ASTRĪDA LINDGRĒNA

BRĀĻI LAUVASSIRDIS

ASTRĪDA LINDGRĒNA

R Ī G A «LIESMA» 1979

(Zviedru)

Astrid Lindgren BRODERNA LEJONHJARTA Rabēn & Sjfigren

No zviedru valodas tulkojusi Elija Ķliene

Ilustrējusi Izabella Varzapetova

Astrid Lindgren © Tulkojums latviešu valodā, ilustrācijas, «Liesma», I979

1.Tagad es pastāstīšu par savu brāli

Tagad es pastāstīšu par savu brāli. Savu brāli Jona- tanu Lauvassirdi, par viņu es gribu stāstīt. Manuprāt, šis stāsts ir gandrīz kā pasaka un maķenīt, maķenīt kā spoku stāsts, un tomēr viss ir patiesība, lai gan to nezina ne­viens cits kā tikai es un Jonatans.

Jonatanu sākumā nesauca par Lauvassirdi. Viņa uz­vārds bija Lauva, gluži tāpat kā māmuļas un manējais. Viņu sauca par Jonatanu Lauvu. Mani sauca par Kārli Lauvu un māmuļu par Sigrīdu Lauvu. Tēti sauca par Ak­selu Lauvu, lai gan viņš aizmuka no mums, kad man bija apritējuši tikai divi gadi. Viņš aizbrauca jūrā, un kopš tā laika mēs par viņu nekā neesam dzirdējuši.

Bet tagad es gribu stāstīt, kā manu brāli nosauca par Jonatanu Lauvassirdi. Un par visu to brīnumaino, kas atgadījās.

Jonatans zināja, ka man būs drīz jāmirst. Man lie­kas — to zināja visi, vienīgi es ne. To zināja pat skolā, jo es lielākoties gulēju mājās, kāsēju un vienmēr slimoju, un pēdējo pusgadu vispār nevarēju iet skolā. Visas tan­tes, kam māmuļa šuva kleitas, arī to zināja, un viena no viņām par to runāja ar māmuļu, un tā es to dabūju zināt, lai gan saruna nebija domāta manām ausīm. Viņas bija pārliecinātas, ka es guļu aizmidzis. Taču es biju tikai at-, laidies un snauduļoju. Un izturējos tā joprojām, jo negri­bēju parādīt, ka esmu dzirdējis šo baigo vēsti — savu drīzo nāvi.

Tas, protams, mani apbēdināja, un es briesmīgi nobi­jos, bet māmuļai to negribēju parādīt. Taču es par to runāju ar Jonatanu, kad viņš bija pārnācis mājās.

—   Vai tu zini, ka es miršu? — es jautāju un raudāju.

Jonatans mazliet apdomājās. Varbūt viņš labprāt ne­gribēja atbildēt, taču beidzot sacīja: ' •

—   Jā, es to zinu.

Tad es raudāju vēl stiprāk.

—   Kā var notikt kaut kas tik šausmīgs, — es sacīju, — kā var notikt kaut kas tik šausmīgs, ka dažiem jā­mirst, kaut arī viņiem nav pat desmit gadu?

—   Zini, Sausiņ, man liekas, tas nemaz nav tik šaus­mīgi, — Jonatans bilda. — Man liekas — tu jutīsies lie­liski.

—   Lieliski, — es teicu. — Vai tad gulēt pazemē un būt mirušam ir lieliski?

—   Ko niekus, — Jonatans atbildēja, — tur jau gulēs tikai tava čaumala. Bet tu pats kaut kur būsi aizlidojis.

—   Uz kurieni? — es vaicāju, jo patiesībā nespēju ticēt brālim.

—   Uz Nangijālu, — viņš atbildēja.

«Uz Nangijālu» — viņš to pateica tā, itin kā tāda vieta būtu zināma jebkuram cilvēkam. Taču par to es agrāk nekad nebiju dzirdējis.

—   Nangijāla, — es sacīju, — kur tā atrodas?

Tad Jonatans atbildēja, ka arī viņš pats to tik no­teikti nezinot. Taču tā atrodoties viņpus zvaigznēm, un viņš stāstīja par Nangijālu tā, ka gandrīz tūlīt modās vēlēšanās turp aizlidot.l

—   Tur vēl valda ugunskuru un pasaku laiks, — viņš teica, — un tev tur patiks.

Tieši no Nangijālas nākot visas pasakas, viņš sacīja, tur notiekot viss kā pasakās, un, ja cilvēks nonākot tur, viņš dzīvojot līdzi pasakām no rīta līdz vakaram un arī naktīs, Jonatans vēl piebilda.

—   Dzirdi, Sausiņ, — viņš atsāka, — tas ir pavisam kas cits nekā gulēt tā un kāsēt, būt slimam un nekad nerotaļāties.

Jonatans mani sauca par Sausiņu. To viņš bija darī­jis jau toreiz, kad es vēl biju mazs, un, kad es reiz viņam

jautāju, kāpēc viņš mani tā sauc, viņš atbildēja — tāpēc, ka viņam Sausiņš ļoti patīkot, sevišķi tāds Sausiņš, kāds esot es. Jā, jā, Jonatanam es patiku, un tas bija savādi. Es izskatījos diezgan neglīts un biju gatavais muļķis un bailulis, ķipars ar greizām kājām un tamlīdzīgi. Es vai­cāju Jonatanam, kā gan viņam var patikt tāds neglīts muļķa ķipars, kāds esmu es, — ar greizām kājām un tamlīdzīgi, un tad viņš atbildēja:

—   Ja tu nebūtu tāds mazs un bāls ķipars ar greizām kājām, tad tu arī nebūtu mans Sausiņš, kas man tā patīk.

Taču tajā vakarā, kad man bija tik baismi mirt, viņš tikai sacīja — tiklīdz es nonākšot Nangijālā, tā kļūšot vesels un spēcīgs, un pat skaists.

—   Tikpat skaists kā tu? — es vaicāju.

—   Vēl skaistāks, — Jonatans atbildēja.

Bet to lai viņš man nedomā iestāstīt. Jo tik skaists kā Jonatans neviens nekad nav bijis un nemūžam nebūs.

Reiz kāda no tantēm, kam māmuļa šuva, sacīja:

—   Dārgā Lauvas kundze, jums ir dēls, kas izskatās kā pasaku princis.

To viņa vis nedomāja par mani, varat man ticēt!

Jonatans nudien izskatījās kā pasaku princis, patiesi! Viņa mati mirdzēja kā zelts, un viņa tumšzilās, skaistās acis spulgot spulgoja, zobi bija balti un skaisti un kājas pavisam taisnas.

Un ne jau tas vien. Viņš bija arī labsirdīgs un spē­cīgs, visu varēja un visu saprata, klasē bija labākais skolnieks, un visi bērni mūsu pagalmā lipa viņam klāt un gribēja doties viņam līdzi, lai arī uz kurieni viņš ietu, un viņš tiem izdomāja izpriecas un devās kopā ar viņiem dēkās, bet es nekad nevarēju iet viņam līdzi, jo diendienā gulšņāju uz vecā virtuves dīvāna. Bet Jonatans, pārnācis mājās, visu izstāstīja, visu, ko bija darījis, visu, ko re­dzējis, dzirdējis un lasījis. Bezgala ilgi viņš varēja sēdēt )ie manis uz dīvāna malas un stāstīt. Jonatans arī gu- ēja virtuvē gultā, kuru vakaros te ienesa no ģērbtuves.

Apgūlies viņš joprojām man stāstīja pasakas un dēkai­nus notikumus, līdz beidzot māmuļa no guļamistabas uz­sauca:

—   Nē, tagad cietiet klusu! Kallem jāguļ.

Bet gulēt ir grūti, ja visu laiku jākāsē. Lāgiem Jona­tans piecēlās nakts vidū un uzvārīja man medusūdeni, lai mīkstinātu kāsu, jā, viņš bija arī labsirdīgs, Jona­tans.

2.Tajā vakarā, kad es tik ļoti baiļojos nomirt

Tajā vakarā, kad es tik ļoti baiļojos nomirt, viņš sē­dēja pie manis vairākas stundas un mēs tērzējām par Nangijālu, taču ļoti klusu, lai nedzirdētu māmuļa. Viņa, kā parasti, sēdēja un šuva, un istabā bija šujmašīna, tajā istabā, kur viņa gulēja, — mums bija tikai viena istaba un virtuve. Durvis bija atvērtas, un mēs varējām dzirdēt, kā māmuļa dzied — dzied parasto dziesmiņu par jūr­nieku tālu jūrā, laikam gan viņa domā par tēti. Šo dzies­miņu es vairs lāgā neatceros, atceros tikai šīs nedaudzās rindiņas:

Varbūt es miršu jūrā reiz kādā vakarā.

Tad lidos balta dūja

Uz tavu mājokli.

Pie tava loga steigsies tad mana dvēsele.

Un tavās skavās slēgsies, lai mirkli atpūstos.

Pēc manām domām, tā ir skaista, skumja dziesmiņa, bet Jonatans, to dzirdēdams, smējās un sacīja:

—   Zini ko, Sausiņ, ari tu varbūt kādā vakarā atlidosi pie manis. No Nangijālas. Un sēdēsi kā balta dūja uz palodzes, jā, dari tā, esi tik labs!

Tieši tajā brīdī es iekāsējos, viņš mani piecēla un sa­turēja, kā to dara, kad kāss ir negants, un tad viņš dzie­dāja:

— Ak, mīļais Sausiņ, zinu — Tā tava dvēsele,

Kas manas skavas slegsies, Lai mirkli atpūstos.

Tikai tad es iedomājos, kā būs, kad nonākšu Nangi- jālā bez Jonatana. Cik vientuļš es jutīšos bez viņa! Kāda nozīme, ja es dzīvošu līdzi pasakām un pieredzēšu daudz dēku, bet pie manis nebūs Jonatana. Es tikai izbīšos un nezināšu, ko iesākt.

—   Es negribu uz turieni, — es teicu raudādams. — Es gribu būt tur, kur esi tu, Jonatan.

—   Es taču ari nonākšu Nangijālā, vai saproti? — Jonatans paskaidroja. — Pamazītiņām.

—   Pamazītiņām, jā, — es iebildu. — Tu varbūt no­dzīvosi līdz deviņdesmit gadiem, bet es pa to laiku tur būšu viens pats.

Tad Jonatans teica, ka Nangijālā laikam esot pavi­sam citāda nozīme nekā te, zemes virsū. Pat ja viņš no­dzīvotu deviņdesmit gadus, tur man liktos, ka aizritēju­šas tikai aptuveni divas dienas, iekams viņš ieradīsies. Tā esot, ja laiks neesot nekas īstens.

—   Divas dienas tu taču varēsi izturēt viens pats, — viņš teica. — Tu varēsi kāpt kokos, mežā dedzināt ugunskuru un sēdēt pie kādas mazas upītes un makšķe­rēt, varēsi darīt visu to, pēc kā tik ļoti esi ilgojies. Un, kad tu tā sēdēsi un vilksi asari, es atlidošu, un tu teiksi: «Ak pasaulīt, vai tu jau esi klāt, Jonatan?»

Es mēģināju raudas apspiest, jo domāju, ka divas dienas spēšu izturēt.

—   Tomēr padomā, cik labi būtu, ja tu ierastos tur pirmais, — es teicu, — un pie upītes sēdētu un makšķe­rētu tu.

Jonatans bija ar mani vienis prātis. Viņš ilgi norau­dzījās manī tik labsirdīgi kā allaž, un es ievēroju, ka viņš ir bēdīgs, jo klusi un gandrīz vai skumji sacīja:

—   Un man būs jādzīvo virs zemes bez mana Sau­siņa. Varbūt deviņdesmit gadu!

Jā, tieši tā mēs domājām.

Tagad esmu nonācis pie tām grūtībām, par kurām pat nespēju domāt, tomēr man jādomā.

Būtu varējis notikt, ka mans brālis Jonatans jopro­jām sēdētu pie manis, tērzētu vakaros, ietu skolā, rotaļā­tos ar bērniem pagalmā un vārītu ūdeni, lai sagatavotu man medusdzērienu un tamlīdzīgi. Bet tā tas nav… tā tas nav!

Jonatans tagad ir Nangijālā.

Man ir tik grūti, es nevaru to pastāstīt. Bet pēc tam laikrakstā bija rakstīts tā:

Vakar vakarā pilsētā Zvaigžņu rožu iecirkni plosījās briesmīgs ugunsgrēks, pie tam pelnos pārvērtās viena no- turienes vecajām koka mājām un galu dabūja viens cil­vēks. Ķad izcēlās ugunsgrēks, desmit gadus vecais Kārlim Lauva gulēja slims viens otrā stāva dzīvokli; iekams kāds paspēja aizsteigties priekšā, trīspadsmit gadus vecais Jo­natans Lauva metās šajā liesmu pārņemtajā mājā, lai- glābtu mazo brāli. Bet tikmēr visas kāpnes bija viena vie­nīga liesmu jūra, un tiem, kas atradās dzīvoklī, atlika vie­nīgi izlēkt pa logu, lai varētu glābties. Šausmu pārņemtie- ļaudis, kas bija sapulcējušies pie degošās mājas, tikai bezspēcīgi noskatījās, kā trīspadsmit gadu vecais zēns, uzcēlis mugurā slimo brāli, nekā nedomādams, metas liesmās un izlec pa logu. Krizdams pret zemi, puisēns~ guva smagus ievainojumus un gandrīz tūlīt nomira. Tur­pretī jaunākais brālis, ko mirējs krītot bija aizsargājis ar savu augumu, tika cauri gandrīz bez jebkādām kaitēm. Abu brāļu māte tobrīd bija izgājusi — viņa ir šuvēja — un, pārnākusi mājās, dabūja stipru nervu lēkmi. Vēl nav zināms, kā ugunsgrēks cēlies.

Laikraksta otrajā lappusē bija rakstīts vairāk par Jo- natanu. To bija rakstījusi viņa skolotāja. Tur bija teikts šādi:

Dārgais Jonatan Lauva, vai tevi patiesībā nevaja­dzētu saukt par Jonatanu Lauvassirdi? Vai tu atceries, kad mēs reiz vēstures grāmatā lasījām par kādu dros­mīgu angļu karali, sauktu Ričards Lauvassirds, vai atce­ries, ko tu teici: «Padomā tikai, par tādu drosmi vēlāk raksta vēstures grāmatās; es gan nekad nevarētu tik .drosmīgs būt!» Dārgais Jonatan, kaut arī par tevi ne­rakstīs vēstures grāmatās, tomēr tajā izšķirīgajā brīdī tu rīkojies kā īsts varonis. Tava sirmā skolas jaunkun­dze nemūžam tevi neaizmirsīs. Tāpat tavi skolas biedri ievi ilgi atcerēsies. Ķlase būs tukša bez mūsu līksmā, skaistā Jonatana. Jonatan Lauvassirds, dusi saldi!

Greta Andersone

Viņa ir diezgan jocīga — Jonatana skolotāja, bet ^viņa ļoti mīlēja Jonatanu, tāpat kā visi citi. Un tas bija jauki, ka viņa izdomāja šo Lauvassirdi, tas tiešām bija jauki!

Visā pilsētā nebūs neviena cilvēka, kas nenožēlotu Jonatanu un kas nedomātu, ka labāk būtu nomiris es. Tik daudz es nopratu no visām šīm tantēm, kuras te skrai­delē ar saviem audumiem, muslīniem un ņerbām. Viņas ^nopūšas, skatās uz mani, iedamas cauri virtuvei, un saka māmuļai: «Nabaga Lauvas kundze! Un tieši šis lieliskais Jonatans!»

Tagad mēs dzīvojam mājā, kas ir blakus mūsu agrā­kajai mājai. Tieši tādā pašā dzīvoklī, lai gan tas atrodas apakšējā stāvā. No trūcīgo palīdzības biedrības mēs da- 'būjām nedaudz lietotas mēbeles un kādu daļu mums iedeva arī tantes. Es guļu gandrīz uz tāda paša virtuves dīvāna kā iepriekšējais. Viss ir gandrīz tāds pats kā ag­rāk. Un viss, tieši viss ir gluži citāds nekā agrāk! Jo te vairs nav Jonatana. Neviens vairs vakaros nesēž pie manis un neko nestāsta, es jūtos tik vientuļš, ka krūtis smeldz, un es varu tikai gulēt un pats sev atkārtot tos vārdus, kurus man teica Jonatans pirms savas nāves. Tad, kad mēs bijām izlēkuši un gulējām zemē. Vispirms viņš gulēja uz mutes, bet kāds viņu pagrieza, un es ierau­

dziju viņa seju. No viena lūpu kaktiņa sūcās asinis, un viņš gandrīz nespēja parunāt. Taču likās — viņš tomēr mēģina smaidīt un tad izdabūja pār lūpām pāris vārdu: «Neraudi, Sausiņ, mēs satiksimies Nangijālā!»

Viņš pateica tikai to un neko vairāk. Tad atnāca cil­vēki un viņu aiznesa, un es viņu vairs nekad neredzēju.

Pirmo laiku pēc tam es negribu atcerēties. Taču kaut ko tik briesmīgu un nejauku nevar aizmirst. Es gulēju uz dīvāna un domāju par Jonatanu tik ilgi, ka likās — man galva pārsprāgs, un tā, kā es ilgojos pēc viņa, nevar ilgoties neviens cits. Mani nomāca arī bailes. Es iedomā­jos, ja nu tas par Nangijālu nav tiesa! Ja nu tas ir tikai jauks stāsts, kādus Jonatans parasti izdomāja! Es bieži raudāju, jā, to es darīju.

Bet tad atnāca Jonatans un mani mierināja, jā, viņš atnāca, ak, cik tas bija jauki! Tad viss atkal gandrīz bija labi. Viņš, protams, tur, Nangijālā, saprata, kā es bez ' viņa jūtos, un laikam gan domāja, ka viņam mani jāmie­rina. Tādēļ viņš nāca pie manis, un tagad es vairs nemaz neesmu tik noskumis, es tikai gaidu.

Viņš atnāca nesen kādā vakarā. Es biju viens mājās un gulēju, un raudāju pēc viņa, un jutos izbijies un

nelaimīgs, un slims, un tik nomākts, ka grūti pat pasacīt. Virtuves logs bija atvērts, jo patlaban iestājušies silti,, jauki pavasara vakari. Dzirdēju, kā tur ārā dūdo baloži. Te iekšējā pagalmā to ir vesels bars, un tagad pava­sarī viņu dūdošana nerimstas.

Un tad tas notika.

Kad nu es tā guļu un, iespiedis seju spilvenā, raudu, es dzirdu gluži tuvu dūdošanu un, pacēlis acis, ieraugu, ka uz palodzes sēž dūja un savām mīļajām acīm raugās manī. Sniegbalta dūja, ievērojiet, nevis pelēka, kādas ir pagalma dūjas. Sniegbalta dūja — neviens nesapratīs, ko es jutu, viņu ieraudzīdams. Jo tas taču bija tieši, kā dziesmiņā teikts:

«Tad lidos balta dūja Uz tavu mājokli!»

Un man bija tā, it kā es atkal dzirdētu Jonatanu dzie­dam, — tagad viņš bija atnācis pie manis.

Es gribēju kaut ko teikt, bet nespēju. Es tikai gulēju un klausījos dūjas dūdošanu, un cauri šai dūdošanai vai arī pašā šajā dūdošanā, nezinu, kā lai to pasaka, es sa­dzirdēju Jonatana balsi. Lai gan tā neskanēja kā parasti. Likās — visā virtuvē plūst čuksti. Tas izklausās gandrīz pēc spoku stāsta, un no tā varētu izbīties, bet es nejutu bailes. Es tikai izjutu tādu prieku, ka varētu palēkties turpat vai līdz griestiem. Jo viss, ko es dzirdēju, bija tik brīnumains.

Protams, tā bija patiesība — ar to Nangijālu! Jona­tans vēlējās, lai es pasteigtos uz turieni, jo tur ir tik labi, viņš sacīja. Iedomājies tikai, tur atradās māja, kas viņu gaidīja. Nangijālā viņš bija dabūjis pats sev māju. Tā ir senlaicīga māja, to sauc par Bruņinieku māju, un tā atrodas Ķiršu ielejā, viņš sacīja. Vai tas neskan lieliski? Un iedomājies, pirmais, ko viņš ieraudzījis, atnākdams uz Bruņinieku māju, bijusi neliela, zaļa plāksnīte pie žoga, un uz tās bijis iegravēts — «Brāļi Lauvassirdis». «Tas nozīmē, ka mēs tur dzīvosim abi,» Jonatans sacīja.

Iedomājies, arī es saukšos par Lauvassirdi, kad iera­dīšos Nangijālā. Es par to priecājos, jo vēlos, lai mani sauc tāpat kā Jonatanu, lai gan es neesmu tik drosmīgs kā viņš.

«Nāc, cik aši vien vari,» viņš teica. «Un, ja tu mani neatradīsi Bruņinieku mājā, tad es sēdēšu pie upītes un makšķerēšu.»

Pēc tam iestājās klusums un dūja aizlidoja. Tieši pāri mājas jumtam. Atpakaļ uz Nangijālu.

Un es guļu uz sava dīvāna un tikai gaidu, kad va­rēšu lidot pie viņa. Ceru, ka nebūs grūti viņu tur atrast. Jonatans teica, ka nepavisam nebūšot grūti. Drošības labad esmu uzrakstījis adresi:

BRĀĻI LAUVASSIRDIS BRUŅINIEKU MĀJĀ ĶIRŠU IELEJĀ NANGIJĀLĀ.

Jonatans tur tagad nodzīvojis vientulībā divus mēne­šus. Divus garus, briesmīgi garus mēnešus esmu izticis bez viņa. Bet tagad es drīz vien ieradīšos Nangijālā. Drīz, drīz es turp aizlidošu. Varbūt jau šonakt. Liekas — tas varētu notikt šonakt. Es uzrakstīšu zīmīti un nolikšu uz virtuves galda, lai māmuļa to atrod, rītā pamodusies.

Tāda būs šī zīmīte:

Neraudi, māmiņ!

Mēs satiksimies Nangijālā!

3.Es uzreiz stāvēju pie žoga un uz zaļas plāksnītes lasīju — «Brāli Lauvassirdis».

Un tad tas notika. Kaut ko dīvaināku es nekad ne­biju pieredzējis. Es uzreiz stāvēju pie žoga un uz zaļas plāksnītes lasīju — «Brāli Lauvassirdis».

Kā es tur nokļuvu? Kā lidoju? Kā varēju atrast ceļu, nevienam nepavaicājot? To es nezinu. Vienīgais, ko zinu, ka es pēkšņi stāvu tur un redzu uz plāksnītes uzrakstu.

Es saucu Jonatanu. Saucu vairāk reižu, bet viņš ne­atbildēja. Un tad es atcerējos, ka viņš, protams, stāv pie upītes un makšķerē.

Es metos skriet. Pa šauro taciņu lejup uz upīti. Es skrēju un skrēju — un tur lejā uz tilta sēdēja Jonatans. Mans brālis, tur viņš sēdēja, viņa mati mirdzēja saulē. Un, ja es arī mēģinātu to pastāstīt, tomēr nespētu izteikt, ko jutu, viņu atkal ieraudzīdams.

Viņš nepamanīja mani nākam. Es mēģināju saukt: «Jonatan,» — bet man šķiet, ka es raudāju un izspiedu tikai vāru, savādu skaņu. Jonatans tomēr to bija dzirdē­jis, viņš nosvieda makšķeri un traucās pie manis, spēji mani satvēra, itin kā gribēdams pārliecināties, vai es tiešām esmu atnācis. Un es tikai maķenīt raudāju, kāpēc gan lai es raudātu, biju taču pēc viņa tik ļoti noilgojies.

Jonatans turpretī smējās, un tā mēs stāvējām tur pie upes ietekas, rokās sadevušies, un nespējām pat izteikt, cik priecīgi esam, ka atkal satikušies.

Un Jonatans sacīja:

—   Ak, tu Sausiņ Lauvassirds, beidzot tu esi atnā­cis!

«Sausiņ Lauvassirds» — tas nudien skanēja jo­cīgi, un mēs smējāmies, tieši tā, un ne tāpēc, ka tas būtu visjocīgākais, ko mēs līdz šim bijām dzirdējuši, bet mēs vispār gribējām smieties, jo prieks mūsos kūsāt kūsāja. Mēs, neganti smiedamies, sākām cīkstēties, tomēr smie­ties nebeidzām. Ak nē jel, mēs tā smējāmies, ka novēlā- mies zālē, gulējām tur un vāļājāmies, un smējāmies kā negudri, smiedamies mēs ievēlāmies upē un tā smējā­mies, ka es domāju — mēs noslīksim.

Bet mēs sākām peldēt. Es nekad nebiju pratis peldēt,, lai gan ļoti vēlējos to iemācīties. Tagad es pratu peldēt.. Lieliski pratu peldēt.

—   Jonatan, es protu peldēt! — es kliedzu.

—   Jā, skaidrs, ka tu proti peldēt, — Jonatans atteica.. Un tad man kaut kas ienāca prātā.

—   Jonatan, vai tu esi ko ievērojis? Es vairs nekle­poju, — es sacīju.

—   Skaidrs, ka tu neklepo, — Jonatans atbildēja. — Tagad tu esi Nangijālā.

Brīdi es peldēju, tad uzrāpos uz tilta un stāvēju tur gluži izmircis, ūdens pilēja no manām drēbēm. Bikses lipa pie kājām, tāpēc es varēju saredzēt to, kas noticis. Ticat vai neticat, manas kājas bija tikpat taisnas kā Jo­natanam.

Un tad man ienāca prātā, padomā tikai, var būt, ka? esmu kļuvis arī skaists. Es vaicāju Jonatanam, ko viņš par to domā. Vai esmu kļuvis skaistāks?

—   Palūkojies spogulī, — viņš teica, ar to viņš bija» domājis upīti. Jo ūdens bija dzidrs un rāms, un tajā va­rēja spoguļoties. Es nogūlos uz tilta un lūkojos tam pāri; es ieraudzīju sevi ūdenī, taču nekādu lielu skaistumu ne­saskatīju. Jonatans pienāca un nogūlās man blakus, un- mēs tur ilgi gulējām, raudzīdamies lejā ūdenī brāļos Lau- vassirdīs. Jonatans bija tik skaists ar saviem zeltaina­jiem matiem, zilajām acīm un smalko seju, bet es ar savu> kaulaino purniņu, ērkuļainajiem matiem un tā jopro­jām …

—   Zini, es gan nevaru saskatīt, ka būtu kļuvis skais­tāks, — es sacīju.

Taču Jonatans atbildēja, ka ar mani notikušas lielas* pārmaiņas.

—   Turklāt tu izskaties arī veselīgs, — viņš sacīja.

Un tad es kārtīgi sevi nopētīju. Tā gulēdams uz tilta,.

es jutos gluži vesels un līksms, un kāpēc man vēl jābūt: skaistam? Mani bija pārņēmis tāds prieks, ka likās — manī viss smietin smejas.

Mēs tur pagulējām kādu laiciņu, ļaudamies saules­staru siltumam, un raudzījāmies zivīs, kas peldēja šurp> un turp zem tilta. Bet tad Jonatans gribēja iet uz mā­

jām, un es arī to vēlējos, jo mani mocīja ziņkāre, kāda izskatās šī Bruņinieku māja, kurā es tagad dzīvošu.

Jonatans gāja pirmais pa taciņu uz mājām, un es ar savām tievajām, taisnajām kājām viņam sekoju. Es gāju, blenzdams uz savām kājām, un jutu, cik labi ar tām stai­gāt. Bet, kad mēs bijām mazliet pakāpušies kalniņā, es piepeši pagriezu galvu atpakaļ. Un tad — tad es ierau­dzīju Ķiršu ieleju; ak, šī ieleja, tā visa bija pārpilna bal­tiem ķiršu ziediem! Tā bija balta no ķiršu ziediem un zaļa no zaļās zāles. Cauri visam šim zaļumam un bal­tumam kā sudraba lente plūda upīte. Kāpēc es to visu nebiju pamanījis iepriekš, bet redzēju tikai Jonatanu? Tagad es klusi stāvēju uz taciņas un redzēju, cik viss te ir skaists; tad es sacīju Jonatanam:

—   Šī laikam ir visskaistākā vieta uz zemes!

—   Jā gan, bet ne uz zemes, — Jonatans teica, un ļad es atcerējos, ka atrodos taču Nangijālā.

Ķiršu ieleju apņēma augsti kalni, un tie arī bija skaisti. No kalnu kraujām lejup gāzās upītes un ūdens­kritumi, un ieleja šalktin šalca, jo bija taču pavasaris.

Arī gaiss bija savāds. Tā vien likās, it kā gribētos to •dzert, tik tīrs un labs tas bija.

—    Kādus pāris kilogramus šitā gaisa viņiem vaja­dzētu saņemt pilsētā, — es teicu, jo atcerējos, cik ļoti es ilgojos pēc gaisa, gulēdams uz virtuves dīvāna, jo man šķita, ka gaisa tur vispār nav.

Taču te tas bija, un es to ievilku, cik vien spēju. Li­kās — ne nevaru pietiekami to atdzerties. Jonatans par mani smējās un teica:

—   Katrā gadījumā atstāj ari man kādu nieciņu.

Taciņa, pa kuru mēs gājām, bija it kā apsnigusi ar

ķiršziedu lapiņām, arī pār mums bira šīs smalkās, baltās ziedlapiņas, apbērdamas mūsu matus un mūs pašus; man patīk mazas, zaļas taciņas, kas ir apbārstītas ķirš­ziedu lapiņām, jā, tādas man nudien patīk.

Taciņas galā atradās Bruņinieku māja ar zaļo plāk­snīti pie žoga.

—    «Brāļi Lauvassirdis», — es skaļi lasīju Jonata­nam. — Padomā tikai, un te es dzīvošu!

—   Jā, padomā tikai, Sausiņ, — Jonatans teica. — Vai tas nav jauki?

Protams, tas bija jauki. Es sapratu, ka Jonatans tā domājis. Es savukārt nemūžam nebūtu varējis iedomāties kādu citu vietu, kur gribētu dzīvot.

Tā bija balta, veca, ne visai liela māja ar zaļiem pak­šiem un zaļām durvīm, un to apņēma zaļš mauriņš, kurā auga gailenītes un mandeļkoki, un ķeizarkroņi. Tur auga arī ceriņi un ķiršu koki, kas lieliski ziedēja, un to visu ap­ņēma akmens mūris — neliels, pelēks akmens mūris, uz kura ziedēja sārtas puķes. Pāri šim mūrim varēja pavi­sam viegli pārlēkt, un, ja atradās šaipus mūra, bija tāda sajūta, ka šis mūris aizsargā itin no visa, un tu, cilvēks, šeit varēji justies kā savās mājās, pilnīgi brīvi.

Starp citu, tur bija divas mājas, ne tikai viena, lai gan tā otra drīzāk bija līdzīga stallim vai kaut kam tam­līdzīgam. Ēkas atradās ieslīpi viena pret otru, un tieši tajā vietā, kur tās saskārās, stāvēja vecs sols, itin kā palicis vēl no akmens laikmeta. Un tomēr tas bija jauks sols un jauks stūris. Cilvēkam gandrīz modās vēlme tur apsēsties, mazliet padomāt vai patērzēt, paraudzīties uz sīkajiem putniņiem un varbūt iedzert sulu vai ko tamlī­dzīgu.

—   Es te jūtos labi, — es sacīju Jonatanam. — Vai iekšā arī ir tik jauki?

—   Nāc, tad redzēsi, — viņš atbildēja. Viņš jau stā­vēja pie durvīm un gribēja doties iekšā, bet tad atskanēja bubināšana, jā, tur tiešām bubināja zirgs, un Jonatans sacīja:

—   Es domāju, ka vispirms apskatīsim stalli.

Viņš iegāja otrajā ēkā, un es viņam skrēju līdzi, iedo­mājieties, es atkal skrēju!

Tas tiešām bija stallis, tieši tāds, kādu es to biju iedo­mājies, un tur stāvēja divi zirgi — divi skaisti, brūni zirgi, kas, mums ieejot, pagrieza galvas un bubināja pretī.

—   Tas ir Grims un tas Fjālars, — Jonatans teica.

—   Uzmini, kurš ir tavējais!

—   Ej nu ej, nemaz nemēģini, — es ieBildu. — Nemē­ģini man iestāstīt, ka te ir mans zirgs, es tam tik un tā neticēšu.

Bet Jonatans teica, ka Nangijālā bez zirga nevarot iztikt.

—   Bez zirga tu nekur nevarēsi nokļūt, — viņš sacīja..

—   Saproti, Sausiņ, te dažreiz jādodas prom ļoti tālu.

Kaut ko tik jauku es sen nebiju dzirdējis — ka Nangi­jālā nepieciešams zirgs, jā gan, jo zirgus es ļoti mīlu. Padomājiet tikai, cik maigs ir viņu purns, man liekas — maigāks par to nekas nevar būt!

Tie bija neparasti skaisti zirgi — tie divi tur stallī.. Fjālaram bija pierē balta zvaigznīte, citādi abi zirgi bija gluži līdzīgi.

—   Varbūt Grims ir mans zirgs, — es teicu, ja nu Jo­natans gribēja, lai es minu.

 Šoreiz tu nošāvi greizi, tavs zirgs ir Fjālars, — Jonatans sacīja.

Es ļāvu Fjālaram sevi apostīt un paplikšķināju viņam pa muguru, es itin nemaz nebaidījos, lai gan līdz šim ne­kad nebiju zirgam pieskāries. Es tūlīt viņu iemīļoju, un man liekas — viņš mani arī, vismaz tā man likās.

—   Mums ir arī trusīši. Sprostā aiz staļļa, bet tos tu varēsi apskatīt vēlāk, — Jonatans sacīja.

Redz, ko viņš iedomājies!

—    Man vajag tos tūlīt redzēt, — es sacīju. — Es vienmēr esmu vēlējies trusīšus, bet mājās pilsētā tos ne­varēja turēt.

Es veikli apmetos gar stalli, un tur sprostā tiešām tu­pēja trīs mazi, jauki trusīši un grauza purenes lapas.

—   Savādi gan, — es vēlāk sacīju Jonatanam, — te Nangijālā laikam dabū visu, ko tikai vēlas.

—    Tieši to jau es tev teicu, — Jonatans atbildēja. Un to viņš nudien bija sacījis toreiz, kad sēdēja pie manis mājās, virtuvē. Tagad es redzēju, ka tas viss atbilst īste­nībai, un par to priecājos.

Ir kaut kas tāds, ko nekad neaizmirst. Nekad, itin ne­kad es neaizmirsīšu pirmo vakaru Bruņinieku mājas vir­tuvē; cik tas bija jauki, un cik labi bija gulēt un tērzēt ar Jonatanu gluži tāpat kā agrāk! Tagad mēs atkal dzīvo­jām virtuvē, kā to allaž bijām darījuši. Lai gan šī virtuve nebija līdzīga mūsu pilsētas virtuvei, tas nu bija skaidrs. Bruņinieku mājas virtuve, pēc manām domām, bija ve­cum veca, ar resnajiem griestu baļķiem un lielo vaļējo pavardu. Tādu pavardu, kas gandrīz aizņēma visu sienu, un, ja tur gribēja gatavot ēdienu, tas bija jādara tieši virs uguns — tā, kā to darīja vecos laikos. Virtuves vidū stāvēja tik varens galds, kādu es nekad līdz šim nebiju redzējis, gar tā sāniem bija gari koka soli, un man nu­dien likās — tur varēja pavisam brīvi sēdēt un ēst div­desmit cilvēki.

— Dzīvosim virtuvē pēc veca paraduma, — Jonatans sacīja, — kad atnāks māmuļa, viņa varēs dzīvot istabā.

Visā Bruņinieku mājā bija tikai viena istaba un vir­tuve, pie lielākas platības mēs nebijām pieraduši, un vairāk mums nemaz nevajadzēja. Telpas bija vismaz div­reiz tik plašas kā mūsu mājās.

Mūsu mājas, jā! Es pastāstīju Jonatanam par zīmīti, kuru biju uzlicis uz virtuves galda māmuļai.

—   Es rakstīju, ka mēs redzēsimies Nangijālā. Tikai kas zina, kad viņa te atnāks.

—   Tas tiešām var ieilgt, — Jonatans sacīja. — Taču viņa dabūs labu istabu, kurā būs telpas desmit šujmašī­nām, ja viņa tā gribēs.

Uzminiet, kas man patīk! Man patīk gulēt uz mūž­vecā saliekamā sola tādā pašā mūžvecā istabā un tērzēt ar Jonatanu, kamēr uz sienām šaudās uguns atblāzma, un, ja es paskatos pa logu, tad ieraugu ķiršu zaru, kas šūpojas vakara vējā. Uguns pavardā aizvien vairāk sa­plok, līdz paliek tikai kvēlojošas ogles un virtuves kaktos satumst, un es kļūstu miegaināks un miegaināks un guļu, un nekāsēju, un Jonatans man stāsta. Stāsta un stāsta, un beidzot es viņa balsi sadzirdu tikai kā čukstus, tad es iemiegu. Tieši tas viss man ļoti patīk, un tā bija pir­majā vakarā Bruņinieku mājā, tāpēc es to nemūžam ne­aizmirsīšu.

4.Un tad nākamajā rītā. Tad mēs jājām.

Un tad nākamajā rītā. Tad mēs jājām. Jā gan, es pratu jāt, lai gan tā bija pirmā reize, kad sēdēju zirga mugurā, — es nudien nesaprotu, kā tas notiek, ka Nangi­jālā var itin visu. Es tā auļoju, itin kā nekad nekā cita nebūtu darījis.

Bet noskatieties Jonatanā, kad viņš jāj! Sievietei, kas bija teikusi, ka mans brālis izskatoties pēc pasaku prinča, būtu vajadzējis redzēt, kā viņš auļo uz sava zirga Ķiršu ielejā, tad gan viņa būtu redzējusi pasaku princi, ko ne­kad nespētu aizmirst! Ai, kad viņš tā traucās pilnos au­los un ar vienu lēcienu metās upei pāri, jā, tad nudien varēja domāt, ka viņš ir pasaku princis. Viņš ari gandrīz tā bija ģērbies — jebšu varbūt drīzāk kā bruņinieks. Bru­ņinieku mājas skapis bija pārpilns ar drēbēm; lai no ku­rienes tās būtu nākušas, tās nemaz neizskatījās pēc mūs­dienu drēbēm, bet gan tieši kā bruņinieku tērpi. Mēs bi­jām izmeklējuši arī man drēbes, savas vecās, neglītās skrandas es biju aizmetis un nemūžam tās vairs negri­bēju redzēt. Jonatans teica, ka mums jāģērbjoties piemē­roti laikmetam, kurā dzīvojam, citādi Ķiršu ielejas cil­vēki domāšot, ka mēs izskatāmies jocīgi. Ugunskuru un pasaku laikmets — vai Jonatans tā nebija teicis? Kad mēs jājām tur apkārt, tērpušies skaistajos bruņinieku tērpos, es vaicāju Jonatanam:

—   Laikam gan tas ir briesmīgi sens laiks, kurā mēs dzīvojam Nangijālā?

—   Savā ziņā tā varētu sacīt, — Jonatans atbildēja. — Protams, mums tas ir sens laiks. Bet reizē varētu teikt, ka tas ir jauns laiks.

Viņš maķenīt padomāja.

—   Jā, tieši tā, jauns un svaigs, un labs laiks, kurā ir viegli un vienkārši dzīvot, — viņš teica.

Bet tad viņa acis satumsa.

—   Vismaz te Ķiršu ielejā, — viņš piebilda.

—     Vai citās vietās ir savādāk? — es vaicāju. Un Jo­natans teica, ka, protams, citās vietās varētu būt savā­dāk.

Kāda laime, ka mēs esam nonākuši te! Tieši te, Ķiršu ielejā, kur dzīvot ir tik viegli un vienkārši, kā sacīja Jo­natans. Dzīve nevarēja būt vieglāka un vienkāršāka, un jaukāka kā te šādā rītā. Vispirms virtuvē tevi atmodina saule, kas iespīd pa logu rūtīm, un putnu līksmā vītero- šana ārpusē, tad tu redzi, cik klusi Jonatans noliek uz galda maizi un pienu, un tu paēdis aizej un pabaro savus trusīšus un apkop savu zirgu. Tad tu izjāj ārā, zāle ir klāta ar rasu, kas visur mirguļo un laistās, ķirškoku zie­dos san lapsenes un bites, zirgs rikšo, un tevi gandrīz nemaz nenomāc bailes. Iedomājies, tu nebaidies, ka tas viss pēkšņi beigsies, kā parasti beidzas visi prieki. Tikai ne Nangijala! Vismaz te, Ķiršu ielejā, ne!

Ilgi mēs jājām pāri pļavām šurpu turpu, kā mums ienaca prata, pec tam jajam pa taciņu līču loču gar up­malu, un piepeši mēs ieraudzījām lejā ielejā paceļamies rīta_ dūmus. Vispirms dūmus, pēc tam visu ciematu ar ve­cajam mājām un sētām. Mēs dzirdējām gaiļus dziedam un suņus rejam, un aitas un kazas blējam, viss bija kā īstenā rītā. Ciemats nule bija atmodies.

Mums pretī pa taciņu nāca kāda sieva ar grozu uz rokas. Tā bija zemniece, ne jauna, ne veca, bet vidējos gados, viņas seja bija brūna, vēja aprauta, kā jau cilvē­kam, kas visādos laika apstākļos daudz uzturas svaigā gaisā.

—   Ak tā, Jonatan, tagad tavs brālis ieradies, — viņa sacīja un ļoti laipni pasmaidīja.

—   Jā, nu viņš ieradies, — Jonatans atbildēja. Un pēc viņa balss varēja noprast, ka tas ir labi. — Sausiņ, tā ir Sofija, — viņš teica, un Sofija pamāja.

—   Jā, tā ir Sofija, — viņa bilda. — Labi, ka es jūs satiku. Tagad jūs paši varat paņemt grozu.

Jonatans paņēma grozu, it kā būtu radis to darīt, ne­maz nevaicādams, kas tajā atrodas.

—   Tu taču šovakar paņemsi brāli līdzi Zeltgailī, lai visi varētu viņu apsveikt, — Sofija sacīja.

Jonatans atbildēja, ka to darīšot, un tad mēs no viņas atvadījāmies un jājām mājup. Es vaicāju Jonatanam, kas tas Zeltgailis tāds ir.

—    Krodziņš «Zeltgailis», — Jonatans atbildēja. — Tas ir šejienes ciemata krodziņš. Tur mēs satiekamies un runājamies, runājam par to, par ko jārunā.

Man likās — tas būs jauki vakarā iet līdzi uz Zelt- gaili un redzēt, kādi ļaudis dzīvo Ķiršu ielejā. Es visu gribēju izdibināt par Ķiršu ieleju un Nangijālu. Gribēju redzēt, vai tas tieši saskan ar to, ko bija sacījis Jonatans. Starp citu, man kaut kas ienāca prātā, un es to, jadoma, brālim atgādināju.

—   Jonatan, tu sacīji, ka Nangijālā pieredzot dēkas no rīta līdz vakaram un arīdzan naktīs, vai tu to atce­ries? Bet te taču viss ir tik mierīgs un nav itin nekādu dēku.

Tad Jonatans iesmējās.

—    Tu šeit ieradies vakar, vai esi jau to aizmirsis? Muļķīti, tu jau tikko esi te pabāzis degunu! Gan pagūsi pieredzēt arī dēkas.

Tad es atbildēju — ja tā labi padomā, tad dēkainības te ir diezgan un lieliska ir Bruņinieku māja un mūsu zirgi, un trusīši, un viss cits. Vairāk dēku es nemaz ne­vēlos.

Tad Jonatans tā savādi mani uzlūkoja, itin kā mani nožēlodams, un sacīja:

—   Jā, vai zini, Sausiņ, es gandrīz vēlētos, lai tieši tā tas būtu. Tieši tā. Jo, tici man, te ir tādas dēkas, kā­dām labāk nevajadzētu būt.

