ŽILS VERNS

KAPTEIŅA HATERASA PIEDZĪVOJUMI ZIEMEĻPOLĀ

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1971

ŽILS VERNS

KAPTEIŅA HATERASA PIEDZĪVOJUMI ZIEMEĻPOLĀ

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1971

\

.

PIRMĀ DAĻA ANGĻI ZIEMEĻPOLĀ

«FORVARDS»

«Rīt, bēguma laikā, no Jaunajiem Prinča dokiem kap­teiņa K. Z. un viņa palīga Ričarda Sendona vadībā nezi­nāmā virzienā dosies briga «Forvards».»

Tā bija lasāms 1860. gada 5. aprīļa avīzē «Liverpool Herald».

Anglijas lielākās tirdzniecības ostas dzīvē kāda kuģa došanās jūrā nebūt nav neparasts notikums. Vai to maz var ievērot starp daudzajiem dažādu valstu un dažādas tonnažas kuģiem, kuriem plašajos dokos divas jūdzes vis­garām krastam gandrīz nepietiek vietas.

Taču sestajā aprīlī jau kopš agra rīta Jauno Prinča doku krastmalā pulcējās milzīgs ļaužu bars; šķita, ka visas ne­skaitāmās Liverpūles jūrnieku biedrības būtu šeit noru­nājušas tikšanos. Apkaimes kuģu būvētavu strādnieki pa­meta darbu, komersanti — savas drūmās kantortelpas, tir­gotāji — tukšos veikalus. Nemitīgi vezdami klāt jaunus un jaunus ziņkārīgo barus, gar dokiem brauca daudzkrā­saini omnibusi; visu pilsētu likās pārņēmusi viena vie­nīga vēlēšanās — būt klāt pie brigas «Forvards» atieša­nas.

Simtseptiņdesmit tonnu briga «Forvards» bija kuģis ar dzenskrūvēm un simtdivdesmit zirgspēku tvaika dzinēju. Šo brigu ostā itin viegli varēja samainīt ar citām. Bet, ja nezinātājs lajā neko sevišķu neievēroja, tad lietpratēja acs tomēr saskatīja zināmas īpatnības, kuras īstu jūrnieku nespēja maldināt.

Turpat netālu uz kuģa «Nautils» klāja stāvēja jūrnieku pulciņš un dažādi sprieda par «Forvarda» uzdevumu.

—     Ko nozīmē šāda takelāža? — kāds no viņiem vaicāja.

—    Tvaika kuģiem taču nemēdz būt tik daudz buru.

—     Jādomā, — bocmanis, vīrs ar platu, sārtu seju, at­bildēja, — šis kuģis ļaujas vairāk vējam nekā savam dzi­nējam, bet augšējās buras droši vien tādēļ tik lielas, ka apakšējās nereti tiks aizsegtas. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka «Forvards» dosies uz Arktikas vai Antarktikas jūrām, kur ledus kalni vēju aiztur vairāk, nekā labam, stipram kuģim vēlams..

—    Jums, acīm redzot, taisnība, Kornhila tēt, — trešais matrozis sacīja. — Bet vai redzējāt, cik taisni krīt jūrā kuģa priekšvadnis?

—     Turklāt, — bocmanis Kornhils piebilda, — tas bru­ņots ar asam bārdas nazim līdzīgu asmeni, kas spēj pār­šķelt uz pusēm katru trīsklāju kuģi, kam «Forvards» pilnā gaitā uzdrāztos virsū.

—     Bez šaubām, — apstiprināja locis, — jo šim skrūves kuģim četrpadsmit mezglu stundā ir nieks. Patiesi, va­rēja pabrīnīties, kā tas plēsa viļņus izmēģinājuma brau­cienā! Ticiet man, šī briga ir varena skrējēja.

—     Un tikpat veikli iet ar burām, — turpināja bocmanis Kornhils, — gaita tai ļoti līdzsvarota, un tā lieliski klausa stūrei. Ticiet man,- šis kuģis brauks pētīt polārās jūras, vai arī es neesmu Kornhils! Pag, vēl kāds sīkums! Vai manījāt, cik plata ir sprauga, caur kuru iet stūres ass?

—    Nudien, tev taisnība, — sarunu biedri bocmanim piekrita. — Bet ko tas norāda?

—    Tas norāda, mani draugi, — Kornhils lielīgi atteica,

—    ka jūs neprotat ne redzēt, ne domāt. Šāda sprauga ne­pieciešama, lai stūre grieztos brīvi un lai to viegli varētu noņemt un atkal pielikt. Jūs taču paši labi zināt, cik bieži tas ledos jādara.

—    Kas tiesa, tas tiesa, — «Nautila» matroži sacīja.

—     Starp citu, — kāds atkal ierunājās, — par Kornhila domas pareizību liecina brigas krava. Es šo to uzzināju no Kliftona, kurš arī salīdzis uz šā kuģa. «Forvards» ņem līdzi pārtiku un ogļu rezerves pieciem sešiem gadiem. Ogles un pārtika — tā ir visa krava, ja neskaita vilnas drēbesrun roņādas.

—    Tātad skaidrs, — sacīja Kornhils. — Bet, ja tu, drau­dziņ, pazīsti Kliftonu, vai tad viņš tev nestāstīja, kurp kuģis dosies?

■— To viņš nevarēja pateikt, jo pašam nav skaidrs; eki­pāža tā salīgta. Uz kurieni kuģis brauks, to viņi uzzinā­šot tikai gala punktā.

—    Ko tur nu, — kāds skeptiķis piezīmēja, — viņi, kā man rādās, taisās braukt pie paša velna!

—    Toties kāds atalgojums! — Kliftona draugs iekaisa. — Cik augsta samaksa! Piecas reizes lielāka nekā pa­rastā! Protams, citādi Ričards Šendons nevienu nesalīgtu. Noslēpumains kuģis, kas dodas nezināmā virzienā un kam, šķiet, nav sevišķas vēlēšanās atgriezties! Nu nē, tāds man nav pa prātam, es neparko nebūtu ar mieru braukt!

—     Ir vai nav pa prātam, draudziņ, — Kornhils viņu pār­trauca, — «Forvarda» ekipāžā tevi tikpat neuzņemtu.

—    Kāpēc?

—    Tu neatbilsti nepieciešamajām -prasībām. Man stās­tīja, ka precētus vīrus uz kuģa nepieņemot. Bet tieši pie šīs sugas tu piederi. Tāpēc nav ko klīrēties; starp citu, tā tev patiesi būtu smaga problēma.

It kā apstiprinot Kornhila joka patiesību, matrozis kopā ar biedriem iesmējās.

—     Itin viss uz šā kuģa, ieskaitot nosaukumu, ir ārkār­tīgi pārdrošs, — Kornhils pašapmierināti iesāka. — For- warcl! «Uz priekšu»! Jā, bet cik tālu? Nemaz nerunājot par to, ka brigas kapteini neviens nepazīst.

—    Kā ne! To pazīst visi, — jauns matrozis ar panaivu seju iebilda.

—    Tā? Pazīst?

—    Bez šaubāmi

—    Mazais, — Kornhils teica, — tu varbūt domā, ka «Forvarda» kapteinis ir Šendons?

—     Bet… — matrozis grasījās viņu pārtraukt.

—     Saproti taču, Šendons ir kapteiņa vietnieks, nekas cits; viņš ir brašs un drosmīgs jūrnieks, pieredzējis vaļu mednieks, lielisks biedrs, pilnīgi cienīgs būt par kuģa kapteini, bet galu galā viņš tomēr tas nav; ja atļauts sa­cīt, Šendons ir tāds pats kapteinis kā tu vai es. Un arī neko nezina, kas uz šīs brigas būs varenākais tūlīt pēc dieva. Kad pienāks īstais laiks, gan kapteinis atradīsies, tikai diezin kādā veidā un kurā no divu pasauļu piekras­tēm, jo par to, uz kādu zemes malu vedīs savu brigu, Ričards Šendons nav bildis ne vārda un nedrīkst to iz­paust.

—            Un tomēr, Kornhila tēt, — jaunais matrozis neatlai­dās, — galvoju, ka uz brigas jau ir kapteinis, tas piemi­nēts vēstulē, kurā Šendonam tika piedāvāta kapteiņa pa­līga vieta!

—            Kā? — Kornhils sarauca pieri. — T.u gribi man iestās­tīt, ka «Forvardam» jau ir kapteinis?

—     Protams, Kornhila tēt!

—     Un to tu saki man? Man?

—            Protams, tāpēc ka uzzināju to no brigas stūrmaņa Džonsona.

—     No Džonsona?

—     Protams, viņš pats man teica.

—    Džonsons pats tev teica?

—     Ne vien teica, bet ari parādīja kapteini.

—     Parādīja? — Kornhils pārsteigts atkārtoja.

—    Jā gan!

—     Un tu viņu redzēji?

—     Pats savām acīm.

—     Un kas viņš ir?

—    Suns.

—     īsts suns uz četrām kājām?

—     Jā!

«Nautila» matrožu pārsteigums bija neizmērojams. Ci­tos apstākļos viņi būtu sākuši smieties. Suns simt septiņ­desmit tonnu brigas kapteiņa lomā! Tas nu ir joks! Bet «Forvards» patiesi bija tik neparasts kuģis, ka, lai smie­tos vai kaut ko noliegtu, vispirms vajadzēja krietni ap­domāt. Turklāt pat bocmanis Kornhils nesmējās.

—           Tātad Džonsons tev parādīja šo dīvaino kapteini — suni? — viņš atkal pievērsās jaunajam matrozim. — Un tu to redzēji?

—    Tāpat kā pašlaik redzu jūs, ja atļauts sacīt.

—           Nu, ko jūs tagad teiksiet? — matroži vaicāja Korn- hilam.

—           Neko, — tas strupi atcirta. — Varu teikt vienīgi to, ka «Forvardu» komandē vai nu pats nelabais, vai plānprā­tiņi, kuriem vieta trako mājā!

Matroži joprojām klusēdami noraudzījās «Forvardā», kura sagatavošanās ceļam gāja uz beigām; nevienam pat prātā nenāca, ka ekipāžas stūrmanis Džonsons jauno jūr­nieku varbūt tikai pazobojis.

Baumas par suni bija izplatījušās visā pilsētā, pūlī ne

mazums ziņkārīgu acu meklēja kapteini — suni, kuru visi bija gatavi uzskatīt par pārdabisku būtni.

Jāpiebilst, ka jau vairākus mēnešus «Forvards» saistīja vispārēju uzmanību; kuģa neparastā konstrukcija, noslē­pumainība, kas ap to vijās, kapteiņa inkognito, veids, kādā Ričardam Šendonam tika piedāvāta brigas sagata­vošana un rūpīgā ekipāžas izlase, ceļojuma neizdibinā­mais gala mērķis, ko tikai daži neskaidri minēja, — tas viss piešķīra «Forvardam» neparastu noslēpumainību.

Starp citu, nekas cits tā neierosina domātāja, sapņo­tāja vai filozofa fantāziju kā kuģis, kas gatavojas pacelt enkuru; iztēle labprāt seko jūrnieku cīņai ar okeānu un vētrām dēkainajā ceļojumā, kaut arī tas ne vienmēr lai­mīgi beidzas ostā, bet, ja vēl rodas neparedzēti sarežģī­jumi, kuģis acumirklī sāk likties fantastisks pat ļaudīm ar vājāku iztēli.

Tā tas notika arī ar «Forvardu». Ziņkārīgie skatītāji lielākoties neprata tik gudri spriest kā Kornhils, tomēr liverpūliešu valodām veselus trīs mēnešus netrūka vie­las.

Briga bija būvēta Liverpūles priekšpilsētā Birkenhedā, Mērsi upes kreisajā krastā, uz kurieni, uzturēdami satik­smi ar ostas pilsētu, nemitīgi šurpu turpu braukāja tvaika kuterīši.

Brigas konstruktori — viena no Anglijas lielākajām kuģu būvētāju firmām «Skots un Ko» — saņēma no Sen- dona tāmi un sīki izstrādātu projektu ar ļoti rūpīgi ap­lēstu brigas tonnāžu, dimensijām, kā arī modeli. Projekts liecināja par pieredzējuša jūrnieka tālredzību. Tā kā Šen­donam bija uzticēti prāvi līdzekļi, darbi nekavējoties tika uzsākti un pēc īpašnieka pieprasījuma ātri virzījās uz priekšu.

Briga rādījās neparasti izturīga: acīm redzot, tai būs lemts panest milzīgu spiedienu, jo korpuss bija darināts no Indijas ozola pasugas — tīkkoka, kurš ir ļoti ciets; pie­devām korpuss tika vēl nostiprināts ar stingriem dzelzs apkalumiem. Jūrniekiem radās jautājums, vai šo apka­lumu vietā kuģa korpusu nevajadzējis būvēt viscaur no dzelzs, līdzīgi citiem tvaikoņiem. Uz to viņi saņēma at­bildi, ka šādai noslēpumainā inženiera kuģa konstrukci­jai bijuši svarīgi cēloņi.

Pamazām briga būvētavā ieguva noteiktus apveidus, ar savu izturību un skaistajām, smalkajām līnijām pārsteig­dama lietpratējus. Kā jau ievēroja «Nautila» matroži, «Forvarda» priekšvadnis ar kuģa ķīli veidoja taisnu leņķi; viļņlauža vietā tas bija bruņots ar Ņūkāslā Hotorna darbnīcās izlietu tērauda asmeni. Saulē mirdzošais metāla priekšvadnis brigai piešķīra neparastu izskatu; tā nemaz neatgādināja kara kuģi, lai gan uz baka bija novietots sešpadsmitā kalibra lielgabals, kuru viegli varēja grozīt uz visām pusēm ap balsta asi. Runājot par lielgabalu, tā­pat kā par priekšvadni, tomēr jāpiebilst, ka tie abi šķita gluži lieki, to militārais raksturs bija gaužām apšaubāms.

1860. gada 5. februārī milzīga skatītāju pūļa acu priekšā dīvainais kuģis tika ielaists ūdenī, un tas izdevās lieliski.

Bet, ja briga nebija ne kara kuģis, ne tirdzniecības ku­ģis, ne ari izpriecu jahta, jo atpūtas braucienā neviens nedodas ar pārtikas krājumu sešiem gadiem, tad kas tā īstenībā bija?

Varbūt' tai jādodas meklēt sera Džona Franklina kuģi «Erebuss» vai «Terors»? Nekādā ziņā, jo iepriekšējā — 1859. gadā leitnants Maklintoks bija atgriezies no zie­meļu jūrām ar neapstrīdamiem pierādījumiem par šīs ne­laimīgās ekspedīcijas bojā eju.

Varbūt «Forvards» vēlreiz lūkos atklāt daudzināto Zie­meļrietumu jūras ceļu? Bet kālab tas vajadzīgs? 1855. gadā to taču jau atklāja kapteinis Maklūrs, bet viņa palīgam leitnantam Kresvelam pirmajam bija tas gods apbraukt Amerikas kontinentu no Bēringa jūras šauruma līdz Dē- visa jūras šaurumam.

Taču kompetenti cilvēki ne mirkli nešaubījās, ka «For­vards» gatavojas ceļojumam uz polārajiem apgabaliem. Varbūt tā mērķis ir Dienvidpols, vēl tālāk, nekā tur bijis vaļu mednieks Vedels, vēl tālāk nekā kapteinis Ross? Bet kāpēc, kādā nolūkā?

Vārdu sakot, kaut gan dažādu minējumu lauks bija ār­kārtīgi ierobežots, iztēle rada iespēju maldīties pat tajā.

Nākamajā dienā pēc «Forvarda» ielaišanas ūdenī no Ņūkāslas Hotorna darbnīcām tika atsūtīts tvaika dzinējs.

Šī simtdivdesmit zirgspēku mašīna daudz vietas neaiz­ņēma, šādas jaudas pilnīgi pietika simtseptiņdesmit tonnu kuģim, kuram bija ari daudz buru un ātra gaita. Izmēģi­nājuma brauciens to galīgi apstiprināja, un pat ekipāžas stūrmanis Džonsons uzskatīja par pienākumu izteikt sa­vas domas Kliftona draugam:

— Ja «Forvards» izmanto vienlaikus buras un skrūvi, tad tieši ar burām tas iet visātrāk.

Kliftons šos vārdus nesaprata, tomēr bija pārliecināts, ka no kuģa, kuru cilvēka vietā komandē suns, var sagaidīt visu.

Kad bija uzstādīts tvaika dzinējs, sākās produktu iekrau­šana, un tā nebija nieka lieta, jo briga taču ņēma līdzi pārtiku sešiem gadiem. Te bija sālīta un žāvēta gaļa, kū­pinātas zivis, sausiņi un milti; kā milzu lavīnas tieši kuģa noliktavās gāzās kafijas un tējas kalni. Šīs vērtīgās kravas pieņemšanu vadīja pats Ričards Šendons. Ļoti stingrā kārtībā visam tika atrasta sava vieta, pieliktas etiķetes un numuri, tāpat tika ielādēti lieli krājumi indi­āņu pemikāna[1], kura niecīga deva satur daudz barojošu vielu.

Šādu uzturlīdzekļu izvēle nelika šaubīties par ceļojuma ilgumu. Taču uzmanīgs vērotājs, redzot citronsulas mu- čeles, kaļķu tabletes, sinepju paciņas, skābeņu un kohle- āriju sēklas, vārdu sakot, visu šo daudzumu pretcingas līdzekļu, kas tik nepieciešami kā dienvidjūrās, tā polār­jūras, acumirklī saprastu, ka «Forvards» gatavojas ceļam uz ziemeļiem. Šendonam par šo kravas daļu droši vien bija uzdots īpaši gādāt, jo viņš par to rūpējās ne mazāk kā par kuģa aptieku.

Ieroču uz klāja neredzēja daudz, bailīgajiem tas bija mierinājums; toties noliktavā pulvera netrūka. Vienīga­jam lielgabalam kuģa priekšgalā tik prāvi krājumi būtu lieki. Tas likās aizdomīgi. Turklāt kuģī atradās gigantiski zāģi un dažādas varenas ierīces, piemēram, sviras un svina bluķi, rokas zāģi, milzu cirvji, liels vairums cilindru ar sprāgstvielām, kuru eksplozija spētu uzraut gaisā Liver­pūles muitnīcu. Tas viss atstāja dīvainu, pat baismīgu iespaidu, nemaz nerunājot par raķetēm, signalizācijas aparātiem un neskaitāmiem dažāda veida kuģa lukturiem.

Krastmalas dokos skatītāju acis priecēja arī gara sar­kankoka laiva vaļu medībām, ar gutaperču klāta skārda piroga un kaučuka mēteļi un maisi, kurus, iepūšot tajos gaisu, varēja pārvērst laivās.

Ļaužu ziņkāre un nemiers augtin auga, jo ik mirkli līdz ar bēgumu «Forvards» varēja uzsākt savu noslēpumaino ceļojumu.

II

NEGAIDĪTA VĒSTULE

Lūk, kādu vēstuli pirms astoņiem mēnešiem saņēma Ri­čards Šendons:

«Eberdīriā 1859. gada 2. augustā.

Ričardam Šendona kungam Liverpūlē.

Godātais kungs!

Ar šo vēstuli daru Jums zināmu, ka Liverpūles bankā pie «Markvartiem un Ko» esmu noguldījis sešpadsmit tūk­stošus mārciņu sterliņu. Šeit pievienotie čeki ar manu pa­rakstu ļaus Jums brīvu rīcību minētās summas robežās.

Jūs mani nepazīstat. Nav svarīgi. Es pazīstu Jūs. Un tas ir galvenais.

Piedāvāju Jums kapteiņa palīga vietu uz brigas «For­vards», kurai būs jādodas ilgā un riskantā ceļojumā.

Ja Jūs piedāvājumu noraidīsiet — neko darīt. Ja pie­ņemsiet — ceļojuma laikā maksāšu Jums noteiktu mē­nešalgu — pieci simti mārciņu sterliņu apmērā, bet katra gada beigās Jūsu ienākumi pieaugs par desmito daļu.

Brigas «Forvards» pagaidām vēl nav. Jums jāuzņemas vadīt šā kuģa būvi tā, lai tas varētu iziet jūrā, vēlākais, 1860. gada aprīļa sākumā. Pielieku klāt sīki izstrādātu projektu un tāmi. Pie tiem Jums būs stingri jāturas. Ku­ģis jābūvē «Skota un Ko» darbnīcās, ar kurām Jums jā­stājas sakaros.

«Forvarda» ekipāžu ieteicu izvēlēties īpaši vērīgi. Tajā ietilps: kapteinis — es, kapteiņa vietnieks Jūs, trešais virsnieks, stūrmanis, divi mašīnisti, ziemeļu locis, astoņi matroži un divi kurinātāji — kopā astoņpadsmit cilvēku, ieskaitot doktoru Kloboniju, kurš pie Jums ieradīsies no­teiktā laikā.

Vēlos, lai personas, kuras aicināsiet «Forvarda» ko­mandas sastāvā, būtu angļu tautības, neprecējušies, brīvi bezģimenes cilvēki, atturībnieki, jo alkoholiskos dzērie­nus, pat alu, uz kuģa lietot būs aizliegts. Šiem cilvēkiem jābūt uzņēmīgiem, gataviem visu panest. Izraugoties ko­mandu, priekšroku dodiet sangviniķiem.

Piedāvājiet šiem cilvēkiem piecas reizes lielāku atal­gojumu nekā parasts; ik darba gada beigās viņu algas vienmēr tiks paaugstinātas par desmito daļu. Pēc ceļo­juma katram būs nodrošināti pieci simti mārciņu sterliņu, bet Jums pašam — divi tūkstoši. Šī nauda būs noguldīta iepriekš minētajā «Markvartu un Ko» bankā.

Ceļojums, kaut gan ilgs un smags, sagādās Jums slavu. Tātad nevilcinieties velti, Šendona kungs!

Atbildi sūtiet uz Gēteborgu Zviedrijā pieprasītājam ar iniciāļiem K. Z.

P. S. 15. februārī Jūs saņemsiet lielu dāņu dogu atka- renām lūpām, suns būs pelēcīgu spalvu, melnām svītrām. Turiet to uz klāja un lieciet barot ar miežu maizi, kas iejaukta treknā buljonā. Par suņa saņemšanu ziņojiet uz Livorno (Itālijā) adresātam ar minētajiem iniciāļiem.

«Forvarda» kapteinis ieradīsies un stādīsies Jums priekšā, kad tas būs nepieciešams. Jaunas instrukcijas saņemsiet kuģa izbraukšanas brīdī.

«Forvarda» kapteinis K. Z.»

III

DOKTORS KLOBONIJS

Ričards Šendons bija labs jūrnieks; daudzus gadus va­dījis vaļu mednieku ekspedīcijas arktiskajās jūrās, viņš bija izslavēts visā Lenkasterā. Gluži dabiski, ka tāda ne­gaidīta vēstule varēja viņu pārsteigt, un Šendons patie­šām jutās pārsteigts, kaut gan kā jau daudz pieredzējis cilvēks nezaudēja savaldu.

Turklāt viņš atbilda visām nepieciešamajām prasībām: viņam nebija ne sievas, ne bērnu, ne vecāku. Tātad —

brīvs cilvēks. Un, tā kā nebija ari neviena, kam prasīt padomu, viņš devās taisnā ceļā uz «Markvartu un Ko» banku.

«Ja nauda būs,» viņš nodomāja, «tad viss kārtībā.»

Bankā Šendonu saņēma ar cieņu, kādu pelna cilvēks, kuru kasē gaida sešpadsmit tūkstoši mārciņu sterliņu; no­skaidrojis naudas jautājumu, Šendons palūdza papīra lapu un īsta jūrnieka rokrakstā lieliem, stūrainiem bur­tiem uz norādīto adresi uzrakstīja vēstuli, ka piedāvājumu pieņem.

Tajā pašā dienā viņš stājās sakaros ar Birkenhedas kuģu būvētājiem, un pēc divdesmit četrām stundām uz kuģu būvētavas stāpeļa jau gulēja «Forvarda» ķīlis.

Ričards Šendons bija gadus četrdesmit vecs, spēcīgs, enerģisks un drosmīgs; šīs trīs īsta jūrnieka īpašības iedveš uzticību, liecina par spēku un aukstasinību. Šen­donu uzskatīja par skaudīgu, smaga rakstura cilvēku; tieši tāpēc matroži viņu nemīlēja, drīzāk bijās. Šāda slava Šendonu tomēr netraucēja savervēt ekipāžu, jo kurš gan nezināja, cik veikli viņš prot tikt galā ar grūtībām.

Šendons gan nebija pārliecināts, vai pasākuma noslē­pumainais raksturs netraucēs viņu brīvi rīkoties.

«Labāk neko neizpaust,» viņš prātoja, «citādi vecie jū­ras vilki sāks mani sīki un smalki iztaujāt — kas, kāpēc, bet es, pats neko īsti nezinādams, nepratīšu paskaidrot. Kapteinis K. Z., bez šaubām, ir liels savādnieks, bet galu galā viņš pazīst mani, man uzticas — ar to pietiek. Par viņa kuģi jāsaka — to mēs uztaisīsim varenu, un lai es nesaucos Ričards Šendons, ja mēs nedosimies uz polāra­jām jūrām! Bet tam nu gan jāpaliek tikai starp mani un maniem virsniekiem.»

Tad, ievērodams kapteiņa prasības par matrožu ģime­nes stāvokli un veselību, Šendons sāka vervēt ekipāžu.

Viņš pazina kādu brašu, uzticamu puisi, pieredzējušu jūrnieku Džeimsu Vollu. Šim puisim varēja būt gadu trīs­desmit, un viņš ne reizi vien jau bija ceļojis pa ziemeļu jūrām. Kad Šendons viņam piedāvāja trešā virsnieka vietu, Džeimss Volls, ne mirkli nevilcinādamies, to pie­ņēma; viņš kaislīgi mīlēja savu darbu un vēlējās pēc iespējas drīzāk atkal doties jūrā. Šendons viņam, tāpat kā Džonsonam, kuru bija pieņēmis par stūrmani, sīki iz­klāstīja, ko zināja par ekspedīciju.

—     Uz labu laimi jāmēģina, — Džeimss Volls noteica. — Vai nav vienalga, uz kurieni braukt? Ja runa ir par Ziemeļrietumu jūras ceļa meklēšanu, tad — cilvēki at­griežas arī no turienes.

—    Ne vienmēr, — stūrmanis Džonsons iebilda. — Bet beigu beigās tas taču nav iemesls, lai neviens turp ne­brauktu.

—    Turklāt, — turpināja Šendons, — ja vien mūsu hipo­tēzes nav maldīgas, jāatzīst, ka šim ceļojumam nodroši­nāti vislabākie apstākļi. «Forvards» ir lielisks kuģis un ar sava dzinēja palīdzību spēj veikt tālus ceļojumus. As­toņpadsmit vīru komanda — viss, kas mums nepiecie­šams.

—    Astoņpadsmit vīru, — teica Džonsons, —1 tieši tik­pat, cik bija uz amerikāņa Keina kuģa, kad tas devās slavenajā ekspedīcijā uz Ziemeļpolu.

—    Tomēr savādi, — ieminējās Džeimss Volls, — ka at­kal radies kāds privātīpašnieks, kas nolēmis šķērsot Le­dus okeānu no Dēvisa šauruma līdz Bēringa jūras šau­rumam. Ekspedīcijas, kuras tika sūtītas meklēt admirāli Franklinu, Anglijas valdībai izmaksāja vairāk nekā simt sešdesmit tūkstošu mārciņu sterliņu, kaut gan, starp citu, nedeva nekādu praktisku rezultātu. Kāds velns vēlreiz iedrošināsies ieguldīt savu kapitālu tikpat riskantā pasā­kumā?

—    Vispirms, Džeims, — Šendons atbildēja, — mūsu spriedumi ir tikai hipotēzes. Vai mēs patiesi dosimies uz ziemeļu vai uz dienvidu jūrām? Kas to lai zina? Varbūt tas būs mēģinājums atklāt ko jaunu. Jāpiebilst, ka šajās dienās pie mums ieradīsies kāds doktors Klobonijs, kurš droši vien zinās vairāk un kuram būs mūs sīkāk jāinformē. Gan redzēsim.

—    Tādā gadījumā — jānogaida, — teica stūrmanis Džonsons. — Tikmēr lūkošu savervēt spēcīgus puišus; bet par viņu «iekšējo pulveri», kā kapteinis saka, varu jau iepriekš garantēt. Paļaujieties tik uz mani!

Džonsons bija vērtīgs vīrs, viņš labi pārzināja kuģo­šanu ziemeļu paralēlēs. Šis kādreizējais «Fēniksa» boc­manis bija piedalījies ekspedīcijā, kas 1853. gadā devās meklēt Franklinu; drosmīgais puisis bija pavadījis franču leitnantu Bello ekskursijā pa ledus laukiem un kļuvis par viņa nāves aculiecinieku. Labi pazīdams Liverpūles jūrnieku sabiedrību, Džonsons nekavējoties uzsāka ver­vēt ļaudis.

Šendonam, Vollam un Džonsonam veicās tik labi, ka jau pirmajās decembra dienās komandas sastāvs bija pilns; tomēr grūtību netrūka: augstais atalgojums vili­nāja daudzus, bet tajā pašā laikā ekspedīcijas liktenis vi­ņus biedēja, tāpēc dažs labs drosminieks, pieņēmis pie­dāvājumu, pēc pāris dienām no tā atteicās un atdeva at­pakaļ saņemto avansu, draugi bija viņu atrunājuši no piedalīšanās tik mīklainā ekspedīcijā. Tomēr ikviens, lū­kodams izdibināt tās noslēpumu, līdz apnikumam apbēra Šendonu ar jautājumiem. Viņš visus sūtīja pie Džonsona.

—     Ko vēlies noskaidrot, draugs? — Džonsons vienmēr atteica. — Es pats nezinu vairāk par tevi. Pie mums tu noteikti atradīsies lieliskā sabiedrībā, kopā ar drosmīgiem puišiem, kuri nav ar pliku roku ņemami, — bet vai tas jau kaut ko nenozīmē? īsi sakot, kas tur ko prātot, — brauksi vai ne?

Un vairums matrožu bija ar mieru.

—    Saproti pats, — reizēm stūrmanis piebilda, — izvē­les man netrūkst. Tik liela alga, kādu neviens jūrnieks nespēj atcerēties, un droša pārliecība, ka, mājās atgrie­zies, saņemsi krietnu summiņu. Vai tas nav vilinoši?

—    Tiesa gan; vilinājums ir liels, — matroži atbildēja. — Mēs būsim nodrošināti līdz mūža galam. ■

—     Negribu slēpt, — turpināja Džonsons, — ekspedī­cija būs ilga, smaga un bīstama, tieši tā minēts mūsu instrukcijā; tāpēc, pirms apņemas braukt, labi jāpārliek; acīm redzot, ceļojumā jādara viss, kas cilvēka spēkos, varbūt pat vairāk! Tāpēc, ja nav vīrišķības un stingra rakstura, ja trūkst enerģijas, ja baidies nāvei acīs ska­tīties, ja tev labāk patīk savu ādu pamest šajā, nevis citā zemē, šeit un nekur citur, tad griezies drīzāk apkārt uz papēža un dod vietu drosmīgākiem!

—    Bet kapteini jūs pazīstat? — piespiests pie sienas, matrozis vaicāja.

—     Kapteinis, draudziņ, pagaidām ir Ričards Šendons, līdz ieradīsies cits.

Jāsaka tomēr, ka tāds bija arī Šendona paša uzskats; sirds dziļumos viņš cerēja, ka pēdējā brīdi pienāks tiešas instrukcijas par ceļojuma mērķi un ka brigas kapteinis būs viņš pats. Viņš labprāt izplatīja šo domu, gan runā­

jot ar saviem virsniekiem, gan vērojot būvdarbus Birken- hedas kuģu būvētavā, kur jaunās brigas pirmās brangas slējās gaisā kā uz muguras guļoša vaļa ribas.

Stingri sekojot instrukcijām, Šendons un Džonsons pār­baudīja ekipāžas locekļu veselības stāvokli; izskats vi­siem bija apmierinošs un enerģijas tik daudz, ka tā spētu iedarbināt pat «Forvarda» dzinēju; vingrie augumi un sārtās, ziedošās sejas liecināja, ka šie vīri spējīgi panest pat visnežēlīgāko salu. Tie bija uzticami, apņēmīgi, de­dzīgi, labi noauguši puiši, taču spēka ziņā ne vienmēr līdz­vērtīgi; dažus, kuri šķita mazliet par vārgiem, kā, piemē­ram, matrožus Griperu, Gerisu un harpunētāju Simpsonu, Šendons sākumā pat lāgā negribēja pieņemt; bet visumā arī šie puiši bija stalti, karstām sirdīm, un galu galā viņš pieņēma arī tos.

Savervējis ekipāžu, Šendons kopā ar abiem virsnie­kiem ķērās pie pārtikas krājumu sagādes; arī te viņi stin­gri ievēroja kapteiņa norādījumus, tiešus, skaidrus un sīkus, kuros nebija aizmirsts pat nenozīmīgāko pārtikas produktu daudzums un labums. Tā kā Šendona rīcībā bija čeki, produktus viņš pirka par skaidru naudu ar astoņu procentu aikiidi, kas rūpīgi tika ievesta kapteiņa K. Z. kontā.

1860. gada janvārī ekipāža, pārtika, krava — viss bija kārtībā. Arī «Forvardam» drīz bija jābūt gatavam. Šen­dons katru dienu ieradās Birkenhedā.

23. janvāra rītā viņš, kā parasti, devās turp ar kādu no lielajiem, nemitīgi starp abiem Mērsi krastiem kursē­jošajiem kuteriem, kuriem abos galos mēdz būt stūre, lai krastā nevajadzētu griezties apkārt. Kā allaž rītos virs upes klājās bieza migla, kas matrožiem lika ņemt palīgā kompasu, kaut arī reiss ilga ne vairāk kā desmit minūšu.

Par spīti necaurredzamajai miglai, Šendons pamanīja padruknu neliela auguma vīrieti ar simpātisku, līksmu seju un laipnām acīm. Pienācis klāt, svešais satvēra Šen­dona abas rokas un sparīgi, kā franči mēdz teikt — ar tīri dienvidniecisku degsmi un familiaritāti, tās sakratīja.

Bet, kaut arī šis cilvēks nebija dienvidnieks, viņš tomēr to ļoti atgādināja; viņš runāja, dzīvi žestikulējot, domas it kā ar varu lauzās uz āru, gatavas sadragāt viņa domā­šanas aparātu. Mazās gudra cilvēka acis un lielā, kustīgā mute šķita kā drošības ventiļi, caur kuriem noplūst liekā enerģija; viņš runāja tik gari un strauji, ka; atklāti sa­kot, Šendons itin neko nesaprata.

Taču «Forvarda» kapteiņa vietnieks acumirklī pazina šo cilvēku, kaut gan agrāk nebija redzējis; Šendonam pēkšņi atausa gaisma, un, kad svešais brīdi ievilka elpu, viņš steidzīgi nobēra:

—    Vai doktors Klobonijs?

—    Tas pats, personiski es pats, komandieri Jau vairāk nekā ceturtdaļstundu visur jūs meklēju un pēc jums tau­jāju. Vai saprotat manu nepacietību? Vēl piecas minūtes, un eš zaudētu prātu! Tātad jūs esat kapteiņa vietnieks Ričards? Tātad patiesi eksistējat? Un neesat tikai mīts? Jūsu roku, jūsu roku! Atļaujiet man vēlreiz to paspiest! Jā, tik tiešām tā ir Ričarda Šendona roka! Bet, ja eksistē kapteiņa palīgs Ričards, tad ir arī briga «Forvards», kuru viņš komandē. Un, ja viņš komandē, tad brauks jūrā, un, ja brauks jūrā, tad ņems līdzi arī doktoru Kloboniju.

—   Bet, saprotams, doktor, esmu Ričards Šendons, ir arī briga «Forvards», un tā patiesi dosies jūrā.

—    Gluži loģiski, — atviegloti uzelpojis, atteica dok-, tors, — gluži loģiski. Un tieši tāpēc jūs redzat mani tik priecīgu, jūtos svētlaimes kalngalos. Tādu izdevību sen jau gaidīju, karsti vēlējos piedalīties ekspedīcijā. Ar jums, kaptein …

—    Piedodiet, — Šendons grasījās iebilst.

—    Es ticu, — viņā neklausīdamies, Klobonijs turpināja, — ka ar jums mēs tiksim tālu un neatkāpsimies ne pē­das.

—    Bet… — Šendons vēlreiz lūkoja viņu pārtraukt.

—    Jūs taču esat pierādījis savas spējas, kaptein, esmu daudz par jums dzirdējis. Jā, jūs nenoliedzami esat brašs jūrnieks!

—    Ja vēlaties …

—    Nē, es nevienam neļaušu kaut mirkli apšaubīt jūsu vīrišķību, drosmi un prasmi, pat ne jums pašam! Ja kap­teinis izraudzījies jūs par savu palīgu, viņš zina, ko dara, es galvoju!

—     Bet ne jau par to ir runa! — Šendons sāka kļūt ne­pacietīgs.

—     Par ko tad īsti? Lūdzu, nemociet mani ilgāk!

Pie joda, jūs taču nelaižat mani pie vārda! Sakiet,

doktor, — kas jūs ierosināja piedalīties «Forvarda» eks­pedīcijā?

—    Vēstule, kāda ļoti laipna vēstule; te, lūk, tā ir, drosmīgā kapteiņa ļoti lakoniskā, taču pilnīgi pārlieci­nošā vēstule.

Un ar šiem vārdiem doktors Šendonam pasniedza šāda satura vēstuli:

«Invernesa, 1860. gada 22. janvārī.

Doktoram Klobonijam Liverpūlē.

Ja doktoram Klobonijam labpatiktu doties garākā eks­pedīcijā ar kuģi «Forvards», lai viņš ierodas pie kap­teiņa vietnieka Ričarda Šendona, kurš attiecīgi tik$ infor­mēts.

«Forvarda» kapteinis K. Z.»

—    Šī vēstule pienāca šorīt, un te nu es esmu, gatavs kāpt kuģī kaut vai tūlīt.

—    Vai jūs maz zināt, doktor, kāds būs šā ceļojuma ga­lamērķis?

—    Ne jausmas, bet tas nav svarīgi, galvenais — es kaut kur braukšu! Mani dēve par lielu zinātnieku; tas ir mal­dīgi, kaptein, es nezinu itin neko. Un, ja esmu sacerējis dažas diezgan populāras grāmateles, — nav mana vaina; lasītāji ir pārāk žēlīgi, ja tās pērk! Ticiet man, es neko nezinu, zinu tikai to, ka esmu liels nejēga. Un te man tiek piedāvāta iespēja papildināt vai, pareizāk sakot, uz­labot zināšanas medicīnā, hirurģijā, vēsturē, ģeogrāfijā, botānikā, mineraloģijā, konhioloģijā, ģeodēzijā, ķīmijā, mehānikā un hidrogrāfijā; ko vēl vairāk? Esmu ar mieru un lūgties sevi nelikšu, nudien.

—    Tātad arī jūs nezināt, kurp dosies «Forvards»? — Šendons vīlies jautāja.

—     Gluži otrādi, kaptein. Kuģis dosies tur, kur iespē­jams kaut ko mācīties, atklāt, izdibināt, salīdzināt, vērot svešas zemes un parašas, kur var pētīt citas tautas un šo tautu tikumus: vārdu sakot, brauksim uz turieni, kur ne­kad vēl neesmu bijis.

—    Bet tiešāk, tiešāk? — Šendons iesaucās.

—    Tiešāk? — doktors turpināja. — Dzirdēju, it kā briga gatavojoties ceļā uz ziemeļu jūrām. Nu, ja uz zie­meļiem, lai tad iet uz ziemeļiem!

—     Ceru, ka jūs vismaz pazīstat brigas kapteini? — Šendons vaicāja.

—     Nepavisam! Bet, ticiet man, tas ir cienījams cilvēks.

Kad viņi izkāpa Birkenhedā un Šendons Kloboniju iepa­zīstināja ar apstākļiem, pasākuma noslēpumainība izrai­sīja doktora fantāziju. Ieraudzījis «Forvardu», viņš bija pagalam sajūsmināts. Kopš tās dienas doktors no Šendona nešķīrās un viņi kopā ik rītus devās apraudzīt brigas kor­pusu.

Starp citu, Klobonija īpašais uzdevums bija organizēt kuģa aptieku.

Viņš bija ārsts, pat lielisks ārsts, kaut gan praktizēja maz. Divdesmit piecu gadu vecumā Klobonijs, kā jau daudzi, bija kļuvis medicīnas doktors, bet četrdesmitajā dzīves gadā — īsts zinātnieks; plaši pazīstams visā pil­sētā, Klobonijs tika uzņemts literātu un filozofu savienībā par goda locekli. Nelielais kapitāls ļāva viņam bez atlī­dzības sniegt medicīniskus padomus, kuri tāpēc nebija mazāk vērtīgi; ļaužu iecienīts, augstākā mērā simpātisks, viņš nekad nedarīja pāri ne citiem, ne sev; straujš, pļā­pīgs, ja tā drīkst izteikties, taču sirsnīgs cilvēks, doktors arvien bija gatavs palīdzēt katram.

Kad pilsētā izplatījās vēsts par doktora Klobonija iera­šanos uz brigas, draugi darīja visu, lai atrunātu viņu no piedalīšanās ceļojumā, tādējādi tikai jo vairāk nostipri­nādami viņa apņemšanos; bet, ja reiz Klobonijs kaut ko cieši nolēma, atturēt viņu no tā nebija viegli.

Turpmākajās dienās dažādi minējumi, pieņēmumi un bažas pilsētā vairojās ar katru stundu; par spīti visam, 1860. gada 5. februārī «Forvards» tika ielaists ūdenī. Di­vus mēnešus vēlāk tas jau pilnīgi bija sagatavots ceļoju­mam.

15. februāri, kā bija minēts kapteiņa vēstulē, no Edin- burgas uz Liverpūli pa dzelzceļu Šendonam tika atsūtīts dāņu dogs. Suns likās nikns, bikls,, pat mazliet drūms, ērmots, savādu skatienu. Uz varā kaltās kakla siksnas bija rakstīts brigas nosaukums. Nekavējoties Uzvedis suni uz klāja, Šendons noslēpumainajam adresātam ar jau minē­tajiem iniciāļiem aizrakstīja uz Livorno vēstuli par suņa saņemšanu.

Tā «Forvarda» ekipāža, neskaitot kapteini, bija pilna. Tajā ietilpa:

1) kapteinis K. Z.; 2) kapteiņa vietnieks Ričards Šen­dons; 3) trešā ranga virsnieks Džeimss Volls; 4) ārsts Klobonijs; 5) stūrmanis Džonsons; 6) harpunētājs Simp- sons; 7) galdnieks Bells; 8) pirmais mehāniķis Brentons; 9) otrais mehāniķis Plovers; 10) pavārs Strongs (nēģeris); 11) locis Fokers; 12) ieroču meistars Volstens; 13) matro­zis Boltons; 14) matrozis Geriss; 15) matrozis Kliftons; 16) matrozis Gripers; 17) mitrozis Pens; 18) kurinātājs Vorens.

IV

KAPTEINIS — SUNS

Beidzot pienāca aizbraukšanas diena — piektais aprīlis. Doktora ierašanās kuģa ļaudis mazliet nomierināja. Ja cienījamais ārsts nolēmis braukt, tad droši var sekot viņa paraugam. Taču vairums matrožu joprojām uztraucās, un tāpēc Šendons, bīdamies, ka daži no tiem neaizmūk, no­lēma nekavējoties doties jūrā. Tiklīdz krasts izzudīs no acīm, kuģa komanda paļausies liktenim.

Doktora Klobonija kajīte atradās jutā un aizņēma visu kuģa pakaļgalu. Turpat tuvumā bija kapteiņa un viņa vietnieka kajītes ar logiem uz klāju. Lai izpildītu nezi­nāmā kuģa īpašnieka pavēli, kapteiņa kajīte bija apgādāta ar dažādām ierīcēm, mēbelēm, ceļojuma apģērbu, grāma­tām, veļu un cieši aizslēgta. Atslēgu nosūtīja kapteinim uz Lībeku; tātad šajā kajītē varēja iekļūt vienīgi viņš.

Šis apstāklis Šendonu kaitināja, tas laupīja cerības kļūt par galveno pavēlnieku uz kuģa. Labi pazīdams polāro ekspedīciju vajadzības, viņš savu kajīti bija lieliski pie­mērojis gaidāmajam ceļojumam.

Trešā virsnieka kajīte atradās kubrikā, plašā matrožu guļamtelpā; puiši tur jutās lieliski; jāšaubās, vai tik ērtu iekārtojumu viņi kādā citā kuģī būtu redzējuši. Šeit par matrožiem rūpējās kā par dārgu,kravu; kopējās guļamtel- pas vidū atradās liela krāsns.

Doktors Klobonijs uz «Forvarda» šķita īsti savā jomā. Kajītē viņš bija pārcēlies jau sestajā februārī, t. i., nā­kamajā dienā pēc kuģa ielaišanas ūdenī.

— Ja gliemezis savu mājiņu varētu iekārtot pēc paša gaumes, tas būtu vislaimīgākais radījums pasaulē, — doktors mēdza teikt. — Pacentīšos tapt tāds prātīgs glie­mezis.

Un patiesi, doktora Klobonija kajīte, gliemežnīca, kurā tam ilgi nāksies uzturēties, ieguva ļoti pievilcīgu izskatu; izvietodams bagāžu, doktors priecājās tā, kā var priecāties tikai bērns vai zinātnieks. Grāmatas, herbārijus, mapes, zinātnisko eksperimentu piederumus, fizikas instrumen­tus, termometru kolekcijas, barometrus, higrometrus, no­krišņu mērītājus, tālskatus, kompasus, sekstantus, kartes, plānus, pudeles un pulverus, savas bagātīgās kuģa aptie­kas zāļu flakoniņus — it visu viņš tik priekšzīmīgi sakār­toja, ka šīs kārtības dēļ viņu varētu apskaust pat Britu muzejs. Sešas kvadrātpēdas lielajā telpā tika sakopoti ne­skaitāmi dārgumi. Doktoram atlika pastiept roku, lai vienā mirklī, neizkustoties no vietas, kļūtu par ārstu, matemā­tiķi, astronomu, ģeogrāfu, botāniķi vai konhiologu.

Atklāti sakot, viņš lepojās ar savu saimniecību un jutās laimīgs savā peldošajā svētnīcā, kurā vietas pietiktu ne vairāk kā trim viņa kalsnākajiem draugiem. Un draugi, protams, sanāca, turklāt tik kuplā skaitā, ka tas kļuva ne­patīkami pat tādam miermīlim kā doktors Klobonijs, tā­lab, pārfrāzējis Sokrāta vārdus, viņš beidzot teica:

— Mana māja nav liela, bet lai dievs dod, ka to apcie­motu mazāk draugu!

Lai «Forvarda» apraksts būtu pilnīgs, jāpiebilst, ka tieši zem noslēpumainā kapteiņa kajītes loga atradās lielā dāņu doga būda; taču tās mežonīgajam iemītniekam labāk patika klaiņot pa starpklāju un kravas telpām; suni pielabināt šķita neiespējami, un neviens nemācēja iz­skaidrot šā dzīvnieka dīvaino raksturu. Nereti, galveno­kārt naktīs, skanēja žēli kaucieni, baismīgi atbalsodamies kuģa dzīlēs.

Varbūt tādā veidā suns pauda savas skumjas pēc ne­esošā saimnieka? Varbūt tās bija instinktīvas nojautas par gaidāmā ceļojuma briesmām? Matroži lielākoties tā ari domāja un, kaut arī daži par to smējās, uzskatīja suni par velnišķu izdzimteni.

Starp citu, matrozis Pens, ļoti rupjš cilvēks, reiz atvē­zējies grasījās sunim sist, taču, nelaimīgi klupdams, uz kabestāna vārpstas stipri pārsita galvu. Bez šaubām, arī šo gadījumu piedēvēja nešķīstajam garam, kas mīt fantas­tiskajā dzīvniekā.

Ekipāžas loceklis māņticīgais Kliftons bija ievērojis, ka suns uz juta vienmēr klaiņo vēja pusē, un arī vēlāk jūrā, kad kuģim nācās manevrēt un nemitīgi mainīt bu­ras, ērmotais dzīvnieks pēc katra kuģa pagrieziena kā īsts «Forvarda» kapteinis mainīja savu vietu, allaž spītīgi turēdamies pretī vējam.

Doktors Klobonijs, kura laipnība un glāsti, šķiet, spētu padarīt rāmu pat tīģeri, velti centās iedraudzēties ar suni, viņš tikai zaudēja laiku un pūles.

Jāpiebilst, ka suns neatsaucās ne uz vienu vārdu. Tā­pēc kuģa ļaudis beidzot sāka to saukāt par Kapteini, jo tas lieliski pārzināja kuģa kārtību. Acīm redzot, suns. ne­devās jūrā pirmoreiz.

Tagad kļūst skaidra bocmaņa jocīgā atbilde Kliftona draugam un tas, kāpēc šādam pieņēmumam neradās ap- šaubītāji; daudzi smejoties teica: tā vien liekoties, ka vienā jaukā dienā šis dzīvnieks pārvērtīšoties cilvēkā un uz kuģa skaļi atskanēšot kapteiņa komanda.

Ričards Šendons no tā nebijās, taču arī viņu mocīja ne­miers, un aizbraukšanas priekšvakarā, piektajā aprīlī, viņš par šo tematu apspriedās ar doktoru Kloboniju, Vollu un stūrmani Džonsonu.

Četri sarunu biedri tukšoja desmito unr protams, pē­dējo glāzi groka, jo saskaņā ar instrukciju, kas pienāca vēstulē no Eberdīnas, ekipāžas vīriem bija jābūt atturīb­niekiem, proti, ceļojuma laikā neviens, sākot ar kapteini, beidzot ar kurinātāju, nedrīkstēs dzert ne vīnu, ne alu, ne arī citus alkoholiskus dzērienus; izņēmums būtu slim­nieki, lai gan arī tiem šie dzērieni bez ārsta atļaujas ne­tiks izsniegti.

Tātad jau veselu stundu viri sprieda par aizbraukšanu. Ja visi kapteiņa norādījumi īstenotos līdz galam, Šendo­nam nākamajā dienā būtu jāsaņem vēstule ar pēdējām pa­vēlēm.

— Ja arī šī vēstule, — teica Šendons, — neatklās kap­teiņa vārdu, tad tai vismaz vajadzētu mums pavēstīt bri­gas maršrutu. Citādi — kā lai zinām, kurp braukt?

—     Jūsu vietā, Šendon, — doktors nepacietīgi atbil­dēja, — es brauktu prom, nesagaidījis vēstuli; galvoju, ka tā mūs tikpat panāks.

—    Jūs nekad ne par ko nešaubāties, doktor! Bet uz kuru debess pusi stūrēt?

—     Protams, uz Ziemeļpolu! Tas skaidrs bez vārdiem, šaubu nav.

—    Šaubu nav? — iebilda Volls. — Bet kāpēc gan ne uz Dienvidpolu?

—    Dienvidpolu? — iesaucās doktors. — Nemūžam! Vai tiešām jūs domājat, ka mūsu kapteinim varētu ienākt prātā sūtīt brigu pāri visai Atlantijai? Padomājiet tikai, dārgais Voll!

—    Doktoram uz visu atbilde gatava, — tas teica.

—     Pieņemsim, ka mums jābrauc uz ziemeļiem, — at­sāka Šendons. — Bet sakiet man, doktor, — vai uz Špic- bergenu? Uz Grenlandi? Labradoru? Hudzona līci? Kaut arī visi ceļi ved uz vienu mērķi, tā sakot, uz nepāreja­miem' lediem, tomēr šo ceļu ir tik daudz, ka ļoti grūti būtu izvēlēties. Vai varat dot man kategorisku atbildi, doktor?

—    Nē, — doktors Klobonijs saīdzis atzinās savā neva­rībā. — Bet, ja vēstule tomēr nepienāks, ko jūs galu galā iesāksiet?

—    Neko, nogaidīšu.

—    Nebrauksiet? — bezcerīgi paceldams gaisā savu glā­zīti, Klobonijs iesaucās.

—    Nē, nekādā gadījumā.

—    Tas būtu visprātīgākais, — mierīgi piezīmēja Džon­sons, bet doktors, nespēdams satraukumā nosēdēt, saka staigāt ap galdu. — Jā, visprātīgākais, lai gan pārāk ilga gaidīšana var izraisīt nepatīkamas sekas: pirmkārt, paš­reiz ir piemērotākais gadalaiks; ja mums lemts braukt uz ziemeļiem, tad, lai tiktu pāri Dēvisa šaurumam, jāizmanto atkusnis; otrkārt, ekipāža kļūst aizvien nemierīgāka, draugi un biedri mūsu puišus musina «Forvardu» pamest, un viņu ietekmē matroži var izspēlēt ļaunu joku.

—    Turklāt, — teica Džeimss Volls, — ja starp mūsē­jiem izraisītos panika, viņi aizbēgtu visi kā viens, un ne­zinu gan, vai tad vēl izdotos savervēt jaunu komandu.

—    Bet kā lai rīkojas? — iesaucās Šendons.

—     Tā, kā teicāt, — atbildēja doktors. — Mierīgi jā­nogaida, taču tikai līdz rītam, un nedrīkst pieļaut, ka iz­celtos panika. Pagaidām kapteinis savus solījumus kār­tīgi pildījis. Nav nekāda iemesla bažām, ka laikā netiks paziņots brauciena maršruts; ne mirkli nešaubos, ka jau rīt pat mēs kuģosim Īrijas jūrā, un tāpēc, mani draugi, iedzersim pēdējo groku par mūsu ceļojuma laimīgu iz­došanos; tas sākas gan mazliet mīklaini, taču ar tādiem jūrniekiem kā jūs mums ir drošas izredzes, ka viss beig­sies laimīgi.

Un četri vīri pēdējo reizi saskandināja glāzes.

—    Bet nu, — pievērsdamies Šendonam, Džonsons teica, — atļaujiet sniegt kādu padomu: gatavojoties aizbrauk­šanai, ekipāžai jābūt pārliecinātai par jūsu spēku. Vien­alga, vai vēstule rīt pienāks vai ne, — paceliet enkuru; tvaika katlus nekuriniet. Vējš, kā redzams, pierimis; iz­braukt jūrā nebūs grūti; paņemiet loci, bēguma laikā at­stājiet dokus un noenkurojieties aiz Birkenhedas raga; tādā veidā mūsu vīriem zudīs sakari ar krastu, un, kad šī nolādētā vēstule beidzot pienāks, gan tā mūs tur atradīs ne sliktāk kā jebkurā citā vietā.

—    Prātīgi vārdi, dārgais Džonson! — sniegdams roku vecajam jūrniekam, piezīmēja doktors.

Pēc tam katrs devās uz savu kajīti, kur nemierīgā miegā sagaidīja rītausmu.

Nākamajā dienā, kad pilsētā tika iznēsāts pirmais pasts, Šendons nekā vēl nebija saņēmis.

Par spīti tam, viņš tomēr rosīgi gatavojās aizbraukša­nai; vēsts par to acumirklī izplatījās visā Liverpūlē, un, kā jau zināms, uz Jauno Prinča doku krastmalu plūda milzīgi ziņkārīgo bari.

Daudzi devās tieši uz brigas klāju, dažs, lai pēdējo reizi apskautu biedru, dažs, lai pārliecinātu draugu nepiedalī­ties ekspedīcijā, cits, lai pavērtos noslēpumainajā kuģī, cits, gribēdams beidzot uzzināt kuģa ceļojuma mērķi; un, redzot Šendonu klusāku un noslēgtāku nekā jebkad, ļaudis sačukstējās.

Tam bija savs pamats.

Pulkstenis nosita desmit. Tad vienpadsmit. Bēgumam vajadzēja sākties ap vieniem. Šendons, stāvot uz juta, pameta apkārt bažīgu skatienu, pēc matrožu sejas izteik­smēm lūkodams uzminēt savu likteni. Taču velti. «For­varda» matroži klusēdami pildīja pavēles un, neizlaizdami no acīm kapteiņa vietnieku, nepacietīgi gaidīja vēsti, kura joprojām kavējās.

Džonsons beidza pēdējo sagatavošanos enkura pacel­šanai. Laiks bija apmācies; jūra aiz dokiem viļņojās, pūta diezgan spēcīgs dienvidaustrumu vējš, bet izbraukt no Mērsi jūrā nebija grūti.

Nekādu ziņu arī pulksten divpadsmitos. Doktors Klo­bonijs, rokas plātīdams, nemierīgi staigāja pa klāju, lūko­damies binoklī un, kā viņš ar zināmu latīnisku eleganci izteicās, «ilgodamies jūras». Viņš patiesi bija satraukts — ko tur lai dara! Šendons kodīja lūpas līdz asinīm.

Šajā brīdī pie viņa pienāca Džonsons un teica:

—.Kaptein, ja vēlamies izmantot bēgumu, jāpasteidzas; lai izbrauktu no dokiem, nepieciešama vismaz stunda.

Šendons pēdējo reizi pavērās apkārt un pameta acis pulkstenī. Pusdienlaiks bija pāri.

—     Pacelt enkuru! — viņš bocmanim pavēlēja.

—           Jūs visi, lasieties prom no kuģa! — likdams sveša­jiem atstāt klāju, Džonsons uzsauca.

Pūlis sakustējās, ļaudis metās uz trapu, lai sasniegtu krastu, bet brigas vīri raisīja pēdējās tauvas.

Tad atskanēja suņa rējieni, un ziņkārīgo pūlī, ko matroži, dzīdami prom, bez liekām ceremonijām grūstīja, pieauga kņada. Apslāpēti riedams, suns no kuģa priekš­gala pēkšņi ielēca skatītāju blīvajās rindās.

Pūlis pašķīrās; suns atkal uzlēca uz juta, un ļaudis ieraudzīja ko neticamu: Kapteinis — suns zobos turēja vēstuli, šim notikumam bija tūkstošiem aculiecinieku.

—    Vēstule! — iesaucās Šendons. — Tātad viņš ir šeit!

—           Droši vien bija, bet vairs nav, — teica Džonsons, norādīdams uz klāju, kas tagad jau bija tukšs.

—           Kaptein, Kaptein! Šurp! — sauca doktors, pūlēda­mies atņemt sunim vēstuli, kuru tas, mežonīgi lēkādams, viņam nedeva. Šķita, ka suns vēstuli grib nodot tikai Šen­donam pašam.

—    Šurp, Kaptein! — Šendons uzsauca.

Suns viņam tuvojās. Šendons bez grūtībām atņēma vēs­tuli, un pēkšņi dziļo klusumu, kas bija iestājies uz klāja un krastmalā, pārtrauca trīs skaļi Kapteiņa rējieni.

Šendons vēstuli turēja rokā, nevērdams vaļā.

—    Lasiet taču! — nepacietīgi teica doktors.

Kapteiņa palīgs palūkojās aploksnē. Uz tās nebija no­rādīta ne adrese, ne datums, bija rakstīts vienīgi:

«Vecākajam leitnantam Ričardam Šendonam uz brigas «Forvards».»

Atplēsis aploksni, Šendons lasīja:

«Brauciet uz Farvela ragu, tas jums jāsasniedz 20. ap­rīlī. Ja kapteinis tur neieradīsies, šķērsojiet Dēvisa šau­rumu un pa Bafina jūru dodieties uz Melvila līci.

«Forvarda» kapteinis K. Z.»

Rūpīgi salocījis lakonisko vēstuli, Šendons to iebāza kabatā un pavēlēja braukt prom. Austrumvēja kaucieniem cauri skanēja viņa balss, kurai bija kāda īpaša svinīga pieskaņa.

Drīz vien «Forvards» izgāja no dokiem un Liverpūles loča nelielās laiviņas pavadībā, kura pa gabalu sekoja brigai, iepeldēja Mērsi straumē. Pūlis garām Viktorijas dokiem devās uz ārējo krastmalu, lai pēdējo reizi pamestu skatienu fantastiskajā kuģī. Tam steidzīgi tika uzvilktas abas marsburas, foks un bezanbura, un šādā burojumā «Forvards», sava vārda cienīgā ātrumā apbraucis Birken- hedas ragam, nozuda Īrijas jūrā.

v

ATKLĀTĀ JŪRĀ

Pūta stiprs, brāzmains, taču labvēlīgs aprīļa vējš. «For­vards» ātri šķēla viļņus, un neiedarbinātā dzenskrūve tā gaitu nemaz netraucēja. Ap pulksten trim brigas ceļu krustoja starp Liverpūli un Menas salu kursējošais satik­smes tvaikonis, kuram uz dūmeņiem rēgojās Sicīlijas trīs- stūrainais attēls. Kapteinis no klāja kaut ko sauca: tie bija pēdējie atvadu sveicieni, kurus «Forvarda» ekipāžai bija lemts dzirdēt.

Pulksten piecos locis, nodevis brigas vadību Šendonam, atgriezās savā laivā un, pagriezis to dienvidrietumu vir­zienā, ātri nozuda skatienam.

Pievakarē briga apbrauca Menas ragu tā paša nosau­kuma salas dienvidos. Nakti jūrā cēlās stipri viļņi, taču «Forvards» turējās braši un, ziemeļrietumos pabraucis ga­rām Eiras ragam, stūrēja tieši uz Ziemeļu kanālu.

Džonsonam bija taisnība: atklātā jūrā matrožu instinkts ņēma virsroku. Redzot lielisko brigu, viņi aizmirsa savu neparasto stāvokli. Uz kuģa pamazām iestājās normāla jūrnieku dzīve.

Svaigais jūras g§iss skurbināja doktoru Kloboniju; vēja brāzmās viņš droši pastaigājās pa klāju, un, ņemot vērā viņa profesiju, bija jāatzīst, ka ārsta kājas ir pietiekami «jūrnieciskas».

—     Cik jūra ir skaista, — reiz pēc brokastīm, kāpdams uz klāja, viņš teica Džonsonam. — Mazliet par vēlu es to iepazīstu, bet centīšos nokavēto panākt.

—     Jums taisnība, doktor; par daļiņu okeāna esmu ga­tavs atdot visus pasaules kontinentus. Saka, jūrniekiem ātri apnīkot viņu amats. Bet es kuģoju nu jau četrdesmit gadu, un man tas patīk arvien tikpat labi kā pirmajā braucienā.

—    īsta bauda ir sajust zem kājām labu, drošu kuģi, un, ja nemaldos, «Forvards» iet lieliski.

—    Pilnīgi pareizi, doktor, — pienākdams klāt abiem runātājiem, teica Šendons. — «Forvards» ir lielisks, un jāatzīst, ka nekad neviens cits kuģis, kas domāts polāra­jā m ekspedīcijām, nav bijis labāk iekārtots un apgādāts kā šis. Tas mums atgādina, ka pagājuši trīsdesmit gadi, kopš kapteinis Džeimss Ross devās meklēt Ziemeļrietumu jūras ceļu …

—    Ar «Viktoriju», — spēji pārtrauca doktors, — šī briga tilpuma ziņā bija gandrīz līdzīga mūsējai, un tai tāpat bija tvaika mašīna.

—     Kā? Un arī to jūs zināt?

—• Spriediet paši, — turpināja doktors. — Tolaik šīs mašīnas bija, tā sakot, vēl bērna autiņos, un «Viktorijai» l.idcļ ne reizi vien gadījās peļami kavējumi; kapteinis Džeimss Ross velti pūlējās salabot mašīnu detaļu pēc de­taļas, līdz beidzot to noņēma pavisam, pamezdams savas pirmās ziemas apmetnes vietā.

—     Pie joda! — iesaucās Šendons. — Kā redzu, jums viss smalki zināms!

—     Kas tur sevišķs? — turpināja doktors. — Esmu daudz lasījis, iepazinies ar Parrija, Rosa un Franklina darbiem, Maklūra, Kenedija, Keina un Maklintoka ziņojumiem, un kaut kas no visa lasītā palicis atmiņā. Jāpiezīmē, ka tas pats Maklintoks ar brigu «Fokss» daudz vieglāk un tie­šāk sasniedza mērķi nekā visi viņa priekšgājēji.

—     Gluži pareizi, — atbildēja Šendons. — Maklintoks ir drošsirdīgs jūrnieks; esmu redzējis, kā viņš strādā; neaiz­mirstiet arī to, ka mēs, tāpat kā viņš, aprīlī sasniegsim Dē- visa šaurumu un, ja mūsu briga spēs izlauzties cauri lediem, mēs tiksim tālu.

—    Ja vien ar mums nenotiks tas pats, kas 1857. gadā ar «Foksu», — sacīja doktors, — tas pirmajā ceļojuma gadā iestrēga Bafina jūras ledū un ziemu pavadīja starp lediem.

—     Cerēsim, ka mums laimēsies vairāk, Šendona kungs, — iebilda Džonsons, — un, ja ar tādu kuģi kā «For­vards» nevarēsim nokļūt, kur vēlamies, tad atliek tikai visam atmest ar roku.

—     Starp citu, — turpināja doktors, — kad uz kuģa ieradīsies kapteinis, viņš sapratīs labāk par mums, ko da­rīt, it īpaši tāpēc, ka mēs neko noteiktu nezinām; no viņa lakoniskās vēstules nav iespējams pat nojaust mūsu ceļo­juma galamērķi.

—     Pietiek, ja zinām, pa kādu ceļu braukt, — dedzīgi atcirta Šendons, — un domāju, ka tagad veselu mēnesi varēsim iztikt bez šī noslēpumainā kapteiņa instrukcijām. Turklāt manas domas par viņu jums skaidras.

—     He, he! — iesmējās doktors. — Arī es cerēju, ka šis vīrs kuģa vadību uzticēs jums un pats nemaz šeit nerā­dīsies, bet…

•— Bet? — mazliet īgni ievaicājās Šendons.

—    Pēc otrās vēstules esmu sācis domāt citādi.

—    Un kāpēc?

—     Kaut gan vēstulē ir norādījumi, kādā virzienā braukt, «Forvarda» galamērķi tā tomēr neatklāj; bet nepiecie­šams taču skaidri zināt, tieši kurp braucam. Mēs atroda­mies atklātā jūrā, un tāpēc es jautāju — vai varēsim šeit saņemt arī trešo vēstuli? Grenlandes pasts darbojas slikti. Ziniet, Šendon, manuprāt, šis brašais kapteinis mūs sagai­dīs kādā no dāņu kolonijām — Holsteinborgā vai Uper- nivikā; viņš droši vien devies turp, lai papildinātu kuģa kravu ar roņādām, nopirktu kamanas un suņus, vārdu sa­kot, lai iegādātos visu nepieciešamo polārajai ekspedīci­jai, un es nebūt nebrīnītos, ja kādā jaukā rītā ieraudzītu viņu iznākam no kajītes un mierīgi komandējam.

—     Iespējams, — strupi noteica Šendons. — Bet pagai­dām vējš pieņemas, un riskēt tādā laikā ar mūsu bram- burām būtu neprāts.

Pametis doktoru, Šendons pavēlēja nolaist augšējās bu­ras.

—    Viņš spītīgi paliek pie sava, — doktors stūrmanim teica.

—    Jā, — tas piekrita, — un jo nepatīkamāk tāpēc, ka taisnība, šķiet, ir jūsu pusē.

Sestdienas pievakarē «Forvards» apbrauca Galloveja ragu, kura bāka mirgoja ziemeļaustrumos; naktī brigas aizmugurē ziemeļos palika Kintainas rags, bet Fēra rags Īrijas austrumu piekrastē. Ap trim rītā pabraucis garām Retlinas salai, «Forvards» cauri Ziemeļu kanālam iegāja okeānā. Tas notika svētdien, astotajā aprīlī. Angļi, it īpaši matroži, stingri ievēro šo dienu, tāpēc daļa rīta cēliena pa­gāja bībeles lasīšanā, ko labprātīgi uzņēmās doktors Klo- bonijs.

Vētra brīžiem vērtās īstā orkānā, tiekdamās aizdzīt viņus atpakaļ Īrijas piekrastē; milzīgi viļņi spēcīgi šūpoja kuģi. Ja doktoram nepiemetās jūras slimība, tad vienīgi tāpēc, ka viņš centās tai nepadoties, kas nemaz nav tik vienkārši. Pusdienlaikā dienvidu pusē skatienam izzuda Melinheda rags; tā bija pēdējā Eiropas kontinenta daļiņa, ko redzēja šie drosmīgie jūrnieki, un daudzi, kuriem ne­kad vairs nebija lemts šeit atgriezties, ilgi nenovērsa no tās acis.

Novērojumi liecināja, ka briga šai laikā atradās uz 55°57' ziemeļu paralēles un uz 7°40' meridiāna (pēc Gri- ničas), kā rādīja hronometrs.

Ap deviņiem vakarā orkāns norima; «Forvards» pilnās burās uzņēma kursu uz ziemeļrietumiem. Šī diena bija lieliska pārbaude brigas izturībai. Liverpūles lietpratēji nemaldījās: «Forvards» vispirms bija nepārspējams bu­rinieks".

Nākamajās dienās kuģis ātri devās uz priekšu ziemeļ­rietumu virzienā; vējš sagriezās un pūta no dienvidiem, jūra stipri viļņojās; «Forvardam» bija uzvilktas visas bu­ras. Virs juta lidinājās daži vētrasputni un kaijas; dok­tors veikli nošāva kādu no putniem, kas, par laimi, no­krita tieši uz klāja.

Harpunētājs Simpsons, pacēlis to, nodeva medniekam.

—    Medījums nelāgs, Klobonija kungs, — viņš piezī­mēja.

—    Gluži otrādi, draugs! No tā mums iznāks pamatīgas vakariņas.

—    Kā? Jūs taisāties to ēst?

—    Un arī jūs no tā neatteiksieties, dārgais, — doktors iesmējās.

—    Brr, — Simpsons noskurinājās. — Tā taču būs smir­dīga, trekna gaļa, kā jau parasti jūras putniem.

—    Tas nekas! — atteica doktors. — Šo medījumu es protu pagatavot un, ja ari tad vēl jūs atzīsiet, ka tas ir jūras putns, apsolu nemūžam vairs nešaut.

—    Tātad jūs esat arī pavārs, Klobonija kungs? — ievai­cājās Džonsons.

—    Zinātniekam jāzina no visa pa druskai.

—- Nu, tad sargies, Simpson, — teica stūrmanis, — mūsu doktors ir izveicīgs cilvēks, viņš droši vien mums pierā­dīs, ka šis vētrasputns nav sliktāks par gardāko irbi.

Patiesi, doktors nemaz nelielījās — viņš putnam veikli noņēma zemādas tauku slāni, kas visbiezāks bija uz kā­jām, un līdz ar to izgaisa pretīgais sūrums un zivju smaka, kas šai gaļai tiešām piemīt. Tādā veidā sagatavoto me­dījumu visi, pat Šendons, atzina par ļoti gardu.

Pēdējā orkāna laikā Šendons bija vērojis ekipāžas locekļus; kā pienākas kuģa pavēlniekam, kurš nākotnē vēlas izvairīties no nepatikšanām, viņš novērtēja katru komandas vīru atsevišķi. Tagad viņam kļuva skaidrs, uz kuriem droši var-paļauties.

Džeimss Volls bija pilnīgi padevīgs Ričardam, labi prata savu amatu un teicami pildīja pavēles, taču viņam trūka iniciatīvas; tomēr kā trešā ranga virsnieks viņš uz kuģa bija savā vietā.

Džonsons, šis vecais okeāna ceļu pazinējs, ilggadīgās cīņās ar jūru nosirmojis, bija īsts aukstasinības un vīrišķī­bas paraugs.

Harpunētājs Simpsons un galdnieks Bells, raduši veikt savus pienākumus un pakļauties disciplīnai, bija cilvēki, uz kuriem drīkst paļauties. Ledus locis Fokers, pieredzējis jūrnieks, Džonsona audzēknis, ekspedīcijai varēja ļoti no­derēt.

No pārējiem matrožiem krietnākie šķita Geriss un Bol- tons: jautro un runīgo Boltonu uz brigas uzskatīja par

kaut ko līdzīgu jokdarim; Geriss bija gadus trīsdesmit piecus vecs enerģiska izskata puisis, tikai mazliet pabālu, skumju seju.

Matroži Kliftons, Gripers un Pens, acīm redzot, nebija tik dedzīgi un nosvērti; viņi labprāt savā starpā sačuk­stējās. Kuģa aizbraukšanas brīdī Gripers gandrīz gribēja lauzt līgumu un atteikties no brauciena; no šāda soļa viņu atturēja tikai kautrība. Ja vien viss ritēja gludi, ja pār­mērīgas briesmas nedraudēja un pārāk daudz nebija jā­strādā, tad arī uz šiem trim puišiem droši varēja paļau­ties; bet ēdināt viņus vajadzēs pamatīgi, jo, jāsaka, viņi bija gatavie rīmas. Iepriekš brīdināti, šie matroži tomēr slikti pielāgojās «atturībnieku» lomai un ik ēdienreizē smagi pārdzīvoja degvīna un džina trūkumu; savas slā­pes viņi lūkoja remdēt ar kafiju vai tēju, ko uz brigas ne­taupīja.

Bet abi mehāniķi Brentons un Plovers, tāpat kurinātājs Vorens līdz šim uz kuģa neko nebija darījuši, tikai mie­rīgi sēdēja saliktām rokām.

Tātad par katru no saviem padotajiem Šendons zināja visu nepieciešamo.

14. aprīli «Forvards» šķērsoja lielo Golfa straumi, kas plOst ar Amorikas-austrumu piekrasti līdz ŅūfaundlendAI, pie Norvēģijas krastiem nogriezdamās uz ziemeļrie­tumiem.

Briga tad atradās divsimt jūdžu no Grenlandes starp 51°37' paralēli un 22°58' meridiānu. Laiks kļuva vēsāks; termometra stabiņš noslīdēja līdz —32° pēc Fārenheita, t. i., līdz sasalšanas temperatūrai.

Doktors vēl nevilka mugurā ziemas drēbes un, tāpat kā pārējie, staigāja jūrnieka tērpā. Garajos zābakos, kuros vlņš šķita pilnīgi pazūdam, platajā vaska drānas cepurē, tādās pašas biksēs un jakā viņš likās ļoti komisks; stipra .lietus un augstu viļņu laikā doktors atgādināja jūras dzīv­nieku, taču jāpiezīmē, ka šāds salīdzinājums viņa pašlep­numam ļoti glaimoja.

Jau divas dienas trakoja neganta vētra; ziemeļrietumu vējš kavēja «Forvarda» gaitu. No 14. aprīļa līdz 16. ap­rīlim nerimās spēcīga viļņošanās; bet pirmdien, kad ne­gaidot sākās mežonīga lietus gāze, jūra gandrīz acumirklī norima. Šendons vērsa doktora uzmanību uz šo apstākli.

—           Nu, un tad, — doktors atbildēja, — tas tikai apstip­rina Edinburgas karaliskās biedrības locekļa vaļu med­nieka Skorsbija interesantos novērojumus. Starp citu, arī es skaitos šīs biedrības goda loceklis — korespondents. Kā redzat, lietus laikā pat spēcīgā vējā viļņi gandrīz pa­visam norimst. Turpretī sausā laikā jūra viļņojas, uzpū­šot mazākajai vēsmiņai.

—    Kāds izskaidrojums šādai dabas parādībai, doktor?

—    Ļoti vienkāršs, — tā nav izskaidrojama.

Locis, kas tobrīd stāvēja novērošanas punktā bramrājā, ziņoja, ka aiz labā borta aRtuveni piecpadsmit jūdžu attā­lumā pamanījis peldošu ledus masu.

—    Ledus kalns šajā paralēlē! — iesaucās doktors.

Šendons, pavērsis tālskati norādītajā virzienā, apstip­rināja loča ziņojumu.

—    Tas tik ir joks! — brīnījās doktors.

—           Vai tas jūs pārsteidz? — Šendons iesmējās. — Vai tiešām beidzot mums laimējies atrast kaut ko, kas jūs pār­steidz?

—           Reizē pārsteidz un nepārsteidz, — doktors smaidot atbildēja, — jo arī briga «Ann de Poole» no Grīnspondas 1813. gadā bija iestrēgusi ledus laukos uz 44° paralēles, un tās kapteinis Daimans saskaitīja tur simtiem ledus kalnu.

—           Ko jūs neteiksiet! — iesaucās Šendons. — Izrādās, ka jūs zināt vairāk nekā mēs.

—           Ak, tīrie nieki, — laipnais doktors Klobonijs vien­kārši atbildēja. — Ledus kalni sastopami arī vēl vairāk uz dienvidiem.

—           To es labi zinu, dārgais doktor; kad uz lielgaballai- vas «Flai» dienēju par jungu …

—           1818. gada marta beigās, — doktors pārtrauca Šen- donu, — vai pat aprīlī jūsu laiva uz četrdesmit otrās pa­ralēles iestrēga starp divām peldošām ledus salām.

—    Nu tas taču par traku! —iesaucās Šendons.

—           Un tomēr taisnība; tātad nav nekāds brīnums, ja mēs, atrazdamies divus platuma grādus augstāk ziemeļos, sa­stopam ledus kalnus arī «Forvarda» ceļā.

—           Jūs esat kā neizsīkstoša aka, — teica Šendons, — no kuras atliek smelties gudrības, ja vien pie rokas netrūktu spaiņa.

—    Nieki, šī gudrība izsīks ātrāk, nekā domājat; betonu,

Šendon, es būtu laimīgākais cilvēks pasaulē, ja spētu ap­lūkot tuvāk šo interesanto fenomenu.

—    Labi, ceru, ka tas izdosies, Džonson! — Šendons pie­vērsās stūrmanim. — Vējš, šķiet, mitējies …

—    Jā, kaptein, — stūrmanis atbildēja. — Mēs daudz neko nezaudēsim, kaut gan drīzumā sevi liks manīt Dē- visa straume.

—    Taisnība, Džonson, bet, ja vēlamies divdesmitajā aprīlī ieraudzīt Farvela ragu, tad nepieciešams iedarbināt tvaika dzinēju, pretējā gadījumā mūs aiznesīs uz Labra- doras piekrasti… Volla kungs, lieciet kurināt krāsnis.

Kapteiņa vietnieka pavēles izpildīja; stundu vēlāk tvaika spiediens jau bija pietiekami liels; buras tika no­laistas, un skrūve, ar lāpstiņām kuļot ūdeni, sparīgi dzina brigu pretī ziemeļrietumu vējam.

VI

LIELĀ ZIEMEĻU STRAUME

Drīz vien parādījās aizvien lielāki putnu bari: šie drū­mās piekrastes iemītnieki — vētrasputni, jūras kaijas un gargāles vēstīja par Grenlandes tuvumu. «Forvards» ātri virzījās uz ziemeļiem, pamezdams gaisā aiz sevis melnu, garu dūmu strūklu.

Otrdien, 17. aprīlī, ap vienpadsmitiem rītā locis ievē­roja pirmo «ledus debesi» Tā atradās vismaz divdesmit jūdžu uz ziemeļrietumiem. Žilbinoši baltā josla par spīti pabiezajai mākoņu segai spilgti apgaismoja daļu atmo­sfēras horizonta tuvumā. Šo dabas parādību pieredzējušie kuģinieki labi pazina un pēc staru laušanas stipruma sprieda, ka spožā gaisma nāk no plašiem ledus laukiem, kuri atrodas ārpus redzes loka, vairāk nekā trīsdesmit jūdžu no brigas.

Pret vakaru no dienvidiem sāka pūst labs ceļa vējš; Šendons lika uzvilkt buras un, lai ietaupītu ogles, pār­traukt katlu kurināšanu. «Forvards» ar savu marsburu, loku un brāmburu straujā gaitā tuvojās Farvela ragam.

18. aprīlī pulksten trijos parādījās balta, šaura, spīdīga

——

1 īpašs, žilbinošs mirdzums debesīs virs plaša ledus lauka.

——

polārstraumes josla, kas krasi atšķīra jūru no debesīm. Acīm redzot, šī ledainā josla sākās nevis pie Dēvisa šau­ruma, bet Grenlandes piekrastē, jo ledi galvenokārt mēdz būt Bafina līča rietumos. Stundu vēlāk briga jau peldēja starp ledus gabaliem, kuri, lai gan savstarpējiesaistīti, blī­vajā polārstraumes daļā ļāvās viļņiem.

Nākamajā dienā, rītam austot, novērotājs vēstīja par kādu pamanītu kuģi — «Forvardam» pretī steidzās dāņu korvete «Valkīra», kas brauca Ņūfaundlendas virzienā. Jūras šaurumā straume lika sevi manīt, un, lai to pār­spētu, Šendons pavēlēja uzvilkt vairāk buru.

Tajā brīdī kapteiņa vietnieks kopā ar doktoru Klobo- niju, Džeimsu Vollu un Džonsonu, stāvēdami uz juta, vē­roja straumes spēku un virzienu. Doktors apvaicājās, vai esot pierādīts, ka Bafina līcī šī straume plūst pastāvīgi.

—    Bez šaubām, — atteica Šendons, — un buru kuģiem nav viegli to pārvarēt.

—    Galvenokārt tāpēc, — piebilda Džeimss Volls, — ka šī straume sastopama kā Amerikas austrumu, tā arī Gren­landes rietumu piekrastē.

—    Tātad, — teica doktors, — tieši tas attaisno ziemeļ­rietumu jūras ceļa meklētājus. Šīs straumes ātrums ir ap­tuveni piecas jūdzes stundā, un grūti iedomāties, ka tā varētu sākties kādā līcī.

—    Jūsu domas, doktor, it īpaši pamato tas, — Šendons piezīmēja, — ka šī straume plūst no ziemeļiem uz dien­vidiem, bet Bēringa šaurumā ir vēl otra straume, kas plūst pretējā virzienā un droši vien ir pirmās izcelsmes avots.

—    Tādā gadījumā, kungi, — sacīja doktors, — jāpie­ņem, ka Amerika no polārā kontinenta ir pilnīgi atdalīta un Klusā okeāna ūdeņi, kas apskalo tās krastus, ieplūst tieši Atlantijas okeānā. Taču Klusā okeāna augstākā līmeņa dēļ tā ūdeņiem vajadzētu savienoties ar Eiropas jūrām.

—    Bet, — iebilda Šendons, — šai teorijai nepieciešami fakti, kas to apstiprinātu, un, ja tādi ir, — ar zināmu iro­niju viņš piemetināja, — tad mūsu universālajam zināt­niekam tos vajadzētu zināt.

—    Kā gan ne! — laipnais doktors apmierināts iesau­cās. — Ja jūs interesē, varu pastāstīt, ka Dēvisa šaurumā ievainotie vaļi pēc zināma laika ar eiropiešu harpūņam sānos tiek noķerti Austrumāzijas piekrastē.

—     Bet, ja tie nebija ceļojuši ap Horna vai Labās Cerī­bas ragu, tad Amerikas ziemeļu piekrastes tiem katrā ziņā vajadzēja apiet. Tas ir neapstrīdami, doktor.

