Disclaimer

The Others were on the move! The Priest-Kings has recived a message: "Surrender Gor." The date had been set for conquest or destruction. Tarl Cabot could not longer linger in Port Kar-now he must act on behalf of the Priest-Kings, on behalf of Gor, and on behalf of Gor's teeming, unsuspecting, twin world known as Earth.

Evience pointed to the great wasteland of the Tahari, the desert know only to the clannish, militant tribes of desert-wanderers. There must Cabot go. There among the feuds, along the trails of slavers, beyond the forbidding salt mines to a rendezous with the treachery, with a woman warlord, with a bandit chief, and with the monster intelligences from the worlds of steel.

As treachery and betrayal become the prime weapons in the war between Ar and Cos, Tarl Cabot is trapped in the siege of Ar’s Station. And when Ar’s Station falls to the warriors of Cos, it is only with the aid of the loyal Vosk League, that Tarl and other survivors make their escape from the defeated port.

But with the forces of Cos now readying to continue on their devastating march of conquest, Tarl must go undercover as a spy within the enemy camp, hoping to discover their plans and send word to Ar’s army before it is too late...

In VAGABONDS OF GOR, Tarl Cabot faces perhaps his greatest challenge of all, as he is caught up in the myriad dangers and intrigue of two mighty powers at war!

The long-awaited 26th novel in the bestselling Gorean saga.

Deep within the cells of Treve, a glorious and mysterious city at the center of Gor's struggle for supremacy, awakens a nameless slave girl who will witness events about which others will only dare to whisper. Witness of Gor takes us on a whirlwind ride from political plots to tarn raids, epic love stories to relentless Assassins, our witness experiences all the beauty, spender, mystery, brutality, honor and intrigue of the awesome world of Gor.

JOZEFS NESVADBA

EINŠTEINA SMADZENES

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE»RĪGA - 1968

A(CehcH) Ne 617

No čehu valodas tulkojusi AINA RUDZROGA

Mākslinieks G. KRUTOJS

Jozefs Nesvadba

Mūsu gadsimta otrajā pusē zinātniski fantastiskā li­teratūra attīstījusies visai strauji gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Sī parādība cieši saistīta ar straujajiem sa­biedrības attīstības tempiem un pārsteidzošajiem jaun­atklājumiem zinātnē un tehnikā. Par to liecina kaut vai tas, ka padomju (un ne tikai padomju) zinātniski fantastiskās literatūras attīstībai spēcīgu stimulu deva pirmie cilvēku lidojumi kosmosā. Šo literatūru raksturo tas, ka minimāli samazinājies atstatums starp dzīves īstenību un rakstnieka fantāziju. Ja Zila Verna romāni viņa laikabiedriem varēja likties kā nepiepildāma pa­saka, tad mūsdienu rakstnieku fantāzijas ainas — vai tie būtu piedzīvojumi, kas gaida cilvēkus, tā sakot, te­pat aiz nākamā ielas stūra, vai sastapšanās ar domā­jošām būtnēm tālumos, kas mērojami daudzos gais­mas gados, — vairs nav pretstatā reāli iespējamam. Otra raksturīga iezīme ir tā, ka zinātniskā fantastika kļuvusi par «nopietnu» literatūru. Ja no pagātnes man­tojuma par «īstu» literatūru varam uzskatīt tikai Zila Verna un Herberta Velsa darbus, padomju literatūrā Alekseja Tolstoja divus zinātniski fantastiskos romā­nus, tad patlaban zinātniskā fantastika ir kļuvusi par nopietnu un dedzīgu literāru diskusiju priekšmetu un tai pievērsušies īsti vārda mākslinieki, kas neilgā laikā kļuvuši pazīstami visā pasaulē. Tādi ir padomju rakst­nieki Ivans Jefremovs, brāļi Strugacki, tāds ir polis Staņislavs Lems, amerikānis Rejs Bredberijs. Kopš 1960. gada šiem pazīstamajiem rakstniekiem pievie­nojies arī čehs Jozefs Nesvadba.