Kad bijām atgriezušies mājās, Jonatans izsaiņoja So­fijas grozu un visu, kas tur atradās, salika uz virtuves galda. Tur bija maizes kukulis un pudele ar pienu, un maza kārbiņa ar medu, un dažas pankūkas.

—    Vai Sofija rūpējas par mūsu ēdienu? — es izbrīnī­jies vaicāju. Nebiju par to domājis, kur mēs ņemsim ēdienu.

—   Dažreiz viņa to dara, — Jonatans atteica.

—   Un gluži par velti? — es jautāju.

—    Par velti, jā, tā to varbūt varētu teikt, — Jona­tans sacīja. — Te, Ķiršu ielejā, viss ir par velti. Mēs do­dam cits citam un palīdzam cits citam allaž, kad vaja­dzīgs.

—   Vai tad tu kaut ko dod Sofijai? — es vaicāju.

Tad viņš atkal smējās.

—   Jā, patiesi, — viņš teica. — Zirgu mēslus viņas rožu dobēm. Tās es viņai kopju — pilnīgi par velti. Tad viņš piebilda kaut ko tik klusi, ka es tikko sadzirdēju. —' Es, starp citu, izdaru viņai arī citus pakalpojumus.

Tieši tobrīd es pamanīju, ka viņš kaut ko izņem no groza. Tas bija mazītiņš satīts papīrītis, vairāk nekas. Viņš to attina un izlasīja, kas tur bija rakstīts, tad no jauna satina papīrīti, savilka pieri grumbās, itin kā rak­stītais viņam nebūtu paticis. Taču man viņš nekā neteica, un es viņam negribēju jautāt. Es nodomāju — gan viņš man pastāstīs, kas tur rakstīts, ja gribēs, lai es to dabūju zināt.

Vienā virtuves kaktā atradās vecs skapis. Un tai pir­majā vakarā Bruņinieku mājā Jonatans man kaut ko pa­stāstīja par šo skapi. Šajā skapī atrodoties slepena at­vilktne, kuru nevarot nedz atrast, nedz atvilkt, ja nezinot knifu. Es to, protams, gribēju tūdaļ zināt, bet Jonatans sacīja:

—   Citreiz. Tagad tev jāguļ.

Tad es aizmigu un visu aizmirsu, bet tagad atkal to atcerējos. Jo Janatans piegāja pie skapja, un es izdzirdu savādus brīkšķus. Nebija grūti saprast, ko viņš tur dara. Viņš šo papīrīti paslēpa slepenajā atvilktnē. Tad viņš aiz­slēdza skapi un atslēgu ielika vecā miezerī, kas atradās augstu uz virtuves plaukta. Pēc tam mēs aizgājām un izpeldējāmies, un es ieniru no tilta, iedomājieties, kā es to uzdrīkstējos! Pēc tam Jonatans man iztaisīja tādu pašu makšķeri, kāda bija viņam, un mēs izvilkām dažas zivtiņas. Tikai tik daudz, cik mums vajadzēja pusdienām. Es izvilku krietnu asari un Jonatans divus.

Zivis mēs izvārījām mājās lielajā pavarda katlā, kas dzelzs važā karājās virs uguns. Un, kad mēs bijām pa­ēduši, Jonatans teica:

—   Tagad, Sausiņ, paskatīsimies, vai tu proti šaut mērķī. Dažreiz tas ir nepieciešams.

Viņš aizveda mani uz stalli, uz zirglietu skabūzi, kur karājās divi šaujamloki. Es sapratu, ka tos darinājis Jo­natans, jo tādus viņš bija taisījis pilsētas bērniem mūsu pagalmā. Bet šie bija lielāki un smalkāki, nudien lieliski darbarīki.

Mēs pielikām pie staļļa durvīm mērķa zīmi un šaudī­jām pa to visu pēcpusdienu. Jonatans man mācīja, kā jā: rīkojas. Un es šāvu diezgan labi, jā, protams, ne jau tik labi kā Jonatans, jo viņš ikreiz trāpīja mērķī.

Ar Jonatanu bija jocīgi. Lai gan viņš visu darīja -daudz labāk nekā es, taču neatzina, ka tas ir kaut kas -sevišķs. Viņš nekad nelielījās, bet visu veica tā, it kā ne­maz nedomātu. Dažkārt man likās — viņš vēlējās, lai man laimētos labāk nekā viņam. Vienreiz arī es trāpīju mērķa vidū, un tad viņš izskatījās tik priecīgs, itin kā :no mātfis būtu dabūjis dāvanu.

Kad iestājās nokrēslis, Jonatans teica, ka nu esot laiks doties uz Zeltgaili. Mēs uzsvilpām Grimam un Fjā- laram. Tie savā vaļā ganīļās Bruņinieku mājas priekšā pļavā, bet, tiklīdz mēs uzsvilpām, viņi tūdaļ pieauļoja pie žoga. Tur mēs viņus apseglojām un uzkāpām viņiem mugurā, un tad pavisam rāmi jājām lejup uz ciematu.

Pēkšņi es izbijos un apmulsu. Es nemaz nebiju radis sastapties ar cilvēkiem, vismaz ne ar tādiem, kādi dzīvo te Nangijālā, un to es pateicu Jonatanam.

—   Par ko tu baidies? — viņš bilda. — Tu taču ne­domā, ka te kāds tev vēl ļaunu?

—   Nē, to nu gan ne, bet varbūt viņi par mani smie­sies.

To sakot, es pats sev likos muļķīgs, jo kādēļ gan viņi par mani smietos? Bet kaut ko tādu es vienmēr iedomā­jos.

—   Zini ko, man liekas — tagad tevi vajadzētu saukt par Kārli, tagad, kad tavs uzvārds ir Lauvassirds, — Jo­natans sacīja. — Sausiņš Lauvassirds, par to gan viņi varētu smieties. Tu jau pats gandrīz vai pārsmējies par šo iesauku un es tāpat.

Jā, es labprāt sauktos par Kārli. Tas nudien labāk skan pie mana jaunā uzvārda.

—    Kārlis Lauvassirds, — es izmēģināju, kā tas skan. — Te jāj Kārlis un Jonatans Lauvassirdis, jā, tas skan labi, tā man liekas.

—   Lai gan man tu vēl joprojām esi mans agrākais "Sausiņš, tik daudz tev jāzina, — Jonatans noteica.

Drīz vien mēs bijām lejā ciematā un klidzinājām pa ciemata ielu uz saviem zirgiem. Nebija grūti atrast ceļu, uz kurieni mums jājāj. Jo pa gabalu mēs izdzirdām smieklus un skaļas runas. Ari izkārtni saredzējām — lielu, zeltītu gaili, jā, tur atradās Zeltgailis, senlaicīgs krodziņš, par kādiem var izlasīt grāmatās. Pa mazajiem lodziņiem jauki spīguļoja gaisma. Nudien modās vēlēša­nās ieiet krodziņā un palūkot, kā tur izskatās. Jo līdz šim es nekad to nebiju darījis.

Bet vispirms mēs iegājām pagalmā un piesējām tur Grimu un Fjālaru blakām daudziem citiem zirgiem. Jo­natans bija pareizi sacījis, ka Nangijālā ir nepieciešams zirgs. Man likās — tajā vakarā Zeltgailī bija ieradušies itin visi Ķiršu ielejas iedzīvotāji. Krodziņš bija bāztin pie­bāzts ar cilvēkiem, kad mēs tur ieradāmies. Gan vīrieši, gan sievietes, lieli un mazi juku jukām; visi ciemata iedzīvotāji tur sēdēja un tērzēja, un jutās līksmi, lai gan daži mazāki bērni jau bija aizmiguši vecāku klēpī.

Tad nu gan sacēlās jautrība, kad mēs tur ienācām!

—   Jonatans! — viņi sauca. — Tur nāk Jonatans!

Pats krodziņa saimnieks — liels, glīts vīrs sārtiem

vaigiem — kliedza tā, ka viņa balss pāršalca visas citas.

—   Tur nāk Jonatans, nē, saki viens cilvēks, tur nāk brāļi Lauvassirdis! Abi divi!

Viņš pienāca mums klāt, uzcēla mani uz galda, lai visi varētu mani apskatīt, un es jutu, ka tumši pietvīkstu.

Bet Jonatans sacīja:

—   Šis te ir mans mīļotais brālis, Kārlis Lauvassirds, kas beidzot ieradies! Izturieties pret viņu laipni, tikpat laipni kā pret mani.

—   Nu, par to tu vari būt drošs, — krodzinieks at- atteica un nocēla mani no galda. Bet, iekams viņš palaida mani vaļā, brīdi paturēja rokās, un es jutu, cik viņš ir stiprs.

—                Mēs abi, — viņš teica, — mēs kļūsim tikpat labi draugi kā Jonatans un es. Mani sauc Jusis. Lai gan pa­rasti mani sauc par Zeltgaili. Un pie Zeltgaiļa tu vari nākt, kad vien vēlies, to iegaumē, Kārli Lauvassirds.

Sofija arī tur sēdēja viena pie galda, un mēs abi ar Jonatanu apsēdāmies pie viņas. Man likās — viņu tas iepriecināja. Viņa smaidīja tik laipni, jautāja, kā man patīkot mans zirgs, un vaicāja, vai Jonatans kādu dienu varētu atnākt un palīdzēt viņai dārzā. Tad viņa apklusa, un es varēju saskatīt, ka viņu kaut kas nomāc. Es ievē­roju vēl ko citu. Visi, kas sēdēja krodziņā, raudzījās uz Sofiju gandrīz ar cieņu, un, ja kāds piecēlās, lai dotos projām, vispirms palocījās pret mūsu galdu, itin kā So­fija būtu kaut kas neparasts, es tikai nespēju saprast, kas īsteni. Viņa tur sēdēja, vienkārši ģērbusies, ar laka­tiņu ap galvu, saules aprautās rokas salikusi klēpī kā parasta zemnieku sieva. Kas gan pie viņas ir tik nepa­rasts, es prātoju.

Es krodziņā jutos ļoti jautri. Mēs dziedājām dziesmas, dažas no tām es jau zināju, bet dažas dzirdēju pirmo reizi, visas dziesmas bija līksmas. Bet vai tās tiešām tādas bija? Lāgiem man šķita, ka viņus visus nomāc kā­das slepenas raizes — gluži tāpat kā Sofiju. Tā vien li­kās — lāgiem viņi nez ko iedomājas. Par nez ko baiļo­jas. Taču Jonatans bija teicis, ka dzīve te Ķiršu ielejā ir viegla un vienkārša, par ko gan viņi baiļojas? Taču parasti viņi bija līksmi un dziedāja, un smējās, un visi bija labi draugi, tā man likās. Tomēr, liekas, visvairāk viņiem patika Jonatans. Gluži tāpat kā mājās pilsētā, kur viņš patika visiem. Un laikam Sofija arī viņiem patika, tā man likās.

Vēlāk, kad mēs ar Jonatanu grasījāmies doties uz mājām un, iznākuši pagalmā, raisījām vaļā zirgus, es vaicāju:

—   Jonatan, kas īstenībā ir tik neparasts pie Sofijas?

Tad mēs sev blakām izdzirdām īgnu balsi, tā sacīja:

—   Jā, pareizi! Kas tad pie Sofijas ir tik neparasts, es jau sen esmu par to prātojis!

Pagalmā bija tumšs, un es nespēju saredzēt cilvēku, kas runāja. Bet tad viņš pēkšņi nostājās gaismas aplī, kas plūda no loga, un es pazinu vīru, kurš bija sēdējis mums tuvumā, vīru ar rudiem, cirtainiem matiem un ne­lielu, rūsganu bārdiņu. Es viņu jau biju ievērojis, jo viņš visu laiku sēdēja sapīcis, arī dziedāt nedziedāja.

—   Kas tas tāds bija? — es vaicāju Jonatanam, kad mēs bijām izjājuši pa vārtiem ārā.

—   Viņu sauc par Hubertu. Un viņš ļoti labi zina, kas ir tas neparastais pie Sofijas, — Jonatans atbildēja.

Pēc tam mēs jājām mājup. Bija dzestrs, zvaigžņots vakars. Nekad es nebiju redzējis tik daudz zvaigžņu un nekad tik mirdzošas. Es mēģināju uzminēt, kura ir ze­mes zvaigzne.

Bet Jonatans sacīja:

—   Zemes zvaigzne, ak vai, tā klaiņo kaut kur tālu, tālu izplatījumā, to no šejienes tu nevari saredzēt.

Pēc manām domām, tas bija maķenīt nepatīkami.

5.Bet tad pienāca diena, kad es uzzināju, kas ir tas ne­parastais pie Sofijas

Bet tad pienāca diena, kad es uzzināju, kas ir tas ne­parastais pie Sofijas.

Kādreiz rītā Jonatans sacīja:

—   Šodien mēs uz kādu laiciņu aiziesim pie dūju ka­ralienes.

—   Tas skan jauki! Kas tā ir par dūju karalieni? — es vaicāju.

—   Sofija, — Jonatans atbildēja. — Es viņu tikai pa jokam saucu par dūju karalieni.

Un drīz es sapratu, kāpēc.

Bija krietns gabaliņš līdz Tulpju sētai, kur dzīvoja Sofija. Viņas māja atradās Ķiršu ielejas galā, aiz tās tūdaļ slējās augstie kalni.

Mēs aizgājām turp agrīnā rītā. Sofija stāvēja un ba­roja dūjas. Visas savas sniegbaltās dūjas! Ieraudzīdams tās, es atcerējos viņu, to sniegbalto, kas sēdēja uz mana loga palodzes nu jau pirms tūkstoš gadiem.

—   Vai atceries? — es čukstēju Jonatanam. — Vai tā nebija viena no šīm dūjām, kas aizdeva tev savus spār­nus toreiz, kad tu biji kopā ar mani?

—   Jā, — Jonatans atteica, — kā gan citādi es būtu? nokļuvis te. Vienīgi Sofijas dūjas lido cauri debesīm tālu jo tālu.

Dūjas apņēma Sofiju kā balts mākonis, un viņa stā­vēja tur rāmi starp dūju spārnu vēdām.

«Tieši tāda izskatās dūju karaliene,» es nodomāju.

Tikai tagad viņa mūs pamanīja. Viņa apsveica mūs laipni, kā to allaž darīja, bet līksma viņa nebija. Viņa bija ļoti skumja un tūdaļ klusā balsī sacīja Jonatanam:

—   Vakar vakarā es atradu Violantu beigtu ar bultu krūtīs. Tur augšā Vilku gravā. Un zīmīte bija pazudusi.

Jonatana acis satumsa. Tādu es viņu nekad nebiju redzējis, tik sarūgtinātu. Es vairs nepazinu ne viņu, ne viņa balsi.

—   Tieši to es domāju, — viņš sacīja. — Mūsu Ķiršu ielejā ir nodevējs.

—   Jā, laikam tā būs, — Sofija atbildēja. — Es tam negribēju ticēt. Bet tagad saprotu, ka laikam tā būs.

Varēja redzēt, cik viņa ir ļoti noskumusi, tomēr viņa pievērsās man un teica:

—   Nāc, Kārli, tev jāaplūko, kā te viss izskatās.

Viņa dzīvoja Tulpju sētā viena ar savām dūjām, ar

bitēm un kazām, un dārzs bija tik pārpilns ar puķēm, ka tikko varēja tikt uz priekšu.

Kamēr Sofija staigāja ar mani apkārt, Jonatans uz- raka un iekārtoja dobes, kā tas jādara dārzā pavasarī.

Es visu aplūkoju — Sofijas daudzos bišu stropus un tulpes, un narcises, un viņas ziņkārās kazas, tomēr man visu laiku bija jādomā par Violantu, lai nu kas tā bija,, kura kalnos nošauta.

Mēs atgriezāmies pie Jonatana, viņš bija nometies ceļos un iekārtoja dobes, viņa nagi bija melni.

—   Paklau, mans mazais dārzniek, man liekas — tev drīz vajadzēs uzsākt ko citu.

—   Saprotu, — Jonatans teica.

Nabaga Sofija, viņa, protams, bija vairāk satraukta,, nekā to gribēja parādīt. Viņa stāvēja, lūkodamās uz kalniem, un izskatījās tik noraizējusies, ka arī es kļuvu nemierīgs. Pēc kā viņa tā lūkojas? Ko viņa gaida?

To es drīz vien dabūju zināt. Jo Sofija uzreiz ieru­nājās:

—   Tur viņa nāk! Paldies dievam, tur nāk Paloma.

Tur laidās viena no viņas dūjām. Sākumā tā tur

augšā kalnos izskatījās tikai kā jnazs, tumšs punktiņš,, bet drīz tā bija klāt un nosēdās uz Sofijas pleca.

—   Nāc, Jonatan! — Sofija strauji izsaucās.

—   Jā, bet Sausiņš — es domāju, Kārlis. Viņam ta­gad jādabū zināt visu, — Jonatans sacīja.

—   Protams! Nāciet abi ātrāk! — Sofija sacīja.

Bet dūja, kas bija nolaidusies uz Sofijas pleca, iešā­vās iekšā pirmā. Sofija ieveda mūs mazā skabūzītī bla­kām virtuvei, aiztaisīja durvis un aizvēra logu aizvir-

tņus. Viņa laikam gribēja būt droša, ka neviens nedzir­dēs un neredzēs, ko mēs darām.

—   Paloma, mana dūjiņ, — Sofija teica. — Vai šo­reiz tu esi atnesusi labākas vēstis nekā iepriekš?

Viņa pabāza roku zem dūjas spārna un izvilka mazu kārbiņu. No tās viņa izņēma tādu pašu saritinātu papīru, kādu Jonatans bija izņēmis no groza un paslēpis mūsu skapī.

—   Lasi žigli! Žigli, žigli! — Jonatans sacīja.

Sofija lasīja un tad paklusu iekliedzās.

—   Viņi sagūstījuši arī Orvaru, — viņa sacīja. — Ta­gad nav neviena, kas spētu ko paveikt.

Viņa pasniedza papīrīti Jonatanam, un, kad viņš to bija izlasījis, viņa acis vēl vairāk satumsa.

—   Nodevējs Ķiršu ielejā! Kā tu domā, kurš ir tas nelietis? — viņš vaicāja.

—   Vēl es to nezinu. Vēl ne. Bet lai viņš piesargās, kad es to uzzināšu, — Sofija atteica.

Es tur sēdēju un klausījos, nenieka nesaprazdams.

Sofija nopūtās un tad sacīja:

—   Pastāsti Kārlim, es pa to laiku paraudzīšu jums brokastis.

Tad viņa izgāja virtuvē.

Jonatans apsēdās uz grīdas ar muguru pret sienu. Tur viņš klusi sēdēja, raudzīdamies uz saviem ar zemi notrieptajiem pirkstiem, beidzot viņš teica:

—   Jā, tagad tu dzirdēsi. Tagad, kad Sofija man at­ļāvusi tev to pateikt.

Viņš daudz ko bija stāstījis par Nangijālu pirms ma­nas ierašanās tur un arī pēc tam, bet nekas nebija līdzīgs tam, ko tagad dabūju zināt Sofijas skabūzītī.

—   Atceries, ko es tev teicu, — viņš iesāka. — Ka dzīve te, Ķiršu ielejā, ir viegla un vienkārša. Tā tas ir bijis, un tā tam vajadzētu būt, bet tagad tā vairs nav. Ja tai otrā ielejā ir tik grūti un smagi, tad arī Ķiršu ielejā dzīve kļūst smaga, saproti?

—   Vai tad ir vēl citas ielejas? — es vaicāju, un tad Jonatans man pastāstīja par divām zaļām Nangijālas ielejām, kas ir tik skaistas starp Nangijālas kalniem. Ķiršu ieleja un Erkšķrožu ieleja — divas dziļas, kalnu apņemtas ielejas, tik augstu, mežonīgu kalnu, ka grūti ir nokļūt no vienas ielejas otrā, ja nezina mazās, bīsta­mās līčloču taciņas, Jonatans sacīja. Taču ieleju iemīt­nieki šīs taciņas pazina un viegli varēja satikties.

—   Jebšu, taisnību sakot, tas bija agrāk, — Jona­tans stāstīja. — Tagad no Erkšķrožu ielejas neviens ne­tiek ārā un neviens arī nevar tur iekļūt. Neviens cits kā Sofijas dūjas.

—   Kāpēc tā? — es vaicāju.

—   Tāpēc, ka Erkšķrožu ieleja vairs nav brīva zeme. Tāpēc, ka tā atrodas ienaidnieka rokās, — Jonatans sa­cīja.

Viņš palūkojas uz mani, itin ka noraizejies, ka mani izbiedēs.

—   Un neviens nezina, kas notiks ar Ķiršu ieleju, — viņš piebilda.

Nu es izbijos. Es biju staigājis te apkārt tik mierīgs un domājis, ka Nangijālā nav nekā bīstama, bet nu es tiešām izbijos.

—   Kas tas ir par ienaidnieku? — es vaicāju.

—   Viņu sauc par Tengīlu, — Jonatans atbildēja, un šis vārds skanēja nejauki un baigi.

—   Kur atrodas Tengīls? — es vaicāju.

Tad Jonatans man pastāstīja par Karmanjaku, zemi, kas atrodas mūžsenos kalnos aiz mūžsenas upes un kur valda Tengīls, nežēlīgs kā čūska.

Mani pārņēma vēl lielākas baismas, bet es negribēju to izrādīt.

—   Kāpēc viņš nevar palikt savos mūžsenos kalnos? Kāpēc viņam jānāk un jāizposta Nangijāla? — es vai­cāju.

—   Jā, redzi, — Jonatans sacīja. — Tas, kurš varēs atbildēt uz šo jautājumu, varēs atbildēt uz daudz ko. Nezinu, kāpēc viņam jāizposta itin viss. Bet tā tas ir. Viņš nenovīd, ka cilvēki ielejās dzīvo pēc sava prāta. Viņam ir vajadzīgi vergi.

To teicis, viņš apklusa un, raudzīdamies uz savām rokām, kaut ko murmināja, es to sadzirdēju.

—   Ak, šis nezvērs, un viņam pieder arī Katla!

Katla! Sis vārds man likās pretīgāks, kādu jebkad

esmu dzirdējis, un es viņam vaicāju:

—   Kas ir Katla?

Bet Jonatans pašūpoja galvu.

—   Nē, Sausiņ, es zinu, ka tu jau tagad esi izbijies. Par Katlu es negribu runāt, jo tad tu nevarēsi nakti gu­lēt.

Bet viņš man pastāstīja, kas ir tik neparasts pie So­fijas.

—   Viņa vada musu slepeno ciņu pret Tengilu, —I Jonatans sacīja. — Mēs cīnāmies pret viņu, vai saproti, lai palīdzētu Erkšķrožu ielejai. Kaut gan mums tas jā­dara slepeni.

—   Bet Sofija, kāpēc tieši viņa? — es vaicāju.

—   Tāpēc, ka viņa ir stipra un spēj vadīt, — Jona­tans teica. — Un tāpēc, ka viņa itin nemaz nav bailīga.

—   Bailīga, tu arī neesi bailīgs, Jonatan, — es teicu.

Tad viņš mazliet padomāja un pēc tam sacīja:

—   Nē, es arī neesmu bailīgs.

Ak, cik ļoti es vēlējos, kaut es būtu tikpat drosmīgs kā Sofija un Jonatans! Bet es te sēdēju tik izbijies, ka pat nespēju domāt.

—   Vai par Sofiju un viņas dūjām, kas ar slepenām vēstīm lido pāri kalniem, vai par to zina visi? — es vai­cāju.

—   Tikai tie, uz kuriem mēs droši varam paļauties, — Jonatans sacīja. — Taču viņu vidū ir viens nodevējs, un ar to pietiek!

Tagad Jonatana acis atkal satumsa un viņš drūmi sacīja:

—  Violantu nošāva vakar vakarā, kad tā nesa sle­

penu vēsti no Sofijas. Un, ja šī vēsts nonāks Tengīla ro­kās, tad nāve draudēs daudziem Erkšķrožu ielejā.

Man likās drausmīgi, ja kāds var nošaut dūju, kas lido tik balta un nevainīga, kaut arī tā nes slepenu vēsti.

Piepeši es atcerējos, kas mums atrodas tur mājās skapī. Es vaicāju Jonatanam, kādēļ virtuves skapī mums jātur slepenas vēstis un vai tas nav bīstami.

—   Jā, tas ir bīstami, — Jonatans atbildēja. — Bet vēl bīstamāk ir turēt tādas Sofijai. Tur Tengīla vīri mek­lētu vispirms, ja viņi ierastos Ķiršu ielejā, nevis pie viņas dārznieka.

Labi, sacīja Jonatans, ka neviens, izņemot Sofiju, ne­zinot, kas viņš esot īstenībā. Ka viņš esot ne tikai viņas dārznieks, bet arī tuvākais cilvēks cīņā pret Tengīlu.

—   Sofija pati tā izlēma, — viņš turpināja. — Viņa negrib, ka te Ķiršu ielejā to zinātu kaut viens cilvēks, tāpēc tev jāzvēr, ka tu par to klusēsi līdz tai dienai, kad Sofija pati par to runās.

Un es zvērēju, ka drīzāk nomiršu nekā izpaudīšu to, ko nule biju dzirdējis.

Mēs paēdām brokastis pie. Sofijas un pēc tam jājām mājup.

Bija vēl kāds, kas šajā rītā jāja pa lauku. Kāds, ko mēs satikām uz taciņas, tikko bijām pametuši Tulpju sētu. Vīrs ar sarkano bārdu, kā tad viņu sauca — Hu- berts?

—   Ak tā, jūs bijāt pie Sofijas, — Huberts teica. — Ko jūs tur darījāt?

—   Apkopām viņas dārzu, — Jonatans atbildēja un parādīja ar zemi notrieptos pirkstus. — Un tu, vai tu jāj medībās? — viņš vaicāja, jo Hubertam priekšā uz segliem bija šaujamais loks.

—   Jā, nošaušu pāris meža trusīšu, — Huberts at­teica.

Es iedomājos mūsu mazos trusīšus mājās un prie­cājos, kad Huberts ar savu zirgu aizklidzināja prom un es viņu vairs neredzēju.

—   Huberts, — es jautāju Jonatanam, — ko tu īsteni par viņu domā?

Jonatans mazliet padomāja.

—   Viņš ir visveiklākais šāvējs visā Ķiršu ielejā.

Vairāk viņš nekā neteica.

Palomas vēsti Jonatans bija paņēmis līdzi, iebāzis mazā ādas maisiņā un paslēpis zem krekla. Kad mēs pār- nācām mājās, viņš papīrīti ielika slepenajā skapja at­vilktnē. Taču iepriekš es drīkstēju izlasīt, kas tur bija rakstīts, proti:

«Vakar sagūstīja Orvaru, un tagad viņš ieslodzīts Katlas alā. Kāds Ķiršu ielejas iemītnieks nodevis viņa slēptuvi. Jums tur ir nodevējs, noskaidrojiet, kurš tas iri»

—   Noskaidrojiet, kurš tas ir! — Jonatans teica. — To es vēlētos izdarīt.

Zīmītē bija rakstīts vēl kaut kas, taču tas bija rak­stīts nez kādā slepenā valodā, kuru es nesapratu, un Jo­natans teica, ka man to nevajagot zināt. Tas esot jāzina tikai Sofijai.

Taču viņš man parādīja, kā atvērt slepeno atvilktni. Es to pāris reižu varēju atvilkt un aizvērt. Tad viņš pats to aizvēra un skapi aizslēdza, bet atslēgu atkal ielika miezerī.

Augu dienu es prātoju par to, ko biju uzzinājis, un nakti gulēju nelāgi. Es sapņoju par Tengīlu, par nonā­vētām dūjām un gūstekni Katlas alā, sapnī es tā ieklie­dzos, ka pats atmodos.

Un tad — ticat vai neticat! — tad es ieraudzīju kādu tumšu stāvu kaktā pie skapja, kādu, kas no mana klie­dziena izbijās un kā tumša ēna izslīdēja pa durvīm, iekams es pa īstam atmodos.

Tas notika tik ātri, ka man likās — to visu es esmu nosapņojis. Bet Jonatans tā nedomāja, kad es viņu uz­modināju un to pastāstīju.

—   Nē, Sausiņ, tas nebija vis sapnis, — viņš teica. — Tas nebija sapnis! Tas bija nodevējs!

6.grūti bija ticēt, ka pasaulē ir Ten­gīls un vispār ļaunums.

—   Gan jau reiz sitis Tengīla stunda, — Jonatans sa­cīja.

Mēs gulējam zaļaja zale leja pie upes, un rīts bija brīnum jauks, tāpēc grūti bija ticēt, ka pasaulē ir Ten­gīls un vispār ļaunums. Visapkārt bija pilnīgs klusums un miers. Tikai ūdens klusu čaloja ap akmeņiem zem tilta. Bija jauki tā gulēt uz muguras un neredzēt nekā cita kā tikai mazos, baltos mākonīšus augšā pie debe­sīm. Tā varēja gulēt, justies labi, klusi kaut ko dziedāt un par visu tikai nospļauties.

Tad Jonatans sāka tērgāt par Tengīlu. Es viņu negri­bēju atcerēties, tomēr sacīju:

—   Ko tu ar to gribēji teikt? Ka reiz sitīs Tengīla stunda?

—   Ka agri vai vēlu ar viņu notiks tas pats, kas no­tiek ar visiem tirāniem, — Jonatans sacīja. — Ka viņu saspiedīs kā uti un viņš būs beigts uz mūžu mūžiem.

—   Es ceru, ka tas notiks drīz, — es bildu.

Tad Jonatans nez ko nomurmināja.

—   Viņš ir spēcīgs, tas Tengīls. Un viņam ir Katla!

Viņš atkal minēja šo briesmīgo vārdu. Es gribēju

viņu par to izvaicāt, tomēr nedarīju. Labāk tik skaistā rītā par Katlu nekā nedzirdēt.

Bet tad Jonatans pateica kaut ko tādu, kas bija ļau­nāks par visu.

—   Sausiņ, neilgu laiciņu tu paliksi viens Bruņinieku mājā. Jo man jādodas uz Erkšķrožu ieleju.

Kā viņš varēja pateikt kaut ko tik briesmīgu? Kā viņš varēja iedomāties, ka es kaut mirkli palikšu Bruņi­nieku mājā viens bez viņa? Ja viņš arī nodomājis mesties Tengīlam tieši rīklē, es viņam sekošu; to es viņam pa­teicu.

Tad viņš tā savādi manī noraudzījās un teica:

—   Sausiņ, man ir tikai viens brālis, un to es gribu aizsargāt no visa ļauna. Kā tu vari prasīt, lai es tevi ņemu līdzi, kad man jāsakopo viss mans spēks kam ci­tam? Kaut kam, kas tiešām ir bīstams.

Viņš runāji ilgi. Es apvainojos un kļuvu negants, viss manī vārījās, un es viņam uzsaucu:

—   Un tu, kā gan tu vari prasīt, lai es sēžu Bruņi­nieku mājā viens un gaidu tevi, kad tu varbūt vairs ne­kad nepārnāksi?

Es piepeši atcerējos, kā tas bija toreiz, kad Jonatans nomira un vairs nebija pie manis; es gulēju uz virtuves dīvāna un droši nezināju, vai viņu vispār vēl redzēšu; ak, domājot par to, bija tā, it kā es raudzītos melnā alā.1

Nu viņš atkal grib mani pamest, piedalīties tik bīs­tamā pasākumā, par kuru es nekā nezinu. Un, ja viņš nepārnāks, man vairs nebūs nekāda glābiņa, tad es kļūšu vientuļš uz visiem laikiem.

Es jutu, ka kļūstu aizvien negantāks un negantāks,; tad es nikni viņam uzkliedzu un teicu tik daudz nelabu vārdu, kādus vien spēju izdomāt.

Viņam nebija viegli mani nomierināt. Kaut cik no­mierināt. Bet skaidrs, ka beidzot notika tā, kā viņš gri­bēja. Es zināju, ka viņš visu saprot labāk par mani.

—   Ej nu, muļķīt, skaidrs, ka es pārnākšu, — viņš teica.

Tas notika vakarā, kad mēs sēdējām un sildījāmies pie uguns virtuvē. Pēdējā vakarā, jo nākamajā dienā viņš bija nodomājis doties ceļā.

Es vairs nebiju dusmīgs, bet tikai bēdīgs, un Jona­tans to zināja. Viņš iedeva man tikko izceptu maizi, kas bija noziesta ar sviestu un medu, un stāstīja man pasa­kas un teiksmas, bet es nespēju viņā klausīties. Es do­māju tikai par Tengīla teiksmu, un man likās — tā ir visļaunākā no visām teiksmām. Es vaicāju Jonatanam, kādēļ viņam jādodas tik bīstamā pasākumā. Viņš taču būtu varējis itin mierīgi sēdēt Bruņinieku mājās pie pa­varda uguns un justies labi. Bet Jonatans man teica, ka ir tādi uzdevumi, kas jāveic, kaut arī tie ir bīstami.

—   Bet kāpēc? — es prašņāju.

—   Citādi tu vairs neesi cilvēks, bet tikai niecīgs pu­teklis, — Jonatans atteica.

Viņš pastāstīja man, ko nodomājis veikt. Viņš bija nodomājis izglābt Orvaru no Katlas alas. Jo Orvars esot vēl svarīgāks nekā Sofija, Jonatans bija sacījis, un bez Orvara Nangijālas zaļās ielejas aiziešot postā.

Bija jau vēls vakars. Uguns pavardā izdzisa, un iestājās nakts.

Un pienāca diena. Es stāvēju pie žoga un redzēju Jonatanu aizjājam un izgaistam miglā, jā, šajā rītā Ķiršu ieleja slīga miglā. Un ticiet — man sirds vai lūza, tā stāvot un noskatoties, kā migla viņu paņem un viņš izgaist un pazūd. Es biju palicis te viens. Tas nebija iz­turams. Es aiz bēdām kļuvu neprātīgs un aizskrēju uz stalli, izvedu ārā Fjālaru, iemetos seglos un traucos pa­kaļ Jonatanam. Man viņš bija vēlreiz jāredz, iekams es viņu zaudēju un varbūt uz visiem laikiem.

Vispirms viņš jāja uz Tulpju sētu, lai saņemtu no So­fijas norādījumus, to es zināju, tādēļ jāju uz turieni. Es jāju kā galīgs neprātis un panācu viņu tieši pie sētas. Tad es gandrīz sakaunējos un gribēju paslēpties, bet viņš bija mani jau sadzirdējis un ieraudzījis.

—   Ko tu gribi? — viņš vaicāja.

Jā, ko es īsti gribēju?

—   Vai tas ir droši, ka tu atgriezīsies? — es murmi­nāju. Vienīgi to es varēju pateikt.

Tad viņš piejāja man blakām un mūsu zirgi stāvēja viens otram līdzās. Jonatans kaut ko notrausa no mana vaiga, asaras vai nu kas tas bija, to viņš izdarīja ar rā­dītājpirkstu un sacīja:

—   Neraudi, Sausiņ! Mēs redzēsimies — noteikti! Un, ja tas nenotiks te, tad Nangilīmā.

—   Nangilīmā? — es jautāju. — Kas tā tāda?

—   To es pastāstīšu citreiz, — Jonatans atbildēja.

Nesaprotu, kā es izturēju to laiku, kad biju viens Bru­ņinieku mājā, un kā es aizvadīju dienas. Es, protams, apkopu dzīvniekus. Stundām ilgi es sēdēju un runājos ar trusīšiem. Es mazliet makšķerēju un peldējos, un šāvu ar loku, bet tas viss šķita tik nejēdzīgi, kad te nebija Jonatana. Pie manis ar ēdienu lāgiem atnāca Sofija, un mēs runājām par Jonatanu. Es allaž cerēju, ka viņa teiks: «Tagad viņš drīz būs mājās,» — bet to viņa ne­teica. Es viņai gribēju vaicāt, kādēļ viņa pati nav devu­sies ceļā un mēģinājusi glābt Orvaru, bet savā vietā sūtījusi Jonatanu. Taču nebija vērts vaicāt, es to zināju. Tengīls ienīda Sofiju, to Jonatans man bija paskaidro­jis.

«Sofija Ķiršu ielejā un Orvars Erkšķrožu ieleja — tie ir viņa negantākie naidnieki, un vari man ticēt, viņš to zina,» Jonatans bija sacījis, kad man par to stāstīja.

«Orvars ieslodzīts Katlas alā, un tur viņš labprāt ieslodzītu arī Sofiju, lai viņa tur nonīktu un nomirtu. Šis nelietis — viņš apsolījis kā atalgojumu piecpadsmit baltu zirgu tam, kas viņa rokās nodos Sofiju dzīvu vai mirušu.»

To Jonatans man bija stāstījis. Tad es sapratu, kāpēc Sofija nedrīkst nonākt Erkšķrožu ielejā. Viņas vietā turp bija jājāj Jonatanam. Pa'r viņu Tengīls nekā nezināja. Tā varētu domāt vai vismaz ticēt. Lai gan kāds bija sapratis, ka Jonatans nav tikai mazais dārznieks. Tas, kurš tonakt bija pie mums. Tas, kurš bija raudzījies uz skapja pusi, viņa dēļ Sofijai bija jāraizējas.

Viņa gribēja, lai es tūdaļ dotu viņai ziņu, ja vēl kāds okšķerētos ap Bruņinieku māju. Es viņai teicu, ka par skapi nevienam vairs nav vērts interesēties. Jo slepenos papīrus mēs bijām nogādājuši citā vietā. Tagad mēs tos bijām noslēpuši auzu kastē zirglietu skabūzī. Lielā šņau­camās tabakas kārbā, kas atradās auzām apakšā.

Sofija nāca man līdzi uz skabūzi, izņēma kārbu un ielika tajā kādu jaunu ziņu. Pēc viņas domām, tā bija laba slēptuve, un es arī tā domāju.

—   Izturi, ja vien vari, — viņa aiziedama sacīja. — Es zinu, ka tas ir grūti, bet tev jāiztur!

Protams, tas bija grūti. īpaši vakaros un naktīs. Man rādījās šausmīgi sapņi par Jonatanu, es baiļojos par viņu katru nomoda stundu.

Kādā vakarā es aizjāju līdz Zeltgailim. Es nevarēju nosēdēt mājās Bruņinieku istabā, tur bija tik klusi, un manas domas bija aplam labi sadzirdamas. Un tās ne­bija tādas domas, kas iepriecinātu.

Varu atzīties, ka visi blenza uz mani, kad es iegāju Zeltgailī viens bez Jonatana.

—   Kas tad tas, — ierunājās Jusis. — Tikai viena brāļu Lauvassiržu puse! Ko tu esi izdarījis ar Jonatanu?

Es atrados grūtā stāvoklī. Atcerējos, ko man bija tei­kusi Sofija un Jonatans. Lai notiktu kas notikdams, es nedrīkstēju nevienam sacīt, kas Jonatanam bija padomā un uz kurieni viņš devies. Nevienai dzīvai radībai! Un tā es izlikos, ka nebūtu dzirdējis šo jautājumu. Bet tur pie sava galda sēdēja Huberts, arī viņš gribēja zināt, kur ir Jonatans.

—   Jā, kur tad ir Jonatans? — viņš vaicāja. — Sofija taču nebūs zaudējusi savu dārznieku?

—   Jonatans aizjāja medībās, — es sacīju. — Viņš aizjāja kalnos medīt vilkus.

Kaut kas taču bija jāsaka, un man šī iedoma likās laba, jo Jonatans bija teicis, ka augšā kalnos esot vilki.

Sofija tajā vakarā nebija Zeltgailī. Tur bija, kā pa­rasti, visi ciemata iedzīvotāji. Un viņi dziedāja dziesmas un līksmoja. Bet es viņu dziesmām nepiebiedrojos. Bez Jonatana es krodziņā nejutos labi un ilgi tur nepaliku.

—   Neraizējies, Kārli Lauvassirds, — Jusis teica, man aizejot. — Jonatans drīz vien beigs medības un pārnāks mājās.

Ai, kā man patika šie viņa vārdi! Viņš man papliķēja arī pa vaigu un iedeva līdz dažas gardas kūkas.

—   Tās tu varēsi ēst, sēdēdams mājās un gaidīdams Jonatanu, — viņš sacīja.

Viņš bija labs, Zeltgailis. Pēc šiem vārdiem es vairs nejutos tik vientuļš.

Aizjāju uz mājām un apsēdos pie pavarda, lai no­garšotu kūkas. Lai gan bija jau pavasaris, gandrīz vai vasara, tomēr man bija jākurina lielais pavards, jo sau­les siltums vēl nebija paguvis izspiesties cauri mūsu mā­jas biezajiem mūriem.

Bija auksts, kad es ielīdu gultā, tomēr es drīz vien aizmigu. Un sapņoju par Jonatanu. Tik baismīgu sapni, ka no tā pamodos.

— Jā, Jonatan, — es kliedzu. — Es nāku, — es klie­dzu un pietrūkos gultā sēdus. Tumsā ap mani it kā at­balsojās mežonīgi kliedzieni, Jonatana kliedzieni! Sapnī viņš mani bija saucis — saucis palīgā. Es to zināju. Es viņu vēl joprojām dzirdēju un gribēju traukties ārā, tumšajā naktī, lai dotos pie viņa, lai kur viņš atrastos. Tomēr es drīz vien sapratu, ka tas ir neiespējami. Ko es varēju iesākt, neviens nebija tik nespēcīgs kā es! Es va­rēju tikai ielīst atkal gultā un gulēt tur, un drebēt; es biju apjucis un mazs, un izbijies, un vientuļš, visvien­tuļākais visā pasaulē, tā man šķita.

Neko daudz nelīdzēja, kad atausa rīts un pienāca gaiša un dzidra diena. Protams, tad kļuva vēl grūtāk, atceroties baismīgo sapni, bet to, ka Jonatans saucis pēc palīdzības, es nevarēju aizmirst. Brālis bija mani saucis, vai tad man nevajadzēja doties ceļā un mēģināt pie viņa nokļūt?

Stundām ilgi es sēdēju pie trusīšiem un prātoju, ko 'lai daru. Nebija neviena, ar ko parunāties, neviena, kam pavaicāt. Man vajadzēja izšķirties pašam. Pie Sofijas es nevarēju iet, viņa mani būtu aizkavējuši. Nemūžam ne­būtu man ļāvusi doties, tik neprātīga viņa nebija. Jo tas, ko es gribēju darīt, bija neprāts, tā man šķita. Un arī bīstami. Ļoti bīstami. Es taču nemaz nebiju drosmīgs.

Nezinu, cik ilgi es tā sēdēju, atspiedies pret staļļa sienu, un raustīju zāli. Es izrāvu visus zāļu stiebrus, kas auga ap mani, bet to es pamanīju tikai vēlāk, nevis ka­mēr tur sēdēju un mocījos. Stundas ritēja, varbūt es tur būtu sēdējis vēl joprojām, ja pēkšņi neatcerētos Jona­tana vārdus — ka dažreiz jāveic arī bīstamais, citādi tu neesi cilvēks, bet tikai niecīgs puteklis!

Un tad es izšķīros. Es triecu dūri pret sprostu tā, ka trusīši salēcās, un sacīju skaļi, lai justos drošs:

—   Jā, to es darīšu! To es darīšu! Neesmu nekāds niecīgs puteklis!

Ak, cik labi es jutos, kad biju izšķīries!

—   Zinu, ka tas ir pareizi, — es teicu trusīšiem, jo nebija taču neviena, ar ko parunāties.

Trusīši, jā, tagad tiem jākļūst par meža trušiem. Es tos izvilku no sprosta, iemiedzu padusē un aiznesu līdz žogam, tad parādīju tiem lielisko, zaļo Ķiršu ieleju.

—   Visa ieleja ir pārpilna zālēm, — es teicu, — un tur ir daudz citu trusīšu, ar kuriem jūs varat satikties. Man šķiet, ka tur jums būs daudz līksmāk nekā sprostā, tikai jums jāpiesargās no lapsas un Huberta.