—     Lai tas jūs tomēr nepārliecina, dārgais Šendon, — doktors smaidot teica. — Varu minēt vēl citus faktus, pie­mēram, to, ka Dēvisa jūras šaurumā peld daudz koku — lapegles, apses un vēl citi, kuri aug tropu zemēs. Mēs taču saprotam, ka Golfa straume šiem kokiem neļautu nonākt līcī; bet, ja tie tur tomēr atrodami, tad varējuši tajā iekļūt vienīgi caur Bēringa šaurumu.

—     Jūs mani pārliecinājāt, doktor, un, jāatzīstas, — grūti būtu jūsu argumentiem neticēt.

—     Pag, — iesaucās Džonsons. — Skat, kur īstā laikā peld koks, kas izšķirs mūsu strīdu. Jūrā redzu diezgan pa­matīgu baļķi; ja vien priekšniecība neliegs, nomakšķe- rēsim to, ievilksim kuģī un pavaicāsim, kā sauc tā dzim­teni.

—     Lieliski! — iesaucās doktors. — Vispirms likums, pēc tam apstiprinošs piemērs.

Šendons deva nepieciešamos rīkojumus, briga stūrēja pamanītā baļķa virzienā, un drīz vien ekipāža ar mokām uzvilka koku uz klāja.

Sarkankoka stumbrs bija tārpu sagrauzts līdz pašai ser­dei, tieši tādēļ tas varēja peldēt.

_— Pārliecinošs pierādījums! — doktors sajūsmā iesau­cās. — Atlantijas okeāna straumes šo baļķi Dēvisa līcī nevarēja ienest; to nav iedzinušas ziemeļu ūdens baseinā ari Ziemeļamerikas upes, jo sarkankoks aug tikai otrpus ekvatora, tātad skaidrs, ka tas šurp atkļuvis taisnā ceļā no Bēringa šauruma. Un palūkojieties, mani kungi, uz jū­ras tārpiem, kas to sagrauzuši; tāda tārpu suga sastopama tikai siltajās zemēs.

—     Šis pierādījums patiesi galīgi apgāž uzskatus, kas noliedz daudzinātā jūras ceļa esamību.

—     Šos uzskatus tas vienkārši nokauj! — doktors teica. — Pag, lūkošu uzmest šā baļķa ceļojuma maršrutu: kāda no Panamas vai Gvatemalas upēm stumbru ienes Klusajā okeānā; straume to rauj gar Amerikas krastiem līdz Bē­ringa šaurumam, un, gribot negribot, tas nonāk ziemeļu jūrās. Šis koks nav ne tik vecs, ne ūdens piesūcināts, lai nebūtu iespējams noteikt, cik sen tas pametis savu dzim­teni; laimīgi ticis pāri veselai virknei jūras šaurumu, kas ved uz Bafina jūru, baļķis spēji tiek ierauts ziemeļu straumē, izpeld cauri Dēvisa šaurumam un beidzot no­kļūst uz «Forvarda» klāja, par lielu prieku doktoram Klo- bonijam, kurš lūdz Šendona kungam atļauju paturēt pie­miņai gabaliņu šā koka.

—    Esiet tik laipns, dariet to, — teica Šendons. — Bet savukārt ļaujiet pavēstīt, ka jūs tomēr nebūsiet vienīgais šāda atraduma īpašnieks. Disko salas gubernatoram .. .

—     … Viņam Grenlandē, — pārtrauca doktors, — pie­der sarkankoka galds, darināts no līdzīgos apstākļos iz­zvejota baļķa, es jau zinu, dārgais Šendon, bet lai! Šo grenlandieti viņa galda dēļ nemaz neapskaužu, jo man, ja vien tas nesaistītos ar zināmām grūtībām, no šā koka iznāktu vesela guļamistabas iekārta.

Nakti no trešdienas uz ceturtdienu plosījās neganta vētra; aizvien biežāk ceļā gadījās peldoši koki; tuvoties krastam kļuva bīstami, jo šajā gadalaikā tur mēdz būt daudz ledus kalnu. Šendons tāpēc lika samazināt buru skaitu,' un «Forvards» turpināja ceļu tikai ar foku un bramburu.

Termometra stabiņš noslīdēja zem nulles. Šendons pa­vēlēja izsniegt ekipāžai siltās drēbes: vilnas jakas un bik­ses, flaneļa apakškreklus un īpašus vadmalas kājautus, kādus valkā norvēģu zemnieki. Visi matroži saņēma arī ūdenszābakus.

Bet Kapteinim — sunim vajadzēja iztikt ar savu dabisko kažoku; šķita, ka šis suns nebija visai jutīgs pret tempe­ratūras maiņām — droši vien ne pirmoreiz nācās izciest šādu pārbaudi, turklāt, kā jau dānim, tam nebija tiesību būt pārāk izvēlīgam. Uz klāja suns reti rādījās, jo pa lie­lākai daļai slapstījās kuģa vistumšākajos nostūros.

Pievakarē uz 37°02'07" rietumu meridiāna cauri īslaicī­gam miglas retinājumam iznira Grenlandes krasts. Dok­tors tālskatī dažus mirkļus vēroja milzu glečeru izvago­tās kalnu virsotnes; taču migla ātri atkal tās aizklāja ska­tienam, nolaizdamās pašā interesantākajā brīdī gluži kā teātra aizkars.

20. aprīļa rītā «Forvarda» priekšā atradās simt piecdes­mit pēdu augsts, sensenos laikos uz sēkļa uzsēdies ledus kalns; atkušņi tam nekaitēja un tā dīvainos apveidus ne­bojāja. Šo kalnu jau bija redzējis Snou; 1829. gadā to ļoti pareizi uzzīmēja Džeimss Ross, bet 1851. gadā pilnigi

skaidri novēroja franču leitnants Bello no kuģa «Princis Alberts». Saprotams, arī doktors Klobonijs, vēlēdamies iegūt šā slavenā'ledus kalna attēlu, ļoti veiksmīgi to uz- skieēja.

Nav nekāds brīnums, ja ledus kalni dažkārt uzsēžas uz sēkļa un neatraujami savienojas ar "jūras dibenu, virs līmeņa parasti paceļas tikai viena trešdaļa no kalna aug­stuma, turpretī divas pārējās atrodas zem ūdens; tādējādi minētā ledus kalna iegrime aptuveni bija astoņdesmit jū­ras asis.

Beidzot dienas vidū, kad temperatūra sasniedza — 11°C, zem miglas un sniega mākoņa aizklātajām debesīm mūsu kuģotāji ieraudzīja Farvela raga. «Forvards» to sasniedza tieši norādītajā laikā; un, ja noslēpumainajam brigas kap­teinim ienāktu prātā tik velnišķi nejēdzīgā laikā ierasties šeit un pavērot kuģa stāvokli, viņam sūdzību nebūtu.

«Te nu tas ir,» nodomāja doktors, «slavenais un ļoti trāpīgi nosauktais zemes rags! Daudzi braukuši tam ga­rām, tāpat kā mēs, taču ne visiem bijis lemts to atkal ska­tīt. Vai tiešām šai vietā uz mūžu jāatvadās no Eiropas un draugiem? Šeit braucāt arī jūs, Frobišer, Nait, Barlov, Vogem, Skrogs, Bārene, Hudzon, Blosvil, Franklin, Krozjē, Bello, un arī jums nebija lemts atgriezties ģimenes lokā, šī vieta patiesi bija īsts «Ardievu rags»! 1

Ap 970. gadu Islandes jūrnieki atklāja Grenlandi. Se- bastjans Kabots 1498. gadā sasniedza piecdesmit sesto ziemeļu paralēli; Gaspars un Mišels Kotreali no 1500. līdz 1502. gadam nobrauca līdz sešdesmitajai paralēlei, bet Martins Frobišers 1576. gadā nokļuva līcī, kas tagad no­saukts viņa vārdā.

Džons Dēviss, gods kam gods, atklāja jūras šaurumu 1585. gadā, bet divus gadus vēlāk, savas trešās ekspedī­cijas laikā, šis drosmīgais jūrnieks un veiklais vaļu med­nieks nobrauca līdz septiņdesmit trešajai paralēlei, tikai 17° grādu attālumā no pola.

Meklēdami ziemeļrietumu jūras ceļu, kura atklāšana būtu ievērojami saīsinājusi satiksmes ceļu starp Veco un Jauno pasauli, šajā šaurumā tuvāk vai tālāk iebrauca Bā­renes 1596. gadā, Veimūts 1602. gadā, Džeimss Holls 1605. gadā, Hudzons, kura vārdā nosaukts plašais līcis, kas dziļi

farewell (angliski) — ardievu.

iespiežas Amerikas kontinentā, — 1607. gadā un Džeimss Pūls 1611. gadā.

1616. gadā Bafins līcī, kas nosaukts viņa vārdā, atklāja Lenkastera šaurumu. 1619. gadā viņam pa pēdām devās Džeimss Munks, bet 1719. gadā Naitss, Barlovs, Vogems un Skrogss, kuri nozuda bez vēsts.

1776. gadā leitnants Pikersgils tika sūtīts pretī kaptei­nim Kukam, kurš bija lūkojis nokļūt ziemeļos cauri Bē­ringa šaurumam, un sasniedza sešdesmit astoto paralēli; nākamajā gadā Jungs ar līdzīgu mērķi aizbrauca līdz Sie­viešu salai.

1818.    gadā Džeimss Ross, apbraucis Bafina līča pie­krasti, izlaboja savas un savu priekšgājēju hidrogrāfis­kās kļūdas.

1819.   un 1820. gadā slavenais Parrijs devās uz Lenkas­tera šaurumu un, pārvarējis neskaitāmas grūtības, sasnie­dza Melvila salu, par ko saņēma pieci tūkstoši mārciņu sterliņu lielu prēmiju, kuru parlaments bija apsolījis an­gļu jūras braucējam, kas šķērsos simt septiņdesmito me­ridiānu augstāk par septiņdesmit septīto paralēli.

1826. gadā Bičijs piestāj pie Šamiso salas; Džeimss Ross no 1829. līdz 1833. gadam ziemo Prinča Reģenta šaurumā un starp daudziem citiem ievērojamiem pētījumiem at­klāj magnētisko polu.

Pa to laiku Franklins uz sauszemes sāk. Amerikas zie­meļu piekrastes pētīšanu no Makenzija upes līdz Terne- geina ragam. No 1823. līdz 1835. gadam viņa pēdās do­das kapteinis Bakss, kura pētījumus 1839. gadā papildina Dīzs, Simpsons un doktors Rejs.

Beidzot, 1845. gadā sers Džons Franklins, dedzīgi vēlē­damies atklāt Ziemeļrietumu jūras ceļu, ar kuģiem «Ere- buss» un «Terois» atstāj Angliju; nonācis Bafina līcī, viņš pabrauc garām Disko salai, un kopš tā laika no viņa vairs nav ne vēsts.

Neskaitāmās ekspedīcijas, 'kas devās meklēt nozudušos, sekmēja Ziemeļrietumu jūras ceļa atklāšanu un dziļi iz­roboto polāro kontinentu sīku izpēti; uz šiem skarbajiem apgabaliem devās pārdrošākie angļu, franču un Savienoto Valstu jūrnieki, un jāpateicas viņu pūlēm, ka senāko ne­skaidro un maldīgo ziemeļzemju karti var atrast vgirs vienīgi Londonas Karaliskās biedrības arhīvos.»

Tā šo polāro apgabalu vēsturi pārdomāja Klobonijs^at­balstījies pret klāja margām, ar skatienu sekodams gara­jai vagai, ko briga pameta aiz sevis jūrā. Doktora atmiņā blīvē jās drosmīgo jūrnieku vārdi, un zem ledus kalnu caurspīdīgajām arkām viņš šķita saredzam bālas cilvēku ēnas — tos, kuriem nebija lemts atgriezties.

VII

DĒVISA JŪRAS ŠAURUMA

Augu dienu «Forvards» viegli lauza ceļu starp ledus gabaliem; vējš bija labvēlīgs, bet temperatūra ļoti zema; no ledus laukiem strāvoja saltas vēsmas.

Nakti katrā ziņā vajadzēja ievērot vislielāko piesar­dzību: šaurajā jūras ceļā ciešā lokā blīvējās peldoši ledus kalni, dažviet pie apvāršņa tos varēja saskaitīt simtiem; viļņu ārdošā spēka un aprīļa saules ietekmē atdalījušies no augstajiem krastiem, tie kusa vai nogrima okeāna dzī­lēs. Ceļu šķērsoja arī garas peldošu koku virknes, no ku­rām vajadzēja uzmanīgi vairīties, lai nenotiktu sadursme, tāpēc fokmasta galā tika uzvilkta tā saucamā «vārnu lig­zda» — muca ar grozāmu dibenu, kurā sēdēja ziemeļu locis un, vēja aizsegā vērodams jūru, vēstīja par ledus gabalu tuvošanos, bet vajadzības gadījumā noteica bri­gas virzienu.

Naktis bija kļuvušas īsas; saule staru laušanas rezultātā parādījās pie apvāršņa jau 31. janvārī un ar katru dienu ilgāk un ilgāk kavējās pie debesīm. Taču redzamību trau­cēja sniegputeņi, un, lai gan nemaz nebija tumšs, tie ku­ģošanu stipri apgrūtināja.

21. aprīlī cauri biezajai miglai iznira Bezcerības rags; kuģa komarrda bija neizsakāmi nogurusi — kopš briga ielauzās ledos, matrožiem ne mirkli nebija miera; lai iz­lauztu «Forvardam» ceļu blīvajās ledus masās, bija jā­ņem palīgā tvaika dzinējs.

Kamēr Šendons savā kajītē pāris stundu nosnaudās, doktors Klobonijs un stūrmanis Džonsons kuģa pakaļgalā tērzēja. Klobonijam patika sarunāties ar veco jūrnieku, ku|rš|savos neskaitāmajos jūras ceļojumos bija pieredzē­jis oaudz interesanta un pamācoša. Doktors juta pret viņu lielas simpātijās, un arī stūrmanis šai ziņā paradā nepa­lika.

—    Redziet, Klobonija kungs, — Džonsons teica, — šo zemi nevar salīdzināt ar citām; tā iesaukta par Zaļo zemi, kaut gan savu nosaukumu attaisno tikai dažas nedēļas gadā. ; -

—    Kas zina, dārgais Džonson, — doktors iebilda, — var­būt desmitajā gadsimtā šo zemi ar pilnām tiesībām tā va­rēja dēvēt. Uz mūsu planētas noticis ne mazums pārvēr­tību, un jūs ļoti brīnīsieties, ja teikšu, ka, pēc Islandes hronistu domām, uz šā kontinenta bijis divsimt ziedošu ciematu.

—    Mani tas patiesi tā pārsteidz, Klobonija kungs, ka nespēju jums ticēt, jo šī zeme taču ir ļoti nabadzīga.

—    Un tad? Kaut arī nabadzīgā, tā tomēr sniedz patvē­rumu gan saviem iemītniekiem, gan arī civilizētiem eiro­piešiem.

—    Bez šaubām! Disko salā un Upernivikā mēs sastap­sim cilvēkus, kuri labprāt dzīvo šajā klimatā; bet man vienmēr licies, ka viņi tur mīt spaidu kārtā, nevis pēc pašu izvēles.

—    Tam es ticu, taču cilvēki pierod pie visa, un šie gren- landieši tomēr neliekas tik nožēlojami kā mūsu lielpilsētu strādnieki; varbūt viņi ir nelaimīgi, taču nekādā gadījumā nožēlojami; starp citu, es teicu «nožēlojami», lai gan šis vārds manu domu pilnībā neizsaka; patiesi, ja šiem cilvē­kiem trūkst mērenā klimata priekšrocību, tad, saraduši ar skarbo ziemeļu dabu, tie laikam tomēr gūst šeit zinā­mus priekus, kurus mēs, pārējie, nespējam izprast.

—    Jādomā gan, Klobonija kungs, jo debesis taču ir tais­nīgas; esmu daudz ceļojis Grenlandes piekrastē, un allaž, vērojot šo vientulīgo, tuksnesīgo zemi, sažņaudzas sirds — vai tad nevarēja, piemēram, šos zemes ragus un līčus atdzīvināt ar pievilcīgākiem vārdiem, jo nosaukumi Ar­dievu rags, Bezcerības rags jūras ceļotāju pievilināšanai nav piemēroti.

—    Esmu ar jums vienis prātis, — atbildēja doktors, — bet šiem nosaukumiem nenoliedzami ir liela ģeogrā­fiska nozīme, tie ataino savu vārdu devēju pārdzīvoju­mus. Ja blakus Dēvisa, Bafina, Hudzona, Rosa, Parrija, Franklina un Bello vārdiem dzirdu nosaucam Bezcerības ragu, tad drīz vien atrodu arī Žēlsirdības līci; nosaukums

Providences rags ļoti atbilst Rūpju ostai. Nesasniedza­mais licis noved mani pie Ēdenes raga, un, pametis Atgrie­šanās ragu, es atpūšos Patvēruma līcī. Gar acīm intere­santā secībā nemitīgi slīd briesmas, šķēršļi, neizdošanās, panākumi, vilšanās un veiksmes, kas saistās ar mūsu ze­mes ievērojamāko cilvēku vārdiem, un, līdzīgi antīkām medaļām, tie atsauc manā iztēlē visu polārjūru vēsturi.

—    Jums taisnība, Klobonija kungs, un lai dievs dod, ka mēs savā ceļā sastaptu vairāk Panākumu līču nekā Bezcerības ragu.

—    Ticu, ka tas patiesi piepildīsies, Džonson; bet sakiet man — vai ekipāža ir kaut drusku nomierinājusies?

—    Tikai mazliet; atklāti sakot, kopš mēs iebraucām šaurumā, matrožus atkal sācis nodarbināt jautājums par fantastisko kapteini. Daudzi cerēja viņu ieraudzīt uz klāja pie Grenlandes, bet līdz šim no viņa nav ne vēsts. Starp mums runājot, Klobonija kungs, vai tas nav mazliet dī­vaini?

—    Protams, Džonson.

—    Vai esat pārliecināts, ka tāds kapteinis patiesi ir?

—    Bez šaubām.

—    Bet kā pamatot viņa dīvaino rīcību?

—    Atklāti sakot, Džonson, šķiet, ka šis cilvēks nolēmis aizvest mūs tālāk no krasta, lai atkāpšanās būtu neiespē­jama. Ja viņš parādītos uz klāja aizbraukšanas dienā, katrs vaicātu, kurp kuģis dosies, un tā viņš tikai nokļūtu neveiklā situācijā.

—    Un kāpēc?

—    Pieņemsim, ka šim kapteinim padomā kāds pārcil­vēcisks pasākums, ka viņš vēlas ielauzties tur, kur daudzi citi velti mēģinājuši nokļūt. Vai domājat, ka tādā gadī­jumā viņam izdotos savervēt ekipāžu? Bet, ja izbrauc jūrā, kuģi var aizvest tik tālu, ka nepieciešams turpināt ceļojumu.

—    Tas iespējams, Klobonija kungs; esmu pazinis vai­rākus drosmīgus avantūristus, kuru vārds vien visiem iedvesis šausmas un kuriem nekad nebūtu izdevies sa­meklēt pavadoņus savām riskantajām ekspedīcijām …

—    Neskaitot mani, — piezīmēja doktors.

- Un mani, — piebilda Džonsons, — tāpēc, lai neat­paliktu no jums. Un arī mūsu kapteinis, manuprāt, pieder pie šiem avantūristiem. Bet gan jau redzēsim; ceru, ka

Upernivikā vai Melvila līci šis nepazīstamais drosminieks mierīgi uznāks uz klāja un visiem pavēstīs, cik tālu nodo­mājis mūs aizvest,

—    Mūsu domas sakrīt, Džonson, tikai nebūs viegli no­kļūt līdz Melvila līcim; vai redzat, kā brigu no visām pu­sēm ieskauj ledus? Mēs ar mokām virzāmies uz priekšu. Palūkojieties vien uz šiem. neaptveramajiem ledājiem.

—    Mēs, vaļu mednieki, Klobonija kungs, šos bezgalī­gos vienlaidu ledājus saucam par ledus laukiem.

—    Bet, lūk, tajā pusē ledus lauks sašķelts joslās, kas cieši pieguļ cita pie citas, — ko tas nozīmē?

—    Tas ir «paks», viengabala ledus lauks; ja tam ir apaļa forma, mēs saucam to par «palku», bet, ja iegarena, par «strīmu».

,— Un kā jūs dēvējat atsevišķi peldošus ledus gabalus?

—    Par dreifējošiem lediem; ja tie būtu mazliet aug­stāki, tos sauktu par aisbergiem jeb ledus kalniem; sa­dursme ar tiem kuģim var'būt bīstama, tāpēc no tādiem uzmanīgi jāvairās. Vai redzat, kur ledus spiediena ietekmē izveidojies paaugstinājums? To mēs saucam par torosu; bet, ja tā pamatne atrodas ūdenī, tad par ledus pauguru; lai vienmēr varētu orientēties, visam, kas še sastopams, vajadzēja dot īpašus nosaukumus.

—    Nudien, interesants skats! — vērojot Ziemeļjūru brī­numus, iesaucās doktois. — Un cik pārsteidzoša daudzvei­dība?

—    Bez šaubām, — Džonsons piekrita, — lāgiem Iedus gabali iegūst dīvaini fantastiskus apveidus, un mūsu puiši mēdz tos iztulkot pēc sava prāta.

—    Skatieties, Džonson, cik apbrīnojama ledus masu panorāma: vai blāvajā gaismā tā neatgādina dīvainu aus­trumnieku pilsētu ar minaretiem un mošejām? Bet, skat, mazliet tālāk gara virkne gotisku arku, kuras līdzinās Indriķa VII kapelai vai Parlamenta pilij.

—    Tiesa gan, Klobonija kungs, šeit katrs var atrast kaut ko savai gaumei. Taču dzīvot šajās pilsētās un baz­nīcās ir bīstami, nav ieteicams tām pat tuvoties. Nereti šo mina retu pamatnes ir nestabilas un pats niecīgākais no tiem spētu sašķaidīt .tādu kuģi kā «Forvards».

—    Tomēr ir bijuši ļaudis, kuri iedrošinājušies dailes šurp, — atsāka doktors, — kaut arī viņu rīcībā nebija

tvaika dzinēja. Šķiet gluži neticami, ka buru kuģi spējuši lauzties uz priekšu starp peldošām zemūdens klintīm.

—     Un tomēr tie izlauzās, Kloboniia kungs. Ne reizi vien to esmu piedzīvojis pats; kad sākās pretvējš, kuģis, mierīgi noenkurojies uz kāda no ledus gabaliem, kopā ar to peldēja pa jūru, gaidīdams izdevīgu brīdi, lai varētu doties tālāk. Taisnība, šādā veidā pārvietojoties, būtu ne­pieciešami vairāki mēneši, lai veiktu ceļa gabalu, kuru šodien, ja nekas ļauns neatgadās, varam nobraukt dažās dienās.

—     Rādās, — piezīmēja doktors, — ka temperatūra krīt aizvien vairāk.

—    Tas nebūtu patīkami, — atbildēja Džonsons, — jo, lai ledus masas sadalītos, sašķeltos un aizpeldētu Atlanti­jas okeānā, nepieciešams atkusnis; starp citu, Dēvisa šau­rumā ledus sastopams daudz biežāk, jo starp Velsinghe- mas un Holsteinborgas zemes ragiem krasti ievērojami satuvinās; turpretī aiz sešdesmit septītās paralēles maijā un jūnijā kuģiem netrūkst pieejamāku vietu.

— Jā, bet vispirms mums jātiek cauri šim šaurumam.

—     Protams, Klobonija kungs; jūnijā un jūlijā šis ceļš mēdz būt brīvs no lediem, tādu to nereti atrod vaļu med­nieku kuģi, bet mūsu instrukcijas ir ļoti tiešas — mums šeit bija jānonāk aprīlī. Vai nu es maldos, vai arī mūsu kapteinis ir pamatīgi rūdīts putniņš un kaut ko cieši ieņē­mis prātā; viņš tāpēc tik agri devās jūrā, lai pagūtu tālāk nokļūt. Bet — dzīvosim, redzēsim.

Doktors nebija kļūdījies, temperatūra patiesi kritās; dienas vidū termometrs nerādīja vairāk kā — 14°C; zie­meļrietumu vējš, izkliedējis mākoņus, līdzēja straumei sa­blīvēt peldošās ledus masas «Forvardam» ceļā. Turklāt šie ledus gabali nepeldēja vienā virzienā; nereti paši aug­stākie, kuru pamatnes rāva zemūdens straume, virzījās tieši uz pretējo pusi.

Skaidrs, ka tas viss kuģošanu ļoti apgrūtināja; mehā­niķiem nebija ne mirkli atpūtas. Tvaika dzinēja vadīšana notika ar sviru palīdzību no klāja, gan paātrinot, gan pa­lēninot kuģa gaitu vai arī pēc sardzes virsnieka pavēles pēkšņi griežoties atpakaļ. Brīžam vajadzēja steigties, lai izsprauktos starp ledus gabaliem, brīžam bija jāsacenšas ātrumā ar kādu ledus kalnu, kas draudēja aizsprostot vie­nīgo braucamo ceļu, brīžam negaidot jūrā iebrucis ledus blāķis spieda kuģi spēji braukt atpakaļ, lai izvairītos no avārijas. Ledus masas, kuras, jukjukām sajauktas, nesa ziemeļu straume, sablīvējās jūras šaurumā, un, ja sals tās saliedētu kopā, tās brigai kļūtu par nepārspējamu šķērsli.

Šajā apkaimē redzēja milzum daudz putnu; skaļi brēk­dami, šurpu turpu lidinājās vētrasputni un kaijas; te va­rēja sastapt putnus lielām galvām, strupiem kakliem un plakaniem knābjiem; ar garajiem spārniem šķel­dami gaisu, tie kā rotaļādamies izaicināja vēja dzītos snie­gus. Šī mundrā, spārnotā ģints atdzīvināja skumjo ainavu.

Straumē peldēja daudz koku stumbru, ar troksni grūz­damies cits citam virsū; kuģim tuvojās daži kašaloti mil­zīgām, resnām galvām, taču par medībām nevarēja būt ne runas, lai gan harpunētājs Simpsons ļoti pēc tām kā­roja. Pievakarē tika manīti vairāki roņi, kuri, izslējuši purnus virs ūdens, peldēja starp lielajiem ledus gabaliem.

22. aprīlī temperatūra krita vēl zemāk. «Forvards» stei­dzās uz priekšu ar pilnu jaudu, meklēdams izdevīgāku ceļu; ziemeļrietumu pretvējš pavisam norima, un buras vajadzēja nolaist.

Svētdien matrožiem nebija daudz darba. Pēc dievvār­diem, kurus nolasīja Šendons, ekipāža medīja jūras put­nus un nošāva tos krietni daudz. Pienācīgi sagatavoti pēc doktora Klobonija receptes, šie putni bija tīkama piedeva jūrnieku maltītēm.

Pulksten trijos pēcpusdienā «Forvardam» ziemeļaustru­mos atradās Kindesela, bet dienvidaustrumos Sukertona kalni; jūra stipri viļņojās; laiku pa laikam negaidot no­laidās bieza migla. Tomēr dienas vidū bija iespejams veikt precīzus mērījumus. Kuģis atradās uz 65°20' paralēles un 54°22' meridiāna. Lai nonāktu labvēlīgākos kuģošanas ap­stākļos no ledus brīvā jūrā, vajadzēja aizbraukt vēl divus platuma grādus tālāk uz ziemeļiem.

Nākamajās trīs dienās — 24., 25. un 26. aprīlī — neri­mās cīņa ar ledu; manevrēšana kļuva neizsakami smaga; tvaiķu ik mirkli nācās gan samazināt, gan palielināt.

Necaurredzamajā miglā ledus kalnu tuvošanos varēja just tikai pēc to savstarpējo sadursmju apslāpētā trokšņa; tad kuģis nekavējoties griezās sāņus; nemitīgi draudēja saskriešanās ar saldūdens ledus gabaliem, kurus no citiem atšķir kristāliskais caurspīdīgums un granīta tvirtums.

Šendons, izmantojot izdevību, lika papildināt dzeramā ūdens krājumus, un katru dienu kuģī tika ieceltas vairā­kas mucas ar šādiem ledus gabaliem.

Doktors Klobonijs nespēja sarast ar optiskajiem mā­ņiem, ko šajā apkārtnē rada refrakcija. Ledus kalns des­mit, divpadsmit jūdžu attālumā no brigas viņam likās kā neliela, tuvumā peldoša balta ledus masa. Viņš centās pieradināt acis pie šās dīvainās parādības, lai turpmāk ātri prastu orientēties.

Beidzot matroži, gan velkot kuģi tauvā gar ledus lau­kiem, gan ar garajiem ķekšiem bīdot prom draudīgākos ledus gabalus, galīgi nomocījās, un tomēr piektdien, 27. aprīlī, «Forvards» joprojām kavējās uz nepārejamās po­lārā loka robežas.

VIII

MATROŽU VALODAS

Veikli slīdot starp ledus kalniem, «Forvardam» tomēr izdevās nedaudz pavirzīties uz ziemeļiem; taču bēgšanu no ienaidnieka drīz vien aizstāja cīņa ar to; kuģim tuvojās vairākas jūdzes gari ledus lauki, bet, tā kā šo kustīgo masu spiediens nereti pārsniedz desmit miljonu tonnu, vajadzēja sargāties, lai nenokļūtu to skavās. Uz kuģa uz­stādīja ledus zāģus, kurus nekavējoties varētu laist darbā.

Daļa matrožu smagos darbus veica mierīgi, citi turpre­tim kurnēja vai atteicās paklausīt pavēlēm. Uzstādīdami zāģējamās ierīces, Geriss, Boltons, Pens un Gripers savā starpā tērzēja.

—    Pie joda! — jautri iesaucās Boltons. — Nez kāpēc man nupat iešāvās prātā, ka Voterstrītā atrodas jauks krodziņš, kurā nekaitētu pasēdēt pie glāzes džina un pu­deles portera. Griper, vai tu no šejienes to neredzi?

—    Jāatzīstas, — uzrunātais, kurš parasti bija sliktā omā, atteica, — es neredzu itin neko, nudien.

—    Tas bija tikai joks, Griper; skaidrs, ka šajās sniega pilsētās, par kurām tā jūsmo doktors Klobonijs, nesamek­lēsi pat niecīgāko krodziņu, kur īsts matrozis varētu ap­slacīt rīkli ar lāsīti degvīna.

—         Par to esi drošs, Bolton. Un derētu piebilst, ka šeit

nav pat ar ko kārtīgi atspirdzināties. Savāda iedoma — Ziemeļjūru braucējiem noliegt stipros dzērienus!

—           Pag! — iesaucās Geriss. — Vai esi piemirsis, Gri­per, ko teica doktors? Ja vēlies paglābties no cingas, pa­likt vesels un aizbraukt tālu, tad nekādus alkoholiskus dzerienus lietot nav brīv.

—           Es taču nemaz nevēlos braukt vēl tālāk, Geris; ma­nuprāt, skaisti jau ir tas, ka esam nokļuvuši līdz šejie­nei; un nav vērts spītīgi dzīties uz priekšu, ja pats velns liek mums šķēršļus ceļā.

—            Nu, un nedzīsimies arī, — teica Pens. — Neiedomā­jami, bet esmu jau paguvis aizmirst, kā garšo džins!

—           Neaizmirsti tikai, — piezīmēja Boltons, — ko teica doktors.

—    Blēņas! — atcirta Pens savā zemajā, skarbajā balsī.

—    Viņš var teikt, ko grib! Bet ej tu sazini, vai veselība šeit nav vienīgi aizbildinājums, lai ietaupītu dzeramos?

—           Iespējams, ka velna puikam Penam taisnība, — sa­cīja Gripers.

—           Kas vēl nebūs! — iebilda Boltons. — Vai tad kāds ar tik sarkanu degunu var pareizi spriest? Un, ja mūsu stingrajā režīmā Pena deguns drusku zaudēs no sava spilgtuma, lai viņš par to pārāk nebēdā.

—            Ko mans deguns tev nodarījis? — aizskarts vārīgā vietā, Pens spēji iesaucās. — Tavi padomi manam degu­nam nav vajadzīgi; neviens tev tos neprasa; domā labāk pats par savu degunu!

—           Ko skaisties, Pen! Nezināju, ka tavs deguns tik ju­tīgs. Arī es pats, tāpat kā citi, labprāt neatteiktos no kriet­nas glāzes viskija, it īpaši šādā salā; bet, ja no tās vairāk sliktuma nekā labuma, esmu gatavs iztikt tāpat.

-- Tu iztiksi, — sarunā iejaucās kurinātājs Vorens,

—   bet varbūt citi to nespēj?

—           Ko tu ar to gribi teikt, Voren? — cieši viņā paska­tījies, noprasīja Geriss.

—           To, ka šādu vai tādu iemeslu dēļ šeit tomēr ir atro­dami alkoholiski dzērieni, un varu iedomāties, ka kuģa pakaļgalā no tiem daudz neatturas.

—    Un kā tu to zini? — vaicāja Geriss.

Vorenam pietrūka atbildes; viņš, kā mēdz teikt, ru­nāja tikai runāšanas pēc.

—           Tu taču redzi, Geris, — atsāka Boltons, — ka Vo- rens neko nezina.

—           Nu labi, — sacīja Pens, — palūgsim Šendonam por­ciju džina; esam to godīgi nopelnījuši, un tad jau redzē­sim, ko viņš atbildēs.

—    Neieteicu to darīt, — iebilda Geriss.

—    Kāpēc ne? — Pens un Gripers reizē iesaucās.

—           Tāpēc, ka Šendons tikpat šo lūgumu noraidīs. Jūs viņa noteikumus zinājāt, pirms līgāt uz kuģa; par to va­jadzēja padomāt agrāk.

—           Turklāt Ričards Šendons nav kuģa saimnieks. — Boltons, cienīdams Gerisu, labprāt mēdza nostāties tā pusē.

—    Viņš, tāpat kā mēs, pakļauts citam pavēlniekam.

—    Kuram tad? — vaicāja Pens.

—    Kapteinim.

—    Atkal jau šis nelaimīgais kapteinis! — iesaucās Pens.

—  Vai tiešām jūs nesaprotat, ka tāda kapteiņa nemaz nav, tāpat kā nav krodziņa uz šiem ledus blāķiem! Tas gluži vienkārši ir smalks paņēmiens, kā liegt mums to, ko ar pilnām tiesībām drīkstam prasīt.

—    Un tomēr kapteinis eksistē, — turpināja Boltons,

—    un esmu gatavs derēt uz savu divu mēnešu algu, ka drīz vien viņu redzēsim.

—           Lieliski! — iesaucās Pens. — Jau sen kāroju teikt viņam pāris vārdiņu tieši acīs!

—           Kurš te piemin kapteini? — šajā brīdī sarunā iejau­cās jauns biedrs.

Tas bija matrozis Kliftons, visai māņticīgs un skaudīgs cilvēks.

—           Vai esat uzzinājuši ko jaunu par kapteini? — viņš taujāja.

—    Ne, — matroži vienbalsīgi atbildēja.

—           Pieminiet manus vārdus: kādā jaukā dienā kapteinis atradīsies savā kajītē, kaut gan nevienam nebūs ne jaus­mas, kā viņš tur radies un no kurienes.

—           Ko niekus! — atcirta Boltons. — Vai tu, Klifton, domā, ka šis brašais vīrs ir vadātājs vai Skotijas kalnu gars?

—           Smejies, cik tīk, Bolton, tas manas domas nemainīs. Ik dienas, ejot garām viņa kajītei, es pametu aci atslēgas caurumā un ceiu, ka gan jau reiz varēšu jums pavēstīt, kam šis kapteinis līdzīgs un kāds viņš izskatās.

—            Pie velna, viņš būs tāds pats kā visi, tas tavs kap­teinis, — noteica Pens. — Bet, ja šis gudrinieks gribēs mūs aizvilināt tur, kur mums nav ne mazākās vēlēšanās doties, gan tad viņš redzēs!

—           Lieliski! — iesaucās Boltons. — Skat, Pens kapteini vēl nepazīst, bet jau gatavs meklēt kašķi!

—           Nepazīst? — novilka Kliftons, nolūkodamies citos tā, it kā zinātu daudz. — Tas vēl ir jautājums, vai Pens to pazīst vai ne.

—           Pie joda, ko tu ar to gribi teikt? — ievaicājās Gri- pers.

—    Tas saprotams tikai man pašam.

—    Bet mēs tevi nesaprotam.

—           Nu, vai tad Penam jau reiz nebija nepatikšanas ar viņu?

—    Ar kapteini?

—    Protams, ar Kapteini — suni, tas ir viens un tas pats.

Matrozi saskatījās, taču neiedrošinājās neko iebilst.

—           Cilvēks vai suns, — Pens caur zobiem norūca, — bet zvēru, ka šis lopiņš tuvākajās dienās saņems pēc nopel­niem.

—           Paklau, Klifton, — Boltons nopietni vaicāja, — vai tiešām tu noticēji Džonsona jokam, ka īstais kapteinis ir suns?

— Noteikti, — Kliftons pārliecināti atbildēja, — un, ja jūs būtu tikpat labi novērotāji kā es, jums nepaietu se­cen šā suņa dīvainie paradumi.

—    Kādi? Stāsti taču!

—           Vai neesat manījuši, ka tas valdonīgā izskatā, lūko­damies burās kā īsts sargmatrozis, pastaigājas pa kap­teiņa tiltiņu?

—           Tiesa gan, — piekrita Gripers. — Kādu vakaru es pats to pārsteidzu, atspiedušos ar ķepām uz stūres rata.

—    Neticami! — iesaucās Boltons.

 — Un vēl, — turpināja Kliftons, — vai naktīs suns ne­pamet brigu un nedodas klejot pa ledus laukiem, nebīda­mies ne lāču, ne sala?  — Arī tas ir tiesa, — teica Boltons.

—            Un vai esat kādreiz redzējuši, ka šis dzīvnieks, kā tas īstam sunim pienāktos, meklētu cilvēku sabiedrību, lo­dātu virtuvē un nenolai'stu acu ņo pavāra Stronga, kad viņš nes Šendonam gardāku kumosiņu? Kad naktīs suns

aizklīst divas trīs jūdzes prom no kuģa, vai jūs nedzirdat kaucienus, no kā pār kauliem skrien auksti šermuļi, kaut gan tos nemaz nav tik viegli saklausīt stiprajā salā? Un pēdīgi, vai esat redzējuši šo suni kaut ko ēdam? Ne no viena tas neņem ne kumosiņa; ēdiens stāv neskarts, un, ja vien kāds uz klāja suni slepeni nebaro, tad droši var apgalvot, ka šis lopiņš dzīvo bez ēšanas. Un lai esmu pē­dējais nelga, ja šajā sunī nemīt pats nelabais!

—           Nudien, — noklausījies Kliftona argumentos, sacīja galdnieks Bells, — nudien, tas pilnīgi iespējams.

Bet pārējie matroži klusēja.

—           Uz kurieni galu galā mēs ar šo kuģi braucam? — ievaicājās Boltons.

—           Nav zināms, — atteica Bells. — Noteiktā laikā Šen- dons saņems papildu instrukcijas.

—    Bet no kā?

—    No kā?

—    Jā, un -kādā veidā? — Boltons sāka kļūt nepacietīgs.

—    Nu, atbildi taču, Bell, — matroži nelikās mierā.

—           No kā? Kādā veidā? Eh, kas man to teiks! — savu­kārt piespiests pie sienas, galdnieks atcirta.

—           Kapteinis — suns! Lūk, kas! — Kliftons iesaucās. — Reiz jau tas rakstīja, gan uzrakstīs vēl. Ak, ja es zi­nātu kaut pusi no tā, ko zina šis lopiņš, tad man nebūtu grūti kļūt par admiralitātes pirmo lordu.

—           Tātad, — sacīja Boltons, — tu paliec pie savas pār­liecības, ka mūsu kapteinis ir šis suns?

—    Protams, kā jau teicu.

—           Nu, tādā gadījumā, — apslāpētā balsī ierunājās Pens, — lai viņš drīzāk pārvēršas par cilvēku, ja nevēlas nosprāgt savā suņa ādā, citācli, goda vārds, aplauzīšu vi­ņam sprandu!

—     Kāpēc tā? — vaicāja Geriss.

—           Tāpēc, ka man tā tīk, — Pens skarbi atcirta, — un norēķini par to man nevienapi nav jādod.

—           Diezgan tērgāts, puiši, — mirklī, kad saruna sāka ņemt ļaunu virzienu, iejaucās stūrmanis Džonsons. — Pie darba, un veicīgāk sagatavojiet zāģus! Vajag izlauzties cauri šiem ledus laukiem!

—           Lai notiek! Nākamajā piektdienā pēc pastardie­nas! — paraustīdams plecus, norūca Kliftons. — Gan re­dzēsiet, ka tikt pāri polāfajam lokam nemaz nav vienkārši.

Lai būtu kā būdams, ekipāžas pūies šajā dienā palika gandrīz veltas. «Forvards» ar pilnu jaudu triecās virsū lediem, taču nespēja tos sašķelt; nakti bija nepieciešams noenkuroties.

Sestdien austrumu vēja ietekmē gaisa temperatūra kri­tās vēl vairāk; laiks noskaidrojās, un, cik tālu vien ska­tiens sniedza, uz visām pusēm pletās balti ledus klajumi, žilbinoši mirdzēdami saulē. Pulksten septiņos rītā termo­metrs rādīja — 21°C.

Doktoram Klobonijam ļoti gribējās atpūsties savā ka­jītē un pasapņot par arktiskajiem ceļojumiem, taču viņš, kā parasts, sev jautāja: ko man šobrīd vismazāk patiktu darīt? Doktors nodomāja, ka doties augšā uz klāja tik stiprā salā un palīdzēt matrožiem darbā nebūtu sevišķi patīkami. Tomēr, nepārkāpdams noteikto kārtību, viņš pameta mājīgo kajīti un devās matrožiem talkā vilkt kuģi tauvā. Zaļās acenes, kuras aizsargāja doktora acis no gais­mas atspīdumu dzēlieniem, piešķīra viņam omulīgu iz­skatu, un, lai izvairītos no tālo ziemeļu paralēlēs parastās acu slimības oftalmijas, viņš arī turpmāk ekspedīcijas laikā nešķīrās no šīm acenēm.

Pievakarē, pateicoties matrožu pūlēm un Šendona pras­mei izmantot katru izdevīgāku apstākli, «Forvards» bija pavirzījies par dažām jūdzēm uz ziemeļiem; pusnaktī ku­ģis šķērsoja sešdesmit sesto paralēli, un, kad lote uzrādīja četrdesmit sešu metru dziļumu, Šendons saprata, ka viņi nonākuši zemūdens klinšu tuvumā, kur reiz bija iestrē­dzis angļu kara kuģis «Viktorija». Krasts atradās trīs­desmit jūdžu uz austrumiem.

Tad pēkšņi līdz šim nekustīgās ledus masas sašķēlās un sāka virzīties uz priekšu; visās apvāršņa malās iznira ledus kalni; brigu ielenca peldošas zemūdens klintis, kuru spiediens bija nepārvarams; vadīt kuģi kļuva tik grūti, ka stūri uzticēja labākajam stūrmanim Gerisam. Ledus kalni brigas aizmugurē tiecās saslēgties, tāpēc katrā ziņā va­jadzēja izlauzties cauri šim ledus labirintam; kā piesar­dzība, tā pienākums lika doties tikai uz priekšu. Smago stāvokli, kādā atradās Šendons, jo vairāk sarežģīja ne­iespējamība noteikt kuģa virzienu starp kustīgajām ledus masām, kuras, nemitīgi pārvietojoties, nedeva neviena noteikta orientācijas punkta.

Divās daļās sadalītā ekipāža novietojās pie kuģa labā un kreisā borta; matroži, bruņojušies gariem ķekšiem ar dzelzs uzgali, draudīgākos ledus gabalus bīdīja nost no kuģa. Drīz vien «Forvards» iebrauca tik šaurā ejā starp diviem augstiem ledus kalniem, ka akmenscietās ledus sienas skāra rāju malas; kuģis palēnām iepeldēja līku­mainā aizā, kur plosījās sniega vētra un peldošie ledus gabali sadūrušies, drūmi krakšķēdami, lūza.

Pēc brītiņa atklājās, ka aizai nav izejas; iekļuvis šajā kanālā, «Forvardam» tuvojās milzīgs ledus kalns; likās, nav iespējams no tā izvairīties, tikpat neiespējami bija griezties atpakaļ pa ledus aizšķērsoto ceļu.

Šendons un Džonsons, stāvēdami kuģa priekšgalā, ap­svēra stāvokli. Ar labo roku Šendons rādīja stūrmanim virzienu, kādā turēties, ar kreiso, ziņodams, kā manevrēt, deva zīmes Vollam, kurš stāvēja blakus mašīnistam.

—    Ar ko tas viss beigsies? — doktors vaicāja Džonso- nam.

-— Dievs to zina,— stūrmanis atbildēja.

Tikai vienas kabeļtauvas attālumā no «Forvarda», drau­dēdams kuģi sašķaidīt, iznira simt pēdu augsts ledus kalns.

—    Posts un nelaime! — iesaucās Pens un rupji nolādē­jās.

—- Klusēt! — viņam uzkliedza kāda balss, kuru vētras kaucienos nevarēja pazīt.

Šķita, ka ledus milzenis tūlīt sabruks pār brigu, un iestājās neaprakstāms šausmu mirklis. Pametuši ķekšus, matroži, neklausīdami Šendona pavēlēm, metās uz kuģa pakaļgalu. Pēkšņi atskanēja baismīgs troksnis; pār klāju gāzās īsts ūdens viesuļstabs — kuģi cēla gaisā milzīgs vil­nis. Ekipāžu pāršalca izmisuma kliedzieni, taču Geriss jo­projām nepameta stūri, vadīdams brigu vajadzīgajā vir­zienā par spīti tam, ka viļņi to nežēlīgi svaidīja no vienas puses uz otru.

Un, kad izbaiļu pilnie skatieni pievērsās ledus kalnam, tas jau bija nozudis; eja atbrīvojās, priekšā stiepās garš kanāls, ko apspīdēja slīpi saules stari; briga varēja tur­pināt ceļu bez šķēršļiem.

—    Kā jūs šo pārsteidzošo dabas parādību izskaidrojat, doktor Klobonij? — vaicāja Džonsons.

—    Gluži vienkārši, — doktors atbildēja. — Tas gadās bieži: atkušņa laikā peldošās ledus masas atdalās cita no citas un vientuļi klejo» jūrā; pamazām tās virzās uz dien­vidiem, kur ūdens relatīvi daudz siltāks; ledus gabalu pamatnes savstarpējās sadursmēs sāk kust un drupt, līdz beidzot pienāk mirklis, kad ledus blāķu smaguma centrs pārvietojas un tie apgāžas. Taču, ja šis ledus kalns būtu gāzies divas minūtes vēlāk, tas, bez šaubām, sabruktu pār brigu un mūs neizbēgami sašķaidītu.

IX

JAUNA VĒSTS

Beidzot polārais loks bija sasniegts; «Forvards» to šķērsoja trīsdesmitajā aprīlī, dienas vidū, Holsteinborgas raga tuvumā; austrumos pie apvāršņa slējās gleznaini kalni. Var teikt, ka jūra bija brīva 110 ledus vai, pareizāk sakot, te no peldošajiem ledus gabaliem vairs nebija grūti izvairīties. Vējš sāka pūst no dienvidaustrumiem, un briga pilnās burās droši iebrauca Bafina jūrā.

Diena bija neparasti mierīga, un ekipāža varēja mazliet atvilkt elpu; ap kuģi peldēja un lidinājās neskaitāmi putnu bari; doktors Klobonijs starp tiem ievēroja alkus — putnus, kuri atgādina prīkšķes ar melniem kakliem, spār­niem un mugurām, baltām krūtīm; šie putni spēji nira un bieži vien palika zem ūdens vairāk nekā četrdesmit sekundes.

Šajā dienā nebūtu nekā nozīmīga, ja uz kuģa, lai cik dīvaini tas liktos, nenotiktu sekojošais: sešos no rīta, pēc dežūras atgriezies savā kajītē, Ričards Šendons atrada uz galda vēstuli ar šādu uzrakstu:

«Brigas «Forvards» vecākajam leitnantam Ričardam Šendonam Bafina jūrā.»

Šendons nespēja ticēt savām acīm, bet, pirms iepazinās ar šās noslēpumainās korespondences saturu, viņš, licis ataicināt doktoru Kloboniju, Džeimsu Vollu un ekipāžas stūrmani Džonsonu, parādīja tiem vēstuli.

— Savādi, — noteica Džonsons.

«Apbrīnojami,» nodomāja doktors. š -

—           Beidzot! — iesaucās Šendons. — Beidzot mēs uzzi­nāsim noslēpumu…

Steidzīgi atplēsis aploksni, viņš izlasīja:

«Komandieri

«Forvarda» kapteinis priecājas par aukstasinību, veik­lību un vīrišķību, kādu Jūsu matroži, virsnieki un Jūs pats parādījāt nesenajā situācijā; viņš lūdz Jūs izteikt ekipāžai pateicību.

Uzņemiet kursu tieši uz ziemeļiem, uz Melvila līci, no kurienes lūkojiet nokļūt Smita šaurumā.

«Forvarda» kapteinis K. Z.

Pirmdien, 30. aprīlī, Velsinghemas raga platuma grā­dos.»

—    Un tas ir viss? — iesaucās doktors.

—    Viss, — atteica Šendons.

Vēstule izkrita viņam no rokām.

—           Šis fantastiskais kapteinis, — sacīja Volls, — par ierašanos uz kuģa vairs pat nepiemin; no tā secinu, ka viņš šeit nekad arī neieradīsies.

—           Bet vēstule? — jautāja Džonsons. — Kā tā šurp no­kļuvusi?

Šendons klusēja:

—           Vollam taisnība, — pacēlis vēstuli rokās, to grozī­dams, atbildēja doktors, — kapteinis uz kuģa neieradīsies kāda īpaša iemesla dēļ…

—    Un tas būtu? — dzīvi ievaicājās Šendons.

—           Iemesls ir tāds, ka viņš jau atrodas uz kuģa, — dok­tors gluži vienkārši paskaidroja.

—           Jau? — Šendons brīnījās. — Ko jūs ar to gribat teikt?

—    Kā citādi lai izskaidro vēstules saņemšanu?

Džonsons piekrītoši palocīja galvu.

—           Neticami!'— Šendons dedzīgi iesaucās. — Man taču zināmi visi ekipāžas vīri, tādā gadījumā jāpieņem, ka jau kopš brigas aizbraukšanas dienas kapteinis ir starp mums! Nē, tas nav iespējams, kad es jums saku! Ar katru no mūsu komandas locekļiem divu gadu laikā esmu ticies vismaz simt reižu. Jūsu uzskats, doktor, neiztur kritiku.

—    Bet kādas tad ir jūsu domas, Šendon?

—    Varu pieņemt visu, tikai ne to. Iedomāsimies, ka šis kapteinis vai kāds viņa padotais, izmantodams tumsu, miglu, visu, ko vien vēlaties, uzlavījies uz kuģa; mēs ne­esam tālu no sauszemes; varbūt kāds eskimosu ka jaks spē­jis izlauzties cauri lediem, tuvoties kuģim un nodot šo vēstuli. .. Migla bija pietiekami bieza, lai veicinātu šādu gājienu…

—    Un lai nevaretu saskatīt brigu, — piemetināja dok­tors. — Ja neviens no mums nemanīja šo svešinieku pār­kāpjam pāri bortam, kā gan viņš būtu atradis «Forvardu» tik biezā miglā?

—    Skaidrs, — piekrita Džonsons.

—    Tātad atgriežos pie savas hipotēzes, — sacīja dok­tors. — Ko jūs par to domājat, Šendon?

—    Visu, ko vēlaties, — Šendons dedzīgi atbildēja, — tikai ne to, ka šis cilvēks atrodas uz mana kuģa.

— Varbūt, — piemetināja Volls, — starp komandas lo­cekļiem ir kāds, kurš saņem kapteiņa norādījumus?

—    Iespējams, — teica doktors.

—    Bet kurš? — vaicāja Šendons. — Galvoju jums, ka pazīstu visus savus ļaudis, turklāt jau ilgi.

—    Katrā gadījumā, — atsāka Džonsons, — lai kaptei­nis šeit ierodas kā cilvēks vai pats nelabais, mēs viņu sa­ņemsim pa godam. Taču no viņa vēstules izriet vēl viens norādījums vai, pareizāk sakot, informācija.

—    Kāda? — vaicāja Šendons.

—    Mums jādodas ne vien uz Melvila līci, bet arī uz Smita šaurumu.

—    Jums taisnība, — teica doktors.

—    Smita šaurumu? — Šendons neviļus atkārtoja.

—    Tātad «Forvarda» uzdevums, acīm redzot, nav mek­lēt Ziemeļrietumu jūras ceļu, — Džonsons turpināja, — jo vienīgais ceļš, kas ved turp, tā saucamais Lenkastera šau­rums, paliek pa kreisi. Tieši šis apstāklis pareģo mums ris­kantu ceļojumu nezināmās jūrās.

—    Jā, Smita šaurums, — sacīja Šendons, — ir ceļš, ko 1853. gadā nobrauca amerikānis Keins, un ar kādām briesmām saistījās šis ceļojums! Ugu laiku Keinu uzskatīja par bojā gājušu skarbajās Ziemeļu zemēs. Bet galu galā — kad jābrauc, brauksim! Tikai cik tālu? Vai līdz polam?

— Un kāpēc gan ne? — ievaicājās doktors.

Iedomājoties tik neprātīgu pasākumu, Džonsons paraus­tīja plecus.

—       Bet atgriezīsimies pie mūsu kapteiņa, — atsāka Džeimss Volls. — Ja kapteinis patiesi eksistē, tad, manu­prāt, viņš var mūs sagaidīt vienīgi Grenlandes piekrastē, Disko salā vai Upernivikā; starp citu, pēc pāris dienām tas noskaidrosies.

—       Bet vai šās vēstules saturu jūs darīsiet zināmu eki­pāžai? — doktors pavaicāja Šendonam.

—       Ar komandiera atļauju, — Džonsons teica, — es gan to nedarītu.

—    Kāpēc? — jautāja Šendons.

—       Tāpēc, ka visa šī noslēpumainība un fantastika var vīriem laupīt drosmi. Viņus tāpat jau satrauc mūsu nepa­rastās ekspedīcijas nākotne. Bet, ja tam vēl pievienosies kaut kas pārdabisks, tas visus var ļauni ietekmēt, un kri­tiskā brīdī mums nebūs neviena, uz ko paļauties. Ko jūs par to sakāt, komandier?

—    Bet kā jūs domājat, doktor? — Šendons vaicāja.

—       Man liekas, — teica doktors, — Džonsons spriež gudri.

—    Bet jūs, Džeims?

—       Nekas labāks man neienāk prātā, — atbildēja Volls, — tāpēc pievienojos šo kungu uzskatiem.

Mirkli Šendons iegrima domās; viņš uzmanīgi pārlasīja vēstuli.

—       Kungi, — viņš teica, — jūsu uzskati, bez šaubām, ļoti pamatoti, bet es tiem tomēr nevaru piekrist.

—    Kāpēc tā, Šendon? —* doktors vaicāja.

—       Vēstulē ir pārāk tieši norādījumi. Kapteinis liek iz­teikt ekipāžai pateicību. Līdz šim akli esmu izpildījis vi­sas viņa pavēles, vienalga kādā veidā tās tika man no­dotas, un tieši tādēļ nespēju …

—       Tomēr… — atsāka Džonsons, bažīdamies, kā tāds ziņojums ietekmēs matrqžus.

—       Krietnais Džonson, — turpināja Šendons, — es. pil­nīgi saprotu jūsu neatlaidības cēloni, jūsu pamatojumi ir lieliski, bet palasiet; «Viņš lūdz Jūs izteikt ekipāžai pa­teicību.»

—       Tādā gadījumā rīkojieties saskaņā ar saņemtajiem no­rādījumiem, — teica Džonsons, kurš, starp citu, bija stingrs disciplīnas ievērotājs.*—Vai paaicināt ekipāžu uz klāja?

—    Dariet to, — Šendons pavēlēja.

Uz kuģa ātri izplatījās jaunā vēsts par kapteiņa vēs­tuli. Matroži nekavējoties sapulcējās uz klāja, un koman­dieris tiem skaļi nolasīja noslēpumaino vēstuli.

Ekipāža, drūmi klusējot, noklausījās, pēc tam visi iz­klīda, domās pārcilādami neskaitāmus pieņēmumus; māņ­ticīgā Kliftona iztēle bija guvusi bagātīgu vielu; ievēro­jamu lomu šajā notikumā viņš piedēvēja Kapteinim — sunim un turpmāk, satiekot nejauši to savā ceļā, nepie­mirsa godbijīgi sveicināt.

—    Ko es sacīju? — viņš matrožiem atkārtoja. — Šis lopiņš prot rakstīt!

Pēc šīs piezīmes neviens nekā neteica, un pat galdnie­kam Bellām bija grūti atrast atbildi.

Visi tomēr ticēja — ja arī kapteiņa paša uz brigas nav, viņa ēna vai gars klīst šeit apkārt; prātīgākie turpmāk sāka vairīties no savstarpējas spriedumu apmaiņas.

Pirmajā maijā, dienasvidū, kā novērojumi vēstīja, ku­ģis atradās starp 68° paralēli un 56°32' meridiānu. Gaisa temperatūra cēlās, termometrs rādīja —4° C.

Doktoru Kloboniju priecēja baltās ledus lācenes un divu viņas mazuļu draiskulības uz ledus gabala, kas stie? pās visgarām krastam. Volla un Simpsona pavadībā dok­tors laivā devās lāču medībās; taču lācene, kas, acīm re­dzot, nebija kareiviski noskaņota, kopā ar mazuļiem veikli nozuda, un doktoram no medībām nācās atteikties.

Nakti, pūšot labam ceļa vējam, briga apbrauca Čidleja ragu; drīz vien pie apvāršņa parādījās Disko salas aug­stie kalni; labajā pusē palika Godhavna, dāņu ģenerālgu­bernatora rezidence. Šendons neuzskatīja par vajadzīgu tur piestāt, un pēc brītiņa «Forvarda» aizmugurē palika eskimosu pirogas, kuras lūkoja tam piekļūt.

Disko sala pazīstama arī ar nosaukumu Vaļu sala; no šejienes 1845. gada 12. jūlijā sers Džons Franklins nosū­tīja admiralitātei savu pēdējo vēstījumu, un tieši pie šīs salas 1859. gada 27. augustā ceļā uz Angliju piestāja kap­teinis Maklintoks, kurš atveda neapstrīdamus pierādīju­mus par Franklina ekspedīcijas bojā eju.

Doktoram vajadzēja atcerēties abus līdzīgos faktus. Kad briga tuvojās šai vietai, izraisījās skumjas atmiņas, taču Disko salas augstiene ātri nozuda skatienam.

Piekrastē blīvējās plašas ledus, kalnu masas, kuras no kontinenta nešķiras pat atkusni; šai bezgalīgajai augstieņu virknei bija visdīvainākie apveidi.

Nākamajā dienā ap pulksten trim ziemeļrietumos iznira Sandersona Hope; piecpadsmit jūdžu attālumā pa labi 110 brigas palika kontinents; kalnu klāja sarkanbrū­nas ēnas. Vakarā starp peldošajiem ledus gabaliem va­rēja pamanīt vairākus finvaļus, kuriem uz muguras aug spuras; vaļi rotaļājās, caur savām elpošanas atverēm pūz­dami gan gaisa, gan ūdens strūklas.

Naktī no 3. uz 4. maiju doktors pirmoreiz redzēja, kā saule pusnaktī, pieskaroties apvāršņa malai, nenoslēpj aiz tās savu spožo disku; pēc 31. janvāra saules orbītas ar katru dienu kļuva garākas, un beidzot saule vairs ne­norietēja ne dienu, ne nakti.

Nemitīgā dienas gaisma nepieradušos bezgala pār­steidza un pat nogurdināja; grūti iedomāties, cik'nepie- ciešama acīm nakts tumsa. Doktoram bija ļoti grūti sarast ar pastāvīgo gaismu, kuru jo dzēlīgāku padarīja atspulgi ledus klajumos.

Piektajā maijā «Forvards» šķērsoja 72. paralēli. Pāris mēnešu vēlāk briga uz šās ziemeļu paralēles būtu sasta­pusi daudz vaļu mednieku kuģu, taču šaurums vēl nebija tiktāl atbrīvojies no ledus, lai kuģi netraucēti varētu iekļūt Bafina līcī.

Nākamajā dienā, pabraukuši garām Sieviešu salai, briga tuvojās Upernivikai, visattālākajam ziemeļu ciematam, kas šajā Grenlandes piekrastē pieder Dānijai.

X

BĪSTAMS BRAUCIENS

Šendons, doktors Klobonijs, Džonsons, Fokers un pa­vārs Strongs, sakāpuši vaļu mednieku laivā, devās uz krastu.

Gubernators ar sievu un pieciem bērniem, visi īsti es­kimosi, cienīgi sagaidīja viesus. Doktors, studējis filolo­ģiju, mazliet prata dāņu valodu, un ar to pietika, lai nodi­binātu draudzīgas attiecības ar iedzimtajiem; turklāt ledus locis Fokers, kas reizē bija ekspedīcijas tulks, prata ap

divdesmit grenlandiešu vārdu, bet, ja cilvēks nav pārāk godkārīgs, arī ar divdesmit vārdiem var tikt tālu.

Dzimis Disko salā, gubernators visu mūžu bija pavadījis dzimtenē; ceļotājus viņš iepazīstināja ar savu pilsētu — trim koka mājām, kuras piederēja viņam pašam un lute­rāņu mācītājam, ar skolu un veikaliem, kur avāriju cie­tušie kuģotāji mēdza iegādāties pārtiku. Pārējā pilsētas daļa bija eskimosu sniega būdas, kurās vajadzēja līst iekšā rāpus pa vienīgo ieeju — spraugu sienā.

Vairums iedzīvotāju devās pretī «Forvardam», daudzi izbrauca līča vidū savos kajakos, kas bija piecpadsmit pēdas gari un apmēram divas plati.

Doktors zināja, ka vārds «eskimosi» nozīmē — «jēlu zivju ēdāji»; viņš zināja arī to, ka šis vārds šeit tiek uz­skatīts par apvainojumu un ka tāpēc pareizāk būtu šos cilvēkus dēvēt par grenlandiešiem.

Tomēr pēc eļļainā roņādas apģērba un tādiem pašiem zābakiem, pēc visa šā traipainā, smirdīgā ietērpa, kas lie­dza atšķirt vīrieti no sievietes, nebija grūti spriest, no kā šie ļaudis pārtiek; starp citu, kā jau zivjēdāju tautām pa­rasts, daudzi eskimosi bija lepras apsēsti, bet tas viņus gandrīz vairs neuztrauca.

Luterāņu mācītājs ar sievu, kurus Klobonijs it īpaši gribēja sastapt, bija aizbraukuši uz Provenu Upernivikas dienvidos; un tā Klobonijs varēja parunāties tikai ar gu­bernatoru. Augstā amatpersona nelikās sevišķi izglītota; daudz netrūka — un viņš pelnītu ēzeļa nosaukumu, kaut gan bija mazliet gudrāks par to — prata lasīt.

Doktors gubernatoru iztaujāja par eskimosu tiridznie- cību, parašām un tikumiem un ar žestu valodas palīdzību uzzināja, ka ronis Kopenhāgenas tirgū maksā ap četrdes­mit livru, lāčāda — četrdesmit dāņu dolāru, zilā polār- lapsa — četrus, baltā — divus vai trīs dolārus.

Lai papildinātu savas zināšanas, doktors Klobonijs gri­bēja paciemoties kādā eskimosu būdā; apbrīnojami — uz ko tikai nav gatavs zinātnieks pētniecības nolūkos! Diemžēl ieejas sprauga būdā bija tik šaura, ka šis neprā­tis nespēja tajā ielīst. Tā bija viņa laime, jo nekas nav riebīgāks par dzīvo un nedzīvo lietu jūkli grenlandiešu būdās, kur jaucas kopā roņu gaļas, eskimosu miesas, sa­puvušu zivju un sviedrainu drēbju smaka — loga nav,

tā ka izvēdināt šo neelpojamo gaisu nevar; vienīgā lūka būdas augšgalā ļauj aizplūst dūmiem, bet ne smirdoņai.

Fokers sīki visu attēloja doktoram, cienījamais zināt­nieks tomēr nebeidza lādēt savu korpulenci. Par nepatī­kamajiem izgarojumiem būdās viņš būtu gribējis pārlie­cināties pats.

—    Nemaz nešaubos, — viņš teica, — ka ar laiku pie tiem pierod.

Vārdi «ar laiku pierod» skaidri raksturoja dpktoru Klo- boniju.

Kamēr viņš nodevās etnogrāfiskiem pētījumiem, Šen­dons, ievērodams instrukcijas, gādāja ledum piemērotus transporta līdzekļus; viņš samaksāja četras mārciņas ster­liņu par kamanām un sešiem suņiem, kaut gan nebija viegli pierunāt eskimosus no tiem šķirties.

Šendons cerēja salīgt izveicīgu suņu kamanu kučieri — Hansu Kristiānu, kurš piedalījās kapteiņa Maklintoka eks­pedīcijā, taču Hanss tobrīd bija aizbraucis uz Grenlandes dienvidiem.

Tad dienas kārtībā nāca svarīgākais jautājums: vai Upernivikā neatrodas kāds eiropietis, kurš gaida atbrau­cam «Forvardu»? Varbūt gubernators zina svešinieku, pa­reizāk sakot, angli, kurš apmeties šajā apkaimē? Kad gu­bernators pēdējo reizi ticies ar vaļu medniekiem vai citiem kuģotājiem?

Gubernators atbildēja, ka vairāk nekā desmit mēnešus neviens svešzemnieks piekrastes joslā neesot iebraucļs.

Šendons lūdza uzskaitīt vaļu medniekus, kuri šeit bijuši pēdējā laikā; nevienu no minētajiem viņš nepazina. Viņu pārņēma bezcerība.

—    Atzīstiet, doktor, — Šendons savam pavadonim teica, — tas šķiet pārāk savādi. Farvela ragfj,. — neviena! Disko salā — neviena! Arī Upernivikā — neviena!

—    Dārgo Šendon, ja jūs pēc pāris dienām atkal sacī­siet: «Melvila līcī — neviena!» — es jūs apsveikšu kā vie­nīgo «Forvarda» kapteini.

Pievakarē laiva viņus aizveda atpakaļ uz brigu; Strongs, gādādams jaunus pārtikas krājumus, bija nopircis vairā­kus dučus gāgu olu, kas ir divas reizes lielākas par vistu olām un zaļganā krāsā. To nebija daudz, taču ekipāžai, kurai sālītā gaļa jau bija līdz kaklam, šī pārmaiņa likās tīkama.

Nākamajā dienā pūta lielisks ceļa vējš, bet Šendons nelika pacelt enkuru; viņš nolēma vēl dienu nogaidīt un ar tīru sirdsapziņu dot laiku kādai cilvēciskai būtnei, lai kas tā būtu, sasniegt brigu; viņš pat pavēlēja ik stundu šaut ar sešpadsmitā kalibra lielgabalu, kura lādiņi skaļi sprāga starp ledus kalniem, taču vienīgais panākums bija izbiedētie kaiju un klinšu irbju bari gaisā. Nakti tika iz­šautas arī vairākas raķetes, bet veltīgi. Atlika doties tā­lāk.

Astotā maija rītā pulksten sešos, uzvilcis marsburas, foku un lielo bramburu, «Forvards» pacēla enkuru, un drīz vien Upernivikas kolonija ar neglītajām kārtīm, uz kurām visgarām krastmalai žāvējās roņu un ziemeļbriežu iekšas, nozuda skatienam.

Pūta dienvidaustrumu vējš, un termometrs rādīja 0° C. Cauri miglai lauzās saules' stari, un to ārdošā spēka ietekmē ledus sāka mazliet kust.

Šo balto staru žilbinošie atspīdumi kaitēja matrožu acīm. Ieroču meistars Volstens, Gripers, Kliftons' un Bells sa­slima ar «sniega aklumu» — pavasaros polārajās zemēs ļoti izplatītu slimību, kas nereti ir eskimosu neredzīguma cē­lonis. Kā saslimušajiem, tā pārējiem ceļa biedriem dok­tors Klobonijs ieteica aizklāt acis ār zaļu plīvuru un, rā­dīdams priekšzīmi, pats pirmais izpildīja šo norādījumu.

Suņi, kurus Šendons nopirka Upernivikā, bija diezgan mežonīgi, taču ātri pierada, un Kapteinis ar jaunajiem draugiem dzīvoja saticīgi; šķita, ka šo suņu ierašas tam labi pazīstamas; un ne jau Kliftons vienīgais piezīmēja, ka, acīm redzot, Kapteinim jau bijusi saskare ar saviem Grenlandes ciltsbrāļiem. Uz sauszemes allaž izbaduši un ļoti trūcīgi baroti, svešie suņi lūkoja atgūt spēkus ar kuģa ēdienu.

Devītajā maijā «Forvards» dažu kabeļtauvu atstatumā pabrauca garām visattālākajai salai Bafina līča rietumos. Starp sauszemi un salām doktors saskatīja vairākas klinšu radzes/ tā dēvētās Krimsona klintis; tās šķita klātas ar skaistu karminkrāsas sniegu, kura izcelšanos doktors Keins izskaidro tīri veģetatīvi; Klobonijs karsti vēlējās tuvāk papētīt šo savādo fenomenu, taču ceļu uz krastu aizsprostoja ledus; temperatūra kāpa, tomēr nebija grūti ievērot, ka Bafina līča ziemeļos aisbergi un ledus strau­mes sablīvējas aizvien vairāk.

Sākot no Upernivikas, kontinenta izskats pilnīgi pār­vērtās, un pie apvāršņa pelēcīgajās debesīs parādījās milzīgu ledus kalnu kontūras. Desmitajā maijā septiņdes­mit-ceturtās paralēles tuvumā pa labi no «Forvarda» pa­lika Hingstona līcis, bet pāris simtu jūdžu uz rietumiem ar jūru savienojās Lenkastera kanāls.

Tagad šos milzīgos ūdens plašumus klāja bieza ledus sega, virs kuras kā kristāliskas ūdens nogulsnes slējās regulāras formas ledus blāķi — torosi. Šendons lika kuri­nāt krāsnis, un līdz vienpadsmitajam maijam «Forvards» līkumoja pa kanāliem, iezīmējot savu ceļu ar melnu dūmu grīsti debesīs.

Bet nekavējoties radās jauni šķēršļi: klejojošā ledus masas, nemitīgi pārvietojoties, aizsprostoja ceļu; brīvais ūdens ik mirkli draudēja izbeigties, un, ja «Forvarda» ķīlis nonāktu ledus spīlēs, tad grūti būtu izrauties; visi to saprata, par to vien domāja.

Un tā uz šā kuģa, kam nebija noteikta galamērķa, ne­bija tieša uzdevuma, uz kuģa, kas neprātīgi meklēja ceļu uz ziemeļiem, sāka atklāties dažas svārstīšanās pazīmes; daudzi matroži, kaut raduši pie briesmu pilnās jūrnieku dzīves, tagad aižmirsa visus solītos labumus un nožēloja, ka uzņēmušies šo risku. Ekipāžā jau valdīja zināma de- moralizācija, bet jo vairāk tā pieauga pēc Kliftona ba­žīgajiem vārdiem un divu trīs kūdītāju — Pena, Gripera, Vorena un Volstena izteicieniem.

Morāliskajam nemieram pievienojās smags fizisks no­gurums, jo divpadsmitajā maijā brigu no visām pusēm ieskāva ledus; tvaika mašīnas bija bezspēcīgas. Vajadzēja izlauzt ceļu cauri ledus laukiem. Darbs ar zāģiem ledos, kuru biezums sasniedza sešas septiņas pēdas, bija ļoti grūts; kad ledū bija izzāģēti divi ap simt pēdu gari šķē­lumi, starp tiem guļošo ledu vēl vajadzēja ar cērtēm un laužņiem sacirst sīkos gabalos; pēc tam ar lielu svārpstu izurbtā spraugā ielaida un nostiprināja enkuru; sekoja darbs ar vinču un kuģa vilkšana tauvā; visgrūtāk nācās sasmalcinātos gabalus dabūt nost no ceļa, pagrūst tos zem ledus; to darīja ar gariem ķekšiem, kuru galos bija dzelzs āķi.

Beigu beigās zāģēšana, kuģa vilkšana tauvā, vinčas griešana, ledus gabalu atbīdīšana — neatliekamais, bīsta­mais darbs miglā un sniegputeņos relatīvi zemā tempera­tūrā, acu slimības un morālie pārdzīvojumi — tas viss sekmēja «Forvarda» ekipāžas spēka izsīkumu un ietek­mēja noskaņojumu.

Ja enerģisks, drosmīgs, pašpārliecināts cilvēks, kas zina, ko vēlas, kurp dodas un pēc kāda mērķa tiecas, vada mat­rožus, tad, pašiem negribot, tos stiprina paļāvība; no sirds pieķērušies savam kapteinim, tie smeļas spēku viņa spēkā, rod mieru viņa mierā. Bet uz «Forvarda» bija jau­šams, ka Šendons nejūtas drošs, ka nenoteiktais ceļa mēr­ķis un ekspedīcijas uzdevums liek viņam svārstīties. Par spīti enerģiskajam raksturam, Šendona enerģijas apsī­kums neviļus izpaudās gan atsauktajās pavēlēs, gan ne­pabeigtajos darbos, nesavlaicīgajās pārdomās un neskai­tāmos citos sīkumos, kuri ekipāžai nevarēja palikt ne­manīti.

Šendons taču nebija kuģa īstais pavēlnieks, varenākais tūlīt pēc dieva: ar to pietika, lai peltu viņa rīkojumus, bet no pelšanas līdz nepaklausībai — viens solis!

Drīz vien neapmierinātie dabūja savā pusē arī pirmo mehāniķi, kurš līdz šim tikai akli pildīja pavēles.

16. maijā, sešas dienas pēc «Forvarda» iestrēgšanas ledus laukos, Šendons nebija pavirzījis kuģi pat ne pā­ris judžu uz ziemeļiem. Brigai draudēja briesmas palikt šajās ledus skavās līdz vasarai. Stāvoklis kļuva ļoti no­pietns.

Ap astoņiem vakarā Šendons kopā ar doktoru matroža Gerisa pavadībā devās izlūkot bezgalīgos ledus laukus; viņi centās pārāk neattālināties no brigas, jo baltajos sniega tuksnešos, kuru izskats nemitīgi mainās, grūti iz­vēlēties orientācijas punktu. Dīvainus iespaidus šeit ra­dīja refrakcija, tā ļoti pārsteidza doktoru Kloboniju; daž­viet, kur šķita, ka jāpārlec tikai viens solis, patiesībā, iz­rādījās, bija piecas sešas pēdas plata plaisa; notika arī tieši pretējais, taču rezultāts abos gadījumos bija līdzīgs — ja ne bīstams, tad katrā ziņā sāpīgs kritiens uz cietajām, stiklainajām šķembām.

Šendons ar abiem pavadoņiem gāja meklēt kādu spraugu; trīs jūdzes no kuģa viņi uzkāpa apmēram trīssimt pēdu augstā ledus kalnā. No turienes pavērās drūms skats, kas atgādināja milzīgas, sapostītas pilsētas panorāmu ar sagāztiem obeliskiem, sagrautiem torņiem un piļu drupām. īsts haoss. Gar izroboto apvārsni lēnā, smagā gaitā slīdēja saules disks, bet tā slīpie stari nesil­dīja, it kā starp sauli un šo skumjo zemi gulētu kāds sil­tuma ne vadītājs slānis.

Cik tālu vien acis sniedza, jūra likās pilnīgi aizsalusi.

—    Kā mēs tiksim tālāk? — ievaicājās doktors.

—     Nezinu, — atbildēja Šendons, — bet tiksim, kaut arī vajadzētu izmantot pulveri un uzspridzināt šos ledus kal­nus; nekādā ziņā nepieļaušu, ka mūs iesprosto šeit līdz nākamajam pavasarim.

—    Reiz tas jau gadījās ar briģu «Fokss» un gandrīz šajā pašā vietā, — teica doktors. — Un tomēr mēs tiksim cauri… mums talkā nāks zināma filozofija. Gan redzēsiet, ka tā vairāk vērta nekā visas pasaules mašīnas kopā!

—    Jāatzīst, — atsāka Šendons, — šis gads mums nav diezcik labvēlīgs.

—    Bez šaubām, Šendon, turklāt es ievēroju, ka Bafina līcis atgriežas savā 1817. gada stāvoklī.

—    Vai domājat, doktor, ka tāds kā tagad tas vienmēr nav bijis?

—     Nē, dārgais Šendon; laiku pa laikam šeit notiek liela ledus pārvietošanās, kuru zinātnieki velti pūlas izskaid­rot: līdz 1817. gadam Bafina jūrā pastāvīgi blīvējās ledus, tad pēkšņi kāda neizprotama ūdenš kustība ledus kalnus sadzina okeānā, un lielākā daļa no tiem Ņūfaundlendas piekrastē uzsēdās uz sēkļa. Kopš tā laika Bafina līcis, gan­drīz pilnīgi atbrīvojies no ledus, kļuva par tikšanās vietu neskaitāmiem vaļu medniekiem.

—    Tātad vēlāk ceļot uz ziemeļiem bija daudz vieg­lāk? — vaicāja Šendons.

—     Nesalīdzināmi. Tikai jau vairākus gadus no vietas, kā novērojumi liecina, līcis atkal pasācis aizsalt un draud pat uz ilgāku laiku kļūt jūrniekiem nepieejams. Tieši tā­pēc mums jācenšas tikt pēc iespējas tālāk uz priekšu. Un tomēr mēs mazliet atgādinām cilvēkus, kas dodas cauri nezināmām galerijām, kuru durvis viņiem pa pēdām ne­mitīgi noslēdzas.

—    Vai ieteiksiet griezties atpakaļ? — ieskatīdamies doktoram dziļi acīs un pūlēdamies salasīt tajās atbildi, Šendons vaicāja.

—    Es? Kāpties atpakaļ nekad neesmu pratis un, kaut arī mēs vairs neatgrieztos, teiktu — tikai uz priekšu! Gribu

vienīgi piebilst, ka, sperot neapdomīgus soļus, mēs labi zinām, ar ko riskējam.

—           Bet jūs, Geris, ko jūs par to domājat? — Šendons pievērsās matrozim.

—           Es, komandier, ietu tikai uz priekšu; esmu pilnīgi vienis prātis ar doktoru Kloboniju; starp citu, neviens nevar jums liegt rīkoties pēc saviem ieskatiem, ko pavē­lēsiet, to pildīsim.

—           Ne jau visi tā domā, Geris, - šendons teica, — ne visi ir ar mieru paklausīt. Ja nu ekipāža atsakās man pa­kļauties?

—           Es savas domas jums pateicu, komandier, — Geriss vēsi atbildēja, — jo gribējāt tās zināt; taču jūs neesat spiests man piekrist.

Šendons neatbildēja; uzmanīgi nopētījis apvārsni, viņš kopā ar abiem pavadoņiem nokāpa ledus laukos.

XI

VELNA PIRKSTS

 Šendona prombūtnē ekipāža cītīgi strādāja, lai paglābtu brigu no milzīgo ledus masu spiediena. Šā smagā darba darītāji bija Pens, Kliftons, Boltons, Gripers un Simpsons; biedriem talkā devās arī kurinātājs un abi mehāniķi, jo, kad tvaika katlus karsēt vairs nebija nepieciešams, šie puiši kā vienkārši matroži varēja tikt izmantoti jebkuros citos darbos.

Taču bez kurnēšanas viņi nestrādāja.

—           Man tas jau apnicis, — sacīja Pens, — un, ja ledus pēc trim dienām nesakustēsies, dievs lai mans liecinieks, salikšu rokas klēpī un vairs nestrādāšu!

—           Saliksi rokas? — teica Gripers. — Labāk izmanto tās, lai varam atgriezties dzimtenē! Vai domā, kādam no mums patiktu šeit nīkt līdz nākamajai vasarai?

—           Tā patiesi būtu ļoti drūma ziema, — piekrita Plo- vers, — briga ir apdraudēta no visām pusēm.

—           Un kas zina, — piebilda Boltons, — vai pavasarī jūra būs brīvāka nekā tagad?

—    Nav runa par pavasari, — atcirta Pens, — šodien ir ceturtdiena, un, ja līdz svētdienas rītam ceļš nebūs brīvs, griezīsimies atpakaļ uz dienvidiem!

—    Pareizi vārdi! — iesaucās Kliftons.

—    Tātad — lai iet? — vaicāja Pens.

—    Lai iet! — biedri atbildēja.

—           Prātīgāk būs, — turpināja Vorens, — ja mums jā­strādā tādā veidā un jāvelk kuģis uz priekšu ar rokām, tad, manuprāt, labāk stūrēt atpakaļ.

—    Gan svētdien redzēsim, — Volstens noteica.

—           Pavēliet tikai, — iesaucās Brintons, — un es ātri vien sakveldēšu krāsnis!

—    Eh! — atteica Kliftons. — Iztiksim arī bez tevis.

—           Ja kādam no virsniekiem labpatiktos šeit pārzie­mot — laipni lūdzam! Viņš mierīgi var palikt; sniega te taču netrūkst, lai uzceļ būdu un dzīvo kā īsts eskimoss!

—           Tas neder, — iebilda Pens. — Nevienu atstāt šeit nevajag, vai dzirdat? Tikai šķiet, ka Šendonu nebūs viegli pārliecināt; viņš izskatās ļoti nobažījies, bet ja mēs mie­rīgi parunātos. ..

—           Iegaumējiet, — teica Plovers, — Šendons ir nelo­kāms un reizēm neciešami spītīgs, viņam jāprot pieiet.

—           Padomājiet vien, — Boltons, ilgodamies pēc dzimte­nes, dziļi nopūtās, — pēc mēneša mēs jau būtu Liverpūlē! Ledus joslai dienvidos kuģis ātri tiktu pāri. Jūnija sākumā Dēvisa šaurums mēdz atbrīvoties no ledus, mums atliktu ļauties Atlantijas viļņiem.

—           Nemaz nerunājot par to, — piesardzīgais Kliftons piebilda, — ja atgriezīsimies kopā ar kapteini un būsim rīkojušies tā, kā viņš licis, mēs savas prēmijas un algas saņemsim pilnos apmēros; turpretī, ja brauksim mājās vieni paši, par to nevaram būt droši.

—           Prātīgi sacīts! Velna puika Kliftons, aplēsis visu kā īsts grāmatvedis! Lūkosim neķildoties ar priekšniecību un nevienu šeit nepamest, tā būs labāk.

—           Bet ja nu priekšnieki atteiksies mums sekot? — mē­ģinādams biedrus sakūdīt uz galīgu izrēķināšanos, atsāka Pens.