Jozefs Nesvadba nav vairs nekāds iesācējs literatūrā, viņš ar to nodarbojas jau divdesmit gadu, taču pazīs­tams kļuva tieši ar saviem zinātniski fantastiskajiem >? darbiem. Nesvadba dzimis Prāgā 1926. gadā. Literāro darbību viņš sācis kā tulkotājs 1946. gadā, kad pa­rādās viņa tulkotā angļu klasiķa Kolridža «Dziesma par veco jūrnieku». Nesvadba daudz tulko arī jaunāko angļu poēziju, šai pašā laikā saraksta arī vairākas lugas, kuras gan tiek izrādītas tikai uz provinces skatu­vēm. Viņš dramatizē arī Zila Verna romānu «80 dienās apkārt zemeslodei» (vēlāk šim pašam darbam pievēršas pazīstamais čehu dramatiķis Pāvels Kohouts). Pirmā Nesvadbas prozas grāmata, zinātniski fantastisku stāstu krājums «Tarzāna nāve», iznāk 1958. gadā. Jau ar šo pirmo grāmatu Nesvadba iekaro lasītāju un kri­tikas atzinību. Nākamajā gadā iznāk Nesvadbas de-

tektivstāsts «Atgadījums ar zelta Budu», kas izdots arī Padomju Savienībā (ukraiņu valodā). Vēl pēc gada — 1960. gadā — nāk klaja zinātniski fantastisko stāstu grāmata «Einšteina smadzenes». Drīz vien abas šīs stāstu grāmatas parādās atkartotā izdevumā. Atse­višķi stāsti no šīm grāmatām drīzumā parādās arī ār­zemju izdevumos. 1962. gadā iznāk trešā, pagaidām pēdējā Nesvadbas zinātniski fantastisko stāstu grā­mata «Ceļojums pagātnē». Izlasē, ar kuru tagad iepa­zīstas latviešu lasitajs, uzņemti stāsti no visiem trim Nesvadbas zinātniski fantastisko stāstu krājumiem.

Beidzot 1964. gadā nāk klajā Nesvadbas pats jaunā­kais darbs — stāsts «Dialogs ar doktoru Dongu», ko Cehoslovakijas kritika atzist par nozīmīgu darbu, par labāko, kādu Nesvadba līdz šim uzrakstījis.

Nesvadbas darbi izdoti Padomju Savienībā. Polijā. Rumānijā, Ungārijā, Vācijā, Francijā, Itālijā, Amerikas Savienotajās Valstīs. Viņu atzīst par vienu no labāka­jiem zinātniski fantastiskās literatūras autoriem kā Cehoslovakijā, tā visā pasaulē. Stāsti «Tarzāna nāve», «Ksēnemindes idiots» un «Pazaudētā seja» (latviski iz­dotajā izlasē tas nav uzņemts) noderējuši par pamatu filmu scenārijiem; filmas Cehoslovakijā guvušas labus panākumus.

Pēc profesijas Nesvadba ir ārsts. Par ārstu viņš strādā kopš 1950. gada un pēdējos gados pievērsies psihiatrijai. Tātad daudzajiem pazīstamajiem ārstiem literātiem pievienojies vēl viens.