Visi trīs trusīši izskatījās apmulsuši un mazliet palē­cās, it kā pārbaudīdami, vai tas būs pareizi. Bet tad viņi aizlēkšoja un izgaisa starp zaļajiem pauguriem, ka no­kūpēja vien.

Un es sāku aši gatavoties. Es savācu to, kas jāņem līdzi. Segu, kurā ietīties, kad gulēšu. Šķiltavas, ar kurām

uzšķilt uguni. Ar auzām pilnu tarbu Fjālaram. Un sev ēdiena sainīti. Jā, man nebija nekas cits kā maize, bet tā bija laba maize, vislabākā maize, garda kā kūkas. Sofija bija atnesusi man veselu klaipu, un es iebāzu to ceļa­somā. Ar to man pietiks ilgam laikam, es domāju, un, kad maize beigsies, es ēdīšu zāli tāpat kā trusīši.

Nākamajā dienā Sofija atnesīs man zupu, to viņa bija solījusi, bet es tad būšu jau tālu. Nabaga Sofija, zupu viņa varēs strēbt pati! Bet es nevarēju pieļaut, lai viņa staigātu apkārt, prātodama, kur es esmu palicis. Tas viņai jāzina, taču tad būs par vēlu. Par vēlu, lai mani aizkavētu.

Es paņēmu no pavarda ogli un lieliem, melniem bur­tiem uzrakstīju uz virtuves sienas:

—   Kāds mani sauca sapnī, un es viņu meklēju kal­nos tālos.

Es rakstīju nesaprotami, jo domāju — ja uz Bruņi­nieku māju atnāk kāds, lai okšķerētu, tad viņš nesapra­tīs, ko šis uzraksts nozīmē. Viņš varbūt iedomāsies, ka esmu mēģinājis savirknēt nez kādu vārsmu vai tamlī­dzīgi. Bet Sofija tūdaļ sapratīs, ko esmu domājis: esmu projām un meklēju Jonatanu!

Jutos līksms un šoreiz īsteni drosmīgs un spēcīgs. Es pats sev dziedāju:

—   Kāds mani sauca sapnī, un es viņu meklēju kal­nos tālos!

Ak, cik jauki tas skanēja! Visu to es, protams, pa­stāstīšu Jonatanam, kad viņu satikšu. Tā es nodomāju.

Ja es viņu sastapšu, es vēlāk iedomājos. Bet ja ne.. .

Un drosme mani uzreiz pameta. Kļuvu atkal niecīgs puteklis. Sīks, bailīgs puteklis, kāds allaž esmu bijis. Un tad, kā parasti, es ilgojos pēc Fjālara. Man tūdaļ jādodas pie tā. Vienīgi tas man mazliet līdzēja, kad biju noraizējies un izbijies. Cik reižu biju stāvējis tā steliņģī, kad jutos vientuļš! Cik reižu mani bija pārņēmis miers, kad raudzījos zirga gudrajās acīs, sajutu viņa siltumu un maigo purnu. Kad Jonatans bija projām, bez Fjālara es nebūtu varējis dzīvot.

Es aiztraucos uz stalli.

Fjālars steliņģī nebija viens. Tur stāvēja Huberts. Jā, tur stāvēja Huberts, glaudīja manu zirgu un, mani ieraudzījis, smīnēja.

Sirds man dauzījās.

«Viņš ir nodevējs,» es nodomāju. Man likās — es sen jau to esmu nojautis, bet tagad par to biju drošs. Huberts bija nodevējs, kādēļ gan citādi viņš būtu nācis uz Bruņi­nieku māju okšķerēt?

«Tas vīrs zina aplam daudz,» Sofija bija teikusi, un šis vīrs bija Huberts. Tagad es to sapratu.

Cik daudz viņš zināja? Vai viņš zināja visu? Vai viņš zināja arī to, ko mēs bijām noslēpuši auzu kastē? Es mē­ģināju neizrādīt, cik ļoti esmu nobijies.

—   Ko tu šeit dari? — es vaicāju, cik vien mundri spēju. — Ko tu gribi no Fjālara?

—   Neko, — Huberts atbildēja. — Es gāju pie tevis, bet tad izdzirdu tava zirga bubināšanu, un es mīlu zir­gus. Viņš ir jauks, tavs Fjālars!

«Mani tu nepiekrāpsi,» es nodomāju un vaicāju:

—   Ko tev no manis vajag?

—   Iedot tev šito, — Huberts sacīja un pasniedza man baltā drānā ietītu sainīti. — Tu izskatījies bēdīgs un iz­salcis vakar vakarā, un tad man ienāca prātā, ka tev var­būt ir grūtības ar ēdamo te Bruņinieku mājā, kamēr Jo­natans ir medībās.

Tagad es nezināju, ko sacīt vai darīt. Es nomurmi­nāju — paldies. Bet es taču nevarēju ņemt ēdamo no no­devēja? Vai arī varbūt varēju?

Es attaisīju maķenīt drānu un ieraudzīju lielu aitas gaļas gabalu, labi nožāvētu, to laikam sauca par jēra cisku.

Tā smaržoja lieliski. Man gribējās tūdaļ tajā iecirst zobus. Man laikam būtu vajadzējis teikt Hubertam, lai viņš ar savu jēra cisku iet, kur acis rāda.

Tomēr es to neizdarīju. Ar nodevēju vajadzēja rīko­ties Sofijai. Jā, man vajadzēja izlikties, it kā es nenieka nezinātu un nesaprastu. Kaut gan es ļoti būtu gribējis dabūt jēra cisku. Nekas cits tik labi nederētu ēšanai kā tieši tā.

Huberts joprojām stāvēja pie Fjālara.

—   Tu nudien esi jauks zirgs, — viņš teica. — Gan­drīz tikpat jauks kā mans Laucis.

—   Laucis ir balts, — es sacīju. — Vai tev patīk balti zirgi?

—   Jā, man ļoti patīk balti zirgi, — Huberts atbildēja.

«Tad tu saņemtu veselus piecpadsmit,» es nodomāju,

bet skaļi to neteicu. Toties Huberts pateica kaut ko bais­mīgu: '

—   Vai mēs Fjālaram neiedosim mazliet auzu? Viņam taču arīdzan vajadzīgs kas labs.

Es viņu nevarēju aizkavēt. Viņš devās tieši zirglietu skabūzī, un es brāžos viņam pakaļ. Es gribēju kliegt: «Nedari to!» — bet nevarēju izteikt ne vārda.

Huberts attaisīja auzu kastes vāku un paņēma liek- šķeri, kas atradās virspusē. Es piemiedzu acis. Jo negri­bēju redzēt, kā viņš izvilks šņaucamās tabakas kārbu. Bet tad es izdzirdu, ka viņš izgrūž lāstu, es atvēru acis un ieraudzīju nelielu žurku, kas nolēca no kastes. Hu­berts mēģināja tai iespert, bet tā metās pāri stallim un pazuda kādā slepenā alā.

—   Viņa man iekoda īkšķī, tā negantele, — Huberts teica. Viņš stāvēja tur un pētīja īkšķi. Tad es izmantoju gadījumu, aši, aši iegrābu liekšķerē auzas un pēc tam Huberta deguna priekšā aizcirtu kastes vāku.

—   Tagad gan Fjālars priecāsies, — es sacīju. — Viņš nav radis dabūt auzas šajā laikā,1

«Bet tu gan neesi visai priecīgs,» es nodomāju, kad Huberts, strupi atsveicinājies, izklunkuroja pa staļļa dur­vīm ārā.

Šoreiz viņa rokās nenonāca nekāda slepena vests. Bet nu vajadzēja atrast jaunu slēptuvi. Es ilgi prātoju un beidzot ieraku kārbu kartupeļu pagrabā. Tieši pie dur­vīm pa kreisi.

Tad es uz virtuves sienas uzrakstīju Sofijai jaunu mīklu.

«Sarkanā bārda grib dabūt baltus zirgus un zina pā­rāk daudz. Piesargies!»

Vairāk nekā es nevarēju izdarīt Sofijas labā.

Nākamajā rītā, saulei lecot, iekams Ķiršu ielejā kāds bija pamodies, es pametu Bruņinieku māju un aizjāju kalnu virzienā.

7.Es stāstīju Fjālaram, kā es jūtos tagad

Es stāstīju Fjālaram, kā es jūtos tagad, dodoties ceļā uz tālajiem kalniem.

— Vai tu vari saprast, kāds tas man ir piedzīvojums? Atceries, ka es gandrīz visu laiku esmu nogulējis uz vir­tuves dīvāna! Nedomā, ka es kaut mirkli esmu aizmirsis Jonatanu. Citādi es būtu gavilējis tā, ka kalni līgotos, jo te ir tik brīnum jauki.

Jā, te bija brīnum jauki, Jonatans zināja, ka man te patīk. Kādi kalni, iedomājies, ka pasaulē ir augsti kalni! Te ir daudz nelielu, dzidru ezeru un šalcošu strautu, un ūdenskritumu, un ziedošu pļavu, pilnu ar pavasara pu­ķēm! Un te sēžu es, Sausiņš, sava zirga mugurā un visu to redzu! Es nezināju, ka pasaule var būt tik skaista, tā­pēc es biju gluži kā apreibis — sākumā gan.

Bet pamazām viss kļuva citādi. Es atradu nelielu ta­ciņu. Tā, bez šaubām, bija tā pati, par kuru man bija stās­tījis Jonatans. Pa līkumainu, līčloču taciņu kalnos var nokļūt Erkšķrožu ielejā, viņš man sacīja. Un līkumi un līčloči te nudien bija. Drīz vien es nogriezos no ziedošas pļavas, par to nebija jāšaubās. Kalni kļuva mežonīgāki un baismīgāki un taciņa aizvien bīstamāka. Lāgiem tā vi­jās augšup, lāgiem slīdēja lejup, dažkārt aizvijās gar va­reniem klinšu bluķiem, bet lejā vīdēja baigas aizas, un tad es nodomāju, ka tas labi nebeigsies. Bet Fjālars bija radis rikšot pa bīstamām kalnu taciņām, jā, viņš bija lie­lisks, šis Fjālars.

Pret novakari mēs bijām noguruši — es un mans zirgs. Tad es ierīkoju nakts nometni. Uz zaļas laucītes, kur Fjālars varēja plūkt zāli, un tuvu pie strautiņa, kur mēs abi varējām padzerties.

Pēc tam es iekūru ugunskuru. Visu mūžu es biju ilgo­jies sēdēt pie nometnes ugunskura. Jo Jonatans man bija stāstījis, cik tas ir jauki. Un nu beidzot!

—   Sausiņ, beidzot tu jutīsi, kā tas ir, — es sev skaļi teicu.

Es savācu sausus zarus un žagarus lielā kaudzē un iekūru ugunskuru; tas dega sprakstēdams, un dzirksteles šāvās gaisā, bet es sēdēju pie sava ugunskura un domāju, ka jūtos tieši tā, kā bija stāstījis Jonatans. Tieši tik labi jutos es, sēdēdams tā un raudzīdamies ugunskurā, grauz­dams jēra cisku un piekozdams maizi. Jēra ciska garšoja labi, un es tikai vēlējos, kaut būtu to dabūjis no kāda cita, nevis no Huberta.

Es biju priecīgs un vientulībā klusi dziedāju:

—   Mana maize un mans ugunskurs, un mans zirgs! Mana maize un mans ugunskurs, un mans zirgs! — Neko citu es nevarēju izdomāt.

Es sēdēju ilgi un domāju par visiem ugunskuriem, kas bija deguši visas pasaules mežonīgajos nostūros kopš pasaules pirmsākuma un sensenis izdzisuši. Taču mans ugunskurs dega te un tagad!

Mani apņēma krēsla. Kalni satumsa, ak, cik ātri iestājās tumsa! Man nepatika, ka mugura pavērsta pret šo tumšumu. Bija tāda sajūta, ka man kāds uzbruks no mugurpuses. Starp citu, bija laiks doties pie miera, es kārtīgi sabikstīju ugunskuru, novēlēju «arlabunakti» Fjā- laram un ieritinājos segā pie ugunskura, cik tuvu vien varēju. Es vēlējos, kaut varētu tūlīt aizmigt un neizbīties.

Bet kas tev deva! Es tomēr kārtīgi izbijos. Nezinu ne­vienu citu, kas tik ātri varētu izbīties. Galvā man spie­

toja dažādas domas — droši vien kāds uzglūn man tumsā, droši vien kalni ir pilni ar Tengīla spiegiem un kareiv­jiem, un droši vien Jonatans sen jau miris, — un es ne­varēju aizmigt.

Un tad uzreiz aiz kādas klints kores parādījās mēness, jā, tas gan nebija parasts mēness, tā man likās, taču iz­skatījās kā parasts, arī tādu mēnesnīcu es nekad nebiju redzējis. Bet es jau nekad nebiju redzējis mēnesi virs augstiem kalniem.

Viss likās tik dīvains. Šķita, ka es atrodos savādā dīvainu sudraba un melnu ēnu pasaulē. Skaisti tas bija, bet mazliet skumīgi, dīvaini skaisti. Bet arī baismīgi. Protams, mēness mirdzumā viss bija gaišs, bet ēnās va­rēja slēpties daudz kas bīstams.

Es uzvilku pār acīm segu, jo negribēju nekā vairs re­dzēt. Toties es dzirdēju, jā, es kaut ko dzirdēju! Gaudo­šanu tālu kalnos. Tad tā skanēja jau tuvāk. Fjālars zviedza, viņš bija izbijies. Es sapratu, kas tas ir. Tur gau­doja vilki.

Tāds, kas ir tik bailīgs kā es, aiz šausmām būtu va­rējis vai nomirt, bet, pamanījis Fjālara izbīli, es centos sapurināties.

— Fjālar, vilki baidās no uguns, vai tu to nezini? — es sacīju. Bet es pats tam lāgā neticēju, un vilki manus vārdus nekad nebija dzirdējuši. Nu es viņus redzēju, viņi man tuvojās, baigi, pelēki rēgi; viņi parādījās mēness gaismā un gaudoja aiz izsalkuma.

Tad arī es sāku gaudot. Kliedzu pret debesīm. Nekad es nebiju tā kliedzis, un tas vilkus laikam mazliet izbie­dēja.

Taču ne uz ilgu laiku. Drīz vien viņi atkal parādījās. Viņu gaudošana vērta Fjālaru gluži traku. Un mani arī. Es zināju, ka tagad mēs abi mirsim, es un Fjālars. Man jau pie tā vajadzēja būt pieradušam, jo reiz es jau biju miris. Bet toreiz es to gribēju, toreiz es pēc nāves ilgojos, bet tagad es negribēju. Tagad es gribēju dzīvot kopā ar Jonatanu; ak, Jonatan, kaut jel tu varētu atnākt un mani izglābt!

Tagad viņi jau bija tik tuvu, šie vilki. Viens no viņiem bija lielāks un niknāks par citiem. Tas laikam bija bar­vedis. Viņš riņķoja ap mani un gaudoja, gaudoja tā, ka asinis man dzīslās sastinga. Es metu viņam ar degošu zaru un skaļi kliedzu, bet tas vilku tikai sakaitināja. Es redzēju viņa rīkli un briesmīgos zobus, kas tiecās pret manu kaklu. Tagad, Jonatan, palīdzi, vilks grasās lēkt.

Bet tad! Ak tu pasaulīt, kas tad notika? Tieši lēcienā viņš iekaucās un nokrita pie manām kājām. Beigts! Sa­stindzis kā akmens. Un viņa galvā vīdēja bulta.

No kurienes bija nākusi bulta? Kas bija izglābis man dzīvību? Kāds izlīda no ēnas aiz klints. Neviens cits kā Huberts! Tur viņš stāvēja, izskatīdamies, kā parasti, mazliet vīzdegunīgs, tomēr es gribēju mesties pie viņa un viņu apskaut, tik līksms es jutos, viņu ieraudzījis. Sā­kumā. Bet tikai pašā sākumā.

—   Esmu ieradies tieši īstajā laikā, — viņš teica.

—   Jā, to tu tiešām esi izdarījis, — es atbildēju.

—   Kāpēc tu neesi mājās, Bruņinieku sētā? — viņš vaicāja. — Ko tu dari te pusnaktī?

«Bet tu pats?» es nodomāju, jo tagad atcerējos, kas viņš tāds ir. Kāda nejauka nodevība notiks šai naktī te kalnos? Ai, kāpēc tas bija nodevējs, kas mani izglābis, kādēļ man bija jābūt pateicīgam tieši Hubertam ne tikai par jēra cisku, bet arī par manu dārgo dzīvību?

—   Un ko tu pats te dari pusnaktī? — es īgni atcirtu.

—   Šauju vilkus, kā tu redzēji, — Huberts atbildēja. — Starp citu, es redzēju, ka tu šorīt izjāji, un tad man ienāca prātā pielūkot, lai ar tevi nenotiek kas ļauns. Tā­dēļ es tev sekoju.

«Jā, melo vien,» es nodomāju. «Agri vai vēlu tev būs darīšana ar Sofiju, un tad dievs lai tev ir žēlīgs.»

—   Kur ir Jonatans? — Huberts vaicāja. — Viņš, kas devies vilku medībās. Viņam gan vajadzētu būt te un dažus vilkus nošaut.

Es pametu apkārt skatienu. Itin visi vilki bija pazu­duši. Viņi, protams, izbijās, kad barvedis nokrita zemē beigts. Varbūt viņi arī mazliet bēdājās, jo es sadzirdēju paklusas gaudas tālu kalnos.

—   Nu, kur ir Jonatans? — Huberts neatlaidās, un tad arī man vajadzēja melot.

—   Viņš drīz ieradīsies, — es sacīju. — Viņš tur vajā vilku baru. — Un es norādīju augšup uz kalniem.

Huberts smīnēja. Viņš man neticēja, to varēja manīt.

—   Vai tu gadījumā nesekosi man līdzi uz Ķiršu ieleju? — viņš jautāja.

—   Nē, man jāgaida Jonatans, — es atteicu. — Viņš kuru katru bridi ieradīsies.

—   Ak šitā, — Huberts noteica. — Ak šitā, — viņš atkārtoja un tā savādi uz mani palūkojās. Un tad — tad viņš izvilka nazi, kas bija aizbāzts aiz jostas. Es klusu iekliedzos; ko viņš nodomājis darīt? Kad viņš tā stāvēja ar nazi rokā mēnesnīcā, viņš pārbiedēja mani vairāk nekā visi kalnu vilki.

Viņš grib mani nogalināt, man iešāvās galvā. Viņš nojauš, ka es uzskatu viņu par nodevēju, tāpēc viņš man sekojis un tagad grib mani nonāvēt.

Es sāku drebēt pie visām miesām.

—   Nedari to! — es kliedzu. — Nedari to!

—   Ko lai es nedaru? — Huberts vaicāja.

—   Nenogalini mani! — es kliedzu.

Tad Huberts aiz dusmām nobālēja. Viņš pienāca man klāt tik tuvu, ka es gandrīz atkritu atmuguriski, tik ļoti es izbijos.

—   Ak tu stulbeni! — viņš teica. — Ja es būtu gri­bējis redzēt tevi beigtu, es taču būtu ļāvis to izdarīt vil­kiem.

Viņš turēja man nazi pie deguna, un nazis bija ass, to es redzēju.

—   Es ar to velku vilkiem ādu, — viņš sacīja, — ne­vis nogalinu muļķa puišeļus.

No mugurpuses es saņēmu spērienu un paklupu. Tad viņš sāka dīrāt vilku un, to darīdams, visu laiku lā­dējās.

Es traucos uzkāpt Fjālaram mugurā. Jo gribēju tikt projām no šejienes, ai, kā es gribēju tikt projām!

—   Uz kurieni tu dosies? — Huberts sauca.

—   Man liekas — es jāšu prom, lai sastaptu Jona­tanu, — es sacīju, taču pats dzirdēju, cik bailīgi un nožē­lojami tas skanēja.

—   Jā, dari gan to, aitasgalva, — Huberts atsaucās. — Meklē sev galu, es tevi vairs neaizkavēšu.

Bet tad es jau biju aizauļojis un par Hubertu varēju nospļauties.

Manā priekšā mēness gaismā taciņa no jauna vijās augšup pāri kalniem. Mēness gaisma bija liega un dzidra, gandrīz vai kā dienas gaisma, un viss bija saredzams. Kāda laime! Citādi es būtu pazudis. Jo te bija nokares un dziļas aizas, un šermuļi man skrēja pa kauliem, cik te bija baismi un reizē skaisti! Bija tā, it kā es jātu sapnī, jā, šāda ainava mēnesnīcā var būt tikai skaistā un nepa­rastā sapnī, un es teicu Fjālaram:

—   Kā tu domā, kas to sapņo? Tas neesmu es. Tas var būt tikai kāds cits, kas sapņo kaut ko tik baigu un skaistu.

Bet es biju tik noguris un samiegojies, ka tikko spēju noturēties seglos. Kaut kur man jāpārlaiž nakts.

—   Vislabāk tur, kur nav vilku, — es teicu Fjālaram, un man liekas — viņš man piekrita.

Kas, starp citu, bija iemīdījis kalnu taciņas, jau sākot no Nangijālas ielejas? Kas bija izdomājis, kā vīsies šī taciņa uz Erkšķrožu ieleju? Vai tas bija vajadzīgs, lai ta­ciņa vītos pa tik mazām nožēlojamām klints nokarēm, gar baismīgiem bezdibeņiem? Es zināju — ja Fjālars izdarīs aplam kaut vismazāko kustību, mēs abi nogāzī- simies dzīlēs, un tad neviens nemūžam neizdibinās, kas noticis ar Kārli Lauvassirdi un viņa zirgu.

Ceļš kļuva aizvien bīstamāks un bīstamāks. Beidzot es neuzdrīkstējos turēt acis vaļā; ja mēs gāzīsimies bez­dibenī, es vismaz to neredzēšu.

Bet Fjālars nespēra nevienu nepareizu soli. Viņš tika galā, un, kad es beidzot uzdrīkstējos atvērt acis, mēs bi­jām nonākuši uz mazas laucītes, kam vienā pusē slējās kalni vai līdz padebešiem un otrā pusē pavērās bezdibe­nis.

— Tā ir īstā vieta, Fjālar, — es teicu. — Te mēs esam droši no vilkiem.

Un tā tas bija. Neviens vilks nevarētu izrāpties no ai­zas, jo klintis bija ļoti stāvas. Un, ja arī vilks nāktu, vi­ņam nudien būtu jārāpjas pa to mazo, nejauko taciņu, pa kuru mēs bijām atjājuši. Taču neviens vilks nebūs tik slīpēts, es nolēmu.

Un tad es ieraudzīju kaut ko patiesi labu. Tieši kal­nos stiepās dziļa aiza. To gandrīz vai varētu saukt par alu, jo tai pāri kā jumts gūlās lieli klinšu bluķi. Šajā alā ar jumtu virs galvas mēs mierīgi varējām gulēt.

Kāds šeit bija atpūties jau pirms manis. Tur atradās nometnes ugunskura paliekas. Es gandrīz vai gribēju arī iekurt ugunskuru. Bet man trūka spēka. Tagad es gribēju

tikai gulēt. Es paņēmu Fjālaru aiz pavadas un ievedu alā. Tā bija dziļa ala, un es teicu Fjālaram:

—   Še ir vietas piecpadsmit tādiem kā tu.

Viņš iebubinājās. Varbūt viņš ilgojās pēc mājām, pēc sava steliņģa. Es izlūdzos no viņa piedošanu par to, ka esmu ievilcis viņu šādā pasākumā, iedevu viņam auzas, noglaudīju viņu un atkal novēlēju «arlabunakti». Tad es ietinos segā, ieritinājos vistālākajā alas kaktā un aiz­migu kā akmens, iekams paguvu izjust kaut vismazākās baismas.

Nezinu, cik ilgi es biju gulējis. Bet pēkšņi uzmodos un jutos pilnīgi atžirdzis. Es dzirdēju balsis un zirgu bu- bināšanu alas ārpusē.

Ar to pietika. Mani atkal pārņēma briesmīgas bailes. Ej nu sazini, varbūt tie, kas tur ārā runājās, bija ļaunāki par vilkiem.

—   Ieved zirgus alā, tad mums būs vairāk vietas, — kāda balss sacīja, un tūdaļ alā ieklumzāja divi zirgi. Ie­raudzījuši Fjālaru, viņi sāka bubināt, un Fjālars viņiem atbildēja, bet tad viņi apklusa un tumsā, protams, jutās kā draugi. Neviens ārpusē nebija pamanījis, ka alā bu­bina svešs zirgs, un viņi mierīgi turpināja sarunu.

Kādēļ viņi te atnākuši? Kas viņi tādi bija? Kas viņiem padomā te augstu kalnos naktī, tas man jāizdibina. Biju tā nobijies, ka man klabēja zobi un es vēlējos, kaut at­rastos tūkstošiem jūdžu tālu no šejienes. Bet tagad es at­rados te un pavisam tuvu man bija cilvēki, kas varēja būt mani draugi, bet tikpat labi ienaidnieki, un tas man jā­noskaidro, lai kā es biju izbijies. Es nometos zemē uz vē­dera un līdu ārā. Balsu virzienā. Vīri sēdēja pie alas ie­ejas, un viens mēnesstars krita tieši uz manu paslēptuvi, es parāvos sāņus tumsā un lēnām rāpoju aizvien tuvāk balsīm.

Viņi sēdēja tur ārā mēness gaismā un kūra uguns­kuru. Tie bija divi vīri raupjām sejām un melnām ķive­rēm galvā. Tā bija pirmā reize, kad es redzēju Tengīla spiegus un kareivjus, un es zināju, kas tie ir, varat uz mani paļauties! Es zināju, ka te ir divi nežēlīgi vīri, kas kopā ar Tengīlu nolēmuši iznīdēt Nangijālas zaļās iele­jas. Un viņu rokās es negribēju nonākt, tad labāk lai mani saplosa vilki!

Viņi runājās klusi, taču tumsā es atrados viņiem tik tuvu klāt, ka varēju sadzirdēt ik vārdu. Acīmredzot viņi uz kādu bija noskaitušies, jo viens no viņiem sacīja:

—   Es viņam nogriezīšu ausis, ja viņš šoreiz neat­nāks.

Un otrs teica:

—   Jā, viņam nepieciešams šo un to pamācīties. Mums te jāsēž gluži velti nakti pēc nakts, un kāds la­bums īstenībā mums no viņa? Viņš nošauj vēstuļu nesē­jas dūjas, tas, protams, ir labi. Bet Tengīlam ar to ne­pietiek. Viņš grib iedabūt Sofiju Katlas alā, un, ja šis vīrs to nevar izkārtot, ko tad lai dara?

Nu es sapratu, par kādu vīru viņi runāja un ko viņi gaidīja, — tas bija Huberts.

«Apmierinieties maķenīt!» es nodomāju. «Pagaidiet, kamēr viņš nodīrās vilku, tad viņš atnāks, ticiet man! Tad viņš iznirs tur uz taciņas, viņš, kas sagūstīs jums So­fiju!»

Es nezināju aiz kauna, kur dēties. Es kaunējos, ka mūsu Ķiršu ielejā ir nodevējs. Tomēr es gribēju viņu re­dzēt, jo tad man beidzot būtu pierādījums. Pavisam kas cits ir turēt kādu aizdomās, bet tagad man būs drošs pie­rādījums un es varēšu sacīt Sofijai:

«Tiec vaļā no tā Huberta! Citādi tev, mums un visai mūsu Ķiršu ielejai būs beigas!»

Cik baismīgi ir gaidīt kaut ko šausmīgu! Un nodevējs ir šausmīgs; tā gulēdams, es jutu, ka tirpas skrien pār manu ķermeni. Mani gandrīz vairs nebiedēja vīri pie ugunskura, jo mani pārņēma baismas, iedomājoties, ka drīz vien ieraudzīšu nodevēju nākam tieši pa šo taciņu, kas vijās gar klintīm. Tas mani šausmināja, tomēr es tā blenzu uz to pusi, no kurienes vajadzēja parādīties node­vējam, ka acis sāka sūrstēt.

Abi viri pie ugunskura arī blenza uz to pusi. Viņi zi­nāja, no kurienes viņš nāks. Bet neviens no mums nezi­nāja, kad.

Mēs gaidījām. Vīri pie ugunskura un es, izstiepies uz vēdera alā. Mēness bija paguvis izslīdēt no alas ārā, bet laiks it kā stāvēja uz vietas. Nekas nenotika, mēs tikai gaidījām. Gaidījām tik ilgi, ka es gandrīz vai gribēju trūkties kājās un kliegt, lai tas reiz beidzas; likās — itin kā visi gaidītu, gan mēness, gan kalni ap mums, arī mē­ness gaismas pielietā nakts, aizturējusi elpu, gaidīja no­devēju.

Un beidzot viņš nāca. Tālu pa taciņu mēness gaismā tuvojās jātnieks, viņš atradās tieši tur, kur es biju gaidī­jis viņu parādāmies. Es nodrebēju, viņu ieraudzījis.

«Hubert, kā gan tu to varēji?» es nodomāju.

Man acis tā sūrstēja, ka vajadzēja tās mirkšķināt. Jebšu es mirkšķināju, lai man nebūtu jāredz. Es tik ilgi biju gaidījis šo nelieti, ka tagad, kad viņš beidzot nāca, man šķita, ka nespēju skatīties viņa sejā. Es piemiedzu acis, tikai no zirgu pakavu dunoņas sapratu, ka viņš tu­vojas.

Beidzot viņš bija piejājis un apturēja zirgu. Tad es atvēru acis, jo man taču bija jāredz, kāds izskatās node­vējs, kas nodod savējos, jā, es gribēju redzēt Hubertu, kad viņš būs atjājis, lai nodotu Ķiršu ieleju un visus, kas tur dzīvo.

Bet tas nebija Huberts. Tas bija Jusis! Zeltgailis!

8.nodevējs bija viņš.

Jusis! Un neviens cits!

Bija nepieciešams brīdis, lai es varētu saņemties. Sārtvaidzis Jusis, kas bija tik labs un līksms, kas man bija iedevis kūkas un mani mierinājis, kad jutos bē­dīgs, — nodevējs bija viņš.

Tagad viņš sēdēja pie ugunskura kopā ar šiem Ten- gīla vīriem netālu no manis. Veders un Kāders — tā viņš tos sauca; tagad viņš paskaidros tiem, kāpēc nav varējis ierasties agrāk.

—   Huberts šonakt medī vilkus kalnos, un no viņa man vajadzēja slēpties, vai saprotat?

Veders un Kāders izskatījās joprojām īgni, un Jusis centās kā varēdams.

—   Huberts — jūs taču viņu nebūsiet aizmirsuši? Jūs viņu, tāpat kā Sofiju, vēlētos iespundēt Katlas alā, jo arī viņš ienīst Tengīlu.

—   Manuprāt, tev šajā ziņā kaut ko vajadzētu da­rīt, — Veders teica.

—   Jo tu taču esi mūsu cilvēks Ķiršu ielejā, vai tā nav? — Kāders piebilda.

—   Nu protams, protams, — Jusis piekrita.

Viņš izdabāja un mēģināja pieglaimoties, bet Vede- ram un Kāderam viņš nepatika, tas bija manāms. Tā jau ir, ka nodevējs nevienam nepatīk, kaut ari ir noderīgs.

Ausis viņam tomēr palika, viņi tās nenogrieza. Bet viņi izdarīja kaut ko citu, viņi uzspieda viņam Katlas zīmi.

—   Visiem Tengīla vīriem jānēsā Katlas zīme, ari tā­dam nodevējam kā tu, — Veders sacīja. — Lai tu varētu parādīt, kas īsti esi, kad Ķiršu ielejā ieradīsies spiegi, kas tevi nepazīs.

—   Nu protams, protams, — Jusis piekrita.

Viņi pavēlēja atpogāt svārkus un kreklu un ar nokai­tētu dzelzi iededzināja Jusim uz krūtīm Katlas zīmi.

Jusis iekliedzās, kad viņam piegrūda nokaitēto dzelzi.

—   Tā, raugi nu! Tagad tu uz visiem laikiem esi mūsu vīrs, kaut arī nodevējs, — Kāders sacīja.

No visām manām naktīm šī bija visgarākā un grū­tākā, vismaz kopš tā laika, kad biju ieradies Nangijālā.

Un visļaunākais bija te gulēt un klausīties, kā Jusis plā­tās ar to, ko nodomājis darīt, lai izpostītu Ķiršu ieleju.

Sofiju ar Hubertu viņš drīz vien sagūstīšot, viņš teica. Abus divus.

—   Bet tam jānotiek tā, lai neviens nenoģistu, kas aiz tā slēpjas. Jo kā gan citādi es varētu joprojām būt slepe­nais Tengīla vīrs Ķiršu ielejā?

«Slepens tu vairs ilgi nebūsi,» es nodomāju. «Jo te ir cilvēks, kas tevi tā atmaskos, ka tu nobālēsi, tu sārtvaidzi nelieti!»

Bet tad šis Jusis sacīja kaut ko tādu, kaut ko tādu, ka man sirds sāka dauzīties.

—   Vai jūs esat jau sagūstījuši Jonatanu Lauvassirdi? Jebšu viņš joprojām brīvi staigā Ērkšķrožu ielejā?

Vederam un Kāderam šis jautājums nepatika, to es redzēju.

—   Mēs esam viņam uz pēdām, — Kāders sacīja. — Tengīls viņu gaida.

—   To es saprotu, — Jusis sacīja. — Jaunais Lauvas-, sirds ir bīstamāks nekā jebkurš cits, to es jums esmu jau teicis. Viņš tiešām ir īstens|lauva.

Tā gulēdams, es jutos lepns, ka Jonatans ir īstens lauva. Un kāds mierinājums, ka viņš vēl ir dzīvs! Bet es< raudāju aiz dusmām, kad sapratu, ko Jusis izdarījis. Viņš bija nodevis Jonatanu. Vienīgi Jusis varēja izokšķerēt par Jonatana slepeno jājienu uz Ērkšķrožu ieleju un pa­ziņot to Tengīlam. Tā bija viņa vaina, ka simt vīru tagad dienu un nakti meklē manu brāli un, ja atradīs, nodos viņu Tengīlam.

Tomēr viņš ir dzīvs, padomājiet, viņš ir dzīvs! Un ari brīvs, bet kādēļ viņš sapnī sauca pēc palīdzības? Tā gulē­dams, es gudroju, vai to jebkad izdibināšu.

Es daudz ko dabūju zināt, tā gulēdams un klausīdami mies Jusī.

—   Sitas Huberts apskauž Sofiju, ka mēs esam izvēlē-: jušies viņu par vadoni Ķiršu ielejā, — Jusis teica. — Jāj jo Huberts domā, ka viņš ir labāks par citiem.

Ak šitā! Es atcerējos, cik saniknots bija Huberts to­reiz, kad vaicāja, kas pie Sofijas ir tik neparasts. Ak tad viņš bija skaudīgs, un tas bija viss. Var jau būt skaudīgs un tomēr krietns vīrs. Taču es biju iedomājies jau sākumā, ka Huberts ir nodevējs, un viss, ko viņš darīja vai teica, tika virzīts uz to. Padomājiet tikai, cik viegli var kļūdī­ties, spriežot par cilvēkiem! Nabaga Huberts, viņš bija apsargājis mani, izglābis man dzīvību un iedevis man jēra cisku un tamlīdzīgi, bet es viņam uzkliedzu: «Neno­galini mani!» Nav jābrīnās, ka viņš sadusmojās. Piedod man, Hubert, piedod, es to, protams, viņam pateikšu, ja vien viņu kādreiz satikšu.

Jusis bija atžirdzis, viņš, šķiet, sēdēja tur tik apmie­rināts. Taču Katlas zīme laikam gan smeldza, jo brīžiem viņš ievaidējās, un Kāders tad ikreiz sacīja:

—   Tā, redzi, ir! Tā ir!

Es vēlējos, kaut varētu redzēt, kā šī Katlas zīme iz­skatās. Tā, protams, ir riebīga, es nodomāju, un tāpēc ir labi, ka es to neredzu.

Jusis joprojām plātījās ar to, ko izdarījis un ko domā darīt, bet tad viņš piepeši sacīja:

—   Lauvassirdij ir mazāks brālis, kuru viņš mīl par visu vairāk.

To dzirdēdams, es klusi ieraudājos un ilgojos pēc Jo- natana.

—   Un šo mazo puišeli mēs, protams, varēsim izman­tot kā ēsmu, lai pievilinātu Sofiju, — Jusis noteica.

—   Ak tu aitasgalva, kāpēc tu neesi to jau izdarī­jis? — Kāders iesaucās. — Brālis, ja viņš būtu mūsu ro­kās, mēs drīz vien piespiestu Lauvassirdi pamest slēp­tuvi. Lai kur viņš slēptos, tomēr pa slepeniem ceļiem da­būtu zināt, ka esam sagūstījuši viņa brāli.

—   Jā, un tad viņš parādītos, — Veders sacīja. — At­laidiet manu brāli un ņemiet mani viņa vietā, to viņš nu­dien teiktu, ja tiešām mīl brāli un grib viņu pasargāt no jauna.

Es vairs nevarēju pat raudāt, tik ļoti mani pārņēma bailes. Bet Jusis piepūtās un izlikās visai varens.

—   To es izdarīšu, kad pārjāšu mājās, — viņš teica. — Mazo Kaili Lauvassirdi es ievilināšu cilpā, tas nemaz nebūs grūti, izmantojot kūkas. Un tad es ievilināšu ari Sofiju, kad viņa ies brālīti glābt!

—   Vai Sofija nav par tevi viltīgāka? Vai tu domā, ka varēsi viņu ievilināt? — Kāders jautāja.

—   Ak jā, ak jā! — Jusis atteica. — Viņa pat nezinās, kas to izdarījis. Jo viņa uz mani paļaujas.

Tagad viņš vai plīsa aiz apmierinājuma.

—   Un tad jums būs abi divi — viņa un mazais Lau- vassirds. Cik daudz baltu zirgu Tengīls dos man, kad ieņems Ķiršu ieleju?

«Nu, to mēs vēl redzēsim,» es nodomāju. «Ak tā, Jusi,. tu dosies uz mājām un ievilināsi Kaili Lauvassirdi cilpā. Bet, ja viņš vairs nebūs Ķiršu ielejā, ko tad tu darīsi?»

Šīs domas mani mazliet ielīksmoja šajā postā. Cik pārsteigts jutīsies Jusis, dabūjis zināt, ka esmu pazudis?

Beī tad Jusis sacīja:

—   Mazais Kalle Lauvassirds, viņš ir jauks, bet nav nekāds lauva. Viņš ir visbailīgākais knauķis. īsts zaķa-i pastala.

Jā, to jau es pats zināju, ka nekad nespēju būt drosmīgs. Un mani nevajadzētu saukt par Lauvassirdj kā Jonatanu! Taču dzirdēt šos vārdus no nodevēja mutes bija pretīgi. Gulēdams te zemē, es kaunējos un domāju, ka man vajadzētu, vajadzētu kļūt mazliet drošsirdīgākam.! Bet ne jau tagad, kad mani bija pārņēmušas tādas bailes.

Jusis beidzot bija izteicis visu. Viņam vairs nebija ar ko plātīties. Viņš piecēlās.

—   Man jātiek mājās pirms rītausmas, — viņš teica.

Un Tengīla vīri viņam atgādināja pēdējo solījumu.,;

—   Pielūko, lai tu tiktu galā ar Sofiju un to mazo< brāli, — Veders sacīja.

—   Varat uz mani paļauties, — Jusis atbildēja.

—   Bet nenodariet puisēnam nekā ļauna. Es par viņu mazliet tā kā baidos!

«Paldies, to jau es pamanīju,» es nodomāju.

—   Un neaizmirsti paroli, kad nāksi uz Ērkšķrožu ieleju ar ziņām, — Kāders sacīja. — Lai tu dzīvs tiktu iekšā!

—   Visu varu Tengīlam, mūsu atbrīvotājam, — Jusis sacīja, — nē, to es atcerēšos dienu un nakti. Un Tengīls, viņš taču arī neaizmirsīs man doto solījumu, ko?

Viņš jau sēdēja zirga mugurā, lai dotos ceļā.

—   Jusis — Ķiršu ielejas valdnieks, — viņš sacīja..

—   To Tengīls man apsolīja un to taču neaizmirsīs?

—   Tengīls neko neaizmirst, — Kāders atbildēja.

Un tā Jusis aizjāja. Viņš pagaisa uz tā paša ceļa, pa kuru bija atjājis, un Veders un Kāders sēdēja, sēdēja un pavadīja viņu ar skatienu.

—   Viņš noderēs Katlai, kad būsim tikuši galā ar Ķiršu ieleju, — Veders ierunājās.

Viņš to pateica tādā balsī, ka bija noprotams, ko no­zīmē nokļūt Katlas alā. Par Katlu es nekā daudz nezi­nāju, tomēr nodrebēju, un man gandrīz vai bija žēl Juša, lai gan viņš bija tāds nelietis.

Ugunskurs bija izdedzis. Es cerēju, ka Veders un Kā­ders arī dosies ceļā. Es tik ļoti ilgojos, lai viņi pazūd, ka krūtīs man sāka sāpēt. Gluži kā slazdā iekļuvusi žurka, es ilgojos tikt projām. Ja vien es varētu izvest viņu zirgus no alas, iekams kāds nāk pēc tiem, tad varbūt marr laimētos izsprukt, es domāju, un neviens nedabūtu zināt, cik viegli viņi būtu varējuši sagūstīt Jonatana Lauvas- sirds mazo brāli.

Bet tad es dzirdēju Kāderu sakām:

—   Ieiesim alā un brītiņu pagulēsim.

«Ak vai, nu man ir beigas!» es nodomāju. «Un man- ir arī vienalga, vairāk es nespēju. Lai viņi mani sagūsta, lai man pienāk gals!»

Bet tad ierunājās Veders:

—   Kāpēc lai mēs gulētu? Drīz atausīs rīts. Man jau pietiek ar šiem kalniem. Es gribu atpakaļ uz Ērkšķrožu ieleju.

Kāders viņam piekrita.

—   Kā vēlies! Ved zirgus ārā! — viņš teica.

Dažkārt nopietnās briesmās var izglābties, pašam

neapzinoties. Es metos atpakaļ un ierāpos vistumšākajā alas kaktā gluži kā dzīvnieks. Es redzēju Vederu ienākam alā, bet nākamajā mirklī viņš jau bija izgaisis aklajā alas tumsā un es viņu vairs neredzēju. Tikai varēju sadzirdēt, un tas bija pietiekami baismīgi. Mani viņš ari nevarēja saredzēt, taču varēja sadzirdēt manas sirds pukstus. Kā tā dauzījās, kamēr es gulēju un gaidīju, kas notiks, kad Veders divu zirgu vietā atradīs trīs!

Vederam ienākot, zirgi iebubinājās. Visi trīs, arī Fjā­lars. Fjālara bubināšanu es pazītu starp tūkstoš citām. Taču Veders, šis ēzelis, nedzirdēja nekādu starpību, pa­domājiet, viņš pat nesadzirdēja, ka alā ir trīs zirgi. Viņš izveda ārā tos divus, kas stāvēja tuvāk ieejai, — tie bija viņu zirgi, — un pats tiem sekoja.

Tiklīdz es biju palicis viens ar Fjālaru, es pietrūkos kājās un aizsedzu ar roku Fjālara purnu. Labais, labais Fjālar, klusē, es lūdzos, jo zināju, ja Fjālars tagad iebu­binātos, tie tur ārā saprastu, ka kaut kas nav kārtībā. Un Fjālars, viņš bija tik gudrs! Viņš, protams, visu sa­prata. Tie divi zirgi bubināja ārpusē. Viņi gribēja no Fjālara atsveicināties. Bet Fjālars klusēja un neteica nekā.

Es redzēju, ka Veders un Kāders iesēdās seglos, un nav iespējams aprakstīt, cik labi es jutos. Tagad tomēr es drīz būšu brīvs un ārā no slazdiem. Es domāju.

Tad Veders sacīja:

—   Aizmirsu šķiltavas.

Viņš nolēca no zirga un meklējās ap ugunskuru.