Uz tik tiešu jautājumu nebija viegli atbildēt.

—           Izlemsim, kad pienāks īstais brīdis, — atteica Bol­tons, — tagad mēģināsim dabūt Šendonu mūsu pusē, taču šķiet, ka tas nebūs grūti izdarāms.

—           Viens tomēr paliks šeit, — neganti lādēdamies, no­rūca Pens, — kaut arī tas man nograuztu roku!

—    Vai suns? — ieminējās Plovers.

—    Jā, suns, ar to es vēl izrēķināšos.

—           Jo labāk, — pievērsdamies savam iemīļotajam tema­tam, sacīja Kliftons, — suns taču vainīgs pie visām mūsu neveiksmēm.

—    Suns mūs nobūris, — teica Plovers.

—           Atvilinājis pie šiem ledus kalniem, — piebilda Gri­pers.

—           Sablīvējis ceļā tik neredzēti daudz ledus kā vēl ne­kad šajā gadalaikā, — piemetināja Volstens.

—    Suns pielaida man acu slimību, — sacīja Brintons.

—    Aizliedza džinu un degvīnu! — lādējās Pens.

—    Pie visa vainīgs tikai suns! — vīri sauca.

—    Turklāt tas esot arī kapteinis! — Kliftons piezīmēja.

—           Sargies, nolādētais kaptein! — nepamatotās dusmās, kas augtin auga, jo vairāk viņš runāja, ierēcās Pens. — Tu pats gribēji šurp braukt, pats arī šeit paliksi!

—    Bet kā lai suni noķer? — ievaicājās Plovers.

—           Pašlaik ir lieliska izdevība, — atteica Kliftons, — ko­mandiera uz kuģa nav, leitnants savā kajītē aizmidzis, migla ir pietiekami bieza, lai Džonsons mūs nemanītu …

—    Bet kur suns? — jautāja Pens.

—           Guļ pie ogļu lūkas, — atbildēja Kliftons, — un ja kāds vēlas…

—           Tā būs vienīgi mana darīšana! — nikni iesaucās Pens.

—           Uzmanies, Pen, sunim asi zobi, tie spēj pārkost pat dzelzi!

—           Lai tik pamēģina kustēties, es to uzšķērdīšu! — at­vāzdams kabatas nazi, draudēja Pens.

Un kopā ar Vorenu, kurš bija gatavs iet talkā, Pens de­vās uz starpklāju.

Drīz vien abi atgriezās, stiepdami suni cieši nosietām kājām un purnu; viņi bija tam uzklupuši, kad tas gulēja, un nelaimīgais nepaguva aizbēgt.-

—    Urā, Pen! — apsveica Plovers.

—           Un ko tu esi nolēmis ar to iesākt? — vaicāja Klif­tons.

—           Noslīcināt, un lai nedomā atgriezties… — Pens, ļauni, pašapzinīgi smaidot, teica.

Divsimt metru no kuģa bija roņu ala, kaut kas līdzīgs apaļam āliņģim, ko šīs amfībijas ar zobiem izgrauž ledū, taču vienmēr tikai no lejas uz augšu; šajās vietās roņi izlien uz ledus paelpot svaigu gaisu, āliņģim aizsalt tie neļauj, jo roņu žokļu veidojums ir tāds, ka pretējā vir­zienā tie nav spējīgi grauzt, un tāpēc briesmu brīdī ro­ņiem nebūtu kur paslēpties.

Pens un Vorens devās uz āliņģi un, par spīti Kapteiņa sīvajai pretestībai, bez žēlastības iegrūda to jūrā; pēc tam viņi āliņģim uzvēla milzīgu ledus bluķi, tā noslēgdami izeju un iesprostodami suni ledus cietumā.

— Kuģo nu laimīgi tālāk, Kaptein! — Pens rupji uz­sauca.

Drīz vien abi matroži atgriezās uz kuģa. Džonsonam šī izrēķināšanās bija pagājusi secen; migla ap kuģi sabie­zēja, un sākās negants sniegputenis.

Pēc stundas uz «Forvarda» atgriezās Ričards Šendons, doktors Klobonijs un Geriss.

Šendons, uzgājis ziemeļaustrumos ledus laukos kadu spraugu, bija nolēmis to izmantot. Viņš deva attiecīgas pavēles, 'ekipāža tās diezgan rosīgi izpildīja — matroži gribēja, lai Šendons noprastu, ka turpināt šo braucienu nevar; starp citu, viņi bija norunājuši vēl trīs dienas pa­klausīt.

Gandrīz visu nakti un nākamo dienu vīri dedzīgi strā­dāja gan ar zāģiem, gan vilka kuģi tauvā. «Forvards» pa­virzījās turpat vai divas jūdzes uz ziemeļiem> Astoņpa­dsmitajā maijā piecu sešu kabeļtauvu attālumā no kuģa varēja saskatīt savādu klinti, kas sava ērmotā veida deļ bija iesaukta par Velna Pirkstu.

Šajā vietā 1851. gadā vairākus mēnešus, ledū iestrēdzis, stāvēja «Princis Alberts», bet 1853. gadā — Keina «Uz priekšu» («Advance»).

Velna Pirksta neparastais siluets, skumjā, tuksnesīgā apkārtne, milzīgie ledus vaļņi, daži no tiem augstāki par trīssimt pēdām, ledus brakšķu drūmā atbalss, — tas viss brigas ekipāžā radīja ļoti smagu noskaņojumu. Šendons saprata, ka no šejienes noteikti jāizraujas un jābrauc tā­lāk. Divdesmit četrās stundās no šīm liktenīgajām vietām varētu attālināties gandrīz par divām jūdzēm. Bet ar to nepietiktu. Šendons atskārta, ka viņu pārņem bailes, ne­patiesā, divkosīgā situācija uz brigas paralizēja viņa enerģiju. Izpildot instrukcijas un laužoties tālāk uz zieme­ļiem, viņš savu kuģi pakļautu lielām briesmām; kuģa vilk­šana tauvā matrožus bija pagalam nogurdinājusi. Lai ledū, kas parasti bija četras piecas pēdas biezs, izcirstu divdesmit pēdu garu kanālu, vajadzēja vairāk nekā trīs stundas; ekipāžas spēki atslāba. Matrožu klusuciešana un neparastā paklausība Šendonu pārsteidza, taču viņš bijās, vai tikai šis klusums nevēstī vētras tuvošanos.

Varat iedomāties nepatīkamo pārsteigumu, vilšanos un pat bezcerību, kas pārņēma Šendonu, kad viņš ieraudzīja, ka ledus lauku nemanāmās kustības rezultātā «Forvards» nakti no astoņpadsmitā uz deviņpadsmito maiju zaudējis visu ar lielām mokām iekaroto attālumu; sestdienas rītā kuģis atkal stāvēja draudīgā Velna Pirksta priekšā, tikai daudz kritiskākā situācijā. Ledus kalni vairojās un miglā peldēja brigai garām kā spoki.

Šendons jutās galīgi izsists no sliedēm; atklāti sakot, šā drosmīga vīra un viņa komandas sirdīs bija iezagušās bailes. Dzirdējis par Kapteiņa nozušanu, Šendons tomēr neiedrošinājās vainīgos sodīt — viņš bijās, ka matroži varētu sadumpoties.

Laika apstākļi todien bija briesmīgi: blīva sniega vēr­petes ietina brigu kā necaurredzamā plīvurā; lāgiem vēja brāzmas pašķīra miglas aizkaru, un tad pārbiedēto mat­rožu acis krasta pusē kā spokainu parādību ieraudzīja Velna Pirkstu. «Forvards» noenkurojās pie liela ledus gabala; neko citu neatmaksājās ne darīt, ne mēģināt; tumsa sabiezēja aizvien vairāk, stūrmanis nevarēja sa­skatīt pat Džeimsu Vollu, kurš stāvēja sardzē.

Nemitīgu bažu un nemiera pilns Džonsons nozuda savā kajītē; doktors kārtoja ceļojuma piezīmes; puse ekipāžas vīru atradās uz klāja, pārējie — kubrikā.

Brīdī, kad vētras niknums divkāršojās, vēja» atrautajās mākoņu un miglas plaisās pavīdēja Velna Pirksts, kas šķita izaudzis nesamērīgi liels.

—   Žēlīgais dievs! — šausmās atkāpdamies, iesaucās Simpsons.

—    Kas noticis? — vaicāja Fokers.

Pēkšņi no visām pusēm atskanēja kliedzieni.

—    Tas mūs sadragās!

—    Mēs esam pagalam!

—    Volla kungs! Volla kungs!

—    Mēs ejam bojā!

—    Komandier! Komandieri

Vīri, kas stāvēja sardzē, kliedza visi reizē. Volls stei­dzās uz kuģa pakaļgalu. Šendons doktora pavadībā me­tās uz klāju un pavērās apkārt.

Miglai izklīstot, Velna Pirksts pēkšņi likās tuvojamies ,brigai; tas bija izaudzis fantastiski liels, tā galotnē rēgo­jās otrs — kā apgāzts konuss, svārstīdamies no vienas pu­ses uz otru, un ar savu milzīgo masu draudēja sadragāt brigu. Skats bija drausmīgs. Visi instinktīvi atkāpās, bet vairāki matroži, izlēkuši no kuģa uz ledus, ļāva kājām vaļu.

—    Stāt! — stingrā balsī uzsauca komandieris. — Visi vietās!

—    Nebīstieties, draugi, — teica doktors, — briesmas mums nedraud. Skatieties, komandier, skatieties, Volla kungs, tā bija tikai mirāža.

—    Jums taisnība, doktor, — Džonsons piekrita. — Šie nejēgas nobijās no ēnas.

Doktora vārdi lielāko daļu matrožu nomierināja, viņi atgriezās, un bailes aizstāja šās brīnišķīgās dabas parādī­bas apbrīna, kaut gan mirāža ātri vien izgaisa.

—    Viņi to dēvē par mirāžu! — iesaucās Kliftons. — Ko tu neteiksi! Bet ticiet man, puiši, tas bija nešķīstā gara pirksts!

—    Nav šaubu, — apstiprināja Gripers.

Taču komandieris miglas izretinājumā bija saskatījis lielu, brīvu ūdens joslu, par kuru agrāk nebija ne jaus­mas; šķita, ka straume kuģi nes prom no krastiem; ko­mandieris šo izdevīgo apstākli nolēma nepalaist garam; gar abām kanāla malām nostājās matroži, viņiem tika pa­dotas troses, un ekipāža sāka vilkt kuģi uz ziemeļiem.

Ilgas, garas stundas matroži, ne vārda nerunādami, sir­snīgi strādāja. Gribēdams izmantot laimīgi uzieto kanālu, Šendons pavēlēja sildīt tvaika katlus.

—     Liktenīga nejaušība, — viņš Džonsonam teica, — un, ja laimēsies nobraukt kaut dažas jūdzes, varbūt mūsu mocības beigsies! Spēcīgāku tvaiku, Brentona kungs! Tik­līdz spiediens būs pietiekams, ziņojiet man! Pagaidām lai vīri divkāršo pūles; tā būs tikpat kā uzvara. Viņi vēlas ātrāk tikt prom no Velna Pirksta! Lieliski! Šī viņu labā vēlme mums lieti noderēs.

Pēkšņi briga apstājas.

—           Kas noticis? — vaicāja Šendons. — Voll, vai tie­šām pārtrūkušas troses?

—           Nē, komandier, — pārliecies pār bortu, Volls atbil­dēja. — Skat, matroži skrien atpakaļ, viņi rāpjas augšā uz kuģa; izskatās, it kā viņus kaut kas būtu ārkārtīgi no­biedējis.,

—           Ko tas nozīmē? — steigdamies uz kuģa priekšgalu, Šendons iesaucās.

—           Uz brigu! Uz brigu! — neizsakāmās šausmās klie­dza matroži.

Šendons pavērās uz ziemeļiem un neviļus nodrebēja.

Septiņsimt pēdu no brigas lieliem, atbaidošiem lēcie­niem, izkāris mēli no kūpošās mutes, joņoja dīvains dzīv­nieks; tas šķita vairāk nekā divdesmit pēdu augsts; spal­vas uz muguras bija saslējušās stāvus; ērms sekoja mat­rožiem un, brīžiem apstādamies un mētādams gigantisko, desmit pēdas garo asti, sacēla gaisā biezus sniega māko­ņus. Redzot to, jebkurš drosminieks bailēs sastingtu.

—    Lācisi — kāds iekliedzās.

—    Jūras spoks!

—    Apokaliptiskais lauva!

Šendons drāzās uz kajīti pēc šautenes,, kuru allaž gla­bāja pielādētu; arī doktors satvēra karabīni, grasīdamies šaut, un tēmēja tieši nezvērā, kas ar saviem izmēriem at­gādināja aizvēsturisko laiku četrkājainos.

Erms milzu soļiem tuvojās; Šendons un doktors reizē izšāva, bet šāvieni, satricinādami atmosfēras slāņus, pēk­šņi radīja neparedzētu efektu.

Vērīgi ieskatījies, doktors nespēja valdīt smieklus.

—    Refrakcija! — viņš teica.

—    Refrakcija! — iesaucās arī Šendons.

Bet viņus pārtrauca šausmu kliedziens uz kuģa.

—    Suns! —: kliedza Kliftons.

—     Kapteinis — suns! — atkārtoja viņa draugi.

—    Tas ir viņš! — sauca Pens. — Atkal viņš!

Patiesi, Kapteinis bija sarāvis auklas un pa citu spraugu ledū izsprucis no sprosta. Refrakcija šajā brīdī tam pie­šķīra gigantiskus apmērus, kas gaisa satricinājumā iz­zuda; taču gadījums ļauni ietekmēja matrožus, kuri parā­dības izskaidrojumu no fizikas viedokļa neatzina. Noti­kums ar Velna Pirkstu un suņa parādīšanās tik neparastos apstākļos pagalam samulsināja ekipāžu, un no visām pu­sēm sākās kurnēšana.

XII

KAPTEINIS HATERASS

«Forvards» ar pilnu tvaiku veikli līkumoja starp ledus laukiem un aisbergiem. Pie stūres stāvēja Džonsons. Šen­dons caur «sniega acenēm» pētīja apvārsni; viņa prieks bija īss, viņš ātri saprata, ka brīvo ceļu aizsprosto ledus vaļņi.

Tā kā griezties atpakaļ nebūtu viegli, Šendons uz labu laimi nolēma turpināt ceļu.

Skriedams pa ledu, suns sekoja kuģim, taču turējās krietni atstatu. Ikreiz, kad tas atpalika, noskanēja dīvains svilpiens, kuram suns acumirklī paklausīja.

Pirmoreiz izdzirduši šo svilpienu, matroži saskatījās. Viņi bija sapulcējušies uz klāja slepenā apspriedē; klāt nebija neviena svešinieka, neviena lieka, nepazīstama cilvēka, un tomēr svilpiens skanēja vēl dažas reizes.

Vispirms tas satrauca Kliftonu.

—           Vai dzirdat? Skat, kā suns auļo, tiklīdz saklausa svilpienu!

—    Taisni neticami,— noteica Gripers.

—    Pietiek! —^ iesaucās Pens. — Es tālāk vairs nebraucu.

—           Penam taisnība, — piebilda Brintons. — Nav vērts kaitināt dievu.

—           Ne dievu, bet pašu velnu! — piebilda Kliftons. — Labāk zaudēju visu peļņu nekā eju kaut soli tālāk.

—           Nē, nē, mēs vairs neatgriezīsimies, — bezcerīgi no­vilka Boltons.

Ekipāža bija galīgi zaudējusi drosmi.

—           Tālāk vairs ne soli! — iesaucās Volstens. — No­lemts?

—    Nolemts, nolemts! — atbildēja matroži.

—           Tad ejam pie Šendona, — teica Boltons, — es apņe­mos ar viņu parunāt.

Matroži barā devās uz jutu.

Tobrīd «Forvards» iegāja plašā baseinā, kura diametrs

varēja būt astoņsimt pēdu; visās pusēs to nožogoja ledus vaļņi, brīva bija vienīgi eja, pa kuru brauca kuģis.

Šendons saprata, ka šajā cietumā nokļuvis paša vai­nas dēļ. Ko darīt? Kā pagriezt kuģi atpakaļ? Viņu pārņēma smaga atbildības sajūta; viņš drudžaini spieda rokās tāl­skati.

Doktors, sakrustojis rokas, klusēdams vēroja apkārtni; viņš pētīja ledus vaļņus, kuru augstums pārsniedza trīs­simt pēdu. Virs dzelmes karājās miglas kupols.

Tieši tad pie Šendona pienāca Boltons.

—    Komandier, — viņš saviļņots teica, — mēs neva­ram braukt tālāk.

—    Ko jūs sakāt? — Jauzdams savu autoritāti brūkam, Šendons dusmās piesarka.

—    Mēs domājam, komandier, — Boltons turpināja, — ka esam paveikuši diezgan daudz šā mīklainā kapteiņa labā, un esam nolēmuši tālāk nebraukt.

—    Esat nolēmuši! … — iesaucās Šendons. — Kā jūs iedrošināties tā runāt, Bolton! Sargieties!

—    Draudi nelīdzēs, — Pens skarbi teica, — mēs tālāk nebrauksim!

Kad Šendons tuvojās saniknotajiem matrožiem, pie viņa pienāca stūrmanis un paklusām teica:

—     Komandier, ja vēlamies tikt prom no šejienes, ne­drīkstam zaudēt ne mirkli. Skat, kur tuvojas ledus kalns; tas var aizšķērsot vienīgo izeju un ieslodzīt mūs šeit kā cietumā.

Šendons atkal pētīja apkārtni.

—    Par savu uzvedību jūs atbildēsiet vēlāk, — viņš dumpiniekiem teica, — bet tagad — klausīt komandai!

Matroži izklīda. «Forvards» strauji mainīja kursu; krās­nis tika piebērtas pilnas ar oglēm; vajadzēja veikli aiz­steigties priekšā peldošajam ledus kalnam. Tā bija īsta sacensība starp kuģi un šo milzeni: kuģis ātri slīdēja uz dienvidiem, lai pagūtu izkļūt no baseina, ledus kalns drei­fēja uz ziemeļiem, draudēdams noslēgt vienīgo izeju.

—     Kuriniet, kuriniet! — sauca Šendons. — Pilnu tvaiku! Brenton, vai dzirdat!

«Forvards» kā putns slīdēja starp izsvaidītajiem ledus gabaliem, kurus priekšvadņa asmenis viegli sašķēla; kuģa korpuss trīcēja, manometrs rādīja milzīgu tvaika spie­dienu; apdullinoši svilpdams, tvaiks lauzās uz āru.

1 Atvērt visus drošības ventiļus! — pavēlēja Šendons.

Un, bīdamies, ka nesasprāgst katli, mehāniķis paklau­sīja.

. Šie izmisīgie pūliņi tomēr bija velti; zemūdens strau­mes ledus kalnu strauji nesa uz izeju; kad briga no tās bija trīs kabeļtauvu attālumā, ledus kalns iepeldēja brī­vajā ejā, blīvi savienojās ar ledus sienām, aizsprostodams kuģim ceļu.

—           Mēs esam pagalam! — Šendonam neviļus paspruka neapdomīgi vārdi.

—    Pagalam! — matroži piebalsoja.

—    Lai glābjas, kas var! — daži iesaucās.

—    Nolaist glābšanās laivas! — pārējie kliedza.

—           Uz virtuvi! — sauca Pens un daži no viņa draugiem. — Ja mums patiesi lemts noslīkt, tad slīcināsimies labāk džinā!

Panika starp šiem vīriem, kuri vairs nevaldīja pār sevi, sasniedza augstāko pakāpi. Šendons manīja, ka viņa spēki izsīkst; viņš lūkoja komandēt, bet pār lūpām izlauzās tikai nesakarīgi šļupsti; viņš vilcinājās, šķita zaudējis runas dāvanas. Doktors satraukts staigāja pa klāju. Džonsons, cieši sakrustojis rokas uz krūtīm, stingi, nekustīgi stā­vēja un klusēja.

Pēkšņi atskanēja skaļa, enerģiska pavēle:

—    Visi savās vietās! Sagatavoties kursa maiņai!

Džonsons sarāvās un ātri pagrieza stūres ratu.

Tieši laikā, jo briga, iedama ar pilnu jaudu, būtu iedrā- zusies sava cietuma vaļņos.

Bet, kamēr Džonsons instinktīvi izpildīja pavēli, Šen­dons, doktors, pārējie ekipāžas locekļi, vārdu sakot, visi, ieskaitot kurinātāju Vorenu, kurš pameta krāsnis, un nē­ģeri Strongu, kas atstāja plītis, visi saskrēja uz klāja un redzēja kādu cilvēku iznākam no kapteiņa kajītes, kuras atslēga glabājās tikai pie kapteiņa paša …

Tas bija matrozis Geriss.

—           Ak, kungs! — Šendons nobāla. — Geris … jūs … ar kādām tiesībām jūs šeit komandējat?

—           Dek! — Geriss uzsauca sunim, un atkal atskanēja svilpiens, kas bija pārsteidzis ekipāžu.

Saukts īstajā vārdā, suns, vienā rāvienā uzlēcis uz juta, mierīgi nogūlās savam saimniekam pie kājām.

Ekipāža klusēja. Atslēga, kas drīkstēja atrasties vienīgi

pie kuģa kapteiņa, suns, kuru kapteinis bija atsūtījis un kurš, tā sakot, identificēja savu saimnieku, pavēlnieka tonis, ko nevarēja neatzīt, tas viss matrožus stipri ietek­mēja un pietiekami nostiprināja Gerisa autoritāti.

Starp citu, Gerisu vairs nevarēja pazīt: viņš bija nosku- vis biezo vaigu bārdu, kas ieskāva seju, un tagad izskatī­jās daudz nosvērtāks, enerģiskāks un valdonīgāks; uzvilcis uniformu, kas glabājās kajītē, viņš nostājās ekipāžas priekšā ar visām kapteiņa zīmotnēm. '

Un «Forvarda» matroži ar, tiem raksturīgo nepastāvību saviļņoti neviļus vienā balsī iesaucās:

—    Urā! Urā! Lai dzīvo kapteinis!

. — Šendon, — kapteinis pievērsās savam vietniekam, — savāciet kopā ekipāžu, gribu to pārbaudīt.

Šendons paklausīja un satrauktā balsī deva rīkojumus. Kapteinis, piegājis klāt virsniekiem un matrožiem, kat­ram atsevišķi atbilstoši viņa nopelniem un uzvedībai kaut ko pateica. Beidzis skati, viņš uzkāpa kvarterklājā un mierīgi sacīja:

—    Virsnieki un matroži, esmu anglis, tāpat kā jūs, un mana devīze ir admirāļa Nelsona vārdi: «Anglija gaida, ka mēs izpildīsim savu pienākumu.» Kā īsts anglis es ne­vēlos, un mēs visi to nevēlamies, ka tās vietas, kur ne­viens vēl nav bijis, citi drosminieki sasniegtu pirms mums. Kā īsts anglis es necietīšu, tāpat kā mēs visi to ne­cietīsim, ka citiem pienāktos gods sasniegt vistālāko punktu ziemeļos. Ja cilvēka kājai vispār ir lemts skart pola zemi, tai jābūt angļa kājai! Lūk, mūsu dzimtenes ka­rogs! Es devu līdzekļus šim kuģim, ziedoju savu bagātību šim pasākumam un nežēlošu ne savu dzīvību, ne jūsējās, lai tikai mūsu valsts karogs plīvotu Ziemeļpolā! Uzticie­ties man! Sākot ar šo dienu, par katru šķērsoto ziemeļu paralēli jūs saņemsiet tūkstoš mārciņu sterliņu. Mēs at­rodamies zem septiņdesmit otrās paralēles, bet pavisam ir deviņdesmit. Aplēsiet paši! Mans vārds turklāt lai jums ir droša ķīla. Tas nozīmē enerģiju un patriotismu. Esmu kapteinis Haterass.

—    Kapteinis Haterass! — iesaucās Šendons.

Ekipāžai klusām pāršalca labi pazīstamā angļu jūrnieka

vārds.

—    Tagad, — Haterass turpināja, — kad briga ir no­enkurojusies, izdzēsiet krāsnis un dodieties pie sava

parastā darba. Šendon, man ar jums jāpārrunā svarīgi jau­tājumi. Ienāciet kopā ar doktoru Kloboniju, Vollu un stūrmani manā kajītē. Džonson, atlaidiet ekipāžu.

Nesatraucams un vēss, Haterass mierīgi atstāja kvar- terklāju, kamēr Šendons lika nostiprināt kuģa enkuru.

Kas īsti bija šis Haterass, un kāpēc viņa vārds tik dziļi visus ietekmēja?

1852. gadā mirušā Londonas alusdarītāja, seškārtīgā miljonāra vienīgais dēls Džons Haterass jūrnieka karjeru uzsāka jau agrā jaunībā, kaut gan viņu tāpat gaidīja spoža nākotne. Kuģošanai viņš pievērsās nevis tāpēc, ka viņa aicinājums būtu tirdzniecība, viņa interesi saistīja ģeogrāfiskie "atklājumi; viņa sens sapnis bija nokļūt tur, kur neviens vēl nav spēris kāju.

Jau divdesmit gadu vecumā Haterasam bija spēcīgs, iz­turīgs organisms, kā tas mēdz būt kalsniem sangviniķiem; seja bija enerģiska, pareiziem vaibstiem, piere augsta un stāva, acis skaistas, kaut gan vēsas, mazrunīgo muti iezī­mēja plānas lūpas; plecīgs, stingriem dzelzs muskuļiem, vidēja auguma, viņš atstāja stipra rakstura iespaidu.

Pietika Haterasā paskatīties, lai pazītu drosmīgu cil­vēku, pietika viņu dzirdēt, lai pārliecinātos par vēso un reizē kaislīgo temperamentu; cilvēks ar tādu raksturu ne­kad neatkāpjas no saviem nodomiem un ir gatavs vien­līdz pārliecināti riskēt kā ar citu dzīvībām, tā -ar savējo. Tātad Haterass bija cilvēks, kura pasākumos piedalīties drīkstēja, tikai iepriekš labi apdomājot.

Džons Haterass, augstu vērtēdams savu angļa pašlep­numu, reiz kādam francūzim bija sniedzis augstprātīgu atbildi.

Francūzis, gribēdams tēlot pieklājīgo un Haterasam pa­glaimot, sacījis:

—    Ja es nebūtu francūzis, es vēlētos būt anglis.

—     Bet, ja es nebūtu anglis, — atcirtis Haterass, — es tomēr gribētu būt tikai anglis.

Šī atbilde ļauj spriest par pašu cilvēku.

Haterasa lielākā vēlēšanās bija nostiprināt savai tau­tai ģeogrāfisko atklājumu monopolu; diemžēl, iepriekšē­jos gadsimtos angļiem šai ziņā sevišķu panākumu nebija.

Ameriku bija atklājis dženovietis Kristofors Kolumbs, Indiju — portugālis Vasko de Gama, Ķīnu — portugālis Fernands d'Andrada, Ugunszemi — portugālis Magelāns,

Kanādu — francūzis Zaks Kartjē, Zunda salas, Labradoru, Brazīliju, Labās Cerības ragu, Azoru salas, Madeiru, No- vaja Zemļu, Gvineju, Kongo, Meksiku, Grenlandi, Islandi, Kaliforniju, Japānu, Kambodžu, Peru, Kamčatku, Filipī­nas, Špicbergenu, Horna ragu, Bēringa jūras šaurumu, Tasmāniju, Jaunzēlandi, Jauno Bretaņu, Jauno Holandi, Luiziānu, Jana Maijena salu — islandieši, skandināvi, krievi, portugāļi, dāņi, spānieši, dženovieši un holandieši; starp tiem nebija neviena angļa, un Haterasu dziļi sarūg­tināja tas, ka slaveno jūras kuģotāju falangā, kas piecpa­dsmitajā un sešpadsmitajā gadsimtā veica ievērojamus atklājumus, viņa tautieši neietilpst.

Haterasu nomierināja pēdējā laika panākumi; angļi re­vanšējās ar atklājumiem, kurus Austrālijā veica Sterts, Stjuarts, Burke, Vilis Kings, Grejs, Amerikā — Palisers, Indijā — Kirils Grehems, VedingtonSj Keminghems, Āf­rikā — Bertons, Spīks, Grants un Livingstons.

Bet ar to bija par maz; šos drosmīgos ceļotājus Hate­rass uzskatīja drīzāk par atklājumu «papildinātājiem», nevis par «izgudrotājiem»; vajadzēja atrast ko vērtīgāku, un tāpēc Džons bija gatavs izdomāt kaut vai jaunu zemi, lai tikai viņam būtu gods to atklāt.

Haterass ievēroja: ja arī viņa tautieši starp senajiem kuģotājiem nav vairākumā un ja Jaunkaledoniju Kuks atklājis tikai 1774. gadā, bet Sandviča salas, kur pats gāja bojā, 1778. gadā, tad pasaulē tomēr bija vēl kāda vieta, kuras izpētei angļi, šķiet, netaupīja spēkus.

Tiešāk izsakoties, tie bija polārie apgabali un jūras Amerikas ziemeļos.

Patiesi, lūk, kāds ir angļu atklājumu hronoloģiskais sa­raksts:

Grenlandes rietumu — atklājis Dēviss 1585. gadā.

piekraste

Dēvisa šaurums — „ Dēviss 1587. „

Hudzona līcis — ,, Hudzons 1610.

Bafina līcis — ,, Bafins 1616.

Pēdējā laikā nemitīgus pētījumus šajās zemēs veica Herns, Makenzijs, Džons Ross, Parrijs, Franklins, Ričard- sons, Bičijs, Džeimss Ross, Beks, Dīzs, Simpsons, Rejs,

Inglfīlds, Belčers, Ostens, Kcllets, Mūrs, Maklūrs, Kene- dijs un Maklintoks.

Amerikas ziemeļu piekrastes jau bija pamatīgi izpētī­tas, Ziemeļrietumu jūras ceļš gandrīz atrasts, bet vēl bija par maz; atlika pats galvenais, un, lai to veiktu, Džons Haterass jau otrreiz par saviem līdzekļiem iegādājās kuģi; viņš gribēja aizbraukt līdz pašam polam un tādējādi ar visspožāko panākumu vainagot angļu sasniegumus.

Haterasa dzīves mērķis bija nokļūt Ziemeļpolā.

Pēc diezgan laimīgiem ceļojumiem dienvidjūrās Hate­rass 1846. gadā pirmo reizi lūkoja nokļūt ziemeļos cauri Bafina jūrai; viņam tomēr neizdevās tikt pāri septiņdes­mit ceturtajai paralēlei; viņš komandēja kuģi «Halifakss», kura ekipāža cieta milzīgus zaudējumus, bet Džona Hate­rasa neprātīgās pārgalvības dēļ jūrnieki turpmāk atturējās doties viņam līdzi.

1850. gadā Haterasam tomēr izdevās savervēt uz kuģa «Farvels» divus desmitus uzņēmīgu vīru, kurus galveno­kārt vilināja augstais atalgojums. Arī doktors Klobonijs toreiz bija gribējis līgt pie šā kapteiņa; aizrakstījis Hate­rasam, kuru tad vēl nepazina, Klobonijs lūdza ņemt viņu līdzi ekspedīcijā; par laimi, ārsta vieta vairs nebija brīva.

«Farvels» 1851. gadā no Eberdīnas devās pa «Nep- tūna» pēdām un nonāca līdz septiņdesmit sestajai para­lēlei ziemeļos no Špicbergenas. Tur tās bija spiests pa­vadīt ziemu; taču grūtības bija tik lielas un sals tik stiprs, ka Anglijā neatgriezās neviens no ekipāžas vī­riem, atskaitot pašu Haterasu, kurš nogāja vairāk nekā divsimt jūdžu pāri ledus laukiem un kuru nogādāja dzim­tenē kāds dāņu vaļu mednieku kuģis.

Šī vienīgā «Farvela» ekipāžas cilvēka atgriešanās izrai- « sīja īstu sensāciju. Kurš gan vēl iedrošinātos turpmāk do­ties līdzi Haterasam viņa neprātīgajās ekspedīcijās? Bet Haterass nenokāra galvu un savus jaunos nodomus ne­atmeta. Pēc tēva — alusdarītāja nāves viņš mantoja milzu bagātības.

Pa to laiku tika veikts jauns ģeogrāfisks atklājums, kas Džonu Haterasu dziļi satrieca, sāpīgi aizskarot viņa pat­mīļu.

Briga «Uz priekšu» ar septiņpadsmit vīru komandu un komersanta Grinnela gādību doktora Keina vadībā devas meklēt "seru Džonu Franklinu un 1853. gada, šķērsojusi

Bafina jūru un Smita šaurumu, sasniedza astoņdesmit otro ziemeļu paralēli, nonākdama vēl tuvāk polam, nekā to bija spējuši priekšgājēji.

Taču šis kuģis piederēja amerikāņiem, Grinnels bija amerikānis, tāpat Keins!

Nav grūti saprast, ka nicinājums pret jenkijiem angļa Haterasa sirdī pārvērtās naidā, un viņš par katru cenu nolēma aizbraukt vēl tālāk nekā drosmīgais sāncensis un sasniegt polu.

Divus gadus Haterass inkognito dzīvoja Liverpūlē. Viņš uzdevās par matrozi. Saskatījis Ričardā Šendonā nepie­ciešamo cilvēkur Haterass viņam, tāpat kā doktoram Klobonijam, anonīmā vēstulē aizsūtīja savus priekšliku­mus. «Forvards» tika uzbūvēts un apgādāts, bet Haterass sargājās izpaust savu vārdu, pretējā gadījumā viņam ne­rastos neviena līdzbraucēja. Kuģa vadību viņš nolēma uz­ņemties tikai ārkārtējos apstākļos vai arī pēc tam, kad būs aizbraucis tik tālu, kur atgriešanās vairs nav iespe- jama; kā redzējām, naudas līdzekļu, kurus piedāvāt eki­pāžai, Haterasam netrūka, tādēļ vien katrs būtu ar mieru viņam sekot, kaut vai līdz pasaules galam.

Un viņa nolūks patiesi bija doties uz pasaules galu. , Taču, kad apstākļi kļuva kritiski, Džons Haterass, ne mirkli nevilcinādamies, atklāja, kas viņš ir.

Viņa ceļojumu uzticīgais pavadonis Deks pirmais pa­zina saimnieku, un, par laimi drosmīgajiem, bailīgajiem par postu, drīz vien noskaidrojās, ka brigas īstais kaptei­nis tiešām ir Džons Haterass.

XIII

HATERASA IECERES

Drosmīgā kapteiņa ierašanos brigas ekipāža uzņēma dažādi: vieni materiālu apsvērumu dēļ, vai arī ilgodamies varoņdarbu, pilnīgi nostājās Haterasa pusē, otri pret viņa riskanto pasākumu neiebilda, protesta tiesības taupīdami nākotnei; starp citu, pašreizējos apstākļos pretoties tādam cilvēkam kā Haterass šķita neiespējami. Tālab visi at­griezās savos posteņos. Divdesmitais maijs, kas iekrita svētdienā, bija veltīts atpūtai.

Kapteiņa kajītē notika apspriede; tajā piedalījās Hate­rass, Šendons, Volls, Džonsons un doktors Klobonijs.

—    Kungi, — kapteinis savā raksturīgajā, reizē mierī­gajā un pavēlošajā tonī uzsāka, — mans nolūks sasniegt polu jums skaidrs; gribētu zināt jūsu uzskatus par šo pa­sākumu. Ko jūs par to domājat, Šendon?

—    Mans pienākums nav domāt, — Šendons vēsi sa­cīja, — bet paklausīt.

Haterasu šī atbilde nepārsteidza.

—    Ričard Šendon, — kapteinis tikpat vēsi atteica, — es jūs lūdzu neslēpt savas domas par mūsu izredzēm uz panākumiem.

—    Labi, kaptein, — Šendons atsāka, — lai manā vietā runā fakti: pagaidām visi tamlīdzīgi mēģinājumi cietuši neveiksmi. Atliek vēlēties, kaut mums laimētos vairāk.

—    Mums laimēsies. Un ko jūs par to sakāt, kungi?

—    Manuprāt, kaptein, — atbildēja doktors, — jūsu iecere ir izpildāma; nešaubos, ka reiz jūrnieki Ziemeļpolu sasniegs, un neredzu iemesla, kāpēc lai tie nebūtu mēs.

—    Tie būsim mēs — un pilnīgi pamatoti, — sacīja Ha­terass, — jo šim pasākumam esam nopietni gatavojušies, turklāt varēsim izmantot mūsu priekšgājēju pieredzi. Tā­tad, Šendon, atļaujiet pateikties par tām pūlēm, ko veltī­jāt brigas sagatavošanai; starp komandas locekļiem, šķiet, ir daži nemiera gari, bet gan es tos pratīšu padarīt rā­mus; visumā varu jūs tikai slavēt.

Šendons vienaldzīgi palocījās. Uz brigas, kuru bija ce­rējis komandēt, viņš šķita neveiklā stāvoklī. To nopratis, Haterass lika viņu mierā.

—    Bet jums, mani kungi, — kapteinis pievērsās Vol­tam un Džonsonam, — gribu teikt, ka vīrišķīgākus un pieredzējušākus palīgus es droši vien nesameklētu.

—    Goda vārds, kaptein, esmu pilnīgi jūsu rīcībā, — atteica Džonsons, — un, kaut arī jūsu pasākums rādās mazliet pārgalvīgs, varat uz mani paļauties līdz galam.

—    Uz mani tieši tāpat, — piebilda Džeimss Volls.

—    Runājot par jums, doktor, es labi zinu, cik augsti esat vērtējams.

—    Tad jūs zināt par mani vairāk nekā es pats, — dok­tors līksmi attrauca.

—    Un tagad, kungi, — Haterass turpināja, — domāju, ka derētu jums paskaidrot, uz kādiem neapstrīdamiem faktiem balstās mans mēģinājums sasniegt polu. 1817. gadā «Neptūns», izbraucis no Eberdīnas, nokļuva līdz as­toņdesmit otrajai paralēlei ziemeļos no Špicbergenas 1826. gadā slavenais Parrijs pēc savas trešās ekspedīcijas polārjūrās arī dodas ceļā no Špicbergenas zemes raga un laivu kamanās nobrauc simtpiecdesmit jūdzes uz zie­meļiem. 1852. gadā kapteinis Inglfīlds, ielauzies Smita šaurumā, sasniedz 78°35' paralēli. Tie visi bija Anglijas kuģi, un tos vadīja mūsu tautieši.

Haterass mirkli apklusa.

—    Jāpiebilst, — viņš negribot atsāka, it kā vārdi pra­sītu pārāk lielu piepūli, — jāpiebilst, ka amerikāņu bri­gas «Uz priekšu» kapteinis Keins 1854. gadā nonāca vēl augstāk ziemeļos, kur viņa leitnants Mortons, kājām de­vies pāri ledus laukiem, uzvilka Savienoto Valstu karogu aiz astoņdesmit otrās paralēles. Pie šā temata vairs neat- griezīsimies. Taču jums vajadzētu iegaumēt, ka «Nep- tūna», «Pasākuma» («Enterprise»), «Izabellas» un «Uz priekšu» kapteiņi aiz šīm tālajām paralēlēm atklāja no ledus pilnīgi brīvu baseinu.

—    Brīvu baseinu? — Šendons kapteini pārtrauca. — Tas nav iespējams!

—    Ņemiet vērā, Šendon, — Haterass mierīgi turpināja, kaut gan viņa acis mirkli iezibsnījās, — šos faktus un uz­vārdus es minu tikai kā piemērus. Piemetināšu vēl, ka 1851. gadā, kad kapteiņa Pennija kuģis iestrēga Veling- tona kanāla ledū, viņa leitnants Stjuarts atrada kādu brīvu jūru, bet 1853. gadā līdzīgu dabas īpatnību ievēroja arī sers Edvards Belčers Nortumberlendas līcī uz 76°52' para­lēles un 99°20' meridiāna; šie fakti nav apstrīdami, un neviens godprātīgs cilvēks tos nenoliegs.

•— Tomēr tie šķiet pārāk pretrunīgi, kaptein, — atkal iebilda Šendons.

—    Maldāties, Šendon, maldāties! — iesaucās doktors Klobonijs. — Tie nemaz nerunā pretī zinātnei. Lai kap­teinis ļauj man to pierādīt.

—    Lūdzu! — teica Haterass.

—    Tad klausieties, Šendon: ģeogrāfiski dati un izoter- miski pētījumi neapšaubāmi liecina, ka vislielākais auk­stums nav tieši uz pola; zemes aukstākā vieta, līdzīgi mag­nētiskajam polam, atrodas vairākus grādus nost no paša Ziemeļpola. Pēc dažu fiziķu aplēsēm ziemeļu puslodē ir divi lielākā aukstuma punkti: pirmais — Āzijā uz 79°30' ziemeļu paralēles un 120° austrumu meridiāna; otrs — Amerikā uz 78° ziemeļu paralēles un 97° rietumu meri­diāna. Pašlaik mūs interesē tieši otrs aukstuma punkts, un, kā redzat, tas atrodas vairāk nekā divpadsmit grādu zem pola. Atliek jautāt, kāpēc jūra, tāpat kā zemāk par septiņdesmito paralēli, proti, Bafina līča dienvidos, vasaru nevarētu būt brīva no ledus arī pola tuvumā?

—    Pilnīgi pareizi, — atteica Džonsons. — Klobonija kungs runā kā īsts lietpratējs.

—    Jā, šķiet, tas iespējams, — piekrita Džeimss Volls.

—    Māņi un iedomas! Tīrās hipotēzes! — Šendons spī­tīgi palika pie saviem uzskatiem.

—    Aplūkosim abus gadījumus, Šendon, — Haterass at­sāka. — Vai nu jūru klās ledus, vai ne, šā vai tā nekas mūs nekavēs sasniegt polu. Ja ceļš būs brīvs, «Forvards» mūs aizvedīs pie mērķa bez kādām grūtībām; ja jūra būs aizsalusi, lūkosim izmantot kamanas. Nevarat taču no­liegt, ka pasākums ir reāls; kad būsim pie astoņdesmit trešās paralēles, mums atliks tikai divsimt septiņdesmit astoņas jūdzes, ko braukt.

—    Un vai tas nav galīgs sīkums? — līksmi iesaucās doktors. — Visiem zināms, ka Krievijas ziemeļu piekrastē kazaks Aleksejs Markovs divdesmit četrās dienās kama­nās pa aizsalušo Ledus okeānu nobraucis astoņsimt jūdzes.

—    Jūs dzirdat, Šendon? — Haterass jautāja. — Un sa­kiet — vai mēs, afigļi, esam mazāk spējīgi nekā šis ka­zaks?

—    Nekādā ziņā! — dedzīgi iesaucās doktors.

—    Nekādā ziņā! — piebalsoja stūrmanis.

—    Tātad, Šendon? — Haterass vaicāja.

—    Kaptein, — Šendons dzedri atbildēja, — varu tikai atkārtot iepriekš sacīto: mans pienākums — paklausīt.

—    Labi. Bet nu pārdomāsim, kāds ir mūsu pašreizē­jais stāvoklis, — kapteinis turpināja. — Mēs esam iestrē­guši ledū, un, kā redzams, šajā gadā nokļūt līdz Smita šaurumam vairs neizdosies. Tāpēc tagad vajadzētu …

Haterass izklāja uz galda lielisku, ar admiralitātes pa­vēli 1859. gadā izdotu karti.

—     Esiet tik laipni, skatieties šurp, mani kungi. Ja Smita šaurums nav pieejams, tad nevaram to teikt par Lenkas- tera šaurumu Bafina jūras rietumu piekrastē; manuprāt šķērsojot to, mēs varētu sasniegt Barova līci, bet no tu­rienes savukārt Bičija salu; šo ceļu izmantojuši neskaitāmi burinieki; tātad skrūves kuģis to veiktu kā nieku. Nonā­kuši līdz Bičija salai, celsimies, cik iespējams, uz zieme­ļiem pa Velingtona kanālu līdz fārvatera galam, kas pie­vienojas Karalienes kanālam, tieši līdz tai vietai, kur redzēta no ledus brīvā jūra. Šodien ir divdesmitais maijs; ja apstākļi būs labvēlīgi, pēc mēneša mēs šo vietu sa­sniegsim un no turienes stūrēsim uz polu. Ko jūs pa'r to sakāt, mani kungi?

—    Acīm redzot, — atbildēja Džonsons, — tas ir vienī­gais ceļš, pa kuru doties.

—    Lai notiek, mēs pa to brauksim — un jau rīt pat; šo svētdienu veltīsim atpūtai; bet jūs, Šendon, raugieties, lai dievvārdu lasīšana notiek regulāri.

—    Klausos, kaptein, — Šendons teica, kopā ar leitnantu un stūrmani atstādams kajīti.

—    Vai redzējāt šo aizvainoto, doktor, kuru pazudinājis pašlepnums? — norādot uz Šendonu, Haterass sacīja. — Uz viņu vairs nevaram paļauties.

Nākamajā rītā agri kapteinis pavēlēja nolaist jūrā ka- jaku; viņš bija nolēmis izpētīt ne vairāk kā divsimt jardu platā baseina ledus vaļņus. Haterass pat ievēroja, ka ne­manāma ledus spiediena ietekmē kanāls sācis sašaurinā- ties; lai briga neiekļūtu ledus kalnu spīlēs, bija nepiecie­šams izlauzt valnī eju. Veids, kā Haterass to izdarīja, liecināja par viņa lielo enerģiju.

Vispirms licis iecirst ledus kalnā pakāpienus, kapteinis uzkāpa kalna galotnē; pārliecinājies, ka ir iespēja atbrī­vot ceļu uz dienvidrietumiem, viņš gandrīz pašā ledus kalna centrā lika izurbt caurumu pulverim; darbs ritēja ātri un pirmdien bija jau galā.

Astoņu vai desmit mārciņu pulvera cilindriem Haterass neuzticējās, tik milzīgām ledus masām tādi nederēja; tos varēja lietot vienīgi ledus lauku saspridzināšanai; tāpēc kapteinis izurbtajā spraugā lika sabērt tūkstoš mārciņu pulvera un rūpīgi aplēst sprādziena virzienu. No šīs mīnas uz āru stiepās gara ar gutaperču apvīta aukla; eju, kas veda uz spraugu, piepildīja ar sniegu un ledus šķembām, ko nākamās nakts salam vajadzēja sastindzināt granīta cietumā. Patiesi, austrumu vēja ietekmē temperatūra nakti kritās līdz —11°C.

Otrā rītā pulksten septiņos «Forvards» stāvēja gatavībā, lai ar pilnu tvaiku izmantotu pirmo radušos izeju. Džon- sonam uzdeva pielaist mīnai uguni; auklas garums bija aplēsts tā, ka liesma nonāktu līdz mīnai pēc pusstundas. Džonsonam pietiktu laika sasniegt kuģi; un tiešām — pēc desmit minūtēm, izpildījis uzdevumu, viņš atgriezās pie stūres.

Ekipāža atradās uz klāja, laiks bija sauss un diezgan skaidrs, sniegputenis mitējās, Haterass kopā ar Šendonu un doktoru uz kvarterklāja skatījās hronometrā un skai­tīja minūtes.

Astoņos trīsdesmit piecās atskanēja apslāpēta eksplo­zija, daudz vājāka, nekā varēja gaidīt. It kā pēc zemestrī­ces kalnu profils spēji pārvērtās; augstu debesīs uzšāvās biezu, baltu dūmu stabs, ledus kalna sānus izroboja dzi­ļas plaisas, bet virsotne tika uzsviesta gaisā, no kurienes lejup ap «Forvardu» bira šķembas.

Taču ceļš vēl nebija brīvs; balstīdamies pret blakus kalniem, virs bezdibeņa karājās milzīgi ledus blāķi, kuri krizdami draudēja noslēgt ledus loku, kas ieskāva brigu.

Haterass acumirklī novērtēja stāvokli.

' — Volsten! — viņš uzsauca.

Piesteidzās ieroču meistars.

—    Klausos, kaptein, — Volstens teica.

—           Pielādējiet priekšējo lielgabalu ar trīskāršu lā­diņu, — kapteinis pavēlēja, — un piebāziet tos pēc iespē­jas pilnākus.

—           Tātad apšaudīsim ledus kalnu ar bumbām? — vaicāja doktors.

—           Nē, — atteica Haterass. — Tas būtu veltīgi. Nevis ar bumbām, bet ar trīskāršu pulvera lādiņu. Volsten, rīko­jieties ātri!

Pēc brītiņa lielgabals bija pielādēts.

—           Ko viņš cer panākt bez bumbām? — Šendons caur zobiem norūca.

—    Gan redzēsim, — atteica doktors.

—    Esam gatavi, kaptein, — vēstīja Volstens.

—           Labi, — sacīja Haterass. — Brinton, — viņš uzsauca mehāniķim, — uzmanību! Padot kuģi mazliet uz priekšu!

Brintons iedarbināja tvaika mašīnu, un dzenskrūve sāka griezties; «Forvards» tuvojās mīnētajam kalnam.

—   Tēmēt tieši uz pāreju! — kapteinis ieroču meista­ram uzsauca.

Volstens paklausīja; kad briga bija vairs tikai vienas kabeļtauvas attālumā no kalna, Haterass pavēlēja:

—    Uguni!

Komandai sekoja apdullinošs sprādziens, un atmosfē­ras satricinājumā izkustinātie ledus blāķi pēkšņi sagāzās jūrā. Šoreiz ar gaisa slāņu satricinājumu bija pieticis.

—    Pilnu tvaiku, Brinton! — sauca Haterass. — Stūrē tieši uz izeju, Džonson!

Džonsons stūrēja; briga, ar dzenskrūvi kuldama puto­jošos viļņus, iebrauca brīvajā ejā. Pēdējā brīdī, jo, tik­līdz «Forvards» tai tika cauri, ledus sprosta vārti atkal noslēdzās.

Mirklis bija aizraujošs, bet uz klāja salta un nesa­traukta bija vienīgi kapteiņa Haterasa sirds. Pārsteigumā par apbrīnojamo manevru ekipāža nespēja savaldīt sau­cienu.

—    Urā! Lai dzīvo kapteinis Haterass!

XIV

FRANKLINA EKSPEDĪCIJAS MEKLĒTĀJI

Trešdien, 23. maijā, veikli lavierējot starp ledus lau­kiem un aisbergiem, «Forvards» ar savu uzticamo spēku — tvaika mašīnu, kuras senāk tik daudziem polārjūru ku­ģotājiem trūka, turpināja bīstamo ceļu; briga it kā drais- kodamās peldēja starp kustīgajiem šķēršļiem; varēja lik­ties, ka tā sajūt pieredzējuša vadītāja roku un kā zirgs, kurš paklausa veiklam jātniekam, ļaujas sava kapteiņa gribai.

Temperatūra cēlās. Sešos no rīta termometrs rādīja —3°C, sešos vakarā —2°C, bet pusnaktī +4°C; pūta viegls dienvidaustrumu vējš.

Ceturtdien, ap trim rītā, «Forvards» Amerikas piekrastē pie ieejas Lenkasterā šaurumā pabrauca garām īpašuma līcim; drīz kļuva redzams Berneja zemes rags. Kuģim pretī devās dažas eskimosu laivas, bet Haterass nevēlējās tās sagaidīt.

Pa kreisi palika Liverpūles rags ar Bijama Martena aug­stienēm, kuras izgaisa vakara krēslā; tumsa liedza saskatīt

Heija ragu, kas, starp citu, ir loti zems un saplūst kopā ar piekrastes ledājiem, — šis apstāklis ievērojami apgrū­tina Ziemeļjūru hidrogrāfiskos pētījumus.

Gaisā lidinājās vētrasputnu, jūras pīļu un kaiju bari. Novērojumi rādīja 74°01' paralēli, hronometrs — 77°15' meridiānu.

Sniega cepurēm klātās Katrīnas un Elizabetes kalnu virsotnes spraucās cauri mākoņu segai.

Piektdien sešos no rīta jūras šauruma labajā pusē pa­lika Verendera rags, kreisajā — Admiralitātes līcis, ko jūrnieki, parasti steigdamies uz rietumiem, vēl pārāk maz izpētījuši. Jūrā cēlās diezgan spēcīgi viļņi, nereti tie gāzās pāri bortam, pamezdami uz klāja ledus gabalus. Ziemeļu krastā ar gandrīz vai spoguļgludajām plakankal­nēm, kurās atmirdzēja saules stari, skatienam pavērās ne­parastas ainavas.

Haterass gribēja braukt gar ziemeļu piekrasti, lai drīzāk sasniegtu Bičija salu un ieeju Velingtona kanālā; diem­žēl nepārtrauktie ledus lauki spieda izvēlēties dienvidu pārejas.

Šā iemesla dēļ «Forvards» divdesmit sestajā maijā cauri biezai miglai un sniegputenim nonāca pie Jorka raga — ļoti augstas, gandrīz pilnīgi smailas klints; ap dienas vidu, kad debesis mazliet noskaidrojās, īsu brīdi iznira saule, ļaudama diezgan precīzi noteikt kuģa koordinātes: 74°4' paralēli un 84°23' meridiānu. Tas liecināja, ka «Forvards» atrodas Lenkastera šauruma pašā galā.

Haterass rādīja doktoram uz kartes kuģa nobraukto ceļu, kā arī to, kas vēl paredzams. Brigas stāvoklis tobrīd bija ļoti interesants.

—    Es labprāt virzītos vēl tālāk uz ziemeļiem, — kap­teinis teica, — bet, ko lai iesāk, ja tas nav iespējams; paš­laik mēs atrodamies, lūk, te!

Viņš norādīja kādu punktu kartē Jorka raga tuvumā.

—     Mēs stāvam ceļu krustojumā, kas paveras uz visām debesu pusēm, to veido Lenkastera un Barova šaurumi, Velingtona kanāls un Prinča Reģenta šaurums. Šeit mē­dza piestāt visi polārjūru kuģotāji.

—     Jā, — novilka doktors, — sevišķi patīkami viņiem te droši vien nebija; šī vieta, kā jūs teicāt, patiesi ir krusto­jums, kur satek četri lieli ceļi, taču pareizā ceļa rādītāja gan nekur neredz. Ko šeit varēja iesākt Parrijs, Ross un Franklins?

—     Itin neko, doktor, viņi ļāvās apstākļiem; ticiet man, izvēles nebija; Barova šaurums dažiem acu priekšā negai­dot noslēdzās, citiem nākamajā gadā atvērās; nereti straume kuģus neglābjami iedzina' Prinča Reģenta šau­rumā; tas viss beidzot lika pamatīgi iepazīt šos sarežģītos jūras labirintus.

—     Dīvaina zeme! — pētīdams karti, doktors iesaucās. — Cik viss šeit saplosīts, saskaldīts un sagraizīts bez ma­zākās kārtības, bez loģikas. Šķiet, ka zeme Ziemeļpola tu­vumā tīšām tā sadrumstalota, lai grūtāk būtu tam piekļūt, turpretī otrajā puslodē krasti beidzas mierīgām, slaidām līnijām, kā, piemēram, Horna rags, Labās Cerības rags vai Indijas pussala! Varbūt cēlonis šādiem veidojumiem ir zemes griešanās lielais ātrums pie ekvatora, turpretī pola tuvumā, pasaules pirmajās radīšanas dienās būdama šķidrā stāvoklī, zeme nepietiekamā griešanās ātruma dēļ nepaguva sabiezēt un saliedēties?

—    Nav šaubu, jo šajā pasaulē viss norit pēc loģikas likumiem un visam ir savi cēloņi, kurus dievs dažreiz neliedz zinātniekiem atklāt; tāpēc, doktor, nepalaidiet ga­rām izdevību!

—    Diemžēl es atturēšos, kaptein. Bet cik šausmīga vētra plosās līcī! — uzvilkdams cepuri dziļāk pār acīm, Klobo­nijs piebilda.

—    Jā, šeit trako galvenokārt ziemeļu vējš, kas mūs novirza no pareizā ceļa.

—    Tādā gadījumā tas.aizdzīs ledu uz dienvidiem un at­tīrīs mums ceļu!

—     Tā jau tam vajadzētu būt, doktor, tikai vējš ne vien­mēr dara to, kas vajadzīgs. Vai redzat? Šis ledus valnis liekas nepārejams. Nu, bet mēs lūkosim vispirms sasniegt Grifita salu, pēc tam apbrauksim Kornvola salai un, Ve­lingtona kanālā nemaz neiegājuši, stūrēsim uz Karalienes kanālu. Tomēr Bičija salā es katrā ziņā gribētu piestāt, lai papildinātu ogļu krājumus.

—    Ogļu krājumus? — brīnījās doktors.

—    Tieši tā. Lai nākamās ekspedīcijas būtu nodrošinā­tas ar kurināmo, admiralitāte pavēlēja uz Bičija salu no­gādāt milzīgas ogļu rezerves, un, kaut arī kapteinis

Makiintoks daļu aizveda līdzi, esmu pārliecināts, ka ogļu tur vēl būs gana arī mums.

—     Nudien, — teica doktors, — šie apgabali tiek pētīti jau piecpadsmit gadu, un, iekams Franklina ekspedīcijas bojā eja nebija pilnīgi pierādīta, admiralitāte polārajās jūrās pastāvīgi turēja piecus sešus kuģus: Ja nemaldos, arī Grifita sala, kuru redzam ieit uz kartes gandrīz pašā krustojuma vidū, kļuva par galveno kuģu tikšanās vietu.

—    Pareizi, doktor, tieši Franklina neveiksmīgā ekspe­dīcija lika pamatīgāk izpētīt šos tālos ziemeļu apgabalus.

—    Jums taisnība, kaptein, jo pēc 1845. gada ekspedī­ciju netrūka. Taču abu Franklina kuģu «Erebusa» un «Te­rora» nozušana 1845. gadā satrauca visus. Septiņdesmit gadus vecais doktors Ričardsons, sens admirāļa draugs, steidzās uz Kanādu un pa Kupermainas upi devās uz Ledus okeānu; Džeimss Ross, kuģu «Pasākums» un «Pēt­nieks» («Investigator») kapteinis, savukārt izbraucis no Upernivikas 1848. gadā, sasniedza Jorka ragu, kur patla­ban atrodamies mēs. Ik dienas viņš licis mest jūrā muciņu ar vēstuli, kurā norādīta viņa kuģu atrašanās vieta; miglā viņš šāvis ar lielgabalu, naktīs laidis ^aisā raķetes un de­dzinājis bengāliskās ugunis, nemitīgi rūpējies, lai kuģiem būtu uzvilktas tikai mazās buras; 1848.—1849. gada ziemu viņš pavadījis Leopolda ostā; saķēris tur lielu skaitu po- lārlapsu, viņš tām aplicis ap kaklu vara gredzenus ar iegravētām kuģa un kurināmā rezervju koordinātēm, pēc tam palaidis tās vaļā uz visām debess pusēm. Pavasarī, cī­nīdamies ar briesmām, ciezdams zaudējumus, jo gandrīz visa ekipāža bija slima, Ross kamanās devās pārmeklēt Ziemeļsomersetas piekrasti un visgarām ceļam sakrāva akmens piramīdas, kurās bija noslēpti vara cilindri ar pazudušajai ekspedīcijai nepieciešamajiem datiem; Rosa prombūtnē leitnants Maklūrs bez panākumiem pārmeklēja Barova līča ziemeļu piekrastes. Ņemiet vērā, kaptein, ka Džeimsam Rosām tolaik bija divi virsnieki, kuri vēlāk iemantoja slavu: Maklūrs atrada Ziemeļrietumu jūras ceļu, bet Makiintoks — Franklina ekspedīcijas atliekas.

—     Šodien tie abi ir krietni, braši kapteiņi, divi dros­mīgi angļi. Stāstiet tālāk, doktor, jūs lieliski pārzināt po­lārjūru pētniecības vēsturi, bet no stāstiem par varonī­giem pasākumiem allaž var gūt ko derīgu.

—    Tātad neatgriezīsimies vairs pie Džeimsa Rosa, gribu vienīgi piebilst., ka viņš lūkoja piekļūt Melvila salai no rietumiem, taču daudz netrūka un abi viņa kuģi, iestrē­guši ledū, pret savu gribu aiznesti Bafina jūrā, būtu gā­jusi bojā.

—    Aiznesti, — saraucis pieri, atkārtoja Haterass, — aiznesti pret savu gribu!

—     Ross neko neatrada, — turpināja doktors, — taču pēc 1850. gada angļu kuģi cits pēc cita nemitīgi šķērsoja šīs jūras, un tiem, kas atradīs «Erebusa» un «Terora» eki­pāžas, bija apsolīta divdesmit tūkstošu mārciņu prēmija. Jau 1848. gadā kapteiņi Kellets un Mūrs ar kuģiem «He- ralds» un «Plovers» lūko iekļūt Bēringa līcī. Jāmin, ka 1850.—1851. gada ziemu kapteinis Ostens pavada Korn- vola salā. Kapteinis Pennijs ar kuģiem «Palīdzība» un «Apņēmība» izpētī Velingtona kanālu, arī vecais Džons Ross, magnētiskā pola atklājējs, nenociešas un ar savu jahtu «Fēlikss» dodas meklēt pazudušo draugu; pirmo ce­ļojumu par lēdijas Franklinas līdzekļiem veic briga «Prin­cis Alberts», un beidzot divi amerikāņu kuģi, kurus sūta Grinnels kapteiņa Heivena vadībā, no Velingtona.kanāla tiek iedzīti atpakaļ Lenkastera šaurumā. Tajā pašā gadā Makiintoks, būdams tolaik Ostena leitnants, aizbrauc līdz Melvila salai un Dundasa ragam, vistālākajiem pun­ktiem, kurus 1819. gadā sasniedza Parrijs, bet 1845. gadā Bičija salā Makiintoks atrod Franklina ekspedīcijas zie­mas mītnes atliekas.

—    Jā, — piezīmēja Haterass, — tur apbedīti trīs viņa matroži, trīs par saviem biedriem laimīgāki cilvēki.

—    No 1851. līdz 1852. gadam, — ar mājienu apstipri­nājis Haterasa piebildi, doktors turpināja, — «Princis Al­berts» ceļo otrreiz franču leitnanta Bello vadībā; tas pār­ziemo Buti ja līcī Prinča Reģenta šaurumā, pārmeklē un izpētī līdz Vokera ragam Somersetas dienvidrietumu pie­krasti. Pa to laiku Anglijā atgriežas «Pasākums» un «Pēt­nieks», kuru vadību tagad uzņemas Kollinsons un Mak­lūrs, un Bēringa šaurumā tie pievienojas Kelletam un Mū- ram; ziemu Kollinsons atgriežas Honkongā, Maklūrs tikmēr brauc tālāk uz ziemeļiem un, pavadīj is tur trīs zie­mas, no 1850. līdz 1853. gadam, atklāj Ziemeļrietumu jū­ras ceļu, taču par Franklina likteni neizdibina neko. No 1852. līdz 1853. gadam uz ziemeļiem sera Edvarda Belčera un viņa palīga kapteiņa Kelleta vadībā cejo jauna ekspe­dīcija, kuras sastāvā ietilpst trīs burinieki — «Palīdzība», «Apņēmība», «Ziemeļzvaigzne» un divi tvaikoņi — «Pio­nieris» un «Drosmīgā»; sers Edvards Belčers iebrauc Ve­lingtona kanālā, ziemu pavada Nortumberlendas līcī, kur pārmeklē piekrasti, turpretī Kellets, sasniedzis Bridportu Melvila salā, bez panākumiem pēti šo ziemeļu apgabalu. Tad Anglijā izplatās vēsls, ka netālu no Jaunskotijas kras­tiem manīti divi pamesti, ledū iestrēguši kuģi. Franklina kundze nekavējoties sagādā nelielu tvaikoni «Izabella», un kapteinis Inglfīlds nobrauc tajā pa Bafina jūru līdz Viktorijas ragam uz astoņdesmitās paralēles, taču, nekā nepanācis, atgriežas Bičija salā. 1855. gada sākumā ame­rikānis Grinriels dod līdzekļus jaunai ekspedīcijai, un dok­tors Keins mēģina sasniegt polu …

—     Bet nesasniedz! — Haterass nikni iesaucās. — Un lai slavēts dievs! Ko nepaveica viņš, paveiksim mēs!

—     Zinu, kaptein, — doktors atteica, — stāstu to vie­nīgi tāpēc, ka arī šī ekspedīcija pieder pie Franklina mek­lētājām. Starp citu, tai nebija nekādu panākumu. Gan­drīz piemirsu pateikt, ka admiralitāte, uzskatīdama Bičija salu par ekspedīciju tikšanās vietu, 1853. gadā uz­deva kapteinim Inglfīldam ar kuģi «Fenikss» nogādāt uz turieni pārtikas un ogļu rezerves. Inglfīlds dodas turp kopā ar leitnantu Bello, taču šajā braucienā zaudē savu drosmīgo virsnieku, kurš jau otrreiz bija stājies Anglijas rīcībā. Sīkāk par šo katastrofu varam uzzināt no mūsu stūrmaņa Džonsona, kurš bijis nelaimes aculiecinieks. *

—    Leitnants Bello bija varonīgs francūzis, — Haterass teica, — viņa piemiņu godā visa Anglija.

—    Tad, — atsāka doktors, — pamazām atgriezās Bel- čera eskadras kuģi. Ne jau visi, protams, jo sers Edvards 1854. gadā bija spiests pamest «Palīdzību», tāpat kā Ingl­fīlds 1853. gadā bija pametis kuģi «Pētnieks». Pa to laiku pienāca doktora Rēja vēstule, rakstīta 1854. gada 29. jū­lijā Ripalšbejā, uz kurieni viņš bija aizceļojis no Ameri­kas; doktors Rejs vēstīja, ka pie eskimosiem Karaļa Vil­jama zemē redzējis daudz Franklina kuģu piederumu; tas izgaisināja visas šaubas par ekspedīcijas likteni. «Fē- nikss», «Ziemeļzvaigzne» un Kollinsona kuģis atgriezās Anglijā; polārajās jūrās vairs nepalika neviena angļu kuģa. Bet, ja šķita, ka valdība visas cerības zaudējusi, tad lēdija Franklina tās nezaudēja un ziedoja savu atlikušo

bagātību kuģa «Fokss» apgādei; tas devās ceļā Maklin- toka vadībā, 1857. gadā ziemoja tieši tajā vietā, kur jūs ieradāties pie mums, kaptein; 1858. gada 11. augustā «Fokss» nonāk Bičija salā, nākamo ziemu pavada Bello šaurumā, 1859. gada februāri atsāk meklējumus, 6. maijā atrod dokumentu, kas pilnīgi apstiprina Franklina ekspe­dīcijas likteni, un tā paša gada beigās atgriežas Anglijā. Tas ir viss, kas piecpadsmit gados norisinājies, taču pēc «Foksa» atgriešanās neviens kuģis vairs neiedrošinājās meklēt laimi šajās bīstamajās jūrās.

— Mes tomēr iedrošināsimies! — kapteinis Haterass noteica.

XV

«FORVARDS» GRIEŽAS ATPAKAĻ UZ DIENVIDIEM

Pievakarē laiks noskaidrojās un labi varēja saskatīt zemi slarp Sēpinga un Klarensa ragu, kurš stiepjas vis­pirms uz austrumiem, t<ici uz dienvidiem, bet rietumos ar ne visai augstu zemes sllēli pievienojas krastam. Pie ieejas Piinča Reģenta šauruma jūra bija brīva, bet. pie Leopolda ostas, it ka tīšam aizšķērsojot «Forvardam» ceļu uz ziemeļiem, bija sadzītas neparejamas ledus masas.

Dziļi sašutis, taču to slēpdams, Haterass bija spiests ņemt palīgā petardes, lai ielauztos ostā ar varu; svētdien, divdesmit septītajā maijā, tas izdevās; briga stingri no­enkurojas pie lieliem, izturīgiem ledus kalniem, stingriem un cietiem ka klints.

Džonsona, Klobonija un sava Deka pavadībā nokāpis uz ledus, kapteinis drīz vien sasniedza krastu. Deks priecīgi lekaja; starp citu, pēc tam, kad bija pazinis saimnieku, suns kļuva daudz piemīlīgāks un rāmāks, naidīgi izturē­damies tikai pret dažiem ekipāžas vīriem, kurus necieta ari pats Haterass.

Leopolda ostu neklāja ledus, ko parasti šeit sadzen aus­trumu vējš; krasta stāvo klinšu smailes rotāja graciozas sniega kupenas. Džeimsa Rosa celtais namiņš un novēro­šanas tornis bija diezgan labi saglabājušies; taču pārtikas krājumus droši vien bija izlaupījušas lapsas un pat lāči, kuru svaigās pēdas manīja visapkārt; šķita, ka šajā laupīšanā roku bija pielikuši arī cilvēki, jo krastā rēgo­jās eskimosu būdu atliekas.

Nelieli pauguriņi iezīmēja sešu varonīgo «Pasākuma» un «Pētnieka» matrožu kapu kopas; kaitnieki — kā cil­vēki, tā zvēri — tās bija saudzējuši.

Sperdams pirmoreiz, kāju uz polārās zemes, doktors iz­juta dziļu saviļņojumu; grūti iedomāties izjūtas, kādas pārņem cilvēku, ieraugot pamestās mājas, teltis, būdas un noliktavas, kas polārajā klimatā tik lieliski sagla­bājas.

—    Šo vietu, — Klobonijs paskaidroja saviem biedriem, — Džeimss Ross nosaucis par Patvēruma nometni. Ja Franklina ekspedīcija to sasniegtu, tā būtu glābta. Lūk, pamestā tvaika mašīna un krāsns uz paaugstinājuma; pie tās 1851. gadā sildījās «Prinča Alberta» ekipāža; viss sa­glabājies toreizējā stāvoklī, un varētu likties, ka tikai vakar kapteinis Kenedijs atstājis šo viesmīlīgo stūrīti. Lūk, arī laiva, kura viņam un viņa matrožiem vairākas dienas sniedza patvērumu, jo, kad Kenedijs pameta savu kuģi, viņu patiesi izglāba leitnants Bello, kas par spīti ok­tobra salam devās kapteini meklēt.

—    Šo cienījamo, brašo virsnieku es pazinu, — piezī­mēja Džonsons

Kamēr doktors Klobonijs īsta arheologa aizrautībā pē­tīja iepriekšējo ziemotāju pēdas, Haterass vāca kopā at­likušās ogļu rezerves. Nākamajā dienā tās iekrāva kuģī. Pārāk tālu neaiziedams no «Forvarda», Klobonijs apstai­gāja apkārtni, skicēdams interesantākās ainavas. Tempe­ratūra pamazām cēlās; sniega kupenas sāka kust. Klobo­nijs paguva savākt visai bagātīgu ziemeļu putnu kolek­ciju: kaijas, niras un gāgas, kuras atgādina parastās pīles baltām mugurām un krūtīm, zilganu vēderu un galvas virsu; pārējās spalvas šiem putniem bija baltas, izraibo­tas retiem zaļiem plankumiņiem; vēdera dūnas, ar kurām tēviņš un mātīte izklāj ligzdu, daudziem putniem jau bija nomestas. Doktors redzēja arī lielus roņus uz ledus elpo­jam svaigu gaisu, taču nevienu no tiem neizdevās nošaut.

Klejodams apkārt, Klobonijs uzgāja akmeni, kurā bija iekalts uzraksts:

«E. I.

1849.»

Tas norādīja, ka šeit braukuši garām kuģi «Pasākums» un «Pētnieks». Doktors aizgāja līdz pašam Klārensa ra­gam, kur Džons un Džeimss Rosi 1833. gadā nepacietīgi gaidīja ledus uzlūšanu. Zeme bija kā nosēta dzīvnieku galvaskausiem un kauliem, nebija grūti atrast arī eski­mosu apmetņu vietas.

Doktors nolēma Leopolda ostā no akmeņiem sakraut piramīdu un iegravēt tajā uzrakstu, kas vēstītu par «For­varda» braucienu un ekspedīcijas gala mērķi. Bet Hate­rass tam kategoriski pretojās; viņš negribēja atstāt pē­das, kuras sāncenši varētu izmantot kā orientācijas zīmi. Kaut ari doktora argumenti bija pamatoti, viņam nācās pakļauties kapteiņa gribai. Arī Šendons pēla Haterasa nepiekāpību, jo avārijas gadījumā citi kuģi nevarētu do­ties «Forvardam» palīgā.

Taču Haterasu šie iebildumr nepārliecināja. Pirmdie­nas vakarā, beidzis ogļu ielādēšanu, viņš vēlreiz lūkoja tikt uz ziemeļiem un izlauzt ceļu peldošā ledus laukos, tomēr pēc dažiem riskantiem mēģinājumiem nolēma at­griezties Prinča Reģenta kanālā. Palikt Leopolda ostā kap­teinis nevēlējās ne par kādu maksu, jo brīvo jūru jau rīt varēja noslēgt negaidīta ledus pārvietošanās, kas, starp citu, šajos ūdeņos ir bieži sastopama parādība, un kuģo­tajiem no tās īpaši jāpiesargās.

Haterass savu nemieru atklāti nepauda, kaut gan tas viņu neganti mocīja. Viņš gribēja braukt uz ziemeļiem, bet nācās atkāpties uz dienvidiem! Kur viņi tā nokļūs? Vai tiešām būs jāgriežas atpakaļ uz Viktorijas ostu Bu­ti ja līcī, kur 1833. gada ziemu pavadīja Džons Ross? Bet vai Bello šaurumā šobrīd ceļš ir brīvs, un vai, apbraucot apkārt Ziemeļsomersetai, varēs doties tālāk cauri Pīla līcim? Un ja nu kuģis uz vairākiem gadiem iestrēgst ledus gūstā, kā tas noticis ar priekšgājējiem, un viņi būs spiesti velti šķiest laiku un pārtikas krājumus?

Šādas bažīgas domas blīvējās kapteiņa galvā, vajadzēja taču beidzot kaut ko izlemt. Haterass pavēlēja mainīt vir­zienu un stūrēt uz dienvidiem.

Prinča Reģenta šaurums no Leopolda ostas līdz Adelai­des līcim gandrīz viscaur ir vienlīdz plats. Salīdzinājumā ar iepriekšējo ekspedīciju kuģiem, kuriem pa lielākai da­ļai bija nepieciešams vesels mēnesis, lai šķērsotu šo ka­nālu, turklāt daudz izdevīgākā gadalaikā, «Forvardam»

bija laimējies, tas ātri peldēja uz priekšu starp ledus gabaliem; tiesa gan, pārējiem kuģiem, neskaitot «Foksu», tvaika mašīnas nebija, un tie ne vienmēr spēja cīnīties ar untumaino vēju un pat ar pretvēju.

Ekipāža priecājās par to, ka briga brauc prom no ziemeļiem; kapteiņa iecere sasniegt polu, šķiet, nevienam nebija īsti pa prātam; matrožus biedēja kapteiņa nodomi, viņa izdaudzinātajā varonībā nebija nekā mierinoša. Ha­terass, nedomādams par sekām, izmantoja niecīgāko iespēju pavirzīties tālāk uz ziemeļiem. Arktiskajās jūrās tas, protams, ir slavējami, taču jāprot arī nostiprināt un saglabāt iekarotās pozīcijas.

«Forvards» gāja ar pilnu tvaiku; no skursteņiem gaisā cēlās melnu dūmu grīstes, apvīdamas ledus kalnu mirgo­jošās galotnes; laiks nemitīgi mainījās, spēji pārejot no kailsala uz sniegainām dūmakām. Briga ar seklu iegrimi peldēja rietumu piekrastes tuvumā; Haterass bijās palaist garām ieeju Bello šaurumā, jo vienīgās izejas Butija līča dienvidos ir maz pazīstamie Fjūri un Heklas šaurumi; ja Bello šaurumam pabrauktu garām, ja izrādītos, ka tas ir nepieejams, tad no šejienes vairs izejas nebūtu.

Vakarā «Forvards» tuvojās Elvina līcim, ko varēja pa­zīt pēc krasta augstajām, stāvajām klintīm; otrdienas rītā kļuva saskatāms Butija līcis, kur 1851. gadā 10. septem­brī ilgākai ziemošanai noenkurojās «Princis Alberts». Doktors ar interesi tālskatī vēroja krastus. No šejienes dažādos virzienos bija devušās ekspedīcijas, nosprauzda- mas Ziemeļsomersetas ģeogrāfiskās kontūras. Skaidrais laiks visās līča piekrastes pusēs ļāva atšķirt dziļas, ūdens izskalotas gravas.

Šī tuksnesīgā apkārtne laikam gan "Varēja saistīt vie­nīgi doktoru un stūrmani Džonsonu; Haterass, joprojām noliecies pār savām kartēm, runāja maz; jo tālāk briga devās uz dienvidiem, jo nerunīgāks viņš kļuva; nereti, uzkāpis uz komandtiltiņa, kapteinis sakrustotām rokām stundām ilgi raudzījās tālumā, pētīdams apvārsni. Viņa pavēles bija īsas un skarbas. Vēsā mierā klusēja arī Šen­dons un, ierāvies sevī, pārmija ar kapteini tikai nepie­ciešamos vārdus; Džeimss Volls, kā vienmēr uzticīgs Šen- donam, sekoja viņa paraugam. Pārējie gaidīja turpmākos notikumus, gatavi izmantot tos savā labā. Uz kuģa vairs nebija vienotas domas, kopīgas idejas, kas tik nepiecie- sams ikvienā nopietnā pasākumā. Kapteinis Haterass to lieliski saprata.

Todien ekipāža manīja divus vaļus, tie ātri aizpeldēja uz dienvidiem; redzēja arī ledus lāci, ko apsveica ar pāris šāvieniem, kuri tomēr bija veltīgi. Kapteinim šādos ap­stākļos dārga šķita katra minūte, tāpēc viņš noliedza sekot lācim.

Trešdienas rītā kuģis izbrauca cauri Prinča Reģenta ka­nālam; austrumu piekrastes stūrī jūra dziļi iegriezās krastā. Ieskatījies kartē, doktors Klobonijs pazina Somer- sethauza vai Fjūri ragu.

—     Skat, — viņš teica savam parastajam sarunu bied­ram, — kad kapteinis Parrijs trešo reizi ceļoja uz polu, šeit gāja bojā pirmais angļu kuģis, kas 1815. gadā tika sū­tīts uz ziemeļjūrām. Otrajā ziemā kuģis «Fjūri» cieta no ledus tik ļoti, ka ekipāžai gribot negribot bija tas jāpamet un jāatgriežas Anglijā uz sava pavadoņa «Heklas».

—    Tas skaidri pierāda, kādas priekšrocības dod pava­doņa kuģis, — Džonsons piezīmēja, — tāda piesardzība jāievēro visiem, kas brauc uz šīm jūrām. Taču kapteinis Haterass nepieder pie tiem, kas apgrūtina sevi ar ceļa biedriem.

—    Vai uzskatāt to par neapdomību, Džonson? — vai­cāja doktors.

—    Es? Nē, doktor. Pag, vai neredzat krastmalā kārtis, uz kurām vēl plivinās pussatrunējušas telts atliekas?

—    Nudien, Džonson. Kapteinis Parrijs šeit izlādēja sava kuģa produktus, un, ja atmiņa neviļ, viņa mājas jumtu veidoja marsbura, kurai pārklāta «Fjūri» takelāža.

—    Pēc 1825. gada viss droši vien ļoti mainījies, dok­tor?

—    Ne pārāk, Džonson. 1829. gadā Džons Ross šajā no­žēlojamajā pajumtē atguva veselību un rada patvērumu savai ekipāžai. 1851. gadā, kad princis Alberts uz šejieni atsūtīja ekspedīciju, namiņš vēl bija saglabājies; kapteinis Kenedijs lika to salabot; kopš tā laika aizritējuši deviņi gadi. Būtu interesanti aplūkot šo mītni tuvāk, bet Hate­rass nevēlas te piestāt.

—     Un tam, bez šaubām, ir savs pamats, Klobonija kungs; ja Anglijā laiks ir nauda, tad šeit tas ir glābiņš; viena nokavēta diena vai pat stunda spēj pazudināt visu ekspedīciju. Tāpēc ļausim kapteinim rīkoties pēc viņa ieskatiem. «

Ceturtdien, pirmajā jūnijā, «Forvards» pa diagonāli šķērsoja līci, kas nosaukts Kresvella vārdā; aiz Fjūri raga ziemeļu pusē stiepās stāvi, līdz trīssimt pēdu augsti klin­šaini krasti; dienvidos tie kļuva zemāki. Dažviet sniegai­nās klinšu virsotnes izskatījās kā nošķelti konusi, citur tās slējās miglainajās debesīs kā smailas piramīdas pār­steidzoši dīvainiem apveidiem. Laiks šai dienā atmaiga, toties bija daudz krēslaināks; krasts nozuda skatienam; temperatūra sasniedza 0°; šur tur lidinājās dažas irbes, uz ziemeļiem laidās meža zosis; ekipāža bija spiesta da­ļēji nomest siltās drēbes; ziemeļu apgabalos jauta pirmās pavasara dvesmas.

Pievakarē ceturtdaļjūdzes attālumā no krasta, apbrau- cis Garija ragu, «Forvards» desmit, divpadsmit brasu dzi­ļumā peldēja gar piekrasti līdz Brentfordām. Uz šīs pa­ralēles vajadzēja būt Bello šaurumam, par kuru Džonam Rosām viņa pirmajā — 1828. gada ekspedīcijā nebija ne jausmas; patiesi, Rosa sastādītajās kartēs atainots nepār­traukts krasts, kur viņš rūpīgi atzīmējis un nosaucis nie­cīgākos līkumus; jāpieņem, ka viņa laikā ieeju Bello šau­rumā ledus aizsprostojis tā, ka to nebijis iespējams atšķirt no krasta.

Šo šaurumu atklāja kapteinis Kenedijs 1852. gada eks­pedīcijā; to nosauca Bello vārdā, «pelnītā pateicībā», kā Kenedijs teica, «par visiem vērtīgajiem pakalpojumiem, ko šis franču virsnieks veicis angļu ekspedīcijas labā».

XVI

MAGNĒTISKAIS POLS

Kuģim tuvojoties Bello šaurumam, Haterasa nemiers auga; patiesi, tūlīt vajadzēja izšķirties ekspedīcijas lik­tenim; līdz šim viņam bija veicies labāk nekā priekšgājē­jiem, jo pats veiksmīgākais no tiem — Makiintoks šajā ziemeļu jūras apgabalā nonāca tikai pēc piecpadsmit mē­nešiem, bet sasniegums būtu pārāk niecīgs, pat gluži ne­nozīmīgs, ja neizdotos šķērsot Bello šaurumu, — no šā ledus sprosta griezties atpakaļ nebija iespējams, tāpēc

Haterass paredzēja, ka te būs jāpaliek līdz nākamajam gadam.

Tieši tāpēc viņš nolēma pats izpētīt piekrasti; sestdienas rītā, uzkāpis «vārnas ligzdā», kapteinis pavadīja tur vai­rākas stundas.

