukušu pumpuru. Siltajā, smaržu piesātinā­tajā gaisā klusi un nomierinoši sanēja un zumēja kukaiņi. Ieraudzījuši šo māju, mēs tūdaļ vēlējāmies dzīvot tikai šeit, it kā šī vieta būtu visu laiku mūs gaidīt gaidījusi. Jutām, ka esam savās mājās.

Ar to pašu brīdi, kad Spiro tik negaidot ielauzās mūsu dzīvē, viņš pārņēma visas mūsu darīšanas savā pārziņā. Būšot labāk, viņš sacīja, ja visu kārtošot pats, jo viņu te katrs pazīstot un mēs varēšot būt droši, ka netiekam ap- šmaukti.

— Jūs nebēdā ne par ko, misis Darels, — viņš, uzacis saraucis, sacīja. — Atstāj tik visu manā ziņā.

Viņš veda mūs iepirkties un vai veselu stundu pērkona balsī rēca nosvīdis, līdz izdevās kādu preci nokaulēt par pāris drahmām. Tas būtu apmēram viena penija vērtībā; taču viņš necīnoties naudas, bet gan principa dēļ, — tā viņš mums paskaidroja. Otrs iemesls, protams, bija tas, ka grieķiem ārkārtīgi patīk kaulēties. Uzzinājis, ka mēs vēl neesam saņēmuši no Anglijas naudu, Spiro mums aiz­deva, cik vajadzēja, un pats uz savu roku aizgāja pie bankas direktora, lai nopietni parunātu par organizācijas trūkumu šai iestādē. Viņu nebūt neinteresēja fakts, ka nabaga direktors nepavisam nav vainīgs. Spiro samaksāja rēķinu viesnīcā un sarunāja pajūgu mūsu mantu nogādā­šanai uz jauno māju, viņš pats aizveda mūs turp, pirms tam piekrāvis mašīnu pilnu ar produktiem, ko bija sapir- cis mūsu vajadzībām.

Drīz vien uzzinājām — Spiro nepavisam nav tukšā lie­lībā apgalvojis, ka pazīst visus saliniekus un tie savukārt viņu. Kur vien mašīna piestāja, vismaz pusducis cilvēku uzrunāja viņu vārdā un daudzi aicināja apsēsties pie kāda no mazajiem galdiņiem koku paēnā un padzert ka­fiju. Policisti, zemnieki un priesteri māja ar roku un uzsmaidīja, kad viņš gāja garām; zvejnieki, bodnieki un kafejnīcu īpašnieki sasveicinājās ar viņu kā ar brāli. «Ei, Spiro!» viņi uzsauca, sirsnīgi smaidīdami, it kā viņš būtu palaidnīgs, bet mīlams bērns. Visi cienīja viņa godīgumu un kareivīgumu, bet vēl jo vairāk viņa īsti grieķisko nici­nāšanu un bezbailību, ja gadījās saskarties ar valdības birokrātismu. Kad iebraucām Korfu, muita konfiscēja divus mūsu koferus ar gultas veļu un citām mantām, dī­vainā kārtā apgalvojot, ka šīs mantas vestas pārdošanai. Pārceļoties uz zemeņkrāsas māju, radās zināmi sarežģī­jumi ar gultas veļu; māte pastāstīja Spiro par muitnīcā aizturētajiem koferiem un lūdza padomu.

—     Velna milti, misis Darels! — viņš ierēcās, un platais ģīmis viņam pietvīka dusmās. — Kālab jūs man to neteic jau pašā sākumā? Tie muitā ir gatavie nelieši. Es ar jums rīt pat aizbrauks turp un tos pamācīs: es tos visus pazīst, un tie pazīst mani. Atstāj tik visu manā ziņā, es viņus pamācīs.

Nākamajā rītā viņš kopā ar māti brauca uz muitnīcu. Mēs, protams, visi līdzi, jo negribējām šo izdevību palaist garām. Spiro ielauzās muitnīcā kā saniknots lācis.

—    Kur ir šito cilvēku mantas? — viņš noprasīja maza­jam, tuklajam muitniekam.

—    Jūs domājat lādes ar pārdodamajām precēm? — muitnieks jautāja, cik nu labi angliski prazdams.

—    Nezin ko gan citu?

—    Tās ir šeit, — muitnieks piesardzīgi sacīja.

—    Mēs ir atnākuši tām pakaļ, — Spiro nikni paziņoja. — Atnes tās šurp.

Viņš pagriezās un cēli izgāja no muitnīcas sameklēt palīgus bagāžas nešanai; atnācis atpakaļ, viņš redzēja, ka muitnieks, kas bija paņēmis no mātes atslēgas, patla­ban atvēris vienu koferi. Spiro, nikni ieņurdējies, metās uz priekšu un aizcirta vāku, trāpīdams nelaimīgajam muit­niekam pa pirkstiem.

—    Kā jūs drīkst taisīt vaļā, suņabērns? — viņš, dus­mās zvērojot, uzkliedza.

Muitas ierēdnis, sasisto roku šūpodams, aizrautīgi pro­testēja, apgalvojot, ka pārbaudīt saturu esot viņa pie­nākums.

—     Pienākums? — Spiro nicinoši pārprasīja. — Ko jūs sauc par pienākums? Vai jūsu pienākums ir uzbrukt ne­vainīgiem ārzemniekiem, ko? Apieties kā ar kontraban­distiem, ko? To jūs sauc par pienākums?

Spiro uz mirkli apklusa, dziļi ievilka elpu, tad paņēma varenajās ķetnās pa koferim un sāka iet uz durvju pusi. Pie durvīm viņš apstājās un pagriezās atpakaļ, lai izšautu atvadu zalvi.

—     Es jūs pazīst, Kristāki, tāpēc jūs nerunā man par pienākumiem. Es atceros, kā jūs bij nosodīts ar divpa­dsmit tūkstoš drahmām par to, ka jūs spridzināj zivis ar dinamits. Man nepatīk, kad noziedznieks runā ar mani par pienākumiem.

Triumfa braucienā devāmies projām no muitas, vez­dami līdzi bagāžu, kurā netrūka nenieka.

—    Tie nelgas domā, ka sala pieder viņiems, — Spiro komentēja notikušo. Viņam ne prātā neienāca, ka pats nemaz neizturas citādi.

Reiz uzņēmies mūsu aizsardzību, Spiro mums pielipa kā dadzis. Pāris stundās viņš no taksometra šofera pār­vērtās par mūsu aizstāvi un pēc nedēļas jau bija mūsu pastāvīgs pavadonis, padomdevējs un draugs. Viņš kļuva it kā par mūsu ģimenes locekli un drīz vien tika kaut kādā veidā iesaistīts katrā pasākumā un katrā iecerē. Vienmēr viņš gadījās pie rokas, sarauktām uzacīm un pērkondimdošu balsi, nokārtoja visu, kas mums bija kār­tojams, pamācīdams, cik jāmaksā par pirkumiem, būdams allaž nomodā par katru no mums un pavēstīdams mātei visu, ko tai, pēc viņa domām, vajadzēja zināt. Kā liels, brūns, neglīts eņģelis viņš maigā modrībā mūs sargāja, it kā mēs visi būtu mazliet debili bērni. Māti Spiro no sirds dievināja un, viņai pašai par lielu nepatikšanu, dziedāja tai slavas dziesmas, kur vien soli spēra.

—    Jums vajags padomāt, ko darāt, — viņš mūs bargu vaigu brīdināja, — mātei nedrīkst darīt pāri.

—    Kādēļ, Spiro? — Larijs tēlotā izbrīnā jautāja. — Viņa taču nekad nav mūsu labā nekā darījusi, kāpēc lai mēs viņu tā saudzējam?

—    Vai, vai, māster Larijs, tā jūs nedrīkst ļokot\ — Spiro sāpināts iesaucās.

—    Viņam taisnība, Spiro, — Leslijs dziļā nopietnībā piebalsoja. — Viņa, zināt, mums nemaz nav tik laba māte.

—    Nerunā tā, nerunā tādus vārdus! — Spiro ierēcās. — Dieva vārds, ja man būtu tāda māte kā jums, es katru rītu mestos ceļos un skūpstītu viņai kājas.

Pamazām iekārtojāmies jaunajā mājā, un katrs sāka piemēroties turienes dzīves apstākļiem pēc sava prāta un patikšanas. Margo, tērpusies vienīgi mikroskopiskā peld­kostīmā un sauļodamās olīvju birzīs, sapulcēja ap sevi veselu baru glītu zemnieku jaunekļu, kas parādījās kā uz burvja mājienu, tiklīdz vajadzēja atgaiņāt kādu biti vai pārvietot atpūtas krēslu. Māte uzskatīja par savu pienā­kumu viņai atgādināt, ka šāda sauļošanās esot nesaprā­tīgs pasākums.

—   Tavs peldkostīms, bērniņ, apsedz tevi visai nepil­nīgi, — viņa paskaidroja.

—    Ak, māt, neesi jel tik vecmodīga! — Margo nepa­cietīgi attrauca. — Galu galā cilvēks taču var nomirt tikai reizi.

Uz šo piezīmi, kas bija tikpat negaidīta, cik patiesa, māte ātrumā neprata atrast atbildi.

Trīs plecīgi zemnieku zēni pusstundu nopūlējās svīz­dami un stenēdami, lai iedabūtu mājā Larija lādes, bet Larijs pats rosījās tiem apkārt un deva norādījumus. Viena bija tik liela, ka to vajadzēja iestumt pa logu. Kad lādes bija novietotas, Larijs pavadīja laimīgu dienu, tās izsaiņodams, līdz istaba bija tā piekrauta ar grāmatām, ka gandrīz nevarēja nedz ieiet, nedz iziet. Uzcēlis īstus grāmatu torņus gar sienām, Larijs visu dienu nosēdēja istabā pie rakstāmmašīnas un, gluži sasapņojies, parādījās tikai maltīšu reizēs. Nākamajā rītā viņš ienāca pie mums ārkārtīgi uzbudināts, jo kāds zemnieks esot piesējis savu ēzeli pašā mūsu dārza malā. Ik pa br.īdim ēzelis izstiepjot kaklu un skaļi nobrēcoties.

•— Lai nu viens cilvēks saka! Vai nav smieklīgi, ka nakamajām paaudzēm tiks nolaupīti mani darbi tādēļ vien, ka te kādam nejēgam ienācis prātā piesiet smir­došu lopu pie mana loga? — Larijs gremzās.

—    Pareizi, mīļais, — māte atteica. — Kādēļ tu neaiz- vāc to projām, ja tas tevi traucē?

—     Mīļo māt, tu taču neprasīsi, lai es tērēju savu laiku, trenkādams ēzeļus pa olīvju birzīm. Es metu tam ar kris­tīgās zinātnes brošūru. Ko gan citu lai būtu darījis?

—    Nabadziņš taču ir piesiets. Vai domā, ka viņš pats var atbrīvoties no virves? — iebilda Margo.

—    Vajadzētu izdot likumu, kas aizliedz novietot šos pretīgos lopus māju tuvumā. Vai tad kāds nevar iziet ārā un aizvest viņu prom?

—    Kāpēc? — ieteicās Leslijs. — Mūs viņš netraucē.

—     Ir gan ģimene, — Larijs sarūgtināts sacīja, — nekā­das savstarpējas palīdzības, ne mazākās iejūtības pret otru.

—    Tev jau nu gan ir liela iejūtība pret citiem, — izmeta Margo.

—     Tā ir tava vaina, māt, — Larijs drūmi sacīja. — Kā­dēļ tu mūs esi izaudzinājusi par tādiem egoistiem?

—    Tas tikai ir jauki! — māte iesaucās. — Es viņus esot izaudzinājusi par egoistiem!

—    Protams, paši no sevis mēs nebūtu varējuši par tā­diem izaugt, — atteica Larijs.

Galu galā mēs abi ar māti atraisījām ēzeli un aizvedām gabaliņu tālāk lejup pa nogāzi.

Leslijs pa to laiku bija izsaiņojis savus revolverus un biedēja mūs ar nebeidzamām šāvienu zalvēm, tēmēdams no savas guļamistabas loga uz tukšu konservu kārbu. Kad visu rītu bija dārdējuši šāvieni, ka vai ausis krita ciet, Lariļs izdrāzās no savas istabas un šķendējās — neesot taču iespējams strādāt, ja māja ik pa piecām minūtēm no­drebot līdz pamatiem. Leslijs aizvainots atcirta, ka viņam jātrenējoties. Tas izklausoties nevis pēc treniņa, Larijs atbildēja, bet gan pēc iezemiešu dumpja Indijā. Māte, kuras nervi arī lāgā nepanesa šaudīšanos, ieteica Leslijam trenēties ar nepielādētu revolveri. Leslijs pusstundu cen­tās mātei ieskaidrot, kādēļ tas neesot iespējams. Beidzot viņš negribīgi aiznesa konservu kārbu gabalu nostāk no mājas, un šāvieni tagad skanēja gan mazliet klusāk, bet tomēr ikreiz lika mums sarauties.

Visu laiku paturēdama mūs acīs, māte sāka arī pati iekārtoties dzīvei. Mājā iesmaržojās dažādas zālītes, nāsīs iecirta ķiploku un sīpolu smaka, virtuvē burbuļoja dažāda lieluma katli un kastroļi, turpat rosījās māte, brilles viņai bija nošļukušas uz degungala, un viņa nemitīgi kaut ko savā nodabā purpināja. Uz galda kaudžu kaudzēm gulēja apdriskātas grāmatas, kurās viņa brīdi pa brīdim ielū­kojās. Tiklīdz mātei izdevās atbrīvoties no virtuves, viņa ar lielu patiku strādāja dārziņā, negribīgi šo to retinā­dama un apgriezdama, bet jūsmīgi sēdama un dēstīdama.

Arī mani dārzs ļoti interesēja; mēs abi ar Rodžeru tur atklājām daudz interesanta. Rodžers, piemēram, uzzināja, ka nav ieteicams bāzt degunu klāt sirseņiem, ka apkārtnes kranči riedami laižas lapās, tiklīdz viņš pa vārtiņu spraugu uz tiem ciešāk paskatās, un ka cāļi, kas reizēm pēkšņi nolēca no fuksiju dzīvžoga un, čiepstēdami kā negudri, tūliņ cēlās spārnos, ir gan ļoti tīkams, bet stingri aizliegts medījums.

Šās leļļu mājiņas dārzs bija īsta burvju valstība, vesels puķu mežs, kurā kūņojās tādas dzīvas radības, kādu es vēl nekad nebiju redzējis. Starp katra rozes zieda bieza­jām, zīdainajām lapiņām dzīvoja sīki, krabjiem līdzīgi zir- neklīši, kas sāniski metās prom, ja tos iztramdīja. Mazie, caurspīdīgie ķermenīši krāsā pieskaņojās puķēm, uz ku­rām zirneklīši mitinājās: tie bija sārti, ziloņkaula krāsā, tumšsarkani vai sviesta dzeltenumā. Pa rožu stublā­jiem, kas bija kā nosēti ar laputīm, kā tikko nolakotas rotaļlietiņas kustēja mārītes: nespodri sarkanas mārītes ar lieliem, melniem raibumiem; gaišsarkanas mārītes ar brūniem raibumiem; oranžkrāsas mārītes ar pelēkiem un brūniem traipiņiem. Mīlīgās, apaļās mārītes rāpaļāja pa rožu stublājiem un barojās ar anēmiskajām laputīm. Nam­daru bites kā mazi, pūkaini, zili lācēniņi, darbīgi dūkda­mas, lidinājās līkločiem starp puķēm. Slaidie, glītie sfingi jocīgā rosībā plivinājās virs celiņiem, šad tad izplestiem, trīsošiem spārniņiem sastingdami uz vietas, lai iebāztu garo, kustīgo snuķīti kādā ziedā. Starp celiņu baltajiem oļiem ložņāja lielas, melnas skudras, sapulcēdamās bari­ņos ap visdīvainākajām trofejām: beigtu kāpuru, rozes ziedlapas plēksnīti vai sakaltušu zāles stiebriņu ar sēklu čemuru galā. Šās darbīgās dzīves mūzikas pavadījums bija nekad neapklustošā cikādu sanēšana apkārtējās olīvju birzīs aiz fuksiju dzīvžoga. Ja dienasvidus trīsošā tveice piepeši sāktu skanēt, tie varētu būt vienīgi cikādu sav­dabīgie zvani.

Sākumā šī ņudzošā dzīvība pašā mājas durvju priekšā mani tā apstulboja, ka es samulsis staigāju apkārt pa dārziņu, pavērodams te vienu, te otru sīko būtni, taču ik mirkli novērsdamies, lai ar acīm izsekotu košajiem tauri­ņiem, kas pārlidoja pār dzīvžogu. Pamazām, kad drusku jau biju pieradis pie kukaiņu rosības puķēs, varēju sākt koncentrēties. Es stundām ilgi mēdzu notupēt vai nogulēt uz vēdera, vērodams, kā dzīvo kukainīši man visapkārt, bet Rodžers ar rezignētu fizionomiju sēdēja man blakus. Šādā veidā iepazinu daudzas apbrīnojamas norises.

Konstatēju, ka mazie krabju zirneklīši spēj mainīt krāsu tikpat veiksmīgi kā hameleoni. Vajadzēja tikai nocelt zirneklīti no vīnsarkana rozes zieda, kur tas tupēja kā koraļļu zīlīte, un ielikt to vēsi baltas rozes ziedā. Ja ku­kainītis palika jaunajā vietā — un parasti tā notika —, skaidri varēja vērot, kā košā krāsa pamazām izzūd, it kā zirneklītis no pārmaiņas būtu saslimis ar mazasinību; un pāris dienu vēlāk tas rāpoja starp ziedlapiņām balts kā pērlīte.

Atklāju, ka sausajās lapās zem fuksiju žoga mīt cita veida zirnekļi — mazi, neganti mednieki, veikli un plēsīgi kā tīģeri. Zirneklis, acīm saulē zalgojot, čāpoja pa sauso lapu valstību, šad tad apstādamies un izsliedamies uz spal­vainajām kājām, lai pavērtos visapkārt. Ieraudzījis kādu mušu sauļojamies, zirneklis sastinga; tad lēnām, lēnām, gandrīz tik nemanāmi, kā pumpurs atver ziedlapiņas, sāka virzīties uz priekšu, aizvien tuvāk un tuvāk upurim, tikai šad tad apstādamies, lai uz lapu virsmas piestipri­nātu savu zīda stīgu, ja rastos vajadzība glābties. Pielīdis pavisam tuvu, mednieks apstājās, mirkli pamīņājās, mek­lējot stingrāku pamatu, un tad, spalvainās kājas izpletis, lēcienā metās snaudošajai mušai virsū. Nekad man nega­dījās novērot, ka no šiem mazajiem uzbrucējiem kāds nebūtu notvēris laupījumu, ja vien bija pareizi sagata­vojies.

Visi šie atklājumi mani ārkārtīgi sajūsmināja, un man gribējās ar kādu dalīties, tādēļ es bieži vien pārbiedēju ģimeni, iebrāzdamies mājā ar graujošu vēsti, ka dīvainie, ērkšķainie kāpuriņi uz rozēm īstenībā nemaz nav kāpuri, bet gan ir mārīšu mazuļi, vai arī ar tikpat pārsteidzošu jaunumu, ka zeltactiņas dēj oliņas «koka kājām». So brī­numu man laimējās noskatīties pašam savām acīm. Atradu uz rozēm zeltactiņu un raudzījos, kā tā rāpo pa lapām, apbrīnoju tās skaistos, trauslos it kā zaļa stikla spārniņus, un milzīgās, zeltaini mirdzošās acis. Pēc brītiņa tā apstā­jās uz rozes lapas, pietupās. Tādā stāvoklī zeltactiņa pa­lika apmēram minūti, tad pacēla asti, un no tās, man par lieliem brīnumiem, sāka stīdzēt bezkrāsains diedziņš, ne resnāks'par matu. Pašā matiņa galā parādījās oliņa. Zelt­actiņa mazliet atpūtās, tad atkārtoja procedūru, līdz lapas virsma izskatījās kā no vienas vietas ar sīksīciņu staipek- nīšu kārtu apaugusi. Izdējusi oliņas, zeltactiņa pakustināja ūsas un, zaļos, caurspīdīgos spārniņus plivinādama, aiz­laidās.

Taču visbrīnumainākais atklājums, ko piedzīvoju šajā daudzkrāsainajā Liliputijā, laikam tomēr bija spīļastu perēklis. Ilgi biju nomeklējies, kārodams tādu uziet, bet visu laiku man neveicās, tādēļ prieks par atradumu bija tik liels, it kā es negaidot būtu saņēmis brīnišķīgu dāvanu. Pacēlis paprāvu mizas gabalu, ieraudzīju bērnistabu — mazu aliņu zemē; to kukainis droši vien pats bija izracis. Dobītes vidū mātīte perēja dažas baltas oliņas. Viņa tu­pēja uz tām kā vista un. pat nepakustējās, kad es pacēlu mizu un dobumiņā ielija spilgtā saules gaisma. Oliņas saskaitīt man neizdevās, taču to nebija daudz, un es no­spriedu, ka mātīte visas vēl nav izdējusi. Uzmanīgi noliku mizu atpakaļ.

Kopš šā brīža aizrautīgi sargāju perēkli. Uzcēlu no akmeņiem tam apkārt valni un drošības dēļ piedevām uzrakstīju ar sarkanu tinti brīdinājumu mājiniekiem un piestiprināju to pie kociņa turpat blakus. Brīdinājuma uzraksts skanēja: «UZMNIGI — SPĪĻASTES PEREKLIS — LUDZU NESABRADAT.» Zīmīgi, ka vienīgie divi pareizi uzrakstītie vārdi attiecās uz bioloģiju. Apmēram ik stundu aizgāju pie spīļastu mātes un uzmanīgi to vēroju minūtes desmit. Biežāk pārbaudīt perēkli neuzdrošinājos, bīdamies, ka mātīte varētu to pamest. Pamazām olu kaudzīte zem viņas pieauga lielāka, un man likās — viņa vairs nebrīnās par to, ka es laiku pa laikam paceļu mizu. Es pat nospriedu, ka viņa jau sāk mani pazīt, jo laipni kustināja ūsas.

Jutos gaužām vīlies, kad, par spīti maniem pūliņiem un modrībai, mazuļi izšķīlās naktī. Man šķita, ka pēc visa, ko biju darījis, spīļastu māte gan būtu varējusi aizkavēt izšķilšanos, kamēr es atnāku. Taču mazuļi vēl bija lig­zdiņā — burvīgs mazu spīļastīšu perējums, sīciņi, kusli mazulīši, kā no ziloņkaula izdrāzti. Tie liegi kustējās zem mātes ķermeņa, čāpoja tai starp kājām, daži pārdrošnieki pat riskēja uzrāpties mātei uz spīlēm. Sirds sila, viņos no­skatoties. Nākamajā dienā bērnistaba bija tukša: mana brīnišķīgā ģimene bija izklīdusi pa visu dārzu. Mazliet vēlāk es vienu no mazuļiem atkal dabūju redzēt: tas, pro­tams, bija paaudzies, kļuvis brūnāks un pieņēmies spēkā, bet es to tūliņ pazinu. Viņš bija saritinājies rozes ziedlapu biezoknī un cieši aizmidzis; kad es viņu iztramdīju, viņš tikai mazliet paslēja augšup spīles. Man būtu gribējies domāt, ka tas ir laipns, draudzīgs sveiciens, taču, godīgi sakot, sapratu, ka īstenībā tā ir vienīgi kustība, ar kādu katra spīļaste brīdinot vēršas pret potenciālu ienaidnieku. Es viņam to neņēmu ļaunā. Galu galā viņš vēl bija tik jauniņš, kad pēdējo reizi tikāmies.

Drīz vien iepazinos ar apaļīgajām zemnieku meičām, kas ik rītu un vakaru jāja garām dārzam. Sāniski sēdē­damas uz saviem lempīgajiem lutaušu ēzelīšiem, viņas ar spilgtajiem tērpiem un skaļo tērgāšanu atgādināja papa­gaiļus, un viņu smiekli skaņi atbalsojās olīvju birzīs. No rītiem, kad ēzelīši sīkiem teciņiem tipināja garām mūsu villai, viņas man uzsmaidīja un māja sveicienus, bet vaka­ros, riskēdamas novelties pelēčiem no muguras, pārliecās pār fuksiju dzīvžogu un smaidot sniedza man dāvanas — dzintarainu vīnogu ķekaru, kas vēl glabāja saules sil­tumu, vīģes darvas melnumā ar sārtām rievām tur, kur augļi no brieduma bija pārsprāguši, vai milzīgu arbūzu, kas likās pildīts ar rožainu ledu. Pamazām sāku saprast, ko viņas saka. Sākotnēji šķietami bezjēdzīgajā skaņu juceklī sāka izdalīties atsevišķi vārdi, ko es uztvēru. Un tad piepeši vārdiem radās nozīme, un es citu pēc cita sāku tos piesardzīgi izrunāt pats; savācu visus jaunapgū­tos vārdus un, nedomādams par gramatiku, mēģināju izveidot no tiem neveiklus, stostīgus teikumus. Manas kaimiņienes to uzņēma ar sajūsmu, it kā, cenzdamies iemācīties viņu valodu, es būtu izteicis viņām visbrīniš­ķīgākos komplimentus. Kad es lauzījos, mēģinot atbildēt sveicienam vai izteikt kādu vienkāršu teikumu, viņas, uzmanīgi ieklausīdamās, pārliecās pār žogu un, tikko biju savu sakāmo veiksmīgi norunājis, starojot smaidīja un

plaukšķināja. Pakāpeniski iegaumēju viņu vārdus, uzzi­nāju, kura ar ko ir rados, kura jau precējusies un kura cer iziet pie vīra, un daudz citu svarīgu sīkumu. Man parādīja, kur starp olīvkokiem ir viņu nelielās mājiņas, un, ja mums ar Rodžeru gadījās tur iet garām, visa ģi­mene skaļi un līksmi metās pretī, apsveica mūs, iznesa ārā krēslu un aicināja, lai kopā ar viņiem pasēžu zem vīnstīgām un iebaudu pasniegtos augļus.

Pamazītēm salas burvība ietina mūs it kā ziedputekšņu mākonī. Katrai dienai piemita tik dziļš miers, ka laiks slita i/gaistam un gribējās, lai diena nekad nebeigtos. Bet tad n.ikts atkal pašķīra savus tumsas plīvurus un mūs gaidīj.i jauna diena — mirdzoša un koša kā novelkamā bildilc, ar tādu pašu nerealitāti apdvesta.

TREŠĀ NODAĻA

VĪRS AR R02U VABOLĒM

TREŠĀ NODAĻA

VĪRS AR R02U VABOLĒM

Rītos, kad pamodos, pa manas guļamistabas logu caur "aizvirtņu spraugām spraucās iekšā uzlecošās sauļos zelts. Rīta gaisu pildīja virtuves pavarda dūmu smarža, gaiļu skaņā dziedāšana, tālīnas suņu rejas un kazu zvārgulīšu skumjā melodija, kad ganāmpulkus dzina ganos.

ļftrokastis mēs ēdām dārzā zem mazajiem mandarīnu kociņiem. Rīta spirgtumā mirdzošajām debesīm vēl nebija pusdienlaika skaudrā ziluma, tās zalgoja pienaini blāvas kā opāls. Puķes vēl nemodās — rožu ziedi mirka rasas pilmnos, kliņģerītes nevēra vaļā ziedlapiņas. Brokastis paiasti noritēja mierīgi un klusējot, tik agrā rīta stundā mūsu ģimenes locekļi nebija runīgi. Tikai uz maltītes bei- g<im kafija, grauzdētās maizītes un olas mūs uzmundri­nāja, visi pamazām atdzīvojās, stāstīja cits citam, ko no­domājuši uzsākt un kādēļ vēlas nodarboties tieši ar to, un tad sākās nopietni strīdi par to, vai iecerētais pasā­kums ir ko vērts. Es šajās diskusijās nekad nepiedalījos, jo gaužām labi zināju, ko esmu nolēmis darīt, un pēc iespējas ātrāk centos pabeigt maltīti.

— Vai tev tiešām tā jārij un jāstrebj? — Larijs allaž apjautājās dziļi sāpinātā tonī, klīrīgi ar sērkociņu bak­stīdams zobus.

— Ed lēnām, bērns, — māte klusi pamācīja, — nav taču nekur jāsteidzas.

Neesot jāsteidzas? Ja Rodžers, spraigi izslējis melno augumu, jau sēž pie vārtiņiem un ar savām brūnajām acīm saspringti vēro, ko es daru? Neesot jāsteidzas, ja pirmās miegainās cikādes olīvju birzīs jau sāk skaņot vijoles? Neesot jāsteidzas, ja visa sala, rīta svaigumā mirdzoša kā zvaigzne, gaida, kad došos to izpētīt? Ne­bija nekādu cerību, ka manējie to sapratīs, tādēļ sāku ēst lēnāk, līdz viņu uzmanība pievērsās kaut kam citam, pēc tam atkal stūķēju barību mutē ko spēdams.

Ticis beidzot ar brokastīm galā, es aizslīdēju prom no galda un devos uz vārtu pusi, kur Rodžers mani saņēma ar jautājošu skatienu. Abi kopā brītiņu vērāmies caur vārtiņu čuguna režģiem uz olīvju birzīm nogāzē. Iemi­nējos Rodžeram, ka šodien varbūt nemaz nav vērts kaut kur iet. Viņš tūliņ protestēdams sāka strauji kustināt astes struņķīti un grūda purnu man pie rokas. Nē, nē, es turpināju, man tiešām liekas, ka šodien nebūtu nekur jāiet. Nez, vai pat nesāks līt… un es norūpējies cītīgi blenzu dzidrajās, mirdzošajās debesīs. Rodžers, ausis sa­slējis, arī palūkojās debesīs, bet pēc tam uzmeta man lūdzošu skatienu. Taču es tikai runāju savu: ja nu nelīs vēl tūliņ, šo pašu brīdi, lietus var uznākt vēlāk, tādēļ būtu daudz drošāk paņemt grāmatu un pasēdēt tepat dārzā. Rodžers izmisumā uzlika lielo, melno ķepu uz vār­tiņu režģa un tad pagriezās pret mani, pacēlis augšējo lūpu, tā ka baltie zobi atsedzās glaimīgā vīpsnā, un kul­stīja ašteli, cik spēka. Tas bija viņa lielais trumpis, viņš skaidri zināja, ka tik apburošam smaidam es nespēšu no­turēties pretī. Tad nu es arī beidzu ķircināties, sameklēju savas sērkociņu kastītes un tauriņu ķeramo tīklu, vārtiņi nočīkstēja un aizcirtās, un Rodžers aizdrāza kā viesulis pa olīvju birzīm, sveikdams jauno dienu ar dobjiem rējie­niem.

Šajā pētnieka gaitu agrīnajā posmā Rodžers bija mans pastāvīgais pavadonis. Abi kopā iedrošinājāmies aiziet aizvien tālāk projām no mājām, atklājām klusas, nomaļas olīvju birzis, ko vajadzēja izpētīt un paturēt prātā, lauzā­mies cauri miršu labirintiem — melno strazdu iemīļotām apmešanās vietām —, izstaigājām šauras ielejas, ko tumšas ēnas ietina dziļā mijkrēslī kā tumšzaļā seģenē. Rodžers bija brīnišķīgs ceļabiedrs dēkās — aizrautīgs, bet piir/.iiMcigs, drosmīgs, tomēr nekad nekļuva par kausli, ftiik 1.11 labsirdīgi piecieta visas manas dīvainības. Ja es, rA|)(l<iinies pa stāvu, rasas piemirkušu nogāzi, paslīdēja ||ii piiklupu, Rodžers tūliņ bija klāt, nosprauslājās, it kā smieklus valdīdams, uzmeta man ašu skatienu, līdzjūtīgi ļie^i uda mēli man pie vaiga, noskurinājās, nošķaudījās un atžņieba lūpu zobgalīgā smīnā. Ja atradu kaut ko Interesantu — skudru pūzni, kāpuru uz lapas, zirnekli, kurš pašreiz tina mušu garā zīda tīmeklī —, Rodžers apsēdās un gaidīja, līdz būšu beidzis savus novērojumus. Ja viņam šķita, ka tas pārāk ieilgst, viņš pienāca tuvāk, klusi iin /cli iesmilkstējās, tad smagi nopūtās un sāka luncināt asti Ja atradums nebija nozīmīgs, devāmies tālāk, bet, ja gadījās kaut kas tāds, ko vajadzēja pamatīgāk izpētīt, man pietika uzmest Rodžeram stingru skatienu, un viņš tūliņ saprata, ka būs ilgāka palikšana. Ausis nolaidis un asti iežmiedzis, viņš gausi aizvilkās līdz tuvākajam krūmam un īsta mocekļa izskatā apgūlās ēnā.

Šajos pārgājienos mēs ar Rodžeru kļuvām pazīstami plašā apkārtnē un arī paši iepazināmies ar daudziem cil­vēkiem. Viņu vidū, piemēram, bija plānprātīgs puisis ar īpaļu, pilnīgi neizteiksmīgu seju. Viņš vienmēr bija ģēr­bies noskrandušā kreklā un zilās, līdz ceļiem uzrotītās sarža biksēs, bet galvā valkāja katliņcepures paliekas bez malām. Ikreiz, sastapis mūs steidzamies savās gaitās pa olīvju birzīm, viņš pieklājīgi pacēla ērmīgo cepuri un bērnišķīgā balstiņā, kas skanēja dzidri kā stabulīte, no­vēlēja mums labudienu. Tad, pamājis ar galvu, ja es kaut ko sacīju, palika un noraudzījās mums pakaļ minūtes desmit. Pēc tam, vēlreiz pieklājīgi pacēlis cepuri, pazuda birzī. Iepazināmies arī ar milzīgi resno, jautro Agati, kas dzīvoja mazā, laika zoba sagrauztā mājelē gandrīz pašā kalna galā. Viņa pastāvīgi sēdēja pie savas mājiņas, plu­cināja vilnu un vērpa no tās rupju dziju. Viņai droši vien bija krietni pāri septiņdesmitiem, taču mati melni un spīdīgi, rūpīgi sapīti bizēs, kas bija aptītas ap nopulētiem govs ragiem — vecīgās zemnieku sievas mēdza tā rotā­ties. Agati sēdēja saulē kā milzu rupucis, galvā koši sarkans lakats, kas pārmests pār govs ragiem. Vārpstiņa viņai rokās griezās kā vilciņš, pirksti veikli līdzināja un virpināja pavedienu, bet grumbainā mute ar apdrupušo,

nomelnējušo zobu paliekām allaž plati vaļā, jo viņa mū­žam dziedāja — skaļā, piesmakušā, varenā balsī.

Tieši no Agati es iemācījos vairākas skaistākās, popu­lārākās tautasdziesmas. Sēdēdams uz lielas, vecas kon­servu kārbas un ēzdams vīnogas un granātābolus no viņas dārza, es dziedāju kopā ar viņu, un viņa ik pa brīdim pārtrauca dziesmu, lai palabotu manu izrunu. Pantu pēc panta izdziedājām līksmo, jauko dziesmu par upi — Vangelid: kā upe traucas lejup no kalniem, veldzēdama dārzus un tīrumus, briedinādama augļus. Pārspīlētā koķe­tērijā viens pret otru acis pārgriezdami, dziedājām jocīgo mīlas dziesmiņu «Viltus».

«Meli, viss meli,» mēs vilkām, galvu purinādami. «Viss meli vien, bet pats jau tevi samācīju melst visai pasaulei, ka tevi mīlu.»

Citreiz uzņēmām skumīgāku meldiju un dziedājām, pie­mēram, lēno, ritmisko dziesmu «Kādēļ tu pamet mani?». Tā mūs tik dziļi aizkustināja, ka stiepām garo gaudu ziņģi, nežēlīgi balsi drebinādami. Kad nonācām pie pa­šām beigām, pie pašas bēdīgākās vietas, Agati piespieda rokas pie varenajām krūtīm, melnajās acīs sariesās asaras un iemirdzējās dziļas skumjas, pazodes saviļņojumā trī­cēja. Kad izgaisa mūsu dueta ne pārāk saskanīgie pēdējie toņi, viņa, degunu galvas lakata stūrī slaucīdama, palū­kojās uz mani.

— Nu paskat vie', kādi muļķi mēs esam, te cepināda- mies saulē un vādžodami. Un vēl par mīlestību! Es esmu tai par vecu, tu par jaunu, bet tomēr šķiežam laiku un dziedam. Lai nu, nāc labāk, iedzersim lāsi vīna, ko?

Otrs cilvēks, kas man patika tikpat labi kā Agati, bija vecais gans Jani — garš, uzkumpis večuks ar lielu ērgļa degunu un neiedomājamām ūsām. Pirmoreiz sastapos ar viņu karstā pēcpusdienā, kad mēs abi ar Rodžeru bijām veselu stundu nomocījušies, pūlēdamies izkārpīt mūra sienā caurumu līdz ķirzakas alai, kur tā bija paslēpusies. Beidzot, nekā nepanākuši, nosvīduši un piekusuši atlai- dāmies zem piecām mazām cipresītēm, kas meta jauku ēnas četrstūri saules izdedzinātajā zālē. Tur gulēdams, gandrīz pusmiegā izdzirdu klusu zvārgulīša tinkšķēšanu, un tūliņ parādījās arī pats ganāmpulks — kazas uz mirkli apstājās, pablenza uz mums stulbām, dzeltenām acīm, no- blējās un devās tālāk. Zvārgulīša klusā dziesma un ska­ņas, kas radās, kazām graužot krūmu zarus, mani aijāja snaudienā, un, kad ganāmpulks bija garām un pienāca gans, es jau laidos miegā. Atspiedies uz garā, brūnā olīv­koka spieķa, ar lielajiem zābakiem stingri atspēries viršos, viņš noraudzījās uz mani ar niknu skatienu mazajās, mel­najās acīs zem izpūrušajām uzacīm.

—    Labdien, — viņš sapīcis sacīja. — Tu esi ārzem­nieks .. . mazais angļu lords?

Es ap šo laiku jau biju apradis ar šejienes zemnieku dīvaino iedomu, ka visi angļi ir lordi, un apstiprināju, ka tas pats esmu. Večuks pagriezās, uzbrēca kādai kazai, kas, pakaļkājās pacēlusies, plucināja jauna olīvkoka la­pas, un tad atkal pievērsās man.

—    Tad paklausies, ko tev teikšu, mazo lord, — viņš sacīja, — zem šiem kokiem gulēt ir bīstami.

Pametu skatienu uz cipresēm, bet nekā bīstama nema­nīju, tādēļ apvaicājos, kādēļ tās, pēc viņa domām, ir bīstamas.

—    Sēdēt zem tām tu vari droši. Tām ir branga ēna, vēsa kā akas ūdens; bet posts ir tas, ka šie koki cilvēku iemidzina. Ievēro, ko saku, nekad un neparko neaizmiedz zem cipreses.

Viņš apklusa, pagaidīja, kamēr es pajautāju — kādēļ, un turpināja:

—    Kādēļ? Kādēļ? Tādēļ, ka tu pamodīsies pavisam citāds. Jā, melnās cipreses ir negantas. Kamēr tu gulēsi,. saknes ieaugs tev galvā un nozags smadzenes, un, kad pamodīsies, tu būsi jucis, galva tev būs tukša kā svilpe.

Pavaicāju, vai to var izdarīt tikai cipreses, vai arī tas attiecas uz visiem kokiem.

—    Nē, tikai cipreses, — noteica vecais vīrs, niknu skatienu nomērodams kokus virs manas galvas, it kā gribēdams izdibināt, vai tie nenoklausās. — Vienīgi cip­reses nozog cilvēkam prātu. Tad nu neguli vairs zem cip­resēm, lordiņ, atceries manus vārdus!

Viņš īsi pamāja man ar galvu, vēlreiz sirdīgi paskatījās uz ciprešu tumšo lapotni, it kā gaidīdams no tām paskaid­rojumu, un tad, ceļu caur mirtēm šķirdams, aizslāj a pakal kazām, kas, tesmeņus šūpodamas, ganījās izklaidu pa visu piekalni.

Ar Jani vēlāk sadraudzējos jo cieši; savās izlūka gai­tās allaž viņu sastapu un šad tad iegriezos arī pie viņa mājās, kur viņš mani cienāja ar augļiem, deva padomus un brīdināja, lai man klaiņojumos neatgadītos nekas ļauns.

Taču viens no neparastākajiem un valdzinošākajiem cilvēkiem, ko satiku, klīzdams apkārt, šķiet, bija Vīrs ar rožu vabolēm. Ap viņu dvesmoja neatvairāms pasakas burvīgums, un es gaidīt gaidīju, kad atkal viņu ieraudzīšu. Pirmo reizi man gadījās ar viņu sastapties uz lielceļa, kas veda uz nomaļu ciematu kalnos. Vēl nebiju pašu ieraudzījis, kad jau izdzirdu viņa tuvošanos, jo viņš uz gana stabulītes spēlēja melodisku dziesmiņu, brīžiem pār­traukdams melodiju un dīvainā balsī caur degunu nodzie- dādams pāris nesaprotamu vārdu. Kad viņš iegriezās ceļa līkumā, mēs ar Rodžeru apstājāmies un, pagalam pār­steigti, blenzām uz viņu.

Viņam bija asa, lapsas purnam līdzīga seja, slīpas acis tumši brūnā, bezmaz melnā krāsā. Skatienam dīvainu tukšumu piešķīra pērļaini palss rasojums, ar kādu mēdz būt klātas plūmes, gandrīz kaut kas līdzīgs kataraktas plēvei. Viņš bija neliela auguma, kalsns, ar tik tievām rokas locītavām un kaklu, ka izskatījās pēc bada cie­tēja. Ģērbies viņš bija gluži fantastiski — galvā apvei­dus zaudējusi cepure ar ļoti platām, nokarenām malām. Sākotnēji tā laikam bijusi tumši zaļa, bet tagad izbalē­jusi, apputējusi, izraibināta ar vīna plankumiem un ciga­rešu izdedzinātiem caurumiem. Aiz cepures lentes bija aizbāzts plīvojošs spalvu pušķis: gaiļa, bada dzeguzes un pūces spalvas, zivju dzenīša spārns, vanaga knābis un kāja ar visiem nagiem un vēl gara, netīra, balta spalva, kas varbūt kādreiz piederējusi gulbim. Krekls noplīsis un skrandains, sviedros samircis gluži melns, bet ap kaklu milzīga, žilbinoši zila atlasa kravate. Tumšos, no­dilušos svārkus rotāja dažādas drānas ielāpi: uz piedur­knes balta lupatiņa ar rozīšu rakstu; uz pleca vīnsarkans trīsstūris ar baltiem raibumiem. Šā goda svārka kabatas bija bāztin piebāztas, un lāgiem bira ārā saturs: ķemmes un baloniņi, mazi svēto attēliņi košās krāsās, no olīvkoka izgrieztas čūskas, kamieļi, suņi un zirgi, lēti spogulīši, vesels žūksnis mutautu un pītas, ar ķimenēm nokaisītas maizītes. Bikses, tāpat nolāpītas kā svārki, krita pār sarkanām kurpēm, kam bija uz augšu uzliekti purngali un uz katras vēl pa melnbaltam pušķim. Šis dīvainais cilvēks stiepa uz muguras bambusa būrus ar baložiem un cāļiem, vairākus noslēpumainus maisus un milzīgu bunti puravu loku. Ar vienu roku viņš turēja pie mutes stabulīti, bet otrā — daudz garu diegu pavedienu; katram diegam galā bija piesieta rožu vabole mandeles lielumā; tās saulē mirguļoja zaļganzeltainas, lidinājās viņam ap cepuri un, izmisīgi, dobji dūkdamas, pūlējās norauties no diega, kas cieši bija apsiets tām ap vidu. Brīžiem, pie­kusušas no nemitīgās riņķošanas, vaboles mirkli pieme­tās uz platmales, lai tūliņ atkal atsāktu nebeidzamo ka­ruseli.

Ieraudzījis mūs, Vīrs ar rožu vabolēm apstājās, tēlo­dams pārspīlētu izbrīnu, pacēla savu smieklīgo platmali un dziļi paklanījās. Rodžeru tā pārsteidza šī negaidītā uzmanības izrādīšana, ka viņš sāka skaļi riet. Svešais mums uzsmaidīja, uzlika platmali atpakaļ galvā, pacēla rokas un māja man ar garajiem, kaulainajiem pirkstiem. Priecīgā izbīlī par tik dīvainu parādību es viņam pieklā­jīgi padevu labdienu. Viņš vēlreiz ceremoniāli paklanījās. Jautāju, vai viņš atgriežas no kādiem svētkiem. Vīrs ap­stiprinādams pamāja ar galvu, pacēla stabulīti pie lūpām, nospēlēja dažas taktis no kādas jautras melodijas, turpat uz putekļainā ceļa pāris soļu nodejoja, tad apstājās un ar īkšķi norādīja pār plecu tajā virzienā, no kura bija nācis. Smaidīdams viņš uzsita sev pa kabatām un paber­zēja rādītājpirkstu pret īkšķi, kā grieķi bez vārdiem mēdz apzīmēt naudu. Nu es sapratu, ka viņš ir mēms. Tā mēs, ceļa vidū stāvēdami, turpinājām sarunāties — viņš man atbildēja ar ļoti daudzveidīgu un atjautīgu pantomīmu. Apvaicājos, kam viņam vajadzīgas rožu vaboles un kā­pēc viņš tās piesējis diegos. Viņš izstiepa roku un centās ar to parādīt dažāda auguma mazus zēnus, atšķīra vienu diegu, pie kura karājās vabole, un strauji sagrieza to sev ap galvu. Kukainis tūliņ kļuva mundrs, uzņēma orbītu viņam ap galvu, un svešais uzmeta man starojošu ska­tienu. Norādīdams uz debesīm, viņš paplēta rokas un sāka caur degunu dobji dūkt, pats šūpodamies un pietup- damies. Katrs muļķis būtu sapratis, ka domāta lidmašīna. Tad viņš vēlreiz norādīja uz vabolēm, vēlreiz attēloja ar roku mazus bērnus un savirpināja vaboles ap galvu, līdz visas sāka, nikni dūkdamas, riņķot.

Noguris no skaidrošanas, viņš apsēdās ceļmalā un sāka pūst uz stabulītes vienkāršu melodiju, brīžiem to pār­traukdams un iedziedādamies ērmotā balsī, kas plūda it kā caur degunu. Tie nebija nekādi īstie vārdi, bet dīvainas, nazālas skaņas, kas veidojās rīklē un spiedzīgi plūda ārā pa degunu. Taču viņš dziedāja tik dzīvīgi un ar tādu apbrīnojamu mīmiku, ka klausoties radās pārliecība —• šīm skaņām tiešām ir sava nozīme. Beidzot viņš iebāza stabuli jau tā pārblīvētajā kabatā, mirkli domīgi parau­dzījās uz mani, tad nocēla no pleca nelielu maišeli, atsēja tam galu un, man par lielu sajūsmu, izbēra uz putekļainā ceļa pusduci bruņurupuču. Bruņurupuču mājiņas bija ar eļļu spoži nopulētas, turklāt svešais nezin kāpēc bija iedomājies apsiet dzīvniekiem ap priekškājiņām sārtas lentītes. Bruņurupuči nesteidzīgi izbāza galvu un kājas no mirdzošā mājokļa un kūtri sāka čāpot pa ceļu. Es viņus vēroju, gluži mēms aiz brīnumiem; vislabāk man iepa­tikās neliels bruņurupucītis, kura mājiņa nebija lielāka par tējas tasi. Tas šķita spriganāks nekā pārējie, un bru­ņas tam bija gaišākas — kastaņu, dedzināta cukura un dzintara krāsā. Acis mirdzošas un gaita tik naska, cik nu naska bruņurupucim vispār var būt. Domās apsvēr­dams iespējas, ilgi vēros viņā. Centos sevi pārliecināt, ka mājinieki bruņurupucīti saņems ar gavilēm un var­būt vēl slavēs mani, ka esmu mācējis atrast tik skaistu eksemplāru. Par to, ka man nebija klāt naudas, es nepa­visam neraizējos, jo varēju gluži vienkārši pateikt sve­šajam, lai otrā dienā atnāk uz mūsu māju saņemt maksu. Man pat prātā neienāca, ka viņš varētu man neuzticēties. Pietika ar to, ka esmu anglis, salinieki mīlēja un cienīja visus angļus daudz vairāk, nekā mani tautieši to pelnī­juši. Pavaicāju Vīram ar rožu vabolēm, cik bruņuru­pucītis maksā. Viņš pacēla abas rokas ar izplestiem pirk­stiem. Es nebiju velti vērojis, kā kaulējas zemnieki. Tādēļ enerģiski papurināju galvu un, neviļus atdarinādams svešo, pacēlu divus pirkstus. Viņš, tādu piedāvājumu šausmās noraidīdams, aizvēra acis un pacēla deviņus pirk­stus; es — trīs; viņš papurināja galvu un, mazliet pado­mājis, pacēla sešus pirkstus; arī es papurināju galvu un papletu piecus. Vīrs ar rožu vabolēm vēlreiz papurināja galvu, turklāt dziļi un sērīgi nopūzdamies; labu brīdi sēdē­jām, klusēdami un noskatīdamies bruņurupučos,' kas ne­veikli, ar mazu bērneļu tūļīgo apņēmību bez mērķa kūņo­jās pa ceļa putekļiem. Beidzot Vīrs ar rožu vabolēm norādīja uz mazo bruņurupucīti un atkal pacēla sešus pirkstus. Es purināju galvu un rādīju piecus pirkstus. Ro­džers skaļi nožāvājās; viņam šī bezvārdu kaulēšanās laikam bija pagalam apnikusi. Svešais pacēla rāpulīti un ar mīmikas palīdzību centās man ieskaidrot, cik tam skaistas bruņas, cik taisna galviņa un asi nagi. Es paliku nepie­lūdzams. Vīrs ar rožu vabolēm paraustīja plecus un, pa­cēlis piecus pirkstus, sniedza man bruņurupuci.

Nu es viņam atzinos, ka man nav naudas un ka viņam nākamajā dienā vajadzēs atnākt uz mūsu māju; viņš pa­māja ar galvu, it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Sajūsmā par savu ieguvumu gribēju tūliņ doties mājup, lai parādītu to savējiem, tādēļ atvadījos, pateicu svešajam paldies un steidzos prom. Sasniedzis vietu, kur man vaja­dzēja nogriezties olīvju birzī, es mazliet apstājos, lai pa­matīgāk apskatītu pirkumu. Tas patiesi bija skaistākais bruņurupucis, kādu jebkad biju redzējis, un, pēc manām domām, vērts vismaz divtik, cik par to biju samaksājis. Ar pirkstu paglāstījis zvīņaino galviņu, uzmanīgi iebāzu dzīvnieciņu kabatā. Pirms devos pa nogāzi lejup, parau­dzījos atpakaļ. Vīrs ar rožu vabolēm joprojām bija tur­pat uz ceļa, taču tagad viņš, pats sevi uz stabulītes pava­dīdams, dejoja, ritmā šūpodamies un palēkdamies, bet viņam pie kājām uz ceļa smagnēji un neveikli šurp turp pastaigājās bruņurupuči.

Jaunpienācēju mūsu mājā nokristīja par Ahilu; izrā­dījās, ka viņš ir ļoti saprātīgs un piemīlīgs radījums ar izcilu humora izjūtu. Sākumā mēs viņu turējām dārzā, piesietu aiz vienas kājas, bet, kad viņš aprada, ļāvām klaiņot, kurp vien pats vēlējās. Ahils ļoti drīz iegaumēja savu vārdu, vajadzēja tikai viņu pāris reižu pasaukt un pēc tam brīdi pacietīgi pagaidīt, līdz viņš, kaklu satraukti izstiepis, kaut kur parādījās un uz pirkstu galiem čāpoja šurp pa šauro, grantēto celiņu. Viņš ļoti labprāt ēda no rokas — majestātiski aptupās saulē un ļāva, lai sniedzam viņam salātu lapiņu, pieneni vai vīnogu. Vīnogas viņam garšoja tikpat ļoti kā Rodžeram, tā ka visu laiku valdīja spēcīga konkurence. Ahils tupēja, gremodams vīnogas, sula viņam tecēja gar zodu, bet Rodžers gulēja turpat līdzās un, siekalām pilot, mokpilnu skatienu vēroja bruņu­rupuci. Rodžers vienmēr dabūja savu godīgu tiesu vīn­ogu, taču pat tad viņam šķita, ka neesot gan vērts tādus gardumus izniekot bruņurupucim. Kad ēšanas procedūra bija beigusies un es negadījos klāt, Rodžers mēdza pie­zagties pie Ahila un sāka viņu kārīgi laizīt, negribēdams aizlaist nelietā vismaz to mazumiņu sulas, kas rāpulim notecējusi, ogas gremojot. Ahils, sašutis par tādu nekaut- rību, mēģināja iekampt Rodžeram purnā, bet, kad suņa slapjā mēle kļuva pārāk apgrūtinoša, nikni iešņākdamies, ierāvās bruņās un nebija pierunājams bāzt galvu ārā, iekams neaizvācām Rodžeru projām.

Taču vislabāk Ahilam garšoja meža zemenes. Jau tās ieraugot vien, viņš kļuva bezprātīgs, svaidījās no vienas puses uz otru un, kaklu izstiepis, vēroja, vai viņu pacie­nās, ne mirkli nenolaizdams no devēja mazās, melnām podziņām līdzīgās ačeles. Sīkās zemenītes, kas nebija lie­lākas par zirni, viņš norija vienā paņēmienā. Bet, ja iedeva prāvāku ogu, teiksim, rieksta lielumā, viņš izda­rījās tik dīvaini, kā neesmu redzējis rīkojamies nevienu bruņurupuci. Viņš sagrāba ogu mutē un ar visu steidzās, cik nu ātri kājas nesa, uz drošu, klusu vietiņu starp puķu dobēm, kur izlaida ogu no mutes un ar baudu lēnītēm notiesāja, tad tūliņ čāpoja pēc nākamās.

Reizē ar kaislību uz zemenēm Ahilam radās kaislība uz cilvēku sabiedrību. Tiklīdz kāds izgāja dārzā un apsē­dās pasauļoties vai palasīt, drīz vien iečabējās neļķu pu- duriņi un parādījās Ahila rievainā, nopietnā fizionomija. Ja jūs sēdējāt krēslā, viņš novietojās iespējami tuvu pie jūsu kājām un iegrima dziļā, mierīgā miegā, ļaudams gal­vai karāties ārā no bruņām, degunu atspiedis pret zemi. Taču, ja atgūlāties uz segas, lai sauļotos, Ahils bija pār­liecināts, ka esat nolicies zemē tikai viņam par patikšanu. Viņš steigšus vien ar priecīgu satraukumu sejā tuntuļoja pa celiņu uz jūsu segu. Pienācis viņš apstājās un brītiņu domīgi vēroja, kuru jūsu ķermeņa daļu izraudzīties alpī­nisma mēģinājumiem. Pēkšņi sajust, kā bruņurupucis stingrā apņēmībā iecērt nagus jums gurnā, lai uzrāptos jums uz vēdera, nav nekāds patīkamais pārdzīvojums. Ja nopurinājāt Ahilu nost un pārvietojāt segu citur, atelpa nebija ilga, jo Ahils neatlaidīgi pārmeklēja visu dārzu, līdz jūs atkal atrada. Šis paradums kļuva tik apgrūtinošs, ka, noklausījies savu tuvinieku daudzkārtīgos pārmetu­mus un draudus, biju spiests viņu ikreiz ieslodzīt, kad gulējām dārzā. Tad kādu dienu dārza vārtiņi bija pamesti vaļā un Ahils pazudis. Tūliņ tika organizētas meklēšanas ekspedīcijas, un manējie, kas pirms tam gandrīz bez mitas bija draudējuši nabaga rāpuli nomaitāt, tagad klīda pa olīvju birzīm, saukdami:

— Ahil.. . zemenītes, Ahil… Ahil… zemenītes …

Beidzot mēs viņu atradām. Pa savam paradumam nevē­rīgi čāpodams, viņš bija iekritis vecā akā, kuras grodi sen bija sabrukuši, bet akas caurums puslīdz aizaudzis ar smilgām. Mums par lielām bēdām, Ahils bija beigts. Pat Leslija mākslīgās elpināšanas mēģinājumi un Margo pūliņi bāzt viņam mutē zemenes- (lai radītu, kā viņa iztei­cās, bruņurupucītim stimulu dzīvošanai) nekādus panā­kumus nedeva. Dziļās sērās mēs svinīgi apbedījām viņa mirstīgās atliekas dārzā zem zemeņu cera (māmuļas ideja). Larija sacerētā un drebošā balsī nolasītā īsā bēru runa kuplināja skumjās svinības. Noskaņu bojāja vienīgi Ro­džers, kurš, par spīti maniem aizrādījumiem, visu sēru ceremonijas laiku luncināja asti.

Drīz pēc skumjās šķiršanās no Ahila es no Vīra ar rožu vabolēm iemantoju citu lutekli. Šoreiz tas bija balodis. Tas bija vēl gluži maziņš, un mums vajadzēja to barot ar pienā izmiekšķētu maizi un mērcētiem graudiem. Put­nēns izskatījās kā mazs briesmeklītis — pirmās spalvas tikko spraucās caur sarkano, červeļaino ādu, kas bija klāta ar jauniem balodēniem raksturīgo dzelteno pūku, kura neviļus liek domāt, ka tā izkodināta ūdeņraža pār- skābē. Drausmīgā izskata dēļ Larijs ierosināja balodi no­saukt par Kvazimodo; man vārds patika, tā izcelsmi es nezināju un tādēļ piekritu. Kad Kvazimodo jau prata pats ēst un viņam bija uzaugušas spalvas, uz galvas joprojām palika dzeltenu pūku pušķis, piešķirdams viņam līdzību ar uzpūtīgu tiesnesi, kas uzmaucis galvā pārāk mazu parūku.

Tā kā Kvazimodo auga neparastos apstākļos un viņam nebija vecāku, kas iemāca baloža dzīves gudrības, viņš laikam nodomāja, ka vispār nav putns, un pat nemēģināja lidot. Ja viņš gribēja tikt uz krēsla vai galda, tad nostājās pie tā, ierāva galvu plecos un dobjā kontraltā dūdoja, līdz kāds viņu uzcēla. Viņš allaž gribēja būt kopā ar mums un centās pat piebiedroties pastaigās. To mēs neva­rējām pieļaut, jo tad vajadzēja balodi nest uz pleca, kas bija visai riskanti mūsu drēbēm, vai arī ļaut, lai tas soļo nopakaļ. Šajā gadījumā mums pašiem vajadzēja iet glie­meža gaitā, lai viņš spētu tikt līdzi, jo, tiklīdz aizgājām pārāk tālu uz priekšu, aiz muguras atskanēja sirdi plosoši, lūdzoši brēcieni, un atgriezušies ieraudzījām, kā Kvazi­modo, pēdējos spēkus saņēmis, rikšo mums pakaļ, asti izmisīgi izpletis, krūtis piepūtis, dziļā sašutumā par mūsu cietsirdību.

Kvazimodo par visu vari- gribēja nakti gulēt mājā; ne pierunāšana, ne bārieni nespēja viņu iedabūt baložu būdā, ko biju sameistarojis. Vislabāk viņam patika gulēt Margo gultas kājgalī. Taču vēlāk mēs viņu izsūtījām trimdā uz dzīvojamās istabas dīvānu, jo, tikko Margo miegā pagrie­zās uz otriem sāniem, Kvazimodo tūliņ pamodās, pa segu aizsoļoja līdz galvgalim un, skaļi un mīlīgi dūdodams, aptupās viņai uz sejas.

Larijs pirmais atklāja, ka Kvazimodo ir muzikāls putns. Viņam mūzika ne tikai patika, bet viņš prata arī atšķirt divus dažādus ritmus — valsi un militāro maršu. Ja klausījāmies citu mūziku, viņš piegāja, cik tuvu varēdams, gramofonam, piepūta krūtis, pievēra acis un savā nodabā klusi dūdoja. Bet, tikko ieskanējās valsis, viņš sāka riņķot ap gramofonu, pietupdamies, palēkdamies un tremolējošā balsī dūdodams. Izdzirdis marša taktis, viņš izslējās visā augumā, izrieza krūtis un maršēja pa istabu šurp un turp, turklāt tik skaļā un aizsmakušā balsī ķērca, ka likās, tū­liņ nosmaks. Nekad, dzirdēdams citu mūziku, viņš tā nedarīja. Reizēm gadījās, ka, ilgāku laiku mūzikas nedzir­dējis, viņš (sajūsmā, ka tā atskanējusi) sākumā sajauca valsi ar maršu vai otrādi, bet drīz vien, atskārtis savu kļūdīšanos, apstājās un uzņēma pareizo soli.

Kādā jaukā dienā, iedami modināt Kvazimodo, mēs konstatējām, ka viņš mūs visus pamatīgi piemuļķojis: starp spilveniem gulēja spoži balta ola. Šis notikums viņu pašu satrieca līdz sirds dziļumiem. Viņš kļuva sarūgti­nāts, īgns un, nikni knābādams, metās virsū katram, kas gribēja viņu paņemt rokā. Tad viņš izdēja otru olu, un viņa raksturs pārvērtās pilnīgi. Viņš — īstenībā viņa — kļuva aizvien mežonīgāka un izturējās pret mums tā, it kā mēs būtu viņas niknākie ienaidnieki; it kā baidoties par savu dzīvību, viņa virtuvē pēc barības centās ielavī­ties zagšus. Pat gramofons vairs nespēja viņu ievilināt mājā. Pēdējo reizi mēs viņu redzējām sēžam olīvkokā un dūdojam varen liekulīgā kautrībā, bet gabaliņu tālāk uz zara tupēja ļoti liels vīrišķīga izskata piepūties balodis, kas aizrautīgi un jūsmīgi atsaucās.

Kādu laiku Vīrs ar rožu vabolēm apmeklēja mūs visai regulāri, allaž atnesdams papildinājumu manai menažē- rijai, piemēram, vardi vai zvirbuli ar salauztu kājiņu.

Reiz mēs abi ar māti labsirdības uzplūdā atpirkām visas rožu vaboles un, kad viņš bija aizgājis, palaidām dārzā. Vairākas dienas mūsu mājā nebija glābiņa no rožu vabo­lēm — tās rāpoja pa gultām, līda vannas istabā, vakaros sitās pret lampām un krita mums klēpī kā smaragdi.

Pēdējo reizi Vīru ar rožu vabolēm redzēju kādu vakaru, kad sēdēju pakalnā un raudzījos uz ceļu. Viņš bija atkal laikam bijis kādās godībās un krietni sadzēries vīnu, jo streipuļoja no vienas ceļa malas uz otru, pūzdams uz sta- bulītes skumju melodiju. Es uzsaucu viņam labvakaru, un viņš, atpakaļ nepagriezies, nevērīgi pamāja man ar roku. Ceļa līkumā viņa siluets uz mirkli iezīmējās pret palsajām lavandas krāsas vakara debesīm. Es skaidri saredzēju viņa cepuri ar atlupušajām malām un plīvo­jošajām spalvām, briesmīgi piestūķētās svārku kabatas, bambusa būrus ar snaudošajiem baložiem viņam uz mu­guras un ap galvu tikko manāmu, nemitīgi riņķojošu mākonīti — rožu vaboles. Tad viņš iegriezās ceļa līkumā, un palika vairs tikai palsās debesis, kurās kā sudrabota putna spalva peldēja jaunā mēness sirpis, un stabulītes klusais trellis, kas pamazām izdzisa vakara krēslā.

CETURTĀ NODAĻA

PILNA SOMA GUDRĪBAS

CETURTĀ NODAĻA

PILNA SOMA GUDRĪBAS

Tikko bijām paguvuši cik necik iekārtoties Zemeņsārtajā mājiņā, māte nosprieda, ka es esot pamests pilnīgā savvaļā un katrā ziņā kaut kas jādarot manas izglī­tības labā. Bet kā to panākt nomaļā Grieķijas salā? Kā vienmēr, kad radās kāda problēma, visa ģimene aizrau­tīgi metās to atrisināt. Katram ģimenes loceklim bija sa­vas domas par to, kas man būtu visnepieciešamākais, un katrs tās aizstāvēja tik dedzīgi, ka ikviena diskusija par manu nākotni beigās izvērtas trakā ķīviņā.

—    Viņam laika mācīties vēl tiku tikām, — sacīja Les­lijs. — Lasīt taču viņš galu galā prot. Es viņam varu iemācīt šaut, un, ja mēs nopirktu laivu, iemācītu arī būrāt.

—    Bet, mīļais, tas taču viņam nākotnē nekā nedos, — māte šaubījās, nedroši piebilzdama: — Varbūt vienīgi tad, ja viņš dienās aizietu uz tirdzniecības floti vai tam­līdzīgi.

—    Man šķiet, viņam būtu ļoti svarīgi iemācīties de­jot,— iejaucās Margo, — lai neizaugtu par neveiklu lamzu, kas minstinās un neprot izteikt ne vārda.

—     Tiesa, mīļā, bet to viņš var iemācīties vēlāk. Viņam nepieciešamas pamatzināšanas, piemēram, matemātika un franču valoda… arī pareizrakstība viņam vēl lāgā ne­vedas.

—    Literatūra, — dziļā pārliecībā noteica Larijs, — krietns pamats literatūrā viņam ir visnepieciešamākais. Pārējais viss nāks pats no sevis. Es viņu vienmēr mudinu lasīt labas grāmatas.

—     Bet vai tev nešķiet, ka lasīt Rablē viņam tomēr vēl par agru? — māte šaubīdamās apvaicājās.

—     Ko niekus! — Larijs dedzīgi attrauca. — Ir ļoti sva­rīgi, lai viņš jau bērnībā iegūst pareizu skatījumu dzi­muma jautājumā.

—    Tu esi gluži ķerts ar dzimuma jautājumu, — Margo stingri noteica. — Lai runājam par ko runādami, tu vien­mēr nonāc tikai pie tā.

—    Viņam vajadzīga veselīga dzīve svaigā gaisā. Un, ja viņš iemācītos labi šaut un rīkoties ar burām… — Leslijs vēlreiz atsāka savu.

—    Ak, beidz jel sprediķot… tūliņ tu ieteiksi vēl aukstu dušu.

—     Ar tevi gan ir tīrais posts, tu savā sasodītajā augst­prātībā iedomājies, ka visu zini labāk, un negribi pat paklausīties, ko otrs domā.

—    Tik aprobežotās domās kā tavējās tiešām nav vērts klausīties.

—    Nu, nu, norimstiet, nav nekādas jēgas tā strīdēties, — māte centās abus nomierināt.

—    Bet Larijs taču ir tik sasodīti nesaprātīgs.

—     Jauki gan! — Larijs sadusmots iesaucās. — Es, šķiet, esmu vienīgais saprātīgais cilvēks mūsu ģimenē.

—     Protams, mīļais, bet ar šādiem strīdiem mēs jautā­jumu neatrisināsim. Mums nepieciešams cilvēks, kas va­rētu Džeriju mācīt un palīdzēt viņa interešu izkopšanā.

—     Man gan liekas, ka viņu interesē tikai viens, — Larijs indīgi noteica, — un tas ir piebāzt malu malas ar dažādiem kukaiņiem. Man šķiet, tur vairs nekāda izkop­šana nav vajadzīga. Mums jau tagad draud briesmas no visām pusēm… Šorīt pat — gribēju uzraut sērkociņu, bet no kastītes izlaidās milzīga kamene.

—    Man tas pats gadījās ar sienāzi, — Leslijs drūmi piebilda.

—    Tiešām, man arī liekas, ka tam reiz vajadzētu darīt galu, — sacīja Margo. — Es atradu uz tualetes galdiņa šausmīgu burku ar dažādiem tārpiem, un tā ir visur, kur vien paskaties.

—    Zēns taču nedomā nekā ļauna, — māte, izlīdzināt gribēdama, iebilda. — Viņu tas viss ļoti interesē.

—    Es būtu ar mieru pieciest kameņu uzbrukumus, — Larijs prātoja, — ja tam būtu kāda jēga. Bet tas viņam pašreiz ir tikai tāds periods, kas pāries līdz četrpadsmit gadu vecumam.

—     Šis periods sākās jau tad, kad viņam bija divi gadi, — atteica māte, — un nav manāms, ka tas taisītos pāriet.

—     Ja nu tu pastāvi uz to, ka viņam jāpiebāž galva ar nevajadzīgām zinībām, tad, man šķiet, Džordžs būs ar mieru viņu mācīt, — sacīja Larijs.

—    Tas būtu brīnišķīgi! — māte sajūsmā iesaucās. — Vai tu aiziesi parunāt ar viņu? Jo drīzāk viņš sāktu, jo labāk.

Apskāvis Rodžera pinkaino kaklu, es vakara krēslā sēdēju zem vaļējā loga un ar interesi, kurā jaucās arī zināms sašutums, klausījos, kā ģimene spriež par manu likteni. Kad beidzot tas bija izlemts, sāku gudrot, kas šis Džordžs ir un kāpēc man tik nepieciešami būtu mācīties. Bet vakars bija puķu smaržu piesātināts, un olīvju birzis melnoja noslēpumainas un brīnumu pilnas. Draudošās izglītības briesmas aizmirsās, un mēs kopā ar Rodžeru devāmies medīt jāņtārpiņus tuvējos mežrožu krūmos.

Uzzināju, ka Džordžs ir Larijam sens draugs, kas apme­ties Korfu, lai rakstītu. Tas nebija nekas neparasts, jo visi Larija tālaika paziņas bija rakstnieki, dzejnieki vai gleznotāji. Turklāt Džordžs bija īstais vainīgais mūsu at­braukšanā uz Korfu, jo bija rakstījis par salu tik cildi­nošas vēstules, ka, pēc Larija ciešākās pārliecības, tā kļuva par vienīgo vietu, kur mums iespējams dzīvot. Nu Džordžam pienāca brīdis par savu pārsteidzību samaksāt. Viņš ieradās mūsu mājā pārrunāt ar māti manu audzinā­šanu, un mūs iepazīstināja. Aizdomīgi vērojām viens otru. Džordžs bija ļoti garš un ārkārtīgi kalsns vīrietis, kas kustējās ar marionetes ērmīgo, izmežģīto grāciju. Viņa kārno, miroņa galvaskausam līdzīgo seju daļēji noslēpa brūna ķīļbārdiņa un lielas brilles raga ietvaros. Viņam bija dobja, melanholiska balss un sauss, sarkastisks hu­mors. Izteicis asprātību, viņš viltīgā priekā pasmīnēja bārdā, nelikdamies ne zinis, kā citi to uztvers.

Pie manis mācīšanas Džordžs ķērās dziļā nopietnībā. Viņu nebiedēja apstāklis, ka salā nevarēja dabūt mācību grāmatas; pārbaudījis savu bibliotēku, viņš norunātajā dienā ieradās, apbruņojies ar gluži neiedomājamu grā­matu komplektu. Svinīgi un pacietīgi viņš ņēmās man mācīt ģeogrāfijas pamatus no kartēm, kas atradās Pīra Enciklopēdijas sensena izdevuma pielikumā, angļu va­lodu no dažādām grāmatām, sākot ar Vaildu un beidzot ar Gibonu, franču valodu no baismīgi biezas grāmatas Le Petit Larousse, matemātiku — pēc atmiņas. Man to­mēr šai skolas būšanā vissvarīgākais šķita tas, ka zināmu laiku veltījām arī dabaszinātnēm un Džordžs sīki un pa­matīgi man iemācīja, kā novērot parādības un kā novēro­jumus pēc tam pierakstīt dienasgrāmatā. Ar šo brīdi mana aizrautīgā, taču nemākulīgā interese par dabu tika ieva­dīta noteiktā gultnē, un es sapratu, ka pierakstot varu daudz vairāk iegaumēt un atcerēties. Vienīgie rīti, kad es ierados uz stundām laikā, bija tie, kad mācījāmies dabas­zinātnes.

Ik rītu pulksten deviņos Džordžs, enerģiski vicinādams spieķi, slāja pa olīvju birzi uz mūsu māju, tērpies šortos, sandalēs, galvā milzīgu salmu platmali ar atspurušu malu, grāmatu saini padusē.

—     Labrīt, — viņš ar zobgalīgu smīnu mani sveicināja. — Ceru, ka skolnieks nepacietīgi gaida skolotāju.

Mazajā ēdamistabā aizvērtie slēģi sargāja mūs no sau­les; Džordžs zaļajā puskrēslā nolīka pār galdu, metodiski sakārtodams grāmatas. Saules nogurdinātās mušas lēnām rāpoja pa sienām vai, miegaini sīkdamas, laidelējās pa istabu. Arā cikādes skaļā jūsmā sveica jauno dienu.

—    Paskatīsimies, paskatīsimies, — purpināja Džordžs, vilkdams garo rādītājpirkstu pa mūsu rūpīgi sastādīto stundu sarakstu. — Pareizi, matemātika. Ja atmiņa mani neviļ, mēs palikām pie ārkārtīgi grūtā uzdevuma, cik ilgi sešiem strādniekiem jāmūrē siena, ja trīs strādnieki to uzmūrē vienā nedēļā. Man prātā, ka mēs ap šo problēmu esam noņēmušies gandrīz tikpat ilgi, cik strādnieki, mūrē­dami sienu. Nu, tad apjozīsim savus gurnus un dosimies vēlreiz kaujā. Varbūt tev nepatīk uzdevuma formulējums? Palūkosimies, vai nevaram padarīt to interesantāku.

Viņš, domīgi bārdu plūkādams, nolīka pār burtnīcu. Tad lieliem, skaidriem burtiem uzrakstīja uzdevumam citu tekstu.

«Ja divi kāpuri noēd astoņas lapas vienā nedēļā, cik ilgā laikā četri kāpuri noēdīs tikpat daudz lapu?»

—    Pamēģini izrēķināt šo uzdevumu.

Kamēr es nomocījos ap kāpuru šķietami neatrisināmo apetītes problēmu, Džordžs nodarbojās uz savu roku. Viņš bija izcils paukotājs un bez tam patlaban aizrāvies ar grieķu tautas deju mācīšanos. Gaidīdams, līdz es būšu izrēķinājis uzdoto, viņš krēslainajā istabā vingrinājās paukošanas paņēmienos vai izmēģināja sarežģītus dejas soļus; mani šīs nodarbības, maigi izsakoties, vienmēr izsita no sliedēm, un vēlāk es savu neapdāvinātību mate­mātikā piedēvēju tieši šim apstāklim. Vēl tagad, saskā­ries ar visvienkāršāko aritmētikas uzdevumu, acu priekšā redzu Džordža garo, lamzīgo augumu lokāmies un šūpo­jamies krēslainajā ēdamistabā. Dejas soļus viņš pavadīja, dūkdams dobji un bez melodijas kā iztramdīts bišu bars.

—     Tum-ti-tum-ti-tum … tidli tidli tumti-di… kreiso pāri.. . trīs pa labi, atpakaļ, uz priekšu . . . reiz … tum-ti- tum-ti-tum-ti-dum . .. atpakaļ un apkārt vēl… šurp un turp… tidli didli tumpti-di… — viņš dūca, kājas cilā­dams un griezdamies, kā mīlas ilgu pārņemts gārnis.

Tad dūkšana piepeši aprāvās, acīs viņam iezalgojās tēraudzils mirdzums, viņš ieņēma aizsardzības pozīcijas, pavērsdams neredzamu rapieri pret tādu pašu neredzamu pretinieku. Piemiegtām acīm, brillēm zibot, viņš trenkāja pretinieku pa visu istabu, veikli izvairīdamies, lai neuz- grūstos virsū mēbelēm. Kad pretinieks bija iedzīts kaktā, Džordžs lēkāja un locījās tam apkārt lapsenes lokanumā uzbrukdams, durdams, aizsargādamies. Man pat likās, ka redzu tēraudu zibam. Un tad pienāca izšķirošais mirklis: ar veiklu cirtienu uz augšu un sānis pa pretinieka ra­pieri tas tiek padarīts nekaitīgs, ašs palēciens atpakaļ un tad garš, taisns dūriens ar ieroča aso smaili tieši preti­nieka sirdī. Es visu laiku bezgalīgā apbrīnā vēroju Džor- džu, pilnīgi aizmirsis burtnīcu, kas atradās man priekšā uz galda. Matemātika patiesi nebija no mūsu veiksmī­gākajiem priekšmetiem.

Ģeogrāfijā mums vedās labāk, jo Džordžs prata pie­šķirt mācību vielai zooloģisku nokrāsu. Mēs zīmējām milzu kartes ar kalnu grēdām un pēc tam ievilkām vaja­dzīgajās vietās nosacītos apzīmējumus, vienlaikus atvei­dodami tur mītošo interesantāko dzīvnieku attēlus. Manā uztverē Ceilonas galvenā produkcija bija tapiri un tēja, Indijas — tīģeri un rīss, Austrālijas — ķenguri un aitas; okeānu straumju zilās līknes, ko zīmējām kartēs, nesa līdzi ne tikai orkānus, pasātus, jauku un sliktu laiku, bet arī vaļus, albatrosus, pingvīnus un jūras lauvas. Mūsu kartes bija īsti mākslas darbi. Lielākie vulkāni spļāva tādu uguni un zēveli, ka varēja domāt, papīra kontinenti tūliņ aizdegsies,, bet pasaules augstākās kalnu grēdas vizu­ļoja tik zilas un spoži baltas ledū un sniegā, ka skatī­tājam neviļus pārskrēja saltuma trīsas. Mūsu brūnie, saulē izdegušie tuksneši bija bāztin piebāzti ar kuprainiem ka­mieļiem un piramīdām, bet tropu meži saauguši tik krāš­ņos biezokņos, ka tur tikai ar mokām varēja izspraukties cauri lempīgie jaguāri, vijīgās čūskas un drūmie gorillas; džungļu mežu malās izkāmējuši iezemieši vārgi cirta uz­gleznotos kokus, izveidojot nelielus klajumiņus — droši vien tikai tādēļ, lai tajos ar grīļīgiem iespiedburtiem varētu ievilkt «kafija» vai «labība». Mūsu upes bija pla­tas un zilas kā neaizmirstulītes; pa tām peldēja kanoe un krokodili. Mūsu okeānos nebija nevienas tukšas vietiņas: kur netrakoja negantas vētras vai pāri nomaļai, palmām apaugušai saliņai nepacēlās drausmīgs devītais vilnis, tur visur čumēja un mudžēja dzīva radība. Labsirdīgie vaļi pieļāva, ka viņus neatlaidīgi vajā ar veselu harpūnu mežu apbruņojušies nožēlojami galeoni; piemīlīgi un nevainīgi astoņkāji maigi žņaudza savos skāvienos mazas laiviņas; ķīniešu džonkām un to koši dzeltenādainajām komandām dzinās pakaļ neskaitāmas haizivis ar varen skaidri iezī­mētiem zobiem, bet zvērādās tērpušies eskimosi ledus laukos, kurus biezi jo biezi apdzīvoja ledus lāči un pin­gvīni, medīja tuklu jūras lauvu barus. Tās bija dzīvas kartes, ko varēja pētīt, mūžam no jauna pārskatīt, šo to piezīmēt klāt; īsi sakot, tās bija kartes, kas patiesi kaut ko nozīmēja.

Mūsu vēstures stundas sākumā nevarēja nosaukt par sevišķi veiksmīgām, līdz Džordžs atklāja, ka, pievienojot garlaicīgajiem faktiem mazdrusciņ zooloģijas un pieminot dažus it kā gluži nenozīmīgus sīkumus, viņš viegli pie­saista manu interesi. Tā es uzzināju dažus vēstures datus, kas, ciktāl mana atmiņa sniedz, pirms tam nekur nebija fiksēti. Stundu pēc stundas es, elpu aizturējis, sekoju Hannibala gājienam pāri Alpiem. Kādēļ viņš tik grūtu gā­jienu bija uzsācis un ko domāja darīt, nonācis otrā pusē, tas mani neinteresēja. Manu uzmanību šajā ekspedīcijā, kas man šķita gaužām slikti noorganizēta, saistīja tas, ka zināju līdz pēdējam nosaukt vārdā katru ziloni. Zināju arī, ka Hannibals turēja speciālu cilvēku, kura pienāku­mos ietilpa ne tikai pabarot ziloņus, bet aukstā laikā apgā­dāt tos arī ar karsta ūdens pudelēm. Šķiet, šis interesantais fakts palicis nepamanīts pat ļoti nopietniem vēsturnie­kiem. Gandrīz nevienā vēstures grāmatā nav arī piemi­nēts, ka Kolumba pirmie vārdi, izkāpjot Amerikas krastā, bijuši: «Žēlīgā debess.,. paskat, jaguārs!» Skaidrs, ka pēc šāda ievada ikvienam radīsies interese par konti­nenta turpmāko vēsturi. Tā Džordžs, mocīdamies ar nepie­mērotām grāmatām un slinku skolnieku, visiem spēkiem centās padarīt mācības pēc iespējas interesantākas un cik necik piešķirt stundām dzīvīgumu.

Rodžers, protams, domāja, ka es gluži vienkārši iznie­koju jaukos rītus. Viņš tomēr mani nepameta, bet mierīgi snauda zem galda, kamēr es cīnījos ar mācībām. Reizu­mis, kad man vajadzēja aiziet pēc kādas grāmatas, arī viņš piecēlās, noskurinājās, skaļi nožāvājās un palunci- nāja asti. Taču, redzēdams mani atgriežamies pie galda, nolaida ausis, smagiem soļiem aizčāpoja atpakaļ savā vietā un, grūši un sērīgi nopūties, apgūlās. Džordžs neie­bilda pret Rodžera uzturēšanos istabā, jo suns uzvedās pieklājīgi un nenovērsa manu uzmanību.

Lāgiem gan Rodžers, pamozdamies no kāda ciema suņa rejām, pēkšņi trūkās kājās un pats sāka neganti riet, ne­maz vēl neaptvēris, kur atrodas. Atjēdzies viņš samulsis pavērās mūsu sašutuma pilnajās sejās, paluncināja asti un kaunīgi nolaida acis.

īsu laiciņu mūsu stundās piedalījās arī Kvazimodo un uzvedās nevainojami, kamēr tam ļāva tupēt man klēpī. Tur viņš visu rīta cēlienu snauduļoja, klusītēm savā no­dabā dūdodams. Taču drīz vien es pats viņu izdzinu ārā, jo vienā jaukā dienā viņš apgāza zaļās tintes pudeli tieši uz lielas un ļoti skaistas kartes, ko tikko bijām pabeiguši. Es, zināms, sapratu, ka šis vandālisms nav tīšs darbs, tomēr stipri apskaitos. Kvazimodo veselu nedēļu centās atgūt manu labvēlību, tupēja aiz durvīm un pa durvju apakšu lūdzoši dūdoja, bet ikreiz, kad man jau kļuva viņa žēl, pametu acis uz spoži zaļajām astes spalvām un atkal nocietināju savu sirdi.

Vienā stundā bija klāt arī Ahils, taču viņam nepatika uzturēties telpās. Visu rītu viņš čāpoja pa istabu, skrāpē­damies gar sienu līstīm un durvīm. Viņam patika arī palīst zem dažādām istablietām, tad viņš neganti skrāpē­jās, līdz mēs viņu izvilkām ārā. Tā kā istabiņa bija maza, tad praktiski vajadzēja pārcilāt visas mēbeles. Pēc trešās cilāšanas Džordžs noteica, ka nekad neesot strādājis pie Kārtera Petersona [1] , tādēļ nevarot pierast pie šādiem vin­grinājumiem, un, pēc viņa domām, labāk būtu izlaist Ahilu dārzā.

Tā pie manis palika vienīgi Rodžers. Bija gaužām patīkami atspiest kājas pret viņa pinkainajiem sāniem, kamēr mocījos ap kādu uzdevumu, bet arī tad bija grūti koncentrēties, jo saules gaisma spiedās cauri aizvirtņiem un gaišās svītras uz galda un grīdas man atgādināja visu, ko šajā brīdī būtu iespējams uzsākt.