Tad viņš teica:

—   To nav te. Laikam būšu tās pametis alā.

Un žurku slazdi ap mani atkal aizcirtās ar brīkšķi un nelaida vaļā. Veders ienāca alā, lai meklētu šīs nejaukās šķiltavas, un devās tieši pie Fjālara.

Es zinu, ka melot nedrīkst, bet, ja runa ir par dzīvību, tad tas jādara.

Viņam, Vederam, starp citu, ir cietas dūres, neviens vēl līdz šim mani nebija sagrābis tik cieši. Man sāpēja, un es noskaitos, gandrīz vairāk noskaitos nekā izbijos. Varbūt tāpēc es tik labi meloju.

—   Cik ilgi tu tur iekšā gulēji un spiegoji? — Veders rēca, izvilcis mani no alas.

—   Kopš vakar vakara, — es sacīju. — Bet es visu laiku gulēju, — es piebildu un mirkšķināju acis rīta gaismā, it kā nupat būtu atmodies.

—   Ak gulēji, — Veders atcirta. — Vai tu gribi ap­galvot, ka neesi dzirdējis, kā mēs te pie ugunskura tērgā- jām un dziedājām? Tikai nemelo!

Viņš laikam domāja, ka izrunājies pietiekami viltīgi, jo dziedāt viņi nedziedāja. Bet es biju vēl viltīgāks.

—   Jā, es dzirdēju, ka jūs drusku dziedājāt, — es stos­tīdamies teicu, gribēdams viņam tikai izdabāt.

Veders un Kāders saskatījās, nu viņi droši zināja, ka esmu gulējis un itin nekā neesmu'dzirdējis.

Bet daudz neko tas man nelīdzēja.

—   Vai tu nezini, ka tam, kas jāj pa šo taciņu, draud nāvessods?

Es mēģināju izlikties, ka itin nekā nezinu nedz par nāvessodiem, nedz par ko citu.

—   Es vakar vakarā tikai gribēju paraudzīties mēnes­nīcā, — es murmināju.

—   Un tādēļ tu liki uz spēles savu dzīvību, tu mazais lapsēn? — Veders jautāja. — Kur ir tavas mājas — Ķiršu vai Ērkšķrožu ielejā?

—   Ērkšķrožu ielejā, — es atteicu.

Kārlis Lauvassirds dzīvoja Ķiršu ielejā, un es būtu labāk nomiris nekā darījis viņiem zināmu, kas es esmu.

—   Kas ir tavi vecāki? — Veders jautāja.

—   Es dzīvoju pie … pie vectēva, — es sacīju.

—   Un kā viņu sauc? — Veders vaicāja.

—   Es viņu saucu par vectētiņu, — es teicu un izlikos vēl stulbāks.

—   Kur viņš dzīvo Ērkšķrožu ielejā? — Veders tinci- nāja. 4ļfS j-f

—   Kādā … kādā rfiazā, baltā mājā, — es sacīju. Jo domāju, ka Ērkšķrožu ielejā ir tādas pašas baltas māji­ņas kā Ķiršu ielejā.

—   To māju un vectēvu tu man parādīsi, — Veders noteica. — Kāp zirgam mugurā!

Un tad mēs jājām. Tieši tobrīd pār Nangijālas kal­niem lēca saule. Debesis liesmoja sārtās liesmās, un kalnu smailes laistījās. Kaut ko skaistāku, kaut ko lielis­kāku es savu mūžu nebiju redzējis. Un, ja man priekšā nebūtu Kādera un viņa zirga rumpja, es laikam gavilētu, tā man šķita. Bet tagad es to nedarīju, ak nē, es nudien to nedarīju!

Taciņa vijās līčloču gluži kā iepriekš. Bet drīz tā slī­dēja stāvus lejup. Es sapratu, ka mēs tuvojamies Ērkšķ­rožu ielejai. Un tomēr es tikko spēju tam ticēt, ieraudzī­jis to tieši lejā savā priekšā, jo tā bija tikpat skaista kā Ķiršu ieleja un vīdēja tur rītausmā ar savām nelielajām mājiņām un sētām, un zaļajām nogāzēm, un ziedošajām ērkšķrožu skupsnām. Tur bija veseli ērkšķrožu ziedu ķe­kari. No augšas ieleja izskatījās kā jūra ar sārtām putām virs zaļiem viļņiem. Jā, Ērkšķrožu ieleja tai bija īstais nosaukums.

Ja nebūtu Vedera un_ Kādera, es šai ielejā nekad ne­būtu nonācis. Jo visu Ērkšķrožu ieleju apņēma augsts | mūris, ko Tengīls bija piespiedis cilvēkiem uzcelt, lai tos paturētu mūžīgi par vergiem. Jonatans to man bija stās­tījis, tāpēc es to zināļu.

Veders un Kāders laikam bija aizmirsuši man pajau­tāt, kā es esmu izkļuvis no šās noslēgtās ielejas, un es lūdzos, lai viņiem tas neienāktu prātā. Jo ko es atbildētu?

Kā cilvēks būtu varējis pārlavīties šim mūrim pāri, tur­klāt vēl ar zirgu?

Tengīla vīri melnām ķiverēm galvā un zobenu un šķēpu rokās staigāja pa šo mūri, cik tālu vien varēju sa­redzēt. Un tikpat rūpīgi sargāja vārtus, jā, vārti bija tieši tajā vietā, kur beidzās Ķiršu ielejas taciņa.

Agrāk cilvēki vienmēr bija staigājuši no vienas iele­jas uz otru, bet tagad taciņu noslēdza vārti un pa tiem varēja izkļūt tikai Tengīla vīri.

Veders piedauzīja ar zobenu pie vārtiem. Tad atvērās neliels lodziņš, un vīrs kā milzis izbāza pa to galvu ārā.

—   Parole! — viņš uzsauca.

Veders un Kāders iečukstēja viņam ausī slepeno pa­roli. Lai es to nedzirdētu. Bet tā bija lieka niekošanās, jo es taču to zināju — Visa vara Tengīlam, mūsu atbrī­votājam!

Vīrs lodziņā pavērās manī un teica:

—   Bet tas tur? Kas tas tāds?

—   Tas ir kāds muļķītis, kuru mēs atradām kalnos, — Kāders sacīja. — Taču tik muļķīgs viņš nepavisam nav, ja vakar vakarā izlavījies pa taviem vārtiem; ko tu par to teiksi, vecākais sargs? Manuprāt, tev vajadzētu pavai­cāt savjem vīriem, kā viņi aprūpē vārtus vakaros.

Vīrs lodziņā saskaitās. Viņš atvēra vārtus. Viņš la­mājās un lādējās, un negribēja mani laist iekšā, bet tikai Vederu un Kāderu.

—   Prom viņu uz Katlas alu, tur ir viņa mājas, — viņš sacīja.

Bet Veders un Kāders iespītējās un sacīja, ka mani jālaižot iekšā, jo man jāpierādot, ka es neesmu melojis. Tas esot viņu pienākums pret Tengīlu, viņi sacīja.

Un ar Vederu un Kāderu priekšgalā es izjāju cauri vārtiem.

Es domāju — ja kādreiz vēl sastapšu Jonatanu, es pastāstīšu, kā Veders un Kāders palīdzējis man iekļūt Ērkšķrožu ielejā. Par to viņš varēs smieties.

Bet es nesmējos. Jo zināju, cik ļauni ir ar mani. Man jāatrod balta māja ar vectēvu, citādi es nonākšu Katlas alā.

—   Jāj pirmais un rādi mums ceļu! — Veders uz- I sauca. — Tagad mēs parunāsim nopietni ar tavu vec­tēvu.

Es paskubināju Fjālaru un nogriezos pa taciņu, kas veda gar mūri.

Baltu māju tur bija diezgan, tieši tāpat kā Ķiršu ielejā. Bet es neuzdrīkstējos ne uz vienu norādīt, jo ne­zināju, kas tajā dzīvo. Es neuzdrīkstējos sacīt: «Tur dzīvo mans vectēvs.» Ja nu Veders un Kāders ieiet tur iekšā, bet mājā nav neviena večuka? Vismaz tāda ne, kas gribētu būt mans vectēvs.

Es nudien biju iekūlies ķibelē un jādams svīdu. Es i tik viegli biju samelojis par vectēvu, bet tagad, man likās, šī iedoma nemaz nebija laba.

Es redzēju cilvēkus, kas strādāja pie mājām, taču ne­viena, kas būtu bijis līdzīgs vectēvam, un es jutos aiz- ļ vien nožēlojamāk. Baismīgi bija arī skatīties uz šiem Ērkšķrožu ielejas cilvēkiem, viņi visi bija bāli, izdēdē­juši un nelaimīgi, vismaz tie, kurus es jājot redzēju, pa­visam citādi nekā Ķiršu ielejas iedzīvotāji. Bet mums ne- j bija Tengīla, kas mūs verdzinātu un visu mums atņemtu. :

Es tikai jāju un jāju. Veders un Kāders kļuva nepa­cietīgi, bet es tikai jāju, itin kā dodamies uz pasaules  malu.

— Vai vēl tālu? — Veders vaicāja.

—   Nē, ne visai, — es atbildēju, taču neapzinājos, ko daru un ko saku. Es biju briesmīgi izbijies un tikai gai­dīju, ka mani iemetīs Katlas alā.

Bet tad notika brīnums. Ticat vai neticat, bet pie kā- ; das nelielas, baltas mājiņas, tieši pie paša mūra sēdēja uz sola vecītis un baroja dūjas. Varbūt es nebūtu uzdrīk­stējies to darīt, ko tagad izdarīju, ja starp pelēkajām dū­jām nebūtu bijusi viena balta. Viena vienīga!

Acis man sariesās asaras, tādas dūjas es biju redzē­jis tikai pie Sofijas un reiz pie sava loga sensenis kādā citā pasaulē.

Tagad es izdarīju kaut ko nedzirdētu. Es nolēcu no Fjālara un traucos pie vecīša. Es metos viņa skavās un, apskāvis viņa kaklu, izmisumā čukstēju viņam ausī:

—    Palīdzi man! Glāb mani! Saki, ka esi mans vec­tēvs!

Es tik ļoti baiļojos, jo biju pārliecināts, ka viņš, ierau­dzīdams aiz manis Vederu un Kāderu ar melnajām ķive­rēm galvā, mani atstums. Kāpēc lai viņš manis dēļ me­lotu un varbūt pat nonāku Katlas alā?

Bet viņš mani neatgrūda. Turēja mani savās skavās, un es jutu viņa mīļās, labās rokas kā aizsargu pret visu ļaunumu.

—    Puisīt! — viņš teica tik skaļi, lai Veders un Kā­ders dzirdētu. — Kur tu tik ilgi biji? Un ko tu, nelai­mīgais puisīt, esi izdarījis, ka pārrodies mājās ar kareiv­jiem?

Mans nabaga vectēvs! Kādu brāzienu viņš saņēma no Vedera un Kādera! Viņi tikai lamājās un lamājās, un teica — ja viņš labāk neuzmanīšot savus mazbērnus, bet ļaušot tiem klejot apkārt Nangijālas kalnos, tad vi­ņam drīz vairs nebūšot neviena mazbērna, lai viņš to nekad neaizmirstot. Bet šoreiz lai tas paliek, viņi beidzot teica. Tad viņi aizjāja. Viņu tumšās ķiveres drīz vīdēja tikai kā melni punktiņi ielejā mūsu priekšā.

Tad es sāku raudāt. Es atrados sava vectēva skavās un tikai raudāju un raudāju. Jo nakts bija bijusi tik gara un smaga un beidzot tai pienācis gals. Mans vectēvs Jāva man palikt viņa skavās. Viņš tikai mani mazliet pa­šūpoja, un es vēlējos — ai, kā es vēlējos! — lai viņš būtu mans īstenais vectēvs, to es mēģināju viņam rau­dot pateikt.

—    Nu, protams, es varu būt tavs vectēvs, — viņš sacīja. — Tikai parasti es saucos Matīss. Un kā sauc tevi?

—   Kārlis Lauv… — es ierunājos. Bet tad apklusu. Kā gan es varēju būt tāds neprātis un izteikt šo vārdu Ērkšķrožu ielejā!

—   Mīļais vectētiņ, man ir slepens vārds, — es teicu.

—   Sauc mani par Sausiņu!

—   Ak tad Sausiņš, — Matīss teica un iesmējās.

—    Paklau, Sausiņ, ej virtuvē un tur pagaidi mani, — viņš piebilda. — Es tikai ievedīšu tavu zirgu stallī.

Es iegāju virtuvē. Mazā, trūcīgā virtuvē, kur atra­dās tikai viens galds, dīvāns, daži krēsli un pavards. Un pie vienas sienas liela bufete.

Drīz virtuvē ienāca Matīss, un es sacīju:

—   Šitāda liela bufete ir arī mūsu virtuvē, Ķirš … Tad es apklusu.

—   Mājās Ķiršu ielejā, — Matīss sacīja, un es izbi­jies viņā palūkojos — nu es atkal biju izteicis to, ko ne­vajadzēja teikt.

Bet Matīss vairs nekā nesacīja. Viņš piegāja pie loga un paraudzījās ārā. Tur viņš stāvēja ilgi, raudzīdamies ārā, it kā gribēdams pārliecināties, ka tuvumā neviena nav. Tad viņš pievērsās man un klusi teica:

—   Ar šo bufeti ir kaut kas neparasts. Pagaidi, gan tu redzēsi.

Viņš piespieda plecu un pavirzīja bufeti sāņus. Aiz tās sienā bija atvere. Viņš to attaisīja, un tur bija mazī­tiņa telpa. Kāds tur gulēja uz grīdas. Tas bija Jonatans.

9.Es atcerējos, ka pāris reižu esmu bijis tik priecīgs kā apreibis

Es atcerējos, ka pāris reižu esmu bijis tik priecīgs kā apreibis. Vienreiz, kad biju mazs un dabūju no Jona- tana ziemsvētku dāvanu — ragutiņas, kuras viņš man bija saglabājis. Un otrreiz, kad nonācu Nangijālā un lejā pie upītes atradu Jonatanu. Un tad pirmajā vakarā Bru­ņinieku mājā, kad jutos neprātīgi līksms. Bet itin nekas,

itin nekas nevarēja līdzināties tam, kā es jutos, kad at­radu Jonatanu guļam uz grīdas Matīsa istabiņā. Pado­mājiet tik, cik cilvēks var justies līksms, itin kā aiz liela prieka viņā kaut kas skaļi smietos.

Es nepieskāros Jonatanam. Es viņu nemodināju. Aiz prieka es skaļi negavilēju un savaldījos. Es tikai apgūlos viņam blakām pavisam klusi un aizmigu.

Cik ilgi es gulēju? To es nezinu. Laikam gan visu dienu, tā man likās. Bet, kad atmodos, Jonatans sēdēja man blakām. Viņš tikai sēdēja un smaidīja, neviens ne­var izskatīties tik jauks kā Jonatans, kad viņš smaida. Es biju domājis, ka viņam nepatiks mana atnākšana. Ka viņš varbūt jau aizmirsis, ka saucis pēc palīga. Ari man bija jāsmaida, un tā mēs tur sēdējām, lūkodamies viens uz otru, un nebildām ne vārda.

—   Tu sauci pēc palīga, — es beidzot teicu.

Tad Jonatans vairs nesmaidīja.

—   Kādēļ tu kliedzi? — es vaicāju.

Par to domājot, viņš jutās nelāgi. Likās, it kā viņš nemaz negribētu man to sacīt, tik klusi viņš runāja.

—   Es redzēju Katlu, — viņš sacīja. — Es redzēju to, ko dara Katla.

Es negribēju viņu mocīt ar jautājumiem, turklāt man pašam bija tik daudz, ko stāstīt, vispirms par Jusi.

Jonatans tam gandrīz negribēja ticēt. Viņš nobālēja un turpat vai sāka raudāt.

—   Jusis, nē, nē, ne jau Jusis, — viņš sacīja, un acīs viņam sariesās asaras. Bet tad viņš satraucās.

—   Tas tūlīt jādabū zināt Sofijai!

—   Kā lai to izdara? — es gudroju.

—   Viena no viņas dūjām ir te, Bianka, viņa lidos at­pakaļ šovakar, — viņš teica.

Sofijas dūja, tieši to es biju domājis! Es pastāstīju Jonatanam, ka tieši šās dūjas dēļ es atrodos tagad pie viņa, nevis Katlas alā.

—   Tas nudien ir brīnums, — es teicu, — ka es no vi­sām Ērkšķrožu mājām nokļuvu tieši tajā, kur tu atrodies. Bet, ja tur ārā nebūtu bijusi Bianka, es būtu pajājis garām.

—   Bianka, Bianka, paldies, ka tu atradies tur, — Jo­natans sacīja. Bet viņam vairs nebija laika manī klausī­ties, bija jāpasteidzas. Viņš mazliet paskrāpējās pie at­veres, tik klusi kā žurka. Bet nebija ilgi jāgaida, lodziņš pavērās, un skabūzī ielūkojās Matīss.

—   Un mazais Sausiņš, viņš tikai guļ un guļ… — Matīss ierunājās, bet Jonatans viņu pārtrauca.

—   Atnes Bianku, esi tik labs! — viņš teica. — Tikko satumsīs, es viņu sūtīšu prom.

Viņš paskaidroja, kādēļ. Pastāstīja Matīsam par Jusi. Matīss pašūpoja galvu, kā to dara veci cilvēki, kad jūtas apbēdināti.

—   Jusis, es jau zināju, ka tam jābūt kādam no Ķiršu ielejas, — viņš sacīja. — Tāpēc Katlas alā tagad iespun­dēts Orvars. Kādēļ gan pasaulē ir tādi cilvēki?!

Tad viņš aizgāja, lai atnestu Bianku, un atveri aiz mums aiztaisīja.

Jonatans bija atradis pie Matīsa labu slēptuvi. Mazs, slepens skabūzis bez loga un durvīm. Vienīgā ieeja un izeja bija atvere aiz bufetes. Te nebija nekādu mēbeļu, tikai dīvāns, kur gulēt. Un vecs raga lākturis, kas daudz­maz apgaismoja skabūzi. Šā lākturīša gaismā Jonatans rakstīja vēsti Sofijai.

«Nodevēja nolādētais vārds ir Jusis Zeltgailis. Rīko­jies ar viņu aši! Mans brālis ir pie manis.»

—   Bianka atlidoja vakar vakarā, — Jonatans sacīja, — lai paziņotu, ka tu esi pazudis un man tevi jāmeklē.

—   Iedomājies tik, Sofija sapratusi mīklu, ko es biju uzrakstījis uz virtuves sienas, — es sacīju. — Viņa- izlasījusi, kad atnākusi pie manis ar zupu.

—   Kas tā bija par mīklu? — Jonatans vaicāja.

—   Es viņu meklēju kalnos tālos.

Es pastāstīju, ko biju uzrakstījis.

—   Es to darīju, lai Sofija neuztrauktos, — es sacīju.

Tad Jonatans iesmējās.

—   «Neuztrauktos» — iedomājies! Un es? Kā tu- domā, vai man bija miers, kad es dabūju zināt, ka tu esi kaut kur Nangijālas kalnos?

Es laikam izskatījos apmulsis, jo viņš pasteidzās- mani nomierināt.

—   Mazais, drosmīgais Sausiņ, tā bija liela veiksme- un laime, ka tu atradies tur. Un vēl lielāka veiksme un laime, ka tagad esi te!

Tā bija pirmā reize, kad mani kāds nosauca par dros­mīgu, un es nodomāju, ja rīkošos arī turpmāk tāpat, tad1 varbūt mani varēs saukt par Lauvassirdi un Jusim tāpēc nebūs jāapvainojas.

Bet tad es atminējos, ko vēl biju rakstījis tur mājās uz sienas. Par kādu sarkanbārdi, kas grib dabūt baltus zirgus. Un es lūdzu Jonatanam pierakstīt vēl vienu rin­diņu:

«Kārlis saka — viņš esot kļūdījies ar to sarkan­bārdi.»

Es arī pastāstīju, ka Huberts mani izglābis no vil­kiem, un Jonatans teica, ka viņš būšot Hubertam par to» visu mūžu pateicīgs.

Kad Ērkšķrožu ielejā bija iestājusies krēsla, mēs pa­laidām Bianku, un visās mājās un sētās nogāzē aiz mums dedegās gaisma. Varēja domāt, ka mājiņās cilvēki sēž un ietur labas vakariņas vai varbūt tērzē un rotaļājas ar bērniem, trallina viņiem dziesmiņas un jūtas labi. Bet mēs taču zinājām, ka tā nav. Mēs zinājām, ka viņiem gandrīz nekā nav, ko ēst, un viņi ir nevis mierīgi un līksmi, bet nelaimīgi. Tengīla vīri augšā uz mūra ar zobeniem un šķēpiem darīja visu, lai viņi tādi būtu.

Matīsa logā nedega gaisma. Māja bija tumša un tik klusa, it kā te nebūtu nevienas dzīvas dvēseles. Taču mēs tur bijām, nevis iekšā, bet ārā; Matīss stāvēja sardzē pie mājiņas pakša, un mēs abi ar Jonatanu ložņājām pa ērkšķrožu krūmiem ar Bianku rokās.

Tādi ērkšķrožu puduri bija ap Matīsa dārzu. Ērkšķro- .zes man patīk. Tās smaržo tik jauki. Nepavisam ne stipri, bet netverami. Taču es nodomāju, ka nekad vairs nevarēšu izjust ērkšķrožu smaržu bez sirds trīsām un mū­žam atcerēšos, kā mēs ar Jonatanu ložņājām pa ērkšķ­rožu krūmiem. Tik tuvu mūrim, uz kura Tengīla vīri ieklausījās visā un pētīja katru, kas varētu saukties par Lauvassirdi.

Jonatans bija notriepis seju melnu un uzmaucis mici pār acīm. Viņš neizskatījās pēc Jonatana, nē, pēc tāda viņš neizskatījās. -Un tomēr tas bija bīstami un apdrau­dēja viņa dzīvību ikreiz, kad viņš pameta slēptuvi — ūķi, kā viņš to sauca. Simtiem vīru dienu un nakti viņu meklēja, es to zināju un tiku to viņam sacījis, bet viņš tikai noteica:

— Jā, lai viņi meklē vien, tā es domāju.

Viņam bija jāpalaiž Bianka, un viņš gribēja pārlie­cināties, ka neviens neredz tās aizlidošanu.

Tur tiem mūra sargiem bija jāapsargā katram savs mūra gabals. Tieši aiz Matīsa sētas uz mūra šurpu turpu stampāja kāds resns vīrs, no viņa mums visvairāk bija jāsargās.

Bet pie pakša stāvēja Matīss, un mēs bijām vienoju­šies par viņa signāliem. Viņš sacīja:

—   Ja es lākturi turu zemu, jūs pat elpot nedrīkstat, jo tad resnulis Dūdiķis ir pavisam tuvu. Bet, ja paceļu lākturi augšup, tad resnulis ir tur mūra līkumā un tur viņš parasti sarunājas ar citu Tengīla vīru. Tad uzma­nieties un palaidiet Bianku.

Un to mēs darījām.

—   Lido, lido, — teica Jonatans, — lido, mana Bianka, pāri Nangijālas kalniem uz Ķiršu ieleju! Un pie­sargies no nodevēja bultām!

Es gan nezināju, vai Sofijas dūjas saprot cilvēku valodu, tomēr gandrīz ticēju, ka Bianka to saprot. Viņa pieglauda knābīti pie Jonatana vaiga, it kā gribēdama viņu mierināt, un tad aizlaidās. Viņa pavīdēja tik balta krēslā, tik bīstami balta. Cik viegli viņu varēja ieraudzīt tur ta$ Dūdiķis, kad viņa laidās pāri mūrim!

Bet viņš to neredzēja. Viņš stāvēja un tērgāja, neko ne dzirdēdams, ne redzēdams, un Matīss stāvēja sardzē un nenolaida lākturi zemāk.

Mēs redzējām, kā Bianka pazūd, un tagad es raus­tīju Jonatanu, jo gribēju viņu ātrā? iedabūt slēptuvē. Bet Jonatans negribēja. Vēl ne. Bija brīnum jauks vakars, gaiss bija dzidrs, un tik labi bija elpot. Jonatanam ne­bija nekāda prieka līst mazā, smacīgā ūķī. Neviens to nevarēja saprast labāk par mani, jo es tik ilgi biju gulē­jis uz virtuves dīvāna, ieslēgts tur mājās, pilsētā.

Jonatans sēdēja zālē, apņēmis ar rokām ceļgalus* un raudzījās lejup uz ieleju. Viņš sēdēja pavisam mierīgi, un varētu domāt, ka viņš iecerējis tā nosēdēt visu vakaru, lai arī cik daudz Tengīla vīru aiz viņa muguras stampātu uz mūra.

—   Kādēļ tu tā sēdi? — es vaicāju.

—   Tāpēc, ka man tā patīk, — Jonatans atbildēja. — Tāpēc, ka šī ieleja man patīk nokrēslī. Un dzestrais gaiss, ko es jūtu sejā, man arī patīk. Un patīk arī sārtās ērkšķrozes, kas smaržo pēc vasaras.

—   Man gluži tāpat, — es teicu.

—   Un man patīk puķes un zāle, un koki, un pļavas, un meži, un mazi, skaisti ezeri, — Jonatans sacīja. — Un saulriets, un saullēkts, un mēness, un spožās, mirdzošās zvaigznes, un vēl kaut kas, ko es patlaban neatceros.

—   Arī man tas viss patīk, — es sacīju.

—   Tas patīk visiem cilvēkiem, — Jonatans teica. — Un, ja viņi vairs nekā nevēlas, vai tu vari man pateikt, kāpēc viņi to visu nevar baudīt rāmi un mierīgi, bez tāda Tengīla, kas grasās visu izpostīt?

Uz to es nevarēju atbildēt, un tad Jonatans sacīja:

—   Nāc, iesim labāk iekšā!

Bet mēs tā uzreiz vis nevarējām drāzties iekšā. Vis­pirms mums vajadzēja noskaidrot, kā ir ar Matīsu un kur atrodas resnais Dūdiķis.

Bija satumsis. Matīss vairs nebija saredzams, tikai viņa lāktura gaisma.

—   Viņš to tur augstu, tātad Dūdiķa tur nav, — Jo­natans sacīja. — Tagad nāc!

Bet, tiklīdz mēs sākām skriet, lāktura gaisma zibens ātrumā nogrima lejup, un mēs apstājāmies. Dzirdējām, ka rikšo zirgi, tad tie apstājas un kāds runā ar Matīsu.

Jonatans man viegli pagrūda no mugurpuses.

—   Ej turp, ej pie Matīsa, — viņš čukstēja.

Pats viņš iemetās ērkšķrožu puduri, un es izbijies un trīsēdams gāju uz lāktura pusi.

—   Gribēju tikai mazliet paelpot svaigu gaisu, — es dzirdēju Matīsu sakām. — Vakars ir tik skaists.

—   Skaists vakars! Bet iet ārā pēc saulrieta draud nāves sods, vai tu to nezini? — kāda skarba balss sa­cīja.

—   Tu gan esi nepaklausīgs, sirms vectēvs, — ieru­nājās cita balss. — Starp citu, kur ir tas puišelis?

—   Te viņš nāk, — Matīss atbildēja, jo patlaban es pienācu viņam klāt. Es pazinu abus jātniekus, tie bija Veders un Kāders.

—   Vai tu šovakar nekāpsi kalnos, lai raudzītos mē­nesnīcā? — Veders vaicāja. — Kā tad tevi sauca, tu ma­zais melkuli, to es tiešām nedzirdēju.

—   Mani sauc tikai par Sausiņu, — es atbildēju. To es uzdrīkstējos sacīt, jo šo vārdu neviens nezināja. Ne Jusis, ne arī kāds cits, vienīgi Jonatans, es un Matīss.

—   Ak tad par Sausiņu, — bilda Veders. — Paklau, Sausiņ, kā tu domā, kādēļ mēs esam te ieradušies?

Tad man likās, it kā kājas zem manis saļimtu.

«Lai iespundētu mani Katlas alā,» es nodomāju. «Viņi laikam nožēlojuši, ka palaiduši mani vaļā, un ta­gad ieradušies pēc manis.» Ko gan citu es varēju do­māt?

—   Redzi, — Kāders sacīja. — Mēs vakaros jājam apkārt pa ieleju, lai redzētu, vai-cilvēki ievēro Tengīla noteikumus. Bet tavam vectēvam tas laikam grūti sapro­tams, varbūt tu viņam paskaidrotu, cik ļauni klāsies gan viņam, gan tev pašam, ja jūs nepaliksiet mājā, kad iestā­jas tumsa.

—   To tu neaizmirsti! — Veders nobrīdināja. — Cit­reiz, ja atradīsim tevi tur, kur tev nav jābūt, tu vairs ne­izspruksi, to iegaumē, Sausiņ! Vai tavs vectēvs dzīvo vaš nomirst, tas ir vienalga. Bet tu, kas esi vēl tik jauns, tu taču gribi izaugt par Tengīla vīru, vai nav tiesa?

«Par Tengīla vīru, nē, tad labāk mirt,» es nodomāju, bet teikt to neteicu. Es no visas sirds baiļojos par Jona- tanu, tādēļ negribēju viņus kaitināt un pavisam padevīgi teicu:

—   Jā. Skaidrs, ka es to gribu.

—   Labi, — Veders sacīja. — Tad rīt agri vari iet uz lielo tiltu, tur tu redzēsi Tengīlu, Erkšķrožu ielejas at­brīvotāju. Rīt viņš brauks zelta laivā pār mūžsenās upes straumi un apstāsies pie lielā tilta.

Viņi jau grasījās jāt prom, taču Kāders vēl pēdējā brīdī apturēja zirgu.

—   Paklau, tu večuk! — viņš uzsauca Matīsam, kas turpat vai bija iegājis istabā. — Vai tu neesi redzējis kadu skaistu, gaišmatainu jaunekli, ko sauc par Lauvas- sirdi, ko?

Es turēju Matīsa roku un jutu, ka viņš nodreb, tomēr atbild gluži mierīgi:

—   Nekādu Lauvassirdi es nepazīstu.

—   Ak tad ne, — Kāders sacīja. — Bet, ja gadījumā- tu satiktu viņu, tad zini, kas draud tam, kurš viņu sargā» un slēpj. Nāves sods, vai to tu zini?

Tad Matīss aizvēra aiz mums durvis.

—   Nāves sods te un nāves sods tur. Par to vien šie cilvēki domā, — viņš noteica.

Zirgu pakavu dipoņa tikko bija apklususi, kad Ma­tīss atkal izgāja laukā ar lākturi. Drīz vien ienāca Jona- tans, rokas un seju viņam bija saskrambājuši ērkšķi, bet pats viņš bija priecīgs, ka nekas ļaunāks ar viņu nav no­ticis un Bianka aizlidojusi pāri kalniem.

Tad mēs ieturējām vakariņas. Tur Matīsa virtuvē.. Atvere bija vaļā, lai Jonatans aši varētu pazust slēptuvē,, ja kāds nāktu.

Bet vispirms mēs iegājām stallī, Jonatans un es, un pabarojām zirgus. Bija tik jauki redzēt tos abus atkal' kopā. Tie stāvēja, cieši sabāzuši galvas. Man gandrīz vai likās — tie viens otram stāsta, kas ar tiem noticis. Es abiem iedevu auzas. Jonatans it kā gribēja mani aizka­vēt, bet tad sacīja:

—   Jā, lai tie reiz dabū auzas! Taču te, Ērkšķrožu* ielejā, zirgiem auzas nedod.

Kad mēs iegājām virtuvē, Matīss cēla galdā zupas bļodu.

—   Nekā cita mums nav, un tā ir gandrīz kā ūdens, — viņš teica. — Bet vismaz silta.

Es paraudzījos pēc savas mugursomas un atcerējos,, kas tajā ir iekšā. Kad es izvilku maizes kukuli un jēra cisku, gan vectēvs, gan Jonatans saspringa un viņu acis spulgoja. Cik jauki, ka es viņiem varēju sagādāt it kā svētku mielastu! Es nogriezu viņiem prāvas jēra ciskas šķēles, un mēs ēdām zupu un maizi, un jēra gaļu, mēs (ēdām un ēdām. Ilgu laiku neviens nebilda ne vārda, bei­dzot Jonatans sacīja:

—   Padomā, tas tik ir ēdiens! Es gandrīz jau biju aizmirsis, kā ir, kad esi paēdis.

Es jutos apmierināts, ka esmu atnācis uz Ērkšķrožu deleju, un man tiešām kļuva aizvien labāk. Tad man va­jadzēja pastāstīt visu, kas ar mani bija noticis, kopš es biju aizjājis no mājām, un kā ar Vedera un Kādera palī­dzību iekļuvis Ērkšķrožu ielejā. Lielāko tiesu es jau biju paguvis pastāstīt, taču Jonatans vēl allaž vēlējās to dzir- >dēt. It īpaši par Vederu un Kāderu. Viņš par šo stāstu smējās, tieši kā es to biju iztēlojies. Un arī Matīss smē­jās.

—   Sevišķi atjautīgi viņi nav, šie Tengīla viri, — Ma­tīss teica. — Lai gan pašiem liekas, ka tādi ir.

—   Pat es viņus pievīlu! — es ieminējos. — Padomā­jiet, ja viņi būtu zinājuši! Ka tieši šim mazajam brālim, īkuru viņi tik ļoti vēlējās sagrābt, paši pavisam viegli pa­līdzējuši iekļūt Ērkšķrožu ielejā.

To pateicis, es sāku gudrot. Iepriekš es par to nebiju domājis, bet tagad es vaicāju:

—   Kā tu īsteni iekļuvi Ērkšķrožu ielejā, Jonatan?

Jonatans iesmējās.

—   Es tajā ielēcu, — viņš atbildēja.!

—   Kā tad tu ielēci… ne jau kopā ar Grimu, — es ļeicu.

—   Kopā gan. Cita zirga man taču nav, — Jonatans atbildēja.

Es jau biju redzējis un zināju, kādus lēcienus Jona­tans prata paveikt ar Grimu. Bet pārlēkt pāri Ērkšķrožu ielejas mūrim — tam gan neviens cilvēks nevarētu ticēt.

—   Saproti, mūris toreiz vēl nebija gluži pabeigts, — Jonatans sacīja. — Ne visur. Ne vajadzīgajā augstumā. Lai gan augstums bija diezgan liels, vari man ticēt.

—   Bet sargi! Vai tad neviens tevi neredzēja? — es vaicāju.

Jonatans koda maizes rikā, tad atkal iesmējās.

—   Jā, man sekoja vesels bars un Grimam dibenā iešāva bultu. Bet es aizmuku, un kāds labsirdīgs zem­nieks mani un Grimu paslēpa šķūnī. Un nakti mani at­veda pie Matīsa. Tagad tu zini visu.

—   Nē, tu nepavisam visu vēl nezini, — Matīss ieru­nājās. — Tu nezini, ka Jaudis šajā ielejā dzied dziesmas par šo jājienu un Jonatanu. Viņa ierašanās ir vienīgais jaukais notikums Ērkšķrožu ielejā, kopš te ielauzies Ten- gīls un padarījis mūs par vergiem. Jonatans ir mūsu at­brīvotājs, viņi dzied, jo viņš atbrīvos Ērkšķrožu ieleju, tam viņi tic un es arīdzan. Tagad tu zini visu.

—   Visu tu nezini, — ieteicās Jonatans. — Tu nezini, ka Matīss ir slepenais Ērkšķrožu ielejas cīņas vadonis tagad, kad Orvars iespundēts Katlas alā. Viņiem vajag saukt Matīsu par atbrīvotāju, nevis mani.

—   Nē, es esmu par vecu, — Matīss sacīja. — Viņam taisnība, šitam Vederam. Vai nu es dzīvoju, vai mirstu, tas ir vienalga.

—   Tā tu nedrīksti runāt, jo tagad tu esi mans vec­tēvs, — es iebildu.

—   Jā, tad gan man jādzīvo. Bet par cīņas vadītāju es vairs nederu. Vadonim jābūt jaunam.

Viņš nopūtās.

—   Kaut jel te būtu Orvars! Bet viņš sēž Katlas alā, kamēr Katla viņu sagrābs.

Tad es pamanīju, ka Jonatans nobālē.

—   Gan mēs redzēsim, ko Katla beidzot sagrābs, — viņš nomurmināja.

Bet tad viņš sacīja:

—   Tagad mums jāstrādā. Tu, Sausiņ, nezini, ka šajā istabā dienās mēs guļam, bet naktīs strādājam. Nāc, tad redzēsi!

Viņš ielīda atverē man pa priekšu, un tur es kaut ko ieraudzīju. Viņš aizmeta prom spilvenu, uz kura mēs bi­jām gulējuši, un izcēla pāris platu vaļīgu grīdas dēļu. Tad es tieši zemē ieraudzīju melnu caurumu.

—   Te sākas mana pazemes eja, — Jonatans sacīja.

—   Un kur tā beidzas? — es vaicāju, lai gan gandrīz atminēju, ko viņš sacīs.

—   Tuksnesī aiz mūra, — viņš teica. — Tur tā beig­sies, kad būs gatava. Vēl pāris nakšu, un es domāju, ka tad tā būs pabeigta.

Viņš ielīda caurumā.

—   Bet vēl man kāds gabaliņš jāparokas, — viņš skaidroja. — Tu taču sapratīsi, ka es negribu izlīst no pazemes tieši resnā Dūdiķa deguna priekšā.

Tad viņš pazuda, un es sēdēju ilgi un gaidīju. Kad viņš beidzot parādījās, viņš grūda sev pa priekšu muldu, pilnu ar zemi. Viņš to pastiepa man, un es to izvilku pa atveri virtuvē pie Matīsa.

—   Būs vairāk zemes manai druvai, — Matīss teica. — Bijuši man zirņi un pupas, ko iesēt, mans bads beig­tos.

—   Jā, gaidi vien, gaidi, — Jonatans sacīja. — No desmit pupām tavā druvā Tengīls paņems deviņas, vai tu esi to aizmirsis?

—   Tie_sa gan, — Matīss atbildēja. — Kamēr dzīvos Tengīls, Ērkšķrožu ielejā posts un bads nebeigsies.

Tagad Matīsam vajadzēja izlavīties no mājas un iz­bērt muldu savā druvā, bet mani viņš apsēdināja uz sliekšņa, lai es uzmanītu. Man bija jāsvilpo, tiklīdz es pamanu kaut ko bīstamu. Man bija jāizsvilpo melodija, ko Jonatans bija man sen iemācījis, kad mēs vēl dzīvojām zemes virsū. Tajā laikā mēs bieži kopā svilpojām. Arī va­karos apgūlusies. Tāpēc es, protams, allaž varēju svilpot.

Jonatans ielīda atpakaļ caurumā, lai raktos tālāk, un Matīss aiztaisīja atveri un aizvilka tai priekšā bufeti.

—   Iegaumē labi, Sausiņ, — viņš sacīja. — Nekad, nekad neatstāj Jonatanu tur iekšā, kad atvere ir vaļā un bufete atgrūsta. Iegaumē to pamatīgi, ka tu atrodies zemē, kur dzīvo un valda Tengīls.

—   To es neaizmirsīšu, — es atbildēju.

Virtuvē bija tumšs. Uz galda dega viena vienīga svece, bet Matīss to izdzēsa. u

—   Nakti Ērkšķrožu ielejai jābūt tumšai, — viņš teica. — Jo te ir daudzas acis, kas vēlas redzēt to, ko tām ne­vajag redzēt.

Tad viņš paņēma muldu un pazuda, un es paliku stā­vam atvērtajās durvīs, lai uzmanītu. Un tumšs tiešām bija, kā to vēlējās Matīss. Tumša bija istaba, un tumšas bija debesis virs Ērkšķrožu ielejas. Nemirdzēja neviena zvaigzne, arī mēness nespīdēja, un es nekā nevarēju sa­skatīt. Bet visas tās nakts acis, par kurām bija runājis Matīss, taču arī nekā neredzēja, un tas man bija mierinā­jums.

Bija drūmi un vientulīgi tā stāvēt un gaidīt un arī auksti. Matīss kavējās ilgi. Es k]uvu nemierīgs, aizvien nemierīgāks par katru aizritējušo brīdi. Kādēļ viņš ne­nāca? Es blenzu tumsā. Bet tagad vairs nebija tik tumšs. Pēkšņi man iešāvās prātā, ka kļuvis gaišāks. Jeb vai tikai manas acis bija pieradušas pie tumsas? Tad es to pamanīju. Mēness spiedās cauri mākoņiem. Tas bija visļaunākais, kas varēja notikt^ un es lūdzos, lai Matīss atgriežas, kamēr vēl ir tumsa, kur paslēpties. Bet bija jau par vēlu. Mēness jau mirdzēja pilnā spožumā, un mēnes­stari slīdēja pār ieleju.

Un šajā gaismā es ieraudzīju Matīsu. Ieraudzīju viņu tālu nākam ar muldu starp ērkšķrožu puduriem. Satraukts es raudzījos apkārt, jo man taču bija jāstāv sardzē. Tad es ieraudzīju vēl kaut ko. Dūdiķi — resno Dūdiķi, kas, pagriezis man muguru, rāpās lejā no mūra pa virves kāpnēm.

Bija grūti svilpt, jo, kad cilvēks izbijies, svilpšana neveicas. Tomēr man kaut kā laimējās izsvilpot melo­diju, un Matīss aši kā čūska pazuda ērkšķrožu pudurā.

Tad jau pie manis bija pienācis Dūdiķis.

—   Kāpēc tu svilpo? — viņš ierēcās.

—   Tāpēc, ka … tāpēc, ka es to šodien tik iemācī­jos, — es murmināju. — Agrāk es nepratu svilpot, bet, iedomājies, šodien es pēkšņi protu, vai gribi dzirdēt?

Es no jauna iesvilpos, bet Dūdiķis man neļāva tur­pināt.

—   Vadzi, ciet klusu, es gan nezinu, vai svilpot ir aizliegts, tomēr man liekas, ka laikam gan. Nedomāju, ka Tengīlam tas patiktu. Starp citu, durvīm jābūt ciet, vai tu saproti?

—   Vai tad Tengīlam nepatīk, ja durvis ir vaļā? — es vaicāju.

—   Tu labāk nemaisies! — Dūdiķis atcirta. — Dari, kā es lieku! Bet vispirms iedod man kausiņu ūdens. Es, tur augšā uz mūra staigājot, esmu galīgi izslāpis.

Tad es iedomājos — ja nu viņš ienāk man līdzi vir­tuvē un tur neatrod Matīsu, kas tad notiks? Nabaga Ma­tīss, nāves sods tam, kas naktīs staigā ārā, par to es biju diezgan dzirdējis.

—   Es atnesīšu, — es aši sacīju. — Paliec te, tad es tev atnesīšu ūdeni.

Es iešāvos istabā un tumsā meklēju ūdens toveri. Es taču zināju, kurā kaktā tas stāv. Atradu arī kausiņu un piesmēlu to ar ūdeni. Tad es jutu, ka man aiz muguras kāds stāv, jā, viņš tur tumsā stāvēja tieši man aiz mu­guras; kaut ko baismīgāku es nebiju pieredzējis.

—< Uzdedzini gaismu! — Dūdiķis teica. — Gribu re­dzēt, kā izskatās šai žurku alā.

Manas rokas trīsēja, es viss trīsēju, tomēr man lai­mējās sveci aizdegt.

Dūdiķis paņēma kausu un dzēra. Viņš dzēra un dzēra, itin kā viņa vēderam nebūtu dibena. Tad viņš nosvieda kausu uz grīdas un savām nejaukajām ačelēm aizdomīgi skatījās apkārt. Tad viņš vaicāja tieši to, ko es no viņa biju gaidījis.

—   Sitas večuks Matīss, kas te dzīvo, kur viņš ir?

Es neatbildēju. Nezināju, ko lai atbildu.

—   Vai tu nedzirdi, ko es tev jautāju? — Dūdiķis at­kārtoja. — Kur ir Matīss?