Ekipāža labi saprata smago stāvokli, kādā atradās ku­ģis; uz klāja valdīja dziļš klusums, dzenskrūve darbojās aizvien lēnāk, «Forvards» turējās pēc iespējas tuvāk kras­tam; piekraste bija kā nosēta ledus gabaliem, kuri neiz- kusa pat vissiltākajās vasarās; lai saskatītu starp tiem brīvu pāreju, bija nepieciešama pieredzējusi acs.

Haterass salīdzināja savas kartes ar piekrasti. Kad die­nas vidū īsu brīdi paspīdēja saule, kapteinis uzdeva Šen- donam un Vollam noteikt precīzāk kuģa koordinātes; tās viņam skaļi tika pavēstītas.

Puse dienas aizritēja satrauktās gaidās. Tad pēkšņi, ap pulksten diviem, no fokmasta atlidoja pavēle:

—    Ar pilnu tvaiku uz zemes ragu rietumos!

Briga acumirklī paklausīja: priekšvadnis pagriezās no­rādītajā virzienā, dzenskrūve sakūla ūdeņus putās, un «Forvards» ar pilnu jaudu ielauzās joslā starp diviem ledus laukiem.

Ceļš bija uziets; Haterass atgriezās kvarterklājā, bet ledus locis savā postenī.

—    Tātad, kaptein, — teica doktors Klobonijs, — bei­dzot esam nonākuši slavenajā jūras šaurumā?

—    Tieši tā, — Haterass apslāpētā balsī atbildēja, — bet ar to vēl nav gana, mums jātiek no tā laukā.

To pateicis, viņš iegāja kajītē.

«Kapteinim taisnība,» nodomāja doktors, «mēs esam iesprostoti kā peļu slazdā, šī vieta kuģa manevriem pā- lāk šaura un, ja šeit būs jāpavada ziema… Bet lai! Ne mēs pirmie, ne pēdējie, kam tā gadījies, un, ja visi pā­rējie tikuši galā ar grūtībām, gan pratīsim izkulties arī mēs.»

Doktors nemaldījās. Tieši šajā nelielajā līcītī, kuru pats Makiintoks nosaucis Kenedija vārdā, 1858. gadā ziemoja briga «Fokss». Pašlaik līča abos krastos varēja atšķirt augstas granīta kalnu grēdas un stāvas, kraujas klintis.

Jūdzi plalo un septiņpadsmit jūdzes garo Bello šaurumu, kur straumes ātrums mēdz būt līdz septiņi mezgli stundā, ieskauj stāvi kalni, kuru augstums, šķiet, nepārsniedz tūkstoš seši simti pēdu. Bello šaurums šķir Ziemeļsomer- setu no Butijas krastiem. Protams, kuģu kustības brīvība tur ierobežota. Tomēr «Forvards», kaut arī piesardzīgi, gāja uz priekšu. Neērtajā šaurumā bieži vien plosījās ne­gantas vētras, tās nepagāja secen arī «Forvardam». Kap­teinis lika nolaist kliverus un bramrājas, pagarināt mas­tus. Un tomēr brigai bija jāiztur daudz; laiku pa laikam sacēlās brāzmains vējš un gāza lietus; dūmi apbrīnojamā ātrumā tika nesti uz austrumiem; briga gandrīz uz labu laimi virzījās starp peldošajām ledus masām; barometra bultiņa noslīdēja līdz divdesmit devītajai iedaļai; nostā­vēt uz klāja bija grūti; lai velti nemocītos, vairums mat­rožu patvērās kubrikā.

Par spīti sniegputenim un lietus gāzēm, Haterass, Džon­sons un Šendons palika kvarterklājā, un jāpiebilst, ka arī doktors, pajautājis sev, ko viņam šobrīd visvairāk nepa­tiktu darīt, nekavējoties devās uz klāju; bet tur gandrīz neko nebija iespējams ne sadzirdēt, ne saredzēt, tāpēc savas domas viņš paturēja pie sevis.

Haterass ar skatienu ieurbās miglā, pēc viņa aplēsēm ap sešiem vakarā kuģim vajadzēja sasniegt jūras šauruma galu, bet izeja no tā tobrīd likās pilnīgi slēgta; Haterasam neatlika nekas cits kā apturēt kuģi un stingri noenkuroties pie kāda ledus kalna; taču tvaika mašīnas darbojās augu nakti.

Laiks bija briesmīgs. «Forvards» ik mirkli varēja no­rauties no enkura; bija sagaidāms, ka spēcīgais rietum­vējš izkustinās ledus kalna pamatni un tas aizraus brigu sev līdzi. Virsnieki ne mirkli nezaudēja modrību un bija sagatavojušies visļaunākajam. Sniega vērpetēm pievieno­jās īsta ledus šķembu krusa, kuru, aizslaucījis no kūstošo ledāju virsmām, dzina orkāns; gaisu šķēla skaudras ledus bultas.

Šajā baismīgajā naktī temperatūra neparasti cēlās: ter­mometrs rādīja +14°C, un dienvidu pusē pie debesīm doktors pārsteigts pamanīja zibeņus, kuriem sekoja tāli pērkona dārdi. Tas, likās, apstiprināja vaļu mednieka Skorsbija stāstus, kurš līdzīgu parādību bija novērojis aiz sešdesmit piektās paralēles. Šo dīvaino meteoroloģisko lenomenu 1821. gadā bija redzējis arī kapteinis Parrijs.

Ap pieciem rītā laiks pārsteidzoši ātri mainījās: tempe­ratūra kritās līdz sasalšanas punktam, sāka pūst ziemeļu vējš, un vētra norima. Rietumos jau skaidri varēja at­šķirt izeju no šauruma, taču tā bija pilnīgi aizsprostota. Haterass alkatīgi raudzījās uz krastu, neticēdams pats sa­vām acīm.

Tikmēr briga, pacēlusi enkuru, lēnām slīdēja uz priekšu starp peldošajām ledus masām; atsizdamies pret brigas sāniem, ar troksni lūza ledus gabali — to biezums pagai­dām vēl sasniedza sešas septiņas pēdas; vajadzēja sargā­ties no ledus masu spiediena, jo, kaut arī briga to iztu­rētu, tas varēja brigu pacelt un apgāzt uz sāniem.

Dienas vidū ekipāža pirmoreiz redzēja lielisku dabas parādību — saules gredzenu ar divām viltus saulēm; no­vērojis šo fenomenu, doktors veica precīzus mērījumus— ārējais gredzens pletās 30° attālumā uz visām pusēm no horizontālā diametra; abi saules attēli bija skaidri sare­dzami; gaismas loka krāsu spektrs sākās no centra — sarkana," dzeltena, zaļa, bāli zilgana un, beidzot, izplū­dusi. neierobežota balta gaisma.

Doktoram Klobonijam ienāca prātā Tomasa Junga as­prātīgā teorija par šo parādību; šis fiziķis pieņem, ka at­mosfērā atrodas mākoņi, kas sastāv no ledus prizmām; saules stari, krītot tajās, lūst 60°—90° leņķī. Tātad pie skaidrām debesīm saules gredzeni izveidoties nevar. Klo­bonijs Junga izskaidrojumu uzskatīja par ļoti pareizu.

Pieredzējuši polārjūru kuģotāji šo fenomenu parasti dēvē par spēcīga sniegputeņa priekšvēstnesi. Ja viņu no­vērojums piepildītos, «Forvards» nonāktu neapskaužamā stāvoklī. Tāpēc Haterass nolēma doties tālāk; atlikušo dienas daļu un augu nakti viņš ne mirkli neatvilka elpu: pētīja tālskatī apvārsni, uzkāpa rājās, nepalaida garām ne mazāko izdevību tuvoties izejai no šauruma.

Taču rītā kapteinis bija spiests piestāt pie nepārejama ledus kalnu sablīvējuma. Doktors devās uz komandtil­tiņu. Kapteinis viņu aizveda uz kuģa pakaļgalu, kur droši varēja sarunāties, lai neviens nenoklausītos.

—    Esam iestrēguši, — teica Haterass, — tālāk braukt nav iespējams.

—    Nav iespējams? — atkārtoja doktors.

—    Jā, nav iespējams! Nelīdzētu pat viss «Forvarda» spridzināmo vielu krājums, mēs netiksim uz priekšu ne ceturtdaļjūdzi!

—     Ko tagad iesākt?

—    Sazini nu! Nolādēts šis nelaimīgais gads, kas sākas tik nelabvēlīgi!

—    Neko darīt, kaptein, ja būs šeit jāziemo, ziemosim. Vai nav vienalga — te vai citā vietā?

—    Bez šaubām, — klusi noteica Haterass, — tikai žēl, ka tas jādara jau jūnijā. Ziemošana neizbēgami saistīta ar fiziskām un morālām ciešanām. Bezdarbībā un īstās grūtībās ekipāžai ātri vien saplaks dūša. Tāpēc biju no­domājis apmesties kaut kur tuvāk pie pola.

—    Jā, bet liktenim labpaticis Bafina līci padarīt ne­pieejamu.

—    Taču citiem tas bija pieejams! — Haterass nikni iesaucās. — Šim amerikānim, šim …

—     Klausieties, Hateras, — doktors kapteini tīši pār­trauca, — šodien tikai piektais jūnijs, nezaudēsim cerī­bas; mūsu priekšā negaidot var pavērties ceļš, iegaumē­jiet, ka ledum pat mierīgā laikā piemīt tieksme sašķelties gabalos, it kā starp atsevišķām sastāvdaļām darbotos kāds īpašs graujošs spēks; tātad šaurums kuru katru brīdi no ledus kalniem var atbrīvoties.

—    Kaut tas piepildītos un mēs tiktu no šejienes prom! Iespējams, ka viņpus Bello šaurumam cauri Pīla vai Mak- lintoka kanāliem nebūs grūti atrast ceļu uz ziemeļiem, un tad …

—    Kaptein, — tieši šajā brīdī pienācis, teica Džeimss Volls, — ledus draud nolauzt stūri.

—     Un tad? — atteica Haterass. — Riskēsim ar to. No­ņemt stūri neļaušu. Ik mirkli, kā nakti, tā dienu, mums jābūt pilnīgā gatavībā. Gādājiet, Volla kungs, lai stūre tiek aizsargāta, cik vien iespējams, — grūdiet nost no tās, ledus gabalus, bet tai jāpaliek savā vietā, sapratāt?

—    Tomēr … — Volls lūkoja iebilst.

—    Jūsu piezīmes man nav nepieciešamas, — Haterass stingri noteica. — Ejiet!

Volls atgriezās savā postenī.

—    Ak, es ziedotu piecus gadus dzīves, — dedzīgi iesau­cās Haterass, — lai tikai nokļūtu tālāk ziemeļos! Bīsta­māka šauruma par šo nezinu. Bez visām mūsu neveiksmēm mēs turklāt atrodamies magnētiskā pola tuvumā: kompass vairs nedarbojas, rādītājs kļuvis nepaklausīgs un kā ap­māts šaudās no vienas puses uz otru.

—          Atklāti sakot, mūsu brauciens ir ļoti bīstams, — teica doktors, — bet galu galā tie, kuri to uzņēmās, zināja, kas viņus sagaida, tāpēc lai nekas mūs nepārsteidz.

—    Ak, doktor, ekipāža ļoti pārvērtusies; kā pats redzē­jāt, palīgi jau sāk runāt man pretim. Viņi salīguši uz kuģa tikai izdevīgu materiālu apsvērumu dēļ, bet tam ir sava ļaunā puse, jo tieši tāpēc viņi nepacietīgi vēlas drīzāk at­griezties mājās. Manam pasākumam nav līdzjutēju, dok­tor, un, ja man tā neveicas, tad vainīgi nav matroži, ar kuriem allaž var rast kopīgu valodu, vainīgs ir manu virs­nieku labas gribas trūkums. Tas viņiem vēl dārgi maksās!

—    Jūs pārspīlējat, Hateras!

—    Nebūt ne! Vai domājat, ka -ekipāžu uztrauc šķēršļi, kas mūs kavē? Gluži otrādi! Visi cer, ka tie mani piespie­dīs atmest savus nodomus. Neviens nekurn un nekurnēs, kamēr vien briga dosies uz dienvidiem. Neprāši! Viņi iedomājas, ka mēs tuvojamies Anglijai! Bet, ja mums lai­mēsies izlauzties uz ziemeļiem, tad tik jūs manīsiet, kā viss grozīsies! Zvēru, neviena dzīva būtne nepiespiedīs mani mainīt gala mērķi! Ja vien rastos kaut mazākā sprauga, kur brigai izspraukties cauri, lai arī tādēļ vaja­dzētu upurēt daļu tās vara apšuvuma, — gan tad es visu attaisnotu!

Kapteiņa vēlēšanās zināmā mērā piepildījās. Kā doktors paredzēja, vēja, straumju vai gaisa temperatūras ietekmē ledus lauki sašķēlās; ar tērauda priekšvadni laužot pel­došos ledus gabalus, «Forvards» droši gāja tālāk; tas brauca augu nakti un tikai ap sešiem rītā izkļuva no Bello šauruma.

Taču neizsakāms bija Haterasa sašutums, kad viņš ieraudzīja, ka ceļš uz ziemeļiem nav brīvs; tomēr gribas spēka viņam pietika, lai vilšanos nenodotu, un viņš lika stūrēt tieši uz Franklina šauriimu, it kā šis vienīgais brī­vais ceļš būtu pats īstākais; nespēdams iebraukt Pīla šau­rumā, Haterass bija nolēmis sasniegt Maklintoka kanālu, apbraucot Velsas Prinča zemi. Un tomēr viņš labi no­jauta, ka Šendonu un Vollu piemānīt nevar, ka tie viņa zaudētās cerības lieliski saprot.

Sestajā jūnijā ievērojamu notikumu nebija; debesis klāja sniega mākoņi — saules gredzenu prognoze, acīm redzot, sāka piepildīties.

Trīsdesmit sešas stundas «Forvards» brauca gar robo­tajiem Butijas krastiem, nekādi nespēdams tuvoties Velsas

Prinča zemei. Haterass, netaupīdams ogles, lika kurināt tvaika mašīnas krāsnis; viņš joprojām vēl cerēja kuri­nāmā rezerves papildināt Bičija salā. Ceturtdien briga sa­sniedza Franklina šauruma galu, bet arī te ceļš uz zieme­ļiem bija aizsprostots.

Kapteini pārņēma bezcerība, griezties atpakaļ arī ne­bija iespējams; ledus nesa kuģi uz priekšu, un Haterass redzēja, ka ceļš viņiem aizmugurē tūlīt pat noslēdzas; šķita, ka jūra, kur viņi pirms stundas braukuši, nekad nebūtu bijusi brīva.

Un tā «Forvards», nespēdams tikt tālāk uz ziemeļiem, nedrīkstēdams arī ne mirkli apstāties, lai nenokļūtu ledus spīles, skrēja pa priekšu ledus masām, it kā to dzītu vētra.

Piektdien, astotajā jūnijā, briga atradās Butijas piekrastē pie ieejas Džeimsa Rosa šaurumā, no kura vajadzēja vai­rīties par katru cenu, jo vienīgā izeja no tā rietumos robežojās ar Amerikas piekrasti.

Dienas vidū veiktie novērojumi rādīja 70°05'17" pla­tumu un 96°46'45" garumu. Uzzinājis šīs koordinātes, dok­tors sameklēja tās kartē un saprata, ka briga beidzot sa­sniegusi tieši to vietu, kur Džeimss Ross, sera Džona Rosa pēcnācējs, uzgāja interesanto zemeslodes punktu — mag­nētisko polu.

Krasti šeit bija lēzeni, un tikai vienas jūdzes attālumā no jūras tie pacēlās sešdesmit pēdu augstāk.

«Forvarda» tvaika katliem bija nepieciešama tīrīšana, tāpēc kapteinis lika noenkuroties pie kāda ledus lauka un neliedza doktoram reizē ar stūrmani nokāpt krastā. Haterass pats, vienaldzīgs pret visu, kas neattiecās uz viņa iecerēm, ieslēdzies savā kajītē, alkatīgi pētīja po­lāro apgabalu karti.

Klobonijs kopā ar pavadoni bez grūtībām sasniedza krastu, viņiem līdzi bija eksperimentiem nepieciešamais kompass; doktors nolēma pārbaudīt Džeimsa Rosa novēro­jumus; viņš ātri atrada no kaļķakmeņiem veidoto Rosa piramīdu un steidzās tai klāt; pa spraugu zem akmeņiem varēja saskatīt alvas šķirstiņu, kurā Ross bija noglabājis sava atklājuma protokolu. Šķita, ka pēdējos trīsdesmit gados neviena dzīva būtne nebija spērusi kāju šajā vien­tulīgajā piekrastē. Attiecīgā stāvoklī novietota, magnē­tiskā bultiņa zemes pievilkšanas spēka ietekmē šeit acumirklī sagriezās vertikāli; tas norādīja, ka magnētis­kais avots atrodas ļoti tuvu vai pat tieši zem bultiņas.

Doktors rūpīgi veica eksperimentu.

Bet nepilnīgo instrumentu dēļ Džeimss Ross bija varējis atrast tikai šo vietu, kur vertikālās bultiņas noliece ir 890 59'( turpretī patiesībā magnētiskais pols atradās veselu loka minūti tālāk. Doktoram Klobonijam toties veicās labāk, un sev par lielu prieku viņš netālu uzgāja vietu, kur bultiņas noliece bija tieši 90°.

—           Tad, lūk, kur zemes īstais magnētiskais pols! — piesperdams kāju pie zemes, viņš iesaucās.

—    Tieši šeit? — vaicāja Džonsons.

—    Jā, šeit, mans draugs!

—   Tādā gadījumā, — Džonsons turpināja, — visas hipo­tēzes par magnētisko kalnu vai magnētiskajām masām jāatmet…

—           Protams, draudziņ, — doktors smiedamies atbildēja. — Tās lai paliek lētticīgajiem! Kā redzat, nekāda kalna, kas spēj pievilkt kuģus, atraut tiem dzelzs daļas, enkurus, naglas, šeit nav, un arī jūsu zābakus zeme nepievelk vai­rāk kā jebkurā citā vietā …

—    Bet ar ko tas izskaidrojams …

—   Ne ar ko, Džonson; mēs vēl neesam tik gudri, lai spētu to izskaidrot. Bet tas, ka magnētiskais pols atrodas tieši šeit, ir skaidrs un matemātiski precīzi pierādīts!

—  Ak, Klobonija kungs, cik ļoti priecātos kapteinis, ja varētu to pašu teikt par Ziemeļpolu!

—    Gan jau varēs, Džonson, gan varēs!

Vietā, kur tagad bija noticis eksperiments, Klobonijs kopā ar stūrmani no akmeņiem sakrāva piramīdu un, iz­dzirdīs signālu, kas viņiem tika dots no kuģa, pulksten piecos vakarā atgriezās atpakaļ.

XVII

DŽONA FRANKLINA EKSPEDĪCIJAS BOJĀ EJA

«Forvardam» izdevās taisnā ceļā šķērsot Džeimsa Rosa šaurumu, kaut gan tas maksāja daudz pūļu; vajadzēja ņemt talkā ka zāģus, tā petardes; ekipāža jutās bezgala nogurusi. Par laimi, temperatūra bija gluži ciešama, pat augstāka nekā līdzīgā gadalaikā, kad še ceļoja Džeimss Ross. Termometrs rādīja +2°C.

Sestdienā briga apbrauca Fēliksa ragu nelielas polārā baseina salas — Karaļa Viljama Zemes galējos ziemeļos.

Šī sala matrožos izraisīja dziļas, sāpīgas izjūtas; brau­cot gar tās piekrasti, matroži to vēroja skumjiem, ziņkā­rīgiem skatieniem.

Viņu priekšā patiesi atradās Karaļa Viljama Zeme, kur norisinājusies viena no smagākajām mūsdienu traģēdi­jām.

«Forvarda» matrožiem bija zināmas visas Franklina meklētāju ekspedīcijas un to panākumi, taču sīkumos ka­tastrofas bēdīgā norise viņiem bija sveša. Kamēr Klobo­nijs pētīja kartē brigas nobraukto ceļu, daži matroži — Bells, Boltons un Simpsons —, pienākuši viņam klāt, uz­sāka sarunu. Drīz piebiedrojās arī citi, degdami nepārva­ramā ziņkārē. Briga brauca ar vislielāko ātrumu, un mat­rožiem kā gigantiska panorāma gar acīm slīdēja piekraste, tās līči, radzes un zemes strēles.

Haterass lieliem soļiem staigāja pa komandtiltiņu. Dok­toru, kas sēdēja uz klāja, apstāja matrožu pulciņš; viņš saprata, ka vīrus.interesē radusies situācija, un, apzinā­damies, cik svarīga loma pašreizējos apstākļos būs viņa stāstam, turpināja sarunā ar Džonsonu aizskarto tematu.

— Franklina jūrnieka gaitu sākums jums jau zināms, mani draugi; līdzīgi Kukam un Nelsonam Franklins iestā­jās flotē kā 'junga; jaunību aizvadījis lielās ekspedīcijās, viņš 1845. gadā nolemj meklēt ziemeļrietumu jūras ceļu Ledus okeānā; tā Franklins kļūst par divu pārbaudītu kuģu — «Erebuss» un «Terors» — komandieri; 1840. gadā šie kuģi Džeimsa Rosa vadībā bija ceļojuši uz Antarktīdu. Pirmajā kuģī, kurā brauca arī pats Franklins, puse no septiņdesmit vīru apkalpes bija virsnieki, otra puse — matroži ar kapteini Ficdžeimsu priekšgalā, ar leitnantiem Goru un Leveskontu, stūrmaņiem Devē, Sārdžentu, Kūču un ārstu Stenliju. Uz kuģa «Terors» bija sešdesmit astoņi yīri, starp tiem kapteinis Krozjē, leitnanti Litlhogdsons un Ervings, stūrmaņi Horsbijs un Tomass, kā arī ārsts Pedijs. Lielai daļai šo nelaimīgo nebija lemts vairs redzēt dzim­teni, viņu vārdi iemūžināti polārzemju līču, zefries ragu, jūras šaurumu, zemes strēļu, kanālu un salu nosaukumos. Pavisam abos kuģos bija simt trīsdesmit astoņi cilvēki.

Kā zināms, Franklina pēdējās vēstules pienāca no Disko salas 1845. gada 12. jūlijā. «Ceru šonakt,» viņš rakstīja, «doties ceļā uz Lenkastera šaurumu.» Kas ar viņiem no­tika pēc aizbraukšanas no Disko salas? Vaļu mednieku kuģu «Velsas princis» un «Pasākums» kapteiņi Franklina ekspedīciju pēdējo reizi satika Melvila šaurumā, pēc tam no tās vairs nebija ne vēsts. Tomēr Franklina braucienam uz rietumiem varam pasekot: šķērsojis Lenkastera un Ba­rova šaurumus, viņš nonāca pie Bičija salas, kur pavadīja 1845.—1846. gada ziemu.

—    Bet kā visu tik smalki varēja izdibināt? — ievaicā­jās galdnieks Bells.

—     To apliecināja trīs kapu kopas, kuras 1851. gadā uz šīs salas atrada Ostena ekspedīcija. Tur bija apbedīti Franklina matroži; to pierāda arī kāds dokuments, ko uz­gājis brigas «Fokss» leitnants Hobsons, un tas rakstīts 1848. gada 25. aprīlī. Tādā veidā noskaidrojās, ka Fran­klina kuģi, pārziemojuši pie Bičija salas, pa Velingtona šaurumu sasniedza sešdesmit septīto paralēli; taču tālāk uz ziemeļiem, kur ceļš droši vien bija aizsprostots, viņi nebrauca, tai vietā uzņemdami kursu uz dienvidiem …

—    Un tas viņus pazudināja, — kāda nopietna balss ieminējās. — Glābiņš bija ziemeļos.

Matroži atskatījās. Atspiedies ar elkoņiem pret mar­gām, uz komandtiltiņa stāvēja Haterass, un tieši viņš sa­cīja šos briesmīgos vārdus.

—    Iespējams, — atsāka doktors, — ka Franklina no­lūks bija sasniegt Amerikas piekrasti; taču liktenīgajā ceļā viņus pārsteidza vētras, un 1846. gada 12: septembrī dažas jūdzes no šejienes, ziemeļrietumos no Fēliksa raga, abi kuģi iestrēga ledū; pēc tam no Viktorijas zemes raga tie tika aiznesti vēl vairāk uz ziemeļrietumiem, skat, līdz šejienei, — norādīdams kādu punktu kartē, doktors pie­bilda. — Taču ekipāža kuģus pameta tikai 1848. gada 22. aprīlī. Kas šajos deviņpadsmit mēnešos notika? Ko pa šo laiku darīja nelaimīgie jūrnieki? Varbūt pētīja ap­kaimi, izmēģināja visu, lai glābtos, jo admirālis bija ļoti enerģisks un, ja viņam neveicās …

—    Tad droši vien tāpēc, ka viņš bija zaudējis ekipāžas uzticību, — apslāpēta balsī piezīmēja Haterass.

Matroži neiedrošinājās pacelt acu; kapteiņa piebilde smagi nospieda viņu sirdsapziņu.

—    Vardu sakot, kā liktenīgajā dokumentā rakstīts, sera Džona Franklina ciešanas izbeidzās 1847. gada 11. jūnijā. Godināsim viņa piemiņu! — noņemdams cepuri, doktors teica.

Matroži klusēdami sekoja viņa priekšzīmei.

—     Kas notika ar šiem nelaimīgajiem desmit mēnešus vēlāk, kad viņi zaudēja savu vadoni? Ekipāža kuģus ne­pameta un nolēma to darīt tikai 1848. gadā. No simttrīs- desmit astoņiem cilvēkiem dzīvi bija palikuši simtpieci. Trīsdesmit trīs bija miruši. Tad šaurajā Viktorijas zemes ragā kapteiņi Krozjē un Ficdžeimss no akmeņiem sakrāva piramīdu un noglabāja tajā savu pēdējo rakstisko vēstī­jumu. Redziet, draugi, mēs braucam garām tieši šai vie­tai. Tur vēl saskatāmas piramīdas drupas; tā bija uzcelta, var teikt, vistālākajā vietā, ko 1831. gadā sasniedza Džons Ross. Skat, kur Džona Franklina zemes rags! Lūķ, Fran­klina un Leveskonta zemes ragi! Tālāk seko Erebusa līcis, kur tika atrasta uz kamanām uzlikta laiva, pagatavota no kuģa atliekām. Tepat uzgāja arī sudraba karotītes, lielus pārtikas krājumus, šokolādi, tēju un dažas lūgšanu grā­matas. Simtpieci ekspedīcijas dalībnieki, kas bija palikuši dzīvi, kapteiņa Krozjē vadībā devās uz Lielo Zivju upi. Cik tālu viņi aizgāja? Vai viņiem izdevās nokļūt līdz Hu- dzona līcim? Vai kāds atgriezās dzīvs? Kas ar viņiem no­tika pēc pēdējā gājiena?

—     Kas notika? To jums tūlīt paskaidrošu! — skaļi teica Haterass. — Sadalījušies vairākās grupās, viņi, protams, mēģināja sasniegt Hudzona līci. Jā, viņi devās uz dienvi­diem! Kā liecina 1854. gadā rakstīta doktora Rēja vēstule, 1850. gadā eskimosi Karaļa Viljama Zemē patiesi sasta­puši četrdesmit vīrus, kuri, novājējuši, bāli, pārguruši, grūtībās un slimībās novārguši, ceļoja pa ledu, vilkdami līdz laivu un medīdami valzirgus. Vēlāk šajā zemē eski­mosi atraduši trīsdesmit cilvēku līķus, bet uz kādas no tuvējām salām — vēl piecus; daži no tiem bijuši pa pu­sei apglabāti, pārējie pamesti likteņa ziņā gan zem apgāz­tas laivas, gan zem telts skrandām; kādā-vietā gulējis virs­nieks ar tālskati rokā un pielādētu šauteni pār plecu, citur mētājušies katli ar riebīgām ēdienu atliekām. Sa­ņēmusi šīs vēstis, admiralitāte lūdza Hudzona līča sabied­rību sūtīt uz traģiskās katastrofas vietu savus izveicīgā­kos aģentus. Braucot pa Baka upi uz leju līdz tās ietekai,

viņi pārmeklēja Monreālas salu, Makonohiju un Ogla ragu. Velti! Visi šie nelaimīgie gāja bojā postā, slimībās un badā, kaut gan, lūkojot paildzināt dzīvi, bija ķēru­šies pat pie drausmīgā kanibālisma. Redziet, kas ar viņiem notika, braucot uz dienvidiem, ceļā, kas nokaisīts viņu sakropļotajiem līķiem. Nu? Vai vēlēšanās doties šo vīru pēdās nav vēl pārgājusi?

Haterāsa spēcīgā balss, enerģiskie žesti un kaistošā seja atstāja varenu iespaidu. Skatot liktenīgās vietas, eki­pāža, augstākajā mērā saviļņota, vienbalsīgi iesaucās:

—    Uz ziemeļiem! Uz ziemeļiem!

—    Uz ziemeļiem! Mūsu glābiņš un slava ir tikai tur — ziemeļos! Debesis mums labvēlīgas! Vējš grozījies! Ceļš būs brīvs! Uz priekšu!

Matroži metās savās vietās; ledus lauki pamazām iz­klīda; «Forvards», mainījis kursu, ar pilnu tvaiku stūrēja uz Maklintoka kanālu.

Haterass pamatoti cerēja tur atrast no ledus brīvākus ūdeņus; viņš brauca pa iedomāto Franklina ceļu garām jau pietiekami labi izpētītajai Velsas Prinča Zemes aus­trumu piekrastei, bet pretējā puse vēl bija pārāk maz pa­zīstama. Kā redzams, ledus pārvietošanās cēlonis bija aus­trumu straumes, kuras nesa to uz dienvidiem; šaurums likās pilnīgi neaizsalis, un «Forvards» varēja atgūt zaudēto laiku; palielinājis ātrumu, tas četrpadsmitajā jūnijā šķēr­soja Osborna līci, pabraukdams garām vistālākajam pun­ktam, ko bija sasniegušas 1851. gada ekspedīcijas. Jūras līcī ledus bija- krietni daudz, taču «Forvarda» manevrus tas netraucēja.

XVIII UZ ZIEMEĻIEM

Ekipāža, likās, bija atguvusi parasto disciplīnu un pa­klausību. Pēc retajiem, ne pārāk nogurdinošajiem manevriem matrožiem netrūka brīva laika, atpūtai. Tem­peratūra turējās virs nulles, Un atkusnis ceļojumu atvieg­loja.

Deks, piemīlīgs un biedrisks, pa īstam sadraudzējas ar doktoru Kloboniju. Abi lieliski sapratās. Kaut gan drau­

dzībā viens draugs mēdz pakļauties otram, doktors, atklāti sakot, nekādā ziņā nebija šis «otrais»; Deks ar viņu da­rīja visu, ko gribēja. Doktors tam paklausīja kā suns sa­vam saimniekam. Starp citu, Deks draudzīgi izturējās gan­drīz pret visu kuģa apkalpi, kā pret matrožiem, tā virs­niekiem; šķiet, instinktīvi tas vairījās vienīgi no Šendona; arī pret Penu un Vorenu suns ņirdza zobus — un vēl kā! Abiem tuvojoties, Deks ar aizturētiem rūcieniem pauda savu naidu. Starp citu, Haterasa suni, kuru Kliftons dē­vēja par «Kapteiņa labo ģēniju», matroži vairs neiedroši­nājās aizskart.

Ekipāža tātad bija atguvusi paļāvību kapteinim un uz­vedās nevainojami.

—    Šķiet, ka mūsu vīri, — Džeimss Volls reiz teica Šen- donam, — ņēmuši nopietni kapteiņa vārdus; par panāku­miem, acīm redzot, neviens vairs nešaubās.

—    Viņi maldās, — Šendons atbildēja, — prātīgi ap­sverot un novērtējot mūsu stāvokli, tie saprastu, ka spe­ram vienu neapdomīgu soli pēc otra.

—    Bet tagad taču mēs atrodamies brīvākā jūrā, brau­cam pa izpētītu ceļu. Šendon, vai tik jūs nepārspīlējat?

—    Itin nemaz, Voll; naids, ja vēlaties — greizsirdība, ko iedveš Haterass, nepadara mani aklu. Sakiet — vai esat ielūkojies ogļu noliktavās?

—    Nē, — teica Volls.

—     Nu tad nokāpiet lejā un paskatieties, cik strauji plok mūsu rezerves. īstenībā vajadzēja braukt tikai ar burām, dzenskrūvi ņemot palīgā visnepieciešamākajos gadīju­mos, kad jācīnās ar straumi vai pretvējā; kurināmais mums -jātaupa, jo, kas zina, kur šajās jūrās varam iestrēgt un uz cik ilgu laiku. Bet Haterass, neprātīgi dzenoties uz nepieejamo polu, tādus sīkumus nemaz neievēro. Viņš brauc ar pilnu jaudu kā labā ceļa vējā, tā pretvējā, un, ja tas tā turpināsies, mēs drīz vien nonāksim lielās grū­tībās vai aiziesim bojā.

—    Vai patiesi, Šendon? Vai mūsu stāvoklis ir tik no­pietns?

—     Protams, Voll, ļoti nopietns, tas jāsaka ne tikvien par mašīnām, ^kuras, oglēm aptrūkstot, stāvēs dīkā, kad būs visvairāk nepieciešamas, bet arī par ziemošanu, kas agri vai vēlu nepaies mums secen. Zemē, kur nereti

termometrā sasalst pat dzīvsudrabs \ ir japadoma, kā no­drošināties pret aukstumu.

—    Ja nemaldos, Šendon, kapteinis Bičija salā cer papil­dināt kurināmā rezerves; droši vien tur atradīsies milzīgi ogļu krājumi.

'— Vai polārjūrās vienmēr var nonākt, kur vēlas? Vai varam droši zināt, ka viens vai otrs šaurums nebūs aiz­sprostots? Bet, ja nu mēs Bičija salu nesasniedzam, ja nu izrādīsies, ka tā ir nepieejama, ko tad?

—    Jums taisnība, Šendon; Haterass, manuprāt, rīko­jas neapdomīgi; bet kāpēc jūs to neaizrādāt?

—    Nē, Voll, — Šendons ar tikko jaušamu rūgtumu at­teica, — esmu nolēmis klusēt; par kuģi es vairs neat­bildu; gaidīšu, kas notiks tālāk. Man pavēl — es paklausu, bet savas domas izteikt neesmu spiests.

—    Atļaujiet piezīmēt, Šendon, ka jūs tādā gadījumā rīkojaties nepareizi. Runa ir par kopējām interesēm, un kapteiņa neapdomība var dārgi maksāt visai ekipāžai.

—    Ja arī es viņam ko teiktu, Voll, vai tad viņš mani klausītu?

Volls neiedrošinājās to noliegt.

—    Varbūt kapteinis ņemtu vērā visas ekipāžas iebildu? mus? — viņš ieminējās.

—    Ekipāžas iebildumus? — Šendons paraustīja plecus. — Nabaga Voll, vai tad jūs neko nemanāt? Ekipāžu iedvesmo pavisam kas cits, nevis pašsaglabāšanās in­stinkts. Matroži zina, ka mēs tuvojamies septiņdesmit ot­rajai paralēlei un ka par katru šķērsoto platuma grādu viņi nopelnīs tūkstoš mārciņu sterliņu.

—    Jums taisnība, Šendon, kapteinis ķēries pie visla­bākā līdzekļa, lai dabūtu matrožus savā pusē.

—    Bez šaubām, — piekrita Šendons, — vismaz līdz zi­nāmam laikam.

—    Ko jūsu vārdi nozīmē?

—    To, ka viss ritēs gludi, kamēr darbs nebūs smags, risks ne sevišķi liels un jūra mierīga; Haterasa nauda tur matrožus savā varā; taču tas, ko dara tikai naudas dēļ, nekad nav labi darīts. Tiklīdz nonāksim citos apstākļos, briesmās, trūkumā, slimībās, bezcerībā, aukstumā, grūtī-

1 Dzīvsudrabs sasalst pie — 42 C.

bās, kurām skrienam pretī kā neprātīgi, gan tad redzē­siet, ka šie cilvēki vairs nedomās par prēmiju.

—    Tātad jūs esat pārliecināts, Šendon, ka Haterasam uz panākumiem nav ko cerēt?

—     Nē, nav, Voll; tamlīdzīgā pasākumā kuģa vadībā nepieciešama liela vienprātība un savstarpēja saprašanās, kuras mums trūkst. Turklāt Haterass ir karstgalvis; to pierāda viņa pagātne. Gan redzēsim! Apstākļi var sagro­zīties tā, ka brigas vadību vajadzēs uzticēt citam, ne tik neapdomīgam dēkainim, kāds ir mūsu kapteinis.

—    Un tomēr, — neticīgi purinādams galvu, iebilda Volls, — viņa pusē vienmēr būs …

—     Viņa pusē, — Šendons pārtrauca, — nostāsies dok­tors Klobonijs, šis zinātnieks, kuru nekas cits neinteresē kā vienīgi zinātne, tad Džonsons, verdziskais disciplīnas ievērotājs, kuram nav pašam savu domu, un beidzot vēl viens vai divi, kā, piemēram, galdnieks Bells, katrā ziņā ne vairāk kā četri, kaut gan pavisam esam astoņpadsmit cilvēku. Nē, Voll! Haterasam nepieder ekipāžas uzticība, viņš lūko to piesaistīt ar naudu; veikli izmantojot Fran­klina katastrofu, viņš noskaņo matrožus sev par labu; bet tas nevilksies ilgi, ticiet man, un, ja neizdosies sasniegt Bičija salu, Haterass būs pagalam!

—    Ja ekipāža to zinātu! .. .

—     Tikai, lūdzu, — Šendons dzīvi iesaucās, — nestās­tiet nevienam; gan matroži paši to atskārtis. Starp citu, prātīgākais, ko pašreiz varam darīt, — turēt kursu uz zie­meļiem. Bet kās lai galvo, vai, braucot Ziemeļpola vir­zienā, Haterass patiesībā netaisās atpakaļ uz dienvidiem? Maklintoka kanāla galā atrodas Melvila šaurums, kurā sanāk daudz kanālu, pa tiem var nokļūt Bafina līcī. Lai Haterass piesargās! Braukt uz austrumiem ir daudz vieg­lāk nekā uz ziemeļiem.

Šie vārdi pauda Šendona noskaņojumu, Haterass pa­reizi bija viņā nojautis nodevēju.

Šendons nekļūdījās, teikdams, ka matrožu miers sais­tīts ar cerību drīzumā šķērsot septiņdesmit otro paralēli. Pat bailīgākos bija pārņēmusi iedzīvošanās kāre. Kliftons katram atsevišķi sastādīja sīku aplēsi.

Bez kapteiņa un doktora, uz kuriem prēmijas sadale neattiecās, brigas apkalpē bija sešpadsmit cilvēku. Tā kā prēmija bija tūkstoš mārciņu sterliņu, par katru nobraukto -paralēli matroži saņemtu sešdesmit divas ar pusi mārci­ņas. Ja brigai izdotos sasniegt polu, tad par astoņpadsmit šķērsotajām paralēlēm ikvienam no viņiem pienāktos simt divdesmit piecas mārciņas sterliņu, tā sakot, vesela bagā­tība. Šāda fantastiska iedoma kapteinim izmaksātu astoņ­padsmit tūkstošus, taču viņš bija pietiekami bagāts, lai atļautos šo dārgo izpriecu — braucienu uz polu.

Protams, šāda aplēse ekipāžas alkatību kairināja vis­augstākajā mērā, un daudzi matroži, kuri pirms pāris nedēļām līksmoja, ka briga mainījusi kursu uz dienvi­diem, tagad karsti vēlējās drīzāk tikt pāri šai «zelta pa­ralēlei».

16. jūnijā «Forvards» pabrauca garām Avorta ragam. Debesīs slējās Raulisona kalna baltās galotnes; sniegā un miglā, kas palielināja dimensijas, kalns likās milzīgs; tem­peratūra turējās dažus grādus virs nulles. No kalniem lejup gāzās ūdenskritumi; ar smagās artilērijas dārdiem līdzīgu troksni bruka sniega lavīnas. Glečeri klājās kā gari, balti palagi, mezdami gaisā milzu atspulgus. Ziemeļu daba cīņā ar atkusni sniedza acīm krāšņus skatus. Briga peldēja gar pašu krastu; uz klintīm aizvējā, bikli sliedamies virs sniega, dažviet ziedēja mēļi virši; pa zemi stiepās sarka­nīgi, izstīdzējuši ķērpji un pundurkārklu atvases.

Beidzot 19. jūnijā šaipus daudzinātās septiņdesmit ot­rās paralēles «Forvards» apbrauca Min to radzi, kas veido vienu no Oma neja līča galējiem krastiem; pēc tam briga iepeldēja Melvila šaurumā, ko Boltons dēvēja par «nau­das līci»; jautrais matrozis par šo tematu sagudroja ne­skaitāmas anekdotes, kuras laipno Kloboniju no sirds iz­smīdināja.

Ceļojums, par spīti spēcīgajam ziemeļaustrumu vējam, bija tik veiksmīgs, ka 23. jūnijā «Forvards» šķērsoja sep­tiņdesmit ceturto paralēli. Tas nonāca vienā no nozīmīgā­kajām ziemeļu jūrām Melvila baseina vidū. Pirmais to bija sasniedzis kapteinis Parrijs savā lielajā 1819. gada ekspe­dīcijā, un tieši ar to viņa ekipāža izpelnījās valdības so­līto pieci tūkstoši mārciņu sterliņu prēmiju.

Kliftons apmierināts rēķināja, ka no septiņdesmit ot­rās līdz septiņdesmit ceturtajai paralēlei ir divi grādi, tātad noietais ceļš katra matroža kredītā jau ienesis simt- divdesmit piecas marc iņas. Taču viņam aizrādīja, ka po­lārajos apgabalos naudai neesot nekādās vērtības un ka jūrnieku tikai tad drīkstot uzskatīt par bagātu, ja viņš savu naudu varot nodzert; tāpēc, lai priecātos un ber­zētu rokas, nākšoties gaidīt bridi, kad būs iespēja kāda no Liverpūles krodziņiem piedzerties un pakrist zem galda.

XIX

VAĻA MEDĪBAS

Arī viegli kuģojamajā Melvila baseinā bija ledus; līdz pašam apvārsnim stiepās milzīgi ledus lauki; tajos it kā noenkurojušies šur tur slējās nekustīgi aisbergi. «For­vards» ar pilnu jaudu brauca pa plašām ejām, kur ma­nevri sevišķas grūtības nesagādāja. Vējš bieži mainījās, spēji pārlēkdams no vienas debess puses uz otru.

Arktiskajās jūrās vēju nepastāvība ir vērā ņemama pa­rādība, un nereti tikai dažas minūtes šķir pilnīgu miera stāvokli no negantas viesuļvētras. Divdesmit trešajā jū­nijā Melvila baseina vidū tas bija jāpiedzīvo arī Hate­rasam.

Pastāvīgie vēji, kas parasti pūš no lediem uz brīvo jūru, mēdz būt ļoti auksti. Todien temperatūra par dažiem grā­diem kritās, uzpūta dienvidu vējš, kas, atbrīvodamies no sava mitruma necaurredzama sniegputeņa veidā, spēcī­gām brāzmām nesās pāri ledus laukiem. Haterass neka­vējoties pavēlēja ievilkt buras, kuras līdzēja dzenskrūvei, taču nepaguva to izdarīt pietiekami ātri, un vējš vienā mirklī norāva mazo bramburu.

Kapteinis vislielākajā aukstasinībā vadīja manevrus un vētrā nepameta klāju; nelāgie laika apstākļi spieda steidzīgi atkāpties uz rietumiem. Vējš sacēla jūrā milzu bangas, kurās mētājās no apkārtējiem ledājiem atrauti daždažādi ledus gabali; brigu kā rotaļlietiņu svaidīja no vieniem sāniem uz otriem, pār klāju bira ledus šķembas; brīžam «Forvards» nostājās perpendikulāri viļņu vāla vir­sotnē; tērauda ķīlis, atstarojot izkliedēto gaismu, laistījās kā izkausēts metāls; pēc tam, izslējis savu melniem dūmu mutuļiem apvīto galvu, «Forvards» atkal spēji nolaidās it kā bezdibenī, bet dzenskrūve, iznirusi virs līmeņa, drūmi dūkdama, griezās gaisā, kuldama to ar izplesta­jām lāpstiņām. Jaukdamies ar sniegu, aumaļām lija lietus.

Doktors, izmantodams šo gadījumu, samirka līdz kau­lam; viņš stāvēja uz klāja, ļaudamies baudai, kādu zināt­niekam spēj sniegt līdzīgs skats. Negantajās vētras brāz­mās nebūtu sadzirdama pat blakus stāvētāja balss, tāpēc doktors tikai klusēja un skatījās, tādējādi kļūdams par liecinieku dīvainai parādībai, kas novērojama vienīgi ap­gabalos aiz polārā loka.

Vētra plosījās nelielā, ierobežotā apkaimē, ne tālāk par trim četrām jūdzēm; patiesi, vējš virs ledus laukiem zaudē daudz no sava postītāja spēka un necik tālu ne­spēj tikt. Brīžam, miglai izklīstot, doktors manīja skaid­ras debesis un neaizsalušu jūru aiz ledus laukiem; tātad «Forvardam» pa brīvajām ejām vajadzētu sasniegt mierī­gākus ūdeņus, kur nekas nekavētu kuģošanu; briga riskēja vienīgi uzskriet kādam no klīstošajiem sēkļiem, ku­rus veidoja straume. Pēc dažām stundām Haterasam bei­dzot izdevās iekļūt mierīgākos ūdeņos, kaut gan pie ap­vāršņa vēl neganti plosījās vētra, kas pamazām rimās tikai dažas kabeļtauvas no «Forvarda».

Melvila baseins tagad rādījās pavisam citāds; viļņu un vēja ietekmē, no krastiem atdalījušies, uz ziemeļiem drei­fēja daudz ledus kalnu, gan sadurdamies, gan drāzdamies cits citam tieši virsū, taču plašajā šaurumā nebija grūti no tiem izvairīties. Skats bija lielisks — šķita, ka šajā milzīgajā stadionā dažādos ātrumos peldošās ledus masas sacenstos savā starpā.

Doktors ļāvās sajūsmai, kad pēkšņi, nostājies .blakus, harpunētājs Simpsons norādīja viņam uz nemitīgi mainī­gajām ūdens krāsām — toņi mainījās no tumši zila līdz olīvzaļam; garās dažādo krāsu joslas stiepās no ziemeļiem uz dienvidiem ar tik skaidri norobežotām malām, ka tām varēja izsekot līdz pat apvārsnim, kur tās nozuda. Reizēm caurspīdīgās joslas aizstāja pilnīgi tumšas, necaurre­dzamas.

—    Ko jūs teiksiet par šo īpatnību, Klobonija kungs? — Simpsons vaicāja. .

—    Varu, draugs, atkārtot vienīgi to, — doktors atbil­dēja, — ko teicis vaļu mednieks Skorsbijs: proti, zilajās joslās trūkst neskaitāmo sikbūtņu un medūzu, kuras pa pilnam mīt zaļajos ūdeņos; Skorsbijs šai ziņā veicis daudz eksperimentu, un es viņam labprāt ticu.

—           Ak, doktor, pec juras krasam var secināt vēl ko citu.

—    Patiesi?

—           Jā, Klobonija kungs, un zvēru pie harpunētāja goda, ja «Forvards» būtu medību kuģis, nav šaubu, ka mums ķertos bagātīgs loms.

—    Es tuvumā nemanu neviena vaļa, — doktors sacīja.

—           Pareizi! Bet galvoju jums, ka drīz mēs tos manīsim. Zaļās joslas šajās paralēlēs — tā taču ir neizsakāma vaļu mednieka laime!

—           Kā tā? — kā parasts, dzīvi interesēdamies par liet­pratēju atzinumiem, doktors jautāja.

—           Vaļi visbiežāk sastopami zaļajos ūdeņos ,— paskaid­roja Simpsons.

—    Un kāpēc?

—    Te tiem daudz vairāk ēdamā.

—    Jūs esat par to pārliecināts?

 — Ak jā, Klobonija kungs, jo bezgala bieži esmu to pieredzējis Bafina jūrā, un kāpēc lai tas pats neatkārto­tos Melvila baseinā?

—    Jums laikam gan taisnība, Simpson.

—       Bet pag, — noliecies pār margām, Simpsons piebilda, — paraugieties turp, Klobonija kungs!

—           Skat! — iesaucās Klobonijs. — Šķiet, ka šo sliedi jūrā pametis kāds kuģis.

—           Šo eļļaino vielu atstāj aiz sevis valis, — sacīja Simp­sons. — Ticiet man, dzīvnieks, kas to izdala, nevar būt tālu.

Nudien, gaiss bija piesātināts ar stipru trāna smaku.

Doktors sāka uzmanīgi pētīt jūru, un harpunētāja pa­redzējums drīz vien piepildījās. Fokmastā atskanēja Fo- kera balss.

—           Valis! — viņš sauca. — Tas peld pa vējam uz mūsu pusi!

I Visu skatieni pavērsās norādītajā virzienā: jūdzi no bri­

gas jūrā strūkloja nelielas ūdens šaltis.

—       Re, re, kur tas ir! — sauca Simpsons, kuru pieredze nevīla.

—    Nozuda, — sacīja doktors.

—           Ja vajadzētu, gan mēs prastu to atrast, — Simpsona balsī skanēja nožēla.

Haterass, kā par brīnumu, lika nolaist jūrā vaļu me­dību laivu, kaut gan neviens to nebija iedrošinājies lūgt. Kapteinis bija ar mieru sagādāt ekipāžai šo izpriecu, vien­laikus iegūstot dažas mučeles zivju eļ]as. Un tā medību atļauja tika uzņemta ar sajūsmu.

Četri matroži iekāpa laivā; Džonsons nosēdās pakaļ­galā pie stūres. Simpsons palika priekšgalā ar harpūnu rokās. Nekas nespētu atturēt arī doktoru Kloboniju no šīs ekspedīcijas. Jūra bija samērā rāma. Laiva jltri peldēja prom, un jau pēc minūtēm desmit tā bija veselu jūdzi at­tālinājusies no brigas.

Valis, ievilcis plaušās, gaisa rezerves, no jauna ienira dzelmē, taču drīz atkal uzpeldēja un caur elpošanas atve­rēm izšļāca gaisā piecpadsmit pēdu augstu ūdens un gļotu strūklu.

— Stūrē turp, stūrē turp! — sauca Simpsons, norādī­dams vietu ap astoņpadsmit jardu no laivas.

Laiva ātri devās šajā virzienā; to ievērojis, lēnā gaitā turp brauca ari «Forvards».

Milzīgais dzīvnieks gan nozuda dzelmē, gan atkal iz­nira, ļaudams viļņiem sevi mētāt pēc patikas un rādīdams savu melno muguru, kas atgādināja zemūdens, klinti at­klātā jūrā. Vispār vaļi ātri peld tikai tad, ja kāds tos vajā, tāpēc šis laiski šūpojās viļņos.

Mednieki klusītēm tuvojās pa zaļā ūdens joslu, kuras necaurredzamība liedza valim pamanīt naidnieku. Brīdis, kad trausla laiva uzbrūk šādam nezvēram, vienmēr ir ļoti satraucošs. Valis likās ap simt trīsdesmit pēdu garš; starp septiņdesmit otro un astoņdesmito paralēli šie dzīvnieki mēdz būt pat garāki par simtastoņdesmit pēdām. Senie rakstnieki piemin arī septiņsimt pēdas garus vaļus, taču tādi, pareizāk sakot, pieskaitāmi tā saucamajiem «fantā­zijas augļiem».

Drīz vien laiva piebrauca valim tieši klāt. Simpsons pa­māja, airētāji rimās, un veiklais matrozis, spēcīgi atvēzē­jies, svieda harpūnu"; ierocis, bruņots asām, zobainām dakšām, dziļi ieurbās vaļa tauku slānī. Ievainotais dzīv nieks, novicinājis asti, ienira. Tūlīt pēc tam stāvus gaisā izslējās četri airi; ap laivas priekšgalu aptītā virve, pie kuras bija piesieta harpūna, neizsakāmā ātrumā raisījās vaļā, jo laivu, kuru stūrēja Džonsons, valis sāka vilkt līdzi.

Tas skrēja prom no brigas, tuvodamies peldošiem ledus kalniem; skrējiens ilga apmēram pusstundu; lai spēcīgās berzes dēļ virve neuzliesmotu, to lāgiem vajadzēja sasla­pināt. Kad šķita, ka dzīvnieks samazinājis ātrumu, virvi sāka vilkt pamazām atpakaļ un satīt; valis pēc brītiņa at­kal parādījās virspusē, kuldams ūdeni ar milzīgo asti; gaisā cēlās ūdensstabi un lija kā lietus pār medniekiem. Laiva ātri tuvojās valim; satvēris garu šķēpu, Simpsons grasījās uzsākt divcīņu.

Bet pēkšņi valis zibenīgā ātrumā metās uz eju starp di­viem ledus kalniem, sekot tam kļuva pārāk bīstami.

—    Pie joda! — Džonsonam paspruka.

—    Uz priekšu, uz priekšu! Drošāk, puiši! — mudināja Simpsons, kuru bija apsēdis medību drudzis. — Valis mums jau rokā!

—    Nedrīkst; taču tam sekot starp ledus kalniem! — iebilda Džonsons. — Apturiet laivu!

—    Sekosim, sekosim! — kliedza Simpsons.

—    Nē, nē! — daži sauca.

—    Uz priekšu, uz priekšu! — pārējie mudināja.

Strīda laikā valis paguva iepeldēt starp abiem ledus kalniem, kurus vējš un viļņi tiecās savienot.

Laiva, ko valis vilka līdzi, draudēja iekļūt šajā riskan­tajā spraugā, bet Džonsons, pieliecies uz priekšu, pār­cirta virvi.

Tas notika tieši laikā: abi kalni, ar varenu spēku sagrūz- damies kopā, sašķaidīja nelaimīgo dzīvnieku.

—    Pagalam! — iesaucās Simpsons.

•— Mēs esam glābti! — priecājās Džonsons.

—    Goda vārds, to bija vērts redzēt! — ne acu nepa­mirkšķinājis, noteica doktors.

Ledus kalnu sadursmju spēks ir ļoti liels. Valis kļuva par upuri nejaušībai, kādas šajās jūrās atkārtojas bieži. Skorsbijs stāsta, ka- vienas vasaras laikā Bafina jūrā gā­juši bojā trīsdesmit vaļi; viņš pats redzējis, kā saduras milzīgas, briesmīgā ātrumā skrejošas ledus sienas, vienā mirklī sadragādamas trīsmastu burinieku. Vēl divus ku­ģus viņa acu priekšā kā ar šķēpu gabalos sašķēluši asi, vairāk nekā simt pēdu gari ledus gabali, izurbdamies cauri kuģa apšuvumam.

Pēc dažām minūtēm laiva sasniedza brigu un tika no­vietota parastajā vietā uz klāja.

— ^Krietna mācība pārgalvīgiem dēkaiņiem! — Šen- dons skaļi piezīmēja. — Lai tik pamēģina līst starp ledus kalniem!

XX

BIČIJA SALA

Divdesmit piektajā jūnijā «Forvards» nonāca iepretī Dundasa ragam Velsas Prinča Zemes galējos ziemeļrietu­mos. Starp peldošajām ledus masām kuģot bija aizvien grūtāk. Jūra šeit sašaurinās, turklāt ledus sablīvēšanos sekmē vesela salu virkne — Krozjē, Junga, Dē, Lautera un Gareta salas, kas sarindojušās it kā reida priekšā. Ceļš, ko «Forvards» citos apstākļos veiktu vienā dienā, prasīja laiku no divdesmt piektā līdz trīsdesmitajam jū­nijam; gan apstājoties, gan griežoties atpakaļ, gan nogai­dot izdevīgu brīdi, kad tuvoties Bičija salai, briga izlie­toja daudz ogļu, jo pat pieturas brīžos kurināšanu tikai samazināja, pilnīgi nepārtraucot ne dienu, ne nakti, lai ik mirkli būtu braukšanas gatavībā. Kurināmā rezerves Haterass pārzināja tikpat labi kā Šendons. Taču, cerēdams Bičija salā rast tām pietiekamu papildinājumu, viņš eko­nomisku apsvērumu dēļ nevēlējās upurēt ne minūti dārgā laika; jau kursa maiņa uz dienvidiem bija pārāk aizkavē­jusi brigu, un, izbraukuši no Anglijas aprīlī, viņi tomēr nebija tikuši tālāk par saviem priekšgājējiem līdzīgā ga­dalaikā.

Trīsdesmitajā jūnijā Velsas Prinča Zemes galējos zie­meļaustrumos iznira Vokera rags; tas bija tālākais punkts, ko 1852. gada trešajā maijā sasniedza Kenedijs un Bello pēc ceļojuma cauri Ziemeļsomersetai. 1851. gadā šai vietā Ostena ekspedīcijas kapteinim Omanejam laimējās sagā­dāt pārtiku savai komandai.

Šis zemes rags ir ļoti augsts un ievērojams ar sarkan­brūno krāsu; skaidrā laikā no tā paveras skats līdz pašai ieejai Velingtona kanālā. Pievakarē kļuva redzams Bello rags, kuru no Vokera raga šķir Makleona līcis. Bello ra­gam tā nosaukums piešķirts, godinot jaunā franču virsnieka piemiņu, un angļu ekspedīcija to sveica ar trīskāršu «urā». Rievoto, dzeltenīgo kaļķakmens krastu tur aizsargā ne­pārejami ledus vaļņi, kurus sadzinis ziemeļu vējš. Drīz vien zemes rags izzuda skatieniem, un «Forvards» starp vēja saliedētiem ledus gabaliem lauza ceļu cauri Barova šaurumam uz Bičija salu.

Bija nolemts braukt taisni uz priekšu, lai nepalaistu ga­rām salu. Haterass nākamajās dienās ne mirki nepameta savu posteni. Viņš bieži kāpa «vārnu ligzdā», meklēdams izdevīgāku ceļu. Barova šaurumā kapteinis darīja visu, ko spēj vienīgi izveicīgs, aukstasinīgs, -drosmīgs un pat ģeniāls jūrnieks. Tiesa gan, liktenis nebija viņam labvē­līgs, jo ap šo laiku jūrā vairs nevajadzēja būt ledum. Taču, netaupīdams ne ogles, ne apkalpi, ne sevi pašu, Haterass beidzot nonāca pie mērķa.

Trešajā jūlijā pulksten vienpadsmitos .rītā ledus locis vēstīja, ka ziemeļos redzama zeme; novērojis to, Haterass pazina Bičija salu, arktisko zemju pētnieku parasto tikša­nās vietu. Tur piestāj gandrīz visi Ziemeļjūru kuģinieki. Franklins pirms došanās uz Velingtona šaurumu Bičija salā bija iekārtojis savu pirmo ziemas apmetni. Maklūra palīgs Krosvels, kājām nostaigājis četrsimt septiņpadsmit jūdžu, beidzot tur satika brigas «Fēnikss» ekipāžu, ar kuru kopā atgriezās dzimtenē. Pēdējais kuģis, kas pirms «For- varda» noenkurojās pie Bičija salas, bija «Fokss»; kap­teinis Maklintoks 1855. gada vienpadsmitajā augustā tur papildināja pārtikas un kurināmā krājumus, saveda kār­tībā noliktavas un dzīvojamās mītnes; kopš tā laika ne­bija pagājuši ne divi gadi; Haterass to labi zināja.

Ieraugot salu, Džonsonam nodrebēja sirds; reiz viņš šeit bija bijis, kad kalpoja par vecāko stūrmani uz «Fe­niksa». Haterass Džonsonu iztaujāja par krastu stāvokli, par noenkurošanās ērtībām un iespējām izcelties malā. Laiks solījās būt lielisks; termometrs rādīja +14°C.

—    Jūs šo vietu pazīstat, Džonson? — kapteinis vaicāja.

—    Protams, kaptein, tā ir Bičija sala. Tikai mums ne­pieciešams pabraukt mazliet uz ziemeļiem, tur krasti būs lēzenāki.

—   Bet kur tad dzīvojamās mītnes un noliktavas? — Haterass brīnījās.

—   Tās ieraudzīsim, tikai izkāpuši krastā. Noliktavas atrodas tur, aiz tiem uzkalniņiem.

—    Un šeit jūs atstājāt lielas rezerves?

—    Ļoti lielas, kaptein. Admiralitāte 1853. gadā kap­teiņa Inglfīlda vadībā sūtīja tieši šurp «Fēniksu» un trans­porta kuģi «Bredalbane» ar pārtikas rezervēm un kuri­nāmo. Tas, ko mēs atvedām, varētu nodrošināt vai veselu ekspedīciju.

—    Toties daudz no šiem krājumiem 1855. gadā pa­ņēma «Foksa» kapteinis, — piezīmēja Haterass.

—     Neuztraucieties, kaptein, — Džonsons atteica, — gan pietiks arī jums; aukstumā pārtika nevainojami saglabā­jas, un mēs to atradīsim tikpat svaigu un lietojamu kā dienā, kad izlādējām to malā.

—    Man nerūp pārtika, •— Haterass sacīja, — ar mūsējo varētu iztikt vairākus gadus, turpretī ogles …

—    Mēs atstājām Bičija salā pāri par tūkstoš tonnām ogļu; šai ziņā varat būt mierīgs.

—    Brauksim klāt, — tālskatī nemitīgi vērodams krastu, Haterass teica.

—     Vai redzat šo radzi? — vaicāja Džonsons. — Kad pa­brauksim tai gar<im, noenkurošanās vieta vairs nebūs tālu. Jā, tieši no šejienes mēs ar leitnantu Krosvelu un divpa­dsmit kuģa «Pētnieks» slimajiem matrožiem devāmies uz dzimteni. Kapteini Maklūru mums laimējās nogādāt mā­jās, taču leitnantam Bello, kas brauca ar mums uz «Fē- niksa», nebija lemts atgriezties dzimtenē. Ak, cik rūgti io atcerēties! Bet, kaptein, rādās, ka mums jānoenkurojas šepat!

—    Lai notiek! — Haterass piekrita.

Viņš deva attiecīgas pavēles.

«Forvards» apstājās divu kabeļtauvu attālumā no krasta, nelielā no ziemeļu, austrumu un dienvidu vējiem pasargātā līcītī.

—    Volla kungs, — Haterass teica, — sagatavojiet laivu un nosūtiet uz salu sešus matrožus ogļu pārvadāšanai uz brigu.

—    Klausos, kaptein, — atbildēja Volls.

—    Mēs ar doktoru Kloboniju un stūrmani izcelsimies krastā. Šendona kungs, vai nevēlaties mūs pavadīt?

—    Esmu jūsu rīcībā, — atbildēja Šendons.

Pēc brītiņa doktors, bruņojies ar saviem mednieka un zinātnieka piederumiem, reizē ar biedriem iekāpa laivā.

Desmit minūtes vēlāk viņi izcēlās pazemā, klinšainā krastā.

—   Vediet mūs, Džonson, — Haterass teica, — jūs taču apkārtni pazīstat?

—   Bez šaubām, kaptein, tikai, lūk, šo pieminekli gan necerēju ieraudzīt.

—   To? — iesaucās doktors. — Es gan zinu, ko tas no­zīmē; iesim tuvāk, šis akmens pats jums pavēstīs, kā te radies.

Četri vīri tuvojās piemineklim, un doktors, noņēmis cepuri, teica: \

—   Tas, draugi, ir piemineklis Franklinam un viņa bied­riem.

Patiesi, 1855. gadā lēdija Franklina bija uzticējusi dok­toram Keinam vienu marmora plāksni un 1858. gadā Mak- lintokam otru, lai tās nogādātu un uzstādītu Bičija salā. Maklintoks savu uzdevumu bija veicis un novietojis plāk­sni netālu no kapa pieminekļa, ko Džons Barovs uzcēla par godu leitnantam Bello.

Uz piemiņas plāksnes bija rakstīts:

«Franklina, Krozjē, Ficdžeimsa un visu viņu drosmīgo brāļu piemiņai.

Virsniekiem un viņu uzticīgajiem matrožiem, kas cieta un gāja bojā par zinātnes mērķi un par godu savai dzimtenei.

Šī plāksne iezīmē vietu, kur viņi pavadīja savu pirmo arktisko ziemu un no kurienes devās ceļā, lai pārvarētu visus šķēršļus vai mirtu.

Piemineklis liecina, ka šos drosmīgos jūrniekus cienīdami piemiņā paturēs draugi, tautieši un tā sie­viete, kura, zaudējusi ekspedīcijas vadonī visuzticī­gāko, patiesi mīlēto dzīves biedru, savas dziļās sēras veldzē ticībā.

Tas Kungs viņus ievedis ostā, kur visiem lemts mūžīgs miers.

1855.»

Skatot vientulīgo pieminekli tālajā, svešajā ziemeļu pie­krastē, jūrniekiem sāpīgi sažņaudzās sirds. Bet doktoram, lasot aizkustinošo uzrakstu, acīs sariesās asaras. Vietā,

kur reiz spēka un cerību pilns apmetās Franklins un viņa biedri, tagad palikusi vienīgi marmora piemiņas plāksne! Taču par spīti drūmajam likteņa brīdinājumam «Forvards» bija gatavs braukt tālāk pa kuģu «Erebuss» un «Terors» ceļu.

Pirmais nometis smago pārdomu nastu, Haterass veicīgi sāka kāpt ar baltu sniega segu klātā, paaugstā uzkal­niņā.

—           Kaptein, — viņam sekodams, sacīja Džonsons, — no turienes redzēsim noliktavas.

Kalna galā viņus panāca Šendons un doktors.

Skatieni slīdēja pāri neaptverami plašajam klajumam, kur nemanīja ne pēdu no cilvēku mītnēm.

—    Dīvaini… — noteica Džonsons.

—    Kur tad noliktavas? — Haterass satraukts vaicāja.

—           Nezinu… Nekā te vairs nav… — stomījās stūr­manis.

—           Jūs droši vien esat apmaldījies, — ieminējās dok­tors.

—           Un tomēr šķiet, ka tām vajadzēja būt tieši šeit… — domīgi novilka Džonsons.

—           Bet kur lai tagad ejam? — nepacietīgi jautāja Ha­terass.

—           Kāpsim lejā, — atbildēja Džonsons, — iespējams, ka esmu kļūdījies; septiņu gadu laikā šīs vietas var viegli aizmirst.

—           It īpaši, ja apkaime tik vienmuļa un vienveidīga, — piebilda doktors.

—    Un tomēr … — murmināja Džonsons.

Šendons neteica ne vārda.

Pēc brītiņa stūrmanis apstājās.

—    Nē, neesmu kļūdījies! — viņš iesaucās.

—    Nu, tātad? — lūkodamies apkārt, vaicāja Haterass.

—           Kāpēc jūs tā domājat, Džonson? — gribēja zināt doktors.

—           Vai redzat to pauguriņu? — Džonsons norādīja uz nelielu paaugstinājumu pie savām kājām, kurā skaidri iezīmējās trīs izciļņi.

—    Kas tie tādi, kā jums šķiet? — jautāja doktors.

—           Trīs Franklina matrožu kapi, — Džonsons paskaid­roja. — To zinu droši. Jā, es nemaldos. Simt soļu no še­jienes vajag būt mītnēm, bet, ja to nav, tad … tad …

Viņš neiedrošinājās pabeigt savu domu. Haterass de­vās uz priekšu, viņu pārņēma nepārvarama bezcerība. Te patiesi vajadzēja atrasties tik ļoti nepieciešamajām ku­rināmā rezervēm, uz kurām viņš tā cerēja; bet vietā, kur civilizētu cilvēku rokas reiz bija radījušas milzīgas nolik­tavas novārgušajiem kuģiniekiem, viss bija sagrauts, iz­laupīts, izvandīts, nopostīts. Kas šajā laupīšanā bija pie­dalījies? Apkārtnes dzīvnieki — vilki, lapsas, lāči? Nē, jo tie būtu iznīcinājuši vienīgi pārtikas krājumus, bet te taču nebija atstāta ne telts skranda, ne baļķis vai dzelzs ga­bals, pat neviena metāla šķemba un — «Forvarda» ļau­dīm par postu — nekāda kurināmā!

Acīm redzot, eskimosi, bieži uzturēdami sakarus ar eiro­piešu jūrniekiem, beidzot bija izpratuši šo lietu vērtību un visu piesavinājušies; pēc «Foksa» aizbraukšanas viņi ar iepriekšēju prātīgu apsvērumu, nemitīgi nākdami uz šo vietu laupīt, nepameta ne pēdu no tā, kas še bijis; un ta­gad zemi klāja tikai bieza sniega sega.

Haterass bija pagalam apjucis. Doktors, šūpodams galvu, lūkojās apkārt. Šendons klusēja, kaut gan uzma­nīgs vērotājs viņa lūpās saskatītu ļaunu smīnu.

Šajā brīdī ieradās Volla sūtītie matroži. Viņi visu uzreiz noprata. Piegājis klāt kapteinim, Šendons teica:

—    Haterasa kungs, manuprāt, nav vērts atmest cerī­bas; esam taču laimīgi nokļuvuši līdz ieejai Barova šau­rumā, un tas mūs aizvedīs uz Bafina jūru.

—    Šendona kungs, — Haterass atbildēja, — par laimi, mēs atrodamies pie ieejas Velingtona šaurumā un dosi­mies pa to uz ziemeļiem.

—    Bet kā tad mēs tiksim uz priekšu, kaptein?

—    Ar burām, Šendona kungs. Kurināmā mums pietiks vēl diviem mēnešiem, bet nākamajai ziemai vairāk arī nav nepieciešams.

—    Atļaujiet aizrādīt… — Šendons grasījās iebilst.

—    Atļauju jums tikai vienu — sekot man līdzi uz brigu, — atcirta kapteinis.

Tad, uzgriezis muguru palīgam, viņš devās atpakaļ uz kuģi un ieslēdzās savā kajītē.

Divas dienas pūta pretvējš; kapteinis nerādījās uz klāja. Abas neparedzētās dīkstāves dienas doktors Klobonijs iz­mantoja, lai izpētītu Bičija salu; viņš ievāca dažus augus, kuri relatīvi siltākas temperatūras ietekmē bija uzdīguši uz kailajām klintīm: nedaudz viršu paraugu, diezgan vien­veidīgus ķērpjus, dzeltenās gundegas pasugu, kādu skā­benēm līdzīgu zāli ar mazliet platākām lapām un varen spēcīgas akmeņlauzītes.

Salas fauna bija daudz bagātāka par trūcīgo floru; dok­tors te novēroja zosu un dzērvju barus, kas laidās uz zie­meļiem, turklāt irbes, zili melnās gāgas, lielas niras iega­reniem ķermeņiem, neskaitāmus putnus, kas atgādināja meža vistas ar ļoti gardu gaļu, melnās baložkaijas baltiem plankumiem uz spārniem, koraļsārtiem knābjiem un kā­jām, klaigājošus liju barus un leknus strupknābjus bal­tiem vēderiem, savas dzimtas cienīgus pārstāvjus. Dok­toram laimējās nošaut dažus pelēkos zaķus, kuri vēl ne­bija paguvuši ietērpties ziemas baltajos kažokos, un zilo lapsu, kuru pamanīja un atdzina Deks. Lāči, šķiet, bīda­mies cilvēku, neiedrošinājās tuvoties, un arī roņi droši vien tā paša iemesla dēļ kļuva piesardzīgi, tāpat kā viņu naidnieki lāči. Jūras līcī varēja atrast pārpilnam mīkst- miešu ar tīkamu garšu.

Insektu dzimtas divspārņu vienīgais pārstāvis šeit bija paraslais ods, kuru doktors sev par lielu prieku veikli no­ķēra, kaut gan pirms tam tas paguva viņu sadzelt. Kā kon- hiologam Klobonijam veicās mazāk — viņš uzgāja tikai nedaudz ēdamu gliemju un pāris divvāku gliemežnīcu.

 XXI

BELLO NĀVE

Trešajā un ceturtajā jūlijā termometrs rādīja +14°C; tā bija augstākā temperatūra visā ekspedīcijas laikā. Bet ceturtdien, piektajā jūlijā, vējš sāka pūst no dienvidaus­trumiem, nesdams līdzi negantu sniegputeni. Nakti dzīv­sudraba stabiņš noslīdēja līdz — 15°C; nevērojot ekipāžas nelāgo noskaņojumu, Haterass pavēlēja gatavoties ce­ļam. Pabraucis garām Dundasa ragam, «Forvards» pēdē­jās trīspadsmit dienās nebija pavirzījies uz ziemeļiem ne par vienu grādu, tāpēc daļa matrožu ar Kliftonu priekš­galā kurnēja; tiesa gan, pagaidām viņi bez iebildumiem ķērās pie darba, jo kapteiņa lēmums doties uz Velingtona kanālu bija viņiem pa prātam.

Nebija viegli dabūt mastos buras, taču naktī beidzot iz­devās uzvilkt bezanburas, marsburas un bramburas, un briga starp peldošiem ledus gabaliem, kurus straume nesa uz dienvidiem, droši devās uz priekšu. Līkumainajā ceļā bieži nācās grozīt rājas, un ekipāža ļoti nogura.

Velingtona kanāls nav sevišķi plats; tas sašaurinās starp Ziemeļdevonas krastiem austrumos un Kornvola salu rietumos. Šo salu ilgu laiku uzskatīja par pussalu. Bet 1846. gadā atceļā no Velingtona kanāla ziemeļiem gar Kornvola salas rietumu piekrasti Džons Franklins ap­brauca tai visapkārt.

1851. gadā Velingtona kanālu devās pētīt vaļu med­nieku kuģi «Lēdija Franklina» un «Sofija» kapteiņa Pen- nija vadībā; viņa palīgs leitnants Stjuarts, nonācis līdz Bičera ragam, uz 76°20' platuma atklāja no ledus brīvu jūru. Brīva jūra! Lūk, to cerēja atrast arī Haterass!

—    Ja to atrada Stjuarts, atradīšu arī es, — viņš teica doktoram. — Pēc tam varēsim zēģelēt tālāk.

—    Bet, — ieminējās doktors, — vai jūs nebīstaties, ka ekipāža …

—    Ekipāža? — viņu skarbi pārtrauca Haterass.

Tad, doktoram par lielu pārsteigumu, viņš pēkšņi klu­sām nomurmināja:

—    Nabaga cilvēki!

Tamlīdzīgas jūtas Klobonijs kapteiņa sirdī vēroja pir­moreiz.

—    Nē, taču! — Haterass enerģiski turpināja. — Vi­ņiem man jāseko! Un viņi sekos!

Kaut arī no sadursmes ar ledu, kas atradās tālu, «For- vardam» vairs nebija jābīstas, tomēr uz ziemeļiem tas virzījās ļoti lēnām, jo pretvējš bieži lika apstāties. Ar lie­lām grūtībām pabraukuši garām Spensera un Innisa zemes « ragiem, briga otrdien, desmitajā jūlijā, sagādādama lielu prieku Kliftonam, beidzot šķērsoja septiņdesmit piekto pa­ralēli.

«Forvards» sasniedza vietu, kur amerikāņu kapteiņa Heivena vadītie kuģi «Rescue» un «Advance» reiz pār­dzīvoja nopietnas briesmas. Šajā ekspedīcijā bija piedalī­jies doktors Keins; 1850. gada septembra beigās ledus lau­kos iestrēgušos amerikāņu kuģus straume ar nepārvaramu spēku iedzina Lenkastera šaurumā.

Šendons pastāstīja par šo katastrofu dažiem matrožiem un Džeimsam Vollam.

—     Ledus tik stipri svaidīja kuģus, meta gaisā un šū­poja, — viņš teica, — ka tika nolemts izdzēst uz klāja vi­sas ugunis, bet temperatūra bija kritusies līdz astoņpadsmit grādiem zem nulles! Nelaimīgā ekipāža, ik mirkli gatava pamest kuģus, nodzīvoja šajā ledus sprostā augu ziemu, nenovilkdama siltās drēbes veselus trīs mēnešus. Tādā šausmīgā stāvoklī nodreifējuši tūkstoš jūdžu, viņi beidzot nonāca Bafina līča vidū.

Varat iedomāties, kā šis stāsts ietekmēja jau tā drūmi noskaņoto ekipāžu!

Kamēr Šendons runāja, doktors ar Džonsonu apsprieda kādu citu šajā apkaimē notikušu nelaimes gadījumu; iz­pildīdams Džonsona lūgumu, doktors viņam ziņoja, ka briga atrodas tieši uz 75°30' platuma grāda.

—     Tas notika šeit! Tieši šeit! — Džonsons iesaucās. — Šī pati ir tā nolādētā vieta!

Un krietnajam stūrmanim acīs sariesās asaras.

—     Vai gribat stāstīt par leitnantu Bello? — doktors vaicāja.

—     Jā, doktor Klobonij, par šo brašo, sirsnīgo un dros­mīgo virsnieku!

—    Un nelaime, kā jūs apgalvojat, notika tieši šajā vietā?

—     Jā, tieši šeit, Ziemeļdevonas piekrastē! Ak, cik likte­nīgi tas bija, bet varbūt nekas ļauns nebūtu noticis, ja kapteinis Pullens atgrieztos ātrāk!

—    Kā to lai saprot, Džonson?

—     Uzklausiet mani, Klob'onija kungs, un jūs redzēsiet, no kā dažkārt atkarīga cilvēka dzīvība. Kā jau zināt, 1850. gadā leitnants Bello piedalījās pirmajā Franklina meklē­tāju ekspedīcijā.

—    Jā, Džonson, uz kuģa «Princis Alberts».

—     Kad Bello 1853. gadā atgriezās Francijā, viņam at­ļāva piedalīties ekspedīcijā uz kuģa «Fēnikss», kur par matrozi pie kapteiņa Inglfīlda biju salīdzis arī es. Ar transportkuģi «Bredalbane» mēs Bičija salā nogādājām kurināmā un pārtikas rezerves.

—    Tās pašas, kuras mēs diemžēl neatradām?

—     Tās pašas, doktor. Bičija salā ieradāmies augusta sā­kumā; desmitajā augustā, atstājis «Fēniksu», Inglfīlds de­vās meklēt brigas «Ziemeļzvaigzne» kapteini Pullenu, kurš jau veselu mēnesi bija nozudis. Pēc atgriešanās Inglfīlds cerēja nosūtīt admiralitātes depešas seram Edvardam Bel- čeram, kas ziemoja Velingtona kanālā. Taču drīz vien pēc mūsu kapteiņa aizbraukšanas Pullens pārradās. Ak, kāpēc tas nevarēja notikt ātrāk! Bīdamies, ka mūsu kapteinis ne­aizkavējas pārāk ilgi, un zinādams, ka nosūtāmās depešas ļoti steidzīgās, leitnants Bello tās nolēma aizvest pats. Divdesmitajā augustā, uzticējis abus kuģus kapteinim Pullenajn» Bello kamanās devās prom, ņemdams līdzi arī kaučuka laivu. Viņu pavadīja Pullena bocmanis Harvejs un trīs matroži — Medens, Dāvids Huks un es. Pieņēmuši, ka Edvards Belčers varētu atrasties Velingtona kanāla •ziemeļos, Bīčera raga apkaimē, mēs gar austrumu pie­krasti braucām turp. Pirmajā dienā apmetāmies jūdzes trīs no Innisa raga; nākamajā — apstājāmies uz kāda ledus gabala nepilnas trīs jūdzes no Boudena raga. Naktī, kad, starp citu, bija gaišs kā dienā, leitnants Bello nolēma pār­celties uz kontinentu tikai trīs jūdžu attālumā no mums. Viņš mēģināja to sasniegt kaučuka laivā; spēcīga dien­vidaustrumu vēja brāzma dažas reizes laivu aiznesa prom; arī Harvejs un Medens lūkoja celties pāri, un viņiem vei­cās labāk; ar līdzpaņemto trosi viņi savienoja ledus ga­balu un krastu; kad tādā veidā malā jau bija nogādāti trīs priekšmeti, uzsākot ceturto mēģinājumu, manījām, ka mūsu ledus gabals sācis kustēties; leitnants Bello lika bied­riem laist vaļā trosi, un tā mūs visus trīs — leitnantu Bello, Dāvidu Huku un mani — aiznesa tālu prom no krasta. Pūta spēcīgs dienvidaustrumu vējš un putināja. Pārāk lielas briesmas mums vēl nedraudēja, un arī leitnants Bello būtu varējis izglābties, tāpat kā mēs pā­rējie!

Vērojot liktenīgo krastmalu, Džonsons brīdi apklusa, tad atsāka:

— Kad mūsu biedri izzuda skatienam, mēs vispirms lū­kojām patverties zem kamanām, bet velti; tad ar nažiem sākām cirst pajumti ledus valnī. Pusstundā, ko leitnants Bello pavadīja kopā ar mums, apspriedām situāciju; es apgalvoju, ka stāvoklis nav bīstams. «Bez dieva ziņas,» leitnants teica, «pat mats nenokritīs no galvas.» Pavai­cāju, cik pulkstenis. «Apmēram ceturksnis uz septiņiem,» viņš atbildēja. Tas notika ceturtdien, astoņpadsmitajā augustā, sešos un piecpadsmit minūtēs. Sasējis kopā savus dokumentus, Bello teicās iet palūkoties, vai ledus gabals joprojām peld; pēc minūtēm četrām devos viņam pa pē­dām, bet, pārstaigājis visu peldošo ledus gabalu, leitnantu nekur neatradu; ejot atpakaļ uz mūsu apmetni, kādā vietā, kur ledus bija vienās plaisās, apmēram piecas tuāzes[2]platas spraugas otrā pusē pamanīju leitnanta spieķi. Sāku viņu saukt, bet atbildes nesaņēmu. Tajā brīdī pūta ļoti stiprs vējš. Pārmeklēju vēlreiz ledus gabalu, tomēr no nabaga leitnanta nebija ne vēsts.

—    Un kā jums šķiet, kas ar viņu bija noticis? — dziļi saviļņots, jautāja doktors.

—     Domāju, ka, leitnantam Bello aizejot no mūsu patvertnes, vētra viņu ierāva plaisā un, tā kā mētelis vi­ņam bija aizpogāts, viņš nespēja peldēt un iznirt virspusē. Ak, doktor Klobonij! Tās bija lielākās bēdas manā dzīvē. Es nespēju ticēt notikušajam. Mūsu drosmīgais virs­nieks — sava pienākuma upuris! Izpildīdams kapteiņa Pullena instrukcijas, viņš gribēja sasniegt sauszemi, pirms ledus sakustējies. Dūšīgs, jauns cilvēks, kuru uz kuģa visi cienīja, pakalpīgs, uzņēmīgs! Viņu apraudāja visa An­glija, un pat eskimosi, uzzinājuši par krietnā Bello nāvi no kapteiņa Inglfīlda pēc atgriešanās no Paunda līča, rau­dāja un sauca, tāpat kā tagad es: «Nabaga Bello! Nabaga Bello!»

—    Bet kas notika ar jums un jūsu biedriem, Džon­son? — vaicāja doktors, kuru skumjais stāsts bezgala aiz­kustināja. — Kā jums izdevās sasniegt sauszemi?