Visapkārt pletās plašas olīvju birzis, kas skanēt ska­nēja cikādu dziesmās; mani gaidīja ar sūnu apaugušie mūri, kas atdalīja vīna dārzu terases, tur šaudījās raibi izrakstītas ķirzakas; miršu biezokņos bija pilnum pilns visādu kukaiņu, bet tuksnesīgajos kalnos krāšņi cigļi, satraukti čivinādami, bariem laidelējās pa baltdadžiem.

To izpratis, Džordžs ar gudru ziņu iedibināja progre­sīvu pasākumu — mācību stundas brīvā dabā. Dažurīt viņš ieradās ar lielu, pūkainu dvieli uz rokas un mēs kopā devāmies cauri olīvju birzīm prom pa ceļu, kas zem smalko putekļu kārtas šķita kā balts samta paklājs. Pēc brīža nogriezāmies pa kazu taku, kura vijās gar mi­niatūru klinšu virsotnēm, līdz nonācām vientuļā, mazā līcītī ar baltas smilts liedagu pusmēness veidā. Ap to no visām pusēm pletās zemu olīvju birztala, kas deva tīkamu ēnu. No nelielās klints virsotnes ūdens līcī izska­tījās tik kluss un dzidrs, ka neviļus likās — diez, vai tas maz tur ir. Zivis šķita šaudāmies pa gaisu virs viļņotās smilts; cauri skaidrajam sešas pēdas dziļajam ūdenim va­rēja redzēt klinšu radzes, kur aktīnijas snaikstīja slaidos, košos taustekļus un vēži vientuļnieki stiepa uz mugurās savus konusveida mājokļus.

Zem kokiem noģērbāmies un bridām siltajā, mirdzo­šajā ūdenī, ielaidāmies tajā ar seju uz leju virs radzēm un jūraszāļu kumšķiem, lāgiem ienirdami dziļāk, lai iz­celtu no dzelmes kaut ko, kas mūs sevišķi ieinteresēja: kādu par citiem spilgtāku gliemežvāku vai izcilus lielu vēzi vientuļnieku, kam uz mājiņas bija aktīnija kā ar sārtu ziedu rotāta micīte. Šur tur līcīša smilšainajā dibenā kā tumšas vagas stiepās aļģes — melnās laminārijas, un starp tām dzīvoja holotūrijas jeb jūras gurķi. Atspērušies ar kājām pret līča dibenu un vērīgi raudzīdamies lejup, centāmies ar skatienu izurbties cauri zaļo un mēlnīgo jūraszāļu mirdzošajām, šaurajām lapiņām, kas bija savi­jušās īstā biezoknī, un virs tā mēs planējām kā vanagi virs dīvaina meža. Mazos klajumiņos starp jūraszālēm gulēja holotūrijas, droši vien visneglītākie jūras dzīvnieki. Apmēram sešas collas gari, tie izskatās it kā biezā, brūnā, raupjā ādā iestūķēti, pārlieku piepūtušies cīsiņi; šie neat­tīstītie, primitīvie dzīvnieki gulēja nekustēdamies, tikai viegli zvalstoties līdzi ūdens viļņojumam, iesūkdami ūdeni pa vienu galu iekšā un izlaizdami pa otru galu atkal ārā. Ūdenī dzīvojošās sīkbūtnes kaut kur cīsiņa iekšās tiek izfiltrētas un nonāk holotūrijas primitīvajā vēderā. Ne­viens gan neņemsies apgalvot, ka holotūriju dzīve ir interesanta. Tās vienmuļi valstījās pa līča dibena smil­tīm un regulāri iesūca ūdeni. Grūti būtu ticēt, ka šīs pirmatnējās būtnes spēj sevi aizstāvēt, nedz arī, ka viņām tas nepieciešams; taču īstenībā tām ir visai neparasta me­tode, kā izpaust savu nepatiku. Pietiek izcelt holotūriju no ūdens, un tā, neizrādot pat niecīgāko muskuļu piepūli, no abiem ķermeņa galiem izšļāc veselu šalti ūdens. Tieši šī īpašība deva mums ierosmi rotaļai ar ūdens pistolēm. Apbruņojušies katrs ar vienu holotūriju, piespiedām savus ieročus izšļākt ūdens strūklu un vērojām, kurā vietā izšļāktais ūdens atsitas pret līča virsmu. Aši devāmies turp. Tas, kurš šajā vietā atrada bagātāku ūdens faunu, ieguva vienu punktu. Kā jau katrā sacensības spēlē, arī mēs lāgiem aizsvilāmies, apvainojām viens otru šmauk­šanā un pamatīgi sastrīdējāmies. Šādos brīžos holotūrijas bija gaužam parocīgs ierocis, lai uzšļāktu ūdens strūklu pretiniekam. Taču vienmēr, izmantojuši holotūriju pakal­pojumus, aizpeldējām, kur bijām tās paņēmuši, un nolikām atpakaļ jūraszāļu biezoknī. Kad nākamreiz atkal uzmek­lējām šo vietu, holotūrijas gulēja turpat, parasti tieši tādā stāvoklī, kā bijām tās nolikuši, un rāmi zvalstījās no vieniem sāniem uz otriem.

Izmantojuši visas iespējas ar holotūrijām, devāmies meklēt gliemežnīcas manai kolekcijai vai iegrimām plašās diskusijās par jūras dzīvniekiem, kurus bijām uzgājuši; bet tad Džordžs pēkšņi attapās, ka šīs nodarbības, kaut arī tik aizraujošas, tomēr vārda tiešākajā nozīmē par skološanu nosaukt nevar, tādēļ devāmies atpakaļ uz sek­lumu un apgūlāmies. Mācību stunda turpinājās, bet vis­apkārt bariem vien mudžēja sīkas zivtiņas un liegi skru- binājās mums ap kājām.

—  Tā nu franču un angļu flotiles lēnām tuvojās viena otrai, lai sastaptos izšķirošajā jūras kaujā. Kad ienaid­nieks parādījās, Nelsons patlaban atradās uz komandtil­tiņa un raudzījās tālskatī… Par franču tuvošanos viņu jau iepriekš bija brīdinājusi kāda draudzīga kaija… Ko? … Man šķiet, tā bija no lielajām kaijām, no tām ar melnajām mugurām… Tātad kuģi izvērsās cits pret citu… protams, tajos laikos tas negāja tik ātri kā tagad, jo toreiz bija tikai burinieki… motoru vēl nebija … nē, piekaramo arī ne … Angļu jūrnieki mazliet iztrūkās, jo franču flote šķita ļoti spēcīga, bet, redzēdami, ka Nel- sonu tas viss nepavisam neuztrauc un viņš sēž uz tiltiņa un noņemas ap jūras putnu olu kolekciju, viņi nosprieda, ka bailēm nav nekāda pamata.

Jūra liegi aijāja manu augumu kā silta, zīdaina sega. Viļņu nebija, mani viegli šūpoja tikai ūdens apakšējo slāņu kustība, jūras pulss. Ap kājām zibsnīgi šaudījās krāsainas zivtiņas, nostādamās uz galvas, kad iedomājās ar bezzobu mutēm mani paskrubināt. Olīvkoku nolīku- šajos zaros savā nodabā maigi sanēja cikādes.

—  … viņi steidzās Nelsonu nonest no klāja cik iespē­jams ātri, lai no komandas neviens nepamanītu, ka viņš ievainots . . . Viņš bija nāvīgi ievainots un gulēja kajītē, kamēr uz klāja vēl plosījās kauja. Izdvesis pēdējos vār­dus: «Hārdij, noskūpsti mani,» viņš nomira… Ko? Jā, protams. Viņš jau priekšlaikus bija pateicis Hārdijam — ja ar viņu kaut kas notiekot, Hārdijs varot paturēt putnu olu kolekciju… un tā Anglija gan zaudēja savu labāko jūrnieku, bet kaujā uzvarēja, un tam bija liela nozīme Eiropas liktenī…

Līcim garām aizslīdēja saulē izbalējusi laiva, ko airēja zvejnieks noskrandušās biksēs, stāvēdams laivas pakaļ­galā un kustinādams airi ūdenī kā zivs asti. Viņš pacēla roku laiskam sveicienam, un pāri klusajam, zilajam ūdens spogulim varēja dzirdēt aira žēlo iečīkstēšanos un kluso šļakstu, kad tas iegrima ūdenī.

PIEKTĀ NODAĻA

ZIRNEKĻU SLĒPTUVE

PIEKTĀ NODAĻA

ZIRNEKĻU SLĒPTUVE

Kādā karstā, snauduļainā pēcpusdienā, kad viss, izņemot cikādes, šķita aizmidzis, mēs ar Rodžeru devāmies ceļā, lai redzētu, cik tālu kalnos varam uzkāpt, pirms sāk krēslot. Gājām cauri olīvju birzīm, kur gaišās strēlēs un plankumos rotājās saules gaisma un gaiss trizu- ļoja klusumā un svelmē; tad koki mums palika aiz mugu­ras un mēs nonācām kailā, klinšainā smailē, kur apsēdā­mies atpūsties. Lejā snauda sala, kas bula dūmakā izska­tījās kā akvarelis: pelēkzaļi olīvkoki; melnas cipreses; daudzkrāsainas klintis piekrastē; jūra — spoguļgluda un vizmojoša, vietām zila kā zivju dzenīša spārns, citur nei­rīta zaļumā, šur tur uz līdzenā spoguļa pa viļņu ielocei, kur ūdens skalojās gar olīvkokiem apaugušām klintīm. Tieši mums pie kājām spīguļoja neliels līcītis ar pusmē- nesveida baltas smilts liedagu, tik sekls, ar žilbinošu smilts dibenu, ka ūdens mirguļoja pavisam blāvi zils, gan­drīz balts. Es, kalnā kāpjot, biju pamatīgi nosvīdis, un Rodžers sēdēja, mēli izkāris, ar putu šļakatām bārdā. No­lēmām, ka tālāk nav vērts kāpt, labāk iesim izpeldēties. Steigšus vien norausāmies pa nogāzi lejup mazajā, klu­sajā, vientuļajā līcītī, kas gozējās mirdzošajā saules gaismā. Tīkamā gurdumā sēdējām siltajā, seklajā ūdenī, es rakņājos smiltīs. Sad tad atradu kādu oli vai pudeles stikla gabaliņu, ko ūdens bija tā noberzis un nogludinājis, ka tas zaigoja kā zaļš, caurspīdīgs dārgakmens. Šos atra­dumus sniedzu Rodžeram, kas vēroja manu darbošanos. Viņš lāgā nesaprata, kādu atbildi no viņa gaidu, tomēr, negribēdams mani apvainot, liegi saņēma dāvanu zobos. Pēc brītiņa, domādams, ka es neskatos uz viņa pusi, iemeta to atpakaļ ūdenī un dziļi nopūtās.

Vēlāk es atgūlos uz klints nožāvāties, bet Rodžers no­šķaudījās un metās atpakaļ seklajā ūdenī, tvarstīdams zilspurainos jūras sunīšus ār uzpūstajiem, muļķīgajiem purniņiem. Tie šaudījās no akmens uz akmeni tik ātri kā bezdelīgas. Smagi elsdams un acu no dzidrā ūdens nenovērsdams, Rodžers ar ārkārtīgi saspringtu sejas iz­teiksmi lēkāja tiem pakaļ. Kad biju nožuvis, uzvilku bikšeles un kreklu un pasaucu Rodžeru. Viņš negribīgi skrēja pie manis, visu laiku griezdams galvu atpakaļ un ar acīm sekodams jūras sunīšiem, kas joprojām šaudījās pa līča smilšaino, saules apspīdēto dibenu. Pieskrējis man pavisam klāt, viņš krietni nopurinājās, tā ka es saņēmu īstu dušu no viņa pinkainā kažoka.

Pēc peldes biju kļuvis miegains un laisks, ādu klāja smalka, zīdaina sāls kārtiņa. Nesteidzīgi un snaudulīgi gājām atpakaļ uz ceļa pusi. Jutu, ka esmu krietni izsalcis, un sāku prātot, kurā no tuvākajām mājām varētu dabūt kaut ko ieēst. Brītiņu stāvēju uz ceļa un, apcerēdams ēša­nas problēmu, spārdīju ceļa putekļus, saceldams mazus, baltus mākonīšus. Ja aizietu ciemos pie Leonoras, kas neapšaubāmi dzīvoja vistuvāk, viņa mani pacienātu ar vīģēm un maizi, bet katrā ziņā gribētu, lai es noklausos jaunāko ziņojumu par viņas meitas veselību. Viņas meita bija sievišķis ar čērkstošu balsi, turklāt ar vienu aci šķie­lēja, un man pagalam'nepatika, tādēļ nebūt neinteresējos par viņas veselības stāvokli. Nolēmu pie Leonoras neiet; žēl gan, viņai ir vīģu koki ar gardākajām vīģēm visā apkārtnē, taču neiešu jau melno vīģu dēļ paciest to, ko nespēju paciest. Ja es tagad apmeklētu zvejnieku Taki, tad uzkultos tieši diendusas laikā un viņš no cieši aiz­slēģotās mājas dziļumiem tikai uzsauktu:

— Vācies prom, mazais rezgali!

Kristāki ģimene droši vien ir mājās, bet viņi samaksai par cienastu uzmāktos man ar nebeidzamiem apnicīgiem jautājumiem: vai Anglija ir lielāka par Korfu? Cik cil­vēku tur dzīvo? Vai visi angļi tiešām ir lordi? Kāds izska­tās vilciens? Vai Anglijā koki arī aug? — un tā joprojām bez gala un malas. Ja būtu rīta cēliens, es varētu iet cauri vīna dārziem un līdz mājām būtu pa ceļam pielasījis pilnu vēderu ar draugu veltēm: olīvēm, maizi, vīnogām, vīģēm, un, ja pašās beigās pamestu vēl līkumu gar Filomenas lauku, tad uzēdām droši vien saņemtu kraukšķošu, sārtu arbūza šķēli, aukstu kā ledus. Taču pašreiz bija diendusas laiks, vairums zemnieku noslēguši durvis, aizvēruši slēģus un nolikušies atpūsties.

Jautājums šķita grūti atrisināms, un, kamēr es prātoju, izsalkums auga augumā; sāku aizvien sirdīgāk spārdīt ceļa putekļus, līdz Rodžers protestēdams nošķaudījās un uzmeta man apvainotu skatienu.

Piepeši man iešāvās prātā vērtīga doma. Tepat otrpus kalnam mazā, spoži baltā mājiņā dzīvoja vecais kazu gans Jani ar savu sievu. Zināju, ka Jani pusdienlaikā noliekas pasnaust mājas priekšā vīnogulāju pakrēslī, un, ja pratīšu tuvodamies sacelt pietiekami lielu troksni, viņš droši vien pamodīsies. Reiz pamodies, viņš katrā ziņā uzņems mani kā daždien ciemiņu. Apkārtnē nebija ne­vienas zemnieku mājas, kur atnācēju aizvadītu nepacie- nājuši. Iepriecināts par šo domu, sāku iet pa akmeņaino taku, ko bija izdangājuši Jani kazu nagi, devos pāri pa­kalnam un otrā pusē pa ieleju uz priekšu, kur starp milzī­gajiem olīvkoku stumbriem spīdēja kazu gana mājiņas sarkanais jumts. Kad man šķita, ka esmu piegājis pietie­kami tuvu mājai, apstājos un aizlingoju akmeni. Skriešana pakaļ akmenim bija viena no Rodžera tīkamākajām izprie­cām; bet, ja sāka mētāt akmeņus, tad vajadzēja to atkār­tot daudz reižu, citādi viņš nostājās jums priekšā un sāka tik neganti riet, ka tīrā glābiņa dēļ bija jāmet atkal. Viņš aizskrēja pakaļ akmenim, atnesa to, nolika man pie kā­jām un saslietām ausīm, mirdzošām acīm, skrējienam saspringtiem muskuļiem gaidot atkāpās. Es nelikos zinis ne gar viņu, ne gar akmeni. Suns jutās pārsteigts; rūpīgi pārbaudījis akmeni, viņš atkal sāka skatīties man acīs. Es sāku svilpot un blenzu debesīs. Rodžers izmēģinājuma labad ievaukšķējās; tad, redzēdams, ka es vēl joprojām neprotos, viņš sāka skaļi un dobji riet, tā ka atbalss no­trīcēja visā birzī. Ļāvu viņam tā riet minūtes piecas. Biju pārliecināts, ka pa šo laiku Jani būs dzirdējis mūsu iera­šanos. Tad aizsviedu Rodžeram akmeni, kuram viņš līksmi aizdrāzās pakaļ, bet pats nogriezos pa celiņu uz mājas pusi.

Kā jau domāju, vecais kazu gans bija atlicies paēnā, ko radīja ap dzelzs stieplēm savijušos vīnogulāju robai­nās lapas, taču, man par lielu nepatikšanu, viņš gulēja ciešā miegā, atlaidies uz vienkārša priedes koka krēsla, kas bīstamā leņķī bija atsliets pret sienu. Rokas ļengani noslīgušas, kājas plati ieplestas, bet varenās, nikotīna iekrāsotās, vecuma izbalinātās, dzeltenbrūnās ūsas cilājās un drebēja spēcīgajos krācienos; tās izskatījās kā dīvai­nas ūdenszāles, ko cilā liegs vējiņš. Plato plaukstu resnie pirksti, viņam guļot, lāgiem noraustījās, un es varēju saskatīt rievotos, dzeltenīgos nagus, kas atgādināja tauku svecei nodrāztas skaidas. Grumbu izvagotā, priedes mizai līdzīgā brūnā seja miegā bija zaudējusi izteiksmi, acis cieši aizvērtas. Es neatlaidīgi raudzījos viņam virsū, it kā ar gribasspēku cenzdamies viņu pamodināt, taču velti. Iet klāt un viņu modināt neklājās, un es sāku prātot, vai būtu vērts gaidīt, kamēr viņš pats atmostas, vai tomēr labāk iet pie Leonoras un klausīties viņas apnicīgajā va­lodā, bet no tā mani paglāba Rodžers, kas, skriedams man pakaļ, saslietām ausīm un mēli izkāris, metās ap mājas stūri. Viņš ieraudzīja mani, paluncināja asti un kā gai­dīts pameta skatienu visapkārt. Piepeši viņš sastinga, sa­slēja ūsas un sāka lēni, stīvām kājām, satraukumā trīcē­dams, virzīties uz priekšu. Viņš bija ieraudzījis kaut ko, kas manai acij bija paslīdējis garām nepamanīts: kūkumu uzmetusi, zem Jani krēsla tupēja liela, kārna, pelēka ka­ķene un vēroja mūs zaļām, ļaunīgām acīm. Pirms es pa­guvu pastiept roku un sagrābt Rodžeru aiz čupra, viņš metās kaķenei virsū. Ierastā, zibenīgā kustībā kaķis, kā no lingas izšauts, uzlidoja vīnogulājos un, ar asajiem nagiem turēdamies, balansēja režģos, pie kuriem miegaini šūpojās vīnogu ķekari. Paslēpusies starp balto ogu ķeka­riem, kaķene, klusi šņākdama, raudzījās lejup. Piemuļķo­tais, sadusmotais Rodžers, atmetis galvu, sāka draudīgi un sirdīgi riet. Jani spēji atvēra acis, krēsls sagrīļojās, un viņš, rokas mētādams, centās noturēt līdzsvaru. Krēsls pašūpojās, bet tad nobūkšķēdams atkrita ar visām četrām kājām pie zemes.

—    Svētais Spiridion, glāb! — Jani skaļi un žēlabaini iesaucās. — Dievs, apžēlojies!

Viņš iztrūcies raudzījās visapkārt, meklēdams trača cē­loni, ūsas drebēja; tad viņš ieraudzīja mani pazemīgi sēžam uz mūra. Es mīļi un pieklājīgi viņu pasveicināju, it kā nekas nebūtu noticis, un apvaicājos, vai viņš labi gulē­jis. Jani smiedamies uzslējās kājās un enerģiski pakasīja vēderu.

—    Ak tad tu sacēli tādu troksni, ka man bezmaz galva pārplīsa. Vesels, vesels! Sēdi nost, mazo lord, — viņš aicināja, notraukdams putekļus no sava krēsla un pastum­dams to uz manu pusi. — Jauki, ka atnāci. Tu taču ietu­rēsi azaidu kopā ar mani un varbūt kādu lāsi arī iedzersi? Traki karsta pēcpusdiena, traki karsta — tādā jau pat pudele var izkust.

Viņš izstaipījās un nožāvājās, atklādams smaganas, kur nebija neviena zoba. Tad, pagriezies pret durvīm, varenā balsī uzsauca:

—    Afrodīt! … Afrodīt!… Celies, siev, augšā … ārzem­nieki sanākuši! … Te pie manis sēž mazais lords … Atnes ēdienu .. . Vai tu dzirdi?

—    Dzirdu jau, dzirdu! — aiz slēģotajiem logiem atsau­cās miegaina balss.

Jani atraugājās, nobraucīja ūsas, tad smalkjūtīgi nozuda aiz tuvākā olīvkoka. No turienes viņš atgriezās, gari žāvā­damies, un apsēdās uz mūra man blakus.

—    Man šodien vajadzēja dzīt kazas uz Gasturi. Bet bija pārāk karsts, par traku karsts. Kalnos klintis tā sa­kaltušas, ka pie tām var aizdedzināt smēķi. Tad nu es labāk aizgāju nogaršot Taki jauno baltvīnu. Svētais Spiri- dion, kas tas par vīniņu! … Ugunīgs kā pūķa asinis un maigs kā piens … Kas par vīnu! Kad nācu atpakaļ, visa pasaule bija miega pilna, un tā nu es arī likos nosnausties.

Viņš nopūtās dziļi, taču bez nožēlas, un izķeksēja no kabatas apbružātu skārda tabakas kastīti un plānus, pelē­cīgus zīdpapīriņus. Iebēris šķipsniņu zeltainās tabakas brūnajā, červeļainajā plaukstā, viņš ar otras rokas pirk­stiem to maigi un saudzīgi saspaidīja. Uztinis smēķi, viņš norausa tabakas plūksniņas no smēķa galiem, sabēra atpakaļ kastītē, tad aizdedzināja cigareti ar lielu metāla šķiltavu, kuras deglis izvijās kā saniknota čūska. īsu brī­tiņu viņš apcerīgi sūca smēķi, aiztrauca no ūsām tabakas krislīti, tad atkal iebāza roku kabatā.

—    Raugi, tev jau patīk visāda sīka dieva radība. Pa­skaties uz šo te — to es noķēru no rīta —, šis kā tāds ne­labais gribēja pabēgt zem akmens, — viņš sacīja, izvilk­dams no kabatas mazu, cieši aizkorķētu pudelīti, pildītu ar zeltainu olīveļļu. — Tas ir pamatīgs negantnieks, karo­tājs. Vienīgais karotājs, kurš, cik man zināms, var noda­rīt postu ar dibengalu.

Līdz augšai ar biezu eļļu pildītā pudelītē izskatījās kā no palsa dzintara darināta, un tās vidū kā šķirstā gulēja mazs šokolādes krāsas skorpions, atliecis asti kā līku turku zobenu uz muguras. Skorpions, protams, bija beigts, noslāpis savā dzidrajā kapā. Ap beigto ķermenīti zeltotajā eļļā veidojās mazs, blāvs mākonītis.

—    Vai tu redzi? — Jani jautāja. — Tā ir inde. Viņš bijis pilns ar indi.

Es ziņkārīgi apvaicājos, kādēļ skorpionu vajadzēja bāzt eļļā.

Jani apmierināts pairgoja un nobraucīja ūsas.

—     Vai tad tu, mazo lord, to nezini, kaut arī visu dienu noguli uz vēdera, tvarstīdams daždažādus kukaiņus? — viņš jautri noprasīja. — Nu labi, tad es tev pastāstīšu. Cilvēks nekad nezina, kas viņam mūžā var noderēt. Vis­pirms noķer skorpionu, dzīvu skorpionu, bet ķer to tik maigi kā lidojošu lapu. Pēc tam dzīvu, iegaumē, katrā ziņā dzīvu iebāz eļļas pudelītē. Sakarsē eļļu, lai viņš tur nobeidzas, pagaidi, kamēr svaigā eļļa uzsūc indi. Ja tevi jel kad sadzeltu kāds no viņa brāļiem (lai svētais Spiri- dions to novērš!), tad ieberzē koduma vietu ar tādu eļļu. Tā sadziedēs kodumu, un tas nesāpēs stiprāk par ērkšķa dūrienu.

Kamēr es sagremoju interesanto informāciju, no māji­ņas iznāca Afrodīte — grumbainu vaigu, sārta kā granāt- ābola sēkliņa —, nesdama skārda paplāti, uz kuras atra­dās vīna pudele, ūdens krūze, šķīvis ar maizi, olīvām un vīģēm. Mēs ar Jani dzērām vīnu, atšķaidījuši ar ūdeni, līdz tas kļuva tikko iesārts, un klusēdami ēdām. Kaut arī Jani nebija mutē neviena zoba, viņš noplēsa maizi ar smaganām, izvalstīja to kārīgi pa muti un rija nost lie­liem kumosiem, tā ka grumbainais kakls pietūka. Kad bijām paēduši, viņš atlaidās krēslā, rūpīgi izslaucīja ūsas un turpināja iesākto sarunu, it kā mēs to nemaz nebūtu pārtraukuši.

—     Reiz es pazinu kādu puisi — tādu pašu kazu ganu kā es —, kurš bija aizgājis uz dzīrēm tālā ciemā. Krietni iereibis mājup nākdams, viņš, jādomā, nolēma kādu brīdi nosnausties un atrada jauku vietiņu zem mirtēm. Bet, kamēr viņš gulēja, no miršu lapu apakšas izrāpās skor­pions un ielīda nabagam ausī; kad šis modās, skorpions viņam iedzēla.

Šai stāsta dramatiskajā vietā Jani apklusa, nospļāvās pāri mūrim un uztina otru smēķi.

—    Jā, — viņš beidzot nopūtās, — traki bēdīga bū­šana .. . Tas cilvēks bija vēl pavisam jauns. Sīkais skor­pions iedzēla viņam ausī — čik! … jā, taisni tā. Nabaga puisis nezināja, kur aiz sāpēm dēties. Brēkdams viņš skrēja pa olīvju birzi, nagiem galvu plēsdams… Ak vai! Briesmīgi! Neviens nedzirdēja viņa kliedzienus un ne- piesteidzās palīgā…. neviena dzīva dvēsele. Negantās sāpēs viņš skrēja uz ciemu, taču necik tālu netika. Beigts un pagalam viņš bija nokritis zemē ielejā netālu no ceļa. Nākamajā rītā, iedami uz tīrumiem, mēs viņu atradām. Kāds šaušalīgs skats! Kāds skats! No sīkā kodiena galva viņam bija piepampusi kā ķirbis, un viņš bija pagalam, beigts un pagalam.

Jani dziļi un sērīgi nopūtās, grozīdams pirkstos mazo eļļas pudelīti.

— Tāpēc, — viņš turpināja, — es kalnos nekad nelie­kos gulēt. Bet, ja nu varbūt gadītos kopā ar kādu draugu iedzert lieku vīna malku un aizmirst draudošās briesmas, es drošības pēc allažītiņ nēsāju līdzi skorpiona pudelīti.

Tad valodas novirzījās uz citiem, ne mazāk interesan­tiem tematiem; apmēram pēc stundas es piecēlos, nopu­rināju no klēpja drupačas, pateicos vecajam ganam un viņa sievai par viesmīlību, saņēmu atvadu dāvanai vīn­ogu ķekaru un devos uz māju pusi. Rodžers tecēja man cieši blakus, nenovērsdams acu no manas kabatas, jo bija pamanījis vīnogas. Beidzot, nonākuši olīvju birzī, kur jau stiepās pievakares garās ēnas un tādēļ bija krēslaini un vēsi, mēs apsēdāmies uz sūnām apauguša pauguriņa un brālīgi sadalījām vīnogas. Rodžers savējās notiesāja ar visām sēklām. Es sēkliņas spļāvu lokā sev visapkārt un savā prātā iztēlojos krāšņo vīna dārzu, kas izaugs šai vietā. Apēdis vīnogas, apvēlos uz vēdera un, zodu plauk­stās atbalstījis, sāku pētīt pauguriņu.

Netālu bija piemeties mazs, zaļš sienāzītis ar melanho­lisku fizionomiju un nervozi trina pakaļkājiņas vienu gar otru. Trausls gliemezītis, pārdomās iegrimis un vakara rasu gaidīdams, tupēja uz sūnu kumšķīša. Koši sarkana, resna ērce sērkociņa galviņas lielumā kā mednieks lauzās caur sūnu biezokņiem. Tā bija mikroskopiska, aizraujoša, dzīvu būtņu pilna pasaulīte. Vērodams, kā ērce lēnām cīnās uz priekšu, pamanīju kaut ko interesantu. Vietvie­tām sūnu zaļajā samtā bija redzami mazi, apaļi planku­miņi apmēram šiliņa lielumā. Tie bija tik vāri, ka saskatīt tos varēja tikai zināmā leņķī. Man plankumiņi atgādi­nāja pilnu mēnesi, kas tikko jaužams cauri bieziem mā­koņiem, vāri aplīši, kas it kā kustējās un mainījās. Es skatījos un prātoju, kā tie varētu būt radušies. Planku­miņi bija pārāk nevienādi un pārāk izklaidu, lai tos no­turētu par dzīvnieka pēdu iespiedumiem, un kurš dzīv­nieks gan rāpsies gandrīz vertikālā paugurā? Turklāt tie arī nepavisam neizskatījās pēc pēdu iespiedumiem. Pie­skāros vienam aplītim ar zāles stiebru. Tas palika, kāds bijis. Sāku jau domāt, ka tā ir pašu sūnu īpatnība. Pamē­ģināju vēlreiz, šoreiz spēcīgāk, un piepeši man aiz satrau­kuma sažņaudzās pakrūte. Likās, mans zāles stiebriņš pie­spiedis neredzamu atsperi, jo aplītis pacēlās kā lūka. Cie­šāk ieskatoties, sev par lielu brīnumu, konstatēju, ka tā patiesi ir lūka; ar zīdu izoderētās, noapaļotās maliņas pre­cīzi piekļāvās ar tādu pašu zīdu izklāta tunelīša ieejai, ko vāciņš noslēpa. Lūkas mala bija piestiprināta pie tuneļa ieejas ar zīda vārstulīti, kas noderēja par virām. Raudzī­jos uz šo lielisko meistardarbu un nespēju iedomāties, kādas dzīvas būtnes varējušas tādu izgatavot. Centos ielū­koties zīda tunelītī, taču nekā neredzēju. Iestūmu tur zāles stiebru — nekādas reakcijas. Ilgi sēdēju, vērodams fan­tastisko mājoklīti un prātodams, kas gan to darinājis. Apsvēru, vai tā nevarētu būt kāda lapseņu suga, tomēr nekad nebiju dzirdējis, ka lapsenes noslēgtu savu pūzni ar slepenām durvīm. Skaidrs, ka šo problēmu man neka­vējoties vajadzēja noskaidrot. Nolēmu aiziet pie Džordža un pavaicāt, vai viņš nezina, kas ir šis noslēpumainais dzīvnieks. Pasaucis Rodžeru, kurš nopūlējās, atrakdams kāda olīvkoka saknes, es rikšiem devos uz priekšu.

Pie Džordža nonācu gluži bez elpas, aiz apvaldīta sa­traukuma vai pušu plīsdams, aši pieklauvēju pie durvīm un tūliņ arī brāžos iekšā. Tikai tad pamanīju, ka viņš nav viens. Viņam pretī krēslā sēdēja cilvēks, kuru es pir­majā acu uzmetienā noturēju par Džordža brāli, jo arī tas bija bārdainis. Tomēr atšķirībā no Džordža viņš bija nevainojami ģērbies — pelēkā vilnas uzvalkā ar vesti, spoži baltā kreklā ar gaumīgu, kaut gan svinīgi tumšu kaklasaiti; kājās viņam bija lielas, pamatīgas, ārkārtīgi labi nospodrinātas kurpes. Es mulsi saminstinājos uz sliekšņa. Džordžs nomērīja mani ar zobgalīgu skatienu.

— Labvakar! — viņš uzsauca. — Spriežot pēc tā, cik jautrā omā tu ienāci, jādomā, ka neesi ieradies uz papild- stundu.

Es atvainojos par ielaušanos un tad pastāstīju Džor- džam par interesantajām ligzdiņām, ko biju atradis.

—  Paldies dievam, ka jūs esat šeit, Teodor, — Džordžs sacīja savam bārdainajam viesim. — Tagad varu nodot šo problēmu speciālista rokās.

—  Kas nu es par speciālistu … —- par Teodoru nosauk­tais pazemīgi nomurmināja.

—  Džerij, tas ir doktors Teodors Stefanidis, — paskaid­roja Džordžs. — Viņš ir liels speciālists praktiski visos jautājumos, kādus vien zināsi viņam uzdot. Un, ko ne­zināsi, par to viņš pats tev pastāstīs. Viņš, tāpat ka tu, ir traks dabas mīļotājs. Teodor, šis ir Džerijs Darels.

Es pieklājīgi palocījos, bet, man par lielu pārsteigumu, bārdainis piecēlās, pārslāja pāri istabai un pastiepa lielu, baltu roku.

—  Ļoti priecājos iepazīties, — viņš nopurpināja bārdā un, zilās acis mirkšķinādams, uzmeta man kautru ska­tienu.

Es paspiedu viņam roku un atbildēju, ka arī es ļoti priecājos iepazīties. Pēc tam abi mulsi apklusām, bet Džordžs smiedamies mūs vēroja.

—  Nu, Teodor, — viņš beidzot ierunājās, — kas tad, pēc jūsu domām, izveidojis šos dīvainos slēpņus?

Teodors salika rokas uz muguras, pāris reižu pašūpojās pirkstgalos, tā ka kurpes protestējot nočīkstēja vien, un stingi urbās ar skatienu grīdā.

—  M-jā… ē… — viņš iesāka, neveikli meklēdams vārdus, — man šķiet, tās varētu būt zemes zirnekļa alas … ē … tas ir Korfu visai bieži sastopams zirneklis, es pats esmu atradis kādus trīsdesmit… ē . .. vai četr­desmit eksemplārus, kamēr dzīvoju šeit.

—  Tātad jūs sakāt — zemes zirneklis, ko? — pārvai­cāja Džordžs.

—  Jā, — Teodors apstiprināja. — Domāju, ka to varu diezgan droši apgalvot. Bet var jau būt, ka es kļūdos.

Kurpes klusu čīkstinādams, viņš šūpojās pirkstgalos un tad uzmeta man pētījošu mirkli.

—  Ja tas nav pārāk tālu, mēs varbūt aizietu un pār­baudītu, — viņš nedroši ierosināja. — Es gribēju teikt, ja tev nav nekas labāks padomā un tā vieta nav ļoti tālu…

Viņa balss aprāvās it kā klusā jautājumā. Es pasteidzos atbildēt, ka tas patiesi nav tālu, ka jāpakāpjas tikai tepat kalnā.

—  Mm … — noteica Teodors.

—    Neļaujiet viņam vadāt jūs pa visu salu, Teodor, — Džordžs sacīja. — Tā tikai vēl trūka, ka jūs auļosiet pār kalniem un lejām.

—    Nu nē, tas nekas, — Teodors attrauca. — Es jau tikpat dzīros uz mājām un labprāt paietos to gabaliņu. Man iznāk gluži labi… ē … cauri olīvju birzij nokļūt līdz Kanoni.

Viņš pacēla eleganto, pelēko platmali un uzlika to galvā. Pie durvīm viņš atkal pastiepa roku un atvadījās no Džordža.

—    Paldies par burvīgo tēju, — viņš noteica un smagu soli sāka nākt man līdzās pa celiņu.

Pa ceļam es viņu slepus vēroju. Viņam bija taisns, glīti veidots deguns, gaišajā bārdā paslēptas zobgalīgas lūpas, bet zem taisnajām, visai kuplajām uzacīm pasaulē rau­dzījās caururbjošas acis, ko atmaidzināja jautras dzirk- stelītes un smieklu krunciņas acu kaktiņos. Savā nodabā klusu dungodams, viņš žirgti soļoja uz priekšu. Kad no­nācām pie grāvja ar sastāvējušos ūdeni, viņš brīdi apstā­jās un, bārdu uz priekšu izslējis, uzmanīgi raudzījās ūdenī.

—    Hm, — viņš, man pievērsies, sacīja. — Daphnia magna.

Noglaudis ar īkšķi bārdu, viņš devās pa taku tālāk.

—    Diemžēl, — viņš man stāstīja, — nācu sastapt dažus cilvēkus… ē… dažus draugus, tādēļ nepaņēmu līdzi kolekcionāra somu. Zēl gan, tajā grāvī varētu šo to atrast.

Kad nogriezāmies no gludā celiņa, pa kuru bijām gā­juši, un sākām kāpt augšup pa akmeņiem nosēto kazu taku, sagatavojos dzirdēt iebildumus, taču Teodors, vēl joprojām dungodams, nāca līdzi tikpat enerģiski. Bei­dzot sasniedzām tumšo olīvju birzi, es aizvedu Teodoru līdz sūnu pauguram un parādīju noslēpumainās lūciņas.

Acis piemiedzis, viņš tās uzmanīgi apskatīja.

—    Kā tad, — viņš noteica, — protams … mm… kā tad.

Izvilcis no vestes kabatas mazītiņu nazīti, viņš to at­vāza, piesardzīgi pabāza asmeņa smailīti zem mazajām durtiņām un tās atvēra.

—    Mm, kā tad, — viņš atkārtoja. — Cteniza.

Ielūkojies aliņā, viņš tur iepūta dvašu un pēc tam ļāva

lūciņai atkal aizkrist.

—    Jā, tā ir zemes zirnekļa ala, — viņš apstiprināja, — taču šī šķiet neapdzīvota. Parasti zirneklis pieķeras pie … ē … lūkas … ar kājām, pareizāk sakot, ar nagiem, un tur tās ciet ar tādu spēku, ka tev jābūt ļoti piesardzī­gam, lai nesabojātu durtiņas, ja centīsies tās atvērt ar varu. Mm… jā… šīs, protams, ir mātīšu alas. Tēviņiem ir līdzīgas alas, tikai apmēram uz pusi mazākas.

Ieteicos, ka šī ir dīvainākā konstrukcija, kādu jebkad esmu redzējis.

—    Kā tadl Skaidrs! — Teodors iesaucās. — Konstruk­cija patiesi ļoti interesanta. Es tikai nekādi nevaru izpē­tīt, kā mātīte uzzina par tēviņa tuvošanos.

Es laikam izskatījos gaužām muļķīgs, jo viņš, pirkstga­los šūpodamies un man ašu skatienu uzmetis, turpināja:

—    Zirneklis, protams, tup alā un gaida, līdz kāds ku­kainis — muša vai sienāzis, vai kaut kas tamlīdzīgs — pa­rādīsies tuvumā. Šķiet, zirneklis prot noteikt īsto attā­lumu, kad kukaini var notvert. Tiklīdz tas pienācis pie­tiekami tuvu, zirneklis… ē… izšaujas no alas un sagrābj laupījumu. Taču, kad tēviņš dodas meklēt mātīti, viņam jāiet pa sūnām līdz lūkai, un es bieži esmu brīnījies, kā

; viņš … ē … aiz pārskatīšanās nekrīt mātītei par upuri. Iespējams, ka viņa soļi skan citādi. Bet varbūt viņš izdod ' kādu troksni… saproti… kaut kādu troksni, ko mātīte pazīst.

Klusēdami kāpām pa nogāzi lejup. Kad sasniedzām krustceles, es teicu, ka man jāiet uz mājām.

—    Labi, labi, tad atvadīsimies, — viņš sacīja, blenz­dams uz savām kurpēm. — Bija ļoti jauki ar tevi iepa­zīties.

Brītiņu stāvējām klusēdami. Teodoram acīmredzot atkal bija uzbrucis kārtējais apjukums, kas viņu, šķiet, pār­ņēma ikreiz, kad vajadzēja sasveicināties vai atvadīties. Viņš vēl mirkli pastāvēja, nepaceldams acu no kurpju purngaliem, tad pastiepa roku un svinīgi paspieda ma­nējo.

—    Uz redzēšanos, — viņš sacīja. — Ceru… ē… ka mēs drīz atkal tiksimies.

Pagriezies viņš devās pa nogāzi lejup, vicinādams spieķi un vērīgām acīm raudzīdamies visapkārt. Es pa­liku uz vietas, līdz viņš izgaisa manam skatienam, un pēc tam sāku iet uz māju pusi. Teodors mani mulsināja un reizē arī sajūsmināja. Pirmkārt, viņš neapšaubāmi ir ievē­rojams zinātnieks (to jau pēc bārdas vien varēja redzēt) un tādēļ man gaužām nozīmīga persona. īstenībā viņa personā sastapu pirmo cilvēku, kas šķita tikpat stipri aiz­rāvies ar zooloģiju kā es. Otrkārt, es jutos ārkārtīgi glai­mots, jo viņš izturējās pret mani gluži kā pret sava ve­cuma biedru. Man tas ļoti patika, tāpēc ka arī ģimenē neviens nesarunājās ar mani kā ar maziņo, un es neva­rēju ciest, ja to darīja svešinieki. Taču Teodors ne tikai runāja ar mani kā ar pieaugušo, bet arī izturējās, it kā es būtu viņam zināšanās līdzīgs.

Visu ceļu uz mājām es domāju par to, ko viņš man bija pastāstījis par zemes zirnekli: nevarēju vien diezgan izprātoties, kā šis kukainis tup savā zīda alā, turēdams ar līkajiem nagiem durvju lūku ciet un ieklausīdamies katrā troksnītī, kas dzirdams sūnās virs viņa. Diezin, ko tāds zirneklis dzird? Iedomājos, ka ķirzakas pārslīdēšana pār lūku izklausās tā, it kā lēnām tiktu plēsta nost pie ādas pielipināta leikoplasta strēmele. Bet simtkāja dipē- šana droši vien zirneklim šķiet kā jātnieku eskadrona auļi. Mušas tipināšana pēkšņi uz brītiņu pārtrūkst, kamēr tā paberž kājiņas vienu pret otru, un zirneklim tas skan kā tecilas griešanās. Iztēlojos, ka lielākās vaboles izraisa tvaika veltņa radītu troksni, bet sīkākās — dievgosniņas un tamlīdzīga radība — zum kā uzvelkamie rotaļu auto- mobilīši. To visu prātodams, steidzos pa tumstošajiem laukiem mājup, lai pastāstītu savējiem par jauno atklā­jumu un iepazīšanos ar Teodoru. Cerēju, ka sastapšu viņu vēl kādreiz, jo gribēju uzdot bezgala daudz jau­tājumu, taču nespēju ticēt, ka viņam būs vēlēšanās veltīt man tik daudz laika. Tomēr izrādījās, ka esmu kļūdījies, jo divas dienas vēlāk Leslijs, atgriezies no pilsētas, snie­dza man nelielu sainīti.

— Es satiku to bārdaino tipu, — viņš lakoniski pa­skaidroja, — nu, tu jau zini, to zinātnieku. Viņš teica, ka tas esot tev.

Neticīgi blenzu uz sainīti. Kā gan tas varētu būt man? Droši vien tas būs pārpratums, nedomāju vis, ka pazīs­tams zinātnieks iedomāsies man kaut ko sūtīt. Pagrozīju sainīti rokā, un tur smalkā, glītā rokrakstā patiesi bija lasāms mans vārds. Aši atplēsu papīru. Sainītī bija kas­tīte un vēstule.

«Mīļais Džerij Darel, pēc mūsu sarunas viņdien man ienāca prātā, ka Tev, pētījot šejienes dabu, lieti varētu noderēt kāds palielināmais instruments. Tādēļ nosūtu Tev šo kabatas mikroskopu, cerēdams, ka varēsi to izmantot. Tas, protams, nav sevišķi spēcīgs in­struments, tomēr Tev derēs āra pētījumiem.

Ar labākajiem novēlējumiem Tavs Teo Stefanidis P. S. Ja Tev ceturtdien nekas prātīgāks nav darāms, varbūt Tu atnāktu pie manis uz tēju, tad es Tev varētu parādīt savus preparātus.»

SESTĀ NODAĻA

BURVĪGAIS PAVASARIS

SESTĀ NODAĻA

BURVĪGAIS PAVASARIS

Tajā vasaras nogalē un visu silto, miklo ziemu tējas dzeršana pie Teodora man kļuva par pastā­vīgu ciemošanos. Ik ceturtdienu es piebāzu pilnas kaba­tas ar sērkociņu kastītēm un mēģenēm, kas bija piepil­dītas ar dažādām dzīvām būtnēm, uņ Spiro mani aizveda uz pilsētu. Tās bija tikšanās, no kurām es neparko pa­saulē nebūtu spējis atteikties.

Teodors mani sagaidīja savā darbistabā, kas pilnīgi atbilda manai gaumei. Pēc manām domām, tieši tādai bija jāizskatās zinātnieka istabai. Gar visām sienām slē­jās augsti grāmatplaukti, piebāzti ar grāmatām par sald­ūdens dzīvniekiem, botāniku, astronomiju, medicīnu, folk­loru un tamlīdzīgiem interesantiem un svarīgiem priekš­metiem. Šīm grāmatām pa vidu bija salikti spoku stāsti un detektīvromāni. Šerloks Holmss tur stāvēja blakus Darvinam, LeFanjū plecu pie pleca ar Fabru, un man šķita, ka tieši tādai bibliotēkai ir jābūt. Pie viena loga bija novietots Teodora teleskops, degunu gaisā izslējis kā suns, kas gaudo pret mēnesi, bet visas palodzes nokrautas ar burkām un pudelēm, kur starp zaļajām ūdenszālēm ņir­bēja sīki saldūdens dzīvnieciņi. Pie vienas sienas uz ma­sīva rakstāmgalda lielām kaudzēm bija sakrauti izgrie­zumi no laikrakstiem, mikrouzņēmumi, rentgena plates, dienasgrāmatas un piezīmju bloki. Istabas otrā pusē bija

mikroskopam paredzēts galds ar spēcīgu spuldzi posmainā kātā, kura kā lilijas zieds liecās pār plakanajām kastēm, kur glabājās Teodora preparātu kolekcija. Pats mikro­skops, kas mirguļoja kā žagata, bija paslēpts zem apa­ļiem, bišu stropiem līdzīgiem stikla kupoliem.

—     Sveicināts! — Teodors apsveica mani kā cilvēku, ko redz pirmo reizi, un savā parastajā manierē paspieda man roku — straujā rāvienā uz leju, it kā pārbaudītu mezglā sasietas virves stiprumu. Pēc šīm formalitātēm va­rējām pievērsties svarīgākiem tematiem.

— Nupat pirms tavas atnākšanas, es … ē … pārskatīju savus preparātus un atradu vienu, kas varētu intere­sēt arī tevi. Tas, proti, ir preparāts ar žurku blusas mutes daļu. .. Ceratophyllus fasciatus, saproti? Pagaidi, tūliņ iestādīšu mikroskopu… Nu, skaties! … Vai redzi? Ļoti interesanti. Man gribētos teikt — gandrīz var iedomāties, ka tā ir cilvēka seja, vai nav tiesa? Un tad man… ē … te bija vēl viens preparāts… Dīvaini. A! Tepat jau ir. Tas ir dārza zirnekļa jeb krusta zirnekļa… Epeiia ias- ciata aužamorgāns …

Un mēs, visu pārējo pasaulē aizmirsuši, nolīkām pār mikroskopu. Aizrautīgi apspriedām tematu pēc temata, un, ja Teodors pats nemācēja atbildēt uz maniem nebei­dzamajiem jautājumiem, tad viņam bija grāmatas, kur rast atbildi. Plauktos palika tukšas vietas, kad viņš vilka laukā sējumu pēc sējuma, bet grāmatu kaudze mums blakus auga augumā.

—     Un šis ir ciklops … Cydops viridis… es to no­ķēru viendien pie Govino. Tā ir mātīte ar olu somi­ņām … Pagaidi, noregulēšu… tūliņ tu varēsi skaidri sare­dzēt oliņas … ielikšu tikai viņu mēģenē … Šeit Korfu … ē .. . sastopamas vairākas ciklopu sugas.

Baltās gaismas spožajā aplī parādījās sīka būtne ar bumbierveida ķermeni; garās ūsas nikni kustas, aste kā virša zariņš, un ķermenim abās pusēs (gluži kā ēzelim, kam uz muguras uzkrauti sīpolu maisi) pa divām somām, pilnām sīku, iesārtu zīlīšu.

—     … Par ciklopu to sauc tādēļ, ka tam, kā pats redzi, ir tikai viena acs pieres vidū. Patiesību sakot, tur, kur būtu pieres vidus, ja ciklopiem būtu piere. Seno grieķu mitoloģijā, kā tev zināms, par ciklopiem dēvēja milžus .

ē … kam bija tikai viena acs. Viņu darbs bija kalt Hē- fēstam dzelzi.

Arā siltais vējš čīkstināja logu slēģus, bet pa rūtīm cita aiz citas kā caurspīdīgi kurkulēni lejup ritēja lietus lāses.

—     Aha! Interesanti, ka tev tas ienāca prātā. Salonilcu zemniekiem ir tāda māņticība. Nē, nē, tikai māņticība. Man te vienā grāmatā ir ļoti interesanti nostāsti par… ē… Bosnijas vampīriem. Šķiet, ka turienes iedzīvo­tāji …

Tika atnesta tēja; kūciņas ar bagatīgu krēma rotu, kūs­tošā sviestā mirkstošas grauzdētas maizītes; mirdzošas tases; sīki tvaika garainīši, kas cēlās no tējkannas.

—     … taču, no otras puses, nekādā ziņā nedrīkst ap­galvot, ka uz Marsa nav dzīvības. Manuprāt, ir ļoti iespē­jams, ka mēs atrastu, tas ir, atklātu, kaut kāda veida dzī­vas būtnes, ja vien mums izdotos turp nokļūt. Bet nav nekāda pamata domāt, ka turienes dzīvās būtnes ir iden­tiskas …

Teodors sēdēja pie galda, tērpies glītā, spodrā tvīda uzvalkā, un lēni, metodiski sakošļāja grauzdēto maizīti; tiklīdz aizsākām jaunu tematu, bārda viņam saspurojās un acis jūsmīgi iedzirkstījās. Man viņa zināšanas šķita neiz­smeļamas. Viņš bija kā bagāta zināšanu atradne, un es viņu izmantoju nepaguris. Par jebkuru tematu Teodors prata pastāstīt kaut ko interesantu. Beidzot izdzirdu lejā uz ielas Spiro mašīnas skaļo signāltauri un negribīgi cē­los, lai dotos mājup.

—     Uz redzēšanos, — teica Teodors, kratīdams man roku. — Bija gaužām jauki, ka tu atnāci… ē … Nē, nē, nepavisam. Atnāc nākamo ceturtdien atkal. Un, kad laiks kļūs labāks … ē … kad nebūs vairs tik mitrs … pava­sarī … mēs varēsim kopīgi pastaigāt pa lauku… varbūt kaut ko atrodam. Valderopā ir daži ļoti interesanti dīķi. .. mm, jā … Nu, tad uz redzīti… Nē, nepavisam!

Braucu atpakaļ pa tumšajām, lietus noskalotajām ielām, Spiro, pie stūres sēdēdams, dobji dungoja dzies­miņu, un es sapņoju par pavasari, par visām tām brīniš­ķīgajām būtnēm, ko mēs ar Teodoru savāksim.

Beidzot siltais vējš un ziemas lietus šķita nospodrinā­jis debesis, tā ka, janvārim atnākot, tās bija dzidras un maigi zilas… tikpat zilas kā sīkās liesmiņas, kas cēlās no kokogļu dedzināšanas bedrēm, kur gruzdēja olīvkoku stumbri. Naktis bija klusas un dzestras un mēness tik ne­spodrs, ka vienīgi jūrā no tā atspoguļojās sudraba vizma.

Pēc palsās, caurspīdīgās rītausmas debesīs, dūmakā tinu­sies kā milzīgs zīda kokons, iznira saule un nobārstīja salu ar zelta putekšņiem.

Līdz ar martu pēdīgi atnāca pavasaris un piepildīja salu ar puķēm, smaržām un jauno lapu vizmu.- Cipreses, kas čīkstēdamas bija locījušās ziemas vējos, tagad smuid­ras un slaidas, bālzaļu ciekuriņu mantiju apmetušas, slē­jās pret debesīm. Lielos puduros uzziedēja vaskaini dzel­teni krokusi, stiepās pāri koku saknēm un tiecās uz strautu krastiem. Zem mirtēm no zemes kā milzīgas krā­sainas ledenes izlīda hiacinšu pumpuri, un ozolu ēnainajā biezoknī tūkstošiem violeto īrisu saplūda bezgalīgā zilgā dūmakā. Smalkās anemones šūpoja vēj pūtā savas ziloņ­kaula krāsas, ziedlapas, kuru maliņas šķita iemērktas vīnā. Gundegas, purenes, asfodeli un simtiem citu puķu viļņoja pļavās un mežos. Pat sirmvecie olīvkoki, ko bija saliekuši simtiem pavasaru, pārklājās sīku krēma krāsas ziedu če­muriem — gaužām skaistiem savā pieticībā, kā daždien pieklājas tik cienījamam vecumam. Tas nu bija īsts pava­saris: sala trīsēja un skanēja, it kā neredzama roka būtu pieskārusies lielai stīgai. Un visa daba to dzirdēja un līk­smi atsaucās. Pavasaris atspulgoja puķu ziedlapu vizmā, putnu spārnu vēdās, zemnieku meiteņu acu tumšajā mir­dzumā. Pārplūdušu dīķu niedrājā jūsmīgā korī kurkstēja vardes, kas izskatījās kā tikko no jauna pārkrāsotas. Ciema krodziņos vīns šķita sarkanāks un reibinošāks nekā citkārt. Raupji, darba saliekti pirksti apbrīnojamā mai­gumā pieskārās ģitāras stīgām, un pilnskanīgas balsis uz­ņēma jautru, mūndru dziesmu.

Mūsu ģimenē pavasaris katru ietekmēja citādi. Larijs nopirka ģitāru un krietnu mučeli stipra sarkanvīna. Tagad viņš lāgiem pārtrauca darbu, kā nu prazdams raustīja stīgas un maigā tenorā dziedāja Elizabetes laika mīlas dziesmas, neaizmirstot ik pa brīdim iestiprināties. Tas drīz vien padarīja viņu melanholisku, mīlas dziesmas kļuva aizvien skumīgākas, un Larijs pēc katras nodziedā­tas dziesmas ņēmās skaidrot tam ģimenes loceklim, kurš pagadījās tuvāk, ka viņam pavasara tuvošanās nenozī­mējot jauna gada sākumu, bet gan vecā gada aiziešanu mūžībā. Ar katru jaunu pavasari, viņš sacīja, izvilinā­dams no ģitāras drausmīgas skaņas, kaps rēgojoties par soli tuvāk.

Kādu vakaru mēs bijām izgājuši, mājās palika tikai māte ar Lariju. Larijs visu vakaru bija dziedājis — vienu dziesmu skumjāku par otru, līdz abi ar māti kļuvuši pa­visam grūtsirdīgi. Viņi bija gribējuši aizdzīt skumjas ar vīnu, taču iznāca pavisam otrādi, jo ne viens, nedz otrs nebija pieraduši pie stiprajiem grieķu vīniem. Atgriezu­šies mājās, jutāmies visai pārsteigti, kad māte ar vēj­lukturi rokā sagaidīja mūs pie namdurvīm. Svinīgā no­pietnībā un ļoti cienīgi viņa mums paziņoja, ka vēloties, lai viņu apbedī zem rožu krūmiem. Jauns šajā paziņo­jumā bija vienīgi tas, ka šoreiz viņa izvēlējusies tik ērti sasniedzamu vietu savu mirstīgo atlieku apglabāšanai. Māmuļa milzum daudz laika patērēja, izraugoties vietas, kur viņu varētu apbedīt, taču parasti tās visas atradās ļoti tālu, un mēs neviļus iztēlojāmies ainu, kā bērinieki bez elpas saļimst ceļmalā, nesasnieguši izraudzīto kapa vietu.

Taču tajos brīžos, kad Larijs nejauca mātei galvu, vi­ņai pavasaris nozīmēja milzīgu daudzumu svaigu dārzeņu, ar kuriem viņa eksperimentēja, un bezgala daudz puķu, kas viņai sagādāja neizsakāmu prieku dārzā. No virtuves nebeidzamā straumē plūda dažādi jauni ēdieni — zupas, sautējumi, mērces un uzkodas —, cits par citu gardāki, smaržīgāki, eksotiskāki. Larijam sākās nedienas ar vē­deru. Noniecinādams visvienkāršāko ārstniecības lī­dzekli — gausīgāk ēst, viņš iegādājās lielu kārbu dze­ramās sodas un pēc katras maltītes svinīgi norija sodas porciju.

—     Kādēļ tu ēd tik daudz, mīļais, ja tev kļūst nelabi? — apvaicājās māte.

—    Tādēļ, ka mazāk ēst nozīmētu izrādīt necieņu tavai pavāra mākslai, — Larijs glaimīgi atbildēja.

—    Tu kļūsti šausmīgi resns, — valodā iekrita Margo,

—     tas taču ir ļoti kaitīgi.

—    Blēņas! — Larijs uztraucās. — Es taču neesmu no­barojies. Saki, māt, vai esmu resns?

—    Izskatās gan, it kā tu mazliet būtu pieņēmies svarā, — māte, kritiski viņu aplūkojusi, atzina.

—    Tā ir tava vaina! — Larijs gluži neloģiski iesaucās.

—    Tu mani kārdini ar šiem eksotiskajiem gardumiem. Tevis dēļ man vēl piemetīsies čūla. Man vajadzīga diēta. Vai tu zini kādu labu diētu, Margo?

—     Protams, — atsaucās Margo, ar sajūsmu pievērsda- mās savam iemīļotajam tematam. — Tu varētu izmēģināt diētu ar apelsīnu sulu un salātiem. Tā ir ļoti laba. Bez tam vēl ir piena un nevārītu dārzeņu diēta… ari laba, bet tai nepieciešams ilgāks laiks. Un vārītu zivju un rupjmaizes diēta. To es vēl pati neesmu izmēģinājusi, tāpēc nemāku ieteikt.

—    Žēlīgā debess! — pagalam satriekts, ievaidējās La­rijs. — Vai tad tās ir diētas?

—    Jā gan, — Margo nopietni atbildēja, — turklāt tei­camas. Es izmēģināju apelsīnu sulas diētu, tā man brīnum labi palīdzēja pret pinnēm.

—    Nē, — Larijs stingri noteica. — To nu gan es ne­darīšu, neiešu jau kā tāds jūga lops ēst buntēm zaļu dār­zeņu un nezin ko vēl. Jums būs vien jāsamierinās ar to, ka šķiršos no jums ziedošā jaunībā, ka mani aizraus kapā sirds aptaukošanās.

Nākamajā maltītē viņš piesardzības labad ieņēma pa­matīgu soil.is devu pirms ēšanas un pēc tam sūdzējās, ka edienam esot ērmota piegarša.

Uz M.iiļŅ) pavasaris aizvien atstājis graujošu iespaidu. Rūpes p.n savu izskatu viņai nekad nedeva miera, bet pavasarī tas izvērtās gandrīz par īstu māniju. Guļamistabā krājās kaudzēm izmazgātu un izgludinātu drānu, bet ve­ļas aukla ielīka zem tikko izmazgāto tērpu svara. Spalgi dziedādama aplamā meldiņā, viņa šaudījās pa māju ar caurspīdīgas veļas klēpjiem un smaržu pudelēm rokās. Viņa izmantoja katru iespēju baltu dvieļu virpulī pazust vannas istabā, no kuras viņu nekāds spēks nespēja dabūt ara. Visi ģimenes locekli pēc kārtas dauzīja un raustīja durvis, bet vienīgais rezultāts bija Margo apgalvojums, k.i viņa tūliņ būšot gala, taču rūgta pieredze mums bija iemācījusi šim solījumam neticēt. Beidzot viņa iznira, ne­vainojami spodra, un dungodama aizgāja uz olīvju birzīm sauļoties vai uz jūru peldēties. Vienā no šīm pastaigām uz pludmali viņa bija sastapusi ārkārtīgi izskatīgu jaunu turku. Neparastā pieticībā viņa nevienam nebilda ne vārda par to, cik bieži sastopas ar jauno skaistuli, jo viņai licies — tā viņa vēlāk izteicās —, ka tas mūs neinteresē­šot. Visu, protams, atklāja Spiro. Viņš uzmanīja Margo labklājību ar bernardīniešu suņa nopietno gādību, un viņa nevarēja lāgā paspert ne soli, lai Spiro to nezinātu. Kadu rītu viņš notvēra māti vienu pašu virtuvē, drošības labad vēl pameta visapkārt piesardzīgu skatienu, lai pār­liecinātos, ka neviens nenoklausās, smagi nopūtās un at­klāja mātei noslēpumu.

—           Man trakot žēl jums to teikt, misis Darels, — viņš nopurpināja, — bet es domā, ka jums tas jāzin.

Māte jau sen bija pieradusi pie Spiro noslēpumainības, kad viņam bija kas stāstāms par mūsu ģimenes locekļiem, un viņa par to vairs neuztraucās.

—    Kas tad šoreiz lēcies? — viņa jautāja.

—    Mis Margo, — Spiro bēdīgi atteica.

—    Kas viņai vainas?

Spiro mulsi paraudzījās visapkārt.

—           Vai jūs zin, ka viņa satiekas ar vienu vīrietis? — viņš trīcošā balsī čukstus jautāja.

—           Ar vīrieti? O … jā … jā, es to zinu, — māte dros­mīgi samelojās.

Spiro saraustīja bikses un paliecās uz priekšu.

—           Bet vai jūs zin, ka tas ir turks? — viņš varen nikni noprasīja.

—           Turks? — māte apmulsusi atjautāja. — Nē, to es ne­zināju. Bet kas tur ļauns?

Spiro šausmās paskatījās uz māti.

—            Tētīt mīļais, misis Darels, jūs jautā — kas tur ļauns? Viņš taču ir turks. Tiem neliešiem nekad nedrīkst uz­ticēt jaunu meiteni. Viņi pārgriež tām rīkles, tādi viņi ir. Dieva vārds, misis Darels, nav labi, ka mis Margo iet kopā ar viņu peldēties.

—           Labi, Spiro, — māte viņu nomierināja, — es paru­nāšu ar Margo.

—           Es tikai domāju, ka jums to vajags zināt, misis Da­rels, vairāk nekā. Bet jūs tik nebēdā nenieks… ja tas ne­lietis kaut ko nodarīs mis Margo, tad es viņam rādīs, — Spiro nopietni nosolījās.

Saņēmusi šādu informāciju, māte par to ierunājās Margo, gan ne tik šabšalīgā veidā kā Spiro, un ierosi­nāja, ka vajadzētu turku jaunekli uzaicināt uz tēju. Margo sajūsmā tūliņ devās meklēt savu pielūdzēju,- bet māte uz ātru roku izcepa rausi un maizītes un nobrīdi­nāja mūs pārējos uzvesties pieklājīgi. Kad turks ieradās, redzējām, ka tas ir gara auguma jauns cilvēks cirtainiem matiem un tādu smaida viepli, kurš pauda ļoti maz hu­mora, toties jo lielu iedomību. Viņš izskatījās tik glums un pašapmierināts, ka neviļus atgādināja marta runci. Mātei viņš noskūpstīja roku tā, it kā ar to parādītu viņai sevišķu godu, bet pārējos izšķērdīgi apveltīja ar smai­diem. Māte, juzdama, ka viņas ģimenes locekļi klusībā sāk bozties, izmisīgi metās glābt situāciju.

—       Cik jauki, ka atnācāt… es jau sen gribēju … bet, zināt, vienmēr jau pietrūkst laika… dienas aizlido kā putni… Margo mums ir tik daudz par jums stāstījusi… lūdzu, ņemiet maizīti… — māte bēra vienā laidā un, ap­buroši smaidīdama, sniedza viesim rauša gabalu.

—      Ļoti laipni, — turks nomurmināja, pamezdams mūs neziņā, vai tas attiecas uz mums vai viņu pašu. Iestājās klusuma brīdis.

—      Viņš te ieradies brīvdienās, — Margo pēkšņi pa­ziņoja, it kā tas būtu kaut kas ārkārtīgi neparasts.

—      Tiešām? — Larijs dzēlīgi pārprasīja. — Brīvdienās? Žilbinoši!

—      Man arī reiz bija brīvdienas, — ierunājās Leslijs, piebāzis pilnu muti ar rausi. — Es to vēl ļoti labi at­ceros.

Māmuļa nervozi pārbīdīja tējas traukus un vēroja sa­vus dēlus.

—       Cukuru? — viņa pārspīlētā laipnībā vaicāja, — Vai vēlaties cukuru pie tējas?

—    Pateicos, labprāt.

Atkal īss klusuma brīdis; mēs visi sēdējām, vērodami māti, kas lēja tasēs tēju un izmisusi meklēja tematu sarunai. Beidzot viesis pievērsās Larijam.

—       Man šķiet, jūs rakstāt? — viņš bez mazākās intere­ses apjautājās.

Larijam iezibējās acis. Juzdama tuvojamies briesmas, māte pasteidzās ar atbildi, iekams Larijs paguva atvērt muti.

—       Jā, jā, — viņa smaidīdama apstiprināja, — viņš raksta augām dienām. Klaudzina mašīnu vienā klaudzi­nāšanā.

—      Man vienmēr licies, ka es spētu lieliski rakstīt, ja vien ķertos klāt, — turks noteica.

—       Tiešam? — māte atjautāja. — Jā, tā, manuprāt, ir dabas dāvana, tāpat kā daudz kas cits.

—      Viņš labi peld, — piebilda Margo, — iepeld draus­mīgi tālu jūrā.

—       Es nepazīstu baiļu, — turks pieticīgi paskaidroja. — Esmu lielisks peldētājs, tādēļ nebaidos. Kad sēžu zirga mugurā, arī nebaidos, jo esmu lielisks jātnieks. Un jahtu spēju bez bailēm novaldīt pat taifūnā.

Viņš maziem  malciņiem dzēra tēju un apmierināts vē­roja godbijības pilnās sejas.

—     Jā, kā redzat, — viņš vēlreiz atkārtoja gadījumam, ja mēs nebūtu sapratuši, — es neesmu no bailīgajiem.

Tējas dzeršanai bija tādas sekas, ka nākamajā dienā Margo saņēma no turka vēstuli, kurā tas viņu uzaicināja vakarā uz kino.

—    Vai tev šķiet, ka man vajadzētu iet? — Margo jau­tāja mātei.

—    Lūdzu, ja tu vēlies, mījā, — atbildēja māte, stingrā balsī piemetinādama: — Tikai pasaki viņam, ka es iešu līdzi.

—    Nu gan tev būs jautrs vakars! — noteica Larijs.

—     Nē, mamm, lūdzu, nenāc, — Margo protestēja, — vi­ņam tas liksies ļoti ērmoti.

—     Nieki, bērniņ, — māte nedroši atteica, — turki ir pieraduši, ka meitenes tiek apsargātas… Kā tad viņiem pašiem harēmos …

Tajā vakarā māte un Margo saposušās devās lejup pa nogāzi satikties ar turku. Vienīgais kino pilsētā bija brīvā dabā, un mēs aprēķinājām, ka filma beigsies vēlākais pulksten desmitos. Larijs, Leslijs un es nepacietīgi gaidī­jām viņas atgriežamies. Pusdivos naktī Margo un māte, nogurušas līdz nāvei, iestreipuļoja mājā un atkrita krēslos.

—    Tad jūs tomēr pārnācāt? — Larijs viņas saņēma.

—      Mēs nodomājām, ka esat kopā ar viņu aizbēgušas. Redzējām jau jūs auļojam pa Konstantinopoli kamieļu mugurās, tā ka sejas aizsegi vējā plīvo vien.

—    Tas bija drausmīgs vakars, — izdvesa māte, audama nost kurpes, — neiedomājami drausmīgs.

—    Kas tad notika? — apjautājās Leslijs.

—     Pietika jau ar to vien, ka viņš bija salējies ar šaus­mīgām smaržām, — stāstīja Margo, — trakā smaka mani bezmaz nogāza gar zemi.

—    Mūs apsēdināja vislētākajās vietās, tik tuvu ekrā­nam, ka man sāka sāpēt galva, — papildināja māmuļa,

—      un tur mēs sēdējām saspiestas kā sardīnes bundžā. Bija tik smacīgi, ka trūka elpas. Un tad vēl piedevām man uzgadījās blusa. Tur nav ko smieties, Larij, es patiesi nezināju, ko iesākt. Sasodītā blusa ielīda man aiz korsetes un tur visu laiku tekalēja. Nevarēju taču sākt kasīties, tas būtu izskatījies nepieklājīgi. Centos ciešāk piespiesties pie sola atzveltnes. Man šķiet, viņš to pamanīja, jo visu laiku mani aizdomīgi vēroja. Starpbrīdī viņš aizgāja un atnesa kaut kādus pretīgus, šķebinošus austrumnieku sal­dumus; pēc īsa brīža mēs visi bijām apbiruši ar pūder­cukuru, un man turklāt uzmācās drausmīgas slāpes. Otrajā starpbrīdī viņš pazuda vēlreiz un atgriezās ar puķēm. Iedomājieties, mīļie, puķes kinoseansa vidū! Tā tur uz galda ir Margo buķete.

Māte pamāja uz galdu, kur gulēja liels pavasara puķu pušķis, izrotāts ar krāsainām lentēm. Parakņājusies so­miņā, viņa izvilka no tās sīku vijolīšu pušķīti, kas izska­tījās, it kā tas būtu atradies satrakotam zirgam zem pa­kaviem.

—    Sis, — viņa paskaidroja, — tika man.

•— Taču ļaunākais vēl bija priekšā, — ierunājās Margo.

—    Jā, baismīgais brauciens, — māte apstiprināja. •— Kad iznācām no kinoteātra, cerēju — sēdīsimies ma­šīnā, bet nekā, viņš iestūma mūs nejauki smirdošos or­maņa ratos. Man šķiet, viņš patiesi ir jucis, ja domāja, ka visu šo ceļa gabalu iespējams nobraukt ormaņa ratos. Mēs braucām bezgalīgi ilgi, jo nabaga kleperis bija pa­galam piekusis; es sēdēju, cenzdamās būt pieklājīga, miru vai nost aiz vēlēšanās pakasīties un aiz slāpēm. Bet tas muļķis smaidīdams blenza uz Margo un dziedāja turku mīlas dziesmas. Es ar lielāko prieku būtu viņam iebel­zusi. Man šķita, mēs nemūžam nenokļūsim līdz mājām. Pat kalna pakājē netikām no viņa vaļā. Viņš uzstāja, ka nākšot mūs pavadīt, un apbruņojās ar pamatīgu rungu, apgalvodams, ka šajā gadalaikā meži esot čūsku pilni. Kā es uzelpoju, kad viņš beidzot aizvācās! Man gan šķiet, Margo, ka turpmāk tev vajadzētu būt piesardzīgākai pie­lūdzēju izvēlē. Tādas mokas es otrreiz vairs nespētu pār­dzīvot. Baidījos jau, ka viņš pavadīs mūs līdz pašām mā­jām un mums vajadzēs viņu aicināt iekšā. Man likās, mēs nekad vairs nespēsim no viņa atbrīvoties.

—    Tu droši vien neizturējies pret viņu pietiekami bargi, — noteica Larijs.

Leslijam pavasaris nozīmēja ūbeļu un meža baložu spārnu klusās vēdas vai zaķa pazibēšanu miršu biezoknī. Apstaigājis vairākus ieroču veikalus, ilgi un plaši apsprie­dies ar speciālistiem, viņš vienu dienu lepni pārnesa mā­jās divstobreni. Pirmais darbs viņam bija uznest bisi savā istabā, izjaukt un iztīrīt, bet es stāvēju līdzās, mirdzošo stobru un laides gluži apburts, un kārīgi vilku nāsīs ieroču eļļas stipro smaržu.

—     Vai nav īsta skaistule? — viņš aizrāvies murmināja, vairāk runādams pats ar sevi nekā ar mani, zilās acis viņam dzirkstīja vien. — Vai nav burvīga?

Viņš maigi noglauda gludo, spožo bisi. Tad, strauji pacēlis to pie pleca, tēmēja pret istabas griestiem iedo­mātam putnu baram.

—    Paf… paf! — Leslijs iesaucās, piespiedis bisi pie pleca. — Pa kreisi, pa labi, un medījums krīt.

Vēlreiz noberzis bisi ar eļļaino lupatu, viņš to rūpīgi ieslēja istabas kaktā pie gultas.

—     Pamēģināsim rīt uz ūbelēm, ko? — viņš sacīja, at­plēsdams papīra sainīti un izbērdams uz gultas sarkanas patronas. — Ūbeles lido pāri apmēram pulksten sešos. Uzkalniņš aiz ielejas būtu gaužām piemērota vieta.

Rītausmā mēs abi cauri krēslainajām, miglā tītajām olīvju birzīm un ielejai, kur mirtes vēl mirka rasā, stei­dzāmies uz nelielo pakalnu. Līdz jostas vietai iebriduši vīnogulājos, gaidījām, kad atausīs lielāka gaisma un putni sāks lidot. Piepeši palsajās rīta debesīs iezīmējās tumši plankumi, kas traucās uz priekšu kā bultas, un mums ausīs iesitās spārnu švīkstoņa. Leslijs stāvēja ieplestām kājām, kā zemē ieaudzis, šautenes laidi pret gurnu atspie­dis, vienīgi zibošās acis vērīgi sekoja putniem. Tie aizvien vairāk tuvojās, līdz šķita — tūliņ tie būs aizlidojuši ga­rām un pazudīs olīvkoku sidrabainajās, trīsošajās galotnēs. Pašā pēdējā mirklī šautene nemanot pacēlās pie pleca, zilganzaigojošie stobri pavēra muti pret debesīm, bise ierējās, un nodimdēja īsa atbalss, it kā klusajā mežā pēkšņi būtu nolūzis liels, sauss zars. Ūbele, kas vēl pirms mirkļa bija zibējusi ašā lidojumā, nevarīgi vēlās lejup, un pakaļ tai novirpuļoja vieglu, brūnganu spalvu māko­nītis. Kad Leslijam pie jostas karājās piecas ļenganas, asinīm notašķītas ūbeles ar aizvērtām acīm, viņš iededza cigareti, pavilka cepuri dziļāk uz pieres un pasita bisi pa­dusē.

—    Ejam! — viņš sacīja. — Pietiek. Metīsim mieru.

Atgriezāmies pa olīvju birzīm, kur rotājās gaismas

strēles un dzirdēja žubīšu treļļus, kas skanēja, it kā tiktu bārstītas sīkas monētiņas. Kazu gans Jani dzina savus lopiņus ganos. Viņa brūnā seja ar nikotīna iekrāsotajām varenajām ūsām savilkās smaidā; repuļaina roka iznira no aitādu apmetņa smagajām krokām un pacēlās svei­cienam.

— Chaiiete! — viņš savā dobjajā balsī uzsauca grieķu skaisto sveicienu. — Chairete, kyrioi… esi laimīgs!

Kazas sablēdamās izklīda starp olīvkokiem, ritmiski skanēja bara vadones pulkstentiņš. Jautri zvanīja žubī­tes. Sarkankrūtītis tupēja mirtes zarā, krūtis kā sārtu mandarīnu izriezis, un palaida līksmu trelli. Sala mirka rasā, zaigoja pirmajos saulstaros, virmoja dzīvībā. Esi laimīgs! Vai gan šādā gadalaikā var izjust ko citu kā vienīgi laimi?

SARUNAS

Tiklīdz bijām jaunajā dzīvē iekārtojušies un sākām baudīt tās jaukumus, Larijs viņam zīmīgajā cēl- sirdībā ņēmās rakstīt visiem saviem draugiem un aicināt tos ciemos. Viņš, šķiet, nebija pat pamanījis, ka mājiņā tikko pietiek vietas mūsu ģimenei.

—     Esmu uzaicinājis pāris cilvēku atbraukt uz kādu ne­dēļu, — viņš vienu rītu it kā nejauši ieminējās mātei.

—    Tas būtu ļoti jauki, mīļais, — māte, nekā ļauna ne­domādama, atteica.

—     Man šķiet, būs gluži patīkami, ja apkārt būs inteli­ģenti, ierosmes pilni cilvēki. Neesam jau atbraukuši te apsūbēt.

—     Ceru, ka tie nav nekādi pārgudrie, mīļais, — bilda māte.

—     2ēlīgā debess, tad nē jel, māt! Tie visi ir ārkārtīgi jauki, parasti 'cilvēki. Nesaprotu, kādēļ tu tik traki bai­dies no inteliģentiem cilvēkiem.

—    Man pārgudrie nepatīk, — māte žēlabaini atteica. — Es pati neesmu nekāda gudrā, neprotu sarunāties par dzeju un citām augstām lietām. Bet viņi pastāvīgi grib ar mani gari un plaši spriedelēt par literatūru tādēļ vien, ka esmu tava māte. Un mūžam nāk pie manis un uz­dod muļķīgus jautājumus tieši tad, kad ņemos pa virtuvi.

—     Es nepavisam neprasu, lai tu ar viņiem diskutētu par mākslu, — Larijs sāka skaisties, — tomēr domāju, ka tu varētu neklāstīt savu neiespējamo gaumi literatūrā.

Esmu savācis pilnu māju labu grāmatu, bet tavs nakts­galdiņš vai lūst no milzīgās pavārgrāmatu, dārzniecības rokasgrāmatu un muļķīgu detektīvromānu svara.

—           Tie ir ļoti labi detektīvromāni, — māte paskaidroja, — es tos aizņēmos no Teodora.

Larijs īsi, nikni nopūtās un sāka atkal lasīt.

—           Neaizmirsti tikai pieteikt «Pension Suisse» saimnie­kam, ka tev brauks viesi, — māte piebilda.

—    Kādēļ? — Larijs pārsteigts jautāja.

—           Nu, lai viņiem rezervē istabas, — māte tikpat pār­steigta atbildēja.

—           Es taču esmu ielūdzis viņus ciemos pie mums, —• Larijs sacīja.

—           Larij! Tas nav iespējams! Kā tu varēji būt tik neap­domīgs! Kur lai viņi te apmetas?

—           Nesaprotu, kādēļ par to jāceļ tāda brēka, — Larijs dzedri noteica,

—           Kur viņi gulēs? — satraukta vaicāja māte. — Mums pašiem te tikko pietiek vietas.

—           Nieki, māt, vietas ir diezgan, ja tikai visu pareizi iekārto. Ja Margo un Less gulēs uz verandas, atbrīvosies divas istabas, jūs ar Džeriju varat pārvākties uz dzīvo­jamo istabu, tad arī šīs istabas būs brīvas.

—           Nerunā aplamības, mīļais! Mēs taču nevaram te ierīkot čigānu nometni. Turklāt naktis ir vēsas un es gan nedomāju, ka Margo un Lesam būtu ieteicams gulēt ārā. Sajā mājā viesus uzņemt nav iespējams. Tev jāraksta šiem cilvēkiem un jāatsauc ielūgums.

—           Es nevaru nekā atsaukt, — sacīja Larijs, — viņi jau ir ceļā.

—           Vai zini, Larij, tu esi neciešams cilvēks. Kādēļ tu mani nebrīdināji priekšlaikus? Tu nogaidi, kamēr ciemiņi jau tikpat kā klāi; un tikai tad man to paziņo.

—           Neiedomājos, ka tu pāris draugu ierašanos uzņemsi kā milzīgu katastrofu, — Larijs paskaidroja.

—           Bet, mīļais, vai tev neienāca prātā, cik negudri ir ielūgt viesus, ja tu zini, ka mājā nav vietas.

—           Lūdzu, māt, liecies jel beidzot mierā! — dusmīgi iesaucās Larijs. — To taču var atrisināt gaužām vien­kārši.

—    Kā? — māte aizdomīgi saausījās.

—           Ja māja nav pietiekami liela, pārcelsimies uz lie­lāku.

—           Nekļūsti smieklīgs! Kur gan ir dzirdēts, ka cilvēki pārceļas uz lielāku māju viesu dēļ?

—           Un kādēļ ne? Man tas šķiet ļoti saprātīgs atrisinā­jums. Ja jau tu apgalvo, ka šeit nav vietas, tad visvien­kāršākā izeja ir pārvākties.

—           Visvienkāršākā izeja ir neielūgt ciemiņus, — māte bargi atcirta.

—           Es gan nedomāju, ka ir labi, ja dzīvojam kā ere- mīti, — sacīja Larijs. — Es viņus galvenokārt aicināju tevis dēļ. Tie ir apburoši ļaudis. Man likās, tev viņi pa­tiks. Gribējās, lai tev būtu mazliet jautrāka dzīve.

—           Pateicos, man tā ir pietiekami jautra, — māte attu­rīgi, ar cieņu atteica.

—    Tad nu es nesaprotu, ko lai iesākam.

—           Es patiesi nezinu, mīļais, kādēļ viņi nevarētu apmes­ties «Pension Suisse»?

—           Nav iespējams ielūgt cilvēkus ciemos un tad likt viņiem dzīvot trešās šķiras viesnīcā.

—    Cik viesu tu īsti esi uzaicinājis? — māte jautāja.

—           O, tikai dažus . .. divus trīs … Visi jau nesabrauks uzreiz. Domāju, viņi ieradīsies grupiņās.

—           Ceru, tu tomēr man vismaz pateiksi, cik cilvēku esi ielūdzis, — māte uzstāja.

—           Es lāgā neatceros. Daži vispār nav atbildējuši, bet tas neko nenozīmē … viņi droši vien ir ceļā un domā, ka nav vērts īpaši par to paziņot. Lai nu būtu kā būdams, ja tu savu budžetu aprēķinātu septiņiem astoņiem cilvē­kiem, man šķiet, ar to pietiktu.

—    Tu gribēji teikt — kopā ar mums?

—           Nē, nē, es gribēju sacīt — septiņi astoņi viesi un mēs paši.

—           Tas ir absurds, Larij. Šajā mājā pie labākās gribas nav iespējams izmitināt trīspadsmit cilvēku.

—           Nu, tad pārvāksimies uz citu māju. Es tev piedā­vāju ļoti saprātīgu atrisinājumu. Nesaprotu, par ko tu strīdies.

—           Nerunā aplamības, mīļais! Pat ja mēs pārceltos uz māju, kur var apmesties trīspadsmit cilvēku, ko tad mēs darīsim ar liekajām istabām, kad viesi būs aizbraukuši?

—           Ielūgsim citus, — Larijs atbildēja, brīnīdamies, ka mātei pašai nav iešāvies prātā tik vienkāršs izskaidro­jums.

Mātei aiz pārsteiguma brilles nošļuka uz degungala.

— Klausies, Larij, nekaitini mani! — viņa beidzot sacīja.

—           Nav godīgi vainot mani, ja dažu viesu ierašanās var pilnīgi dezorganizēt tavu saimniecību, — Larijs augst­prātīgi noteica.

—           Daži viesi! — māte salēcās. — Ļoti priecājos dzir­dēt, ka tu astoņus cilvēkus uzskati par dažiem viesiem.

—    Nezinu, kādēļ tu ieņem tik nesaprātīgu nostāju?

—           Ielūgt viesus, man par to nekā nesakot, tev varbūt šķiet ļoti saprātīgi?

Larijs uzmeta mātei aizvainotu skatienu un atkal ķērās pie grāmatas.

—           Esmu darījis visu, kas manos spēkos, — viņš no­teica, — vairāk neko darīt nespēju.

Sekoja ilgs klusums. Larijs mierīgi lasīja, bet māte kārtoja vāzēs rožu pušķus un, klusu purpinādama, lika vāzes, kur pagadījās.

—           Nebūtu vismaz pats valstījies bez darba, — viņa beidzot ierunājās. — Galu galā tie tomēr ir tavi draugi. Tavs pienākums ir kaut ko darīt.

Larijs īsta cietēja izskatā nolika grāmatu pie malas.

—            Tiešām nezinu, ko tu no manis gribi, — viņš sacīja. — Tu nepiekriti nevienam manam priekšlikumam.

—    Ja tu būtu ieteicis kaut ko jēdzīgu, es nepretotos.