Kas raksturīgs Jozefa Nesvadbas daiļradei, kuras lielākā dala ir tieši zinātniski fantastiskie stāsti? Mek­lējot atbildi uz šo jautājumu, citēsim dažas rindas no čehu laikrakstā «Literārai noviny» ievietotā ziņojuma par 1963. gadā Vašingtonā notikušo kongresu, kurā apspriestas zinātniski fantastiskās literatūras problēmas: «Zinātniski fantastiskās literatūras autori laikam ir jau izgudrojuši visu, ko vien iespējams izgudrot, un šai literatūrai draud atkārtošanās, līdz ar to ari sastin­gums. Tāpēc no zinātniskām un tehniskām problēmām ir jāatgriežas atkal pie cilvēka.» Tāds esot bijis kon­gresa aicinājums. Var jau strīdēties par to, vai šāds spriedums par zinātnisko fantastiku ir pamatots, taču, runājot par Nesvadbas stāstiem, jāatzīst, ka viņš savā dai|radē šo aicinājumu izpildījis. Protams, arī citu mūsdienu zinātnisko fantastu darbos cilvēks, viņa do­mas, jūtas, pārdzīvojumi ieņem arvien svarīgāku vietu. Bet tikpat nozīmīgi šajos darbos ir arī dažādi tehni­kas brīnumi, kas bieži vien tiek aprakstīti visai rūpīgi, ar apbrīnojamu erudīciju, jo autori sīki jo sīki iepazi­nušies ar mūsdienu fizikas un tehnikas atziņām un sa­sniegumiem, nereti pat ir īsti speciālisti šajās nozarēs. Nesvadba zinātniskās fantastikas autoru vidū laikam gan ir vienīgais, kurš nepavisam neinteresējas par teh­niskajiem jautājumiem, neizgudro nekādas mašīnas Viņš pret tehniku izturas gandrīz vai ar tīšu nevērību. Viņam raksturīgi tādi izteicieni kā «ar īpašiem aparā­tiem», «ar speciālu ierīci». Tas ir viss. Kas tie par apa­rātiem, kas par ierīcēm, tas Nesvadbam nav svarīgi. No viņa stāstiem negūstām ne mazākā priekšstata ne par kosmisko kuģi, kurā ce|o kapteinis Nemo, ne par in­ženiera Bauera automātu, nedz par «Vēstures iznīcinā­šanas tresta» automašīnu, kas stāsta varoni aizved atpaka| pagātnē. Nesvadbam svarīgs ir tikai cilvēks. Ir jau gandrīz tā, ka viņa stāstus pat īsti nevarētu pieskaitīt zinātniski fantastiskajai literatūrai. Uz to no­rāda arī rakstnieks pats priekšvārdā savas stāstu izla­ses izdevumam krievu valodā: «… padomju lasītājs pratis novērtēt šos stāstus arī bez maniem paskaidro­jumiem un sapratīs, kas tiem ir kopīgs ar fantastiku … un kas ar «normālo literatūru», tiesa gan, formas ziņā mazliet neparastu.» Ar fantastiku šiem stāstiem kopīga vide, kurā darbojas Nesvadbas varoņi, notikumi, kuri šajā vidē risinās. Ja mūsdienu zinātniski fantastiskās literatūras autori lasītāju parasti aizved krietni tālā nākotnē, tad laba daļa Nesvadbas stāstu attiecas uz mūsu gadsimtu, reizēm tikai viņš pavirza notikumus dažus gadu desmitus uz priekšu, reizēm pakāpjas da­žus gadu desmitus atpakaļ. Ir Nesvadbam arī stāsti, kuros trūkst jebkura fantastikas elementa. Tāds, piemē­ram, ir stāsts «Tabu». Atombumbu izmēģinājumu rezul­tātā radusies radioaktivitāte, kas draud ar bojā eju ne vien cilvēkiem, bet visai dzīvajai radībai — tā nav fantastika, bet realitāte. Vispār visa Nesvadbas prob­lemātika, arī tad, ja stāstu darbība risinās tālā nā­kotnē, ir aktuāla jau mūsdienām. Pat vairāk: problēma, kas atkal un atkal nodarbina Nesvadbu, literatūrā ir bijusi svarīga un nozīmīga arvien, visos laikos. Viena doma, viena ideja apvieno šajā izlasē ievietotos stās­tus. īsi izsakāma tā būtu varbūt šādi: cilvēkam ir jā­būt īstam cilvēkam, šo tēmu Nesvadba risina dažādos aspektos — gan, tā sakot, sadzīves plāksnē, kad viņš runā par cilvēku savstarpējām attiecībām (stāsts «Tar- zāna nāve»), gan dziļi filozofiski, kad viņš runā par mūsdienu tehnikas un zinātnes ietekmi uz cilvēkiem, par mūsdienu civilizācijas sasniegumiem un ļaunumiem, kas pavada šos sasniegumus. Šai pēdējai problēmai Nesvadbas daiļradē ir vislielākā nozīme, tai veltīta lielum lielā daļa krājumā ievietoto stāstu. Mūsdienu zinātnes ārkārtīgi straujā attīstība, lielā specializācija, kad problēmu loks, ar kuru katrs atsevišķs cilvēks no­darbojas, kļūst arvien šaurāks, bieži ir par cēloni tam, ka sašaurinās arī cilvēka garīgais apvārsnis. «Vai mēs jau esam tik vienpusīgi, ka pat avīzēs lasām tikai to informāciju, kam ir sakars ar mūsu specialitāti? Un tad mēs katrs savādāk iztēlojamies savu pasauli un vairāk dzīvojam savā darbā nekā savā ģimenē, savā pil­sētā vai zemē.» Tā sūdzas stāsta «Uzvara Romā» varo­nis. Dabas skaistums, māksla, sports, ģimene, tuvi­nieki — viss, kam nav sakara ar viņu specialitāti, no šiem cilvēkiem atvirzās arvien tālāk. Rakst­nieks nebūt nedomā, ka šajā vienpusībā, šai dzīvē, kam trūkst īstās dzīves bagātības un krāšņuma, vainīgi būtu paši tie cilvēki, kas šādu dzīvi dzivo. «Kā tad mūsu civilizācijā īsti ir ar cilvēka smadzenēm? Vai tās spēj apgūt to, ko pašas paveic? Vai tiek līdzi pašas savam tempam?» Bija laiki, kad viens cilvēks varēja būt speciālists vairākās loti atšķirīgās zinātņu nozarēs. Mūsdienās pat kāda šaura vienas zinātnes nozare «jau ir k|uvusi pārāk plaša vienam cilvēkam», kā apgalvo Gvena stāstā «Uzvara Romā». Kā šajā civilizācijā cilvēkam iespējams dzīvot bagātu, pilnvērtīgu dzīvi? Diemžēl, jāatzīst, ka Nesvadba nedod īstu atbildi uz šo jautājumu, kas viņu visai nodarbina. Uz rakstnieku pašu var attiecināt vārdus, ko saka tā paša stāsta «Uz­vara Romā» varonis (šajā stāstā visskaidrāk, kaut arī pārāk vienkāršotā veidā, ar humoru risināta šī cilvēka vienpusības problēma): «Es tikai vēlējos vērst sabied­rības uzmanību uz briesmām, kas mūsdienās uzglūn vi­siem un atņem mums iespēju dzīvot pilnvērtigu dzīvi.» Jā, īstu atbildi Nesvadba nedod, viņš tikai brīdina, liek ieskatīties pašiem sevī un domāt. Cilvēks nedrīkst kļūt par robotu — visskaudrāk šis brīdinājums izskan stāstā «Absolūtā mašīna». Sai pašā stāstā Nesvadba skar arī jautājumu par zinātnieka atbildību cilvēces priekšā. Tas ir jautājums, kas mūsdienās, kad daudzi lieliski zinātnes atklājumi ir kā abpusēji griezīgs zo­bens — tie var sniegt cilvēcei pasakainus labumus, var arī iznīcināt visu dzīvību zemes virsū — ir loti nozī­mīgs un aktuāls.