—   Viņš guļ, — es atbildēju. Kaut kas man taču bija jāsaka.1 ^

—   Kur tad? — Dūdiķis vaicāja.

Līdzās virtuvei bija mazs skabūzis, un tajā atradās Matīsa gulta, to es zināju. Bet es zināju arī, ka patla­ban viņš tur neguļ. Tomēr es rādīju uz skabūža durvīm un teicu:

—   Tur iekšā!

Es to nočukstēju tik klusi, ka tas tikko bija sadzir­dams. Tas skanēja tik nožēlojami, ka Dūdiķis par mani skaļi smējās.

—  Ar meliem tev lāgā neveicas. Pagaidi, apskatīsi­mies! — viņš teica.

Viņš jutās apmierināts, jo zināja, ka es meloju; viņš labprāt būtu sodījis ar nāvi Matīsu, lai par to saņemtu no Tengīla uzslavu, to gan es zināju.

—   Dod man sveci! — viņš teica, un es viņam to iedevu. Es gribēju traukties projām, satvert Matīsu un teikt, lai viņš bēg, iekams nav par vēlu. Taču es nespēju pakustēties no vietas. Es tikai stāvēju tur un jutos ļoti slikti, tik izbijies es biju.

Dūdiķis to redzēja, un tas viņam sagādāja baudu. Viņam nebija jāsteidzas, ak nē, viņš pat smīkņāja un vil­cinājās, lai mani vēl vairāk izbaidītu. Bet, kad viņš bija diezgan izsmīkņājies, viņš sacīja:

—   Panāc šurp, puis, un parādi, kur večuks Matīss

gultā

Viņš atspēra ar kaju durvis vaļa un pagrūda mani, tā ka es saknupu uz augstā sliekšņa. Tad viņš uzrāva mani augšā un stāvēja manā priekšā, sveci turēdams rokā.

—   Nu, melkuli, rādi! — viņš uzkliedza un pacēla sveci, lai apgaismotu skabūzi.

Es neuzdrīkstējos pakustēties, pacelt acis uz augšu, vēlējos, kaut manis nebūtu, ak, cik es biju izmisis!

Bet tad šajā posta brīdī es izdzirdu Matīsa pikto balsi:

—   Kas noticis? Vai cilvēkam pat nakti neļaus gulēt mierīgi?

Es pacēlu acis, jā, un ieraudzīju Matīsu, viņš tur sē­dēja savā gultā istabiņas vistumšākajā kaktā un mirk­šķināja acis pret gaismu. Mugurā viņam bija tikai krekls un mati izspūruši, it kā viņš ilgi būtu gulējis. Un tur pie atvērtā loga pret sienu bija atslieta mulda. Tiešām mans jaunais vectēvs bija žigls kā ķirzaka.

Bet Dūdiķa man gandrīz vai bija žēl. Nekad nebiju redzējis muļķīgāka izskata cilvēku par viņu, kā viņš tur tagad stāvēja un blenza uz Matīsu.

—   Es ienācu, lai dabūtu maķenīt ūdeni, — viņš īgni sacīja. _

—   Ūdeni, jā, tas nu gan ir smalki, — Matīss atbil­dēja. — Vai tu nezini, ka Tengīls aizliedzis jums ņemt no mums ūdeni? Viņš domā, ka mēs jūs noindēsim. Un, ja tu vēlreiz nāksi un man traucēsi gulēt, es to tiešām izdarīšu.

Es nesapratu, kā viņš kaut ko tādu uzdrīkstas sacīt Dūdiķim. Bet varbūt tieši tā vajag runāt ar Tengīla vīriem. Dūdiķis tikai kaut ko noburkšķēja un aizgāja uz savu mūri.

10.Agrāk nekad nebiju redzējis nevienu īsti nežēlīgu cilvēku, līdz ieraudzīju Karmanjakas Tengīlu.

Agrāk nekad nebiju redzējis nevienu īsti nežēlīgu cilvēku, līdz ieraudzīju Karmanjakas Tengīlu. i Viņš pārbrauca pār mūžsenās upes straumi zelta laivā, un es tur stāvēju un gaidīju kopā ar Matīsu.

Mani aizsūtīja Jonatans. Viņš gribēja, lai es redzētu i Tengīlu. «Jo tad tu labāk sapratīsi, kāpēc cilvēki te ielejā vergo, cieš badu un mirst ar vienu vienīgu domu — re­dzēt savu ieleju atkal brīvu.»

Tengīla pils atradās augstu mūžsenos kalnos. Tur viņš dzīvoja. Tikai dažreiz viņš pārbrauca pāri upei uz Ērkšķrožu ieleju, lai ļaudīs modinātu baismas un neviens neaizmirstu, kas viņš tāds ir, un lai ļaudis nesapņotu par brīvību, Jonatans teica.

Sākumā es neredzēju gandrīz itin nekā. Manā priekšā stāvēja tik daudz Tengīla kareivju. Vesela virkne, un tie visi apsargāja Tengīlu, kamēr viņš atradās Ērkšķrožu ielejā. Viņš laikam baidījās, tā man liekas, jo no kādas slēptuves varēja izšauties bulta. Tirāni vienmēr baido­ties, tā sacīja Jonatans. Un Tengīls bija viens no visļau­nākajiem tirāniem.

Nē, sākumā mēs nekā neredzējām — ne Matīss, ne es. Bet tad man ienāca prātā, kā lai rīkojas. Man priekšā stāvēja daži Tengīla kareivji platiem pleciem un plati ieplestām kājām. Es nometos uz vēdera aiz tā, kas stā­vēja visplatāk ieplestām kājām, un skatījos viņa kājām cauri.

Taču Matīsu es nespēju piedabūt tā rīkoties.

—   Galvenais, ka tu redzi, — viņš sacīja. — Un lai tu nemūžam neaizmirstu to, ko šodien te redzi.

Un es redzēju. Lielu, skaistu, apzeltītu laivu, kas tu­vojās pa upes straumi, un melni ģērbtus vīrus, kuri airēja. Airu bija daudz, es nespēju tos pat saskaitīt, un tie mirdzēja saulē, kad cēlās virs ūdens. Vīriem vaja­dzēja airēt spēcīgi. Straume draudēja laivu aizvilkt līdzi. Varbūt kaut kur lejāk gāzās ūdenskritums, jo man šķita, ka es dzirdu tālāk stipru ūdens šalkoņu.

—   Tu dzirdi Karmas ūdenskritumu, — Matīss man sacīja, kad es viņam par to pajautāju. — Tā_ ir mūsu Karmas ļaužu dziesma, šūpļa dziesma te, Ērkšķrožu ielejā, un bērni to klausāspirms aizmigšanas.

Es iedomājos bērnus Ērkšķrožu ielejā. Te upes krast­malā viņi laikam gan bija skraidelējuši un rotaļājušies, plunčājušies pa ūdeni un līksmojuši. Tagad viņi to vairs nevarēja darīt. Vainīgs bija mūris — nolāpītais mūris, kas apjoza visu ieleju. Visā garajā mūrī bija tikai divi vārti: lielie vārti, kā tos sauca, pa kuriem es biju ienācis pie tilta, un vēl vieni te pie upes, kur patlaban bija pie­sieta Tengīla laiva. Vārtus nule bija atvēruši Tengīlam par godu, un es caur kareivja kājām redzēju tiltu un Ten­gīla melno ērzeli, kas tur gaidīja, mirdzošiem kā zelts seg­liem un mirdzošām kā zelts pavadām. Es redzēju, kā Ten­gīls panācās uz priekšu un, uzkāpis zirga mugurā, jāja pa vārtiem iekšā, piepeši viņš bija man pavisam tuvu, un es redzēju viņa ļaunās acis un cietsirdīgo seju. Negants kā čūska, Jonatans bija teicis, un tāds viņš tiešām izska­tījās — nežēlīgs un asinskārs. Viņa tērps bija sarkans kā asinis, arī ķivere bija kā asinīs mērcēta. Viņš blenza tieši uz priekšu, cilvēkus viņš neredzēja, un likās, it kā pasaulē būtu tikai Tengīls — Karmanjakas Tengīls, jā, viņš bija šausmīgs.

Visiem Ērkšķrožu ielejas iedzīvotājiem bija pavēlēts ierasties pie pilsētiņas tilta. Tur Tengīls viņus uzrunās. Mēs ar Matīsu, protams, arī atnācām.

Tas bija jauks, neliels tirgus laukums, ko apņēma skaistas, vecas mājas. Tur Tengīla priekšā bija sanākuši visi Ērkšķrožu ielejas iedzīvotāji, kā Tengīls bija pavē­lējis. Viņi stāvēja, klusēja un tikai gaidīja, bet — ak vai! — cik skaidri bija redzams viņu sarūgtinājums un bēdas! Tieši šajā tirgus laukumā viņi agrāk bija jutušies tik labi. Te viņi, bez šaubām, bija dejojuši, spēlējuši un dziedājuši vasaras vakaros vai varbūt sēdējuši uz sola krodziņa priekšā un zem liepām tērzējuši cits ar citu.

Te auga divas sirmas liepas, un Tengīls bija iejājis starp tām un apstājies. Viņš joprojām sēdēja zirga mu­gurā un blenza pār tirgus laukumu uz cilvēkiem, bet nevienu no viņiem neredzēja, par to es biju pārliecināts. Viņam blakām bija viņa padomnieks, ko sauca par Pjuķu, to man pastāstīja Matīss. Pjukam bija balts zirgs, gandrīz tikpat skaists kā Tengīla melnis; tā viņi abi sēdēja savos zirgos kā divi varasvīri un tikai blenza uz priekšu. Viņi sēdēja zirgos ilgi. Ap viņiem sardzē stā­vēja kareivji. Tengīla vīri melnās ķiverēs, melnos mēte­ļos, kailiem zobeniem rokās. Varēja redzēt, ka viņi svīst, jo saule bija pacēlusies augstu pie debesīm un diena bija karsta.

— Kā tu domā, ko Tengīls teiks? — es vaicāju Matī­sam.

—   Ka viņš ar mums nav apmierināts. Citu viņš ne­kad nesaka, — Matīss atbildēja.

Taisnību sakot, Tengīls - nemaz nerunāja, viņš taču nevarēja runāt ar vergiem. Viņš tikai runāja ar Pjuķu, un Pjuks paziņoja, cik neapmierināts ir Tengīls ar Ērkšķ­rožu ielejas iedzīvotājiem. Viņi slikti strādājot un aiz­stāvot Tengīla ienaidniekus.

—   Lauvassirds vēl nav atrasts. Mūsu žēlīgais firsts tāpēc nav apmierināts, — Pjuks teica.

—   Jā, to es saprotu, to es labi saprotu, — es dzir­dēju kādu blakām murminām. Tur stāvēja nožēlojams, skrandains ubags. Mazs večuks pinkainiem matiem un pelēku, pinkainu bārdu.

—   Mūsu žēlīgā firsta pacietībai drīz būs gals, — Pjuks sacīja. — Viņš sodīs Ērkšķrožu ieleju bargi un bez žēlastības.

—   Jā, viņš rīkosies pareizi, viņš rīkosies pareizi, — večuks man blakām burkšķēja, un es sapratu, ka viņš laikam ir plānprātīgs, tāds, kam trūkst saprāta.

—   Taču, — Pjuks atsāka, — savā lielajā labsir­dībā mūsu žēlīgais firsts vēl kādu laiciņu nogaidīs ar šo sodu un ir pat izsolījis atalgojumu. Tas, kurš notvers Lauvassirdi, saņems divdesmit baltus zirgus.

—   Tad es šo lapsēnu nosperšu, — večuks teica un iedunckāja man sānus. — Divdesmit baltus zirgus es tad saņemšu no mūsu žēlīgā firsta, ak, tā ir laba maksa par tādu mazu lapsēnu.

Es noskaitos un labprāt būtu viņu iekaustījis. Lai gan viņš bija plānprātīgs, tomēr tik muļķīgi runāt viņam ne­klājās.

—   Vai tev pavisam nav sajēgas? — es pačukstēju viņam, un viņš iesmējās.

—   Nē, daudz vis nav, — viņš atbildēja. Tad viņš ielūkojās man tieši sejā, un es redzēju viņa acis. Tik skaistas un mirdzošas acis bija vienīgi Jonatanam.

Tiesa kas tiesa, viņam nav nekādas sajēgas! Kā viņš uzdrīkstējās nākt uz šejieni un stāvēt tieši Tengīla deguna priekšā! Lai gan neviens, protams, nevarēja viņu pazīt. Pat Matīss pazina Jonatanu tikai tad, kad tas papliķēja viņa muguru un teica:

—   Vecais vīrs, vai mēs jau agrāk neesam redzēju­šies?

Jonatanam patika pārģērbties. Vakaros viņš virtuvē spēlēja man priekšā teātri. Toreiz, kad mēs dzīvojām ze­mes virsū. Viņš nudien prata izģērbties kā spoks un uz­jautrināt. Dažreiz es tā smējos, ka man apsāpējās vē­ders.

Bet patlaban te, Tengīla klātbūtnē, tas bija gandrīz nekaunīgi.!

—   Arī man vajadzēja redzēt, kas šeit notiek, — viņš čukstēja un nu vairs nesmējās. Nebija jau arī par ko smieties.

Tengīls pavēlēja visiem Ērkšķrožu ielejas vīriem no­stāties verzē viņam priekšā un ar nejauku rādītājpirkstu norādīja uz visiem tiem, kuri jāpārved pāri upei uz Kar- manjaku. Es zināju, ko tas nozīmē, Jonatans to bija man stāstījis. Neviens no tiem, uz kuriem bija norādījis Ten­gīls, dzīvs vairs neatgriezīsies. Viņiem būs jāvergo Kar- manjakā un jāstiepj akmeņi nocietinājumam, ko Tengīls bija pavēlējis uzcelt augstu jo augstu mūžsenajos kal­nos. Tam bija jābūt tādam cietoksnim, ko neviens ienaid­nieks nespēs iekarot, un tur nežēlīgais Tengīls sēdēs gadu no gada un beidzot jutīsies drošībā. Bet, lai uzceltu šādu nocietinājumu, bija nepieciešams daudz vergu, un ver­got viņiem bija jāvergo tik ilgi, kamēr viņi saļims.

«Un tad viņus dabū Katla,» Jonatans bija teicis. To atceroties, es pat saules siltumā nodrebēju. Tomēr Katla manā uztverē bija tikai nosaukums, nekas vairāk.

Kamēr Tengīls rādīja ar pirkstu, tirgus laukumā val­dīja klusums. Tikai augstu kokā virs viņa mazs putniņš dziedāja un vīteroja tik skaisti. Šis putniņš, protams, ne­zināja, ko Tengīls tur zem liepām izrīko.

Taču skanēja arī raudas. Cik skumji bija noklausī­ties šais raudās, tur raudāja sievas, kas bija zaudējušas vīrus, un bērni, kuri nekad vairs neredzēs tēvu. Starp citu, raudāja visi. Arī es. [

Tengīls nedzirdēja raudas. Viņš tikai rādīja un rā­dīja, un briljants rādītājpirkstā iemirdzējās ikreiz, kad viņš kādu bija nolēmis nāvei. Tas bija briesmīgi, viņš notiesāja uz nāvi cilvēkus, tikai norādīdams ar rādītāj­pirkstu.

Bet viens no šiem cilvēkiem, dzirdot savu bērnu rau­das, acīmredzot sajuka prātā. Viņš pēkšņi izlauzās no ierindas, iekams kāds kareivis bija paguvis viņu aiztu­rēt, un aizbrāzās pie Tengīla.

—   Tirāns! — viņš kliedza. — Reiz arī tev būs jā­mirst, vai par to tu esi domājis?

Tad viņš uzspļāva Tengīlam.

Tengīlam pat vaibsts nepakustējās. Viņš tikai ar roku deva zīmi, un kareivis, kas stāvēja viņam tuvāk, pacēla zobenu. Es redzēju, kā zobens saulē iezaigojas, bet tai pašā brīdī Jonatans satvēra manu galvu un pie­spieda to sev pie krūtīm, viņš paslēpa manu seju, lai es nekā neredzētu. Bet es jutu vai varbūt dzirdēju, kā Jona- tana krūtis raustās elsās. Un, kad mēs gājām mājup, viņš raudāja. Parasti viņš to nedarīja.

Tajā dienā Ērkšķrožu ielejā sēroja. Visi sēroja. Visi, vienīgi Tengīla kareivji ne. Gluži otrādi, viņi līksmoja, kad Tengīls ieradās Ērkšķrožu ielejā, jo tad viņš saviem vīriem rīkoja dzīrēs. Tikko asinis bija paguvušas nožūt, kad laukumā nolika lielas, ar alu pildītas mucas un uz iesmiem cepa veselus sivēnus; pār Ērkšķrožu ieleju slīga smaga smārde, un Tengīla vīri ēda un dzēra, un cildināja Tengīlu, kas viņiem sniedzis tādus gardumus.

—   Tie ir Ērkšķrožu ielejas sivēni, kurus viņi aprij, šie bandīti, un Ērkšķrožu ielejas alus, ko viņi dzer, — Matīss sacīja.

Tengīls pats dzīrēs nepiedalījās, beidzis norādīt vīrus, kas sodāmi, viņš aizbrauca pa straumi atpakaļ.

—   Tagad viņš apmierināts sēž savā pilī un domā, ka iebaidījis Ērkšķrožu ielejas iedzīvotājus, — Jonatans sacīja, kad mēs devāmies mājup. — Viņam droši vien liekas, ka te ir tikai iebiedēti vergi un nekas vairāk.

—   Šajā ziņā viņš alojas, — Matīss bilda. — Tengīls nekad nesapratīs, ka nevar pakļaut cilvēkus, kas cīnās par brīvību un tā turas kopā kā mēs.

Mēs pagājām garām nelielai mājiņai, ko apņēma ābe­les, un Matīss sacīja:

—   Tur dzīvoja tas, kuru nupat nogalināja.

Uz mājiņas sliekšņa sēdēja sieviete. Es viņu pazinu, tā bija tā pati, kas kliedza, kad Tengīls bija norādījis uz viņas vīru. Patlaban viņa sēdēja ar dzirklēm rokās un grieza nost savus garos, gaišos matus.

—   Ko tu dari, Antonij? — Matīss vaicāja. — Ko tu darīsi ar saviem matiem?

—   Darīšu lokam stiegras, — Antonija atbildēja.

Vairs viņa nekā nesacīja. Taču es nemūžam neaiz-

mirsīšu^ kādas izskatījās viņas acis, kad viņa to sacīja.

—   Ērkšķrožu ielejā piespriests daudz nāves sodu, — Jonatans sacīja. — Bet visbīstamāk ir turēt ieroci, tas ir visstingrāk aizliegts. Tengīla kareivji bieži apstaigā mājas un sētas un meklē paslēptos šaujamos lokus, zo­benus un šķēpus. Bet viņi nekad nekā nav atraduši. To­mēr nav nevienas mājas, nevienas sētas, kur nebūtu pa­slēpti vai netiktu kaldināti ieroči cīņai, kas galu galā uz­liesmos, — Jonatans teica.

Tengīls bija apsolījis baltus zirgus arī tiem, kas uz­rādīs ieroču slēpējus.

—   Cik vientiesīgi! Vai tiešām viņš domā, ka Ērkšķ­rožu ielejā atradīsies kaut vai viens vienīgs nodevējs! — Matīss sacīja.

—   Nē, tikai Ķiršu ielejā ir tāds, — Jonatans skumji piebilda. Es taču zināju, ka man blakām soļo Jonatans, tomēr man bija grūti, kad es redzēju viņu ar šādu bārdu, ģērbušos skrandās.

—   Jusis nav redzējis to cietsirdību un apspiešanu, ko esam pieredzējuši mēs, — Matīss sacīja. — Citādi viņš nekad nebūtu rīkojies tā, kā rīkojās.

—   Nez kas Sofijai ir padomā? — Jonatans ieminē­jās. — Diez vai Bianka tur nonākusi dzīva?

—   Cerēsim no visas sirds, ka tā noticis, — Matīss teica. — Un Sofija jau notvērusi Jusi.

Nonākuši pie Matīsa sētas, mēs ieraudzījām, ka zālē guļ resnais Dūdiķis un spēlē kauliņus ar diviem citiem Tengīla vīriem. Viņiem laikam bija brīvdiena, jo viņi ērkšķrožu krūmos nogulēja visu pēcpusdienu, to mēs re­dzējām pa virtuves logu. Viņi spēlēja kauliņus, ēda speķi un dzēra alu, ko spaiņos bija atnesuši no tirgus laukuma. Drīz vien viņi vairs nespēja paspēlēt. Viņi ēda tikai speķi un dzēra alu. Un tad vairs ne ēda, ne dzēra, bet kā va­boles ložņāja cits apkārt citam. Beidzot viņi visi četri aizmiga.

Ķiveres un mēteļi mētājās zālē, kur viņi tos bija no­metuši. Tādā siltā dienā neviens nevar dzert alu ar tik biezu mēteli mugurā.

—   Ja Tengīls to zinātu, viņš liktu tos nopērt, — Jo­natans sacīja.

Viņš aši pazuda pa durvīm ārā, un, iekams es paguvu izbīties, viņš jau bija atpakaļ ar mēteli un ķiveri rokās.

—   Ko tu ar šiem draņķiem iesāksi? — Matīss vai­cāja.

—   To es vēl nezinu, — Jonatans atbildēja. — Bet var pienākt brīdis, kad man tie būs vajadzīgi.

—   Var pienākt arī tāds brīdis, kad tevi šo lietu dēļ apcietinās, — Matīss sacīja.

Jonatans norāva bārdu un skrandas, uzvilka mēteli un uzlika galvā cepuri, un tur nu viņš stāvēja gluži kā Tengīla vīrs. Cik tas bija pretīgi! Matīss notrīsēja un lūdza šos draņķus paslēpt.

Un Jonatans to darīja.

Tad mēs apgūlāmies un nogulējām visu dienu, tā­pēc es nezinu, kas notika, kad resnais Dūdiķis un viņa biedri atmodās un mēģināja noskaidrot, kuram pazudis mētelis un ķivere.

Matīss arī gulēja, bet pēkšņi atmodies, kā viņš vēlāk stāstīja, kad no ērkšķrožu krūmiem izdzirdējis kliedzie­nus un lāstus.

Naktī mēs atkal rakām pazemes eju.

—   Un kas notiks tālāk? — es vaicāju.

—    Tālāk notiks tas, kādēļ es šeit esmu ieradies, — Jonatans sacīja. — Varbūt man nelaimēsies, tomēr vi­sādā ziņā tas jāpamēģina. Jāatbrīvo Orvars.

—   Tikai ne bez manis, — es teicu. — Tu mani vairs nepametīsi. Lai kur tu ietu, es tev sekošu.

Viņš ilgi manī noraudzījās un pasmaidīja.

—   Ja tu tā gribi, tad gribu arī es, — viņš sacīja.

11.Lielie speķa gabali un daudzās alus mucas uzmun­drināja visus Tengīla kareivjus

 Lielie speķa gabali un daudzās alus mucas uzmun­drināja visus Tengīla kareivjus, un viņi, protams, gribēja arī dabūt divdesmit baltus zirgus. Viņi meklēja Jona- tanu, kā vien varēja. Sākās okšķerēšana no rīta līdz va­karam, visai drīz tika izmeklēta ikviena māja, ikviens ielejas ūķis. Jonatanam bija jāpaliek paslēptuvē, kamēr viņš vai nosmaktu.

Veders un Kāders jādelēja apkārt un lasīja skaļā balsī ziņojumus par manu brāli. Reiz arī es dabūju no­klausīties ziņojumu par «Tengīla naidnieku Jonatanu Lauvassirdi, kas nelikumīgi ticis _mūrim pāri un vēl jo­projām atrodas nezināmā vietā Ērkšķrožu ielejā». Viņi aprakstīja, kāds Jonatans izskatās. Viņš esot «neparasti skaists jauneklis gaišiem matiem un tumši zilām acīm, slaida auguma» — tā viņi sacīja, un tā Jusis bija aprak­stījis Jonatanu, man šķiet. Un atkal es dabūju dzirdēt, ka nāvessods draud tam, kas slēpj Lauvassirdi, un at­algojumu saņems tas, kurš viņu nodos.

Kamēr Veders un Kāders jādelēja apkārt, šo ziņo­jumu bazūnēdami, Matīsa sētā ieradās cilvēki, lai atva- dltos no Jonatana un pateiktos viņam par visu, ko viņš darījis viņu labā. Bija vēl kaut kas, ko es nezināju.

—   Mēs tevi nemūžam neaizmirsīsim, — viņi teica ar asarām acīs; viņi bija atnesuši arī maizi, lai gan pa­šiem tikko kā pietika, ko grauzt.

—   Maize tev ir nepieciešama, jo tu dodies grūtā un bīstamā ceļā, — viņi sacīja un, to teikuši, steidzās pro­jām, lai pagūtu noklausīties Vedera un Kādera runas.

Arī Matīsa sētā ieradās kareivji. Izbijies es sēdēju virtuvē uz krēsla, kad viņi ienāca, un neuzdrīkstējos pa­kustēties. Bet Matīss izturējās braši.

—    Ko jūs meklējat? — viņš vaicāja. — Ak to Lau­vassirdi, man liekas — tāda nemaz nav. To jūs paši esat izdomājuši, lai varētu ložņāt apkārt un vandīties cilvēku mājokļos.

Jā, viņi tiešām vandījās. Sāka ar iekšējo istabu. Tur viņi izvandīja visas gultas drēbes un nosvieda uz grī­das. Pēc tam izrakņāja skapi, izcēla ārā visu, kas tur atradās; tā gan bija muļķība. Vai tiešām viņi domāja, ka Jonatans guļ skapī?

—    Varbūt jūs gribat paskatīties arī mazmājiņas podā? — Matīss jautāja. Tad viņi saskaitās.

Pēc tam viņi ienāca virtuvē un ņēmās gar bufeti; es sēdēju krēslā un jutu, ka mani pārņem naids. Tieši šajā vakarā mēs taču gribējām pamest ieleju, Jonatans un es, un es domāju — ja viņi atrod Jonatanu, ko es tad da­rīšu! Tas nedrīkst notikt, ka viņi apcietina Jonatanu pašā pēdējā brīdī Ērkšķrožu ielejā.

Matīss bija piebāzis bufeti ar vecām drānām, aitas vilnu un visādām grabažām, lai noslāpētu visas skaņas, kas varētu nākt no paslēptuves, un viņi visu šo drazu iz­meta uz virtuves grīdas.

Un tad! Tad es jau grasījos kliegt, lai visa māja sa­gāztos, jā, jo viens no viņiem pielika plecu pret bufeti, lai pagrūstu to sāņus. Taču no manas mutes nenāca ne skaņa. Es sēdēju kā sastindzis uz krēsla un viņu tikai nīdu, nīdu itin visu viņā, viņa raupjās rokas un tuklo

pakausi, un kārpu uz pieres. Es nīdu viņu, jo zināju, ka tagad viņš pamanīs slēptuves spraugu, un tas nozīmēja Jonatana galu.

Tad tomēr atskanēja kliedziens. Kliedza Matīss.

—   Redziet, tur deg! — viņš kliedza. — Vai Tengīls licis, lai jūs dedzināt mājas?

Es nezinu, kā tas bija noticis, bet tā bija, kā Matīss teica. Uz virtuves grīdas dega aitas vilna, un kareivji pūlējās nodzēst uguni. Viņi lēkāja un mīņājās, un lā­dējās, un kliedza, un beidzot uzgāza ugunij visu ūdens mucu. Un tā ugunsgrēks tika apdzēsts, iekams vēl ne­bija lāgā sācies. Taču Matīss bārās un nikni bruka virsū kareivjiem.

—   Vai jums paurī ir vēl kāda sajēga? — viņš rājās. — Nevar taču mest vilnu uz grīdas tieši pie paša pa­varda, kur uguns sprakšķ un liesmo.

Tas ar kārpu kļuva gluži negants.

—   Ciet klusu, veci! — viņš iesaucās. — Citādi es tev aizbāzīšu muti.

Bet Matīss neļāvās iebaidīties.

—   Savediet te visu kārtībā, — viņš sacīja. —• Re­dziet, kā te izskatās! Kā cūku kūtī!

Tieši tā vajadzēja rīkoties, lai dabūtu viņus projām.

—   Savu cūku kūti vari iztīrīt pats, veci, — noteica tas ar kārpu un pirmais izgāja pa durvīm ārā. Citi viņam sekoja. Un durvis aiz sevis viņi atstāja līdz galam vaļā.

—   Viņiem nav nekādas sajēgas, — Matīss sacīja.

—   Kāda laime, ka sāka degt, — es teicu. — Iedo­mājieties, kāda laime Jonatanam!

Matīss pūta uz pirkstu galiem.

—   Jā, dažreiz mazi ugunsgrēki labi noder, — viņš teica. — Lai gan, raujot ar pirkstiem kvēlojošās ogles no pavarda, var apdedzināties.

Taču rūpēm vēl nebija gala, kaut arī es tā biju do­mājis.

Viņi meklēja Jonatanu arī stallī, pēc tam tas ar kārpu ienāca virtuvē pie Matīsa un teica:

—   Tev ir divi zirgi, veci! Nevienam Ērkšķrožu ielejā nav tiesības turēt divus zirgus, tev tas ir zināms! Mēs' atsūtīsim no aizupes šovakar vienu vīru. Viņš paņems to zirgu ar balto zvaigzni pierē, tas tev jāatdod Tengī­lam.

—   Bet tas ir zēna zirgs, — Matīss iebilda.

—   Ak šitā! Taču nu tas ir Tengīla.

Tā viņš sacīja, šis kareivis. Un es raudāju. Tieši šo­vakar mēs abi ar Jonatanu gribējām doties projām no Ērkšķrožu ielejas. Garā pazemes eja bija pabeigta. Tikai tagad es iedomājos, kā mēs, mīļā pasaulīt, dabūsim pa to ārā Grimu un Fjālaru? Viņi taču neprata rāpot pa pa­zemes eju. Šitāds stulbenis es biju, ka to nesapratu ag­rāk! Zirgi mums jāatstāj pie Matīsa. Vai jau tā nebija bēdu diezgan? Kāpēc jākļūst vēl nelāgāk? Tengīls dabūs Fjālaru, kā gan mana sirds nesalūza, to dzirdot!

Vīrs ar kārpu izvilka no kabatas nelielu koka dēlīti un turēja to Matīsam pie deguna.

—   Te! Te tu uzrakstīsi savas mājas zīmi! — viņš sa­cīja.

—   Kādēļ man tas jādara? — Matīss vaicāja.

—   Tas nozīmē, ka tu ar prieku atdod Tengīlam vienu zirgu.

—   Es nu gan nekādu prieku nejūtu, — Matīss at­cirta.

Bet tad kareivis piegāja viņam klāt ar kailu zobenu.

—   Nē, tu jūti to, — viņš sacīja. — Tu jūti lielu prieku, un te tu uzliksi savas mājas zīmi! Šo dēlīti tu iedosi tam, kas atnāks no Karmanjakas pēc zirga. Jo Tengīls vēlas pierādījumu, ka tu zirgu atdod labprātīgi, vai saproti, vecais? — viņš noteica un tā pagrūda Ma­tīsu, ka tas gandrīz vai apgāzās.

Ko Matīss varēja darīt? Viņš uzrakstīja savas mājas zīmi, un kareivji aizgāja, lai meklētu Jonatanu citās vie­tās.

Tas bija mūsu pēdējais vakars pie Matīsa. Pēdējo reizi mēs sēdējām pie viņa galda, un pēdējo reizi viņš mums pasniedza zupu. Mēs visi trīs bijām noskumuši. Visvairāk es. Es raudāju. Fjālara dēļ. Un Matīsa dēļ. Viņš taču bija turpat vai kļuvis mans vectēvs, un tagad man viņš jāatstāj. Raudāju arī tāpēc,ka biju tik mazs un bailīgs un nekā nevarēju izdarīt, kad bija ieradušies ši­tādi kareivji un grūstīja manu vectēvu.

—   Ja vien es zinātu paroli!

—   Kādu paroli? — es vaicāju.

—   Izejot vai ienākot pa lielajiem vārtiem, jāsaka pa­role, vai tu to nezināji? — Jonatans brīnījās.

—   Jā, to es zināju, — es atteicu. — Un, starp citu, zinu arī šo paroli. Visa vara Tengīlam, mūsu atbrīvotā­jam; es dzirdēju, ka Jusis to sacīja.

Jonatans blenza manī. Ilgu laiku viņš tikai blenza, bet tad sāka smieties.

—   Sausiņ, tu man patīc, vai tu to nezini? — viņš sa­cīja.

Es nesapratu, kapec viņš ta priecājās par paroli, jo viņš taču neies ārā pa lielajiem vārtiem. Bet arī es šajās bēdās kļuvu priecīgāks, ka biju varējis ar tādu nieku uz­jautrināt Jonatanu.

Matīss bija iegājis istabā, lai to sakārtotu, un Jona­tans traucās aiz viņa. Tur iekšā viņi klusi sarunājās. Daudz nekā es nesadzirdēju, tikai to, ko teica Jonatans:

—   Ja man nelaimēsies, tu parūpēsies par manu brāli.

To teicis, viņš atgriezās pie manis.

—   Tagad paklausies, Sausiņ, — viņš sacīja. — Es paņemšu somu un iešu pirmais. Tu paliksi pie Matīsa, kamēr kaut ko no manis dzirdēsi. Tas ieilgs, jo man iepriekš šis un tas jānokārto.

Ai, kā man tas nepatika! Es nekad nevarēju ciest, ja bija jāgaida Jonatans. It īpaši, ja man pa to laiku vaja­dzēja baiļoties, un šoreiz es baiļojos. Ej nu sazini, kas ar Jonatanu var notikt viņpus mūra. Un ko viņš bija nodo­mājis darīt, ka varēja arī nelaimēties?

—   Tu nebaidies, Sausiņ, — Jonatans bilda."— Tagad tu esi Kārlis Lauvassirds, to iegaumē!

Tad viņš aši atvadījās no Matīsa un manis un ielīda slēptuvē. Mēs redzējām, kā viņš pazūd pazemes ejā. Viņš pamāja, pēdējā zīme bija šis rokas mājiens mums.

Un tā mēs palikām vieni, Matīss un es.

—    Resnulis Dūdiķis nezina, kāds kurmis lien patla­ban zem viņa mūra, — Matīss ierunājās.

—   Bet, kad viņš ierauga, kas tas ir par kurmi, kas izbāzis galvu no pazemes, — es ieteicos, — viņš no­mērķē un met šķēpu!

Es jutos gauži noskumis un ielavījos stallī pie Fjā- lara. Pēdējo reizi es pie viņa meklēju mierinājumu. Bet viņš nevarēja mani nomierināt, jo es zināju, ka pēc šā vakara es viņu nekad vairs neredzēšu.

Stallī bija patumšs. Lodziņš bija mazs un daudz gaismas nelaida iekšā, tomēr es saskatīju, cik strauji Fjālars pagrieza galvu, kad es ienācu stallī. Es piegāju pie viņa steliņģī un apskāvu viņa kaklu. Gribēju, lai viņš saprot, ka tā nav mana vaina, kas ar viņu notiks.

—   Jeb vai tomēr mana vaina, — es sacīju un rau­dāju. — Būtu es palicis Ķiršu ielejā, Tengīls tevi nemū­žam nebūtu dabūjis. Piedod man, Fjālar, piedod! Bet citādi es nevarēju rīkoties.

Man liekas — viņš saprata, ka esmu noskumis. Viņš pieglauda mīksto purnu pie manas auss. Likās — viņš negribēja, ka es raudu.

Bet es raudāju. Es stāvēju pie viņa un raudāju, un raudāju, kamēr man pietrūka asaru. Tad es viņu noglau­dīju un iedevu visas auzas, kas vēl bija palikušas, jā, viņam, protams, bija jādalās ar Grimu.

Kamēr es glaudīju Fjālaru, mani pārņēma baismīgas domas.

«Būtu viņš nomiris, šis vīrs, kas nāks pēc mana Fjā- lara,» es domāju. «Kaut jel viņš nomirtu, iekams būs pa­guvis tikt pāri upei!» Tādas domas bija baigas, jā, tie­šām tās bija baigas. Turklāt tās nekā nelīdzēja.

Ak nē, viņš laikam jau atrodas uz prāmja, es domāju, uz tā prāmja, ar kuru viņi pārvadā sazagtās mantas. Jebšu viņš varbūt jau izkāpis krastā. Varbūt nule iziet cauri lielajiem vārtiem un kuru katru brīdi var ierasties te. Ak, Fjālar, kaut mēs varētu kaut kur aizbēgt, tu un es!

Tieši tai brīdī, kad es tā domāju, kāds atvēra staļļa durvis, un es iekliedzos, tik ļoti es biju izbijies. Bet tas bija tikai Matīss. Viņš laikam bija sācis bažīties, kur es tik ilgi esmu palicis. Es nopriecājos, ka stallī ir tāda krēsla. Matīsam nevajadzēja redzēt, ka es atkal esmu raudājis. Tomēr viņš to bija sapratis, jo sacīja:

—   Mīļo puisīt, kaut es varētu kaut ko darīt tavā labā. Bet te nelīdz nekāds vectēvs. Raudi vien, raudi!

Tad es pa logu viņam aiz muguras ieraudzīju kādu cilvēku tuvojamies Matīsa sētai. Tengīla vīru! Viņu, kas nāks pēc Fjālara!

—   Tur viņš nāk! — es kliedzu. — Matīs, viņš jau nāk!

Fjālars iebubinājās. Viņam nepatika mani izmisīgie kliedzieni.

Nākamajā mirklī staļļa durvis tika atrautas vaļā, un tur stāvēja viņš melnu ķiveri galvā un melnu mēteli mu­gurā.

—   Nē! — es kliedzu. — Nē, nē!

Bet viņš jau bija pie manis un mani apskāva.

Tas bija Jonatans! Viņš bija ieradies!

—   Vai tu nepazīsti savu brāli? — viņš jautāja, kad es viņam pretojos. Viņš mani pievilka pie loga, lai es viņu varētu tā īsteni redzēt. Tomēr es lāgā neticēju, ka tas ir Jonatans. Kā lai viņu pazīst? Viņš bija tik neglīts. Neglītāks pat par mani, nevis «neparasti skaists jaunek­lis». Mati sapinkājušies un nemaz nemirdzēja kā zelts, un aiz lūpām aizbāzts nez kāds zelēklis. Nezināju, ka ar tādu nieku cilvēks var kļūt tik neglīts. Viņš neizskatījās visai gudrs. Es būtu varējis smieties, ja bijis laika. Bet Jonatanam nebija itin nemaz laika.

—   Prom, prom, — viņš sacīja, — man tūdaļ jātiek projām! Tie tur no Karmanjakas var ierasties jebkurā mirklī.

Viņš pastiepa roku pret Matīsu.

—   Dod šurp dēlīti! — viņš teica. — Tu taču ar prieku atdod Tengīlam abus zirgus?

—   Jā, kā gan citādi, — Matīss atteica un iespieda Jonatanam rokā dēlīti.

Jonatans to iebāza kabatā.

—   To es parādīšu pie vārtiem, — viņš sacīja. — Tad virsuzraugs redzēs, ka es nemeloju.

Viss norisinājās aplam ātri. Zirgus mēs apseglojām neparasti žigli. Pa to laiku Jonatans pastāstīja, kā viņš ienācis pa lielajiem vārtiem. Matīss to gribēja dzirdēt".

—   Tas notika pavisam vienkārši, — Jonatans sa­cīja. — Es pateicu paroli tieši tā, kā man mācīja Sau­siņš, — Visu varu Tengīlam, mūsu atbrīvotājam. Tad virsuzraugs noprasīja: «No kurienes tu nāc, kurp tu ej, un kādas tev ir darīšanas?» — «No Karmanjakas uz Matīsa sētu, lai paņemtu Tengīlam divus zirgus,» es sacīju. «Ej,» viņš teica. «Paldies,» es bildu. Un tagad es esmu te. Bet man jātiek pa vārtiem ārā, iekams iero­das cits Tengīla vīrs, jo tad iznāks jandāliņš.

Zirgus mēs izvedām no staļļa ašāk, nekā to spēju pateikt, un Jonatans uzlēca Grimam mugurā, Fjālaru viņš turēja aiz pavadas sev blakām.

_ — Esi piesardzīgs, Matīs, — viņš teica, — iekams mes atkal redzamies!

Viņš aizauļoja ar abiem zirgiem, nekā vairs nebilz­dams.

—   Bet kā tad es? Ko lai es daru? — es kliedzu.

Jonatans man pamāja.

—   To tev pateiks Matīss! — viņš izsaucās.

Tā es tur stāvēju, pavadīdams viņu ar skatienu, un jutos gluži kā muļķis. Bet Matīss man paskaidroja.

—    Tu taču saproti, ka tu nemūžam nebūtu ticis ārā pa lielajiem vārtiem, — viņš sacīja. — Tiklīdz iestāsies tumsa, tev jālien pa pazemes eju. Jonatans otrā pusē tevi gaidīs.

—   Vai tas ir tik droši? — es iebildu. — Pēdējā brīdī ar viņu var kas notikt.

Matīss nopūtās.

—    Nekas nav drošs tajā pasaulē, kurā atrodas Ten­gīls, — viņš sacīja. — Bet, ja notiktu kas nelāgs, tev jānāk atpakaļ un jāpaliek pie manis.

Es mēģināju iedomāties, kā tas būs. Vispirms līst gluži vienam pa eju. Tas vien bija nejauki. Tad iznākt mežā viņpus mūra un tur neatrast Jonatanu. Pēc tam sē­dēt tur tumsā un gaidīt, un gaidīt, un beidzot saprast, ka viss sagājis dēlī. Tad līst atpakaļ. Un dzīvot bez Jona- tana!

Mēs stāvējām pie tukšā staļļa. Un pēkšņi es iedomā­jos vēl ko.

—   Kas notiks ar tevi, Matīs, kad atnāks tas tur no Karmanjakas un zirgu nebūs stallī? .

—    Nu, viens zirgs tur būs, — Matīss atteica. — Es tagad pasteigšos un pārvedīšu savu paša zirgu, kuru biju novietojis kaimiņa sētā, kamēr Grims stāvēja manā stallī.

—   Jā, bet viņš paņems tavu zirgu, — es sacīju.

—   Vai tad viņam nebūs kauna! — Matīss atbildēja.

Matīss paguva savu zirgu pārvest pašā pēdējā brīdī, jo tūlīt pēc tam ieradās vīrs, kas tiešām bija atnācis pēc Fjālara. Viņš kliedza un lādējās, un lamājās kā visi Ten­gīla vīri. Stallī bija tikai viens zirgs, un Matīss negribēja to atdot.

—   Mēģini tik! — Matīss teica. — Vienu zirgu drīkst turēt, to taču tu zini. Un to otru, velns parāvis, jūs esat paņēmuši līdzi ar manas mājas zīmi. Ko es varu darīt, ja jūs visu samudžināt un viens koka pauris ne­zina, ko dara otrs!

Daži Tengīla vīri skaitās, ka Matīss izturas pret vi­ņiem tik rupji, bet daži kļuva nedroši un pazemīgi, un tas, kam vajadzēja Fjālaru aizvest, pavisam apjuka.

—   Laikam notikusi kāda kļūda, — viņš noteica un aizklunkuroja pa taciņu kā suns, kas iemiedzis asti starp kājām.

—   Vai tu nekad nebaidies, Matīs? — es vaicāju, kad Tengīla vīrs vairs nebija redzams.

—    Baidos gan, — Matīss atbildēja. —• Vai dzi, kā mana sirds klauvē? — Viņš paņēma manu roku un pie­spieda to pie savas sirds. — Mēs visi baiļojamies. Bet dažkārt to nedrīkst izrādīt, — viņš piebilda.

Tad pienāca vakars un iestājās tumsa. Bija laiks pa­mest Ērkšķrožu ieleju. Un Matīsu.

—   Ardievu, puisīt! — Matīss sacīja. — Neaizmirsti savu vectētiņu.