-— Neredzu nekā nepieņemama savos ierosinājumos.

•— Larij, mīļais, pieņemies jel prātā. Mēs nevaram

skriet uz citu māju tādēļ, ka atbrauks daži viesi. Šaubos, vai mēs tik īsā laikā varētu kaut ko sameklēt. Un bez tam — Džerij a mācības.

—    Ja vien tu gribētu, to visu varētu nokārtot.

—           Mēs nepār celsimies uz citu māju, — māte stingri noteica. — To esmu izlēmusi.

Viņa pastūma brilles atpakaļ uz iedeguni, izaicinoši palūkojās uz Lariju un devās uz virtuvi, ar katru kus­tību paužot savu ciešo apņēmību.

OTRĀ DAĻA

Neaizmirstiet labprāt dot mājas vietu; jo caur to daži nezinot eņģeļus ir uzņēmuši savās mājās.

Apustulis Pāvils,

SEPTĪTĀ NODAĻA

GAIŠDZELTENĀ MĀJA

Jaunā māja bija milzīga, augsta celtne venē­ciešu stilā ar pabalējušu dzelteno narcišu krāsas sienām, zaļiem slēģiem un sarkanbrūnu jumtu. Tā atradās pa­kalnā pie jūras, pamestu olīvju biržu un klusu citronu un apelsīnu dārzu vidū. Šeit visam piemita senlaicīga melanholija — mājai ar saplaisājušajām, aplupušajām sie­nām, lielajām, skaņajām istabām, verandām, kur vējš bija sapūtis veselām kaudzēm pērno lapu un kuras bija tā apaugušas ar staipekņiem un mežvīna stīgām, ka lejas stāva istabās mūžam valdīja zaļš mijkrēslis; mazajā, ar žogu apjoztajā, novārtā pamestajā dārziņā, kas stiepās mājai gar vienu pusi, starp nezālēm aizaugušajiem celi­ņiem ziedēja rozes, anemones un ģerānijas; izvītie dzelzs vārtiņi bija pavisam sarūsējuši; nekoptie mandarīnu ko­ciņi bija tā nosēti ar ziediem, ka galva reiba no to smar­žas; plašajos augļu dārzos aiz žoga valdīja pilnīgs miers un klusums, tikai bites sanēja un šad tad zaros nospurdza kāds putns. Nemanāmi, klusi un skumji gāja bojā gan dārzs, gan māja — aizmirsta un pamesta pakalnā, no kura varēja redzēt margojošo jūru un Albānijas kalnu šķaut- nainās virsotnes. Likās, māja un visa apkārtne, pavasara saules apskurbināta, iegrimusi snaudā, ļaujot pilnu vaļu augt sūnām, papardēm un veseliem puduriem sīku suņ- sēņu.

Protams, šo māju atkal bija sameklējis Spiro, viņš ari noorganizēja, lai pārcelšanās noritētu ar minimālu jezgu un maksimālu efektivitāti. Trešajā dienā pēc tam, kad bijām māju pirmoreiz redzējuši, pajūgu rinda ar garam koka orēm aizveda pa putekļainajiem ceļiem mūsu man­tību, bet ceturtajā dienā mēs jau iekārtojāmies jaunajā vietā.

Mājai piederīgā zemes gabala malā atradās neliels na­miņš, ko apdzīvoja dārznieks ar savu sievu — paveci, sagrabējuši ļautiņi, kas, šķiet, kopā ar visu pārējo pama­zītēm gāja pretim iznīcībai. Dārznieka uzdevums bija piepildīt ūdenstvertnes, novākt augļus, spiest olīvas un, savācot medu no septiņpadsmit stropiem, kas sanēja zem citronkokiem, saņemt dažu labu bites dzēlienu. Aplamas pacilātības brīdī mātei ienāca prātā salīgt dārznieka sievu par izpalīdzi mūsu mājā. Viņu sauca par Lugarēciju, un viņa bija kārna sieviete nepatīkamu izskatu, ar pastā­vīgi sajukušiem matiem, ko nespēja savaldīt nedz mat­adatas, nedz ķemmes, ār kurām viņa tos centās piespraust, šķiet, tieši pie galvaskausa. Māte drīz atklāja, ka jaunā izpalīdze ir ārkārtīgi jūtīga; pat niecīgākā kritiskā pie­zīme par viņas darbu, lai cik delikāti izteikta, izraisīja veselus asaru plūdus no viņas brūnajām acīm, it kā viņai būtu nodarīta briesmīga pārestība. Tas bija tik sirdi plo­sošs skats, ka mātei drīz vien pārgāja vēlēšanās Luga- rēcijai kaut ko aizrādīt.

Visā pasaulē bija tikai viena vienīga iespēja uzburt smaidu Lugarēcijas drūmajā sejā un likt iemirdzēties viņas brūnajām spaniēla acīm, proti, vajadzēja sākt runāt par viņas kaitēm. Daudziem cilvēkiem hipohondrija ir tikai vaļas brīžu prieks, turpretī Lugarēcijai tā bija īsta, nopietna nodarbošanās. Kad mēs pārvācāmies uz jauno māju, viņu patlaban mocīja kuņģa kaite. Pirmos biļete­nus par viņas kuņģa stāvokli mēs saņēmām pulksten septiņos, kad viņa mums uznesa tēju. Iedama ar paplāti rokās no istabas uz istabu, Lugarēcija katram atsevišķi sīki un smalki izstāstīja par mocībām, ko iekšas viņai sagādājušas aizvadītajā naktī. Viņa prata visu attēlot ļoti uzskatāmi un stāstot vaidēja, elsa, locījās sāpēs; apstaigājusi visas istabas, viņa bija radījusi tik reālu savu ciešanu ainu, ka arī mums visiem aiz tīrās līdzjū­tības sāka sāpēt vēders.

—    Vai tu nevarētu kaut ko darīt ar šo sievieti? — Larijs jautāja mātei kādu rītu, kad Lugarēcija bija pār­laidusi sevišķi mokpilnu nakti.

—     Kas gan man, pēc tavām domām, būtu darāms? — māte atjautāja. — Es viņai devu iedzert tavu sodu.

—    Tādēļ viņai droši vien naktī klājās tik grūti.

•— Esmu pārliecināta, ka viņa neprot ēst, kā pienā­kas, — sacīja Margo, — viņai, šķiet, vajadzīga laba diēta.

—    Nenoliedzu, ka viņa ir mazliet apnicīga, — teica māte, — bet ja nabaga sievietei tik smagi jācieš…

—    Blēņas! — iesaucās Leslijs. — Viņai tas sagādā tīro prieku. Gluži tāpat kā Larijam, kad viņš ir slims.

—     Lai nu būtu kā būdams, — māte aši metās vidū, — mums ar viņu jāsamierinās. Tuvumā nav neviena cita cilvēka, ko mēs varētu salīgt viņas vietā. Kad nā­kamreiz atnāks Teodors, palūgšu, lai tas viņu izmeklē.

Mums par lielu atvieglojumu, Lugarēcijas kuņģis at­laba, taču tūliņ viņai sāka sāpēt kājas, un nu viņa klibo­dama steberēja pa istabām, nemitīgi un skaļi vaidēdama. Larijs izteicās, ka māte neesot nolīgusi kalponi, bet īstu vampīru, un viņš nopirkšot dzelzs bumbu un važu, ko viņai pieķēdēt pie kājas. Tad mēs vismaz dzirdēšot viņu tuvojamies un pagūšot laikus paglābties, jo Lugarēcija bija pasākusi klusītēm zagties mums nopakaļ un tad pie­peši pie pašas auss negaidot skaļi iekunkstēties. Pēc tās reizes, kad Lugarēcija vienu rītu ēdamistabā novilka kur­pes, lai parādītu, kuri kāju pirksti vissāpīgākie, Larijs sāka brokastot savā istabā.

Taču Lugarēcijas kaites nebija vienīgais jaukums mūsu jaunajā mājā. Mēbeles, ko bijām noīrējuši kopā ar māju, bija fantastiska Viktorijas laika istablietu palieku kolek­cija, turklāt tās neaiztiktas bija nostāvējušas aizslēgtajā mājā gadus divdesmit. Visas malas bija bāztin piebāztas ar šiem neglītajiem, neērtajiem, nepraktiskajiem graus­tiem, kas čīkstēja un brīkšķēja, un, ja kāds smagākiem soļiem gāja garām, tām ar šāviena troksni atsprāga šķē­peles, saceldamas veselus putekļu mākoņus. Jau pirmajā vakarā ēdamgaldam vakariņu laikā nolūza kāja, un vaka­riņas pajuka pa grīdu. Pāris dienu vēlāk Larijs iesēdās milzīgā, pēc izskata solīdā krēslā, taču tajā pašā mirklī muguras atzveltne sabruka, pazuzdama kodīgu putekļu mākonī. Kad māte gribēja atvērt skapi (krietnas mājeles lielumā), durvis viņai velšus ievēlās rokās, un viņa no­lēma, ka steigšus kaut kas jādara.

—    Mēs taču nevaram uzņemt ciemiņus mājā, kur visas lietas brūk kopā, ja uz tām ciešāk paskatās, — viņa sa­cīja. — Nekas cits neatliek — jānopērk dažas jaunas istablietas. Tie nu gan būs dārgākie ciemiņi, kādi mums jebkad bijuši.

Nākamajā rītā Spiro aizveda māmuļu, Margo un mani uz pilsētu iegādāties mēbeles. Ievērojām, ka pilsētā valda lielāka burzma un troksnis nekā citām dienām, bet mums pat prātā neienāca, ka notiek kaut kas neparasts, pirms nebijām beiguši kaulēties ar tirgotāju un neizgājām no veikala šaurajās, līkumotajās ieliņās. Kad gribējām tikt atpakaļ uz laukumu, kur bijām atstājuši mašīnu, mūs sāka no visām pusēm grūstīt un stumdīt. Pūlis kļuva aiz­vien blīvāks, cilvēki spiedās virsū cits citam un, lai kā pretojāmies, rāva uz priekšu arī mūs.

—     Man šķiet, te kaut kas notiks, — atjautīgi ierunājās Margo, — varbūt kādi svētki vai vēl kas interesants.

—    Man vienalga, kas te notiks, ja tikai tiekam atpakaļ automobilī, — noteica māte.

Taču pūlis mūs nesa pavisam uz otru pusi un beidzot iepludināja vēl lielākā pūlī, kas drūzmējās pilsētas gal­venajā laukumā. Pajautāju blakus stāvošai zemniecei, kas te īsti notiek,, un viņa, lepnumā starodama, tūliņ pievērsās man.

—     Svētais Spiridions, kyria, — viņa paskaidroja.—Šo­dien mēs drīkstam iet baznīcā noskūpstīt viņa kājas.

Svētais Spiridions bija pilsētas patrons. Viņa mūmija sudraba zārkā glabājās baznīcā un reizi gadā tika pro­cesijā nesta pa visu pilsētu. Viņš bija gaužām varens svētais, kas spēja izpildīt cilvēku vēlēšanās, dziedināt slimības un darīt daudz citu brīnumu, ja vien lūdzējam pagadījās piekļūt pie svētā, kad tas labā omā. Salinieki viņu pielūdza, un katrs otrais vīriešu kārtas iedzīvotājs, viņu godinot, tika nosaukts par Spiro. Šī bija sevišķa svētku diena; droši vien zārku atvērs un ticīgajiem ļaus noskūpstīt mūmijas čībās ietērptās kājas un izteikt savu vēlēšanos. Daudzveidīgais pūlis skaidri liecināja, cik ļoti Korfu iedzīvotāji viņu mīl: ļaužu vidū bija pavecas zem­nieces melnās goda drānās kopā ar vīriem, kas izskatījās kā sačervelējušies olīvkoki ar sirmām, plīvojošām ūsām; tur bija brūni iedeguši, muskuļaini zvejnieki ar astoņ- kāju tinti notrieptiem krekliem; bija arī sirdzēji un garā vājie, diloņslimnieki, kropļi, vecīši un večiņas, kuri tikko spēja pavilkt kājas, un mazi, kā kokoni notīti zīdaiņi čokurainām vaska krāsas sejiņām, kas sāpīgi saviebās, kad mazie kāsēja aizgūdamies. Bija iemaldījušies pat daži gara auguma un mežonīga izskata gani no Albāni­jas — milzīgos aitādu apmetņos tērpušies ūsaiņi ar skū­tām galvām. Blīvais, raibais cilvēku pūlis pamazām vir­zījās uz baznīcas tumšajām durvīm, nesot mūs līdzi kā mazus akmentiņus šļūdoņa straumē. Margo bija aizrauta labu gabalu man pa priekšu, bet māte tādu pašu gabalu palikusi iepakaļ. Es tiku iespiests piecu resnu zemnieču vidū, kuras, sviedru un ķiploku smaku izgarodamas, sma­cēja mani kā lieli spilveni. Māte neglābjami bija nokļu­vusi starp diviem milzīgiem albāņu ganiem. Neatlaidīgi, soli pa solim tikām stumti pa pakāpieniem augšā un baz­nīcā iekšā.

Baznīcā bija tumšs kā akā, tikai gar vienu sienu mar­goja sveču pudurīši kā dzelteni krokusi. Bārdains pries­teris, tērpies melnās drānās, ar augstu cepuri galvā, plivi­nājās tumsā kā kovārnis, izkārtodams cilvēkus vienā rindā pa visu baznīcu, lai katrs noietu gar lielo sudraba zārku un pēc tam pa otrām durvīm tiktu atpakaļ uz ielas. Zārks, kas atgādināja sudraba kūniņu, stāvēja vertikāli, tā lejas daļa bija nocelta nost, tā ka varēja redzēt krāšņi izšūtās čībās ieautās svētā kājas. Katrs, nokļuvis līdz zārkam, pieliecās, noskūpstīja mūmijas kājas un nomurmināja lūgsnu, bet no sarkofāga augšējās daļas, ko sedza stikla kupols, raudzījās nepārprotamā riebumā saviebts svētā tumšais, čokurainais ģīmis. Bija skaidrs — vai nu mēs gribēsim vai ne, mums būs jāskūpsta svētā Spiridiona kājas. Pametu skatienu atpakaļ un redzēju, ka māte vi­siem spēkiem cenšas izlauzties pie manis, bet viņas albāņu miesassargi neatkāpās ne par sprīdi, un viņas pūliņi bija gluži veltīgi. Beidzot viņa uztvēra manu skatienu, sāka vaibstīties un, rādot uz zārku, enerģiski kratīt galvu. Mani šāda izdarība ļoti pārsteidza un abus albāņus arī, jo tie vēroja māti ar neslēptu aizdomu pilnām acīm. Droši vien vini gluži pamatoti sprieda, ka mātei tūliņ uznāks lēkme, jo viņa pietvīka tumši sarkana un sāka vaibstīties aizvien mežonīgāk. Beidzot, izmisuma pār­ņemta, viņa meta piesardzību pie malas un skaļi čukstēja pāri dievlūdzēju galvām:

— Pasaki Margo … lai neskūpsta … skūpstiet gaisu … skūpstiet gaisu!

Pagriezos, lai nodotu mātes vēstījumu Margo, bet bija jau pur vēlu; viņa patlaban bija noliekusies pār svētā kājām un skūpstīja tās ar tādu dedzību, ka pārsteidza un sajūsmināja visus apkārtējos. Kad pienāca mana kārta, es, paklausīdams mātes rīkojumam, dziļā godbijībā skaļi no­šmaukstināju lūpas apmēram sešas collas virs mūmijas kreisās kājas. Tad atkal tiku ierauts straumē un pa baznī­cas durvīm izstumts uz ielas, kur cilvēku pūlis smejot un tērzējot saira mazās grupiņās. Margo gaidīja mūs uz baznīcas kāpnēm un izskatījās ārkārtīgi apmierināta. Pec mirkļa pa baznīcas durvīm, albāņu ganu vareno plecu stumta, lidot izlidoja arī māte. Viņa kaut kā noklunkuroja pa kāpnēm un piebiedrojās mums.

—     Tie gani! — viņa vārgā balsī iesaucās. — Tik rupji… un smaka mani bezmaz nobeidza … vīraks kopā ar ķip­lokiem … Kur tādu smaku var ņemt…

—     Nieki vien! — Margo priecīgi attrauca. — To visu var paciest, ja vien svētais Spiridions izpildīs manu lū­gumu.

—    Ļoti nehigiēniska procedūra, — viebās māte, — tā gan drīzāk var slimības izplatīt nekā izārstēt. Man bail iedomāties, kas ar mums varētu notikt, ja mēs tiešām būtu noskūpstījuši viņam kājas.

—    Bet es tās patiesi noskūpstīju, — Margo izbrīnī­jusies atsaucās.

—    Margo! Nerunā blēņas!

— Kāpēc gan ne? To taču darīja visi.

—    Kaut arī es tevi nepārprotami brīdināju to nedarīt?

—    Tu man nekā neteici…

Es iejaucos, paskaidrodams, ka nepaguvu viņai laikus paziņot mātes brīdinājumu.

—    Tik daudz cilvēku bija nosiekalojuši tās tupeles, bet tev vēl jāliek tur lūpas klāt!

—    Es darīju tikai to pašu, ko darīja visi.

—    Nesaprotu, kas tevi dzina tā rīkoties.

—    Domāju, ka varbūt viņš izārstēs manas pinnes.

—     Pinnes! — māte nicinoši attrauca. — Pielūko tikai, ka tev tagad nepiemetas kaut kas daudz ļaunāks par pinnēm!

Nākamajā dienā Margo iegūla ar smagu gripu, un Sir ētā Spiridiona reputācija mātes acīs noslīdēja līdz nullei. Spiro steigšus tika nosūtīts uz pilsētu sameklēt ārstu un atgriezās kopā ar neliela auguma, druknu vīriņu, kam bija salakoti mati, mazas ūsiņas un spožas ačeles aiz brillēm raga ietvaros.

Tas bija doktors Andručelli. Gaužām jauks cilvēks ar visai īpatnēju attieksmi pret slimniekiem.

— Fu-fu-fu, — viņš sacīja, ieiedams guļamistabā un ar nopēlumu palūkodamies uz Margo. — Fu-fu-fu! Kā jūs varējāt izdarīties tik nesaprātīgi, ko? Skūpstīt svētajam kājas! Fu-fu-fu! Jūs taču būtu tur varējusi sadabūt nezin kādu kaiti. Šoreiz jums palaimējies, jo tā ir tikai gripa. Un tagad dariet visu, ko likšu, citādi es mazgāju rokas nevainībā. Un, lūdzama, nesagādājiet, ar neprātīgu uzve­šanos man lieku darbu. Ja jūs vēlreiz iedomāsieties skūpstīt kādam svētajam kājas, es jūs ārstēt nenākšu. Fu-fu-fu … atradusi gan, ko darīt!

Kamēr Margo trīs nedēļas novārtījās pa gultu un Andručelli ik otro vai trešo dienu ieradās, purpinādams savu ierasto «fu-fu-fu», mēs pamazām iekārtojāmies jau­najā mājā. Larijs ievācās milzīgajā bēniņu telpā un salīga galdniekus, kas tur iebūvēja grāmatplauktus; Leslijs lielo, slēgto verandu mājas aizmugurē pārvērta par šautuvi un ikreiz, kad sāka vingrināties, izkāra ārpusē milzīgu sarkanu karogu; māte izklaidīgi rosījās pa flīzēm izklāto plašo virtuvi puspagrabā, vārīja veseliem galoniem bul­jona, klausījās Lugarēcijas monologos un raizējās par Margo. Mums ar Rodžeru bija piecpadsmit akru dārza, ko izpētīt, milzīga jauna paradīze, kas noveda līdz pat seklajai, siltajai jūrai. Tā kā tieši tad biju palicis bez skolotāja (Džordžs bija no salas aizbraucis), es varēju visu dienu pavadīt ārā, iegriežoties mājās vienīgi, lai steigšus paēstu.

Šajā interesantajā nogabalā pie pašām mājām es sa­stapu daudzas būtnes, ko uzskatīju jau par veciem draugiem, — rožu vabole^ zilās namdaru bites, mārītes -un zemes zirnekļus. Taču atklāju arī daudz jaunu dzīv­nieku, ar ko bija vērts iepazīties. Aizaugušā dārza apdru- pušajā mūra žogā perinājās desmitiem mazu, melnu skor­pionu, gludi un spīdīgi, kā no bakelīta darināti; vīģu un citronu kokos tūliņ aiz žoga dzīvoja milzum daudz smaragdzaļo koka vardīšu, kas vīdēja starp lapām kā burvīgas atlasa konfektes; kalna nogāzē varēja sastapt dažādas čūskas, spožas ķirzakas un bruņurupučus. Augļu dārzos mitinājās ļoti daudz putnu: cigļi, zaļžubītes, rud- astainie erickiņi, cielaviņas, vālodzes, reizēm pagadījās pat badadzeguzes — laškrāsā, melni baltas, tās saviem garajiem, līkajiem knābjiem rakņājās pa irdeno zemi, mani ieraudzījušas, izbrīnā izslēja cekulu, pacēlās spār­nos un aizlidoja.

Mājas dzegās bija ierīkojušās bezdelīgas. Tās bija atli­dojušas neilgi pirms mūsu pār vākšanās un tikko pabei­gušas darināt bumbveidīgās māla ligzdas, kas vēl tagad, brūnas un miklas, atgādināja tumšu, treknu rozīņkūku. Kad ligzdas nokalta un kļuva zeltainbrūnas kā biskvīts, vecās bezdelīgas ķērās pie popēšanas, šaudīdamās pa dārzu un vākdamas kopā sīkas saknītes, vilnas piciņas un spalvas. Divas ligzdiņas atradās zemāk par pārējām, tādēļ koncentrēju uzmanību tieši uz tām. Pieslēju pie sienas starp abām ligzdām redeļkāpnes un vairākas die­nas no vietas lēnām, piesardzīgi rāpos pa tām aizvien augstāk, kamēr sasniedzu augšējo spraisli, varēju uz tā apsēsties un apmēram no četru pēdu atstatuma ieskatī­ties ligzdās. Mana klātiene, šķiet, bezdelīgu pāri nebūt netraucēja, tās turpināja cītīgi strādāt, gatavojot mājokli gaidāmajai ģimenei, kamēr es tupēju uz redeļkāpnēm, bet Rodžers gulēja turpat zemē.

Pamazām iepazinu abus bezdelīgu pārus labi jo labi un gaužām ieinteresēts vēroju viņu ikdienas darbu. Abas bezdelīgas, ko es uzskatīju par mātītēm, bija raksturā ļoti līdzīgas — nopietnas, gādīgas, tramīgas un pļāpīgas, turpretim abi tēviņi stipri atšķīrās viens no otra. Viens ligzdas iekārtošanas laikā mēdza pienest brīnišķīgu ma­teriālu, bet neparko negribēja to uzskatīt par darbu. Viņš, piemēram, atgriezās ar jēra vilnas piciņu knābī, taču labu brīdi lidinājās pa dārzu, planēdams virs puķēm, veido­dams cēlus astotniekus vai šaudīdamies starp vīnogu­lāju balstiem. Sieva pa to laiku, pie ligzdas turēdamās un satraukti čivinādama, sauca viņu vienā saukšanā, bet viņš nu reiz nespēja raudzīties uz dzīvi nopietni. Arī otrai bezdelīdzienei bija nedienas ar vīru, tikai pavisam citāda rakstura. Vīrs bija pārlieku centīgs. Likās, ka viņš nolēmis nepamest neko neizmēģinātu, lai tikai varētu sagādāt mazuļiem labāko popējumu visā bezdelīgu kolo­nijā. Taču nabadziņš bija vājš aprēķinātājs un nekā ne­spēja atcerēties savas ligzdas apmērus. Parasti viņš atli­doja, satraukti kaut ko mazliet klusinātā balsī čiepstē­dams, un stiepa knābī vistas vai tītara spalvu, kas nebija mazāka par viņu pašu un turklāt ar tik resnu kātu, ka nebija ko cerēt to ielocīt ligzdiņā. Sieva ilgi centās viņu par to pārliecināt, abi nomocījās un nocīnījās, taču spalva ligzdā nebija iedabūjama. Ārkārtīgi vīlies, viņš beidzot palaida spalvu vaļā, tā novirpuļoja zemē, kur zem ligzdas jau krājās krietna kaudzīte, un aizlidoja meklēt kaut ko piemērotāku. Pēc brītiņa viņš atlidoja atkal, vai ļim­dams zem smaga, ar zemi un mēsliem pieskretuša vilnas pikuča. Nabaga bezdelīgu tēvs to lāgā nespēja pacelt uz dzegas, kur nu vēl līdz ligzdai.

Kad perēkļi beidzot bija izklāti, raibās oliņas izdētas un izperētas, abu tēvu raksturi jūtami mainījās. Tas, kurš pirmāk stiepa uz ligzdu tik daudz nederīga popējamā materiāla, tagad bezrūpīgi šaudījās virs kalna nogāzes un atgriezās ar nevērīgi knābī satvertiem kukaiņiem, kas lieluma un mīkstuma ziņā tieši atbilda viņa pūkaino, trīcošo atvasīšu vajadzībām. Turpretim otrs bezdelīgu tēvs šķita pilnīgi zaudējis garīgo līdzsvaru un mokāmies bailēs, ka viņa mazuļi var nomirt badā. Bezdelīdzēniem pēc barības dzīdamies, viņš kļuva gluži vājš un atgrie­zās ligzdā ar neiedomājami nepiemērotu medījumu: lie­lām vabolēm, kam bija dzelkšņainas kājas un cieti spārni, milzīgām, nesagremojamām spārēm. Pie ligzdas pieķēries, viņš izmisīgi, bet velti centās iestūķēt milzu kumosus put­nēnu pastāvīgi atplestajos knābjos. Mani pārņēma šaus­mas, iedomājoties, kas būtu noticis, ja tēvam būtu palai­mējies iedabūt kādam mazulim knābī drausmīgo cienastu. Par laimi, viņam tas nekad neizdevās, un beidzot, pagalam nomākts, viņš nometa kukaini zemē un steigšus lidoja meklēt kaut ko citu. Es šim neprātim biju ļoti pateicīgs, jo viņš man sagādāja trīs tauriņus, sešas spāres un divus skudru lauvas, kādu manā kolekcijā vēl nebija.

Bezdelīdzienes pēc mazuļu izperēšanas izturējās gan­drīz tāpat kā parasti, tikai šaudījās mazliet žiglāk un viņu izdarībās bija jaušama apņēmīga centība, citādi nekādu pārmaiņu. Man šķita ļoti interesanti pirmoreiz mūžā no­vērot putna ligzdas sanitāro apkopšanu. Es bieži biju audzējis piejaucētus putnēnus un vienmēr brīnījos, kādēļ tie, gribēdami atviegloties, saslej gaisā dibentiņus un tirina asti. Tagad es izpratu cēloni. Bezdelīdzēnu ekskre­menti ir mazas bumbiņas, kas apklātas ar recekļa kār­tiņu. Mazuļi nostājas uz galvas, nodejo īsu, bet strauju rumbu un nokrata mēslu kapsuliņas uz ligzdas malas. Kad atlidoja mātes, tās piepildīja atplestos knābjus ar barību, pēc tam uzmanīgi paņēma knābītī ekskrementus un aiz­lidoja, lai nomestu tos kaut kur olīvju birzīs. Tas bija apbrīnojams process, un es aizrautīgi to vēroju, sākot ar astes tirināšanu, par ko man vienmēr nāca smiekli, un beidzot ar mātes aizlidošanu pār koku galotnēm, kur viņa mazo melnbalto bumbiņu nometa zemē.

Izmantodams bezdelīgu tēva paradumu nest mazuļiem dīvainus un barībai nepiemērotus kukaiņus, es divreiz dienā pārbaudīju laukumiņu zem ligzdas, cerēdams atrast kaut ko derīgu savai kolekcijai. Tur es arī vienu rītu pamanīju rāpojam ārkārtīgi neparasta izskata vaboli. Ne­ticēju, ka jukušais bezdelīgu tēvs būtu varējis atstiept tik lielu kukaini, pat ja viņš būtu izmanījies to noķert; tomēr es to atradu tieši zem bezdelīgu ligzdām. Tā bija prāva, neveikla, zili melna vabole ar lielu, apaļu galvu, gariem, posmainiem taustekļiem un pūšļa veida ķermeni. Visvairāk es brīnījos par vaboles segspārniem; izskatījās, it kā kukainis būtu nodevis tos mazgāšanā, pēc kuras tie pamatīgi sarāvušies, jo bija ļoti mazi — piemēroti vabolei, kas divreiz mazāka par šo. Vienu brīdi man pat iešāvās prātā doma, ka vabolei torīt nav bijis tīru seg- spārnu un tā aizņēmusies spārnu pāri no savas mazās māsiņas, tomēr nospriedu, ka šāds pieņēmums, lai arī gaužām jauks, tomēr nebūs uzskatāms par zinātnisku. Konstatēju, ka pēc tam, kad biju turējis rokā vaboli, mani pirksti kļuvuši mazliet taukaini un ož pēc kaut kā kodīga, lai gan netiku manījis vaboli izdalām kādu šķid­rumu. Iedevu Rodžeram paostīt kukaini, gribēdams re­dzēt, vai viņš ir vienis prātis ar mani; viņš spēcīgi no­šķaudījās un novērsās, un es sapratu, ka vainīga vabole, nevis mana roka. Es rūpīgi noglabāju vaboli, lai pagai­dītu, līdz atnāks Teodors, un parādītu to viņam.

Tagad, kad bija iestājušās siltas pavasara dienas, Teo­dors katru ceturtdienu ieradās pie mums uz tēju; no pil­sētas viņš brauca ar ormani, aizvien bija tērpies nevai­nojamā uzvalkā, kreklā ar stīvinātu apkaklīti un cietmalu cepuri galvā; tas viss bija jocīgā kontrastā ar tīkliņiem, somām un preparātiem pildītajām kārbām, ar kurām viņš parasti apkrāvās. Pirms tējas mēs parasti aplūko­jām un identificējām visus jaunos paraugus, ko biju savācis. Tēju padzēruši, devāmies laukā, meklēdami dzīv­niekus, vai arī gājām ekskursijā — kā Teodors to mēdza dēvēt — uz tuvāko grāvi vai dīķi, lai atrastu tur sīko faunu Teodora kolekcijai. Viņš bez sevišķām grūtībām noteica, pie kādas sugas pieder mana dīvainā vabole ar augumam nepiedienīgajiem spārniem, un pastāstīja man par to brīnumu lietas.

—    Aha! Jā, — viņš sacīja, vērīgi aplūkodams vaboli,

—     tā ir eļļas vabole … Meloe pīoscaraboeus… Jā … šīm vabolēm patiesi ir visai īpatnējs izskats. Ķo tu teici? Ak, jā — segspārni… Raugi, šīs vaboles nelido. Ir vai­rāki paveidi cietspārņu, kas dažādu iemeslu dēļ zaudējuši spēju lidot. Eļļas vaboles dzīves stāsts ir ļoti interesants. Šī, protams, ir mātīte. Tēviņš ir krietni mazāks — varētu pat teikt, divreiz mazāks. Mātīte izdēj daudz sīku, dzeltenu, eļļainu oliņu. Kad attīstās kāpurs, tas ielien tuvākās puķes žiedkausiņā un gaida. Ir īpaša bišu vientuļnieču suga, un kāpurs gaida šādu biti. Kad tā atlido pie zieda, kāpurs … ē … uzsēžas tai mugurā … tas ir, ieķeras ar nagiem bites spalvojumā. Kāpuram laimējas, ja ir atli­dojusi bišu mātīte, kas vāc medu, lai piepildītu šūnu, kur pati iedēj oliņu. Tiklīdz bite šūniņu piepildījusi un tur oliņu iedējusi, kāpurs ievietojas šūnā, kuru bite aizvāko. Kāpurs apēd bites oliņu un pats paliek šūnā attīstīties. Es allaž esmu brīnījies, ka ir tikai viena īpaša bišu suga, kurai kāpuri uzbrūk. Jādomā, ka laba tiesa kāpuru uz­sēžas uz aplamām bitēm un aiziet bojā. Un, ja arī gadās īstās sugas bite, tad… ē… tomēr nav nekādas garan­tijas, ka tā ir mātīte, kas izdēs oliņu.

Viņš uz mirkli apklusa, pāris reižu pašūpojās pirkst­galos, domīgi raudzīdamies grīdā. Tad pacēla acis, kurās dzirkstīja smiekli.

—     Es gribēju sacīt, — viņš turpināja, — ka tas ir kaut kas līdzīgs totalizatoram hipodromā… ja sader uz zirgu, kuram maz izredžu uzvarēt.

Viņš viegli pakustināja kastīti ar stikla vāciņu, tā ka vabole, pārsteigumā ūsas kustinādama, aizslīdēja no viena kastītes gala uz otru. Tad viņš kastīti uzmanīgi nolika atpakaļ uz plaukta pie maniem pārējiem parau­giem.

—    Runājot par zirgiem, — jautri ieteicās Teodors, iespiezdams rokas sānos un viegli šūpodamies pirkstgalos,

—     neatceros, vai esmu tev stāstījis, kā es uz balta zirga triumfāli iejāju Smirnā. Tas, raugi, bija pasaules kara laikā, un mūsu bataljona komandieris nosprieda, ka mums vajadzētu ieiet Smirnā ar īstu triumfa gājienu, kura priekšgalā, ja iespējams, jātu karavīrs uz balta zirga. Nelaimīgā kārtā šis apšaubāmais karavadoņa gods krita man. Es, protams, esmu mācījies jāt, bet nekad ne­esmu… hm… uzskatījis sevi par izcilu jātnieku. Taču viss gāja gods godam, mans zirgs drasēja varen cēli, līdz mēs nonācām gandrīz pie pašas pilsētas. Nu, raugi, dažos Grieķijas novados pastāv paraša svaidīt ar smaržām, rož- ūdeni vai kaut ko tamlīdzīgu savus… ē… varonīgos karavīrus. Es jāju gājiena priekšgalā, kad piepeši no kādas sānieliņas izdrāzās vecs sievišķis un sāka uz visām pusēm šķaidīt odekolonu. Zirgs to nepavisam neņēma ļaunā, taču nelaimīgā kārtā kāds piliens būs ticis tam acī. Viņš bija pieradis pie parādēm, pie gavilējoša ļaužu pūļa, bet nebija radis, ka viņam šķiež acīs odekolonu. Tas viņu traki satrauca, un viņš … ē. .. sāka uzvesties drīzāk kā cirka, nevis kā kara zirgs. Es noturējos tam mugurā vienīgi tādēļ, ka man kājas bija sapinušās kāpšļa siksnās. Kolonnai vajadzēja izjaukt savas rindas, lai no­mierinātu manu rumaku, taču tas bija tā uzbudinājies, ka komandieris nolēma — nevar ļaut tam drasēt triumfa gājiena priekšgalā. Tā nu kolonna devās uz priekšu pa galveno ielu, orķestris spēlēja, ļaudis gavilēja, un tā joprojām, bet es biju spiests ar savu balto zirgu paslep­šus pa sānieliņām nokļūt pilsētā, turklāt, lai mūsu paze­mojums būtu vēl lielāks, mēs abi jau pa gabalu smar­žojām pēc odekolona. Hm … kopš tās reizes man nekad vairs nav gribējies kāpt zirgam mugurā.

ASTOtā nodaļa

BRUŅURUPUČU PAKALNI

ASTOtā nodaļa

BRUŅURUPUČU PAKALNI

Aiz mūsu mājas pāri tuvākajām olīvju bir­zīm pacēlās virkne nelielu pakalnu cirtainām mugurām. Kalni bija apauguši lieliem miršu puduriem, augstu vir- sāju, no kura vietvietumis slējās ciprešu galotņu šķautnes.

Tā, šķiet, bija šī zemes gabala interesantākā vieta, jo tur rosījās visdažādākās dzīvās būtnes. Smilšainajās takās skudru lauvas kāpuri raka konusveida slazdu bedres un tad gaidīja parādāmies kādu neuzmanīgu gājēju, lai ar smilšu dušu ietriektu to bedres dibenā, kur upuris iekrita tieši kāpura drausmīgajos, knaiblēm līdzīgajos žokļos. Sarkano smilšu nogāzēs mednieklapsenes raka tuneļus un medīja zirnekļus; ar dzeloņa dūrienu viņas zirnekli para­lizēja un tad aizstiepa, lai pacienātu ar to savus kāpurus. Pa viršu ziediem lēnām čāpoja pāvaču lielie, treknie, spal­vainie kāpuri, kas izskatījās kā atdzīvojušās kažokādas apkakles. Siltajā, smaržīgajā miršu lapotnes mijkrēslī slē­pās dievlūdzēji un, galvas grozīdami, vēroja, vai negadī­sies medījums. Ciprešu zaros žubītes bija ievijušas glītas ligzdiņas, kur čiepstēja mazuļi lielām, izvalbītām acīm; zemākajos zaros zeltgalvīši vija savus mazos, trauslos, tasītēm līdzīgos perēklīšus no sūnām un spalviņām vai arī ar galvu uz leju karājās zaru galos, tikko dzirdami aiz prieka iečiepstēdamies, kad bija pamanījuši kādu sīku zirneklīti vai odu; zeltainie cekuliņi mirguļoja kā mazas bruņucepurītes, kad viņi lēkāja koka tumšajās pazarēs.

Drīz vien pēc ievākšanās jaunajā mājā es atklāju, ka īstenībā šie pakalni pieder bruņurupučiem. Kādā karstā pēcpusdienā mēs ar Rodžeru bijām noslēpušies aiz krūma, pacietīgi gaidīdami atgriežamies iemīļotā sauļošanās vietā lielu mahaonu, lai varētu to noķert. Šī bija pirmā īsti karstā diena tajā gadā, un viss šķita apreibis, miegains, un saules siltuma piesūcies. Taurenis nesteidzās, tas lejā, olīvju birzes malā saulītē bija aizrāvies ar baletu — lē­kāja, planēja, griezās piruetēs. Vērodams mahaonu, es pa acu galam ieraudzīju kaut ko sakustamies pie krūma, aiz kura bijām paslēpušies. Uzmetu tai vietai ašu ska­tienu, lai redzētu, kas tur notiek, bet brūnajā, saulē iztvīkušajā zemē nekādas dzīvības nemanīja. Dzīros no jauna pievērst uzmanību taurenim, kad pēkšņi vairs negribēju ticēt pats savām acīm: tieši tai vietā, kur skatījos, zeme piepeši pacēlās, it kā no apakšas to kāds stumtu ar roku; augsne saira, sīks kociņš sagrīļojās, tā bālganās saknes parādījās virs zemes, un kociņš nogāzās uz sāniem.

Brīnījos — no kā gan pēkšņi zeme var tā sakustēties. Zemestrīce? Protams, nē — pārāk niecīga platība. Kur­mis? Tam nav ko meklēt tik sausā apvidū. Kamēr es prā­toju, pacēlums sakustējās no jauna. Zemes pikas pašķīda sānis, un es ieraudzīju dzeltenbrūnas bruņas. Bruņām tālāk uz augšu slienoties, pajuka vēl daži zemes pikuči, un tad — lēni un piesardzīgi — no bedrītes iznira grum­baina, zvīņaina galva un garš, tievs kakls. Mani ierau­dzījis, bruņurupucis pāris reižu pamirkšķināja duļķainās acis; nolēmis, ka es esot nekaitīgs, viņš ar milzīgu pie­pūli izrausās no sava slēpņa, pačāpoja divus trīs soļus un tūliņ saulgozī iesnaudās. Pēc garās miklajā, dzestrajā zemē pavadītās ziemas pirmās saules vannas bruņuru­puci droši vien reibināja kā stiprs vīns. Viņš gulēja, kājas uz visām pusēm izpletis, kaklu cik varēdams uz priekšu izstiepis un galvu pie zemes piespiedis; aizvērtām acīm viņš ar katru ķermeņa un bruņu poru uzsūca saules sil­tumu. Tā viņš nogulēja minūtes desmit, tad lēni, apņē­mīgi piecēlās un sāka rāpties pa taciņu uz to pusi, kur cipreses paēnā zaļoja pienenes un āboliņš. Tur nonā­kušam, viņam sagrīļojās kājas, un bruņas ar būkšķi atsi­tās pret zemi. Pēc brītiņa no bruņumājiņas iznira galva un lēnām sniedzās pretī zaļajam āboliņam; mute plati pa­vērās, mirkli dzīvnieks palika kā sastindzis, tad, sakampis mutē sulīgās lapas, sacirta žokļus, atmeta galvu, lai va­rētu āboliņu noplūkt, un labu brīdi, muti pilnu piestūķējis, gremoja šāgada pirmās pusdienas.

It kā šis bruņurupucis, izlīzdams no pazemes migas, būtu pavēstījis pavasari, pakalni drīz vien klātin pārklā­jās ar bruņurupučiem. Nekad nebiju redzējis tik lielus barus vienuviet: tur bija gan prāvi eksemplāri zupas šķīvja lielumā, gan mazi kā tasītes; vecvectēvi tumšas šokolādes krāsā un raga krāsas jaunuļi neveikli lāčoja pa smilšainajām takām, viršu un miršu biezokņiem, dažkārt aizklīzdami pat lejā līdz olīvju birzīm, kur varēja atrast sulīgāku barību. Ja pacietīgi pasēdēju vienā vietā apmē­ram stundu, man garām aizlīgoja savi desmit bruņuru­puči; kādu pēcpusdienu es izmēģinājuma labad divās stundās savācu trīsdesmit piecus, pārstaigādams nogāzi un uzlasīdams bruņurupučus, kas ārkārtīgā apņēmībā kaut kurp virzījās, ar neveiklajām kājām zemi stampā­dami.

Drīz vien pēc tam, kad bruņās tērptie pakalnu īpašnieki bija izlīduši no ziemas guļas un ieturējuši pirmo maltīti, tēviņi kļuva romantiski. Neveikli, tomēr diezgan ātri viņi tipināja uz pirkstgaliem un, kaklus staipīdami, mek­lēja sev draudzeni, brīžiem apstādamies un izgrūzdami dīvainu, čērkstošu skaņu — bruņurupuču mīlas saucienu. Mātītes, smagi gāzelēdamās pa viršu norām un ik pa brīdim apstādamās, lai kaut ko uzkostu, izturējās visai nevērīgi. Parasti divi trīs tēviņi reizē auļiem (protams, bruņurupuču izpratnē) steidzās pie vienas mātītes. Galā viņi nonāca aizelsušies, mīlas ilgu pārņemti, un blenza viens uz otru, krampjaini rīdami gaisu. Un tad sagata­vojās cīņai.

Bija aizraujoši un interesanti vērot šīs cīņas, kas drī­zāk atgādināja cīkstēšanos nekā boksu, jo cīkstoņiem nepiemita nedz ātrums, nedz sarežģītai cīņai vajadzīgā veiklība. Visbiežāk izmantotais paņēmiens bija — dot pēc iespējas strauju triecienu pretiniekam, bet pašam aši ieraut galvu bruņās. Par labāko sitienu acīmredzot tika uzskatīts belziens pa sāniem, jo tas deva iespēju, atspie­žoties pret sāncenša bruņām un stingri viņu pagrū- žot, apgāzt pretinieku uz muguras un atstāt viņu šādā pozā nevarīgi ķepurojamies. Ja negadījās iebelzt tieši pa sāniem, sitienam noderēja arī jebkura cita ķermeņa daļa. Cīkstoņi metās viens otram virsū, grūstīja viens otru tā, ka bruņas klaudzēja vien, dažreiz iekodās viens otram kaklā vai šņākdami ierāvās atpakaļ bruņās. Viņu ilgu objekts pa to laiku lēnām virzījās uz priekšu, brīžiem apstājoties, lai iebaudītu kādu kumosu, un nelikās ne zinis, ka aiz muguras brīkšķēja un klaudzēja bruņas. Dažu labu reizi gadījās, ka cīņas karstumā tēviņš aiz pār­skatīšanās spēcīgi ietriecās sānos savai sirdsdāmai. Šī tikai pikti iešņācās, ierāvās bruņās un tur pacietīgi gai­dīja, līdz cīņa beigsies. Man šīs divkaujas likās pagalam bezjēdzīgas un nevajadzīgas, jo ne jau vienmēr uzvarēja stiprākais; ja kādam sīkmanim pagadījās izdevīgas pozī­cijas, tas it viegli apmeta uz muguras divreiz lielāku bruņurupuci. Turklāt nemaz nebija galvojams, ka dāmas labvēlību iegūs viens no cīkstoņiem, — dažu labu reizi esmu redzējis bruņurupučiem pametam divus kaujā iekarsušus tēviņus, pievēršamies pilnīgi svešam pielūdzē­jam (kuram viņas dēļ uz bruņām nebija ne skrambiņas) un itin jautrā prātā aizlīgojam kopā ar to.

Mēs ar Rodžeru stundām tupējām viršos, vērodami, kā bruņurupuču bruņinieki savās neveiklajās bruņās dedzīgi cīnās par dāmu, un šīs sacīkstes mums nekad neapnika. Lāgiem mēs noslēdzām derības — kurš no cīnītājiem uzvarēs, un līdz vasaras beigām Rodžeram bija sakrājies tik daudz zaudētu derību, ka viņš man palika parādā krietnu naudiņu. Dažkārt, kad kautiņš iedegās sevišķi karsti, arī Rodžeram uznāca cīņas prieks un viņš gribēja mesties vidū; tad man vajadzēja viņu atturēt.

Kad dāma beidzot bija izraudzījusies sev draugu, mēs sekojām laimīgajam pārim mirtā jā un novērojām (smalk­

jūtīgi krūmos paslēpušies) romantiskās drāmas pēdējo cēlienu.

Es tik pamatīgi un aizrautīgi vēroju bruņurupuču dzīvi, ka daudzus iepazinu pēc izskata. Dažus pazinu pēc ap­veida un krāsas, citus pēc dažādiem fiziskiem defektiem: pēc bruņās izrauta roba, atlūzuša naga vai kaut kā tamlī­dzīga. Piemēram, vienu lielu, dzeltenmelnu bruņurupu­čiem nebija iespējams sajaukt ar citām, jo viņai bija tikai viena acs. Mēs sadraudzējāmies tik cieši, ka nokris­tī ļu viņu par Ciklopa kundzi. Arī viņa pierada pie manis un, redzēdama, ka es nekā ļauna nedarīšu, man tuvojo­ties, nepaslēpās bruņās, bet staipīja kaklu, lai pārlieci­nātos, vai esmu atnesis gardu kumosu — salātu lapu vai sīkos gliemezīšus, kas viņai sevišķi garšoja. Viņa itin mundri gāja savās gaitās, bet mēs ar Rodžeru viņai seko­jām un reizēm, lai parādītu sevišķu labvēlību, aiznesām viņu pie olīvkokiem, kur viņa varēja pamieloties ar ābo­liņu kā īstā piknikā. Gaužām nožēloju, ka man negadījās būt klāt viņas kāzās; toties laimējās pieredzēt medusmē­neša rezultātu.

[ Kādu dienu ieraudzīju Ciklopa kundzi cītīgi rokam bedri paugura pakājes mīkstajā smiltī. Kad es ierados, viņa bija ierakusies jau krietni dziļi un, šķiet, noprie­cājās, ka var mazliet atpūsties un iestiprināties ar manis atnestajiem āboliņa ziediem. Tad viņa no jauna ķērās pie darba — ar priekškājām kārpīja zemi un ar bruņām sāniski stūma izraktās smiltis pie malas. Skaidri nezinā­dams- viņas darbības nolūku, necentos palīdzēt; gulēju uz vēdera viršos un vēroju. Pēc laba brīža, izmetusi jau paprāvu zemes kaudzīti, viņa rūpīgi apskatīja bedrīti no visām pusēm un acīmredzot bija apmierināta. Tad pagrie­zās, aptupās ar ķermeņa pakaļējo daļu virs bedrītes un . ar bezbēdīgu izteiksmi vaigā nevērīgi iedēja tur deviņas baltas olas. Es biju gaužām pārsteigts un sajūsmināts, sirsnīgi apsveicu viņu sakarā ar šo svarīgo notikumu, bet viņa, gaisu rīdama, domīgi Raudzījās man acīs. Pēc tam viņa sāka kārpīt smiltis atpakaļ bedrītē uz olām un rakumu stingri pieblietēja, gluži vienkārši vairāk reižu uzmetoties tam virsū ar vēderu. Pabeigusi darbu, viņa atpūtās un apēda atlikušos āboliņa ziedus.

Biju nokļuvis visai nepatīkamā situācijā: es ļoti vēlē­jos iegūt vienu olu savai kolekcijai; taču negribējās to rakt ārā, kamēr bruņurupuciene ir klāt, jo baidījos, ka aizvainojumā viņa var izrakt ari pārējās olas, tās apēst vai izdarīt citu tamlīdzīgu šausmu darbu. Tādēļ man vaja­dzēja sēdēt un pacietīgi gaidīt, kamēr viņa pabeidz azaidu, brītiņu nosnaužas un tad nesteidzīgi iečāpo krūmos. Pa- gājos viņai gabaliņu nopakaļ, lai pārliecinātos, ka viņa neatgriezīsies, tad steidzos pie perēkļa un uzmanīgi izrāku vienu olu. Tā bija ovāla, baloža olas lielumā, ar raupju, kaļķainu čaulu. Kārtīgi nogludināju zemi virs perēkļa, lai bruņurupuciene nepamanītu, ka tas aiztikts, un trium­fēdams nesu savu trofeju uz mājām. Ļoti rūpīgi un uzma­nīgi izpūtu no olas lipīgo dzeltenumu, bet čaulu novietoju savā kolekcijā, ieliku īpašā kastītē ar stikla vāciņu. Ap­vienodams zinātnes prasības ar personiskajām jūtām, uzrakstīju uz etiķetes: Grieķu bruņurupuča (Testudo graeca) ola. Izdējusi Ciklopa kundze.

Visu pavasari un vasaras sākumu, kamēr es pētīju bru­ņurupuču mīlas dēkas, mūsu māju nebeidzamā straumē pārplūdināja Larija draugi. Lāgā vēl nebijām vienu par­tiju aizvadījuši un atviegloti uzelpojuši, kad pienāca jauns tvaikonis, taksīšu un ormaņu rinda taurējot un grabot steidzās pa ceļu pie mums, un māja atkal bija ļaužu pilna. Gadījās, ka jaunie viesi ieradās, kamēr iepriekšējie vel nebija aizbraukuši, un tad izcēlās neiedomājams juceklis; mājā un dārzā čumēja un mudžēja dzejnieki, rakstnieki, gleznotāji un dramaturgi; strīdējās, gleznoja, dzēra, klau­dzināja rakstāmmašīnas un komponēja. Šie vienkāršie, jaukie cilvēki, kā viņus bija notēlojis Larijs, īstenībā visi bija ekscentriski savādnieki, turklāt tik pārgudri, ka cits citu saprata tikai ar lielām grūtībām.

Viens no pirmajiem atbraucējiem bija armēņu dzej­nieks Zatopess, neliela auguma, drukns vīrelis ar ērgļa degunu, līdz pleciem viļņojošām sirmu matu krēpēm un artrīta savilktiem pirkstiem. Viņš ieradās, ģērbies plīvo­jošā melnā apmetnī, melnu platmali galvā, un ormaņa rati, kuros viņš atbrauca, bija krautin piekrauti ar vīna pudelēm. Kad viņš, pudelēm apkrāvies, apmetnim plan­dot, iedrāzās mūsu mājā, tā nodrebēja no viņa balss kā no vētras brāzmām. Visu ciemošanās laiku viņš runāja vienā runāšanā. Runāja no rīta līdz vakaram, piedevām izdzerdams neiedomājamus daudzumus vīna, nosnauzda- mies, kur pagadījās, bet pa īstam nekad neapguldamies. Par spīti savam cienījamam vecumam, viņš nebija zau­dējis interesi pret daiļo dzimumu; pret māti un Margo

viņš izturējās ar ērmotu, senlaicīgu galantumu, bet ne­deva mieru nevienai zemnieku meičai visā apkārtnē. Viņš klumburoja tām nopakaļis pa olīvju birzīm, rēkdams smē­jās, skaļā balsī sauca mīļus vārdus, apmetnis plīvoja, katrā kabatā guldzēja vīna pudele. Pat Lugarēcija neva­rēja justies droša, un, tikko viņa pieliecās, lai izslaucītu kādu dīvāna apakšu, dzejnieks pasteidzās iekniebt viņai dibenā. Mums tā bija tīrā svētība, jo Lugarēcija pāris dienu aizmirsa savas kaites un ikreiz, ieraudzījusi Zato- pesu, nosarka un sāka koķeti irgot. Beidzot Zatopess aiz­brauca gluži tāpat, kā bija atbraucis, — apmetnī ietinies un ratu sēdeklī karaliski atgāzies; kad rati jau bija labā gabalā, viņš uzsauca mums sirsnīgas sveikas, solīdamies drīzumā atgriezties no Bosnijas un atvest mums vēl vīnu.

Nākamajā uzbrukumā piedalījās trīs gleznotāji — Džonkila, Dirāns un Maikls. Džonkila izskatījās un iztu­rējās kā īsts priekšpilsētas skuķis; Dirāns bija kārns, grūt­sirdīgs un tik nervozs, ka salēcās ikreiz, kad viņu pēkšņi uzrunāja; Maikls, gluži pretēji, bija mazs, resns un mie­gains un izskatījās pēc pārvārītas garneles ar tumšu, cirtainu matu ērkuli. Visiem trim bija tikai viena kopīga īpašība — viņi gaužām vēlējās strādāt. Džonkila, tikko ieradusies, mūsu pārsteigtajai mātei tūliņ to pateica skaidri un nepārprotami.

—  Es te netaisos slaistīties, — viņa drūmi paskaidroja. — Es gribu strādāt, tādēļ mani neinteresē visādi pikniki un tamlīdzīgas būšanas. Skaidrs?

—  O … nē … protams, nē, — māte vainīgi nomurmi­nāja, it kā būtu gatavojusies Džonkilai par godu rīkot lepnus banketus mirtājā.

—  Es tikai vēlos darīt jums zināmu, — Džonkila turpi­nāja, — ka nedomāju nevienam sagādāt neērtības, skaidrs? Gribu tikai strādāt.

To teikusi, viņa uzvilka peldkostīmu, izgāja dārzā un visu ciemošanās laiku dziļā mierā nogulēja saulē.

Dirāns, kā viņš mums paziņoja, arī vēlējās strādāt, bet viņam vispirms bija jāizārstē nervi. Viņš pastāstīja arī, ka pavisam nesen viņu kāds notikums satriecis, pilnīgi satriecis. Uzturoties Itālijā, viņam pēkšņi uzmākusies kvēla vēlēšanās uzgleznot īstu šedevru. Pēc ilgām pārdomām viņš nolēmis, ka ziedošs mandeļkoku dārzs spētu pienā­cīgi iedvesmot viņa otu. Viņš izšķiedis daudz laika un naudas, braukādams tuvu un tālu, meklējot īsto dārzu.

Beidzot viņš ieraudzījis tieši to, ko bijis iecerējis, — bagātīgā, kuplā ziedu rotā tērpies dārzs, turklāt ļoti skaistā vietā. Viņš drudžaini ķēries pie darba un pirmās dienas vakarā jau pilnīgi uzklājis faktūru uz audekla. Gan noguris, tomēr gaužām apmierināts, savācis savas mantiņas un atgriezies ciemā. Labi izgulējies, viņš no rīta atmodies svaigs un rosmes pilns un tūliņ steidzies uz dārzu, lai pabeigtu gleznu. Taču tur palicis kā zemē iemiets, mēms aiz pārsteiguma, jo koki bijuši kaili kā braucīt nobraucīti, bet visa zeme it kā ar biezu pa­klāju noklāta baltām un sārtām ziedlapiņām. Acīmredzot pavasara brāzma naktī rotaļādamās notraukusi ziedu rotu visos dārzos, arī Dirāna izraudzītajā.

—  Es biju kā paralizēts,. — viņš stāstīja drebošā balsī un asaru pilnām acīm. — Nozvērējos nekad vairs ne­ķerties pie otas . .. nemūžam! Taču pamazām nervi sāk nomierināties … nejūtos vairs tik sagrauzts … Pienāks laiks, kad atkal gleznošu.

Tuvāk apjautājoties, noskaidrojās, ka šis bēdīgais notikums norisinājies pirms diviem gadiem, un Dirāns vēl joprojām nav spējis atlabt no smagā pārdzīvojuma.

Maiklam neveicās jau no paša sākuma. Viņu pagalam savaldzināja salas krāsu bagātība, un viņš jūsmīgi stās­tīja, ka tūdaļ ķeršoties pie milzu audekla, kurā ietveršot visu Korfu būtību. Viņš nespēja vien sagaidīt, kad varēs sākt. Taču nelaimīgā kārtā viņš sirga ar astmu. Kā par postu, Lugarēcija bija uzklājusi uz krēsla viņa istabā segu, kuru es izmantoju izjādēs, jo seglu man nebija. Nakts vidū mūs pamodināja dīvains troksnis. Izklau­sījās, it kā veselam baram asinssuņu lēnām žņaugtu rīkli ciet. Samiegojušies steidzāmies uz Maikla istabu, kur ieraudzījām viņu, sviedriem noplūdušu, cīnāmies pēc elpas. Kamēr Margo aizsteidzās vārīt tēju, Larijs pēc deg­vīna, Leslijs steigšus atvēra logu, māte apguldīja Maiklu atpakaļ gultā un, tā kā viņš bija nosvīdis, rūpīgi apsedza viņu ar to pašu Seglu segu. Pārsteigti konstatējām, ka, par spīti visiem pūliņiem, Maiklam kļūst sliktāk. Kamēr viņš vēl spēja parunāt, mēs sākām iztaujāt, kas viņam vainas un kā tas gadījies.

—  Psiholoģiski, tīri psiholoģiski, — apgalvoja Larijs. — Vai šī gārgšana jums kaut ko atgādina?

Maikls klusēdams papurināja galvu.

— Man šķiet, vajadzētu dot viņam kaut ko ieost.., varbūt ožamspirtu vai kaut ko tamlīdzīgu, — ierosināja Margo. — Tas brīnišķīgi palīdz, ja cilvēks taisās krist ģībonī.

—  Viņš nemaz netaisās ģībt, — Leslijs viņu pārtrauca,

—  bet droši vien zaudēs samaņu, ja saodīsies ožam­spirtu.

—  Jā, mīļā, tas ir pārāk spēcīgs līdzeklis, — noteica māte. — Interesanti, kas gan varēja izraisīt tādu lēkmi… Vai esat pret kaut ko sevišķi jutīgs, Maikl?

Gārgdams Maikls paskaidroja, ka esot jutīgs tikai pret ceriņu ziedputekšņiem, kaķiem un zirgiem. Mūsu skatieni pievērsās logam, taču visā apkārtnē nebija neviena ceriņu krūma. Pārmeklējām istabu, bet arī neviena kaķa neatra­dām. Es pikti noraidīju Larija apvainojumu, ka es esot paslepus ievedis mājā zirgu. Un tikai tad, kad Maikls bija par matu no nāves, mēs pamanījām seglu segu, ar kuru māte viņu bija rūpīgi apsegusi. Šim atgadījumam bija tik smagas sekas, ka Maikls visā viesošanās laikā nespēja pieskarties otai; viņi abi ar Dirānu gulēja līdzās atpūtas krēslos un kopīgi ārstēja nervus.

Kamēr mēs noņēmāmies ar šo trijotni, ieradās vēl viena viešņa grāfienes Melānijas de Toro personā. Viņa bija gara un tieva, ar mūžveca zirga ģīmi, ogļmelnām uz­acīm un milzīgu koši sarkanu matu ērkuli. Jau minūtes piecas pēc atbraukšanas viņa sāka sūdzēties par karstumu un, mātei par šausmām un izbrīnu, bet man par varenu sajūsmu, satvēra un norāva sarkano matu kodeļu, atklā­dama galvu, kas bija kaila kā kālis. Pamanījusi mātes pārsteigto skatienu, grāfiene aizsmakušā, ķērkstošā balsī paskaidroja:

-— Es nupat pārcietu rozes iekaisumu, man nogāja mati. .. Milānā nevarēju sameklēt uzacīm pieskaņotu parūku … varbūt Atēnās gadīsies kas piemērots.

Nelaimīgā kārtā arī grāfienes liekajiem zobiem bija kaut kāds defekts, un viņa diezgan stipri šļupstēja, tādēļ mātei likās, ka nupat pārciestajai slimībai bijis visai ap­šaubāms raksturs. Pirmajā izdevīgajā brīdī viņa piespieda Larij u pie sienas.

—  Cik drausmīgi! — māte drebošā balsī čukstēja.

—  Vai tu esi dzirdējis, kas viņai bijusi par kaiti? Tad nu ir gan tev draugi!

—  Draugi? — Larijs pārsteigts jautāja. — Es taču šo sievišķi gandrīz nemaz nepazīstu un vispār nevaru viņu ciest. Bet viņa ir ļoti interesants tips, ko es gribēju pa­matīgi izstudēt,

—  Varen jauki! — māte dusmojās. — Tādēļ vien tu šo personu uzaicini ciemos, tu studēsi tipu, bet mēs visi varam aplipt ar kaut kādu nelabu kaiti. Nē, Larij, man ļoti žēl, bet viņai jābrauc projām.

—  Nerunā niekus, māt! — Larijs apskaities atcirta.

—  Tev nekas nevar pielipt, ja tu neguli ar viņu vienā gultā.

—  Nekļūsti nekaunīgs! — māte -viņu nikni apsauca.

—  Es šo izlaidīgo sievieti savās mājās necietīšu!

Tā viņi čukstus nostrīdējās visu dienu, bet māte pa­lika nepielūdzama. Beidzot Larijs ieteica ataicināt Teo­doru un pajautāt viņa domas šai jautājumā; tam māte piekrita. Tika nosūtīta ziņa Teodoram un lūgts, lai viņš atbrauc uz vienu dienu pie mums. Teodora atbildi, ka viņš ielūgumu pieņem, atveda ormanis, kura ratos, ap­metnī ietinies, sēdēja Zatopess; izrādījās, dzejnieks, atva­doties no Korfu, iedzēris tik pamatīgi, ka iekāpis aplamā kuģī un aizbraucis uz Atēnām. Līdz ar to viņš nokavējis norunāto satikšanos Bosnijā, filozofiski apcerējis stāvokli, nopircis jaunu biļeti un ar nākamo tvaikoni, kas nācis uz Korfu, atgriezies, atvezdams līdzi vairākas kastes vīna. Teodors ieradās otrā dienā, saskaņā ar sezonu apmainījis savu filca platmali pret panamas cepuri. Pirms māte pa­guva viņu brīdināt no mūsu plikgalvainās viešņas, Larijs viņus jau bija iepazīstinājis.

—  Doktors? — grāfiene Melānija de Toro mirdzošām acīm iesaucās. — Cik interesanti! Varbūt jūs man varat dot padomu … Es tikko izslimoju rozes iekaisumu . ..

—  Tiešām? — Teodors cieši uz viņu paraudzījās.

— Nu … un … ē … kā jūs ārstējāties?

Viņi iegrima garā tehniskā diskusijā un tā aizrāvās, ka mātei tikai ar ārkārtīgām pūlēm izdevās tērzētājus novirzīt no šā temata, kas viņai joprojām šķita nepie­klājīgs.

—  Teodors patiesi nemaz nav labaks par to sievieti,— viņa sūdzējās Larijam. — Es cenšos nebūt aizspriedu­maina, bet visam ir savas robežas, un man nepatīk, ka šādas lietas iztirzā, tēju dzerot.

Vēlākr māte notvēra Teodoru vienatnē un tas viņai izskaidroja grāfienes slimību. Māmuļu sāka mocīt sirds­apziņa, ka izturējusies pret cilvēku netaisni, tādēļ visu atlikušo dienas daļu viņa bija pret grāfieni ļoti mīļa un pat ieteica noņemt parūku, ja kļūstot, par karstu.

Tovakar pusdienas bija patiesi krāšņas un aizraujošas, cilvēki un viņu sarunas mani tā interesēja, ka es nemaz nesapratu, kurā runātājā vairāk klausīties. Lampas maz­liet kūpēja un izstaroja pār galdu maigu medus krāsas gaismu, trauki un glāzes šai gaismā liegi zaigoja un sarkanais vīns dzirkstīja kā uguns.

—  Bet, mīļo zēn, jūs neesat izpratis īsto jēgu … jā, jā, neesat izpratis! — dimdēja Zatopesa balss, un viņa ērgļa deguns slējās virs paceltās glāzes. — Par dzeju nevar spriest kā, piemēram, par mājas pārkrāsošanu…

—  … un nākamajā rītā es biju kā paralizēts … mēms aiz šausmām … tūkstošu tūkstošiem ziedu notraukti un saplosīti. Es teicu, ka nemūžam vairs neķeršos pie otas … biju pagalam satriekts .. . viss dārzs izpostīts … Kā pūstin aizpūsts! Un man vajadzēja to piedzīvot…

—  … un tad, protams, man parakstīja sēra vannas.

—  Ak tā? Jā … hm … neņemiet ļaunā, man šķiet, ka ārstniecībai ar vannām … ē … piedēvē … ē … pārāk lielu efektu. Domāju, ka deviņdesmit procenti slim­nieku . ..

Šķīvji ar bagātīgi uzkrauto ēdienu izskatījās pēc viegli kūpošiem vulkānu krāteriem. Galda vidū traukā vizmoja agrīnie augļi; Lugarēcija klumburoja ap galdu, savā no­dabā klusi kunkstēdama; Teodora bārda mirguļoja lam­pas gaismā; Leslijs centīgi virpināja no maizes mazas lodītes un šāva ar tām naktstauriņiem, kas lidinājās ap lampām; māte lika galdā ēdienus, katram kautri uzsmai­dīja, visu laiku tomēr paturēdama acīs Lugarēciju; zem galda Rodžers mēmā lūgumā bija cieši piespiedis miklo purnu man pie ceļiem.

Margo un vēl joprojām aizsmakušais Maikls spriede­lēja par literatūru:

—  … man šķiet, ka Lorenss to visu prot daudz labāk. Viņam piemīt zināms krāšņums, vai jums tā neliekas? Piemēram, «Lēdija Četerleja», vai ne?

—  Jā, protams. Un turklāt viss brīnumainais, ko viņš paveicis tuksnesī. . . Viņš taču uzrakstījis brīnišķīgo grā­matu «Gudrības septiņi spilveni» vai kā viņu sauca…

Arī Larijs un grāfiene sprieda par literatūru.

—  … jāprot atrast vienkāršību, skatīties uz visu ar bērna skaidrajām acīm … Atcerieties jaunākos bērnu no spraugām, kur netika klāt saule, un irdzēja lejup kā zaļi strauti. Mūra augša bija tuksnešaina, jo tur bija pārāk sauss, auga vienīgi atsevišķi rūsas krāsas sūnu kumšķi; bija arī pārlieku karsts, lai tur uzturētos dzīvas būtnes, vienīgi kāda spāre brīžiem apmetās pasauļoties. Zemē pie mūra žoga auga ciklamenas, krokusi un asfo- deli, un to lapas aizvijās starp salauzītu un sadrupušu jumta kārniņu kaudzēm, kas tur bija samestas. Visu šo joslu apvija kazenāji, kam vasarā nobrieda lielas, melnas, sulīgas ogas.

Dārza mūri apdzīvoja dažādas būtnes, kuras dalījās dienas un nakts dzīvniekos, medniekos un medījamos upuros. Naktī sirojumos devās krupji, kas mitinājās kaze­nājos, un bālie, caurspīdīgie bolači gekoni — mūra augš­daļas spraugu apdzīvotāji. Viņu upuri bija stulbie, izklaidīgie garkāju odi, kas neveikli laipoja pa lapotni; dažādākā lieluma un izskata naktstauriņi — svītroti, kā mozaīkām izrakstīti, rūtoti, plankumaini, sīkraibi — lidi­nājās kā gaisīgi mākoņi ap laika zoba sagrauzto apmetumu; vaboles, apaļīgas un glīti tērptas kā solīdi biznesmeņi, darbīgi steidzās tikai viņām vien zināmās nakts gaitās. Kad pēdējais jāņtārpiņš, izdzēsis savu salto smaragda lāk­turi, pāri sūnu pauguriem devās pie miera un debesīs iemirdzējās saule, mūris pārgāja citu iemītnieku pārziņā. Dienā bija grūtāk atšķirt plēsoņas no upuriem, jo likās, ka šajā sabiedrībā tiesā nost cits citu bez izvēles. Med- nieklapsenes meklēja kāpurus un zirnekļus; zirnekļi me­dīja mušas; lielās, trauslās spāres pārtika no zirnekļiem un mušām; bet ašās, veiklās, raibās ķirzakas ēda nost visus pēc kārtas.

Taču paši bīstamākie bija mūra žoga visbiklākie un tramīgākie iemītnieki; viņūs nekad nedabūja redzēt, ja īpaši nemeklēja, un tomēr viņu mūrī droši vien bija vai­rāki simti. Ja uzmanīgi pabāza naža asmeni zem palupušā apmetuma un viegli to atšķēla no ķieģeļiem, tad zem tā varēja atrast apmēram collu garu, mazu, tumšu skorpionu, kas izskatījās it kā no spīdīgas šokolādes darināts. Tie bija dīvaina izskata radījumi ar plakanu, ovālu ķermeni, smalkām, līkām kājiņām, milzīgām, posmainām, bruņām līdzīgām knaiblēm, kas atgādināja krabja knaibles; aste līdzinājās brūnu pērlīšu virtenei ar tādu kā rozes ērkšķi galā.. Kamēr skorpionu vēroja, tas gulēja it mierīgi, vie­nīgi kā atvainodamies paslēja augšup asti, ja vērotājs tam pārāk stipri uzpūta elpu. Ja ļāvāt saulei viņu pārāk ilgi apspīdēt, viņš gluži vienkārši uzgrieza jums muguru, pagājās nostāk un nesteidzīgi, bet apņēmīgi palīda zem cita apmetuma gabala.

Es skorpionus ļoti iemīļoju. Man tie šķita patīkami, pieticīgi radījumi ar visai jaukām parašām. Ja jūs neda­rīsiet neko muļķīgu vai nesmalkjūtīgu (piemēram, nemē­ģināsiet pieskarties tiem ar roku), skorpioni izturas pret jums ar cieņu, un viņu vienīgā vēlēšanās ir pēc iespējas drīzāk pazust jums no acīm un paslēpties. Mani viņi droši vien uzskatīja par īstu dieva sodību, jo es pastāvīgi cēlu nost apmetumu, lai varētu viņus vērot, vai gūstīju un piespiedu līst ievārījuma burkās, jo kāroju redzēt, kā viņi ejot kustina kājas. Rīkodams biežus un negaidītus iebrukumus mūra spraugās, es par skorpioniem uzzināju diezgan daudz. Izdibināju, ka viņi ēd zilās mušas (kā viņi tās saķer, tas man bija un palika noslēpums), sienāžus, naktstauriņus un zeltactiņas. Dažkārt konstatēju, ka viņi apēd arī cits citu, kas man šķita liels netikums visādā citā ziņā tik nevainojamiem radījumiem.

Piezogoties pie mūra tumsā ar kabatas bateriju, man pāris reižu izdevās uz īsu brītiņu nolūkoties skorpionu brīnišķīgajās kāzu dejās. Redzēju tos stāvam, šķērēs sa­ķērušos, augšup paslietiem ķermeņiem, kopā savītām astēm; saķērušies tie lokā lēni valsēja starp sūnu spilven­tiņiem. Taču iespēja noskatīties deju bija pārāk īsa — tikko iededzu bateriju, partneri apstājās, mirkli palika stāvam, tad, redzēdami, ka es negrasos dzēst gaismu nost, pagriezās un apņēmīgi soļoja projām, tāpat saķērušies, cieši blakus. Tie bija radījumi, kas neielaidās nekādā kontaktā ar citām būtnēm. Ja es būtu varējis savākt un vērot veselu koloniju, tad droši vien man būtu izdevies noskatīties visu kāzu rituālu, taču pārējie ģimenes locekļi, par spīti visam, ko es bildu skorpionu labā, neļāva man nest tos mājā.

Kādu dienu uzgāju mūra spraugā treknu skorpionu mātīti, kura pirmajā acu uzmetienā man šķita tērpusies bāli dzeltenā kažociņā. Taču, kad aplūkoju viņu tuvāk, konstatēju, ka dīvainais tērps īstenībā ir milzīgs dau­dzums mazuļu, kas pieķērušies mātei pie muguras. Biju par šo ģimeni tā sajūsmināts, ka nolēmu slepus tomēr ienest to mājā, turēt savā guļamistabā un novērot, kā mazuļi attīstās tālāk. Ārkārtīgi piesardzīgi iemanevrēju māti ar visiem mazuļiem sērkociņu kastītē un steidzos uz mājām. Taču man nelaimējās, jo tai pašā brīdī, kad pārrados, vajadzēja sēsties pie gal-da. Uzmanīgi novietoju kastīti dzīvojamā istabā uz kamīna dzegas, parūpēdamies, lai skorpioniem nepietrūktu gaisa, tad devos uz ēdam­istabu un kopā ar pārējiem sēdos pie galda. Aizrāvies ar ēšanu, slepus pabāzdams pa kumosam zem galda arī Ro­džeram un klausīdamies mājinieku strīdos, pilnīgi aiz­mirsu savu brīnišķīgo jauno ieguvumu. Pa.to laiku Larijs, kas jau bija paēdis, atnesa no dzīvojamās istabas ciga­retes un sērkociņus un, atlaidies krēslā, paņēma sērkociņu kastīti, lai aizsmēķētu.

Es vēl šobaltdien esmu cieši pārliecināts, ka manai skor­pionu mātītei nebija ļaunu nodomu. Viņa bija uztraukta un droši vien mazliet aizvainota par to, ka tik ilgi bijusi ieslodzīta sērkociņu kastītē, tādēļ izmantoja pirmo iespēju, lai tiktu no turienes ārā. Aši viņa izlēca no kastītes, pro­tams, ar visiem mazuļiem, kas izmisīgi turējās viņai pie muguras, un sāka tekalēt Larijam pa roku. Tad, lāgā ne­saprazdama, ko darīt tālāk, viņa, asti ar dzeloni augšup izslējusi, apstājās. Larijs, sajutis skorpiona šķēru pieskā­rienu, paskatījās uz savu roku, un tad nu gāja vaļā!

Larijs šausmās tik nelabi iebrēcās, ka Lugarēcijai iz­krita šķīvis no rokām, bet Rodžers, mežonīgi riedams, izdrāzās no pagaldes. Ar strauju rokas vēzienu Larijs aiz- lidināja nelaimīgo skorpionu māti pa galdu, un tā nokrita galda vidū starp Margo un Lesliju, bet mazuļi, mātei pret galdu atsitoties, pašķīda kā konfeti. Par šādu izturēšanos drausmīgi saniknotā skorpionu māte metās uz Leslija pusi, satraukumā drebošu asti, dzeloni draudīgi izslējusi. Leslijs, krēslu apgāzdams, pielēca kājās un ar salveti izmisīgi aiztrauca skorpionu pie Margo, kas izgrūda tādu spiedzienu, ar kuru varētu lepoties katra lokomotīve. Māte, bezgala pārsteigta par mierīgā noskaņojuma pēkšņo pārvēršanos pilnīgā haosā, uzlika brilles un sāka pētīt galdu, lai redzētu, no kā juceklis izcēlies; tieši šajā brīdī Margo, gribēdama apturēt skorpiona tuvošanos, šķieda tam virsū glāzi auksta ūdens. Šalts ne tuvu netrāpīja kukainim, toties dušu saņēma māte, kas nepavisam nepa­nes^ aukstu ūdeni; viņa palika bez elpas un sēdēja galda galā, nespēdama izteikt ne vārda. Skorpionu māte pa to laiku bija atradusi patvērumu zem Leslija šķīvja malas, bet mazuļi juceklīgi kūņojās pa visu galda virsu. Rodžers, panikas mulsināts, taču stingri apņēmies kaut ko darīt arī no savas puses, histēriski riedams, joņoja apkārt pa istabu.

—    Atkal tas nolādētais puika! — Larijs rēca.

—    Sargieties! Sargieties! Viņi nāk! — spiedza Margo.

—      Grāmatu! — kliedza Leslijs. — Mums jādabū kāda grāmata, ar ko viņus nosist! Neceliet paniku!

—      Žēlīgā debess, kas jums visiem noticis? — lūdzošā balsī sauca māte, tīrīdama briļļu stiklus.

—      Tas nolādētais puika . .. viņš mūs visus nogalinās … Paskaties uz galdu .. . Skorpionu, ka biezs …

—      Žigli.., žigli… dariet taču kaut ko! … Sargieties! Sargieties!

—       Beidz ķērkt un sameklē, dieva dēļ, kādu grāmatu .,, Tu taču esi vēl dumjāka par' suni.. . Rodžer, rimsties ..,

—    Tikai dieva žēlastība mani izglāba no nāves.

—    Skatieties … te ir vēl viens … Ātrāk . .. ātrāk! ..

—    Tad nebrēc jel, bet dabū grāmatu vai ko citu…

—    Bet kā tad skorpioni tika uz galda, mīļais?

—      Tas nolādētais puika … No katras sērkociņu kastī­tes mūsu mājā taču uzglūn nāve …

—      Skatieties, viņš nāk man tieši virsū . .. Ātrāk, ātrāk, dariet jel ko! …

—      Spied viņu nost ar nazi… ar nazi… Nu, spied nost!

Rodžeram notiekošo neviens netika paskaidrojis, tādēļ viņam radās maldīgs iespaids, ka mūsu ģimenei uzbrūk un ka viņa pienākums ir mūs aizsargāt. Tā kā Lugarēcija bija vienīgais svešais cilvēks istabā, viņš loģiski seci­nāja, ka viņa ir vainīgā, un iekoda viņai potītē. No tā tracis, protams, mazāks nekļuva.

Pa šo laiku bija nodibinājusies zināma kārtība, visi skorpionu mazuļr paslēpušies zem šķīvjiem un citiem traukiem. .Beidzot, kad arī māte atbalstīja manus dedzī­gos lūgumus, tika noraidīts Leslija priekšlikums par visu skorpionu nežēlīgu noslepkavošanu. Kamēr pārējie ģime­nes locekļi, vēl joprojām drebēdami aiz niknuma un bai­lēm, pārcēlās uz dzīvojamo istabu, es veselu pusstundu vācu kopā mazuļus, uzlasīdams tos tējkarotē un novie­todamas atpakaļ mātei uz muguras. Tad es visu saimi uz apakštasītes iznesu ārā un gaužām negribīgi palaidu brī­vībā uz dārza mūra. To padarījuši, mēs abi ar Rodžeru aizgājām projām un visu pēcpusdienu pavadījām kalna nogāzē, jo man šķita prātīgāk nerādīties savējiem acīs, iekams tie nebūs krietni atpūtušies.

Šim notikumam bija ļoti dažādas sekas. Larijam radās nepārvarama baiļu mānija pret sērkociņu kastītēm, viņš tās vilka vaļā neiedomājami piesardzīgi, vispirms aptinis ap roku mutautiņu. Lugarēcija kliboja apkārt pa māju, tīs­tīdama potīti bezgalīgi garās marles saitēs vēl nedēļām pēc tam, kad kodums bija sadzijis, un ik rītu, tēju ienesusi, rādīja mums, kā brūce dzīst. Taču no mana viedokļa visbēdīgākās sekas šim atgadījumam bija tās, ka mātei šķita — es par daudz dzīvojot savā vaļā un esot pēdējais laiks rūpēties par manu izglītību. Kamēr man meklēja skolotāju visos priekšmetos, māte nolēma, ka jāparūpē- joties vismaz par manām franču valodas zināšanām. Do­māts — darīts, un drīz vien Spiro sāka ik rītu vest mani uz pilsētu pie beļģu konsula mācīties franču valodu.

Konsula māja atradās pilsētas ebreju kvartāla šauro, smirdīgo ieliņu labirintā. Tas bija ārkārtīgi interesants rajons — greizas ieliņas, kur cita pie citas rindojās bo­dītes, bāztin piebāztas ar košas krāsas drēbju baķu kau­dzēm, veseliem mirdzošu ledenīšu kalniem, sudrabā kal­tām rotas lietām, augļiem un dārzeņiem. Ielas bija tik šauras, ka vajadzēja piespiesties pie sienas, lai palaistu garām nastām apkrautos ēzeļus. Tā bija dzīva un krāsām bagāta pilsētas daļa, pilna trokšņa un rosības — sievas, skaļi tērgādamas, kaulējās, vistas kladzināja, suņi rēja, un vīrieši, nesdami uz galvas lielas paplātes ar siltiem ēdieniem, skaļi klaigājot, piedāvāja savu preci. Pašā kvartāla vidū nelielā laukumiņā vientuļi slējās augsta, laika zoba sagrauzta māja, un tās augšējā stāvā dzīvoja beļģu konsuls.

Viņš bija mīlīgs maza auguma vīriņš, kura interesan­tākā iezīme bija bārda ar trim ķīļiem un rūpīgi ieziestas ūsas. Pret savu darbu viņš izturējās ar dziļu nopietnību un vienmēr bija ģērbies tā, it kā viņam teju, teju jādodas uz oficiālu pieņemšanu: melni vizītsvārki, svītrotas bikses, smilšu krāsas getras virs spoži nospodrinātām kurpēm, milzīga kravate kā zīda ūdenskritums, sasprausta ar vien­kāršu zelta adatiņu, un, visbeidzot, — augsts mirdzošs cilindrs. Šādā tērpā viņu, vai rīts, vai vakars, varēja redzēt netīrajās, šaurajās ieliņās graciozi laipojam apkārt peļķēm, ārkārtīgi galanti piespiežamies pie sienas, lai garām varētu paiet ēzelis, un viegli uzsitām ar bambusa spieķīti pelēcim pa gurnu. Pilsētas iedzīvotāji nesaska­tīja viņa tērpā nekā dīvaina. Viņi konsulu noturēja par angli, un, tā kā visi angļi ir lordi, tad viņiem ne tikai- pieklājas, bet pat vajag attiecīgi ģērbties.

Kad pirmo rītu ierados pie konsula, viņš mani laipni sagaidīja dzīvojamā istabā, kuras sienas bija izrotātas ar daudzām ģīmetnēm smagos ietvaros — visās redzams viņš pats dažādās napoleoniskās pozās. Ar sarkanu bro­kātu apvilkto Viktorijas laika krēslu atzveltnes bija no­klātas ar daudzām izšūtām sedziņām; galdu, pie kura mēs strādājām, sedza vīna krāsas samta galdauts ar koši zaļiem bārkstu pušķiem gar malām. Apbrīnojami neglīta istaba. Lai pārbaudītu manas zināšanas franču valodā, konsuls apsēdināja mani pie galda, sameklēja notaukotu, nobružātu Le Petit Larousse sējumu un, atvēris grāmatas pirmo lappusi, nolika to man priekšā.

—    Esi tik laipns, lūdzu, un palasi šo vietu, — viņš sacīja ar vieglu akcentu, un bārdā laipni pamirdzēja zelta zobi.

Viņš uzskrullēja ūsu galus, savilka lūpas un tad, rokas uz muguras salicis, lēnām pārgāja pāri istabai līdz logam, bet es sāku lasīt pēc kārtas visus vārdus, kas sākās ar «A». Ar mokām biju izbuldurējis pirmos trīs, kad kon­suls sastinga un klusi iekliedzās. Es tūliņ iedomājos, ka viņš šausminās par manu izrunu, bet tad sapratu, ka tam nav ar mani nekāda sakara. Klusi kaut ko purpinādams, viņš aizsteidzās pāri istabai pie pretējās sienas, atrāva skapja durvis un izvilka no skapja visai iespaidīgu gaisa šauteni; es neizpratnē un ar pieaugošu interesi vēroju viņu, un man kļuva pat drusku bail par savu dzīvību. Konsuls drudžainā steigā, skrotis pa paklāju izbārstīdams, pielādēja ieroci. Tad aizzagās atpakaļ pie loga un, aiz aizkara paslēpies, vērīgi raudzījās ārā. Pēc mirkļa viņš pacēla šauteni, uz kaut ko rūpīgi notēmēja un izšāva. Kad viņš, lēni un skumji galvu šūpodams, pagriezās uz manu pusi un nolika ieroci, es pārsteigts ieraudzīju viņam acīs asaras. Izvilcis no krūšu kabatas milzīgu zīda mut­autu, viņš skaļi nošņauca degunu.