Lasot Nesvadbas stāstus, reizēm var likties, ka viņš pārāk pesimistiski raugās uz mūsdienu civilizāciju, ka viņš tehnikas attīstībā saskata vairāk Jauna nekā laba. Šķiet, ka rakstnieks pārāk daudz skatījies uz kapitā­listisko civilizāciju, kur cilvēks tiešām bieži vien pār­vēršas par tādu mašīnas vergu. Tomēr Nesvadba nebūt neaicina, lai cilvēki, meklējot glābiņu no civilizācijā sastopamiem trūkumiem, atgriežas «dabas klēpī», sāk dzīvot pirmatnēju dzīvi, par kādu sapņo Presls stāstā «Absolūtā mašīna», uzskatīdams šādu dzīvi par vienīgo glābiņu no «robotiem», kas mīt cilvēkā pašā, vai ari lords Esdeils («Pa sniega cilvēka pēdām»), kurš zaudē ticību saprātam, tiklīdz viņa slavinātā kapitālistiskā civilizācija un kapitālistiskā sabiedriskā iekārta pavēr- šas pret viņu pašu. Nē, nevis jābēg, nevis jāatsakās no civilizācijas un jāpamet cilvēku sabiedrība, bet jālūko šī sabiedrība pārveidot (stāsta notikumi risinās trīs­desmito gadu saimnieciskās krīzes laikā), lai visi cil­vēki būtu laimīgi. Nesvadba tic cilvēces nākotnei, kad gudras mašīnas būs cilvēkus atbrīvojušas no smaga, nogurdinoša darba, kad katrs cilvēks varēs nodoties ra­došam darbam, likt lietā visas savas spējas un ta­lantu, dzīvot īstu, pilnvērtīgu, cilvēka cienīgu dzīvi.