—     Gluži vienkārši, doktor: mēs nodzīvojām uz peldošā ledus gabala bez pārtikas un uguns vēl divdesmit četras stundas; tad ieraudzījām uz sēkļa uzsēdušos ledus gabalu, kurš spēja mūs nest un kuru varējām vadīt kā prāmi. Tādā veidā mēs beidzot sasniedzām krastu, kaut gan bez mūsu brašā virsnieka …

Stāsta beigās «Forvards» liktenīgajai piekrastei bija jau pabraucis garām, un nelaimīgā notikuma vieta nozuda Džonsona skatienam. Nākamajā dienā pa labi no brigas palika Grifita līcis, bet divas dienas vēlāk — Grinnela un Helpmana zemes ragi; četrpadsmitajā jūlijā «Forvards» apbrauca Osborna zemes strēli un piecpadsmitajā, iegājis

Bēringa līcī, noenkurojās kanāla galā. Kuģošana nebija diezcik grūta; jūru Haterass te atrada gandrīz tikpat tīru no ledus kā Belčers septiņdesmit septītās paralēles tu­vumā, kur pārlaida ziemu viņa kuģi «Pionieris» un «Palī­dzība». Tas bija noticis 1852.—1853. gada ziemā Belčera pirmās ziemošanas laikā, bet nākamo ziemu viņš bija pavadījis Bēringa līcī, kur tagad noenkurojās «For­vards». ^

Pēc neizsakāmi briesmīgiem pārdzīvojumiem un riska Belčers galu galā bija spiests savu kuģi «Palīdzība» pa­mest mūžīgos ledājos.

Šendons nepalaida garām izdevību pastāstīt demoralizē­tajai «Forvarda» ekipāžai arī šīs katastrofas norisi. Vai Haterass jauta nodevēju savā vecākajā palīgā? Grūti spriest; katrā ziņā viņš par to klusēja.

Tālu Bēringa līcī Velingtona un Karalienes kanālus sa­vieno šaura caurtece. Tur cieši blīvējās peldošas ledus masas. Haterass velti pūlējās šķērsot kanālus Hamiltona salas ziemeļos: viņu traucēja vējš; tad viņš lūkoja izlauzt ceļu starp Hamiltona un Kornvola salām; tā veltīgos pūli­ņos aizgāja zudumā piecas dārgas dienas. Temperatūra tiecās pazemināties, un deviņpadsmitajā jūlijā tā nokrita līdz — 4°C; nākamajā dienā atkal kļuva siltāks; taču šis draudīgais arktiskās ziemas vēstnesis liedza Haterasam ilgāk vilcināties. Vējš, nostājies rietumos, brigu vairs ne­aizkavēja. Haterass steidzās uz vietu, kur Stjuarts bija redzējis brīvus ūdeņus. Deviņpadsmitajā jūlijā viņš ne­grozāmi nolēma doties neaizsalušajā šaurumā; vējš pūta brigai tieši pretī; ņemot talkā tvaika mašīnu, briga būtu varējusi cīnīties ar mežonīgajām brāzmām, kas jaucās ar sniegu, bet Haterass gribēja taupīt kurināmo; taču, lai vilktu brigu tauvā, kanāls bija pārāk plats. Tāpēc, nevē­rodams ekipāžas nogurumu, Haterass ķērās pie līdzekļa, kādu reizēm tādos pašos apstākļos mēdza izmantot vaļu mednieki. Viņš abās kuģa pusēs lika nolaist laivas un iekarināt tās ceļamajos blokos; laivas tika stingri piestip­rinātas; dažām airi bija labajā, dažām kreisajā malā; sa­kāpuši laivās, matroži airēja, cik jaudas, pretī vējam.

«Forvards» lēnām iepeldēja šaurumā; darbs, bez šau­bām, bija ārkārtīgi smags; vīri kurnēja. Tā viņi brauca četras dienas, līdz beidzot divdesmit trešajā jūlijā izdevās sasniegt Bēringa salu Karalienes kanālā.

Pretvējš nemitējās. Ekipāžai izsīka spēki. Klobonijs konstatēja, ka matrožu veselība sākusi pasliktināties, da­žiem viņš manīja pirmos cingas simptomus. Ņemot vērā, ka uz brigas netrūka prāvu citrona sulas un kaļķa tablešu krājumu, doktors cīņai pret šo briesmīgo slimību nežēloja neko no tā, kas bija viņa rīcībā.

Haterass noprata, ka uz ekipāžu paļauties vairs ne­drīkst; pārliecināt matrožus ar labu viņam neizdotos, tā­pēc kapteinis nolēma lietot bardzību un, ja tas būs nepie­ciešams, pat īstu nežēlību; it īpaši viņš sargājās Šendona un Džeimsa Volla, kuri par savu neapmierinātību pārāk skaļi tomēr neiedrošinājās skandināt. Haterasa pusē bija doktors Klobonijs, Džonsons, Bells un Simpsons; šie vīri kapteinim palika uzticīgi līdz galam; pie nenosvērtajiem, kuri ik brīdi var pieslieties dumpiniekiem, kapteinis pie­skaitīja Fokeru, Boltonu, ieroču meistaru Volstenu un ve­cāko mehāniķi Brentonu; pārējie — Pens, Gripers, Klif- tons un Vorens — pilnīgi atklāti apsprieda dumpja plā­nus. Viņi centās sakūdīt visus matrožus un ar varu likt «Forvardam» atgriezties Anglijā.

Haterasam bija skaidrs, ka no šādi noskaņotas, pārgu­rušas kuģa apkalpes nevar prasīt iepriekšējo manevru turpināšanu. Ne pēdas nepa virzījusies uz priekšu, briga nostāvēja Bēringa salas tuvumā divdesmit četras stundas. Tikmēr aukstums aizvien pieņēmās, un jūlijā šajās para­lēlēs jau varēja jaust ziemas tuvošanos. Divdesmit cetur­tajā jūlijā dzīvsudraba stabiņš noslīdēja līdz — 6°C. Nak­tīs uzsala jauns ledus, kas sasniedza puscollas biezumu, un, ja to vēl pārklātu sniega kārta, tas būtu diezgan stiprs, lai izturētu cilvēka svaru. Jūra pieņēma netīri pe­lēcīgu nokrāsu — tas liecināja par pirmo ledus kristālu ra­šanos.

Haterasu nemaz nepārsteidza šīs brīdinājuma zīmes; ja šaurums aizsaltu, viņš būtu spiests pārziemot tepat, ne­sasniedzis galamērķi un pat neredzējis brīvo jūru, kura sa.skaņā ar priekšgājēju vēstījumiem nevarēja atrasties pārāk tālu. Tāpēc Haterass nolēma, lai maksā ko maksā­dams, braukt tikai uz priekšu un šķērsot vēl dažas zie­meļu paralēles; tā kā airēt nebija iespējams, bet pret- vejš liedza izmantot buras, kapteinis pavēlēja iekurināt tvaika mašīnas krāsnis.

XXII

SACELŠANĀS SĀKUMS

Negaidītā pavēle «Forvarda» matrožus ļoti pārsteidza.

—    Kurināt krāsnis? — daži brīnī jās.

—    Bet ar ko? — citi vaicāja.

—           Kad og|u mums nav vairāk kā diviem mēnešiem! — iesaucās Pens.

—           Un kur ņemsim siltumu ziemas mēnešos? — vaicāja Kliftons.

—           Varbūt dedzināt kopā kuģi, — sacīja Gripers, — līdz pašai ūdens līnijai?

—           Un bāzt krāsnī mastus, — piebalsoja Vorens, — sā­kot ar bramštengu, beidzot ar bugspritu?

Šendons nenolaida acu no Volta. Apjukušie mehāniķi vilcinājās, neiedrošinādamies kāpt lejā mašīntelpā.

—    Jūs dzirdējāt? — kapteinis satraukts tiem uzsauca.

Brentons devās uz lūku, bet, grasīdamies kāpt lejā, pēk­šņi apstājās.

—    Neej, Brenton, — noteica kāda balss.

—    Kas to teica? — iesaucās Haterass.

—    Es! — tuvodamies kapteinim, atbildēja Pens.

—    Un to sakāt jūs? — kapteinis vaicāja.

—           Es . . . es to saku, — rupji atcirta Pens, — es saku, mums pietiek, mēs tālāk nebrauksim, mēs negribam ziemu šeit nosprāgt grūtībās un salā, tāpēc krāsnis nekurināsim!

—           Šendona kungs, — pavēlēja Haterass, — lieciet sa­slēgt važās šo cilvēku!

—           Bet, kaptein, — Šendons atbildēja, — tas, ko viņš teica . ..

—           Ko viņš teica? — pārtrauca Haterass. — Lūkojiet tik atkārtot viņa vārdus, un es ieslodzīšu jūs kajītē un likšu apsargāt! Ņemiet ciet šo puisi! Vai dzirdat?

Džonsons, Bells un Simpsons tuvojās matrozim, kurš neprātīgās dusmās vai plīsa.

—           Pirmais, kas man pieskarsies … — kaut kur izrāvis nūju, Pens kliedza un vicināja to virs galvas.

Haterass piegāja viņam kiāt.

—           Vēl vienu vārdu, Pen, — viiiš mierīgi teica, — un es ielaidīšu tev lodi pierē.

Tā runādams, Haterass pielādēja pistoli un tēmēja uz matrozi.

Atskanēja satraukti čuksti.

—    Ne vārda, jūs, pārējie, — Haterass uzsauca, — vai arī šis cilvēks tūlīt kritīs!

Tad Džonsons un Bells atbruņoja Penu, kurš vairs ne­pretojās, un aizveda uz bunkuru kravas telpās.

—    Ejiet, Brenton! — Haterass sacīja.

Mehāniķis Plovera un Vorena pavadībā devās uz savu posteni. Haterass atgriezās uz komandtiltiņa.

—    Nelaimīgais Pens, — doktors piezīmēja.

—    Viņš bija par matu no nāves, — kapteinis mierīgi noteica.

Drīz vien tvaika spiediens bija pietiekams; «Forvards» pacēla enkuru un, uzņēmis kursu uz austrumiem, ar priekšvadni šķeldams jauno ledu, devās uz Bīčera ragu.

Starp Bēringa salu un Bīčera zemes strēli var redzēt neskaitāmas ledus kalniem iežogotas salas. Šaurajos ka­nālos, kuru tik daudz šajā jūras daļā, blīvējās ledus; re­latīvi zemās temperatūras ietekmē ledus gabali tiecās sa­liedēties kopā; šur tur jau veidojās nelieli pauguriņi, un varēja manīt, ka šie daudz blīvākie, biezākie un ciešāk kopā sakļāvušies ledus gabali līdz ar pirmo salu ātri pār­vērtīsies vienā tvirtā kompaktā masā.

Tātad «Forvards» virzījās uz priekšu pa kanāliem, ar diezgan lielām grūtībām orientēdamies sniegputenī. Laiku pa laikam, kā tas ziemeļu platumos mēdz būt, pie hori­zonta pēkšņi iznira saule, temperatūra pacēlās par dažiem grādiem; šķēršļi it kā pēc burvja mājiena izkusa, un tur, kur nupat vēl ledus aizsprostoja ceļu, skatienu saistīja plašs, vilinošs ūdens klajš. Debesis pie apvāršņa laistījās brīnišķi sārtos toņos, kas tīkami glāstīja no mūžīgā sniega baltuma nogurušās acis.

Ceturtdien, divdesmit sestajā jūlijā, pabraucis garam Dundasa salai, «Forvards» uzņēma kursu uz ziemeļiem, bet drīz vien uzdūrās astoņu līdz deviņu pēdu augstam vienlaidu valnim, ko veidoja nelieli no piekrastes atrauti ledus kalni; vajadzēja mest lielu līkumu uz rietumiem. Nemitīgā ledus krakšķēšana, kurai pievienojās kuģa mastu žēlā čīkstoņa, veidoja skumjas, nopūtām un vaidiem līdzī­gas skaņas. Galu galā atradusi brīvu ceļu, briga ar mo­kām virzījās uz priekšu; nereti tas gaitu vairākas stun­das aizkavēja kāds milzīgs ledus gabals; migla liedza lo­cim saredzēt ceļu; no šķēršļiem viegli izvairīties tad, ja jūra pārskatāma kaut vai jūdzes attālumā, bet šajā miglā redzamība nesniedzās tālāk par vienu kabeļtauvu. Braucienu apgrūtināja spēcīgi viļņi.

Lāgiem gaišie, gludie mākoņi pieņēma dīvainus apvei­dus: šķita, ka tie ataino ledus laukus; gadījās dienas, kad dzeltenīgie saules stari nespēja izspraukties cauri bieza­jai miglas segai.

Putni joprojām bija sastopami lielā skaitā, un tie ap­dullinoši klaigāja; roņi, laiski izlaidušies uz ledus, izslē- juši galvas, staipīja garos kaklus, ar acīm sekodami ku­ģim, kas, berzēdamies gar viņu peldošajiem mājokļiem, nereti tur pameta savus noplēstos vara apšuvuma gaba­lus.

Beidzot pirmajā augustā pēc sešu dienu lēna, smaga brauciena ziemeļos parādījās Bīčera rags. Haterass šīs stundas pavadīja «vārnu ligzdā»; brīvajai jūrai, kuru Stjuarts bija redzējis 1851. gadā, vajadzēja būt kaut kur tuvumā, un tomēr, lai cik tālu sniedza kapteiņa skatiens, viņš šajā polārajā baseinā nemanīja ne mazāko brīvu ūdeņu pazīmju. Haterass, ne vārda neteicis, nokāpa uz klāja.

—   Vai ticat, ka tāda brīvā jūra vispār ir? — Šendons vaicāja Vollam.

—    Sāku šaubīties, — leitnants atbildēja.

—    Vai es pareizi nenosaucu šo iedomāto atklājumu par tukšiem māņiem un hipotēzi? Bet neviens tam negribēja ticēt, pat jūs, Voll, pat jūs nostājāties pret mani!

—    Turpmāk mēs visi jums ticēsim, Šendon.

—    Jā, — atteica Šendons, — bet nu jau par vēlu.

Un viņš iegāja savā kajītē, no kuras pēc ķildas ar kap­teini gandrīz vairs nenāca ārā.

Pievakarē sāka pūst dienvidu vējš. Haterass pavēlēja uzvilkt buras un izdzēst krāsnis; vairākas dienas ekipāža atkal ļoti smagi strādāja; ik mirkli vajadzēja gan turēties pa vējam, gan ļauties straumei, gan ievilkt buras, lai sa­mazinātu ātrumu; sasalušās virves slikti gāja cauri sabrie- dušajiem blokiem un savukārt apgrūtināja manevrus; aiz- īitēja vairāk nekā nedēļa, iekams briga sasniedza Barova ragu. Desmit dienās «Forvards» nebija veicis ne trīsdesmit jūdžu.

Tad vējš no jauna pārsviedās uz ziemeļiem, un atkal varēja iedarbināt skrūvi. Haterass aizvien vēl neatmeta cerības, ka aiz septiņdesmit septītās paralēles viņš atradīs neaizsprostotu jūru, kuru bija redzējis Edvards Belčers.

Taču saskaņā ar Pennija norādījumiem brīvai jau va­jadzēja būt arī tai jūras daļai, kuru viņi tagad šķērso, jo Pennijs, sasniedzis galējo ledus robežu, braukdams laivā, bija izpētījis Karalienes kanāla krastus līdz septiņdesmit septītajai paralēlei.

Vai tiešām Pennijs melojis? Jeb varbūt polārajās ze­mēs šogad ātrāk iestājusies ziema?

Piecpadsmitajā augustā miglā iznira Pērsija kalna mū­žīgiem sniegiem klātās virsotnes; kalna priekšā mežonīgs vējš kā no ložmetēja bēra krusu, kas, skaļi sprakšķē­dama, sitās klintīs. Nākamajā vakarā pēc garas polāro dienu virknes saule beidzot norietēja. Cilvēki ar nemitīgo gaismu bija jau apraduši, bet dzīvniekus tā ietekmeja maz; grenlandiešu suņi, kā allaž, devās pie miera paras­tajā laikā, un arī Deks regulāri katru vakaru likās gulēt, it kā būtu jau iestājusies tumsa.

Taču naktis nekad nebija īsti tumšas arī pēc piecpa­dsmitā augusta, un saule, kaut arī norietējusi, vēl atsta­roja izkliedētu gaismu.

Deviņpadsmitajā augustā pēc ilgiem vērojumiem tika pamanīts austrumos Franklina un rietumos Lēdijas Frank- linas zemes rags; tātad admirāļa cienītāji, viņa tautieši, bija vēlējušies, lai šajā vistālākajā vietā, ko drosmīgais jūras braucējs sasniedzis, viņa un viņa dzīves biedres vārdi atrastos blakus kā aizkustinošs patiesas mīlestības simbols.

Abu zemes ragu tuvība, šī morālā saite tālajā apgabalā doktoru Kloboniju dziļi saviļņoja.

Paklausīdams Džonsona padomam, doktors laikus sāka radināties pie zemās temperatūras un. spītēdams vējam, salam un sniegputeņiem, gandrīz vienmēr uzturējās uz klāja. Viņš mazliet novājēja, taču viņa veselībai bargais ziemeļu klimats nekaitēja. Turklāt, sagatavojies ziemas grūtībām, viņš pat ar humoru uzņēma dažus tās priekš­vēstnešus.

— Palūkojieties uz šiem gājputniem, kas baros laižas uz dienvidiem, — reiz viņš Džonsonam teica. — Cik ātri tie aizceļo, sūtot mums atvadu sveicienus!

—    Jā, Klobonija kungs, — Džonsons atbildēja, — kaut kas tos aicina prom, un tie jau dodas ceļā.

—    Daudzi no mūsējiem, Džonson, labprāt darītu tāpat.

—    Gļēvie, protams, Klobonija kungs. Pie velna! Put­niem taču nav pārtikas krājumu kā mums, un tāpēc tiem jāsameklē barība citur. Bet jūrnieks ar stipru kuģi zem kājām var doties kaut vai līdz pasaules galam.

—    Tātad jūs cerat, ka Haterasa pasākums izdosies?

—    Bez šaubām, doktor.

—    Es domāju tieši tāpat, Džonson, un kaut viņam pa­liktu tikai viens uzticīgs biedrs …

—    Mēs būsim divi.

—    Protams, Džonson! — paspiedis krietnajam matro­zim roku, Klobonijs atbildēja.

Prinča Alberta Zemi, gar kuras piekrasti gāja kuģis, dēvē arī par Grinela Zemi, un, ja arī Haterass aiz naida pret jenkijiem nekad to šai vārdā nesauktu, tomēr tieši tā to mēdz apzīmēt kartēs. Šā divējādā nosaukuma cēlonis ir tāds: Prinča Alberta Zemei vārdu devis anglis'Pennijs, bet tajā pašā laikā leitnants Heivens, kuģa «Rescue» koman­dieris, to nosaucis par Grinela Zemi, godājot amerikāņu komersantu, kas ar saviem līdzekļiem bija noorganizējis ekspedīciju.

Apbraucis piekrasti, «Forvards», sadūries ar neskaitā­miem nopietniem šķēršļiem, izmantodams pamīšus gan buras, gan dzenskrūvi, astoņpadsmitajā augustā nonāca iepretī Britānijas kalnam, kuru miglā tik tikko varēja sa­manīt; nākamajā dienā briga izmeta enkuru Nortumber- lendas līcī. No visām pusēm «Forvardu» ielenca ledus.

XXIII

CĪŅA AR LEDU

Pats vadījis noenkurošanos, Haterass atgriezās kajītē un, paņēmis karti, rūpīgi atzīmēja brigas atrašanās vietu; tobrīd tā bija uz 76°57' platuma un 99°20' garuma, vārdu sakot, tikai trīs minūtes no septiņdesmit septītās paralēles. Šajā pašā vietā pirmoreiz bija pārziemojuši arī Edvarda Belčera ekspedīcijas kuģi «Pionieris» un «Palīdzība». No šejienes Belčers organizēja ekskursijas gan kamanās, gan laivās; viņš atklāja Galda salu, Ziemeļu Kornvolu, Vik­torijas arhipelāgu un Belčera līci. Šķērsodams septiņdes­mit astoto paralēli, Belčers ievēroja, ka aiz tās piekraste atkāpjas uz dienvidaustrumiem. Tā, šķiet, sniedzās līdz pat Džonsa šaurumam, kas pievienojas Bafina jūrai. Tur­pretī ziemeļrietumos, kā teikts Belčera atskaitē, «neap­tverami tālu plešas brīva jūra».

Haterass saviļņots pētīja kartē to jūras daļu, kur kā liels, balts plankums iezīmējās vēl neiepazītas zemes, un viņa skatiens atkal un atkal pievērsās neaizsalstošajam polārajam baseinam.

«Pēc tik daudziem apliecinājumiem,» kapteinis nodo­māja, «pēc Stjuarta, Pennija un Belčera vēstījumiem vairs nedrīkst šaubīties! Tādai jūrai patiesi jābūt! Drosmīgie jūrnieki to redzējuši, pārliecinājušies par to paši savām acīm! Vai drīkst viņu pierādījumiem neticēt? Nē! Bet ja nu tomēr šī jūra bijusi brīva tikai toreiz, vēlu iestājušās zie­mas dēļ… Nevar būt! Atklājumi taču izdarīti vairāku gadu laikā. Neaizsalstošais baseins pastāv, un es to atra­dīšu, es to ieraudzīšu!»

Haterass uzkāpa kvarterklājā. Brigu ieskāva bieza migla; no klāja tik tikko varēja saskatīt kuģa mastu ga­lus. Haterass lika locim nokāpt lejā un pats ieņēma vietu «vārnu ligzdā»; viņš gribēja sagaidīt mazāko miglas iz- kliedēšanos un novērot horizontu ziemeļrietumos.

Šendons nepalaida garām izdevību šajā sakarībā piezī­mēt:

—    Nu, Voll, kur tad ir tā brīvā jūra?

—    Jums taisnība, Šendon, — leitnants atteica, — bet ogļu mums bunkuros atlicis tikai sešām nedēļām.

—    Gan doktors izdomās zinātnisku paņēmienu, — Šen­dons piebilda, — kā sildīt mūs bez kurināmā. Esmu dzir­dējis, ka no uguns tagad taisot ledu; varbūt viņš mums no ledus iztaisīs uguni.

Paraustījis plecus, Šendons nozuda savā kajītē.

Nākamajā dienā, divdesmitajā augustā, migla īsu brīdi izklīda. Haterasu redzēja augstajā mastā modri vērojam apvārsni; pēc tam, ne vārda neteicis, kapteinis nokāpa uz klāja un pavēlēja braukt tālāk. Nebija grūti noprast, ka viņa cerības sabrukušas.

Pacēlis enkuru, «Forvards» atsāka savu nenoteikto braucienu uz ziemeļiem. Stiprās vētras dēļ marsburas un

bramrājas kopā ar visu takelāžu tika ievilktas, masti — pagarināti. Uz mainīgo vēju, kas līkumainajos jūras ceļos kļuva gandrīz neizmantojams, vairs nevarēja paļau­ties. Šur tur uz ūdens vīdēja lieli, bālgani laukumi, kas at­gādināja eļļas plankumus; tie vēstīja ļoti drīzu salu. Tik­līdz vējš norima, jūra vienā acumirklī sastinga, bet, vē­jam atkal uzpūšot, jaunais ledus sašķēlās un izklīda. Pret vakaru temperatūra nokrita līdz — 7°C.

Nonākusi kādā aizsalušā kanālā, briga sāka darboties kā triecis un, ar pilnu jaudu drāžoties virsū šķērslim, to sadragāja. Brīžiem varēja likties, ka «Forvards» iekļuvis galīgā sprostā; taču negaidīta ledus straumju kustība pa­vēra jaunu ceļu, pa kuru tas droši peldēja tālāk; tvaiks, kas lauzās ārā no ventiļiem, saltajā gaisā sabiezējis, krita uz klāja kā sniegs. Brigas gaitu traucēja vēl citi apstākļi: lāgiem skrūves lāpstiņās ieķērās ledus gabali — tik cieti, ka tvaika mašīnas jauda nespēja tos sašķelt, tad vaja­dzēja braukt atpakaļ, griežot skrūvi pretējā virzienā, un sūtīt matrožus gan ar laužņiem, gan ar svirām to atbrī­vot; tādi bija visu grūtību, noguruma un kavējumu cē­loņi.

Tāds stāvoklis ilga trīspadsmit dienas; «Forvards» ar mokām virzījās uz priekšu Pennija šaurumā. Ekipāža pa­klusām kurnēja, tomēr pavēles izpildīja; vīri saprata, ka braukt atpakaļ šobrīd nav iespējams. Ceļš uz ziemeļiem bija mazāk bīstams nekā atgriešanās uz dienvidiem; vaja­dzēja padomāt par ziemošanu.

Matroži, savā starpā apsprieduši jauno situāciju, kādu dienu pārrunāja to arī ar Ričardu Šendonu, kurš, kā bija zināms, labprāt nostājās viņu pusē. Pārkāpdams virsnieka pienākumus, Šendons droši ļāva matrožiem savā klātbūtnē nopelt kapteiņa rīcību.

—   Šendona kungs, jūs sakāt, — teica Gripers, — ka braukt atpakaļ vairs nevaram?

—    Nu jau par vēlu, — Šendons atbildēja.

—   Tātad, — ieminējās kāds cits, — mums atliek tikai rūpēties par ziemošanu?

—   Tas ir mūsu vienīgais glābiņš. Jūs negribējāt man ticēt…

—   Turpmāk mēs jums ticēsim, — sacīja Pens, kas bija jau atgriezies savā parastajā darbā.

—           Ta kā noteicejs es nekad nebūšu … — uzsaka Šen­dons.

—- Kas zina? — Pens viņu pārtrauca. — Džons Haterass lai brauc, cik tālu grib, mēs neesam spiesti viņam sekot.

—           Atcerieties tikai viņa pirmo ceļojumu Bafinajūrā,— teica Gripers, — un ar ko tas beidzās!

—           Vai ari «Farvelu», — piemetināja Kliftons, — kas viņa vadībā aizgāja bojā Špicbergenas jūrās!

—           No turienes pārbrauca Haterass viens pats! — Gri­pers turpināja.

—    Viens pats ar savu suni! — piezīmēja Kliftons.

—           Mums nav ne mazākās vēlēšanās upurēt sevi šim cilvēkam par prieku, — teica Pēns.

—    Nedz arī zaudēt godīgi nopelnītās prēmijas!

Šī piebilde atklāja Kliftona mantkārību.

—           Kad tiksim pāri septiņdesmit astotajai paralēlei, — viņš turpināja, — un mēs vairs neesam tālu no tās —, katrs no mums būs jau nopelnījis trīssimt septiņdesmit piecas mārciņas sterliņu par četrdesmit astoņiem grādiem!

—           Bet, — ieminējās Gripers, — vai šī peļņa neies zu­dumā, ja dosimies atpakaļ bez kapteiņa?

—           Nē, — Kliftons atbildēja, — ja vien pratīsim pierā­dīt, ka atgriešanās bijusi nejaušība.

—    Bet kapteinis …

—           Liecies nu mierā, Griper, — Pens pārtrauca, — mums būs cits kapteinis, turklāt daudz labāks, Šendona kungs viņu pazīst. Ja kuģa komandieris sāk trakot, ekipāža to gāž un ieceļ citu. Vai nav tiesa, Šendona kungs?

—           Dārgie draugi, — Šendons iztapīgi atbildēja, — manī jūs vienmēr atradīsiet atsaucīgu sirdi. Bet nogaidīsim, kas notiks turpmāk.

Acīm redzot, pār Haterasa galvu savilkās negaisa mā­koņi. Taču stiprs, nelokāms, enerģisks un allaž pašpār­liecināts, viņš droši vadīja savu kuģi tālāk. Kaut gan kap­teinis nevarēja braukt, kā vēlētos, briga tomēr braši gāja uz priekšu; ceļš, ko tā bija veikusi piecos mēnešos, citiem kuģotājiem būtu pa spēkam tikai divos vai trīs gados. Tagad Haterass bija spiests apmesties šeit pārziemot, taču sīkstos, pārbaudītos raksturus, kadi bija šiem pieredzē­jušajiem, rūdītajiem kuģa ļaudīm, šāds apstāklis nebūt nebiedēja. Vai Ross un Maklūrs nenodzīvoja arktiskajās

zemēs trīs ziemas pēc kārtas? Vai tiešām-nav iespējams atkārtot to, ko darījuši viņi?

—     Noteikti ir iespējams, — teica Haterass, — un pat vēl vairāk, ja vien būs nepieciešams! Ak, kāpēc man ne­izdevās iekļūt Smita šaurumā Bafina jūras ziemeļos! — viņš žēlojās doktoram. — Tagad mēs jau sasniegtu polu.

—    Nekas, kaptein, — doktors atbildēja, — gan mēs to sasniegsim; un, ja ne pa septiņdesmit piekto meridiānu, tad pa deviņdesmit devīto katrā ziņā; bet kāda tam no­zīme? Ja visi ceļi ved uz Romu, visi meridiāni jo nešau- bīgāk — uz polu.

Trīsdesmit pirmajā augustā termometrs rādīja — 10°C. Kuģošanas periods tuvojās beigām; pa labi no «Forvarda» palika Eksmuta sala, bet trīs dienas vēlāk tas pabrauca ga­rām Galda salai Belčera kanāla vidū. Citā, ne tik vēlā gadalaikā pa šo šaurumu varbūt viņi sasniegtu Bafina jūru, bet tagad par to nedrīkstēja ne sapņot, jo šajā jū­ras atzarē, kas bija pilnīgi aizsprostota, «Forvarda» ķīlim neatrastos ne pēdas ūdens; visapkārt pletās bezgalīgi, vis­maz uz astoņiem mēnešiem sastinguši ledus lauki.

Laužot jauno ledu ar vareniem triecieniem vai spridzi­not to ar petardēm, par laimi, vēl varēja pavirzīties da­žas minūtes uz ziemeļiem. Zemākā temperatūrā visvairāk bija jābīstas no bezvēja, kad šaurumi ātri aizsalst, un tā­pēc jūrnieki ar prieku gaidīja kaut vai pretvēju. Tikai viena mierīga nakts — un atkal viss būtu sasalis!

Tomēr pašreizējā situācijā tik atklātā, vējiem pakļautā vietā kanāla vidū, kur draudēja sadursme ar ledus kal­niem, «Forvards» ziemot nedrīkstēja, vispirms bija jāat­rod drošs patvērums; Haterass cerēja sasniegt Jaunās Kornvolas piekrasti un aiz Alberta raga sameklēt kādu drošu, no vējiem pasargātu līcīti. Tāpēc viņš neatlaidīgi turēja kursu uz ziemeļiem.

Taču astotajā septembrī brigas ceļu aizšķērsoja ne­pārvarams viengabalains ledus valnis; temperatūra pa­zeminājās līdz — 12°C. Haterass nemierīgu sirdi, simtkārt riskēdams ar savu kuģi, velti meklēja kādu spraugu un tikai ar neparasti veiklu paņēmienu izkļuva no draudīgās situācijas; to varēja vērtēt kā neapdomību, pārsteidzību, kā pārgalvību vai apmātību, bet neviens nevarēja noliegt, ka Haterass ir lielisks jūrnieks, labākais no labākajiem!

«Forvarda» stāvoklis patiesi kļuva pārāk bīstams;

izlauztais ceļš aiz tā atkal ātri pārklājās ar ledu, kas dažu stundu laikā tā sacietēja, ka jūrnieki bez bailēm pa to staigāja, mēģinādami vilkt kuģi tauvā.

Nespēdams tikt garām šķērslim, Haterass nolēma sākt tiešu uzbrukumu; viņš ņēma talkā stiprākās petardes ar astoņām, desmit mārciņām pulvera; vispirms biezajā ledū tika izurbts caurums, pēc tam, lai pakļautu eksplozijai lielāku virsmu, tajā uzmanīgi horizontālā stāvoklī novie­toja petardi un caurumu aizbāza ar sniegu; pēdīgi guta- perčas caurulē izolētajam deglim pielaida uguni.

Tātad ledus valni lūkoja saspridzināt, jo sazāģēt to ne­bija iespējams — atsevišķie gabali acumirklī no jauna sasala kopā. Katrā ziņā kapteinis cerēja, ka nākamajā dienā varēs doties tālāk.

Taču naktī sāka plosīties vētra; jūra zem savas ledainās čaulas bangojās, it kā tās dzīles kāds tricinātu, un pēkšņi no fokmasta atskanēja loča satrauktā balss:

—    Skatieties atpakaļ, skatieties!

Kapteinis palūkojās turp un cauri mijkrēšļa dūmakai ieraudzīja ko briesmīgu.

Augsta ledus lavīna, virzīdamās uz ziemeļiem, neaprak­stāmā ātrumā drāzās brigai virsū.

—    Visi uz klāja! — uzsauca kapteinis.

Virpuļojošā lavīna jau bija gandrīz pus jūdzes attālumā; ledus gabali cilājās, gāzās cits citam pāri, jaucās kā nepa­rasti lieli smilšu graudi negantā orkānā; gaisu tricināja šausmīgi dārdi.

—    Vai redzat, Klobonija kungs, — Džonsons teica, — tādās sprukās mēs vēl neesam bijuši!

—    Jā, skats diezgan baigs, — doktors mierīgi atbildēja.

—    Būs jāatsit īsts triecienuzbrukums, — stūrmanis tur­pināja.

—    Nudien, lavīna atgādina milzīgu baru aizvēsturisku dzīvnieku, kādi senāk droši vien mituši ziemeļos! Kā tie grūstās! Steidzas, it kā sacenzdamies ātrumā!

—     Un daži pat bruņoti asiem šķēpiem, no kuriem ieteicu vairīties, Klobonija kungs, — Džonsons piebilda.

—    īsts aplenkums! — iesaucās doktors. — Lai notiek, steigsimies uz cietoksni!

Un viņš veicīgi devās uz kuģa pakaļgalu, kur ekipāža, bruņojusies ar kārtīm, dzelzs stieņiem un svirām, gata­vojās atsist briesmīgo uzbrucēju.

Lavīna tuvojās un, ievilkdama savā virpulī apkārtējos ledus gabalus, augtin auga. Lai draudīgo ledus fronti pār­rautu, Haterass pavēlēja no kuģa priekšgala atklāt uz to lielgabaluguni. Bet lavīna jau bija klāt un uzgāzās bri- gai; atskanēja skaļš brīkšķis, un daļa brigas labās puses borta tika salauzta.

— Nekustieties! — kliedza Haterass. — Piesargieties no ledus!

Ledus gabali neapturami vēlās kuģim virsū; vairākus centnerus smagi bluķi rāpās pa kuģa korpusu uz augšu; mazākie gabali, uzmesti līdz marsburām, asām šķembām krita lejup, pārraudami vantis, saplēzdami takelāžu. Ne­skaitāmie uzbrucēji, kuru masa spētu sadragāt simt tādu «Forvardu», ielenca ekipāžu. Matroži centās atgrūst šos uzmācīgos agresorus, bet ledus gabalu asās šķautnes vai­rākus ievainoja, starp citu, arī Boltonam kreisais plecs bija galīgi saplosīts. Troksnis kļuva aizvien drausmīgāks. Deks nikni rēja uz neparastajiem ienaidniekiem. Stāvokli jo baismīgāku padarīja nakts tumsa, kaut gan negantos ledus gabalus, kuru baltumā atspulgojās pēdējie izklie­dētie gaismas stari, tā tomēr nenoslēpa.

Šajā dīvaini nesamērīgajā, pārdabiskajā cilvēku cīņā ar dabu nerimtīgi skanēja Haterasa pavēles. Pakļaudamās smago masu varenajam spēkam, briga sasvērās uz kreisa­jiem sāniem, un grotmasta rājas gals saliecies iesprūda ledus laukā, gandrīz nolaužot pašu mastu.

Haterass noprata draudošās briesmas; brīdis bija baigs, ja briga pilnīgi apgāztos, lavīna varēja aizraut prom mas­tus.

Pēkšņi virs borta iznira milzu ledus blāķis brigas lie­lumā; ar neatvairāmu spēku tas cēlās aizvien augstāk, kāpa vēl un vēl un beidzot sniedzās jau pāri jutām; ja šis blāķis uzgāztos brigai, tā būtu pagalam; pēc brītiņa, izslējies stāvus augstu pār bramrājām, tas sāka svārstīties uz savas pamatnes.

Matrožiem izlauzās šausmu kliedzieni. Visi metās uz labo bortu.

Bet šajā mirklī brigu kaut kas viegli pacēla. Kā spal­viņa tā uzlidoja gaisā, nenoteiktu laika sprīdi karājās, tad nosvērās uz leju un nokrita uz ledus lauka, kur to tik stipri sāka šūpot, ka tā brakšķēja visās malās. Kas tad īsti bija noticis?

Kad lavīna pacēla brigu, ledus spiediens no aizmugures pārsvieda to pāri nepārvaramajam ledus valnim. Pēc mir­kļa, kas šajā dīvainajā kuģojumā šķita kā mūžība, briga, nokrizdama otrpus šķēršļa, salauza ledu un nonāca savā īstajā elementā — ūdenī.

—   Šķērslis pārvarēts! — iesaucās Džonsons, skriedams uz kuģa priekšgalu.

—    Lai slavēts dievs! — noteica Haterass.

Patiesi, «Forvards» bija iemests aizsalušā baseinā. No visām pusēm kuģi ieskāva ledus, un, kaut gan ķīlis atra­dās ūdenī, briga nespēja kustēties; taču, kamēr tā pati stāvēja uz vietas, ledus lauks peldēja.

—    Mūs nes straume, kaptein! — iesaucās Džonsons.

—    Lai nes, — atteica Haterass.

Starp citu, vai tad būtu iespējams tai pretoties?

Kad atausa rīts, noskaidrojās, ka ledus lauks straumes ietekmē ātri dreifē uz ziemeļiem. Peldošās ledus masas, kurām neredzēja ne gala, ne malas, rāva līdzi ledus lauka vidū iestrēgušo «Forvardu»; paredzēdams katastrofu, ja ledus spiediens brigu izmestu kādā krastā vai sadragātu, Haterass lika iznest uz klāja lielu daļu produktu, nomet­nes piederumus, drēbes un segas. Rīkodamies līdzīgi kapteinim Maklūram, kurš bija nonācis tādos pašos ap­stākļos, viņš pavēlēja aplikt kuģa korpusam ar gaisu pie­pūstus gumijas maisus, lai pasargātu to no nopietnas avā­rijas; drīz vien —14° C temperatūrā ap «Forvardu» sablī­vējās ledus kalni, izveidojot īstu cietoksni, virs kura rēgojās vienīgi brigas masti.

Tā viņi ceļoja septiņas dienas; divpadsmitajā septem­brī Jaunās Kornvolas galējos rietumos iznira un atkal spēji nozuda Alberta rags; pēc tam, kā novērojumi lieci­nāja,. ledus lauks uzņēma kursu uz austrumiem. Uz ku­rieni tas peldēja? Kur apstāsies? Kas to varēja paredzēt?

Ekipāža, dīkā sēdot, gaidīja. Beidzot, piecpadsmitajā septembrī, ap trim pēcpusdienā, ledus lauks, droši vien uzdrāzies kādam citam, negaidot apstājās; kuģis saņēma stipru triecienu; Haterass, kas todien veica novērojumus, palūkojās kartē: viņi atradās tālu ziemeļos, tālu no jebku­ras sauszemes uz 95°35' garuma un 78°15' platuma, tā ap­gabala, tās nezināmās jūras centrā, kur ģeogrāfi atzīmē­juši aukstuma polu.

XXIV

GATAVOŠANAS ZIEMAS NOMETNEI

Dienvidu puslodē laiks mēdz būt aukstāks nekā līdzīgās paralēlēs ziemeļos, taču Jaunajā Zemē temperatūra ir vēl par piecpadsmit grādiem zemāka nekā citās pasaules daļās; visbargākais sals tomēr valda tajā Amerikas ap­gabalā, kas pazīstams ar nosaukumu «aukstuma pols».

Gada vidējā temperatūra tur nav augstāka par —19° C. Zinātnieki, kuru domām piekrita arī doktors Klobonijs, šo parādību izskaidro šādi: Amerikas ziemeļos gandrīz pa­stāvīgi pūš spēcīgi dienvidrietumu vēji; nākdami no Klusā okeāna, tie nes vienmērīgu, mērenu temperatūru; bet, lai sasniegtu arktiskās jūras, vējiem jāšķērso plašā, sniegiem klātā Amerikas teritorija; šajā ceļā atdzisušie vēji ienes apgabalos aiz polārā loka ledainu saltumu.

«Forvards» atradās aukstuma polā, tāļu aiz to apgabalu robežām, kuras bija sasnieguši tā priekšgājēji; tātad Ha­terass ar savu brigu, uz kuras puse matrožu bija sadum­pojušies, nomaldījies ledos, varēja gaidīt skarbu ziemu. Kapteinis, kā parasts, bija gatavs enerģiski stāties pretī jebkurām briesmām. Viņš droši vērās liktenim acīs un nenokāra galvu.

Vispirms ar pieredzējušā Džonsona palīdzību Haterass uzsāka nepieciešamos priekšdarbus ziemas nometnes sa­gatavošanai. Pēc viņa aplēsēm «Forvards» bija aizdzīts divsimt piecdesmit jūdžu no pēdējās pazīstamās piekras­tes, proti, no Jaunās Kornvola salas; kā granīta sienas brigu ieskāva ledus kalni, un nekāda cilvēciska vara to nespētu atbrīvot.

Plašajās jūrās, kuras bija sastindzinājis arktiskās zie­mas sals, nemanīja ne pilītes ūdens. Cik tālu vien skatiens sniedza, pletās ledus lauki, taču itin nekur nebija glu­das, līdzenas virsmas. Nekā tamlīdzīga. Laukus klāja ne­skaitāmi aisbergi, un paši augstākie aizsedza brigu no trim pusēm; līdz tai nonāca vienīgi dienvidaustrumu vējš. Ledus kalnu vietā iztēlojoties klintis, sniega vietā — zaļu­mus, bet jūru iedomājoties tās dabiskajā stāvoklī, varētu likties, ka briga noenkurojusies kādā jaukā, no skarbiem vējiem pasargātā, mierīgā līcītī. Bet cik skumjš šis polārais apgabals bija patiesībā! Cik vienmuļa daba! Cik nožēlojama ainava visapkārt!

Kaut gan kuģis bija iestrēdzis ļoti stingri, tomēr vaja­dzēja to pamatīgi noenkurot, lai izsargātos no negaidītas ledus kustības vai zemledus viļņošanās. Uzzinājis, ka «Forvards» nonācis aukstuma polā, Džonsons īpaši rūpīgi sāka gatavoties ziemas nometnei.

—    Nu tik mēs dabūsim! — viņš doktoram teica. — Lai­mējas gan mūsu kapteinim! Esam noenkurojušies zemes­lodes visnejēdzīgākajā vietā! Nolādēts! Bet mēs izkulsi­mies, gan redzēsiet! *

Turpretī doktors sirds dziļumos bija gluži vienkārši sa­jūsmināts par radušos stāvokli. Viņš ne pret ko citu to nemainītu! Ziemot aukstuma polā — tā taču bija neizsa­kāma laime!

Vispirms matroži veica ārdarbus; buras tika atstātas rājās, nevis noglabātas kravas telpās, kā to mēdza darīt pirmie polārjūru braucēji; tās tikai satina un sabāza pār­valkos, kurus drīz vien apņēma necaurlaidīga ledus čaula; nenolaida pat bramštengu, un arī «vārnu ligzda» palika savā vietā; tā noderēja par observatoriju. Novāca vienīgi takelāžu.

Ap brigu vajadzēja izcirst ledu, kura spiediens bija ne­izturams. Biezais apledojums, kas klāja brigas korpusu, kļuva pārāk smags, kuģa iegrime — dziļāka par pa­rasto. Bija paredzams ilgs, nogurdinošs darbs. Pēc da­žām dienām «Forvarda» zemūdens daļas tika atbrīvotas un radās izdevība tās pārbaudīt; lieliskās konstrukci­jas dēļ priekšvadnis nebija cietis, vienīgi vara apšuvums, kā izrādījās, bija gandrīz noplēsts. Atbrīvotā briga pacē­lās vismaz par deviņām collām augstāk; pēc tam slīpi ap­kārt kuģim izcirta ledu — tādā veidā iedus spiediens ne­itralizējās.

Šajos darbos piedalījās arī Klobonijs; viņš veikli rīko­jās ar ledus cērti un ar savu jautro omu uzmundrināja mat­rožus. Doktors mācījās pats un mācīja citus. Jauno ledus veidojumu ap brigu viņš ļoti slavēja.

—    Apsveicams piesardzības paņēmiens, — viņš atzina.

—    Bez tā kuģis neizturētu spiedienu, — paskaidroja Džonsons. — Tagad droši varam celt sniega valni brigas klāja augstumā un, ja vēlamies, taisīt to kaut vai desmit pēdas biezu — materiāla mums taču netrūkst!

—    Prātīga doma! — atteica doktors. — Sniegs ir slikts siltuma vadītājs, tas siltumu nevis absorbē, bet atgrūž, un tādā veidā siltums nespēs aizplūst no brigas.

—    Pareizi gan, — piekrita Džonsons. — Mēs uzcelsim īstu cietoksni, kas pasargās mūs gan no aukstuma, gan arī no zvēriem, ja tie iedomātos mūs apmeklēt; kad darbus pabeigsim, redzēsiet, cik lieliski tas izskatīsies; šajā sniega masā izveidosim divējas kāpnes — vienas uz Јuģa priekšgalu, otras — uz pakaļgalu. Izcirtuši tās ar cērtēm, aplaistīsim ar ūdeni; ūdens pārvērtīsies akmenscietā ledu, un karaliskās kāpnes būs gatavas.

—    Skaisti! — iesaucās doktors. — Patiesi jāatzīst, ka nav slikti, ja sals rada sniegu un ledu, tā sakot, līdzekļus, ar kuriem cīnīties pret aukstumu. Pretējā gadījumā mūsu stāvoklis būtu neapskaužams.

Brigai tiešām bija lemts noslēpties zem pamatīgas ledus kārtas, kurai pienācās saglabāt iekšējo siltumu; virs klāja visā tā garumā no bieza, darvota audekla uzcēla jumtu, kuru apbēra ar sniegu; audekla malas, nokārdamās diez­gan zemu pār bortu, apsedza kuģa sānus. Pasargāts no zemās ārējās temperatūras, klājs kļuva par labu pastaigas vietu; tam vēl uzlika trīsdesmit collu biezu sniega kārtu, kuru samīdīja un noblietēja, līdz tā pārvērtās tvirtā masā; arī tas bija nepieciešams, lai aizkavētu iekšējā siltuma aizplūšanu; sniega virsu nokaisīja ar smiltīm, kuras, sa­jaukušās ar sniegu, izveidoja stingru, noblietētu bruģi.

—    Trūkst tikai vēl dažu koku, — teica doktors, — un es te justos gluži kā Haidparkā vai Babilonas gaisa dār­zos.

Netālu no brigas ledus laukā izcirta ieapaļu āliņģi; tā bija īsta aka, tikai vienmēr jāuztur lietošanas stāvoklī; ik rītu vajadzēja uzlauzt virs ūdens radušos jauno ledus kārtu; aka bija nepieciešama, ja izceltos ugunsgrēks, un biežajām ekipāžas peldēm higiēniskos nolūkos; lai ietau­pītu kurināmo, ūdeni centās smelt no jūras dzelmes, kur tas nav tik salts; to darīja ar sūkņa palīdzību, ko izgud­rojis franču zinātnieks Fransuā Arago; iegremdējot apa­rātu zināmā dziļumā, caur cilindru ar divkāršu dibenu tajā iesūknēja ūdeni.

Parasti ziemas mēnešos no kuģa mēdz iznest visus lie­kos smagumus, lai atbrīvotu vairāk vietas; šīs mantas no­vieto krastā iekārtotās noliktavās. Bet to, ko viegli var izdarīt piekrastē stāvošs kuģis, nespēj tas, kas noenkuro­jies pie ledus lauka.

Brigas iekšpusē tika veikts viss nepieciešamais, lai no­vērstu divus šajos polārajos apgabalos bīstamus ienaid­niekus — aukstumu un mitrumu; pirmajam allaž neglāb­jami seko otrs — jo bīstamāks; aukstumu cilvēks vēl spēj izturēt, turpretim mitrumā viņš iet bojā; tāpēc pret to bija katrā ziņā jācīnās.

«Forvards», būvēts ceļojumiem polārajās jūrās, bija lie­liski pielāgots ziemošanai šajās vietās: kubriks bija iekār­tots ļoti pārdomāti; tajā nebija kaktu, kur mitrums mēdz nosēsties vispirms; zemā temperatūrā uz šķērssienām, gal­venokārt stūros, patiešām izveidojas ledus kārtiņas, ku­ras kūstot pārvēršas mitrumā. Vēl ieteicamāka ekipāžas dzīvojamai telpai būtu apļa forma, bet arī tagadējais kub­riks bija ļoti mājīgs, jo to piesildīja liela krāsns un tajā netrūka labas ventilācijas; sienas bija klātas briežādām, nevis ar vilnas drānu, kas uzsūc tvaikus, kuri kondensē­joties rada gaisā mitrumu.

Uz juta, nojaukuši sienas starp kajītēm, virsniekiem iz­veidoja vienu lielu, labāk vēdināmu un ar kopīgu krāsni apkurināmu dzīvojamo telpu. Pie tās, tāpat kā pie kub- rika, atradās priekšnamiņš, kas novērsa tiešu saskari ar āru. Tas neļāva aizplūst siltumam un deva iespēju pakā­peniskai pārejai no vienas temperatūras uz otru. Priekš­namā mēdza atstāt sniegainās drēbes, bet ārpusē uz dzelzs skrāpjiem varēja notīrīt zābakus, lai telpās neienestu ko neveselīgu.

Brezenta caurules pievadīja krāsnīm nepieciešamo gaisu; pa citām caurulēm laukā izplūda ūdens tvaiki. Tur­klāt abās telpās bija uzstādīti kondensatori, kas uzsūc mitrumu un neļauj tam nosēsties uz sienām. Divreiz ne­dēļā kondensatorus iztukšoja, un dažkārt tajos sakrājās vairāki spaiņi ūdens. Tā bija visai liela uzvara pār ienaid­nieku.

Ar ventilācijas cauruļu palīdzību krāsns kurināšana bija viegli regulējama; pietika niecīga daudzuma ogļu, lai telpā uzturētu +10°C temperatūru. Tomēr, pārbaudījis ogļu noliktavas, Haterass atzina, ka pat ar vislielāko tau­pību kurināmā vairs nepietiks ne pāris mēnešiem.

Drēbēm, kuras bija bieži jāmazgā, uz brigas iekārtoja žāvētavu; veļu žaut laukā nevarēja, jo tur tā, salā sastin­gusi, lūza. Tvaika mašīnai noņēma trauslākās detaļas un noglabāja tās hermētiski slēgtā telpā.

Dzīve uz kuģa izraisīja nopietnas pārdomas; Haterass bija ļoti rūpīgi izstrādājis dienas kārtību, un šie noteikumi karājās kubrikā pie sienas. Vīri cēlās sešos no rīta; gul­tas vēdināja trīs reizes nedēļā; dzīvojamo telpu grīdas ik lītus berza ar karstām smiltīm; visās ēdienreizēs matro­žiem izsniedza karstu tēju, bet ēdienus mainīja pēc iespē­jas katru dienu; pārtikā ietilpa maize, milti, liellopu tauki, žāvētas rozīnes pudiņu pagatavošanai, cukurs, kakao, tēja, rīsi, citrona sula, gaļas konservi, sālīta liellopu un cūkas gaļa, marinēti kāposti un saknes; virtuve atradās pa­tālāk no dzīvojamām telpām, līdz ar to gāja zudumā daudz siltuma, taču ēdienu gatavošana ir nemitīgs tvaiku un mitruma avots.

Barībai cilvēka veselībā ir liela nozīme. Polārajās ze­mēs jālieto vairāk dzīvnieku produktu. Doktoram ēdienu kartes sastādīšanā piederēja izšķirošais vārds.

— Ņemiet piemēru no eskimosiem, — viņš mēdza teikt, — tos izskolojusi pati daba, un mums šai ziņā no viņiem jāmācās; arābi un afrikāņi var iztikt ar dažām datelēm un sauju rīsu, turpretim šeit jāēd daudz un labi. Eskimosi izlieto desmit līdz piecpadsmit mārciņu tauku dienā. Ja tāds režīms jūs neapmierina, būs jāpāriet uz ēdieniem, kas bagātāki ar cukuru un taukvielām. Vārdu sakot, mums nepieciešams ogleklis, tātad — ēdīsim to! Nepietiek, ka mēs ogles beram krāsnī, neaizmirsīsim gādāt kurināmo arī tai vērtīgajai krāsnij, kas slēpjas mūsos pašos!

Reizē ar pārtikas režīmu ekipāžai bija jāievēro arī stin­gri kārtības noteikumi; ik pēc divām dienām neviens ne­drīkstēja atteikties no nepatīkamās peldes āliņģa ledai­najā ūdenī, kas lieliski līdzēja saglabāt dabisko siltumu. Doktors citiem rādīja priekšzīmi; sākumā viņš to darīja ar lielu nepatiku, taču drīz vien šī sajūta izzuda un higi­ēniskās peldes viņam sniedza īstu baudu.

Kad darbs, medības vai izlūkgājieni spieda doties laukā lielā salā, ekipāžas ļaudīm it īpaši vajadzēja uzmanīties no apsaldējumiem, proti, vajadzēja sargāties, lai neno­saldētu kādu ķermeņa daļu; ja tas gadījās, tad, steidzīgi beržot ar sniegu cietušās vietas, lūkoja tajās atjaunot asinsriti. Starp citu, viri valkāja vilnas drēbes, briežādas mēteļus un roņādas bikses, kuras nelaida cauri vēju.

Dažādos darbos un brigas klāja pārkārtošanā aizritēja apmēram trīs nedēļas, un tā bez sevišķiem starpgadīju­miem pienāca desmitais oktobris.

XXV

DŽEIMSA ROSA VECĀ POLĀRLAPSA

Sals todien sasniedza sešpadsmit grādu zem nulles; laiks bija samērā mierīgs; bezvējā aukstums likās viegli paciešams. Izmantodams skaidro dienu, Haterass devās pētīt apkārtni; uzkāpis kādā no augstākajiem aisbergiem, viņš ziemeļu pusē tālskatī neredzēja neko vairāk kā bez­galīgus ledus kalnus un laukus. Nekur ne vēsts no pie­krastes; visapkārt tikai haotiskas ledus masas visdrūmā­kajā aspektā. Lūkodams aplēst sava gūsta iespējamo ilgumu, kapteinis atgriezās uz kuģa.

Mednieki, starp tiem doktors Klobonijs, Džeims Volls, Simpsons, Džonsons un Bells, steidzās apgādāt, ekipāžu ar svaigu gaļu. Putni, meklēdami maigāku klimatu, bija aiz­laidušies uz dienvidiem. Ziema nebiedēja vienīgi īpatnējas polāro apgabalu irbes, tās viegli varēja nomedīt, un šo putnu lielais skaits solīja bagātīgu pārtikas papildinā­jumu.

Netrūka arī zaķu, lapsu, vilku, sermuliņu un lāču; franču, angļu vai norvēģu medniekiem te nebūtu par ko sūdzēties, taču zvēri nelaida neviena sev tuvumā, turklāt ledus laukos bija grūti pamanīt sniegbaltos dzīvniekus, tāpēc ka pirms liela sala tie maina spalvu un ietērpjas zie­mas kažokos. Klobonijs nepiekrita dažu dabaszinātnieku domām, ka šīs pārvērtības izraisa zemā temperatūra, jo tās taču notiek jau pirms oktobra, tātad tām pamatā ir nevis fizisks cēlonis, bet kādas augstākas varas tālredzība, kas gādā par to, lai zvēri polārajos apgabalos spētu iztu­rēt bargo arktisko ziemu.

Nereti šeit gadījās sastapt jūras govis un jūras su­ņus — dzīvniekus, kurus vispār apzīmē par roņiem; tos īpaši ieteica medīt gan ādas, gan ari tauku dēļ, ko va­rēja izmantot kā augstvērtīgu degvielu. Bet roņu aknas

nepieciešamības gadījumā lieliski derēja pārtikai; šīs milzu amfībijas te mita simtiem, un divas trīs jūdzes uz ziemeļiem no brigas ledus, burtiski, bija nosēts roņu āliņ­ģiem. Diemžēl šie dzīvnieki apbrīnojami labi nojauta med­nieku tuvošanos un daudzkārt, pat ievainoti, veikli ielēca āliņģī un pazuda zem ledus.

Tomēr deviņpadsmitajā oktobrī četrsimt jardu no bri­gas Simpsonam izdevās kādu no tiem nomedīt; pirms tam viņš drošības dēļ bija aizbāzis āliņģi, un dzīvnieks nonāca pilnīgi mednieku varā. Ronis ilgi pretojās, bet galu galā, saņēmis vairākus šāvienus, nobeidzās. Tā garums bija de­viņas pēdas; lielais purns, žokļi ar sešpadsmit zobiem, platās spārnveidīgās krūšu spuras un īsā, ar otru spuru pāri bruņotā aste liecināja, ka tas ir varens jūras suņu ģints pārstāvis. Gribēdams tā galvaskausu saglabāt savai zoologa kolekcijai, bet ādu mājas vajadzībām, doktors abus atradumus ātri preparēja. Viņš tos iebāza āliņģī, kur tūkstoši sīku gliemju iznīcināja gaļu līdz kaulam; pēc­pusdienā darbs bija paveikts, turklāt tik meistariski, ka labāk to izdarīt diez vai būtu izdevies pat ievērojamāka­jiem Liverpūles ādu ģērētājiem.

Tiklīdz saule sasniedz rudens ekvinokciju, t. i., divdes­mit trešajā septembrī, polārajos apgabalos sākas ziema. Labdarīgais spīdeklis, pamazām slīdējis tuvāk un tuvāk apvārsnim, beidzot divdesmit trešajā oktobrī, ar slīpajiem stariem noglāstījis ledainās kalnu kores, nozuda. Doktors sūtīja saulei savu zinātnieka un ceļotāja atvadu sveicienu. Viņš atkal to ieraudzīs tikai februārī.

Būtu maldīgi domāt, ka ziemeļos ilgajā saules prom­būtnē iestājas pilnīga tumsa; šai laikā sauli zināmā mērā aizstāj mēness; netrūkst arī spilgtās zvaigžņu mirgas un planētu spožuma, biežu ziemeļblāzmu un īpašas sniega baltuma refrakcijas pie apvāršņa; turklāt divdesmit pir­majā decembrī, savā vislielākajā deklinācijā uz dienvi­diem, saule vēlreiz nonāk trīsdesmit grādus zem polārā apvāršņa; tad dažas stundas dienā valda blāva mijkrēšļa gaisma. Vienīgi miglas un sniegputeņi saltās ziemeļu ze­mes nereti ietin necaurredzamā tumsā.

Tomēr līdz šim laika apstākļi bija diezgan labvēlīgi; par tiem varēja sūdzēties tikai irbes un zaķi, kurus nemi­tīgi vajāja mednieki, — viņi uzstādīja vairākas lamatas lapsām, bet piesardzīgie zvēri neļāvās sagūstīties: nereti, atrausuši sniegu no lamatām, tie bez mazākā riska no­tiesāja izlikto ēsmu. Doktors lapsas sūtīja pie velna, to­mēr dziļi nožēlodams, ka ir spiests ziedot nelabajam tik vērtīgu medījumu.

Divdesmit piektajā oktobrī dzīvsudrabs termometrā vairs necēlās augstāk par — 20° C. Plosījās neganta vie­suļvētra; necaurredzamajā sniega virpulī zeme ar debe­sīm jaucās kopā, līdz «Forvardam» nenonāca ne mazākais gaismas stariņš. Ekipāžā vairākas stundas izraisīja satrau­kumu Simpsona un Bella liktenis — viņi medījot bija aiz­gājuši pārāk tālu no brigas; abi pārradās tikai nākamajā rītā — satinušies briežādās, mednieki augu dienu bija gulējuši uz ledus, kamēr virs viņiem trakojis negantais orkāns, ierakdams tos piecas pēdas augstās kupenās. Viņi bija gandrīz nosaluši, un doktors Klobonijs krietni nopū­lējās, kamēr atjaunoja abu asinsriti.

Vētra nerimās astoņas dienas. Laukā nebija iespējams spert ne soli. Dienu temperatūra svārstījās no —15° C līdz -20°C.

Šīs piespiedu dīkās dzīves laikā katrs darīja, ko gri­bēja: dažs gulēja, dažs smēķēja, citi paklusām sarunājās, apraudamies, tiklīdz tuvojās Džonsons vai doktors; jeb­kuras morālās saites starp ekipāžas vīriem bija zudušas; matroži sapulcējās tikai kopīgās vakara lūgšanās vai svēt­dienās, kad lasīja bībeli un noturēja dievkalpojumus.

Kliftons bija aplēsis, ka aiz septiņdesmit otrās paralēles viņa prēmija būs pieaugusi līdz trīssimt septiņdesmit piecām mārciņām sterliņu; šo summiņu viņš uzskatīja par pietiekami apaļu, un viņa godkāre ar to samierinājās. Pā­rējie matroži, Kliftonam labprāt piekrizdami, sapņoja, kur varēs izlietot ar tādiem pūliņiem sapelnīto naudu.

Haterass gandrīz nemaz nerādījās. Medībās un pastai­gās viņš nepiedalījās. Viņu nesaistīja arī meteoroloģiskie fenomeni, kurus apbrīnoja Klobonijs. Kapteinis dzīvoja ar vienu vienīgu domu, un to varēja izteikt vienā vārdā: Ziemeļpols. Viņš nepacietīgi gaidīja brīdi, kad «Forvards» beidzot atbrīvosies no ledus sprosta un atsāks savu dē­kaino ceļojumu.

Vārdu sakot, uz brigas valdīja drūma noskaņa. Patiesi, nav nekā nožēlojamāka par sagūstītu kuģi, kurš, izrauts no savas īstās stihijas, zem biezā apledojuma zaudē savus dabiskos apveidus; tas vairs pat nelīdzinās kuģim; radīts kustībai, tas nespēj kustēties; kuģis, kas reiz pratis spītēt vējiem un negaisiem, tagad pārvērsts koka kastē, nolik­tavā, uz vietas stāvošā cilvēku mītnē. Šis nenormālais stā­voklis matrožu sirdīs viesa neaprakstāmas bažas un no­žēlu.

Doktors Klobonijs dīkajās stundās kārtoja ceļojuma piezīmes, kas tieši atainotas šajā stāstā; viņš ne mirkli nesēdēja bezdarbībā un nekad nezaudēja labo omu. Ma­nījis, ka vētra norimst, doktors apmierināts gatavojās sa­vām parastajām mednieka gaitām.

Trešajā novembrī sešos no rīta — 21° C salā Klobonijs Džonsona un Bella pavadībā izgāja laukā; ledus klajumi šķita nolīdzināti; iepriekšējās dienās bagātīgi sakritušais sniegs, aukstumā sacietējis, bija kļuvis ērts gājējiem; sals bija spīvs un sauss; nesalīdzināmi spoži mirdzēja mē­ness, veidojot uz ledus lauku sīkajām šķautnītēm apbrī­nojamas gaismēnas rotaļas. Aizmugurē kā spīdoša sliede palika mednieku pēdas vizošām malām, bet uz ledājiem neparasti skaidri iezīmējās viņu garās ēnas.

Doktoram līdzi skrēja viņa draugs Deks; medībām tas likās noderīgāks par grenlandiešu suņiem — un ne bez pamata: grenlandiešu suņi medībām nav visai piemēroti, jo rādās, ka tiem trūkst tās dievišķās dzirksts, kas piemīt mērenā klimata suņiem. Deks skrēja, ošņādams sniegu, un bieži vien spēji apstājās pie svaigām lāču pēdām. To­mēr mednieki divu stundu laikā nebija uzgājuši pat zaķi.

—    Vai tiešām zvēri jūt nepieciešamību pārcelties uz dienvidiem? — apstājies pie kāda uzkalniņa, doktors iemi­nējās.

—    Liekas gan, Klobonija kungs, — atbildēja galdnieks.

—    Nedomāju vis, — noteica Džonsons, — manuprāt, zaķiem, lapsām un lāčiem šis klimats ir piemērots; zvēru nozušana droši vien saistās ar pagājušo viesuļvētru; tik­līdz uzpūtīs dienvidu vējš, tie atkal atradīsies; cita lieta, ja runa būtu par ziemeļbriežiem vai mošusvēršiem.

—    Bet Melvila salās šie dzīvnieki mīt lielos baros, — atsāka doktors. — Tiesa gan, šī sala atrodas vairāk uz dienvidiem; tāpēc kapteinim Parrijam viņa ziemas no­metnes laikā vērtīga medījuma nekad nav trūcis.

—    Mums tāda laime nesmaida, — piezīmēja Bells, — mēs priecātos, ja iegūtu vismaz lača gaļu.

—    Tieši tas visgrūtāk izdarāms, — sacīja doktors, lāči, kā rādās, šeit sastopami ļoti reti, un tie ir ārkār­tīgi piesardzīgi, nav vēl tā saraduši ar cilvēkiem, lai paši nāktu pretī lodēm.

—    Bellām prātā tikai lāča gaļa, — teica Džonsons,

—   kaut gan šobrīd daudz nepieciešamāki par gaļu vai ādu ir lāča tauki.

—    Pareizi, Džonson, — piekrita Bells, — toties tu par kurināmo vien domā.

—    Kā gan lai nedomā? Pat ar visstingrāko taupību ogļu mums nepietiks ne trim nedēļām.

—    Jā, — teica doktors, — stāvoklis patiesi draudīgs, jo novembris vēl nule sākas, bet polārjoslā pats aukstā­kais ir februāris; taču, ja mēs nedabūsim lāča taukus, iz­tiksim ar roņa taukiem.

—    Tomēr neilgi, Klobonija kungs, — iebilda Džonsons,

—      jo arī šie dzīvnieki drīz no mums aizies; sals un piesardzība tos sadzīs zem ledus, un virspusē tie vairs nerādīsies.

—    Tādā gadījumā, — turpināja doktors, — laikam būs jāpaļaujas vienīgi uz lāčiem, jo, atklāti sakot, tie ir še­jienes vērtīgākie zvēri, kuri cilvēkam spēj dot visu nepie­ciešamo: barību, apģērbu, gaismu un kurināmo. Vai dzirdi, Dek? — doktors noglāstīja suni. — Mums, drau­dziņ, vajadzīgi lāča tauki: meklē tos, Dek, meklē!

Deks, kas šajā mirklī ošņāja ledu, doktora balss un glāstu ietekmē kā bulta aizdrāzās prom. Suns nikni rēja, un, kaut gan no medniekiem to šķīra krietns attālums, rējieni bija sadzirdami ļoti skaidri.

Skaņas izplatīšanās ātrums stiprā salā ir apbrīnojams; to var salīdzināt vienīgi ar zvaigžņu gaismas ātrumu pie ziemeļu debesim; gaismas un skaņu viļņi veic ievēroja­mus attālumus, galvenokārt sausa sala naktīs aizpolārā loka apgabalos.

Ieklausījušies tālajos rējienos, mednieki devās pa Deka pēdām. Jau pēc vienas jūdzes visi jutās pagalam aizku­suši, jo saltais gaiss apgrūtināja elpošanu. Deks bija ap­stājies pēdas piecdesmit no kāda paugura, kura virsotnē kustējās neizprotama, milzīga masa.

—    Mūsu sapnis piepildījies! — iesaucās doktors, uz- vilkdams šautenes gaili.

—           Lācis, nudien, lācis, turklāt skaists! — sekodams doktora paraugam, teica Bells.

—           Tikai dīvains, — piezīmēja Džonsons, ļaudams vis­pirms šaut biedriem.

Deks neganti rēja. Bells, pagājis uz priekšu soļus div­desmit, izšāva; taču, šķiet, netrāpīja, jo dzīvnieks jopro­jām smagi šūpoja galvu.

Tad savukārt tam tuvojās Džonsons un, uzmanīgi no­tēmējis, nospieda gaili.

—           Atkal garām! — iesaucās doktors. — Ak, nolādētā refrakcija! Mēs vēl neesam šāviena attālumā! Kad beidzot pie tās pieradīsim! Lācis atrodas vairāk nekā tūk­stoš pēdu no mums!

—    Uz priekšu! — sauca Bells.

Visi trīs mednieki steidzās klāt dzīvniekam, kuru zalve nebūt nebija nobiedējusi; tas likās krietni prāvs, un vīri, nedomādami par gaidāmās cīņas briesmām, jau ļāvās uz­varas priekam. Piegājuši izdevīgā attālumā, viņi izšāva; lācis, droši vien nāvīgi ievainots, augstu palēcās un no­krita uzkalniņa piekājē.

Deks metās tam klāt.

—           Redz, cik viegli tikām galā ar šo nezvēru, — no­teica doktors.

—          Tikai trīs šāvieni, — nicinoši piemetināja Bells, — un tas jau pagalam!

—    Pārāk dīvaini! — nomurmināja Džonsons.

—           Varbūt esam ieradušies tieši tajā brīdī, kad lācis no vecuma taisījās izlaist garu? — jokoja doktors.

—           Ak, vecs vai jauns, — sacīja Bells, — tāpēc jau me­dījums nav zemē metams!

Tā sarunādamies, mednieki sasniedza uzkalniņu un lielā pārsteigumā ieraudzīja, ka Deks plosa beigtu polārlapsu.

—    Te nu bija! — iekliedzās Bells. — Tas ir par traku!

—           Nudien! — piekrita doktors. — Tēmējām uz lāci, bet nošāvām lapsu!

Džonsonam trūka vārdu.

—           Kā tad! — iesmējās doktors, kaut gan smiekliem cauri skanēja vilšanās. — Jau atkal refrakcija, atkal šī refrakcija!

—           Kā to lai izskaidro, Klobonija kungs? — vaicāja galdnieks.

—    Jā, draugs, kā distances, tā dimensiju ziņā refrakcija

mūs pievīlusi. Tādēļ mēs lapsu noturējām par lāci. Še­jienes apstākļos tādi brīnumi mēdz gadīties. Tātad mūsu sapnis par lāci bijis veltīgs.

—    Sasodīts, — izsaucās Džonsons, — lācis vai lapsa — gan apēdīsim! Ņemsim tik līdzi!

Bet, jau grasīdamies ceii medījumu plecā, viņš pēkšņi iesaucās:

—    Tā tik vēl trūka!

—     Kas noticis? — jautāja doktors.

—    Vai neredzat, Klobonija kungs, vai neredzat? Lapsai ap kaklu stīpa!

—    Stīpa? — noliekdamies pār dzīvnieku, doktors at­kārtoja.

Starp lapsas baltajām spalvām patiesi vīdēja pussadilusi vara stīpa; doktors saskatīja uz tās iegravētas zīmes; vienā rāvienā viņš novilka lapsai stīpu, kura, acīm redzot, bija aplikta ļoti sen.

—    Ko tas nozīmē? — Džonsons vaicāja.

—    To, draugi, ka esam nošāvuši vairāk nekā divpa­dsmit gadus vecu lapsu, vienu no tām, kuras 1848. gadā bija sagūstījis Džeimss Ross.

—    Neiespējami! — iesaucās Bells.

—    Nav šaubu; žēl tikai, ka mēs šo nabaga zvēriņu no­galinājām! Džeimss Ross savā ziemas apmetnes laikā ievi­lināja lamatās daudz balto polārlapsu, aplika tām ap kaklu vara stīpas ar iegravētiem kuģu nosaukumiem un ar pārti­kas noliktavu koordinātēm. Meklējot barību, polārlapsas

- mēdz pārstaigāt plašus apgabalus, un Džeimss Ross cerēja, ka varbūt kāda no tām nonāks Franklina vīru rokās. Lūk, viss izskaidrojums, bet šis nabaga dzīvnieks, kas savā laikā būtu varējis izglābt divu kuģu ekipāžas, nevaja­dzīgi krita par upuri mūsu lodēm.

—    Mēs to neēdīsim, goda vārds! — iesaucās Džonsons. — Turklāt šī lapsa ir divpadsmit gadus veca. Adu gan katrā ziņā paglabāsim piemiņai par mūsu interesanto tik­šanos.

Džonsons uzcēla lapsu plecā. Orientēdamies pēc zvaig­znēm, mednieki devās atpakaļ uz brigu; gluži veltīgs viņu gājiens tomēr nebija; pa ceļam viņiem izdevās nomedīt vairākus pārus irbju.

Stundu pirms atgriešanās uz «Forvarda» doktoru pār­steidza savāda dabas parādība. Tas bija krītošu zvaigžņu

lietus; debesīs varēja saskaitīt tūkstošiem šādu zvaigžņu, kuras atgādināja raķetes grandiozā uguņošanā. Mēness gaisma nobāla. Grūti bija atraut acis no brīnumainā skata, kas ilga vairākas stundas. Līdzīgu parādību 1799. gadā Grenlandē bija novērojuši brāļi Mora vi. Šķita, ka debe­sis vientulīgajās ziemeļu paralēlēs zemei sarīkojušas īstus svētkus. Uzkāpis uz kuģa, doktors augu nakti vēroja šo fenomenu, kas beidzās tikai ap septiņiem rītā, kad dabu bija apņēmis dziļš miers.

XXVI

PĒDĒJĀS OGLES

Lāči šķita nenotverami; ceturtajā, piektajā un sestajā novembrī izdevās nomedīt dažus roņus; vējam mainoties, temperatūra pacēlās par dažiem grādiem; tad no jauna sākās nepieredzēti bargas sniega vētras. Iziet laukā kļuva neiespējami, un aizvien grūtāk bija cīnīties ar mitrumu. Nedēļas laikā kondensatorā uzkrājās vairāki spaiņi ledus.

Piecpadsmitajā novembrī laiks atkal mainījās un dzīv­sudraba stabiņš noslīdēja līdz — 31° C. Tā bija zemākā temperatūra, kāda līdz šim novērota. Bezvējā tāds sals būtu ciešams, bet tagad gaisu kā skaudras bultas šķēla spēcīgas vēja brāzmas.

Šādā ieslodzījumā pavadītās dienas doktors rūgti no­žēloja, jo sniega virsma, vējā sacietējusi, bija drošs pa­mats pastaigām un viņš būtu varējis doties kādā tālākā ekskursijā.

Taču jāpiebilst, ka tik stiprā salā jebkura straujāka kus­tība izraisa elpas trūkumu. Cilvēks tādā laikā nevar veikt ne ceturto daļu sava darba. Ar metāla rīkiem nav iespē­jams strādāt; nepiesardzīgi tiem pieduroties, roka sajūt apdegumam līdzīgas sāpes, bet pie neuzmanīgi paņemtā priekšmeta paliek atrautas ādas strēmeles.

Uz brigas iesprostotā ekipāža divas stundas dienā pa­staigājās pa segto klāju, kur drīkstēja smēķēt, jo kopī­gajā guļamtelpā tas bija liegts.

Tiklīdz uguns krāsnī mazliet saplaka, kubrika sienas un grīdas spraugas pārklājās ar ledus kārtiņu; nebija ne­viena dzelzs āķa, ne naglas vai metāla plāksnes, kas acu­mirklī nenosarmotu.

Doktoru pārsteidza ātrums, kādā tas notika. Cilvēka dvaša gaisā sabiezēja un, pāriedama no gāzveida stāvokļa cietā, krita lejup ap viņiem kā sniegs. Pat dažu pēdu at­tālumā no krāsns jau bija neciešami auksts, un matroži turējās ciešā lokā ap krāsni.

Doktors ieteica norūdīties, radināties pie zemās tempe­ratūras, kas solījās kļūt vēl zemāka; ieteikdams pakāpe­niski ļauties sīvā sala svilinājumiem, viņš pats rādīja ci­tiem priekšzīmi; taču slinkums vai trulums lielāko daļu matrožu saistīja uz vietas, viņiem nepatika izkustēties, viņi labāk izvēlējās miegu šajā veselībai kaitīgajā sil­tumā.

Pēc doktora domām, pāreja no siltuma uz stipru salu cilvēkam nav bīstama; tāda spēja izmaiņa patiesībā ap­draud tikai tos, kuru āda ir mikla; apstiprinādams savus uzskatus, doktors minēja vairākus gadījumus, taču viņa pamācībām nebija nekādu vai gandrīz nekādu panākumu.

Bet Džonu Haterasu sīvais sals, šķiet, neietekmēja. Viņš klusējot pastaigājās savā parastajā vienmērīgajā gaitā, ne ātrāk, ne lēnāk. Vai tiešām kapteiņa spēcīgajam ķer­menim sals nemaz nekaitēja? Varbūt viņam piemita tā īpašā iekšējā kvēle, kuru viņš meklēja arī savos matro­žos? Varbūt Haterasu tik ļoti aizrāva viņa ideja, ka pret ārējām parādībām viņš bija kļuvis gluži vienaldzīgs? Kuģa komanda bijīgi vēroja, kā Haterass panes divdesmit četru grādu aukstumu; viņš bieži aizgāja no brigas, bet, kad at­griezās, viņa sejā nemanīja ne mazāko apsaldējumu.

—    Dīvains cilvēks, — doktors Džonsonam teica.

—    Mūsu kapteinis pārsteidz pat mani. Viņš atgādina kvē­lošu krāsni. Otru tik spēcīgu raksturu nekad vēl neesmu sastapis.

—    Nudien, — piekrita Džonsons, — viņš nāk un iet, staigā pa lauku, ģērbies ne siltāk kā jūnijā.

—    Ak, drēbēm te niecīga nozīme, — atteica doktors.

—    Ko līdz silti saģērbties, ja pašam trūkst iekšējās uguns? Tad jau varētu sasildīt arī ledus gabalu, ietinot to vilnas segā! Bet Haterasam tas nav vajadzīgs; tāda reiz ir viņa daba, un es nemaz nebrīnītos, ja no viņa strāvotu tikpat liels siltums kā no degošām oglēm.

Džonsons, kura pienākums rītos bija rūpēties par aku, redzēja, ka ledus jau sasniedzis vairāk nekā desmit pēdu biezumu.

Gandrīz katru nakti doktors varēja vērot lielisku zie­meļblāzmu; no četriem līdz astoņiem vakarā debesis zie­meļu pusē viegli sārtojās; pēc tam šī gaisma vērtās gaiši dzeltenā noteikta veida puslokā, kura gali it kā balstījās pret ledus laukiem. Gaišā josla lēnām cēlās aizvien aug­stāk debesīs magnētiskā meridiāna virzienā un it kā noklājās tumšām svītrām; gaismas viļņi gan izpletās, gan pagarinājās, lāgiem kļuva blāvāki, lāgiem spožāki; sasnie­gusi savu zenītu, šī parādība nereti sadalījās vairākos lo­kos, kuri kūsāt kūsāja sarkanos, dzeltenos vai zaļos toņos. Tas bija žilbinošs, skaists skats. Drīz vien dažādās līknes sakopo jās vienā punktā, veidojot dievišķi krāšņu zie­meļu vainagu. Beidzot loki savā starpā savienojās, spil­gtā gaisma nobāla, košie stari saira blāvos, izplūdušos, ne­noteiktas krāsas un formas viļņos, un novājināta, gandrīz izdzisusi brīnišķā parādība nemanāmi nozuda tumšajos mākoņu vālos dienvidu pusē.

Grūti iztēloties šo grandiozo skatu ziemeļu para'lēlēs ne­pilnus astoņus grādus no pola; mērenajās joslās novēro­tās ziemeļblāzmas nerada ne mazāko priekšstatu par to; šķiet, ka šos krāšņos brīnumus polārzemēm pataupījis pats dabas valdnieks.

Mēnesnīcas naktīs bieži bija redzama arī tāda parādība, kad debesīs atainojas vairāki mēneši un līdz ar to kļūst gaišāks; dažkārt nakts spīdekli ieskāva vienkārši gaismas gredzeni un tas šo gredzenu centrā likās jo spožāks.

Divdesmit sestajā novembrī jūrā zem ledus bija jau­šama stipra viļņošanās un no akas strauji šļācās ūdens; biezā ledus kārta cilājās neredzama spēka ietekmē, un drūmā ledus krakšķēšana liecināja par slepenu cīņu jū­ras dzīlēs; par laimi, kuģis bija stingri pietauvots, tikai ķēdes skaļi žvadzēja; starp citu, lai nodrošinātos pret ne­laimes gadījumiem, Haterass bija licis nostiprināt arī en­kurus.

Nākamās dienas bija vēl aukstākas; debesis aizklāja salta migla; vējš grieza gaisā sniega vērpetes; nebija viegli noteikt, vai šis putenis ceļas no debesīm vai no lediem; gaisā valdīja neizprotams juceklis.

Ekipāža veica kuģī dažādus darbus, galvenais bija — roņu tauku sagatavošana. Šis ledus klučos pārvērtušās taukvielas vajadzēja apstrādāt ar cirvjiem — marmorcie- tos klučus sacirta gabalos; un tā viņi ievāca ap desmit mu­ciņu vērtīgu tauku. Pats par sevi saprotams, ka stikla trauki šeit būtu lieki; šķidrums, temperatūras maiņās pār­veidojoties, ar savu spiedienu tos saplēstu.

Divdesmit astotajā novembri dzīvsudraba stabiņš no­slīdēja līdz — 36° C; ogļu bija atlicis vairs tikai desmit dienām, un visi ar šausmām gaidīja brīdi, kad tās galīgi izbeigsies.

Taupības nolūkos Haterass pavēlēja uz juta izdzēst , krāsni un pats kopā ar Šendonu un doktoru apmetās kub- rikā. Tagad kapteinis pastāvīgi bija kopā ar saviem pui­šiem, kuri viņam veltīja trulus, ļaunus skatienus. Viņš dzirdēja matrožu sūdzības, pārmetumus un pat draudus, taču sodīt nevienu nedrīkstēja. Haterass likās nedzirdīgs pret visu apkārtni. Viņš nepieprasīja sev siltāku vietiņu krāsns tuvumā. Sakrustotām rokām kapteinis sēdēja no­maļā stūrītī, nerunādams ne vārda.

Nelikdamies ne zinis par doktora padomiem, Pens un viņa draugi atteicās no mazākās izkustēšanās; augām die­nām viņi vai nu kvernēja pie krāsns, vai gulēja kojās zem segām; šā iemesla dēļ viņu veselība strauji paslikti­nājās, viņi nespēja cīnīties pret klimata ļaundabīgo ietekmi, un uz brigas drīz vien izplatījās cinga.

Jau kopš laba laika doktors bija sācis rītos izsniegt vī­riem citrona sulu un kaļķa tabletes; taču šoreiz šie pa­rasti iedarbīgie līdzekļi stāvokli neuzlaboja, un slimība, ātri progresējot, pieņēma draudīgus apmērus.