—    Ai, ai, ai, — viņš nopūtās, bēdīgi nogrozīdams galvu, — mazais nabadziņš. Bet mums jāstrādā … Lūdzu, lasi vien tālāk, mori ami.

Visu rītu mani vajāja satraucošā doma, ka konsuls turpat man acu priekšā pastrādājis slepkavību vai vismaz noslēdzis asinsatriebības rēķinus ar kādu kaimiņu. Taču, kad viņš ceturto ritu pēc kārtas bija izšāvis pa logu, es sāku prātot, ka šis izskaidrojums neder, ja nu vienīgi asinsienaidnieku dzimta ir ļoti liela, turklāt neviens no šiem ļaudīm nav spējīgs šaut pretī. Pagāja vesela nedēļa, iekām izdibināju šaudīšanas īsto cēloni, un šis cēlonis bija — kaķi. Ebreju kvartālā, tāpat kā pārējās pilsētas daļās, kaķi vairojās bez ierobežojumiem. Viņu bija simtu simtiem. NeVienam tie nepiederēja, un neviens par tiem nerūpējās, tādēļ vairums dzīvnieku bija drausmīgā stā­voklī — kraupaini, pagalam noplukušu vilnu, rahīta sa­kropļotām kājām, tufklāt tik izkāmējuši, ka bija jābrīnās, kā tie vispār vēl dzīvi. Konsuls ļoti mīlēja kaķus, un vi­ņam pašam piederēja trīs labi kopti persiešu kaķi. Viņa jūtīgajai sirdij bija pārāk mokoši noskatīties uz badā pamirušajiem, kašķa noēstajiem bezpajumtniekiem.

— Es nespēju viņus visus pabarot, — viņš man pa­skaidroja, — tādēļ cenšos viņus nošaut, lai atpestītu. Ka­ķiem tā ir labāk, bet man pašam par to ļoti sāp sirds.

Ikviens, kas redzējis šos kaķus, piekristu, ka viņa rīcība ir ārkārtīgi nepieciešama un ļoti humāna. Tā ma­nas franču valodas stundas allaž tika pārtrauktas, kad konsuls traucās pie loga, lai atkal aizraidītu kādu bada cietēju uz laimīgākiem medību laukiem. Kad bija norī­bējis šāviens, iestājās īss klusuma brīdis kritušā piemiņai, tad konsuls skaļi nošņauca degunu, traģiski nopūtās un mēs varējām atkal doties franču darbības vārdu mudžeklī- gajā labirintā.

Neizprotama iemesla dēļ konsuls bija pārliecināts, ka māte prot franciski, un nepalaida garām nevienu iespēju, lai uzsāktu ar viņu sarunu. Ja mātei palaimējās, pilsētā iepērkoties, pamanīt konsula spožo cilindru tuvojamies caur cilvēku pūli, viņa steigšus ieslīdēja tuvākajā vei­kalā un sāka pirkt dažādas gluži nevajadzīgas lietas, līdz briesmas bija garām. Taču gadījās, ka konsuls māti pār­steidza uz ielas negaidot. Viņš tūliņ gāja mātei klāt, smai­dīja pār visu ģīmi, pagrozīja rokā spieķi, ar plašu žestu pacēla cilindru un zemu palocījās, satvēra viņas negri­bīgi pasniegto roku un dedzīgi piespieda pie savas bārdas. Viņi palika stāvam ielas vidū, kur garām ejošs ēzelis viņus ik pa brīdim izšķīra, un konsuls vai noslīcināja māti franču valodas plūdos, visu laiku eleganti žesti­kulēdams ar cilindru un spieķi un nemaz nepamanīdams apjukumu mātes sejā. Sad tad viņš papildināja stāstījumu, pavaicādams: «N'est-ce pas, madame?»[2], un tas bija mā­muļas glābiņš. Saņēmusi drosmi, viņa klāja vaļā visas savas zināšanas franču mēlē.

—    Oui, oui![3] — viņa, nervozi pasmaidīdama, atsau­cās, un, ja nu tas nebūtu skanējis visai pārliecinoši, vēl­reiz ar uzsvaru noteica: — Oui, ou i.

Šī atbilde konsulu pilnīgi apmierināja, un, man šķiet, viņš nekad neuzzināja, ka mūsu māte prot franciski pa­teikt vienīgi šo vārdu. Tomēr šāda veida sarunas māmuļu tā nomocīja, ka mums tikai vajadzēja pačukstēt: «Māt, paskaties, konsuls nāk!», lai viņa straujā solī, kas maz atšķīrās no auļošanas, drāztos prom pa ielu.

Zināmā mērā franču valodas stundas nāca man par labu; es, protams, neiemācījos runāt franciski, toties rīta cēlienā tik drausmīgi nogarlaikojos, ka pēcpusdienās ar divkāršu dedzību devos pētnieka gaitās pa tuvāko ap­kārtni. Bez tam bija taču arī ceturtdienas, ko es gaidīju ar nepacietību. Teodors ieradās pie mums pēc lenča, cik vien drīz pieklājība atļāva, un palika, līdz mēness jau bija krietni pakāpies virs Albānijas kalniem. Ceturtdiena bija laimīgi izraudzīta diena arī tādēļ, ka ik ceturtdienu no Atēnām uz salu iidoja hidroplāns un nosēdās līcī ne­tālu no mūsu mājas. Teodoram ārkārtīgi patika, skatīties, kā tas notiek. Diemžēl vienīgā vieta mūsu mājā, no kuras pavērās plašs skats uz līci, bija bēniņi, un arī tur vaja­dzēja bīstami tālu izliekties pa logu un pamatīgi pastai­pīt kaklu. Hidroplāns ikreiz pienāca tieši tajā laikā, kad mēs patlaban dzērām tēju; atskanēja tāla, dobja dūkoņa, tik vāra, ka to varēja noturēt par bites sanēšanu. Teo­dors aprāva anekdoti vai paskaidrojumu pusvārdā, ap­klusa, acis viņam fanātiski iespīdējās, bārda izslējās, un viņš ausīdamies piešķieba galvu.

—    Vai tā . . . ē … vai tā, jums šķiet… varētu būt hidroplāna dūkoņa? — viņš jautāja.

Visi tūliņ apklusa "un ieklausījās; dūkoņa pamazām pieņēmās spēkā. Teodors rūpīgi nolika aizsākto maizīti uz šķīvja.

—     A-ā! — viņš noteica, akurāti noslaucīdams pirkstus. — Jā, izklausās gan kā hidroplāns… ē… jā.

Dūkoņa kļuva vēl skaļāka, un Teodors sāka nemierīgi grozīties. Pēdīgi māte izbeidza viņa mokas.

—    Vai jūs negribētu iet augšā paskatīties, kā tas no­sēžas? — viņa jautāja.

—    Jā … ē … ja jums tā šķiet… — Teodors nomur­mināja, strauji pieceldamies. — Man … ē… šis skats šķiet ārkārtīgi jauks … ja jūs neņemtu ļaunā …

Motora troksnis skanēja jau tieši virs mūsu galvām: nu vairs nedrīkstēja zaudēt ne mirkli.

— Man … ē . .. ziniet… vienmēr ļoti paticis …

—    Ātrāk, Teodor, ka nenokavējat! — mēs saucām korī.

Visa ģimene pameta galdu un, Teodoru pavadīdama, steidzās pa četriem kāpņu posmiem augšup; Rodžers, līksmi riedams, drāzās pa priekšu. Mēs iebrukām bēniņos aizelsušies, smiedamies, kājām smagi rībinādami griestu segumu, atrāvām vaļā logus un izliecāmies ārā, lūkoda­mies pāri olīvkoku galotnēm uz līci, kas gozējās starp kokiem kā apaļa, zila acs, ūdens virsma vizmoja kā me­dus. Hidroplāns kā smagnēja, pārbarota zoss planēja virs olīvju birzīm, pamazām slīgstot aizvien zemāk. Pēkšņi tas atradās virs ūdens un slīdēja uz priekšu kopā ar savu atspulgu zilajā ūdenī. Lēnītēm mašīna laidās zemāk un zemāk. Teodors, acis šauri samiedzis, bārdu izslējis, aizturētu elpu vēroja šo ainu. Nolaidies vēl zemāk, hid­roplāns piepeši uz mirkli saskārās ar ūdeni, sakuļot to putās, pacēlās atkal uz augšu, tad pilnīgi nosēdās ūdenī un traucās pa līcī uz priekšu, stiepjot līdzi platu, baltu putu vēdekli. Kad motors lēnām apklusa, Teodors ar īkšķi nobraucīja bārdu un atgāja no loga.

—    Hm… jā, — viņš sacīja, nodauzīdams putekļus no plaukstām, — tas patiesi ir … ē … ļoti jauks skats.

Izrāde bija beigusies. Vajadzēja gaidīt nākamo ceturt­dienu, lai baudītu to no jauna. Aizvērām bēniņu logus un čalodami devāmies lejup turpināt pārtraukto tējas dzeršanu. Nedēļu vēlāk viss atkārtojās uz mata tāpat.

Ceturtdienās mēs ar Teodoru kopā devāmies laukā — reizēm palikām turpat dārzā, citreiz aizklīdām tālāk. Apkrāvušies ar kolekcionāru kastēm un tīkliņiem, gājām pa olīvju birzīm, Rodžers, zemi ostīdams, joņoja mums pa priekšu. Mūs interesēja viss, ko ceļā sastapām: puķes, kukaiņi, akmeņi, putni. Teodoram bija neizsmeļams zinā­šanu krājums visos jautājumos, bet savā gudrībā viņš ļoti kautrīgi dalījās tā, it kā nevis mācītu man kaut ko jaunu, bet drīzāk atgādinātu to, ko pats jau esmu zinājis, bet kas man šāda vai tāda iemesla dēļ aizmirsies. Savos stāstos viņš iepina asprātīgas anekdotes, drausmīgus ka- lamburus un vēl drausmīgākus jokus, kurus mīlēja stāstīt dzirkstošām acīm, sarauktu degunu un klusi bārdā smie­damies — varbūt vairāk pats par sevi nekā par saviem jokiem.

Katrs pielijis grāvis, katrs dīķis bija mums īsti džungļi, kur ņudzēt ņudzēja sīki ciklopiņi, zaļas un koraļļsārtas ūdensmušas šaudījās kā putni zemūdens augu zaros, bet pa dīķa duļķaino dibenu medībās zagās tīģeri — dēles un spāru kāpuri. Katru dobumainu koku vajadzēja pama­tīgi pārmeklēt, jo varēja gadīties, ka tur sakrājusies ūdens peļķīte, kurā mitinās moskītu kāpuri, katru sūnām apau­gušu akmeni apvelt, lai pārbaudītu, kas zem tā atrodas, un katru satrunējušu baļķēnu pāršķelt. Stalti stāvēdams dīķa malā, Teodors rūpīgi pavilka smalko tīklu pa ūdeni, tad izcēla un vērīgi ielūkojās stikla pudelītē, kas šūpojās tīkla galā, jo tur salīda visas sīkās ūdensbūtnes.

—    Ahā! — viņš iesaucās, un balss viņam satraukumā iedziedājās kā zvans, bārda saslējās. — Man šķiet, tā ir Ceriodaphnia laticaudata.

Izvilcis no vestes kabatas palielināmo stiklu, viņš apska­tīja atradumu tuvāk.

—    A, hm … jā … interesanti… tā tiešām ir laticau­data. Vai tu… ē … nepasniegtu man tīru mēģeni… ten­cinu …

Ar pildspalvas gumijas serdeni viņš izsūca sīkaliņu no pudelītes un uzmanīgi ielaida mēģenē, tikai pēc tam sāka pārbaudīt atlikušo guvumu.

—     Šķiet, ka vairāk nekā sevišķi aizraujoša tur nav… Ak, tomēr . .. nemaz nepamanīju … diezgan interesants strautenes kāpurs … Vai tu vari to saskatīt? … Hm … liekas, tas uztaisījis sev pārvalku no īpašu molusku glie­mežnīcām … Tas patiesi ir ļoti glīts.

Pudelītes dibenā gulēja apmēram puscollu garš maisiņš, kas izskatījās kā no zīda darināts un aplipis ar biezu kārtu sīksīciņu gliemežvāciņu kā ar podziņām. No viena šās burvīgās mājiņas gala blīnēja neglīts, tārpam līdzīgs radījums ar tādu kā skudras galvu. Tas lēnām sāka rāp­ties gar pudelītes sienu, skaisto mājiņu stiepdams līdzi.

—          Es reiz izdarīju interesantu eksperimentu, — Teodors stastīja. — Savācu labi daudz šo … ē … kāpuru un noņemu apvalkus. Tas viņiem, protams, nesāp. Tad ieliku tos stikla traukos ar pilnīgi skaidru ūdeni, kur nebija ne­kādu … ē … materiālu, no kā darināt jaunus apvalkus. Pēc tam piešķīru katrai kāpuru grupai citādu būvmate­riālu: dažiem iebēru sīkas zilas un zaļas zīlītes, dažiem ķieģeļu drumsliņas, baltu smilti un dažiem pat… ē… krasaina stikla kripatiņas. No šīm dažādajām vielām kā­puri uzbūvēja jaunus apvalkus, un, jāsaka, rezultāts bija interesants un apvalki… ē… ļoti koši, Sie kāpuri pa­tiesi ir gudri arhitekti.

Viņš izlēja pudelītes saturu atpakaļ dīķī, pārlika kār­tiņu ar tīklu pār plecu, un mēs devāmies tālāk.

— Ja jau esam sākuši runāt par celtniecību, — Teo­dors, acīm iedzirkstoties, sacīja, — tad man tev jāpa­stāsta, kā reiz gadījās manam … ē … draugam. Hm, jā. Viņam piederēja neliela mājiņa uz laukiem. Kad ģi­mene… ē… pieauga aizvien lielāka, viņš redzēja, ka māja kļūst par šauru. Tad nu viņš nolēma uzcelt otru stāvu. Man šķiet, viņš bija pārāk pārliecināts par sa­vām . . . hm . .. arhitekta spējām un varītēm gribēja māju pārbūvēt pats. Ha, pats! Likās, viss gāja labi, un īsā laikā otrais stāvs ar guļamistabām, vannas istabu un pārējām telpām bija gatavs. Par godu paveiktajam dar­bam mans draugs sarīkoja viesības . .. mēs visi uzdzērām tostu … ē . .. jaunuzceltajai mājas daļai, svinīgi tika no­vāktas sastatnes … hm . .. saproti, aizvāktas prom. Ne­viens arī nekā sevišķa nepamanīja … hm … kamēr kāds novēlojies viesis izteica vēlēšanos apskatīt jaunās ista­bas. Un tad atklājās, ka nav kāpņu. Izrādījās, ka mans draugs, saproti, savā plānā bija piemirsis iezīmēt kāpnes; būvdarbu laikā… ē.. gan viņš, gan strādnieki tā bija pieraduši kāpelēt augšup un lejup pa sastatnēm, ka ne­viens . .. ē … šo trūkumu netika ievērojis.

Tā mēs nostaigājām visu karsto pēcpusdienu, apstā­damies un pakavēdamies pie dīķiem, grāvjiem un strau­tiem, lauzdamies cauri smaržīgiem miršu biezokņiem, rāpaļādami pa viršiem apaugušām nogāzēm, mērodami baltos putekļos kūpošus ceļus, kur mums šad tad pretī steberēja nodzīts, piekusis ēzelītis ar iesnaudušos zem­nieku uz muguras.

Pievakarē, savākuši pilnas burkas, pudeles un mēģenes ar dīvainām un interesantām būtnēm, griezāmies uz māju pusi. Kamēr mēs izgājām cauri olīvju birzīm, kur jau bija sabiezējusi krēsla, debesis izbalēja palsā zelta krāsā, gaiss kļuva vēsāks un smaržīgāks. Mums pa priekšu, mēli izkāris, tecēja Rodžers, ik pa brīdim pār plecu atska­tīdamies, vai mēs sekojam. Beidzot mēs abi, nokarsuši, apputējuši un piekusuši, ar piebāzto somu tīkamo sma­gumu plecos uzņēmām dziesmu, ko Teodors man bija iemācījis. Ņiprā melodija lika kājām cilāties raitāk, un pa visu birzi līksmi skanēja Teodora baritons un mana spalgā balštele.

DESMITĀ NODAĻA

JĀŅTĀRPIŅU PARĀDE

DESMITĀ NODAĻA

JĀŅTĀRPIŅU PARĀDE

Pavasaris nemanot pārgāja garā, karstā, sau­les pielietā vasarā, ko līksmi un skaļi iezvanīja cikādes, trīcinādamas ar savu mūziku visu salu. Tīrumos saka briest kukurūza, brūnie, zīdainie pušķi pamazām kļuva gaiši dzelteni; ja noplēsa lapas ap vālīti un ielaida zobus pērļainajos graudos, pieskrēja pilna mute pienainas su­las. Vīnogulājos karājās mazi, saulē sasiluši ķekariņi. Olīvkoki līka zem augļu smaguma — neskaitāmām glu­dām nefrīta bumbiņām, starp kurām skanēja un gavilēja cikādu kori. Apelsīnu birzīs koku tumšajās, spīdigajas lapotnēs sāka sārtoties augļi, it kā to raupjajos, zaļajos vaigos būtu iesities tvīkums.

Tālāk kalnos — tumšajās cipresēs un viršos, līdzīgi vēja nestiem konfeti, bariem virpuļoja tauriņi, brīžiem pierimdami, lai uz kādas lapas atstātu olu kaudzīti. Man zem kājām kā pulkstentiņi tikšķēja sienāži un siseņi un, it kā apskurbuši, spārniņus saulē zibinot, šāvās pāri vir­šiem. Pa mirtāju lēni, apdomīgi un viegli šūpodamies, kustēja dievlūdzēji — īsts ļaunuma iemiesojums. Tie ir tievi, zaļi kukaiņi ar sejām bez zoda un nejaukām, apaļām acīm, kas zalgo Jcā auksts zelts. Acīs jaužas alkatīgs lau­pītāja ārprāts. Āķveidīgās roķeles ar asajām, zobaina­jām bārkstīm galā liekuļotā lūgumā gaužām pazemīgi, gaužām aicinoši paceltas pret kukaiņu pasauli un viegli notrīc, kad garām palido tauriņš.

Vakara pusē, kad kļuva vēsāks, cikādes apklusa un viņu vietā stājās zaļās koku vardes, ar kurām lejā pie akas bija pilni citronkoki. Izvalbītās acis lūkojās uz jums kā hipnotizējot, vaigi, tikpat spīdīgi kā citronkoka lapas, starp kurām vardes tupēja, piepūtās, balss maisiņi pie­tūka, kad tika laista vaļā aizsmakusi dziesma, turklāt ar tādu spēku, ka šķita — miklās vardes aiz piepūles teju, teju pārsprāgs. Pēc saulrieta uz īsu brīdi iestājās zaļš mijkrēslis, kas pamazām satumsa mēļā krāsā, un vēsajā gaisā uzvēdīja vakara smaržas. No slēpņiem izlīda krupji — ķites krāsā, ar ērmīgiem tumšzaļiem plānku- miem, kas atgādināja iekrāsojumus ģeogrāfijas kartē. Nemanāmi viņi kustējās olīvju biržu garajā zālē, kur neveikli lidinājās vesels garkājaino odu mākonis, pār­klājot visu zemi kā ar vāru gāzes plīvuru. Krupji tupēja, acis pievēruši, un tad piepeši sakampa garām lidojošu garkāji; viņi izskatījās mazliet apmulsuši, kad, atpakaļ atgāzušies, ar priekškāju pirkstiem stūķēja milzīgajās mu­tēs medījuma spārnus un garās kājas. Virs viņiem pa nolaistā dārza .pussagruvušo žogu starp apaļajiem zaļās sūnas pauguriņiem un sīkajām suņsēnītēm svinīgi, roku rokā pastaigājās mazie, melnie skorpioni.

Jūra bija rāma, silta, tumša kā melns samts, to nesa- krokoja neviens vilnītis. Liega, sārta blāzma debesīs iezī­mēja pie apvāršņa tālo Albānijas krastu. Ar katru brīdi blāzma kļuva košāka un pletās aizvien tālāk debesīs. Un tad pēkšņi aiz kalnu robotajām virsotnēm iznira mil­zīgs vīnsarkans mēness un pārvilka visai jūrai pāri taisnu, asinssarkanu taciņu. Nu parādījās arī pūces, kas lidoja no koka uz koku tik klusi, it kā tur plīvotu lielas sodrēju plēksnes, un brīnījās, ka mēness kāpa aizvien augstāk, kļuva gaišsārts, tad zeltains un beidzot peldēja zvaigžņu bezgalībā kā liels sudrabots burbulis.

Kopā ar vasaru pie mums ieradās mans skolotājs Pī- ters — glīts, jauns cilvēks, tikko no Oksfordas nācis; viņam par mācīšanos bija visai konsekventi uzskati, kas man šķita diezgan netīkami. Taču pamazām salas atmo­sfēra sāka iedarboties arī uz viņu, viņš kļuva pielaidī­gāks un beigu beigās gluži cilvēcīgs. Sākumā stundas bija neciešamas: nebeidzama laušanās ar daļskaitļiem un pro­centiem, ģeoloģiskiem slāņiem un siltajām straumēm, liet­vārdiem, darbības vārdiem un prievārdiem. Bet, kad arī Pīters saskārās ar saules staru burvju varu, daļskaitļi un procenti viņam vairs nelikās tik pārlieku svarīga dzīves sastāvdaļa, un tie pamazītēm vien aizslīdēja aizvien tālāk dibenplānā; Pīters atklāja, ka ģeoloģisko slāņu uzbūvi un silto straumju efektu daudz labāk iespējams izskaidrot, peldot gar jūras krastu, un ka vienkāršākā iespēja iemā­cīt man angļu valodu ir atļaut ik dienu kaut ko uzrakstīt, ko viņš pēc tam izlabotu. Viņš ieteica rakstīt dienasgrā­matu, bet es protestēju, paskaidrodams, ka jau rakstu dabas dienasgrāmatu, kurā atzīmēju visu interesanto, kas dienā noticis. Ko tad lai rakstu vēl otrā dienasgrāmatā? Uz šo iebildumu Pīters nemācēja atbildēt. Ieminējos,, ka es varētu rakstīt kaut ko sarežģītāku un interesantāku nekā dienasgrāmata. Piemēram, sacīju, es varētu sarakstīt grāmatu; un Pīters, lai gan mazliet pārsteigts, tomēr ne­spēja izdomāt, kādēļ īsti lai es to nedarītu, un piekrita. Tā es ik rītu pavadīju jauku stundu, sacerēdams jaunu nodaļu savā episkajā vēstījumā — aizraujošā stāstā par to, kā mūsu ģimene ceļo apkārt pasaulei un ceļojuma laikā visdīvainākajos slazdos sagūsta visus iedomājamos dzīvniekus. Rakstīju zēnu žurnāla The Boy's Own Paper garā un stilā, tādēļ ik nodaļa beidzās ar satraucošu no­tikumu — vai nu mātei uzbruka jaguārs, vai arī Larijs cīnījās uz dzīvību un nāvi milzu pitona žņaugos. Dažkārt briesmīgie atgadījumi bija tik sarežģīti, ka nākamajā dienā man vajadzēja gaužām nopūlēties, lai sadabūtu atkal visu ģimeni sveiku un veselu vienkop. Kamēr es, piepūlē mēli izbāzis un smagi pūzdams, noņēmos ar savu šedevru, brīžiem apspriezdamies ar Rodžeru par sižeta smalkākajām puantēm, Pīters un Margo pastaigājās aiz­augušajā dārzā un priecājās par puķēm. Man par lielu brīnumu, viņiem abiem varen bija iepatikusies botānika. Tā nu rīti mums visiem trim pagāja ļoti patīkami. Sā­kumā Pīterū vēl šad tad mocīja sirdsapziņa, mans vēstī­jums tika nobāzts atvilktnē, un mēs ķērāmies pie mate­mātikas uzdevumiem. Bet, kad vasaras dienas stiepās aizvien garākas un Margo aizvien vairāk sāka interesē­ties par dārzniecību, šie nepatīkamie brīži kļuva daudz retāki.

Pēc nelaimīgā atgadījuma ar skorpionu mājinieki man piešķīra apakšstāvā lielu istabu, kur turēt dzīvniekus, klusībā cerot, ka tas palīdzēs nošķirt dzīvniekus vienā no­slēgtā mājas daļā. Šī telpa, kuru es dēvēju par savu darb­istabu, bet pārējie ģimenes locekļi — par Vaboļu māju, tīkami smaržoja pēc ētera un metilspirta. Darbistabā es glabāju savas dabaszinātņu grāmatas, dienasgrā­matu, mikroskopu, skalpeļus, tīklus, kolekcionāra somas un citas svarīgas mantas. Lielās kartona kārbās glabājās manas olu, vaboļu, tauriņu un spāru kolekcijas, bet aug­stākajos plauktos bija saliktas ar metilspirtu pildītas pu­deles, kurās bija iepreparēti tādi interesanti dabas brī­numi kā cālis ar četrām kājām (Lugarēcijas vīra dāvana), dažādas ķirzakas un čūskas, varžu kurkuļi dažādās attīs­tības stadijās, astoņkāja mazulis, trīs brūnas pusaugu žur­kas (Rodžera velte) un tikko izšķīlies bruņurupucēns, kas nebija pārcietis ziemu. Sienas bija atturīgi, bet gaumīgi izrotātas ar šīfera plāksni, pie kuras piestiprinātas pārak­meņojušās zivs paliekas, ar fotogrāfiju, kurā es spiežu roku šimpanzei, un izbāztu sikspārni. Sikspārni es prepa­rēju pats, bez citu palīdzības, un ļoti lepojos ar rezultātu. Ja ņem vērā manas niecīgās zināšanas taksidermijā, tad, manuprāt, izbāzenis patiesi izskatījās pēc sikspārņa, īpaši, ja to aplūkoja, stāvot pie istabas tālākās sienas. Turēda­mies izplestiem spārniem uz korķa pamatnes, tas nikni blenza lejup. Līdz ar vasaras iestāšanos mans sikspārnis sāka ciest no karstuma: tas mazliet saplaka, kažociņš zaudēja spožumu, un dīvaina, noslēpumaina smaka pa­mazām ņēma virsroku pār ētera un metilspirta izgaro­jumiem. Sākumā nepatiesi tika apvainots Rodžers, un tikai vēlāk, kad smaka iespiedās pat Larija guļamistabā, rūpīgā izmeklēšanā pēdas noveda pie mana sikspārņa. Jutos pārsteigts un krietni vien sarūgtināts. Rupjš pār­spēks beidzot piespieda mani izmest sikspārni ārā. Pīters paskaidroja, ka neesmu to pareizi apstrādājis; ja man izdošoties atrast jaunu eksemplāru, viņš parādīšot, kā tas īsti darāms. Es viņam sirsnīgi pateicos, tomēr smalkjūtīgi ieminējos, ka vajadzētu šo faktu saglabāt visdziļākajā slepenībā; paskaidroju, ka mājiniekiem radušās stipras šaubas par taksidermijas mākslu vispār, tādēļ sāktos garas, apnicīgas valodas, kamēr viņus pārliecinātu.

Mani mēģinājumi notvert jaunu sikspārni neizdevās. Apbruņojies ar garu bambusa nūju, stundām ilgi gaidīju mēnesnīcas pielietajās šaurajās olīvju biržu alejās, bet sikspārņi pazibēja garām kā dzīvsudrabs, un es nepa­guvu laist darbā savu ieroci. Taču, velti gaidīdams iespēju apdullināt sikspārni, dabūju redzēt daudzus citus nakts dzīvniekūs, kurus man citādi nebūtu izdevies pavērot. Noskatījos, kā lapsēns pakalna nogāzē centīgi pūlas atrakt vaboles, ar slaidajām ķepām enerģiski kārpīdams zemi, un kāri sagrauž katru izrakto kukaini. Reiz no miršu krūmāja izskrēja pieci šakāļi, mani ieraudzījuši, uz brī­tiņu apstājās, tad pazuda starp kokiem kā ēnas. Zīdainos spārnus klusi vēzēdami, lēļi kā lielas, melnas bezdelīgas šaudījās pa olīvju birzīm, nolaizdamies gandrīz līdz pašai zālei, lai notvertu dejās apskurbušos garkājtētiņus. Kādu nakti kokā tieši man virs galvas parādījās susūri un me­žonīgā aizrautībā sāka viens otru trenkāt pa visu birzi, lēkdami no zara uz zaru kā īsti akrobāti, un, kuplās astes kā pelēku dūmu mākulīšus mēness gaismā ņirbinādami, šaudījās pa koku stumbriem augšup un lejup. Šie dzīvnie­ciņi man tik ļoti iepatikās, ka nolēmu katrā ziņā vienu sagūstīt. Labākais laiks tos meklēt, protams, bija diena, kad tie guļ. Aizrautīgi pārstaigāju visas olīvju birzis, gri­bēdams atrast slēpni, taču tās bija veltas pūles, jo katrā červeļainā stumbrā bija dobums un katrā no tiem pieci seši mazāki dobumiņi. Tomēr mana pacietība beigu bei­gās tika atalgota, jo kādu dienu, iebāzis roku dobumā, sataustīju mazu, mīkstu ķermenīti, kas ķepurojās, kad vilku to ārā. Uzmetot acis, mans guvums izskatījās pēc pieneņu pūku saujas, kurā mirdzēja divas milzīgas, zel­tainas acis; taču, tuvāk aplūkojot, izrādījās, ka esmu saķēris mazu, vēl dūnām klātu pūculēnu. Mirkli mēs no- raudzījāmies viens otrā, tad pūculēns, acīmredzot sašutis par manu nepieklājību, jo es atļāvos pasmieties par viņa izskatu, tik nikni iecirtās ar mazajiem nadziņiem manā īkšķī, ka es neviļus palaidu vaļā zaru, pie kura turējos, un mēs abi kopā novēlāmies no koka zemē.

Kabatā aiznesu sirdīgo putnēnu uz mājām un, mazliet bažīdamies, parādīju to ģimenes locekļiem. Man par lielu brīnumu, mazuli uzņēma ļoti labvēlīgi, neviens necēla iebildumus pret tā paturēšanu. Iekārtojām viņu grozā, kas tika novietots manā darbistabā, un pēc ilgiem strīdi­ņiem nosaucām viņu par Ulisu. Jau kopš pirmās dienas viņš parādīja, ka ir putns ar stingru raksturu un jokot ar viņu nevarēs. Kaut gan viņš vēl bija tik maziņš, ka ērti varēja novietoties tējas tasē, tomēr baiļu nepazina un nevilcinādamies bruka virsū katram neatkarīgi no auguma. Tā kā mums visiem turpmāk būs jādzīvo vienā istabā, man labprāt gribējās, lai viņš sadraudzētos ar Ro­džeru. Tikko pūculēns bija iekārtojies uz dzīvi, es sāku iepazīstināšanas ceremoniju: noliku Ulisu uz grīdas un uzaicināju Rodžeru iet klāt un nodibināt draudzību. Ro­džeram bija izveidojusies filozofiska attieksme pret drau­dzību ar dažādajiem radījumiem, kurus es mēdzu pie­vākt, tādēļ viņš gribēja pieskaņoties pūculēnam. Asti strauji luncinādams, viņš laipni gāja klāt Ulisam, kas tupēja uz grīdas un neizskatījās ne draudzīgs, ne laipns. Rodžera tuvošanos viņš vēroja nikni, acis nepamirkšķi­nādams. Rodžera soļi kļuva nedrošāki. Uliss blenza uz suni, it kā gribēdams to hipnotizēt. Rodžers apstājās, no­laida ausis, vairs tikko manāmi vēcināja asti un, uzmun­drinājumu lūgdams, paraudzījās uz mani. Taču es viņam bargi pavēlēju turpināt sadraudzēšanos. Rodžers uzmeta pūculēnam nervozu skatienu, tad it kā nevērīgi apgāja tam apkārt, cenzdamies tuvoties no mugurpuses. Bet Uliss pagrieza galvu un joprojām nenolaida acis no suņa. Ro­džers, kurš vēl nekad nebija sastapies ar radījumu, kas prot apgriezt galvu pilnīgi otrādi, pats nemaz nepagrie- žoties, jūtami apmulsa. Mirkli padomājis, viņš izšķīrās par bezbēdīgu, rotaļīgu tuvošanos. Nolicies uz vēdera, viņš ielika galvu starp ķepām un lēnām līda tuvāk putnēnam, klusi smilkstēdams un laipni luncinādams asti. Uliss vēl arvien tupēja nekustīgi un izskatījās pēc izbāzeņa. Ro­džers, rāpdamies uz priekšu, piekļuva Ulisam jau diezgan tuvu, bet tad pieļāva liktenīgu kļūdu. Spalvaino purnu uz priekšu pastiepis, viņš skaļi un ar interesi sāka putnu apostīt. Uliss varēja šo to izturēt, bet paciest, lai viņu aposta milzīgs, melns, sprogains suns, — to nu gan ne! Un nolēma šim neveiklajam, bezspārnainajam zvēram ne­kavējoties parādīt, kur tam vieta. Plakstus nolaidis, viņš noklakstinaja knābi, palēcās gaisā un uzmetās sunim tieši uz purna, iecirzdams asos nagus melnajā degunā. Šaus­mās iekaukdamies, Rodžers nokratīja pūculēnu un pabēga pagaldē; nelīdzēja nekāda pierunāšana — no pagaldes viņš ārā nelīda, iekams Uliss nebija novietots atpakaļ grozā.

Kad Uliss kļuva lielāks, mazuļa dūnu vietā viņš apauga ar savai sugai raksturīgajām skaistajām pelnu pelēka­jām, rūsas sarkanajām un melnajām spalvām, bet uz palsajām krūtīm iezīmējās melni Maltas krusti. Ausu ga­los izveidojās pušķīši, kurus viņš sašutumā saslēja, ja kāds uzdrošinājās izturēties pret viņu pārāk familiāri. Nu jau viņš bija par lielu, lai dzīvotu grozā, taču par krātiņu negribēja nekā zināt, tādēļ vajadzēja vien ļaut viņam brīvi lidināties pa darbistabu. Lidot viņš mācījās dis­tancē starp galdu un durvju rokturi un, tikko bija šo mākslu apguvis, sev par rezidenci izraudzījās iedobumu virs loga, kur visu dienu nogulēja aizvērtām acīm un izskatījās kā olīvkoka stumbra klucītis. Ja kāds viņu uz­runāja, viņš mazliet pavēra acis, sacēla ausu pušķīšus, izrieza krūti un kļuva līdzīgs ērmotam, kārnam ķīniešu elkadievam. Sevišķas labvēlības brīžos viņš noklakstināja pret jums knābi, bet par lielākās mīlestības zīmi nolaidās un aši piegrūda knābi jums pie auss.

Kad saule bija norietējusi un pa mājas tumšajām sie­nām sāka tekalēt gekoni, Uliss atmodās. Delikāti nožāvā­jies, viņš izstaipīja spārnus, izposa asti un tad tik ener­ģiski nopurinājās, ka visas spalvas sacēlās kā vēja iz- pluinītas krizantēmas ziedlapiņas. Pēc tam viņš nevērīgi atvēma nesagremotas barības pikucīti uz papīra, kas bija paklāts zem loga šai un citām vajadzībām. Sagatavojies nakts darbam, Uliss izmēģinājuma labad nokliedzās «ti- hū», lai pārbaudītu, vai balss kārtībā, tad viegli pacēlās spārnos, klusi kā pelnu plēksne pārlidoja pār istabu un nosēdās man uz pleca. īsu brītiņu viņš tur pakavējās, knibinādams man ausi, tad no jauna nopurinājās, meta sentimentu pie malas un kļuva lietišķs. Uzlaidies uz palo­dzes, viņš otrreiz nokliedzās «ti-hū», uzmezdams man zel­taino acu skatienu. Tas nozīmēja, ka viņš vēlas, lai es atveru šlēģus. Tiklīdz tas bija izdarīts, viņš it kā peldus izpeldēja pa logu, un uz mirkli viņa siluets iezīmējās pret mēnesi, pirms pazuda tumšajos olīvkokos. Tūliņ at­skanēja skaļš, izaicinošs «ti-hū! ti-hū!», brīdinot, ka Uliss dodas mednieka gaitās.

Medību laiks Ulisam bija dažāds; dažreiz viņš atgriezās istabā jau pēc stundas, bet reizēm palika projām visu nakti. Taču, lai bijis kur būdams, viņš nekad neaizmirsa ierasties mājās starp pulksten deviņiem un desmitiem, lai saņemtu savu vakariņu tiesu. Ja manā darbistabā nebija gaismas, viņš aizlaidās pie dzīvojamās istabas loga pa­lūkoties, vai neesmu tur. Ja man negadījās būt arī tur, viņš aizlidoja mājas otrā pusē līdz manai guļamistabai, un enerģiski klaudzināja pie slēģiem, līdz es tos atvēru un pasniedzu viņam uz apakštasītes maltu gaļu, kapātu vistas sirdi vai kādu citu gardumu, kāds nu gadījās tās dienas ēdienu kartē. Norijis pēdējo gaļas kumosu, viņš klusi atraugājās, brītiņu apcerīgi pasēdēja, tad pacēlās spārnos un aizlaidās pār mēnesnīcas apspīdētajām koku galotnēm.

Kopš Uliss bija pierādījis, ka ir drosmīgs cīnītājs, viņš. sāka pret Rodžeru izturēties samērā draudzīgi, un, kad gājām vakarā uz jūru izpeldēties, viņam dažkārt labpa­tika pagodināt mūs ar savu klātbūtni. Viņš tupēja Ro­džeram uz muguras, cieši ieķēries melnajā vilnā; ja rei­zēm gadījās, ka Rodžers savu jātnieku aizmirsa, metās joņos vai pārāk strauji pārlēca pār kādu akmeni, Ulisam iedzalkstījās acis, viņš sāka kult spārnus, izmisīgi cenz­damies noturēt līdzsvaru, un skaļi un dusmīgi klakstināja knābi, līdz es Rodžeru par tādu neuzmanību norāju. Krastā Uliss notupās uz mana krekla un bikšelēm, kamēr mēs ar Rodžeru draiskojāmies pa seklo, silto ūdeni. Uliss, sēdēdams stalti izslējies kā sargkareivis, apaļām, mazliet nosodošām acīm vēroja mūsu ēverģēlības. Šad tad viņš atstāja savu posteni un, knābi klakstinādams, meta lokus gaisā virs mums, un es nekad netiku pie skaidrības, vai viņš to dara aiz bailēm par mūsu drošību vai arī tādā veidā piedalās mūsu rotaļā. Dažkārt, kad mēs peldējāmies pārāk ilgi, viņam tas apnika un, atvadām uzsaukdams «ti-hū!», viņš aizlidoja atpakaļ uz dārzu.

Vasarā pilnmēness laikā mūsu ģimene peldēties gāja naktī,, jo dienu saule karsēja tik neganti, ka jūrā nebija iespējams atsvaidzināties. Tiklīdz uzlēca mēness, mēs de­vāmies pa aleju uz sagrabējušo laivu pieturu un visi sakāpām «Jūras govī». Larijs un Pīters ķērās pie viena aira, Margo un Leslijs — pie otra, bet mēs abi ar Ro­džeru sēdējām laivas priekšgalā un izlūkojām apkārtni; nobraucām gar piekrasti apmēram pusjūdzes, līdz sasnie­dzām mazu līcīti, kur bija baltas smilts pludmale un daži lieli akmeņi ar gludu virsmu, vēl aizvien saules sil­tuma pilni, tādēļ uz tiem bija brīnišķīga sēdēšana. «Jūras govi» noenkurojām dziļumā, pēc tam paši metāmies pār bortu un nirdami satricinājām mēness gaismu uz ūdens spoguļa. Kad piekusām, nesteidzīgi aizpeldējām līdz kras­tam, atgūlāmies uz siltajiem akmeņiem un raudzījāmies augšup zvaigžņu piebārstītajās debesīs. Parasti man jau pēc pusstundas apnika pārējo valodas, es ieslīdēju atpakaļ ūdenī un lēnām peldēju šķērsām pāri līcim, apmetos uz muguras un, jūras mīksto spilvenu šūpots, raudzījos mē­nesī. Kādu nakti, atkal tā peldot, atklāju, ka mūsu līci apciemo arī citi radījumi.

Rokas atmetis gulēdams uz muguras zīdainajā ūdenī un raudzīdamies debesīs, kustinādams tikai rokas un kāju pēdas, lai noturētos virspusē, es pētīju Piena Ceļu, kas aizstiepās pāri debesīm kā šifona^ šalle, un mēģināju iedo­māties, cik tajā pavisam varētu būt zvaigžņu. Dzirdēju pārējo balsis krastā smejamies un čalojam, dzirdēju tās atbalsojamies uz ūdens un, pacēlis galvu, varēju pēc cigarešu uguntiņām iedomāties, kā viņi tur sēž. Aizsap- ņojies peldēju tālāk, taču pēkšņi mani iztrūcināja ūdens ieburbuļošanās un šļaksti turpat blakus, tūliņ pēc tam at­skanēja gara, dziļa nopūta un mani sašūpoja vesela sē­rija sīku vilnīšu. Es ātri izslējos no ūdens, lai pārbaudītu, cik tālu esmu aizpeldējis. Uztraukts redzēju, ka atrodos krietnu gabalu ne tikai no krasta, bet arī no «Jūras govs», turklāt man nebija ne jausmas, kas peld tumšajā ūdenī zem manis. Dzirdēju pārējos krastā par kaut ko jautri smejamies, redzēju, ka no viņiem kāds ar knipi aizsit cigaretes galu gaisā kā sarkanu zvaigznīti un tas ar slaidu loku nokrīt pašā ūdens malā. Sāku justies aizvien neomulīgāk un jau gatavojos saukt pēc palīga, kad soļus divdesmit no manis jura ar vieglu šalcienu burbu­ļodama pašķīrās, parādījās mirdzoša mugura, atskanēja dziļa, apmierināta nopūta un nezināmais dzīvnieks atkal panira zem ūdens. Es vēl nebiju lāgā apjēdzis, ka tas ir delfīns, kad ieraudzīju, ka esmu iekļuvis vesela bara vidū. Man visapkārt mēnesnīcā mirgoja melnas muguras, delfīni kūleņoja ūdenī un reizumis tīksmīgi nopūtās. Tur droši vien bija savi astoņi dzīvnieki, un viens iznira no ūdens man tik tuvu, ka vajadzētu tikai trīs roku vēzie­nus, lai pieskartos viņa spoži melnajai galvai. Laiku pa laikam smagi nopūzdamies, delfīni rotaļājās līcī, un es pel­dēju tiem līdzi, ar apbrīnu vērojot, kā tie, ūdeni sabur- buļodami, paceļas virspusē, dziļi ievelk gaisu un atkal ienirst dzelmē, atstādami virs ūdens tikai putu vērpeti. Tad, it kā paklausot nedzirdamam signālam, viņi pagrie­zās un izpeldēja no līča, dodamies uz Albānijas krasta pusi, bet es, izslējies no ūdens, noskatījos, kā viņi aiz­peld pa mēnesnīcas balto celiņu, kā zaigo muguras, kad viņi smagnējā ekstāzē paceļas un ienirst atpakaļ ūdenī, kas bija silts kā tikko slaukts piens. Viņiem pēdās palika ūdens burbuļu svēdras, burbulīši viļņos īsi iemirdzējās kā sīki, mazi mēnestiņi un tikai tad izira.

Vēlāk mēs, mēnesnīcā peldēdamies, bieži vien sastapām delfīnus, bet vienu vakaru viņi mums par godu sarīkoja iluminētu izrādi, izmantojot tai visglītākos kukaiņus, kas mitinājās Korfu salā. Mēs bijām konstatējuši, ka gada karstajos mēnešos jūra fosforescē. Mēnesnīcas naktīs tas nebija tik manāms — vienīgi ap laivas priekšgalu viedās vāra, zaļgana zaiga un uz brīdi iemirdzējās ūdens, kad kāds no mums ienira. Sapratām, ka piemērotākais laiks vērot fosforescējumu ir bezmēness naktis. Vasaras mē­nešos salā parādījās vēl kāds mirdzošs iemītnieks — jāņ­tārpiņi. Šīs slaidās, brūnās vabolītes sāka lidot, tiklīdz satumsa, bariņos riņķoja olīvju birzīs, te iedegdamas, te apdzēsdamas savus lukturīšus, no kuriem plūda zaļgan- balta gaisma, kas atšķīrās no jūras zeltainzaļās. Lidojošās jāņtārpiņu vabolītes visskaistāk izskatījās tad, ja spoža mēnesnīca neapslāpēja viņu spīdumu. Lai arī tas izklau­sās dīvaini, mēs nekad nebūtu ieraudzījuši delfīnus, jāņ­tārpiņus un fosforescējumu vienā vietā un laikā, ja ne-' būtu atgadījums ar mātes peldkostīmu.

Māte jau labu laiku ļoti skauda, ka mēs gan dienu, gan nakti ejam peldēties. Bet, kad uzaicinājām viņu piebied­roties, viņa aizbildinājās, ka esot šādām izpriecām par vecu. Taču beidzot, nespēdama atvairīt mūsu spiedienu, māte aizbrauca uz pilsētu un atgriezās mājās ar noslēpu­mainu saini. Kad viņa to attina, mēs kļuvām mēmi aiz brīnumiem, ieraudzīdami neiedomājami bezveidīgu mel­nas drānas apģērba gabalu, kurš no augšas līdz apakšai bija apdarināts ar simtiem volāniņu, nošuvju „un ieloču.

—    Nu, ko jūs par to sakāt? — māte vaicāja.

Mēs blenzām uz dīvaino apģērba gabalu un mēģinājām uzminēt, kas tas varētu būt.

—    Kas tas ir? — Larijs beidzot noprasīja.

—     Peldkostīms, — māte atteica. — Kas gan cits tas, pēc jūsu domām, varētu būt?

—    Man tas drīzāk izskatās kā slikti nodīrāts valis, — Larijs noteica, apskatīdams pirkumu tuvāk.

—    Tu, māt, taču neiedomāsies vilkt to mugurā! — šaus­mās iesaucās Margo. — Izskatās, it kā tas būtu šūts pa­gājušā gadsimta sākumā.

—     Kādam nolūkam domāti visi šie volāni un pārē­jais? — Larijs ieinteresēts apvaicājās.

—    Tas, protams, ir rotājums, — māte dusmīgi paskaid­roja.

—    Brīnišķīga ideja! Tikai neaizmirsti izkratīt no tiem sīkās zivtiņas, kad iznāksi no ūdens.

—    Liecieties mierā, man tas patīk, — māte stingri no­teica, ietīdama briesmīgo tērpu, — un es to vilkšu mu­gurā.

—    Tev vajadzēs ļoti uzmanīties, lai nenoslīktu ar šo milzīgo drānas balastu, — Leslijs nopietni ieteica.

— — Māt, tas ir briesmīgs, lūdzu, neģērb to, — lūdzās Margo. — Kādēļ tu nevarēji nopirkt modernāku?

—     Kad cilvēks nāk manos gados, mīļā, viņš vairs nevar valkāt divdaļīgu peldkostīmu … Augums neatļauj.

—     Es gan gribētu redzēt to augumu, kam šūts šis peld­kostīms, — piebilda Larijs.

—    Ar tevi runāt ir bezcerīgi, māt, — Margo izmisusi noteica.

—     Man tas patīk… Un es jau nemaz nelūdzu, lai tu to valkātu, — māte kareivīgi atcirta.

—     Skaidrs, tu vari darīt, ko gribi, — Larijs viņu at­balstīja. — Nepadodies pierunāšanai! Tev tas droši vien piestāvēs itin labi, ja tikai laikus paspēsi pieaudzēt vēl trīs četras kājas.

Māte dusmīgi nošņācās un uzsteidzās otrajā stāvā pie­laikot kostīmu. Beidzot viņa pasauca mūs novērtēt rezul­tātu, un mēs visi barā devāmies uz viņas guļamistabu. Rodžers ieskrēja istabā pirmais, bet, ieraudzījis dīvaino parādību melnajā, viļņojošajā tērpā, viņš steidzīgi kāpās atpakaļ pa durvīm ārā, piedevām mežonīgi riedams. Pa­gāja labs brīdis, līdz mums izdevās viņu pārliecināt, ka tā patiesi ir māte. Un pat tad viņš neuzticīgi un nedroši raudzījās caur pieri. Taču, par spīti mūsu pretestībai, māte neatteicās no sava teltij līdzīgā peldkostīma, un beidzot mēs padevāmies.

Lai nosvinētu mātes pirmo peldi, nolēmām sarīkot līča pludmalē pikniku mēnesnīcā un nosūtījām ielūgumu Teo­doram — vienīgajam pie ģimenes nepiederošajam cilvē­kam, kura klātbūtni māte bija ar mieru pieciest tik svarīgā gadījumā. Beidzot pienāca lielā peldes diena, ēdamais un dzeramais bija sagatavots, laiva iztīrīta, tajā sanesti spilveni, vārdu sakot, viss bija gatavs, kad iera­dās Teodors. Izdzirdis, ka esam iecerējuši pikniku ar peldēšanos mēnesnīcā, viņš atgādināja, ka šajā naktī mē­ness gan nebūšot. Nu ikviens sāka vainot visus pārējos par mēness fāžu neievērošanu, un mēs nostrīdējāmies līdz pat krēslas stundai. Beidzot nolēmām, ka piknikā tomēr dosimies, jo viss taču bija sagatavots; vakarā, apkrāvu­šies ar pārtiku, vīnu, dvieļiem un cigaretēm, aizgājām uz piekrasti. Mēs ar Teodoru nosēdāmies laivas priekš­galā par izlūkiem, pārējie pēc kārtas airēja, bet māte stūrēja. Jau pašā sākumā māte, kuras acis nebija piera­dušas pie tumsas, varen veikli grieza laivu aplī vien, tā ka pēc desmit minūšu ilgas enerģiskas airēšanas mēs pēk­šņi no jauna atradāmies pie laivu piestātnes un ar pama­tīgu brīkšķi ietriecāmies tajā. Sanervozējusies par šādu rezultātu, māte metās otrā galējībā un stūrēja ārā selgā, tā ka mēs būtu piestājuši Albānijas krastā, ja Leslijs ne­būtu situāciju laikus pamanījis. Tad nu pie stūres sēdās Margo, un viņa savu darbu veica diezgan labi, izņemot tos kritiskos momentus, kad sāka uztraukties un aizmirsa, ka pagriezienā pa labi stūres grozīklis jāpagriež uz kreiso pusi. Rezultātā mums minūtes desmit vajadzēja stumšus stumt laivu, kuru Margo uzbudinājumā bija aiz­stūrējusi nevis tālāk no kādas klints, bet gan uzstūrējusi tai tieši virsū. Kopumā to varēja uzskatīt par slavenu sākumu mātes pirmajai peldei.

Beidzot mēs līcīti tomēr sasniedzām, izklājām smiltīs segas, izlikām ēdamo, novietojām vīna pudeļu bateriju rindā ūdenī, lai vīns turas vēss, un tad lielais brīdis bija klāt. Pārējiem skaļi gavilējot, māte novilka uzsvārci un parādījās visā godībā — peldkostīmā, kas, pēc Larija iz­teiciena, piešķīra viņai līdzību ar prinča Alberta piemi­nekļa variantu jūrmalas apstākļos. Rodžers uzvedās ļoti labi, kamēr neieraudzīja māti lēni un cienīgi brienam seklajā ūdenī, bet tad sāka drausmīgi uztraukties. Viņš, šķiet, domāja, ka peldkostīms ir kāds jūras briesmonis, kas sagrābis māti un tagad stiepj viņu jūrā. Mežonīgi riedams, viņš metās mātei palīgā, sagrāba vienu no vo- lāniem, ar kuriem bagātīgi bija apšūta kostīma apakša, un sāka raut no visa spēka, lai atvilktu māti atpakaļ drošībā. Māte, kura tikko bija ieminējusies, ka viņai ūdens šķietot pavēss, pēkšņi juta,' ka viņu kāds rauj atpakaļ. Šausmās iekliegdamās, viņa zaudēja līdzsvaru un smagi apsēdās divas pēdas dziļajā ūdenī, kamēr Rodžers joprojām rāva tik spēcīgi, ka notrūka pamatīgs volāna gabals. Iepriecināts, ka ienaidnieks, izrādās, ir saraujams gabalos, Rodžers ierūkdamies, it kā gribēdams uzmundri­nāt māti, no jauna ķērās pie darba, lai noplēstu šausmoņa

atlikušo daļu no viņas ķermeņa. Mēs smieklos vārtījā­mies pa smiltīm, bet māte aizelsusies sēdēja ūdenī, izmi­sīgi mēģinādama piecelties kājās, aizdzīt Rodžeru un pa­glābt sava peldkostīma bēdīgo atlikumu. Taču nelaimīgā kārtā kostīms, kas bija šūts no ļoti biezas drēbes, piepil­dījās ar gaisu un, ūdenī samircis, piepūtās kā balons. Mātei klājās ar katru mirkli grūtāk, jo viņai bija jāno­valda šis volānu un iešuvju gaisakuģis. Beigu beigās Teo­dors aiztrenca Rodžeru un palīdzēja mātei piecelties. Pēc tam kad bijām izdzēruši pa glāzei vīna, lai nosvinētu ievērojamo notikumu, kuru Larijs pielīdzināja Perseja varoņdarbam, glābjot Andromēdu, mēs devāmies peldē­ties, māte kautrīgi sēdēja seklumā, bet Rodžers nolikās viņai līdzās, nikni ņurdēdams uz kostīmu, kas bija pie­pūties ap mātes augumu.

Fosforescējums tonakt bija sevišķi skaists. Velkot ar roku pa ūdeni, varēja redzēt, kā pār jūru uzliesmo plata, zeltaini zaļa aukstas uguns lente, un, kad ienirstot pie­skārās ūdens līmenim, likās, ka ķermenis iegrimst zalgo­jošas gaismas saltajā kausējumā. Noguruši bridām ārā no jūras, un fosforescētais ūdens lija gar mūsu augu­miem, tā ka tie izskatījās kā lāpas. Mēs apmetāmies smil­tīs ieturēt azaidu.

Kad maltītes beigās atkorķēja vīna pudeles, olīvkokos mums aiz muguras, it kā saskaņā ar režiju, parādījās vairāki jāņtārpiņi. Tā bija uvertīra lielajai izrādei.

Sākumā pazibēja divi trīs zaļi spīgulīši, kas mirguļo­dami aizslīdēja starp kokiem, bet pamazām veseli biržu nogabali iedegās fantastiskā zaļā vizmā. Nekad nebijām redzējuši tik daudz jāņtārpiņu vienkopus; baru bariem tie zibēja starp kokiem, ložņāja pa zāli, apsēda visus krū­mus un olīvkoku stumbrus, milzu daudzumā griezās mums ap galvu, kā zaļas oglītes krita uz paklātajām drānām. Zaigojošas plūsmas sāka riņķot virs līča, un tad, kā pēč norunāta signāla, parādījās delfīni — ritmiski šūpoda­mies, viņi peldēja rindā cits aiz cita, muguras viņiem zalgoja, it kā būtu notrieptas ar fosforu. Līcīša vidū viņi izvērsās aplī un uzsāka rotaļu, ienirdami, iznirdami, rei­zēm palēkdamies augstu gaisā un krizdami atpakaļ gais­mas lāmās. Skats patiesi bija fantastisks — mirdzošie jāņtārpiņi gaisā un fosforescētie delfīni ūdenī. Mēs varē­jām pat saredzēt mirguļojošās sliedes zem ūdens, kad del­fīni meta lokus virs jūras smilšainā dibena; un, kad viņi palēcās gaisā, zaigi smaragda pilieni pašķīda uz visām pusēm, un nebija vairs iespējams atšķirt — vai redzat fosforescētas ūdens lāses vai jāņtārpiņus. Noskatījāmies šajā izrādē apmēram stundu, tad jāņtārpiņi pamazām grie­zās atpakaļ uz krastu, pazuda salas iekšienē un tālāk gar piekrasti. Arī delfīni no jauna sakārtojās rindā un stei­dzās uz dziļumu, atstādami aiz sevis taku, kas zaigoja un mirguļoja, līdz palēnām apdzisa kā ūdenī iemests kvēlo­jošs zars.

VIENPADSMITĀ NODAĻA

APBURTAIS ARHIPELĀGS

VIENPADSMITĀ NODAĻA

APBURTAIS ARHIPELĀGS

Kad vasaras dienas kļuva aizvien karstā­kas, mēs nospriedām, ka irties ar «Jūras govi» līdz mūsu peldvietai ir pārāk nogurdinoši, tādēļ iegādājā­mies piekarināmo motoru. Šīs ierīces iegāde padarīja mums pieejamu visu piekrasti, jo nu varējām doties daudz tālākos ceļojumos gar robotajiem krastiem, uz tā­liem, klusiem līčiem, kas dega zeltaini kā nobriedusi ku­kurūza vai zaigoja starp šķautnainajām klintīm sudra­baini kā zemē nomests mēness. Šajos braucienos atklāju, ka gar piekrasti jūdzēm tālu stiepjas mazu saliņu arhi- pelāgs; dažas bija diezgan prāvas, toties citas īstenībā bija tikai sevišķi lielas klintis, kuru virsotnes apaugušas ar šādu tādu zaļumu puduriem. Man neizprotama iemesla dēļ jūras dzīvnieki bija ļoti iecienījuši šo arhipelāgu, un ap saliņu krastiem — klinšu iedobēs vai liedadziņos, kas nebija lielāki par krietnu galdu, bija neiedomājams daudzums ļoti dažādu būtņu. Pāris reižu man izdevās aiz­vilināt mājiniekus uz šīm saliņām, bet, tā kā tur nebija labu vietu peldēšanai, maniem ģimenes locekļiem drīz vien apnika sēdēt uz saulē nokaitušajiem akmeņiem, ka­mēr es neapnicis rakņājos klinšu spraugās un reizumis izvilku dienas gaismā dīvainus jūras dzīvniekus, kuri vi­ņiem šķita pat pretīgi. Bez tam saliņas bija izkaisītas gar pašu krastu, dažu labu no cietzemes šķīra tikai pēdas divdesmit plata ūdens josla, kurā turklāt bija daudz rifu un klinšu. Izmanevrēt. «Jūras govi» pa šīm bīstamajām vietām tā, lai nesabojātu vai pat nesalauztu motoru, bija

ļoti sarežģīti. Tādēļ ekskursijas uz saliņām, par spīti ma­niem argumentiem, tika rīkotas aizvien retāk, un es jutos gluži izmisis, domādams par brīnišķīgajām būtnēm, kas dzidrajos līcīšos gaidīt gaidīja, lai tās sagūstu; taču darīt nekā nevarēju aiz tā vienkāršā iemesla, ka man nebija laivas. Lūdzu, lai, teiksim, reizi nedēļā «Jūras govi» no­dod manā rīcībā, tomēr ģimenei pret to radās neskaitāmi iebildumi. Bet tad, kad biju jau bezmaz zaudējis pēdējās cerības, man iešāvās prātā lieliska ideja: tuvojās mana dzimšanas diena, un, ja vien pratīšu gudri apstrādāt mā­jiniekus, tikšu ne tikai pie laivas, bet arī pie citām nepie­ciešamām mantām. Tādēļ ieteicos savējiem, ka viņiem nemaz nevajadzētu domāt par to, ko man dāvināt dzim­šanas dienā — es pats pateikšu, kas man visvairāk vaja­dzīgs. Tā viņi justos droši, ka nesagādās man vilšanos. Manējie gan bija visai pārsteigti, tomēr piekrita un mazliet aizdomīgi sāka mani iztaujāt. Es, rādīdams nevainīgu vaigu, atbildēju, ka vēl neesmu par to īsti padomājis, bet sastādīšu katram atsevišķu sarakstu, no kura viņš varēs izvēlēties vienu vai vairākus priekš­metus.

Saraksti prasīja daudz laika un rūpīgu darbu, kā arī smalku psiholoģisku pieeju. Zināju, piemēram, ka māte nopirks visu, kas būs sarakstā uzskaitīts, tādēļ ierakstīju tur nepieciešamākās un dārgākās lietas: piecas ar korķi izklātas koka kastītes stikla vākiem manai kukaiņu kolek­cijai; divi duči mēģeņu; piecas pintes metilspirta, piecas pintes formalīna un mikroskops. Margo saraksts bija ma­ķenīt grūtāk, sastādāms, jo vajadzēja izraudzīties tādus pirkumus, kas viņai dotu iespēju apstaigāt savus iecie­nītos veikalus. Tādēļ lūdzu viņai desmit jardu marles, desmit jardu balta kalikona, sešas lielās paciņas kniep­adatu, divas pakas vates, divas pintes ētera, pinceti un divas pildspalvu pipetes. Sapratu, ka būtu veltīgi lūgt La­rijam formalīnu vai kniepadatas, toties cerības tikt pie dāvanas būs krietni lielākas, ja sarakstā būs manāma no­sliece uz literatūru. Tādēļ pierakstīju milzīgu lapu ar visu to dabaszinātņu grāmatu nosaukumiem, autoru un izdevēju vārdiem un cenu, kuras man likās vajadzīgas, atzīmēdams ar zvaigznīti tās, par kurām būtu vispatei- cīgāks. Nu man atlika vairs tikai Leslijs, un es nolēmu ar viņu labāk parunāt personiski, nevis iesniegt sarakstu, taču sapratu, ka gaužām uzmanīgi jāizvēlas īstais brīdis.

Vajadzēja nogaidīt vairākas dienas, līdz piemērotais mir­klis šķita pienācis.

Es tikko biju palīdzējis Leslijam sekmīgi pabeigt dažus ballistiskus eksperimentus, ar kuriem viņš noņēmās. Ek­speriments notika šādi: senlaicīga, pa stobru lādējama bise tika piesieta pie koka un izšauta, pavelkot aiz auk­las, kas bija piestiprināta pie bises gaiļa. Ceturtajā mēģi­nājumā mums izdevās tas, ko Leslijs acīmredzot uzskatīja par vēlamo rezultātu: stobrs sašķīda drumslās, un metāla šķembas svilpdamas aizlidoja uz visām pusēm. Leslijs bija sajūsmināts un pierakstīja kādas aploksnes otrā pusē dažādus skaitļus. Pēc tam abi sākām lasīt no zemes sašķīdušās bises sastāvdaļas. Kamēr mēs līkņājām, es apvaicājos, ko viņš gribētu man dāvināt dzimšanas dienā.

—     Neesmu padomājis, — viņš izklaidīgi atteica. — Un, vienalga, visu, kas tev pašam patiktu … ko tu vēlētos . ..

Es atbildēju, ka vēlos laivu. Leslijs, sapratis, ka iedzīts strupceļā, neiecietīgi atcirta, ka laiva esot pārāk liela dāvana dzimšanas dienai un viņš to nevarot atļauties. Es tikpat neiecietīgi atsacīju, ka viņš pats man lika iz­vēlēties to, kas man patiktu. Jā, protams, atteica Leslijs, bet par laivu viņam nebijis ne prātā, tās taču esot draus­mīgi dārgas. Es atbildēju: ja kāds saka «visu», tad viņš arī domā «visu», un tikpat labi tad drīkst izvēlēties laivu, turklāt es nepavisam negribu, lai viņš laivu pērk. Man likās, es teicu, ja jau viņš tik daudz zina par laivām, tad var pats to uzbūvēt. Bet, ja nu viņš domā, ka viņam par grūtu.. .

—    Tur, protams, nav nekā grūta, — Leslijs nepiesar­dzīgi attrauca, taču steigšus piemetināja: — Nu… tik briesmīgi grūti tas nemaz nav. Bet — laiks. Tāds darbs prasa gadiem laika. Paklau, labāk es tevi ar «Jūras govi» divreiz nedēļā aizvedīšu, kurp vien vēlies.

Taču es paliku nepielūdzams. Gribēju laivu un biju ar mieru gaidīt.

—    Labi, labi, — Leslijs, pacietību zaudējis, noteica. — Uztaisīšu tev to laivu, bet necietīšu, ka tu pinies pa kājām, kad es strādāšu, saprati? Tu nedrīksti rādīties tu­vumā. Redzēsi tad, kad laiva būs gatava.

Es ar prieku piekritu šiem noteikumiem, un tā nu Spiro divas nākamās nedēļas veda veselām kravām dēļus, un aiz sētas puses verandas skanēja zāģis, āmurs un skaļi lāsti. Visa māja tika pievazāta ar ēveļskaidām, un Leslijs, lai gāja kurp iedams, atstāja savās pēdās zāģskaidu pu­tekļus. Man nebija grūti apvaldīt nepacietību un ziņkāri, jo tajā laikā gadījās cita svarīga nodarbošanās. Mājas virtuves pusē tikko bija pabeigts kaut kāds remonts un pāri palikuši trīs pamatīgi maisi ar skaistu, sārtu ce­mentu. Tos es tūliņ rekvizēju un sāku rakt un mūrēt ma­zus dīķīšus, kur turēt ne tikai savus saldūdens dzīvniekus, bet kur cerēju novietot arī visus tos brīnumainos radī­jumus, ko man izdosies sagūstīt, kad būs gatava jaunā laiva. Rakt dīķi pašā vasaras vidū bija daudz grūtāks darbs, nekā man sākumā šķita, taču beidzot biju izracis vairā­kas gluži jēdzīgas četrstūrainas bedres un, nākamajās pāris dienās jaukdamies pa lipīgu, brīnišķīgu koraļļ- krāsas cementa putru, es atžirgu pavisam. Tagad Leslija atstātās zāģskaidu pēdas krustu šķērsu mijās ar manu pēdu sārtajiem nospiedumiem.

Dienu pirms manas jubilejas visa ģimene devās ekspe­dīcijā uz pilsētu. Tam bija trīskāršs iemesls. Pirmkārt, viņi gribēja nopirkt man dāvanas. Otrkārt, vajadzēja pa­pildināt pārtikas krājumus. Bijām norunājuši daudz cie­miņu manas dzimšanas dienas svinībās neaicināt; teicām, ka liels ļaužu biezums mums nepatīk, augstākais — des­mit rūpīgi izraudzītu viesu, vairāk nekādā ziņā. Tā būs jauka, izmeklēta sabiedrība — tikai tuvākie un tīkamākie cilvēki. Pēc šāda vienprātīga lēmuma katrs ģimenes lo­ceklis ielūdza desmit cilvēkus. Diemžēl visi neielūdza vienus un tos pašus desmit; vienīgais izņēmums bija Teo­dors, kas saņēma piecus ielūgumus. Un māte tikai pirms pašām viesībām uzzināja, ka gaidāmi nevis desmit, bet četrdesmit pieci viesi. Trešais iemesls braucienam uz pil­sētu bija Lugarēcija, ko vajadzēja aizvest pie zobārsta. Pēdējā laikā viņa visvairāk gaudās par zobiem, un dok­tors Andručelli, ielūkojies viņas mutē un šausmās izgrūdis veselu sēriju «fu-fu-fu», apgalvoja, ka visi zobi jāraujot ārā, jo no tiem ceļoties pārējās kaites. Pēc nedēļu ilgas tiepšanās un asaru plūdiem Lugarēcija beidzot bija ar mieru, taču konsekventi atteicās iet pie zobārsta bez mo­rāla atbalsta. Tā nu, "iespieduši nobālušo, raudošo sievu vidū, traucāmies uz pilsētu.

Atgriezāmies tikai pašā vakarā, nomocīti un nikni; ma­šīna bija krautin piekrauta ar produktiem, bet mums šķēr­dām pāri kā līķis gulēja Lugarēcija un drausmīgi vaidēja. Skaidrs, ka no viņas nekāds palīgs virtuvē un citos dar­bos nākamajā dienā nebija gaidāms. Kad vaicājām Spiro, ko mums iesākt, viņš atbildēja kā parasti.

— Neuztraucās, — viņš atmurdēja, — gan es visu no­kārtos.

Otrā rītā notikumiem nebija gala. Lugarēcija bija tā at- labusi, ka varēja uzņemties vieglākus darbus; viņa sekoja visiem pa pēdām un lepni rādīja asiņainos tukšumus sma­ganās, līdz pēdējam sīkumam notēlodama sāpes, ko viņai sagādājusi katra zoba izraušana. Apskatījis savas dāvanas un visiem pateicies, gāju Leslijam līdzi pagalmā aiz ve­randas, kur ieraudzīju noslēpumainu, ar brezentu pār­klātu izcilni. Ar burvju mākslinieka žestu Leslijs norāva brezentu, un tur nu stāvēja mana laiva. Sajūsmināts ska­tījos uz to: labākas laivas nevienam cilvēkam nekad nav bijis. Svaigās krāsas rotā mirdzēdama, tā mani gaidīja — mans kumeļš, ar kuru traukties uz apburto arhipelāgu.

Laiva bija apmēram septiņas pēdas gara un gandrīz apaļa. Leslijs steidzās paskaidrot (gadījumam, ja es do­mātu, ka vainojama viņa amata neprasme) — dēļi esot bijuši karkasam par īsu; un mani šāds paskaidrojums pilnā mērā apmierināja. Tāda kļūme galu galā varēja piemeklēt katru meistaru. Es drosmīgi atbildēju, ka, manuprāt, tāda laivas forma ir ļoti skaista, un man pa­tiesi tā arī šķita. Laiva nebija slaida, tai nepiemita trauk­smainais plēsoņas izskats kā lielajam vairumam laivu; tā bija ieapaļa, omulīga, nomierinoša ar savu pamatīgumu. Man tā atgādināja cienīgu mēslu vaboli — kukaini, kuru ļoti mīlu. Leslijs, priecādamies par manu acīm redzamo sajūsmu, paskaidroja, ka bijis spiests taisīt laivai plakanu dibenu, jo dažadu tehnisku apsvērumu dēļ tā esot vis­drošāk. Es atbildēju, ka man vislabāk patīk tieši laivas ar plakaniem dibeniem, jo tad uz grīdas var nolikt trau­kus ar paraugiem, nebaidoties, ka tie tūliņ apgāzīsies.

Tad Leslijs apvaicājās, kā man patīkot krāsu kombinā­cija, viņš pats neesot juties īsti drošs, vai būs labi. Man likās, ka krāsu kombinācija ir pats jaukākais, kas laivai piešķir brīnišķīgu izskatu. Iekšpuse bija baltā un zaļā krāsā, bet apaļie sāni mirdzēja baltās, melnās un spoži oranžās svītrās — krāsu salikums, kas man likās ir skaists, ir piemīlīgs. Leslijs man parādīja garu, gludu cipreškoka kārti, ko viņš bija nocirtis mastam, taču mastu nedrīkstot uzstatīt, iekams laiva nav ielaista ūdenī. Es aizrautīgi ierosināju to izdarīt tūliņ. Leslijs, kas visās lietās mīlēja kārtību, atteica, ka nevar nenokristītu laivu laist ūdenī. Vai es esot padomājis par nosaukumu savai laivai? Tā nu bija grūta problēma, visa ģimene tika pieaicināta talkā to atrisināt. Visi, galvas lauzīdami, sastājās ap laivu, kas vidū ziedēja kā milzu puķe.

—    Vai negribi to nosaukt par «Jautro Rodžeru»? — ierosināja Margo.

So priekšlikumu es ar nicinājumu noraidīju, paskaid­rodams, ka gribētu laivai labu, apaļīgu vārdu, kas atbil­stu tās izskatam un būtībai.

—    Ārbakls, [4] — māte vāri ieminējās.

Arī tas nelikās piemērots; laiva nepavisam neizskatī­jās pēc Arbakla.

—    Nosauc to par «Šķirstu», — ieminējās Leslijs, bet es papurināju galvu.

Atkal mēs labu brīdi klusēdami noraudzījāmies uz laivu. Pēkšņi man iešāvās prātā vispiemērotākais vārds: es nosaukšu laivu par «Būtlu» — tāds apaļš vārdiņš, tur­klāt tā sauc pilsētu, kur būvē kuģus.

—    Ļoti jauki, mīļais, — māte mani uzslavēja.

— Es tikko gribēju ieteikt nosaukumu «Resnpakaļa»,— sacīja Larijs.

—    Larij, mīļais, — māte viņu norāja, — nemāci zē­nam tādas blēņas!

Es apsvēru Larija ierosinājumu; tas, protams, būtu ļoti neparasts vārds, bet «Būtla» arī nav zemē metams. Abi šķita labi atbilstam laivas veidam un īpatnībām. Pēc pa­matīgām pārdomām es nolēmu, kā darīt. Tika sagādāta bundža ar melnu krāsu, un es rūpīgi visai izplūdušiem iespiedburtiem uzzīmēju uz laivas sāniem nosaukumu «BUTLA-RESNPAKAĻA». Tā, nu laivai būs ne tikai ne­parasts, bet arī dižciltīgs nosaukums — dubultuzvārds ar svītriņu vidū. Lai nomierinātu māmuļu, man vajadzēja nosolīties, ka sarunās ar svešiem saukšu laivu tikai par «Būtlu». Kad vārda problēma bija atrisināta, mēs ķērā­mies pie nākamā darba — laivas nolaišanas ūdenī. Kopē­jiem spēkiem Margo, Pīters, Leslijs un Larijs stiepa to lejup pa nogāzi uz molu, bet mēs ar māti viņiem seko­jām, nesdami mastu un pudelīti vīna, lai ceremonija va­rētu norisināties pēc visiem likumiem. Mola galā laivas

nesēji, aiz nastas smaguma grīļodamies, apstājās; mēs ar māti cīnījāmies ap vīna pudeles korķi.

—    Ko jūs tur darāt? — Larijs dusmīgi noprasīja. — Dieva dēļ, pasteidzieties jel! Neesmu pieradis tēlot- kuģu stāpeli. '

Beidzot mums izdevās izvilkt korķi, es skaļi paziņoju, ka kristībās dodu šim kuģim vārdu «Būtla-Resnpakaļa», un šķiedu ar pudeli pa laivas apaļīgo dibengalu, taču ne­laimīgā kārtā iznāca, ka puspintes baltvīna uzšļāca Lari­jam uz galvas.

—    Uzmanīgāk! — viņš iesaucās. — Kuru no mums tad tu īsti gribi ielaist ūdenī?

Pēdīgi viņi, pamatīgi iegrūduši, atstūma jauno laivu no mola, un tā ar lielgabala šāvienam līdzīgu troksni iebrauca ar plakano dibenu ūdenī, pašķiezdama šļakatas uz visām pusēm, bet tad droši un stabili sāka šūpoties viļņos. Izskatījās, ka laivas labais sāns ir maķenīt šķībs, taču es augstsirdīgi piedēvēju šo šķietamo vainu izdzer­tajam vīnam, nevis Leslija meistarībai.

—    Aiziet! — nokomandēja Leslijs. — Uzstādām mastu! … Margo, tu turi laivas priekšgalu … pareizi… Bet tu, Pīter, iekāp laivā un nostājies pakaļgalā, mēs ar Lariju padosim tev mastu… tev tikai tas jāiesprauž, lūk, šajā iemavā.

Margo uzgūlās ar vēderu uz laivas priekšgala, Pīters veikli ielēca pakaļgalā un ieplestām kājām nostājās, lai satvertu mastu, ko turēja Larijs un Leslijs.

—    Paklau, Les, man masts šķiet mazliet par garu, — Larijs sacīja, kritiski aplūkodams kārti.

—    Nieki! Kad to ieliks iemavā, būs pašā laikā, — at­teica Leslijs. — Nu … Pīter, vai esi gatavs?

Pīters pamāja, sparīgi satvēra mastu ar abām rokām un iebāza to iemavā. Tad viņš izslējās taisni un notrauca pu­tekļus no rokām, bet «Būtla-Resnpakaļa» saviem gabarī­tiem neticamā ātrumā apvēlās ar dibenu uz augšu. Pīters, tērpies savā vienīgajā pieklājīgajā uzvalkā, kurā bija uz­cirties par godu manai dzimšanas dienai, pazuda zem ūdens tā, ka mēs pat lāgā šļakstienu nedzirdējām. Virs­pusē peldēja vienīgi viņa cepure, masta kārts un «Būtlas» spoži oranžais dibens.

—   Viņš noslīks! Viņš noslīks! — spiedza Margo, kas vienmēr kritiskos brīžos paredzēja visļaunāko.

—    Blēņas! Te nemaz nav tik dziļš, — noteica Leslijs.

— Es jau tev sacīju, ka masts par garu, — pravieša balsī bilda Larijs.

—    Tas nemaz nav par garu, — Leslijs nikni atcirta. — Tas muļķis neprata mastu pareizi iespraust.

—    Neiedrošinies viņu saukt par muļķi! — iesaucās Margo.

—    Nevar taču divdesmit pēdas garu mastu iespraust veļas vannā un cerēt, ka viss būs kārtībā, — noteica Larijs.

—    Ja jau tu esi tik sasodītj gudrs, kādēļ tad pats ne­būvēji laivu?

—    Mani neviens nelūdza to darīt… Turklāt meistars taču esi tu, kaut gan šaubos, vai Klaidsaidas kuģu būvē­tavā tev darbu dotu.

—    Smieklīgi! Nav jau grūti otru kritizēt… tikai tāpēc, ka viens muļķis …

—    Nesauc viņu par muļķi… Ko tu iedrošinies!

—    Labi, labi, nestrīdieties, mīļie, — miermīlīgi iebilda māte.

—    Ja Larijs vienmēr tik briesmīgi negribētu tēlot skol­meistaru …

—    Paldies dievam! Viņš iznira, — līksmi iesaucās Margo, kad Pīters, ar dūņām nojaucies, sprauslodams parādījās virs ūdens.

Izvilkām viņu krastā, un Margo steidzināja, lai ātrāk ejot uz mājām un pirms viesību sākuma izžāvējot uz­valku. Mēs pārējie, joprojām strīdēdamies, viņam seko­jām. Leslijs, Larija kritikas dziļi aizvainots, pārģērbās peldbiksēs un, apbruņojies ar biezu rokasgrāmatu jahtu būvētājiem un līmeņrādi, devās atpakaļ uz piekrasti glābt savu lolojumu. Visu atlikušo rīta cēlienu viņš pavadīja, pa gabaliņam vien zāģēdams mastu īsāku, līdz no tā bija atlikusi tikai trīs pēdas gara kārtiņa, un tad laiva beidzot peldēja, kā nākas. Leslijs bija lielā neizpratnē, tomēr ap­solīja notēst jaunu mastu, tiklīdz būs aprēķinājis parei­zās proporcijas. Tā nu «Būtla-Resnpakaļa», piesieta mola galā, gozējās tur visā godībā, izskatīdamās kā ļoti košs pārbarots kaķis bez astes.

Spiro ieradās drīz pēc lenča, atvezdams līdzi gara auguma pavecu vīru, kas stipri atgādināja sūtni. Spiro paskaidroja, ka tas esot bijušais Grieķijas karaļa kambar­sulainis, kurš bijis ar mieru, kaut arī ir pensijā un at­pūšas, braukt šurp, lai palīdzētu mūsu viesībās. Pēc tam

Spiro izraidīja visus no virtuves, kurā ieslēdzās kopā ar kambarsulaini. Kad es pielavījos un palūrēju pa logu, re­dzēju kambarsulaini, vestē izmetušos, spodrinām glāzes, kamēr Spiro drūmā izskatā, domīgi kaut ko savā nodabā dungodams, rīkoja uzbrukumu milzīgai dārzeņu kaudzei. Šad tad viņš pārlāčoja pāri virtuvei un uzpūta ogles, līdz tās iegailējās kā rubīni.

Pirmais viesis bija Teodors, kas, tērpies savā labākajā uzvalkā, spoži nospodrinātām kurpēm kājās, taisni izslē­jies, sēdēja ormaņa ratos un par godu šim gadījumam ne­bija paņēmis līdzi kolekcionāra somas. Vienā rokā viņš turēja spieķi, bet otrā glīti apsietu sainīti.

—    Aha! Daudz … ē … laimes dzimšanas dienā, — viņš teica, spiezdams man roku. — Es tev … ē … atnesu …

ē… piemiņai_______ tā sakot, mazu dāvaniņu, šās dienas atmiņai… hm.

Atvēris sainīti, es sajūsmināts ieraudzīju tajā bieza sējumu ar virsrakstu «Dīķu un upju fauna».

—   Man šķiet, ka tā noderēs… hm… Tu varēsi to pievienot savai bibliotēkai… hm, — sacīja Teodors, šū­podamies pirkstgalos. — Tajā ir ļoti interesanta informā­cija par … ē . .. saldūdens faunu.

Pamazām sāka ierasties viesi, un mājas priekšā sa­brauca ļoti daudz ormaņu un taksometru. Lielā dzīvojamā istaba un ēdamistaba bija cilvēku pilna, visi čaloja, strī­dējās un smējās, un kambarsulainis (kurš, mātei par lielu nepatiku, bija uzvilcis fraku) šaudījās starp viesiem kā pavecs pingvīns, pasniegdams dzērienus un uzkodas tik majestātiski, ka liela daļa viesu nodomāja — tas droši vien nemaz nav īsts sulainis, bet gan kāds ekscentrisks radinieks, kas dzīvo pie mums. Spiro virtuvē, rosīdamies ap katliem un kastroļiem, izdzēra milzīgus daudzumus vīna, viņa drūmajā sejā atblāzmoja pavarda uguns, tur­klāt viņš visu laiku dziedāja varenā basā. Gaiss smar­žoja pēc ķiplokiem un garšvielām, Lugarēcija teciņiem vien steberēja no virtuves uz dzīvojamo istabu un atpa­kaļ. Lāgiem viņai laimējās iespiest kādu nelaimīgu viesi kaktā un, turot upurim zem deguna šķīvi ar ēdienu, sīki izklāstīt visas mokas, ko viņa pārcietusi pie zobārsta, ārkārtīgi dzīvi atdarinot, kā izklausās, kad dzerokli iz­kustina no vietas un rauj ārā; viņa plaši atpleta muti, lai nelaimīgajam parādītu briesmīgās alas, kas tur palikušas pēc zobu izraušanas.

Saradās aizvien vairāk viesu un kopā ar tiem ari dāva­nas. Lielais vairums dāvanu man šķita nevērtīgas, jo ne­varēja tikt izmantotas dabaszinātnēm. Manuprāt, visjau­kākā dāvana bija divi kucēni, ko atveda netālu dzīvojošs man pazīstams zemnieku pāris. Viens kucēns bija brūns ar baltu, lielām, rudām uzacīm, bet otrs — ogles mel­numā, arī ar lielām, rudām uzacīm. Ta ka ta bija davana, manējiem, protams, neatlika nekas cits, kā to pieņemt. Rodžers vēroja kucēnus aizdomīgi un ieinteresēts; lai suņi labāk iepazītos, es viņus visus trīs ieslēdzu ēdamistabā kopā ar milzīgu šķīvi, uz kura bija visādi gardumi. Rezultāti gan nebija tādi! kādus es biju paredzējis, jo, kad viesu sanāca tik daudz, ka vajadzēja atvērt durvis un daļu ielaist arī ēdamistabā, atradām Rodžeru drūmi tupam uz grīdas, bet abus kucēnus draišķojamies viņam apkārt, pie kam telpa bija tā izrotāta, ka mums neradās nekādas šaubas par to, cik bagātīgi abi jaunie ģimenes locekļi mielojušies. Larija priekšlikums nosaukt tos par Smuli un Sušķi mātei nepatika, taču šie vārdi kucē­niem liptin pielipa, un tā viņi savu mūža dienu palika Smulis un Sušķis.