Kāpēc Nesvadba pats nosauc savus stāstus par «for­mas ziņā mazliet neparastiem»? Nesvadbas rakstības paņēmiens tiešām ir "patnējs. Viņa stāstus visdrīzāk varētu nosaukt par tādām kā līdzībām. Parasti daiļ­darba ideju pauž tēloto cilvēku rīcība, domas, pārdzī­vojumi. Protams, tas ir arī Nesvadbas stāstos. Viņa cilvēki nav mākslīgi konstruēti ēnu tēli, tie ir dzīvi radījumi ar miesu un asinim, tie veidojas un attīstās. Taču aiz visiem notikumiem, kuros darbojas Nesvad­bas varoņi, varam saskatīt tādu kā «otro plānus. Stāsta notikumus, varoņus, to rīcību varam tulkot, un šajā tulkojumā ideja atklājas tieša un kaila, mākslas tēlos neietērpta.

Interesanta Nesvadbas stāstos ir jau pazīstamu si­žetu un tēlu izmantošana. So pazīstamo sižetu un tēlu viņš tikai mazliet pagriež, parāda no citas puses, un tas pēkšņi atspīd gluži citā gaisma, iegūst gluži citu jēgu. Visspilgtākais piemērs te ir sen zināmais, cik reižu izmantotais Tarzāns. Šķiet, nevarētu ne iedomā­ties, ka apnikušo, novazāto, banālo Tarzānu varētu pa­darīt par traģisku varoni. Nesvadba to izdara. Kāda sāpīga smeldze, kāds dziļš traģisms ir viņa Tarzānā, cilvēkā, kas kapitālistiskās sabiedrības džungļos meklē, bet neatrod īstu cilvēcību un, to neatradis, aiziet bojā. Tikpat pazīstams, jau daudz reižu izmantots ir sižets par laika mašīnu, kas cilvēku aizved atpakaļ pagātnē. Nesvadba to izmantojis, piešķirdams vecajam sižetam pavisam jaunu jēgu un saturu.

Kā jau minējām, ne visi Nesvadbas spriedumi būtu atzīstami par pareiziem. Taču Nesvadba rosina lasītāja domu, liek vērot pašam sevi un pasauli un meklēt pa­tiesību.

A. Rudzroga

W pożarze, który wybucha w słynnej katedrze turyńskiej, ginie mężczyzna pozbawiony języka i linii papilarnych, prawdopodobnie rabuś. Podobne próby włamania, a nawet pożary, miały wielokrotnie miejsce w przeszłości, na przestrzeni wieków. Sprawcy pozostawali zawsze anonimowi, nie dawało się ustalić ich tożsamości. Sprawą zajmuje się policyjny wydział do spraw dzieł sztuki. Okazuje się, że rozwiązania zagadki należy szukać w historii. Śledztwo, które prowadzi komisarz Marco Valoni, historyk sztuki Sofia Galloni oraz dociekliwa dziennikarka Ana Jimenez ujawnia, że włamywacze pochodzą z tego samego środowiska, wspólnoty chrześcijańskiej z miasta Urfa, antycznej Eddessy.Obiektem ich zainteresowania jest najcenniejsza relikwia chrześcijaństwa: Syndon, pośmiertna szata Chrystusa.<

La esperada nueva novela de Julia Navarro es el magnífico retrato de quienes vivieron intensa y apasionadamente un siglo turbulento. Ideología y compromiso en estado puro, amores y desamores desgarrados, aventura e historia de un siglo hecho pedazos.

Una periodista recibe una propuesta para investigar la azarosa vida de su bisabuela, una mujer de la que sólo se sabe que huyó de España abandonando a su marido y a su hijo poco antes de que estallara la Guerra Civil. Para rescatarla del olvido deberá reconstruir su historia desde los cimientos, siguiendo los pasos de su biografía y encajando, una a una, todas las piezas del inmenso y extraordinario puzzle de su existencia.

Nowy bestseller autorki „Bractwa Świętego Całunu”, z krwawym konfliktem między światami Wschodu i Zachodu w tle.