Slimnieki, kuru muskuļi un nervi raustījās sāpēs, at­stāja baismīgu iespaidu; viņu kājas, neparasti satūkušas, pārklājās lieliem tumšziliem plankumiem, asiņojošās sma­ganas un uzburbušās lūpas liedza izdvest jebkuru sapro­tamu vārdu; pārveidojušās asinis vairs nepiegādāja eks­tremitātēm dzīvības uzturēšanai nepieciešamās vielas.

Pirmais ar briesmīgo slimību saslima Kliftons; drīz pēc tam no kojas vairs necēlās arī Gripers, Brintons un Strongs. Matrožiem, kurus cinga pagaidām vēl neskāra, atlika noraudzīties biedru ciešanās, jo kubriks tagad bija vienīgā apdzīvojamā telpa; ar šo stāvokli vajadzēja sa­mierināties. Pēc neilga laika kubriks pārvērtās lazaretē, jo no astoņpadsmit «Forvarda» apkalpes vīriem trīspa­dsmit dažu dienu laikā saslima ar cingu. Penam, šķiet, iz­devās no tās paglābties; par to viņš varēja pateikties savai neparasti sīkstajai veselībai; ari Šendons manīja

pirmos slimības simptomus, taču tie neprogresēja, jo bie­žās pastaigas svaigā gaisā viņam līdzēja uzturēt veselību apmierinošā stāvoklī.

Doktors saslimušos kopa ar vislielāko pašaizliedzību, un, skatot viņu neremdējamās ciešanas, lāga vīram sāpīgi sažņaudzās sirds. Kā vien prazdams viņš centās uzjautri­nāt noskumušo ekipāžu; viņa vārdi, mierinājumi, filozo­fiskie spriedumi un asprātības gaisināja smago dienu vien­muļību; nereti doktors skaļi lasīja slimniekiem priekšā; viņa apbrīnojamā atmiņa zināja daudz jautru stāstu, un veselie matroži, ciešā lokā sasēdušies ap krāsni, labprāt tajos klausījās; taču reizēm tos traucēja slimnieku kunk­sti, sūdzības, vilšanās izsaucieni, un, nebeidzis stāstu, doktors tad atkal kļuva rūpīgs, pašaizliedzīgs ārsts.

Starp citu, doktora veselībai nekas nekaitēja; viņš pat ne drusciņas nenovājēja; viņam korpulence aizstāja vis­siltākās drēbes, un, kā pats apgalvoja, viņš bija ļoti ap­mierināts ar savu līdzību roņiem vai vaļiem, kuriem biezā tauku kārta viegli ļauj panest arktiskā klimata skarbumu.

Haterass kā garīgā, tā fiziskā ziņā šķita nejūtīgs. Ekipā­žas ciešanas viņam bija gluži vienaldzīgas. Varbūt viņš tikai nevēlējās klaji izrādīt savas jūtas? Uzmanīgam vē­rotājam tomēr nepaietu secen, ka arī kapteiņa dzelzs krū­tīs pukst cilvēciska sirds.

Pētījot kapteini, doktors nekādi nespēja izprast viņa savādo raksturu un neparasto temperamentu.

Termometra stabiņš noslīdēja vēl zemāk; pastaigu vieta uz klāja bija tukša; žēli kaukdami, pa to klejoja vienīgi eskimosu suņi.

Krāsni allaž kāds uzmanīja un gādāja par kurināmo; ne­kādā ziņā nedrīkstēja pieļaut, ka uguns izdzistu; tiklīdz tā kļuva vājāka, telpu pārņēma saltums, sienas klāja ledus, bet mitrums, pēkšņi sabiezējis, krita kā sniegs pār brigas nelaimīgajiem iemītniekiem.

Šādās neaprakstāmās mocībās pienāca astotais decem­bris; tajā rītā doktors, kā parasts, devās pārbaudīt termo­metru, kas bija izlikts laukā. Viņš atrada dzīvsudraba stobriņu pilnīgi sasalušu.

— Četrdesmit grādu zem nulles! — doktors šausmās iesaucās.

Un todien krāsnī tika iemestas pēdējās «Forvarda» og­les.

XXVII

LIELAIS ZIEMAS SVĒTKU SALS

Iestājās pilnīgas bezcerības mirklis. Doma par nāvi — un tieši par nāvi nosalstot iznira visā savā briesmīgumā; draudīgi sprēgājot, dega pēdējās ogles; uguns jau taisījās dzist, un telpā kļuva manāmi vēsāks. Tad Džonsons atnesa dažus gabalus jaunā, no jūras dzīvnieku taukiem iegūtā kurināmā un sabāza tos krāsnī; pievienojis tiem vēl eļļā mērcētas, sasalušas pakulas, viņš drīz vien panāca pie­tiekamu siltumu. Tauki izplatīja neciešamu smaku, bet kā to novērst? Pie tā vajadzēja pierast. Džonsons pats at­zina, ka viņa jaunizgudroj urnām vēl pārāk daudz trū­kumu un ka Liverpūles bagātnieku namos tam cienītāju nebūtu.

—    Un tomēr, — viņš piebilda, — varbūt šī nelāgā smaka dos labus rezultātus.

—    Kādus tad? — vaicāja galdnieks.

—    Tā droši vien iekārdinās un atvilinās šurp lāčus.

—- Tiesa gan, — teica Bells, — bet kāda mums pēc tiem vajadzība?

—    Dārgais Bell, — atbildēja Džonsons, — uz roņiem mēs taču vairs nevaram paļauties, tie ir nozuduši uz ilgu laiku; ja tagad neieradīsies lāči, lai savukārt mums izlī­dzētu, es nezinu, kur ņemsim kurināmo un kas ar mums notiks.

—    Taisnība, Džonson, mūsu liktenis nav apskaužams; stāvoklis ir briesmīgs. Bet ja beidzot aptrūks arī šāda veida siltuma avota .. . Neredzu nekādas izejas …

—    Viena izeja vēl būtu! …

—    Viena vēl būtu? — vaicāja Bells.

—    Jā, draugs! Sliktākajā gadījumā… taču kapteinis nekad … Bet iespējams, ka vajadzēs to izmantot…

Vecais Džonsons, skumji pašūpojis galvu, iegrima klu­sās pārdomās, un Bells viņu nevēlējās traucēt. Viņš labi zināja, ka ar tik lielām grūtībām iegūto tauku nepietiks pat astoņām dienām, lai kā tos censtos taupīt.

Stūrmanis nemaldījās. «Forvarda» tuvumā manīja vai­rākus lāčus, kurus pievilka tauku smaka; veselie matroži devās tos medīt, bet šie zvēri ir varen ātri skrējēji, apvel­tīti ar smalku instinktu, kas izjauc visus mednieku

viltīgos plānus; lāčiem nebija iespējams tuvoties, un tos nesniedza pat izveicīgāko šāvēju lodes.

Brigas ekipāžai nopietni draudēja nosalšana; ja negan­tais sals iekļūtu kubrikā, vīri to neizturētu pat četrdes­mit astoņas stundas. Visi ar šausmām vēroja, cik strauji plok kurināmais.

Divdesmitajā decembrī, trijos pēcpusdienā, tas beidzot notika: uguns izdzisa, matroži, apstājuši krāsni, mulsi ska­tījās cits citā. Haterass nekustīgi sēdēja savā kaklā, dok­tors Klobonijs, kā parasts, nemierīgi staigāja šurpu turpu — viņam trūka padoma.

Temperatūra telpā spēji samazinājās līdz —22° C.

Bet, ja doktors neko nespējā izgudrot, ja viņš vairs ne­saprata, ko iesākt, tad viņa vietā to zināja citi. Hatera- sam tuvojās Šendons, vēss un nosvērts, Pens ar dusmu kvēli acīs un divi vai trīs no viņu sabiedrotajiem, kuri vēl bija spējīgi turēties kājās.

—    Kaptein! — uzsāka Šendons.

Domās iegrimis, Haterass viņā neklausījās.

—           Kaptein! — pieskāries viņam ar roku, Šendons at­kārtoja.

Haterass izslējās.

—    Ko vēlaties? — viņš ievaicājās.

—    Mums aptrūcis kurināmā, kaptein.

—    Un tad? — atcirta Haterass.

—           Ja vēlaties, lai nosalstam, — asā, ironiskā tonī Šen­dons turpināja, — lūdzam mums to paziņot.

—           Es vēlos tikai to, — Haterass bargi atbildēja, — lai katrs līdz galam izpilda savu pienākumu.

—           Ir vēl kas augstāks par pienākumu, kaptein, — viņa palīgs atteica, — tas ir pašsaglabāšanās tiesības. Es at­kārtoju — mums vairs nav kurināmā, un, ja tāds stāvok­lis ieilgs, pēc pāris dienām neviens no mums vairs nebūs dzīvs!

—    Malkas nav, — tikko dzirdami izdvesa Haterass.

—           Un kas par to? — nikni iesaucās Pens. — Ja malkas nav, tā jāņem tur, kur to var dabūt!

Haterass dusmās nobāla.

—    Kur tad? — viņš vaicāja.

—    Uz kuģa! — nekaunīgi attrauca matrozis.

—           Uz kuģa? — sažņaugtam dūrēm un zvērojošām acīm kapteinis atkartoja.

—    Bez šaubām, — Pens atbildēja. — Ja kuģis vairs ekipāžai nav derīgs, to sadedzina!

Kad Pens sāka runāt, Haterass satvēra cirvi; beigās šis • cirvis jau karājās Penam virs galvas.

—    Nelieti! — uzkliedza Haterass.

Doktors metās pie Pena un atgrūda viņu sāņus; cirvis nokrita zemē, dziļi ieurbdamies grīdā. Džonsons, Bells un Simpsons ielenca kapteini, grasīdamies viņu aizstāvēt. Bet pēkšņi atskanēja žēlas, gaudulīgas nāves gultās gu­ļošo, sakropļoto cilvēku sāpju pilnās balsis.

—    Uguni! Uguni! — nelaimīgie, saldami zem segām, vaidēja.

Haterass cīnījās pats ar sevi un, brīdi klusējis, mierīgi teica:

—    Ja mēs nopostīsim kuģi, kā tad nokļūsim atpakaļ Anglijā?

—    Varbūt kuģim nekas ļauns nenotiktu, — ieminējās Džonsons, — ja mēs sadedzinātu mazsvarīgākās daļas, pie­mēram, falšbortu, virsbūvi. ..

—    Laivas taču paliks, — piebilda Šendons, — turklāt, kas mums var liegt no vecā kuģa atliekām uzbūvēt jaunu, mazāku?

—    Nekad to nepieļaušu! — atteica Haterass.

—    Bet… — vairāki matroži pacēla balsis.

—     Mums vēl ir lieli spirta krājumi, — Haterass teica, — dedziniet tos, kaut vai līdz pēdējai pilītei.

—     Lai notiek, ja spirtu, tad spirtu! — mākslotā bezrū­pībā, kas nebūt nenāca no sirds, Džonsons iesaucās.

Un ar gariem, spirtu piesūcinātiem degļiem, kuru zil­ganās liesmas laizīja krāsns sienas, telpu izdevās par da­žiem grādiem piesildīt.

Nākamajās dienās pēc šīs drūmās scēnas uzpūta dien­vidu vējš, un temperatūra atkal cēlās; putināja sniegs, sals mazliet atlaidās. Dienu, kad mitrums mazinājās, daži vīri iedrošinājās uz brīdi iziet laukā, taču lielākā daļa matrožu oftalmijas un cingas dēļ kuģi nevarēja atstāt; starp citu, medības un zveja nebija iespējamas.

Jāpiebilst, ka šī atelpa nežēlīgi bargajā aukstumā bija visai īsa, un divdesmit piektajā decembri, vējam spēji mai­noties, dzīvsudrabs stobriņā atkal sastinga; to vajadzēja aizstāt ar spirtu, kas iztur visstiprāko salu.

Doktors izbijies raudzījās termometrā — tas rādīja — 52° C. Nez vai kāds cilvēks spētu panest tādu aukstumu!

Grīdas pārklājās gariem, blāviem ledus spoguļiem; telpu apņēma necaurredzama dūmaka; visur kā bieza sarmas kārta nosēdās mitrums; cilvēki cits citu vairs ne­saredzēja; viņu miesas siltums aizplūda, rokas un kājas kļuva «ilas; galvu apjoza it kā dzelzs stīpa, un vārgās, sa­stingušās domas, juceklīgi pīdamās galvā, izraisīja nesa^ karīgus murgus. Briesmīgs simptoms — mēle vairs ne­spēja izteikt ne vārda.

Kopš tā brīža, kad ekipāža bija draudējusi nodedzināt kuģi, Haterass stundām ilgi nepameta klāju. Viņš uzma­nīja, sargāja savu brigu. «Forvards» — tas bija Haterass pats! Atraut gabalu no brigas nozīmēja atraut to no kap­teiņa paša. Vienaldzīgs pret salu, sniegu un ledu, kas pār­klāja drēbes un ietērpa viņu kā akmens bruņās, Haterass ar ieroci rokās modri stāvēja sardzē. Deks, saprazdams savu saimnieku, nemitīgi rēja un, mežonīgi kaukdams, visur viņam sekoja.

Divdesmit piektajā decembrī Haterass beidzot iegāja kubrikā. Saņēmis pēdējos spēkus, Klobonijs devās kap­teinim tieši klāt.

—    Kaptein, — viņš teica, — bez siltuma mēs aiziesim bojā.

—    Nekad! — labi zinādams, uz kādu lūgumu atbild, Haterass iesaucās.

—    Tas jādara, — doktors mierīgi turpināja.

—    Nekad! — Haterass vēl skaļāk atkārtoja. — Nekad es to nepieļaušu! Ja vēlaties, varat mani neklausīt.

Šī atbilde matrožiem neliedza rīcības brīvību. Džonsons un Bells steidzās uz klāju. Haterass dzirdēja, kā briga krakšķēdama lūst zem cirvja cirtieniem. Viņš raudāja.

Tas notika Ziemas svētku dienā, kad angļi svin lielākos ģimenes svētkus un visur rīko bērnu viesības. Cik smagi kļuva, iedomājoties priecīgas bērnu sejiņas ap koši iz­greznotu eglīti! Kurš gan neatminējās šai dienai par godu gādāto gardo vērša gaļas cepeti! Un visas tās tortes un pī­rādziņus ar daždažādiem pildījumiem, ko gatavoja, atzī­mējot šos katra īsta angļa sirdij dārgos svētkus! Turpretī šeit uz kuģa, kas aizmaldījies bezgala tālā polārajā apga­balā, valdīja sāpes, bezcerība un posts visaugstākajā pakāpē, bet svētku egles vietā dega tikai kuģim nošķeltas pagales.

Siltums matrožos tomēr atgrieza apziņu un spēku; uz brīdi labu omu radīja arī karstā tēja un kafija, un, tā kā cerība ir cilvēka prāta neatņemama sastāvdaļa, matroži at­kal sāka cerēt. Tādos apstākļos beidzās 1860. gads, kad agri iestājusies ziema izjauca Haterasa godkārīgās ieceres.

Bet gadījās, ka tieši jaunā — 1861. gada pirmais janvā­ris sākās ar negaidītu atklājumu. Laiks bija kļuvis drusku siltāks; doktors Klobonijs uzsāka savas parastās nodar­bības; viņš pārlasīja sera Edvarda Belčera polārās ekspe­dīcijas atskaites; pēkšņi doktoru tajās pārsteidza kāda ag­rāk neievērota piezīme; viņš izlasīja šo vietu vēlreiz — apšaubīt to nevarēja.

Sers Edvards Belčers vēstīja, ka, nobraucis līdz Kara­lienes kanāla galam, viņš atklājis, ka tur bijuši, pat dzī­vojuši cilvēki, par ko liecina svarīgas pazīmes.

«Tās ir,» viņš rakstīja, «dzīvojamo mītņu atliekas, daudz pārākas par visu to, kas būtu piedēvējams klejojošo es­kimosu mežonīgajām ciltīm. Šo mītņu sienas stingri no­stiprinātas un dziļi ieraktas zemē; grīdas noklātas ar biezu labas grants kārtu un noblietētas. Apkārt mētājas daudz briežu un roņu kaulu. Mēs atradām ogles.»

Lasot pēdējos vārdus, doktoram kaut kas iešāvās prātā; paņēmis grāmatu, viņš devās pie Haterasa un visu izstās­tīja.

—    Ogles! — iesaucas kapteinis.

—    Jā, Hateras, ogles. Tas nozīmē glābiņu mums vi­siem!

—    Ogles! Šajā tuksnesīgajā apvidū? — kapteinis šau­bījās. — Nē, tas nav ticams.

—    Kāpēc jūs šaubāties, Hateras? Belčers nekad tās ne­pieminētu, ja droši nezinātu un pats savām acīm nebūtu pārliecinājies.

—     Un ko jūs vēl man sacīsiet, doktor?

—    Līdz piekrastei, kur Belčers uzgāja ogles, nav pat simt jūdžu. Ko mums nozīmē simt jūdžu ekskursija? Itin neko. Nereti esam tikpat sīvā salā pāri lediem nostaigā­juši daudz lielākus attālumus. Tāpēc dosimies tik ceļā, kaptein!

—    Lai notiek, — ātri izšķiries, sava dzīvajā iztēlē jau saskatīdams glābiņu, Haterass piekrita.

Lēmums nekavējoties tika paziņots Džonsonam; viņš to atbalstīja un izstāstīja pārējiem; daži nodomu apsveica, citi uzņēma vienaldzīgi.

—           Ogles šajā piekrastē? — gulēdams slimības gultā, brīnījās Volls.

—    Lai viņi rīkojas! — mīklaini noteica Šendons.

Pirms ceļojuma Haterass vēlreiz nolēma pārbaudīt bri­gas ģeogrāfisko stāvokli. Šādas aplēses un matemātiski precīzas izziņas nepieciešamība izskaidrojama vienkārši. Aizejot bez noteiktiem datiem, ceļotāji vairs nespētu brigu atrast.

Haterass uzkāpa uz klāja; viņš atzīmēja mēness stā­vokli un nozīmīgāko zvaigžņu augstumus dažādos laikos.

Šie novērojumi sagādāja nopietnas grūtības: zemajā temperatūrā Haterasa elpas garaiņi uz instrumentu stikla un spoguļiem pārvērtās ledus kārtiņā; kad viņš vērās tāl­skatī, vara apmale stipri apsvilināja kapteinim plakstus.

Galu galā viņš tomēr ieguva ļoti precīzus datus un, at­griezies kubrikā, ķērās pie aplēsēm. Kad darbs bija pa­veikts, Haterass mulsi pacēla acis, paņēma karti un, kaut ko tajā atzīmējis, palūkojās doktorā.

—    Kas noticis? — doktors vaicāja.

—    Kādas bija mūsu koordinātes ziemošanas sākumā?

—           Mēs atradāmies tieši aukstuma polā uz 78° 15' pla­tuma un 95° 35' garuma.

—           Tātad mūsu ledus lauks dreifē, — Haterass klusām piebilda. — Tagad mēs esam divus grādus augstāk zieme­ļos un tālāk rietumos, vismaz trīssimt jūdžu no jūsu iedo­mātās akmeņogļu krātuves.

—           Ūn neviens no šiem nelaimīgajiem to nezina! — iesaucās doktors.

—    Klusējiet! — Haterass pielika pirkstu pie lūpām.

XXVIII

GATAVOŠANĀS PĀRGĀJIENAM

Jauno atklājumu Haterass negribēja darīt zināmu kuģa komandai. Viņš rīkojās pareizi. Nelaimīgie cilvēki, uzzi­nājuši, ka briga ar nepārvaramu spēku tiek nesta uz zie­meļiem, varētu ļauties neprātīgam izmisumam. Doktors kapteiņa klusēšanu saprata un atbalstīja.

Savas izjūtas, kuras jaunā vēsts izraisīja, kapteinis ne­vienam neizpauda. Garajos nemitīgā cīņā ar stihiju aizva­dītajos mēnešos viņš pirmo reizi bija laimīgs. Briga aiz­dzīta simtpiecdesmit jūdžu uz ziemeļiem, tikai nepilnus astoņus grādus no pola! Bet sa m prieku Haterass noslēpa tik dziļi, ka to nespēja nojaust pat doktors Klobonijs. Viņš gan brīnījās, kāpēc kapteinim neparasti dzirkst acis, bet tas arī bija viss, un doktoram pat prātā neienāca visvien­kāršākā atbilde uz šo jautājumu.

Tuvojoties polam, «Forvards» vienlaikus attālinājās no Edvarda Belčera ogļu rezervēm; lai tās sasniegtu, simt jū­džu vietā uz dienvidiem nu būtu jāveic divsimt piecdes­mit. īsi apspriedušies, Haterass un doktors nolēma ceļo­jumu tomēr neatlikt.

Ja vien Belčers nemeloja — taču apšaubīt viņa vārdus nebija iemesla —, akmeņoglēm vajadzēja atrasties tādā stāvoklī, kādā tās bija atstātas. Pēc 1853. gada uz šiem tā­lajiem apgabaliem neviena cita ekspedīcija nebija brau­kusi. Eskimosi uz šīs paralēles gadījās reti vai nemaz. Tā­tad Bičija salā piedzīvotā neveiksme Jaunās Kornvolas piekrastē nevarēja atkārtoties. Zemā temperatūrā pames­tas lietas nepakļaujas klimata ietekmei un saglabājas ilgi. Visi šie apstākļi runāja par labu ekspedīcijai, kura gata­vojās šķērsot le.dus laukus.

Vīri aplēsa, ka ceļojums vilksies, ilgākais, četrdesmit dienas, un Džonsons uzsāka attiecīgus priekšdarbus.

Vispirms viņš gādāja par kamanām.; darinātas pēc gren­landiešu parauga, tās bija trīsdesmit piecus sprīžus pla­tas un divdesmit četras pēdas garas. Eskimosu kamanas nereti mēdz būt garākas pat par piecdesmit pēdām. Šīs bija taisītas no divām garām, abos galos liektām koka plan­kām, kuras kā lokus savilka divas stingras auklas. Tas kamanām piešķīra zināmu elastību un izturību pret bīsta­miem triecieniem. Tās viegli slīdēja pa ledu, bet putenī, kad jābrauc pa mīkstām, svaigām sniega kupenām, kama­nas paaugstināja, piestiprinot tām vienu otrai līdzās divas vertikālas šasijas, kaut gan tāpēc nebija vajadzības pēc spēcīgāka vilcēja. Turklāt, ja ieberzēja slieces ar sēra un sniega sajaukumu, ka to mēdz darīt eskimosi, kamanu gaita kļuva neparasti viegla.

Pajūgu vilka seši grenlandiešu suņi; šie izkāmējušie, taču spēcīgie dzīvnieki, šķiet, nevainojami panesa bargo

ziemu; briežādas aizjūgs likās priekšzīmīgā kārtībā; uz šiem ceļojuma piederumiem, kurus Upernivikas grenlan- dieši bija godīgi pārdevuši, varēju droši paļauties. Seši suņi bez sevišķām pūlēm veda divi tūkstoši mārciņu kravas. • . ^

Nometnes piederumos ietilpa: telts — gadījumiem, kad sniega būdu uzcelt nebūs iespējams, liels brezents, ko no­klāt teltī, lai aizkavētu sniega kušanu cilvēka miesas sil­tuma ietekmē, un, beidzot, vairākas vilnas un bifeļādas segas. Netika aizmirsta arī kaučuka piepūšamā laiva.

Pārtikai bija paredzētas piecas kastes pemikāna, kas svēra pa četrsimt piecdesmit mārciņu; dienas deva cil­vēkam un sunim bija viena mārciņa pemikāna; ieskaitot Deku, ekspedīcijā piedalījās septiņi suņi; cilvēku skaits nedrīkstēja pārsniegt četrus. Līdzi ņēma arī divpadsmit galonu, t. i., gandrīz simtpiecdesmit mārciņu spirta, pietie­kami daudz tējas un sausiņu, nelielu pārvietojamo virtuvi, daktis un pakulas krietnā vairumā, šaujampulveri, munī­ciju un četras divstobrenes. Pēc kapteiņa Parrija metodes visiem ekspedīcijas dalībniekiem vajadzēja apjozt kau­čuka jostas, kurās ielietajai kafijai, tējai vai ūdenim cil­vēka miesas siltums un kustības neļāva sasalt.

It īpaši Džonsons rūpējās par sniega kurpēm, kuras ar ādas siksnām bija piestiprināmas pie koka slēpēm; tās aiz­stāja slidas; bet iešanai pa pilnīgi apledojušu, cietu vir­smu lieliski derēja briežādas mokasīni[3], katram ekspedī­cijas dalībniekam bija divi pāri slēpju un mokasīnu.

Nopietnā gatavošanās, kad viens aizmirsts sīkums va­rēja kļūt par visas ekspedīcijas bojā ejas cēloni, prasīja veselas četras dienas. Ik rītus pulksten divpadsmitos kap­teinis noteica brigas atrašanās vietu; ledus gabals vairs nedreifēja, bet, lai atgrieztos atpakaļ, viņiem bija nepie­ciešami ļoti precīzi dati.

Tad Haterass sāka izvēlēties sev pavadoņus. Tas bija sarežģīti: starp matrožiem netrūka tādu, kurus nedrīk­stēja ņemt līdzi, bet tos bija bīstami atstāt arī uz brigas. Tā kā no ceļojuma panākumiem bija atkarīgs visas ekipā­žas glābiņš, Haterass nolēma izraudzīties galvenokārt uz­ticamus, pieredzējušus ceļa biedrus.

Šendons pie tiem, protams, netika pieskaitīts; starp citu, nelikās, ka viņš to nožēlotu. Arī Džeimss Volls, kas gu­lēja slims, nevarēja piedalīties ekspedīcijā.

Jāpiebilst, ka slimo matrožu veselības stāvoklis nepa­sliktinājās; viņus ārstēja ar atkārtotām masāžām un lie­lām citrona sulas devām; šīs procedūras nebija grūti iz­pildāmas, un ārsta klātiene te nebija nepieciešama, tāpēc arī doktors Klobonijs devās līdzi ekspedīcijai, un viņa aizceļošana neizraisīja ne mazāko iebildumu.

Džonsons karsti vēlējās pavadīt Haterasu šajā riskan- j tajā pasākumā, bet Haterass, paaicinājis veco stūrmani no­maļus, sirsnīgā, gandrīz pat saviļņotā balsī teica:

—    Es paļaujos tikai uz jums, Džonson! Jūs esat vienī­gais virsnieks, kuram varu droši uzticēt savu brigu. Man vajadzīga pārliecība, ka jūs esat palicis šeit un uzrau- gāt kā Šendonu, tā pārējos. Viņus te saistījusi ziema, bet, kas zina, uz kādiem liktenīgiem soļiem tos var pamudināt ļaunums! Atstāšu jums formālas instrukcijas, kuras nepie­ciešamības gadījumā brigas vadību liks uzņemties jums. Jūs būsiet mans vietnieks. Mēs ceļosim četras, augstākais, piecas nedēļas, bet mana sirds būs mierīga tikai tad, ja zināšu, ka jūs atrodaties tur, kur es pats nevaru būt. Jums vajadzīga malka, Džonson. Es saprotu! Tomēr taupiet manu kuģi, cik vien iespējams. Jums skaidrs, Džonson?

—    Skaidrs, kaptein, — vecais jūrnieks atbildēja. — Es palikšu šeit, ja jums tā labpatīk.

—    Pateicos, — spiežot stūrmanim roku, Haterass sa­cīja un piebilda: *

—    Ja pārāk ilgi no mums nav ne vēsts, Džonson, no­gaidiet līdz atkusnim un lūkojiet sasniegt polu. Ja citi tam nepiekrīt, tad nedomājiet vairs par mums un aizve­diet «Forvardu» uz Angliju.

—    Vai tā ir jūsu griba, kaptein?

—    Tieši tā — mana griba, — atteica Haterass.

—    Jūsu pavēles tiks izpildītas, — Džonsons vienkārši atbildēja.

Uzzinājis kapteiņa rīkojumu, doktors rūgti nožēloja, ka būs jāšķiras no krietnā drauga, taču kapteiņa rīcību viņš atzina par pareizu.

Divi pārējie ekspedīcijas dalībnieki bija galdnieks Bells un Simpsons. Bells, veselīgs, drosmīgs un uzticams, va­rēja lieliski pakalpot, iekārtojot apmetnes ledus laukos;

Simpsons — lai gan ne gluži tik nosvērts, tomēr labprāt piedalījās ceļojumā, kur varēja lieti noderēt kā mednieks vai zvejnieks.

Un tā ceļotāju brigādē ietilpa Haterass, Klobonijs, Bells, Simpsons un uzticīgais Deks; tātad pārtika bija vajadzīga četriem cilvēkiem un septiņiem suņiem. Saskaņā ar to tika aplēsts līdzņemamo produktu daudzums.

Janvāra pirmajās dienās gaisa vidējā temperatūra turē­jās ap —37° C. Haterass nepacietīgi gaidīja laika maiņu; viņš bieži raudzījās barometrā, lai gan uz to vairs neva­rēja paļauties; šķiet, ka šajos ziemeļu platumos šis instru­ments savu parasto-precizitāti zaudē; daba ziemeļu kli­matā ievērojami atkāpjas no vispārējiem likumiem: skaid­ras debesis tur ne vienmēr vēstī salu, bet sniegputenis nesaistās ar temperatūras paaugstināšanos; kāto jau ievē­rojuši daudzi citi polārjūru kuģotāji, barometrs ziemeļos kļūst pārāk nenoteikts, ziemeļu vējā vai austrumu vējā tas mēdz slīdēt uz leju, labā laikā kristies, sniegputenī vai lietū — celties.

Piektajā janvārī austrumu vēja ietekmē termometra stabiņš beidzot uzkāpa līdz —28° C. Haterass nolēma braukt prom nākamajā rītā; viņam trūka spēka noskatī­ties, kā acu priekšā tiek postīta viņa briga; augšējais klājs jau bija pilnīgi nodedzināts.

Un tā sestajā janvārī, par spīti brāzmainajam putenim, kapteinis pavēlēja doties ceļā. Doktors sniedza slimnie­kiem pēdējos padomus; Bells un Simpsons klusējot apmai­nījās rokasspiedieniem ar saviem biedriem. Haterass gra­sījās teikt matrožiem atvadu vārdus, taču no visām pusēm uz viņu vērsās ļauni, nosodoši skatieni. Šendona lūpās viņš šķita uztvēris ironisku smīnu. Kapteinis aprāvās. Pa­metis acis uz «Forvardu», viņš brīdi it kā šaubījās, vai doties prom.

Taču lēmumu grozīt bija par vēlu, ledus laukā gaidīja piekrautais kamanu pajūgs; Bells gāja pa priekšu, pārējie viņam sekoja; Džonsons aizbraucējus ceturtdaļjūdzi pa­vadīja, tad Haterass lūdza viņu atgriezties uz brigas, un vecais jūrnieks pēc ilga atvadu skāviena kapteiņa vēlē­šanos izpildīja.

Šajā brīdī, pēdējo reizi atskatījies uz «Forvardu», Ha­terass redzēja, ka tā mastu gali nozūd aiz tumšajiem sniega mākoņiem.

XXIX

PĀRI LEDUS LAUKIEM

Nelielais ceļotāju pulciņš devās uz dienvidaustrumiem. Suņu pajūgu dzina Simpsons. Viņam dedzīgi palīdzēja Deks, par savu ciltsbrāļu amatu sevišķi nebrīnīdamies. Pajūgam nopakaļ soļoja Haterass un doktors Klobonijs, bet priekšgalā kā ceļvedis, pārbaudīdams ledu ar sava spieķa dzelzs smaili, gāja Bells.

Sala samazināšanās vēstīja puteni; tas nelika ilgi gai­dīt, un drīz vien lielām, biezām pārslām sāka krist sniegs. Necaurredzamais sniega virpulis ceļotājus traucēja: viņi novirzījās no taisnā ceļa, nespēja ātri paiet; taču vidē­jais attālums, ko šī karavāna veica, bija trīs jūdzes stundā.

Sniegoto lauku virsmā bija apledojusi, nelīdzena, gram­baina; kamanas aizķeroties aizvien biežāk salēcās, bet ceļa slīpumos draudīgi nosvērās uz sāniem; galu galā viss tomēr beidzās labi.

Haterass un viņa biedri bija silti ģērbušies pēc grenlan­diešu parauga darinātos ādas uzvalkos, kuri, pielāgoti klimatiskajiem apstākļiem, gan nevarēja lepoties ar iz­cilu griezumu; ceļotāju sejas cieši ieskāva šauras kapu­ces, kas nelaida cauri vēju un sniegu; atsegta bija tikai mute, deguns un acis, ko nebija nozīmes sargāt; nav taču nekā neērtāka par augstām apkaklēm un šallēm, kuras sals ātri vien sastindzina; vakarā tās noņemt varētu vie­nīgi ar cirvja palīdzību, kaut gan šāds izģērbšanās veids nav pieņemams pat polārjūrās. Tāpēc, gluži otrādi, elpas garaiņiem vajadzēja ļaut brīvu ceļu, jo, sastopot šķēr­sli, tie nekavējoties sasalst.

Bezgalīgais klajums bija apnicīgi vienmuļš — visap­kārt tikai vienveidīgi ledus sablīvējumi, pauguraini kla­jumi, kas stiepās tik tālu, ka beigu beigās sāka atgādināt līdzenumus, ledus bluķi, kas šķita kā vienā veidnē lieti, un aisbergi, starp kuriem vijās līkumainas ielejas; ceļo­tāji orientējās pēc kompasa; viņi runāja maz — aukstais gaiss runāšanu stipri apgrūtināja; paverot muti, lūpu kak­tiņos acumirklī nosēdās asi ledus kristāliņi, kurus neiz- kausēja pat karstā elpa. Gājiens noritēja klusumā, un katrs ar savu spieķi taustīja šo nepazīstamo zemi. Bella pēdas iespiedās mīkstajās kupenās; visi uzmanīgi tām se­koja, jo, kur Bells bija spēris kāju, tur droši varēja iet arī pārējie.

Apkārtni krustām šķērsām izvagoja neskaitāmas lāču un lapsu pēdas, taču pirmajā dienā nevienu no šiem zvē­riem nebija iespējams samanīt; starp citu, medīt būtu bīstami un lieki, jau tā smagi piekrautajās kamanās vairs neko nedrīkstēja likt.

Ceļotāji tamlīdzīgās ekskursijās pārtikas rezerves mēdz noglabāt ceļa malās; lai pasargātu no zvēriem, produktus noslēpj zem sniega, līdz ar to atslogojot kamanas, bet at­griežoties šo kravu, kuru nebija vajadzības velti vadāt līdzi, pamazām atkal savāc.

Droši nezinādams, vai ledus lauks nav kustīgs, Hate­rass šādu paņēmienu nevarēja lietot; tādas noliktavas var izmantot tikai uz sauszemes, nevis uz peldošiem ledus lau­kiem, kad ceļš ir tik nenoteikts un neviens nevar galvot, vai atpakaļ ies pa tām pašām vietām.

Pusdienlaikā Haterasa nelielā grupa apstājās kādas ledus sienas aizvējā; brokastīs izsniedza pemikānu un karstu tēju; dzīvinošais dzēriens acumirklī izraisīja lab­sajūtu, un tāpēc ceļotāji no tā neatteicās.

Atvilkuši elpu, viņi pēc stundas devās tālāk; pirmajā dienā bija veiktas apmēram divdesmit jūdzes. Vakarā kā cilvēku, tā suņu spēki izsīka.

Par spīti nogurumam, vēl tomēr vajadzēja uzcelt sniega būdu, kur pavadīt nakti; telts šim nolūkam nederētu. Darbs ilga pusotras stundas. Bells parādīja lielu izveicību; ar nazi izcirstie ledus bloki ātri tika sakrauti cits uz cita ieapaļa kupola veidā, un pēdējais ledus gabals, noslēdzot griestu velvi, nodrošināja celtnes izturību; javu aizstāja mīkstais sniegs; ar to piepildīja spraugas starp blokiem; pēc brītiņa sniegs sasala un kopā ar visu celtni saliedējās vienā blīvā, tvirtā masā.

Vienīgā ieeja šajā improvizētajā alā bija ļoti šaura, un pa to varēja ielīst tikai rāpus; doktors ar mokām tai izspraucās cauri, un pārējie viņam sekoja. Uz spirta plīti­ņas ātri pagatavoja vakariņas. Sniega būdā temperatūra bija ciešama, ārpusē trakojošais vējš tajā nespēja ielauz­ties.

— Lūdzu, pie galda! — vislaipnākajā tonī aicināja dok­tors.

Un viņi kopā ieturēja vakariņas, kā parasts — vienveidīgas, taču stiprinošas. Pēc tam visiem prātā bija tikai miegs; uz sniega noklātais brezents pasargāja no mitruma. Pie virtuves spirta liesmas viņi izžāva zeķes un zābakus; tad trīs vīri, satinušies vilnas segās, likās gulēt, bet ceturtais palika nomodā — sarga pienākums bija rū­pēties par citu drošību un aizkavēt ieejas aizputināšanu, pretējā gadījumā viņus varēja aprakt dzīvus.

Deks gulēja būdā kopā ar cilvēkiem; pajūga suņi tika at­stāti laukā, kur, apēduši savu vakariņu tiesu, tie ierakās sniega kupenās, kas drīz vien pārvērtās necaurlaidīgā segā.

Dienas grūtībām sekoja dziļš miegs. Trijos rītā doktors savukārt stājās sargpostenī; nakti bija sākusi plosīties sniega vētra. Savāds likās nelielās, izolētās, sniegos iepu- tinātās cilvēku saujiņas stāvoklis šajā ledus kapā, kura sienas puteņa brāzmās kļuva aizvien biezākas.

Nākamajā rītā pulksten sešos vienmuļais gājiens tur­pinājās; visnotaļ tādas pašas ielejas, tādi paši aisbergi, tāda pati vienveidība, kurā grūti orientēties. Taču, tem­peratūrai par dažiem grādiem krītoties, kupenas pār­klāja sērsna, un gājēju soļi kļuva raitāki. Nereti ceļā gadījās akmens piramīdām vai eskimosu pārtikas glabā­tavām līdzīgi pauguriņi; sirdsapziņas nomierināšanai dok­tors kādu no tiem izjauca, bet tajā atradās tikai vienkāršs ledus bloks.

—     Ko jūs cerējāt fur atrast, Klobonij? — jautāja Ha­terass. — Vai tad mēs neesam pirmie, kas sper kāju šajā pasaules malā?

—    Iespējams, — atteica doktors, — tomēr … kas var galvot?

—     Nekavēsim laiku veltīgos meklējumos, — turpināja kapteinis, — gribu drīzāk atgriezties uz brigas, kaut arī mums neizdotos atrast šo ļoti vēlamo kurināmo.

—    Šai ziņā, — doktors piebilda, — ceru, ka mēs nepie- . vilsimies.

—     Doktor, — Haterass bieži teica, — es darīju aplam, aiziedams no «Forvarda», tā bija kļūda! Kapteiņa vieta ir tikai uz kuģa un nekur citur!

—    Tur palika Džonsons.

—    Protams! Tomēr … pasteigsimies! Pasteigsimies!

Pajūgs ātri brauca uz priekšu; Simpsons skaļi mudināja

suņus; fosforescences iespaidā likās, ka tie skrien pa lies­mojošu zemi, un kamanu slieces, šķiet, sacēla gaisā dzirk­steļu mākoņus. Doktors metās uz priekšu, lai pavērotu šo interesanto sniegu, kad pēkšņi, lecot pāri kādam paugu­ram, viņš nozuda. Bells, atrazdamies tuvumā, nekavējo­ties skrēja palīgā.

—    Ei, Klobonija kungs, — kur jūs palikāt? — viņš sa­traukumā iekliedzās, bet tad jau piesteidzās arī Haterass un Simpsons.

—    Doktor! — kapteinis sauca.

—    Esmu šeit! Kādā bedrē, — mierīga balss atbildēja. — Dodiet man virvi, un es atkal izniršu zemeslodes virs­pusē.

Doktoram, kurš bija iekritis ap desmit pēdu dziļas bed­res dibenā, pasniedza virvi; viņš apsēja to ap vidukli, un biedri trijatā ar mokām izvilka viņu laukā.

—    Vai neesat ievainots? — Haterass vaicāja.

—    Nieki! Nekas briesmīgs nav noticis, — notraucis sniegu no labsirdīgās sejas, sacīja doktors.

—    Bet kā tas jums gadījās?

—    Ak, vainīga ir refrakcija, — viņš smiedamies at­teica. — Jau atkal refrakcija! Man šķita, ka jāpārlec tikai pāri pēdu platai spraugai, bet es iegāzos desmit pēdas dziļā bedrē! Ak, šīs optiskās ilūzijas! Tās gan ir vienīgās, kas man atlikušas, dārgie draugi, taču atradināties no tām būs pārāk grūti. Lai jums šis gadījums ir par mācību nekad nespert soli, iekams zeme nav iepriekš pārbaudīta, jo uz sajūtām šeit nedrīkst paļauties. Te nevar ticēt ne savām ausīm, ne acīm. Tā ir īsta brīnumzeme.

—    Vai nu varam iet tālāk? — vaicāja kapteinis.

—    Ejam, Hateras, ejam! Nelielais kritiens nācis man tikai par svētību.

Ceļotāji devās tālāk dienvidaustrumu virzienā un, kad uznāca vakars, veikuši divdesmit piecas jūdzes, apstā­jās; visus māča nogurums, tas tomēr nekavēja doktoru uzkāpt kādā aisbergā, kamēr Bells cēla sniega būdu.

Gandrīz pilnais mēness pie skaidrajām debesim meta dīvainu gaismu; zvaigznes mirdzēja neparasti spoži; no aisberga virsotnes pavērās skats uz bezgalīgu, no vienas vietas ērmotiem uzkalniņiem nosētu klajumu; redzot šos izkaisītos, mēness gaismā vizuļojošos ledus paugurus, kuru asās kontūras krasi pasvītroja. tumšie ēnojumi un kuri atgādināja stāvas vai sagāztas kolonnas un kapak

meņus, gribējās teikt, ka tā ir bezgalīgi plaša, skumja un klusa kapsēta bez kokiem, kur mūžīgā mierā atdusas divdesmit cilvēces paaudžu.

Aizmirsis aukstumu un nogurumu, doktors ilgi vēroja šo ainavu, un biedriem grūti nācās viņu no tās atraut; taču vajadzēja galu galā domāt arī par atpūtu; sniega būda jau bija gatava; četri ceļotāji ielīda tajā kā kurmji alā un nekavējoties aizmiga.

Nākamā diena, tāpat kā visas pārējās, aizritēja bez īpa­šiem starpgadījumiem; ja ceļojums veicās ar lielākām vai mazākām grūtībām, ātrāk vai lēnāk, to noteica kaprīzais laiks, kas lāgiem kļuva ledaini salts, lāgiem mitrs un dzestrs; atkarībā no sniega virsmas iešanai lietoja gan mokasīnus, gan slēpes.

Tā pienāca piecpadsmitais janvāris; mēness savā pē­dējā ceturksnī tikai īsu brīdi parādījās pie debesīm; saule, vēl joprojām slēpdamās aiz apvāršņa, sešas stundas dienā sniedza blāvu mijkrēšļa gaismu, kurā tomēr nebija iespē­jams saskatīt ceļu; to noteica ar kompasa palīdzību. Bells uzņēmās gājiena vadību, Haterass soļoja tieši aiz viņa, Simpsons un doktors orientējās pēc abiem pirmajiem, lū­kojot neizlaist no acīm Haterasu un tādā veidā turēties taisnā līnijā. Tomēr, par spīti visām pūlēm, gājēji reizēm novirzījās sāņus par trīsdesmit vai četrdesmit grādiem;* tad atkal vajadzēja ņemt talkā kompasu. « Piecpadsmitajā februārī, kas iekrita svētdienā, Hate­rass konstatēja, ka grupa nogājusi uz dienvidiem gandrīz simt jūdzes; svētdienas rītu viņi veltīja dažādu nometnes piederumu salabošanai un drēbju tīrīšanai; netika aizmir­sti arī dievvārdi.

Dienas vidū grupa atsāka gājienu; laiks bija ļoti skaidrs un auksts. Termometrs rādīja —36° C.

Nekas nevēstīja spēju laika pārmaiņu, kad pēkšņi no ledainās zemes pacēlās salts, biezs tvaiks čfp deviņdesmit pēdu augstumā un vairs neizklīda; pat pēdas attālumā ne­kas nebija saskatāms; tvaiks lipa klāt pie drēbēm, nosēz­damies uz tām kā asas, garas ledus prizmas.

Pārsteigti par šo ledaino dūmaku, ceļotāji nolēma sa­pulcēties vienkop; tad atskanēja viņu saucieni:

—    Ei, Simpson!

—    Bell, nāc šurp!

— Klobonija kungs!

—    Doktor!

—    Kaptein, kur jūs esat?

Uz priekšu izstieptām rokām taustīdamies biezajā, ne­caurredzamajā miglā, visi četri ceļa biedri meklēja cits citu. Visvairāk viņus pārsteidza tas, ka viņi nesaņēma nekādas atbildes; šķita, ka miglas slānis nevada skaņu.

Viņi iedomājās ar šautenes šāvienu pavēstīt pārējiem savu atrašanās vietu. Bet, ja balss likās par vāju, tad šā­vienu troksnis, gluži otrādi, bija pārāk skaļš un, atbalso­damies visās pusēs, pārvērtās tik neskaidros dārdos, ka virzienu nebija iespējams noteikt.

Tad katrs no viņiem rīkojās atbilstoši savam rakstu­ram. Haterass, apstājies, sakrustojis rokas uz krūtīm, no­lēma nogaidīt; Simpsons tikai ar pūlēm apturēja pajūgu. Bells, uzmanīgi ar rokām taustīdams sniegu, griezās atpa­kaļ pa savām pēdām. Doktors, klupdams krizdams pār ledus blāķiem un atkal uzrausdamies kājās, šaudījās no vienas puses uz otru un, novirzījies no īstā ceļa, aizvien vairāk nomaldījās.

Pēc minūtēm piecām viņš noteica:

—    Tas taču nevilksies ilgi! Dīvains klimats! Pārāk daudz negaidītu pārsteigumu! Nevar saprast, uz ko pa­ļauties, nemaz nerunājot par asajām ledus adatām, kas dursta seju. Aū, kaptein, aū! — viņš no jauna sāka saukt.

Atbildes nebija; katram gadījumam Klobonijs pielādēja šauteni, taču cauri biezajiem cimdiem šautenes spals vi­ņam apsvilināja pirkstus. Tā darbojoties, viņš dažu soļu attālumā šķita pamanījis neskaidru kustīgu masu.

—    Beidzot! — doktors iesaucās. — Hateras! Bell! Simp- son! Vai jūs tur esat? Atbildiet taču!

Kļuva dzirdama apslāpēta rūkoņa.

«Oho! Kas tad tas?» doktors nodomāja.

Nenoteiktā masa tuvojās, tās kontūras iezīmējās aiz­vien skaidrāk. Doktoram iešāvās prātā baismīga doma.

—    Lācis! —viņš nomurmināja.

Tam patiesi vajadzēja būt lielam lācim; miglā apmaldī­jies, tas klaiņoja uz priekšu un atpakaļ, riskēdams uzdur­ties ceļotājiem, kuru klātbūtni pat nenojauta.

«Apstākļi sarežģās!» sastingdams uz vietas, nodomāja Klobonijs.

Lāgiem viņš sajuta dzīvnieka elpu, kas nākamajā mirklī izgaisa ledainajā dūmakā; brīžam viņš saskatīja

milzīgas ķetnas, kuras nezvērs mētāja gaisā, un tās bija tik tuvu, ka asie nagi vairākkārt saplēsa viņa drēbes; dok­tors atkāpās sānis, un kustīgā masa kā fantastisks spoks nozuda miglā.

Taču, kāpdamies atpakaļ, doktors manīja, ka pamats zem kājām negaidot paaugstinās. Pieturēdamies pie ledai­najām smailēm, viņš uzrāpās uz viena ledus bluķa, pēc tam uz otra, tad aptaustīja tos ar savu spieķi.

«Aisbergs!» doktors nodomāja. «Ja uzrāpšos virsotnē, būšu glābts.»

Tā nospriedis, viņš apbrīnojami veikli uzkāpa apmē­ram desmit pēdu augstā ledus kalnā; viņa galva jau slē­jās virs ledainās dūmakas, kuras augšējie slāņi iezīmējās ļoti skaidri.

—           Lieliski! — doktors pie sevis noteica un, pametis skatienu apkārt, ieraudzīja no biezā miglas slāņa iznir­stam arī savus trīs biedrus.

—    Hateras!

—    Klobonija kungs!

—    Bell!

—    Simpson!

Visi četri saucieni atskanēja gandrīz reizē; pie debesīm laistījās burvīgs mēness gredzens, mezdams blāvu gaismu kas ledaino dūmaku apmirdzēja līdzīgi mākoņiem, bet aisbergu virsotnes šķita peldam sidrabainā šķidrumā. Ce­ļotāji bija ieslēgti lokā, kura diametrs varēja būt apmē­ram simt pēdu. Augšējo gaisa slāņu tīrība un stiprais sals ļāva skaidri sadzirdēt katru vārdu, un viņi varēja ērti sarunāties no savu ledus troņu virsotnēm. Nesaņēmuši at­bildes uz šāvieniem, ikviens no viņiem bija uzskatījis par labāku nokļūt virs miglas slāņa. \

—    Mūsu kamanas! — izsaucās doktors.

—           Tās atrodas astoņdesmit pēdu zem mums, — teica Simpsons.

—    Pilnīgā kārtībā?

—    Pilnīgā.

—    Bet lācis? — vaicāja doktors.

—    Kāds lācis? — nesaprata Bells.

—           Tas, kuru es sastapu un kurš gandriz man ielauza sprandu.

—           Lācis? — iesaucās Haterass. — Tādā gadījumā kāp sim lejā.

—           Nē taču! — iebilda doktors. — Mēs atkal pazaudē­sim cits citu un viss būs jāatsāk no jauna.

—           Bet ja nu lācis uzbrūk mūsu suņiem? — teica Ha­terass.

Tajā brīdī atskanēja Deka rējieni; cauri miglai tie ce­ļotājiem bija labi saklausāmi.

—          Deks! — iesaucās Haterass. — Tur katrā ziņā kaut kas notiek. Es kāpšu lejā.

Tad cauri miglas slānim kā briesmīgs koncerts izlauzās mežonīgi kaucieni un rēcieni. Kopā šīs skaņas atgādināja varenu, taču apslāpētu rūkoņu, it kā zālē ar polsterētām sienām. Bija jaušams, ka biezās miglas dzīlēs notiek kāda neredzama kauja, no kuras migla reizēm viļņojās, it kā jūra spoku cīņas laikā.

—           Dek, Dek! — grasīdamies kāpt lejā ledainajā dū­makā, kapteinis sauca.

—           Pagaidiet, Hateras, pagaidiet! — teica doktors. — Rādās, ka migla jau izklīst!

Tā neizklīda, bet pamazām nosēdās kā ūdens dīķī, kas palēnām izsīkst; tā šķita iesūcamiem zemē, no kuras bija radusies; aisbergu mirgojošās galotnes cēlās un auga aiz­vien lielākas; citas, kas līdz šim likās nogrimušas, iznira kā jaunas, nezināmas salas; pats par sevi saprotams, ka optiskā ilūzija ceļotājiem radīja iespaidu, it kā viņi, turē­damies pie ledus smailēm, celtos augstāk un augstāk, kaut gan īstenībā aizvien zemāk grima miglas līmenis.

Pēc brītiņa kļuva redzama kamanu augšdaļa, pajūga suņi, tad vēl kādi dzīvnieki, skaitā ap trīsdesmit, pēdīgi kādas lielas kustīgas būtnes un Deks, kurš tām lēkāja ap­kārt un kura galva lāgiem parādījās virs sastingušā mig­las slāņa, lāgiem atkal tajā nozuda.

—    Lapsas! — iesaucās Bells.

—           Lāči! — bilda doktors. — Viens, trīs, nē, veseli pieci!

—    Mūsu suņi! Mūsu pārtika! — vaimanāja Simpsons.

Lapsu un lāču bars, uzklupis kamanām, nodarīja lielus

zaudējumus pārtikas krājumiem. Laupīšanas instinkts zvēros izraisīja pilnīgu vienprātību; suņi neganti rēja, bet zvēri, nelikdamies par to ne zinis, aizrautīgi turpināja savu posta darbu.

—    Uguni! — kapteinis uzkliedza, nospiezdams gaili.

Biedri sekoja viņa piemēram. Kad noskanēja četri šāvieni, lāči, izslējuši galvas, izgrūda komiskus rēcienus, kā brīdinājuma signālu; pēc tam tie devās prom sīkiem un tomēr tik ātriem teciņiem, ka pat auļojošs zirgs tos ne­spētu panākt, un lapsu bara pavadībā drīz vien nozuda ziemeļu virzienā starp ledus kalniem.

XXX

PIRAMĪDA

Polārzemēm raksturīgā dabas parādība ilga gandrīz trīs stuņdas ceturkšņus: lāčiem un lapsām netrūka laika pa­mieloties pēc sirds patikas; bargajā ziemā izsalkušajiem, novārgušajiem zvēriem šī pārtika nāca īstā laikā. Asiem nagiem saplēstais kamanu brezents, sadragātās, atvērtās pemikāna kastes, izlaupītie sausiņu maisi un sniegā izbār­stītās tējas rezerves, atlauztā, iztukšotā dārgā spirta mu- čele un izmētātie, savandītie nometnes piederumi — viss liecināja par šo plēsīgo zvēru niknumu, neapmierināmo izsalkumu un nesātīgo rijību.

—    Tā tik ir nelaime, — vērodams skumjo posta ainu, noteica Bells.

—    Un droši vien nelabojama, — piebilda Simpsons.

—    Vispirms jānovērtē zaudējumi, — teica doktors, — tad runāsim tālāk.

Haterass klusēdams lasīja kopā tukšās kastes un mai­sus. Viņi savāca vēl lietojamo pemikānu un sausiņus; it īpaši smags zaudējums bija spirta mučele: bez tā aptrūks karsta dzeramā — tējas un kafijas. Saskaitījis atlikušos pārtikas krājumus, doktors konstatēja, ka zaudēti divi simti mārciņu pemikāna un simtpiecdesmit mārciņu sau­siņu; turpmāk ceļotājiem uz pusi vajadzēs samazināt pār­tikas devas.

Viņi apsprieda, ko šādos apstākļos darīt. Varbūt at­griezties uz brigu un sākt ekspedīciju no gala? Bet vai vērts zaudēt velti noietās simt piecdesmit jūdzes? Turklāt, atgriezušies bez nepieciešamā kurināmā, viņi ļauni ietek­mētu matrožus. Vai tad rastos vēl kāds, kas būtu ar mieru no jauna doties pāri ledus laukiem?

Acīm redzot, prātīgākais bija iet tikai uz priekšu, kaut arī tas prasītu briesmīgākos zaudējumus.

Tieši tāds bija Klobonija, Haterasa un Bella uzskats. Simpsons tomēr ieteica griezties atpakaļ — grūtais ceļo­jums bija iedragājis viņa veselību, viņš manāmi novā­jēja, bet, tā kā Simpsona domām neviens nepievienojās, viņš atkal ieņēma savu vietu kamanās, un nelielā kara­vāna turpināja ceļu uz dienvidiem.

Nākamajās trīs dienās, no piecpadsmitā līdz septiņpa­dsmitajam janvārim, ceļojums ritēja vienmuļi, kā parasts; viņi gāja daudz lēnāk; pārgurušie ceļotāji ar mokām vilka kajasļ ari suņu pajūgs tik tikko kustēja uz priekšu. Ne­pilnvērtīgā barība nespēja stiprināt ne cilvēkus, ne dzīv­niekus. Laiks, kā vienmēr, mainījās, pārejot no sīvā sala uz miklām, caururbjošām miglām.

Astoņpadsmitajā janvārī ledus lauku izskats pēkšņi pār­vērtās. Pie apvāršņa slējās neskaitāmas augstas piramidā- las klintis smailām, stāvām virsotnēm. Dažviet sniega kār­tai cauri lauzās kaila zeme; šķiet, ka to veidoja gneiss, slāneklis un kvarcs, un tā mazliet atgādināja kaļķakmeni. Beidzot ceļotāji sajuta zem kājām drošu pamatu, un šī zeme, pēc visām pazīmēm spriežot, bija tā sauktā Jaunās Kornvolas sala.

Doktors nevaldāmā priekā spēra soļus uz šīs stingrās zemes; lai sasniegtu Belčera ragu, ceļotājiem bija vēl jā­veic simt jūdžu, taču, ejot pa nelīdzeno, akmeņiem, bīs­tamiem izciļņiem, plaisām un bezdibeņiem nosēto zemi, ceļojuma grūtības pieauga — vajadzēja nolaisties gan dziļās gravās zemes iekšienē, gan rāpties augstās piekras­tes klintīs cauri šaurām aizām, kur bija sakrājies trīsdes­mit vai pat četrdesmit pēdu dziļš sniegs.

Ceļotāji drīz vien ar nožēlu pieminēja samērā gludo, daudz ērtāko ceļu pāri ledus laukiem, kur tik viegli slī­dēja kamanas. Tagad ceļš prasīja vairāk spēka. Novārgu­šie suņi vieni vairs nespēja tikt ar kamanām galā; iejū- gušies suņiem blakus, cilvēki gāja talkā. Lai pārvarētu stāvos pakalnus, uz kuru noledojušās virsmas nebija ne­kāda pieturas punkta, kamanas vairākkārt nācās pilnīgi izkraut. Desmit soļu pārgājiens nereti ilga vairākas stun­das; un tā pa šo Kornvolas zemi, kura savu nosaukumu katrā ziņā attaisno, jo atgādina kalnainos apgabalus ar smailām klinšu virsotnēm, asām šķautnēm un izciļņiem Anglijas galējos dienvidrietumos, viņi pirmajā dienā no­gāja tikai nepilnas piecas jūdzes.

Nākamajā dienā kamanas uzbrauca klinšainā krasta virsotnē; līdz nāvei nogurušie ceļotāji, nespēdami uzcelt sniega būdu, satinusies bifeļādās, nakti pavadīja teltī un miklās zeķes žāvēja sev pie krūtīm.

Šādas «higiēnas» nenovēršamās sekas skaidras bez vār­diem; temperatūra tonakt noslīdēja zem —42° C un dzīv­sudrabs termometrā sasala.

Simpsona veselība bīstami pasliktinājās; nemitīgs bron­hīts un neciešams reimatisms spieda viņu gulēt kamanās, kuras viņš vairs nespēja vadīt; kučiera vietu ieņēma Bells; arī viņš nebija vesels, taču, spītējot slimībai, vēl turējās kājās. Ekskursija bargajā ziemas klimatā nebija saudzē­jusi pat doktoru Kloboniju, kaut gan no viņa nedzirdēja ne mazāko sūdzību; balstīdamies uz sava spieķa, viņš, pa­līdzēdams citiem, kā ceļvedis soļoja pa priekšu. Haterass ar savu dzelzs raksturu, nesatraucams, nejūtīgs, neizdi­bināms un tikpat stiprs kā pirmajā dienā, klusēdams se­koja pajūgam.

Divdesmitajā janvārī sals pieņēmās tā, ka niecīgākā kustība izraisīja galīgu spēku apsīkumu. Turklāt, ceļa grūtībām pieaugot, doktoram, Haterasam un Bellām va­jadzēja iet talkā suņiem; spēji tiiecieni bija ielauzuši ka­manu priekšgalu, to vajadzēja salabot. Tamlīdzīgi ka­vēkļi atkārtojās vairākas reizes dienā.

Ceļotāji soļoja pa dziļu gravu, līdz viduklim grimdami sniegā, svīzdami negantajā vējā. Viņi nepārmija ne vārda. Pēkšņi Bells, nostājies doktoram blakus, ar šausmām viņā paskatījās, tad, klusējot sagrābis sauju sniega, sāka ar to spēcīgi berzt viņam seju.

—    Ko jūs darāt, Bell! — vairīdamies iesaucās doktors.

Bells tomēr neatlaidās un no visa spēka berza tālāk.

—    Paklau, Bell! — doktors, kuram mute, deguns un acis bija aizlipušas ar sniegu, uzkliedza. — Vai jūs pie pilna prāta? Ko tas nozīmē?

—    Sakiet man paldies, ja jūsu deguns vēl vesels.

—    Deguns? — doktors pielika roku pie sejas.

—    Jā, Klobonija kungs, jums bija apsaldēta seja; kad es to ievēroju, jūsu deguns bija gluži baits, un bez ma­nas enerģiskās rīcības šī jūsu sejas rota, tik neērta ceļo­jumā, bet nepieciešama dzīvē, būtu pagalam.

Patiesi, vēl dažas sekundes — un doktora deguns būtu

nosaldēts. Taču Bella sparīgā masāža laikā atjaunoja asins­riti un briesmas novērsa.

—           Pateicos, Bell, — doktors teica, — esmu jūsu parād­nieks, gan kādreiz atmaksāšu.

—           Cerēsim, Klobonija kungs, — galdnieks atbildēja. — Nedod dievs, ka mūs piemeklētu vēl lielākas nelaimes.

—           Ak vai, Bell! Jums prātā laikam Simpsons? Nabaga zēns smagi cieš.

—    Vai bīstaties par viņu? — spēji ievaicājās Haterass.

—    Jā, kaptein, — atteica doktors.

—    No kā jūs bīstaties?

—           No nedziedināmas cingas. Viņa kājas satūkušas un smaganas čūlo; nabadziņš guļ kamanās pa pusei nosalis, un kratīšanās ik mirkli pastiprina viņa ciešanas. 2ēl viņa, bet es nespēju līdzēt.

—    Nabaga Simpsons! — nočukstēja Bells.

—           Vai mums nevajadzētu dienu vai divas atpūsties? — iejautājās doktors.

—           Atpūsties? — iesaucās Haterass. — No mūsu drī­zākas atgriešanās taču atkarīgas astoņpadsmit vīru dzī­vības!

—    Tomēr … — atsāka doktors.

—           Klobonij, Bell, uzklausiet mani! — Haterass viņu pārtrauca. — Pārtikas mums vairs nav pat divdesmit die­nām. Spriediet paši — vai mēs drīkstam zaudēt kaut mirkli?

Doktors un Bells klusēja, un kamanas pēc īsa atelpas brīža devās tālāk.

Vakarā ceļotāji apstājās neliela ledus uzkalniņa pakājē, Bells tūlīt pat ledū izcirta alu, ceļotāji tajā apmetās; dok­tors augu nakti kopa slimo Simpsonu — postošās cingas simptomi izpaudās atklāti, un no nelaimīgā uztūkušajām lūpām skanēja nemitīgi vaidi.

—    Ak, Klobonija kungs!

—    Turies, manu zēn! — doktors viņu mierināja.

—           Nē, es vairs neatgriezīšos. Es to jūtu! Es vairs ne­spēju ciest! Kaut drīzāk nomirtu!

Uz šiem bezcerīgajiem vārdiem doktors atbildēja ar ne­beidzamu gādību; smagajās dienas gaitās noguris, viņš nakti neaizvēra acu, gatavodams slimniekam veldzējošus dzērienus; taču ne citrona sula, ne ziedes vairs nelīdzēja, slimība progresēja aizvien straujāk.

Otrā rītā Simpsonu atkal vajadzēja likt kamanās, kaut gan nelaimīgais lūdza atstāt viņu vienu un ļaut mierīgi nomirt; tad ekspedīcija devās tālāk bīstamajā ceļā, kur grūtības pieauga ar katru dienu.

Ledainās miglas vīrus stindzināja līdz kaulam; sniegs un sīka krusa šaustīja sejas; dzīvojot pusbadā, viņi rā­vās kā īsti smago vezumnieku zirgi.

Līdzīgi savam saimniekam, slēpdams nogurumu un allaž modri skraidīdams apkārt, Deks instinktīvi uzgāja ērtākos ceļus; šai ziņā ceļotāji droši varēja paļauties uz Deka apbrīnojamo attapību.

Divdesmit trešā janvāra rītā, gandrīz pilnīgā tumsā, kad pie debesīm spīdēja tikai jauna mēness sirpis, Deks aizskrēja tālu gājienam priekšā; vairākas stundas suns likās pazudis; Haterasu pārņēma nemiers, it īpaši tāpēc, ka visapkārt sniegā redzēja lāča pēdas. Viņš vēl nebija izlēmis, ko iesākt, kad pēkšņi atskanēja skaļi rējieni.

Haterass paskubināja pajūgu un drīz vien kādā dziļā gravā panāca uzticamo draugu.

Deks kā piekalts stāvēja no kaļķakmeņiem sakrautas piramīdas priekšā un rēja.

—    Šoreiz tā, bez šaubām, būs īsta noliktava, — atsprā­dzēdams slēpju siksnas, noteica doktors.

—    Vai nav vienalga? — piezīmēja Haterass.

—     Kaptein, ja tā patiesi ir piramīda, tajā var atrasties svarīgas vēstis. Iespējams, ka zem tās slēpjas pārtikas glabātava, tādēļ ir vērts paraudzīties.

—    Vai tiešām kādam eiropietim būtu izdevies aizklīst tik tālu? — Haterass neticīgi paraustīja plecus.

—    Ja arī tie nebūtu eiropieši, — atbildēja doktors, — vai tad eskimosi te nevarēja ierīkot slēptuvi saviem medījumiem un zvejas lomiem? Cik zināms, viņi tā mēdz darīt.

—    Nu labi, Klobonij, pārbaudiet to, — piekrita Hate­rass. — Tikai, šķiet, tās būs veltas pūles.

Paņēmuši cērtes, Klobonijs un Bells tuvojās piramīdai. Deks turpināja nikni riet. Sals akmeņus bija cieši salie­dējis kopā, taču pēc dažiem cirtieniem tie sašķēlās un sa­bira zemē.

—    Acīm redzot, tur kaut kas noslēpts, — doktors iemi­nējās.

—    Arī man tā liekas, — piebilda Bells.

Viņi veicīgi izjauca piramīdu. Tajā atklājās slēptuve, kurā bija noglabāts samircis papīrs, Doktors strauji puk­stošu sirdi to satvēra. Piesteidzās Haterass un, izrāvis vi­ņam papīru no rokām, lasīja:

—      «Altam … «Porpoise», 13. dec … 1860 … 12° … merid … 8 .. .°35' paral.. .»

—    «Porpoise» — «Delfīns»! — iesaucās doktors.

—      «Delfīns»? — atkārtoja Haterass. — Neatminos dzirdējis par tādu kuģi šajās jūrās.

—      Skaidrs, — piezīmēja doktors, — pirms nepilniem diviem mēnešiem šeit bijuši jūrnieki, iespējams, no kāda avarējuša kuģa.

—    Bez šaubām, — piekrita Bells.

—    Ko lai tagad iesāk? — vaicāja doktors.

—      Ejam tālāk, — dzedri noteica Haterass. — Es ne­zinu, kas ir šis «Delfīns», zinu tikai vienu — mūs gaida «Forvards».

XXXI

SIMPSONA NĀVE

Viņi devās tālāk; visiem prātā brieda jaunas, negaidī­tas domas, jo polārajos apgabalos katrs atradums šķiet ļoti nozīmīgs. Haterass bažīgi rauca pieri.

— «Delfīns»? — viņš gudroja. — Kas tas par kuģi? Un kāpēc bij is tik tuvu polam?

Ar trīsām sirdī kapteinis lauzīja galvu; doktors un Bells pēc atrastā dokumenta sprieda, kas tagad notiks: vai nu viņiem būs jāglābj svešie neveiksminieki, vai arī tie glābs viņus.

Taču jaunas grūtības, jauni šķēršļi un nogurums drīz atkal katram lika domāt vienīgi par sevi un savu tobrīd ļoti riskanto stāvokli.

Simpsona veselība pasliktinājās; doktors konstatēja, ka slimniekam tuvojas nāve. Viņš vairs nespēja nelaimīga­jam palīdzēt; viņu pašu nežēlīgi mocīja oftalmija, kas va­rēja beigties ar pilnīgu aklumu, ja pret to neko neuzsāktu. Ziemeļu mijkrēslī bija diezgan gaišs, un šī gaisma, atsta­rodamās sniegā, dedzināja acis; izsargāties no refleksijas bija grūti, jo aceņu stikli aukstumā nosarmoja, kļuva blāvi un necaurredzami. Bet ceļā vajadzēja modri vērot visnie­cīgākos šķēršļus, atklājot tos pēc iespējas pa gabalu; tā­pēc doktors bija spiests atmest ar roku briesmīgajai sli­mībai; abi ar Bellu viņi tikai pārvilka kapuces dziļāk pār acīm un pamīšus vadīja kamanas.

Nobrāztās slieces slīdēja slikti; kamanas pavilkt kļuva aizvien grūtāk; ceļš neuzlabojās; viņi atradās vulkāniska rakstura zemē, ko izvagoja stāvas, robotas kalnu kores: reizēm, lai tiktu pāri kādai virsotnei, ceļotājiem bija lēnā gaitā jāpaceļas tūkstoš pieci simti pēdu augstumā. Sals. kalnos bija nežēlīgi bargs, vējš un sniegputeņi plosījās ar nepieredzētu spēku, un nožēlojamā karavāna, kas vil­kās pa šiem drūmajiem kalniem, atstāja bēdīgu iespaidu.

Ceļotājus māca arī tā saucamā baltuma slimība: vien­veidīgais sniega baltums izraisīja nelabumu, reiboni, ģībo­ņus. šķita, ka zemē zūd zem kājām; baltajā, bezgalīgajā sniega segā skatienam nebija nekā noteikta, kur pieķer­ties; uz kuģa stipras vētras laikā, kad rodas iespaids, ka visi pamati zūd, līdzīgas sajūtas māc jūrniekus; vīri ne­spēja ar tām sarast, un tās ar laiku viņus galīgi notruli­nāja. Locekļus pārņēma stīvums, prātu — miegainība, ne­reti viņi soļoja kā snaudā, līdz pēkšņi kāds grūdiens, ne­gaidīts trieciens vai kritiens viņus no šā inertā stāvokļa izrāva; tomēr jau pēc dažām minūtēm viņi atkal bija tā varā. r

Divdesmit piektajā janvārī ceļotāji sāka kāpt lejup pa kraujām nogāzēm; slīpā, apledojusī virsma prasīja vēl lielāku sasprindzinātību: viens neuzmanīgs solis, no kura šeit grūti izvairīties, un viņi iegāztos dziļā bezdibenī, tad glābiņa vairs nebūtu.

Pievakarē virs sniegotajām korēm plosījās briesmīga vētra; spēcīgajam orkānam nebija iespējams pretoties; at­liku vienīgi gulties zemē, taču sals bija ļoti stiprs, un gu­ļot draudēja nosalšana.

Haterasam piepalīdzot, Bells ar mokām uzcēla sniega būdu, kur nelaimīgajiem ceļotājiem patverties; tur viņi ieēda šķipsniņu pemikāna un uzdzēra karstu tēju; pāri bija palikuši četri galoni spirta; tos taupīja slāpju remdē­šanai, jo dabiskā veidā sniegu lietot dzeramā ūdens vietā būtu aplam, tas iepriekš jāizkausē. Mērenā klimatā, kur ziemu temperatūra tikai mazliet zemāka par nulli, sniegs nav kaitīgs, taču aiz polārā loka tas pavisam citāds, tur sniegs ir tik auksts, ka to nedrīkst ņemt rokā, tāpat kā līdz baltkvēlei sakarsētu dzelzi, un tieši tāpēc, ka tas ļoti vāji vada siltumu; sniega un kuņģa pārāk nevienlīdzīgās temperatūras dēļ sniega absorbcija izraisa nepārvaramas slāpes. Eskimosi labāk panes vislielākās ciešanas nekā remdē slāpes ar sniegu, kas nekādā ziņā neaizstāj ūdeni un slāpes vēl veicina. Tātad atdzerties ceļotāji varēja vie­nīgi, izkausējot sniegu uz spirta plītiņas.

Trijos rītā, pašā vētras kulminācijā, doktors, nomainī­jis sargu, apsēdās būdas kaktā; pēkšņi viņa uzmanību sais­tīja Simpsona žēlie vaidi; doktors gribēja doties slimo mierināt, bet, ceļoties augšā, ar galvu atsitās pret būdas griestiem; nelicies par to ne zinis, Klobonijs notupās pie Simpsona un sāka masēt viņa satūkušās, zilganās kājas; pēc stundas ceturkšņa beidzis procedūru, doktors, grasī­damies slieties kājās, vēlreiz sasita galvu, kaut gan to­brīd tupēja uz ceļiem.

—    Savādi! — Klobonijs nodomāja.

Viņš izstiepa roku virs galvas: griesti bija manāmi pa­zeminājušies.

—   Augstais dievs! — doktors iesaucās. — Draugi, mos­tieties drīzāk!

Skaļais sauciens uzrāva kājās Haterasu un Bellu, kuri savukārt atdūrās ar galvu pret griestiem; būdā valdīja melna tumsa.

—    Mūs tūlīt nositīs! — doktors sauca. — Iesim ārā, iesim ārā!

Un, trijatā izvilkuši laukā Simpsonu, viņi pameta bīs­tamo pajumti; bija pats pēdējais laiks, jo nākamajā mirklī vāji nostiprinātie ledus gabali ar troksni sagāzās.

Nelaimīgie bezpajumtnieki nonāca vētras un stindzi­noša sala varā. Haterass nolēma steidzīgi uzcelt telti, taču spēcīgajā vējā nebija iespējams to izdarīt; atlika vienīgi patverties zem brezenta, kas ātri pārklājās ar biezu sniega kārtu, bet sniegs, neļaudams aizplūst siltumam, vismaz pasargāja cilvēkus no nosalšanas.

Sniega vētra rimās tikai pret rītu; iejūgdams izbadēju- v šos suņus, Bells ievēroja, ka trīs no tiem sākuši grauzt ādas pavadas; divi citi rādījās ļoti vārgi un tik tikko jau­dāja paiet.

Par spīti visam, karavāna atsāka gājienu; līdz norādī­tajai vietai bija vēl sešdesmit jūdzes.

Divdesmit sestajā janvāri Bells, iedams priekšgalā, pēk­šņi sāka saukt biedrus. Kad tie piesteidzās, viņš samulsis parādīja pret ledus gabalu atbalstītu šauteni.

—     Šautene! — iesaucās doktors.

Haterass paņēma to rokās; ierocis bija lietojams, tur­klāt pielādēts.

—     Kuģa «Delfīns» ļaudis nevar būt tālu, — ieminējās doktors.

Aplūkodams šauteni, Haterass redzēja, ka tā ir ame­rikāņu, un viņa roka drudžaini sažņaudza apledojušo laidi.

—     Uz priekšu! Uz priekšu! — neskanīgā balsī viņš uz­sauca.

Vīri gāja tālāk pa nogāzi uz leju. Simpsons likās zaudē­jis samaņu — vaidi bija apklusuši, viņa spēki bija galā.

Vētra joprojām vēl plosījās; kamanu gaita kļuva aiz­vien lēnāka un lēnāka; divdesmit četrās stundās bija no­brauktas tikai pāris jūdzes, bet pārtikas krājumi, kaut arī tika ievērota vislielākā taupība, ievērojami saplaka; paš­reiz viņiem to vēl pietiktu, lai atgrieztos atpakaļ pie bri- gas, taču Haterass neatlaidīgi soļoja uz priekšu.

Divdesmit septītajā janvārī ceļotāji sniegā atrada pa pusei ieputinātu sekstantu, pēc tam kādu blašķi; tajā bija degvīns, pareizāk sakot, ledus gabals, kura centrā kā sniega pika bija kondensējies spirts; tas nekam vairs ne­derēja.

Haterass, pašam nezinot, devās it kā pa briesmīgas ka­tastrofas pēdām; ejot pa vienīgo lietojamo ceļu, viņš pie­vāca drausmīgā avārijā bojā gājušā kuģa atliekas. Dok­tors Klobonijs uzmanīgi skatījās apkārt, kā gribēdams ieraudzīt vēl kādu piramīdu, bet viņa pūles bija veltas.

Viņam prātā iešāvās doma — ja nu patiesi viņi atrastu cietušos, kādu palīdzību varētu tiem sniegt? Kā viņam, tā biedriem visa kā trūka pašiem; drēbes bija nodilušas, pārtika apsīkusi. Ja nelaimīgo svešinieku būs daudz, vi­sus gaida bada nāve. Haterass no šīs tikšanās, šķiet, cen­tās izvairīties. Bet vai viņš rīkojās nepareizi, vai viņa sva­rīgākais pienākums nebija glābt savu ekipāžu? Vai būtu vērts riskēt ar savu vīru dzīvībām un uzņemt kuģī sveši­niekus?

Kaut gan šie svešie arī bija cilvēki, varbūt pat viņu tau­tieši! Vai drīkst tiem laupīt pēdējo cerību, lai cik vāja ta būtu? Doktoru interesēja Bella uzskats šajā jautajuma.

Bells klusēja. Ciešanas bija nocietinājušas viņa sirdi. Ha- terasam vaicāt Klobonijs neiedrošinājās, tāpēc viņš pa­ļāvās uz likteni.

Divdesmit septītā janvāra vakarā Simpsonam kļuva pa­visam nelabi; slimnieka stingie, saltie locekļi, nevienmē­rīgā elpa, kas vijās ap galvu kā garaiņi, krampjainā raus­tīšanās — viss vēstīja pēdējo stundu. Slimnieka seja pauda izmisumu, acis nevarīgās dusmās raudzījās kapteinī. Ta­jās bija lasāma apsūdzība, mēms, taču nozīmīgs, varbūt pat pelnīts pārmetums!

Kapteinis mirējam netuvojās. Viņš vairījās, bēga no Simpsona skatiena un, domās iegrimis, bija nerunīgāks un noslēgtāks nekā jebkad.

Nākamā nakts bija šausmu pilna; vētra trakoja vēl ne­gantāk; trīs reizes tā sagāza telti; nabaga ceļiniekus ap­raka sniegs, tas aizmigloja acis, saldēja un durstīja asām, lediem atrautām adatām. Suņi žēli gaudoja. Simpsons pa­lika guļot klajā laukā bargajā salā. Bells salaboja nožē­lojamo audekla pajumti, kura nepaglāba no aukstuma, taču aizturēja vismaz sniegu. Tad spēja vēja brāzma sa­gāza telti, ceturto reizi, un sniega virpulis ar spalgu svil­pienu aizrāva to līdzi.

—    Nē, tas vairs nav ciešams! — iesaucās Bells.

—    Drosmi! Drosmi! — turēdamies pie viņa, lai netiktu iedzīts bezdibenī, sacīja doktors.

Simpsons gārdza. Pēkšņi, saņēmis atlikušos spēkus, viņš uzrausās sēdus, izstiepa sažņaugto dūri pret Haterasu, kurš nenovērsa no viņa acu, izgrūda skaļu, izmisīgu klie­dzienu un, nepaguvis izteikt savus draudus, atkrita atpa­kaļ.

—    Miris! — iesaucās doktors.

—    Miris! — atkārtoja Bells.

Tas bija pirmais šā nāvējošā klimata upuris, pirmais, kuram nebija lemts vairs atgriezties dzimtenē, pirmais, kas pēc neizsakāmām ciešanām samaksāja ar savu dzī­vību par kapteiņa spītīgo nepiekāpību. Simpsona nāvē bija vainojams Haterass; bet kapteinis nenolieca galvu pat šādas apsūdzības priekšā. Un tomēr uz viņa bālā vaiga sastinga no acīm izrietējusi asara.

Doktors un Bells ar dīvainām šausmām nolūkojās kap­teinī. Atbalstījies uz sava garā spieķa, viņš atgādināja po- Iārzemju garu, nesaliecamu šajās negantajās vētrās, bais-

mīgi drūmu savā apbrīnojamā sastingumā. Drošs, spītīgs un nepielūdzams, it kā izaicinādams vētru, kas gaudoja visapkārt, Haterass nekustīgi nostāvēja līdz pašai ausmai.

XXXII

ATPAKAĻ UZ BRIGU

Ap sešiem rītā vējš norima un, spēji pārsviedies uz zie­meļiem, izklīdināja mākoņus; termometrs rādīja —37° C. Apvārsni sudraboja pirmie ausmas stari, kuriem drīzumā vajadzēja to krāsot koši zeltainu.

Tuvodamies sadrūmušajiem biedriem, Haterass skumjā, klusā balsī teica:

—     Mani draugi, no Edvarda Belčera norādītās vietas mūs šķir vēl vairāk nekā sešdesmit jūdzes. Mums palicis tikai nepieciešamais pārtikas minimums, lai mēs spētu sasniegt brigu. Doties tālāk nozīmētu drošu nāvi bez jebkāda labuma citiem. Tāpēc griezīsimies atpakaļ.

—    Prātīgs lēmums, Hateras, — doktors piekrita. — Es labprāt ietu jums līdzi, cik tālu jūs vien gribētu, bet mūsu spēki ar katru dienu zūd, mēs tik tikko turamies kājās; es pilnīgi atbalstu jūsu nodomu.

—    Vai arī jums nav iebildumu, Bell? — vaicāja Hate­rass.

—    Nē, kaptein, — galdnieks atteica.

—    Lai notiek, — Haterass turpināja, — tādā gadījumā veltīsim pāris dienu atpūtai. Ar to mēs daudz nezaudēsim. Kamanām nepieciešami nopietni labojumi. Domāju, ka va­jadzētu uzcelt sniega būdu, kurā mēs varētu atgūt spēkus.

Tā nosprieduši, vīri veicīgi ķērās pie darba; Bells da­līju visu, Īdi nodrošinātu savas celtnes izturību, un pēc l.iiciņa gravā, kur viņi pēdējo reizi bija piestājuši, radās diezgan liela apmetne, i . Bez šaubām, tikai pēc nežēlīgas iekšējas cīņas Haterass

bija nolēmis ceļojumu pārtraukt. Cik daudz lieku pūļu un veltīgu zaudējumu! Atgriezties pie brigas bez kuri­nāmā! Kas notiks ar ekipāžu? Ko tā darīs Ričarda Šendona ietekmē? Taču Haterass vairs nespēja cīnīties.

Tagad viņš ar vislielāko rūpību gatavojās atpakaļbrau- cienam — kamanas tika salabotas, krava, starp citu, bija

mazinājusies un nesvēra pat divsimt mārciņu. Viņi salā­pīja arī novalkātās, saplīsušās, sniegā izmirkušās un salā sacietējušās drēbes; vecos mokasīnus un lietošanai nede­rīgās slēpes nomainīja pret jaunām. Šādos darbos aiz­ritēja divdesmit devītā janvāra diena un nākamais rīts, taču visi trīs ceļotāji pamatīgi atpūtās un uzkrāja spēkus priekšā stāvošajam pārgājienam.