Viesi nāca vēl arvien klāt, plūda no dzīvojamās istabas ēdamistabā, no turienes pa stiklotajām durvīm tālāk ve­randā. Daži, šurp braukdami, laikam bija baidījušies, ka dabūs krietni nogarlaikoties, taču jau pēc pirmās stundas viņi jutās tik labi, ka pasauca ormaņus, devās uz mājām un atgriezās kopā ar visiem pārējiem ģimenes locekļiem. Vīns plūda, gaiss bija gluži zils no cigarešu dūmiem, ge- koni bija tā pārbijušies no trokšņa un smiekliem, ka bai­dījās līst ārā no griestu spraugām. Vienā istabas kaktā Teodors, kas bija uzdrošinājies novilkt svārkus, kopā ar Lesliju un vairākiem citiem iesilušiem viesiem dejoja kalamatiano, viņu kājas klaudzēja un švīkstēja. Sulainis, laikam iedzēris mazliet vairāk vīna, nekā viņam būtu bi­jis derīgi, tā sajūsminājās, redzēdams viesus dejojam tau­tas deju, ka nolika paplāti un pievienojās dejotājiem, lē­kādams, par spīti savam vecumam, tikpat dedzīgi kā pā­rējie, — frakas astes plivinājās vien. Māte,v mazliet izmocīti smaidīdama, bija iespiesta starp kādu angļu ga­rīdznieku, kurš uz dejotāju trakulībām raudzījās ar ne­pārprotamu nosodījumu, un beļģu konsulu, kas, ūsas skrullēdams, bez mitas kaut ko vāvuļoja māmuļai ausī. No virtuves ieradās Spiro, gribēdams uzzināt, kur palicis sulainis, un, ne mirkli nevilcinājies, piebiedrojas^ jautra­jam kalamatiano. Pāri istabai lidoja baloni, atsitas dejo­tājiem pret kājām un ar lielu paukšķi plīsa. Larijs verandā centās iemācīt grupai grieķu dažas jautrākās an­gļu joku dziesmiņas. Smulis un Sušķis bija ielīduši kāda platmalē atpūsties. Atbrauca doktors Andručelli un at­vainojās mātei par nokavēšanos.

—    Es aizkavējos sievas dēļ, kundze, — viņš lepni sa­cīja. —- Viņai tikko piedzima mazulītis.

—    O, — māte atsaucās, — apsveicu, dakter! Mums jā­iedzer uz viņu laimi.

Spiro, galīgi paguris dejā, vēdinādamies sēdēja uz dī­vāna.

—    Ko? — viņš uzrēca Andručelli, uzmezdams tam me­žonīgu skatienu. — Jums gadījies vēl viens mazulis?

—    Jā, Spiro, zēns, — Andručelli starodams atbildēja.

—    Ciks tad jums tagads ir? — apvaicājās Spiro.

—    Seši, tikai seši, — atbildēja pārsteigtais dakteris. — Kāpēc tu tā jautā?

—   Jums gan vajadzētu nokaunēties, 1 — sašutis sacīja Spiro. — Seši… žēlīgā debess!

—    Man patīk bērni, — Andručelli protestēja.

—    Kad es precēj savu sievu, es skaidri noprasīj, cikus viņa grib, — Spiro skaļā balsī klāstīja, — un, kad viņa saka — divus, tad viņa dabū divus, un pietiek. Sešus bēr­nus …

Sajā mirklī angļu mācītājs nolēma, ka viņam, kaut arī gaužām žēl, tomēr jāatvadoties, jo rīt gaidāma grūta darba diena. Mēs ar māti viņu pavadījām un atgriezušies redzējām, ka Andručelli un Spiro piebiedrojušies dejo­tājiem.

Jūra bija gluda kā spogulis un austrumu pusē pie ap­vāršņa blāzmojās sārtums, kad mēs žāvādamies stāvējām pie namdurvīm un pēdējā ormaņa kariete grabēdama aiz­ripoja. Guļot gultā ar Rodžeru pie kājām un pa kucēnam katrā pusē, ķamēr Uliss sabozies tupēja loga iedobumā, es vēroju, kā rožainā blāzma debesīs plešas pār olīvkoku galotnēm, apdzēsdama zvaigzni pēc zvaigznes, un nodo­māju, ka galu galā manas dzimšanas dienas viesības to­mēr bija burvīgas.

Nākamajā rītā ļoti agri es sasaiņoju visus vajadzīgos piederumus un mazliet pārtikas un kopā ar Rodžeru, Smuli un Sušķi devos pirmajā ceļojumā ar «Būtlu». Jūra bija rāma, saule mirdzēja spoži zilās debesīs, gaisā bija jūtama tikai pavisam viegla vējpūta; diena bija brīniš­ķīga. «Būtla» slīdēja gar krastu lēni un cienīgi, Rodžers sēdēja laivas priekšgalā par izlūku, bet Smulis un Sušķis skraidelēja šurp un turp plosīdamies, mēģinādami pat pārliekties pār laivas malu un padzerties no jūras, vispār uzvezdamies uz ūdens kā pēdīgie muļķīši.

Kāds prieks, ja pašam pieder sava laiva! Mani pārņēma tīkama varas apziņa, kad ielikos airos un jutu, kā laiva, ar mīkstu skaņu šķeļot ūdeni, slīd uz priekšu; saule mī­līgi sildīja muguru un pārklāja jūras virsmu simt dažā­dām krāsām; sirds satraukumā pukstēja, kad iros cauri zemūdens klinšu labirintiem. Pat tulznas, ko ieraudzīju savās delnās un kas padarīja manas rokas sāpīgas un ne­veiklas, sagādāja prieku.

Kaut arī vēlāk daudzas dienas pavadīju jūras braucie­nos ar «Būtlu» un man gadījās neskaitāmi piedzīvojumi, tomēr neviens nebija salīdzināms ar šo pirmo ceļojumu. Jūra šķita zilāka, dzidrāka, caurspīdīgāka, salas vientu­līgākas, vēl lielākas burvības apdvestas nekā senāk, un man šķita, ka visi sīkie jūras dzīvnieki sapulcējušies ma­zajos līcīšos un iežmaugās, lai sveiktu mani un manu jauno laivu.

Apmēram simt pēdu atstatumā no kādas mazas saliņas ievilku airus un apgūlos laivas priekšgalā; tur mēs abi ar Rodžeru, blakus gulēdami, cauri kristāldzidrajam ūdenim vērojām jūras dibenu, bet «Būtla» pa to laiku ar celulo­zes pīlītes vieglumu peldēja tuvāk saliņai. Kad laivas apaļā ēna slīdēja pār smilšu gultni, man pilnīgi skaidri at­klājās jūras zemūdens dzīves mūžam mainīgais raksts.

Sudrabainās smilts laukumiņos, gliemežnīcas pavēruši, veseliem ķekariem čurnēja ēdamie gliemeži. Reizēm starp gliemežnīcu pavērtajām asajām malām varēja redzēt pal­sas ziloņkaula krāsas zirnīšu krabjus, sīkas, bālas, deģe­nerētas radībiņas ar mīkstu čaulu; tās dzīvo kā parazīti lielās gliemenes cieto, viļņaino vāku drošībā. Bija gau­žām interesanti sacelt trauksmi ēdamo gliemežu kolonijā. Nogaidīju, kamēr laiva atrodas tieši virs moluskiem, tad ar tauriņu ķeramā tīkliņa kātu viegli piesitu pie gliemež­nīcas. Tā tūliņ aizvāzās, saceļot baltajā smiltī virpulīti kā sīku tornado. Trauksmes signāls pa ūdeni sasniedza arī pārējos kolonijas gliemežus. Vienā mirklī visi gliemež­vāki aizvērās, un ūdenī visapkārt savirpuļoja smilts, griezdamās ap gliemežnīcām un pēc tam kā sudraba pu­tekļi noguldama atpakaļ jūras dibenā.

Turpat kopā ar ēdamajiem gliemežiem dzīvoja arī ser- pulas — skaistas, vieglas ziedlapas, kas, piestiprinātas gara, resna, pelēka stobra galā, visu laiku kustējās. Kus­tīgās oranždzeltenās un zilās ziedlapiņas izskatījās gau­žām ērmoti un nevietā uz neveiklā stubļa — kā orhidejas uz sēnes kāta. Ari serpulām bija sava trauksmes sistēma, tikai daudz jutīgāka nekā ēdamajiem gliemežiem; tīkla kātiņš bija vēl apmēram sešas collas no mirdzošo zied­lapu karuseļa, kad tās piepeši saslējās stāvus, sakļāvās visas vienā pušķī, tad brukšus nobruka gar stubli lejup, un beigu beigās palika tikai tāds kā smiltīs iesprausts šļūtenes gabaliņš.

Uz rifiem, kas atradās tikai dažas collas zem ūdens, bet bēguma laikā parādījās virspusē, pulcējās ārkārtīgi daudz ūdensdzīvnieku. Dobumos spuras kustināja jūras sunīši, kuru galviņām biezās lūpas piešķīra nēģerisku izskatu. Ēnainajās aizās starp aļģēm bariņos drūzmējās jūras eži kā spožas, brūnas kastaņu čaulas, muguras ada­tas viegli kustējās iespējamo briesmu virzienā kā kom­pasa adatas. Tiem apkārt ap klintīm bija salipušas tuklas, košas aktīnijas, kas kustināja taustekļus it kā juteklīgā austrumnieciskā dejā, cenšoties satvert garām slīdošās caurspīdīgās garnelītes. Rakdamies tumšajās jūras dibena alās, es reiz iztraucēju mazu astoņkājīti, kas apmetās uz akmens kā gorgonas Medūzas galva un, piepeši pārvēr­ties tumši brūns, noraudzījās manī skumjām acīm no kupolam līdzīgās kailās galvas apakšas. Tiklīdz uzdrošinā­jos izdarīt vēl vienu kustību, viņš izspļāva melnas tintes mākoni, kas saduļķoja dzidro ūdeni, un, kājas atstiepis, zibenīgi aizšāvās prom gluži kā ar vimpeli izgreznots balo­niņš. Rifu virspusē netrūka arī resnu, zaļu, spīdīgu krabju, kas šķietami draudzīgi māja ar šķērēm, bet apakšā, zā­lēm pieaugušajā jūras dibenā kustēja zirnekļkrabji ar dī­vainu, dzeloņainu apvalku un garām, tievām kājām; šie krabji aizsardzības nolūkā mēdz ietīties jūras zālēs vai rūpīgi novietot sev uz muguras sūkli, reizēm pat aktīniju. Visur — rifu virspusē, jūras zāļu čemos, uz smilšainā jūras dibena — ņirbēja simtiem gliemežu, glīti svītroti, ar ziliem, sudrabainiem, pelēkiem un sārtiem plankumiem, bet zem tiem rēgojās vēža vientuļnieka tumšsarkanā, visai niknā fizionomija. Gliemji virzījās bariņos kā ne­lielas nekārtīgas karavānas, reizēm sadūrās, lauzās cauri jūras zālēm vai aši traucās uz priekšu pa jūras smilšaino dibenu starp ēdamo gliemežu ķekariem un gorgonārijām.

Saule slīdēja pret rietu, ūdens līcīšos zem klinšu cie­tokšņiem no vakara mijkrēšļa kļuva pelēks kā šīferis. Airiem klusi čīkstot, es iros «Būtlā» mājup. Smulis un Sušķis, saules un jūras gaisa nogurdināti, gulēja, taču pat miegā ķepas viņiem raustījās un rūsganās uzacis sa- raucās, droši vien viņi sapņos trenkāja krabjus pa bez­galīgiem rifiem. Rodžers sēdēja starp stikla burkām un stobriņiem, kuros peldēja sīkas zivtiņas, aktīnijas snaik- stīja taustekļus un zirnekļkrabji ar tievajām kājām čā­poja gar sava stikla cietuma sienām. Ausis saslējis, Ro­džers raudzījās burkās, reizumis uzmeta īsu skatienu man, nevaļīgi pakūļāja āsti un atkal iegrima vērošanā. Viņš ļoti interesējās par jūras faunu. Saule laistījās aiz olīv­koku galotnēm kā spožs vara naudas gabals, jūra mirgu­ļoja zeltā un sudrabā, kad «Būtlas» apaļais dibens viegli atdūrās pret molu. Izsalcis, izslāpis, noguris, pilnu galvu ar redzētajām krāsām un brīnumiem, lēnām kāpu augšup pa nogāzi, stiepdams uz mājām savus dārgumus, bet visi trīs suņi žāvādamies un staipīdamies nāca man nopakaļ.

DIVPADSMITĀ NODAĻA

NEMIERĪGA ZIEMA

DIVPADSMITĀ NODAĻA

NEMIERĪGA ZIEMA

Vasaras beigās, sev par lielu prieku, es atkal paliku bez skolotāja. Māte bija konstatējusi, ka Margo un Pīters — kā viņa smalkjūtīgi izteicās — «pārāk viens otram iepatikusies». Tā kā visa ģimene vienprātīgi do­māja, ka Pīteram nav vēlams ieprecēties mūsu dzimtā, tad vajadzēja nekavējoties kaut ko darīt. Leslija vienī­gais priekšlikums problēmas atrisināšanā bija — nošaut Pīteru, taču uz šo ierosinājumu dažu iemeslu dēļ neviens neraudzījās nopietni. Man šī ideja šķita lieliska, bet es paliku mazākumā. Larijs ieteica aizsūtīt laimīgo pāri pa­dzīvot mēnesi Atēnās, lai tādā veidā — kā viņš paskaid­roja — viņus izārstētu, taču māte šādu iespēju noraidīja, jo tas būšot amorāli. Beidzot māte atteicās no Pītera pa­kalpojumiem, viņš steigšus aizbrauca, bet mums vajadzēja tikt galā ar traģisku, asarās mirkstošu un neganti niknu Margo, kas, uzvilkusi tumšas, svinīgas drānas, tēloja savu lomu brīnišķīgi. Māte viņu maigi un banāli mierināja, Larijs sniedza viņai pamācības brīvajā mīlā, bet Leslijs vienīgi viņam zināmu iemeslu dēļ bija nolēmis jopro­jām tēlot aizskarto brāli un ik pa brīdim parādījās ar revolveri rokā, draudēdams nošaut Pīteru kā suni, ja viņš uzdrošinātos vēlreiz ierasties uz salas. Margo ar tra­ģiskiem žestiem un ļoti efektīgi ritošām asarām apgal­voja, ka viņas dzīve esot izpostīta. Spiro, kuram, tāpat kā visiem cilvēkiem, patika dramatiskas situācijas, aiz līdz­jūtības raudāja kopā ar Margo un nosūtīja uz dokiem vairākus draugus, lai uzzinātu, vai Pīters nemēģina at­griezties uz Korfu. Mēs visi no sirds izbaudījām šo atga­dījumu. Un tad, kad viss jau lēnām ņēma dabisku galu, kad Margo jau spēja paēst pusdienas, neizplūstot asarās, viņa saņēma no Pītera zīmīti, ka šis braukšot viņai pakaļ. Margo, briesmīgi pārbijusies, parādīja zīmīti mātei, un visa ģimene lielā sajūsmā gatavojās jaunai joku lugai. Spiro izsūtīja krastmalā divreiz vairāk apsargu, Leslijs eļļoja ieročus un vingrinājās šaušanā, mērķim piespraudis pie mājas fasādes lielu kartona figūru. Larijs pārmaiņus ieteica Margo vai nu pārģērbties par zemnieci un mes­ties Pītera apkampienos, vai arī izbeigt muļķošanos. Dziļi aizvainotā Margo ieslēdzās bēniņos un no visiem ģime­nes locekļiem sastapās vienīgi ar mani, jo es nenostājos ne vienā, ne otrā pusē. Bēniņos viņa gulšņāja, raudāja bez mitas un lasīja Tenisonu; brīžiem gan viņa to visu pārtrauca, lai ar lielisku apetīti notiesātu bagātīgo mal­tīti, kuru es viņai uz paplātes uznesu augšā.

Veselu nedēļu Margo nekāpa lejā no bēniņiem. Bei­dzot viņu no turienes izvilināja gadījums, kas izvērtās par visa šā notikuma kulmināciju. Leslijs bija konsta­tējis, ka no «Jūras govs» pazūd šādi tādi sīki priekšmeti, un turēja aizdomās zvejniekus, kas naktī brauca garām mūsu molam. Viņš nolēma zagļus pārmācīt, tādēļ piestip­rināja pie savas guļamistabas loga trīs garstobru bises, ko pavērsa pret pakalnu, kura pakājē atradās mols. Ar komplicētu kombināciju viņš varēja, auklu parāvis, citu pēc citas izšaut visas bises, pat neizkāpjot no gultas. Attā­lums, protams, bija pārāk liels, lai nodarītu postu, bet šā-, viens, skrošu lidojums cauri olīvkoku lapām un plīkšķis, tām sabirstot jūrā, varēja nobiedēt katru. Leslijs tik ļoti bija aizrāvies ar savu ģeniālo izdomu, ka aizmirsa par to pastāstīt pat ģimenes locekļiem.

Vakarā bijām aizgājuši katrs savā istabā un darījām ko nu kurais. Mājā valdīja klusums. Aiz logiem nakts karstajā gaisā liegi sisināja sienāži. Pēkšņi cits pēc cita nodārdēja šāvieni, kas satricināja visu ēku; suņi lejā sāka riet. Es izsteidzos kāpņu telpā, kur valdīja īsts haoss: suņi bija uzdrāzušies augšā, lai arī piedalītos vispārējā jautrībā, un satraukti rēja. Māte, līdz nāvei pārbiedēta, bija izskrējusi no guļamistabas, tērpusies tikai garā, kuplā naktskreklā, jo domāja, ka Margo izdarījusi pašnāvību. Larijs niknumā lēkšus izlēca no savas istabas, gribēdams noskaidrot, ko tāds jandāliņš nozīmē, bet Margo, laikam iedomādamās, ka Pīters atgriezies, lai viņu aizvestu, un tagad Leslijs viņu noslepkavojis, no visa spēka raustīja bēniņu durvju rokturi un spiedza nelabā balsī.

—     Viņa izdarījusi kaut ko neprātīgu… Viņa izdarījusi kaut ko neprātīgu, — vaimanāja māte, neveiksmīgi cen­zdamās atbrīvoties no Sušķa un Smuļa, kas, domādami, ka sākušās jautras nakts izpriecas, bija sagrābuši zobos viņas naktskrekla stērbeli un ņurdot rāva to katrs uz savu pusi.

—     Tas nu ir par daudz! … Pat nakti vairs nav miera… Šī ģimene mani tiešām novedīs līdz ārprā­tam … — rēca Larijs.

—     Neaiztieciet viņu . .. Lieciet viņu mierā … Gļē­vuļi! — Margo ķērca spalgā, asarainā balsī, bezprātīgi lauzdamās ap bēniņu durvīm.

—    Zagļi… Neuztraucieties … Tikai zagļi! — kliedza Leslijs, pavēris savas guļamistabas durvis.

—    Viņa ir dzīva … viņa vēl ir dzīva… Aizvāciet jel kāds suņus! . ..

—    Nelieši… Kā jūs uzdrošinājāties viņam šaut?… Laidiet mani ārā, laidiet mani ārā! …

—    Neālējies! Es taču teicu, ka tie ir tikai zagļi…

—    Augu dienu nav glābiņa no dažādiem mūdžiem un sprādzieniem, un nu vēl nakts vidū divpadsmit lielgabala šāvieni… Tāda ālēšanās vairs nav ciešama …

Beidzot māte klupšus krišus aizkūlās līdz bēniņiem, vilk­dama krekla stērbelē līdzi Sušķi un Smuli, un, gluži bāla un trīcoša, atvēra durvis un atrada uz sliekšņa tikpat bālu un trīcošu Margo. Lielais sajukums mazliet pierima, pa­mazām noskaidrojās, kas īstenībā noticis un ko katrs no mums domājis. Māte, vēl joprojām izbīli drebēdama, no­pietni rāja Lesliju.

—     Tu nedrīksti tā darīt, mīļais, — viņa paskaidroja. — Tas taču patiesi ir muļķīgi. Ja jau esi nodomājis šau­dīties, tad vismaz paziņo mums par to.

—     Jā, — Larijs dusmīgi piebilda, — kaut kādā veidā tomēr brīdini mūs. Uzkliedz: «Trauksme!» vai kaut ko tamlīdzīgu.

—     Nezinu gan, kā lai notveru zagļus nozieguma vietā, ja man būs jums jāuzsauc dažādi brīdinājumi, — Leslijs aizvainots atteica.

—     Sasodīts, nesaprotu, kādēļ tev reizē ar zagļiem jāpār­steidz arī mūs, — sacīja Larijs.

—     Varbūt pavelc zvaniņu vai kaut ko tamlīdzīgu, mī­ļais. Tikai, lūdzams, nedari vairs tā… Esmu gluži saju­kusi.

Taču šis notikums noveda Margo lejā no bēniņiem, un tas, pēc mātes domām, arī bija ieguvums.

Kaut arī Margo atkal sāka sasveicināties ar ģimenes locekļiem, viņa tomēr joprojām vislabprātāk ārstēja savu lauzto sirdi vientulībā, tādēļ pazuda veseliem cēlieniem, paņēmusi līdzi vienīgi suņus. Viņa nogaidīja, līdz sāka plosīties rudens pēkšņie, negantie siroko vēji, un tikai tad atklāja, ka visideālākā vieta, kur apmesties vientu­lībā, esot maza. saliņa līcī pretī mūsu mājai, apmēram pus- jūdzes atstatumā. Kādu dienu, nespēdama pretoties savām vientulības ilgām, viņa aizņēmās «Būtlu» (bez manas atļaujas), iecēla laivā suņus un devās uz saliņu pagulē­ties saulītē un pasapņot par mīlestību.

Tikai pēcpusdienā ap tējas laiku es ar tālskata palī­dzību ieraudzīju, kur atrodas Margo un mana laiva. No­skaities es mazliet neapdomīgi pastāstīju mātei par Margo atrašanās vietu un piebildu, ka viņai nebija ne­kādu tiesību paņemt bez atļaujas manu laivu. Kas gan, es indīgi apjautājos, būvēs man jaunu laivu, ja «Būtla» nogrims? Ap šo laiku siroko jau gaudoja ap māju kā vesels vilku bars, māte metās uz augšējo stāvu un, izkā- rusies pa guļamistabas logu, sāka ar tālskati pētīt līci; es sākumā maldīgi nodomāju, ka arī viņa ir ļoti noraizē­jusies par manas laivas likteni. Lugarēcija, šņukstēdama un rokas lauzīdama, arī uzklunkuroja augšā, un tā nu viņas abas, pārbīlī trīcēdamas, skraidīja no loga pie loga un neatņēmušās lūkojās uz putās sakulto līci. Māte par visām varēm gribēja sūtīt kādu jūrā, lai glābtu Margo, bet neviens nebija atrodams. Tā viņai atlika vienīgi pa­likt pie loga ar tālskati pie acīm, kamēr Lugarēcija rai­dīja lūgšanas svētajam Spiridionam un stāstīja mātei garu garo stāstu par savu tēvoci, kas noslīcis tieši šāda siroko laikā. Par laimi, māte saprata tikai katru septīto vārdu no Lugarēcijas gaudu stāsta.

Beidzot Margo, šķiet, apjēdza, ka vajadzētu posties uz māju pusi, pirms siroko nav sācis īsti trakot, un es re­dzēju viņu nākam lejup uz krastu, kur «Būtla» svaidījās un lēkāja viļņos. Taču Margo virzījās uz priekšu gaužām lēni un, maigi izsakoties, ļoti jocīgi; vispirms viņa divas reizes paklupa, pēc tam nonāca krastmalā kādus piec­desmit jardus atstatu no laivas, bet dulburoja loku lokiem, acīmredzot to meklēdama. Beidzot, Rodžera reju ierosi­nāta, aizklumburoja gar krastu līdz «Būtlai». Nu sākās nedienas ar Sušķi un Smuli, kas negribēja kāpt laivā. Kucēniem nebija nekādu iebildumu vizināties, kad laiks jauks, taču pa sabangotu jūru viņi vēl nekad nebija brau­kuši un nevēlējās to darīt arī tagad. Tiklīdz Sušķis bija iecelts laivā, Margo vajadzēja ķert rokā Smuli, bet pa to laiku Sušķis atkal bija izlēcis krastā. Tā turpinājās labu brīdi. Beidzot viņai izdevās iemest laivā abus reizē un ielēkt arī pašai; krietnu laiciņu viņa airējās, pirms atjē­dza, ka laiva joprojām piesieta.

Māte, elpu aizturējusi, vēroja notikumus līcī. «Būtla» gulēja visai dziļi ūdenī, tādēļ brīžiem nebija redzama, un ikreiz, kad tā pazuda aiz augsta viļņa, māte sastinga un bija pārliecināta, ka kuģis ar visu komandu nogājis dibenā. Taču tad drosmīgais oranžbaltais rimbulis atkal parādījās viļņa virsotnē, un māmuļa uzelpoja. Margo bija uzņēmusi ļoti dīvainu kursu, jo «Būtla» mētājās šurp un turp pa līci, reizēm pat pagriezdamās ar priekšgalu uz Albānijas pusi. Pāris reižu Margo nedroši piecēlās kājās un, acis ar plaukstu aizēnojusi, pārlaida skatienu visam apvārsnim; tad viņa atkal atsēdās un likās airos. Bei­dzot, kad laiva, drīzāk pateicoties laimei nekā saprātīgai vadībai, piebrauca tik tuvu krastam, ka varējām sasauk­ties, mēs visi nosteidzāmies lejā pie mola un kliedzām ko mācējām, cenzdamies pārkliegt viļņu šļakstus un vēja aurus. Paklausīdama mūsu komandām, Margo varonīgi irās uz krastu, uztriekdamās beidzot molam tik spēcīgi, ka bezmaz iegāza māti jūrā. Suņi izrāpās no laivas un ko kājas nes metās augšup pa pakalnu, droši vien bīdamies, ka tikai neliek tiem doties vēlreiz tādā pašā ceļojumā ar to pašu kapteini. Kad bijām palīdzējuši arī Margo izkļūt krastā, ieraudzījām viņas aplamās stūrēšanas un airēša­nas cēloni. Nonākusi salā, viņa bija atgūlusies saulītē un iemigusi saldā miegā, no kura viņu atmodināja tikai vēja brāzmas. Nogulējusi turpat trīs stundas svelmainajā saulē, viņa atmodās ar tik aiztūkušām acīm, ka nespēja vairs gandrīz nekā saredzēt. No vēja un ūdens šļakatām viņai kļuva vēl sliktāk, un pie mola viņa nonāca gandrīz pil­nīgi akla. Margo bija saulē nodegusi tik sarkana un plaksti viņai bija tā uztūkuši, ka viņa izskatījās pēc vis­briesmīgākā jūras laupītāja.

—    Reizēm es tiešām šaubos, Margo, vai tev galvā viss īsti kārtībā, — sacīja māte, likdama uz Margo acīm auk­stas tējas kompreses. — Tu taču esi spējīga uz vistrakā­kajām muļķībām.

—    Blēņas, mamm. Tu uztraucies par tīrajiem niekiem, — atteica Margo. — Tas būtu varējis gadīties katram.

Taču, šķiet, šis gadījums bija izdziedinājis viņas sa­lauzto sirdi, jo turpmāk viņa vairs nedevās vientulīgās pastaigās, nedz arī riskantos braucienos, bet sāka uzves­ties tik normāli, cik nu viņai vispār tas bija iespējams.

Ziema Korfu salā vienmēr sākās pamazām. Debesis jo­projām dzidras, jūra zila un rāma, saule silta. Vienīgi gaisā bija jūtams kaut kas nenoteikts. Zeltītās un sārtās lapas, kas biezā kārtā klāja zemi, it kā čukstēja un jokoja cita ar citu vai kā rotaļā griezās krāsainos virpuļos starp kokiem. Likās, it kā tās kaut kam gatavotos un satraukti un klusu par to apspriestos, vērpdamās ap koku stum­briem. Arī putni, bariņos sapulcējušies, purināja spal­viņas un domīgi čivināja. Viss gaiss bija gaidu pilns, it kā milzīga auditorija gaidītu tūliņ paceļamies priekš­karu. Un tad kādu rītu jūs pavērāt slēģus, nolūkojāties lejup uz olīvkokiem, raudzījāties pāri zilajam līcim uz kontinenta rūsganajiem kalniem un sapratāt, ka pienākusi ziema, jo katrai virsotnei bija uzmaukta pūkaina sniega mice. Tagad gaidas gandrīz ik stundu kļuva spraigākas.

Pēc dažām dienām mazi, balti mākonīši, slīdēdami pa debesīm, sāka ziemas parādi — tie bija mīksti un apaļi, gari un izplūduši vai arī sīki, izpluinīti kā spalvas, un tos visus kā sajukušu aitu baru dzina vējš. Sākumā vējš bija silts, tas tuvojās maigām vēdām, sašūpodams olīvju birzis tā, ka lapas notrīsēja un satraukumā kļuva gluži sudrabainas, viegli un maigi aijādams cipreses un savērp­dams mirušās lapas īsās virpuļdejās, kas aprāvās tikpat pēkšņi kā sākušās. Rotaļīgi vējš saboza zvirbuļiem uz muguras spalvas, tā ka tie piepūtās gluži apaļi; bez brīdi­nājuma tas satvēra kaijas, apturēja tās lidojumā un lika tām vēzēt baltos spārnus no visa spēka. Pamazām slēģi sāka grabēt un durvis nodrebēja eņģēs. Tomēr vēl jopro­jām spīdēja saule, jūra bija rāma un kalni izskatījās itin vasarīgi — kā saulē tumši iedeguši vīri ar baltām sniega cepurēm galvā.

Apmēram nedēļu vējš ar mūsu salu parotaļājās, glāstī­dams un paijādams to, klusi dziedādams kailajos kokos. Tad uz pāris dienām iestājās dīvains klusums; un piepeši, kad to vismazāk gaidīja, vējš atgriezās. Bet nu tas bija pavisam citāds — negants, aurojošs, nikns vējš, kas brāzās pār salu, mēģinādams to ietriekt jūrā. Zilo debesi aizsedza smalka, pelēka mākoņu sega. Jūra kļuva tumši zila, gandrīz melna un vērpās putu vērpetēs. Cipreses kā tumši svārstekļi locījās gar debesīm, un olīvkoki (tik ne­kustīgi, klusi, itin kā apburti visu vasaru) aizrāvās līdzi vēja neprātam un čīkstēdami šūpojās uz saviem kroplī­gajiem, červeļainajiem stumbriem, un lapas šalkdamas vizuļoja kā perlamutrs — te zaļā, te sudrabainā krāsā. Tad šī nu bija izrāde, par kuru sākumā sačukstējās kritu­šās lapas, kurai tās gatavojās; tagad tās cēlās gaisā un dejoja, griezās trakā virpulī, slīga lejup, cēlās atkal, līdz beidzot pagurušas nokrita, kad vējš, šo rotaļu apnicis, traucās tālāk. Vējam sekoja lietus, bet tas bija silts, patī­kams lietus, kas lielām, rupjām lāsēm ritēja lejup gar slē- ģiem, viegli bungoja pa vīnogulāju lapām un muzikāli guldzēja notekās. Upes, kas plūda no Albānijas kalniem, uzpaloja un, lejup uz jūru brāzdamās, atžņieba baltus zobus, plosīja krastus, aizrāva līdzi zarus, baļķus, zāles kumšķus un citādu vasaras lūžņu un izmeta to līcī, piedra- zājot tumšzilo ūdeni ar dubļu un dažādu atkritumu vērpetēm. Pēc laiciņa vērpetes pajuka un jūras ūdens no zila pārvērtās dzeltenbrūnā; tad uzbrāzmoja vējš, aiz- trauca pār ūdens virsmu un sabangoja ūdeni milzīgos viļņos, kas joņoja uz salu un lēca krastā kā lieli, brūni lauvas ar baltām krēpēm.

Tas bija medību laiks: lielais Butrinto ezers uz konti­nenta ap krastiem aizvilkās ar skanoša ledus kārtiņu, bet pašā ezerā pulcējās milzīgi mežapīļu bari. Brūnajos, lietū samirkušajos kalnos salasījās zaķi, stirnas un mežacūkas, kas meklēja barību sasalušajā zemē, izraka gumus un saknes. Purvos un dīķos uz salas slokas ar garajiem, smai­lajiem knābjiem kapāja irdeno zemi un nošalca kā bul­tas, kad šāvās augšup no zāles turpat jums pie kājām. Olīvju birzīs un mirtājos slēpās resnās, neveiklās meža slokas, kas iztraucētas, spārnus neprātīgi plivinādamas, cēlās gaisā kā vēja savirpotas rudens lapas.

Leslijs, protams, šajā gada laikā bija savā "īstajā ele­mentā. Kopā ar citiem tādiem pašiem aizrautīgiem med­niekiem viņš ik pāris nedēļas reizi devās uz kontinentu un atgriezās ar milzīgu nošautu mežacūku, buntēs sasie­tiem asiņainiem zaķiem vai lieliem kurvjiem, kas bija līdz malām pilni ar raibām pīlēm. Nemazgājies, nesku­vies, izplatīdams ap sevi ieroču eļļas un asiņu smakas sajaukumu, Leslijs stāstīja par medībām; spīgojošām acīm viņš istabā demonstrēja, kur un kā stāvējis, kur un kā mežacūka iznākusi no slēpņa, atdarināja bises šāviena atbalsi kailajos kalnos, lodes atsišanos un mežacūkas pirmsnāves salto, tai ieveļoties viršos. Viņš to visu attē­loja tik dzīvi, ka mums šķita — paši esam bijuši līdzi medībās. Vienu mirkli viņš bija mežacūka, kas ošņā, no kuras puses pūš vējš, satraukti šaudās pa niedrāju, nikni veras visapkārt no kuplo uzacu apakšas, ausās, izdzirdusi tuvojamies dzinējus un suņus; tūliņ viņš pārvērtās par dzinēju, kas uzmanīgi zogas uz priekšu pa augsto zāli un krūmājiem, pamet skatienu te uz vienu, te uz otru pusi, izgrūž dīvainu, burbuļojošu saucienu, lai izvilinātu medī­jumu no slēpņa; tajā brīdī, kad mežacūka atstājusi slēpni un šņākdama metas lejup pa nogāzi, viņš pacēla iedo­māto bisi pie pleca un izšāva, noklikstēja bises gailis, un mežacūka, kūleni pārmezdama, nogāzās.

Māte par Leslija mednieka gaitām sevišķi neinteresējās līdz tam brīdim, kamēr viņš pārveda mājās pirmo meža­cūku. Redzot milzīgo muskuļoto ķermeni un asos ilkņus, kuri bija pacēluši zvēra augšlūpu niknā vieplī, viņai aiz­rāvās elpa.

—    Ak dievs! Man ne prātā nenāca, ka tās ir tik milzī­gas, — viņa sacīja. — Ceru, mīļais, ka tu esi piesardzīgs.

—   Nav ko uztraukties, — Leslijs atteica, — kamēr tā neizskrien no slēpņa tev pie pašām kājām; tad gan jāuz­manās — ja šausi un netrāpīsi, tā metīsies virsū.

—- Cik bīstami! — māte iesaucās. — Nebiju iedomāju­sies, ka tās ir tik lielas… Tāds nezvērs taču var tevi ievainot vai pat nogalināt, mīļais.

—    Nē, nē, māt, nav nekādu briesmu, ja tikai tā neiz­lien ārā pašā degungalā.

—    Nesaprotu, kādēļ briesmas draudētu arī šādā gadī­jumā, — iebilda Larijs.

—    Kā nu ne! — attrauca Leslijs.

—    Ja mežacūka tev uzbrūk un tu šaujot netrāpi, kādēļ tad nevar tai vienkārši pārlēkt pāri?

—     Nekļūsti smieklīgs, — Leslijs pavīpsnāja. — Šie zvēri plecos ir pēdas trīs plati, turklāt ellišķīgi ātri. Tev nebūs laika pat padomāt, kā tiem pārlēkt pāri.

—    Tiešām nesaprotu, kādēļ gan ne, — brīnījās Larijs.

—    Galu galā tas nemaz nav grūtāk kā pārlēkt pār krēslu, un, ja nu tu nevari pārlēkt tāpat, kādēļ gan neizmantot kādu kārti un nelēkt ar tās palīdzību?

—    Tu runā pēdīgās muļķības, Larij, jo nekad neesi redzējis mežacūku skrējienā. Nekāda lēkšana nav iespē­jama.

—     Jums, medniekiem, vienkārši trūkst iztēles, — Larijs kritiski noteica. — Man ir lielisku ideju papilnam, jums tās vajadzētu vienīgi realizēt. Bet jūs jau negribat par tām ne dzirdēt.

—    Nu labi, nākamreiz brauc līdzi un parādi, kā to dara, — Leslijs ierosināja.

—     Mans ideāls nav būt spēkavīram ar spalvainām krū­tīm, — Larijs dzedri noteica. — Mana vieta ir ideju pasaulē — es strādāju ar smadzenēm. Un es labprāt no­dotu savu prātu jūsu rīcībā taktikas un stratēģijas izstrā­dāšanai, bet jūs, muskuļainie, varēsiet likt šīs idejas lietā.

—    Lai nu paliek, šo tavu ideju es lietā nelikšu, — Leslijs dziļā pārliecībā sacīja.

—    Tas arī būtu gaužām negudri, — piebilda māte.

—    Nedari neko neprātīgu, mīļais. Un tu, Larij, nepiebāz viņam galvu ar bīstamām idejām.

Larijam vienmēr bija pilna galva ar idejām jautāju­mos, kuros viņam trūka pat mazākās jēgas. Viņš deva padomus man, kā studēt dabaszinātnes, konsultēja Margo tērpu jautājumos, māti pamācīja, kā saimniekot, lai ne­pārsniegtu bankas rēķinu, un nu gribēja mācīt Lesliju šaut. Viņš jutās pilnīgi drošs, jo zināja, ka mēs neviens neņemsimies viņu mācīt, kā labāk sacerēt literārus darbus

Ja vien kādam ģimenes loceklim gadījās grūta prob­lēma, tad Larijs aizvien vislabāk zināja, kā to atrisināt; ja kāds palielījās ar saviem panākumiem, Larijs nekad nespēja tur saskatīt kaut ko sevišķu — pēc viņa domām, tas bijis gaužām viegli paveicams, ja vien liktu lietā sma­dzenes. Un tieši šās viņa īpašības dēļ kādā jaukā dienā gandrīz nodega mūsu māja.

Leslijs, ar medījumu apkrāvies, bija atgriezies no medī­bām kontinentā un vai plīsa aiz lepnuma. Viņš mums pa­skaidroja, ka pirmo reizi mūžā viņam izdevies izšaut dupletā. Taču to viņam vajadzēja izskaidrot visos sīku­mos, lai mēs pilnā mērā saprastu varoņdarba spožumu. Acīmredzot šaut dupletā mednieku valodā nozīmēja no­šaut divus putnus vai zvērus tūliņ vienu pēc otra — vis­pirms ar kreiso stobru, tad ar labo. Nostājies uz virtuves ķieģeļu klona, pavarda sarkanās liesmas apspīdēts, viņš stāstīja, kā ziemas rītausmā parādījies pīļu bars un izple­ties debesīs. Ar spalgu spārnu švīkstoņu tās laidušās pāri, Leslijs notēmējis uz bara vadoni, izšāvis, pavērsis bisi pret otru putnu, atkal mežonīgā ātrumā izšāvis, un, kad nolaidis kūpošo bisi, abas pīles iekritušas ezerā gandrīz vienā mirklī. Visa ģimene, virtuvē sapulcējusies, kā apburta klausījās dzīvajā attēlojumā. Lielais virtuves galds bija apkrauts ar medījumu, māte un Margo plūca divas pīles pusdienām, es aplūkoju pārējās un pierak­stīju šo to par tām savā dienasgrāmatā, kura ātri vien pārklājās ar asiņu traipiem un spalvu nospiedumiem, bet Larijs sēdēja krēslā, paņēmis klēpī glītu nošautu pīlīti, glaudīja tās spārnus un vēroja Lesliju, kas, šķietami iebri­dis iztēlotā purvā līdz krūtīm, jau trešo reizi rādīja mums, kā viņam izdevies slavenais duplets.

—    Ļoti labi, mīļais, — piebilda māte, kad Leslijs šo ainu bija attēlojis ceturto reizi, — tas droši vien bija ļoti grūti.

—    Nesaprotu, kas nu tur par grūtumu, — ierunājās Larijs.

Leslijs, kurš patlaban gatavojās visu pārstāstīt vēlreiz, aprāvās pusvārdā un uzmeta Larijam niknu skatienu.

—    Ak tu nesaproti? — viņš kareivīgi noprasīja. — Un ko tu vispār no tā saproti? Tu taču no trīs soļu attāluma nevarētu trāpīt olīvkokam, kur nu vēl lidojošam putnam.

—    Negribu mazināt tavus nopelnus, mīļo zēn, — Larijs atteica ļoti pretīgā, medainā balsī. — Es tikai nesaprotu, kādēļ iztēloties nezin kādas grūtības akcijā, kura man šķiet tik vienkārša.

—           Vienkārša? Ja tu jel ko sajēgtu no šaušanas, tad gan neteiktu, ka tas ir vienkārši.

—           Nedomāju, ka ir nepieciešams prast nezin cik lie­liski šaut. Man šķiet, pilnīgi pietiek nezaudēt galvu un pareizi notēmēt.

—    Negvelz muļķības, — Leslijs pa īstam sadusmojās.

—    Tev vienmēr liekas, ka viss, ko dara citi, ir vienkārši.

— Tā, lūk, klājas daudzpusīgam cilvēkam, — nopūtās

Larijs. — Kad es pie kaut kā ķēros, parasti viss izdodas smieklīgi vienkārši. Tādēļ es arī nesaprotu, kālab tu sacel tādu brēku pār parastu labi notēmētu šāvienu.

—            Ak smieklīgi vienkārši, ja tu ķeries pie kaut kā? — nicīgi atkārtoja Leslijs. — Nekad vēl neesmu redzējis tevi pašu realizējam kādu no savām iecerēm.

—     Nu tu gan pļāpā niekus, — apskaitās arī Larijs.

—    Esmu vienmēr gatavs pierādīt, ka manas idejas ir pa­reizas.

—     Lai iet, paskatīsimies, kā tu izšauj dupletu.

—           Paskatīsimies. Tu tikai pagādā bisi un medījumu, un es tev pierādīšu, ka tur nekādas īpašas spējas nav vajadzīgas: nepieciešams tikai operatīvs prāts, kas spēj uzdevumu matemātiski pareizi atrisināt.

—           Lieliski. Ejam rīt uz purvu sloku medībās. Tur tu varēsi izmēģināt savu operatīvo prātu.

—           Man nav nekāda prieka slepkavot putnus, kas ir nīkulīgi jau no dzimšanas, — noteica Larijs, — bet, tā kā runa iet par manu godu, tad, šķiet, vajadzēs dažus upurēt.

—           Tu būsi laimīgs, ja nošausi kaut vienu, — ar ganda­rījumu atteica Leslijs.

—           Jūs, bērni, strīdaties par vismuļķīgākajiem jautāju­miem, — māte filozofiski piebilda, noslaucīdama pūkas no briļļu stikliem.

— Es domāju tāpat kā Less, — negaidot ierunājās Margo. — Larijam pārlieku patīk pamācīt citus, kā viss būtu jādara, bet pats viņš neko negrib darīt. Viņam būs gluži derīgi saņemt mācību. Es domāju, ka Less patiesi ir labs mednieks, ja var nošaut divus zaķus ar vienu šā- viĶpu vai kā nu to mēdz teikt.

Leslijs, redzēdams, ka Margo nav viņa varoņdarbu īsti izpratusi, sāka vēlreiz sīki un smalki stāstīt notikušo.

Visu nakti lija, tā ka nākamajā rītā, kad mēs devāmies ceļā, lai noskatītos Larija mednieka prasmē, zeme bija izmirkuši un smaržoja kā mīksta, trekna torte. Šim gadī­jumam par godu Larijs bija pie savas platmalītes pie­spraudis lielu tītara spalvu un izskatījās kā maziņš, apa­ļīgs un varen cienīgs Robins Huds. Visu ceļu līdz pur­vam, kur mēdza pulcēties slokas, viņš sūkstījās. Auksti, ceļš slidens; viņš dusmojās, ka Leslijs netic viņam uz vārda, bet uzspiedis šo pretīgo farsu; bise smaga, droši vien purvā vispār nebūs neviena putna, jo šādā laikā no paslēptuves spējīgs izlīst vienīgi kāds garā vājš pingvīns. Taču mēs cietsirdīgi un bez žēlastības steidzinājām viņu iet ātrāk, nelikdamies ne dzirdam daudzos iebildumus un protestus.

Purvs īstenībā bija nelielas ielejas turpinājums īstā zemienē, apmēram desmit akru liela platība, kuru pava­sarī un vasarā apstrādāja. Ziemu gar to neviens nelikās zinis un tas aizauga ar bambusiem un zāli. Krustu šķērsu pār purvu stiepās irigācijas grāvji. Šie grāvji apgrūti­nāja medības: lielākā daļa bija par platu, lai varētu tiem pārlēkt, un par dziļu, lai pārbristu, jo dibenā bija nogul­snējušies savu sešu pēdu dziļi šķidri dubļi, bet tos sedza apmēram četras pēdas netīra ūdens. Šur tur pār grāvjiem bija pārmestas šauras dēļu laipas, gandrīz visas vecas un pussatrunējušas, taču tā bija vienīgā iespēja tikt pa purvu uz priekšu. Medībās puse laika pagāja, meklējot medī­jumu un cenšoties atrast nākamo laipu.

Tikko bijām pārgājuši pār pirmo laipu, kad mums tur­pat pie kājām izspurdza trīs slokas un aizlaidās, lidojumā šūpodamās no vienas puses uz otru. Larijs strauji pierāva bisi pie pleca un satraukts nospieda gaili. Taču šāviens negāja vaļā.

—    Nebūtu bijis par ļaunu bisi pielādēt, — Leslijs klusā uzvaras priekā ieteicās.

—    Es domāju, ka tu esi to izdarījis, — Larijs aizvai­nots attrauca. — Tu taču galu galā esi slavens ieroču ne­sējs. Ja nebūtu tavas nevīžības, tad man divas slokas ta­gad būtu rokā.

Viņš pielādēja bisi, un mēs lēnām virzījāmies tālāk pa bambusu biezokni. Priekšā sāka žadzināt divas žagatas. Larijs klusām sodījās uz žagatām par to, ka tās brīdina medījumu. Taču žagatas, skaļi tērgādamas, lidoja mums pa priekšu, un dzina Lariju izmisumā. Viņš apstājās pie kādas šauras laipiņas, kas šķērsoja sastāvējušās ūdens joslu.

—    Vai nevarētu tās nejēgas kaut kā padzīt? — viņš dusmīgi jautāja. — Tās taču aizbiedēs katru dzīvu radību jūdzēm tālā apkārtnē.

—    Nevienu sloku tās neaizbiedēs, — atteica Leslijs, — slokas nekust no vietas, kamēr tu tām gandrīz uzkāp virsū.

—    Tālāk, man šķiet, nav nozīmes iet, tikpat labi mēs varētu sūtīt sev pa priekšu pūtēju orķestri.

Larijs pasita bisi padusē un dusmīgi devās pāri laipai. Un tad viss norisinājās ļoti ātri. Larijs bija nonācis līdz ļodzīgās, čīkstošās laipas vidum, kad divas slokas, kas bija slēpušās garajā zālē laipas viņā galā, izšāvās no zāles un pacēlās gaisā. Larijs, uztraukumā aizmirsis visai nedrošo situāciju, pacēla bisi pie pleca un, uz grīļīgās laipas tikko noturēdams līdzsvaru, izšāva no abiem stob­riem reizē. Bise nodārdēja, deva atsitienu, slokām, pro­tams, nenokrita ne spalviņa, un tās mierīgi aizlidoja, bet Larijs, bailēs iebrēkdamies, atmuguriski iegāzās grāvī.

—    Turi bisi virs galvas! … Turi bisi virs galvas! — rēca Leslijs.

—    Nemēģini nostāties uz kājām — tu iegrimsi! — spiedza Margo. — Sēdi pavisam mierīgi.

Bet Larijam, kas izplestām rokām gulēja atmuguriski ūdenī, bija tikai viena doma — proti, tikt pēc iespējas ātrāk ārā. Uzsvempies sēdus, viņš lūkoja piecelties kā­jās, izmantodams atbalstam stobrus. Leslijs bezmaz zau­dēja prātu. Larijs piecēlās, šķidrās dūņas šļakstēja un bur­buļoja, bise nogrima zem ūdens, un arī Larijs pazuda ūdenī līdz krūtīm.

—    Ko tu dari ar bisi! — ārprātīgā niknumā kliedza Leslijs. — Tagad abi stobri dūņu pilni.

—    Velns parāvis, ko tad citu man darīt? — šņāca La­rijs. — Varbūt gulēt, kamēr nogrimstu? Dieva dēļ, pa­sniedz taču roku!

—    Vispirms izvelc bisi! — Leslijs dusmīgi uzsauca.

—    Es neglābšu bisi, ja tu neglābsi mani, — Larijs draudēja. — Nolādēts, es taču neesmu ronis … Velc mani ārā!

—    Ja tu man pasniegsi pretī bisi, es tevi izvilkšu, idiots tāds! — sauca Leslijs. — Citādi taču nevaru tevi aizsniegt.

Larijs izmisīgi sāka meklēt zem ūdens bisi un, pirms to atrada, nošķiestu melnām, smirdošām dūņām, iegrima vēl par dažām collām dziļāk.

—     Žēlīgā debess! Paskatieties uz to! — vaidēja Les­lijs, slaucīdams bisi ar mutautu. — Tikai paskatieties uz to!

—    Vai tu nebeigsi ņemties ar savu riebīgo šaujamo un nevilksi mani ārā no ūdens? — Larijs indīgi jautāja. — Varbūt tu gribi, lai es piedzīvoju Sellija likteni un noslīkstu dūņās?

Leslijs pasniedza viņam pretī bises stobrus, un mēs visi stīvējām, cik spēka. Taču vienīgais iznākums, kad ap­stājāmies ievilkt elpu, bija tas, ka Larijs iegrima mazliet dziļāk.

—    Jums mani jāglābj, — viņš elsa, — nevis jāaizraida uz viņpasauli.

—    Beidz reiz muldēt un centies arī pats tikt ārā, — pamācīja Leslijs.

—     Nezinu, ko tad es, pēc tavām domām, visu laiku daru? Esmu jau, šķiet, kādās trijās vietās pārtrūcis.

Beidzot, pēc milzīgām pūlēm, no dūņām atskanēja gara nopūta, Larijs parādījās virspusē un mēs viņu uzvilkām krastā. Tur stāvēdams, viņš, no galvas līdz kājām nošķie- dies ar melnajiem, smirdīgajiem dubļiem, izskatījās kā šokolādes statuja, kas nokļuvusi domnas tuvumā; likās, ka viņš izkūst mūsu acu priekšā.

—    Kā tu jūties? — apvaicājās Margo.

Larijs uzmeta viņai iznīcinošu skatienu.

—     Brīnišķīgi, — viņš sarkastiski atteica, — brīnišķīgi. Nekad neesmu juties jaukāk. Izņemot to, ka būšu saķēris vieglu plaušu karsonīti, radikulītu un atstājis dūņās vienu kurpi, man patiesi klājas lieliski.

Mājup klibodams, viņš lēja pār mūsu galvām piķi un zēveli un, pirms vēl bijām sasnieguši mājas, bija guvis ciešu pārliecību, ka tā bijusi iepriekš norunāta sazvēres­tība. Iegājis mājā, viņš atstāja aiz sevis platu dubļu taku. Mātei aiz šausmām aizrāvās elpa.

—    Ko tu esi darījis, mīļais? — viņa vaicāja.

—    Darījis? Ko es, pēc tavām domām, būtu varējis da­rīt? Es medīju.

—     Bet kā tu nokļuvi tādā stāvoklī, mīļais? Tu taču esi caurcaurēm izmircis. Vai tu kaut kur iekriti?

—    Zini, māt, jums abām ar Margo reizēm ir tik asa novērošanas spēja, ka nemaz nesaprotu, kā jūs varat to izturēt.

—    Es jau tikai pavaicāju, mīļais, — māte sacīja.

—    Protams, iekritu. Vai tad citādi maz varēja būt?

—    Tev jāpārģērbjas, mīļais, ka nesaaukstējies.

—    To es arī darīšu, — Larijs cienīgi atteica. — Sai dienai man dzīvības briesmu pilnīgi pietiek.

Viņš noraidīja visus palīdzības piedāvājumus, pievāca no pieliekamā pudeli degvīna un aizgāja uz savu istabu, kur Lugarēcija, pēc viņa rīkojuma, iekūra kamīnu. Segās savīstījies, viņš kvernēja gultā, šķaudīja un dzēra deg­vīnu. Ap lenča laiku viņš pieprasīja otru pudeli, un pēc­pusdienā mēs dzirdējām viņu jautri dziedam un ik pa brīdim vareni nošķaudāmies. Kad vakariņu laikā Lugarē­cija uzkliboja augšā ar trešo pudeli, māte sāka uztrauk­ties. Viņa uzsūtīja Margo palūkoties, kā Larijam klājas. Sekoja ilgāks klusuma brīdis, tad atskanēja Larija niknā balss un Margo žēlabainā lūgšanās. Nesaprazdama, kas tur notiek, māte steidzās augšup, un mēs ar Lesliju viņai sekojām.

Larija istabā sprakstēdams kurējās kamīns, bet pats Larijs gulēja zem milzīgas segu kaudzes. Margo bēdīga stāvēja pie gultas ar glāzi rokā.

—    Kas viņam kait? — māte, enerģiski tuvodamās, jau­tāja.

—     Viņš ir piedzēries, — Margo izmisusi atteica, — un es nespēju viņam neko iestāstīt. Cenšos viņu pierunāt iedzert rūgto sāli, jo citādi viņam rīt klāsies briesmīgi, taču viņš negrib par to ne dzirdēt. Viņš paslēpjas zem segām un apgalvo, ka es gribot viņu noindēt.

Māte izņēma glāzi no Margo rokām un piegāja pie gultas.

—    Atjēdzies, Larij, nemuļķojies! — viņa skarbi uz­sauca. — Tūliņ izdzer šo.

Segu kaudze sakustējās, un no segu apakšas parādījās Larija izspūrusī galva. Apstulbušām acīm viņš pablenza uz māti un tad domīgi pamirkšķināja.

—     Kāda šausmīga veca sieviete … Man šķiet, esmu jūs kaut kur redzējis, — viņš nomurmināja un, pirms māte atjēdzās no pārsteiguma par šo piezīmi, iegrima dziļā miegā.

—    Jā, — māte izbrīnā noteica, — laikam gan pamatīgi

iekampis. Lai nu kā, tagad viņš guļ. Pieliksim malku un iesim projām. Gan jau viņam rīt būs labāk.

Kamēr mēs visi nākamajā rītā vēl gulējām, Margo pamanīja, ka gruzdoša malkas pagale izslīdējusi no ka­mīna un iekritusi pa grīdas dēļu spraugu starpgriestos. Aiz uztraukuma nobālusi, vienā naktskreklā viņa noskrēja lejā un iedrāzās mātes istabā.

—          Māja deg! … Celies… Celies! … — viņa drama­tiski iekliedzās.

Māte zibens ātrumā izlēca no gultas.

—            Modini Džeriju … Modini Džeriju! — māte iesaucās un nezin kādēļ mēģināja uzlikt korseti tieši uz nakts­krekla.

—          Mostieties … Mostieties … Ugunsgrēks … Uguns­grēks! — Margo ķērca pilnā rīklē.

Mēs abi ar Lesliju izstreipuļojām kāpņu telpā.

— Kas notiek? —' vaicāja Leslijs.

—           Ugunsgrēks! — Margo viņam iespiedza ausī. — La­rijs deg!

Parādījās māte visai ekscentriskā izskatā ar šķībi greizi sapogātu korseti uz naktskrekla.

—            Larijs deg? Glābiet viņu, ātri! — viņa iekliedzās un traucās uz bēniņiem, mēs visi viņai sekojām pa pēdām. Larija istaba bija kodīgu dūmu pilna, un no grīdas dē­ļiem cēlās aizvien jauni dūmu mutuļi. Pats Larijs gulēja mierīgā, dziļā miegā. Māte, noliekusies pār gultu, sāka viņu enerģiski purināt.

—    Mosties, Larij! Dieva dēļ, mosties!

—           Kas te notiek? — viņš, sēdus piecēlies, miegaini jautāja.

—     Istabā ugunsgrēks.

—           Tas mani nemaz nepārsteidz, — viņš teica, no jauna atguldamies. — Saki, lai Less to apdzēš.

—           Lej iet ugunij kaut ko virsū! — sauca Less. — Sa- dabūjiet kaut ko, ar ko apliet uguni.

Margo, paklausīdama viņa rīkojumam, paķēra pustukšu degvīna pudeli un izpurināja tās saturu uz grīdas. Lies­mas to tūliņ, līksmi sprakstēdamas, aprija.

—           Muļķe, ne jau degvīnu! — kliedza Leslijs. — Ūdeni.. . dabū ūdeni!

Taču Margo, satriekta par savu neveiksmi, sāka raudāt. Less, kaut ko nikni purpinādams, sagrāba gultas drānas

un centās ar tām noslāpēt liesmas. Larijs nikni pietrausās sēdus.

—    Kas te, velns parāvis, īsti notiek? — viņš nopra­sīja.

—    Istabā izcēlies ugunsgrēks, mīļais.

—    Nezinu, kādēļ gan mani tāpēc vajadzētu saldēt nost.. . Kādēļ tu man norāvi segas? Ko jūs ceļat tādu brēku? Uguni apdzēst taču ir pavisam vienkārši.

—    Turi reiz muti! — iešņācās Leslijs, lēkādams ar se­gām pa istabu.

—    Nekad neesmu redzējis tādus cilvēkus — ceļ paniku par katru nieku, — sacīja Larijs. — Nedrīkst taču tūliņ zaudēt galvu. Less lielumu jau apdzēsis. Ja tagad Džerijs atnestu cirvi, bet māte un Margo ūdeni, uguns drīz vien tiktu apdzēsta.

Larijs gulēja gultā un vadīja operāciju, mēs pārējie izcirtām no grīdas degošos dēļus un tos apdzēsām. Dēļi droši vien bija gruzdējuši visu nakti, jo divpadsmit col­las biezā olīvkoka planka bija līdz pusei pārogļojusies. Kad beidzot ieradās Lugarēcija un sāka vākt projām kū­pošās segas, uztīrīt koka šķembas, ūdeni un degvīnu, Larijs nopūzdamies atlaidās gultā.

—     Redziet nu, — viņš teica, — visu varēja izdarīt bez trača un uztraukumiem. Tikai nedrīkst zaudēt galvu. Es palūgtu, lai kāds man uznes tasi tējas. Nežēlīgi sāp galva.

—     Par to es nebrīnos — vakar vakarā tu biji pilns kā mārks, — sacīja Leslijs.

—    Ja tu neproti atšķirt drudža karstumus no dzēruma, tad vismaz nemēģini aptraipīt manu reputāciju, — Larijs noteica.

—    Lai nu kā, bet no drudža tev tomēr palikušas vare­nas paģiras, — piebilda Margo.

—    Tās nav nekādas paģiras, — Larijs cienīgi atteica, — tas ir dabisks nogurums no tā, ka rītausmā mani negai­dīti pamodināja histēriķu bars un man vajadzēja nekavē­joties pārņemt vadību.

—    Vareni gan tu visu vadīji, gultā vārtīdamies, — no­šņāca Leslijs.

—    Svarīga nav rīcība, bet gan smadzeņu darbība, ope­rativitāte, spēja saglabāt vēsu prātu tad, kad pārējie zau­dējuši galvu. Ja nebūtu manis, jūs droši vien visi būtu savās gultās sadeguši.

SARUNAS

Atkal bija pienācis pavasaris un sala slīga ziedos. Jēri draiskuļoja zem olīvkokiem, ka ļipas vien plīvoja, sabradādami ar savām mazajām kājelēm dzelte­nos krokusus. Ēzeļu mazuļi, vēl visai nedroši turēdamies uz kājām, pilnām mutēm plūca asfodelus. Dīķos, upītēs un grāvjos garām virtenēm krājās plankumaini krupju ikri, bruņurupuči līda ārā no migām, pastumjot pie malas savu ziemas apsegu — pērnās lapas un zemi —, un pir­mie tauriņi, vēl ar ziemas bālumu spārnu galos, tādi kā papluinīti, nedroši plivinājās ap puķēm.

Spirgtajās, pavasarīgajās dienās mūsu ģimene parasti uzturējās verandā — tur mēs ēdām, gulšņājām, lasījām vai tāpat vien strīdējāmies. Reizi nedēļā visi sapulcējā­mies vienkopus, lai izlasītu vēstules un citus pasta sūtī­jumus, ko Spiro mums atveda. Pasta sainī bija ieroču katalogi Leslijam, modes žurnāli Margo un dabaszinātņu izdevumi man. Larija sūtījumā lielākoties bija grāmatas un bezgalīgs daudzums vēstuļu no rakstniekiem, māksli­niekiem un mūziķiem par rakstniekiem, māksliniekiem un mūziķiem. Māte saņēma veselu kaudzi vēstuļu no da­žādiem radiniekiem un dažus sēklu katalogus. Pārskatot savu pastu, mēs parasti apmainījāmies dažiem teikumiem vai arī palasījām cits citam priekšā pa gabaliņam. Tas, protams, netika darīts, lai patiesi kaut ko pavēstītu (ne­viens jau neklausījās, ko otrs teica vai lasīja), bet tikai tādēļ, ka nespējām izbaudīt visā pilnībā prieku par vēstu­lēm vai žurnāliem, ja nedalījāmies iespaidos ar citiem. Dažreiz tomēr gadījās kāds jaunums, kas pievērsa visas ģimenes uzmanību, un tā notika arī vienu pavasara dienu, kad debesis bija zilas un dzidras kā stikls un mēs sēdē­jām vīnogulāju ēnā, lasīdami vēstules.

—     Cik glīti! . . . Paskatieties . .. organdijs ar kuplām piedurknēm… Šo vislabāk šūt no samta, kaut gan… varbūt varētu izmantot augšdaļai brokātu un svārkus pa­šūt zvana veidā. Paskatieties, cik jauki… Te labi piede­rētos gari, balti cimdi un moderna vasaras cepure, vai ne?

Pauze, dzirdami tikai Lugarēcijas klusie vaidi ēdam­istabā un papīru čaukstēšana. Rodžers skaļi nožāvājās, tūliņ pēc viņa nožāvājās arī Smulis un Sušķis.

—     Ak dievs! Kāda skaistule! … Paskatieties paši… Optiskais tēmēklis, slīdošais aizslēgs … Kāda skaistule!

Hm… Simt piecdesmit… Īstenībā, man šķiet, tas ne­maz nav tik dārgi… Un šī tiešām ir pieņemama cena Paskatīsimies… Divstobrene… ar slāpētāju… Jā… Man šķiet, ka pīlēm tiešām vajadzīgs smagāks ierocis,

Rodžers kasīja te vienu ausi, te otru, galvu piešķiebis, ar svētlaimīgu izteiksmi sejā, labsajūtā klusi ņurdēdams. Smulis apgūlās un aizvēra acis. Sušķis nesekmīgi centās noķert mušu, ikreiz noklakstinādams zobus.

—     O! Antuānam beidzot pieņemta poēma! Viņam tie­šām ir talants, ja vien viņš spēj līdz tam aizrakties. Var- lēns ierīkojis spiestuvi lopu kūtī… Fū! Viņa paša dar­biem tik mazi metieni. Ak dievs, Džordžs Buloks sācis iz­mēģināt roku portretos … Portretos, ko jūs teiksiet! Viņš taču nespēj uzgleznot pat sveci. Te ir viena laba grāmata, ko tev, māt, vajadzētu izlasīt: «Elizabetes laikmeta drama­turgi» … Brīnišķīgs darbs … Tajā ir daudz lielisku ma­teriālu …

Rodžers, ripulī sameties, sāka blusot pakaļējo šķiņķi, izmantodams zobus kā matu griežamo mašīnu un smagi šņākdams. Smulis miegā kustināja kājas un asti, bet ru­dās uzacis raustījās par kaut ko sapnī redzētu. Sušķis ap­gūlās un izlikās aizmidzis, tomēr ar vienu aci visu laiku vēroja, vai muša kaut kur neapsēdīsies.

—     Meiblas tante pārcēlusies uz Saseksu … viņa raksta, ka Henrijs nolicis visus eksāmenus un iestāšoties darbā bankā … vismaz man šķiet, ka te rakstīts bankā … viņai patiesi ir drausmīgs rokraksts, kaut gan viņa mūžam lielās ar savu smalko izglītību… Tēvocis Stīvens, nabaga vecītis, salauzis kāju… un kas noticis ar viņa krus­tiem? … Ak nē, tā nemaz nav… briesmīgs rokraksts … viņš salauzis kāju, nokrizdams no redeļkāpnēm … Varētu gan domāt, ka viņa vecumā nav nekāds prāta darbs rāp­ties pa redeļkāpnēm … smieklīgi… Toms apprecējies … un viena no Gārnetu meitenēm …

Pēdējo māte vienmēr atstāja biezu vēstuli, kurai uz aploksnes adrese bija rakstīta lieliem, skaidriem, apaļiem burtiem. Tas bija tantes Hermiones kārtējais ikmēneša vēstījums. Viņas vēstules vienmēr izraisīja ģimenē uz­traukumu un sašutumu, tādēļ mēs visi pārtraucām savu sūtījumu pārlūkošanu un sākām uzmanīgi klausīties, kad māte, skumji nopūzdamās, atlocīja divdesmit aprakstītās lappuses, ierīkojās krēslā ērtāk un sāka lasīt,

—    Viņa raksta, ka ārsti vairs nedodot nekādas cerī­bas, — sacīja māte.

—    Ārsti viņai nav devuši nekādas cerības visus pēdē­jos četrdesmit gadus, un tomēr viņa joprojām ir vesela kā zirgs, — noteica Larijs.

—    Viņa raksta, ka vienmēr esot brīnījusies par mūsu pēkšņo aizbēgšanu uz Grieķiju, bet šogad pie viņiem bijusi ļoti nejauka ziema, un tagad viņa domā, ka esam rīkojušies visai gudri, izvēloties tādu dieva svētītu kli­matu.

—    Dieva svētītu! Kāds izteiciens!

—    Žēlīgā debess!… O, ak nē… O! Dievs kungs!…

—    Kas noticis?

—    Viņa raksta, ka braukšot dzīvot pie mums… Ārsti esot ieteikuši siltu klimatu.

—     Nē, es nepiedalos! To es nespētu izturēt! — kājās pielēkdariis, izsaucās Larijs. — Man pilnīgi pietiek, ka Lugarēcija ik rītu demonstrē savas smaganas, vēl tikai trūka tantes Hermiones, kas ik dienu pa gabaliņam vien te mirs nost. Tev viņa jāattur, māt… Uzraksti, ka mums nav vietas.

—    To taču es nevaru, mīļais, jo pēdējā vēstulē aprak­stīju, cik mūsu māja ir liela.

—    Viņa to varbūt aizmirsusi, — cerību pilnā balsī ieminējās Leslijs.

—    Viņa to nav aizmirsusi. Tepat jau raksta… kur nu palika?… Jā, tepat jau ir: «Tā kā jūs acīmredzot varat atļauties īrēt tik dārgu māju, tad ceru, dārgā Lū, ka tev atradīsies kāds kaktiņš arī vecai sievietei, kurai vairs nav palicis ilgs mūžs dzīvojams.» Nu, redzat? Ko lai mēs iesākam?

—     Aizraksti viņai un pastāsti, ka pie mums plosās baku epidēmija, un pie reizes aizsūti fotogrāfiju ar Margo pin­nēm, — ierosināja Larijs.

—    Nerunā muļķības, mīļais, esmu taču viņai jau rak­stījusi, cik šeit ir veselīgs klimats.

—    Tu, māt, tiešām esi neiespējama! — Larijs dusmīgi iesaucās. — Es biju sagatavojies mierīgam darbam vasarā kopā ar dažiem izmeklētiem draugiem, bet tagad šurp atbrauks šī ļaunā vecā kamieliene, kas jau pa gabalu ož pēc naftalīna un dzied korāļus mazmājiņā.

—          Klausies, mīļais, nu gan tu pārspīlē. Un es nezinu,

kādēļ tev vajadzēja pieminēt mazmājiņu, es nekad ne­esmu viņu dzirdējusi dziedam korāļus.

—           Viņa vispār neko citu nedara, tikai dzied korāļus … kamēr citi sastājušies rindā pie mazmājiņas durvīm.

—           Lai nu būtu kā būdams, mums jāizgudro pieklājīgs aizbildinājums. Es taču nevaru viņai rakstīt, ka nevēla­mies viņu šeit korāļu dziedāšanas dēļ.

—    Kādēļ ne?

—           Nerunā tik nesaprātīgi, mīļais. Galu galā viņa tomēr ir mūsu radiniece.

—           Kāds tam sakars? Vai mums visiem vajadzēs te kopt un lutināt to veco raganu tikai tādēļ vien, ka viņa ir radiniece? Vienīgā saprātīgā rīcība būtu viņu sadedzi­nāt uz sārta.

—           Tik ļauna jau viņa nemaz nav, — māte vārgi pre­tojās.

—           Mīļo māt, no visiem pretīgajiem radiem, ar kuriem mēs esam krautin apkrauti, viņa katrā ziņā ir visnejau­kākā. Un es mūžam nesapratīšu, kādēļ tu vispār ar viņu saraksties.

—           Man taču ir jāatbild uz viņas vēstulēm, kā tev liekas?

—           Kādēļ? Uzraksti uz aploksnes «Adresāts aizbraucis» un sūti tās atpakaļ.

—           Tas nav iespējams, mīļais, viņa pazītu manu rok­rakstu, — māte nevarīgi sacīja, — turklāt es taču šo vēs­tuli jau esmu atplēsusi.

—           Vai kāds no mums nevarētu uzrakstīt, ka tu esi sa­slimusi? — ierosināja Margo.

—           Jā, mēs uzrakstīsim: ārstiem vairs nav cerību, ka tu izveseļosies, — sacīja Leslijs.

—    Es to vēstuli uzrakstīšu, — priecīgi solījās Larijs.

—     Sadabūšu tādu jauku aploksni ar melnu apmalīti… tas piešķirs visam lielāku svaru un nopietnību.

—    Neko tamlīdzīgu tu nedarīsi, — māte stingri noteica.

—     Tikko viņa saņems šādu vēstuli, tūliņ brauks mani kopt, tu taču viņu pazīsti.

—           Kāpēc vispār ar viņiem sarakstīties — to es gribētu zināt reizi par visām reizēm, — Larijs izmisīgi uzstāja.

—    Kāds tev no tā labums? Viņi taču visi ir vai nu īsti izrakteņi, vai plānprātīgi.

—    Plānprātīgi viņi nav, — māte dusmīgi attrauca.

—    Blēņas, māt, piemēram, tante Berta ar neskaitāmo

kaķu bariem…. un kur tad vecais tēvocis Patriks, kas blandās apkārt gluži kails un stāsta katram pretīnācē- jam, kā viņš ar kabatas nazīti medījis vaļus? Viņi visi ir ērmi.

—           Jā, viņiem piemīt dažas dīvainības, taču nedrīkst aizmirst, ka viņi visi ir ļoti veci un gaužām man pieķē­rušies. Bet plānprātīgi viņi nav, — māte paskaidroja, drošības dēļ tomēr piebilzdama: — Vismaz ne tādā mērā, lai neliktos par viņiem ne zinis.

—           Ja nu mums tiešām draud radinieku plūdi, tad atliek tikai viena izeja, — Larijs rezignēti noteica.

—           Kāda? — māte apvaicājās, uzmezdama pāri brillēm viņam ieinteresētu skatienu.

—    Mums, protams, jāpārvācas.

—           Jāpārvācas? Uz kurieni? — māte pārsteigta nopra­sīja.

—           Japārvācas uz mazāku māju. Tad tu vari visiem šiem mošķiem aizrakstīt, ka mums nav vietas.

—           Neesi tāds aplamis, Larij, mēs nevaram vienā gabalā pārvākties. Mēs taču jau pārvācāmies uz šejieni, lai tiktu galā ar taviem draugiem.

—    Nu, tad šoreiz pārvāksimies, lai tiktu galā ar radiem.

—           Nav iespējams visu laiku šaudīties pa salu šurp un turp, cilvēki nodomās, ka esam jukuši.

—           Vēl drīzāk viņi to nodomās, ja atbrauks tā vecā harpija. Goda vārds, māt, es neizturēšu, ja viņa ieradīsies. Es droši vien paņemšu kādu no Leslija bisēm un ietriekšu viņai dažas lodes korsetē.

—          Larij! Gribētu tevi palūgt nerunāt tādas lietas, Dže- rijam dzirdot.

—    Es tikai tevi brīdinu.

Iestājās klusuma brīdis, māte drudžaini spodrināja briļļu stiklus.

—          Nu ja… redzi… — viņa beidzot sacīja, — būs taču pārāk ērmoti mainīt mājas citu pēc citas.

—           Nekā ērmota tur nav, — Larijs pārsteigts atteica, — tā ir ļoti loģiska rīcība.

—           Protams, — piebilda Leslijs, — tā vienkārši ir paš­aizsardzība.

—           Esi nu prātīga, māt, — ieteicās Margo, — galu galā tāda pārvākšanās ir tikpat jauka kā svētki.

Tā, paturēdami prātā šo Margo aforismu, mēs pārvā­cāmies.

TREŠA DAĻ A

Cik mūža gadu vēlēts bēdulim (tie teic), Tikpat un vairāk vēl tiek tam, kas dzīvi līksmi sveic.

I udo l s. Ralfs Rolslers Dotslers

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA SNIEGBALTA MĀJA

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA SNIEGBALTA MĀJA

Mūsu jaunā, kā sniegs baltā māja atradās kalna virsotnē. Mājai gar visu vienu malu bija plaša veranda, biezi apaugusi ar vīnogulājiem. Priekšpusē ple­tās dārziņš mutautiņa lielumā, tam apkārt stiepās sav­vaļas puķēm apaudzis mūra žogs. Visu dārzu aizēnoja liela magnolija, kuras spīdīgās, tumšzaļās lapas deva dziļu pavēni. Ceļš no mājas līdz lielceļam veda pa nokalni cauri olīvju birzīm, vīna un augļu dārziem. Māja mums iepa­tikās, tikko Spiro mums to parādīja. Tā gan bija laika zoba sagrauzta, tomēr ārkārtīgi eleganta, nolīkušo olīv­koku vidū tā izskatījās kā astoņpadsmitā gadsimta frants, kas greznojas zemnieku meiču vidū. No mana viedokļa, mājas burvība kļuva vēl lielāka, tiklīdz es atklāju vienā istabā pie slēģiem ar galvu uz leju karājamies sikspārni un drūmu skatienu mūs vērojam. Cerēju, ka sikspārnis paliks mājā, bet, tikko mēs tur ievācāmies, viņš laikam nolēma, ka māja turpmāk būs pārāk biezi apdzīvota, un pārvācās uz klusāku vietu olīvkoka stumbrā. Es viņa aiziešanu dziļi nožēloju, taču man netrūka daudz citu interesantu nodarbību, tādēļ sikspārni drīz vien aizmirsu.

Tikai šeit, baltajā mājā, es īsti iepazinos ar dievlūdzē­jiem; pirms tam biju tos šad tad redzējis mirtājā, tomēr nekad netiku tiem veltījis sevišķu vērību. Tagad viņi mani spiestin spieda pievērst uzmanību, jo pakalnā, uz kura atradās māja, dievlūdzēju bija simtiem, un daudzi tik lieli, kādus nekad agrāk nebiju redzējis. Ar nicinošu izteiksmi fizionomijā tie tupēja olīvkokos, mirtēs, uz mag- nolijas gludajām lapām, bet naktī salidoja mājā, lidinājās ap lampām, un viņu zaļie spārni švīkstēja kā senlaicīga tvaikoņa rata spieķi. Pēc tam viņi nometās uz galdiem un krēsliem, sīkiem solīšiem staigāja pa istabu, grozī­dami galvu, meklēdami laupījumu un vērsdami pret mums izvalbītās acis un ģīmjus, kuriem nebija zoda. Senāk ne­kad nebiju iedomājies, ka dievlūdzēji var izaugt tik mil­zīgi lieli, jo daži no mūsu ciemiņiem bija droši savas četr- arpus collas gari; šie briesmoņi nepazina baiļu un nevilci­nādamies bruka virsū radījumiem, kas bija tikpat lieli vai pat lielāki nekā viņi paši. Šķiet, dievlūdzēji uzskatīja māju par savu īpašumu un sienas un griestus par saviem likumīgajiem medību apgabaliem. Taču gekoni, kas dzī­voja dārza žoga spraugās, arī uzskatīja māju par savu medību apgabalu, un tādēļ dievlūdzēji un gekoni atradās mūžīgā savstarpējā kara stāvoklī. Parasti cīņas bija tikai nejaušas sadursmes starp atsevišķiem indivīdiem, bet, tā kā abi cīnītāji bija spēku samērā līdzīgi, tad parasti nekas nopietns nenotika. Taču reizēm gadījās tāda kauja, kuru patiesi bija vērts noskatīties. Reiz man laimējās kļūt par šādas kaujas aculiecinieku, jo tā notika man virs galvas pie griestiem un pēdīgi manā gultā.

Lielākā daļa gekonu augu dienu mitinājās zem dārza mūra atlupušā apmetuma. Kad saule norietēja un māja un dārzs iegrima magnolijas vēsajā ēnā, gekoni izbāza no spraugām mazās galviņas un ar zeltainajām acīm iein­teresēti paraudzījās visapkārt. Uzmanīgi viņi izslīdēja mūra virspusē; plakanie ķermeņi un strupās, konusvei- dīgās astes mijkrēslī šķita pelnu pelēkumā. Piesardzīgi viņi virzījās tālāk pa sūnām apaugušo mūri, līdz nokļuva drošībā vīnogulājos, kas auga ap verandu, un tur pacie­tīgi nogaidīja, kamēr debesis pilnīgi satumsa un tika iedegtas lampas. Tad viņi izraudzījās savus medību apga­balus un pa mājas sienu devās tiešā ceļā turp — daži uz guļamistabām, daži uz virtuvi, bet daži palika turpat verandā starp vīnogulāju lapām.

Viens gekons bija par savu medību lauku izraudzījies manas guļamistabas griestus, ar laiku es viņu labi iepa­zinu un nokrustīju par Džeronimo, jo viņa uzbrukumi kukaiņiem man šķita tikpat viltīgi un izgudrērn izplā­noti kā viss, ko darīja slavenais indiāņu vadonis.* Man likās» ka Džeronimo ir krietni pārāks par citiem geko- ruem. Pirmkārt, viņš dzīvoja viens pats zem liela akmens cinnijti dobē pie mana loga un nelaida nevienu sāncensi pat sava mājokļa tuvumā; protams, viņš neļautu arī ne­vienam svešam gekenam ienākt manā guļamistabā. Va­karos viņš piecēlās agrāk par saviem sugas brāļiem, izlīda no akmens apakšas jau tad, kad pār dārza mūri un māju vēl krita pēdējie blāvie rieta stari. Viņš uzrāpās pa apdru- pušo balto mājas apmetumu līdz manas guļamistabas logam un, galvu pastiepis, ziņkārīgi pāri palodzei ielū­kojās istabā, aši divas trīs reizes palocīdams galvu, — es nekad nevarēju izdibināt: vai nu mani sveicinot, vai ari paužot apmierinājumu par to, ka atradis istabu tādā pašā stāvokM, kādā bija to atstājis. Tad viņš, gaisu rīdams, aptwpās uz palodzes un gaidīja, līdz satumsa un istabā tika iedegta gaisma; likās, ka lampas zeltainajā gaismā viņš vairs nav pelnu pelēks, bet kļūst pērļaini palss, iesārts un caurspīdīgs, tā ka skaidri varēja saskatīt glīto zosādas rakstu, bet āda šķita smalka un caurspīdīga, it kā iekšpusē apgaismotā, Un viņa apaļajā vēderiņā varēja redzēt glīti sakārtotās iekšas, gluži kā tauriņa taustekļus.. Sajūsmā mirdzošām acīm viņš aizčāpoja pa sienu līdz savai iemīļotajai vietai griestu labās puses āra kaktā un palika tur, ar kājām pie griestiem pieķēries, gaidīdams, kad vakariņas pašas lidos mutē.

Uz maltīti ilgi nebija jāgaida. Pirmajiem odu, moskītu un mārīšu bariem, gar kuriem Džeronimo nelikās ne zinis, drīz sekoja garkājtētiņi, garkāju mušas, nelieli naktstau­riņi un šādas tādas prāvākas vaboles. Vērot Džeronimo taktiku bija ļoti pamācīgi. Garkāju ods vai naktstauriņš, līdz pilnīgam apreibumam nodejojies ap lampu, aizlidoja un apsēdās uz griestiem baltajā aplī, kuru iezīmēja lam­pas gaisma. Džeronimo, tupēdams savā kaktā ar kājām pie griestiem pieķēries, sastinga. Divas trīs reizes aši pa­klanījis galvu, viņš piesardzīgi, milimetru pa milimetram, sāka virzīties uz priekšu, nenolaizdama spožās acis no kukaiņa. Lēnām viņš aizslīdēja pa apmetumu, līdz atra­dās apmēram sešu collu, atstatumā no laupījuma, tad uz mirkli apstājās, un jūs varējāt redzēt, kā viņš kustina kāju pirkstu nagus, lai ciešāk pieķertos pie apmetuma. Acis aiz satraukuma gandrīz spiedās ārā no dobumiem; tas viņam piešķīra asinskāru izteiksmi, kura pamazām izpletās pār visu fizionomiju, astes galiņš tikko manāmi raustījās; un tad viņš kā ūdens piliens aizslīdēja tālāk pa griestiem, atskanēja tikko dzirdams pakšķiens, gekons ar laimīgu sejas izteiksmi pagriezās apkārt, un no mutes uz abām pusēm kā vaļa ūsas viņam rēgojās garkāju oda kājas un spārni. Gekons enerģiski, kā satraukts kucēns kustināja asti, tad aizčāpoja atpakaļ uz savu pastāvīgo vietu, lai mierīgi notiesātu medījumu. Viņam bija neiedo­mājami asa redze, jo dažu labu reizi novēroju, ka viņš, pamanījis sīku taurenīti istabas otrā malā, dodas pāri visai griestu platībai, lai to notvertu.

Pret sāncenšiem, kas mēģināja uzurpēt viņa teritoriju, viņš izturējās bez mazākās saudzības. Tiklīdz kāds no tiem bija uzdrošinājies pārrāpties pār palodzi un pieme­tās, lai pēc nogurdinošā kāpiena pa mājas sienu brītiņu atpūstos, tūliņ atskanēja švirkstoņa, Džeronimo jau stei­dzās pāri griestiem, tad lejup pa sienu un mīksti nokrita uz palodzes. Atnācējs nepaguva ne atjēgties, kad Džero­nimo jau lēcienā metās tam virsū. Dīvaini, ka, gluži pre­tēji gekonu paradumiem, viņš neuzbruka ienaidnieka gal­vai vai ķermenim, bet gan metās uzreiz virsū pretinieka astei, satvēra to apmēram par collas tiesu mutē, iekodās tajā kā buldogs un ņēmās purināt. Atnācējs, apmulsis no šāda neparasta uzbrukuma veida, nekavējoties meklēja glābiņu pēc vecu vecās ķirzaku parašas: nometa asti, cik ātri mācēdams, pārvēlās pār palodzes malu un stei­dzās lejup pa sienu uz cinniju dobi. Džeronimo, piepūlē mazliet aizelsies, palika triumfējot stāvam uz palodzes, mutē šurpu turpu šūpodams pretinieka asti kā notvertu čūsku. Pārliecinājies, ka sāncensis patiesi aizvācies, Dže­ronimo novietojās ērtāk un sāka tiesāt nost izcīnīto asti — ļoti riebīgs paradums, kuru es no visas sirds noso­dīju. Taču acīmredzot tas piederējās pie uzvaras un Dže­ronimo nespēja justies īsti laimīgs, pirms nebija guvumu pārvietojis resnajā vēderā.