Muzułmański fundamentalista, jezuita specjalizujący się w herezjach i młoda nieustraszona agentka służb antyterrorystycznych… Troje bohaterów „Krwi niewinnych” – mrocznej opowieści o zdradzie i zemście, której akcja rozgrywa się w Jerozolimie, Rzymie i Istambule na przestrzeni siedmiu stuleci: od XII wieku po czasy współczesne.

„Jestem szpiegiem i boję się. Boję się Boga, w jego imieniu dopuściłem się bowiem czynów potwornych…” Tak rozpoczyna się spisana w XIII wieku przez dominikanina brata Juliana, sekretarza Świętej Inkwizycji, kronika o krwawym oblężeniu twierdzy Montsegur, w którym poniosło śmierć pięciuset katarów.

Wiele wieków później pewien mediewista wyrusza do hitlerowskiego Berlina, by odszukać zaginioną żonę – Żydówkę.

En Roma, un hombre se confiesa: Padre, me acuso de que voy a matar a un hombre. Al mismo tiempo Clara Tannenberg, una joven arqueologa nieta de un poderoso hombre de oscuro pasado, anuncia en el transcurso de un congreso el descubrimiento de unas tablillas que, de ser autenticas, serian la prueba cientifica de la existencia del patriarca Abraham: se trata de la obra de un escriba que recogio el relato del profeta sobre la creacion del mundo, la confusion de las lenguas en Babel y el Diluvio Universal. Una autentica Biblia de Barro. Junto a un equipo de arqueologos, poco antes del inicio de la ultima guerra del Golfo, Clara pondra en marcha unas arriesgadas excavaciones que alientan a muchas personas a acabar con su vida y la de su abuelo: desde millonarios traficantes de arte hasta cuatro amigos que no desistiran hasta culminar una implacable venganza. Tras el espectacular exito de La Hermandad de la Sabana Santa, Julia Navarro se consagra con esta electrizante novela en la que el lector viajara hasta los tiempos biblicos pasando por la Europa de la Segunda Guerra Mundial, Egipto, Siria, Estados Unidos, Italia, Francia, España y el Irak de los ultimos tiempos de Sadam.<

Algún día alguien vengará la sangre de los inocentes…

Soy espía y tengo miedo. Así empieza la crónica que escribe Fray Julián, notario de la inquisición, cuando recibe la misión de relatar los enfrentamientos acaecidos en Montsegur (Francia) a mediados del siglo XIII. Las luchas de poder entre los cátaros y el control que, en nombre de la fe, lleva la inquisición, propiciarán que la crónica del fraile sea un valioso tesoro a descubrir. Su última frase – algún día, alguien vengará la sangre de los inocentes – se convertirá en un enigma a descifrar de generación en generación. Cuando estalla la Segunda Guerra Mundial, Ferdinand verá con sus propios ojos como el mundo se desintegra. Tiempo después, a principios del siglo XXI, Raimón de la Pallisiére, hijo del aristócrata francés, recurrirá a El Facilitador, un hombre que desde la sombra maneja los hilos de poder, para un único fin: cumplir la sed de venganza por tanta sangre derramada a lo largo de la Historia.

A fire at the Cathedral of Turin and the discovery of a strangely mutilated body attract the attention of Italy's special Art Crimes Department. For the fire is only the latest in a troubling series of arsons and break-ins at the cathedral, which houses what millions believe to be the authentic burial shroud of Jesus Christ.

A cop as well as an art historian, department chief Marco Valoni leads a crack team of investigators in a race to solve a crime he's certain is about to shock the world. Someone is planning to steal the Holy Shroud, and Valoni's only suspect-a mystery man who bears the same scars as the unidentified corpse-is currently serving out a sentence in a Turin prison.

Following a trail that stretches from the humble meeting places of the earliest Christian communities to the highest councils of the Vatican and the boardrooms that rule the world, Valoni and his associates will find themselves in the cross fire of an ancient conflict forged by mortal sacrifice, assassination, and secret societies with ties to the shadowy legend of the Knights Templars.

Spanning centuries and continents, from the storm-rent skies over Calvary, through the glories of Byzantium and the intrigue and treachery of the Crusades, to the modern-day citadels of Istanbul, New York, London, Paris, and Rome, The Brotherhood of the Holy Shroud is a provocative page-turner of the highest order-one that will challenge you to believe.