—   Nē, nemūžam, nemūžam es tevi neaizmirsīšu, — es sacīju.

Un tad es biju viens pazemē. Es līdu cauri garai, tumšai ejai un visu laiku runājos ar sevi, lai saglabātu mieru un nebaiļotos.

«Nē, tas nav nekas, ka te ir akla tumsa… nē, skaidrs, ka tu nenosmaksi… jā, tev uz pakauša krīt mazliet zemes, bet tas nenozīmē, ka sagrūs visa eja, muļķīti. Nē, nē, Dūdiķis tevi nevarēs redzēt, kad tu izlīdīsi ārā, viņš taču nav kaķis, kas redz tumsā! Nu kā tad, Jonatans, protams, būs tur un tevi gaidīs, padomā tikai, tas taču ir viņš, viņš jau dzird, ko es saku. Tas ir viņš! Tas ir viņš!»

Tas bija viņš. Viņš sēdēja tur tumsā uz akmens, un netālu no viņa zem koka stāvēja Grims un Fjālars.

— Ak tā, tas esi tu, Kārli Lauvassirds, beidzot tu esi • atnācis! — viņš sacīja.

12.Tajā naktī mēs gulējām zem priedes un agrīnā rīt­ausmā atmodāmies

Tajā naktī mēs gulējām zem priedes un agrīnā rīt­ausmā atmodāmies. Un bijām nosaluši. Vismaz man bija auksts. Starp kokiem slīga migla, mēs tikko saredzējām Grimu un Fjālaru. Viņi šajā pelēcībā un klusumā, kas mūs apņēma, rēgojās kā pelēki spoku zirgi. Bija pilnīgs klusums. Un nez kāpēc skumīgi. Nezinu, kādēļ atmosties šajā rītā bija tik skumīgi, vientulīgi un baismīgi. Zinu tikai, ka ilgojos pēc Matīsa siltās virtuves un baiļojos no tā, kas mūs sagaida. No tā visa, par ko es nekā nezināju.

Es mēģināju nerādīt Jonatanam savas izjūtas. Jo, ej nu sazini, varbūt viņš mani tad sūtīs atpakaļ un es taču gribēju būt ar viņu kopā visās briesmās, lai cik bīstamas tās būtu.

Jonatans palūkojās uz mani un pasmaidīja.

— Nerādi tādu seju, Sausiņ! — viņš sacīja. — Tas vēl nav itin nekas. Būs ļaunāk.

Jā, tas gan bija mierinājums! Bet tad uzreiz atspī­dēja saule un migla izzuda. Mežā sāka dziedāt putni, viss skumīgais un vientulīgais pagaisa, un bīstamais vairs nelikās tik bīstams. Salt es arī vairs nesalu. Tagad jau sildīja saule. Viss likās labāks, gandrīz vai pavisam labs.

Grimam un Fjālaram arī bija labi. Viņi taču bija iz­kļuvuši no tumšā staļļa un atkal varēja staigāt un plūkt zaļo, sulīgo zāli.

Jonatans viņiem uzsvilpa, tas bija īss, kluss svil­piens, tomēr zirgi to dzirdēja un pienāca mums klāt.

Jonatans gribēja tikt projām. Tālu projām. Tūlīt pat.

—   Mūris atrodas tieši aiz mums, tur aiz tā riekstu krūma, — viņš sacīja. — Un man nav ne mazākās pa­tikas ieraudzīt Dūdiķa baltās acis.

Mūsu pazemes ejas atvere atradās tieši šajā riekstu krūmā. Taču tā vairs nebija redzama, Jonatans to bija apklājis zariem un zālēm. Viņš šo vietu iezīmēja ar da­žiem puļķīšiem, lai mēs to varētu atrast.

—   Neaizmirsti, kā tā izskatās, — viņš teica. — Iegaumē lielo akmeni un tur to priedi, zem kuras mēs gulējām, un riekstu krūmu. Varbūt mēs vēlreiz iesim pa šo pašu ceļu. Ja ne …

Viņš apklusa un nesacīja vairs nekā. Mēs uzkāpām zirgiem mugurā un klusi jājām projām.

Virs koku galotnēm lidoja dūja. Viena no Sofijas bal­tajām dūjām.

—   Re, kur Paloma! — Jonatans izsaucās. Kā gan viņš varēja to tik tālu pazīt.

Ilgi mēs bijām gaidījuši kādu ziņu no Sofijas. Nu beidzot lidoja viņas dūja, kad mēs jau bijām mūra otrā pusē. Viņa lidoja tieši uz Matīsa sētu. Tur viņa drīz vien nosēdīsies uz dūju plāksnītes pie staļļa, bet Sofijas vēstī­jumu izlasīs tikai Matīss.

Tas sarūgtināja Jonatanu.

—   Vai šī dūja nevarēja atlidot vakar? Tad es būtu dabūjis zināt to, kas man jāzina, — viņš sacīja.

Bet patlaban mums bija jādodas prom, tālu prom no Ērkšķrožu ielejas un mūra, un visiem Tengīla vīriem, kas meklēja Jonatanu.

Metot līkumu cauri mežam, mums jānokļūst pie upes, Jonatans sacīja, un tur sākas Karmas ūdenskritums.

—   Tur tu, mīļais Kārli, redzēsi ūdenskritumu, par kādu pat sapņojis nebūsi.

—   Nē, kur nu sapņojis, — es teicu. — Es taču ne­kad neesmu redzējis lielu ūdenskritumu.

Es nudien neko daudz nebiju redzējis, iekams ierados Nangijālā. Arī tādu mežu nekad, kādam mēs tagad jājām cauri. Tas bija patiesi īsts sapņu mežs, tumšs un biezs, un tajā nebija nevienas iemītas taciņas. Atlika vienīgi jāt starp kokiem, kuru mitrie zari sitās sejā. Tomēr mežs man patika. Man patika itin viss — raudzīties, kā saules stari sijājas starp stumbriem, klausīties putnu dzies­mās un sajust slapjās zāles, slapjo koku un zirgu dvaku. Taču visvairāk man patika jāt kopā ar Jonatanu.

Gaiss mežā bija svaigs un dzedrs, bet, jo tālāk mēs jājām, jo kļuva siltāks. Diena būs karsta, to jau varēja just tagad.

Drīz Ērkšķrožu ieleja mums palika tālu aiz mugu­ras, mēs bijām dziļi mežā. Tur kādā izcirtumā, augstu koku apņemta, atradās maza, pelēka būdiņa. Tumšā meža vidū — kas gan varēja tur dzīvot tik vientuļi! Kāds taču tur dzīvoja. No skursteņa cēlās augšup dūmi, un ārpusē pie būdiņas ganījās pāris kazu.

—   Te dzīvo Elfrīda, — Jonatans sacīja. — Ja mēs viņu palūgsim, viņa iedos mums mazliet kazu piena.

Mēs dabūjām pienu, cik tik vēlējāmies, tas bija labi, jo mēs bijām jājuši lielu gabalu un nekā nebijām ēduši. Mēs sēdējām uz Elfrīdas mājiņas akmens pakāpieniem, sēdējām un dzērām kazu pienu un ēdām maizi, kas mums bija līdzi ceļasomās, kazu sieru, ko Elfrīda mums iedeva, un katrs savu zemeņu riekšu, kuras es biju sala­sījis mežā. Tas viss garšoja labi, un mēs jutāmies pa­ēduši.

Elfrīda bija maza, tukla, labsirdīga vecīte; viņa te dzī­voja viena ar savām kazām, vēl viņas sabiedrībā bija pe­lēks kaķis.

—   Cik labi, ka es nedzīvoju mūros, — viņa sacīja.

Ērkšķrožu ielejā viņa pazina daudzus cilvēkus un

gribēja zināt, vai viņi vēl ir dzīvi. Jonatanam vajadzēja stāstīt. Tas bija sāpīgi. Jo jāstāsta bija vairāk par to, par ko dzirdot vecs cilvēks varēja tikai sērot.

—   Kāpēc Ērkšķrožu ielejā vajadzēja iestāties tādam postam! — Elfrīda iesaucās. — Nolādēts lai ir Tengīls! Un arīdzan Katla! Viss būtu noritējis labi, nebijusi vi­ņam Katla!

Viņa aizsedza acis ar priekšautu, man liekas — viņa raudāja.

Es nespēju viņā skatīties, tādēļ aizgāju meklēt zeme­nes. Bet Jonatans palika sēžam un ilgi runājās ar Elfrīdu.

Lasīdams zemenes, es prātoju. Kas tā Katla ir, un kur tā atrodas? Kad es dabūšu to zināt?

Pamazām mēs tuvojāmies upei. Bija īsta pusdienas versme. Saule augšā pie debesīm mirdzēja kā ugunīga bumba; arī ūdenī, likās, viz tūkstošiem mazu saulīšu. Mēs stāvējām augstā krasta malā un dziļi lejā redzējām upi. Tas tikai bija skats! Mūžsenā straume tā traucās pret Karmas ūdenskritumu, ka šļakstēja vien, varenās upes ūdeņi traucās turp, un mēs tālē varējām dzirdēt ūdens­krituma grandus.

Mēs gribējām nokāpt lejā pie ūdens un atvēsināties. Grims un Fjālars varēja brīvi paklaiņāt mežā un pa­meklēt kādu tērci, kur padzerties. Bet mēs gribējām

iemesties upē. Mēs brāzāmies lejup pa augsto krauju un skriedami rāvām drēbes nost. Lejā krastmalā auga Vītoli. Viens vītols bija izpletis zarus tālu pāri straumei, un tie slīga ūdenī. Mēs līdām pa stumbru tālāk, un Jonatans man parādīja, kā, turoties pie zara, jāienirst ūdens šļa­katās.

—   Tikai nepalaid zaru vaļā, — viņš brīdināja, — jo tad tu nonāksi Karmas ūdenskritumā, pirms būsi pagu­vis ko apjēgt.

Es turējos tik stingri, ka pirkstu kauliņi metās balti. Es šūpojos uz zara un ļāvu, lai ūdens skalojas man pāri. Nekad vēl peldēšanās nebija bijusi tik jauka un reizē tik bīstama. Viss mans ķermenis juta Karmas ūdenskrituma pievilkšanas spēku.

Tad eš atkal pieķēros pie stumbra, Jonatans man pa­līdzēja, un mēs sēdējām vītola vainagā gluži kā zaļā mājā, kas šūpojas virs ūdens. Straume it kā vilināja lejā, spiezdama ticēt, ka tas nemaz nav bīstami. Man pietika tikai apslapināt kājas lielo pirkstu, lai es sajustu strau­mes velkoņu, kas tiecās mani aizraut līdzi.

Tā sēdēdams, es pametu skatienu augšup1 uz krastu un izbijos. Tur augšā parādījās jātnieki — Tengīla ka­reivji ar gariem šķēpiem. Viņi aulekšoja, bet ūdens šal­kas bija apslāpējušas zirgu pakavu dipoņu.

Jonatans arī bija viņus ieraudzījis, taču es nejutu, ka viņš būtu izbijies. Mēs sēdējām klusi un gaidījām, kamēr viņi pajās garām. Bet viņi nejāja garām. Viņi ap­stājās un nokāpa no zirgiem; viņi laikam bija nodomā­juši atpūsties.

Es vaicāju Jonatanam:

—   Nez vai viņi nedzenas tev pakaļ, kā tu domā?

—   Ak nē, — Jonatans atbildēja. — Viņi nāk no Kar­manjakas un dosies uz Ērkšķrožu ieleju. Tur pie Karmas ūdenskrituma ir piekārtais tilts. Tengīls savus vīrus pa­rasti sūta pāri pa šo tiltu.

—   Bet viņi varēja taču te neapstāties, — es sacīju.

Jonatans tam piekrita.

—   Es nudien negribu, ka viņi mani ierauga, — viņš teica, - un viņu pauros iešaujas domas par Lauvassirdi.

Augšā kraujā es saskaitīju kādus sešus karavīrus. Viņi par nez ko ķildojās un rādīja uz ūdeni, lai gan ne­varēja sadzirdēt, ko viņi saka. Pēkšņi viens no viņiem skubināja zirgu lejup pa krauju uz upi. Viņš jāja gan­drīz vai tieši mums pretī, un es priecājos, ka mēs sēdē­jām tik labi paslēpti kokā.

Citi viņu pavadīja ar kliedzieniem:

—   Nedari tā, Pērk! Tu noslīksi gan pats, gan no­slīcināsi zirgu!

Bet tas, kuru viņi sauca par Pērku, tikai smējās un sauca:

—   Es jums to pierādīšu! Ja es dzīvs nokļūšu līdz tai klintij un atkal atpakaļ, es pacienāšu jūs visus ar alu, to es zvēru!

Tad mēs sapratām, ko viņš nodomājis darīt.

Gabaliņu tālāk straumē pacēlās klints. Ap to šļāca viļņi, un no ūdens ārā vīdēja tikai neliels izcilnis. Bet, kad viņi jāja garām, Perks šo izcilni bija pamanījis un tagad gribēja izcelties.

—   Muļķis tāds, — Jonatans sacīja, — vai tiešām viņš tic, ka zirgs tik tālu varēs peldēt pret straumi!

Perks bija jau nometis ķiveri, mēteli un zābakus un nu sēdēja zirga mugurā vienā kreklā un biksēs un spieda zirgu doties lejā upē; zirgs, uz kura viņš jāja, bija skaista, melna, neliela ķēvīte. Perks kliedza un skubināja, bet ķēvīte negribēja klausīt. Viņa baiļojās. Pērkam nebija pātagas, un viņš sita ķēvītei pa galvu ar dūrēm; es dzir­dēju, kā Jonatans šņukstēja, gluži tāpat kā toreiz tirgū.

Beidzot Perks tomēr panāca savu. Ķēvīte izbijusies sprauslāja, taču beidzot metās upē, darīdama to, ko šis neprātis vēlējās. Bija baisi skatīties un redzēt, kā ķēvīte cīnās, kad viņu sagrābj straume.

—   Viņa nāks tieši uz mūsu pusi, — Jonatans sacīja. — Perks var darīt, ko grib, — līdz klintij viņš ķēvīti ne­aizdzīs.

Bet ķēvīte mēģināja, viņa patiesi pūlējās! Ai, kā viņa cīnījās, nabaga ķēvīte, un kādas nāves baismas viņu pār­ņēma, kad viņa juta, ka straume ir par viņu spēcīgāka.

Arī Perks beidzot bija sapratis, ka tagad runa ir par viņa dzīvību. Viņš gribēja zirgu pagriezt pret krastu, bet drīz vien noprata, ka nespēj to. Nē, jo straume vēlējās ko citu! Straume gribēja viņu aizraut līdz Karmas ūdenskri­tumam, un to viņš būtu pelnījis. Bet ķēvītes man bija žēl. Viņa bija kļuvusi gluži nevarīga. Straume viņus rāva tieši uz mūsu pusi, kā to bija teicis Jonatans. Drīz viņi aizpeldēs mums garām un pagaisīs. Perka acīs es varēju saskatīt izbailes, viņš zināja, uz kurieni viņu rauj.

Es pagriezu galvu, lai redzētu, kur ir Jonatans, un, viņu ieraudzījis, iekliedzos. Viņš karājās un ķepurojās virs ūdens, mēģinādams, cik tālu vien iespējams, pastiept roku. Viņa kājas kustējās augšup un lejup, un, kad Perks bija nonācis zem viņa, viņš saķēra to aiz matiem un pacēla tā, lai tas varētu pieķerties pie kāda zara.

Tad Jonatans sauca ķēvīti:

—   Nāc, mīļā ķēvīt, nāc šurp!

Ķēvīte jau bija aizrauta garām, tomēr ar visu spēku mēģināja piepeldēt pie Jonatana. Tagad viņas mugurā vairs nesēdēja šis pikucis Perks, tomēr viņa jau bija sā­kusi grimt; Jonatanam laimējās nez kā satvert zirga pa­vadu, un viņš raustīja to un vilka. Tā bija cīņa uz dzī­vību un nāvi, jo upe negribēja padoties, tā gribēja ieraut iekšā gan ķēvīti, gan Jonatanu.

Es kļuvu gluži traks un uzkliedzu Pērkam:

—   Palīdzi taču, lempi, palīdzi!

Perks bija uzrāpies kokā un sēdēja tur drošībā pavi­sam tuvu Jonatanam; šis stulbenis palīdzēja vienīgi ar to, ka, paliecies uz priekšu, sauca:

—   Vadzi, laid zirgu vaļā! Tur augšā mežā staigā divi, es paņemšu vienu! Laid to vaļā!

Cilvēks dusmās kļūstot spēcīgs, es allaž esmu dzir­dējis tā sakām, un tādējādi iespējams, ka Perks tomēr palīdzēja, jo Jonatanam laimējās izvilkt ķēvīti.

Eet tad Jonatans teica Pērkam:

— Aitasgalva, vai tu domā, ka es izglābu tavu dzī­vību, lai tu nozagtu manu zirgu, vai kauna tev nav?

Varbūt Perks nokaunējās, es nezinu. Viņš neteica nekā, nevaicāja, kas mēs tādi esam, neko tamlīdzīgu. Viņš tikai ar savu nabaga ķēvīti klunkuroja augšup pa krauju un drīz vien kopā ar visu baru pagaisa.

Tajā vakarā mēs ierīkojām nometnes ugunskuru pie Karmas ūdenskrituma. Esmu pārliecināts, ka neviens ugunskurs nekur un nekad visā pasaulē nav dedzis līdzīgi mūsējam.

Laukums tur bija šaušalīgs, baigs un skaists kā ne­viens cits laukums nekur zemes virsū, tā man likās. Kalni un upe, un ūdenskritums — tas viss bija pārlieku liels un varens. Tur nekas pat nelīdzinājās sapnī redzē­tajam, un es teicu Jonatanam:

—   Netici, ka te ir kas īstens! Te viss ir no kāda pir­matnēja sapņa, esmu par to pārliecināts.

Mēs stāvējām uz tilta — uz piekārta tilta, ko Tengīls bija licis uzcelt pāri bezdibenim un kas savienoja abas zemes: Karmanjaku un Nangijālu abpus mūžsenās strau­mes.

Upe šalkdama traucās lejā bezdibenī zem tilta un tad grandēdama metās Karmas ūdenskritumā, kas bija baigs un šausmīgi dziļš.

Es vaicāju Jonatanam:

—   Kā var uzcelt tiltu pāri tādam šausmīgam bezdi­benim?

—   Jā, arī es to vēlētos zināt, — viņš atteica. — Un, cik daudz cilvēku dzīvību gājis bojā, ceļot šo tiltu, cik daudz cilvēku nokritis lejā un ar kliedzieniem pazudis Karmas ūdenskritumā, arī to es labprāt gribētu zināt.

Es nodrebēju. Man šķita, ka es dzirdu kliedzienu at­balsis starp kalnu grēdām.

Tagad mēs bijām ļoti tuvu Tengīla zemei. Otrā pusē tiltam es varēju saredzēt taku, kas līču loču izvijās starp kalniem. Karmanjakas mūžsenajiem kalniem.

—   Ja tu iesi pa šo taku, tu nonāksi pie Tengīla pils, — Jonatans sacīja.

Es vēl stiprāk nodrebēju. Bet tad nodomāju — lai arī rīt notiek .kas notikdams, šovakar es tomēr gribu sēdēt kopā ar Jonatanu pirmo reizi savā mūžā pie nometnes ugunskura.

Mēs bijām ierīkojuši to uz kādas klints plātnes aug­stu virs ūdenskrituma. Tuvu tiltam. Bet es sēdēju, pa­griezis visam muguru. Es negribēju redzēt ne tiltu, kas veda uz Tengīla zemi, ne arī ko citu. Es redzēju tikai liesmu atblāzmu, kas šaudījās starp kalnu grēdām. Tas bija skaisti, turklāt mazliet baigi. Es redzēju Jonatana skaisto un labsirdīgo seju uguns blāzmā un zirgus, kas stāvēja mazliet tālāk un atpūtās.

—   Sis ugunskurs ir daudz labāks nekā mans iepriek­šējais, — es teicu, — jo tagad es sēžu kopā ar tevi, Jo- natan.

Lai arī kur es būtu, es allaž jutos drošs, ja biju kopā ar Jonatanu, un jutos laimīgs, ka beidzot mums bija kopīgs nometnes ugunskurs, par kuru tik daudz bijām runājuši, kad vēl dzīvojām uz zemes.

—   Nometnes ugunskuru un pasaku laiks — tā tu teici, vai atminies? — es vaicāju Jonatanam.

—   Jā, es to atminos, — Jonatans atbildēja. — Bet toreiz es nezināju, ka te, Nangijālā, būs tik ļaunas pasakas.

—   Vai tā tam jābūt vienmēr, kā tev liekas? — es vai­cāju.

Brīdi viņš klusēdams vērās ugunī un tad sacīja:

—   Nē, kad cīņa reiz būs beigusies, Nangijāla no jauna kļūs tāda zeme, kur pasakas ir skaistas un dzīve — viegla un vienkārša, kā tas bijis agrāk.

Ugunskurs uzliesmoja, un liesmu gaismā es redzeju, cik Jonatans ir noguris un skumjš.

—    Bet pēdējā cīņa, saproti, Sausiņ, tā var būt tikai ļauna pasaka par nāvi, nāvi, nāvi. Tāpēc šī cīņa jāveic Orvaram, ne man. Jo es nederu tam, lai kādu nonā­vētu.

«Jā, to es zinu,» es nodomāju. Un es viņam vai­cāju:

—   Kādēļ tu izglābi to Pērku, vai tas bija labi?

—    Nezinu, vai tas bija tik labi, — Jonatans atteica. — Bet ir tādi darbi, kas jādara, citādi cilvēks ir tikai niecīgs puteklis, to es tev jau esmu teicis.

—    Bet iedomājies, ja viņš būtu apjēdzis, kas tu esi! Un viņi būtu tevi sagūstījuši! — es sacīju.

—    Jā, tad viņi būtu sagūstījuši Lauvassirdi, nevis niecīgu putekli, — Jonatans atteica.

Mūsu ugunskurs izdega, un pār kalniem slīga tumsa. Vispirms tas bija mijkrēslis, kas uz laiciņu vērta visu liegu un piemīlīgu, un maigu. Bet pēc tam iestājās melna, dārdoša tumsa, kurā tikai varēja sadzirdēt Karmas ūdens­kritumu un itin nekur neredzēja ne mazāko gaismas stariņu.

Es piekļāvos Jonatanam, cik tuvu vien varēju. Mēs tur sēdējām, atspiedušies pret kalna sienu, un tumsā runājāmies. Es nejutu bailes, bet mani bija pārņēmis jo­cīgs nemiers. Mums vajadzētu gulēt, Jonatans sacīja. Bet es zināju, ka nevarēšu iemigt. Es šā nemiera dēļ tikko varēju parunāt. Tas nebija tumsas dēļ, bet kaut kā cita dēļ, taču to es nezināju. Un tomēr Jonatans bija man blakām.

Tad nozibēja zibens un nogranda pērkons, un kalnu grēdas nodārdēja. Un tad tas gāzās pār mums. Negaiss, es pat nezināju, ka ir tādi negaisi. Tas gāzās pār kal­niem ar tādu dārdoņu, ka nebija vairs sadzirdams Kar­mas ūdenskritums, un zibšņi šāvās cits aiz cita. Lāgiem mūs apspīdēja liesmojoša gaisma, bet nākamajā brīdī mēs slīgām vēl dziļākā tumsā. Bija tā, it kā mūs ap­ņemtu pirmatnējā nakts.

Tad atkal uzliesmoja zibens, baismīgāks nekā visi iepriekšējie. Tas uzliesmoja tikai uz mirkli un meta savu gaismu pār visu.

Un tad šajā gaismā es ieraudzīju Katlu. Es ieraudzīju Katlu.

13.Jā, es ieraudzīju Katlu

Jā, es ieraudzīju Katlu, un nezinu, kas pēc tam no­tika. Es it kā iegrimu melnā dzīlē un atmodos, kad ne­gaiss bija pārgājis un virs kalnu smailēm ausa gaisma. Es gulēju, iespiedis galvu starp Jonatana ceļgaliem, un šausmas mani pārņēma, tiklīdz es atcerējos — tur tālu viņpus upes bija stāvējusi uz klints virs Karmas ūdens­krituma Katla. Es ievaidējos, to atcerēdamies, un Jona­tans mēģināja mani mierināt.

—   Viņas tur vairs nav. Tagad viņa ir jau projām.

Bet es raudāju un viņam vaicāju:

—   Kā gan iespējama tāda Katla? Vai tā ir… bries­mone vai kas cits?

—   Jā, tā ir briesmone, — Jonatans sacīja. — Pūķa sieva, kas iznirusi no pirmatnības, un tikpat nežēlīga kā Tengīls.

—   Kur viņš to atradis? — es vaicāju.

—    Katla iznākusi no Katlas alas, tā domā, — Jona­tans sacīja. — Tur lejā viņa gulējusi mūžīgā miegā, un tā viņa bija nogulējusi tūkstošiem gadu, un neviens par viņu nekā nezināja. Bet reiz kādā rītā viņa pamodusies, aizrāpusies uz Tengīla pili un pūtuši nāvējošu uguni pret visiem un ikvienu. Cilvēki krituši gan pa labi, gan pa kreisi, kur viņa gājusi.

—   Kāpēc viņa nenonāvēja Tengīlu? — es vaicāju.

—   Tengīls, lai glābtu dzīvību, skrēja pa visām sa­vas pils zālēm. Kad viņa tuvojās, viņš izrāva kara tauri, lai sauktu palīgā kareivjus, un, kad viņš pūta taurē . ..

—   Kas tad notika? — es vaicāju.

—   Tad Katla atrāpās pie viņa kā suns. Kopš tās die­nas viņa Tengīlam paklausa. Un tikai viņam, jo viņa baidās no Tengīla kara taures. Kad viņš to pūš, Katla viņam akli paklausa.

K]uva aizvien gaišāks. Tur tālē Karmanjakas virsot­nes dega kā Katlas uguns. Un uz Karmanjaku mums ta­gad bija jādodas. Es jutu bailes, ai, cik es biju izbijies! Kas to lai zina, kur uzglūn Katla! Kur viņa atrodas, kur viņa dzīvo, vai viņa dzīvo Katlas alā, un kā gan tur var būt Orvars? To es vaicāju Jonatanam, un viņš pastāstīja, kā tas ir.

Katla nedzīvoja Katlas alā. Tur viņa vairs nebija at­griezusies pēc sava mūžīgā miega, nē, Tengīls viņu tu­rēja saistītu kādā alā Karmas ūdenskrituma tuvumā. Tajā alā viņš turēja viņu saistītu zelta važās, Jonatans sacīja, un tur viņai bija jāpaliek, vienīgi tad ne, kad Ten­gīls ņēma viņu līdzi, lai iebaidītu tos cilvēkus, kurus gri­bēja iebaidīt.

—   Vienreiz es viņu redzēju Ērkšķrožu ielejā, — Jo­natans teica.

—   Un tad tu kliedzi, — es sacīju.

—   Jā, tad es kliedzu, — viņš atbildēja.

Es jutu, ka mani pārņem aizvien lielākas šausmas.

—   Es tik Joti bīstos, Jonatan. Katla mūs nogalinās.

Viņš atkal mēģināja mani nomierināt.

—   Viņa taču ir piesieta. Viņa nevar tikt tālāk par savām važām. Ne tālāk par to klinti, uz kuras tu viņu redzēji. Tur viņa stāv gandrīz vienmēr un blenž Karmas ūdenskritumā.

—   Kādēļ viņa to dara? — es vaicāju.

—   Es nezinu. Viņa varbūt meklē Karmu, — Jona­tans atbildēja.

—   Kas Karma ir? — es vaicāju.

—   Blēņas, to tikai Elfrīda melš, — Jonatans sacīja. — Neviens nekad Karmu nav redzējis. Tāda nav. Bet Elfrīda saka — viņš dzīvojis reiz mūžsenos laikos. Kar-

raas ūdenskritumā, un Katla toreiz viņu nīduši un neva­rot to aizmirst. Tādēļ viņa tur stāv un blenž.

—   Kas viņš tāds bija un kā varēja dzīvot šādā pek­les ūdenskritumā? — es vaicāju.

—   Arī viņš bija briesmonis, — Jonatans sacīja. — Pūķis, tikpat garš, cik plata ir upe, Elfrīda saka. Bet tā ir tikai tāda sena pasaka.

—   Varbūt viņš nemaz nav pasaka, tāpat kā Katla, — es sacīju.

Uz to Jonatans vairs nekā neatbildēja, bet sacīja:

—   Vai zini, ko Elfrīda vēl stāstīja? Kamēr tu biji mežā un lasīji zemenes. Viņa sacīja, ka viņas bērnībā biedējuši bērnus ar Karmu un Katlu. Pasaku par pūķi Karmas ūdenskritumā un pūķeni Katlas alā viņa bēr­nībā dzirdējusi daudz reižu, un tā viņai ļoti patikusi, jo bijusi tik šausmīga. Tā esot mūžsena pasaka, ar kuru bērnus biedējot visos laikos, Elfrīda saka.

—   Vai Katla nevarēja palikt alā vienmēr — kā šajā pasakā! — es izsaucos.

—   Jā, tieši to pašu sacīja Elfrīda, — Jonatans pie­bilda.

Mani pārņēma drebuļi, man likās — Karmanjaka ir briesmoņu pārpilna zeme, un es uz turieni negribēju iet. Tomēr tagad uz turieni bija jāiet.

Vispirms mēs stiprinājāmies no ēdiena saiņa. Lai gan taupījām arī Orvaram.

—   Katlas alā valda tikai bads, — Jonatans sacīja.

Grims un Fjālars dzēra klinšu ieplakās sakrājušos

ūdeni. Zālājs te augšā kalnos bija trūcīgs. Taču pie tilta bija nedaudz zāles, un man liekas — tie bija mazliet ieēduši, kad mēs devāmies ceļā.

Tad mēs jājām pāri tiltam. Uz Karmanjaku. Tengīla zemi un briesmoņu zemi. Es aiz bailēm trīcēju. Tas pū­ķis, taisnību sakot, es gan neticēju, ka tas ir, bet pado­mājiet — ja tas pēkšņi izšaujas no dzelmes un norauj mūs no tilta, noslīcinot Karmas ūdenskritumā. Un šī Katla, no tās es visvairāk baiļojos. Varbūt viņa mūs

gaida tur Tengīla piekrastē ar saviem baismīgiem zo­biem un nāvējošo uguni, ak, cik ļoti es baiļojos!

Bet mēs tikām pāri tiltam, un nekādu pūķi es nere­dzēju. Katla nestāvēja uz klints, un es teicu Jonatanam:

—   Nē, viņas tur nav!

Un tomēr viņa tur bija! Nevis uz klints, bet viņas šausmīgā galva vīdēja aiz liela klints izciļņa pie takas, kas vijās uz Tengīla pili. Tur mēs viņu ieraudzījām. Un viņa ieraudzīja mūs. Tad viņa izgrūda tādu kliedzienu, kas varētu sagraut kalnus. No viņas nāsīm šāvās uguns un dūmu vērpetes, aiz niknuma viņa šņāca un raustīja, un raustīja, un raustīja važas, un atkal kliedza.

Grims un Fjālars aiz bailēm bija galīgi zaudējuši jēgu, un mēs tikko varējām tos noturēt. Un manas bai­les nebija mazākas. Es činkstēju un lūdzos Jonatanu griezties atpakaļ uz Nangijālu. Bet viņš sacīja:

—   Mēs nedrīkstam nodot Orvaru! Nebaidies! Katla mūs nevar aizsniegt, lai kā raustītu važas.

Tomēr mums jāpasteidzas, viņš sacīja, jo Katlas klie­dzieni ir signāls, ko būs sadzirdējuši Tengīla pilī, un, ja mēs nepagūsim aizbēgt un paslēpties kalnos, drīz vien mūs ielenks Tengīla kareivju bars.

Un mēs jājām. Jāļām pa bīstamām, šaurām, stāvām kalnu taciņām, tā ka pakavi dzirksteles vien šķēla, jā­jām šurpu turpu starp klintīm, lai sajauktu pēdas visiem vajātājiem. Ik brīdi es gaidīju, ka aiz mums atska­nēs Tengīla kareivju saucieni un pār mums sāks gāzties šķēpi, bultas un zobeni. Bet nevienu nemanīja. Vajāt kādu Karmanjakas klintīs un kalnos bija grūti. Vajātais viegli varēja tur paslēpties.

Kad mēs jau ilgi bijām jājuši, es vaicāju Jonatanam:

—   Uz kurieni mēs jājam?

—   Uz Katlas alu, — viņš atteica. — Tagad mēs esam gandrīz klāt. Katlas ala ir tava deguna priekšā.

Jā, tā tas bija. Mūsu priekšā bija pazems, plakans kalns ar stāvām krantīm. Tikai tai pusē, kurā atradāmies mēs, nebija tik stāvs. Ja gribējām, te mēs viegli varējām

tikt augšā. Un to mēs gribējām, jo mums bija jānokļūst viņā pusē kalnam, teica Jonatans.

—   Ieeja atrodas upes pusē, — viņš teica. — Un man jāredz, kas tur notiek.

—   Jonatan, vai tu patiesi tici, ka mēs reiz varēsim ietikt Katlas alā? — es vaicāju.

Viņš pastāstīja man par varenajiem vara vārtiem, kas noslēdz ieeju, un par Tengīla kareivjiem, kas tur stāv dienu un nakti. Ak tu pasaulīt, kā gan mēs tur iekļūsim!

Uz to viņš man neatbildēja. Tikai teica, ka tagad mums jānoslēpj zirgi, jo tie pa kalniem nespēj rāpties.

Mēs noslēpām zirgus klints plaisā tieši zem Katlas alas un atstājām tur ari saiņus un visu pārējo. Jonatans paplikšķināja Grimu un teica:

—   Pagaidiet te, mēs tikai dosimies izlūkgājienā.

Man šis izlūkgājiens nepatika. Es negribēju šķirties

no Fjālara. Bet līdzēt tur nekā nevarēja.

Pagāja krietns laika sprīdis, kamēr mēs nokļuvām uz plakanā kalna, un, kad beidzot mēs tur atradāmies, es sa­jutu nogurumu. Jonatans sacīja, ka mēs varot mazliet at­pūsties, un es tūlīt nometos garšļaukus zemē. To pašu da­rīja arī Jonatans, un tur nu mēs gulējām augšā Katlas kalnā, un pāri mums pletās plašās debesis, un zem mums atradās Katlas ala. Jā, savādi bija iedomāties, ka tepat zem mums kalnos atrodas šausmīgā ala ar visām ejām un iedobēm, kur iespundēti un nomiruši tik daudzi cilvēki. Bet te ārā saulē laidelējās tauriņi, pār mums pletās zilais debesu klajš ar maziem, baltiem mākonīšiem, un ap mums ziedēja puķes un zaļoja zāle. Nudien tas bija dīvaini — uz Katlas alas jumta auga puķes un zāle! Man ienāca prātā — ja Katlas alā tik daudzi jau bija miruši, var­būt miris arī Orvars. Un es vaicāju Jonatanam, kā viņš domā. Bet viņš neatbildēja. Viņš tikai gulēja un raudzī­jās debesīs; viņš nez ko domāja, es to nomanīju. Bei­dzot viņš teica:

—   Ja tas ir tiesa, ka Katla savu mūžseno miegu nogu­lējusi Katlas alā, tad kā viņa varēja iznākt ārā, kad pa­modās? Vara vārti tur bija jau toreiz. Tengīls visos lai­kos izmantojis Katlas alu par cietumu.

—   Kamēr Katla tur gulēja aizmigusi? — es vaicāju.

—  Jā, kamēr Katla tur iekšā gulēja, — Jonatans sa­cīja. — Un neviens pats to nezināja.

Es nodrebēju. Neko ļaunāku es nevarēju iedomāties. Iedomājieties, sēdēt iespundētam Katlas alā un piepeši ieraudzīt rāpjamies pūķi!

Bet Jonatanam galvā bija citas domas.

—   Viņai vajadzēja iznākt pa kādu citu eju, — viņš- sacīja. — Un man šis ceļš jāatrod, kaut vai būtu jāmeklē veselu gadu.

Ilgi mēs nevarējām gulēt, Jonatanam nebija miera. Mēs tuvojāmies Katlas alai. Mums bija jānoiet tikai ne­liels gabals pāri kalnam. Mēs jau redzējām zem mums upi tālu un viņpus tās Nangijālu. Ak, cik ļoti es ilgojos tur nokļūt!

 — Paraugies, Jonatan, — es teicu, — es redzu vī- "tolu tur, kur mēs peldējāmies! Tur, viņpus upes!

Bija gluži tā, it kā mēs būtu saņēmuši sveicienu pāri ūdenim — mazu, zaļu sveicienu no gaišākā krasta.

Bet Jonatans ar zīmēm rādīja, lai es klusēju. Viņš- laikam baiļojās — kāds mūs varēja sadzirdēt. Mēs jau bijām pavisam tuvu, te Katlas kalns ar stāvu krauju iz­beidzās, un kalna sienā zem mums atradās vara vārti, tā sacīja Jonatans, lai gan no šejienes mēs tos nevarējām saskatīt.

Taču sardzes kareivjus mēs varējām redzēt. Trīs Ten- gīla vīrus, un, tikai ieraugot viņu ķiveres, man sirds iepukstējās straujāk.

Mēs uz vēdera bijām aizrāpušies līdz kraujai, lai va­rētu paraudzīties uz kareivjiem. Un, ja viņi būtu pablen- zuši augšup, tā tūlīt būtu mūs ieraudzījuši. Bet sliktākus sardzes kareivjus nemaz nevar iedomāties. Viņi neska­tījās ne uz vienu, ne otru pusi. Viņi tikai sēdēja un meta kauliņus, nelikdamies ne par kaut ko citu ne zinis. Ja pa vara vārtiem neviens ienaidnieks nevarēja iekļūt, kādēļ tad viņiem te jāstāv sardzē?

Te uzreiz mēs pamanījām, ka vārti atveras un kāds iznāk no alas — vēl viens Tengīla vīrs! Viņš nesa tukšu ēdiena trauku un nosvieda to zemē. Vārti aiz viņa aizvē­rās, un mēs dzirdējām, kā viņš tos aizslēdz.

—   Jā, to sivēnu es pabaroju pēdējo reizi, — viņš teica.

Citi par šiem vārdiem smējās, un viens no viņiem sacīja:

—   Nu viņš dabūja zināt, kas šī ir par neparastu dienu — viņa mūža pēdējā diena! Tu taču pateici viņam, ka Katla viņu sagaida šovakar, kad iestāsies tumsa?

—   Jā, un vai zināt, ko viņš atbildēja? «Ak tad bei­dzot,» viņš sacīja. Tad viņš lūdza, lai aiznesot uz Ērkšķ- rožu ieleju viņa sveicienu, pag, kā tas skanēja? Orvars var nomirt, bet brīvība nemūžam!

—   Lika pagaidīt, — otrs atteica, — to viņš šovakar varēs pateikt Katlai un tad dzirdēs, ko viņa atbildēs.

Es paraudzījos uz Jonatanu. Viņš bija nobālējis.

—   Nāc! -— viņš sacīja. — Mums jātiek no šejienes prom.

Mēs rāpāmies no kraujas projām tik klusi un tik žigli, cik vien spējām, un, kad zinājām, ka mūs vairs nevar sa­dzirdēt, mēs skrējām. Visu atceļu mēs skrējām, kamēr bijām nokļuvuši atkal pie Grima un Fjālara.

Mēs apsēdāmies plaisā pie zirgiem, jo nezinājām, ko iesākt. Jonatans bija noskumis, un es nezināju, kā lai viņu mierina, arī es biju noskumis. Es sapratu, cik ļoti viņš sēro par Orvaru, Viņš bija iedomājies, ka varēs viņam palīdzēt, bet nu vairs to nedomāja,

—   Orvar, mans draugs, kuru es nekad neesmu sa­stapis, — viņš teica. — Šovakar tev jāmirst, un kas no­tiks ar Nangijālas zaļajām ielejām?

Mēs iekodām maizi, dalīdami to ar Grimu un Fjālaru. Es vēlējos arī pāris malciņu kazu piena, ko mēs bijām pataupījuši.

—    Pagaidām vēl ne, Sausiņ, — Jonatans teica. — Vakarā, kad būs iestājusies tumsa, es tev iedošu kādu lāsīti. Bet ne agrāk.

Viņš ilgi sēdēja kluss un nevarīgs, bet tad teica:

—   Tagad ir gluži tāpat, it kā mums būtu jāmeklē adata siena gubenī, tā tas ir. Un tomēr mums jāmēģina,

—   Jāmēģina, bet kas tad? — es vaicāju.

—   Jānoskaidro, pa kurieni iznākusi Katla, — viņš atbildēja.

Lai gan viņš pats tam neticēja, to varēja saprast.

—   Ja mums būtu atlicis vēl kāds gads! Tad varbūt! Bet mums atlikusi tikai viena diena, — viņš piebilda.

Tiklīdz viņš bija to pateicis, tā kaut kas notika. Šau­rajā plaisā, kurā mēs sēdējām, ļoti tālu gar kalna sienu auga daži kupli krūmi, un no šiem krūmiem piepeši iz­skrēja pagalam izbijusies lapsa. Viņa aizlaidās mums garām un pagaisa, iekams mēs viņu īsti bijām paguvuši ieraudzīt.

—   Ak tu pasaulīt, no kurienes radusies šī lapsa! — Jonatans iesaucās. — Tas man jānoskaidro.

Viņš pazuda krūmos. Es sēdēju un gaidīju. Bet viņš palika tur tik ilgi un bija tik kluss, ka es beidzot kļuvu nemierīgs.

—   Kur tu esi, Jonatan? — es kliedzu.

Atbildi es saņēmu. Viņš bija gluži satrūcināts.

—   Vai zini, no kurienes iznākusi lapsa? No kalna! Vai saproti, Sausiņ, no Katlas kalna. Tur ir liela alai

Varbūt tas viss jau nolemts pasaku mūžsenajā pa­saulē. Varbūt jau toreiz Jonatanam tika nolemts izglābt Orvaru. Un varbūt ir dažas noslēpumainas pasaku būt­nes, kas vada mūsu gaitas, mums pašiem to nezinot. Kā gan citādi Jonatans būtu atradis ceļu uz Katlas alu tieši tur, kur mēs bijām atstājuši savus zirgus? Tas bija tik­pat dīvaini kā toreiz, kad no visām citām mājām Erkšķ- rožu ielejā es nonācu tieši Matīsa sētā, nevis kādā citā.

Pa šo izeju Katla bija izgājusi no Katlas alas; Jona­tans to bija atradis, nekā cita mēs nevarējām izdomāt.

Caurums atradās tieši kalna sienā. Ne visai liels. Tomēr tik liels, lai pa to būtu varējusi izspraukties izbadējusies pūķene, Jonatans sacīja, kad tā atmodās pēc tūkstoš ga­diem un atrada parasto izeju aizslēgtu ar vara vārtiem. .

Bet mums šis caurums bija pietiekami liels! Es blenzu šajā tumšajā caurumā. Nez cik daudz guļošu pūķu ir tajā? Kuri atmodīsies, ja mēs ielīdīsim iekšā un nemanot uz­kāpsim tiem virsū? Tieši par to es domāju.

Tad es sajutu Jonatana rokas ap saviem pleciem.

—   Sausiņ, — viņš ierunājās, — es nezinu, kas tur tumsā mani sagaida, tomēr tur man tagad jāiet.

—  Man arī tur jāiet, — es teicu, lai gan balss maz- i liet drebēja.

Jonatans ar rādītājpirkstu noglaudīja manu vaigu,, kā to dažreiz darīja.

—   Vai tu esi pārliecināts, ka gribi labāk doties man līdzi, nevis gaidīt te pie zirgiem?

—   Vai gan es neesmu teicis — lai arī kurp tu iesi,, es visur tev sekošu, — es atbildēju.

—   Jā, tā tu esi teicis, — Jonatans atbildēja un likās ; patiesi priecīgs.