Lielākā daļa dievlūdzēju, kas lidinājās pa manu istabu, bija samērā nelieli. Džeronimo pastāvīgi centās tos no­tvert, taču kukaiņi bija pārāk veikli. Atšķirībā no citiem insektiem dievlūdzējus lampas gaisma neietekmēja: viņi neriņķoja kā apreibuši tai apkārt, bet gan mierīgi nosēdās izdevīgās pozīcijās un gūstīja dejotājus, kad tie kaut kur piemetās, lai atgūtu spēkus. Dievlūdzēju izvalbītās acis šķita tikpat redzīgas kā gekoniem, un tie gekonu vien­mēr laikus pamanīja, steigšus dodamies prom, pirms ķir- zaķa pienāca bīstamā tuvumā. Taču lielās kaujas naktī manam gekonairi par pretinieku gadījās dievlūdzējs, kurš ne tikai nelidoja projām, bet pat tīšām devās viņam pretī. Un to nu viņš nespēja izturēt.

Mani jau ilgāku laiku interesēja dievlūdzēju vairošanās problēma. Kādu dienu man kalnos laimējās sastapties aci pret aci ar izcili lielu dievlūdzēju mātīti, kura karaliski pastaigājās pa zāli. Vēders bija piebriedis, tātad drīzumā viņai gaidāms priecīgais notikums. Uz brītiņu apstājusies, pacilājusi slaidās priekškājas un nomērījusi mani ar saltu skatienu, viņa sīkiem solīšiem devās tālāk pa garo zāli. Nolēmu, ka vislabākais būtu viņu sagūstīt un ievietot kastītē, kur es mierīgi varētu vērot, kā tiek izdētas oliņas. Pamanījusi, ka cenšos viņu saķert, viņa strauji pagriezās, pacēlās stāvus, plaši izpleta zeltaini zaļos spārnus un draudīgā žestā izslēja augšup priekškājas ar asajiem dzelkšņiem. Uzjautrināts par viņas kareivīgo nostāju pret radījumu, kas tik nesalīdzināmi lielāks par viņu pašu, es ar rādītājpirkstu un īkšķi satvēru viņu ap vidu. Tajā pašā mirklī viņa palieca atpakaļ garās, dzelkšņainās priekškājas un sagrāba ar tām manu īkšķi; man likās, ka ādai cauri izduras pusducis asu adatu. Pārsteigumā pa­laidu pirkstus vaļā un apsēdos, lai izsūkātu ievainojumu. Trīs dūrieni bija patiesi dziļi — kad paspiedu, parādījās mazi asins pilieniņi. Mana cieņa pret dievlūdzēju pie­auga; acīmredzot tas bija kukainis, ar kuru jārēķinās. Nākamajā mēģinājumā izturējos piesardzīgāk un liku lietā abas rokas — ar vienu sagrābu kukaini ap vidu, ar otru pieturēju tā bīstamās priekškājas. Kukainis bez­spēcīgi locījās un centās man iekost, pieliecot smailo, ļauno ģīmīti man pie rokas un skrubinot ādu, taču žokļi tam nebija pietiekami spēcīgi. Aiznesu dievlūdzēju mā­tīti mājās un ieprostoju paprāvā, ar gāzes audumu ap­jumtā kastītē savā guļamistabā; kastīte bija iekšpusē gau­mīgi izdekorēta ar smilgām, viršiem un akmentiņiem, kur viņa viegli un graciozi pastaigājās. Nezin kādēļ nosaucu viņu par Siseliju un notērēju daudz laika, ķerdams viņai tauriņus, kurus viņa ar apbrīnojamu apetīti notiesāja milzu daudzumos; vēders viņai brieda aizvien lielāks. Tieši ap to laiku, kad es jutos drošs, ka nu viņa teju, teju izdēs olas, viņa kaut kā bija atradusi savā krātiņā caurumu un izbēgusi.

Kādu vakaru sēdēju gultā un lasīju, kad Siselija, spārniem švirkstot» pārlidoja pār istabu un smagi nosēdās uz sienas apmēram desmit pēdu atstatu no tās vietas, kur Džeronimo patlaban nokopa kāda sevišķi pūkaina nakts­tauriņa pēdējās paliekas. Dažas pūkas viņam vēl karājās pie lūpām, kad viņš, darbā pierimis, izbrīnā paraudzījās uz Siseliju. Esmu pārliecināts, ka Džeronimo savu mūžu nebija redzējis tik milzīgu dievlūdzēju, jo Siselija bija par krietnu puscollu garāka nekā viņš. Pārsteigts par viņas lielajiem apmēriem un sašutis par pārdrošību ap­mesties viņa istabā, Džeronimo labu brīdi nespēja atjēg­ties un neizpratnē blenza uz svešinieci. Pa to laiku Sise­lija grozīja galvu uz^ visām pusēm un drūmā ziņkārē raudzījās apkārt kā klfrīga vecmeita gleznu galerijā. Atta­pies no pārsteiguma, Džeronimo nolēma nekaunīgo ku­kaini pārmācīt. Viņš pie griestiem noslaucīja muti, tad pāris reižu aši paklanīja galvu un sāka kustināt asti, acīm­redzot cenzdamies pats sevi briesmīgi saniknot. Siselija gar to visu nelikās ne zinis un, uz slaidajām kājām šūpo­damās, raudzījās apkārt. Džeronimo, nikni gaisu rīdams, lēnām slīdēja pa sienu uz priekšu,» nonācis trīs soļu atsta­tumā no dievlūdzēja, viņš apstājās un pacilāja kājas, pārbaudīdams, vai pozīcijas pietiekami stingras. Siselija labi notēlotā pārsteigumā izlikās viņu tikai tagad pama­nām. Džeronimo pavērās uz viņu un sāka vēl satrauktāk rīt gaisu. Siselija, savām izvalbītajām acīm viņu pama­tīgi nomērojusi, turpināja pētīt griestus, it kā tāda gekona pasaulē nemaz nebūtu. Džeronimo pavirzījās pāris collu uz priekšu un, astes galu nikni šaudīdams, vēlreiz pacilāja kājas. Tad viņš metās uz priekšu un piedzīvoja kaut ko pavisam neparastu. Siselija, kura līdz tam bija pilnīgi iegrimusi kādas apmetuma plaisas pētīšanā,, pēkšņi palē­cās gaisā, apgriezās un nometās atpakaļ tai pašā vietā» spārnus kā apmetni izpletuši, pakaļkājās pacēlusies un priekškājas saliekusi kaujas gatavībā. Džeronimo nebija sagatavojies uz tik agresīvu sagaidīšanu, atsprāga collas trīs atpakaļ un nenovērsa acu no pretinieces. Tā atbil­dēja ar nicinošu, kareivīgu skatienu. Džeronimo acīm­redzot jutās pārsteigts; spriežot pēc viņa līdzšinējās pieredzes, dievlūdzējam vajadzēja pacelties spārnos un laisties projām, tikko parādījās viņš, taču kukainis ir ne­domāja par bēgšanu, bet stāvēja, priekškājas uzbrukumam pacēlis; zaļie spārni, Šiselijai viegli šūpojoties, plīvoja kā apmetnis. Bet, ja nu viņš tik tālu atnācis^ tad atkāpties vairs nedrīkstēja, tādēļ Džeronimo sasparojās un lēcienā metās medījumam virsā.

No Džeronimo svara un straujā lēciena Siselija sagrī­ļojās, un gekonam izdevās iekampt žokļos viņas rumpja apakšdaļu. Taču Siselija nekavējoties ar abām priekš­kājām sagrāba gekona pakaļkājas. Tā viņi cīnīdamies aiztenterēja lejup pa sienu; katrs centās izcīnīt sev labāku stāvokli. Tad iestājās pārtraukums, kad abi pretinieki, viens otru vaļā nelaizdami, atpūtās un sagatavojās otra­jam raundam. Prātoju, ved nevajadzētu iejaukties; man nepavisam negribējās, lai kāds no viņiem tiktu nogali­nāts, tomēr ciņa bija tik aizraujoša, ka nevarēju saņem­ties viņus izšķirt. Iekams es paguvu izlemt, ko darīt, kālijā atsakos no jauna.

Nezin kādu apsvērumu dēļ Siselija centās novilkt Dže­ronimo pa sienu lejā uz grīdas, bet viņš tikpat enerģiski pūlējās dabūt pretinieci augšā pie griestiem. Labu laiku viņi stīvējās šurp un turp, dažbrīd pārsvaru guva viens, dažbrīd otrs, taču nekas izšķirīgs nenotika. Tad Siselija pieļāva liktenīgu kļūdu: izmantodama kārtējo atelpu, viņa pacēlās spārnos, acīmredzot nodomājusi pārlidot pāri istabai ar Džeronimo nagos —gluži kā ērglis, kas sagrā­bis jēru. Bet viņa nebija pareizi aprēķinājusi gekona svaru. Pēkšņais grābiens Džeronimo pārsteidza negaidot un tiešām atrāva viņu no griestiem, taču pastiept gaisā tādu smagumu nebija pa spēkam pat SiselijaL Un tā nu spārnu un astes mudžeklis novēlās uz gultas.

Kritiens karotājus tā pārsteidza, ka abi atlaida dzel­žaino tvērienu un palika tupam uz segas, mērodami viens otru nikniem skatieniem. Nodomāju, ka pašreiz man būtu laba izdevība iejaukties un pasludināt neizšķirtu rezultātu, un dzīros jau abus satvert, bet tajā pašā mirklī tie no jauna metās viens otram virsū. Šoreiz Džeronimo bija gudrāks un sagrāba mutē vienu Siselijas dzelkšņaino priekškāju. Viņa atbildēja, ar otru priekškāju apskau­dama gekona kaklu. Abiem bija vienādi grūti cīnīties uz segas, jo nagi ķērās audumā un kustības bija traucētas. Viņi tenterēja pa gultu šurp un turp, tad sāka virzīties uz spilvena pusi. Abi bijā smagi cietuši: Siselijai viens spārns saburzīts un saplosīts, viena kāja aizlūzusi un ne­lietojama, bet Džeronimo mugurā un kaklā daudzas Sise­lijas aso nagu ieplēstas asiņainas brūces. Taču es vairs nedomāju viņus šķirt, jo biju pārāk ieinteresēts cīņas iznākumā, tādēļ izkāpu no gultas, kad viņi tuvojās spil­venam, — man nebija nekādas vēlēšanās izjust Siselijas asos nagus ieurbjamies krūtīs.

Izskatījās, ka Siselija sāk pagurt, bet, tiklīdz viņa sama­nīja zem kājām gludo spilvenu, likās — viņā pamostas jauni spēki. Žēl vienīgi, ka spēku pieplūdumu viņa vērsa aplamā virzienā. Palaidusi vaļā Džeronimo kaklu, viņa ieķērās tam astē; nezinu, varbūt viņa domāja, ka tādējādi varēs pacelt pretinieku gaisā un padarīt cīņas nespējīgu; taču notika pavisam otrādi. Juzdams asos nagus ieķera- mies astē, Džeronimo to nometa, tomēr piepūlē viņš tik spēcīgi rāvās uz priekšu un tik neganti sapurināja galvu, ka norāva Siselijai priekškāju. Tā nu Siselija turēja vie­nīgajā priekškājā satvertu Džeronimo drebošo asti, bet asiņainā, bez astes palikušā Džeronimo mutē karājās Sise­lijas kreisā priekškāja. Siselija vēl būtu varējusi kaujā uzvarēt, ja būtu ātri metusies virsū Džeronimo, iekams viņš paguva izspļaut trofeju; bet viņa bija pārāk aizrā­vusies ar konvulsīvi drebošo asti, kuru, manuprāt, uzska­tīja par ļoti svarīgu pretinieka ķermeņa sastāvdaļu, tādēļ cieši turēja to atlikušās priekškājas nagos. Džeronimo izspļāva norauto kāju, lēca uz priekšu, tvēra ar muti, un tajā pazuda Siselijas galva un visa ķermeņa priekšdaļa.

Ar to pašu cīņa bija galā; Džeronimo atlika vienīgi nogaidīt, līdz Siselija būs pagalam. Kājas viņai noraus­tījās, spārni izpletās kā zaļš vēdeklis un viegli iečabējās, piebriedušais vēders pulsēja, un lielā kukaiņa pirmsnāves konvulsijās abi ievēlās sagumzītās segas krokās. Labu laiku es viņus neredzēju; dzirdēju vienīgi dievlūdzēja spārnus lūstam, tad apklusa arī šis vārais troksnis. Iestā­jās klusums; pēc brīža virs palaga malas parādījās maza, saskrāpēta, asiņaina galviņa, uz mani triumfējoši palū­kojās pāris zeltainu acu un virspusē izrāpās pagalam nomocītais Džeronimo. Uz pleca viņam bija izrauts liels gabals ādas, atklājot jēlu, sarkanu brūci; uz muguras lāsoja asiņu pērlītes tajās vietās, kur bija ieurbušies asie nagi, un strupais astes stumbenis, viņam kustoties, atstāja uz palaga sarkanu sliedi. Viņš bija kā salauzts, nevarīgs un vārgs, tomēr kaujā uzvarējis. Kādu brītiņu viņš tu­pēja, rija gaisu un ļāva, lai es ar sērkociņam aptītu vates piciņu noslauku viņam muguru. Par atalgojumu noķēru un viņam izbaroju piecas treknas mušas, kuras viņš ar lielu prieku apēda. Mazliet atguvis spēkus, Dže-

m ronimo lēnām aizvilkās pa sienu līdz palodzei un tad pa ārsienu lejup uz savu mītni zem akmens cinniju dobē. Acīmredzot viņš bija nospriedis, ka pēc tik niknas kaujas vislabāk ir nakti krietni atpūsties. Nākamajā vakarā viņš atkal bija atpakaļ savā ierastajā kaktā, pašpārliecināts kā vienmēr, un, priecīgi kustinādams astes strupuli, vēroja kukaiņu dejas ap lampu.

Nedēļas divas pēc lielās kaujas Džeronimo kādu va­karu atkal pārrāpās pār palodzi un, man par lieliem brī­numiem, atveda līdzi otru gekonu. Jaunais bija visai sīks, gandrīz divreiz mazāks par Džeronimo, skaistā pērļaini iesārtā krāsā, lielām, mirdzošām acīm. Džeronimo ieņēma savu parasto vietu kaktā pie griestiem, bet jaunatnācējs izraudzījās pozīcijas griestu vidū. Abi gekoni nodevās kukaiņu medībām tik aizrautīgi, ka nepievērsa viens otram ne mazākās uzmanības. Sākumā nodomāju, ka glī­tais jaunatnācējs ir Džeronimo līgava, taču, pārbaudījis cinniju dobi, konstatēju, ka miteklis zem akmens jopro­jām ir vecpuiša mītne. Jaunais gekons acīmredzot gulēja citā vietā un piebiedrojās Džeronimo tikai vakaros ceļā uz manu guļamistabu. Pazīdams Džeronimo kauslīgo dabu, es nespēju saprast viņa iecietību pret šo ciltsbrāli. Man ļoti gribējās noticēt, ka jaunais ir Džeronimo dēls vai meita, bet es zināju, ka gekoni nemēdz dzīvot ģimenē, tie tikai izdēj olas, un jaunuļiem pēc izšķilšanās pašiem jā­rūpējas par sevi, tātad manai iedomai nebija pamata. Kamēr es vēl gudroju, kādu vārdu dot manas guļamista­bas jaunajam iemītniekam, viņu piemeklēja drausmīgs liktenis.

Pa kreisi no mūsu mājas atradās plaša ieleja — kā milzīga, zaļa bļoda, biezi apaugusi ar kropliem olīvko­kiem. Ielejai visapkārt pacēlās ap divdesmit pēdu augstas mālainas grants nogāzes, gar kuru pamatni pletās miršu biezoknis, noslēpdams smagas akmeņu grēdas. No mana viedokļa, tas bija ļoti bagāts medību apgabals, jo ielejā un ap to mita daudz dažādu dzīvnieku. Reiz, medīdams starp lielajiem akmens bluķiem, uzgāju zem krūmiem izgāzušos, pussatrunējušu olīvkoka stumbru. Cerēdams zem tā atrast kaut ko interesantu, es visiem spēkiem pūlējos to izkustināt, līdz beidzot tiešām apvēlu. Miklajā iedobē, ko bija iespiedis stumbrs, ieraudzīju divus tādus radījumus, ka man aiz pārsteiguma aizrāvās elpa.

Cik no pirmā acu uzmetiena varēju spriest, tie bija parastie krupji, taču lielākie, kādus savā mūžā biju re­dzējis, Apkārtmērā katrs no tiem bija lielāks par apakš­tasi. Krupji bija zaļpelēki, ļoti kraupaini, šur tur pig­mentu trūkuma dēļ rēgojās ērmoti balti plankumi — šajās vietās āda bija spīdīga. Abi tupēja kā tukli, spitālīgi Būdas, blenza uz mani un, it kā par kaut ko vainīgi juzdamies, pēc krupju paraduma rija gaisu. Saņemot tos rokā, likās, ka turu katrā plaukstā pa sašļukušam ādas balonam; krupji uzticīgi raudzījās manī ar savām zelta filigrāna acīm, ierīkojās manās rokās ērtāk un paplēta biezlūpainās mutes tādā kā apmulsušā, nedrošā smīkņā. Biju tādā sajūsmā par krupjiem, tik uztraukts par atra­dumu, ka man katrā ziņā vajadzēja tūdaļ kādam tos parā­dīt, lai nepārplīstu aiz apslāpētā prieka pārpilnības. Katrā rokā pa krupim turēdams, drāzos uz mājām parādīt tuvi­niekiem savu jauno guvumu.

Kad ieskrēju mājā, māte ar Spiro pašlaik pieliekamajā kambarī pārbaudīja pārtikas krājumus. Atplētu plauk­stas un uzaicināju viņus apskatīt brīnišķīgos abiniekus. Biju piegājis Spiro ļoti tuvu, un viņš atgriezdamies sadū­rās aci pret aci ar krupi. Spiro pārvērtās sejā, acis viņam izspiedās, un ādai piemetās zaļgans bālums; pārsteidzoša bija viņa līdzība ar krupi. Izrāvis mutautu no kabatas un piespiedis to pie lūpām, Spiro nedrošiem soļiem aiz­streipuļoja uz verandu; viņam acīmredzot bija kļuvis briesmīgi nelabi.

—    Tev, mīļais, nevajadzētu rādīt Spiro tādas lietas, — māte mani pamācīja, — tu taču zini, cik viņam jutīgs kuņģis.

Es zināju gan, ka Spiro kuņģis ir gaužām vārīgs, bet nevarēju iedomāties, ka divi tik apburoši radījumi kā mani krupji izraisīs tādas sekas. Galīgā neizpratnē apvai­cājos, kas tad krupjiem vainas.

—    Tiem nav nekādas vainas, mīļais, tie ir ļoti jauki, — atteica māte, aizdomīgi vērodama krupjus. — Tikai — ne visiem tie patīk.

Pieri mutautā slaucīdams, Spiro, gluži bāls, grīļodamies ienāca atpakaļ. Es steigšus paslēpu krupjus aiz muguras.

—     Vai, māster Džerijs, — viņš pārmetoši sacīja, — kā­pēc jums vajags ar mani tā apieties? Man žēl, misis Darels, ka vajadzēja iet ārā, bet, dieva vārds, kad es tādus šaus- moņus ieraugu, man palieks nelabi, un tad jau labāk ārā, nekā iekšā. Lūdzams, nekad man tos vairs nerādiet, mās- ter Džerij s.

Man par lielu vilšanos, ari uz pārējiem ģimenes locek­ļiem mani krupju dvīņi atstāja tādu pašu iespaidu kā uz Spiro, un, redzēdams, ka nevaru pārējos iejūsmināt, es bēdīgs aiznesu atradumu uz savu istabu un rūpīgi no­glabāju zem gultas.

Kad tajā vakarā jau bija iedegta gaisma, izlaidu krup­jus pastaigāties pa istabu un pats ķēru viņiem barībai kukaiņus, kas riņķoja ap lampu. Krupji smagnēji čāpoja šurp un turp, ar vieglu pakšķi atvērdami un aizvērdami muti, kad satvēra manu cienastu un ar lipīgo mēli ievilka to mutē. Istabā ielidoja ārkārtīgi liels, histērisks nakts­tauriņš; nodomādams, ka tas krupim būs patiesi gards kumoss, es sāku to intensīvi vajāt. Beidzot naktstauriņš apmetās tikai dažas collas no Džeronimo drauga pie gries­tiem, kur es to nevarēju aizsniegt. Tā kā naktstauriņš bija vismaz divreiz lielāks par parastajiem, gekons ar gudru ziņu uz to pat nepaskatījās. Cenzdamies nosist naktstauriņu zemē, sviedu tam ar žurnālu, bet tas bija muļķīgākais, ko vispār varēju izdarīt. Žurnāls trāpīja ne­vis taurenim, bet gan gekonam, kurš pašlaik vēroja tuvo­jošos zeltactiņu. Žurnāls ielidoja istabas kaktā, un gekons pakšķēdams novēlās uz paklāja tieši pretī lielākajam no abiem krupjiem. Rāpulis vēl nebija atjēdzies, arī es ne­paguvu to paglābt, kad krupis ar .labsirdīgu izteiksmi fizionomijā paliecās uz priekšu, milzīgā mute atvērās kā paceļamais tilts, mēle izšāvās un atkal ievilkās atpakaļ ar visu gekonu, tad krupis atkal aizvēra muti un izska­tījās kautri labsirdīgs. Džeronimo, karādamies savā kaktā ar kājām pie griestiem, šķita nemaz neinteresējamies par sava biedra likteni, bet es par notikušo ārkārtīgi iztrū­kos, turklāt mani māca vainas apziņa. Aši pievācu krup­jus un ieslodzīju tos kastē, baidīdamies, ka Džeronimo nekļūst par nākamo upuri viņu negantajai rijībai.

Abi milzeņi mani interesēja vairāku iemeslu dēļ. Vis­pirms tādēļ, ka tie šķietami bija parastie krupji, tomēr tiem bija ērmoti balti plankumi uz rumpja un kājām. Bez tam visi pārējie krupji, ko līdz šim biju redzējis, bija reizes četras mazāki par šiem briesmoņiem. Ļoti intere­santi bija arī tas, ka atradu viņus zem koka stumbra abus kopā; neparasti būtu atrast jau vienu šādu eksemplāru, bet ieraudzīt blakus sēžam veselu pāri — tas man šķita unikāls atklājums. Sāku pat domāt, ka varbūt esmu atklā­jis kaut ko gluži jaunu zinātnē. Šādā cerībā turēju tos ieslodzījumā zem gultas līdz nākamajai ceturtdienai, gai­dīdams Teodora ierašanos. Tad bez elpas uzskrēju guļam­istabā un nonesu krupjus lejā viņam parādīt.

—    Ahā! — Teodors noteica, uzmanīgi tos aplūkodams un piebikstīdams vienam ar rādītājpirkstu. — Jā, tie, pro­tams, ir ļoti lieli eksemplāri.

Viņš izcēla vienu krupi no kastes un nolika uz grīdas, kur tas sēdēja, skumji uzlūkodams Teodoru, piepūzdamies un saplakdams kā rauga mīklas pika.

—     Hm … jā, — sacīja Teodors, — šķiet, tie ir … ē…. parastie krupji, kaut gan, kā jau teicu, izcili skaisti eksem­plāri. Dīvainie plankumi radušies no pigmentācijas trū­kuma. Manuprāt, tas ir no vecuma, kaut gan es … ē … protams, varu kļūdīties. Man šķiet, tie sasnieguši… ē.. , cienījamu vecumu, ja jau izauguši tik milzīgi.

Jutos pārsteigts, jo nekad nebiju domājis, ka krupji dzīvo sevišķi ilgi. Pajautāju Teodoram, kādu vecumu krupji parasti piedzīvo.

—    Grūti pateikt… hm… statistikas par to nav, — Teodors, acis mirkšķinādams, paskaidroja, — taču, pēc manām domām, tādi milzeņi kā šie varētu būt gadus div­padsmit vai pat visus divdesmit veci. Viņiem piemīt mil­zīga vitalitāte. Esmu kaut kur lasījis par krupjiem, kas iemūrēti mājās un nodzīvojuši ieslodzījumā daudzus ga­dus. Vienā gadījumā, man šķiet, tika minēti pat divdes­mit pieci gadi, vai.

Viņš izcēla otru krupi no kastes un nolika blakus pir­majam. Tur nu tie tupēja abi līdzās, gaisu rīdami ņn acis mirkšķinādami, sašļukušie sāni cēlās un kritās, tiem elpo­jot. Brīdi viņus uzmanīgi vērojis, Teodors izvilka no vestes kabatas pinceti. Viņš izgāja dārzā un izcilāja vai­rākus akmeņus, līdz atrada miklu, sarkanbrūnu tārpu. Viņš to uzmanīgi satvēra ar pinceti un atgriezās verandā. Tur viņš nometa tārpu uz akmens klona. Tārps saritinājās ritulī, tad lēnām sāka tīties vaļā. Tuvākais krupis pacēla galvu, aši samirkšķināja acis un lēnām pagriezās tieši pret tārpu. Tas locījās kā vilnas pikucis uz karstām oglēm. Krupis paliecās uz priekšu un ar ārkārtīgu izbrīnu norau­dzījās uz to.

—    Aha! — izsaucās Teodors un pavīpsnāja bārdā.

Tārps drudžaini izveidoja astotnieku, un krupis sa­traukts paliecās vēl vairāk uz priekšu. Lielā mute pavē­rās, izšāvās sārtā mēle, un tārpa priekšgals pazuda milzī­gajos žokļos. Krupis ar pakšķi aizcirta muti, un tārpa garākā daļa, kas palika karājamies ārā, mežonīgi locījās. Krupis aptupās un ļoti rūpīgi ar priekškājām sāka stūķēt mutē tārpa astes galu. Pie katra mutē iebāzta posma krupis smagi norīstījās un ar dziļu ciešanu izteiksmi pie­vēra acis. Lēni, bet noteikti, posmu pa posmiņam tārps pazuda starp biezajām lūpām, līdz beidzot ārpusē karā­jamies palika tikai apmēram collas tiesa.

—     Hm, — jautri noteica Teodors. — Man allaž patīk noskatīties, kā viņi to dara. Tas man atgādina burvju māksliniekus, kuri velk no mutes ārā jardiem krāsainas lentes … ē … tikai šeit tas, protams, notiek uz otru pusi.

Krupis pamirkšķināja, izmisīgi norīstījās, tad izvalbīja acis, un beidzamais tārpa galiņš pazuda viņa mutē.

—     Nezin, — Teodors domīgi ierunājās, acis piemieg­dams, — nezin, vai kāds varētu iemācīt krupjiem rit zo­benus? Tas būtu visai interesants mēģinājums.

Viņš saudzīgi pacēla krupjus un ielika tos kastē.

—    Protams, ne jau asus zobenus, — viņš piebilda, izsliedamies taisni un pašūpodamies pirkstgalos. Tad viņš klusiņām pats savā nodabā pasmējās un ar īkšķi nobrau­cīja bārdu.

ČETRPADSMITA NODAĻA RUNĀJOSĀS PUĶES

ČETRPADSMITA NODAĻA RUNĀJOSĀS PUĶES

Visai drīz es saņēmu bēdīgo vēsti, ka man atrasts jauns mājskolotājs. Šoreiz tas bija kāds Kralev- skis, vīrs, kura dzīslās ritēja dažādu tautību, taču pār­svarā angļu asinis. Tuvinieki centās man iestāstīt, ka viņš esot ļoti jauks cilvēks, turklāt interesējoties par putniem, tādēļ mēs labi sapratīšoties. Sī pēdējā informācija uz mani neatstāja ne mazāko iespaidu; biju sastapis daudz ļaužu, kas teicās interesējamies par putniem, bet kas (pēc rūpī­gas iztaujāšanas) izrādījās tīrie šarlatāni, nezināja pat, kāda izskatās badadzeguze, vai arī neprata noteikt atšķi­rību starp melno rudastaino erickiņu un parasto. Biju pārliecināts, ka tuvinieki izraudzījušies man šo putnus mīlošo skolotāju tikai tādēļ, lai es nejustos tik nelaimīgs, ka atkal jāsāk mācīties. Skaidrs, ka ornitologa slavu šim cilvēkam sagādājis kanārijputniņš, kas viņam piederējis četrpadsmit gadu vecumā. Tādēļ visdrūmākajā noskaņo­jumā braucu uz pilsētu, lai no jauna sāktu skolnieka gaitas.

Kralevskis apdzīvoja abus augšējos stāvus vecā, laika zoba sagrauztā savrupmājā pilsētas nomalē. Devos aug­šup pa platajām kāpnēm un nicīgā bravūrā pamatīgi uz- bungāju ar klaudzekli, kas rotāja parādes durvis. Neap­mierināts gaidīju, sirdīgi urbdamies ar kurpes papēdi vīnsarkanajā paklājā; beidzot, kad grasījos jau klauvēt otrreiz, atskanēja klusi soļi, durvis plaši atvērās un tajās parādījās mans jaunais skolotājs.

Es tūliņ nospriedu, ka Kralevskis ir nevis cilvēciska būtne, bet par cilvēku nomaskējies gnoms vecmodīgā, taču ļoti elegantā tērpā. Viņam bija liela olas veida galva, kuras pieplacinātie sāni balstījās uz apaļa kupra. Tas ra­dīja iespaidu, it kā viņš mūžīgi būtu uzrāvis plecus un lūkotos debesīs. Garš, smalki izliekts deguns ar platām nāsīm izcēlās no sejas, un ārkārtīgi lielās, gaiši brūnās acis valgi mirdzēja. Tām bija sastindzis, nomaldījies ska­tiens, it kā to īpašnieks tikko būtu pamodies no transa. Platajā mutē ar plānajām lūpām viedās klīrīgums kopā ar humoru, un patlaban mute papletās pāri visai sejai apsveikuma smaidā, atklājot vienādus, bet iedzeltenus zobus.

—    Džerijs Darels? — viņš vaicāja, palēkdamies kā iemīlējies zvirbulis un pastiepdams man pretī lielas, kau­lainas rokas. — Džerijs Darels, vai ne? Nāc iekšā, mīļo zēn, nāc iekšā!

Viņš pamāja man ar garu rādītājpirkstu, un es viņam garām iegāju tumšajā priekštelpā; grīdas dēļi zem izmī­dītā paklāja protestā iečīkstējās.

—    Ej vien cauri, šeit būs istaba, kur mēs strādāsim, — dziedoši runāja Kralevskis, atvērdams kādas durvis ūn ievezdams mani mazā, tikai ar dažām mantām apmēbelētā istabiņā. Noliku grāmatas uz galda un apsēdos uz krēsla, kuru viņš man norādīja. Viņš pārliecās pār galdu, balstī­damies uz skaisti manikirēto pirkstu galiem, un bikli man uzsmaidīja. Es pasmaidīju pretī, nezinādams, ko viņš īsti grib.

—    Draugi! — viņš jūsmīgi iesaucās. — Ir ārkārtīgi sva- 178 rīgi, lai mēs būtu draugi. Esmu pilnīgi, pilnīgi pārlieci­nāts, ka mēs kļūsim par draugiem. Un kā tev šķiet?

Es nopietni pamāju, taču iekodu vaigā, lai apslēptu smaidu.

—    Draudzība, — viņš nomurmināja, sajūsmā aizvēr­dams acis. — Draudzība! Tas ir tas, kas nepieciešams!

Lūpas viņam bez skaņas kustējās, un es nodomāju, ka viņš laikam klusībā skaita lūgsnu — vai nu par mani, vai par sevi, vai par mums abiem. Ap galvu viņam sāka riņķot muša un beidzot nosēdās uz deguna. Kralevskis satrūkās, notrauca mušu, atvēra acis un palūkojās uz mani.

—    Jā, jā, tieši tā, — viņš stingri noteica, — esmu pār­liecināts, ka mēs kļūsim draugi. Tava māte man stāstīja, ka tu ļoti mīlot dabaszinātnes. Tas, raugi, mūs tūliņ satu­vinās … Būs, kā mēdz teikt, kopīgas saites, vai ne?

Viņš iebāza rādītājpirkstu un īkšķi vestes kabatā, iz­vilka lielu zelta pulksteni un pārmetoši tajā palūkojās. Nopūties viņš iebāza pulksteni atpakaļ kabatā, tad no­glaudīja kailo galvvidu, kas spīgoja kā brūns olis cirtoto matu vidū.

—    Es audzēju putnus, protams, tikai kā amatieris, — viņš pieticīgi atzinās. — Domāju, tev varbūt patiks apska­tīt manu kolekciju. Pavadīt pusstundu kopā ar putniem, man šķiet, pirms mācībām mums nenāks par ļaunu. Bez tam esmu šorīt mazliet nosebojies, un dažiem putniem vajadzēs ieliet svaigu ūdeni.

Viņš veda mani augšup pa čīkstošām kāpnēm un apstā­jās pie zaļām, ar drānu apsistām durvīm. Izvilcis milzīgu atslēgu bunti, viņš, atslēgas žvadzinādams, ilgi meklēja īsto; beidzot, to atradis, pagrieza slēdzenē un atstūma vaļā smagās durvis. No istabas pretī lija tāda saules gaisma, ka es apžilbu, un tai līdzi atskanēja apdullinošs putnu koris; šķita, ka Kralevskis no tumšā gaiteņa atvēris paradīzes vārtus. Bēniņi bija lieli, tie aizstiepās gandrīz pa visu mājas augšējo stāvu. Grīda bija bez paklājiem, un vienīgā istablieta — liels priedes koka galds telpas vidū. Taču gar sienām no grīdas līdz pat griestiem rindās bija novietoti plaši, viegli būri, kuros mitinājās desmitiem putnu, kas laidelējās un čivināja. Telpas grīda bija pie­bārstīta ar sēkliņām, kas tīkami čirkstēja zem kājām, kā ejot pa smilšainu liedagu. Apstulbis no daudzajiem put­niem, sāku lēnām iet apkārt istabai, apstādamies, lai ielūkotos pēc kārtas visos būros, kamēr Kralevskis (kas, šķiet, bija pilnīgi aizmirsis mānu klātbūtni) paņēma no galda prāvu lejkannu un veikli lēkāja no būra pie būra, piepildīdams ūdens trauciņus.

Mans pirmais iespaids, ka tur savākti vienīgi kanārij­putniņi, izrādījās gluži aplams; sev par lielu sajūsmu, es ieraudzīju cigļus košā sarkanā, dzeltenā un melnā rotā kā klaunus, zeltainzaļās zaļžubītes, kas atgādināja citron- koka lapas vasaras vidū, kaņepju putniņus šokolādes krāsas tvīda uzvalkos ar baltiem raibumiņiem, svilpjus ar izrieztām gaišsārtām krūtīm un daudz citu putnu. Vienā istabas kaktā pamanīju nelielas stikla durvis, pa kūrām varēja iziet uz balkonu. Katrā balkona galā atradās liels aviārijs; vienā no tiem dzīvoja melnais strazdi — melna samta tērpā ar banāndzeltenu knābi, otrā aviārijā re­dzēju pelēkajam strazdam līdzīgu putnu, kuram bija ārkārtīgi grezns zils spalvojums brīnišķīgās krāsu niansēs no pavisam tumši zila līdz palsam kā opāls.

—     Klinšu strazds, — pavēstīja Kralevskis, piepeši pa­bāzdams galvu pa durvīm un norādīdams uz skaisto putnu. —Pērnajā gadā man to, pavisam mazu putnēnu, atsūtīja no Albānijas. Diemžēl vēl neesmu varējis tam atrast dāmu.

Viņš draudzīgi pavicināja klinšu strazdam ar lejkanniņu un atkal pazuda bēniņos. Strazds draiskulīgi palūkojās uz mani, izrieza krūtis un pāris reižu sīki nogrudzinājās, kas izklausījās kā jautra irgošana. Ilgi un kārīgi viņu aplū­kojis, devos atpakaļ uz bēniņiem, kur Kralevskis vēl jo­projām lēja ūdeni dzeramajos trauciņos.

—     Vai tu negribētu man palīdzēt? — viņš, tukšu ska­tienu manī raudzīdamies, jautāja un nolaida roku ar lej­kannu, tā ka sīka ūdens strūkliņa tecēja uz grīdas. — Man vienmēr šķitis, ka šis darbs vedas daudz raitāk, ja to dara divatā. Tā, pieturi kanniņu… jā, tieši tā … un es padošu tev trauciņus … brīnišķīgi! Tas ir tas, kas mums vaja­dzīgs! Nu mēs ātri vien tiksim galā.

Es lēju ūdeni mazajos māla podiņos, bet Kralevskis uz­manīgi tos saņēma ar īkšķi un rādītājpirkstu un tik sau­dzīgi lika būros, it kā bāztu konfekti bērnam mutē. Strā­dādams viņš runāja gan ar mani, gan ar putniem pilnīgi vienā laidā, un no balss toņa es brīžiem nesapratu, vai piebilde adresēta man vai kādam no būra iemītniekiem.

—          Jā, šodien viņi visi ir lieliskā omā. Saulīte spīd, saproti… Tiklīdz saule iegriežas mājas šajā pusē, tie tūliņ sāk dziedāt, vai nav tiesa? Nākamreiz tev jāizdēj vairāk… tikai divas, mīlulīt, tikai divas. To pie labākās gribas nevar nosaukt par perējumu. Kā tev garšo jaunās sēkliņas? Vai tev pašam arī ir putni? Šeit var atrast ļoti daudz interesantu putniņu… Nedari taču to tīrajā ūdenī… Protams, dažus no tiem izaudzēt ir ļoti grūti, taču tas ir to vērts, īpaši krustojot… Zināms, ja tu izdēj divas, tad … ak tu palaidni, palaidni!

Beidzot ūdens putniem bija saliets, un Kralevskis brī­tiņu stāvēja, pārlaizdams skatienu savai saimei, smaidī­dams un rūpīgi slaucīdams rokas mazā dvielītī. Tad viņš apveda mani apkārt istabai, pakavēdamies pie katra bū­rīša, sīki izstāstīdams putna biogrāfiju, uzskaitīdams ta senčus un paskaidrodams, ko nodomājis ar to darīt. Mēs patlaban klusēdami pētījām treknu, pūkainu svilpi, kad pēkšņi pa visu māju ieskanējās spalgs zvans, skaļāks par putnu dziedāšanu. Man par lielu izbrīnu, skaņa šķita nākam kaut kur Kralevskim no vēdera.

—    Ak dievs! — viņš šausmās iesaucās, izmisīgi palū­kojoties uz mani. — Ak dievs!

Viņš atkal iebāza rādītājpirkstu un īkšķi vestes kabatā un izvilka lielo pulksteni. Tiklīdz viņš nospieda mazu po­dziņu, zvana skaņa apklusa. Jutos maķenīt vīlies par to, ka dīvainajam troksnim tik vienkārša izcelsme; dabūt skolotāju, kura iekšienē ik pa brīdim atskan zvans, man būtu šķitusi pievilcīga piedeva mācību stundām. Kralev­skis nemierīgi pētīja pulksteni, tad riebumā saviebās.

—    Ak dievs! — viņš vārgi atkārtoja. — Pulkstenis jau divpadsmit… laiks skrien kā spārniem… Un tev jau pēc pusstundas jābrauc projām, vai ne?

Iebāzis pulksteni atpakaļ kabatā, viņš noglaudīja pliko galvvidu.

—    Jā, — viņš beidzot noteica, — man šķiet, pusstundā mēs neko lielu neiemācīsimies. Tādēļ, ja vien tev tas neliktos garlaicīgi, mēs labāk varētu noiet lejā dārzā un saplūkt putniem mazliet zāles. Viņiem tā ļoti ieteicama, īpaši dēšanās laikā.

Mēs nogājām dārzā un plūcām krustaines, līdz pa ielu kā ievainota pīle tuvojās Spiro mašīna.

—    Šķiet, mašīna ieradusies tev pakaļ, — Kralevskis pie­klājīgi ierunājās. — Mēs pa šo brītiņu paguvām saplūkt krietni daudz krustaiņu. Tava palīdzība bija ļoti vērtīga.

Nu, nekas, rīt taču tu ieradīsies tieši pulksten deviņos, vai ne? Tas ir tas, kas mums vajadzīgs! Manuprāt, arī šis rīts nav zaudēts; mēs iepazināmies, novērtējām viens otru. Un, man šķiet, ir atrasts draudzības pavediens. Dieva vārds, tas ir ļoti svarīgi! Labi, au levoii līdz rītam.

Kad es aizvēru čīkstošos, čugunā kaltos vārtiņus, viņš galanti man pamāja ar roku un tad devās atpakaļ, atstā­dams aiz sevis sīku, zeltītu sliedi. Viņa kupris aizšūpojās starp rožu krūmiem.

Mājās ģimenes locekļi man jautāja, kā tad paticis jau­nais skolotājs. Neielaizdamies sīkumos, es sacīju, ka man viņš liekas ļoti jauks un ka mēs droši vien kļūsim labi draugi. Uz jautājumu, ko esam mācījušies pirmajās stun­dās, es zināmā mērā godīgi atbildēju, ka šo rītu veltījām ornitoloģijai un botānikai. Mājinieki šķita apmierināti. Taču drīz vien es konstatēju, ka misters Kralevskis nebūt nav no slinkotajiem un ir stingri nolēmis mani izglītot,, gluži neatkarīgi no tā, ko par to domāju es. Mācību stundas bija drausmīgi garlaicīgas, jo viņš izmantoja me­todes, kas droši vien bijušas modē astoņpadsmitā gad­simta vidū. Vēsturi viņš man pasniedza milzīgās, nesagre­mojamās devās, visus gadskaitļus vajadzēja iemācīties no galvas. Mēs sēdējām un atkārtojām tos vienmuļā, dziedošā balsī, līdz atkārtošana kļuva pilnīgi automātiska un mūsu domas aizklīda pavisam citā virzienā. Ģeogrāfijā viņš, man par lielu nepatiku, turēja mani ieslodzītu Britu salās, vajadzēja piezīmēt un aizpildīt neskaitāmas kartes ar grā- fistēm un šo grāfistu pilsētām. Tad grāfistes un pilsētas vajadzēja iemācīties no galvas kopā ar svarīgākajām upēm, ar ražojumiem, iedzīvotājiem un ļoti daudz citas garlaicīgas, pilnīgi nevajadzīgas informācijas.

— Samerseta? — viņš ar tiesneša izteiksmi sejā man jautāja.

Es savilku uzacis, izmisīgi cenzdamies atcerēties kaut ko par šo grāfisti. Kralevskis plaši ieplestām acīm vēroja manas mokas.

— Labi, — viņš noteica beidzot, kad bija skaidrs, ka man nav pat niecīgāko zināšanu par Samersetu. — Labi, atstāsim Samersetu un pamēģināsim ar Vorikšīru. Nu, lielākā pilsēta? Vorikal Redzi, tas ir tas, kas mums vaja­dzīgs! Nu, ko tad Vorikā ražo, kā tev šķiet?

Manis dēļ Vorikā varēja neražot nenieka, bet es uz labu laimi nosaucu ogles. Biju konstatējis — ja vien neka­vējoties nosaucu kādu produktu (neatkarīgi no tā, par kādu grālisti vai pilsēta bija runa), agrāk vai vēlāk at­bilde tomēr izrādījās pareiza. Kralevskis ļoti sāpīgi pār­dzīvoja manas kļūdas; tajā dienā, kad es viņam pazi­ņoju, ka Eseksā ražo nerūsējošo tēraudu, viņam pat asa­ras sakāpa acīs. Taču šos ilgos un garos skumju brīžus viņam atsvēra tie retie gadījumi, kad es nesaprotamā kārtā atbildēju uz kādu jautājumu pareizi.

Reizi nedēļā mēs veselu rītu nomocījāmies ar franču valodu. Kralevskis pats franciski runāja ļoti skaisti un gandrīz nespēja izturēt, kā es kropļoju šo valodu. Drīz vien viņš konstatēja, ka nav vērts censties man kaut ko iemācīt no parastajām skolas grāmatām, tādēļ to vietā izraudzījās trīs sējumus par putniem; taču arī šajās grā­matās man gāja kā pa celmiem.. Lāgiem, kad mēs div­desmito reizi lasījām aprakstu par sarkankrūtīša spalvo- jumu, Kralevska sejā iegūla drūma apņēmība. Viņš ar troksni aizcirta grāmatu, izsteidzās priekštelpā un pēc mirkļa atgriezās ar graciozu panamu galvā.

— Man šķiet, mums vajadzētu mazliet izvēdināt galvu… No putekļiem ārā un dūmiem… Iziet nelielā pastaigā, — viņš paziņoja, uzmezdams nicinošu skatienu «Les petits oiseaux de l'Europe» sējumiem. — Domāju, iziesim cauri pilsētai un pa esplanādi nāksim atpakaļ, ko? Brīnišķīgi! Nu, nekavēsimies ilgāk! Tā mums būs laba izdevība franču valodas sarunu stundai, kā tev šķiet? Tātad, lūdzu, vairs ne vārda angliski, tu drīksti runāt vienīgi franciski, tikai tā var iemācīties valodu.

Tad nu mēs abi klusēdami staigājām pa pilsētu. Šo pastaigu lielākais jaukums bija tas, ka, lai ietu kurā vir­zienā iedami, mēs vienmēr nokļuvām putnu tirgū. Mums klājās kā Alisei Brīnumzemē: vienalga, cik apņēmīgi sākām iet pretējā virzienā, tomēr jau pēc maza brīža atra­dāmies nelielajā laukumiņā, kur stendos augsti bija sa­krauti klūdziņu būri un viss gaiss skanēja putnu dziesmās. Tur mēs pilnīgi aizmirsām franču valodu. Tā aizslīdēja aizmirstībā, kur jau bija nogrimusi algebra, ģeometrija, vēstures gadskaitļi, grāfistu pilsētas un tamlīdzīgas gud­rības. Dzirkstošām acīm, piesarkušām sejām gājām no stenda uz stendu, sīki un pamatīgi aplūkojām putnus, bez žēlastības kaulējāmies ar tirgotājiem, un pamazām mums rokās uzradās būris pēc būra.

Tad pēkšņi pulkstenis Kralevska vestes kabatā mūs atsauca atpakaļ zemes virsū; tas sāka zvanīt, un viņam bezmaz izkrita no rokām visa būrīšu krava, kad viņš centās izvilkt no kabatas pulksteni un to apklusināt.

—    Ak dievs! Pulkstenis jau divpadsmit! Kas to būtu domājis? Paturi vienu mirklīti šo kaņepju putniņu, kamēr es apklusinu pulksteni. Nezinu, vai mēs, tādi apkrāvušies, kājām laikā tiksim atpakaļ. Ak tu žēlīgais tētīt! Labāk pasauksim ormani. Tā, protams, ir izšķērdība, bet ko lai dara, ja nepieciešamība spiež!

Mēs steidzāmies pāri laukumam, sakrāvām savu spār­naino, čivinošo guvumu ormaņa ratos un braucām atpa­kaļ uz Kralevska māju; iejūga skanēšana un pakavu duna tīkami saplūda ar mūsu putnu kori.

Biju nostrādājis kopā ar Kralevski jau vairākas nedē­ļas, kad atklāju, ka viņš nedzīvo viens. No rītiem viņš reizēm pēkšņi pārtrauca mūsu sarunu matemātikas uzde­vuma vai grāfistu pilsētu uzskaitīšanas laikā un, it kā klausīdamies, piešķieba galvu.

—     Lūdzu, atvaino mani uz mirkli, — viņš sacīja. — Man jāaiziet paskatīties, ko dara māte.

Sākumā tas manī radīja lielu izbrīnu, jo biju pārlieci­nāts, ka Kralevskis ir daudz par vecu, lai viņam vēl būtu dzīva māte. Pēc ilgākām pārdomām nospriedu, ka tā ir tikai pieklājīga aizbildināšanās, lai aizietu uz tualeti, jo zināju, ka ne visi cilvēki par šo tematu sarunājas tik brīvi kā mana ģimene. Man ne reizes neienāca prātā — ja nu tiešām tā ir, tad Kralevskis apmeklē šo vietu biežāk nekā jel kāds cilvēks, kuru esmu pazinis. Kādu rītu, kad brokastīs biju saēdies ļoti daudz mespila augļu, jutu zi­nāmu apgrūtinājumu vēderā pašā vēstures stundas vidū. Tā kā Kralevskis bija tik jūtīgs attiecībā uz mazmājiņām, es nolēmu izteikt savu vēlēšanos ļoti pieklājīgi, tādēļ no­domāju, ka vislabāk būs izmantot viņa paša mazliet dī­vaino formulu. Cieši palūkojies viņam acīs, es teicu, ka labprāt paraudzītos, kā klājas viņa mātei.

—    Manai mātei? — viņš izbrīnījies atkārtoja. — Tu vēlētos apciemot manu māti? Tieši šobrīd?

Nesapratu, kādēļ viņš tā uztraucas, tādēļ vienkārši pa­māju.

—    Nu labi, — viņš šaubīdamies sacīja. —. Es, protams, esmu pārliecināts, ka viņa ļoti priecāsies ar tevi iepazī­ties, bet labāk vispirms aiziešu paskatīties, vai tas iespē­jams.

Viņš, vēl joprojām mazliet apmulsis, izgāja no istabas un pēc pāris minūtēm atgriezās.

—    Māte ļoti priecāsies tevi redzēt, — viņš pavēstīja, —r bet lūdz atvainot, jo nav īsti sakārtojusies.

Man likās, ka šāda pieklājības pakāpe — runāt par tualeti, it kā tā būtu cilvēks — ir drusku pārspīlēta, bet, tā kā Kralevskis acīmredzot šajā jautājumā bija mazliet ekscentrisks, gribēju viņam izdabāt. Teicu, ka mani viņa mātes nekārtības nepavisam neuztrauc, jo arī mūsējā bieži vien ir nekārtībā.

—     Ā… nu jā, jā, droši vien, — viņš nomurmināja, uz­mezdams man iztrūkušos skatienu. Izvadījis mani pa gai­teni, viņš atvēra kādas durvis un, man par lielu pārstei­gumu, iestūma mani lielā, krēslainā guļamistabā. Istaba bija īsts puķu mežs; visur bija saliktas vāzes, krūzes un podi, katrā kupli skaistu ziedu pušķi, kas pustumsā zai­goja kā dārgakmeņiem nosētas sienas zaļgankrēslainā alā. Vienā istabas galā atradās milzīga gulta, kur, pret spil­venu kalnu atspiedusies, gulēja sīka sieviete, augumā ne lielāka par bērnu. Kad piegājām tuvāk, pamanīju, ka vi­ņai jābūt ļoti vecai, jo pār smalko, slimīgo seju, kas bija vāra un samtaina kā jauna sēnīte, stiepās neskaitāmu krunciņu tīkls. Taču visbrīnumainākais bija viņas mati. Smagā kaskādē tie vēlās viņai pār pleciem un tad izlija līdz pusgultai. Tie bija skaistākajā rudā krāsā, kādu vien iespējams iedomāties, dzirkstīja kā uguns un atgādināja man rudens lapas vai lapsas mirdzošo ziemas kažoku.

—     Māmulīt, — Kralevskis klusi iesaucās un, pārgājis pāri istabai, apsēdās uz krēsla blakus gultai. — Māmulīt, Džerijs atnācis tevi apciemot.

Sīkā sieviete pacēla plānus, caurspīdīgus plakstus un palūkojās uz mani lielām, brūnām acīm, mirdzošām un gudrām kā putna acis. No sārtzeltaino matu klaida viņa pacēla slaidu, skaisti veidotu roku, ko vilka uz leju gre­dzenu smagums, pastiepa to man pretim un draiski pa­smaidīja.

—    Man ļoti glaimo, ka tu vēlējies mani redzēt, — viņa ierunājās klusā, piesmakušā balsī. — Mūsu dienās dau­dziem mana gadagājuma ļaudis šķiet garlaicīgi.

Es samulsis kaut ko nopurpināju, spožās acis nenovēr­sās no manis, viņa iesmējās melodiski kā melnais strazds un papliukšķināja ar plaukstu pa segu.

—    Nāc apsēdies, — viņa aicināja, — apsēdies un pa­tērzē brītiņu ar mani.

Uzmanīgi pacēlu sārtzeltainos matus un paliku tos nostāk, lai varētu apsēsties uz gultas malas. Mati bija mīksti, ādaini un smagi, kā liesmains vilnis tie izslīdēja man caur pirkstiem. Misis Kralevska man uzsmaidīja un, paņēmusi pirkstos matu šķipsnu, maigi to pavirpināja; mati iemirdzējās vēl košāk,

—     Mans vienīgais lepnums, — viņa sacīja, — viss, kas palicis pāri no mana skaistuma.

Viņa palūkojās uz saviem matiem, it kā tie būtu kāds iemīļots dravnieks, patstāvīga būtne, kam nav nekā ko­pīga ar vipķ un aizrautīgi tos noglāstīja.

—     Dīvaini, — viņa sacīja, — ļoti dīvaini. Man, zini, ir tāda teorija, ka dažas skaistas lietas iemīlas pašas sevī gluži kā Narciss. Un tad tām vairs citu palīdzība nav vajadzīga,-; tās tā iegrimst pašas savā skaistumā, ka dzīvo tikai tam un pārtiek tikai no tā. Un tādēļ — jo skaistākas tās kļūst» jo spēcīgākas. Iznāk tāds kā riņķojums. Tieši tā ir noticis ar maniem matiem. Tie kļuvuši neatkarīgi, aug paši savam skaistumam, un mans sabrukušais ķer­menis tos; nemaz neietekmē. Kad es nomiršu, ar tiem va­rēs izpopēt manu zārku, un tie droši vien augs joprojām arī tad, kad es būšu sakritusi pīšļos.

—     Pietiek, pietiek, māt, nerunā tā, — Kralevskis viņu maigi apturēja. — Man nepatīk, ka tu nododies šādām slimīgām domām.

Viņai pagrieza galvu, sirsnīgi uzlūkoja dēlu un klusi iesmējās,

—     Tur nav nekā slimīga, Džon. Man tikai ir tāda teo­rija, — viņa paskaidroja. — Turklāt iedomājies, cik skaists būs šāds līķauts.

Laimīgi smaidīdama, viņa nolūkojās uz saviem matiem. Un tad klusumā trauksmaini iezvanījās Kralevska pulk­stenis. Viņš satrūkās, izrāva to no kabatas un paskatījās.

—     Ak dievs! — viņš iesaucās. — Kad tikai nav izšķī­lušies mazuļi! Lūdzu, atvaino mani uz mirkli, māmulīt. Man jāaiziet paskatīties.

—     Skrien vien, skrien, — viņa atteica, — mēs ar Dže­rij» patērzēsim, līdz tu atgriezīsies… par mums nebēdā.

—    Viss kārtībā! — iesaucās Kralevskis un aizsteidzās cauri puķu ejām kā kurmis pa varavīksnk Durvis aizkrita viņam aiz muguras, un misis Kralevska smaidot pie­vērsās man.

—    Mēdz teikt, — viņa ierunājās, — mēdz teatt, ka uz vecumdienām cilvēka ķermenī visas norises topot lēnā­kas. Es tam neticu. Nē, manuprāt, tas ir gluži aplam. Man ir teorija, ka nevis cilvēkā kaut kas top lēnāks, bet pati dzīve viņam apkārt kļūst gausāka. Vai tu mani sa­prati? Viss it kā pastiepjas garāks, un šajā palēninātajā kustībā iespējams daudz vairāk novērot. Viss kļūst re­dzamāks. Viss dīvainais, kas notiek tev apkārt un ko tu neesi pirms tam spēj® pat iedomāties. īstenībā tas ir aizraujošs piedzīvojums, patiesi aizraujošs!

Viņa dziļā apmierinājumā nopūtās un pārlaida skatienu istabai.

—    Piemēram, puķes, — viņa sacīja, norādīdama uz ziediem, kas piepildīja visu istabu. — Vai esi kādreiz dzirdējis puķes runājam?

Es, ārkārtīgi pārsteigts, papurināju galvu. Doma par runājošām puķēm man bija kaut kas pavisam jauns.

—    Vari man ticēt, ka tās patiesi runā, — viņa sacīja.

—    Viņām citai ar citu ir garu garās saTunas… Vismaz man šķiet, ka tās ir sarunas, kaut gan es, zināms, nesa­protu, ko viņas saka. Kad tu būsi tikpat vecs kā es, droši vien ari tu dzirdēsi tās runājam; protams, ja nenoslēgsi savu prātu šādām parādībām. Vienmēr mēdz apgalvot, ka vecumā cilvēks vairs nekam neticot, ka vecumā vairs ne­kas nespējot pārsteigt un tādēļ cilvēks vērīgāk uztverot domas. Blēņas! Visi vecie ļaudis, kurus es esmu pazinusi, bija noslēguši savu prātu kā pelēkas austeres jau agrā jaunībā.

Viņa man uzmeta asu skatienu.

—    Vai tev liekas, ka esmu jukusi? Ķerta, — ja saku, ka puķes sarunājas?

Es steigšus papurināju galvu un darīju to no visas sirds. Piebildu, ka, pēc manām domām, ir ļoti iespējams, ka puķes sarunājas. Paskaidroju, ka sikspārņi izdod klu­sus pīkstienus, kurus es varu sadzirdēt, bet kurus vecāks cilvēks nesadzirdētu, jo skaņa ir ļoti augsta.

—    Pareizi, pareizi! — viņa jūsmīgi atsaucās. -— Viss ir atkarīgs no viļņa garuma. Es to izskaidroju ar kustību palēniaāšanos. Un vēl kas svarīgs: jaunībā neviens neie­domājas, ka arī puķēm ir sava personība. Tās ir cita no citas tikpat atšķirīgas kā cilvēki. Paskaties, ko es tev parādīšu. Vai redzi to rozi, kas viena pati ielikta vāzē?

Uz galdiņa kaktā nelielā sudraba vāzē rotājās krāšņa, samtaina roze tik intensīvā sarkanā krāsā, ka šķita bez­maz melna. Tā bija karaliska puķe, ziedlapiņas ideāli pa­reizas, ar tik maigu un nevainojamu margo jumu, ka at­gādināja tikko izšķīlušās tauriņa spārnu.

—     Vai nav skaista? — vaicāja misis Kralevska. — Vai viņa nav brīnišķīga? Ja gribi zināt, tā pie manis stāv jau divas nedēļas. Gandrīz neticami, ko? Turklāt roze nepa­visam nebija pumpurā, kad es to dabūju. Nē, nē, zieds bija pilnā plaukumā. Bet tā bija tik slima un vārga, ka neticēju, vai paliks dzīva. Cilvēks, kas to bija plūcis, bija nevērīgi to iebāzis mārtiņrožu pušķī. Briesmīgi, nav cita vārda kā — briesmīgi! Tev nav ne jausmas, cik ne­žēlīgas ir mārtiņrozes. Tās ir ļoti robustas puķes, kas aug tuvu pie zemes. Un, protams, iespraust dižciltīgu rozi starp tām nozīmē tīšā prātā izraisīt nelaimi. Kad roze nonāca pie manis, tā bija tik pagurusi un apvītuši, ka es to pušķī starp mārtiņrozēm pat nepamanīju. Taču, par laimi, snauduļodama es izdzirdu tās sarunājamies. Sarunu iesāka dzeltenās mārtiņrozes, kas man vienmēr šķitušas ļoti kareivīgas. Es, zināms, nesapratu, ko viņas teica, bet man tas izklausījās šausmīgi. Sākumā pat nevarēju iedo­māties, ar ko viņas runā; man šķita, tās strīdas pašas savā starpā. Tad izkāpu no gultas palūkoties un ierau­dzīju viņu vidū gandrīz līdz nāvei novārdzināto nabaga rozi. Tūlīt izņēmu to no pušķa, ieliku atsevišķā traukā un iemetu tur pustabletes aspirīna. Aspirīns rozēm ļoti ietei­cams. Drahmu monētas krizantēmām, aspirīns rozēm, deg­vīns puķuzirnīšiem un nedaudz citrona sulas gaļīgajām puķēm, tādām kā begonijas. Atbrīvota no mārtiņrožu sa­biedrības un labi apkopta, tā drīz vien atspirga un tagad šķiet tik pateicīga; acīmredzot roze visiem spēkiem pūlas saglabāt savu skaistumu, cik ilgi vien iespējams, lai tā­dējādi pateiktu man paldies.

Viņa sirsnīgi uzlūkoja rozi, kas margoja sudraba traukā.

—    Jā, esmu ļoti daudz uzzinājusi par puķēm. Tās ir gluži kā cilvēki. Ja saliek pārlieku daudz ziedu vien­kopus, tie bojā cits citam nervus un ātri novīst. Sajauc dažādas puķes vienā pušķī, un tu redzēsi, kas tās būs par šķiru nesaskaņām. Protams, ļoti svarīgs ir arī ūdens. Vai tu zini — daži cilvēki domā, ka puķēm ūdens jāmaina katru dienu. Drausmīgi! Var tieši dzirdēt puķes mirstam, ja ar tām šādi apietas. Es mainu tām ūdeni reizi nedēļā, ieberu traukā pa saujai zemes, tādēļ redzi, cik skaisti tās zied.

Durvis atvērās, un ar triumfa smaidu lūpās pa tām ienāca Kralevskis.

—    Visi izšķīlušies! — viņš paziņoja. — Visi četri. Esmu ļoti priecīgs. Biju gaužām noraizējies, jo tas viņai pirmais perējums.

—     Cik lieliski, arī es priecājos, — līksmi atsaucās misis Kralevska. — Jauki, ka tev tik labi izdevies. Mēs ar Džeriju interesanti parunājāmies. Vismaz man saruna šķita interesanta.

Pieceldamies sacīju, ka arī man tā bija interesanta.

—    Atnāc atkal mani apciemot, ja vien tev te nav gar­laicīgi, — viņa noteica. — Manas idejas tev droši vien liksies mazliet ekscentriskas, bet nav jau par ļaunu pa­klausīties.

Gulēdama gultā milzīgā matu klaida vidū, viņa man uzsmaidīja un atvadīdamās skaistā kustībā pacēla roku. Es sekoju Kralevskim, bet pie durvīm vēlreiz pagriezos atpakaļ un pasmaidīju. Zem matu smaguma viņa izskatī­jās ārkārtīgi trausla un gulēja pavisam nekustīgi. Bet tad vēlreiz pacēla roku un man pamāja. Puskrēslā man šķita, ka puķes pievirzījušās viņai tuvāk, sapulcējušās ap gultu, it kā gaidīdamas, kad viņa tām kaut ko pastāstīs. Vāra, veca karaliene, kas guļ gultā savā pilī runājošu puķu galma vidū.

PIECPADSMITĀ NODAĻA CIKLAMENU MEŽI

PIECPADSMITĀ NODAĻA CIKLAMENU MEŽI

Apmēram pusjūdzes no mūsu mājas pacēlās paprāvs, ar zāli un viršiem apaudzis konusveida pakalns, bet tā virsotnē zaļoja trīs nelielas olīvju birzītes, ko citu no citas šķīra platas miršu joslas. Es šīs trīs mazās birzī­tes biju iesaucis par Ciklamenu mežiem, jo noteiktā gada laikā visa zeme olīvkoku pakājē mirdzēja fuksiju krāsas un vīnsarkanos ciklamenu ziedos, kas tur šķita augam leknāk un bagātīgāk nekā jebkur apkārtnē. Apaļie bum­buļi ar zvīņaino mizu auga bedrītēs un izskatījās kā aus­teres, no katra pacēlās tumši zaļu, baltsvītrotu lapu cers un kupls skaistu ziedu pušķis, kuri likās darināti no snieg­pārslām, ar fuksiju krāsas lāsumiem.

Ciklamenu meži bija brīnišķīga vieta, kur pavadīt pēc­pusdienu. Guļot zemē olīvkoku ēnā, varēja pārskatīt visu plašo ieleju, tīrumu, vīna un augļu dārzu mozaīku līdz pat pašai jūrai, kas mirguļoja starp olīvkoku stumbriem, iedzirkstoties ikreiz, kad sīkie vilnīši rotaļīgi atsitās pret krastu. Šķita, ka kalna virsotnei ir pašai savs vējš, sīka vējpūtiņa, jo neatkarīgi no tā, cik karsts bija ielejā, kalna galā olīvju birzīs nekad neaprima lēns vējiņš, lapas sa­nēja un ciklamenu ziedi nemitīgi locījās cits pret citu nebeidzamos sveicienos. Tā bija brīnišķīga vieta, kur at­pūsties pēc drudžainām ķirzaku medībām, kad galva vai plīsa pušu aiz karstuma, drānas sviedros bija samirkušas gluži tumšas un visi trīs suņi, sārtās mēles izkāruši, elsa kā mazas, senlaicīgas lokomotīvītes. Reiz, kad es atkal kopā ar suņiem atpūtos pēc šādām medībām, ieguvu divus jaunus lutekļus un neviļus kļuvu par cēloni veselai notikumu sērijai, kas skāra tiklab Lariju, kā Kralevski.

Suņi, mēles izkāruši, bija nometušies ciklamenās uz vē­dera, pakaļkājas atstiepuši, lai varētu pēc iespējas ciešāk piespiesties vēsajai zemei. Acis tiem bija pievērtas, izkār­tās mēles drebēja. Es sēdēju, atspiedies pret kāda olīv­koka stumbru, kurš pēdējos simt gadus bija ziedojis, lai izaugtu par ideālu atzveltnes krēslu, un raudzījos pāri tīrumiem, cenzdamies sīkajos, krāsainajos plankumiņos, kas tur kustējās, saskatīt savus paziņas un draugus. Tālu ielejā virs zeltaina kukurūzas lauka pacēlās sīks, meln­balts plankumiņš, līdzīgs Maltas krustam, strauji šķērsoja tīrumus un apņēmīgi tuvojās kalna virsotnei, kur sēdēju es. Tā bija žagata, kas, man tuvodamās, izgrūda trīs īsus, piesmakušus kliedzienus; tie skanēja visai neskaidri, it kā viņai knābī būtu ēsma. Precīzi, kā izšauta bulta tā ienira kāda olīvkoka galotnē gabaliņu nostāk; pēc īsa klu­suma brīža lapotnē atskanēja vesels spalgu, čērkstošu ķēr­cienu koris, kas pieauga aizvien skaļāks, bet tad atkal pamazām noklusa. Žagata vēl klusi un brīdinoši kaut ko uzsauca, tad izlaidās no lapotnes un vēlreiz aizlidoja uz ieleju. Nogaidīju, kamēr putns bija kļuvis par mazu pun­ktiņu un kā sīka mušiņa parādījās virs vīna dārza robotā trīsstūra pie apvāršņa, tad piecēlos un piesardzīgi apgāju apkārt kokam, no kura bija atskanējusi ķērkšana. Augstu zarotnē, gandrīz pilnīgi paslēptu sudrabzaļajās lapās, ierau­dzīju lielu, ovālu zariņu pinuma bumbuli, kas izskatījās kā zaros aizķērusies milzīga, spuraina futbolbumba. Sa­traukts sāku rāpties kokā, bet suņi sapulcējās koka pa­kājē un ar interesi mani vēroja; kad biju jau gandrīz sasniedzis ligzdu, pametu skatienu lejup un man iekutējās pakrūte: suņu purni, kas ieinteresēti bija pacelti uz augšu, izskatījās kā sīki vijolīšu ziediņi. Nosvīdušām plaukstām uzmanīgi taustījos tālāk pa zariem, līdz sasniedzu ligzdu, kas slēpās vēja kustinātajās lapās. Tas bija masīvs veido­jums, pamatīgs rūpīgi izpītu zariņu grozs, kura iekšpusē no dubļiem un saknītēm bija izveidots īstais perēklis. Ie­ejas caurums bija mazs, gar malām apvīts asiem ērkšķu krūmu zariem, tāpat kā ligzdas malas un skaisti izvītais jumtiņš. Šāda ligzda varētu laupīt drosmi pat viskaislīgā­kajam ornitologam.

Mēģinādams neskatīties lejup, izstiepos visā garumā uz zara un uzmanīgi iebāzu roku ērkšķainajā bumbulī, cenz­damies piekļūt perēklim. Pirkstos sajutu mīkstu, drebošu ādu un pūkas, kamēr no ligzdas iekšienes atskanēja spalgi ķērcieni. Piesardzīgi saņēmu mazo, silto, apaļo putnēnu rokā un izvilku ārā. Lai arī kā es mīlu putnu mazuļus, tomēr neuzdošinātos apgalvot, ka šis bija skaists. Plaka­nais knābis ar dzelteniem ielokiem abās malās, plikā galva, pusatvērtās, duļķainās acis piešķīra mazulim aprei­buša plānprātiņa izskatu. Ada apņēma ķermeni atkarenās krokās, it kā būtu vaļīgi un pavirši ar melniem spalvu rugājiem piesprausta pie miesas. Starp neveiklajām kāje- lēm rēgojās liels, apaļš vēders, kura āda bija tik plāna, ka varēja pat neskaidri redzēt iekšējos orgānus. Mazulis aptupās man plaukstā, izrieza vēderiņu kā ar ūdeni pie­lietu balonu un iečiepstējās. Pārbaudījis ligzdu, atradu, ka tur ir vēl trīs mazuļi — tikpat neglīti kā tas, kuru turēju rokā. Rūpīgi visus pa kārtai apskatījis un apsvēris stāvokli, nolēmu divus paņemt, bet abus pārējos atstāt mātei. Man tas šķita ļoti godīgi, nedomāju, ka mātei va­rētu rasties iebildumi. Izraudzījos vislielāko (tādēļ ka tas drīzāk izaugs) un vismazāko (tādēļ ka tas izskatījās tik nožēlojams), saudzīgi novietoju abus aiz sava krekla un uzmanīgi rāpos lejā pie suņiem, kas mani jau gaidīja. Kad parādīju savas kolekcijas jauno papildinājumu Smulim un Sušķim, tie tūliņ nolēma, ka putnēni esot kaut kas ēdams, un gribēja pārbaudīt, vai viņu domas pareizas. Norājis kucēnus, es parādīju mazuļus Rodžeram. Viņš, kā parasti, tos apostīja, bet pēc tam steigšus atkāpās, jo putnēni izstiepa garos, tievos kaklus, plati atpleta sarka­nās rīklītes un skaļi ieķērcās.

Nesdams jāuno guvumu uz māju, mēģināju izdomāt, kā putnēnus nosaukt; vēl nebiju šo problēmu atrisinājis, kad sasniedzu mājas, kur manējie, tikko atgriezušies no iepirkšanās pilsētā, kāpa ārā no mašīnas. Turēdams putnu mazuļus plaukstās, apjautājos, vai kāds nevarētu izdomāt tiem piemērotus vārdus. Mani tuvinieki paskatījās uz mazuļiem, un katrs reaģēja atbilstoši savam raksturam.

—    Cik burvīgi! — iesaucās Margo.

—    Ar ko tu domā viņus barot? — apvaicājās māte.

—    Kādi pretīgi radījumi! — sacīja Leslijs.

—      Vai tad mums vēl nepietiek zvēru? — ar riebumu noprasīja Larijs.

—      Ak dies, māsters Džerijs, — ar nepārprotamu šķe- banumu sejā ierunājās Spiro, — kas tie tādi?

Es diezgan vēsi atteicu, ka tie ir žagatu mazuļi un ne­pavisam neesmu jautājis, ko kurš par tiem domā, bet tikai lūdzis palīgā izdomāt tiem vārdus, kā lai viņus no­sauc.

Taču neviens negribēja man palīdzēt.

—       Iedomājieties, viņš nabaga mazulīšus nolaupījis mā­tei! — Margo sašuta.

—      Ceru, mīļais, ka tie ir jau pietiekami lieli, lai paši prastu ēst, — piebilda māte.

—      Ak tu žēlīgs debess! Ko tikai māsters Džerijs nesa­meklē! — brīnījās Spiro.

—      Vajadzēs uzmanīt, lai tie nesāk zagt, — Leslijs brī­dināja.

—       Zagt? — uztraucās Larijs. — Man šķiet, ka zog tikai kovārņi. '"*-

—       Žagatas arī, — Leslijs paskaidroja. — Žagatas ir drausmīgi zaglīgas.

Larijs izvilka no kabatas simt drahmu banknoti un pa­vicināja to mazuļiem virs galvas, tie tūliņ izstiepa kaklus, paslēja galviņas un sāka neganti ķērkt. Larijs steigšus atlēca sānis.

—          Dieva vārds, tev taisnība! -— viņš uztraukts iesau­

cās. — Vai jūs redzējāt? Viņi gribēja man uzbrukt un at­ņemt naudu!

—           Nekļūsti smieklīgs, mīļais, viņi gluži vienkārši ir izsalkuši, — sacīja māte.

—            Nieki, māt… tu taču pati redzēji, kā viņi lēca man virsū … jau tik agrā bērnībā viņiem izpaužas noziedz­nieku tieksmes. Nedrīkst puikam atļaut tos paturēt. Tas taču būtu tikpat kā dzīvot kopā ar Arsenu Lipēnu. Aizej un noliec tos atpakaļ, kur paņēmi, Džerij.

Nevainīgā izskatā es sameloju, ka tas nav iespējams, jo māte tos vairs nepieņems un mazuļi nomirs badā. Ar to es tūliņ ieguvu savā pusē māti un Margo.

—           Nedrīkst ļaut nabaga mazajiem putniņiem nomirt badā, — protestēja Margo.

—           Nesaprotu, kāds ļaunums var celties, ja mēs tos pa­turam, — noteica māte.

—           Gan jūs to vēl nožēlosiet, — Larijs brīdināja. — Viņi siros pa visu māju. Vajadzēs noglabāt katru vēr­tīgāku priekšmetu un vēl nostādīt klāt bruņotus sargus. Tas ir ārprāts.

—            Nerunā muļķības, mīļais, — māte viņu mierināja. •— Mēs viņus turēsim būrī un izlaidīsim ārā tikai izlocīt

spārnus.

—           Izlocīt spārnus! — Larijs iesaucās. •— Droši vien tu sauksi to par spārnu izlocīšanu, ja viņi ālēsies pa visu māju ar simt drahmu banknotēm riebīgajos knābjos.

Es svinīgi nosolījos nekādos apstākļos nepieļaut, ka ža­gatas sāktu zagt. Larijs uzmeta man iznīcinošu skatienu. Piebildu, ka putnēniem vēl joprojām nav vārda, taču ne­viens nespēja neko jēdzīgu izdomāt.

—    Ko tu ar tiem ērmiem darīsi? — apvaicājās Spiro.

Es mazliet kodīgi atcirtu, ka esmu nodomājis tos turēt

mājās un ka tie nav nekādi ērmi, bet žagatas.

—           Kā tu viņus sauc? — Spiro, caur pieri manī lūkoda­mies, pārprasīja.

—           Žagatas, Spiro, žagatas, — māte atbildēja, ļoti skaidri izrunādama katru zilbi.

Spiro labu brīdi savā prātā grozīja jauno papildinā­jumu viņa angļu valodas vārdu krājumam, vairākas reizes atkārtodams, lai labāk nogulst atmiņā.

—    Zagažatas, — viņš beidzot noteica. — Zagažatas, he.

—    Žagatas, Spiro, — Margo pārlaboja.

— Tā jau es akurāt saku, — Spiro dusmīgi atsaucās, — žagažatas.

Kopš tā mirkļa mēs vairs necentāmies izdomāt putnē­niem vārdus, un turpmāk tie mūsu mājā tika saukti tikai par Zagažatām.

Kad Zagažatas bija tiktāl paaugušās, ka apklājās ar spalvām, Larijs jau bija pie tām pieradis un vairs nedo­māja par putnēnu šķietamajiem noziedzīgajiem instin­ktiem. Apaļie, spīdīgie un pļāpīgie putnēni, tupēdami uz sava groza malas un plivinādami spārneļus, izskatījās kā īsts nevainības simbols. Viss gāja gludi līdz tam laikam, kamēr Zagažatas iemācījās lidot. Sākumā viņas tikai no­lēca no verandas galda, spārnus izmisīgi plivinādamas, aiztenterēja pēdas piecpadsmit un tad nokrita uz akmens klona. Viņu drosme pieauga reizē ar spārnu spēku, un drīz vien viņas devās pirmajā īstajā lidojumā apkārt mājai. Ar saulē mirdzošajām garajām astēm un spārniem, kas nošvīkstēja, šķeļot gaisu, ikreiz, kad tās piķēja zem vīnogulājiem, viņas man šķita tik burvīgas, ka es sasaucu visu ģimeni paskatīties. Pamanījušas, ka viņām ir skatī­tāji, Zagažatas sāka lidot aizvien ātrāk, dzenāja viena otru, pirms virāžām pielidoja pie pašas sienas un demon­strēja akrobātiskus vingrojumus magnolijas zaros. Bei­dzot viena, mūsu aplausu apreibināta, kļuva pārgalvīga, nepareizi aprēķināja attālumu, aizķērās vīnogulājos un nokrita verandā zemē; nu tā vairs nebija bezbailīgā lidone, bet nožēlojams spalvu kamoliņš, kas, knābi ieple­tis, žēli vaimanāja, kad paņēmu to rokās apmīļot un no­mierināt. Taču, apjautušas savu spārnu spēku, Zagažatas drīz vien iepazina māju caurcaurēm un uzsāka sirotāju gaitas.

Viņas uzzināja, ka virtuve ir vieta, ko ļoti patīkami apciemot, ja vien paliek uz sliekšņa un neiedrošinās iet tālāk; dzīvojamā istabā un ēdamistabā viņas nekad neie- griezās, ja tur kāds bija; tikpat labi viņas zināja, ka no guļamistabām manējā ir vienīgā, kur var gaidīt sirsnīgu uzņemšanu. Viņas, protams, drīkstēja ielidot arī mātes un Margo istabās, taču tur viņām nepārtraukti tika aizrādīts, ka šo nedrīkst un to nedrīkst, tā ka drīz vien kļuva gar­laicīgi. Leslijs atļāva viņām apmesties uz palodzes, bet tālāk nelaida; Zagažatas pilnīgi atteicās no vizītēm viņa istabā pēc tās reizes, kad nejauši gāja vaļā šāviens. Tas viņas pārlieku izbiedēja, un, man šķiet, viņām radās ne­skaidra nojausma, ka Leslijs apdraudējis viņu dzīvību. Taču visvairāk abus putnus vilināja un valdzināja Larija istaba, droši vien tādēļ, ka viņi nekad nedabūja tajā pa­matīgāk ielūkoties. Zagažatas vēl nebija paguvušas ap­mesties uz palodzes, kad tūliņ atskanēja neganti rēcieni, kam bez kavēšanās sekoja dažādu priekšmetu krusa, un viņas bija spiestas aši meklēt glābiņu magnolijā. Viņas nespēja saprast Larija nostāju, tādēļ nosprieda — ja jau viņš tik briesmīgi uztraucas, tad tur droši vien ir kas slēpjams un viņu pienākums ir to izpētīt. Viņas ļoti rū­pīgi izraudzījās īsto laiku un pacietīgi nogaidīja līdz pēc­pusdienai, kad Larijs, atstājis istabas logu vaļā, aizgāja peldēties.

Līdz tam brīdim, kamēr Larijs atgriezās, man nebija pat nojausmas, ar ko nodarbojušās Zagažatas; es viņas gan velti izmeklējos, taču nodomāju, ka viņas aizlaidušās uz kalna nogāzi pačiept vīnogas. Acīmredzot viņas skaidri saprata, ka dara blēņas, jo parasti bija pļāpīgas un ska­ļas, bet šoreiz rīkojās pilnīgā klusumā un (pēc Larija vār­diem) pārmaiņus esot stāvējušas uz palodzes sardzē. Kāp­dams pa nogāzi augšup, Larijs šausmās ieraudzījis vienu žagatu tupam uz palodzes un skaļi tai uzkliedzis. Putns padevis ziņu otram, kurš tūliņ izlaidies pa logu; abi aiz­bēguši uz magnoliju un, tur paslēpušies, aizsmakušā balsī sākuši uztraukti ķiķināt — kā skolas puikas, kas notverti svešā ābeļdārzā. Larijs iedrāzās mājā un kā bulta metās augšup uz savu istabu, pa ceļam sagrābdams mani un stiepdams līdzi. Atvēris durvis, Larijs briesmīgās dvēseles mokās ievaidējās.

Zagažatas bija pārmeklējušas istabu ne mazāk rūpīgi, kā to būtu darījuši slepenā dienesta aģenti, meklējot no­zagtus plānus. Manuskriptu un rakstāmpapīra kaudzes bija izbārstītas pa grīdu kā rudens lapas, lielākā daļa papīru izraibināti glītiem knābienu caurumu rakstiem. Zagažatas nekad nespēja noturēties pretī kārdinājumam, redzot papīru. Rakstāmmašīna uz galda izskatījās kā uz­šķērsts zirgs arēnā pēc vēršu cīņām — lente izrauta no mašīnas iekšām, taustiņi noķēzīti ar putnu mēsliem. Pa­klājs, gulta un galds bija klātin noklāti ar papīra plāksnī­tēm kā ar salnas vižņiem. Zagažatas droši vien noturēju­šas Lariju par narkotisko vielu kontrabandistu, tādēļ bija uzsākušas varonīgu cīņu ar sodas bundžu un izbērušas tās saturu pār plauktā saliktu grāmatu rindu, kas tagad atgādināja kalnu grēdu ar sniegotām virsotnēm. Galds, grīda, manuskripti, gulta un galvenokārt spilveni bija iz­rotāti ar ļoti oriģinālu un māksliniecisku ornamentu ķēdi, ko veidoja zaļā un sarkanā tintē samirkušu putnu kāju nospiedumi. Izskatījās bezmaz tā, it kā katrs putns būtu izgāzis savas iemīļotās krāsas tintes pudeli un pēc tam pamatīgi tur izbradājies. Zilās tintes pudele, kas mazāk dūrās acīs, bija palikusi neskarta.

—     Tas bija pēdējais piliens, — Larijs ierunājās drebošā balsī, — tas tiešām bija pēdējais piliens. Ja tu kaut kur neaizvāksi šos putnus, es pats tiem apgriezīšu sprandu.

Es protestēju, teikdams, ka Zagažatas nav vainojamas.

—     Viņas interesējas par visu, — es paskaidroju. — Tur viņas nekā nespēj līdzēt, jo ir tā radītas. Visi vārnu dzimtas putni, — es aizvien vairāk iesilu aizstāvja lomā, — ir ļoti ziņkārīgi. Viņas taču neapzinās, ka dara blēņas.

—     Es tevi nelūdzu nolasīt lekciju par vārnu dzimtu, — Larijs draudoši atcirta, — un mani nepavisam neinteresē žagatu morālās īpašības, vienalga, vai tās iegūtas, vai iedzimtas. Es tev saku tikai vienu: vai nu tu viņas ieslo- dzīsi, vai arī es pašrocīgi saplucināšu pa gabaliņam vien.

Pārējie ģimenes locekļi, nevarēdami trokšņa dēļ nolik- ties diendusā, sanāca paskatīties, kas notiek.

—    Žēlīgā debess! Mīļais, ko tu esi te izdarījis? — iesaucās māte, pārlaizdama skatienu izdemolētajai istabai.

—     Māt, man pašreiz prāts nenesas atbildēt uz muļķī­giem jautājumiem.

—    Droši vien Zagažatas, — ar pravieša gaišredzību ieminējās Leslijs. — Vai kaut kas pazudis?

—    Nē, nekas nav pazudis, — Larijs nikni atteica, —vi­ņas mani pažēlojušas.

—     Bet varen sajaukušas tavus papīrus, — konstatēja Margo.

Larijs, klusēdams un dziļi elpu ievilkdams, mirkli vē­roja viņu ar sastingušu skatienu.

—    Cik apbrīnojami atturīgs formulējums, — viņš bei­dzot noteica. — Tev vienmēr gadās pie rokas vispiemē­rotākā banalitāte, lai rezumētu katastrofu. Kā es apskaužu tavu spēju palikt nerunīgai Likteņa vaiga priekšā.

—    Nav nepieciešamības kļūt rupjam, — piezīmēja Margo.

—          Larijs jau nemaz tā nedomāja, mīļā, — māte mēģi­nāja glābt situāciju. — Ir pilnīgi saprotams, ka viņš uz­traucas.

—     Uztraucos? Es uztraucoties? Tie velna apsēstie maitu putni ielaužas manā istabā kā visļaunāko kritiķu varza, saplosa un apķēza manuskriptu, iekams tas pabeigts, un tu saki — es uztraucoties?