F., a los treinta y cinco años, prometió no vivir más de cincuenta. Estaba con un amigo en una plaza de Reus, era una tarde de junio de 1957 y dijo que pensaba matarse antes del 20 de mayo de 1972, día de su cincuenta cumpleaños. Justo Navarro, poeta, traductor, crítico literario y novelista, persigue la deriva de una vida, sigue el rastro de las mujeres, de las lecturas, de los trabajos y los días de un poeta que creía más en la inteligencia que en la inspiración, de un escritor que afirmaba que el único tema que le interesaba eran las mujeres, y cuando las mujeres le abandonaban huía al estudio de las lenguas, el griego, el latín, el ruso, el polaco, de todas las lenguas germánicas, al estudio de otras palabras que borran aquellas que no pueden ser pronunciadas ni pensadas. Un crítico indispensable del que Gil de Biedma dijo que era el hombre más inteligente que había conocido, el hombre sin edad que seducía a los las jóvenes y había alcanzado una extraordinaria perfección en el arte de interpretarse a sí mismo en los cafés, el traductor que había traducido a destajo a Dashiel Hammett en la España franquista, cuando Hammett se preparaba para morir, acosado por el FBI, América, las deudas, la vida. Porque F. es Gabriel Ferrater, poeta, traductor, crítico literario y, al menos una vez, novelista. Y esta historia de F., esta indagación sobre Ferrater, esta novela o memoria, que puede leerse como el informe que escribiría un detective de Hammett que también fuera escritor, como Hammett, como F., como Justo Navarro, concluye en la fecha en que Ferrater fijó su destino. Todos los datos están aquí y, si hay un enigma, también está aquí. Aunque los personajes y lugares, reales o ficticios, sólo aparezcan como personajes y lugares imaginarios. Y la única respuesta sea la pregunta.<

Seguimos al narrador de esta espléndida novela durante su última semana en Italia antes de regresar a su Granada natal y reencontrarse con su padre. Se despide de algunos de los personajes que han configurado su experiencia italiana: la limpiadora Francesca, con quien el último mes ha mantenido una aventura; el marido de ésta, Fulvio, ex boxeador; monseñor Wolff-Wapowski, polaco-alemán, encargado de la casa papalina en la que el narrador se aloja; Stefania Rossi-Quarantotti, profesora boloñesa de semiótica y antigua maestra y amiga, traumatizada por la relación que mantiene su marido con una chiquilla romana; el marido de la profesora, Franco Mazotti, prestigioso e íntegro economista de un gobierno corrupto, temeroso de que salga a la luz esa relación; o Carlo Trenti, el exitoso escritor de la novela cuya traducción el narrador está a punto de terminar a la vez que su estancia en Roma. De momento el narrador deberá regresar a Granada y cortar por fin el cordón umbilical que le une a su padre viudo. La consagración definitiva de uno de los escritores españoles más imprescindibles.<

Peculiar novela de iniciación, Hermana muerte es también el relato de una obsesión destructora, el descubrimiento del mundo por parte de dos personajes centrales: un adolescente y su hermana enfrentados a la memoria fantasmal del padre muerto. En la revelación de la vida estará también la clave del final de un ámbito definido con inteligente frialdad por su joven dominador, por ese narrador protagonista que, implacable, desmonta una a una las piezas de un universo incapaz de luchar contra su propia ruina. En esta su segunda novela, Justo Navarro, conocido también como poeta de muy soberbio ejercicio de precisión constructiva sostenido en un clima de inquietante -y aleccionadora- perversidad.<

When Joel became a priest of the new god Finder, he knew it meant forfeiting the honor and security of his position as a master bard. Now his freedom and his very life are at stake as powers of evil embroil the priests of Finder in a struggle against a plot to resurrect the dead god Bane. With his only allies the young freedom fighter Holly Harrowslough, the mysterious winged woman Jas, and the aging priest Jedidiah, Joel embarks on a mission to recover the Hand of Bane. His quest leads him from the Realms all the way to the extra-planar city of Sigil. There Joel must rely on all his courage, wisdom, and strength to thwart the return of Bane the Tyrant and rescue the god Finder from imminent death.<