Sniega būdā un starp ielejas ledājiem pavadītajās trīs­desmit sešās stundās doktoram sāka likties aizdomīga Deka neparastā izturēšanās: suns nemitīgi riņķoja ap vienu un to pašu vietu, kuras centrā bija kaut kas līdzīgs paaugstinājumam vai uzkalniņam, ko veidoja cita citai virsū sagūlušas ledus kārtas. Skraidot tam apkārt, Deks paklusām rēja, nepacietīgi vēdinādams asti, un kā jautā­jot lūkojās savā saimniekā.

Pārdomājis doktors nosprieda, ka suni satrauc nelaiķa Simpsons, ko līdz šim vēl nebija paguvuši apbedīt.

Klobonijs nolēma drūmo ceremoniju nekavējoties iz­pildīt. Rīt līdz ar ausmu taču bija nolemts doties ceļā.

Bells un doktors, paņēmuši cērtes, nokāpa gravas di­benā; paaugstinājums, kuru bija atradis Deks, likās ļoti piemērots Simpsona kapam. Mirušo vajadzēja aprakt labi dziļi, lai tas nekristu lāču nagos.

Doktors kopā ar Bellu vispirms attīrīja mīksto sniega kārtu, pēc tam sāka cirst ledu; pēc trešā cirtiena Klobo­nija cērte atsitās pret kaut ko cietu un to sašķaidīja; pa­cēlis dažas šķembas, doktors konstatēja, ka tās pieder stikla pudelei.

Bells savukārt atrada salā sastingušu maisu, kurā bija labi saglabājušās sausiņu druskas.

—    Kas tad tas? — doktors nomurmināja.

—    Ko tas nozīmē? — pārtraucis darbu, brīnījās Bells.

Klobonijs pasauca Haterasu, kurš acumirklī piestei­dzās.

Deks, skaļi riedams, kārpīja biezo ledus kārtu.

—   Vai tiešām mēs būtu uzdūrušies pārtikas glabāta­vai? — vaicāja doktors.

—    Iespējams, — atteica Bells.

—    Turpiniet! — pavēlēja Haterass.

Viņi atraka vēl nedaudz pārtikas atlikumu un ceturt- daļkastes pemikāna.

—         Ja šī ir pārtikas glabātava, — teica Haterass, — tad lāči to katrā ziņā apciemojuši pirms mums. Kā redzat, produkti jau lietoti.

—           Patiesi gan, — piekrita doktors, — mums jāuzma­nās, jo…

Viņš savu domu nepaguva pabeigt, Bella kliedziens to pārtrauca: aizmetis prom prāvu ledus gabalu, Bells kādā spraugā bija pamanījis stīvu, sasalušu cilvēka kāju.

—    Līķis! — iesaucās doktors.

—           Tā nav produktu glabātava, tas ir kaps! — teica Ha­terass.

Atraktais bija lieliski saglabājies gadus trīsdesmit vecs matrozis; mugurā viņam bija polārjūrnieku drēbes; dok­tors nespēja noteikt, kad viņš miris.

Pēc brītiņa Bells uzgāja vēl otru līķi, tas bija gadus piecdesmit vecs vīrs, kura sejā vēl varēja lasīt ciešanas, kas droši vien bija viņa nāves cēlonis.

—           Šie cilvēki nav apbedīti, — iesaucās doktors, — nāve tos pārsteigusi tā, kā mēs tos atradām.

—    Jums taisnība, Klobonija kungs, — piekrita Bells.

—    Turpiniet, turpiniet! — sacīja Haterass.

Taču Bells vilcinājās. Kas zina, cik daudz līķu vēl slēpj šis pauguriņš?

—           Šie cilvēki krituši par upuri nelaimei, kāda draudēja arī mums, — teica doktors. — Pār viņiem sabrukusi sniega būda. Paraudzīsimies, vai kāds vēl neelpo.

Viņi ātri izjauca uzkalniņu, un Bells uzgāja trešo upuri, gadus četrdesmit vecu vīru; tas neizskatījās tik nedzīvs kā pārējie; noliecies pār to, doktors šķita samanījis dzī­vības pazīmes.

—    Dzīvs, dzīvs! — viņš iesaucās.

Abi ar Bellu viņi pusdzīvo ķermeni ienesa sniega būdā, kamēr Haterass nekustīgi stāvēja, nolūkodamies sagru­vušajā mītnē.

Nelaimīgo upuri doktors izģērba kailu; uz ķermeņa ne­redzēja ne mazāko ievainojumu. Bellām palīdzot, doktors sāka svešo berzt ar spirtā samērcētu vati un vēroja, ka dzī­vība pamazām atgriežas, taču nelaimīgais bija gluži bez­spēcīgs un nevarēja izdvest ne vārda; mēle likās piesalusi pie aukslējām. Doktors pārmeklēja viņa kabatas. Tās bija tukšas. Nekādi dokumenti tajās neatradās. Atstājis svešo Bella ziņā, doktors devās pie Haterasa.

Pa to laiku izpētījis sabrukušās būdas atliekas un rūpīgi pārmeklējis zemi ap tām, kapteinis nāca Kloboni- jam pretī ar apdegušu vēstuļu aploksnes strēmeli rokā; uz tās bija salasāmi šādi vārdi:

«… tamont, .. . orpoise .. .w-York.»

—     Altamonts! — iesaucās doktors. — No kuģa «Del­fīns»! Ņujorkietis!

—    Amerikānis, — Haterass sarāvās.

—     Es viņu izglābšu! — teica doktors. — Es galvoju par to, un neizprotamās mīklas atslēga būs mums rokā!

Viņš devās atpakaļ pie Altamonta, bet Haterass domīgi palika stāvam. Ar doktora gādību nelaimīgajā amerikānī atgriezās dzīvība, taču ne apziņa; viņš neko ne redzēja, ne dzirdēja, nespēja parunāt un tomēr bija dzīvs!

Nākamajā rītā Haterass doktoram teica:

—    Mums jādodas prom.

— Brauksim, Hateras! Kamanas nav pārslogotas, iecel­sim nelaimīgo tajās un vedīsim līdzi uz kuģi.

—    Dariet tā, — Haterass neiebilda. — Bet vispirms ap­raksim līķus.

Abi svešie matroži atkal tika novietoti zem sniega bū­das drupām. Simpsona līķis aizstāja Altamontu.

Trīs ceļotāji, pēdējo reizi atvadoties no sava biedra, noskaitīja lūgšanu un septiņos rītā uzsāka gājienu atpa­kaļ ūz «Forvardu».

Divi pajūga suņi bija nobeigušies, bet Deks labprātīgi ļāvās iejūgties kamanās un savu pienākumu veica tikpat apzinīgi un izturīgi kā grenlandiešu ciltsbrāļi.

Divdesmit dienu ceļojums, no trīsdesmit pirmā jan­vāra līdz deviņpadsmitajam februārim, bija gandrīz tikpat smags kā šurpbraucot. Vienīgais atvieglojums ziemas auk­stākajā mēnesī bija drošā, viscaur stingri sasalusi sērsna; sīvais sals gājējus nomocīja, toties tagad vairs nebija pu­teņu un vētru.

Saule pirmo reizi parādījās trīsdesmit pirmajā janvārī; ar katru dienu ilgāk tā kavējās virs apvāršņa. Bellām un doktoram spēki apsīka, abi bija kļuvuši gandrīz akli un kliboja; galdnieks bez kruķiem nemaz vairs nespēja paiet.

Altamonts, kaut atdzīvināts, joprojām gulēja nesa­maņā. Dažbrīd viņa dzīvībai draudēja nopietnas briesmas, taču prātīga kopšana šo cilvēku izglāba. Krietnajam dok­toram katrā ziņā būtu vajadzējis rūpēties arī par savu pārmērīgajā piepūlē iedragāto veselību.

Haterasam nemitīgi prātā stāvēja «Forvards». Kādā stā­voklī viņš to atradīs? Kas pa šo laiku tur noticis? Vai Džonsonam izdevies turēties pretī Šendonam un viņa domu biedriem? Sals bija nežēlīgs. Varbūt viņi jau node­dzinājuši nelaimīgo brigu? Tās masti, korpuss — vai viņi tos taupīja?

Iegrimis šādās domās, Haterass soļoja pa priekšu, it kā vēlēdamies pirmais pa gabalu ieraudzīt savu kuģi.

Divdesmit ceturtā februāra rītā viņš spēji apstājās. Trīs­simt soļu attālumā viņa priekšā uzliesmoja sārta gaisma, virs kuras mutuļoja milzīgs melnu dūmu stabs, saplūz- dams ar pelēkajām, miglainajām debesīm.

—    Kas tie par dūmiem? — viņš iesaucās.

Sirds kapteinim sāka pukstēt tik strauji, ka šķita, tā pārplīsīs.

—    Skatieties turp! Dūmi! — Haterass sauca biedriem, kas viņu bija panākuši. — Mana briga deg!

—     Līdz tai taču vairāk nekā trīs jūdzes, — iebilda Bells, —- tas nevar būt «Forvards»!

—    Un tomēr, — sacīja doktors, — tas ir «Forvards». Mirāža, saīsinot distanci, tuvina mūs kuģim.

—    Skriesim! — mezdamies uz priekšu, Haterass uz­sauca.

Atstājuši kamanas Deka ziņā, ceļa biedri kapteinim sekoja.

Pēc stundas viņi nonāca pie brigas. Skats bija draus­mīgs! Starp izkusušajiem ledus gabaliem liesmoja briga; uguns mēles apņēma jau visu tās korpusu, un dienvidu vējš atnesa līdz Haterasa ausīm neparasti baismu rūkoņu.

Piecsimt soļu no liesmojošās brigas, skatīdamies uguns­grēkā, kas aprija «Forvardu», stāvēja kāds cilvēks bez­cerīgi pret debesīm izslietām rokām, viņš likās gluži ne­varīgs un izmisis.

Šis vientuļais cilvēks bija vecais Džonsons.

Haterass steidzās viņam klāt.

—    Mana briga! Mana briga! — pārvērstā balsī viņš kliedza.

—    Tas esat jūs, kaptein? — atsaucās Džonsons. — Jūs! Stājieties! Ne soli tālāk!

—    Ko tas nozīmē? — nikni vaicāja Haterass.

—    Nelieši! — atbildēja Džonsons. — Pirms divām die­nām viņi aizdedzināja kuģi un devās prom.

—    Nolādētie! — iesaucās Haterass.

Pēkšņi atskanēja apdullinošs sprādziens, zeme nodre­bēja, ledus laukā gāzās sabrukušie aisbergi, mākoņos uz­vijās dūmu stabs, un «Forvards», kuru gabalu gabalos bija saspridzinājis aizsvilies šaujampulveris, uzrauts gaisā, pa­zuda liesmu bezdibenī.

Tajā brīdī Haterasu sasniedza Bells un doktors. Pēkšņi izrāvies no dziļās bezcerības, kapteinis izslējās.

—    Mani draugi, — viņš enerģiski teica, — gļēvie ir aizbēguši! Bet stiprie uzvarēs! Džonson, Bell, jūs esat dros­mīgi, jums, doktor, netrūkst zināšanu, bet man ir ticība! Ziemeļpols atrodas, lūk, tur! Pie darba, draugi, tātad — pie darba!

Haterasa vīrišķīgo vārdu ietekmē viņa biedri it kā at­plauka.

Un tomēr neapskaužams bija šo četru bez pajumtes un pārtikas palikušo vīru un viņu mirstošā ceļa biedra stā­voklis šajā bezgala tālajā, vientuļajā polārajā apgabalā netālu no astoņdesmitās paralēles.

OTRA daļa LEDUS TUKSNESIS

I

DOKTORS KLOBONIJS IZDARA INVENTARIZĀCIJU

Haterasa nolūks sasniegt tālos ziemeļus un sagādāt sa­vai dzimtenei Anglijai Ziemeļpola atklājēja slavu bija ļoti pārgalvīgs. Drosmīgais jūrnieks darīja visu, kas cilvēka spēkos. Deviņus mēnešus cīnījies ar straumēm un vētrām, spridzinājis aisbergus un lauzies cauri ledus laukiem, iz­turējis nepieredzēti bargu polāro ziemu, rezumējis iepriek­šējo ekspedīciju pieredzi, pārbaudījis un, tā sakot, papil­dinājis polāro atklājumu vēsturi, viņš ar savu «Forvardu» nokļuva tālu aiz pazīstamo jūru robežām, taču, gandrīz jau sasniedzis mērķi, pēkšņi redzēja visas savas lepnās ieceres iznīcinātas! Nodevība vai, pareizāk sakot, smaga­jās cīņās,nogurušās ekipāžas mazdūšība un dažu kūdītāju noziedzīgā rīcība noveda kapteini bezizejas stāvoklī: no brigas komandas astoņpadsmit vīriem bez eksistences līdzekļiem, bez kuģa vairāk nekā tūkstoš piecsimt jūdžu attālumā no dzimtajiem krastiem bija palikuši tikai četri likteņa varā pamesti cilvēki.

«Forvarda» eksplozija, kas notika viņu acu priekšā, laupīja pēdējās izredzes uz glābiņu.

Taču briesmīgā katastrofa Haterasu nesalauza. Ar viņu kopā bija ekipāžas krietnākie vīri, īsti varoņi.

Kapteinis aicināja talkā doktora Klobonija efierģiju un zināšanas, Bella un Džonsona padevību un pats savu ticību pasākumam, šajā bezcerīgajā situācijā vēl iedrošināda­mies runāt par cerību; vīrišķīgie biedri uzklausīja kap­teiņa balsi, un visu šo apņēmīgo cilvēku pagātne bija ,droša ķīla viņu varonībai nākotnē.

Pēc kapteiņa dedzīgās runas, gribēdams visu sīki Izpētīt, doktors, pametis pārējos, kuri bija apstājušies piecsimt pēdas no bojā gājušās brigas, devās uz eksplozi­jas vietu.

No «Forvarda» — šīs dārgās, rūpīgi būvētās brigas ne­kas nebija palicis pāri: sasprāguši ledus gabali, melni, pār- ogļojušies, nenoteiktās formas dē]u gali, saliekti dzelzs stieņi, kvēlojoši, artilērijas degļiem līdzīgi tauvu gali un šur tur virs ledus laukiem dažas dūmu vērpetes liecināja par eksplozijas vareno spēku. Aizmests krietni tālu, uz Iedus bluķa, it kā uz lafetes, rēgojās brigas lielgabals. Simt tuāzu apkaimē zeme bija kā nosēta daždažādiem lūž­ņiem, ledus kaudzē vīdēja, brigas ķīlis; tuvējie aisbergi, ugunsgrēka svelmē pa daļai atkusuši, jau atkal pārklājās ar granītcietu garozu.

Doktors iztēlojās saVu izpostīto kajīti, bojā gājušās ko­lekcijas, sadragātos vērtīgos instrumentus un saplosītās, pelnos pārvērstās grāmatas. Cik daudz iznīcinātu vērtību! Ar asarām acīs vērojot drausmīgā notikuma vietu, viņš do­māja nevis par nākotni, bet par šo nelabojamo nelaimi, kas viņu dziļi satrieca.

Drīz vien doktoru panāca Džonsons; pēdējā laika smagie pārdzīvojumi bija atstājuši pēdas vecā jūrnieka sejā. Aiz­stāvēdams viņam uzticēto kuģi, Džonsons bija izcīnījis smagu cīņu ar dumpīgajiem matrožiem.

Klobonijs sniedza stūrmanim roku, un viņš to skumji paspieda.

—    Kas ar mums notiks, draugs? — doktors vaicāja.

—    Kas to lai paredz? — atteica Džonsons.

—    Galvenais, — turpināja doktors, — nekrist izmi­sumā, nezaudēt dūšu!

—    Jā, doktor, — vecais stūrmanis atbildēja, — jums taisnība — lielos nelaimes brīžos jāpieņem lieli lēmumi, mūsu stāvoklis ir bezgala ļauns, pagudrosim, kā no tā iz­kļūt.

—    Nabaga «Forvards»! — doktors nopūtās. — Biju tam ļoti pieķēries. Tas man bija tikpat tuvs kā ģimenes pa­vards, kā māja, kurā pavadīta visa dzīve, bet nu no tā vairs nav ne vēsts.

—    Kas varēja domāt, doktor, ka šī dzelzs un koka kon­strukcija mums tik dārga!

—    Bet kur laiva? — lūkodamies apkārt, vaicāja dok­tors. — Pat tā nav paglābusies?

—           Ir gan, Klobonija kungs. To pievāca Šendons un viņa biedri.

—    Un kajaks?

—           Sadragāts sīkās drumslās! Skat, vēl dažas gluži sil­tas plāksnes, tas viss, kas no tā palicis!

—   Tātad mums ir vienīgi piepūšamā kaučuka laiva?

—          Jā, un tikai tāpēc, ka jums ienāca prātā to paķert līdzi.

—    Ar to mums nepietiks, — noteica doktors.

—           Ak, nekrietnie nodevēji, ak, šie neģē]i! — iesaucās Džonsons. — Kaut dievs viņus sodītu pēc nopelniem!

—           Neaizmirstiet, Džonson, — doktors mierīgi teica, — viņu smagās ciešanas un pārdzīvojumus! Neveiksme tikai stiprākos nesalauž, bet vājie ķrīt. Mūsu nabaga bied­rus vajadzētu nevis lādēt, bet drīzāk gan nožēlot.

Brīdi apklusis, doktors bažīgi raudzījās apkārt.

—    Kur mūsu kamanas? — vaicāja Džonsons.

—    Gaida jūdzes attālumā no šejienes.

—    Simpsona uzraudzībā?

—    Nē, draugs. Nabaga Simpsons, viņš neizturēja.

—    Nomira? — iesaucās stūrmanis.

—    Nomira, — atbildēja doktors.

—           Nelaimīgais! — noteica Džonsons. — Bet kas zina, vai drīzumā mēs viņa likteni neapskaudīsim?

—           Nomirušā vietā vedam līdzi kādu mirēju, — dok­tors turpināja.

—    Mirēju?

—    Jā. Kapteini Altamontu.

Doktors īsumā pastāstīja par neparasto tikšanos.

—    Amerikānis? — domīgi novilka Džonsons.

—           Jā, viss liecina, ka tas ir Savienoto Valstu pilsonis. Bet kas īsti ir šis šķietami avarējušais kuģis «Delfīns», un ko tas meklējis polārajos apgabalos?

—           Savu bojā eju, — atbildēja Džonsons, — Līdzīgi citiem, kurus kāre pēc varoņdarbiem dzen šurp uz šīm posta vietām, tas ieveda savu ekipāžu nāvē. Sakiet taču, doktor, — vai jūsu gājiens mērķi sasniedza?

—    Akmeņogļu rezerves?

—    Jā, — teica Džonsons.

Doktors skumji papurināja galvu.

—    Neko neatradāt? — vaicāja vecais jūrnieks.

—    Neko! Aptrūka pārtikas, ceļā mūs pieveica nogu­rums. Mēs nenokļuvam pat līdz Belčera noradītajai pie­krastei.

—    Tātad, — atsāka Džonsons, — kurināmā nav?

—    Nav!

—    Arī pārtikas nav?

—    Tieši tā.

—    Un nav arī kuģa, lai atgrieztos Anglijā!

Abi apklusa. Lai tik droši skatītos briesmām acīs, va­jadzīga ārkārtīga vīrišķība.

—           Galu galā, — atsāka stūrmanis, — mūsu stāvoklis vismaz skaidrs! Mēs zinām, uz ko paļauties! Bet tagad pie svarīgākā! Aukstums ir nežēlīgs; mums steidzīgi jāuzceļ sniega būda.

—           Tiesa gan, — teica Klobonijs. — Ar Bella palīdzību tas būs viegli izdarāms; pēc tam dosimies uz kamanām, atvedīsim šurp amerikāni un apspriedīsimies ar Haterasu.

—           Nabaga kapteinis! — noteica Džonsons, kas citu dēļ bija paradis aizmirst sevi. — Viņš laikam smagi cieš!

Abi vīri atgriezās pie biedriem.

Haterass, pa ieradumam sakrustojis rokas uz krūtīm, stāvēja kā sastindzis, mēmi lūkodamies tālē, it kā gribētu saskatīt tur savu nākotni. Viņa seja bija noslēgta kā vienmēr.

Par ko domāja šis dīvainais cilvēks? Varbūt viņa prātu nodarbināja bezcerīgā situācija vai arī izjukušie plāni? Vai viņš vispār vēl cerēja atgriezties dzimtenē, kad cil­vēki, stihija — viss šķita sazvērējies pret viņu?

Neviens nespētu uzminēt Haterasa domas, tik neizdi­bināms bija viņa izskats. Kaut arī temperatūra bija noslī­dējusi trīsdesmit sešus grādus zem nulles, uzticamais Deks ne soli neatkāpās no sava saimnieka.

Bells nekustīgi gulēja uz ledus, likās, viņš zaudējis sa­maņu; šāda nejutība varēja maksāt dzīvību — Bellām draudēja nosalšana.

Džonsons spēcīgi viņu sapurināja, berza ar sniegu, to­mēr tikai ar mokām izrāva no sastinguma.

—           Saņemies taču, Bell! — viņš teica. — Nezaudē dūšu! Celies augšā; vajag kopīgi apspriest situāciju, turklāt mums nepieciešama pajumte. Vai esi paguvis aizmirst, kā ceļ ledus būdu? Nāc palīgā, Bell! Lūk, šis aisbergs gaidīt gaida, lai mēs to mazliet paskrubinātu. Ķersimies pie darba! Tas dos mums drosmi un enerģiju, ko šeit nedrīk­stam zaudēt!

Šie vārdi Bellu mazliet uzmundrināja, un viņš sekoja Džonsonam.

—    Bet tikmēr, — turpināja vecais jūrnieks, — Klobo­nija kungs aizies līdz kamanām un atvedīs tās kopā ar su­ņiem šurp.

—    Tūlīt eju, — sacīja doktors. — Pēc stundas būšu at­kal klāt.

—    Vai jūs neietu viņam līdzi, kaptein? — Džonsons pievērsās Haterasam.

Iegrimis dziļās pārdomās,, kapteinis stūrmaņa priekšli­kumu tomēr sadzirdēja un rāmā balsī atteica:

—     Nē, draugs, lai doktors ir tik laipns un uzņemas šīs rūpes … Līdz vakaram mums vajag kaut ko izlemt, un man tāpēc nepieciešama vientulība. Ejiet. Dariet visu, ko pašreiz uzskatāt par vajadzīgu. Es gudrošu par nākotni.

Džonsons atgriezās pie doktora.

—    Savādi gan, — viņš teica, — rādās, ka mūsu kaptei­nim gaisušas visas dusmas. Viņa balss nekad vēl nav ska­nējusi tik laipni.

—    Lieliski! — sacīja doktors. — Haterass atguvis aukstasinību. Ticiet man, Džonson, šis vīrs ir spējīgs mūs glābt!

To pateicis, Klobonijs savilka ciešāk kapuci, paņēma savu apkalto spieķi un gāja pēc kamanām, ienirdams miglā, kas vizuļoja mēness gaismā.

Džonsons un Bells nekavējoties stājās pie darba; Bellu, kurš strādāja klusējot, vecā stūrmaņa vārdi uzmundri­nāja; celt būdu no ledus blokiem šoreiz nevajadzēja, to varēja izcirst augstā ledus klintī; neizsakāmi tvirtais ledus ar nazi bija grūti apstrādājams, toties nodrošināja mītnes izturību; pēc īsa brītiņa abi vīri jau rosījās izdobtajā pa­dziļinājumā, mezdami laukā nošķeltos gabalus.

Haterass staigāja šurp un turp, lāgiem spēji apstāda­mies; droši vien viņš nevēlējās tuvoties nelaimīgās ka­tastrofas vietai.

Kā solījies, drīz atgriezās doktors; viņš atveda Alta- montu, kas, pārsegts ar telts audeklu, gulēja kamanās; izkāmējušie grendlandiešu suņi, novārguši un izbadēju­šies, grauza pavadu siksnas, tik tikko spēdami vilkt

pajūgu; bija laiks paēdināt kā cilvēkus, tā suņus un ļaut visiem atpūsties.

Kamēr ala klintī dobās aizvien dziļāka, Klobonijs, pār­meklējis ugunsgrēka lūžņus, uzgāja krāsniņu, kura eks­plozijā gandrīz nemaz nebija cietusi; tās saliekto skur­steni viegli varēja iztaisnot; doktors triumfēdams pār­nesa šo trofeju.

Pēc trim stundām ledus pajumte bija gatava; tajā no­vietoto krāsniņu piebāza ar dēļu galiem; brītiņu vēlāk krāsniņa ierūcās, izplatīdama tīkamu siltumu.

Amerikāni ieveda pajumtē un noguldīja alas dibenā uz segām; angļi četratā sasēdās ap uguni. Viņus stiprināja kamanās atrastās pēdējās pārtikas paliekas — daži sau­siņi un karsta tēja. Kapteinis klusēja. Pārējie šo klusumu respektēja.

Pēc maltītes doktors ar mājienu paaicināja Džonsonu laukā.

—    Tagad, — viņš teica, — jāķeras pie īpašuma inven­tarizācijas. Jānoskaidro, cik daudz mantu izsvaidīts un kāds ir to tiešais stāvoklis. Tās mētājas visapkārt; mūsu uzdevums — savākt visu kopā; kuru katru mirkli var sāk­ties sniegputenis, pēc tam no brigas atlikumiem neko vairs nesameklēsim.

—    Nekavēsimies velti, — piekrita Džonsons. — Pārtika un malka šobrīd ir pats svarīgākais.

—     Lai pārbaudītu visu kuģa apkaimi, — teica doktors, — meklēsim katrs savā pusē, sāksim ar centru un pa­mazām virzīsimies uz malām.

Abi steidzās uz eksplozijas vietu. Blāvajā mēness gaismā viņi uzmanīgi pētīja kuģa paliekas. Tas atgādi­nāja īstas medības. Doktors darbojās ja ne gluži ar prieku, tad vismaz ar patiesu mednieka aizrautību, un, tiklīdz laimējās atrast kādu gandrīz neskartu pārtikas kasti, sirds viņam iepukstējās straujāk; taču vairums no tām bija * sadragātas, ledus lauku klāja tikai šķembas.

Eksplozija likās bijusi pamatīga. Daudzi priekšmeti bija pārvērsti pelnos un putekļos. Dažviet redzēja saliektas vai salauztas lielas tvaika mašīnas detaļas; divdesmit tuā- zes no kuģa dziļi sasalušajā sniegā bija iegriezušās dzen­skrūves salauztās lāpstiņas; sapostītie, ieliektie cilindri bija atrauti no saviem balstiem; visā garumā pāršķeltais skurstenis, pie kura vēl karājās ķēdes gredzeni, pa pusei

sadragāts gulēja zem milzīga ledus gabala; naglas, āķi, kniedes, stūres rata dzelzs apkalumi, vara apšuves plāk­snes — it visas kuģa metāla daļas bija izkaisītas tālu uz visām pusēm kā īstā karteču ugunī.

Bet patlaban šiem dzelzs lūžņiem, kuri varētu aplaimot veselu eskimosu cilti, nebija nekādas vērtības; ekspedī­cijai nepieciešama bija galvenokārt pārtika, bet tieši to atrada vismazāk.

«Slikti gan,» nodomāja doktors, «acīm redzot, eksplo­zija pilnīgi iznīcinājusi pārtikas glabātavas, kuras atra­dās munīcijas noliktavas tuvumā; kas nesadega, pārvēr­tās putekļos. Stāvoklis patiesi nopietns, un, ja Džonso- nam nebūs veicies labāk, nesaprotu, ko mēs iesāksim.»

Pamazām turpinot meklējumus, doktoram tomēr izde­vās atrast piecpadsmit mārciņas pemikāna un, tālu aiz­mestas mīkstajā sniegā, četras nesaplēstas māla pudeles, kurās bija piecas sešas pintes degvīna.

Gabaliņu tālāk doktors uzgāja divas paciņas kohleāri- jas sēklu; tās nāca īstā brīdī kā lielisks pretcingas līdzek­lis citrona sulas vietā.

Pēc pāris stundām doktors sastapa Džonsonu. Viņi uz­skaitīja savus atradumus; runājot par pārtiku, rezultāti diemžēl bija pārāk nenozīmīgi: nedaudz sālītas gaļas, ap piecdesmit mārciņu pemikāna, mazliet šokolādes, degvīna un apmēram divas mārciņas kafijas pupiņu, kuras pa vie­nai tika uzlasītas no ledus.

Segas, guļammaisus vai drēbes neatrada; tos, bez šau­bām, bija aprijušas liesmas.

Ievērojot visstingrāko taupību, pa abiem savāktās pār­tikas pietiktu trim nedēļām, bet ar to nebija gana, lai no­vārgušie ceļotāji atgūtu spēkus. Tātad apstākļi tik likte­nīgi sagadījās,' ka Haterasam vispirms aptrūka kurināmā, bet nu draudēja apsīkt arī pārtika.

Kuģa lūžņi — mastu un korpusa daļas nodrošināja ku­rināmo aptuveni trim nedēļām; taču, pirms tos izlietoja ledus būdas apkurei, doktors Džonsonam pavaicāja, vai no šīm vērtīgajām koku atliekām nebūtu iespējams uz­būvēt nelielu kuģi vai, mazākais, laivu.

— Nē, Klobonija kungs, — stūrmanis atbildēja, — par to nav ko sapņot. Te neredz neviena vesela šim nolūkam derīga koka. Tas viss var mūs tikai dažas dienas sasildīt, bet pēc tam …

—    Kas pēc tam? — jautāja doktors.

—    Pēc tam — dieva rokā! — krietnais matrozis at­bildēja.

Beiguši inventarizāciju, doktors un Džonsons atgriezās pie kamanām, iejūdza tajās nogurušos suņus, aizbrauca uz eksplozijas vietu, iekrāva kamanās dārgās kravas no­žēlojamās atliekas un aizveda tās uz savu apmetni. Tur viņi, pagalam nosaluši, apsēdās blakus nelaimes biedriem pie kurošās krāsns.

II

ALTAMONTA PIRMIE VĀRDI

Ap astoņiem vakarā sniega mākoņi uz bridi izklīda; pie debesīm spoži laistījās zvaigznes, sals pieņēmās.

Haterass šo laika maiņu izmantoja, lai noteiktu dažu zvaigžņu stāvokli. Paņēmis instrumentus, kapteinis klusē­jot izgāja laukā. Viņa nolūks bija uzzināt koordinātes un pārliecināties, vai ledus lauks joprojām dreifē.

Pēc pusstundas atgriezies ledus būdā, Haterass nolikās kādā kaktiņā un iegrima dīvainā sastingumā, kas nekādā ziņā neatgādināja miegu.

Nākamajā rītā atkal sākās stiprs putenis; doktors varēja sevi tikai apsveikt, ka iepriekšējā dienā pārmek­lējis katastrofas vietu, jo tagad visu ledus lauku klāja balts, necaurredzams plīvurs un eksplozijas lūžņi ātri no­zuda zem trīs pēdas augstas sniega kārtas.

Augu dienu nebija iespējams spert laukā ne soli, par laimi, ledus būda bija ērta, vismaz novārgušajiem ceļi­niekiem tā šķita. Krāsniņa kurējās nevainojami, kaut arī lāgiem spēcīgās vēja brāzmas atgrūda atpakaļ dūmus; tur­klāt tā nodrošināja karstus dzeramos — tēju' un kafiju, kas bargajā salā bija ļoti noderīgi.

Avāriju cietušos — viņi patiesi pelnīja šo nosau­kumu — pārņēma senaizmirsta labsajūta; vīri domāja tikai par tagadni, tīksminādamies par siltumu, par īso atelpu, aizmirsdami un pat izaicinādami nākotni, kas drau­dēja viņiem ar drīzu bojā eju.

Amerikānis bija mazliet atspirdzis un palēnām atgrie­zās dzīvē; atvēris acis, viņš tomēr vēl nerunāja ne vārda;

uz viņa lūpām manīja cingas simptomus, un viņš nespēja izdvest ne skaņas; taču svešais dzirdēja, un angļi viņam paskaidroja notikušo. Sapratis, ka šie viri viņu izvilkuši no sniega kapa, amerikānis, palocīdams galvu, pateicās; doktors tomēr apdomīgi noklusēja to, ka īstenībā nāve tikai mazliet novilcināta, jo pēc divām, augstākais, trim nedēļām galīgi izbeigsies pārtika.

V Ap pusdienlaiku Haterass atbrīvojās no sastinguma; viņš tuvojās doktoram, Džonsonam un Bellām.

—    Mani draugi, — kapteinis teica, — izlemsim kopīgi, kā mums galu galā rīkoties. Vispirms es lūgtu Džonsonu paskaidrot, kādos apstākļos notika nodevība, kas mūs pa­zudināja.

—    Kam tas jāzina? — iebilda doktors. — Fakts ir skaidrs, nevajag par to vairs runāt.

—    Gluži otrādi, man tas neiziet no prāta, — atteica Ha­terass. — Bet pēc Džonsona stāsta centīšos par to vairs nedomāt.

—    Tas notika tā, — uzsāka stūrmanis. — Es darīju visu, lai noziedzīgo rīcību aizkavētu …

—    Par to nešaubos, Džonson, un jāpiemetina, ka sa­zvērnieki šo nodomu loloja jau sen.

—    Gluži manas domas, — piekrita doktors.

—    Manējās arī, — turpināja Džonsons, — jo gandrīz tūlīt pat pēc jūsu aizbraukšanas, jau nākamajā dienā, Šen- dons, šis nelietis, kas sirdī glabāja pret jums rūgtumu, ar pārējo matrožu atbalstu pārņēma brigas vadību; velti lūkoju tam pretoties. Kopš tā brīža katrs rīkojās pēc sa­viem ieskatiem. Šendons ļāva matrožiem brīvu vaļu; ar to viņš gribēja pierādīt, ka grūtību un zaudējumu laiks pagājis. Tāpēc nekas vairs netika taupīts: krāsni kuri­nāja bez mēra un apdoma, brigu dedzināja nost. Pārtikas un alkoholisko dzērienu noliktavās saimniekoja matroži, un, tā kā šie cilvēki sen nebija dzēruši, varat, iedomāties, kaš par trakumiem tur notika. Tas turpinājās* no septītā līdz piecpadsmitajam janvārim.

—    Tātad Šendons kūdīja ekipāžu sacelties? — nopietnā balsī vaicāja Haterass.

—    Jā, kaptein.

—    Nekad vairs nepieminiet viņu! Stāstiet tālāk, Džon­son.

—    Divdesmit ceturtajā vai piektajā janvārī tika nolemts pamest brigu. Viņi gribēja aiziet līdz Bafina jūras rietumu piekrastei un no turienes laivā sasniegt kādu vaļu mednieku kuģi vai nokļūt līdz kādam ciematam Grenlan- des austrumos. Produktu vēl netrūka; cerībā drīz ierau­dzīt dzimteni slimnieku stāvoklis mazliet uzlabojās. Tātad sākās gatavošanās ceļam: viņi uztaisīja jaunas ka­manas, kurās vajadzēja vest pārtiku, kurināmo un laivu: pajūgs bija jāvelk matrožiem pašiem. Visi darbi tika pa­veikti līdz piecpadsmitajam februārim. Es nemitīgi cerēju, ka tomēr pagūsiet atgriezties, kaptein, kaut arī baidījos no tā; šiem vīriem jūs neko nepadarītu, viņi drīzāk jūs būtu nogalinājuši nekā palikuši uz brigas. Visus bija pār­ņēmušas neprātīgas brīvības alkas. Es aprunājos ar katru atsevišķi; lūkoju apvārdot, pārliecināt, liku saprast, cik bīstama šāda ekspedīcija un cik zemiski ir pamest jūs. Man nebija panākumu pat pie krietnākajiem. Aizbrauk­šana tika nolikta divdesmit otrajā februārī. Šendons kļuva nepacietīgs. Kamanas un laivu pielādēja līdz malām pil­nas ar produktiem un alkoholiskiem dzērieniem, sakrāva tajās arī daudz malkas; brigas labais borts jau bija noār­dīts līdz ūdenslīnijai. Pēdējā diena izvērtās par īstām or­ģijām; matroži visu laupīja, iznīcināja, bet Pens un vēl divi trīs piedzērušies puiši pielaida brigai uguni. Es cīnī­jos, turējos pretī, bet mani nogāza zemē un piekāva. Pēc tam šie nelieši ar Šendonu priekšgalā devās prom un no­zuda no manām acīm austrumu virzienā. Paliku viens. Ko es varēju iesākt pret ugunsgrēku, kas jau apņēma visu kuģi? Aka bija pārvilkusies ar ledu; manā rīcībā nebija ne pilītes ūdens. «Forvards» dega divas dienas; pārējo jūs zi­nāt paši.

Pēc Džonsona stāsta ledus būdā labu brīdi valdīja klu­sums; nelaimīgo atmiņā spilgti atausa drūmā ugunsgrēka aina, dārgā kuģa bojā eja; viņi šķita stāvam neiespējamā priekšā, un šis neiespējamais bija atgriešanās dzimtenē. Neviens neiedrošinājās lūkoties citiem acīs, lai neierau­dzītu tajās pilnīgu bezcerību. Bija dzirdama vienīgi ame­rikāņa smagā elpa.

— Pateicos, Džonson, — Haterass beidzot teica, — jūs darījāt visu, lai glābtu manu kuģi, bet viens nebijāt spē­jīgs cīnīties. Es vēlreiz jums pateicos, un turpmāk par šo katastrofu vairs nerunāsim. Liksim kopā savus spēkus un gudrību, lai rastu glābiņu. Mēs šeit esam četri nelai­mes biedri, četri draugi, dzīvība mums katram dārga. Tā­pēc izteiksim savus spriedumus, kā tagad pareizāk rīko­ties.

—           Vaicājiet, Hateras, — atbildēja doktors, — mēs esam jums uzticīgi līdz galam un atbildēsim no sirds. Bet vis­pirms sakiet — vai jums nav kāds noteikts plāns?

—           Viens es neko nespēju izlemt.. — Haterass skumji sacīja. — Mani personiskie uzskati var likties savtīgi, un tālab vispirms es vēlos zināt jūsu domas.

—           Kaptein, — teica Džonsons, — pirms mēs tik sma­gos apstākļos tās izsakām, es gribētu uzdot jums kādu svarīgu jautājumu.

—    Runājiet, Džonson!

—           Vakar jūs noteicāt mūsu atrašanās koordinātes. In­teresanti, vai ledus lauks joprojām dreifē vai stāv uz vie­tas?

—           Tas nav izkustējies, — paskaidroja Haterass. — Mēs atrodamies turpat, kur mūsu aizbraukšanas dienā, uz 80° 15' platuma un 97°35' garuma.

—           Cik tālu ir no mums līdz tuvākajai jūrai rietumos? — vaicāja Džonsons.

—    Aptuveni sešsimt jūdzes, — atbildēja Haterass.

—    Un šī jūra ir …

—    Smita šaurums.

—    Tas pats, kuram mēs aprīlī netikām cauri?

—    Tieši tā.

—          Tādā gadījumā, kaptein, mūšu stāvoklis ir skaidrs un varam pieņemt galīgo lēmumu.

—           Turpiniet, — sacīja Haterass, noliekdams galvu uz rokām. Tā viņš varēja klausīties biedros, neskatoties se­jās.

—           Nu tad, Bell, — ierunājās doktors, — kas, pēc jūsu domām, būtu pratīgākais, ko varam iesākt?

—           Te nav ilgi jāgudro, — atteica galdnieks. — Nezau­dējot ne stundu, mums jādodas vai nu uz dienvidiem, vai uz rietumiem un, kaut arī ceļojums vilktos divus mē­nešus, jāsasniedz tuvākā piekraste.

—           Bet pārtikas atlicis tikai trim nedēļām, — nepacel­dams acu, piezīmēja Haterass.

—           Un tad? — teica Džonsons. — Tas nozīmē tikai to, ka šis ceļš mums jāveic trijās nedēļās, jo cita glābiņa nav;

mums jānonāk šai vietā divdesmit piecās dienas, kaut arī būtu jārāpo uz ceļgaliem.

—    Šis polārais apgabals nav izpētīts, — iebilda Hate­rass. — Var gadīties, ka sastopam šķēršļus, kalnus, ledā­jus, kuri pilnīgi nogriezīs mums ceļu.

—    Neuzskatu to par pietiekamu iemeslu, — teica dok­tors, — lai neizmēģinātu laimi; mums būs grūti, ļoti grūti, tas skaidrs. Pārtikas devas nāksies samazināt līdz mini­mumam, vienīgi tajās reizēs, kad medības …

—    Mums nav vairāk kā pusmārciņas šaujampulvera, — pārtrauca Haterass.

—    Saprotu, kaptein, — atteica doktors, — jūsu iebil­dums pamatots, un es neloloju nepiepildāmas cerības. Bet šķiet, ka nojaušu jūsu domas, vai jums nav kāds reālāks plāns?

—    Nē, — brīdi vilcinājies, kapteinis atbildēja.

—    Par mūsu drosmi nešaubieties, — turpināja doktors,

—    mēs esam ar mieru sekot jums visur, jūs to zināt; bet vai šobrīd tomēr nevajadzētu atteikties no iecerēm sa­sniegt polu? Jūsu nolūkus izjauca nodevība; jūs veiksmīgi cīnījāties pret dabiskajiem šķēršļiem un tos pārvarējāt, taču pretoties cilvēku viltībai un nelietībai bijāt par vāju; jūs darījāt visū'-tespējamo, un esmu pārliecināts, ka jūs sasniegtu mērķi, taču pašreizējā situācijā — vai jūs tomēr neesat spiests uz laiku atmest savus nodomus, lai atsāktu tos citreiz, un tagad nemēģinātu atgriezties Anglijā?

—    Ko jūs uz to teiksiet? — Džonsons vaicāja kaptei­nim, kurš ilgi vilcinājās ar atbildi.

Beidzot Haterass pacēla acis un apslāpētā balsī sacīja:

—    Vai jūs ticat, ka tādi, kādi esat, nogurumā un pus­badā varēsiet sasniegt šauruma piekrasti?

—     Nē, — atteica doktors, — par to pārliecināti neesam, bet katrā ziņā piekraste pati pie mums nenāks, ja to ne­meklēsim. Varbūt dienvidos laimēsies sastapt eskimosus, ar kuriem nebūs grūti nodibināt sakarus.

—    Turklāt, — atsāka Džonsons, — var gadīties kāds kuģis, kas līcī apmeties pārziemot.

—    Un sliktākajā gadījumā, — neatlaidās doktors,

—    vai, šķērsojot aizsalušo līci, nebūtu iespējams sasniegt Grenlandes rietumu piekrasti un no Pradho zemes vai Jorka raga nokļūt kādā dāņu ciematā? Galu galā, Hateras, šajos ledus laukos nekas labs nav gaidāms! Ceļš uz An­gliju ir tur — dienvidos, nevis šeit — ziemeļos!

—    Jā, — piekrita Bells, — doktoram taisnība. Jādodas ceļā un pēc iespējas ātrāk. Līdz šim pārāk maz esam do­mājuši par dzimteni un tuviniekiem.

—    Vai tāds ir arī jūsu uzskats, Džonson? — Haterass vēlreiz ievaicājās.

—    Protams, kaptein.

—    Un arī jūsējais, doktor?

—    Tieši tā, Hateras.

Kapteinis apklusa; viņa seja pret paša gribu pauda iek­šēju saviļņojumu. No lēmuma, kādu tagad pieņemtu, bija atkarīga visa viņa dzīve; ja viņš atgriezīsies Anglijā, tad varonīgajām iecerēm beigas uz visiem laikiem — par līdzīgas ekspedīcijas atjaunošanu vairs nebūtu ko domāt.

Redzēdams, ka Haterass klusē, doktors teica:

—    Turklāt, kaptein, mēs ne mirkli nedrīkstam vilci­nāties, mums jāsakrauj kamanās visi pārtikas krājumi un jāņem līdzi daudz malkas. Sešsimt jūdžu ceļš šādos ap­stākļos, bez šaubām, ieilgs, bet katrā ziņā būs paveicams. Mēs varam, pareizāk sakot, — mums vajag noiet divdes­mit jūdžu dienā; ja vien laimēsies, tad pēc mēneša, tas ir, divdesmit sestajā martā, mēs sasniegsim piekrasti.

—    Bet varbūt vēl dažas dienas nogaidīt!"— iebilda Ha­terass.

—    Uz ko jūs cerat? — vaicāja Džonsons.

—     Nezinu. Vai nākotni kāds var paredzēt? Kaut da­žas dienas! Starp citu, ar tām tik tikko pietiks, lai atgūtu spēkus. Pretējā gadījumā jūs nogāzīsieties no kājām jau pēc otrā pārgājiena, un jums nebūs pat sniega būdas, kur patverties.

—    Bet šeit mūs gaida briesmīga nāve! — iesaucās Bells.

—    Mani draugi, — Haterass gandrīz lūgdamies tur- pināja, — jūs pāragri krītat izmisumā. Ja es jums ieteiktu meklēt glābiņu ziemeļos, jums ne prātā nenāktu man se­kot. Bet pola tuvumā, tāpat kā Smita šauruma piekrastē, dzīvo eskimosi. Kontinenta krastus neapšaubāmi apskalo brīva jūra. Daba ir loģiska visās savās parādībās. Jādomā, ka augu valsts atjaunojas tur, kur izbeidzas bargais auk­stums. Ziemeļos jūs gaida apsolītā zeme, bet jūs taisāties bēgt. un zaudēt to uz visiem laikiem!

Jo ilgāk Haterass runāja, jo vairāk aizrāvās. Sakairi- nātā iztele atainoja burvīgas, taču visai neticamas zie­meļu ainas.

—           Kaut tikai vienu dienu, vienu stundu! — viņš atkār­toja.

Arī doktors Klobonijs ar savu dēkaiņa raksturu un dzīvo iztēli pamazām ļāvās aizrautībai, viņš jau bija gatavs pie­kāpties, bet Džonsons, prātīgāks un vēsāks, atsauca dok­toru īstenībā, atgādinādams pienākumu.

—    Ejam, Bell, uz kamanām, — viņš sacīja.

—    Ejam, — galdnieks teica.

Abi devās uz sniega būdas durvīm.

—           Ak, Džonson! Jūs, arī jūs! … — uzkliedza Haterass. — Labi! Ejiet, bet es palikšu! Es palikšu!

—     Kaptein! — neviļus apstājies, teica Džonsons.

—           Es palikšu, vai dzirdat? Ejiet vien, pametiet mani, tāpat kā tie citi! … Nāc šurp, Dek! Mēs abi paliksim šeit…

Uzticamais suns, nostājies saimniekam blakus, sāka riet. Džonsons pavērās doktorā. Tas nesaprata, ko iesākt; prā­tīgākais būtu Haterasu nomierināt un ziedot vienu dienu viņa negudrajām iecerēm. Doktors gandrīz jau grasījās padoties, kad pēkšņi sajuta kādu pieskārāmies rokai. Viņš pagriezās. Atstājis guļas vietu, amerikānis bija pierāpojis viņam klāt un, beidzot uzrausies ceļgalos, izdvesa dažas neskaidras skaņas.

Pārsteigts, gandrīz izbijies, doktors klusējot noraudzījās viņā. Arī Haterass tuvojās amerikānim un uzmanīgi to pētīja. Viņš lūkoja uztvert, ko nelaimīgais pūlas pateikt. Pēc brītiņa Altamonts ar mokām dabūja pār lūpām vienu vienīgu vārdu: — «Delfīns».

—     «Delfīns»! —iesaucās kapteinis.

Amerikānis apstiprinoši pamāja.

—           Šajās jūrās? "—- strauji pukstošu sirdi vaicāja Hate­rass.

Slimais atkal pamāja.

—    Šeit ziemeļos?

—    Jā! — nelaimīgais izdvesa.

—    Vai koordinātes zināt?

—    Jā!

—    Tiešas?

—    Jā, — Altamonts atkal apstiprināja.

Brīdi iestājās klusums. Negaidītā notikuma aculiecinieki satraukumā trīcēja.

—           Klausieties, — Haterass slimajam teica, — mums jāzina kuģa atrašanās vieta. Es uzskaitīšu grādus, bet jūs vajadzīgajā brīdī ar mājienu pārtrauciet mani.

Amerikānis piekrita.

—           Tātad, — sacīja Haterass, — vispirms skaitīsim ga­ruma grādus. Simt piektais? Nē. Simt sestais? Simt septī­tais, simt astotais? Vai rietumos?

—    Jā, — amerikānis pamāja.

—           Tālāk. Simt devītais? Simt desmitais? Simt divpa­dsmitais? Simt četrpadsmitais, simt sešpadsmitais, simt astoņpadsmitais, simt deviņpadsmitais, simt divdesmi­tais? …

—    Jā, — Altamonts apliecināja.

—           Simt divdesmitais garuma grāds? — atkārtoja Hate­rass. — Un cik minūtes?* Turpinu …

Haterass atsāka skaitīt. Kad viņš pateica — piecpadsmit minūtes —, Altamonts viņu pārtrauca.

—           Labi, — Haterass teica, — bet tagad pāreju pie pla­tuma grādiem. Jūs sapratāt mani? Astoņdesmitais? As­toņdesmit pirmais? Astoņdesmit otrais, astoņdesmit tre­šais?

Amerikānis pamāja.

—           Lieliski! Bet minūtes? Piektā? Desmitā? Piecpa­dsmitā? Divdesmitā? Divdesmit piektā? Trīsdesmitā? Trīs­desmit piektā?

Atkal pamājis, Altamonts vārgi pasmaidīja. *

—           Tātad, — Haterass nopietni teica, — «Delfīns» atro­das uz 120°15' garuma un 83°35' platuma?

—           Jā! — pēdējo reizi izdvesis, amerikānis nekustīgi saļima doktora rokās. Piepūle viņu bija salauzusi.

—           Tātad, mani draugi, — Haterass iesaucās, — jūs redzat, ka glābiņš tomēr ir ziemeļos, vienīgi ziemeļos! Mēs būsim glābti!

Pēc pirmās prieka izpausmes Haterasu pēkšņi satrieca briesmīga doma. Viņa seja pārvērtās, sirdī iedzēla skau­dības čūska.

Kāds cits, kāds amerikānis bija aizbraucis par trīs grā­diem tālāk ziemeļos nekā viņš — Haterass! Kāpēc? Kādā nolūkā?

III

SEPTIŅPADSMIT DIENAS CEĻĀ

Jaunais notikums — Altamonta pirmie vārdi — krasi mainīja avarējušo ceļotāju stāvokli; pirms tam viņiem ne­bija ne mazākās iespējas glābties, nekādu reālu cerību sasniegt Bafina jūru, turklāt pārtikas trūkums pārāk ga­ra ja ceļojumā novārgušajiem cilvēkiem draudēja ar bada nāvi, bet tagad izrādījās, ka četrsimt jūdzes no viņu ledus mītnes atrodas kāds kuģis ar bagātīgām pārtikas rezer­vēm, kas varbūt ļaus turpināt pārdrošo ceļojumu uz polu. Haterass, doktors, Džonsons un Bells, nupat vēl būdami tuvu izmisumam, atguva cerības; viņus pārņēma gandrīz vai nevaldāms prieks.

Taču Altamonta paskaidrojumi nebija pietiekami iz­smeļoši, tāpēc, ļāvis viņam brīdi atpūsties, doktors tur­pināja interesanto iztauju; viņš slimajam uzdeva vienīgi tādus jautājumus, uz kuriem varēja atbildēt tikai ar gal­vas mājienu vai acu skatienu.

Drīz vien doktors uzzināja, ka «Delfīns» ir amerikāņu trīsmastu burinieks no Ņujorkas, ka tas iestrēdzis ledū un ka uz tā netrūkst ne pārtikas, ne kujānāmā; kuģis gan bija sagāzts uz sāniem, taču jādomā, ka ledus spiedienu tas izturējis un tā kravu vēl varētu glābt.

Altamonts kopā ar ekipāžu bija no turienes aizgājis pirms diviem mēnešiem, kamanās līdzņemot laivu; viņš bija nolēmis sasniegt Smita šaurumu, sastapt tur kādu vaļu mednieku kuģi un ar to atgriezties Amerikā; bet viņa ne­laimīgie biedri, kurus pamazām uzveica grūtības un sli­mības, ceļā cits pēc cita nomira. No kuģa apkalpes trīs­desmit vīriem beidzot palika kapteinis un divi matroži, un, ja pēdīgi vienīgi viņš, Altamonts, bija apbrīnojamā kārtā izglābies, par to patiesi varēja pateikties tikai likte­nim.

Haterass vēlējās zināt, kā «Delfīns» gadījies tik tālās ziemeļu paralēlēs.

Altamonts paskaidroja, ka to atdzinis šurp ledus, kura varenajam spēkam kuģis nespējis pretoties.

Haterass bažīgi izprašņāja amerikāni arī par viņa ce­ļojuma mērķi.

Altamonts apgalvoja, ka mēģinājis izbraukt Ziemeļrie­tumu jūras ceļu.

Pēdīgi Haterass likās mierā un ar tamlīdzīgiem jautā­jumiem vairs slimajam neuzmācās.

Tad vārdu ņēma doktors.

—     Tagad, — viņš teica, — mums par katru cenu jāsa­meklē amerikāņu kuģis. Riskantais ceļš uz Bafina jūru atkrīt, jo radusies iespēja pa īsāku ceļu sasniegt kuģi ar visām ziemošanai nepieciešamajām rezervēm.

—    Citas izejas nav, — piežīmēja Bells.

—     Turklāt, — teica stūrmanis, — mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli; pretēji tam, kā parasti rīkojas, mums at­karībā no produktu daudzuma jāaplēš ceļojuma ilgums un nekavējoties jādodas ceļā.

— Pareizi, Džonson, — doktors piekrita. — Ja rīt, divdesmit sestajā februārī, izbraucam, tad, lai nenomirtu badā, kuģis mums jāsasniedz piecpadsmitajā martā. Ko jūs par to sakāt, Hateras?

—     Tūlīt pat posīsimies ceļā, — kapteinis atbildēja, — un dosimies prom. Varbūt ceļš būs ilgāks, nekā mums šķiet.

—     Kāpēc tā? — vaicāja doktors. — Rādās, ka svešais sava kuģa atrašanās vietu zina precīzi.

—     Bet ja nu «Delfīns» kopā ar ledus gabalu ir drei­fējis, tāpat kā tas notika ar «Forvardu»? — Haterass at- vaicāja. v

—    Nudien, — piekrita doktors, — tas iespējams.

Arī Džonsons un Bells neapstrīdēja varbūtību, kuras upuri bija viņi paši.

Bet Altamonts, uzmanīgi sekojis sarunai, lika noprast, ka vēlas kaut ko teikt. Izpildīdams viņa vēlēšanos, doktors ar visdažādāko zīmju un mājienu palīdzību viņu. iztau­jāja un pēc stundas ceturkšņa noskaidroja, ka «Delfīns» iestrēdzis krasta tuvumā un no sava klinšu sprosta nav spējīgs izrauties.

Jaunā vēsts angļus nomierināja; taču tā laupīja cerī­bas atgriezties Eiropā, varbūt tas izdotos vienīgi tad, ja Bells uzbūvētu nelielu burinieku no «Delfīna» atliekām. Lai vai kā, bet tagad bija jāsteidzas uz šo avārijas vietu.

Doktors uzdeva vēl pēdējo jautājumu: vai amerikānis uz astoņdesmit trešās paralēles neosot redzējis no ledus brīvu jūru?

—    Nē, — Altamonts atbildēja.

Ar to saruna beidzās. Viņi nekavējoties sāka posties

ceļā; Bells un Džonsons vispirms parūpējās par kamanām, tās vajadzēja pilnīgi pārveidot; dēļu netrūka, un kamanām tika uztaisīta jauna, stiprāka kravas kaste; viņi izmantoja ekspedīcijā uz dienvidiem gūto pieredzi, kas bija atklā­jusi šāda transporta līdzekļa vājās puses, un, tā kā ceļā varēja gaidīt daudz sniega, kamanu šasijas tika paaugsti­nātas.

Amerikānim Bells kamanās iekārtoja kaut ko līdzīgu dīvānam un pārklāja to ar telts audeklu. Pārtikas rezer­ves, kuru diemžēl nebija daudz, vezumu pārāk nenoslo­goja, toties kravu, cik vien iespējams, papildināja malka.

Kārtojot pārtikas rezerves, doktors sastādīja rūpīgu ap­lēsi. Pēc tās secināja, ka šajā trīs nedēļu ceļojumā katra cilvēka dienas deva jāsamazina par ceturto daļu. Pilnu devu atstāja tikai četriem pajūga suņiem. To pašu saņemtu arī Deks, ja ietu tiem talkā.

Sagatavošanās darbus pārtrauca miega un atpūtas ne­pieciešamība. Jau septiņos vakarā visus nepārvarami sāka mākt nogurums, taču pirms došanās pie miera ceļotāji sa­pulcējās pie karstās krāsns, kurai netika taupīts kurinā­mais. Nelaimīgie atļāvās pasēdēt siltumā, no kā jau sen bija atraduši; pemikāns, daži sausiņi un vairākas tases kafijas drīz vien viesa labu omu kopā ar cerībām, kuras bija atplaukušas tik spēji un negaidīti.

Septiņos rīta vīri no jauna stajas pie darba, un ap trim pēcpusdienā viss bija paveikts.

Jau metās tumšs; saule, parādījusies virs apvāršņa trīs­desmit pirmajā janvārī, pagaidām vēl sniedza ļoti vāju, īslaicīgu gaismu. Par laimi, pusseptiņos vakarā vajadzēja uzlēkt mēnesim, kura blāvie stari skaidrā laikā pietie­kami apgaismoja ceļu. Temperatūra, pēdējās dienās mā­nāmi slīdējusi uz leju, beidzot sasniedza — 37° C.

Klāt bija aizbraukšanas mirklis. Vēsts, ka jādodas ceļā, Altamontam sagadaja prieku, lai gan kamanu kratīšanās slimajam bija grūti paciešama; viņš bija licis doktoram noprast, ka uz kuģa netrūks viņam nepieciešamo pretcin- gas līdzekļu.

Altamontu aiznesa uz kamanām un noguldīja pēc iespē­jas ērtāk; suņus iejūdza, arī Deku; ceļotāji uzmeta pēdējo skatienu ledus sprostam, kurā reiz bija iestrēdzis «For- vards». Haterasa seja šajā mirklī, šķiet, pauda negantas

dusmas, bet viņš ātri savaldījās, un nelielā grupiņa spī- vajā, sausajā salā nozuda dūmakā ziemeļrietumu virzienā.

Viņi gāja parastajā kārtībā: Bells priekšgalā kā ceļve­dis, doktors un stūrmanis blakus kamanām, uzmanīdami un vajadzības gadījumā pat stumdami tās; Haterass so-v ļoja aizmugurē, pārbaudīdams ceļa virzienu un vērodams, lai ekipāža turētos taisnā līnijā aiz Bella.

Gājiens bija diezgan straujš; pa zemajā temperatūrā sacietējušo, gludo ledu kamanas slīdēja viegli. Pieci suņi bez grūtībām vilka vezumu, kas svarā nepārsniedza de­viņsimt mārciņu. Taču kā cilvēki, tā suņi ātri aizkusa un bija spiesti bieži apstāties, lai atpūstos.

Ap septiņiem vakarā pie apvāršņa no dūmakas iznira iesarkans mēness disks. Tā rāmā gaisma spilgti atstaro­jās spoguļgludajā ledus virsmā. Uz ziemeļrietumiem stie­pās neaptverami plašs, balts, pilnīgi līdzens klajums. Ne­kur neviena ledus paugura, neviena torosa. Šī jūras daļa šķita sasalusi kā kluss, mierīgs ezers.

Milzīgs, līdzens un vienmuļš tuksnesis.

Šādu iespaidu ainava izraisīja doktorā Klobonijā, un viņš to uzticēja Džonsonam.

—    Jums taisnība, doktor, — vecais stūrmanis teica,

—    tas ir īsts tuksnesis, taču mums nav jābīstas, ka no­mirsim aiz slāpēm.

—    Neapšaubāma priekšrocība, — piemetināja doktors,

—    kaut gan šis bezgalīgais klajums liecina tikai vienu: mēs esam pārāk tālu no zemes; piekrastes tuvumu parasti vēstī ledus kalnu sablīvējumi, bet ap mums neredz pat neviena aisberga.

—    Apvārsni sedz biezs miglas plīvurs, — piezīmēja Džonsons.

—    Bez šaubām, un tomēr, kopš esam devušies ceļā, mēs nemitīgi šķērsojam klaj.umu, kuram it kā nebūtu gala.

—    Vai zināt, Klobonijā kungs, tādas pastaigas kā mū­sējā ir pārāk riskantas. Pie tām pierod, ne no kā vairs ne­bīstas, bet galu galā šī ledainā virsma, pa kuru ejam, slēpj dziļus bezdibeņus.

—    Tiesa, draugs, taču nav jābažījas, ka bezdibenis mūs aprīs; trīsdesmit trīs grādu salā balta ledus garoza ir ār­kārtīgi stipra. Ņemiet vērā, ka tā kļūst aizvien biezāka, jo šajās paralēlēs no desmit dienām deviņās snieg, ari ap­rīlī, maijā un pat jūnijā, un, manuprāt, ledus slānis mēdz sasniegt turpat vai trīsdesmit četrdesmit pēdu biezumu.

—    Tas ir izturīgs, — piebilda Džonsons.

—    Galu galā mēs taču neesam nekādi slidotāji Serpen- tainā kuri nemitīgi baiļojas, vai tikai upes trauslais ledus neiebruks zem kājām; mums šādas briesmas nedraud.

—    Vai ledus pretestības spēks ir izpētīts? — vaicāja stūrmanis, kas doktora sabiedrībā allaž kāroja uzzināt ko jaunu.

—    Noteikti, — doktors atbildēja. — Kas viss gan šo­dien pasaulē netiek pētīts, atskaitot cilvēka godkāri. Vai godkāre īstenībā nav tā, kas mudina mūs traukties uz šo ziemeļpolu, kuru cilvēks beidzot nolēmis iepazīt? Bet, at­bildot tieši uz jūsu jautājumu, lūk, kas man jāsaka: divas collas biezs ledus spēj izturēt cilvēka svaru, trīsarpus — zirgu ar jātnieku, piecas — lielgabalu, bet astoņas — kara artilēriju ar visiem pajūgiem un, beidzot, desmit collas biezs ledus — veselu armiju, milzīgas ļaužu masas. Varbūt šajā vietā, kur pašreiz ejam, varētu uzcelt Liver­pūles muitnīcu vai Londonas parlamenta pili.

—    Grūti iedomāties tādu izturību, — teica Džonsons, bet, kā jūs nupat sacījāt, Klobonijā .kungs, no desmit

dienām deviņās šeit snieg; fakts nav noliedzams, un es to neapstrīdu, tikai lāgā neizprotu — kur rodas tik daudz sniega un kā aizsalušas jūras spēj radīt tādu milzumu tvaiku, kas pārveidojas mākoņos?

—    Jūsu piezīme vietā, Džonson; manuprāt, polārajos apgabalos sastopamo nokrišņu galvenais avots ir mēre­nās joslas jūras; tā, piemēram, viena pārsliņa, reiz bijusi vienkārši ūdens lāse kādā no Eiropas upēm, iztvaiko gaisā, nokjūst mākoņu sastāvā un beigu beigās kondēnsējas šeit; tāpēc ļoti iespējams, ka, dzesējot slāpes ar sniegu, mūs veldzē dzimtenes upju ūdens.

Tapat ka visur, — piebilda stūrmanis.

Šajā brīdī atskanēja Haterasa balss — viņš piekodināja nenovirzīties no ceļa, un saruna pārtrūka. N^tigla sabie­zēja aizvien vairāk, un taisnā līnijā turēties kļuva bez­gala grūti.

Ap astoņiem vakarā nelielā grupa, nogājusi piecpa­dsmit jūdzes, apstājās; laiks bija nemainīgs; vīri uzslēja

1 Izpriecu vieta Londonas Haidparkā.

telti, iekūra krāsni, ieturēja vakariņas, un nakts pagāja mierīgi.

Šoreiz laika apstākļi Haterasam un viņa biedriem pa­tiesi bija labvēlīgi. Nākamajās dienās ceļojums turpinā­jās bez grūtībām, kaut gan aukstums bija tik bargs, ka dzīvsudrabs termometrā sasala. Ja celtos vējš, laiks kļūtu gluži nepanesams. Doktors konstatēja kapteiņa Parrija Melvila salā gūto novērojumu pareizību. Slavenais jūr­nieks vēstī, ka cilvēks, pienācīgi saģērbies, bezvējā spēj izturēt ļoti stipru aukstumu, bet, tiklīdz uzvēdī mazākā vēsmiņa, seja sāk svilt, galva tik nežēlīgi sāpēt, ka drīz vien var sekot nāve. Tāpēc doktora bažas nebija veltī­gas, jo niecīgākā vēja pūsma viņus sastindzinātu līdz kauliem.

Piektajā martā Klobonijs redzēja šajās ziemeļu para­lēlēs raksturīgu parādību: no pilnīgi skaidrām, zvaigžņo­tām debesīm dāsni sāka krist sniegs, kaut gan nekur ne­manīja ne mākonīša. Sniega plīvuram cauri mirgoja zvaig­znes; pārslas vienmērīgi, graciozi laidās lejup. Putenis ilga gandrīz divas stundas, tad pēkšņi mitējās; daudzmaz apmierinošu izskaidrojumu šim fenomenam doktors to­mēr neatrada.

Dilstošais mēness jau bija nozudis; septiņpadsmit stundu dienā valdīja dziļa tumsa; ceļotāji gāja cits aiz cita, tu­rēdamies pie garas auklas, lai nenomaldītos; taisnu līniju ievērot bija gandrīz neiespējami.

Par spīti dzelzs izturībai, drosmīgos vīrus sāka mākt nogurums; aizvien biežāk bija nepieciešami atelpas brīži, lai gan dārga bija katra minūte, jo pārtikas krājumi strauji mazinājās.

Haterass vairākkārt pēc zvaigznēm un mēness noteica atrašanās vietu. Redzot, ka diena seko dienai, bet ceļa mērķis šķietami attālinās, kapteinim radās jautājums, vai kuģis «Delfīns» vispār eksistē, varbūt amerikānim slimība gluži vienkārši atņēmusi prātu, vai arī, nīzdams angļus un paredzēdams savu neglābjamo bojā eju, viņš bija no­lēmis vest visus pretī drošai nāvei.

Haterass savas domas uzticēja doktoram; Klobonijs tās kategoriski noliedza, klusībā atskārzdams, ka starp abiem kapteiņiem jau izraisījusies zināma konkurence.

«Nebūs viegli uzturēt saticību starp šiem vīriem,» dok­tors nodomāja.

Četrpadsmitajā martā, pēc sešpadsmit dienu ilga pār­gājiena, ceļinieki atradās tikai pie astoņdesmit otrās pa­ralēles; viņu spēki bija galā, bet līdz kuģim vēl atlika simt jūdzes; par spīti ciešanām, pārtikas devu atkal nācās sa­mazināt par trim ceturtdaļām, lai suņi joprojām varētu saņemt to pilnu.

Uz medībām diemžēl paļauties nevarēja, jo viņiem ne­bija vairāk kā septiņi pulvera lādiņi un sešas lodes; vīri veltīgi šāva uz baltajiem zaķiem un lapsām, kuri, starp citu, tikai retumis gadījās ceļā: viņi nenomedīja itin neko.

Taču piektdien, piecpadsmitajā martā, doktoram beidzot laimējās pārsteigt uz ledus guļošu roni; ar vairākiem šā­vieniem viņš to ievainoja; ronis nespēja patverties āliņģī, kas bija paguvis aizsalt, un ātri tika ielenkts un nogali­nāts; dzīvnieks bija prāvs; Džonsons veikli to sagrieza gabalos, taču liesā gaļa ceļa vīriem deva maz labuma — viņi nebija paraduši, līdzīgi eskimosiem, lietot barībā roņu taukus.

Doktors lipīgo šķidrumu tomēr varonīgi centās izdzert; nevērojot labo gribu, tas neizdevās. Roņādu viņš, pats īsti nezinādams, kāpēc, paglabāja un, varbūt sekodams savam mednieka instinktam, iebāza kamanās.

Nākamajā rītā, sešpadsmitajā martā, pie apvāršņa pa­rādījās aisbergi un torosi. Varbūt tas norādīja krasta tu­vošanos, varbūt šie paaugstinājumi bija izveidojušies kāda ledus lauka satricinājuma rezultātā. Grūti spriest.

Sasnieguši kādu no šiem uzkalniņiem, ceļotāji ar ledus nazi izcirta tajā alu; tā bija ērtāka par telti, un pēc trīs stundu neatlaidīga darba vīri beidzot varēja atlaisties pie degošās krāsns.

IV

PĒDĒJAIS LĀDIŅŠ

Arī nogurušajiem grenlandiešu suņiem Džonsons bija spiests dot patvērumu ledus būdā;. lielā putenī sniegs dzīvniekiem noder kā sega, kas palīdz saglabāt dabisko siltumu. Bet skaidrā laikā — 40° C salā nabagā suņi ātri nosaltu.

Džonsons bija priekšzīmīgs suņkopis, viņš nolēma dzīvniekus pabarot ar pelēcīgo roņa gaļu, kuru ceļotāji paši nelietoja, un, kā par brīnumu, suņi kāri metās tai virsū; vecais stūrmanis gluži priecīgs pavēstīja to dok­toram.

Kloboniju tas nemaz nepārsteidza; viņš zināja, ka Ame­rikas ziemeļos zirgus baro galvenokārt ar zivīm, bet, ja no tādas barības neatsakās zālēdāji, kāpēc lai ar to ne­samierinās suņi, kuri ēd visu?

Kaut gan vīriem, kas ledus laukos nogājuši piecpadsmit jūdzes, bija ļoti nepieciešams miegs, doktors pirms doša­nās pie miera nolēma atklāti paskaidrot pašreizējo no­pietno stāvokli.

—    Mēs esam tikai pie astoņdesmit otrās paralēles, — viņš teica, — bet pārtikas līdzekļi draud izbeigties.

—    Tieši tāpēc nedrīkstam ne mirkli kavēties! — pie­bilda Haterass. — Iesim tālāk! Stiprie lai atbalsta vājākos.

—    Kas zina, vai norādītajā vietā vispār atradīsies kāds kuģis? — ieminējās Bells, kam smagajā ceļā bija sapla­kusi dūša.

—    Kāpēc šaubīties? — Džonsons atbildēja. — Ameri­kāņa glābiņš taču atkarīgs no tā, vai izglābsimies mēs.

Lai iegūtu vēl drošāku .pārliecību, doktors vēlreiz iz­taujāja Altamontu; kurš jau varēja parunāt, kaut arī ļoti vārgā balsī; viņš apstiprināja iepriekš minētos datus, at­kārtojot, ka viņa kuģis avarējis pie granīta klintīm un nav spējīgs izkustēties, bet tā atrašanās vieta ir uz 120° 15' garuma un 83°35' platuma.

—    Nav iemesla apšaubīt šos apliecinājumus, — sacīja doktors. — Grūtības rada nevis vietas noteikšana, bet gan ceļš līdz tai.

—    Cik daudz pārtikas vēl atlicis? — vaicāja Haterass.

—    Augstākais, trim dienām, — atbildēja doktors.

—    Tādā gadījumā šajās trīs dienās mums jāsasniedz kuģis, — kapteinis enerģiski noteica.

—    Katrā ziņā, — turpināja doktors, — un, kad tas no­tiks, mēs nevarēsim sūdzēties, ka laiks nav bijis labvēlīgs. Putenis veselas piecpadsmit dienas ļauj mums atvilkt elpu, un kamanas viegli slīd pa cieto ledu. 2ēl tikai, ka tajās nav vairs divsimt mārciņu pārtikas. Mūsu dūšīgajiem suņiem šī krava 'tagad būtu nieks! Bet, ja nav, — neko darīt.

—    Vai neizmēģināt laimi un nelikt lietā drusciņ veik­lības un pēdējo šaujampulveri? — ievaicājās Džonsons.

— Ja izdotos nomedīt kādu lāci, mēs būtu apgādāti ar pārtiku līdz ceļojuma beigām.

—    Tiesa gan, — atteica doktors, — bet šie dzīvnieki reti sastopami un nevienu nelaiž tuvumā; turklāt, iedo­mājoties vien, cik svarīgi trāpīt mērķī, acs spēji var ap­tumšoties un roka nodrebēt.

—    Jūs taču esat izveicīgs šāvējs! — sacīja Bells.

—    Protams, kad no manis nav atkarīgas četru cilvēku pusdienas; izdevīgā brīdī tomēr darīšu visu, kas manos spēkos. Pagaidām, draugi, samierināsimies ar šīm trūcī­gajām pernikāna atliekām vakariņās, lūkosim aizmigt un rīt agri dosimies tālāk.

Sestdienas rītā Džonsons laikus pamodināja biedrus; suņus iejūdza kamanās, un tās atsāka savu gaitu uz zie­meļiem.

Debesis bija brīnumainas, gaiss bezgala dzidrs, tempe­ratūra ļoti zema; saule uzlēca virs apvāršņa pagarinātas elipses veidā; tās horizontālais diametrs refrakcijas ietekmē likās divreiz garāks par vertikālo; gaišie, taču vēsie stari lija pār neaptverami plašo, ledaino līdzenumu. Gaismas atgriešanos, kaut arī tā bija bez siltuma, visi ap­sveica ar prieku.

Nebīdamies vientulības un aukstuma, doktors ar šau­teni rokās aizklīda pāris jūdžu no grupas; pirms tam rū­pīgi pārbaudījis munīciju, viņš konstatēja, ka palikuši tikai četri pulvera lādiņi un trīs lodes. Ar to bija par maz, ņemot vērā, ka tik spēcīgu zvēru kā ledus lāci nereti pie­veic tikai desmit vai divpadsmit šāvieni.

Starp citu, doktors nemaz nekāroja tik varena medī­juma; viņš samierinātos ar pāris zaķiem vai divām trim lapsām, kas lieliski papildinātu trūcīgos pārtikas krāju­mus. ' v

Kaut arī todien ceļā pagadījās kāds zaķis vai lapsa, tad piekļūt tiem šāviena attalumā nebija iespējams vai ari refrakcijas dēļ doktors aizšāva garām. Tā šīs medības tikai maksāja veltīgi izšautu pulvera lādiņu un vienu lodi.

Izdzirduši šāvienu, biedri notrīcēja priecīgās gaidas, taču, redzot doktoru atgriežamies zemu nokārtu galvu, neviens neteica ne vārda. Vakarā, nolikuši rņ^lā divām turpmākajām dienām paredzēto pārtiku, vīri, kā parasts, likās gulēt.

Nākamajā dienā ceļš nogurušajiem ceļotājiem likās jo grūtāks. Viņi vairs nesoļoja, bet gausi viika kājas; suņi, notiesājuši pat roņa iekšas, atkal jau grauza savas pava­das.

Pa krietnu gabaliņu redzēja aizdrāžamies garām dažas lapsas, un doktors, tām pakaļ dzīdamies, vēlreiz veltīgi izšāva, bet riskēt ar pēdējo lodi un priekšpēdējo pulvera lādiņu viņš tomēr neiedrošinājās.

Vakarā viņi piestāja agrāk nekā citkārt; vīri tik tikko spēja paiet, un, kaut gan ceļu apgaismoja lieliska ziemeļ­blāzma, gājienu vajadzēja apturēt.

Svētdien pēdējās vakariņas apledojušajā teltī bijā gau­žām drūmas. Ja pats liktenis nelaimīgajiem nenāktu pa­līgā, viņi būtu pagalam.

Haterass klusēja, Bells vairs nebija spējīgs pat domāt, Džonsons, iegrimis sevī, ari klusēja, vienīgi doktors vēl neļāvās izmisumam.

Džonsonam ienāca prātā naktī izlikt lapsu lamatas. Uz sava izgudrojuma panākumiem viņš gan daudz nepaļā­vās, jo trūka taču ēsmas, un patiesi, kad no rīta lamatas pārbaudīja, neviens dzīvnieks tajās nebija iekritis, kaut gan visapkārt redzēja daudz lapsu pēdu. Džonsons, rūgti vīlies, atgriezās atpakaļ; pēkšņi apmēram piecdesmit tu- āzu attālumā viņš ieraudzīja milzīgu lāci, kas, samanījis kamanas, ošņāja gaisu. Vecajam jūrniekam šķita, ka šo negaidīto medījumu sūta pats liktenis. Nemodinājis bied­rus, viņš paķēra doktora šauteni un devās uz to pusi, kur klejoja lācis.

Nonācis šāviena attālumā, Džonsons pielika ieroci pie vaiga; kad viņš jau grasījās nospiest gaili, viņam neviļus notrīcēja roka; biezie ādas cimdi traucēja. Atri tos no­vilcis, Džonsons stingri satvēra šauteni.

Pēkšņi viņam izlauzās skaļš sāpju kliedziens: pirkstu āda kā apsvilusi pielipa pie aukstā metāla stobra, bet šau­tene, krītot zemē, izšāva gaisā pēdējo lodi.

Šāviena iztraucēts, atsteidzās doktors; viņam acumirklī viss bija skaidrs. Viņš redzēja lāci mierīgi aizjožam. Bet Džonsons izmisumā aizmirsa pat sāpes.

—    Kāds es esmu lupata, •— viņš lādējās, — gatavais zī­dainis, kas nespēj neko paciesti Kd es tā varēju, kā es, sirmgalvis, tā varēju!

—         Iesim, Džonson, — sacīja doktors, — citādi jūs ap­saldēsieties, jūsu rokas jau kļuvušas baltas. Iesim, iesim!

—  Nemaz nepelnu, ka par mani tā rūpējas, Klobonijā kungs! — Džonsons teica. — Atstājiet mani tepat!

—    Nāciet taču, stūrgalvi! Tūlīt būs par vēlu!

Un, ievilcis veco teltī, doktors viņam lika bāzt rokas ūdenī, kas pie siltās krāsns nebija sasalis, kaut arī šķita stindzinoši salts; bet, tiklīdz Džonsons tās iemērca bļodā, ūdens pārklājās ledus vižņiem.

—  Vai redzat? — teica doktors. — Bija pats pēdējais laiks atgriezties, pretējā gadījumā es tagad būtu spiests jums amputēt rokas.

Ar doktora gādību stundas laikā briesmas tika novēr­stas, taču tas maksāja daudz pūļu; lai atjaunotu asins­riti, vecā jūrnieka pirkstiem bija nepieciešama atkārtota masāža. Doktors ieteica turēt rokas tālāk no krāsns, jo siltums apsaldētajām vietām varēja kaitēt.

Torīt ceļotājiem vajadzēja atteikties no brokastīm; vi­ņiem nebija vairs pārtikas — ne pemikāna, ne sālītas ga­ļas, pat ne drusciņas sausiņu; atlika tikai nepilna pusmār­ciņa kafijas; neko darīt — nācās iztikt ar karsto dzērienu un turpināt ceļu.

—           Nekādas izejas! — dziļā bezcerībā Bells Džonsonam teica.

—    Paļausimies uz dievu, — vecais jūrnieks mierināja,

—   tas kungs ir visvarens un spēj mūs glābt!

—    Ak, nelaimīgais kapteinis Haterass! — atsāka Bells.

—    No savām pirmajām ekspedīcijām šis neprātis laimīgi atgriezās, bet šoreiz tas viņam neizdosies, un mēs nekad vairs neredzēsim dzimteni!

- Nezaudē dūšu, Bell! Pieņemsim, ka mūsu kapteinis patiesi ii pārgalvnieks, taču blakus viņam ir vēl cits, kurš vienmēr pratīs atrast izeju.

—    Doktors Klobonijs? — vaicāja Bells.

—    Tas pats! — apstiprināja Džonsons.

—  Ko gan viņš te var līdzēt? — paraustīdams plecus, iebilda Bells. — Vai ledus gabalus viņš spēj pārvērst gaļā? Vai viņš ir dievs vai kāds brīnumdaris?

—           Kas zina! — Džonsons atbildēja neticīgajam bied­ram. — Es pilnīgi paļaujos uz viņu.

Papurinājis galvu, Bells atkal drūmi klusēja un šķita zaudējis katru sajēgu.

Šajā dienā viņi ar mokām nogāja trīs jūdzes; vakarā nebija nekā, ar ko stiprināties; likās, izbadušie suņi gatavi aprit cits citu; kā cilvēkus, tā dzīvniekus nežēlīgi māca izsalkums.

Visnotaļ nebija manāms neviens zvērs. Turklāt — ko tas līdzētu? Ar nazi medīt taču nevarēja! Tikai Džonsons ievēroja, ka jūdzes attālumā viņiem seko milzīgs lācis.

«Viņš mums uzglūn!» Džonsons nodomāja. «Zvērs jauš drošu laupījumu.»

Saviem biedriem stūrmanis neminēja ne vārda; pieva­karē viņi, kā parasts, apstājās un vakariņās iebaudīja vie­nīgi karstu kafiju. Nelaimīgie manīja, ka acis kļūst mig­lainas, galva smaga, un, izsalkuma tirdīti, viņi ne mirkli nespēja aizmigt; prātā jaucās dīvaini, nepanesami murgi.

Pienāca otrdienas rīts; šajās paralēlēs, kur organismam nepieciešama spēcīga barība, nelaimīgie nebija neko ēduši jau trīsdesmit sešas stundas. Vienīgi kāda pārda­biska griba un vīrišķība dzina viņus aizvien tālāk uz y priekšu un mudināja jūgties kamanās, kuras suņi vairs

nejaudāja pavilkt.

Pēc divām stundām vīri nespēkā nokrita zemē.

Bet Haterass neatlaidīgi mudināja doties tālāk. Kā allaž enerģisks, viņš, lūkodams", biedrus piedabūt kājās un tur­pināt gājienu, gan lūdzās, gan pavēlēja, taču velti: viņš prasīja neiespējamo.

Tad ar Džonsona palīdzību Haterass sāka cirst aisbergā ledus būdu. Tā strādājot, abiem likās, ka viņi rok sev kapu.

—     Labāk nomirstu badā, — sacīja Haterass, — nevis nosalstu.

Beidzot pēc grūtiem pūliņiem pajumte bija gatava, un vīri varēja tajā apmesties.

Tā aizritēja diena. Vakarā, kamēr biedri kā nosisti gu­lēja, Džonsonu pēkšņi sāka mākt murgi: sapņos viņam rēgojās milzīgs lācis.

Pa miegam bieži pieminot to, viņš saistīja doktora uz­manību, kas, iztraucēts no trulās snaudas, vaicāja drau­gam, par kādu lāci viņš runā.

—    Par to, kas mums seko, — Džonsons atbildēja.

—    Kas mums seko? — atkārtoja doktors.

—    Jā, kopš divām dienām.

—    Kops divām dienām! Vai jūs to redzējāt?

—    Viņš turas pa vējam jūdzes attālumā.

—    Un jūs mani nebrīdinājāt, Džonson?

—    Ko tas dotu?

—           Tiesa gan, — piekrita doktors. — Mums vairs nav ložu.

—           Un pat nekāda metāla stieņa vai naglas! — vecais matrozis piebilda.

Doktors apklusis iegrima domās. Pēc brītiņa viņš stūr­manim teica:

—    Vai esat pārliecināts, ka nezvērs mums seko?