—    Tas ir gaužām nepatīkami, mīļais, — sacīja māte, cenzdamās atrast pēc iespējas iespaidīgāku apzīmējumu notikušajam, — tomēr esmu pārliecināta, ka viņām nebija ļauna nodoma. Galu galā — viņas taču to nesaprot… putni Vien ir.

—     Nesāc nu arī tu! — Larijs nikni iesaucās. — Man jau nupat sīki un smalki tika izskaidrots, kā vārnu dzimta izprot labu un ļaunu.. Pretīgi, kā šajā ģimenē nojēdzas ar dzīvniekiem un izzīž no pirksta dažādas antropomor- fiskas blēņas to aizstāvēšanai. Kādēļ jūs visi nekļūstat par žagatu dievinātājiem un neuzceļat templi, kur tās pielūgt? Ja noklausās jūsos, gandrīz var iedomāties, ka pie visa vainīgs esmu es, ka manas vainas dēļ šajā istabā izskatās, it kā te būtu sirojušas Atilas huņņu ordas. To es jums saku: ja ar šiem putniem tūliņ kaut ko radikālu nedarīs, tad es pats tikšu ar tiem galā.

Larijam bija tāds slepkavnieka izskats, ka es nodo­māju, būs drošāk, ja Zagažatas aizvākšu no apdraudētās joslas, tādēļ, izmantodams jēlu olu par ēsmu, ievilināju tās savā guļamistabā un ieslodzīju grozā, kamēr izprā­tošu, ko tālāk iesākt. Skaidrs, ka tām turpmāk vajadzēs dzīvot būrī, taču gribēju sagādāt krietni lielu būri un sapratu, ka pats nemācēšu tādu uzbūvēt. Nebija nekādas jēgas lūgt talkā piederīgos, tādēļ nolēmu iesaistīt konstru­ēšanas darbā Kralevski. Viņš varētu atbraukt pie mums uz visu dienu un, kad būris būs gatavs, iemācīt man lau­šanās paņēmienus. Jau sen gaidīju izdevību sākt apmācī­bas šajā priekšmetā, un pašreizējie apstākļi man šķita ār­kārtīgi piemēroti. Biju izdibinājis, ka laušanās māka ir viens no mistera Kralevska apslēptajiem talantiem.

Kralevskis mīlēja savu māti un putnus, taču es drīz atklāju, ka viņam ir vēl viena aizraušanās — iedomāta pasaule, kas pastāvēja viņa iztēlē, pasaule, kur nemitīgi gadījās krāšņi un brīnumaini piedzīvojumi, dēkas, kurās bija tikai divas galvenās personas: viņš pats varoņa lomā un pretējā dzimuma pārstāve, kas parasti tika dēvēta par Kādu Dāmu. Redzēdams, ka es labprāt ticu viņa nostās­tiem, viņš kļuva aizvien drošāks un ar katru dienu ielaida mani maķenīt dziļāk savā mazajā personiskajā paradīzē. Viss sākās kādu rītu, kad mēs stundu pārtraukumā dzē­rām kafiju un uzkodām biskvītus. Saruna nezin kā bija novirzījusies uz suņiem, un es atzinos, ka ārkārtīgi vēlē­tos iegūt savā īpašumā buldogu, radījumu, kas man šķita neiedomājami neglīts.

—    Dieva vārds, jā! Buldogi! — iesaucās Kralevskis.

—    Lieliski dzīvnieki, uzticami un drosmīgi. Diemžēl to pašu nevar teikt par bulterjeriem.

Maziem malciņiem kafiju dzerdams, viņš uzmeta man biklu skatienu. Man likās, viņš gaida, lai sāku viņu iz­taujāt, tādēļ apvaicājos, kādēļ viņš uzskata bulterjerus par neuzticamiem.

—    Viņi ir nodevīgi, — viņš paskaidroja, noslaucīdams lūpas, — ļoti nodevīgi.

Atlaidies pret krēsla atzveltni, viņš pievēra acis un salika pirkstus kā lūgšanā.

—    Atceros, kā Anglijā — pirms daudziem gadiem — man reiz laimējās izglābt kādai dāmai dzīvību, kad viņai uzbruka šāds briesmonis.

Viņš atvēra acis un cieši paraudzījās uz mani, tad atkal tās aizvēra un turpināja:

—     Bija jauks pavasara rīts, un es pastaigājos pa Haid- parku. Tik agrā rīta stundā parkā cilvēku nebija, valdīja pilnīgs klusums, skanēja tikai putnu balsis. Biju jau krietni pastaigājies, kad pēkšņi gabaliņu tālāk izdzirdu skaļas, dobjas rejas.

Viņa balss pieklusa līdz satrauktam čukstam, un, acis neatvēris, viņš piešķieba galvu, it kā vērīgi klausītos. Tas izskatījās tik reāli, ka arī es, šķiet, dzirdēju mežonī­gos rējienus atbalsojamies narcisēs.

—    Sākumā nepievērsu tam uzmanību. Nodomāju, ka' suns aprej vāveres. Taču tad negantajām rejām pa vidu izdzirdu palīgā saucienus. — Viņš izslējās krēslā taisni un, nāsīm ietrīcoties, uzmeta man drūmu skatienu.

—     Steidzos turp un drīz vien ieraudzīju šausmīgu skatu.

Viņš pieklusa un pārvilka ar plaukstu pār pieri, it kā

vēl tagad atgainīdams atmiņas par redzēto ainu.

—    Ar muguru pret koku atspiedusies, stāvēja kāda dāma. Svārki viņai bija saplosīti vienās skrandās, lieli sakosti asinīs, ar sauļošanās krēslu viņa centās atvairīt satracinātu bulterjeru. Tas, nezvērs, atplestu, putainu rīkli rēkdams lēkāja ap viņu, gaidot izdevīgu brīdi. Bija skaidri redzams, ka dāma sāk pagurt. Nedrīkstēju zaudēt ne mirkli.

Vēl joprojām aizvērtām acīm, lai skaidrāk redzētu no­tēloto ainu, Kralevskis izslējās krēslā, izrieza plecus, sejā iegūla izaicinoša izteiksme — sak, es ne paša velna ne­bīstos, — vārdu sakot, tāda cilvēka izteiksme, kurš ga­tavs glābt dāmu no saniknota bulterjera.

—     Pacēlu savu smago spieķi un metos uz priekšu, skaļi uzsaukdams uzmundrinājumu dāmai. Suns, izdzirdis manu balsi, tūliņ, drausmīgi rēkdams, lēca virsū man, un es iebelzu tam ar tādu spēku, ka spieķis pārlūza. Dzīvnie­kam, kaut arī viņš bija apdullināts, spēka vēl pietika pārpārēm; es biju palicis pilnīgi neaizsargāts, bet suns, zobus atņirdzis, lēca man tieši pie rīkles.

Kralevskim stāstot bija pat nosvīdusi piere, tādēļ viņš apklusa, lai izvilktu mutautu un noslaucītu sviedrus. Es aizrāvies jautāju, kas notika tālāk. Kralevskis atkal salika rokas kā lūgsnā un turpināja.

—     Izmantoju vienīgo iespēju. Izredzes bija tūkstotis pret vienu, taču man citas izejas nebija. Kad zvērs lē­cienā tuvojās manai sejai, es iegrūdu viņam roku rīklē, sagrābu viņa mēli un no visa spēka pagriezu. Suņa zobi sacirtās ap manu locītavu, izsprāga asinis, bet es vaļā nelaidos, jo sapratu, ka uz spēles mana dzīvība. Suns mani raustīja šurp un turp, un man likās, ka tas ilgst veselu mūžību. Biju pagalam piekusis. Tad nezvērs pēk­šņi konvulsīvi noraustījās un kļuva ļengans. Es biju uz­varējis. Biju nezvēru nožņaudzis ar viņa paša mēli.

Es jūsmīgi nopūtos. Brīnišķīgs stāsts, turklāt varbūt pat patiess. Un, ja arī ne, vismaz tā tiešām varēja notikt. Es jutu līdzi Kralevskim, kurš izdomāja pats savu bulterjeru, ko nožņaugt, ja dzīve viņam to bija liegusi. Ieminējos, ka patiesi bijis ļoti drosmīgi pieveikt suni tādā veidā. Kralevskis atvēra acis, nosarka tīksmē par manu acīm redzamo sajūsmu un pazemīgi pasmaidīja.

—     Nē, nē, kas nu par drosmi! — viņš iebilda. — Raugi, apdraudēta bija dāma, un džentlmenim nebija citas izejas. Dieva vārds!

Atradis manī pateicīgu un jūsmīgu klausītāju, Kralevskis kļuva arvien vaļsirdīgāks. Viņš man stāstīja aizvien jau­nus piedzīvojumus, un katrs nākamais bija satraucošāks par iepriekšējo. Es atklāju, ka, viltīgi iedvesis viņam vienā rītā kādu domu, varēju būt drošs par jaunu stāstu nākamajā dienā, kad viņa iztēle no tās būs paguvusi izveidot jaunus piedzīvojumus. Elpu aizturējis, klausījos, kā ceļā uz Murmansku vienīgi viņš un Kāda Dāma izglā­bušies kuģa bojā ejā («man bija Murmanskā darīšanas»). Divas nedēļas viņi kopā ar dāmu dreifējuši uz leduskalna, sasalušām drēbēm, pārtiekot vienīgi no kādas jēlas zivs vai kaijas, līdz beidzot abi izglābti. Kuģis, kas viņus pa­manījis, viegli būtu varējis pabraukt garām, ja Kralev­skim nebūtu iešāvusies prātā atjautīga doma: viņš izman­tojis dāmas kažoku, lai aizdedzinātu signāluguni.

Mani pilnīgi apbūra stāsts par to, kā viņš nokļuvis ban­dītu nagos Sīrijas tuksnesī («kad vedu kādu dāmu ap­skatīt senās kapenes») un, kad nelieši draudējuši viņa daiļo pavadoni aizvest un paturēt par ķīlnieci, viņš piedā­vājies lcļūt par ķīlnieku dāmas vietā. Taču bandīti, droši vien nodomādami, ka dāma būtu tīkamāka ķīlniece, priekšlikumu noraidījuši. Kralevskis necieta asins izlie­šanu, bet kas gan džentlmenim atlika? Ar nazi, ko bija paslēpis zābaka stulmā, viņš nogalināja visus sešus ban­dītus.

Pasaules kara laikā viņš, protams, bijis slepenajā die­nestā. Nomaskēts ar bārdu, viņš nomests ienaidnieka aiz­mugurē, lai tur sastaptos ar otru angļu spiegu un iegūtu zināmus plānus. Nepavisam nejutos pārsteigts, kad izrādī­jās, ka otrs spiegs ir Kāda Dāma. Viņu bēgšana (ar vi­siem plāniem) no policijas mašīnas, kas spļāva virsū dzīvu uguni, bija īsts asprātības šedevrs. Kurš gan cits, ja ne Kralevskis, bija izdomājis ielauzties arsenālā, pie­lādēt visas šautenes ar tukšām patronām un pēc tam, kad bija nodārdējuši šāvieni, nokrist un izlikties par miru­šiem?

Es tā pieradu pie Kralevska brīnumstāstiem, ka droši noticēju arī tajās retajās reizēs, kad viņš izstāstīja kaut ko tādu, kas nepavisam nebūtu ticams. Un ar to viņš iekrita. Kādu dienu viņš man stāstīja par savām jaunības dienām Parīzē: vienu vakaru pastaigājoties, viņš redzējis, kā rupjš milzenis izturas nelietīgi pret Kādu Dāmu. Kra­levskis, džentlmeņa jūtu mudināts, iebelzis neģēlim pa galvu ar spieķi. Izrādījies, ka šis ir Francijas meistar- cīkstonis, tādēļ nekavējoties pieprasījis gandarījumu; Kralevskis izaicinājumu pieņēmis. Cīkstonis ieteicis sa­stapties ringā un tur izcīnīt divkauju; Kralevskis piekri­tis. Noteikta sastapšanās diena, un Kralevskis sācis gata­voties cīņai («dārzeņu diēta un intensīvs treniņš»); kad lielā diena pienākusi, viņš bijis lieliskā formā. Preti­nieks — pēc Kralevska vārdiem, tas gan garā, gan miesā bija pielīdzināms neandertālietim — bijis visai pārsteigts par Kralevska drosmi stāties šim pretī. Veselu stundu viņi nocīnījušies ringā, nevienam negūstot izšķirošu pār­svaru. Tad Kralevskis piepeši atcerējies paņēmienu, ko viņam iemācījis kāds draugs — japānis. Straujā tvērienā viņš pacēlis smago pretinieku gaisā, savirpinājis un iz­sviedis no ringa. Nelaimīgais tik smagi sasities, ka nogu­lējis trīs mēnešus slimnīcā. Kralevskis vēl piebilda, ka tas bijis taisnīgs sods nelietim, kurš savā zemiskumā pacēlis roku pret dāmu.

šā stāsta iejūsmināts, es apvaicājos, vai Kralevskis ne­iemācītu man dažus laušanās elementus, kas varētu lieti noderēt, ja gadītos ieraudzīt briesmās nonākušu dāmu. Kralevskis šķita visai negribīgs, tomēr beidzot apsolīja — varbūt kādreiz vēlāk, kad mūsu rīcībā būšot plašākas tel­pas, viņš man parādīšot pāris paņēmienu. Viņš šo sarunu bija aizmirsis, bet es ne, un tajā dienā, kad viņš ieradās man palīdzēt uzbūvēt būri Zagažatām, nolēmu viņam at­gādināt solījumu. Kamēr dzērām tēju, es nogaidīju pie­mērotu klusuma brīdi sarunā un ieminējos Kralevskim par viņa teiksmaino cīņu ar Francijas meistarcīkstoni. Kralevskim, likās, šis atgādinājums nepavisam nepatika. Viņš nobāla un steigšus centās mani apklusināt. ,

—    Ar to ļaudis nemēdz lielīties, — viņš aizsmacis man pačukstēja.

Es biju ar mieru respektēt viņa godprātīgo pieticību, ja viņš pamācīs man cīkstēties. Piebildu, ka vēlos vienīgi iemācīties dažus visvienkāršākos paņēmienus.

—    Labi, — Kralevskis noteica, aplaizīdams lūpas, — ceru, ka varēšu tev ierādīt pāris viselementārāko po­zīciju. Tikai iegaumē, ka nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai kļūtu par labu cīkstoni.

Sajūsmināts apvaicājos, vai mēs lauzīsimies ārā ve­randā, kur arī pārējie varētu noskatīties, vai ieslēgsimies dzīvojamā istabā. Kralevskis izšķīrās par dzīvojamo is­tabu. Viņš sacīja, ka esot ļoti svarīgi, lai nekas nenovēr­stu mūsu uzmanību. Iegājām istabā, atbīdījām mēbeles gar sienām, un tad Kralevskis negribīgi novilka svārkus.

Viņš paskaidroja, ka galvenais un svarīgākais princips cīņā esot izsist pretinieku no līdzsvara. To varot izdarīt, apķerot pretinieku ap vidukli un ar strauju rāvienu pa­raujot sānis. Viņš demonstrēja paņēmienu, mani satver­dams un saudzīgi nomezdams uz dīvāna.

—    Nu, — viņš teica, pirkstu pacēlis, — saprati?

Atteicu, ka man viss liekas saprotams.

—    Tad ir labi! — Kralevskis noteica. — Tagad svied tu mani.

Nolēmu neapkaunot savu skolotāju un sviedu viņu ļoti aizrautīgi. Metos pāri istabai, sagrābu viņu ap vidu, sa­spiedu no visa spēka, lai viņš nevarētu izlocīties, un tad ar veiklu rokas pagriezienu triecu tuvākajā krēslā. Diem­žēl trieciens nebija pietiekami spēcīgs, viņš palidoja krēs­lam garām un nogāzās uz grīdas, izgrūzdams tik nelabu kliedzienu, ka no verandas saskrēja visi manējie. Pacē­lām nobālušo, vaidošo laušanās čempionu, noguldījām viņu uz tahtas, un Margo aizskrēja pēc degvīna.

—    Dieva dēļ, ko tu viņam nodarīji? — vaicāja māte.

Es teicu, ka vienīgi paklausīju viņa pamācībām. Viņš

pats uzaicināja, lai viņu metot, un es metu. Viss notika gaužām vienkārši, un es nesaprotu, kādēļ mani varētu par kaut ko vainot.

—     Tu taču pats neapzinies savu spēku, mīļais, — māte sacīja, — tev gan derētu būt piesardzīgākam.

—    Sasodīti muļķīgs stiķis, — noteica Leslijs, — tā tu viņu varēji nogalināt.

—    Es pazinu kādu vīru, kas pēc metiena laušanās sa­cīkstes palika kropls uz mūžu, — Larijs labprāt pastās­tīja, ko zināja.

Kralevskis ievaidējās skaļāk.

—    Tu, Džerij, tiešām lāgiem izrīkojies gaužām muļ­ķīgi, — māte uztraukta mani norāja, droši vien gara acīm skatīdama Kralevski līdz mūža galam kvernam stumjamā, krēslā.

Sašutis par šo, kā man šķita, netaisno kritiku, es vēl­reiz uzsvēru, ka neesmu vainīgs. Viņš man pastāstīja, kā ar pretinieku jāapietas, un pēc tam uzaicināja mani to nodemonstrēt. Tādēļ es viņu sviedu.

—     Esmu pārliecināts, ka viņš tev nemācīja rīkoties tik traki, — teica Larijs. — Tu varēji viņam pārlauzt mugur­kaulu. Tāpat kā puisim, kuru es pazinu, — tam mugur­kauls bija pārlauzts kā banāns. Ļoti interesanti. Viņš pats man stāstīja, ka kauli dūrušies cauri ādai.

Kralevskis atvēra acis un uzmeta Larijam mokpilnu skatienu.

—     Vai es drīkstu palūgt mazliet ūdens? — viņš vārgi ierunājās.

Šai brīdī atgriezās Margo ar degvīnu, un mēs piespie­dām Kralevski mazliet iedzert. Sejā atgriezās sārtuma at­blāzma, tad viņš atkal atlaidās guļus un no jauna aizvēra acis.

—    Tā ir laba zīme, ka varat piecelties sēdus, — mun­dri ierunājās Larijs, — kaut gan nedomāju, ka uz to var pārāk droši paļauties. Reiz pazinu mākslinieku, kas no­vēlās no redeļkāpnēm un pārlauza mugurkaulu; viņš no­staigāja veselu nedēļu, iekams to konstatēja.

—    Žēlīgā debess, tiešām? — Leslijs ļoti ieinteresēts iesaucās. — Un kas ar viņu notika?

—    Viņš nomira, — Larijs atteica.

Kralevskis piecēlās sēdus un vāri pasmaidīja.

—    Varbūt jūs būtu tik laipni un ļautu Spiro aizvest mani uz pilsētu, būs prātīgāk, ja aprunāšos ar ārstu.

—    Jā, protams, Spiro jūs aizvedīs, — māte sacīja. — Jums jāaizbrauc uz Teodora laboratoriju un jāpalūdz, lai viņš izdara rentgena uzņēmumu, tāpat, prāta nomie­rināšanas dēļ.

Ievīstījām bālo, bet ļoti mierīgo Kralevski daudzās segās un uzmanīgi noguldījām mašīnas aizmugures sē­deklī.

—    Palūdziet, lai Teodors ar Spiro atsūta mums ziņu, kā jums klājas, — sacīja māte. — Ceru, ka drīz atlabsiet. Man gaužām žēl, ka tā iznāca; Džerijs izturējās ļoti viegl­prātīgi.

Nu bija pienācis Kralevska dzīves lielais brīdis. Viņš sāpīgā nevērībā pasmaidīja un vārgi atmeta ar roku.

—    Lūdzami, neraizējieties. Nedomājiet vairs par to, — viņš sacīja. — Un nepārmetiet zēnam, viņš nav vai­nīgs. Es, redziet, sen nebiju trenējies.

Vēlu vakarā Spiro atgriezās no žēlsirdīgā samarieša gaitām un atveda mņms vēstulīti no Teodora.

— Dārgā misis Darela, rentgena uzņēmumi, ko izdarīju misteram Kralev­skim, rāda, ka lauztas divas ribas: viena diemžēl visai nopietni. Viņš man neatklāja nelaimes gadī­juma cēloni, taču redzams, ka tas noticis, iedar­bojoties lielam spēkam. Domāju, ja viņš apmē­ram nedēļu pavalkās apsējus, nekādu paliekošu seku nebūs.

Sirsnīgi visus sveicinādams, Jūsu Teodors

P. S. Vai neesmu pagājušajā ceturtdienā aiz­mirsis pie Jums mazu, melnu kastīti? Tajā atradās ļoti interesanti malārijas odu eksemplāri, ko biju savācis, un nu esmu to kaut kur pametis. Lūdzu, paziņojiet.

SEŠPADSMSTĀ NODAĻA

LILIJU ezers

SEŠPADSMSTĀ NODAĻA

LILIJU ezers

Zagažatas ļoti ņēma ļaunā ieslodzīšanu, kaut gan viņu mītne bija liela un ērta. Tā kā viņas bija mil­zīgi ziņkāras, viņām gaužām grūti bija paciest, ja nespēja pārbaudīt un komentēt visu, kas tuvumā notiek. Viņu re­dzes loks tagad nesniedzās tālāk par mājas fasādi, un, ja kaut kas norisinājās mājas otrā pusē, Zagažatas vai prātu zaudēja; nikni žadzinādamas un klaigādamas, tās lidoja pa būri loku lokiem, bāzdamas galvu cauri režģiem, pūlē­damās saskatīt, kas tur notiek. Tā notiesātas ieslodzījumā, viņas varēja vairāk laika ziedot studijām — noturīgi ap­gūt grieķu un angļu valodu un prasmīgi atdarināt dabā dzirdamas skaņas. Ļoti drīz viņas iemācījās nosaukt vārdā visus ģimenes locekļus; neiedomājamā viltībā viņas ner­roja Spiro: nogaidīja, līdz viņš iekāpa mašīnā un no­brauca gabaliņu pa nogāzi lejup, tad no būra kakta skaļi ieķērcās: «Spiro … Spiro .. . Spiro …» Nabaga Spiro no­bremzēja un nāca atpakaļ, vaicādams, kas viņu saucis. Daudz nevainīga prieka Zagažatām sagādāja arī saucieni: «Ej prom!» un «Nāc šurp!», ko viņas bēra aši vienu pēc otra, pārmaiņus gan grieķiski, gan angliski, galīgi sa­mulsinot suņus. Varens joks viņām šķita arī maldināt nabaga nelaimīgo vistiņu baru, kuras augām dienām rak­ņājās olīvju birzīs. Kalpone zināmos laikos iznāca pie vir­tuves durvīm, sāka klakstināt un aizsmakušā balsī, gan­drīz it kā žagodamās, saukt vistas, kas saprata, ka nu tiks dota barība, un kā pēc burvja mājiena tecēja uz vir­tuves durvju priekšu. Tiklīdz Zagažatas bija iemācījušās aicinājuma signālu, viņas galīgi sajauca vistām galvu. Pa­rasti viņas nogaidīja visnepiemērotāko brīdi, lai liktu lietā savu māku, — kad vistas ar lielām mokām un klai­gāšanu bija apmetušās zemākajos koku zaros vai pēcpus­dienas karstumā sagūlušas miršu ēnā atpūsties. Tikko tās paguva tīksmi iesnausties, Zagažatas ļāva atskanēt aici­nājumam — viena atdarināja žagu skaņas, otra klaksti- nāja. Vistas pameta visapkārt tramīgu skatienu, gaidīda­mas, ko darīs citas. Zagažatas sauca un aicināja aizvien vilinošāk un neatlaidīgāk. Pēkšņi viena vista, nenoturī­gāka par citām, ķērkdama pielēca kājās un metās tieši pie Zagažatu būra, bet pārējās, ķērkdamas un spārnus plivinādamas, tai pakaļ. Pieskrējušas pie būra režģiem, tās kladzināja un ķērca, mina cita citai uz kājām, izdalīja knābja cirtienus pa kreisi un pa labi un pēc tam aizkusu­šas nekārtīgā barā mīņājās ap būri un lūkojās augšup, kur Zagažatas, slaidas un elegantas savos melnbaltajos svārkos, ķiķinādamas nolūkojās lejup kā lielpilsētas rezgaļu pāris, kam izdevies piemuļķot veselu baru nopietnu, vientiesīgu laucinieku.

Suņi Zagažatām patika, kaut gan tās nepalaida garām nevienu izdevību viņus panerrot. Sevišķi viņas ieredzēja Rodžeru, kurš bieži vien aizgāja pie viņām ciemos un sa­slietām ausīm gulēja pie stiepļu pinuma, bet Zagažatas tupēja collas trīs atstatu un visu laiku klusā, smalkā bal- stiņā kaut ko vāvuļoja, reizēm dobji, skaļi iesmiedamās, it kā stāstītu viņam nepieklājīgas anekdotes; Nekad viņas nekaitināja Rodžeru tik stipri kā abus pārējos suņus, ne­kad necentās pievilināt tik tuvu būrim, lai piķējot iecir­stu knābi viņam astē, kā bieži vien mēdza izrīkoties ar Smuli un Sušķi. Kā jau teikts, Zagažatām suņi patika, bet viņām gribējās, lai tie izskatās un izturas kā suņi; kad mūsu vidū uzradās Dodo, Zagažatas konsekventi atteicās noticēt, ka tas ir suns, un jau no paša sākuma izrādīja tai ņirdzīgu, skaļu nicināšanu.

Dodo piederēja dendidinmontu terjeru sugai. Šās sugas suņi atgādina iegarenus, spalvām apaugušus balonus ar zemām, līkām kājelēm. milzīgām, izvalbītām acīm un ga­rām, noļukušām ausīm. Lai cik dīvaini tas bija, šis suņa izdzimtenis mūsu mājā ieradās, pateicoties māmuļai. Kā­dam mūsu draugam piederēja vesels pārītis šādu ērmu, kuriem pēkšņi (pēc ilgiem neauglības gadiem) atskrēja seši kucēni. Nabaga cilvēks nezināja, ko iesākt, un bija pa malu malām izmeklējies kucēniem labus saimniekus, tādēļ māte neapdomīgā labsirdībā bija apsolījusies vienu paņemt. Kādu pēcpusdienu viņa devās ceļā izmeklēt savu kucēnu un visai negudri izraudzījās kucīti. Tobrīd viņai neienāca prātā, cik bīstami ir ievest kuci mājā, kur priekšā ir tikai vīriešu kārtas suņi. Pasitusi kucēnu (kas atgādināja desu ar vārgu apziņas izpausmi) padusē, māte iekāpa mašīnā un triumfāli atgriezās mājup, lai iepazīsti­nātu visu ģimeni ar savu jauno guvumu. Kucēns, nolēmis piešķirt šim gadījumam svarīgāku nozīmi, vēma visu laiku, kamēr atradās mašīnā. Ģimenes locekļi, sapulcēju­šies verandā, vēroja mātes lepnumu, kas izvalbītām acīm klumburoja pa taciņu šurp; lai panestu garo, neveiklo augumu, mazajām kājelēm vajadzēja kustēties mežonīgā ātrumā, pat ausis piepūlē plīvoja; šad tad kucēns apstājās pie puķu dobes, lai atvieglotu dūšu.

—    O, cik viņš jauks! — iesaucās Margo.

—    Žēlīgais dievs! Tas taču izskatās pēc jūras gurķa, — sacīja Leslijs.

—    Māt! Saki vienam cilvēkam, — Larijs bezgalīgā nici­nāšanā nopētīja Dodo, — kur tu atradi šo Frankenšteinu suņa izskatā?

—    O, viņš taču ir tik jaukiņš! — atkārtoja Margo.

—   Kas viņam vainas?

—    Tas nav viņš, tā ir viņa, — paskaidroja māte, lepni aplūkodama savu ieguvumu. — Viņu sauc par Dodo.

—    Divas aplamības jau pašā sākumā, — noteica Larijs.

—    Vispirms, šāds vārds dzīvniekam ir nejēdzīgs, otrkārt, ievest kuci mājā, kur priekšā trīs suņu kranči, nozīmē tīšu prātu skriet postā. Turklāt — palūkojies uz viņu! Kas tas par augumu! Vai tas lopiņš cietis katastrofā vai arī piedzimis tik ķēmīgs?

—    Nerunā muļķības, mīļais, tā ir tāda suga. Viņiem jābūt tādiem.

—    Tīrās blēņas, māt; tas ir un paliek ērms. Vai gan kāds cilvēks no laba prāta gribētu izaudzēt šādu šaus- moni?

Es paskaidroju, ka āpšu suņiem ir tāds pats veidojums un tie tiek audzēti, lai medībās varētu līst āpšu alās. Droši vien dendidinmontus audzē līdzīgam nolūkam.

—    Šī nu gan izskatās tāda, it kā būtu audzēta, lai līstu notekcaurulēs, — piebilda Larijs.

—    Nerunā tik riebīgi, mīļais. Šie mazie sunīši ir ļoti jauki un turklāt ļoti uzticīgi.

—    Šķiet, ka viņiem tiešām jābūt uzticīgiem, ja kāds par viņiem liekas zinis; nedomāju, ka viņiem ir daudz cienītāju.

—     Manuprāt, tu pret viņu izturies gaužām nejauki, un, galu galā, tu neesi nekāds spriedējs par skaistumu; tas arī nemaz nav galvenais, un, pirms tu met akmeni uz citu, padomā labāk par baļķi savā acī, — uzvaroši nodekla­mēja Margo.

Larijs uzmeta viņai pārsteigtu skatienu.

—    Vai tas ir sakāmvārds vai citāts no kādas celtnieku avīzes? — viņš apvaicājās.

—    Tu man esi galīgi apnicis, — Margo majestātiskā nicībā atbildēja.

—    Labi, labi, — iejaucās māte, — nestrīdieties. Tas ir mans sunītis, un man tas patīk, ar to viss ir izšķirts.

Tā Dodo ienāca mūsu mājās un drīz vien atklāja visas savas vainas un trūkumus, sagādājot mums vairāk no­ņemšanās un nepatikšanu nekā visi pārējie suņi kopā. Vispirms, viņai viena pakaļkāja lāgā neturējās locītavā un jebkurā laikā, dienu vai nakti, bez kāda redzama iemesla varēja gurnā izmežģīties. Dodo, kas nepavisam nebija stoiķe, šādu katastrofu brīžos sāka nelabā, spalgā balsī gaudot, turklāt aizvien skaļāk, līdz beidzot neviens to vairs nespēja izturēt. Dīvaini, ka ar kāju nekad nega­dījās nekas ļauns, kad viņa devās pastaigās vai neveiklā aizrautībā kūņojās pa verandu ar bumbiņu. Toties vaka­ros, kad ģimene mierīgi sēdēja vienkop un katrs bija nogrimis lasīšanā, rakstīšanā vai adīšanā, Dodo kāja pēkšņi izlēca no locītavas, viņa atkrita uz muguras un tik nelabi iekaucās, ka mēs pielēcām stāvus. Kamēr Dodo kāja tika ievilkta atpakaļ vietā, viņa bija kaukdama tā nogurusi, ka tūliņ iegrima dziļā, mierīgā miegā, bet mēs bijām sanervozējušies un visu vakaru vairs nespē­jām nekā prātīga darīt.

Drīz atklājām arī, ka Dodo saprāts ir gaužām aprobe­žots. Vienlaikus viņas galviņā pietika vietas tikai vienai domai, bet, ja tā bija tur ieperinājusies, tad Dodo pie tās turējās par spīti visam. Viņa diezgan ātri pēc ierašanās no­lēma, ka māte pieder vienīgi viņai, tomēr pārāk uzmācīgi savas īpašnieka tieksmes neizrādīja līdz tam brīdim, kamēr māte kādu pēcpusdienu aizbrauca uz pilsētu iepirk­ties, atstādama Dodo mājās. Pārliecināta, ka māti nemū­žam vairs neredzēs, Dodo sāka sērot un, žēli gaudodama, slāja apkārt pa māju, turklāt ik pa brīdim sirdssāpes kļuva tik gaužas, ka pakaļkāja izlēca no locītavas. Mātes atgriešanos viņa apsveica ar neapvaldītu prieku, bet cieši apņēmusies kopš šā mirkļa vairs nekad neizlaist māti no acīm, lai tā atkal nepazustu. Viņa pielipa mātei kā dadzis, neatkāpdamās gandrīz ne soli. Ja māte apsēdās, Dodo apgūlās viņai pie kājām; ja māte piecēlās, lai pār­ietu pār istabu paņemt grāmatu vai cigareti, Dodo tūliņ devās pa pēdām un kopā ar māti atgriezās un tūliņ atkal apgūlās, pie kam Dodo atviegloti nopūtās, iedomājoties, ka izdevies aizkavēt mātes bēgšanas mēģinājumu. Viņa neatkāpās pat tad, kad māte gāja vannā, uzticīgi no­sēdās pie vannas un nenolaida acu no mātes. Ja iedo­mājās Dodo atstāt aiz vannas istabas durvīm, viņa sāka neganti kaukt un skrāpēties, līdz kāja, protams, izlēca no locītavas. Viņai šķita, ka nav droši laist māti vannas istabā pat tad, ja viņa pati stāv sardzē. Viņa laikam do­māja, ka māte var aizbēgt pa ūdens notekas caurumiņu.

Rodžers, Smulis un Sušķis sākumā izturējās pret Dodo ar iecietīgu nicināšanu; suņi viņai nepievērsa uzmanību, jo viņa bija par resnu un gausu, lai dotos tālākās pastai­gās, un, ja kāds iedomājās ar viņu parotaļāties, viņai uz­nāca īsta vajāšanas mānija; šādos brīžos Dodo joņoja uz mājām un kaukdama brēca pēc palīdzības. Tādēļ suņi sāka viņu uzskatīt par apnicīgu un nevajadzīgu mājturī­bas piederumu, līdz atklāja, ka zināmos laikos viņai pie­mīt neatvairāma pievilcība. Dodo pati pret šīm parādībām savā dzīvē izturējās ar aizkustinošu nevainību. Viņu ne tikai pārsteidza, bet pat nobiedēja negaidītā popularitāte, kad pielūdzēji ap mūsu māju sāka pulcēties tādiem ba­riem, ka mātei vajadzēja tos atvairīt ar pamatīgu rungu. Tieši šās viktoriāniskās nevainības dēļ Dodo viegli krita par upuri Sušķa brīnišķīgo rudo uzacu vilinājumam, un viņu piemeklēja par nāvi ļaunāks liktenis, kad māte abus kopā ieslodzīja dzīvojamā istabā, lai pati varētu netrau­cēta uzklāt tējas galdu.

Visiem (arī Dodo) par milzīgu pārsteigumu, no šīs savie­nības piedzima kucēns, ērmots, pīkstošs kamoliņš ar mā­tes figūru un tēva neparasto balto, rudi plankumoto spalvu. Pēkšņi šādā veidā kļūt par māti Dodo šķita ļoti satriecoši, un viņa bezmaz dabūja nervu sabrukumu, jo nu viņu nepārtraukti mocīja gan vēlēšanās palikt pie kucēniņa, gan cenšanās turēties pēc iespējas tuvāk mūsu mātei. Mums sākumā par šīm dvēseles mokām nebija ne jausmas. Beidzot Dodo atrada zelta vidus ceļu — viņa sekoja mātei pa pēdām, stiepdama mutē līdzi kucēnu. Viņa jau bija kucēnu nonēsājusi veselu rīta cēlienu, pirms mēs to atklājām; nabaga mazulis, aiz galvas mutē saņemts, karājās un šūpojās kā svārsteklis, kamēr Dodo lāčoja mātei pa pēdām. Nelīdzēja ne rāšana, ne pierunā­šana, māte bija spiesta apmesties guļamistabā kopā ar Dodo un kucēnu, un mēs viņai ēdienreizēs nesām augšā paplāti. Taču arī no tā nebija nekāda labuma: tiklīdz māte piecēlās no krēsla, Dodo tūliņ sagrāba kucēnu zo­bos un izbīļa pilnām acīm modri vēroja māti, gatava ne­pieciešamības gadījumā sekot tai, kurp vien vajadzēs.

—    Ja tā turpināsies, tas kucēns izaugs par žirafi, — ieminējās Leslijs.

—    Zinu, — atteica māte. — Nabaga mazā radībiņa. Bet ko lai es iesāku? Dodo grābj viņu zobos, tikko es pa­sniedzos iesmēķēt cigareti.

—    Visprātīgākais būtu to noslīcināt, — sacīja Larijs. — Tur taču izaugs vistrakākais ērms. Paskatieties tikai uz abiem vecākiem.

—    Neviens viņu neslīcinās! — dusmīgi attrauca māte.

•— Neesi jel tāds šausmonis! — sašuta Margo. — Ma­zais nabadziņš!

—    Man gan šķiet pārlieku smieklīgi, ja cilvēks ļauj, lai suns viņu iesloga kā cietumā.

—    Tas ir mans suns, un, ja es gribēšu te palikt sēžam, tad palikšu, — māte apņēmīgi noteica.

—    Cik ilgi? Tas taču var turpināties mēnešiem.

—      Gan es kaut ko izdomāšu, — māte cienīgi atbildēja.

Beidzot viņa patiesi izdomāja ļoti vienkāršu atrisinā­jumu. Viņa nolīga kalpones mazāko meitenīti, kas Dodo vietā nēsāja kucēnu. Dodo šāds iznākums, šķiet, pilnīgi apmierināja, un māte atkal varēja brīvi kustēt pa māju. Viņa gāja no istabas uz istabu kā Austrumu augstmaniete, viņai ūz papēžiem sekoja Dodo, bet gājienu noslēdza mazā Sofija, kas, piepūlē acis pārgriezusi un mēles ga­liņu starp lūpām pabāzusi, stiepa lielu dīvānspilvenu, uz kura atdusējās Dodo atvase. Ja māte gribēja kaut kur ilgāk uzkavēties, Sofija cienīgi nolika spilvenu zemē un Dodo, dziļi nopūzdamās, apsēdās blakus kucēnam. Tik­līdz māte sarosījās, lai ietu tālāk, Dodo piecēlās, nosku­rinājās, ieņēma savu vietu gājienā un Sofija pacēla spil­venu, it kā nestu uz tā karaļa kroni. Māte vēl pameta skatienu pāri brillēm, lai konstatētu, ka karavāna kārtībā, viegli palocīja galvu, un visa sabiedrība devās tālāk pie nākamā darba.

Ik vakaru māte izveda suņus pastaigā, un mums visiem sagādāja lielu jautrību noskatīties, kā procesija virzās pa nogāzi lejup. Rodžers, kā daždien vecākais suns, gāja priekšgalā, viņam sekoja Smulis un Sušķis. Pēc tam gāja māte, uzlikusi galvā milzīgu salmu platmali, kurā viņa izskatījās kā dzīva sēne; vienā rokā viņai bija dārza lāpsta, ar ko izrakt interesantus savvaļas augus. Dodo, izvalbītām acīm un izkārtu mēli, zvalstījās mātei nopakaļ, un Sofija, nesdama uz spilvena karalisko kucēnu, veidoja arjergardu. Larijs šo gājienu iesauca par mātes cirku un kaitināja māmuļu, kliegdams pa logu nopakaļ:

—    Ei, cienīgā! Kad tad jūsu cirkā sāksies lielā izrāde?

Viņš nopirka pudeli šķidruma, kas veicinot matu aug­šanu, un ieteica izmēģināt, vai nevarot pārvērst Sofiju par Bārdaino dāmu.

—    Tieši tā jums trūkst, cienīgā, — viņš aizsmakušā balsī ņēmās iegalvot. — Tā būs augsta klase. Augstas klases cirka kumēdiņiem Bārdainā dāma ir aplam vaja­dzīga.

Taču, par spīti visam, māte tomēr ik vakaru ap pulk­sten pieciem veda savu karavānu uz olīvju birzīm.

Salas ziemeļdaļā bija liels ezers ar jauku, skanīgu no­saukumu — Antiniotiss, un tā bija viena no mūsu iemī­ļotajām ekskursiju vietām. Ezers bija apmēram jūdzi garš, sekls un gar krastiem apaudzis ar biezām meldru un niedru krēpēm; no jūras to vienā galā šķīra liela, nolaidena baltu smilšu kāpa. Teodors katru reizi devās mums līdzi uz ezeru, jo mums abiem bija bagātīgi pētī­jumu lauki krastmalas dīķīšos, grāvjos un dūņu bedrēs. Leslijs stiepa līdzi veselu šaujamrīku bateriju, jo nied­rājā čumēja un mudžēja ūdensputni, bet Larijs paņēma līdzi milzu harpūnu un stundām kvernēja pie ezera iete­kas jūrā, cerēdams nodurt prāvāku zivi, kādu tur netrūka. Māte apkrāvās ar ēdmaņas kurvjiem, tukšiem groziem, kur ielikt dēstus, un dažādiem dārznieka rīkiem, lai varētu izrakt retus augus. Margo ekipējums, šķiet, bija visvien­kāršākais: peldkostīms, liels dvielis un pudele sauļošanās eļļas. Ar šādu bagāžu mūsu braucieni uz Antiniotisu atgā­dināja lielas ekspedīcijas.

Taču bija viens brīdis gadā, kad ezers šķita skaistāks nekā parasti, proti, liliju ziedēšanas laikā. Slaidais ieloks gar kāpu, kas stiepās starp līci un ezeru, bija vienīgā vieta visā salā, kur auga smilšu lilijas — dīvaini, krop­līgi, smiltīs paslēpti sīpoli, no kuriem reizi gadā uzdīga biezas, zaļas lapas un uzplauka balti ziedi, tā ka visa kāpa izskatījās kā liliju šļūdonis. Mēs allaž devāmies uz ezeru šajā laikā, jo skats patiesi bija neaizmirstams. Ne­ilgi pēc tam kad Dodo bija kļuvusi par māti, Teodors mums paziņoja, ka lilijas drīz uzziedēs, un mēs sākām gatavoties ceļojumam uz Antiniotisu. Drīz vien konsta­tējām, ka māte ar zīdaini ģimenē spēj izraisīt nopietnus sarežģījumus.

—     Šoreiz mums vajadzēs braukt ar laivu, — sacīja māte, pētīdama komplicētu adījuma rakstu, ap kuru viņa pašlaik darbojās.

—     Ar laivu brauciens ir divreiz ilgāks, — ieminējās Larijs.

—    Mēs nevaram braukt ar mašīnu, mīļais, jo Dodo mašīnā kļūst slikti, turklāt mums visiem tur nemaz nepie­tiks vietas.

—    Tu taču neiedomāsies ņemt to ķēmu līdzi? — Larijs šausmās noprasīja.

—    Mums viņa jāņem līdzi, mīļais… divi kreiliski, vienu nolaist… es nevaru atstāt viņu mājās … trīs krei­liski … tu taču zini, kāda viņa ir.

—    Nu tad noīrē viņai īpašu mašīnu. Lai nelabais mani parauj, ja man jābrauc pa pasauli tādā izskatā, it kā es nule būtu aplaupījis suņu audzētavu!

—     Viņa nevar braukt mašīnā. Visu laiku cenšos tev to ieskaidrot. Tu zini, ka viņai mašīnā kļūst nelabi… Un tagad liec mani vienu mirkli mierā, mīļais, es skaitu valdziņus.

—    Smieklīgi… — Larijs izmisīgi iesāka.

—    Septiņpadsmit, astoņpadsmit, deviņpadsmit, div­desmit, — māte skaļi un dusmīgi skaitīja.

—    Smieklīgi, ka mums jāmet tik liels līkums tādēļ vien, ka Dodo sāk vemt, tikko ierauga automobili.

—    Te nu bija! — māte nikni iesaucās. — Nu tu sajauci skaitu. Man nepatīk, ka tu ņemies strīdēties, kad es adu.

—    Un kā tu zini, ka uz jūras viņai nekļūs nelabi? — Leslijs ieinteresēts apvaicājās.

—    Cilvēkiem, kam šķebina automobilī, nekad nekļūst nelabi uz jūras, — māte paskaidroja.

—     Tam es neticu, — sacīja Larijs. — Tās ir vecu sievu pasakas, vai ne, Teodor?

—     Nu, es gan tā neteiktu, — Teodors sprieda. — Esmu gan kaut ko tamlīdzīgu dzirdējis, bet… hm … ziniet. .. nemāku sacīt, vai tas taisnība. Vienīgais, ko es varu droši teikt — man vēl nekad nav kļuvis nelabi mašīnā.

Larijs izbrīnījies paskatījās uz viņu.

—    Un ko jūs ar to gribat pierādīt? — viņš pārsteigts vaicāja.

—    To, ka laivā man vienmēr uznāk jūras slimība, — Teodors vienkārši paskaidroja.

—    Tas ir brīnišķīgi! — iesaucās Larijs. — Ja braucam ar mašīnu, nelabi kļūs Dodo, ja braucam ar laivu, Teodo­ram piemetīsies jūras slimība. Izvēlies nu!

—    Es nezināju, ka jūs sirgstat ar jūras slimību, Teo­dor, — sacīja māte.

—    Tā nu diemžēl ir. Es pats par to esmu ļoti nelaimīgs.

—    Man šķiet, ka šādā laikā jūra būs pavisam mierīga un jums slikti nekļūs, — ieminējās Margo.

 — Diemžēl, — Teodors sacīja, šūpodamies pirkstgalos, — tam nav nekādas nozīmes. Man kļūst nelabi… ē … pie vismazākās viļņošanās. Reizēm pat kinoteātrī, redzot filmā kuģi zvalstāmies vētrainā jūrā, esmu bijis spiests. .. hm … spiests pamest savu vietu.

—    Visvienkāršākais būtu sadalīties, — ierosināja Les­lijs. — Puse varētu braukt laivā, bet otra puse — ar mašīnu.

—    Tā ir gaiša doma! — nopriecājās māte. — Jautājums ir atrisināts.

Taču jautājums nebūt nebija atrisināts, jo mēs uzzinā­jām, ka neliels nogruvums aizbēris ceļu uz Antiniotisu, tādēļ ar mašīnu braukt nav iespējams. Vajadzēja braukt ar laivu vai nemaz.

Ceļā devāmies pavisam agri siltā, rasotā rītā, kas solīja karstu dienu urt rāmu jūru. Lai varētu novietot visu ģi­meni, suņus, Spiro un Sofiju, mums vajadzēja ņemt abas laivas — «Būtlu» un «Jūras govi». Tā kā «Jūras govij» vajadzēja vilkt tauvā apaļo «Būtlu», tad laivas ātrums

Krietni cieta, tomēr citas izejas nebija. Pēc Larija ierosi­nājuma, suņi, Sofija, māte un Teodors sakāpa «Būtlā», bet mēs pārējie saspiedāmies «Jūras govī». Diemžēl La­rijs nebija ņēmis vērā vienu svarīgu faktoru: ūdens viļ­ņošanos, ko izraisīja «Jūras govs». Vilnis pacēlās laivas pakaļgalā kā zila stikla siena un lielāko augstumu sa­sniedza tajā brīdī, kad pieskārās «Būtlai», pacēla to gaisā un strauji svieda lejup. Mēs labu brīdi nemaz nepamanī­jām šā viļņa efektu, jo motora troksnis noslāpēja mātes izmisīgos palīgā saucienus. Kad beidzot apstājāmies un ļāvām «Būtlai» piebraukt klāt, ieraudzījām, ka ar jūras slimību saslimuši ne tikai Teodors un Dodo, bet arī visi pārējie, pat tāds vecs, pieredzējis jūras vilks kā Rodžers. Neatlika nekas cits kā ļaut sirdzējiem pārsēsties «Jūras govī» un ķerties pie airiem, bet Spiro, Larijs, Margo un es novietojāmies «Būtlā». Kad tuvojāmies Antiniotisam, visi jutās labāk, vienīgi Teodors joprojām sakņupis sē­dēja pie pašas laivas malas, stingi raudzījās uz savām kurpēm un ļoti skopi atbildēja uz jautājumiem. Apbrau­cām apkārt pēdējā zemesraga sārtajām un zeltainajām klintīm, kas izskatījās kā ūdenī samestu, pārakmeņojušos milzīgu avīžu kaudzes vai kāda milža bibliotēkas apsūbē­jušās, pelējuma klātās paliekas; tad «Jūras govs» un «Būtla» iegriezās plašajā, zilajā līcī pie ezera ietekas. Spoži balto smilšu nogāzes aizmugurē pacēlās lilijām klātā kāpa, no kuras neiedomājams daudzums sudrabotu radziņu sniedzās pret debesīm, tikai mūzikas vietā vasaru apliecināja stipra, reibinoša smarža, silts, salds aromāts, tā ka gribējās ievilkt elpu dziļi jo dziļi un paturēt smaržu krūtīs. Motors nošķaudījās un apklusa, klintīs no­skanēja īsa atbalss, tad abas laivas, klusi viļņus šļaksti­not, slīdēja uz krastu, un pāri ūdens klajam mūs sveica liliju smarža.

Iznesuši krastā mantas un novietojuši tās baltajās smil­tīs, devāmies katrs savās gaitās. Larijs un Margo nolikās garšļauku seklajā ūdenī un, liego vilnīšu šūpoti, snaudu­ļoja. Māte aizveda savu karavānu īsā pastaigā, pati apbru­ņojusies ar dārza lāpstu un kurvi. Spiro, tērpies tikai peldbiksītēs, kurās izskatījās kā tumšs, spalvām apaudzis aizvēsturisks milzenis, bradāja pa upīti, kas no ezera plūda uz jūru; līdz ceļiem dzidrajā ūdenī stāvēdams, viņš turēja žebērkli gatavībā un vēroja zivju barus, kas ņudzēja viņam ap kājām. Es ar Teodoru un Leslijs izlozējām, kurš ezera krasts piederēs mums, kurš viņam, un tad šķīrā­mies. Pusceļa robežu ezera krastā iezīmēja liels, greizi noaudzis olīvkoks. Tika norunāts, ka, to sasnieguši, mēs iesim pa savām pēdām atpakaļ, un Leslijs tāpat darīs savā krastā. Tādā veidā bija izslēgta iespēja, ka viņš šaujot aiz pārskatīšanās varētu biezajā niedrājā trāpīt mums. Kamēr mēs abi ar Teodoru kā divi alkatīgi gārņi bradājām pa ūdens lāmām un strautiņiem, Leslijs palēk­damies devās pa krūmiem uz ezera otru malu; ik pa brī­dim atskanējis šāviens atbalsojās līdz mums, liecinādams par viņa panākumiem.

Lenča laikā visi izsalkuši sapulcējāmies krastmalā; Les­lijs atstiepa pietūkušu mednieka somu ar asinīs samir­kušiem zaķiem, irbēm, paipalām, slokām un meža balo­žiem; mums ar Teodoru mēģenēs un pudelītēs ņudzēja sīki dzīvnieciņi. Liesmoja ugunskurs, uz galdautiem tika sakrauti ēdieni, no jūrmalas atnesa vīnu, kas tur bija turēts vēsumā. Larijs pavilka savu segu kāpā, lai varētu izstiepties visā garumā starp lilijām. Teodors sēdēja stalti izslējies un, bārdu kustinādams, lēnām un metodiski koš­ļāja barību. Margo eleganti atlaidās saulē, klīrīgi knābā­dama augļus un dārzeņus. Māte un Dodo novietojās liela saulessarga ēnā. Leslijs notupās smiltīs, pārlika bisi pār ceļiem, vienā rokā turēja lielu aukstas gaļas gabalu, bet ar otru domīgi glāstīja bises stobrus. Spiro nometās rāpus pie ugunskura, spoži sviedru pilieni ritēja pār viņa grum­bainajiem vaigiem un pazuda biezajās, melnajās krūšu spalvās, kad viņš virs liesmām grozīja septiņas treknas uz iesma uzdurtas slokas.

—    Kāda debešķīga vieta! — murmuļoja Larijs, piebāzis muti ar ēdienu un ērti izlaidies starp mirdzošajām puķēm. — Jūtu, ka šī vieta man kā radīta. Man gribētos palikt te guļam mūžīgi mūžam, saņemt ēdienu un dzērienu no kailām, skaistām driādām. Beidzot, protams, pēc gadu simtiem, dziļi un vienmērīgi elpodams, es iebalzamētos ar šo smaržu, un kādā jaukā dienā manas uzticamās dri- ādas redzētu, ka esmu pazudis, palikusi vienīgi smarža. Pasviediet man kādu no šīm, kā liekas, ļoti gardajām vīģēm!

—     Es reiz lasīju ļoti interesantu grāmatu par balzamē­šanu, — jūsmīgi sāka stāstīt Teodors. — Šķiet, ka sena­jiem ēģiptiešiem ar mūmijām bijusi milzīga noņemšanās.

Jāsaka, ka . . . ē . .. smadzeņu izsūkšana pa degunu bijis ļoti atjautigs izgudrojums.

—    Viņi tās izvilka pa nāsīm ar kaut ko līdzīgu āķim, vai ne? — apvaicājās Larijs.

—    Larij, mīļais, nerunā par to, kamēr mēs ēdam.

Pēc lenča atlikāmies olīvkoku ēnā un nosnauduļojām visu karsto pēcpusdienu, klausīdamies cikādu dzidrajā, iemidzinošajā dziesmā. Šad tad kāds no mums piecēlās, nogāja līdz pludmalei, ienira uz brītiņu seklajā ūdenī un tad atvēsinājies atgriezās turpināt diendusu. Pulksten četros Spiro, kas, smagi uz sāniem nozvēlies, bija gulējis krākdams, ar īsu krācienu atmodās un lāčoja lejā uz plud­mali atjaunot uguni, lai varētu uzvārīt tēju. Mēs pārējie modāmies lēnām, sasapņojušies, staipīdamies un nopūz­damies un tikai pēc laba brīža nesteidzīgi bridām pa smil­tīm uz ugunskuru, kur jau kūpēja un burbuļoja tējas katliņš. Kad mēs, tases rokā turēdami, acis mirkšķinā­dami un vēl pusaizmiguši, sēdējām ap ugunskuru, starp lilijām nolaidās sarkankrūtītis un tuvojās mums. Putniņa krūteža spoži margoja, ačeles spīdēja. Apstājies apmēram desmit pēdu attālumā, viņš kritiski mūs nopētīja. Nolē­mis, ka derētu mūs mazliet uzjautrināt, sīkaliņš aizlēca līdz skaistai arkai, ko veidoja divas lilijas, teatrāli no­stājās, izrieza krūtis un notrallināja skaļu, jautru dzies­miņu. To pabeidzis, viņš pēkšņi pielieca galvu, kas izska­tījās pēc smieklīgi iedomīgas palocīšanās, tad pacēlās gaisā un aizlaidās, droši vien mūsu smieklu izbiedēts.

—     Sarkankrūtīši ir burvīgi putniņi, — ierunājās māte. — Anglijā viens dzīvojās pie manis stundām, kamēr es strādāju dārzā. Man ļoti patīk, kā viņi izriež sarkanās krūtiņas.

—     Šis pietupās tiešām tā, it kā paklanītos, — piebilda Teodors. — Jāsaka, ka viņš… ē.. . tā izriezis krūtis, patiesi izskatījās pēc … ļoti sīciņas operdzļedonītes.

—    Jā, pēc tādas, kas dzied kaut ko ļoti jautru un vieglu . . . varbūt Strausu, — piekrita Larijs.

—     Runājot par operām, — acīm ieziboties, sacīja Teo­dors, — neatceros, vai esmu jums stāstījis par pēdējo operas izrādi šeit Korfu?

Mēs teicām, ka viņš mums nav to stāstījis, un ierīko­jāmies ērtāk; Teodora izskats stāstot mūs uzjautrināja ne mazāk kā pats stāsts.

—                                                      Bija atbraukusi hm .., kāda ceļojoša operas trupa, man šķiet, no Atēnām, bet varbūt arī no Itālijas. Lai nu bijis kā būdams, pirmā izrāde bija «Toska». Dziedā­tāja, kas izpildīja Toskas partiju, bija izcili… ē … kupla miesās, kādas tās, šķiet, mēdz būt visas. Kā jau jūs zināt, operas pēdējā cēlienā varone tīši dodas nāvē, nolecot no cietokšņa jeb, pareizāk sakot, pils mūra. Pirmajā vakarā varone uzrāpās uz pils mūra, nodziedāja pēdējo āriju un tad metās … ē … pretī savam liktenim uz klintīm. Diemžēl skatuves strādnieki laikam bija aizmirsuši pa­klāt zemē kaut ko mīkstu. Rezultātā varone ar smagu blīkšķi nogāzās uz grīdas, un … ē … sāpju brēcieni ne­daudz mazināja iespaidu, ka viņa lejā uz klintīm atradusi galu. Dziedonim, kurš patlaban apraudāja viņas nāvi, vajadzēja krietni saņemties … ē … un dziedāt labi skaļi, lai apslāpētu viņas kliedzienus. Māksliniece, protams, bija sašutusi par notikušo, un tādēļ nākamajā vakarā skatuves strādnieki darīja ko mācēdami, lai viņa nonāktu zemē bez sarežģījumiem. Varone, kas iepriekšējā izrādē bija krietni sadauzījusies, tomēr kaut kā izmocījās cauri visai operai, līdz nonāca pie… ē… beigu ainas. Tad viņa no jauna uzrāpās uz pils mūra, nodziedāja pēdējo āriju un metās lejā. Skatuves strādnieki šoreiz diemžēl bija krituši otrā galējībā. Lielā matraču kaudze… varat iedomāties — atsperu matrači… ē… bija tik elastīga, ka varone, pret tiem atsitusies, uzlidoja augšup kā bumba. Kamēr pārējie izrādes dalībnieki stāvēja pie … ē … kā jūs to saucat? … ak jā, pie rampas, stāstīdami cits citam, ka viņa pagalam, tikmēr, skatītājiem par lielu izbrīnu, viņas ķermeņa augšdaļa divas trīs reizes parā­dījās virs pils sienas.

Sarkankrūtītis, kas stāsta laikā atkal bija pielēcis tuvāk, mūsu smieklu šalts nobiedēts, no jauna aizlidoja.

—    Paklau, Teodor, man šķiet, jūs savu brīvo laiku pavadāt, gudrojot šos brīnumstāstus, — Larijs sacīja.

—    Nudien, nē, — atteica Teodors, jautri smīnēdams bārdā. — Visur citur pasaulē man to vajadzētu darīt, bet šeit Korfu… ē … cilvēki, tā sakot, aizsteidzas mākslai priekšā.

Padzēruši tēju, mēs ar Teodoru vēlreiz devāmies uz ezermalu un turpinājām pētījumus, līdz sametās krēsla un vairs nevarēja lāgā redzēt; tad lēnām gājām atpakaļ uz pludmali, kur Spiro iekurtais ugunskurs trizuļoja un iņirgoja kā milzu krizantēma starp rēgaini baltajām lili­jām. Spiro bija nodūris trīs lielas zivis un nu cepa tās uz stiepļu režģa,- pilnīgi nogrimis šai darbā, drūmu seju, ik pa brītiņam uzmezdams pa ķiploka plāksnītei, uzspiez­dams mazliet citrona sulas vai uzkaisīdams šķipsniņu piparu maigajai, baltajai gaļai, kas bija redzama tur, kur cepot sačokurojusies āda sāka lobīties nost. Pār kalnu virsotnēm lēnām cēlās mēness, pārliedams lilijas ar sud­raba gaismu, kur ugunskura atblāzma tās neiekrāsoja vieglā sārtumā. Sīki vilnīši steidzās pa mēnesnīcas ap­mirdzētu jūru uz malu un atviegloti nopūtās, kad beidzot sasniedza krastu. Kokos sāka klaigāt pūces, un šur tur dziļajā ēnā iezalgojās un apdzisa jāņtārpiņu nefrītzaļās uguntiņas.

Pēdīgi mēs žāvādamies un staipīdamies aiznesām man­tas uz laivām. Ieirāmies līcī un, kamēr Leslijs rīkojās ap motoru, pametām vēlreiz skatienu uz Antiniotisu. Lilijas mēness gaismā baloja kā sniegs, un olīvkoku lapotņu tumšajā segā mirguļoja jāņtārpiņi. Mūsu ugunskurs, kuru bijām pirms aizbraukšanas apdzēsuši un izmīdījuši, kvē­loja kā granātakmeņu klaids ziedu lauka malā.

—     Ir gan ļoti… ē … skaista vieta, — dziļi apmierināts sacīja Teodors.

—    Brīnišķīga vieta, — māte piekrita un tad izteica augstāko novērtējumu: — Es labprāt gribētu, lai mani te apbedī.

Motors sākumā nedroši stostījās, tad dobji ierēcās; «Jūras govs» uzņēma ātrumu un aiztraucās gar krastu, raudama «Būtlu» līdzi, un aiz mums savērpās plats vēdek­lis — balts un smalks kā zirnekļa tīkls virs tumšā ūdens, kurā šur tur iespīgojās fosforescējoša dzirkstelīte.

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

ŠAHA LAUCIŅI

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

ŠAHA LAUCIŅI

Lejpus mūsu mājai, starp pakalnu grēdu, kur tā bija uzcelta, un jūru atradās šaha lauciņi. Šajā vietā sauszemē iespiedās liels, no pārējās jūras gandrīz atšķirts sekls, caurspīdīgs līcis, un tā lēzenajā krastā bija redzami šauru grāvīšu raksti, kur kādreiz senās dienās bijušas sāls raktuves. Katrs mazais, kanālu iejoztais zemes gabaliņš bija rūpīgi apstrādāts — tur zaļoja kukurūza un kartupeļi, vīģes un vīnogulāji. Šie lauciņi — mazi, krā­saini četrstūrīši spīgojoša ūdens ietvarā — izskatījās kā daudzkrāsains šaha galdiņš, pa kuru kustējās zemnieki košās drānās.

Tas bija viens no maniem mīļākajiem medību nova­diem, jo šaurajos grāvīšos un kuplajos krūmājos mitinā­jās bagātīga fauna. Tur varēja ātri apmaldīties, piemēram, aizrautīgi dzenoties pakaļ tauriņam, pāriet pār aplamu laipu no vienas saliņas uz otru un pēc tam velti meklēt ceļu atpakaļ pa nepārredzamo vīģu koku un niedru labi­rintu, kur vietvietām vēl priekšā noslīdēja biezs augstas kukurūzas aizkars. Lielākā daļa lauciņu piederēja maniem draugiem — zemnieku ģimenēm, kas dzīvoja kalnos —, tādēļ ikreiz, tur aizgājis, biju drošs, ka varēšu atpūsties un patērgāt ar kādu paziņu, kas mani pacienās ar vīnogu ķekaru vai pastāstīs jaunas, interesantas ziņas — piemē­ram, ka Georgio tīrumā zem meloņu ceriem cīrulis ierī­kojis ligzdu. Ja gājāt taisni pāri šaha galdiņam, nepa- kavējoties ar draugiem un nepievēršot uzmanību bruņu­rupučiem, kas slīdēja lejup pa dūksnainajiem krastiem un krišus iekrita ūdenī, vai strauji garām lidojošas spāres spārnu švīkoņai, jūs beidzot nonācāt vietā, kur visi kanāli kļuva platāki un izsīka lielā smilšu līdzenumā, kurā iepriekšējās nakts paisums bija ievilcis neskaitāmas glītas ielocītes. Tur garas, viļņainas dažādu drazu ķēdes iezī­mēja jūras nesteidzīgo atkāpšanos — brīnumainas ķēdes, kur juku jukām varēja atrast krāsainas aļģes, nobeigušās jūras adatas, tīklu pludiņus, kas izskatījās pievilcīgi un garšīgi — kā prāvi augļu tortes gabali, pudeļu stiklu laus­kas, ko ūdens un smilts bija nogludinājuši un nopulējuši kā caurspīdīgus dārgakmeņus, gliemežvākus — citus ada- tainus kā eži, citus gludus un ovālus, maigi rožainā krāsā, it kā tie būtu kādas jūrā noslīkušas dievietes nadziņi. Šī bija jūras putnu valstība: slokas, austeru tārtiņi, šķībīši un zīriņi pulcējās nelielos, trokšņainos bariņos pašā lie­dagā, kur viļņi laiski skalojās uz krastu un slaidā lokā sašķīda pret nelieliem smilšu pauguriem. Ja gribējās ēst, varēja iebrist jūrā, salasīt treknās, caurspīdīgās garne- lītes, kas bija saldas kā vīnogas, ja tās ēda jēlas, vai arī paurbties ar kāju. pirkstiem smiltīs, līdz sataustīja robai­nās, riekstiem līdzīgās ēdamās gliemenes. Ja divas glie­menes saliek ar galiem kopā, ļauj tām ieāķēties un pēc tam strauji parauj katru uz savu pusi, tās glīti atveras; saturs tām pastīgrs, tomēr pienains un garšīgs.

Kādu pēcpusdienu, neatradis prātīgāka darba, nolēmu kopā ar suņiem aiziet uz šaha lauciņiem. Gribēju vēlreiz izmēģināt roku, lai gūstītu Veco Plaukšķi, pēc tam aiz­kāpt līdz jūrai izpeldēties un paēsties gliemenes, bet mā­jup atgriezties gar Petro lauciņiem, lai varētu brītiņu pie viņa pasēdēt, patērgāt, uzkost arbūzu un pasūkāt su­līgu granātābolu. Vecais Plaukšķis bija liels, mūžvecs bruņurupucis, kas dzīvoja vienā no daudzajiem kanāli- ņiem. Jau vairāk kā mēnesi biju nopūlējies viņu notvert, taču, par spīti lielajam vecumam, viņš bija gaužām viltīgs un veikls — lai cik uzmanīgi es uzglūnēju, kad viņš gulēja dūņainajā krastā, izšķirošajā brīdī viņš katrreiz pamodās un, izmisīgi ar kājām airēdamies, noslīdēja pa dūņaino krastu kā smaga glābšanas laiva, ko grūšus iegrūž ūdenī. Es biju sagūstījis ļoti daudz bruņurupuču — gan melnos, ar mazajiem, zeltainajiem plankumiņiem, gan slaidos, pelēkos, ar palsi dzeltenajām svītrām; bet Veco Plaukšķi mana sirds kāroja vairāk nekā citus. Viņš bija lielāks par visiem bruņurupučiem, ko man bija gadījies redzēt, un tik vecs, ka nobružātās bruņas un grumbainā āda bija gluži melna, visi raksti, kas to tālā jaunībā varbūt bija rotājuši, tagad pilnīgi izzuduši. Biju cieši nolēmis viņu iegūt, un, tā kā pašreiz nebiju viņu tramdījis veselu ne­dēļu, tad man šķita, ka pienācis laiks pamēģināt no jauna.

Apbruņojies ar pudelēm un kastītēm, tīkliņiem un grozu, kur ielikt Veco Plaukšķi, ja izdosies notvert, pa­saucu suņus un devos pa nogāzi lejup. «Džerij! … Dže­rij!… Džerij!…» Zagažatas žēli sauca man nopakaļ, bet tad, redzēdamas, ka es nedomāju atgriezties, sāka ņir­dzīgi žadzināt un rupji bļaustīties. Kad sasniedzām olīvju birzi, viņu piesmakušie kliedzieni izgaisa cikādu korī, kas ar dziesmām trīcināja visu apkārtni. Tālāk gājām pa sa­karsušo, balto ceļu, kājas grima mīkstajos putekļos kā dūnās. Jani mājās nodzēros pie akas, tad pārliecos pār aizgaldu, kas bija izvīts no resniem olīvkoka zariem; tur, dobji rukšķēdamas, lipīgu dubļu jūrā vārtījās divas cūkas. Tīksmīgi un dziļi ievilcis nāsīs laidara smaku un uzplīk­šķinājis lielākajam ruksim pa saraino, ļumīgo dibenu, devos tālāk. Nākamajā ceļa līkumā man iznāca asa vārdu pārmaiņa ar divām resnām zemnieku cienmātēm, kas stiepa uz galvas augļu grozus un bija varen noskaitušās uz Smuli. Kamēr viņas bija aizrāvušās sarunā, šunelis bija piezadzies vienai klāt, vispirms apostījis un tad apra- sinājis viņai brunčus un lielus. Nostrīdējāmies minūtes desmit, cenšoties noskaidrot, kurš bijis vainīgs, strīds ne­aprima arī tad, kad es jau cilpoju pa ceļu tālāk, un bei­dzās tikai krietnā gabalā, kad nevarējām vairs sadzirdēt un novērtēt savstarpējos veltījumus.

Pārgājis pāri pirmajiem trim tīrumiem, uz brītiņu ap stājos Taki lauciņā, lai pamielotos ar viņa vīnogām. Saim­nieka paša gan tur nebija, taču es zināju, ka viņš to ne­ņems ļaunā. Tās bija mazās, apaļās vīnodziņas ar saldu muskata piegaršu. Kad tādu saņēma starp īkšķi un rādītāj­pirkstu, mīkstais saturs, kurā nav nevienas sēkliņas, iešā­vās mutē un pirkstos palika tikai plānā miziņa. Kopā ar suņiem notiesājām četrus ķekarus, bet vēl divus iebāzu kolekcijas somā vēlākam brīdim; pēc tam gāju tālāk gar kanāla malu uz to vietu, kur Vecajam Plaukšķini vislabāk patika vārtīties. Kad bijām piegājuši jau pavisam tuvu un es gribēju brīdināt suņus, lai tie izturas pilnīgi klusu, no kukurūzas lauciņa pēkšņi izšāvās ķirzaka un aizslīdēja prom. Suņi, mežonīgi riedami, metās tai pa pēdām. Kad es sasniedzu Vecā Plaukšķa iemīļoto vietiņu, tikai sīki vilnīši norādīja, ka viņš nule te bijis. Apsēdos un gaidīju atgriežamies suņus, prātā pārcilādams visus tos skanīgos un sulīgos lamu vārdus, ar kuriem dzīros viņus apveltīt. Bet, man par pārsteigumu, suņi nerādījās. Tālumā apklusa viņu rejas, brītiņu valdīja klusums, tad viņi sāka korī no jauna — rēja vienmuļi, vienādiem intervāliem, kas nozīmēja, ka viņi kaut ko atraduši. Gribēdams uzzināt, kas tas ir, steidzos turp.

Suņi stāvēja puslokā ap zāles kumšķi pašā ūdens malā un, mani ieraudzījuši, skrēja pretī, astes luncinādami un uztraukumā smilkstēdami; Rodžers pat pacēla virslūpu un man uzsmaidīja. Sākumā nesapratu, par ko viņi tā uztrau­kušies, bet tad kāda šķietama sakne sakustējās un es ieraudzīju zālē guļam divas cieši savijušās brūnas, resnas ūdensčūskas, kuru lāpstveida galvās vienaldzīgi mirguļoja sudrabainas acis. Tas bija sensacionāls atradums, kas gan­drīz kompensēja Vecā Plaukšķa zaudējumu. Jau sen kā­roju notvert ūdensčūsku, taču tās bija tik žiglas un veik­las peldētājas, ka man nekad neizdevās piekļūt tik tuvu, lai varētu kādu sagūstīt. Nu suņi bija atraduši šo skaisto pāri, kas gozējās saulītē un gaidīt gaidīja, lai tās pievācu.

Suņi, savu paveikuši — atraduši čūskas un pieveduši mani tām klāt —, atkāpās drošā attālumā (viņi rāpuļiem neuzticējās) un aptupās, ar interesi vērodami, ko es da­rīšu. Es lēnām sāku griezt tauriņu tīkliņu, līdz izdevās noskrūvēt tam kātu; nu man bija nūja, ar ko čūskas ķert, bet radās problēma — kā noķert divas čūskas ar vienu nūju? Kamēr es prātoju, viena čūska jautājumu izlēma manā vietā, nesteidzīgi atritinādamās un nemanāmi ieslī­dēdama ūdenī kā zutis. Nodomāju, ka man tā zudusi, un nikni noskatījos, kā tās garais augums saplūda ar atspulgu ūdenī. Taču tad iepriecināts ieraudzīju dūņu stabiņu lē­nām kāpjam uz augšu un izvēršamies kā rozes ziedu virs ūdens; rāpulis bija ieracies kanāla dibenā, un es zināju — tur tas paliks tik ilgi, līdz tam liksies, ka esmu aizgājis. Tādēļ pievērsos otrai čūskai un piespiedu to ar nūju sulī­gajā zālē; čūska saritinājās mudžeklīgā kamolā un, sārto muti pavērusi, iešņācās. Ar īkšķi un rādītājpirkstu es viņu cieši satvēru aiz kakla, un viņa palika ļengani man rokā karājamies, bet es ar otru roku noglāstīju skaisto balto vēderiņu un brūno muguru, kur zvīņas bija sacē­lušās kā egļu čiekura plēksnītes. Maigi ieguldīju čūsku groziņā un tad sagatavojos otras gūstīšanai. Pagājies pa krastu mazliet tālāk, es iebāzu tīkliņa kātu ūdenī, lai pār­baudītu, cik tur dziļš, un noskaidroju, ka zem divu pēdu dziļā ūdens ir pēdas trīs biezs mīkstu dūņu slānis. Tā kā ūdens bija duļķains un čūska paslēpusies dūņās, man šķita visvienkāršāk mēģināt to sataustīt ar kāju pirkstiem (tā es darīju arī, gliemenes meklēdams) un, tiklīdz būšu atra­dis, aši satvert.

Noāvu sandales, iekāpu siltajā ūdenī un jutu šķidrās dūņas spiežamies caur pirkstiem un kā mīkstus pelnus kāpjam augšup gar lieliem. Man ap gurniem izveidojās divi lieli, melni mākoņi un aizpeldēja pa kanālu. Lēni un uzmanīgi dūņās kājas celdams, tuvojos vietai, kur bija paslēpies mans dārgais medījums. Piepeši sajutu zem pēdas kaut ko slidenu, iegrūdu abas rokas līdz elkoņiem dūņās un grābu. Taču mani pirksti satvēra tikai dūņas, kas pirkstos izira un duļķainos mākonīšos aizpeldēja projām. Sāku jau sodīties par neveiksmi, kad čūska izšā­vās ūdens virspusē ne tālāk par jardu no manis un locī­damās saka peldēt projām. Triumfā iekliegdamies, metos ar visu augumu čūskai virsū.

Sekoja nejēdzīgs mirklis, kad es iegrimu duļķainajā ūdenī, dūņu putra man saskrēja acīs, ausīs un mutē, bet cieši sažņaugtajā kreisajā rokā es jutu rāpuli mežonīgi lokāmies un raustāmies. Aizelsies un dūņas sprauslā­dams, apsēdos kanāla vidū un satvēru čūsku aiz kakla, pirms tā atjēgtos un mēģinātu man iekost; tad ilgi spļau­dījos, lai notīrītu no zobiem smalko, taukaino dūņu kārtu, ar ko tie bija pārklājušies. Kad beidzot piecēlos kājās un pagriezos, lai bristu krastā, pārsteigts ieraudzīju, ka suņiem blakus klusēdams pienācis nepazīstams vīrietis un, ērti notupies, uzjautrināts un ar zināmu interesi vēro manas izdarības.

Tas bija neliela auguma, plecīgs vīrs īsi apcirptiem tabakas krāsas matiem un brūnu seju. Ap lielajām, spoži zilajām acīm, kurās zibēja jautras dzirkstelītes, stiepās sīku krunciņu tīkls. īss, izliekts ērgļa deguns liecās pār platu, zobgalīgu muti. Viņš bija ģērbies zilā kokvilnas kreklā, kas bija izbalojis saulē izkaltušu neaizmirstulīšu krāsā, un vecās, pelēkās vilnas biksēs. Es viņu nepazinu un nodomāju, ka tas droši vien ir zvejnieks no kāda attālāka ciema. Viņš nopietni noskatījās, kā izrāpjos krastā, tad pavīpsnāja.

—    Sveicināts! — viņš ierunājās siltā, dobjā balsī.

Es pieklājīgi atņēmu sveicienu un tūliņ sāku noņemties ap čūskām, cenšoties tikko notverto iebāzt grozā tā, lai pirmā neizbēgtu. Gaidīju jau, ka viņš tūliņ sāks sprediķot par to, cik bīstamas ir nevainīgās ūdensčūskas un kādas briesmas draud, ja tās ņem rokā, taču, man par lielu pārsteigumu, viņš neteica ne vārda, tikai ar interesi vē­roja, kā es nopūlos, cenzdamies iebāzt groziņā čūsku, kas locījās kā negudra. Beidzot to izdarījis, nomazgāju rokas un izņēmu no somas vīnogas, ko biju pievācis Taki dārzā. Svešais neatteicās no cienasta, un mēs klusēdami tīksmīgi čāpstinājām ogas. Kad pēdējā miziņa bija aiz­mesta kanālā, svešinieks izvilka tabakmaku un īsajos, brūni iedegušajos pirkstos savirpināja smēķi.

—    Tu esi svešzemnieks? — viņš ievaicājās, ar lielu patiku dziļi ievilkdams pirmo dūmu.

Atbildēju, ka esmu anglis un kopā ar savu ģimeni dzīvoju savrupmājā kalnos. Gaidīju neizbēgamos jautā­jumus par manu ģimenes locekļu dzimumu, skaitu un vecumu un pēc tam viltīgas jautājumu krustugunis — kāpēc esam apmetušies Korfu. Tā zemnieki parasti darīja, turklāt bez nepatīkamas uzmācības, tāpat vien, aiz drau­dzīgas intereses. Viņi labprāt, pilnīgi vaļsirdīgi un atklāti mēdza izstāstīt arī par sevi visu līdz pēdējam sīkumam un jutās aizvainoti, ja jūs nedarījāt to pašu. Taču šoreiz pārsteigts redzēju, ka svešo, šķiet, mana atbilde pilnīgi apmierināja, viņš vairāk nekā nejautāja, bet klusēdams pūta gaisā smalkas dūmu grīstītes un sapņainām, zilām acīm noraudzījās tām pakaļ. Es ar nagu nokasīju no liela skaistu sakaltušu dūņu ornamentu un nospriedu, ka pirms došanās mājup jāaizskrien uz jūrmalu, jānomazgā­jas pašam un jāizmazgā drēbes. Piecēlos un uzliku plecā somu un tīklus; arī suņi piecēlās, noskurinājās un nožā­vājās. Vairāk aiz pieklājības nekā aiz ziņkāres apvaicā­jos svešajam, kurp viņš domā iet. Galu galā šejienes zemnieku pieklājības normas prasīja, lai uzdod jautā­jumus. Tas liecināja, ka jūs interesējaties par savu sa­runu biedru. Es taču vēl nebiju viņam nekā jautājis.

—    Eju uz jūrmalu, — viņš pamāja ar smēķi, — man tur ir laiva . .. Un kurp tu ej ?

Teicu, ka arī es iešu uz jūrmalu — vispirms nomazgā­ties un pēc tam sameklēt kādu gliemeni, ko apēst.

—    Iesim reizē, — viņš atteica, pieceldamies un izstai­pīdamies. — Man laivā ir pilns grozs ar gliemenēm, ja vēlies, iedošu tev arī.

Klusēdami gājām pār lauciņiem un, kad bijām izgājuši smiltainē, viņš norādīja tālumā uz airu laivu, kas omu­līgi bija sazvēlusies uz sāniem, kamēr ap tās pakaļgalu rotājās sīki vilnīši. Tālāk ejot, apvaicājos, vai viņš ir zvejnieks un, ja ir, kurā ciemā dzīvo.

—    Es esmu no turienes … no kalniem, — viņš atbil­dēja, — tur ir manas mājas, bet pašlaik es uzturos Vido.

Atbilde mani samulsināja, jo Vido ir neliela saliņa iepretī Korfu pilsētai un, cik man bija zināms, tur dzīvoja tikai cietumnieki un uzraugi, tādēļ ka saliņā atradās šejienes cietums. To es viņam norādīju.

—    Gluži pareizi, — viņš piekrita, apstādamies, lai no­glāstītu Rodžeru, kad tas skrēja garām, — gluži pareizi, es esmu cietumnieks.

Nodomāju, ka viņš joko, un uzmetu viņam pētījošu skatienu, bet viņa sejas izteiksme bija gaužām nopietna. Tātad viņš tikko izlaists, es apjautājos.

—    Nē, diemžēl ne, — viņš pasmaidīdams atteica. — Man vēl jānosēž divi gadi. Bet es, redzi, esmu labs cietumnieks. Uzticams un kluss. Un tādiem kā es, tādiem, kam var uzticēties, atļauj uzbūvēt laivu un nedēļas no­galē aizbraukt uz māju, ja vien nav pārāk tālu. Pirm­dienas rītā man jābūt atpakaļ.

Pēc šāda paskaidrojuma man viss šķita vienkāršs un saprotams. Nekad gan nebiju dzirdējis, ka no Anglijas cietumiem kādu atlaistu nedēļas nogalē uz mājām, bet šeit bija Korfu, un Korfu ir iespējams viss. Es vai plīšu aiz ziņkāres, gribēdams uzzināt, ko viņš noziedzies, un patlaban prātoju, kā šo jautājumu smalkjūtīgi izteikt, kad mēs sasniedzām laivu un es tajā ieraudzīju kaut ko tādu, kas neļāva man vairs domāt ne par ko citu. Laivas pakaļgalā aiz vienas dzeltenās kājas pie sēdekļa bija piesiets milzīgs kaijaks ar melnu muguru; putns uzlūkoja mani zobgalīgām, dzeltenām acīm. Es strauji pagājos uz priekšu un pastiepu roku pie platās, tumšās muguras.

—    Uzmanies… piesargies! Tas ir negants tēvainis, — mans jaunais paziņa uzsauca.

Taču brīdinājums atskanēja par vēlu, jo es jau biju uzlicis roku putnam uz muguras un maigi laidu pirkstus caur zīdainajām spalvām. Kaijaks pietupās, mazliet pavēra knābi, tumšajās acu zīlītēs iedzirkstījās it kā pārstei­gums, bet viņš bija tik apjucis par manu pārdrošību, ka neko neuzsāka.

—    Spiridion! — pārsteigts iesaucās svešinieks. — Lai­kam tu viņam patīc, viņš taču knābj katram, kas mēģina viņam pieskarties.

Ielaidu pirkstus putna viļņainajās, baltajās kakla spal­vās; kad liegi pakasīju kaijakam galvu, tā noslīdēja lejup un dzeltenās acis kļuva miegainas. Apvaicājos īpašnie­kam, kā viņam izdevies noķert tik varenu putnu.

—    Pavasarī aizlaidu ar buru laivu līdz Albānijai — gribēju dabūt kādu zaķi — un atradu šo perēklī. Toreiz viņš bija pavisam maziņš un pūkains kā jēriņš. Nu izau­dzis par lielu pīli, — svešais stāstīja, domīgi raudzīda­mies uz kaijaku. — Trekna pīle, nejauka pīle, kodīga pīle, tāds tu man esi, ko?

Kaijaks, dzirdēdams šādu uzrunu, pavēra vienu aci un īsi, skarbi ieķērcās, kas vienlīdz varēja nozīmēt gan no­liegumu, gan piekrišanu. Svešais noliecās un izvilka no sēdekļa apakšas prāvu grozu; tas bija līdz malām pilns ar treknām gliemenēm, kas, cita gar citu berzēdamās, melodiski sanēja. Apsēdušies laivā, ēdām gliemenes, bet es visu laiku vēroju putnu, jo mani gaužām valdzināja

sniegbaltā krūts un galva, garais, ielikais knābis, niknās acis — dzeltenas kā pavasara krokusi —, platā mugura, spēcīgie spārni, kas bija sodrēju melnumā. No lielo kāju platajām pleznām līdz pat knābja galiņam šis putns man šķita pati pilnība. Noriju pēdējo gliemeni, noslaucīju pirkstus gar laivas malu un apvaicājos, vai jaunais paziņa nevarētu nākamajā pavasarī man pagādāt kaijulēnu.

—    Tu gribētu kaijaku? — viņš pārsteigts jautāja. — Tev tie patīk?

Redzēju, ka viņš neprot novērtēt manas jūtas. Par šādu kaijaku būtu bijis ar mieru pārdot dvēseli.

—    Ja tev viņš patīk, ņem ciet, — viņš sacīja, norādī­dams ar īkšķi uz putnu.