—   Es gribu būt kopā ar tevi, — es sacīju, — kaut arī tas būtu pašā bezdibenī.

Šāds bezdibenis bija Katlas ala. Līst šādam melnam caurumam cauri bija tas pats, kas ielīst ļaunā, melnā sapnī, no kura nevar atmosties, tas pats, kas no saules gaismas ieiet mūžīgā naktī.

Visa Katlas ala bija viens vienīgs vecs, pamests pūķu miteklis, pievildzis ar pirmatnējo ļaunumu, es domāju. Te laikam gan izšķīlušies tūkstošiem pūķu olu un no še­jienes izlīduši nežēlīgi pūķi, nomaitādami visu, kas tiem gadījies ceļā.

Tieši šāds vecs pūķu miteklis, pēc Tengīla domām, labi noderēja cietumam. Es nodrebēju, iedomādamies, ko viņš tur darījis ar cilvēkiem. Pēc manām domām, gaiss no vecā sasutējušā ļaunuma tur bija smags. Un šai bai­gajā klusumā ap mums es sadzirdēju dīvainus čukstus,

Šie čuksti skanēja no alas dzīlēm, un man šķita, ka tur vaid visi Tengīla valdīšanas laikā mirušie cilvēki. Es gribēju pavaicāt Jonatanam, vai arī viņš dzird čukstus, bet tad es šo domu atmetu. Tās Msas laikam gan bija tikai, manas iedomas.

— Nu, Sausiņ, vai dosimies klejojumā, kuru tu lai­kam nemūžam neaizmirsīsi? — Jonatans jautāja.

Tas bija tiesa. Mums vajadzēja izlīst cauri visam kal­nam, lai nonāktu līdz cietumam pie vara vārtiem, kurā atradās Orvars. Šī bija tā pati ala, ko cilvēki nosaukuši par Katlas alu, Jonatans bija sacījis, jo par kādu citu alu viņi nekā nezināja. Mēs arī nezinājām, vai šī eja iziet kalnam cauri. Bet to, ka ceļš ir garš, mēs zinājām. Iepriekš mēs šo gabalu bijām nostaigājuši augšā pa kalnu. Simtkārt ļaunāk būs līst te pa tumšajām ejām ar lāpām, ko bijām paņēmuši līdzi.

Pū, cik baismi bija redzēt, kā lāpas gaisma šaudās uz alas sienām! Lāpa varēja apgaismot tikai nelielu daļu no tās lielās tumsas, kas mūs apņēma, tāpēc viss, kas palika ārpus šās gaismas, šķita vēl bīstamāks. «Ej nu sazini,» es nodomāju, «varbūt tur viss ir pilns ar pūķiem, čūskām un briesmoņiem, kas mums uzglūn no savām tumšajām alām.» Es baiļojos arī, ka mēs šajos labirin­tos nomaldīsimies, bet Jonatans, iedams ar lāpu, iezī­mēja melnas svītras uz alas sienas, lai mēs varētu at­rast ceļu atpakaļ.

Klejojums, bija sacījis Jonatans, bet mēs nemaz daudz neklejojām. Mēs līdām, rāpāmies, ložņājām, peldējām, lēcām, karājāmies, plēsāmies un vispār baigi mocījāmies. Tas tik bija klejojums! Un kādas alas! Lāgiem mēs iegā­jām tik plašās alās, ka nevarējām saredzēt tām ne galu, ne malas, tikai pēc atbalss nopratām, cik tās ir plašas. Reizēm ejas bija tik šauras, ka mēs līdām pa tām uz vē­dera gluži kā pūķi; lāgiem ceļu aizsprostoja pazemes strau­mes un mums bija jāpeld, lai tiktu tām pāri. Un visļaunā­kais, ka dažreiz mūsu priekšā pavērās bezdibeņi. Vienā šādā bezdibenī es tik tikko neiekritu. Tobrīd es nesu lāpu

un paklupu. Jonatans mani satvēra tieši tai mirklī, kad es grasījos nogāzties bezdibenī. Un tad es lāpu izsviedu. Mēs redzējām, kā šī uguns strēle krīt dziļāk un dziļāk, un dzi­ļāk, līdz beidzot izgaist. Un tad mēs palikām tumsā. Vis­dziļākā un visļaunākā no visām pasaules tumsām. Es neuzdrīkstējos ne pakustēties, ne parunāt, ne domāt, mē­ģināju aizmirst, ka vispār esmu un šajā melnajā tumsā stāvu blakām bezdibenim. Bet tad sev līdzās es izdzirdu Jonatana balsi. Beidzot viņam laimējās aizdedzināt otru- lāpu. Visu laiku viņš ar mani runāja, runāja un runāja pavisam mierīgi. Cik sapratu, to viņš darīja, lai bailes- mani galīgi nenomāktu.

Tad mēs vilkāmies tālāk. Cik ilgi, to es nezinu. Kat- las alas dzīlēs par laiku nekā nezina. Likās — mēs tur maldāmies veselu mūžību, un es jau sāku baiļoties, ka mēs pie mērķa nonāksim par vēlu. Varbūt jau ir vakars,, varbūt tur ārā jau satumsis. Un Orvars… varbūt viņš jau ir pie Katlas.

Es vaicāju, kā Jonatans domā.

—   Es nezinu, — viņš atbildēja. — Bet, ja tu negribi' zaudēt prātu, nedomā tagad par to.

Mēs bijām iegājuši šaurā, līkumotā ejā, kurai nebija gala un kura kļuva aizvien šaurāka un zemāka. Tā bija sarāvusies kā platumā, tā augstumā, līdz mēs tikai ar mokām varējām spraukties uz priekšu; beidzot tā pār­vērtās caurumā, kuram biļa jāizlien cauri.

Piepeši mēs atradāmies lielā alā. Cik liela tā bija,, mēs nevarējām zināt, jo lāpas gaisma nespēja to visu izgaismot. Jonatans izmēģinājās ar atbalsi.

—   Hohohoho, — viņš sauca, un mēs dzirdējām at­balsi «hohoho». Tā skanēja daudz reižu no dažādām vie­tām.

Bet tad mēs dzirdējām vēl kaut ko. Kādu citu balsi tumsā.

—   Hohoho, — tā mēdījās. — Ko tu gribi, ka ierodies pa tik dīvainām ejām ar lāpu rokā?

—   Es meklēju Orvaru, — Jonatans atbildēja.

—   Orvars ir tepat, — balss sacīja. — Un kas esi tu?

—    Es esmu Jonatans Lauvassirds, — Jonatans bilda. — Man līdzi ir brālis — Kārlis Lauvassirds. Mēs nākam tevi glābt, Orvar.

—    Par vēlu, — balss atbildēja, — par vēlu, tomēr katrā gadījumā pateicos.

Tikko viņš bija to pateicis, mēs izdzirdām, ka vara vārti tiek atslēgti. Jonatans nosvieda zemē lāpu un sa­mīdīja to, tā izdzisa. Mēs stāvējām klusu un gaidījām.

Pa vārtiem ienāca kāds Tengīla vīrs ar lākturi rokā. Es klusi ieraudājos, ne jau sevis, bet Orvara dēļ. Kāpēc bija noticis tik briesmīgi, ka tieši šobrīd atnākuši viņam pakaļ? _

—    Erkšķrožu ielejas Orvar, sagatavojies! — Tengīla vīrs sacīja. — Pēc neilga laika tevi aizvedīs pie Katlas. Melnie vedēji jau ir ceļā.

Viņa lāktura gaismā mēs ieraudzījām lielu koka sprostu ar rupjiem spraišļiem un sapratām, ka viņi tur iesprostojuši Orvaru gluži kā zvēru.

Tengīla vīrs nolika lākturi zemē blakām sprostam, ļ

—    Savā pēdējā stundā tu dabūsi gaismu, tā žēlsirdī- I gais Tengīls nolēmis. Tagad tev atkal jāpierod pie gais- j mas, lai tu varētu saskatīt Katlu, kad sastapsies ar viņu. To tu taču gribi?

Viņš, skaļi smiedamies, izgāja pa vārtiem. Vārti ar brīkšķi aizkrita aiz viņa ciet.

Mēs jau bijām sprosta tuvumā un lāktura gaismā ļ ieraudzījām Orvaru. Viņš izskatījās nožēlojams. Tikko spēja pakustēties, tomēr pierāpās pie sprosta spraišļiem un izstiepa cauri tiem rokas.

—   Jonatan Lauvassirds, — viņš sacīja. — Par tevi daudz esmu dzirdējis Erkšķrožu ielejā. Un tagad tu esi atnācis te!

—   Jā, tagad esmu atnācis te, — Jonatans sacīja, un

es sadzirdēju, ka arī viņš mazliet raudāja nelaimīgā Or-, .L vara dēļ. Tad viņš izvilka un atvāza nazi, kas tam bija aiz jostas, un devās pie sprosta.

—    Cērt ari tu, Sausiņ! Palīdzi! — Jonatans sacīja. Es cirtu arī ar savu nazi. Bet ko mēs ar nažiem varējām izdarīt? Mums bija vajadzīgi cirvis un zāģis.

Mēs griezām ar nažiem, kamēr pirksti sāka asiņot. Mēs griezām un raudājām; mēs zinājām, ka esam atnā­kuši par vēlu. To zināja arī Orvars, bet varbūt viņš ne­gribēja ticēt, ka tā tas ir, jo aiz uztraukuma elsoja sprostā un brīžiem murmināja:

—   Pasteidzieties! Pasteidzieties!

Mēs darījām, ko varējām. Mēs griezām kā negudri un gaidījām, ka jebkuru brīdi atvērsies vārti un pa tiem ienāks Tengīla melnie vīri; tad būs Orvara, mūsu un vi­sas Erkšķrožu ielejas gals.

«Šovakar viņi neaizvedīs tikai vienu,» es nodomāju. «Katla dabūs trīs!»

Es jutu, ka ilgāk vairs neizturēšu, manas rokas tā trīsēja, ka es spēju tikko noturēt nazi. Jonatans aiz nik­numa kliedza, viņš bija neganti noskaities uz spraišļiem, kas negribēja padoties, lai arī kā mēs griezām. Viņš spār­dīja tos ar kājām, kliedza un spārdīja, atkal grieza un atkal spārdīja, no jauna grieza un no jauna spārdīja, līdz beidzot viens salūza, jā, viens spraislis salūza, tad vēl viens. Un vēl viens. Ar to pietika.

—    Nu, Orvar, nu! — Jonatans sauca. Bet par at­bildi viņš saņēma tikai nopūtu. Tad viņš ielīda sprostā un izvilka Orvaru, kas nevarēja ne nostāvēt kājās, ne pa­iet. Arī es tikko turējos kājās, kamēr klumpačāju viņiem pa priekšu un gaismoju ar lākturi. Jonatans vilka Orvaru uz mūsu slepeno alu. Viņš arī bija noguris un elsoja, jā, mēs visi trīs elsojām kā vajāti dzīvnieki, un tā mēs arī jutāmies, vismaz es.

Lai kā Jonatans nopūlējās, viņam tomēr laimējās iz­stiept Orvaru cauri visai pazemei un kaut kā iedabūt izejas caurumā, lai gan Orvars bija drīzāk miris nekā dzīvs. Ar mani bija gluži tāpat, un tagad man vajadzēja ielīst caurumā. Bet es tik tālu netiku, jo mēs izdzirdām, ka pie vārtiem noklinkst; man šķita, ka mani pamet visi spēki. Es pat nespēju pakustēties.

—   Aši, aši, dod šurp lākturi! — Jonatans izdvesa. Es viņam to pasniedzu, lai gan manas rokas trīsēja. Lākturi vajadzēja paslēpt, jo vismazākais gaismas sta­riņš varēja mūs nodot.

Melnie vedēji — viņi jau bija alā. Tengīla vīri ar lāk­turiem rokās bija viņiem līdzi. Iestājās baismīgs klu­sums. Bet te mūsu ūķī bija tumšs. Jonatans paliecās un, satvēris mani aiz piedurknes, izvilka ārā. Tur tajā tum­šajā ejā alas ārpusē. Tur mēs visi trīs elsdami pūzdami gulējām un dzirdējām kliedzienus:

—   Viņš ir aizbēdzis! Viņš ir aizbēdzis!

14.Tajā naktī mēs izvilkām Orvaru caur pazemi

Tajā naktī mēs izvilkām Orvaru caur pazemi. To pa­veica Jonatans. Viņš bija izvilcis Orvaru cauri peklei, jo citādi to nevar nosaukt. Es paguvu tikai pats izrāpties, turklāt ar pūlēm.

—   Viņš ir aizbēdzis! Viņš ir aizbēdzis! — viņi klie­dza. Kad kliedzieni bija pierimuši, mēs gaidījām vajā­tājus. Bet neviens nenāca. Lai gan Tengīla vīriem vaja­dzēja saprast, ka alā ir slepena eja, pa kuru mēs esam pazuduši. Nemaz nebija tik grūti atrast šo caurumu. Bet viņi bija gļēvi, šie Tengīla vīri, viņi barā uzdrīkstējās uzbrukt ienaidniekam, bet neviens no viņiem neuzdrīk­stējās ielīst šaurajā ejā, nezinot nekā par ienaidnieku, kas viņus tur sagaida. Nē, viņi bija gļēvi, jo kā gan citādi viņi ļautu mums izbēgt? Līdz šim neviens nebija izbē­dzis no Katlas alas, un es patlaban prātoju, kā viņi iz­skaidros Tengīlam Orvara bēgšanu.

—   Lai par to viņi rūpējas paši, — Jonatans sacīja, — mums savu rūpju pašiem gana.

Tikai pēc tam, kad mēs bijām izrāpušies no garās, šaurās ejas, mēs uzdrīkstējāmies apstāties un atvilkt

elpu. Tas bija nepieciešams Orvara dēļ. Jonatans iedeva viņam sarūgušo kazu pienu un izmirkušo maizi, un tomēr Orvars sacīja:

—   Gardāku ēdienu es nekad neesmu ēdis!

Jonatans berzēja viņa kājas ilgi un pamatīgi, lai tās

atžirgtu, un Orvars pamazām atspirga. Iet gan viņš ne­varēja, tikai rāpoja.

Jonatans pastāstīja viņam, kādi ceļi mums ejami, un vaicāja, vai viņš tomēr nemēģinās iet jau šonakt.

—   Jā, jā, jā, — Orvars atteica. — Ja tas vajadzīgs, es uz ceļiem aizrāpšos līdz Erkšķrožu ielejai. Negribu te klusi gulēt un gaidīt, kamēr Tengīla asinssuņi kaukdami līdīs pēc mums no alas ejām ārā.

Pat tagad bija redzams, kas viņš ir par vīru. Nevis nomākts cietumnieks, bet dumpinieks un cīnītājs par brī­vību. Erkšķrožu ielejas Orvars! Kad es lāktura gaismā ieraudzīju viņa acis, tad sapratu, ka Tengīlam ir bail no viņa. Lai cik vārs viņš bija, tomēr viņā kvēloja uguns, un tikai šī kvēle palīdzēja viņam izdzīvot pekles nakti. Ļaunākas nakts par šo pasaulē nevarēja būt.

Tā bija gara kā mūžība un šausmu pārpilna. Bet, ja cilvēks ir pārlieku noguris, viņš vairs ne par ko nedomā. Pat ja viņu vajā asinssuņi, jā, protams, es dzirdēju šo suņu riešanu un kaukšanu, taču es nespēju just bailes. Starp citu, suņi drīz vien apklusa. Pat tie neuzdrīkstējās doties tik tālu pazemē, kur mēs rāpojām.

Mēs rāpojām tur ilgi, ilgi, un, kad beidzot saskrāpēti, asiņaini, sviedriem noplūduši aiz noguruma gandrīz vai pusdzīvi mēs izrāpāmies dienas gaismā pie Grima un Fjālara, nakts bija beigusies un iestājusies diena. Or­vars iepleta rokas, viņš gribēja apskaut debesis un zemi, un visu, ko redzēja, bet rokas noslīga lejup, jo viņš bija aizmidzis. Mēs visi trīs iegrimām dziļā miegā un nekā nejūtām, kamēr gandrīz vai bija pienācis vakars. Tad es atmodos. Fjālars man bikstīja ar purnu. Viņam laikam likās, ka esmu gulējis jau diezgan ilgi.

Jonatans ari pamodās.

—   Mums jātiek projām no Karmanjakas, iekams iestājas tumsa, — viņš sacīja. — Citādi mēs neatradī­sim ceļu.

Viņš pamodināja Orvaru. Un, kad Orvars pamodās un, piecēlies sēdus, atcerējās visu un saprata, ka vairs nav Katlas alā, viņa acīs sariesās asaras.

—   Brīvs, — viņš murmināja, — brīvs!

Viņš satvēra Jonatana rokas un ilgi turēja tās.

—   Tu man esi atdevis brīvību un dzīvību, — viņš sa­cīja un pateicās arī man, lai gan es nekā nebiju paveicis, drīzāk maisījies pa kājām.

Orvars laikam tagad jutās tāpat kā es otreiz, kad biju nonācis Ķiršu ielejā brīvs no visa ļaunā; es ļoti vēlējos, kaut viņš sasniegtu savu ieleju brīvs un dzīvs. Bet vēl mēs nebijām tur. Vēl mēs bijām Karmanjakas kalnos, kuros mudžēt mudžēja Tengīla kareivji, kas viņu meklēja. Laime, ka viņi mūs nebija atraduši plaisā, kamēr mēs tur gulējām.

Mēs sēdējām plaisā un ēdām pēdējās maizes drupa- čas. Orvars laiku pa laikam ieteicās:

—   Padomājiet, es dzīvoju! Esmu brīvs un dzīvoju!

Viņš vienīgais bija iznācis dzīvs no Katlas alas. Visi

tur ieslodzītie cits pēc cita tika atdoti Katlai.

—   Uz Tengīlu var paļauties, — Orvars sacīja. — Ti­ciet man, viņš necietīs, ka Katlas ala tik ilgi stāv tukša.

Viņa acīs no jauna sariesās asaras.

—   Ak, tu mana Erkšķrožu ieleja, — viņš iesaucās, — cik ilgi tu mocīsies Tengīla varā!

Viņš vēlējās dzirdēt par visu, kas noticis Nangijāla^ ielejās viņa ieslodzīšanas laikā. Par Sofiju un Matīsu, un par visu, ko bija paveicis Jonatans. Un Jonatans stās­tīja. Arī par Jusi. Man gandrīz vai likās, ka Orvars no­mirs mūsu acu priekšā, dabūjis zināt, ka tieši Jusis ir vainīgs, kāpēc viņš tik ilgi smacis Katlas alā. Pagāja laiciņš, iekams viņš attapās un varēja atkal runāt; tad viņš teica:

—   Manai dzīvībai nav nekādas nozīmes. Bet to, ko Jusis izdarījis Erkšķrožu ielejai, nemūžam nevarēs ne nolīdzināt, ne piedot.

—   Vai nu varēs piedot vai ne, bet savu sodu viņš jau būs saņēmis, — Jonatans sacīja. — Jusi tu vairs nekad neredzēsi!

Bet tad Orvaru pārņēma satraukums. Viņš gribēja doties ceļā; šķita, ka viņš šovakar pat grib uzsākt atbrī­vošanas cīņu, un viņš lādēja savas nevarīgās kājas. Viņš mēģinājās visādi, līdz beidzot viņam laimējās piecelties un noturēties kājās. Viņš ne mazums lepojās par to. Tas tikai bija skats, kā viņš tur stāvēja, šūpodamies uz priekšu un atpakaļ, itin kā grasīdamies sabrukt. Viņā raugoties, bija jāsmejas.

—   Orvar, jau pa gabalu var redzēt, ka tu esi bijis Katlas alas gūsteknis, — Jonatans sacīja.

Tas bija tiesa. Asinīm notriepti, netīri mēs bijām visi trīs, bet visvairāk Orvars. Viņa drēbes bija noplīsušas, un seju aiz biezās bārdas un matiem tik tikko varēja sa­redzēt. Redzamas bija tikai viņa acis. Viņa brīnumainās, degošās acis.

Cauri mūsu plaisai tecēja strautiņš, un tajā mēs no­skalojām netīrumus un asinis. Lāgu lāgiem es iemērcu seju saltajā ūdenī. Tā bija lieliska sajūta. Likās, it kā tiktu noskalotas visas Katlas alas šausmas.

Tad Orvars aizņēmās no manis nazi un nocirpa pa­matīgus bārdas un matu kumšķus, lai nebūtu tik līdzīgs izbēgušam gūsteknim. Jonatans izņēma no mugursomas Tengīla kareivju_ķiveri un mēteli. Tie viņam bija palīdzē­juši aizbēgt no Erkšķrožu ielejas.

—   Paklau, Orvar, velc to mugurā! — viņš teica. — Kas zin, varbūt viņi nodomās, ka tu esi Tengīla vīrs un esi saķēris divus izbēgušus gūstekņus.

Orvars uzlika galvā ķiveri un uzvilka mēteli, taču tas viņam nepatika.

—   Tā ir pirmā un pēdējā reize, kad tu redzi mani šajās drēbēs, — viņš sacīja. — No tām dvako apspiestība un cietsirdība.

Bija laiks doties ceļā. Pēc pāris stundām norietēs saule, un tumsā kalnos bija bīstami staigāt pa takām.

Jonatans izskatījās ļoti nopietns. Viņš zināja, kas mūs sagaida, un es dzirdēju, ka viņš teica Orvaram:

—   Divās tuvākajās stundās tiks izlemts Erkšķrožu ielejas liktenis, tā man liekas. Vai tu varēsi tik ilgi nosē­dēt zirga mugurā?

—   Jā, jā, jā! — Orvars atteica. — Pat desmit stun­das, ja tu tā vēlies.

Viņam vajadzēja jāt ar Fjālaru. Jonatans palīdzēja viņam uzkāpt zirga mugurā. Un tūlīt viņš kļuva pavisam cits Orvars. Sēžot seglos, viņš izskatījās it kā lielāks un spēcīgāks, jā, Orvars bija no drosmīgajiem un spēcīga­jiem vīriem, tāpat kā Jonatans. Tikai es nepavisam ne­biju drosmīgs. Kad beidzot mēs sēdējām zirgos un es biju aptvēris Jonatanu rokām un piespiedis pieri viņam pie muguras, man šķita, ka manī ieplūst viņa spēks un mani vairs nemāc bailes. Un tomēr man bija jādomā par to, cik jauki būtu, ja mums vienmēr nevajadzētu būt stipriem un drosmīgiem. Kaut mēs atkal varētu būt kopā, kā tas bija pirmajās dienās Ķiršu ielejā! Ak vai, tas likās tik sen!

Tad mēs sākām jāt. Mēs jājām pret saulrietu, jo tur bija tilts. Lai gan taku Karmanjakas kalnos bija daudz un tās bija maldinošas, Jonatans tomēr prata atrast pa­reizo šajā taku mudžeklī. Lai cik dīvaini, bet viņš to zināja, un tā bija mūsu laime.

Es tik cieši lūkojos pēc Tengīla vīriem, ka acis man 'sāka sūrstēt. Taču neviens nebija manāms. Neviens, vie­nīgi Orvars, kas jāja aiz mums melnajā mētelī un mel­najā ķiverē. Ikreiz, kad es pagriezu galvu un ieraudzīju viņu, es satrūkos, tā es biju radis baiļoties no visiem, kam galvā ir melnas ķiveres.

Mēs jājām un jājām, bet nekas nenotika. It visur, kur mēs nonācām, bija tik rāmi un mierīgi, un skaisti.

«Kluss vakars kalnos, tā to varētu nosaukt,» es nodo­māju.

Tomēr tā varēja būt maldīšanās, šajā mierā un klu­sumā varēja nez kas parādīties, un mēs izjutām tikai baisu spriegumu. Pat Jonatans bija nemierīgs un pie­sardzīgs.

—   Ja mēs tiekam pāri tiltam, ļaunākais ir aiz mu­guras, — viņš sacīja.

—   Pēc cik ilga laika mēs varētu tur būt? — es vai­cāju.

—   Pec pusstundas, ja viss ies labi, — Jonatans at­bildēja.

Bet tad mēs viņus ieraudzījām. Bariņu Tengīla vīru, šķēpu metējus melnos zirgos. Viņi parādījās, kur ceļš meta līkumu ap stāvu klintssienu, un jāja tieši mums pretī.

—   Tagad runa ir par dzīvību, — Jonatans sacīja. — Jāj šurp, Orvar!

Orvars strauji piejāja mums klāt, un Jonatans pa­svieda viņam savu pavadu, lai mēs vairāk izskatītos pēc gūstekņiem.

Viņi vēl nebija mūs pamanījuši. Taču bēgt bija par vēlu. Mēs varējām vienīgi jāt viņiem pretī un cerēt, ka Orvara mētelis un ķivere viņus pievils.

—   Dzīvs es viņiem nemūžam nepadošos, — Orvars sacīja. — Gribu, lai tu to zinātu, Lauvassirds!

Mēs jājām pretī saviem ienaidniekiem, cik vien mie­rīgi spējām. Mēs jājām tuvāk un tuvāk. Pār muguru man skrēja saltas tirpas, tomēr es paguvu nodomāt — ja mūs tagad sagūstīs, tad labāk tas būtu noticis Katlas alā un mums velti nebūtu bijis jāmokās visu nakti.

Tad mēs sastapāmies. Viņi palēnināja gaitu, lai tiktu pa šauro taku mums garām. Un viņš, kas jāja pirmais, bija vecais paziņa. Tas bija Perks.

Bet Perks uz mums neskatījās. Viņš domāja tikai par Orvaru. Un tieši tad, kad viņi jāja viens otram garām, viņš vaicāja:

—   Vai tu neesi dzirdējis, vai viņš jau atrasts?

—   Nē, nekā neesmu dzirdējis, — Orvars atbildēja.

—   Uz kurieni tu jāj? — Perks vaicāja.

—    Man ir pāris gūstekņu, — Orvars atbildēja, un vairāk Perks nekā nedabūja zināt. Tad mēs jājām, cik strauji vien spējām.

—    Pagriezies piesardzīgi, Sausiņ, un paraugies, ko viņi dara, — Jonatans sacīja. Un es darīju, kā viņš teica.

—   Viņi jāj prom, — es sacīju.

—   Paldies dievam! — Jonatans izsaucās.

Bet es biju priecājies par agru, jo nu es ieraudzīju, ka viņi apstājušies ilgi noraugās mums pakaļ.

—   Viņi sākuši domāt, — Jonatans teica.

To viņi acīm redzami darīja.

—    Apstājies brīdi! — Perks kliedza. — Vai dzirdi, es gribu tuvāk apskatīt tevi un tavus gūstekņus!

Orvars sakoda zobus.

—   Jāj, Jonatan! — viņš teica. — Citādi mēs esam beigti!

Un mēs jājām.

Tad Perks apgriezās un viss bars līdz ar viņu, jā,, viņi apgriezās un jāja tā, ka zirgiem krēpes plīvoja.

Labāku auļotāju par Grimu un Fjālaru nebija, tādu nebija nevienam, ak, viņi vai lidoja pa taku uz priekšu,, viņi zināja, ka runa ir par dzīvību un nāvi. Mēs dzirdē­jām pakavu dipoņu lāgiem tuvāk, lāgiem tālāk, neatlai­dīgi. Dipoņa nepierima. Tagad Perks zināja, ko viņš vajār un no šāda laupījuma neviens Tengīla vīrs nebūtu varē­jis atteikties. Cik lieliski būtu aizvilkt šos vīrus uz Ten­gīla pili!

Viņi sekoja mums pa pēdām, un, kad mēs auļojām pāri tiltam, mums aizmugurē nosvilpa daži šķēpi. Bet tie nesniedza mērķi.

Nu mēs bijām Nangijālas pusē, un Jonatans bija sa­cījis, ka ļaunākais tad būs aiz muguras. Bet es to nema­nīju. Tieši otrādi. Vajāšana turpinājās gar upes krastu. Augstu piekrastes kraujā uzvijās taciņa, kas veda uz Erkšķrožu ieleju, un pa to mēs auļojām. Pa to pašu mēs bijām jājuši kādā vasaras vakarā pirms tūkstoš gadiem,, tad mēs jājām nokrēslī, es un Jonatans, mēs jājām rāmi, mēs bijām ceļā uz savu pirmo nometnes ugunskuru. To­reiz mēs itin kā slīdējām līdz ar upes straumi, toties, tagad zirgi turpat vai no kājām krita nost.

Visneprātīgāk jāja Orvars. Jo tagad viņš jāja uz mā­jām, uz Erkšķrožu ieleju. Jonatans nespēja viņam sekot,.

un es nesapratu, kāpēc Perks mums tuvojas. Beidzot es apķēros, ka tā bija mana vaina. Ašāka jājēja par Jona- tanu nebija, neviens nebūtu viņu panācis, ja viņš viens būtu bijis zirga mugurā. Bet tagad viņam visu laiku bija jādomā par mani, un tas viņu kavēja.

Šis jājiens izšķirs Erkšķrožu ielejas likteni, Jonatans bija teicis. Un, kā tas beigsies, tas atkarīgs no manis, šausmīgi! Tas beigsies ļauni, to es aizvien vairāk no­ģidu. Ikreiz, pagriezies atpakaļ, es redzēju, ka melnie vīri bija piejājuši mums tuvāk. Reizēm tie pavīdēja aiz kādas klints sienas vai koka. Viņi tuvojās neatlaidīgi, aizvien tuvāk un tuvāk.

Jonatans tagad zināja tikpat labi kā es, ka mēs ne­varam izglābties. Mēs abi ne. Bija nepieciešams, lai Jo­natans izglābtos. Es nevarēju pieļaut, ka viņu sagūsta manis dēļ. Tāpēc es sacīju:

—   Jonatan, dari tā, kā es tagad teikšu! Nosvied mani aiz kāda pagrieziena, viņiem neredzot. Un tad trau­cies Orvaram pakaļ!

Tas viņu pārsteidza, es to manīju. Taču ne tik ļoti kā mani.

—   Vai patiesi tu esi tik drosmīgs? — Jonatans vai­cāja.

—   Ja, es tomēr ta gribu, — es atteicu.

—   Mazais, drosmīgais Sausiņ, — viņš bilda, — es atgriezīšos pēc tevis, tiklīdz Orvars būs drošībā pie Ma­tīsa, es atnākšu pēc tevis.

—   Vai tu man to apsoli? — es vaicāju.

—   Jā, kā gan citādi, — viņš sacīja.

Mēs bijām nonākuši līdz vītolam, kur toreiz peldē­jāmies, un es teicu:

—   Es paslēpšos kokā. Meklē mani tur!

Vairāk es nepaguvu pateikt, jo mūs aizklāja paugurs un Jonatans pieturēja zirgu, lai es varētu nokāpt. Tad viņš auļoja tālāk. Es aši ierāvos kādā iedobē. Tur es gu­lēju un dzirdēju, ka vajātāji aizdip garām. īsu mirkli pa­vīdēja Perka stulbā seja. Viņš kustināja žokļus, itin kā gribētu kost, — un tādam Jonatans bija izglābis dzīvību!

Nu jau Jonatans bija panācis Orvaru; es redzēju viņus abus pagaistam un jutos apmierināts.

«Jāj vien, Pērk,» es nodomāju, «varbūt tas tev līdzēs. Orvaru un Jonatanu tu vairs neredzēsi.»

Es joprojām gulēju iedobē, kamēr Perks un viņa vīri vairs nebija redzami. Tad es aizsteberēju līdz upei un pie sava koka. Bija jauki ielīst zaļajā vainagā un kār­tīgi apsēsties uz zaļā zara. Tagad es jutos noguris.

Tur lejā tieši pie paša koka šūpojās neliela laiviņa. Tā laikam bija atraisījusies, kaut kur augstāk straumē, jo tā nebija piesieta. Lai ari kas šis cilvēks bijis, tagad viņš laikam bēdājās, es nodomāju un palūkojos apkārt. Es lūkojos uz šalcošo ūdeni un uz Perka klinti, kur viņam, šim nelietīgajam sunim, vajadzētu sēdēt, es nodomāju. Tad viņpus upes es ieraudzīju Katlas alu un prātoju, kā gan cilvēks var ieslodzīt citus cilvēkus tajās šaušalīga­jās alās. Es domāju arī par Orvaru un Jonatanu un sirds dziļumos vēlējos, kaut viņi pagūtu paslēpties pazemes ejā, iekams tur nokļūst Perks. Es prātoju arī par to, ko teiks Matīss, kad paslēptuvē atradīs Orvaru, cik priecīgs viņš tad kļūs. Par visu to es prātoju.

Pamazām satumsa, un tikai tagad es apjautu, ka man varbūt te būs jāpavada visa nakts. Jonatans taču nepa­gūs atgriezties, iekams iestāsies tumsa. Man kļuva maz­liet baisi, bailes mani pārņēma reizē ar mijkrēsli, un es jutos vientuļš.

Tad pēkšņi uz krasta kraujas es ieraudzīju kādu sie­vieti zirga mugurā. Tā bija Sofija. Patiešām tā bija So­fija, nekad es nebiju tā priecājies, viņu ieraugot, kā ta­gad.

— Sofija! — es saucu. — Sofij, es esmu te!

Es nokāpu no koka un māju ar rokām. Bet pa­gāja laiciņš, iekams es varēju viņu pārliecināt, ka tas esmu es.

—   Ak tu pasaulīt, Kārlis! — viņa. izsaucās. — Kā tu šeit nokļuvi? Un kur ir Jonatans? Pagaidi, mēs pie tevis aiziesim, vispirms mums jāpadzirda zirgi.

Tad es aiz viņas ieraudzīju divus vīrus, kas arī sēdēja zirgiem mugurā. Vienu es pazinu uzreiz, tas bija Huberts. Otrs bija aizēnā, bet tad viņš pajāja uz priekšu. Es viņu saskatīju. Tas bija Jusis.

Bet tas nevarēja būt Jusis, man likās, ka esmu kļuvis vājprātīgs, ka es skatu rēgus, Sofija taču nevarēja jāt kopā ar Jusi. Kā tas gadījies? Vai Sofija arī bija zaudē­jusi prātu, jebšu es tikai biju sapņojis, ka Jusis ir node­vējs? Nē, nē, es nesapņoju, viņš bija nodevējs! Te viņš bija atjājis, un kas tagad notiks? Es neredzēju rēgus. Pa­līgā, kas tagad notiks!

Krēslā viņš jāja pie upes un jau no tālienes ska]i sauca:

—   Paskat tikai, mazais Kārlis Lauvassirds, un mēs atkal sastopamies!

Viņi jāja visi trīs. Es klusi stāvēju lejā pie upes un gaidīju viņus, bet galvā man bija tikai viena doma: «Pa­līgā, kas tagad notiks!»

Viņi nolēca no zirgiem, un Sofija atskrēja pie manis pirmā un apskāva mani. Viņa tā priecājās, ka viņas acis staroja.

—   Vai tu atkal esi vilku medībās? — ierunājās Hu­berts un smējās.

Bet es stāvēju tur kluss un tikai blenzu.

—   Uz kurieni jūs dodaties? — man beidzot laimējās izdabūt.

—   Jusis mums parādīs, kur vislabāk var izkļūt mū­rim cauri, — Sofija sacīja. — Kad pienāks cīņas diena, mums tas jāzina.

—   Jā, mums tas jāzina, — Jusis piebilda. — Mums jāsagatavo plāns, iekams sākam uzbrukumu.

Manī viss vārīt vārījās.

«Vismaz tev plāns jau ir skaidrs,» es nodomāju. Es taču zināju, kādēļ viņš bija atjājis. Viņš ievilinās Sofiju un Hubertu slazdā. Ja neviens viņu neaizkavēs, viņš* ievilks viņus postā. Bet kādam taču vajag viņu aizkavēt, es domāju. Un tad es sapratu. Tas jādara man! Gaidīt vairs nevarēja. Tam jānotiek tūdaļ. Lai kā man tas ne­patika, bet man tas bija jādara. Taču kā lai es iesāku?

—   Sofij, kā jūtas Bianka? — es beidzot vaicāju.

Sofija sadrūma.

—   Bianka neatgriezās no Erkšķrožu ielejas, — viņa sacīja. — Vai tu ko zini par Jonatanu?

Par Bianku viņa negribēja runāt. Bet es biju dabūjis zināt to, ko vēlējos. Bianka bija beigta. Tāpēc Sofija bija atnākusi te ar Jusi. Mūsu vēsti viņa nebija saņēmusi.

Jusis arī gribēja dzirdēt, vai es ko zinot par Jonatanu.

—   Viņš taču nebūs sagūstīts, — Huberts piebilda.

—    Nē, sagūstīts viņš nav, — es atteicu un raudzī­jos Jusim tieši acīs. — Viņš nupat izglāba Orvaru no Katlas alas.

Tad Juša sārtais vaigs nobālēja, un viņš apklusa. Bet Sofija un Huberts gavilēja. Ai, kā viņi gavilēja! Sofija no jauna mani apskāva, un Huberts sacīja:

—   Tā ir vislabākā vēsts, ko tu varēji atnest.

Viņi vēlējās zināt, kā viss noticis. Taču Jusis to nevē­lējās, jo viņam tagad bija jāsteidzas.

—  Mēs dabūsim to zināt vēlāk, — viņš sacīja. — Mums jānonāk turp, iekams satumst.

«Jā, jo Tengīla vīri laikam jau uzglūn un gaida,» e*s nodomāju.

—   Nāc, Kārli, — Sofija sacīja, — mēs abi jāsim uz viena zirga, tu un es.

—   Nē, — es atteicu, — tu nekur nejāsi ar to nodevēju!

Es norādīju uz Jusi. Man likās — viņš mani nogali­nās. Viņš satvēra manu kaklu savām lielajām plaukstām un šņāca:

—   Ko tu tur runā! Vēl vienu vārdu, un es tevi no­žņaugšu!

Sofija piespieda viņu palaist mani vaļā. Bet viņš uz mani neturēja labu prātu.

—   Kārli, zemiski ir nosaukt cilvēku par nodevēju, ja tas nav tiesa. Bet tu esi par mazu, lai saprastu, ko patla­ban pateici.

Huberts tikai iesmējās.

—   Es domāju, ka es esmu nodevējs. Es, kam ļoti pa­tīk balti zirgi, vai kā tas bija, ko tu uzrakstīji uz virtu­ves sienas?

—   Jā, Kārli, nemētājies ar apvainojumiem, — Sofija stingri noteica. — Izbeidz to!

—   Es izlūdzos no tevis piedošanu, Hubert, — es sacīju.

Es nevarēju piespiest viņus man ticēt. Tas bija bries­mīgi, kad es to sapratu. Viņi gribēja Jusim sekot. Viņi devās pretī savai nelaimei, lai kā es pūlējos to aiz­kavēt.

—   Viņš jūs ievilinās slazdā, — es kliedzu. — Es to zinu! Es to zinu! Pavaicājiet viņam par Vederu un Kā- deru, ar kuriem viņš satiekas kalnos! Un pavaicājiet, kā viņš rīkojās, kad nodeva Orvaru!

Jusis gribēja man uzbrukt, taču savaldījās.

—   Vai mēs beidzot dosimies ceļā, — viņš teica, — jebšu liksim visu uz spēles tikai šā puikas melu dēļ?

Viņš man uzmeta naidpilnu skatienu.

—   Un es tevi kādreiz mīlēju, — viņš piebilda.

—   Kādreiz es arī tevi mīlēju, — es atcirtu.

Es varēju saskatīt, cik ļoti viņš izbijies un nikns. Ta­gad viņam tiešām bija jāsteidzas, lai Sofija tiktu sagūs­tīta un notverta, iekams viņai atklāsies patiesība. Citādi viņš zaudēs dzīvību.

Viņam tas laikam bija izdevīgi, ka Sofija negribēja dzirdēt patiesību. Viņa raudzījās uz Jusi, tā viņa allaž bija darījusi. Es taču biju apvainojis te vienu, te otru, kā lai viņa man tic?

—   Tagad nāc, Kārli, šo jautājumu es ar tevi no­skaidrošu vēlāk, — viņa sacīja.

—   Ja tu sekosi Jusim, tāda «vēlāk» nebūs, — es aiz­rādīju.

Tad es ieraudājos. Nangijāla nedrīkstēja zaudēt savu Sofiju, un es te stāvēju un nevarēju viņu glābt. Jo viņa nevēlējās, ka viņu glābj.

—   Tagad nāc, Kārli! — viņa iecirtīgi atkārtoja.

Bet tieši tai brīdī es ko atcerējos.

—   Jusi, attaisi kreklu un parādi, kas tev ir uz krū­tīm, — es sacīju.

Jusis kļuva balts kā krīts, pat Sofija un Huberts to- pamanīja. Jusis uzlika rokas uz krūtīm, it kā kaut ko aizsargādams.

Brīdi valdīja klusums. Tad Huberts skarbā balsī sa­cīja:

—   Jusi, dari, ka teica puisēns!

Sofija stāvēja un ilgi raudzījās Jusī. Bet viņš novērsa acis.

—   Mums jāsteidzas, — viņš teica un gribēja kāpt zirgam mugurā.

Sofija saspringa.

—   Ne tik aši, — viņa sacīja. — Es esmu tava va­done, Jusi, un parādi man savas krūtis.

Baismīgi bija redzēt Jusi. Viņš stāvēja kā paralizēts, no izbīļa elsodams, un nezināja, vai bēgt vai palikt. So­fija piegāja viņam klāt, bet viņš ar elkoni viņu atgrūda. To viņam nevajadzēja darīt. Viņa cieši satvēra Jusi un atrāva viņa kreklu vaļā.

Tur uz viņa krūtīm bija redzama Katlas zīme. Tā bija pūķa galva, zaigojoša kā asinis.

Sofija nobālēja vēl vairāk nekā Jusis.

—   Nodevējs, — viņa sacīja. — Esi nolādēts, un lāsts lai guļ pār visu, ko tu esi nodarījis Nangijālas ielejām!

Pēkšņi Jusī modās rosība. Viņš nolamājās un metās pie zirga. Bet tur priekšā jau bija Huberts un viņu aiz­kavēja. Tad Jusis pagriezās un meklēja citu ceļu, lai iz­bēgtu. Viņš ieraudzīja laivu. Ar vienu lēcienu viņš atra- «dās tajā, un, iekams Sofija un Huberts sasniedza krastu, straume Jusi bija jau aizrāvusi tālu prom.

Tad viņš smējās, un šie smiekli bija pretīgi.

— Es tevi sodīšu, Sofij, — viņš kliedza. — Kad at- j «nākšu Ķiršu ielejā kā valdnieks, es tevi smagi sodīšu.

«Nabaga stulbeni, Ķiršu ielejā tu nekad nenonāksi,» •es domāju. «Toties Karmas ūdenskritumā gan tu no­nāksi.»

Viņš mēģināja airēt, bet negantās bangas un virpuļi , satvēra laivu un svaidīja tā, ka likās — satrieks to. Ban- igas izrāva viņam no rokām airus. Tad es sāku raudāt .un gribēju viņu glābt, kaut arī viņš bija nodevējs. Bet glābiņa Jusim nebija, to es zināju. Bija tik baismi un bēdīgi tā stāvēt mijkrēslī un apzināties, ka Jusis ir gluži viens un nevarīgs ūdens vērpatās. Mēs redzējām, kā viņš iznira kāda viļņa korē. Un atkal nogrima. Tad mēs viņu vairs neredzējām.

Bija kļuvis gandrīz pavisam tumšs, kad mūžsenā straume satvēra Jusi un aizrāva uz Karmas ūdenskri­tumu.

15.Beidzot atnāca cīņas diena

Beidzot atnāca cīņas diena, kuru visi bija gaidījuši. Tajā dienā Erkšķrožu ielejā plosījās vētra, koki locījās un lūza. Bet ne jau tādu vētru bija domājis Orvars, kad sacīja:

—   Brīvības vētra nāks, un tā satrieks apspiedējus, gluži kā tiek salauzti un satriekti koki. Tā trauksies uz priekšu kā grandi un aizslaucīs mūsu verdzību, un bei­dzot padarīs mūs atkal brīvus.