Nespēju ticēt savām ausīm. Cilvēkam pieder tik brīniš­ķīgs radījums, un viņš to nevērīgi atdāvina -— neticami. Apjautājos, vai tad viņam pašam putns vairs nepatīk.

—    Patīk gan, — svešais sacīja, domīgi no raudzīdamies uz putnu, — bet viņš apēd vairāk, nekā es spēju viņam sazvejot, turklāt ir nikns un visiem knābj; pārējie cie­tumnieki un uzraugi viņu neieredz. Esmu mēģinājis pa­laist viņu brīvībā, bet viņš nelido projām, pastāvīgi at­griežas pie manis. Ja tu nopietni vēlies, atdodu tev viņu labprāt.

Vai es nopietni vēloties? Man šķita, ka man piesola eņģeli. Tiesa, mazliet ļaunprātīgu eņģeli, bet kādi viņam toties spārni! Pirmajā satraukumā man pat prātā neienāca, kā mana ģimene uzņems jauno pieaugumu — putns zoss lielumā ar tik asu knābi kā bārdas nazis. Lai svešais ne- pagūtu nožēlot teikto, es aši noģērbos, cik nu varēju, izberzu no drēbēm saskretušās dūņas un ātri nopeldējos turpat seklumā. Pēc tam saģērbos, uzsvilpu suņiem un sāku rosīties, lai varētu stiept savu guvumu uz māju. Svešais atraisīja virvi, pacēla kaijaku un sniedza man; saņēmu to azotē, pārsteigts, ka tāds milzu putns ir viegls kā spalviņa. No visas sirds pateicos svešajam par brīniš­ķīgo dāvanu.

—     Putns zina savu vārdu, — viņš paskaidroja un, maigi saņēmis pirkstos kaijaka knābi, to viegli papurināja. — Es viņu saucu par Aleko. Tiklīdz tu pasauksi, viņš būs klāt.

Izdzirdis savu vārdu, Aleko sāka mežonīgi airēties ar kājām un jautājoši pievērsa man dzeltenās acis.

—    Tev vajadzēs zivju, ar ko viņu pabarot, — svešais piebilda. — Rītritā ap astoņiem domāju izbraukt jūrā. Ja tu arī atnāktu, mēs viņam sazvejotu, cik uziet.

Es priecīgi piekritu, arī Aleko atzinīgi ieķērcās. Svešais noliecās pie laivas priekšgala, lai iestumtu to ūdenī, un es pēkšņi kaut ko atcerējos. Cik vienkārši un vienaldzīgi prazdams, apjautājos, kā viņu sauc un par ko viņš no­tiesāts. Viņš pagrieza galvu un pār plecu man burvīgi uzsmaidīja.

—    Mans vārds ir Kosti, — viņš teica. — Kosti Pano- puls. Es nogalināju savu sievu.

Viņš spēcīgāk atspiedās pret laivu un stūma; laiva, smiltīs čirkstēdama, ieslīdēja ūdenī, pakaļgalā kā rotaļīgi kucēni salēcās sīki vilnīši. Kosti ierāpās laivā un apsē­dās pie airiem.

—    Vesels! — viņš uzsauca. — Līdz rītam!

Airi melodiski čīkstēja, un laiva aši aiztrauca pa caur­spīdīgo ūdeni. Es ar dārgo putnu azotē pagriezos un sāku brist pa smiltīm atpakaļ uz šaha lauciņu pusi.

Ceļš uz mājām bija diezgan ilgs. Sapratu, ka neesmu Aleko svaru sākumā pareizi novērtējis: jo tālāk gājām, jo smagāks tas kļuva. Viņš vilka manu roku arvien ze­māk, līdz biju spiests viņu paraut augstāk azotē, uz ko viņš atbildēja ar niknu ķērcienu. Bijām nogājuši pa tīru­miem apmēram pusceļu, kad ieraudzīju piemērotu vīģu koku un cerēju, ka tas dos gan paēnu, gan miesīgu spir­dzinājumu, tādēļ nolēmu atpūsties. Kamēr es, zālē izlai­dies, mielojos ar vīģēm, Aleko sēdēja man blakus gluži nekustīgs, kā kokā izgriezts, stingām acīm vērodams suņus. Vienīgā dzīvības pazīme bija viņa acu zīlītes, kas izpletās vai sarāvās ikreiz, tikko kāds suns pakustējās.

Atpūties un atspirdzinājies beidzot devu savai koman­dai zīmi, ka dosimies ceļa pēdējā posmā; suņi tūliņ pa­klausīgi piecēlās, bet Aleko izboza spalvas, kas nočabēja kā sakaltušas lapas, un nodrebēja, iedomādamies vien, ka jādodas tālāk. Viņam acīmredzot nepatika, ka pasitu viņu padusē kā čubu maišeli un saburzu spalvu rotu. Kad nu viņam pēdīgi bija izdevies piespiest mani apmes­ties tik jaukā vietā, viņš vairs negribēja ne dzirdēt par tik nejēdzīga un nevajadzīga ceļojuma turpināšanu. Kad pieliecos, lai viņu saņemtu, viņš cirta ar knābi, izgrūda skaļu, aizsmakušu brēcienu un sacēla spārnus tādā pozā, kādā parasti tiek attēloti eņģeļi uz kapu pieminekļiem. Viņš cieši skatījās man acīs. Un skatiens šķita jautājam: kādēļ gan iet projām no šīs vietas? Šeit bija paēna, mīksta zāle, kur apmesties, tepat līdzās ūdens; kādēļ dauzīties pa pasauli neērtā, pazemojošā veidā? Labu brīdi centos viņu pierunāt un, kad likās, ka viņš nomierinājies, mēģi­nāju no jauna saņemt viņu rokās. Šoreiz viņš vēl nepār­protamāk parādīja, ka vēlas palikt tur, kur pašreiz atro­das. Knābis pašāvās uz priekšu ātrāk, nekā paguvu to apturēt, un apbrīnojami precīzi trāpīja man pa roku, kuru biju pastiepis pēc viņa. Man likās, ka esmu dabūjis pa roku ar ledus cirtni. Knābiens nobrāza pirkstu kauliņiem ādu, tie skaudri iesāpējās, un no apmēram divas collas garās brūces aumaļām plūda asinis. Aleko par šo uzbru­kumu izrādīja tik nekaunīgu apmierinātību, ka es neganti apskaitos. Paķēris tauriņu tīklu, es to veikli izplāju zemē un, Aleko par lielu pārsteigumu, sapinu viņu tīklā. Metos viņam virsū, pirms viņš paspēja atjēgties no pārsteiguma, un sagrābu vienā rokā knābi. Tad aptinu ap to vairākām kārtām mutautiņu un vēl nosēju ar auklu, pēc tam no­vilku kreklu un ievīstīju tajā putnu, piespiezdams spārnus viņam cieši pie sāniem. Tur nu viņš gulēja kā tirgū veša­nai savīstīts, zibinādams uz mani niknas acis un izgrūz­dams apslāpētus ķērcienus. Klusējot savācu savu man­tību, pasitu Aleko padusē un sāku soļot mājup. Ieguvis tādu putnu, es ir nedomāju kaut kādu muļķīgu iedomu dēļ viņu pazaudēt, neaiznesis pat līdz mājām. Visu atli­kušo ceļa gabalu ne uz mirkli nepieklusa Aleko aizslā- pušie, nejēdzīgie brēcieni, tā ka, sasniedzot mājas, biju pamatīgi uz viņu saniknojies.

Ieklumburojis dzīvojamā istabā, noliku Aleko zemē un sāku vīstīt vaļā, kamēr viņš šo operāciju pavadīja aiz­smakušiem kliedzieniem. Trokšņa pievilinātas, no virtuves atsteidzās māte un Margo. Aleko, atbrīvots no spaidu krekla, stāvēja istabas vidū ar mutautu ap knābi un ne­ganti taurēja.

—    Mīļo pasaulīt, kas tas tāds? — izdvesa māte.

—    Kāds milzīgs putns! — iesaucās Margo. — Kas tas ir — vai ērglis?

Manu tuvinieku galīgā nezināšana ornitoloģijā mani allaž šausmināja. Pacietīgi paskaidroju, ka tas vis nav ērglis, bet gan jūras kaijaks, un pastāstīju, kā esmu to ieguvis.

—    Bet, mīļais, ar ko mēs viņu barosim? — māte jau­tāja. — Vai viņš zivis ēd?

Es optimistiski atbildēju, ka Aleko ēdīs visu, ko tam dos. Centos viņu satvert,, lai noraisītu mutautiņu no knābja, taču viņš acīmredzot domāja, ka draud jauns uzbrukums, un ar visu mutautu ap knābi sāka taurēt un ķērkt vēl skaļāk un mežonīgāk. Šī jaunā izvirduma rezul­tātā lejā noskrēja arī Larijs un Leslijs.

—           Kur te, velns parāvis, uzradies dūdu spēlmanis? — istabā iedrāzdamies, jautāja Larijs.

Aleko uz mirkli apklusa, dzedru skatienu nomērīja ienācēju un, pamatīgi viņu nopētījis, skaņi un nicinoši ieķērcās.

—           Žēlīgais dievs! — Larijs iesaucās un aši pakāpās atpakaļ, uztriecoties virsū Leslijam. — Kas ta, vellos, tas tāds?

—           Tas ir jauns putns, ko Džerijs atnesis, — Margo paskaidroja. — Izskatās negants, vai ne?

—           Kaijaks, — noteica Leslijs, paraudzījies Larijam pār plecu. — Tas nu gan ir milzenis!

—    Blēņas, — attrauca Larijs. — Tas ir albatross.

—    Nē, kaijaks.

—           Negvelz niekus. Kur gan redzēta tik milzīga kaija? Kad es saku — tas ir sasodīts albatross.

Aleko pagājās pāris soļu tuvāk Larijam un vēlreiz ieķērcās.

—           Sauc viņu pie sevis! — Larijs pavēlēja. — Džerij, savāc to nolādēto radījumu, viņš man uzbrūk.

—           Stāvi mierīgs. Viņš tevi neaiztiks, — Leslijs pamā­cīja.

—           Tev viegli runāt, tu esi paslēpies man aiz muguras. Džerij, ķer to putnu ciet, iekams tas nav mani sakropļojis.

—    Nekliedz tik traki, mīļais, tu viņu tikai biedē.

—           Tas gan ir jauki! Tāds briesmonis lāčo pa istabu un brūk visiem virsū, bet tu vēl mani pamāci, lai viņu nenobiedēju.

Man izdevās aizmanīties Aleko aiz muguras un sagrābt viņu ciet; neklausīdamies uz brēcošajiem protestiem, no­raisīju viņam no knābja mutautu. Kad palaidu viņu vaļā, viņš dusmīgi noskurinājās un divas trīs reizes noklaudzi- nāja ar knābi, kā ar pātagu uzcirzdams.

—           Paklausieties! — iesaucās Larijs. — Viņš šņakstina zobus!

—    Putniem nav zobu, — Leslijs norādīja.

—    Vienalga, kaut ko viņš šņakstina. Ceru, ka neļausi

puikam to paturēt, māt? Tas neapšaubāmi ir bīstams zvērs; paskatieties tikai uz viņa acīm. Turklāt nelaimes putns.

—    Nelaimes putns — kādēļ? — tūliņ noprasīja māte, kas ļoti interesējās par dažādiem ticējumiem. .

—     To taču zina katrs bērns. Pietiek, ja tev mājā ir viņa spalvas — jau tad ģimeni piemeklē mēris, kāds sajūk prātā vai notiek kāda cita tamlīdzīga nelaime.

—    Tas, ko tu apgalvo, mīļais, teikts par pāva spal­vām.

—    Nekā, par albatrosa gan. Tas plaši zināms.

—    Nē, nē, mīļais, nelaimi nes pāva spalvas.

—     Lai būtu kā būdams, tādu putnu mēs mājās paturēt nevaram. Tas būtu tīrais ārprāts. Atcerieties, kas senlai­kos notika ar jūrniekiem. Mums visiem vajadzēs gulēt ar loku un bultām zem spilvena.

—    Tu gan proti visu sarežģīt, Larij, — noteica māte. — Man putns šķiet pavisam rāms un piejaucēts.

—    Pagaidi vien, gan tu vienā jaukā rītā pamodīsies ar izknābtām acīm.

—     Kādas blēņas tikai tu nesarunā, mīļais. Es viņā nekā bīstama nesaskatu.

Šajā mirklī Dodo, kurai allaž vajadzēja krietna brīža, lai iekļautos strauju notikumu gaitā, beidzot pamanīja lielo putnu. Smagi pūzdama, acis ziņkārē izvalbījusi, viņa pieļēpoja pie Aleko un gribēja to apostīt. Aleko knābis šāvās uz priekšu, un, ja Dodo, paklausot manam brīdinā­juma saucienam, nebūtu tajā mirklī pagriezusi galvu uz otru pusi, viņas purniņš būtu nogriezts kā ar nazi; knābja cirtiens nošvīkstēja viņai gar pašu galvu. Tas viņu tā pārsteidza, ka kāja tūliņ izlēca no locītavas. Galvu atme­tusi, Dodo nelabā balsī iekaucās. Aleko, acīmredzot uz­skatīdams to par izaicinājumu dziesmu karam-, darīja, ko spēja, lai pārķērktu Dodo, turklāt sāka tik mežonīgi vici­nāt spārnus, ka apdzisa tuvākā lampa.

—     Nu! — Larijs triumfā iesaucās. — Ko es jums teicu? Tas zvērs nav uzturējies mūsu mājā vēl ne piecas minū­tes un jau nogalina suni.

Māte un Margo iemasēja Dodo kāju vietā, tā apklusi­not suni, bet Aleko tupēja blakus un ar interesi vēroja šo operāciju. Viņš skaļi noklakstināja knābi, it kā brīnīda­mies par to, cik vārga ir suņu cilts, bagātīgi izskaistināja grīdu un cienīgi noskurināja asti, it kā būtu izdarījis kaut ko ļoti saprātīgu.

—      Cik burvīgi! — piezīmēja Larijs. — Turpmāk mēs savā mājā dabūsim līdz jostas vietai brist pa guano.

—      Vai tu, mīļais, labāk neiznestu viņu ārā? — māte man sacīja. — Kur tu viņu turēsi?

Atbildēju, ka esmu nodomājis pārdalīt Zagažatu būri un novietot Aleko tur. Māte piebilda, ka tā esot laba doma. Kamēr sakārtoju būri, ieslodzīju Aleko verandā un atgādināju pēc kārtas visiem ģimenes locekļiem, lai neaiz­mirst, ka viņš tur atrodas.

—      Labi, — sacīja Larijs, kad sēdējām pie pusdienām, — nesakiet manu vainu, ja šo māju sagraus ciklons. Esmu jūs brīdinājis.

— Kādēļ ciklons, mīļais?

—    Albatrosi vienmēr atnes sliktu laiku.

—     Pirmā dzirdēšana, ka ciklonu var nosaukt arī par sliktu laiku, — piezīmēja Leslijs.

—      Cik reižu lai tev saku, ka nelaimes vēstneši ir pāvi, mīļais, — māte žēlabaini uzstāja. — Es to zinu gaužām labi, jo vienai manai tantei bija mājās vairākas pāva astes spalvas, un viņiem nomira ķēkša.

—      Mīļo māt, albatross ir visā pasaulē slavens kā ne­laimes vēstnesis. Pat veci, rūdīti jūras vilki nobāl un krīt ģībonī, ieraugot albatrosu. Es jums saku, vienā jaukā naktī mēs pamanīsim skurstenī svētā Elma uguni un nepaspēsim ne atjēgties, kad milzu vilnis mūs ar visām gultām ieskalos jūrā.

—      Tu taču teici, ka tas būšot ciklons, — norādīja Margo.

—      Ciklons un milzu vilnis, — Larijs precizēja. — Droši vien arī vēl neliela zemestrīce un pāris vulkāna izvir­dumu. Turēt mājās tādu nelaimes putnu nozīmē izai­cināt likteni.

—    Kā tu viņu īstenībā dabūji? — apvaicājās Leslijs.

Pastāstīju par tikšanos ar Kosti (neminēdams ne vārda

par ūdensčūskām, jo Leslijs čūskas neieredzēja acu galā) un par to, kā viņš man uzdāvināja putnu.

—      Neviens cilvēks, kam prātiņš mājās, gan otram neko tamlīdzīgu nedāvinās, — sacīja Larijs. — Kas šis cilvēks īsti ir?

Nekā ļauna nedomādams, atteicu, ka viņš ir cietum­nieks.

—    Cietumnieks? — drebošā balsī pārprasīja māte. — Kā tu to domā?

Paskaidroju, ka Kosti nedēļas nogalē tiek palaists uz mājām, jo viņam Vido cietumā uzticas. Piebildu, ka esam norunājuši nākamajā rītā izbraukt pazvejot.

—    Nezin, vai tas būs prātīgi, mīļais, — māte šau­bījās. — Man lāgā nepatīk, ka tu ej kaut kur kopā ar cietumnieku. Nevar taču zināt, ko viņš noziedzies.

Es dusmīgi atteicu, ka gaužām labi zinu, ko viņš noda­rījis. Nogalinājis savu sievu.

—    Slepkava? — māte salēcās. — Kā viņš drīkst staigāt uz brīvām kājām pa pasauli? Kādēļ viņu nepakar?

—     Šeit nāves sods paredzēts vienīgi bandītiem, — pa­skaidroja Leslijs. — Par slepkavību te piespriež divus gadus, par zivju spridzināšanu ar dinamītu — piecus ga­dus cietumsoda.

—    Smieklīgi! — māte sašutusi iesaucās. — Nekad ne­esmu tādus trakumus dzirdējusi.

—    Man šķiet, tas norāda uz smalku vērtības izpratni, — noteica Larijs. — Zivju mazuļi tiek uzskatīti par vērtī­gākiem nekā sievietes.

—     Lai nu kā, man gan negribas, ka tu klaiņo kopā ar slepkavu, — māte pievērsās man. — Viņš taču var pār­griezt tev rīkli vai izdarīt kaut ko citu tamlīdzīgu.

Pēc stundu ilgas stīvēšanās un lūgšanās man beidzot izdevās izspiest no mātes atļauju doties kopā ar Kosti zvejot, ja Leslijs nonāks līdzi jūrmalā un apskatīs viņu. Otrā rītā mēs ar Kosti aizbraucām jūrā, un, kad bijām sazvejojuši pietiekami daudz zivju Aleko pāris dienu iztikai, es uzaicināju savu draugu līdzi, lai māte pati varētu ar viņu iepazīties.

Parasti māte, saņemot visus prātus kopā, spēja savākt atmiņā dažus vārdus grieķu valodā. Tik skops vārdu krā­jums pat vislabvēlīgākajos apstākļos kavēja viņu ielais­ties garās sarunās, bet, kad vajadzēja laipni patērzēt ar slepkavu, viņa aizmirsa pat pēdējo mazumiņu, ko zinā­jusi. Tā nu viņa ar nervozu smaidu lūpās sēdēja verandā, viņai pretī pie alus glāzes Kosti, tērpies savā izbalējušajā kreklā un izdilušajās biksēs, un es tulkoju viņu sarunu.

—    Viņš man šķiet ļoti jauks cilvēks, — sacīja māte, kad Kosti bija atvadījies, — un nepavisam neizskatās pēc slepkavas.

—          Kādam tad, pēc tavām domām, slepkavam jaizska- tās? — apvaicājās Larijs. — Vai tam katrā ziņā jābūt ar zaķa lūpu, kleinu kāju un jāstiepj visur līdzi pudele ar uzrakstu «INDE»?

—    Nerunā tik muļķīgi, mīļais. Protams, nē. Es tikai domāju, ka viņam vajadzētu izskatīties… nu, kā to lai saka, mazliet slepkavnieciskam.

—    No izskata neko nevar spriest, — Larijs sacīja,

—     par to var spriest vienīgi no cilvēka rīcības. Ka šis vīrs ir slepkava, to es būtu varējis pateikt tūliņ.

—    Kā tā, mīļais? — māte ziņkāri vaicāja.

—    Pavisam vienkārši, — Larijs nopūzdamies atteica.

—     Vienīgi slepkava varēja iedomāties uzdāvināt Džeri- jam to albatrosu.

ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA

VIESĪBAS AR DZĪVNIEKU PIEDALĪŠANOS

ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA

VIESĪBAS AR DZĪVNIEKU PIEDALĪŠANOS

Visā mājā valdīja drudžaina rosība. Pa vir­tuves durvīm nāca un gāja produktu groziem apkrā­vušies zemnieki, stiepa pa vairākām kopā sasietas vistas, kas kladzināja pilnā rīklē. Spiro ieradās divas un pat trīs reizes dienā, vezdams pilnu mašīnu ar vīna kastēm, krēs­liem, saliekamiem galdiem un citām mantām. Zagažatas, kurām bija pielipis vispārējais uztraukums, laidelējās pa būri šurp un turp, brīžiem izbāzdamas galvu caur rež­ģiem un aizsmakušā balsī komentēdamas notiekošo. Ēdam­istabā Margo gulēja uz grīdas milzīgu brūna ietinamā papīra lokšņu vidū un ar krāsainiem krītiem zīmēja iespaidīgas freskas; dzīvojamā istabā Leslijs bija sakrāvis sev visapkārt augstas mēbeļu kaudzes un aprēķināja, cik galdu un krēslu iespējams novietot mūsu mājā, lai tur vēl varētu pagrozīties; virtuvē māte ar divām bļaustīgām zemnieku meičām, kas viņai palīdzēja, rīkojās vulkāna krātera atmosfērai līdzīgā vidē, jo visapkārt cēlās tvaiku mutuļi, sprēgāja uguns un katlos visu laiku kaut kas virda un burbuļoja; mēs ar suņiem klīdām no istabas istabā, palīdzējām, ko spējām, devām padomus un vispār centā­mies būt noderīgi; Larijs augšstāvā savā istabā saldi gu­lēja. Ģimene gatavojās viesībām.

Kā parasti, viesību rīkošanu izlēmām gluži negaidot, turklāt bez sevišķa iemesla, tādēļ vien, ka mums pēkšņi iegribējās viesību. Pāri plūstošā mīlestībā pret saviem tuvākajiem mūsu ģimene bija uzaicinājusi ciemos visus, ko vien spēja atcerēties, pat cilvēkus, kuri mums nepa­visam nepatika. Visi ar sajūsmu ķērās pie priekšdarbiem. Tā kā bija septembra sākums, nospriedām, ka viesības varētu nosaukt par Ziemsvētku balli, un, lai pasākums neliktos pārāk paviršs un nenozīmīgs, uzaicinājām visus uz lenču, tēju un pusdienām. Tas nozīmēja, ka ēdienus vajadzēja sagatavot milzu daudzumā, un māte (apbruņo­jusies ar veselu kaudzi appluskātu pavārgrāmatu) pazuda virtuvē un palika tur stundām ilgi. Pat tajos brīžos, kad viņa nosvīdušām brillēm iznāca no turienes, ar viņu bija iespējams sarunāties vienīgi par ēdieniem.

Kā allaž tajās retajās reizēs, kad visu ģimeni vienoja vienprātīga vēlēšanās izklaidēties, ķērāmies pie priekš­darbiem tik agri un ar tādu sparu, ka svētku dienā bijām līdz nāvei pārguruši un varen apskaitušies. Lieki būtu piebilst, ka mūsu viesības nekad nenoritēja tā, kā bija paredzēts. Lai mēs centāmies kā cenzdamies, pēdējā mir­klī vienmēr atgadījās kaut kas tāds, kas visu sajauca un aizvirzīja mūsu rūpīgi izstrādātos plānus pavisam citās sliedēs. Gadu gaitā bijām pie tā pieraduši, un tas arī bija vienīgais glābiņš, citādi mūsu Ziemsvētku balle būtu iz­jukusi jau pašā sākumā, jo to gandrīz pilnīgi savā ziņā pārņēma zvēri. Viss iesākās gluži nevainīgā kārtā — ar zelta zivtiņām.

Ar Kosti palīdzību man beidzot bija izdevies sagūstīt lielo bruņurupuci, kuru biju iesaucis par Veco Plaukšķi. Ieguvis tik vērtīgu papildinājumu savai dzīvnieku kolek­cijai, gribēju šo notikumu kaut kā atzīmēt. Nospriedu, ka vislabākais būtu reorganizēt bruņurupuču dīķi, kas īste­nībā bija veca skārda mutesbļoda. Šāda mītne tik ievē­rojamai būtnei, kāds bija Vecais Plaukšķis, man šķita pā­rāk necienīga, tādēļ sadabūju lielu, četrstūrainu akmens rezervuāru (savā laikā tas bija lietots eļļas uzglabāšanai) un mākslinieciski izrotāju to ar akmeņiem, ūdensaugiem, smiltīm un oļiem. Kad darbs bija pabeigts, baseins izska­tījās visai dabisks un, šķiet, bija pa prātam gan bruņu­rupucim, gan ūdensčūskām. Es pats tomēr nejutos īsti apmierināts. Protams, bija jau skaisti, taču kaut kā trūka. Pamatīgi padomājis un visu apsvēris, secināju, ka pēdējo puanti dīķim piešķirtu zelta zivtiņas. Bet — kur tās ņemt?

Tuvākā vieta, kur tādu mantu varētu nopirkt, bija Atēnas, taču tas būtu pārāk komplicēti un, galvenais, prasītu laiku. Es gribēju savu baseinu pabeigt līdz viesību dienai. Sapratu, ka mājinieki pārāk aizņemti, lai ziedotu laiku domām par zelta zivtiņām, tādēļ izstāstīju savu vajadzību Spiro. Kad sīki un smalki biju notēlojis, kādas izskatās zelta zivtiņas, viņš noteica, ka mana vēlēšanās neesot iz­pildāma: Korfu viņš nekad neesot tādas zivis redzējis. Vienalga, viņš padomāšot, ko manā labā darīt. Gaidīju ilgi; man jau šķita, ka viņš runāto aizmirsis, bet tad, dienu pirms viesībām, viņš paaicināja mani klusā kaktiņā un palūkojās visapkārt, lai konstatētu, ka neviens mūs nenoklausās.

—     Māsters Džerijs, es domā, ka varēs dabūt tev tās zeltītās zivis, — viņš aizsmakušā basā čukstēja. — Tu tik nevienam neko nesaki. Šovakar tu brauc mammai līdzi, kad es viņu vedīs pie friziera, un paņem kādu trauku.

Jaunumi mani pagalam satrauca, jo Spiro noslēpumai­nās izdarības piešķīra domai par zivtiņu iegūšanu zināmu dēkas un briesmu nokrāsu; visu pēcpusdienu noņēmos, sagatavodams skārda bundžu, kur tās ievietot un pārvest mājās. Tovakar Spiro atbrauca vēlu, un mēs ar māmuļu bijām jau labu brīdi uz verandas gaidījuši, kad beidzot mašīna taurēdama un rēkdama drāzās šurp pa ceļu un iekaukdamās apstājās pie namdurvīm.

—     Dieva vārds, misis Darels, piedodiet, ka nokavē­jos, — viņš atvainojās, palīdzēdams mātei iekāpt mašīnā.

—    Viss kārtībā, Spiro. Mēs tikai mazliet bažījāmies, vai jums nav notikusi avārija.

—    Avārija? — Spiro nicīgi pārprasīja. — Man nekad nenotiek avārijas.

Metās jau krēsla, kad izsēdinājām māti pie friziera un Spiro mani aizveda uz pilsētas otru malu, kur piestāja pie milzīgiem čugunā kaltiem vārtiem. Izrausies no auto­mobiļa, viņš piesardzīgi paraudzījās visapkārt, tad pie­gāja pie vārtiem un uzsvilpa. Pēc brītiņa ņo krūmiem iznira vecs virs ar vaigubārdu, un viņi abi čukstus ap­spriedās. Spiro atnāca atpakaļ pie mašīnas.

—    Dod bundžu, māsters Džerijs, un paliec tepat, — viņš nopurpināja. — Es nebūs ilgi.

Tad bārdainis atvēra vārtus, Spiro ielāčoja iekšā, un viņi abi steigšus pazuda krūmos. Pēc pusstundas Spiro atgriezās, cieši piespiedis bundžu pie platās krūts; kur­pes šļakstēja, no bikšu galiem pilēja ūdens.

—    Se, māsters Džerijs, — viņš sacīja, sniegdams bundžu. Tajā peldēja piecas treknas, mirdzošas zelta zivtiņas.

Ārkārtīgi iepriecināts, ņēmos Spiro tencināt.

—    Labi, labi, — Spiro atteica, iedarbinādams mašīnu, — tikai nesaki nevienam ne pušplēsta vārda, norunāts?

Vaicāju, kur viņš tās ņēmis un kam pieder dārzs.

—    Nav tavas darīšanas, — viņš drūmi atmurdēja, — tu tikai tās zivis nevienam nerādi un neko nesaki.

Viss noskaidrojās dažas nedēļas vēlāk, kad mēs ar Teo­doru gājām garām tiem pašiem čuguna kaluma vārtiem un es apjautājos, kam pieder šī māja. Viņš paskaidroja, ka tā esot rezidence, kur, ierodoties salā, apmetas Grie­ķijas karalis vai kāda cita karaliska persona. Kopš tā laika manam apbrīnam pret Spiro vairs nebija robežu: iebrukt pilī un izzagt zelta zivtiņas no paša karaļa dīķa patiesi bija varoņdarbs. Manās acīs tas ievērojami cēla trekno zivtiņu vērtību un, redzot tās bruņurupuču sa­biedrībā bezbēdīgi šaudāmies pa baseinu, man tās šķita vēl mirdzošākas.

Notikumi īsti sāka risināties viesību dienas rītā. Vis­pirms māte atklāja, ka Dodo tieši šai dienā atkal kļuvusi interesanta apkārtnes suņiem. Vienai no zemnieku mei­čām vajadzēja stāvēt pie virtuves durvīm un ar slotu at­gaiņāt Dodo pielūdzējus, lai māte varētu netraucēta no­ņemties ar vārīšanu, taču, par spīti piesardzībai, pārdro­šākie Romeo atrada ceļu uz virtuvi pa parādes durvīm.

Pēc brokastīm tūliņ aizsteidzos apskatīt, kā klājas ma­nām zelta zivtiņām, un šausmās ieraudzīju, ka divas ir nokostas un pa pusei apēstas. Dabūjis zivtiņas, es sajūsmā pavisam biju piemirsis, ka tiklab bruņurupuči, kā ūdens- čūskas lāgiem labprāt notiesā pa treknai zivtiņai. Biju spiests pārvākt rāpuļus uz tukšām petrolejas kannām, līdz izdomāšu, kā jautājumu atrisināt. Iztīrījis Zagažatu būri un pabarojis Aleko, vēl joprojām nebiju izdomājis, kādā veidā turēt zivtiņas ar rāpuļiem vienā baseinā, bet jau tuvojās lenča laiks. Kuru katru mirkli gaidīja ierodamies pirmos viesus. Noraizējies riņķoju ap savu skaisti izbū­vēto dīķīti un te pamanīju kaut ko drausmīgu: kāds bija nolicis trauku ar ūdensčūskām pašā saulē. Tās gulēja ūdens virspusē tik sakarsušas un šļauganas, ka man jau šķita — pagalam ir; sapratu, ka nekavējoties jāsniedz pirmā palīdzība, ja vēl gribu tās glābt, un, paķēris kannu, skrēju uz māju. Māte, nomocījusies un izklaidīga, pūlējās sadalīt uzmanību starp vārīšanu un Dodo pielūdzējiem.

Pastāstīju, kāda nelaime piemeklējusi čūskas, un pa­skaidroju, ka tās varētu glābt vienīgi, ielaižot uz kādu brīdi aukstā ūdenī vannā. Vai drīkstu tās uz stundiņu papeldināt vannā?

— Jā, protams, mīļais. Man šķiet, ka to var darīt droši. Noskaidro tikai, vai visi jau nomazgājušies, un neaizmir­sti pēc tam izdezinficēt vannu.

Piepildīju vannu ar jauku, vēsu ūdeni un saudzīgi ieliku tur čūskas; jau pēc dažiem mirkļiem tās sāka iz­rādīt dzīvības pazīmes. Juzdamies apmierināts, atstāju tās atžirgt, bet pats devos augšā pārģērbties. Atpakaļ nāk­dams, iegriezos verandā palūkoties uz lenča galdu, kas bija uzklāts vīnogulāju ēnā. Pašā galda vidū uz vāzes, kur sākotnēji atradās skaisti sakārtotas puķes, tupēja Zagažatas, liegi šūpodamās. Šausmās sastindzis, vēroju galdu. Naži un dakšiņas izmētāti, sviests izšķaidīts pa šķīvjiem, bet galdauts krustu šķērsu nostaigāts sviestai- nām putnu kājām. Pipari un sāls bija izlietoti, lai izrotātu sadauzīta asās mērces trauka lauskas. Un, lai piešķirtu visam pēdējo māksliniecisko puanti, Zagažatas bija ap­gāzušas ūdens krūzi.

Pašu vainīgo izturēšanās man šķita dīvaina: viņas ne­cēlās spārnos un nebēga prom, bet, ritmiski šūpodamās, palika tupam starp izvazātajām puķēm un, spožām acīm viena uz otru lūkojoties, ik pa brīdim apmierinātas sīki ieirgojās. Viena uzmeta man vērīgu skatienu, tad ar puķi knābī nedroši pārčāpoja pār galdu, galda malā sagrīļojās un smagi novēlās zemē. Otra aizsmakušā balsī izsmējīgi ieķērcās, bet tūliņ pabāza galvu zem spārna un aizmiga. Sākumā šī ārkārtīgi neparastā uzvešanās mani pārsteidza. Taču tad pamanīju uz verandas klona sadauzītu alus pu­deli. Skaidrs — Zagažatas bija uz savu roku sarīkojušas balli un līdz nesamaņai piedzērušās. Man viegli izdevās viņas notvert, kaut gan viena centās paslēpties zem no­traipītas salvetes un izlikties, ka viņas tur nemaz neesot. Patlaban stāvēju ar abām Zagažatām rokā, gudrodams, vai nevarētu iemānīt tās atpakaļ būri un izlikties, ka par šiem posta darbiem nekā nezinu, kad parādījās māte, nes­dama mērces trauku. Nozieguma vietā pieķertam, man bija visai maz cerību kādam iestāstīt, ka šajā jezgā vai­nīgs piepeši uznācis viesulis vai žurkas, vai cits aizbildi­nājums, kas nu ātrumā iešautos galvā. Kopā ar Zagaža- tām man vajadzēja saņemt savu tiesu.

—    Tiešām, mīļais, tev uzmanīgāk jānoslēdz būris. Tu taču zini, kādas viņas ir, — māte žēlabaini rājās. — Nu nekas, tas ir nelaimes gadījums. Galu galā viņas jau arī neapjēdz, ko izdarījušas, jo ir piedzērušās.

Aiznesis ļenganās, nevarīgās Zagažatas atpakaļ uz būri, konstatēju — kā jau biju baidījies —, ka arī Aleko iz­mantojis izdevību aiziet brīvsolī. Ieslodzīju Zagažatas viņu nodalījumā un vēl pamatīgi izrāju; viņas pa to laiku bija sasniegušas kareivīguma stadiju un nikni metās virsū manai kurpei. Nespēdamas izšķirt pirmtiesības uz kurpes auklu, viņas sāka pluinīt viena otru. Atstāju viņas riņ­ķojam pa būri grīļīgos, mežonīgos lokos un žņiebjam knābi vienai pret otru un devos meklēt Aleko. Izstaigāju visu dārzu un māju, taču nekur nevarēju viņu ieraudzīt. Nodomāju, ka viņš aizlidojis uz jūru papeldēties, un jutos visai atvieglots, zinādams vismaz viņu prom no mājām.

Pa to laiku bija ieradušies pirmie viesi un atspirdzinā­damies sēdēja verandā. Es viņiem piebiedrojos un drīz vien iegrimu dziļā sarunā ar Teodoru; kamēr mēs sarunā­jāmies, es pārsteigts ieraudzīju no olīvju birzs iznākam Lesliju, kas stiepa pītu somu ar slokām un lielu zaķi. Biju pavisam piemirsis, ka viņš bija devies medībās, cerēdams nošaut pirmās meža slokas.

Leslijs aizgāja pārģērbties, un mēs ar Teodoru uzsākām sarunu. Pienāca arī māte un atsēdās uz verandas balus- trādes, Dodo apgūlās viņai pie kājām. Viņas viesmīlīgās namamātes lomu nedaudz aptumšoja biežie pārtraukumi tērzēšanā, kad viņa, saviebusi niknu seju, tvēra resnu nūju un gaiņāja prom suņu baru, kas, mēles izkāruši, drūzmējās mājas priekšā. Ik pa brīdim Dodo bruņinieku vidū izcēlās tāds kautiņš, ka zobi vien šņakstēja, un tad visi ģimenes locekļi trūkās kājās un negantās balsīs au­roja: «Mierrā!» Mūsu nervozākajiem viesiem, to dzirdot, sāka trīsēt rokas un izšļakstījās dzēriens. Pēc katra šāda pārtraukuma māmuļa visus pa kārtai apveltīja ar jauku smaidu un pūlējās ievirzīt sarunu atpakaļ normālā gultnē. Viņai tas bija nule kā trešo reizi izdevies, kad sarunu pārtrauca kliedzieni pašā mājā. Izklausījās, it kā bau­rotu mīnotaurs, kam sasāpējušies zobi.

—    Kas Leslijam noticis? — iejautājās māte.

Atbildi viņai nevajadzēja ilgi gaidīt, jo Leslijs parādī­jās uz verandas, un viņa vienīgais apģērbs bija ap gur­niem apmests dvielītis.

—    Džerij! — viņš rēca, aiz dusmām pietvīcis tumši sarkans. — Kur tas puika ir?

—    Klusāk, klusāk, mīļais! — māte centās viņu no­mierināt. — Kas noticis?

—    Čūskas! — Leslijs nošņācās un plaši paplēta rokas, laikam gribēdams parādīt rāpuļu milzu garumu, tomēr tūliņ bija spiests satvert dvieli, kas grasījās noslīdēt no gurniem. — Čūskas, lūk, kas noticis!

Interesanta bija viesu reakcija. Tie, kuri mūs pazina, sekoja notiekošajam ar dzīvu interesi; svešākie droši vien nodomāja, ka Leslijs ir mazliet jucis, un nesaprata, ko iesākt — nelikties gar starpgadījumu ne zinis, vai arī mesties Lesliju savaldīt, iekams viņš pagūst kādam uz­brukt.

—    Par ko tu runā, mīļais?

—     Tas sasodītais puika pielaidis draņķa vannu līdz ma­lām pilnu ar riebīgām čūskām, — Leslijs nepārprotami izskaidroja situāciju.

—     Kā tu runā, mīļais, kā tu runā! — māte automātiski aizrādīja, izklaidīgi piebilzdama: — Būtu labi, ja tu uz­vilktu kaut ko mugurā, vari vēl apsaldēties.

—    Zvēriski garas — kā ugunsdzēsēju šļūtenes… Brī­nums, ka mani nesakoda.

—     Nekas, mīļais, tā ir mana vaina. Es viņam teicu, lai ielaiž čūskas vannā, — māte atvainojās un, juzdama, ka vajadzētu viesiem apstākļus paskaidrot sīkāk, piebilda: — Viņām, nabadzītēm, bija saules dūriens.

—    Paklau, māt! — iesaucās Larijs. — Tas nu, man šķiet, ir mazliet par stipru.

—     Lūdzu, nesāc nu arī tu, mīļais, — māte stingri no­teica. — Galu galā vannā pie čūskām taču bija Leslijs.

—    Nesaprotu, kādēļ Larijam vienmēr jāiejaucas, — ieņerkstējās Margo.

—    Jāiejaucas! Es nekur nejaucos, bet, ja māte kopā ar Džerij u rīko sazvērestību un pielaiž pilnu vannu ar čūskām, tad uzskatu par savu pienākumu protestēt.

—    Stāvi klusu! — Leslijs viņam uzsauca. — Es gribu zināt tikai vienu: kad viņš domā tos riebekļus aizvākt?

—    Man šķiet, tu cel brēku par niekiem, — piebilda Margo.

—    Ja pienāks laiks, kad mums savas miesas vajadzēs šķīstīt karalisko kobru midzenī, es būšu spiests pameklēt citu mājokli, — Larijs brīdināja.

—    Vai es reiz tikšu vannā vai ne? — aizsmakušā balsī noprasīja Leslijs.

—    Kādēļ nevari pats tās izvākt?

—    Šajā mājā labi varētu justies vienīgi svētais Asīzes Francisks …

—    Dieva dēļ, nomierinieties jel reiz!

—    Man taču būs tiesības izteikt savas domas . . .

—    Es gribu nomazgāties, vairāk nekā. Tā nu patiesi nav nekāda lielā prasība.

—    Rimstieties, mīļie, nestrīdieties, — sacīja māte. — Tu, Džerij, aizej un izņem čūskas no vannas. Ielaid tās pagaidām kādā bļodā vai kur citur.

—    Nē! Mājā tās nedrīkst palikt!

—    Labi, labi, mīļais, nekliedz.

Beidzot izlūdzos virtuvē katlu un ielaidu čūskas tur. Ļoti priecājos, redzēdams, ka tās pilnīgi atžirgušas, jo nikni šņāca, kad cēlu tās ārā no vannas. Verandā atgrie­zos tieši īstajā brīdī, lai dzirdētu, kā Larijs gari un plaši sūdzas viesiem.

—     Ticiet man, šajā mājā briesmas draud uz katra soļa. Katrā spraugā, katrā mazākajā kaktiņā sabāzti visādi bīs­tami dzīvnieki, kas jebkuru mirkli var mesties jums virsū. Pats nesaprotu, kā līdz šim vēl neesmu padarīts par kropli. Arī tik vienkārša darbība kā cigaretes aizde­dzināšana te saistīta ar dzīvības briesmām. Pat manas gu­ļamistabas svētums netiek respektēts. Pirmajā gadījumā man uzbruka skorpionu mātīte, kas pa visu māju izšļāca indi un savus mazuļus. Bet nākamajā reizē žagatas sarī­koja manā istabā īstu grautiņu. Tagad mums vannas is­taba pilna ar čūskām, bet ap māju milzu bariem lido albatrosi, trokšņodami nejaukāk par sabojājušos ūdens­vadu.

—    Larij, mīļais, tu pārspīlē, — iebilda māte, bikli uz­smaidīdama viesiem.

—    Mīļo māt, tieši otrādi, es saku vēl par maz. Atce­ries, piemēram, to nakti, kad Kvazimodo nolēma pārnak­šņot manā istabā?

—    Tur nu gan nekā briesmīga nebija, mīļais.

—    Nu, — Larijs augstprātīgi atteica, — tev varbūt

patiktu, ja pusčetros no rīta tevi pamodinātu balodis, kas skurina asti tev tieši acīs …

—           Labi, labi, būsim, šķiet, diezgan izrunājušies par dzīvniekiem, — māte viņu steigšus pārtrauca. — Liekas, lenčs ir gatavs, sēdīsimies pie galda.

—           Lai nu būtu kā būdams, — sacīja Larijs, kamēr visi devās pie galda, — tas puika ir bīstams… viņam nekā cita galvā nav kā zvēri.

Viesiem tika ierādītas vietas, atskanēja stumdīto krēslu švīkstoņa, tad viesi, cits citam uzsmaidīdami, sasēdās ap galdu. Taču jau nākamajā mirklī divi ciemiņi, sāpēs iekliegdamies, pielēca kājās, kā raķetes izšauti.

—           Ak dievs, kas nu tagad noticis? — māte uztraukta iesaucās.

—           Droši vien atkal skorpioni, — sacīja Larijs, ari strauji pieceldamies.

—    Man viens iekoda … iekoda lielā!

—           Nu, redziet! — Larijs atsaucās, pārlaizdams visiem triumfējošu skatienu. — Tieši to jau es teicu! Iespējams, ka atradīsiet zem galda pāris lāču.

Vienīgi Teodors nesastinga šausmās, iedomājoties par briesmām, kas draud no pagaldes; viņš mierīgi pietupās, pacēla galdautu un palūkojās pagaldē.

—    Aha! — atskanēja viņa apslāpētā balss.

—    Kas tur ir? — jautāja māte.

Teodora galva iznira virs galdauta.

—           Man šķiet, tas ir … ē … kaut kāds putns. Liels, melni balts.

—    Tas pats albatross! — Larijs uzbudināts iesaucās.

—           Nē, nē, — Teodors viņu pārlaboja, — tā, man lie­kas, ir kaija.

—           Nekustieties … izturieties pavisam mierīgi, ja nevē­laties, lai jums noknābj kāju līdz celim! — Larijs brīdi­nāja viesus.

Tas bija labākais padoms, kā sacelt paniķu. Visi kā viens pietraucās kājās un metās prom no galda.

Aleko pagaldē gari, nikni nošņācās; grūti pateikt — vai viņš to darīja aiz nepatikas par zudušajām iespējām, vai protestēdams pret trako kņadu.

—           Džerij, tūliņ noķer to putnu! — Larijs, drošā attā­lumā nostājies, komandēja.

—           Jā, mīļais, — mudināja ari māte, — labāk aiznes viņu atpakaļ uz būri. Pagaldē viņš nevar palikt.

Es uzmanīgi pacēlu galdauta malu; Aleko, majestātiski tupēdams zem galda, zibināja uz mani dusmīgas, dzelte­nas acis. Pastiepu roku uz viņa pusi, bet viņš paplēta spārnus un sāka mežonīgi klabināt knābi. Viņš neizskatī­jās tādā noskaņojumā, ka ar viņu varētu jokoties. Paņēmu salveti un sāku to tuvināt knābim.

—     Vai tev nav vajadzīga palīdzība, mīļo zēn? — ap­vaicājās Kralevskis, acīmredzot juzdams, ka ornitologa prestižs liek piedāvāt palīdzību.

Redzēju, ka viņš nepārprotami jutās atvieglots, kad es palīdzību noraidīju. Paskaidroju, ka Aleko ir nīgrā omā un tik viegli neizdosies viņu notvert.

—     Nu, dieva dēļ, rīkojies jel veiklāk, zupa atdziest,— Larijs man nikni uzsauca. — Vai nevari to nezvēru ar kaut ko iekārdināt? Ko viņi vispār ēd?

—    Kaijakiem vislabāk garšo jūrnieki, — Teodors lab­patikā piezīmēja.

—    O, Teodor, lūdzu, nejokojiet tik kritiskā brīdī! — Larijs sāpju pārņemtā balsī lūdzās.

—    Dieva vārds, mežonīgs gan! — noteica Kralevskis, nolūkodamies, kā es cīnos ar Aleko.

—    Viņš droši vien ir izsalcis un, redzot mūs apsēža­mies pie maltītes, nejēdzīgi apskaitās.

Beidzot man izdevās sagrābt Aleko knābi, un es izvilku negantnieku no pagaldes, kaut arī viņš nelabi ķērca un plivināja spārnus. Kad beidzot iespiedu viņu padusē un aizstiepu uz būri, biju nosvīdis un krietni saburzīts. At­griezos pie pārtrauktā lenča, vēl pa gabalu dzirdēdams Aleko ķērcošās lamas un draudus.

—     Atceros, ka reiz milzīga kaija sakropļoja kādu man ļoti tuvu cilvēku, — apcerīgi ierunājās Kralevskis, sīkiem malciņiem strēbdams zupu.

—    Tiešām? — brīnījās Larijs. — Nemaz nezināju, ka kaijas būtu tik neganti putni.

—     Viņš pastaigājās gar piekrastes klintīm kopā ar dāmu, — Kralevskis turpināja, neklausīdamies Larijā, — kad putns pēkšņi šāvās lejup un uzbruka viņiem. Draugs man stāstīja, ka nemaz neesot bijis viegli atvairīt uzbrucēju ar lietussargu. Neapskaužama situācija, dieva vārds!_

—    Ārkārtīgi, — apstiprināja Larijs.

—          īstenībā, — Teodors dziļā nopietnībā sacīja, — viņam būtu vajadzējis pacelt lietussargu, notēmēt un uzsaukt: «Vācies prom, ja ne — bliezīšu virsū!»

—    Kādēļ? — Kralevskis izbrīnījies vaicāja.

—    Kaija būtu viņam noticējusi un šausmās aizlido­jusi, — Teodors gluži nevainīgi paskaidroja.

Maltīte turpinājās, glāzes dzidri skanēja, naži un dak­šiņas ņirbēja, un vīns pudelēs guldzēja. Galdā parādījās viens ēdiens gardāks par otru, un, kad viesi vienprātīgi slavēja cienastu, māte liekuļotā pieticībā smaidīja. Ru­nāja, protams, galvenokārt par dzīvniekiem.

—     Vēl tagad atceros, kā mani bērnībā aizsūtīja pie vienas no mūsu neskaitāmajām vecajām, ekscentriskajām tantēm. Viņas kaislība bija bites, un tās viņa audzēja vi­sās malās: dārzā kā telegrāfa stabi dūca simtiem stropu. Kādu pēcpusdienu viņa aizsedza seju ar milzīgu plīvuru, uzvilka cimdus, drošības labad ieslēdza mūs mājā un pati izgāja dārzā, lai ievāktu no stropiem medu. Laikam tante nebija bites pietiekami apdūmojusi, vai kas nu tur jā­dara, bet, kad viņa nocēla stropam jumtiņu, no stropa izšāvās vesela bišu strūkla un sakrita tantei virsū. Mēs to visu noskatījāmies pa logu. Nekā liela no bitēm nesa­prazdami, nodomājām, ka visam jānotiek tieši tā, līdz ieraudzījām nabadzīti joņojam pa dārzu izmisīgos mēģi­nājumos atvairīt bites. Plīvurs palika ieķēries rožu krūmā. Beidzot viņa sasniedza māju un metās pie durvīm. Taču mēs nevarējām tās atvērt, jo atslēga bija viņai. Centā­mies viņai to ieskaidrot, bet viņas sāpju brēcieni un bišu dūkoņa noslāpēja mūsu balsis. Man šķiet, Leslijam ienāca prātā lieliskā doma uzgāzt viņai pa guļamistabas logu uz galvas spaini ūdens. Diemžēl viņš tā aizrāvās, ka no­svieda arī spaini. Nav yekāda jaukuma uz galvas saņemt auksta ūdens gāzi un smagu cinkota skārda spaini pie­devām. Bet, ja tajā pašā laikā vēl jācīnās pret bišu baru, tad ir pavisam traki. Kad beidzot ievilkām tanti iekšā, viņa bija sapampusi līdz nepazīšanai.

Larijs pats skumji nopūtās par savu stāstu un apklusa.

—    Dieva vārds, šausmīgi! — Kralevskis iesaucās, acis iepletis. — Bites taču varēja viņu nogalināt.

—    Varēja gan, — Larijs piekrita, — bet man brīvdienas tikpat bija izbojātas.

—    Vai viņa atveseļojās? — Kralevskis jautāja. Skaidrs, ka viņš jau gudroja «Drausmīgu notikumu ar saniknotām bitēm», kuru viņam gadījies piedzīvot ar savu dāmu.

—     Jā, pēc dažām slimnīcā pavadītām nedēļām, — La­rijs nevērīgi atteica. — Tomēr tas nemazināja viņas mī­lestību uz bitēm. Drīz pēc tam vesels spiets ielidoja skur­stenī, un, cenzdamās tās izkvēpināt, tante aizdedzināja māju. Kad atbrauca ugunsdzēsēji, no mājas bija palikusi tikai kūpoša drupu kaudze, ap kuru riņķoja bites.

—    Drausmīgi, drausmīgi! — murmināja Kralevskis.

Teodors, ilgi ziezdams sviestu uz mazas maizes riciņas,

tīksmīgi nokrekšķējās. Iebāzis maizi mutē, viņš to pama­tīgi košļāja vai veselu minūti, tad norija un rūpīgi no­slaucīja salvetē bārdu.

—     Runājot par ugunsgrēkiem, — viņš iesāka, un acīs viņam iedegās draiskas uguntiņas, — vai esmu jums stās­tījis par to, kā Korfu tika modernizēta ugunsdzēsēju ko­manda? Ugunsdzēsēju priekšnieks bija, man šķiet, atgrie­zies no Atēnām, un … ē … tur uz viņu varenu iespaidu bija atstājusi jaunā ugunsdzēsības ierīce. Viņam šķita, ka arī Korfu laiks likvidēt vecveco ierīci, ko vilka zirgi, un iegādāties … hm … jaunu, vēlams, skaistu, spoži sar­kanu. Viņš bija iecerējis vēl vairākus citus jaunināju­mus. Viņš atgriezās … hm … ārkārtīgi sajūsmināts un rosīgs. Vispirms lika izcirst ugunsdzēsēju depo griestos caurumu, lai ugunsdzēsēji varētu, pēc visiem likumiem, nošļūkt lejā pa kārti. Gadījās, ka modernizēšanas steigā viņš piemirsa uzsliet kārti, tādēļ jau pirmajā mēģinājumā divi ugunsdzēsēji salauza kāju.

—     Nu, Teodor, tam nu gan es neticu. To jūs esat izdo­mājis.

—     Nē, nē, ticiet man, tā ir svēta patiesība. Abus at­veda uz manu rentgena kabinetu. Acīmredzot priekšnieks nebija saviem padotajiem paskaidrojis par kārti, un viņi nodomāja, ka jālec lejā. Taču tas ir tikai sākums. Par dārgu naudu tika iegādāta ļoti… ē … liela ugunsdzēsī­bas mašīna. Priekšnieks uzstāja, ka jāpērk vislielākā un vislabākā. Diemžēl tā bija tik liela, ka varēja braukt tikai pa vienu pašu ielu — jūs jau zināt, cik šauras ir gandrīz visas ieliņas. Diezgan bieži dabūjām redzēt, kā uguns­dzēsēju mašīna, nemanīgi zvanīdama, traucās ugunsgrē­kam pretējā virzienā. Tikusi ārpilsētā, kur ceļi ir mazliet platāki, tā ar līkumu piekļuva ugunsgrēka vietai. Tomēr visinteresantākā man šķita izdarīšanās ar moderno trauksmes signālu, ko priekšnieks iegādājās. Jūs jau zināt — aizstiklota kastīte, kurā ir tāds kā … hm … mazs telefoniņš. Sākās milzīgas debates, kur to pielikt. Priekš­nieks man teica, ka tas esot sarežģīts jautājums, jo neva­rot taču zināt, kur ugunsgrēki izcelsies visbiežāk. Lai novērstu jebkādus pārpratumus, kastīti piestiprināja pie ugunsdzēsēju depo durvīm.

Teodors uz mirkli apklusa, ar īkšķi nobraucīja bārdu un iedzēra mazu malciņu vīna.

— Visi priekšdarbi vēl nebija lāgā paveikti, kad izcē­lās pirmais ugunsgrēks. Man, par laimi, gadījās atrasties tuvumā, un es dabūju visu noskatīties. Bija aizdegusies garāža, un liesmas jau trakoja pilnā sparā, iekams īpaš­nieks atjēdzās aizskriet pie ugunsdzēsējiem un izsist trauksmes signālaparāta stikliņu. Sekoja asa vārdu pār­maiņa — šķiet, priekšnieks dusmojās, ka aparāts sasists tik drīz. Viņš paskaidroja garāžas īpašniekam, ka būtu vajadzējis pieklauvēt pie durvīm, signalizācijas ierīce taču vēl gluži jauna, nu paiešot nedēļas, līdz to iestiklos. Beidzot ugunsdzēsēju mašīna izbrauca uz ielas, savāca kopā arī komandu. Priekšnieks teica īsu uzrunu, aicinā­dams katru uzticīgi.. . hm .. . pildīt savu pienākumu. Tad vīri sasēdās savās vietās. Vēl iznāca neliela stīvēšanās par to, kuram piekritīs gods raustīt zvanu, līdz beidzot to uzņēmās pats priekšnieks. Gods, kam gods, — kad mašīna piebrauca, tā patiesi izskatījās gaužām iespaidīga. Ugunsdzēsēji nolēca zemē un sāka cītīgi darboties. Viņi atritināja garu, garu šļūteni, un tūliņ gadījās jauns ka­vēklis. Nevarēja atrast atslēgu, ar ko atslēgt mašīnas aiz­muguri, kur šļūtene jāpiestiprina. Priekšnieks atcerējās, ka iedevis atslēgu Jani, bet tam bija brīvdiena. Pēc pama­tīgas izstrīdēšanās kādu aizsūtīja pie Jani, kurš … ē .. . par laimi, dzīvoja turpat tuvumā. Gaidīdami ugunsdzēsēji apbrīnoja liesmas, kas pa šo laiku vareni bija pieņēmušās spēkā. Ugunsdzēsējs atgriezās un ziņoja: mājās Jani ne­esot, bet sieva teikusi, ka viņš aizgājis skatīties uguns­grēku. Sāka pārmeklēt pūli un, priekšniekam par lielu sašutumu, skatītāju vidū atrada Jani ar atslēgu kabatā. Priekšnieks kļuva traki dusmīgs un paskaidroja, ka tieši šāda uzvešanās izraisot nelāgu iespaidu. Mašīnas aizmu­guri atslēdza, šļūteni piestiprināja, uzšļāca ūdens strūkla. Protams, no garāžas vairs nebija atlicis … ē … nekā, ko dzēst.

Pēc lenča viesi bija tā pieēdušies, ka nespēja nekā cita kā vien turpat verandā mazliet atdusēties, un Kralevsķa mēģinājumi noorganizēt kriketa maču nerada atbalsi. Mes daži enerģiskākie pierunājām Spiro aizvest mūs uz plud­mali un tur tīksmē plunčājāmies pa jūru, līdz pienāca laiks tējas dzeršanai, kas atkal izvērtās par māmuļas pavārmākslas triumfu. Veseliem kalniem karstu maizīšu; kraukšķoši cepumiņi, plāni kā papīrs; čauganas, ar ievā­rījumu piesātinātas kūciņas; lielas, tumšas, trekni valgas kūkas. Sarunas bija gandrīz pilnīgi apsīkušas, dzirdēja vienīgi tasīšu liego šķindoņu un dažu viesu smagās no­pūtas, kad, pieēdušies līdz pēdējai iespējai, tie lūdza vēl vienu tortes gabaliņu. Pēc tam gulšņājām uz veran­das, laiski, pussnaudā sarunājāmies, līdz pār olīvju birzīm noslīga zaļš mijkrēslis un zem vīnogulājiem pamazām sa­biezēja tā, ka vairs nevarēja skaidri atšķirt cilvēku sejas.

Un tad pēkšņi, skaļi taurēdams, lai par savu ierašanos brīdinātu katru, kas gadīsies ceļā, caur kokiem traucās šurp Spiro, kurš bija aizbraucis mistiskā ekspedīcijā.

—    Kāpēc Spiro ar tādu nejēdzīgu troksni iztraucē va­kara klusumu? — Larijs sāpinātā balsī ievaicājās.

—    Tiesa, tiesa, — Kralevskis miegaini nomurmināja, — tādā vakarā jāklausās lakstīgalas, nevis mašīnu signāl­taures.

—    Atceros, ka jutos ļoti pārsteigts, — no dziļā pa­krēšļa atskanēja Teodora balss, kurā viedās jautra zob­galība,— kad Spiro mani veda pirmo reizi. Neatminu vairs visos sīkumos, par ko runājām, bet viņš piepeši ieteicās: «Kad es braucu pa kādu ciemu, dakter, tur nav neviens cilvēks.» Man acu priekšā tūliņ iznira ku­rioza .. . hm… aina: ciems ar tukšām ielām, neviena cilvēka, bet ielas malā veselām grēdām līķi. Taču Spiro tūliņ turpināja: «Jā, kad es braucu cauri ciemam, es taurē kā velis un nobiedē visus līdz nāvei.»

Mašīna iegriezās piebrauktuvē, un starmešu gaisma uz mirkli pārslīdēja pār verandu, izraujot no tumsas vīnogu­lāju melno lapu robainās mežģīnes, tērzējošo un sme­jošo viesu grupiņas un abas sarkanām galvas rotām izgreznojušās zemnieku meičas, kas, galdu klājot, viegli tekāja šurp un turp, basām kājām dipinādamas pa ak­mens klonu. Mašīna apstājās, motora rūkoņa apklusa, un Spiro lāčoja pa taciņu šurp, piespiedis pie krūtīm lielu, brūnā papīrā ietītu saini, kas šķita krietni smags.

—         Žēlīgā debess! Skatieties! — Larijs dramatiski iesaucās, izstiepis drebošu pirkstu. — Izdevējs man atkal atsūtījis atpakaļ manuskriptu.

Spiro, grasīdamies iet apkārt mājai, apstājās un pameta pār plecu drūmu skatienu.

—    Nē jel, māster Larijs, — viņš nopietni paskaidroja, — tie ir trīs tītari, ko mans sieva izcepa priekš jūsu mātes.

—    Ak, tad jau vēl var cerēt, — Larijs pārspīlētā atvieg­lojumā nopūtās. — Man no izbīļa sametās pavisam šļau­gana dūša. Iesim nu visi iekšā un iedzersim kādu malku.

Istabas laistījās lampu gaismā, un Margo krāsainās fres­kas vakara vēsmā viegli šūpojās. Iedziedājās glāzes, pu­deļu korķi paukšķēja kā akā iemesti akmeņi, šifoni šņāca kā garā ceļā noguruši vilcieni. Viesi atdzīvojās; acis sāka mirdzēt, valodas kļuva skaļākas.

Viesībās nogarlaikojusies un nespēdama piesaistīt mā­tes uzmanību, Dodo bija nolēmusi iziet īsā pastaigā līdz dārzam. Izčāpojusi ārā, viņa mēnesnīcā atrada piemē­rotu vietiņu zem magnolijas, lai brītiņu atdusētos pie da­bas krūts. Pēkšņi viņa šausmās ieraudzīja veselu baru izspūrušu, kareivīgu, rupju kranču, kuriem droši vien bija visļaunākie nolūki. Bailēs iekaukdamās, viņa apsviedās apkārt un, cik nu īsās, resnās kājeles ļāva, metās atpakaļ uz māju. Taču dedzīgie pielūdzēji ir nedomāja atkāpties bez cīņas. Viņi veselu pēcpusdienu bija cietuši mokošu saules svelmi, cenzdamies iepazīties ar Dodo, un nu ne­pavisam negribēja palaist garām paša likteņa sūtīto izde­vību nodibināt ar viņu intīmākas attiecības. Dodo, pēc palīdzības kaukdama, ielēkšoja cilvēku pārpildītajā dzīvo­jamā istabā, bet viņai pa pēdām sekoja elsojošu, ņerk- stošu, rejošu suņu varza. Rodžers, Smulis un Sušķis, kas bija aizmanījušies uz virtuvi mazliet iekost, atgriezās ko kājas nes un, ieraudzījuši notiekošo, šausmās sastinga. Ja jau kādam izdosies pavest Dodo, tad katrā ziņā tas būs viens no viņiem, ņevis kaut kāds kraupains ciema vazaņ­ķis. Viņi aizrautīgi metās virsū Dodo vajātājiem, un vienā mirklī visa istaba savērpās trakā virpulī — suņi kodās un rēca, viesi histērijā centās glābties, lai netiktu sakosti.

—    Tie ir vilki! … Tas nozīmē, ka gaidāma barga ziema, — ķērca Larijs, veikli uzlecot uz krēsla.

—     Nomierinies, nomierinies! — rēca Leslijs, paķer­dams dīvānspilvenu un triekdams to suņu bara vidū. Spilvens nokrita zemē, kur pieci nikni suņu purni to tūliņ sagrāba un saplosīja driskās. Gaisā pacēlās vesels māko­nis, un spalvas kā sniegpārslas izkaisījās pa visu istabu.

—    Kur Dodo? — uztraukta sauca māte. — Sameklējiet Dodo; suņi viņu sakodīs.

—    Savaldiet viņus! Savaldiet viņus! Viņi cits citu no­kodīs! — kliedza Margo un, satvērusi sodas ūdens šifonu, nežēlodama apšļāca vienādā mērā ir viesus, ir suņus.

—    Cik man zināms, pipari esot ļoti derīgs līdzeklis, kad jāsavalda sakāvušies suņi, — ieteicās Teodors, kuram bārdā ķā sniegpārslas bija sakritušas spilvena spalvas. — Jāsaka, pats gan nekad neesmu to izmēģinājis.

—    Žēlīgais dievs! — iekliedzās Kralevskis. — Sargie­ties … glābiet dāmas!

Viņš tūliņ arī sekoja savam aicinājumam, palīdzēdams tuvāk stāv6šajai sievietei uzlēkt uz dīvāna un pats uz­rāpdamies līdzi.

—    Saka, ka līdzot arī ūdens, — Teodors apcerīgi tur­pināja un, lai to pierādītu, labā tēmējumā uzšķieda glāzi ūdens tuvākajam sunim.

Sekodams Teodora priekšzīmei, Spiro izsteidzās virtuvē un atstiepa milzīgajās rokās līdz malām ar ūdeni piepildītu petrolejas kannu. Uz sliekšņa viņš, nešļavu virs galvas pacēlis, apstājās.

—    Piesargās! — viņš ierēcās. — Es tos neliešus pār­mācīs!

Viesi pajuka uz visām pusēm, taču ne pietiekami veikli. Spožā, gludā ūdens šalts slaidā lokā pa gaisu nonāca līdz grīdai, atsitās, uzšķīda atpakaļ gaisā un kā devītais vilnis vēlreiz nogāzās istabā. Tuvāk stāvošie viesi izska­tījās gaužām nožēlojami, bet suņus negaidītā brāzma pār­biedēja kā pērkona grāviens. Nobijušies no trokšņa un ūdens šļakstiem, viņi atlaidās cits no cita un pazuda ārā nakts tumsā, atstādami aiz sevis tādu postažu, ka, to uz­lūkojot, elpa aizrāvās. Istaba izskatījās kā vistas perēklis, kam pāri drāzies ciklons; mūsu viesi, samērcēti un spal­vām aplipuši, pamazām sāka atgūties; spalvas bija aplipu­šas arī ap lampām, gaisu pildīja gruzdošu spalvu smaka. Māte, pacēlusi Dodo uz rokām, pārlaida skatienu istabai.

—    Leslij, mīļais, aizej pēc dvieļiem, lai varam noslaucī­ties. Istaba tiešām pamatīgi sajaukta. Nekas, iesim atpa­kaļ uz verandu, — viņa, mīļi pamājusi, noteica. — Man ļoti žēl, ka tā iznāca. Tas, redziet, viss ir Dodo dēļ, pašreiz ir tāds brīdis, kad suņi par viņu ļoti interesējas.

Beidzot viesi bija apslaucīti, spalvas notraustas, glāzes piepildītas un visi novietoti verandā, kur mēnesnīca zī­mēja vīnogulāju melno lapu ēnas uz klona akmens plāk­snēm. Larijs, piestūķējis pilnu muti ar ēdienu, klusi strink­šķināja ģitāru un dudināja melodiju līdzi; pa stikla dur­vīm redzējām, kā Spiro ar Lesliju, koncentrētu, drūmu izteiksmi sejās, veikli sadalīja lielos, brūni apceptos tīta­rus; māte rosījās ēnām pa vidu, bailīgi apvaicājoties viesiem, vai viņiem pietiek ēdamā; Kralevskis sēdēja uz verandas balustrādes, un viņa augums ar mēness apspī­dēto kupri siluetā atgādināja krabi; viņš stāstīja Margo garu un sarežģītu notikumu; Teodors lasīja doktoram An­dručelli lekciju par zvaigznēm, norādīdams uz zvaigznā­jiem ar pusapgrauztu tītara kāju.

Mēnesnīca izrotāja visu salu ar melniem un sudrabai­niem rakstiem. Tālu lejā cipresēs miermīlīgi sasaucās pū­ces. Debesis bija melnas un samtainas kā kurmja āda, kas piebārstīta ar spožu zvaigžņu rasu. Milzīgā magnolija pleta pār māju zarotni, kurā kā simtiem sīku, mazu mē­nestiņu lāsmoja balti ziedi, un to saldais, smagais aromāts jūs burtin apbūra un vilināja ārā noslēpumainajā, mēness apmirdzētajā naktī.

ATGRIEŠANĀS

ATGRIEŠANĀS

īsti džentlmeniskā godīgumā, kas, manuprāt, bija nepiedodams, Kralevskis paziņoja mātei, ka viņš man iemācījis visu, ko spējis; viņš uzskatot, ka man pienācis laiks doties uz Angliju vai Šveici pabeigt izglītību. Es izmisīgi pretojos šādai iedomai; apgalvoju, ka gribu pa­likt pusizglītots; cilvēkam taču ir daudz vairāk pārstei­gumu, ja viņš nekā nezina. Bet māte nebija pielūdzama. Mums vajagot braukt atpakaļ uz Angliju, nodzīvot tur vismaz mēnesi, nostiprināt savu stāvokli (tas nozīmēja strīdus ar banku), pēc tam izlemšot, kur man turpināt iz­glītību. Lai nomierinātu dumpīgos prātus, māte ieteica mums to visu uzlūkot kā izpriecu ceļojumu, kā brīvdie­nas. Drīz vien mēs atgriezīšoties atpakaļ uz Korfu.

Tā nu tika sasaiņotas mūsu lādes, somas un koferi, putniem un bruņurupučiem sameistaroti krātiņi; suņi jau­najās kaklasiksnās izskatījās tādi kā nokaunējušies un vainīgi. Izgājām pēdējās pastaigās pa olīvju birzīm, asarām acīs ardievojāmies ar saviem daudzajiem draugiem zemniekiem, un tad mantu kaudžu piekrautās mašīnas lēnām aizlīgoja pa ceļu; Larijs apgalvoja, ka šī procesija gan drīzāk atgādinot lupatu un kaulu tirgotāja izvadīšanu pēdējā gaitā.

Mūsu mantības kalns bija sakrauts muitas nojumē, līdzās tam stāvēja māte, žvadzinādama milzīgu atslēgu bunti. Mēs pārējie ārā spožajā saulē pļāpājām ar Teodoru un Kralevski, kas bija atnākuši mūs pavadīt. Ieradās mui­tas ierēdnis un klusi ievaidējās, ieraugot mūsu bagāžas grēdu, kurai pašā virsotnē kā kronis bija uzstādīts būris ar Zagažatām, kas visus noskatīja niknām acīm. Māte nervozi smaidīja un purināja atslēgu saišķi, izskatīda­mās blēdīgi vainīga kā briljantu kontrabandists. Muitnieks pārlaida acis mātei un bagāžai, saraustīja jostu un sa- drūma.

—    Tas jūs? — viņš drošības labad apvaicājās.

—           Jā, jā, tas viss ir mans, — nočivināja māmuļa, aši paskandinādama atslēgas. — Vai vēlaties, lai kaut ko atslēdzu?

Muitnieks nopietni pārdomāja.

—    Vai jums jaunsdrebs? — viņš tad jautāja.

—    Piedodiet, es nesapratu, — sacīja māte. '

—    Vai jums jaunsdrebs?

Māte ar skatienu izmisjgi meklēja Spiro.

—    Piedodiet, es tomēr īsti nesapratu …

—    Vai jums jaunsdrebs … kāds drebs jauns?

Māte nelaimīgi un mulsi pasmaidīja.

—    Lūdzu, atvainojiet, bet es …

Muitnieks uzmeta viņai dusmīgu skatienu.

—           Kundze, — viņš bargi noprasīja, pārliecies pār bar­jeru, — vai jūs anglisi runā?

—           O, jā! — māte atsaucās, priecīga, ka beidzot sapra­tusi. — Jā, mazliet…

No muitnieka dusmības viņu izglāba Spiro ierašanās. Sviedriem noplūdis, viņš velšus ievēlās nojumē, nomieri­nāja muitnieku, paskaidrodams, ka mēs gadiem neesam iegādājušies jaunas drēbes un ka bagāžai jābūt piestātnē, iekams viņš noskaitīs līdz trīs. Tad viņš aizņēmās no muitnieka krītu un pats apzīmēja katru saini, lai turpmāk neizceltos lieks juceklis.

—     Labi, neteikšu jums ardievu, bet tikai uz redzē­šanos, — nomurmināja Teodors, visiem pēc kārtas pa- spiezdams roku. — Ceru, ka atgriezīsieties pie mums… hm … ļoti drīz.

—    Ardievu, ardievu, — vīteroja Kralevskis, lēkādams no viena pie otra. — Gaidīsim jūs atpakaļ. Dieva vārds! Un lai jums labi klājas šo laiciņu vecajā Anglijā. Pada­riet šo braucienu par īstām brīvdienām, jā gan. Tas ir tas, kas vajadzīgs!

Spiro sirsnīgi atvadījās no visiem, saviebis seju ieras­tajā drūmajā izteiksmē, neveikli grozīdams cepuri milzī­gajās plaukstās.

—     Labs ir, es teiks ardiev, — viņš iesāka, bet tad balss iedrebējās un pār grumbainajiem vaigiem sāka ritēt lie­las, apaļas asaras. — Goda vārds, es nu gan netaisijās raudāt, — viņš šņukstēja tā, ka"resnais vēders raustījās, — bet, man domāt, es ardievojās ar savējiem. Jūs man ir kā paša cilvēki.

Kuterim vajadzēja pagaidīt, līdz mēs nomierinām Spiro. Tad motors ierūcās un kuģītis aizslīdēja pa tumš­zilo ūdeni, bet pret daudzkrāsaino fonu, ko veidoja pa kalna nogāzi izbārstītās mājiņas, iezīmējās mūsu trīs draugi — Teodors, cēli izslējies, sveicienam paceltu spieķi un saulē mirdzošu bārdu; Kralevskis lēkāja pietupdamies un māja, cik spēka; Spiro, drūmu ģīmi, apaļš kā muca, slaucīja nēzdogā acis un pārmijus ar to pašu māja mums atvadas.

Kad kuģītis izbrauca atklātā jūrā un Korfu izkusa ap­vāršņa pērļainajā dūmakā, mums uzkrita smagas skumjas, kas neatstājās visu ceļu līdz pat Anglijai. Apkvēpis vil­ciens traucās no Brindizi uz Šveici, un mēs sēdējām klu­sēdami, neviens negribēja runāt. Mums virs galvas ba­gāžas tīkliņā savos būrīšos trillināja žubītes, Zagažatas klukstēja un klaudzināja ar knābjiem pa būri, Aleko ik pa brīdim sērīgi ieķērcās. Mums pie kājām krāca suņi. Pie Šveices robežas pārlieku centīgs ierēdnis pārbaudīja mūsu pases. Viņš atdeva tās mātei atpakaļ kopā ar ne­lielu kartīti, nepasmaidījis palocījās un atstāja mūs skumstam. Māte brītiņu blenza veidlapā, kuru ierēdnis bija aizpildījis, un, to izlasījusi, sastinga.

—    Paskatieties tikai, ko viņš uzrakstījis, — viņa sašu­tusi izsaucās, — nekauņa!

Larijs izlasīja papīriņu un iespurcās.

—           Pareizi vien ir, — viņš sacīja, — tas tev sods par aizbraukšanu no Korfu.

Uz mazās kartītes ailē «Pasažieru apraksts» glītiem iespiedburtiem bija uzrakstīts: «Ceļojošs cirks ar perso­nālu.»

—           Cik neglīti — tā rakstīt! — māte vēl nespēja nomie­rināties. — Ir gan visādi ērmoti cilvēki pasaulē.

Vilciens dārdēdams veda mūs aizvien tuvāk Anglijai.

PĒCVĀRDS

Tagad nevienam vairs nav jāpiepūlē atmiņa, lai atcerētos, kas ir Džeralds Darels. Viņa grāmatas tiek ižpārdotas, tikko parādās. Un tas ir saprotams. Darela daiļrade iekustina mūsu dvēselē visliegākās stīgas — mīlestību uz dzīvo radību, prieku par saskarsmi ar dzīvniekiem, ticību dabas dziedinošajiem spēkiem. Sī mīlestība un ticība dzīvo ikvienā no mums, taču diemžēl mēs pārāk bieži tās aizmirstam. Lasīdami Darelu, pēkšņi izbrīnā jūtam, ka no acīm nokrīt kā zvīņas, ka tas, kas vēl nesen šķita nevajadzīgs un tāls, reizēm pat miris, no jauna — gluži kā bērnu dienās — atkal liekas nozīmīgs un aizraujošs. Jābūt īstam māksliniekam, lai cilvēku kaut uz stundu, kaut uz īsu brīdi aizvestu atpakaļ bērnībā. Un Darels ir šāds mākslinieks.

Padomju lasītājiem Džeralds Darels sen vairs nav tikai ar rakstnieka talantu apveltīts zoologs vien. Mēs raugā­mies uz viņu kā uz tuvu draugu. Viņa grāmatās mēs sasto­pam dzīvu, valdzinošu, mums līdz sirds dziļumiem simpā­tisku cilvēku. Nav brīnums, ka ļoti daudzus interesē viss, kas saistīts ar Darela dzīvi, ar viņa pagātni, darbu un nākotnes iecerēm. Bet kurš gan labāk nekā pats Darels var pastāstīt par Darelu? Parādīt, kā dzimst mīlestība uz dzīvniekiem, kā tā pamodina zinātkāri, kā emocionālo izjūtu vietā stājas nepieciešamība pēc precīziem novēro­jumiem, pēc eksperimenta un, beidzot, pēc apkopojuma un sintēzes, nozīmē parādīt svarīgu, varbūt pat vissvarī­gāko posmu dabaszinātnieka, zoologa un rakstnieka ani- mālista izaugsmē. īsi sakot, tā Darela izaugsmē, kuru mēs pazīstam un mīlam.

Protams, būtu liela kļūda uzskatīt grāmatu «Mana ģi­mene un citi zvēri» par tīri autobiogrāfisku aprakstu. Neapšaubāmi, tai ir izziņas vērtība, gluži tāpat kā visām citām šī ievērojamā zinātnieka grāmatām. Mazā Korfu saliņa Vidusjūrā lasītājam vairs nav tikai punktiņš ģeo­grāfijas kartē. Mūsu acu priekšā iznirst salas glāsmainās, skaistās, saules apmirdzētās ainavas ar baltiem smilšu liedagiem, tumšzajiem vīnogulāju plankumiem, sudrabai­nām olīvju birzīm, krīta kalniem tālumā un spoži zilo jūru priekšplānā. Senos laikos Vidusjūras piekrasti dē­vēja par cilvēces šūpuli. Lasot Darela grāmatu, šie vārdi neviļus atkal nāk atmiņā.

Korfu faunā nav pārstāvēti lielie savvaļas dzīvnieki. Tā nav Kamerūna, Argentīnas pampas vai Surinamas tropiskie meži, kurp Darels devās vēlākajos gados. Taču arī Korfu salā viņš prot atrast bagātu, daudzveidīgu pa­sauli, kaut vai dārza mūrī. Un, ja vien ciešāk pavēro, šī pasaulīte ir tikpat aizraujoša kā eksotiskie tropi. Gal­venais ir prasme redzēt — šī doma kā vadmotīvs vijas cauri visiem Darela darbiem. Un pirmoreiz motīvs ieska­nas jau Korfu.

Daba radīdama nepieļauj kļūdas — tas ir Darela dzīves otrais bauslis. Viss dzīvais ir skaists, Zemes apdzīvotāju vidū nav nejauku, nav neglītu, nav izdzimušu būtņu. Sī pārliecība jau bērnībā nosaka Darela pasaules uzskatu. Un no tā rodas dziļi izjustie, sirsnīgie vārdi, Darelam runā­jot par skorpioniem, krupjiem vai kāpuriem. Cilvēks, kas paniskās bailēs drāžas ārā no vannas istabas tikai tādēļ, ka ieraudzījis tur divas ūdensčūskas, izpelnās no Darela vienīgi izsmieklu, kaut arī šis cilvēks ir paša brālis. Spēja atrast dzīvajai dabai šādu pieeju ir reta balva, kas diem­žēl piešķirta tikai nedaudziem.

Grāmata «Mana ģimene un citi zvēri» ir viens no Dže- ralda Darela agrīnajiem darbiem. Tur vēl neieskanas motīvi, kas kļuvuši par galvenajiem viņa vēlākajās grā­matās, proti, bažas par savvaļas dzīvnieku likteni un aici­nājums tos glābt. Šajā darbā nākamais zinātnieks vēl tikai sāk atklāt pasauli, atšķir tajā pirmo lappusi. Bet, kad lasītājs nostata līdzās visus Darela darbus, sākot ar šo un beidzot ar pēdējiem, izveidojas pilnīga aina, lasītājs ierauga, kā tapis šodienas Darels — pazīstamais zoologs, nenogurdināmais propagandists, cilvēks, kas cīnās par mūsu planētas savvaļas dzīvnieku glābšanu. Šā procesa pirmsākums meklējams Kortu salas olīvju birzīs un krīta kalnos.

Tēlojuma svaigumā, izteiksmībā un meistarībā «Mana ģimene un citi zvēri» nepavisam nepaliek iepakaļ Darela pilnbrieda gados rakstītajām grāmatām. Dažā ziņā tā ir pat pārāka. Un vienlaikus kaut kur starp rindām skan klusa smeldze, kas piešķir darbam sevišķu burvību, piemī­lību un skaidrību. Atvadīties no tā ir tikpat skumji kā atvadīties no bērnības.

V. Flints

(No priekšvārda grāmatas izdevumam krievu valodā)

SATURS

SATURS

Aizstāvības runa ……………………………………………………… « * ?

PIRMĀ DAĻA

Ceļojums ………………………………………………………………………………….. ^

Pirmā nodaļa. Pārsteigumu sala………………………………………………….. 14

Otrā nodaļa. Zemeņsārtā mājiņa…………………………………………………. 24

Trešā nodaļa. Vīrs ar rožu vabolēm ……. 33

Ceturtā nodaļa. Pilna soma gudrības…………………………………………… 45

Piektā nodaļa. Zirnekļu slēptuve…………………………………………………. 55

Sestā nodala. Burvīgais pavasaris……………………………………………….. 67

Sarunas …………………………………………………………………………….

OTRĀ DAĻA

Septītā nodaļa. Gaišdzeltenā māja………………………………………………. 82

Astotā nodala. Bruņurupuču pakalni…………………………………………… 93

Devītā nodaļa. Pasaule dārza mūrī……………………………………. . 105

Desmitā nodaļa. Jāņtārpiņu parāde……………………………………………. 117

Vienpadsmitā nodaļa. Apburtais arhipelāgs………………………………… 130

Divpadsmitā nodaļa. Nemierīga ziema……………………………………….. 143

Sarunas…………………………………………………………………………………. 160

TREŠĀ DAĻA

Trīspadsmitā nodaļa. Sniegbaltā māja . ……………………………………… 165

Četrpadsmitā nodaļa. Runājošās puķes……………………………………… 177

Piecpadsmitā nodaļa. Ciklamenu meži ……. 189

Sešpadsmitā nodaļa. Liliju ezers……………………………………………….. 204

Septiņpadsmitā nodaļa. Šaha lauciņi………………………………………….. 217

Astoņpadsmitā nodaļa. Viesības ar dzīvnieku piedalīšanos . 232

Atgriešanās……………………………………………………………………………. 248

V. Flints. Pēcvārds…………………………………………………………. . 252

Džeralds Darels MANA ĢIMENE UN CITI ZVĒRI

M. Svidlera mākslinieciskā apdare Redaktore Z. Kļaviņa Māksi, redaktors G. Krutojs Tehn. redaktore M. Andersone Korektore L. Brethmanc

Nodota salikšanai 1973. g. 16. aprīli. Parakstīta iespiešanai 1973. g. 26. septembrī. Tipogr. pap. Nr. 3, formāts 84X108'&. 8 fiz. iespiedi.; 13,44 uzsk, iespiedi.; 14, 07 izdevn. 1. Metiens 50 000 eks. Maksā 84 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeijeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdz­niecības lietu komitejas Grāmatu tipogrāfijā Rigā, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt. Nr.

[1] amerikāņu transporta aģentūra. — tulk.

[2] vai nav tiesa, kundze? (Fr.)

[3] jā, jā! (fr.)

[4] angļu kinoaktieris komiķis Fets Ārbakls. — Tulk.

[4] Džeronimo (1829—1909) — apaču cilts vadonis, indiāņu tiesību aizstāvētājs Ziemeļamerikā, kurš cmījās pret indiāņu nometināšanu re­zervātos. — Tulk.