Tā viņš runāja Matīsa virtuvē. Tur slepus ieradās cilvēki, lai dzirdētu un redzētu viņu, jā, viņu un arī Jo­natanu tie gribēja redzēt.

—  Jūs abi, jūs esat mūsu mierinājums un mūsu ce­rība, jūs mums nozīmējat visu, — viņi sacīja.

Vakaros viņi slepus ieradas Matīsa sēta, lai gan zi­nāja, cik tas ir bīstami.

—   Viņi grib dzirdēt par brīvības vētru, tāpat kā bērni grib dzirdēt pasakas, — Matīss sacīja.

Tagad viņi domāja tikai par cīņas dienu un pēc tās ilgojās. Par to nebija ko brīnīties. Pēc Orvara bēgšanas Tengīls bija kļuvis cietsirdīgāks nekā jebkad agrāk. Ik dienu viņš izdomāja jaunu moku un soda veidu Erkšķ­rožu ielejā, tāpēc cilvēki nīda viņu negantāk nekā jeb­kad agrāk un ielejā tika kaldināti aizvien vairāk ieroču.

No Ķiršu ielejas ieradās vienmēr jauni palīgi — brī­vības cīnītāji. Sofijas un Huberta kara nometne bija ierī­kota dziļi mežā pie Elfrīdas. Dažkārt naktīs Sofija iera­dās pa pazemes eju, un Matīsa virtuvē viņi gatavoja cī­ņas plānus, viņa, Orvars un Jonatans.

Es tur gulēju un viņos klausījos, jo tagad mana guļ­vieta bija uz virtuves dīvāna, tagad, kad Orvaram arī bija nepieciešama slēptuve. Sofija ikreiz atnākdama sacīja:

—   Te ir mans glābējs! Es taču neesmu aizmirsusi tev pateikties, Kārli.

Tad Orvars ikreiz sacīja, ka es esot Erkšķrožu ielejas varonis, bet es iedomājos Jusi tur tumšajā ūdenī un kļuvu bēdīgs.

Sofija rūpējās arī par iztiku Erkšķrožu ielejā. Iztiku sūtīja vezumiem no Ķiršu ielejas un slepus nogādāja pa pazemes eju, bet Matīss staigāja apkārt ar somu uz mu­guras un slepus izdalīja maizi sētās. Es nekad agrāk nebiju domājis, ka cilvēki var justies tik laimīgi par ne­lielu maizes riecienu. Tagad es to redžēju, jo kopā ar Matīsu apstaigāju sētas. Un es redzēju, ka cilvēki cieta šajā ielejā, un dzirdēju, ka viņi runā par cīņas dienu, pēc kuras tik ļoti ilgojas. Pats es par šo dienu šausminājos, tomēr beidzot sāku arī es pēc tās ilgoties. Bija neciešami staigāt apkārt un tikai gaidīt. Un arī bīstami, Jonatans sacīja.

—   Nav iespējams tik ilgi slepus izturēt, — viņš teica Orvaram. — Mūsu brīvības sapni var satriekt kā nieku.

Protams, viņam bija taisnība. Vajadzēja tikai kā­dam Tengīla vīram atklāt slepeno pazemes eju vai arī, no jauna pārmeklējot Matīsa māju, atklāt Jonatana un Orvara slēptuvi. Es nodrebēju, tikai to iedomājot.

Bet Tengīla vīri laikam bija akli un kurli, citādi vi­ņiem taču vajadzēja kaut ko manīt. Ja viņi cik necik ieklausītos, visādā ziņā kaut ko pamanītu. Lai arī cik maz viņi būtu klausījušies, tomēr būtu varējuši sadzirdēt, ka sākusi murdēt brīvības vētra, kas drīz vien satricinās visu Erkšķrožu ieleju. Taču viņi neieklausījās.

Vakarā pirms cīņas dienas es gulēju uz dīvāna un nespēju aizmigt. Vainīgas bija vētras šalkas ārā un mans paša nemiers. Nākamajā rītā līdz ar ausmu šī vētra sāk­sies — tā bija nolemts. Orvars, Jonatans un Matīss sē­dēja pie galda un par to runāja, bet es tur gulēju un klausījos. Visvairāk runāja Orvars. Viņš runāja un ru­nāja, un viņa acis kvēloja. Viņš ilgojās pēc rītdienas vairāk nekā jebkurš cits.

Tas notiks tā, to es no viņu sarunām nopratu. Vis­pirms pieveiks sargus pie lielajiem un upes vārtiem, lai tos varētu atvērt Sofijai un Hubertam. Viņi iejās ar savu karaspēku, Sofija pa lielajiem vārtiem un Huberts pa upes vārtiem.

—    Un tad mēs uzvarēsim vai arī mirsim, — Orvars sacīja. — Tam jānotiek ātri. Ieleja jāatbrīvo no visiem Tengīla vīriem un vārti no jauna jānoslēdz, iekams Ten- gīls pagūst atnākt ar savu Katlu, jo pret Katlu nav ne­kādu ieroču. Viņu var uzvarēt tikai ar badu. Viņu neķer ne šķēps, ne bultas, ne zobens, — viņš turpināja. — Pie­tiek viņas liesmām drusku pieskarties, lai jebkurš tiktu paralizēts vai nonāvēts.

—   Bet, ja Tengīla pilī ir šī Katla, kāda nozīme at­brīvot Erkšķrožu ieleju? — es vaicāju. — Ar viņas pa­līdzību viņš taču var jūs pievārēt tāpat kā pirmo reizi.

—   Viņš uzcēlis mums mūri, kas var mūs aizsargāt, to neaizmirsti, — Orvars paskaidroja. — Un vārtus, kurus var aizslēgt briesmoņa priekšā! Viņš taču ir tik labs!

—   Starp citu, man no Tengīla vairs nav ko bīties, — Orvars sacīja.

Ja rītvakar viņš, Jonatans, Sofija un daudzi citi iebruks Tengīla pilī, viņi pieveiks sardzi un nogalinās viņu pašu, iekams viņš dabūs zināt par dumpi ielejā. Tad Katla paliks piesaistīta savā alā, kamēr novārgs un izdēdēs, un viņu varēs nobeigt.

—   Cita līdzekļa nav, kā no šī briesmoņa atbrīvo­ties, — Orvars noteica.

Pēc tam viņš atkal runāja par to, ka ieleja no Ten­gīla vīriem jāatbrīvo strauji, tad Jonatans teica:

—   Nevis jāatbrīvo no Tengīla vīriem, tu gribēji sacīt, bet jānogalina tie?

—   Jā, ko gan citu es varētu sacīt? — Orvars at­jautāja.

—   Bet es nespēju nevienu nonāvēt, — Jonatans bilda, — to taču tu zini, Orvar!

—   Pat tad ne, ja ar to būtu jāglābj sava dzīvība? — Orvars vaicāja.

—   Nē, arī tad ne, — Jonatans atteica.

Orvars to nespēja saprast, arī Matīss gandrīz vai ne.

—   Ja visi būtu tādi kā tu, ļaunums valdītu mūžam! — Orvars sacīja.

Bet es teicu:

—   Ja visi būtu tādi kā Jonatans, ļaunuma vispār nebūtu.

Tad es visu vakaru neteicu vairs ne vārda. Tikai kad Matīss pienāca pie manis un ietīstīja mani segā, es vi­ņam pačukstēju:

—   Es ļoti bīstos, Matīs!

Matīss mani noglaudīja un teica:

—   Arī es bīstos!

Jonatanam bija jādod Orvaram solījums, ka viņš jās starp cīnītājiem, lai tiem iedvestu drosmi un tie darītu to, ko viņš pats nevar vai negrib izdarīt.

—   Erkšķrožu ielejas tautai tevi jāredz, — Orvars sa­cīja. — Viņiem jāredz gan tevi, gan mani.

Jonatans atbildēja:

—   Ja man tas jādara, es to darīšu.

Bet es mazās svecītes gaismā redzēju, cik bāls ir Jonatans.

Grimu un Fjālaru mums vajadzēja pamest mežā pie Elfrīdas, kad mēs atgriezāmies no Katlas alas. Bet So­fija paņems tos līdzi cīņas dienā, kad iejās pa lielajiem vārtiem, tā bija nolemts.

Kas man jādara, tas arī bija nolemts. Man nebūs itin nekas jādara, tikai jānogaida, kamēr viss būs paveikts. Tā bija sacījis Jonatans. Man būs jāsēž gluži vienam mājās virtuvē un jāgaida.

Tajā naktī visi gulēja maz.

Un tad pienāca rīts.

Jā, bija pienācis rīts un cīņas diena. Ai, kā man smel- dza sirds tajā dienā! Es dzirdēju kliedzienus un redzēju asinis, jo cīņas norisa nogāzē pie Matīsa sētas. Es re­dzēju, kā Jonatans auļo starp cīnītāju rindām un kā ap viņu svelpj zobeni, šņāc šķēpi, lido bultas un skan klie­dzieni, kliedzieni. Es sacīju Fjālaram — ja mirs Jona­tans, arī es gribu mirt.

Jā, Fjālars bija pie manis virtuvē. Es nedomāju ne­vienam par to sacīt, bet man viņu vajadzēja turēt šeit pie sevis. Viens pats es nespēju palikt, to es nespēju. Fjā­lars arī pa logu redzēja, kas notiek ārā uz nogāzes. Viņš sprausloja. Es nezinu, vai viņš gribēja tikt ārā pie Grima jeb vai baidījās tāpat kā es.

Es biju izbijies … izbijies, izbijies!

Es redzēju, kā Veders krita no Sofijas šķēpa un Kā- ders sabruka no Orvara zobena, arī Dūdiķis sabruka, viņi krita gan pa labi, gan pa kreisi. Jonatans auļoja viņu

vidū, matiem vētrā plīvojot, un viņa seja kļuva aizvien bālāka, un mana sirds sāpēja aizvien vairāk.

Tad pienāca beigas!

Daudz kliedzienu bija dzirdami Erkšķrožu ielejā tajā dienā, bet viens kliedziens bija pavisam savāds.

Pašā cīņas karstumā atskanēja kara taure un kāds kliedza:

— Katla nāk!

Tad atskanēja savādais kliedziens. Izsalkuma pilnais Katlas kliedziens, kuru visi tik labi pazina. Zobeni noslīga, arī šķēpi un bultas, jo cilvēki vairs nespēja cīnīties. Viņi zināja, ka glābiņa vairs nav. Tagad ielejā bija dzirdama vienīgi vētras dārdoņa, Tengīla kara taure un Katlas klie­dziens. No Katlas šāvās liesmas, un viņa nogalināja ik­vienu, uz kuru Tengīls norādīja. Viņš tikai rādīja un rā­dīja, un viņa satumsusī seja bija ļauna un neganta. Tagad Erkšķrožu ielejai bija pienācis gals, es to zināju!

Es to negribēju redzēt, es to negribēju redzēt… itin nekā negribēju redzēt. Tikai Jonatanu, man jāzina, kur viņš atrodas. Es viņu ieraudzīju ārā aiz Matīsa sētas.

Viņš sēdēja Grima mugurā bāls un kluss, vētrā plīvojo­šiem matiem.

— Jonatan, — es saucu, — Jonatan, vai tu mani dzirdi?

Bet viņš mani nedzirdēja. Es redzēju, ka viņš piesit zirgam piešus un lido lejup pa nogāzi, lido gluži kā bulta, straujāk par viņu neviens nebija auļojis, to es zināju. Viņš traucās Tengīla virzienā… un aiztraucās viņam garām…

Tad no jauna atskanēja kara taure. Taču šoreiz to pūta Jonatans. Viņš bija izrāvis tauri no Tengīla rokas un tagad pūta, ka skanēja vien. Lai Katla zina, ka nu viņai ir jauns valdnieks.

Tad iestājās dziļš klusums. Pat vētra bija pierimusi. Visi klusēja un gaidīja. Tengīls, aiz šausmām vai prātu zaudējis, sēdēja savā zirgā un gaidīja, arī Katla gaidīja.

Jonatans vēlreiz pūta tauri.

Tad Katla iekliedzās un pievērsās tam, kuram agrāk tik akli bija klausījusi.

«Gan reiz sitīs Tengīla stunda,» — tā bija sacījis Jo­natans, un es to atcerējos.

Tagad šī stunda bija situsi.

Tā beidzās cīņas diena Erkšķrožu ielejā. Daudzi bija atdevuši dzīvību, lai tiktu izcīnīta brīvība. Tagad viņu ieleja bija brīva. Bet tie, kas bija krituši, gulēja tur un nezināja to.

Matīss bija miris, un man vairs nebija vectēva. Hu­berts bija miris. Viņš krita pirmais. Viņš pat neizjāja cauri vārtiem pie upes, jo tur satika Tengīlu un viņa ka­reivjus. Bet vispirms viņš satika Katlu. Tengīls bija pa­ņēmis viņu līdzi, lai tieši tajā dienā smagi sodītu Erkšķ­rožu ieleju par Orvara bēgšanu. Viņš nezināja, ka tā ir cīņas diena. Bet, dabūjis to zināt, priecājās, ka paņēmis Katlu līdzi.

Bet nu Tengīls bija miris, miris tāpat kā daudzi citi.

—   Mums vairs nav mocītāja, — Orvars teica.

—  Mūsu bērni dzīvos brīvībā un būs laimīgi. Erkšķrožu ieleja drīz vien būs tāda kā agrāk.

Bet es nodomāju, ka Erkšķrožu ieleja nekad vairs ne­būs tāda kā agrāk. Man nebūs. Bez Matīsa nebūs.

Orvars bija saņēmis zobena cirtienu mugurā, bet viņš izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Viņa acis jopro­jām kvēloja, un viņš uzrunāja ielejas iedzīvotājus.

—   Mēs atkal būsim laimīgi, — viņš lāgu lāgiem at­kārtoja.

Tajā dienā daudzi Erkšķrožu ielejā raudāja. Tikai ne Orvars.

Sofija bija dzīva, viņa pat nebija ievainota. Tagad viņa atgriezīsies Ķiršu ielejā, viņa un visi viņas cīnī­tāji, kas bija palikuši dzīvi.

Viņa ienāca pie mums Matīsa sētā, lai atvadītos.

—   Te dzīvoja Matīss, — viņa sacīja un ieraudājās. Tad viņa apskāva Jonatanu.

—   Atgriezies drīz Bruņinieku mājā, — viņa sacīja.

—   Es par tevi domāšu ik brīdi, kamēr atkal tevi ierau­dzīšu.

Tad viņa paraudzījās uz mani.

—   Vai tu, Kārli, pagaidām nāksi man līdzi?'

—   Nē, — es atteicu, — nē, es palikšu kopā ar Jo­natanu.

Es ļoti baidījos, ka Jonatans neaizsūta mani kopā ar Sofiju, bet viņš to nedarīja.

—   Es gribu palikt kopā ar Kārli, — viņš sacīja.»

Nogāzē pie Matīsa sētas gulēja Katla kā liels, šaus­mīgs pikucis. Lāgu lāgiem viņa pablenza uz Jonatanu gluži kā suns, kas raugās uz savu saimnieku, lai zinātu, ko viņš vēlas. Tagad viņa nevienu neaiztika, bet, kamēr viņa tur gulēja, baismas joprojām valdīja ielejā. Neviens neuzdrīkstējās priecāties.

—   Kamēr Erkšķrožu ielejā ir Katla, cilvēki nevar ne gavilēt par brīvību, ne apraudāt savus kritušos, — Orvars sacīja. Tikai viens vienīgais varēja aizvest viņu atpakaļ uz viņas alu. Tas bija Jonatans.

—   Vai tu gribi vēl pēdējo reizi palīdzēt Erkšķrožu ielejai? — vaicāja Orvars. — Ja tu viņu tur aizvedīsi un piesiesi, es paveikšu savu, kad pienāks laiks.

—   Jā, vēl pēdējo reizi es gribu tev palīdzēt, Orvar! — Jonatans atteica.

Es zināju, ka jājāj gar upes krastu. Jājāj rāmi un jāraugās, kā lejā plūst upe, ūdens mirguļo un vītolu zari dejo vējā. Tur nevar jāt ar pūķi, kas seko uz papēžiem.

Bet mēs to darījām. Mēs dzirdējām viņas kāju smago dipoņu aiz mums. Dump, dump, dump, dump — tas ska­nēja tik baigi. Grims un Fjālars gandrīz vai zaudēja jēgu. Mēs tikko varējām viņus savaldīt. Lāgu lāgiem Jo­natans pūta tauri. Šī skaņa arī bija pretīga, un Kat- lai laikam tā nepatika. Bet, dzirdot šo skaņu, viņai vajadzēja paklausīt. Tas bija vienīgais mūsu mierinā­jums ceļā.

Mēs nepārmijām ne vārda, es un Jonatans, mēs tikai jājām, cik ātri vien varējām. Iekams iestājas nakts un tumsa, Jonatanam vajadzēja piesiet Katlu viņas alā, kur viņai bija jāmirst. Pēc tam mēs viņu nemūžam vairs ne­redzēsim un aizmirsīsim, ka ir tāda zeme, ko sauc par Karmanjaku. Mūžsenie kalni tur varēja stāvēt, kā stā­vējuši, bet mēs nekad vairs uz turieni neiesim, to Jona­tans bija man apsolījis.

Pret novakari viss apklusa, arī vētra pierima, bija iestājies rāms, silts vakars. Saule rietēja tik skaisti.

«Vakars ir tāds, ka varētu bez bailēm jāt gar upi,» es domāju.

Bet Jonatanam es neierādīju, ka baiļojos, tā tas bija.

— Karmanjaka, nu tu mūs redzi pēdējo reizi, — Jo­natans sacīja, kad mēs jājām pāri tiltam. Un tad viņš pūta taurē.

Katla redzēja savu klinti viņpus upes. Laikam tur viņa vēlējās nokļūt, jo tagad viņa dedzīgi šņāca. Viņa šņāca tieši pie Grima kājām. To viņai nevajadzēja darīt.

Grims izbijies salēcās un atsitās pret tilta margām. Es iekliedzos, jo domāju, ka Jonatans iekritīs ar galvu Karmas ūdenskritumā. Tas nenotika. Taču taure izkrita no viņa rokām un pazuda bangojošā dzelmē.

Katlas ļaunās acis to visu redzēja, un viņa zināja, ka nu vairs viņai nav neviena valdnieka. Viņa iekliedzās, un no viņas nāsīm sāka šauties ārā uguns.

Ai, kā mēs jājām, lai glābtu savu nabaga dzīvību! Kā mēs jājām, kā mēs jājām! Pāri tiltam un tad pa taku uz Tengīla pili ar šņācošo Katlu mums aiz muguras.

Šī taka — tā vijās līču loču cauri mūžsenajiem kal­niem. Pat sapnī nevarētu būt baismīgāk lidot no izciļņa uz izcilni ar pūķi aiz muguras. Katla bija mums tik tuvu, ka viņas uguns mūs gandrīz vai skāra. Tad liesma izšā­vās šausmīgi tuvu Jonatanam. Vienā baigā mirklī man šķita, ka viņš ir apdedzinājies, bet viņš kliedza:

— Neapstājies! Jāj! Jāj!

Nabaga Grims un Fjālars, Katla viņiem tā uzmācās,  ka viņi gandrīz vai beidzās nost, bēgdami no viņas. Aug­šup pa taku līkumu līkumiem viņi auļoja tā, ka bija vie­nās putās, auļoja straujāk un straujāk, kamēr vairs ātrāk nespēja. Bet tad Katla atpalika un aiz niknuma kliedza. Tagad viņa bija savos laukos un te neviens viņai neiz­spruks. Dipoņa kļuva aizvien ātrāka, un es zināju, ka beidzot viņa uzvarēs. Iecirtīgās nežēlības dēļ.

Mēs jājām tā ilgi, ilgi, un es vairs necerēju uz glābiņu.

Tagad mēs bijām nokļuvuši kalnos. Pagaidām mēs atradāmies priekšā un redzējām Katlu tieši zem mums uz šaurās klints kores virs Karmas ūdenskrituma, kur izlo­cījās taka. Un tur viņa uz brīdi apstājās, jo te bija viņas klints. Te viņa parasti stāvēja un blenza, un to viņa da­rīja arī tagad. Viņa apstājās, pašai negribot, un blenza ūdenskritumā, un no viņas nāsīm gluži kā strūklas šāvās ārā uguns un dūmi, un viņa nepacietīgi mīņājās šurpu turpu. Tad viņa atcerējās mūs un dzēlās mūsos savām liesmainajām acīm.

«Tu esi ļauna,» es domāju, «tu esi ļauna, ļauna, kā­dēļ tu nepaliec uz savas klints?»

Es zināju, ka viņa nāks, viņa nāks…

Mēs bijām paguvuši nokļūt līdz lielajam akmenim, aiz kura viņa bija pabāzusi savu baismīgo galvu, kad mēs pirmo reizi ieradāmies Karmanjakā. Un piepeši mūsu zirgi tālāk vairs nespēja iet. Ir baismīgi, ja zirgs sabrūk zem jātnieka. Bet tagad tas notika. Grims un Fjālars sa­bruka uz takas. Un, ja mēs iepriekš bijām cerējuši, ka mūs izglābs brīnums, tagad šo cerību vajadzēja atmest.

Mēs bijām pagalam, to mēs zinājām. To zināja arī Katla. Kāds velnišķīgs triumfs iekvēlojās viņas acīs! Klusi viņa stāvēja uz savas klints un blenza uz mums. Man šķita, ka viņa nicīgi smejas. Viņai nebija jāstei­dzas.

«Es nākšu, kad man patiks. Bet jūs mani noteikti gai­dīsiet!» viņa droši vien nodomāja.

Jonatans paraudzījās uz mani laipni kā parasti.

—   Piedod man, Sausiņ, ka es nosviedu tauri, — viņš teica. — Bet tā nebija mana vaina.

Es gribēju sacīt Jonatanam, ka man nekad, nekad, ne­kad nekas nav bijis viņam jāpiedod, bet no bailēm es biju zaudējis valodu.

Katla joprojām stāvēja tur lejā. No viņas nāsīm vā­liem gāzās uguns un dūmi, un viņa sāka mīņāties. Mēs stāvējām lielā akmens aizsegā, lai viņas uguns strāvas nevarētu mūs aizsniegt. Es biju pieķēries pie Jonatana, ai, kā es pie viņa turējos, un viņš raudzījās uz mani ar asarām acīs.

Tad viņu pārņēma niknums. Viņš paliecās uz priekšu un uzsauca Katlai tur lejā:

—   Nepieskaries Sausiņam! Vai dzirdi, briesmone, ne­pieskaries Sausiņam, jo tad …

Viņš pieķērās pie akmens, itin kā būtu milzis un va­rētu Katlu iebiedēt. Viņš nebija nekāds milzis un neva­rēja viņu iebiedēt. Tomēr akmens uz kraujas sakustējās.

«Katlu neķer ne bultas, ne šķēpi, ne zobens,» — tā bija sacījis Orvars. Viņš būtu varējis teikt, ka arī ne­viens akmens, lai cik liels tas būtu, nespēj viņai neko nodarīt.

Katlu nenogalināja akmens, ko Jonatans bija viņai uzgāzis. Tomēr tas viņai trāpīja. Un ar kliedzienu, kas varētu sagraut kalnus, viņa nokrita atmuguriski Karmas ūdenskritumā.

16.Nē, Jonatans nenogalināja Katlu

Nē, Jonatans nenogalināja Katlu. To izdarīja Karmas ūdenskritums. Un Katla nogalināja Karmu. Mūsu acu priekšā. Neviens cits, vienīgi mēs abi ar Jonatanu redzē­jām, kā divi pirmatnējie briesmoņi viens otru nogalina. Mēs redzējām, kā viņi cīnījās uz nāvi Karmas ūdenskri­tumā.

Kad Katla iekliedzās un pazuda, mēs sākumā nespē­jām tam ticēt. Mēs nevarējām ticēt, ka viņa tiešām ir beigta. Tur viņa nogrima, bet mēs redzējām tikai ūdens vērpetes. Nekā vairāk. Nekādu Katlu.

Bet tad mēs ieraudzījām čūsku. Tā izbāza savu zaļo galvu no putām ārā un ar asti kulstīja ūdeni. Ak, cik viņa bija šausmīga! Milzu čūska, tikpat gara un tikpat plata kā upe, tieši kā Elfrīda bija teikusi.

Čūska, kura mīt Karmas ūdenskritumā un par kuru Elfrīda bērnībā bija dzirdējusi teiksmas, nebija nekāda teiksma. Čūska dzīvoja tur un bija tāds pats briesmonis kā Katla. Viņas galva griezās uz visām pusēm, viņa meklēja… un tad viņa ieraudzīja Katlu. Viņa iznira no dzelmes un piepeši parādījās ūdens vērpetēs; iekaukda­mās viņa metās uz Katlu un aptinās tai apkārt. Katla spļāva pret čūsku nāvējošu uguni, bet čūska viņu sa­spieda, un uguns iesprūda Katlas pašas krūtīs. Tad Katla cirta čūskai, bet čūska cirta pretī. Tās abas cirta un koda, un gribēja viena otru nogalināt. Pēc tā viņas bija ilgojušās no pašiem pirmsākumiem: viņas cirta un koda lielā niknumā, un viņu baismīgie rumpji svaidījās ūdens bangās. Katla no Karmas kodieniem kliedza, bet Karma koda klusi, un baltajās ūdens putās plūda melnās pūķa un zaļās čūskas asinis, nokrāsodamas putas baisi melnas.

Cik ilga bija viņu cīņa? To es nezinu. Likās, it kā es būtu nostāvējis tur uz takas tūkstoš gadu un skatījis tikai šo divu neganto briesmoņu pēdējo cīņu.

Šī cīņa bija ilga un baismīga, tomēr reiz tai pienāca gals. Katla izgrūda spalgu kliedzienu, tas bija viņas nā­ves kliedziens, tad viņa apklusa. Bet Karmai vairs ne­bija galvas. Tomēr viņas ķermenis joprojām bija apti­nies ap Katlu, un viņas abas, cieši savijušās, nogrima dzelmē. Un tad vairs nebija ne Karmas, ne Katlas, it kā tās vispār nekad nebūtu bijušas. Putas bija atkal baltas, un varenā Karmas ūdenskrituma ūdeņi bija aizskalojuši briesmoņu asinis. Viss bija tāpat kā agrāk. Kā tas bijis kopš pašiem pirmsākumiem.

Mēs stāvējām uz takas un elsojām, lai gan viss jau bija beidzies. Runāt mēs ilgi nevarējām. Bet Jonatans beidzot sacīja:

—   Mums jādodas prom no šejienes. Aši. Drīz satum- sīs, un es negribu, ka nakts mūs pārsteidz Karmanjakā.

Nabaga Grims un Fjālars! Es nezinu, kā mēs uzslē- jām tos kājās un kā aiztikām no šejienes projām. Zirgi bija tik gurdi, ka tikko varēja cilāt kājas.

Mēs pametām Karmanjaku un pēdējo reizi jājām pāri tiltam. Pēc tam zirgi nespēja vairs paspert ne soli. Tik­līdz mēs bijām nokļuvuši uz cietzemes viņpus upes, zirgi sabruka un palika guļam. Likās — viņi domāja, ka palī­dzējuši mums nokļūt Nangijālā un tagad viņiem pietiek.

—    Iededzināsim nometnes ugunskuru agrākajā vietā, — Jonatans sacīja. Viņš domāja to klinti, kur mēs

bijām negaisa laikā un es pirmo reizi ieraudzīju Katlu. To iedomājot, es nodrebēju, un man labāk būtu paticis ugunskuru iekurt citur. Bet tagad mēs nevarējām nokļūt nekur tālāk.

Vispirms mums bija jāpadzirda zirgi, iekams varējām iekārtot naktsmītni. Mēs devām tiem ūdeni, bet viņi ne­gribēja dzert. Viņi bija pārlieku noguruši. Tad es sāku baiļoties.

—   Jonatan, ar viņiem noticis kas savāds, — es sa­cīju. — Vai tev neliekas, ka viņiem kļūs labāk, kad viņi būs izgulējušies?

—   Jā, viss būs labi, kad viņi būs izgulējušies, — Jo­natans teica.

Es paglaudīju Fjālaru, viņš gulēja un mirkšķināja acis.

—   Kādu gan dienu tu esi pārlaidis, nabaga Fjālar! — es sacīju. — Bet rīt viss būs atkal labi, tā teica Jo­natans.

Mēs iekūrām ugunskuru tieši tajā pašā vietā, kur iepriekšējo reizi. īstenībā tā bija vislabākā vieta, kādu varēja izraudzīties ugunskuram, ja tikai varētu aizmirst, ka tik tuvu ir Karmanjaka. Mums aiz muguras slējās augsta klints siena, kas vēl izstrāvoja saules siltumu un aizsargāja pret visiem vējiem. Mūsu priekšā klints stāvus slīga Karmas ūdenskritumā, un tajā pusē, tiltam tuvāk, arī bija krauja nogāze, kuras pakājē pletās zaļa pļava. Tā izskatījās kā mazs, zaļš laukumiņš tālu, tālu zem mums.

Mēs sēdējām pie mūsu ugunskura un redzējām, kā krēsla apņem mūžsenās kalnu grēdas un mūžseno upi. Es biju noguris un domāju, ka garāku un grūtāku dienu vēl nekad neesmu pieredzējis. No rītausmas līdz krēslai nebija nekas cits kā tikai asinis, baismas un nāve. «Ir tādi piedzīvojumi, kādiem nevajadzētu būt,» kādreiz bija sacījis Jonatans, un šādus piedzīvojumus mēs bijām pie­redzējuši šodien vairāk, nekā vajadzīgs. Cīņas diena — tā tiešām bija gara un grūta, un tagad tai beidzot bija pienācis gals.

Taču bēdas vēl nebija beigušās. Es domāju par Ma­tīsu. Es viņa dēļ ļoti bēdājos un tagad, sēžot pie uguns­kura, vaicāju Jonatanam:

—   Kā tu domā, kur tagad ir Matīss?

—   Viņš ir Nangilīmā, — Jonatans atbildēja.

—   Nangilīma, par to es neko neesmu dzirdējis, — es atteicu.

—   Esi gan dzirdējis, — Jonatans sacīja. — Vai tu neatceries to rītu, kad es pametu Ķiršu ieleju un tu biji tik izbijies? Vai neatceries, ka es tev sacīju: «Ja es ne- atgriezīšos, mēs redzēsimies Nangilīmā.» Un tur tagad ir Matīss.

Tad viņš man stāstīja par Nangilīmu, un tagad bija gandrīz tāpat kā toreiz, kad mēs sēdējām uz gultas ma­las mājās pilsētā.

—   Nangilīmā … Nangilīmā, — Jonatans stāstīja tādā balsī, kā allaž stāstīļa. — Tur ir nometņu uguns­kuru un pasaku laiks.

—   Nabaga Matīss, tātad tur ir daudz tādu piedzīvo­jumu, kādiem nevajadzētu būt, — es sacīju.

Jonatans teica, ka Nangilīmā esot nevis ļaunu pasaku laiks, bet gan līksms laiks, pārpilns rotaļām. Cilvēki tur rotaļājoties, jā, protams, viņi arī strādājot un vienmēr palīdzot cits citam, bet viņi daudz rotaļājoties, dziedot, dejojot un stāstot pasakas, Jonatans sacīja. Lāgiem viņi baidot bērnus ar ļaunām pasakām par tādiem briesmo­ņiem, kādi esot Katla un Karma, un ļauniem, Tengīlam līdzīgiem vīriem. Bet vēlāk par to tikai smejoties.

«Vai jūs izbijāties?» viņi jautājot bērniem. «Tās jau ir tikai pasakas. Tādu briesmoņu nemaz nav. Vismaz mūsu ielejās nekad nav bijuši.»

Matīsam Nangilīmā klājoties ļoti labi, Jonatans sa­cīja. Viņam esot sena sēta Ābeļu ielejā, tā esot visskais­tākā sēta vienā no skaistākajām un zaļākajām ielejām Nangilīmā.

—   Drīz būs laiks vākt ābolus viņa ābeļu dārzā, — Jonatans sacīja. — Tad mums vajadzētu būt tur un viņam palīdzēt. Viņš ir par vecu, lai rāptos kokos.

—   Es gandrīz vai vēlētos tur nokļūt, — es teicu. Stāsts par Nangilīmu man likās tik jauks, un es ļoti ilgo­jos pēc Matīsa. —«

—   Ak tā tu saki, — Jonatans ierunājās. — Jā, nu­dien tad mēs varētu dzīvot Matīsa sētā Ābeļu ielejā Nangilīmā.

' — Pastāsti, kā tas varētu notikt! — es sacīju.

—   Ak, tas būtu jauki! — Jonatans izsaucās. — Mēs varētu jādelēt pa mežiem un kurt ugunskurus gan šur, gan tur — kaut tu zinātu, kādi meži apjož Nangilīmas ielejas! Un dziļi mežos atrodas mazi, dzidri ezeriņi. Mēs ik vakaru varētu ierīkot jaunu ugunskuru pie cita ezera un augām dienām un naktīm klaiņot apkārt, un tad atkal atgriezties Matīsa sētā.

—   Un palīdzēt viņam ņemt ābolus, — es piebildu. — Bet tad Sofijai un Orvaram vajadzētu rūpēties par Ķiršu ieleju bez tevis, Jonatan.

—   Jā, un kāpēc gan ne? — Jonatans atbildēja. — So­fijai un Orvaram es vairs neesmu vajadzīgs, viņi paši var labi aprūpēt savas ielejas.

Bet tad viņš apklusa un vairs nekā nestāstīja. Mēs abi bijām apklusuši, un es biju noguris un nepavisam ne priecīgs. Kāds gan tas bija mierinājums klausīties par Nangilīmu, kas no mums bija tik tālu!

Satumsa aizvien vairāk un vairāk, un kalni kļuva melnāki un melnāki. Virs mums lidinājās lieli, melni putni un klaigāja tik skumīgi, viss bija tik skumīgs. Kar­mas ūdenskritums šalca, un man bija apnicis klausīties tajā. Tas man tikai atgādināja to, ko es gribēju aizmirst.

«Skumīgs, skumīgs ir itin viss, un priecīgs es vairs nebūšu nekad,» es domāju.

Es pievirzījos tuvāk Jonatanam. Viņš sēdēja tik kluss, atbalstījies pret kalna sienu, un viņa seja bija ļoti bāla.

Tā sēdēdams, viņš izskatījās pēc pasaku prinča, bet viņš bija bāls un noguris pasaku princis.

«Nabaga Jonatan, arī tu neesi priecīgs,» es nodo­māju. «Kaut es spētu tevi mazliet iepriecināt!»

Tad šajā klusumā pēkšņi ierunājās Jonatans:

—   Paklau, Sausiņ, man tev kaut kas jāsaka!

Es uzreiz izbijos, jo, kad viņš tā runāja, vienmēr pa­teica kaut ko bēdīgu.

—   Un kas tev būtu jāsaka? — es vaicāju.

Viņš noglaudīja manu vaigu ar rādītājpirkstu.

—   Nebaidies, Sausiņ… vai atceries, ko sacīja Or- vars? Pat visniecīgākā Katlas liesmas pieskaršanās var paralizēt vai nonāvēt jebkuru, vai atceries, ka viņš to sacīja?

—   Jā, bet kādēļ tev tagad par to jārunā? — es vaicāju.

—   Tāpēc, ka… — Jonatans atbildēja. — Tāpēc, ka Katlas liesma mani mazliet skāra, kad mēs no viņas bēgām.

Augu dienu manu sirdi bija krimtušas šīs bēdas un baismas, bet es nebiju raudājis. Tagad es izplūdu asa­rās, kas izklausījās kā kliedzieni.

—   Vai tad tu atkal mirsi, Jonatan? — es kliedzu. Un tad Jonatans sacīja:

—   Nē. Bet es gribētu mirt, jo es nekad vairs nespēšu pakustēties.

Viņš man izskaidroja Katlas liesmu ļaunumu. Ja tās nenonāvējot, tad izdarot kaut ko vēl ļaunāku. Tās cil­vēku paralizējot. Tūlīt to nemanot, bet paralīze iestājoties lēnām un nenovēršami.

—   Tagad es varu pakustināt tikai rokas, — viņš sa­cīja. — Bet drīz es nevarēšu arī to.

—   Bet vai tev neliekas, ka tas pāries? — es teicu rau­dādams.

—   Nē, Sausiņ, tas nemūžam nepāries, — Jonatans sacīja. — Vienīgi ja es varētu nokļūt Nangilīmā.

Vienīgi ja viņš varētu nokļūt Nangilīmā. Ak, tagad es sapratu! Viņš bija nodomājis mani atkal pamest vienu, tagad es to zināju! Reiz viņš jau bija pazudis bez manis Nangijālā…

—   Bet šoreiz ne! — es saucu. — Ne bez manis! Tu nedrīksti pazust Nangilīmā bez manis!

—   Vai tad tu gribi nākt man līdzi? — viņš jautāja.

—   Jā, ko gan tu domā! — es atteicu. — Vai tad es neesmu teicis, ka iešu tev visur līdzi?

—   Jā, to tu esi teicis, un tas ir mans mierinājums, — Jonatans sacīja. — Bet tur ir grūti nokļūt!

Brītiņu viņš klusēja un tad teica:

—   Vai atceries to reizi, kad mēs lēcām? To bries­mīgo reizi, kad dega māja un mēs lēcām ārā. Es toreiz nonācu Nangijālā, vai atceries?

—   Un kā vēl atceros, — es atteicu un ieraudājos rūgtāk. — Kā gan tu vari kaut ko tādu vaicāt? Vai tu domā, ka to es esmu kaut uz mirkli aizmirsis?

—   Jā, to es zinu, — Jonatans atbildēja un atkal no­glaudīja manu vaigu. Tad viņš teica: ,

—   Es domāju, ka mēs varbūt varētu lēkt vēlreiz. Le­jup tur no tās kraujas. Lejup uz pļavu.

—   Jā, un tad mēs nomirtu, — es sacīju. — Bet vai mēs tad nonāksim Nangilīmā?

—   Jā, droši vien, — Jonatans atteica. — Tiklīdz mēs palēksimies, mēs ieraudzīsim Nangilīmas gaismu. Mēs ieraudzīsim rītausmu pār Nangilīmas ielejām, jo tagad tur» jau ir rīts.

—   Haha, mēs ielēksim tieši Nangilīmā, — es teicu un smējos pirmo reizi pēc tik ilga laka.

—   Jā, to mēs varam, — Jonatans sacīja. — Tiklīdz mēs palēksimies, mēs tieši savā priekšā ieraudzīsim ta­ciņu uz Ābeļu ieleju. Grims un Fjālars tur stāvēs, mūs gaidīdami. Mums tikai jāuzkāpj viņiem mugurā un jā­dodas ceļā.

—   Un tu vairs nebūsi paralizēts? — es vaicāju.

—   Nē, es būšu brīvs no visa ļaunā un neizsakāmi priecīgs. Un tu ari, Sausiņ, arī tu tad būsi priecīgs. Ta­ciņa uz Ābeļu ieleju vijas cauri mežam, kā tu domā, kā mēs jutīsimies, kad jāsim tur rīta saulē, tu un es?

—   Labi, — es atteicu un atkal smējos.

—   Un mums nebūs jāsteidzas, — Jonatans sacīja. — Ja gribēsim, mēs varēsim izpeldēties kādā mazā eze­riņā. Mēs tomēr pagūsim nonākt Ābeļu ielejā, iekams Matīss būs izvārījis zupu.

—   Un kā viņš priecāsies par mūsu ierašanos! — es teicu. Bet tad man uzreiz likās, it kā es būtu dabūjis trie­cienu ar nūju. Grims un Fjālars, kā gan Jonatans va­rēja cerēt, ka tie dosies mums līdzi uz Nangilīmu?

—   Kā gan tu vari sacīt, ka viņi tur jau stāv un gaida mūs? Viņi taču guļ aizmiguši.

—   Viņi neguļ, Sausiņ! Viņi ir miruši. No Katlas liesmām. Bet tas, ko tu redzi, ir tikai viņu ārējais ap­valks. Tici man, Grims un Fjālars jau stāv Nangilīmā pie taciņas un gaida mūs.

—   Nu tad pasteigsimies, — es teicu, — lai viņiem nebūtu tik ilgi jāgaida.

Jonatans paraudzījās uz mani un pasmaidīja.

—   Es itin nemaz nevaru pasteigties, — viņš sacīja.

—   Es nevaru izkustēties pat no vietas, vai tu esi to aiz­mirsis?

Tad es sapratu, kas man jādara.

—   Jonatan, es tevi uzcelšu mugurā, — es teicu.

—   Tā tu reiz darīji manā labā. Un tagad es to darīšu tavā labā. Tas būs tikai taisnīgi.

—   Jā, tas būs tikai taisnīgi, — Jonatans sacīja.

—   Bet vai tu domā, ka tev būs drosme to darīt, Sausiņ Lauvassirds?

Es piegāju pie krants un lūkojos lejup. Bija jau pā­rāk tumšs. Es tikko saredzēju pļavu. Bet dziļi lejā gan tā atradās. Ja mēs tajā nolēktu, droši vien nonāktu Nan­gilīmā. Mēs abi. Nevienam vairs nebūtu jāpaliek te un jābēdājas, jāraud un jābaidās.

Bet tie nebūsim mēs, kas lēksim, tas būšu es. Nonākt Nangilīmā esot grūti, tā bija sacījis Jonatans, un tagad es sapratu, kāpēc. Vai man pietiks drosmes, vai man pie­tiks drosmes?

«Jā, ja tev tagad nepietiks drosmes, tad tu esi nie­cīgs puteklis un paliksi tāds vienmēr,» es domāju. Es aizgāju atpakaļ pie Jonatana.

—   Jā, man pietiks drosmes, — es sacīju.

—   Mazais, drosmīgais Sausiņš, — viņš bilda. — Tad darīsim to tūlīt!

—   Vispirms es gribu brītiņu pie tevis pasēdēt, — es sacīju.

—   Tikai ne ilgi, — Jonatans atteica.

—   Nē, tik ilgi, kamēr viss satumsīs, — es sacīju.

—  Tā, lai es nekā neredzētu.

Es sēdēju viņam blakām, turēju viņa roku un jutu, ka viņš ir spēcīgs, caurcaurēm labs un nekas nav īsteni bīstams, ja vien viņš ir klāt.

Nangijālā pār kalniem, upi un zemi slīga nakts un tumsa. Es stāvēju pie kraujas ar Jonatanu, viņš bija ap­skāvis manu kaklu, un es jutu ausī viņa elpu. Viņš elpoja pavisam mierīgi. Ne tā kā es … Jonatan, mīļo brāli, kā­pēc es neesmu tik drosmīgs kā tu?

Es neredzēju dzelmi sev priekšā, bet zināju, ka tā tur ir. Man vajadzēja tumsā spert tikai vienu soli, un tad viss būtu garām. Tas notiktu ātri.

—   Sausiņ Lauvassirds, vai tu bīsties? — Jonatans sacīja.

—    Nē… jā, es bīstos! Tomēr es to darīšu, Jonatan, jā, es to tūlīt darīšu… tūlīt… un tad es nekad vairs nebaidīšos. Nekad. Nekad vairs ne …

— Ai, Nangilima! Ja, Jonatan, es redzu, es redzu gaismu! Es redzu gaismu!

Jaunākā skolas vecuma bērniem Astrīda Lindgrēna BRĀĻI LAUVASSIRDIS

Redaktore T. Pētersone. Mākslinieciskais redaktors A. Sprūdžs. Tehniskā redaktore L. Engere. Korek­tore V. Duka.

Nodota salikšanai 08.01.79. Parakstīta iespiešanai 24.04.79. Formāts 60X84/16. Dobspiedes papīrs 100 g. Latīņu garnitūra. Augstspiedums. 9,76 uzsk. iespiedi.; 8,72 izdevn. 1. Metiens 80 000 eks. Pasut. N° 52-D. Cena 30 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Ks 252/ 29818/B-483. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevnie­cību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blau­maņa ielā 38/40.