—          Jā, Klobonijā kungs, tas cer pamieloties ar cilvēka gaļu, zina, ka mēs neizspruksim.

—           Džonson! — pārsteigts par drauga bezcerīgo toni, Klobonijs iesaucās.

—           Lācim barība nodrošināta! — nelaimīgais, ko māca murgi, atteica. — Zvērs izbadējies, un es nesaprotu, kā­pēc mēs tik ilgi tam liekam gaidīt.

—    Nomierinieties, Džonson!

—           Nē, Klobonijā kungs. Ja mums lemts iet bojā, tad kāpēc spīdzināt dzīvnieku? Lācis grib ēst, tāpat kā mēs; roņu tam nav, ar ko remdēt izsalkumu. Debesis viņam sūta cilvēkus! Jo labāk!

Vecais Džonsons sāka jukt-prātā; viņš grasījās iet laukā. Doktoram tikai ar mokām izdevās viņu atturēt, galu galā viņš to panāca nevis ar spēku, bet ar šādiem dziļā pārliecībā teiktiem vārdiem:

—    Rīt es lāci dabūšu rokā! — doktors solījās.

—           Rīt? — it kā atmozdamies no ļauna murga, Džon­sons atkārtoja.

—    Rīt!

—    Jums nav nevienas lodes.

—    Es tās pagatavošu.

—    Trūkst taču svina.

Toties netrūkst dzīvsudraba.

Pateicis to, doktors paņēma termometru, kas būdā rā­dīja desmit grādu virs_nulles, tad izgāja laukā un, nolicis to uz ledus, atgriezās. Arā bija —47° C.

—           Līdz rītam! — viņš vecajam matrozim teica. — Ta­gad gulēsim un nogaidīsim saullēktu.

Nakts pagāja nežēlīgā cīņā ar izsalkumu. Vienīgi stūr­manim un doktoram vārga cerība mazliet remdēja cieša­nas.

Otrā rītā līdz ar ausmu doktors, Džonsona pavadībā izgājis laukā, steidzās pie termometra; dzīvsudrabs bija sakrājies rezervuārā kā kompakts cilindrs. Doktors, sasi­tis termometru, uzmanīgi ar cimdotiem pirkstiem izņēma no stobriņa ne visai elastīgu, sasalušu dzīvsudrabu. Tas at­gādināja īstu metāla stieni.

—    Ak, doktor Klobonij, — Džonsons iesaucās. — Kādi brīnumi! Jūs taču esat veikls zellis!

—    Nē, draugs, — atteica doktors, — tikai apveltīts ar labu atmiņu un daudz lasījis.

—    Ko jūs ar to gribat sacīt?

—    Atcerējos faktu, par ko savā ceļojuma aprakstā stāsta kapteinis Ross: viņš apgalvo, ka ar sasaluša dzīv­sudraba lodi izšāvis cauri collu biezam dēlim; ja manā rīcībā būtu mandeļu eļļa, varētu panākt to pašu, jo, kā apgalvo Ross, arī sasalušas mandeļu eļļas lode izšaujas cauri stabam un vesela nokrīt zemē.

—    Neticami!

—    Taču patiesība, Džonson; te nu mēs esam ieguvuši metāla stieni, kas var glābt mūsu dzīvību; atstāsim to laukā un paskatīsimies, vai lācis nav nozudis.

Tajā brīdī no būdas iznāca Haterass; doktors, parādījis stieni, izklāstīja savu nodomu; kapteinis spieda viņam roku, un visi trīs mednieki sāka pētīt apvārsni.

Laiks bija ļoti skaidrs. Haterass devās biedriem pa priekšu un apmēram sešsimt tuāžu attālumā pamanīja lāci.

Notupies uz pakaļkājām, lācis mierīgi šūpoja galvu, un šķita, ka tas saož neparastos atnācējus.

—    Lūk, kur tas! — iesaucās kapteinis.

—    Klusumu! — teica doktors.

Bet milzīgais četrkājainis, ieraudzījis medniekus, ne­pakustējās. Dzīvnieks raudzījās viņos bez bailēm un nik­numa. Tomēr tuvoties tam bija pārāk riskanti.

—    Draugi, — teica Haterass, — tagad nav runa par tukšu izpriecu, bet par mūsu dzīvību. Rīkosimies, kā sa­prātīgiem vīriem pienākas.

—    Tieši tā, — piekrita doktors, — mūsu rīcībā taču ir tikai viens lādiņš; medījumu nedrīkst laist garām; ja lā­cis sāks bēgt, tad būs mums zudis, jo ātrumā pārspēj me­dību kurtus.

—    Tādēļ jādodas tam tieši klāt, — piezīmēja Džonsons.

— Protams, tas var maksāt dzīvību, bet kas par to? Es lūdzu, ļaujiet man riskēt.

—    Nē, šīs tiesības pieder man! — iesaucās doktors.

—    Nekā, man, — Haterass vienkārši teica.

—           Bet vai jūs pārējiem neesat vairāk nepieciešams kā es, vecs vīrs? — iebilda Džonsons.

—           Nē, Džonson, — Haterass atbildēja, — ļaujiet man īīkoties, es ar savu dzīvību neriskēšu vairāk, kā vajadzīgs, turklāt iespējams, ka aicināšu jūs talkā.

—           Hateras, vai jūs dosieties zvēram klāt? — vaicāja doktors.

—           Es tā darītu, Klobonij, ja droši zinātu, ka to uz­veikšu, kaut ari tas man ielauztu sprandu, bet, ja tuvošos, lācis var aizmukt. Tas ir viltīgs radījums; pacentīsimies to viltībā pārspēt.

—    Ko esat nolēmis?

—           Pieiet tam klāt desmit soļu attālumā tā, ka tas neko nenojauš.

—    Un kādā veidā?

—           Paņēmiens riskants, taču vienkāršs. Vai nošautā roņa ādu jūs saglabājāt?

—    Tā atrodas kamanās.

—           Labi! Ieiesim būdā, bet Džonsons lai paliek novēro­šanas postenī.

Stūrmanis paslēpās aiz kāda torosa, kas viņu pilnīgi aiz­sedza lāča acīm.

Lācis, neizkustēdamies no vietas, turpināja ērmoti šū­poties un ošņāt gaisu.

V

RONIS UN LĀCIS

Haterass un doktors atgriezās būdā.

—           Vai zināt, — Haterass teica, — ledus lāči lab­prāt medī roņus, no kuriem tie galvenokārt pārtiek. Au­gām dienām lāči glūn pie roņu āliņģiem un, tiklīdz ronis izlien uz ledus, nožņaudz to ar savām ķetnām. Tapec la­cis roņa nebīstas, gluži otrādi.

—           Šķiet, ka sāku noprast jūsu nolūku, — doktors sa­cīja. — Tas ir pārdrošs.

—     Bet sola panākumus, — atteica kapteinis, — un tā­lab jāizmanto. Es ietērpšos roņādā un nogulšos uz ledus. Nezaudēsim velti laiku. Pielādējiet šauteni un pasniedziet to man.

Doktoram trūka vārdu: viņš pats būtu ar mieru mēģi­nāt to, ko gribēja kapteinis. Paņēmis šauteni un divus cirvjus — vienu sev, otru Džonsonam —, doktors izgāja laukā un soļoja uz kamanām.

Haterass, aplicis roņādu, kas gandrīz pilnīgi nosedza viņa augumu, pārvērtās ronī.

Doktors tikmēr ielādēja šautenē pēdējo pulveri, tad iebāza stobrā dzelzs cieto un svina smago dzīvsudraba stieni. Pēc tam viņš atdeva ieroci Haterasam, kas no­slēpa to zem roņādas.

—    Tagad ejiet pie Džonsona, — kapteinis doktoram teica, — es brītiņu nogaidīšu, lai samulsinātu pretinieku.

— Drosmi, Hateras! — uzsauca Klobonijs.

—    Neuztraucieties un, galvenais, nerādieties, pirms ne­būšu šāvis.

Doktors steidzās uz ledus bluķi, aiz kura bija noslēpies Džonsons.

—    Nu? — stūrmanis vaicāja.

—    Jānogaida — tad gaidīsim arī! Haterass uzupurējās, lai mūs glābtu.

Doktors bija aizkustināts; viņš paskatījās lācī, kurš likās gaužām nemierīgs, it kā jaušot draudošās briesmas.

Pēc stundas ceturkšņa ronis uzrāpās uz ledus; lai lāci labāk pievilinātu, Haterass, slapstīdamies aiz lieliem ledus bluķiem, meta līkumu; viņš jau atradās ap piecdesmit tu- āžu no lāča. Pamanījis roni, lācis sabozās, lai, tā sakot, kļūtu nemanāmāks.

Haterass apbrīnojami veikli atdarināja roņa kustības, un, ja doktors nebūtu iepriekš brīdināts, viņš, nudien, būtu pievīlies.

—     Nu bet uz mata! Tieši kā īsts ronis! — Džonsons pa­klusām teica. -

Tuvodamies lācim, ronis izlikās to nemanām un šķita cītīgi meklējam kādu plaisu ledū, lai nokļūtu savā dzim­tajā elementā.

Lācis, slēpdamies aiz ledus gabaliem, uzmanīgi zagās tuvāk. Acis tam zvēroja asinskārē; veselu mēnesi, varbūt

pat divus, zvērs bija badojies, un te nejauši gadījas drošs laupīj ums!

Roni no ienaidnieka vairs šķīra desmit soļi; pēkšņi ar augstu palēcienu lācis atstāja slēptuvi, bet pārsteigts un apstulbis spēji apstājās soļus trīs no Haterasa, kurš, no­metis roņādu un notupies uz ceļgala, tēmēja lācim tieši sirdī.

Atskanēja šāviens, un zvērs nogāzās uz ledus.

—    Uz priekšu! Uz priekšu! — sauca doktors.

Milzīgais dzīvnieks atkal bija izslējies pakaļkājās un,

vienu ķepu vicinādams gaisā, ar otru, satvēris sniega piku, lūkoja aizvērt ievainojumu.

Haterass, ne soli neatkāpdamies, ar nazi rokā gaidīja. Viņa roka tēmējot nebija trīcējusi, bet droši un tieši trā­pījusi mērķī; kad kapteinim palīgā piesteidzās biedri, na­zis bija jau dziļi iedūries nezvēram rīklē; nāvīgi ievai­nots, tas nogāzās zemē, lai vairs neceltos.

—    Uzvara! — iesaucās Džonsons.

—    Urā, Hateras, urā! — iekliedzās doktors.

Haterass stāvēja, rokas sakrustojis uz krūtīm, un mie­rīgi nolūkojās lielajā medījumā.

—    Tagad mana reize darboties, — teica Džonsons. — Nogāzt tādu zvēru ir slavējami, taču nedrīkstam gai­dīt, lai sals to sastindzina cietu kā kramu, tad mūsu zobi un naži tam nespēs neko padarīt.

Vecais matrozis veicīgi sāka dīrāt neparasto lāci, kas bija gandrīz vērša lielumā. Tā garums sasniedza deviņas pēdas, bet apkārtmērs — sešas; mutē rēgojās divi mil­zīgi, ap trīs collas gari ilkņi.

Uzšķērstā lāča kuņģī atrada vienīgi ūdeni; acīm re­dzot, lācis ilgāku laiku nebija ēdis; un tomēr medījums likās visai trekns un svēra vairāk par pusotra tūkstoša mārciņām; gaļa tika sadalīta četrās daļās, katrā pa div­simt mārciņām, un mednieki to visu sanesa ledus būdā, ne- aizmirsdami paņemt arī lāča sirdi, kas vēl trīs stundas spē­cīgi pukstēja.

Ceļa biedri grasījās kāri mesties virsū svaigajai gaļai, bet doktors viņus apturēja, lūgdams nogaidīt, kamēr gaļu uzceps.

Ieejot būdā, Kloboniju pārsteidza saltums, kas tajā val­dīja; piegājis pie krāsns, viņš redzēja, ka tā pilnīgi izdzi­

susi; šā rīta notikumu un pārdzīvojumu dēļ Džonsons bija piemirsis savus parastos pienākumus.

Doktors lūkoja uguni uzpūst, taču atdzisušajos pelnos nemanīja ne mazākās dzirksteles.

—    Nedaudz pacietības! —viņš sev teica.

Tad devās atpakaļ pie kamanām un prasīja Džonsonam šķiltavas.

—    Krāsns izdzisusi, — Klobonijs viņam pavēstīja.

—    Esmu vainīgs, — Džonsons atzinās.

Un vecais jūrnieks sāka meklēt šķiltavas kabatās, kur tās mēdza glabāties; kā par brīnumu, šķiltavas neatradās.

Džonsons pārmeklēja arī citas kabatas — tomēr velti; tad viņš devās uz būdu un pamatīgi izpurināja segu, ar kuru nakti bija sedzies, bet arī te neko neatrada.

—    Nu? — uzsauca doktors.

Džonsons klusēdams skatījās biedros.

—           Vai šķiltavas nav pie jums, Klobonijā kungs? — viņš pavaicāja.

—    Nē, Džonson.

—    Un pie jums, kaptein?

—    Arī nav, — atteica Haterass.

—    Tās parasti glabājāt jūsj — sacīja doktors.

—          Protams. Bet man to vairs nav… — vecais jūrnieks nobālis izdvesa.

— Nav? — doktors notrīcēja.

Citu šķiltavu viņiem nebija, un zaudējumam varēja būt ļaunas sekas.

—    Pameklējiet labi, Džonson, — mudināja doktors.

Džonsons skrēja uz vietu, kur bija vērojis lāci, pēc tam

uz turieni, kur lāci dīrāja. Šķiltavas tomēr neatradās. Iz­misis viņš atgriezās. Haterass skatījās viņā, neko nepār- mezdams.

—    Zaudējums nopietns, — viņš teica doktoram.

Bez šaubām, — doktors atbildēja.

—           Mums nav arī nekādu optisku instrumentu, kaut vai tālskata, kura izliektās lēcas lieliski noderētu uguns iegū­šanai no saules stariem.

—           Zinu, — atbildēja doktors, — žēl, jo vairāk tāpēc, ka saules stari tagad tā svelmē, ka tie varētu aizdegt pat posu.

—    Neko darīt, — sacīja Haterass, — būs jāremdē izsalkums ar svaigu gaļu, pēc tam dosimies tālāk un cen­tīsimies sasniegt kuģi.

—           Jā, — piekrita doktors, iegrimdams domās, — bet sliktākajā gadījumā var arī tā … Kāpēc gan ne? Pamē­ģināsim …

—    Ko jūs gudrojat? — jautāja Haterass.

—    Man ienāca prātā …

—           Kāda laba doma! — iesaucās Džonsons. — Jums ienāca prātā laba doma! Tātad mēs esam glābti!

—           Jāvaicā tikai — vai to izdosies realizēt? — teica doktors.

—    Kas jums padomā? — prasīja Haterass.

—    Mums trūkst lēcas, vajadzētu to pagatavot.

—    Bet no kā? — brīnījās Džonsons.

—    No ledus, kas jānoslīpē.

—    Kā? Un jūs ticat, ka …

—           Kāpēc gan ne? Saules stari jākoncentrē vienā pun­ktā, un to mēs varam izdarīt; ledus gabals šim nolūkam var noderēt ne sliktāk kā smalkākais kristāls.

—    Vai tas iespējams? — Džonsons šaubījās.

—           Jā, tikai noderīgāks gan būtu saldūdens ledus, tas ir dzidrāks un izturīgāks.

—           Bet, ja nemaldos, — norādīdams uz kādu torosu ap simt soļu attālumā, Džonsons teica, — šā ledus bluķa zaļā krāsa, kas izskatās melngana, liecina …

—           Jums taisnība, ejam, draugi! Džonson, paņemiet līdzi cirvi!

Vīri devās turp, un patiesi izrādījās, ka tas ir saldūdens ledus.

Doktors lika nocirst pēdu platu šķembu un sāka to ap­strādāt ar cirvi, pēc tam ar naža palīdzību nogludināja, beidzot vēl rūpīgi noslīpēja ar roku un drīz vien ieguva tik dzidru lēcu, it kā tā būtu no dārgākā kristāla.

Tad viņš atgriezās pie ieejas būdā, kur, paņēmis posu, uzsāka eksperimentu.

Saule tobrīd spīdēja diezgan spoži, un doktors nolika ledus lēcu saules staros tā, lai tie sakopotos uz posa.

Pēc dažām sekundēm poss uzliesmoja.

—           Urā! Urā! — neticēdams savām acīm, Džonsons iekliedzās. — Ak, Klobonijā kungs! Klobonijā kungs!

Vecais jūrnieks nespēja valdīt sajūsmu; kā neprātā viņš šaudījās turp un šurp.

Doktors iegāja ledus būdā; mirkli vēlāk iedūcās krāsns, un pēc brītiņa kārdinoša smarža izrāva Bellu no trulā sa­stinguma.

Nav grūti iedomāties, ar kādu ēstgribu ceļotāji ķērās pie vakariņām; doktors tomēr ieteica biedriem ieturēt mēru; viņš pats šai ziņā rādīja priekšzīmi un ēdot stāstīja:

—       Šodien mums laimējies, esam nodrošinājušies ar pār­tiku turpmākajam ceļojumam. Tomēr nešķiedīsim dārgo laiku veltīgās kapujiešu izpriecās, mēs prātīgi darītu, ja nekavējoties dotos tālāk.

—      Līdz kuģim atlicis ne vairāk kā četrdesmit astoņas stundas, ko iet, — sacīja Altamonts, kurš jau runāja aiz­vien labāk.

—      Ceru, — iesmējās doktors, — ka tur atradīsies kaut kas, ar ko uzšķilt uguni.

—    Protams, — amerikānis atbildēja.

—      Mana lēca pašreiz nav smādējama, — doktors teica, — bet dienās, kad nebūs saules, tā mūs neapmierinās, taču gandrīz četru grādu attālumā no pola tādu dienu netrūks.

—      Pareizi gan, — nopūtās Altamonts, — gandrīz četru grādu attālumā … Mans kuģis atrodas vietā, kur neviens cits vēl nav bijis. . -

—    Dosimies ceļā! — strupijņo.koniandēja Haterass.

—      Ceļā! — atkārtoja doktors, pamezdams bažīgu ska­tienu abos kapteiņos.

Ceļotājiem spēji bija atjaunojušies spēki; arī suņi, no­tiesājuši krietnu devu lāča gaļas, ātri sāka soļot uz zie­meļiem.

Pa ceļam Haterass lūkoja izdibināt, kāpēc Altamonts devies tik tālu, bet amerikānis uz jautājumiem atbildēja izvairīgi.

Šie abi viri jāuzmana, — doktors iečukstēja ausī ve­cajam stūrmanim.

—    Saprotu, — tas atbildēja.

—      Haterass ar amerikāni nerunā ne vārda, bet Alta­monts, šķiet, nav sevišķi noskaņots uz pateicību. Laime, ka es vēl esmu klāt.

•— Klobonijā kungs, — sacīja Džonsons, — kopš šis jenkijs sācis atspirgt, man viņa fizionomija patīk aizvien mazāk.

—      Vai nu es maldos, — teica doktors, — vai arī viņš nojauš Haterasa plānus.

—    Vai jums neliekas, ka šim svešiniekam bijušas līdzī­gas ieceres?

—    Kas zina, Džonson! Amerikāņi ir drosmīgi un uz­ņēmīgi, un, ko var mēģināt anglis, kāpēc lai to nevarētu amerikānis?

—    Vai jūs domājat, ka Altamonts …

—    Es nedomāju neko, — atbildēja doktors, — taču fakts, ka viņa kuģis iestrēdzis ceļā, kas ved uz polu, iz­raisa aizdomas.

—    Alt'ambrits apgalvo, ka nokļuvis šeit pret paša gribu.

—    Tā viņš gan saka. Protams, bet man šķiet, ka es viņa lūpās uztvēru dīvainu smīnu.

—    Velns parāvis! Būtu ļoti nepatīkami, doktor Klobo­nij, ja starp šiem abiem rūdītajiem vīriem nostātos kon­kurence.

—    Lai dievs dod, ka maldos, Džonson, bet tāda situācija var radīt nopietnus konfliktus vai pat pazudināt mūs vi­sus.

—    Cerēsim, ka Altamonts neaizmirsīs, ka esam viņu izglābuši.

—    Vai tagad viņš savukārt neglābj mūs? Piekrītu, bez mums viņa vairs nebūtu,' •feet; kas notiktu ar mums, ja negadītos šis Altamonts āt viņa kuģi un rezervēm?

—    Lai būtu kā būdami, doktor, jūs taču esat pie mums, un es ticu, ka ar jūsu padomu viss beigsies labi.

—    Arī es ceru to pašu, Džonson.

Ceļojums turpinājās bez starpgadījumiem; lāča gaļas bija papilnam un maltītes sātīgas; doktora joki un mier­mīlīgie prātojumi nelielajā grupā veicināja visai jautru noskaņu; cienījamajam zinātniekam nekad netrūka da­žādu secinājumu par novērotajiem faktiem un lietām. Viņa veselībai joprojām nekas nekaitēja; par spīti visām grūtībām un zaudējumiem, viņš sevišķi novājējis nelikās. Liverpūles draugi Kloboniju viegli varētu pazīt, it īpaši pēc viņa nemainīgā optimisma.

Sestdienas rītā bezgalīgā ledus klajuma izskats krasi mainījās. Saplaisājuši, sačervelējušies ledus gabali un daudzi torosu sablīvējumi liecināja, ka ledus laukam jā­iztur milzu spiediens. Acīm redzot, kāds nezināms konti­nents, bet varbūt arī jauna sala, sašaurinot ūdeņus, vei­cināja šo ledus sastrēgumu. Aizvien biežāk sastopami lieli saldūdens ledus bluķi norādīja, ka tuvojas piekraste.

Tātad tuvumā jauna, sveša zeme, un doktors dega ne­pacietībā ar šo atklājumu papildināt ziemeļu puslodes karti. Grūti izteikt, cik patīkami pētīt vēl nepazītas ze­mes un ar zīmuli kartē atzīmēt to kontūras. Uzskatīdams to par savu galveno dzīves mērķi, tāpat kā Haterass Zie­meļpola atklāšanu, Klobonijs priecīgs gudroja, kā nosaukt jaunā kontinenta jūras, šaurumus, līčus un niecīgākos krasta izliekumus. Šajā ievērojamā nomenklatūrā, bez šau­bām, netiktu aizmirsti viņa biedri un draugi, viņas ma­jestāte karaliene, kā arī karaliskā ģimene; .neaizmirstu viņš arī pats sevi un ar pilnīgi attaisnojamu sajūsmu bija jau iecerējis kādu Klobonijā zemes ragu.

Šādos prātojumos pagāja diena. Vakarā, kā parasti, iekārtoja apmetni, un nakti — varbūt pēdējo pirms jauna kontinenta atklāšanas — visi pa kārtai sargāja pārējos.

.Svētdienas rītā, notiesājuši brokastīs lāča ķepas, kuras, starp citu, bija varen gardas, vīri soļoja tālāk uz zieme­ļiem; viņiem novirzoties mazliet uz rietumiem, ceļš kļuva grūtāks, taču vīri ātri devās uz priekšu.

Altamonts, sēdēdams kamanās, drudžainā nepacietībā vēroja apvārsni; neviļus visus pārņēma satraukums. Pē­dējie saules novērojumi rādījā $3°35' platumu un 120° 15' garumu; tās bija amerikāņu kuģa koordinātes; tātad šajā dienā vajadzēja izšķirties jautājumam par dzīvību vai nāvi.

Beidzot pēcpusdienas otrajā stundā Altamonts, izslējies kājās', ar saucienu apturēja ceļa biedrus un, ar pirkstu no­rādīdams uz baltu masu, kuru neviens cits starp apkārtē­jiem aisbergiem nebūtu varējis ieraudzīt, skaļi iekliedzās:

— «Delfīns»!

VI

«DELFĪNS»

Divdesmitais marts iekrita lielos svētkos — pūpolu svētdienā, kad Eiropas pilsētās un ciematos ielas rotā ziedi un zaļumi, bet gaisā plūst zvanu skaņas un puķu smar­žas.

Bet šeit, šajā drūmajā ziemeļu zemē.— kādas skumjas, kāds klusums! Visapkārt tikai spīvs, ledains vējš un ne­kur nevienas, pat ne sažuvušas lapiņas, ne zāļu stiebriņa!

Taču ceļotājiem šī diena bija laimīga: beidzot viņi sa­sniedza mērķi, tās rezerves, bez kurām būtu lemta drīza nāve.

Gājēji pielika soli, suņi sāka skriet veicīgāk, Deks prie­cīgi rēja, un grupa galu galā apstājās pie amerikāņu kuģa.

«Delfīns» bija ieputināts sniegā, neredzēja vairs ne mastu, ne rāju, ne tauvu — takelāža avārijas brīdī aiz­gāja bojā. Kuģis bija iestrēdzis starp klintīm, kuras tobrīd gan nevarēja redzēt. Trieciena spēks to sagāza uz sāniem, zemūdens daļa bija pacēlusies virs līmeņa, un šķita, ka dzīvot šajā vrakā vairs nav iespējams.

Ar mokām ielīduši kuģī, kapteinis, doktors un Džon­sons par to pārliecinājās pilnīgi. Lai nokļūtu līdz galvena­jai lūkai, vajadzēja attīrīt vairāk nekā piecpadsmit pēdu biezu ledus slāni, bet, par laimi, izrādījās, ka zvēri, kuru pēdas bez skaita vīdēja sniegā, vērtīgo produktu noliktavu nav skāruši.

—    Te ēdamā un kurināmā netrūkst, — sprieda Džon­sons, — un tomēr dzīvot šajā vrakā laikam nevarēs.

—    Tādā gadījumā jāuzceļ ledus māja uz kontinenta, — teica Haterass, — un jāiekārtojas pēc iespējas ērtāk.

—    Bez šaubām, — piekrita doktors, — tikai rīkosimies bez steigas, ar apdomu. Sliktākajā gadījumā pagaidām ap- metīsimies kuģī, līdz tiksim pie drošas pajumtes, kas pa­sargās no sala un zvēriem. Es uzņemos arhitekta pienā­kumus, un tad tik jūs redzēsiet, kā veiksies darbs!

—    Par jūsu spējām nešaubos, Klobonijā kungs, — pie­zīmēja Džonsons. — Patiesi, pagaidām varam ērti iekār­tojies tepat un uzsākt kuģa inventāra pārbaudi; žēl, ka šeit neredz nevienas laivas, jo diez vai no kuģa atliekām iznāks kāds burinieks.

—    Kas zina, — atbildēja doktors, — varbūt ar laiku at­risināsies arī šis jautājums. Šobrīd mums nav jādomā par prombraukšanu, bet gan par pastāvīgu apmetni, tāpēc ieteicu jebkurus citus plānus mest pie malas, jo — visam sava reize.

Pametuši kuģi, biedri atgriezās pie kamanām, kur iz­klāstīja savus nodomus Bellām un amerikānim. Bells bija gatavs tūlīt pat ķerties pie darba. Uzzinājis, ka viņa ku­ģis nekam neder, amerikānis neticīgi pašūpoja galvu.

Taču strīdi tobrīd bija nevietā, un tā vīri nolēma apmes­ties kuģī, kamēr krastmalā tiks uzcelts ērts mājoklis.

Četros pēcpusdienā ceļotāji bija paguvuši kaut kā iekārtoties kuģa kravas telpā; Bells no mastu un dēļu at­liekām ielika tur visai līdzenu grīdu; šeit sanesa apledo­jušās kuģa kojas, kuras krāsns siltums ātri atkausēja. Ar doktora palīdzību Altamonts bez sevišķām grūtībām ap­metās viņam ierādītā stūrītī. Sperot kāju uz sava kuģa, amerikānis atviegloti nopūtās; Džonsonam šķita, ka šī no­pūta nevēstī neko labu.

—    Viņš šeit jūtas kā mājās, — vecais stūrmanis sprieda,

—  un uzskata mūs par saviem viesiem.

Atlikušo dienas daļu vīri veltīja atpūtai. Rietumu vēja ietekmē bija gaidāma laika maiņa; ārā izliktais termo­metrs rādīja —32° C.

«Delfīna» atrašanās vieta bija aiz aukstuma pola, vēl tālāk ziemeļos, taču ne tik saltā paralēlē.

Todien ceļotāji notiesāja pēdējo lāča gaļu, uzēzdami kuģī atrastos sausiņus un piedzerdami dažas tases tējas; pēc tam viņus uzveica nogurums un visi cieši aizmiga.

No rīta Haterass un viņa biedri pamodās diezgan vēlu. Viņus tagad nodarbināja kas cits; nenoteiktā rītdiena ne­vienam vairs nebija ne prātā, visi domāja tikai par ērtī­bām. Aizmirsuši izciestās grūtības, avarējušie jūrnieki šeit jutās kā ieceļotāji, kuri beidzot sasnieguši norādīto vietu un nu gudro, kā padarīt ciešamāku savu nākotni.

—    Ak, cik jauki! — izstaipīdamies iesaucās doktors.

—    Nav vairs jārūpējas, kur vakarā liksimies gulēt, ko lītu ēdīsim.

—    Vispirms jāstājas pie kuģa inventarizācijas, — mu­dināja Džonsons.

«Delfīns» bija lielisks, labi apgādāts tālbraucējs kuģis.

Inventarizācijā noskaidrojās šādi produktu krājumi: seši tūkstoši simt piecdesmit mārciņu miltu, taukvielu un rozīņu pudiņiem; divi tūkstoši mārciņās pemikana; sep­tiņsimt mārciņas cukura, tikpat daudz šokolādes; pusotras kastes tējas, kas svēra deviņdesmit sešas mārciņās; piec­simt mārciņas rīsu; vairākas mučeles sakņu un augļu kon­servu; ļoti daudz citronu sulas, kā arī kohleariju, skābeņu un salātu sēklu; trīssimt galonu ruma un degvīna; munī­cijas noliktavā netrūka pulvera, ložu un svina; akmeņogļu un malkas bija papilnam. Doktors rūpīgi savāca visus fizikas un navigācijas instrumentus, tai skaitā lielu Bun- zena aparātu, kas dosi vien bija ņemts līdzi elektrisko eksperimentu vajadzībām.

Visas šīs rezerves, ja pieci vīri ik dienas saņemtu pilnu devu, apgādātu viņus ar pārtiku divus gadus. Tātad bada nāve un nosalšana viņiem vairs nedraudēja.

—    Mūsu eksistence nodrošināta, — doktors kapteinim sacīja, — un nekas mūs nekavēs sasniegt polu.

—    Polu? — Haterass sarāvās.

—    Bez "šaubām, — atteica doktors. — Kas mums var liegt vasaru doties turp pāri kontinentam?

—    Pāri kontinentam, protams. Bet pa jūru?

—    Vai tad no «Delfīna» dēļiem nevarētu pagatavot laivu?

—    Amerikāņu laivu? — nicīgi alcirta Haterass. — Un to komandētu šis amerikānis?

Noprazdams kapteiņa nīgruma cēloni, doklors neuzska­tīja par vajadzīgu sarunu turpināt. Viņš mainīja' tematu.

—    Tagad, kad rezervju daudzums mums zināms, — Klo­bonijs turpināja, — jāsāk celt noliktavas un dzīvojamā mītne. Materiāla šeit netrūkst, un mēs iekārtosimies lie­liski. Ceru, Bell, — pievērsdamies galdniekam, viņš pie­bilda, — ka jūs šeit lieliski varēsiet pierādīt savas spējas; turklāt iešu talkā ar labiem padomiem.

—    Esmu jūsu rīcībā, Klobonijā kungs, — atteica Bells. — Vajadzības gadījumā apņemos uzcelt no šiem ledus bluķiem veselu pilsētu ar namiem un ielām. . .

—    Nu, nepārspīlēsim; ņemsim par piemēru Hudzona līča sabiedrības aģentus: viņi ceļ sev nocietinājumus, kas pasargā no zvēriem un indiāņiem; arī mums ar to pietiks. Pacentīsimies nostiprināties, cik tik labi iespējams; no vienas puses — dzīvojamā māja, no otras — noliktavas ar kaut ko līdzīgu kurtīnei[4] divu bastionu aizsegā. Lū­košu atsaukt atmiņā savas zināšanas nocietinājumu vietas izvēlē.

—    Nudien, Klobonijā kungs, — teica Džonsons, — es ticu, ka jūsu vadībā mēs uzcelsim kaut ko varenu.

—    Tātad, mani draugi, pirmkārt — vielas izvēle. La­bam inženierim pamatīgi jāiepazīst savs apbūves gabals. Vai nāksiet līdz, Hateras?

— Paļaujos uz jums, doktor, — kapteinis atbildēja. — Kamēr jūs rīkosieties, es izpētīšu piekrasti.

Būdams vēl pārāk vārgs, lai palīdzētu darbos, Alta­monts palika kuģī, bet visi četri angļi devās uz kontinentu.

Laiks bija apmācies un vētrains, dienas vidū termometrs rādīja —23° C, taču aizvējā sals bija ciešams.

Ja sprieda pēc krastu apveida, neaptverami tālu uz rie­tumiem pletās ■ visnotaļ aizsalusi jūra; austrumos to ieskāva dziļām, piltuvveidīgām upju grīvām izrobots krasta loks, kas divsimt jardu no liedaga spēji paaugsti­nājās; plašais līcis bija kā nosēts klintīm, uz kurām bija avarējis «Delfīns»; tālumā uz kontinentā vīdēja kalns, kura augstums, pēc doktora novērtējuma, varēja būt ap piecsimt tuāžu. Ziemeļos jūrā iestiepās stāvs zemes rags, aizsegdams daļu līča. Jūdzes trīs no krasta ledus laukā iezīmējās vidēja lieluma sala, pareizāk sakot, saliņa, kura: ja vien ceļš uz to būtu brīvs, labi noderētu kā droša, aiz­sargāta noenkurošanās vieta. Kādā krasta līkumā redzēja pat viegli kuģim pieejamu ostiņu, bet sazini nu, vai šī ledus okeāna daļa vispār atbrīvojas no ledus? Pēc Belčera un Pennija norādījumiem, vasaras mēnešos šai jūrai to­mēr vajadzēja būt brīvai. '

Krastā doktors ievēroja kautro līdzīgu riņķveidīgai plakankalnei ap divsimt pēdu diametrā; no trim pusēm to ieskāva līcis, bet ceturt^ņo,slēdza ap divdesmit tuāžu augsta, stāva smailu klinšu siena; plakankalnei varēja pie­kļūt, tikai izcērtot ledū kāpnes. Šī vieta šķita ļoti piemē­rota izturīgai celtnei un bija viegli nocietināma; par visu šeit bija parūpējusies pati daba, atlika tikai prātīgi izman­tot vietas stāvokli.

Pa ledū izcirstiem pakāpieniem doktors, Bells un Džon­sons uzkāpa plakankalnē; tā bija pilnīgi līdzena. Pārlieci­nājušies par izdevīgo vietu, vīri nolēma attīrīt to no des­mit pēdu dziļā sniega — dzīvojamai mītnei un noliktavām bija nepieciešams stingrs pamats.

No pirmdienas līdz trešdienai nemitējās darbs, vīri strā- daja, elpu neatvilkdami; beidzot zem sniega parādījās zeme, to veidoja ļoti ciets, graudains granīts asām, stik­lainam šķautnēm; ta sastāvā ietilpa kvarcs un lieli lauku špata gabali, kurus cērte viegli sadrupināja.

Tad doktors aplēsa ledus majas dimensijas un sastādīja plānu; tai vajadzēja būt četrdesmit pēdas garai, divdesmit platai un desmit pēdas augstai celtnei; māju bija pare­dzēts iedalīt trīs telpās — salonā, guļamistabā un virtuvē; ar to pietika; virtuvei vajadzēja atrasties pa kreisi, gu­ļamistabai pa labi, salonam — vidū starp abām.

Piecas dienas vīri cītīgi strādāja. Materiāla netrūka; ledus sienām bija jābūt visai biezām, izturīgām pret at­kusni, tāpēc ka palikt bez pajumtes būtu riskanti pat va­sarā.

Jo gatavāka nāca māja, jo glītāka tā veidojās priekš­pusē bija četri logi — divi salonam, trešais virtuvei, ce­turtais — guļamistabai; rūtis pēc eskimosu parauga da­rināja no lielām ledus plāksnēm, caur kurām kā caur ma­tētu stiklu istabās plūda liega, blāva gaisma.

Salona priekšā gar abiem logiem stiepās garš gaitenis, kas, atgādinot segtu galeriju, veda uz pārējām telpām; iz­eju noslēdza stipras, «Delfīna» kajītei noņemtas durvis. Kad celtne bija pabeigta, doktors apbrīnoja pats savu ra­žojumu; grūti bija spriest, kādam arhitektūras stilam šī mītne pieskaitāma, kaut gan doktors pats to labprāt dē­vētu par Anglijā bieži sastopamo gotu—sakšu stilu; sva­rīgākais tomēr bija celtnes izturība; šai nolūkā mājas fasādi nostiprināja var.efli-; ķontrforsi, kuri atgādināja ne­veiklos romāņu pīlāru&^Hpais jņmts balstījās pret gra­nīta klinti. Pret klinti tikC'ātsfietas arī dūmvadu caurules.

Kad galvenais bija paveļjkts,- sākās mājas iekšējā ap­dare. Guļamtelpā sanesa kuģa kojas. Salonā, kas noderēja arī par ēdamistabu, novietoja solus, krēslus, atzveltņus, galdus un skapjus; beidzot virtuvē salika kuģa plītis un dažādus piederumus. Grīdas paklājus aizstāja buras; tās izmantoja arī kā portjeras iekšdurvīm, kurām nekā cita nebija priekšā.

Mājas sienu biezums bija apmēram piecas pēdas, bet logu iedobumi līdzinājās lielgabalu ambrazūrām.

Viss bija augstākaja mērā izturīgs; ko gan vēl vairāk? Taču, ja paklausītu doktora padomam, cik daudz dažādu lietu vēl varētu izveidot no šiem elastīgajiem materiā­liem — sniega un ledus! Doktors augām dienām gudroja neskaitāmus lieliskus projektus, kurus nevienam ne prātā nenāca īstenot, taču viņa neizsmeļamais asprātību krā­jums visus uzjautrināja.

Cienīdams grāmatas, Klobonijs reiz bija lasījis kādu reti sastopamu M. Krafta darbu «1740. gada janvārī

Sankt-Pēterburgā uzceltās sniega pils un visu tajā atrodo­šos priekšmetu sīks apraksts». Atmiņas ierosināja doktora radošo iztēli. Kādu vakaru viņš pastāstīja biedriem par šīs ledus pils brīnumiem.

—    Vai mēs nevarētu uzcelt to pašu, ko Sankt-Pēter­burgā? — Klobonijs vaicāja. — Kā mums šeit trūkst? Itin nekā, pat ne iztēles!

—    Šī pils laikam bija ļoti skaista? — Džonsons vaicāja.

—    Burvīga, mans draugs! 1740. gadā to likusi uzcelt cariene Anna un nosvinējusi tur kāzas kādam galma jok­darim; celtne bijusi gandrīz tikpat liela kā mūsējā, bet tās priekšpusē uz lafetēm rindojušies ledū veidoti lielgabali, no kuriem vairākkārt ticis šauts gan ar bumbām, gan gluži vienkārši ar pulveri, taču lielgabali tāpēc nav cietuši; tur­pat atradušās arī mortīras sešdesmit mārciņu bumbām; tātad arī mēs nepieciešamības gadījumā varētu uzstādīt spēcīgu artilēriju;_ «bronza» nav tālu jāmeklē — tā mums krīt no debesīm. īsti māksliniecisku gaumi šai pilī pauda neizsakāmi greznām, daiļām skulptūrām rotātais frontons; acis mieloja ledus puķu vāzes un oranžkoki; labajā pusē stāvēja milzīgs ledus zilonis, kura snuķis dienu strūkloja ūdeni, bet nakti — degošu naftu .. . Ak, cik brīnišķu zvēr­nīcu arī mēs šeit varētu izveidot, ja vien vēlētos!

—   Domāju, ka zvēru mums netrūks tāpat, — piezīmēja Džonsons, — un, kaut arī ne no ledus, tie tomēr nebūs mazvērtīgāki.

—    Mēs viegli atsitīsim zvēru uzbrukumus, — sacīja ka­reivīgais doktors. — Bet, atgriežoties pie Sankt-Pēterbur- gas sniega pils, gribu piebilst, ka tajā atradās gan galdi, gan spoguļi, tualetes galdiņi, daudzžuburaini svečturi, sveces, matrači, spilveni, aizkari, sienas pulksteņi, krēsli, spēļu kārtis, trauku skapji ar servīzēm, un tas viss bija izkalts vai izgriezts no slīpēta, balta ledus, rotāts mākslas darbiem, vārdu sakot, tā bija pilnīga dzīvokļa iekārta, kur netrūka nenieka.

—    Tātad īsta pils? — ievaicājās Bells.

—   Varena, valdnieces cienīga pils! Ak, ledutiņš, ledu- tiņš! Cik labi, ka dievs mums to devis, jo no tā taču var veidot tik daudz brīnum jauku lietu, bet avāriju cietušiem jūrniekiem tas rada zināmas ērtības.

Mājas iekārtošana turpinājās līdz trīsdesmit pirmajam martam, t. i., līdz Lieldienām. Šī diena tika veltīta atpū­tai; visi sapulcējās salonā, kur noturēja dievvārdus un katrs varēja novērtēt priekšzīmīgo sniega māju.

Nākamajā dienā vīri sāka būvēt noliktavas un munīci­jas pagrabu; šajos darbos, ieskaitot «Delfīna» izlādēšanu, aizritēja vesela nedēļa, un tie prasīja daudz pūļu, jo bar­gais sals liedza ilgi uzturēties laukā. Astotajā aprīlī visa pārtika, kurināmais un munīcija beidzot bija pilnīgā dro­šībā uz sauszemes; noliktavas atradās plakankalnes zie­meļos, munīcijas pagrabi dienvidos — ap sešdesmit pēdu no dzīvojamās mītnes; noliktavām blakus uzcēla kaut ko līdzīgu stallim, kas bija paredzēts grenlandiešu suņiem, un doktors to nokristīja par «Suņu pili». Deks dzīvoja kopā ar cilvēkiem.

Pēdīgi varēja pāriet pie laukuma nocietināšanas. Dok­tora vadībā visapkārt plakankalnei tika uzcelts stiprs ledus valnis, kas pasargātu no jebkuriem iebrucējiem; augstā, lēzenā plakankalne veidoja dabisku eskarpu, un, tā kā nocietinājuma forma bija regulāra, tas viscaur bija vienlīdz drošs. Plānojot to, doktors pieminēja savu cienī­jamo tēvoci Tobiju Sternu, no kura bija mantojis labsir­dīgo raksturu un nosvērtību. Derēja redzēt, cik rūpīgi Klo­bonijs aplēsa iekšējā uzbēruma slīpumu, nocietinājuma pamatnes nolieci vai kāda soliņa platumu! Bet strādāt ar tik padevīgu materiālu kā sniegs bija viegli, un darbs sagādāja īstu baudu, tāpēc krietnais zinātnieks savu ledus valni varēja taisīt vai veselas septiņas pēdas biezu; tur­klāt plakankalnei, kas pacēlās virs jūras līmeņa, nebija vajadzības pēc ārējā slīpuma, kontreskarpa vai uzbēruma; sniega valnis stiepās visgarām laukumam līdz granīta klintīm un beidzās mājas abās pusēs. Ap piecpadsmito aprīli nocietināšanas darbi tika pabeigti. Cietoksnis bija lieliski izdevies, un doktors ar šo savu izgudrojumu ļoti lepojas.

Patiesi, šāds nocietinājums varēja ilgāku laiku pasar­gāt viņus no klejojošo eskimosu uzbrukumiem, ja šajā pa­ralēlē tādi gadītos. Taču piekrastē nekādu cilvēka pēdu nemanīja; atzīmējot līča kontūras, Haterass nekur ne­bija atradis dzīvojamo mītņu atliekas, kādas parasti sasto­pamas zemēs, kuras apmeklē grenlandiešu ciltis. Acīm re­dzot, pirmie uz šīs nepazīstamās zemes bija ieradušies ava­rējušo kuģu «Forvarda» un «Delfīna» ļaudis.

Bet, ja no cilvēkiem te nebija ko bīties, to pašu neva­rēja teikt par zvēriem, un tieši pret šāda veida uzbruku­miem nocietinājumam vajadzēja pasargāt savu nelielo garnizonu.

VII

KARTOGRĀFISKA DISKUSIJA

Nometnes sagatavošanas laikā Altamonts bija pilnīgi atguvis spēkus un veselību, viņš pat varēja piedalīties kuģa izkraušanas darbos. Stiprais organisms beidzot bija uzveicis slimību, un bālajos vaigos atkal ieplūda sārtums.

Altamontā atdzima robusts Savienoto Valstu pilsonis, gudrs, enerģisks, ar stingru raksturu, īsti amerikānisku uzņēmību un drosmi apveltīts cilvēks, kas gatavs uz visu; saviem jaunajiem biedriem viņš paskaidroja, ka esot ņu- jorkietis un kuģojot kopš agras jaunības; viņa kuģi «Del­fīns» apgādājusi un sūtījusi ekspedīcijā bagāta Savienoto Valstu tirdzniecības kompānija ar slaveno Grinnelu priekšgalā.

Altamontu un Haterasu saistīja līdzīgie raksturi, taču ne simpātijas, gluži otrādi. Jāpiebilst, ka uzmanīgs vēro­tājs ātri viņos pamanītu būtiskas atšķirības. Izlikdamies atklāts, Altamonts patiesībā bija daudz noslēgtāks nekā Haterass; viņš bija pieejamāks, bet ne tik taisnīgs; ame­rikāņa atklātība neizraisīja tādu uzticību kā Haterasa skar­bais temperaments. Reiz izteicis savu domu, Haterass vairs no tās neatkāpās. Bet amerikānis, runājot daudz, bieži vien nepateica neko.

Tā pamazām iepazinis amerikāņa raksturu, doktors pa matoti nojauta, ka starp abiem kapteiņiem nākotnē var izaugt nelabvēlība un pat naids.

Taču ceļotājiem bija nepieciešams tikai viens koman­dieris. Bez šaubām, Haterasam bija tiesības pakļaut ame­rikāni, šīs tiesības balstījās uz lielāku vecumu un spēku. Bet, ja viens no viņiem bija savu padoto pavēlnieks, otrs toties atradās uz sava kuģa. Un amerikānis jau lika to manīt.

Varbūt aiz aprēķina, varbūt tīri instinktīvi Altamonts vispirms pieķērās doktoram; Klobonijam viņš varēja pa­

teikties par savu dzīvību, tomēr vairāk nekā pateicība pie šā lāga vīra viņu saistīja simpātija. Tāda nu reiz bija doktora neatvairāmā ietekme: draugi ap viņu auga kā zāle saules dzīvinošajos staros. Mēdz teikt, ka dažs labs ceļas piecos rītā, lai iegūtu naidniekus, doktoram tas neizdotos, kaut arī viņš celtos četros.

Izmantojot Altamonta draudzību, Klobonijs lūkoja izdi­bināt viņa īsto mērķi polārajās jūrās. Bet amerikānis, klās­tīdams daudz un gari un neko tuvāk nepaskaidrodams, kā arvien pievērsās savai iemīļotajai tēmai par Ziemeļrie­tumu jūras ceļu.

Doktoram modās aizdomas, ka amerikāņu ekspedīcijai bijuši pavisam citi plāni, tie paši, no kuriem bijās Hate­rass. Tāpēc Klobonijs nolēma nekādā ziņā nepieļaut, lai starp sāncenšiem izraisītos strīds, taču ne vienmēr tas vi­ņam bija pa spēkam. Nereti, par spīti visām doktora pū­lēm, visparastākā saruna tiecās novirzīties no temata un ik vārds draudēja izraisīt abu pretinieku interešu sadursmi.

Drīz tā patiesi arī notika. Kad sniega māja bija gatava, doktors ieteica atzīmēt šo gadījumu ar lielisku mielastu; teicamā ierosinājuma nolūks bija ieviest polārajā konti­nentā Eiropas dzīves parašas un priekus. Bells bija nome­dījis dažas irbes un balto zaķi — pirmos pavasara vēst­nešus.

Mielasts notika svētdienā, četrpadsmitajā aprīlī, ļoti sausā, aukstā laikā. Taču bargais sals neiedrošinājās ielauzties sniega mājā, kur dūcošās krāsnis ātri tiktu ar to galā.

Vīri ieturēja kārtīgas pusdienas; pēc pemikāna un sālī­tās gaļas svaigais cepetis bija patīkama pārmaiņa; brīnum gardais pudiņš, ko pagatavoja doktors, izpelnījās aplau­sus; to pieprasīja vēl; gudrais pavārmeistars, apsējies ballu priekšautu, ar nazi pie jostas, nebūtu apkaunojis pal Anglijas kanclera virtuvi.

PIE deserta pasniedza vīnus; amerikānis nepakļāvās an­gļu «atturībnieku» režīmam, tāpēc liegt viņam glāzi džina vai degvīna nebija iemesla; arī pārējie mielasta dalīb­nieki, kuri no šiem dzērieniem vienmēr atturējās, šoreiz bez ļaunām sekām mazliet pārkāpa pastāvošos notei­kumus. Un tā līksmās maltītes beigās doktors ļāva visiem saskandināt glāzītes. Savienotajām Valstīm veltīto tostu laikā Haterass klusēja.

Pec pusdienām doktors pievērsās interesantam jautajumam.

—    Mani draugi, — viņš teica, — esam šķērsojuši jūras šaurumus, pārvarējuši ledus kalnus un laukus, nonākuši šeit — bet ar to vēl nav gana; kaut kas ir palicis neda­rīts. Uzaicinu jūs dot nosaukumu šai viesmīlīgajai zemei, kur esam atraduši glābiņu un atpūtu; to parasti dara visi kuģotāji, un neviens mūsu vietā no tā neatkāptos. Reizē ar hidrogrāfiskiem piekrastes aprakstiem mums jāpārved mājās arī šo zemes ragu, līču un šaurumu nosaukumi. Tas katrā ziņā nepieciešams.

—    Kas tiesa, tas tiesa! — piekrita Džonsons. — Iegu­vusi vārdu, šī tuksnesīgā zeme mums liksies nozīmīgāka, un mēs vairs nedomāsim, ka esam nomaldījušies kaut kur nezināmā kontinentā.

—    Turklāt būs vieglāk noteikt maršrutu un izpildīt pa­vēles pārgājienu laikā; kādā ekspedīcijā vai medībās mēs varam aizklīst katrs uz savu pusi, bet tādā gadījumā, lai atrastu pareizo ceļu, nekas nav svarīgāks par vietu no­saukumiem.

—     Nu, ja nevienam nav iebildumu, — teica doktors, — lūkosim nosaukumus kopīgi apspriest, tikai neaizmirsī­sim šajā nomenklatūrā ieslēgt ari mūsu zemi un draugus. Jāsaka atklāti, uzmetot skatienu kartei, mani nekas tā ne­iepriecina kā manu tautiešu vārdi blakus kāda zemes raga, salas vai jūras apzīmējumam. Tas ir jauks draudzī­bas simbols ģeogrāfijā.

—    Pareizi, doktor, — piezīmēja Altamonts, — starp citu, jūs protat tik skaisti to pateikt, ka tas patiesi liekas ļoti vērtīgi.

—    Tātad sāksim pēc kārtas, — doktors turpināja.

Haterass līdz šim brīdim sarunā nepiedalījās; viņš grem­dējās pārdomās. Bet, sajutis uz sevi vērstus pārējo neat­laidīgos skatienus, kapteinis piecēlās un teica:

—    Manuprāt, un es ceru, ka neviens neiebildīs, — Ha­terass mirkli pameta skatienu Altamontā, — mūsu mājai vajadzētu dot tās krietnā, par visiem labākā, izveicīgā arhitekta vārdu, un tāpēc lieku priekšā nosaukt šo celtni par Doktora Māju.

—    Vārds vietā! — piezīmēja Bells.

—    Lieliski, — iesaucās Džonsons. — Doktora Māja!

—           Neko skaistāku nevar vēlēties, — piekrita Alta­monts. — Lai dzīvo doktors Klobonijs!

Atskanēja vienbalsīgs trīskāršs urā, kam pievienojās Deka draudzīgie rējieni.

—           Tātad, — teica Haterass, — pagaidām lai šis nams nes mūsu drauga vārdu, līdz radīsies iespēja to piešķirt kādai jaunatklātai zemei.

—           Ak, ja paradīze zemes virsū nebūtu vēl nosaukta, — iesaucās vecais Džonsons, — tad doktora Klobonijā vārds tai lieliski piederētos!

Doktors, dziļi saviļņots, kautri lūkoja noraidīt pagodi­nājumu, taču velti, bija ar to jāsamierinās.

Pēc tam visi nosprieda, ka līksmais mielasts noticis Doktora Mājas lielajā salonā, ka tas sagatavots Doktora Mājas virtuvē un ka jautrā sabiedrība dosies pie miera Doktora Mājas guļamistabā.

—           Un tagad, — sacīja doktors, — pāriesim pie citiem, svarīgākiem atklājumiem.

—           Ap mums plešas milzīga jūra, — Haterass uzsāka, — kuras viļņus nav šķēlis neviens kuģis.

—           Neviens? — iesaucās Altamonts. — Šķiet tomēr, ka «Delfīnu» nedrīkstētu aizmirst, jeb vai tas būtu šeit no­kļuvis pa sauszemi? — viņš ironiski piebilda.

—           Raugoties klintīs, uz kurām jūsu kuģis patlaban at­pūšas, atcirta Haterass, — tā patiesi varētu domāt.

Jurns taisnība, kaptein, — Altamonts aizvainots sa­cīja. — Bet vai tā tomēr nav labāk kā uzlidot gaisā līdzīgi «Forvardam»?

Haterass gatavoja asu atbildi, bet sarunā iejaucās dok­tors.

—           Mani draugi, — viņš teica, — šeit nav runa par ku­ģiem, bet par jaunatklātu jūru …

Si jura nemaz nav jauna, — atteica Altamonts. — Vi- s.is pola kartēs la jau atzīmēta. Tas ir Ledus okeāns, un es neredzu vajadzības šo nosaukumu mainīt; ja vēlāk izrā­dīsies, ka šeit ir tikai līcis vai šaurums, gan redzēsim, ko darīt.

—    Lai paliek tā! — piekrita Haterass.

—           Tātad nolemts, — teica doktors, gandrīz vai nožēlo­dams, ka izraisījis vētrainu diskusiju, kas aizskara nacio­nālo pašapziņu.

—    Pievērsīsimies kontinentam, uz kura atrodamies, —

Haterass turpināja. — Šaubos, vai tas ir atzīmēts pat jau­nākajās kartēs.

Runājot Haterass cieši skatījās Altamontā, kurš, izturē­jis skatienu, atbildēja:

—    Arī šoreiz jūs maldāties, Hateras!

—    Maldos? Kā tā? Šai neizpētītajai zemei, jaunajam kontinentam …

—    Jau ir nosaukums, — mierīgi piemetināja Altamonts.

Haterass apklusa. Viņa lūpas trīcēja.

—    Un kāds tas būtu? — mazliet pārsteigts par Alta­monta apgalvojumu, ievaicājās doktors.

—    Dārgo Klobonij, — Altamonts atbildēja, — visiem jūrniekiem parasts, lai neteiktu — pienākas, dot vārdu tam nezināmajam kontinentam, kura krastā tie pirmoreiz piestāj. Šķiet, ka šajā gadījumā es drīkstēju izmantot sa­vas nenoliedzamās tiesības …

—    Tomēr … — Džonsons, kuram amerikāņa satriecošā aukstasinība nepatika, grasījās iebilst.

—    Manuprāt, grūti būtu noliegt, — amerikānis turpi­nāja, — ka «Delfīns» šeit ieradies pirmais, pat ja pieņem, ka tas sasniedzis šo piekrasti pa sauszemi, — palūkojies Haterasā, Altamonts piezīmēja. — Šis fakts taču nav ap­šaubāms.

—    Šādas pretenzijas neatzīstu, — tikko valdīdamies, bargi noteica Haterass. — Lai dotu vārdu kādai zemei, tā vispirms jāatklāj, bet, cik man zināms, jūs neesat to da­rījuši. Turklāt kur jūs tagad būtu bez mums? Divdesmit pēdu zem sniega, cienītais kungs, kas izvirzāt savus no­teikumus!

—    Un bez manis, — amerikānis asi attrauca, — bez mana kuģa kas šobrīd notiktu ar jums? Jūs visi nomirtu badā un aukstumā.

—    Draugi, — iejaucās Klobonijs, — lūdzu, nomierinie­ties, visu var nokārtot miera ceļā. Klausieties, ko teikšu.

—    Jūsu kapteinis, — norādīdams uz Haterasu, Al­tamonts sacīja, — lai dod vārdus visām pārējām ze­mēm, kuras viņš atklās, ja tas vispār izdosies, bet šis kon­tinents pieder man! Nepieņemu pretenzijas arī, ka šo zemi varētu nosaukt divējādi, līdzīgi Grinnela zemei, kuru reizē dēvē' arī par Prinča Alberta zemi, jo gandrīz vienlaikus to atklāja kā angļi, tā amerikāņi. Tagad apstākļi ir ci­tādi — manas pirmtiesības nav apstrīdamas. Pirms manis šo piekrasti nav sasniedzis neviens cits kuģis; neviena cil­vēciska būtne agrāk nav spērusi kāju uz šā kontinenta; tāpēc esmu tam devis vārdu, kuru tas arī paturēs.

—    Un kāds ir šis vārds? — vaicāja doktors.

—    Jaunā Amerika, — Altamonts atbildēja.

Haterasa dūres uz galda sažņaudzās. Ar negantu gribas spēku viņš tomēr savaldījās.

—           Vai varat pierādīt, — Altamonts turpināja, — ka angļi šeit ieradušies pirms amerikāņiem?

Džonsons un Bells klusēja, kaut gan sāncenša valdo­nīga pašapziņa viņus kaitināja ne mazāk kā Haterasu. Taču viņiem pietrūka atbildes.

Pēc īsa klusuma atkal ierunājās doktors.

—            Draugi, — viņš teica,'— cilvēku galvenais likums ir taisnīgums, tas ietver sevī visus pārējos, tāpēc būsim taisnīgi un nepaļausimies ļaunām jūtām. Altamonta pirm­tiesības, manuprāt, ir nenoliedzamas. Lieki būtu tās ap­strīdēt; gan arī mēs vēlāk dabūsim savu tiesu un varēsim veltīt Anglijai lielu daļu mūsu atklājumu. Atstāsim šai zemei Jaunās Amerikas nosaukumu. Bet ceru, ka, dodot lai šo vardu, Altamonts neko vēl nebūs izlēmis par līčiem un zemes ragiem, un tātad — kas mums var liegt nokristīt šo līci karalienes Viktorijas vārdā?

—           Neiebilstu, — sacīja Altamonts, — tikai ar vienu noteikumu, ka zemes strēle, kas, lūk, tur iestiepjas jūrā, tiks nosaukta par Vašingtona ragu.

—           Vai tiešām nevarējāt izvēlēties angļa ausij neko tīkamāku? — zaudējis apvaldu, iesaucās Haterass.

—           Toties jo dārgāku amerikānim! — lepni atcirta Alta­monts.

—           Kungi, uzklausiet mani, uzklausiet! — doktors vi­siem spēkiem centās uzturēt mieru mazajā sabiedrībā.

Izbeigsim strīdu par šo jautājumu! Lai amerikānis lepo- (an ar Havas dzimtenes slavenībām! Cienīsim ģēnijus, lai kAdas tautības tie būtu, un, tā kā Altamonts savu nosau­kumu jau izvēlējies, pagudrosim mūsējo. Lai kapteinis …

—           Doktor, — Haterass viņu pārtrauca, — šī zeme pie­der amerikāņiem, un es nevēlos, ka ar to saistās mans vārds.

—    Vai jūsu lēmums galīgs? — vaicāja doktors.

—    Negrozāms, — Haterass atbildēja.

Klobonijs vairs neuzstāja.

—    Labi, tad pārejam pie jums, — pievērsdamies veca­jam stūrmanim un Bellām, Klobonijs teica, — jāatstāj taču šeit kāda piemiņas zīme par mūsu ceļojumu. Par godu mūsu stūrmanim salu, kas redzama jūrā jūdzes trīs no šejienes, ieteiktu nosaukt Džonsona vārdā.

—    Ak, ko jūs, Klobonijā kungs! — gluži apmulsis, iesaūcās Džonsons.

—    Bet kalnam, kas atrodas rietumos, piešķirsim Bella vārdu, ja- vien mūsu galdniekam nav iebildumu!

—    Par daudz goda, — atteica Bells.

—    Toties taisnīgi, — sacīja doktors.

—    Neko labāku nevar vēlēties, — piezīmēja Altamonts.

—    Atliek nokrist^ - cietoksni, — turpināja doktors. — Šajā jautājumā domstarpību nebūs; par šo patvērumu mums nav jāpateicas ne karalienei Viktorijai, ne Vašing- tonam, bet vienīgi liktenim, kas mūs laimīgi izglābis, un tāpēc dēvēsim to par Likteņa cietoksni!

—    Pareizi izdomāts, — piekrita Altamonts.

—    Likteņa cietoksnis, — atkārtoja Džonsons, — tas skan vareni! Tātad, atgriežoties no ekspedīcijām ziemeļos, mēs vispirms šķērsosim Vašingtona ragu, tad nonāksim Viktorijas līcī, bet no turienes sasniegsim Likteņa cietok­sni, kur Doktora Mājā gaic&s atpūta un ēdiens.

—    Lūk, to es saprotu! teica doktors. — Vēlāk mūsu atklājumiem būs vajadzīgi arī citi nosaukumi, un jācer, ka tie neizraisīs nekādās domstarpības, jo, draugi, šeit mums katram jāatbalsta un jācienī pārējie; šajā tālajā pasaules malā mēs pārstāvam visu cilvēci, neļausimies tāpēc zemis­kām kaislībām, kas saasina attiecības starp nācijām, ap­vienosimies, lai stipri un nesalaužami varētu stāties pretī smagiem pārbaudījumiem. Kas zina, cik daudz briesmu un ciešanu mums vēl lemts pārdzīvot, pirms atgriežamies savā zemē! Tāpēc būsim visi pieci kā viens un atmetīsim sāncenšu jūtas, kurām vispār nav attaisnojuma, bet jo mazāk šeit. Vai dzirdat, Altamont? Un jūs, Hateras?

Abi kapteiņi klusēja, taču doktors nelikās to manām.

Pēc tam viņi pārrunāja citus jautājumus. Tika apspriesti medību plāni, lai papildinātu un atjaunotu pārtikas krā­jumus; līdz ar pavasari varēja gaidīt atgriežamies zaķus, irbes, varbūt pat lapsas un lāčus, tāpēc vīri nolēma nelaist garām nevienu izdevīgu dienu un labi izpētīt Jaunās Ame­rikas zemi.

VIII

PĀRGĀJIENS UZ VIKTORIJAS LīČA ZIEMEĻIEM

Nākamajā rītā līdz ar ausmu Klobonijs sāka kāpt aug­šup pa diezgan stāvo klinšu sienu, pret kuru balstījās Doktora Māja; klints spēji izbeidzās kā nošķelts konuss Doktors to sasniedza tikai ar grūtībām; no turienes ska­tienam pavērās neaptverami plašs, kalnains apvidus, kas : šķita radies vulkāna izvirdumu rezultātā; bieza, balta sniega sega klāja zemi un jūru, liedzot tās atšķirt vienu no otras. . .

Konstatējot, ka vieta, kurā viņš[5] atroclfts, paceļas pāri apkārtējām augstienēm, Klobonijām ienāca prātā kāda doma, kas gan nepārsteigtu nevienu, kurš doktoru pazina.

Viņš to pārlika, apsvēra, dažādi attīstīja, un, kad at­griezās sniega mājā, viņa galvā bija nobriedis plāns, par kuru doktors tūdaļ pavēstīja biedriem.

—     Es iedomājos, ka šā konusa virsotnē, kas slejas virs mūsu galvām, derētu ierīkot bāku.

—    Bāku? — brīnījās pārējie.

—     Jā, bāku! Ar to mēs gūsim divus labumus: pirmkārt, kad atgriezīsimies naktī no tālākiem pārgājieniem, bāka būs mūsu ceļvedis, otrkārt, astoņus garos ziemas mēnešus tā apgaismos šo plakankalni.

—     Bez šaubām, — piekrita Altamonts, — šāda ierīce lieli noderētu; bet kā to pagatavot?

—    Izmantosim kādu «Delfīna» lukturi.

—     Nav iebildumu! Bet ar ko jūs šo savas bākas gais­mekli barosiet? Ar roņu taukiem?

—     Nekādā ziņā! Gaisma, ko rada šī degviela, nav sevišķi spēcīga, miglā tā tikko saskatāma.

—     Varbūt gribat no akmeņoglēm iegūt ūdeņradi un ra­žot inums gaismas gāzi?

—     Ne! Arī tāda gaisma nebūtu pietiekami stipra, tur­klāt tai ir nopietns trūkums — tā aprītu daļu mūsu kuri­nāmā.

—    Tādā gadījumā, — teica Altamonts, — neredzu…

—     Toties es nemaz nešaubos, — viņu pārtrauca Džon­sons, — ka pēc dzīvsudraba lodes, pēc ledus lēcas un Lik­teņa cietokšņa konstrukcijas Klobonijā kungs spēs izdarīt visu.

—    Nu, sakiet taču beidzot — kā īsti domājat šo bāku ierīkot? — Altamonts neatlaidās.

—    Gluži vienkārši, — atbildēja Klobonijs, — bāka bus elektriska.

—    Elektriska?

—    Protams. Vai tad uz jūsu kuģa Bunzena aparāts nav pilnīgā lietošanas kārtībā?

—    Bez šaubām, ir, — atteica Altamonts.

—    Jūs droši vien to ņēmāt līdzi elektriskiem eksperi­mentiem, jo tam nekā netrūkst, ne labi izolētu vadu, ne nepieciešamās skābes, kas aktivizē elementu. Tātad elek­trisko gaismu ražot būs viegli. Mēs tajā skaidrāk visu sa­redzēsim, turklāt tā neko nemaksās.

•— Lieliski, — jūsmoja stūrmanis, — un tāpēc velti ne­zaudēsim laiku …

—    Bet materiāla mums netrūkst, — doktors turpināja, — un stundas laikā uzcelsim desmit pēdas augstu kolonnu, ar ko pilnīgi pietiks.

Klobonijs devās laukā; pārējie viņam sekoja uz konus­veida klints virsotni, kur ātri tika uzbūvēta kolonna, un pēc brītiņa to jau kronēja kuģa lukturis.

Tad doktors tam pievienoja baterijas vadus. Bunzena aparāts bija novietots sniega mājas salonā, kur krāsns siltums to pasargāja no sasalšanas. No šejienes vadi snie­dzās līdz bākas lukturim.

Viss bija sagatavots ļoti ātri, un vīri gaidīt gaidīja saulrietu, lai palīksmotu par elektriskās gaismas efektu. Naktī tika savienoti luktura smailie ogļu gali, kuri atradās zināmā attālumā viens no otra, un lukturis acumirklī iz­šļāca spilgtu gaismas kūli, kas nepadevās vēja ietekmei. Skats bija apbrīnojams, kad trīsošie gaismas stari, sacenz­damies spožumā ar žilbinoši baltajiem sniega laukiem, krasi izcēla visu apkārtnes pauguru tumšās ēnas. Džon­sons nenocieties sasita plaukstas.

—   Vai redzat, doktors Klobonijs māk taisīt pat saules gaismu!

—    No visa taču jāprot pa druskai, — Klobonijs vien­kārši teica.

Vispārējo sajūsmu izbeidza aukstums, kas sadzina vī­rus zem segām.

Ceļotāju dzīve turpmāk ritēja pēc stingri nosprausta plāna. Nākamajās dienas, no piecpadsmitā līdz divdes­mitajam aprīlim, laiks ļoti svārstījās; temperatūrā vēroja spējus lēcienus, pat ar divdesmit grādu starpību; atmo­sfērā norisinājās visneparedzētākās pārmaiņas — puteņi un sniega vētras mijās ar tik stipru, sausu salu, ka bez at­tiecīgiem aizsarglīdzekļiem ne mirkli nebija iespējams rā­dīties laukā.

Taču sestdien vējš rimās, radās izdevīgi apstākļi pār­gājienam, un vīri nolēma dienu ziedot medībām,' lai pa­pildinātu pārtikas krājumus.

Bruņojušies ar divstobrenēm, paņēmuši līdz pietiekami daudz munīcijas, nelielus cirvīšus un ledus nažus, ja va­jadzētu celt sniega būdu, Altamonts, doktors un Bells, ne­vērojot apmākušās debesis, agri no rīta devās ceļā.

Viņu prombūtnes laikā Haterass gribēja izpētīt pie­krasti un veikt dažus peilējumus. Doktors nebija aizmir­sis iedegt bāku, tās gaisma veiksmīgi cīnījās ar saules sta­riem; elektrība, kas jaudas ziņā līdzinās trīstūkstoš sveču vai trīssimt gāzes degļu gaismai, patiesi ir vienīgā, kas spēj sacensties ar sauli.

Sals bija bargs, laiks sauss un bez vēja. Mednieki de­vas Vašingtona raga virzienā; soļot pa sasalušo sniegu bija viegli. TPusstundā viņi nogāja trīs jūdzes, kas Likteņa cietoksni šķīra no Vašingtona raga. Deks priecīgi lēkāja apkārt gājējiem.

Piekraste nogriezās uz austrumiem, un Viktorijas līča augstie krasti ziemeļu pusē kļuva zemāki. Tas lika spriest, ka Jaunā Amerika varētu būt tikai sala, bet tobrīd ģeo­grāfiskās kontūras viņus neinteresēja.

Gar jūras krastu mednieki ātri gāja uz priekšu. Nekur nekādu dzīvojamo mītņu vai niecīgāko būdu atlieku; viņi soļoja pa neskartu zemi, kur cilvēks ne reizi vēl nebija spēris kāju.

Ta pirmajās trīs stundās ceļotāji veica piecpadsmit jū­dzu, pusdienas ieturēja neapstājoties, tomēr medības so­lījās būt neveiksmīgas. Patiesi — zaķu, lapsu vai vilku pēdu gandrīz nemanīja; taču šur tur jau lidinājās daži sniega putni, vēstījot pavasari un polāro apgabalu dzīv­nieku atgriešanos.

Lai apietu dziļās kraujas un smailās klintis, kuras pie­gūla Bella kalnam, ceļotāji bija spiesti nogriezties no pie­krastes zemes iekšienē, bet, mazliet aizkavējušies, viņi at­kal nonāca krastmalā. Ledus vēl nebija izkustejies. Jura joprojām bija stingri sasalusi, taču roņu pēdas liecināja, ka pirmās amfībijas jau ieradušās uz ledus paelpot svaigo gaisu. Neskaitāmas pēdas un svaigi āliņģi ļāva spriest, ka vēl nesen šeit lielā skaitā bijuši roņi. Šie dzīvnieki ļoti mīl sauli un labprāt nāk krastā gozēties.

Doktors biedriem norādīja uz šo īpatnību.

—     Iegaumējiet labi vietu, — viņš teica, — iespējams, ka vasarā mēs šeit atradīsim simtiem roņu; kur reti redz cilvēkus, roņi mēdz būt droši, tie ļauj sev tuvoties un ir viegli sagūstāmi. Tikai jācenšas tos nenobiedēt, jo tad tie acumirklī nozūd un vairs neatgriežas. Neprašas mednieki nereti tiem uzbrūk nevis pa vienam, bet veselā barā ar troksni un kliedzieniem, tādā veidā viņi medījumu zaudē, vai arī tas ir pārāk nenozīmīgs.

—    Vai roņus medī tikai ādas un tauku dēļ? — ievaicā­jās Bells.

—     Eiropieši, protams; eskimosi tos lieto pārtikā — roņa gaļa, sajaukta ar asinīm un taukiem, gan neliekas sevišķi kārdinoša, bet viņi to ēd. Starp citu, šo gaļu jāprot pa­reizi sagatavot, un es apņemos uzcept no tās gardas kot­letes. kuras par spīti tumšajai krāsai neviens no jums ne­smādēs.

—     Pārbaudīsim jūsu vārdus darbos, doktor, — iesau­cās Bells. — Esmu ar mieru apēst tik daudz kotlešu, cik vien jūs vēlēsieties. Vai dzirdat, Klobonijā kungs?

—     Bell, draugs, jūs laikam gribējāt teikt — cik vien jums pašam gribēsies. Bet, lai kā jūs pūlētos, jūs tomēr nevarētu sacensties rijībā ar greniandiešiem, kuri dienā patērē desmit līdz piecpadsmit mārciņu gaļas.

—Piecpadsmit mārciņu? — brīnījās Bells. — Kas par iekšām!

—    Tādi ir ziemeļnieki, — atteica doktors, — viņu ap­brīnojamie kuņģi pēc vēlēšanās izplešas un, jāpiebilst, tā­pat arī saraujas, tie spējīgi paciest kā trūkumu, tā pārpil­nību. Eskimoss, sācis ēst, šķiet kalsns; beidzis kļūst resns, ka vairs nevar ne pazīt! Tiesa, šīs maltītes reizēm ilgst augu dienu.

—    Acīm redzot, — sacīja Altamonts, — ziemeļzemju iedzīvotājiem rijība ir raksturīga?

—    Šķiet gan, — doktors atbildēja. — Polārajos apga­balos jāēd daudz; tas ir pamatnoteikums ne vien, lai gūtu spēkus, bet lai vispār eksistētu. Tāpēc Hudzona līča sa­biedrība saviem cilvēkiem piešķir pa astoņām mārciņām gaļas, divpadsmit mārciņām zivju vai arī divas mārciņas pemikāna dienā.

—    Tas gan ir veselīgs režīms! — piezīmēja galdnieks.

—    Ne tik ļoti, kā jūs domājat, draugs; tādā veidā uz- barojies indiānis darba spēju ziņā nepārspēj angli, kas apēdis mārciņu liellopu gaļas un izdzēris kausu alus.

—    Tad jau viss kārtībā, Klobonijā kungs.

—     Bez šaubām, un tomēr gluži dabiski, ka eskimosu maltīte var mūs pārsteigt. Arī sers Džons Ross ziemas no­metnes laikā Butijā allaž apbrīnojis savu gidu rijību; viņš stāsta, ka divi vīri, saprotiet — divi vien, kādā rītā no­tiesājuši ceturto daļu mošusvērša; tie sagriezuši gaļu tie­vās, garās sloksnēs, kuras ievadījuši rīklē, pēc tam to, kas vairs nelīdis iekšā, tieši savā degungalā ar nazi nogrie­zuši un atdevuši citiem; vai arī šie rīmas ļāvuši gaļas slok­snei nokarāties līdz zemei, nogūlušies uz grīdas un, līdzīgi boa čūskai, kas aprij vērsi, tās pamazām sagremojuši.

—    Pē! — iesaucās Bells. — Pretīgi tēviņi!

—    Katrs ēd, kā prot, — filozofiskā mierā noteica Al­tamonts.

—    Diemžēl! — piebilda doktors.

—    Nu skaidrs, — atsāka Altamonts, — ja barībai po­lārajās zemēs tik liela nozīme, tad es vairs nebrīnos, ka ceļotāju stāstos tik bieži to piemin.

—    Jums taisnība, — sacīja doktors, — esmu novērojis tieši to pašu; šīs rijības cēlonis ir ne tikvien lielā nepie­ciešamība pēc barības, bet nereti arī pārtikas trūkums. Tāpēc par to nemitīgi jādomā un jārunā.

—    Cik atceros, — teica Altamonts, — Norvēģijas auk­stākajos apgabalos zemniekiem tomēr nav nepieciešams tik barojošs ēdiens; nedaudz piena produktu, olu, bērza mizu maizes, retumis kāds lasis, bet gaļa — nekad; un to­mēr ari tur izaug tikpat spēcīgi vīri.

—    Viss atkarīgs no organisma, — sacīja doktors, — bet es necentīšos to tuvāk paskaidrot. Manuprāt, norvēģu otrā vai trešā paaudze, kas pārcēlusies uz Grenlandi, bei­dzot tomēr būs spiesta baroties pēc eskimosu parauga. Un arī mēs, draugi, palikdami šajā svētlaimīgajā zemē, galu galā nonāksim pie tā, ka dzīvosim kā eskimosi, lai ne­teiktu — kā nelabojami rīmas.

—    Klobonijā kungs ar šādām runām izraisa man ēst­gribu, — teica Bells.

—    Nu nē, drīzāk otrādi, — piezīmēja Altamonts, — rie­bumu pret roņu gaļu. Bet rādās, ka mēs tūlīt to varēsim nobaudīt. Ja vien acs mani neviļ, šķiet, ka redzu uz ledus kādu masu, kas liekas dzīva.

—    Valzirgs! — iesaucās doktors. — Klusumu un — uz priekšu!

Patiesi, divsimt jardu 110 medniekiem uz ledus draisko- jās dūšīgs valzirgs; blāvajos saules staros tas tīksmi stai­pījās un kūleņoja.

Mednieki sadalījās tā, lai dzīvnieku ielenktu un no­grieztu tam atkāpšanos; slēpdamies aiz torosiem, viņi no­nāca dažu tuāžu attālumā no medījuma un izšāva.

Joprojām spēka pilns, valzirgs apmeta kūleni, tad, pie- placis pie ledus, lūkoja bēgt, taču Altamonts uzbruka tam ar cirvi un ievainoja mugurā. Dzīvnieks izmisīgi preto­jās, tad to skāra jaunas lodes, un beidzot tas palika guļam uz ledus, ko sārtoja asinis.

Valzirgs bija milzīgi liels — no purna līdz astes galam tā garums sasniedza piecpadsmit pēdu, no tāda dzīvnieka noteikti varētu iegūt vairākas muciņas tauku.

Doktors izgrieza gardākos gaļas gabalus, bet visu pā­rējo atstāja par laupījumu vārnām, kuras šajā gadalaikā jau laidelējās apkārt.

Sāka tumst. Vajadzēja domāt par atgriešanos. Debesis bija pilnīgi noskaidrojušās, un, kaut gan mēness vēl nebija uzlēcis, spilgtu gaismu lēja zvaigznes.

—     Dosimies atpakaļ, — doktors teica, — kļūst vēls; mūsu medības nav bijušas sevišķi veiksmīgas, bet, ja mednieks sagādājis sev vakariņas, tad sūdzēties nedrīkst. Iesim pa īsāko ceļu un pacentīsimies nenomaldīties, pēc zvaigznēm mēs varēsim sameklēt pareizās takas.

Šajos apgabalos, kur polārzvaigzne spīd gājējiem tieši virs galvas, to izmantot kā ceļvedi nevar; ja ziemeļi at­rodas debess juma pašā centrā, tad, nudien, grūti noteikt debesu puses; par laimi, doktoram orientēties līdzēja mē­ness un lielie zvaigznāji.

Lai saīsinātu ceļu, viņš nolēma vairīties no krasta līku­miem un doties taisni, tā būtu tuvāk, taču ne drošāk; un tiešām — pēc dažām stundām mednieki galīgi nomaldījās no ceļa.

Viņi sāka domāt, vai neuzcelt ledus būdu, kur pavadīt nakti, atpūsties, sagaidīt dienu un pēc tam turpināt ceļu gar krastu, bet doktors, bīdamies satraukt Haterasu un Džonsonu, uzstāja, ka jāiet vien tālāk.

—    Mūsu ceļvedis ir Deks, — viņš sacīja, — un Deks nemaldās; tas apveltīts ar instinktu, kas pārspēj kompasu un zvaigznes. Sekosim Dekam.

Suns skrēja pa priekšu, un ceļotāji paļāvās uz tā no­jautu; viņi rīkojās pareizi, drīz vien tālumā pie apvāršņa parādījās blāzma — to nevarēja salīdzināt ar zvaigžņu gaismu, kas nespētu izlauzties cauri tik bieziem miglas slāņiem.

—    Mūsu bāka! — iesaucās doktors.

—    Jūs domājat, Klobonijā kungs? — vaicāja galdnieks.

—    Esmu pārliecināts! Ejam!

Jo vairāk ceļotāji tuvojās gaismai, jo spilgtāka tā kļuva, un nākamajā brīdī viņi jau iegāja mirgojošu puteklīšu joslā; vīri soļoja pa milzīgu gaismas staru kūli; tālu aiz­mugurē, skaidri iezīmēdamās sniegā, stiepās viņu nesamē­rīgi garās ēnas.

Gājēji pielika soli un pēc pusstundas jau kāpa aug­šup pa Likteņa cietokšņa slīpo nogāzi.

IX

SILTUMS UN AUKSTUMS

Haterass un Džonsons ar zināmām bažām gaidīja atgriežamies biedrus. Beidzot nonākuši siltajā, ērtajā pa­jumtē, mednieki neizsakāmi priecājās. Pievakarē tempe­ratūra bija kritusies, un termometrs rādīja — 31° C.

Bezgala noguruši un pārsaluši, ceļinieki šķita gluži bez spēka; krāsns, par laimi, sildīja labi; plīts bija gatava sa­ņemt medījumu; doktors, pārvērties pavārā, cepa valzirga gaļas kotletes. Pulksten deviņos pieci vīri sēdās pie sā­tīgu vakariņu galda.

— Goda vārds, — teica Bells, — kaut arī mani tāpēc saukātu par eskimosu, es tomēr nevaru noliegt, ka ēdie­nam polārajās zemēs milzīga nozīme: ja vien trāpās gar­dāks kumoss, tad visas ceremonijas vējā!

Tā kā pārējiem mutes bija pilnas, galdnieks acumirklī

\

atbildes nesaņēma, tikai doktors ar galvas mājienu lika saprast, ka Bellām taisnība.

Valzirga kotletes izpelnījās atzinību, un, lai gan neviens ēdienu neslavēja, tās tika notiesātas līdz pēdējai, bet tieši tas pauda vairāk par vārdiem.

Desertam doktors pēc sava paraduma vārīja kafiju; šo lielisko dzērienu viņš vienmēr gatavoja tikai pats; kafija vārījās katliņā uz spirta plītiņas turpat pie galda, un to pasniedza gluži verdošu. Doktors cienīja vienīgi karstu kafiju, kas dedzina mēli, pretējā gadījumā viņš to ne­ņēma mutē. Šoreiz doktora dzēriens bija tik svelmains, ka biedri nespēja sekot viņa paraugam.

—    Tā jūs apdedzināsieties, doktor, — Altamonts teica.

—    Nekādā ziņā! — doktors attrauca.

—    Jums laikam aukslējas no vara? — piezīmēja Džon­sons.

—    Nekā, draugi! Ieteicu jums mācīties no manis. Ir tādi cilvēki, kuri var dzert pat piecdesmit piecus grādus karstu kafiju, un arī es pie tiem piederu.

—    Piecdesmit piecus grādus! — izsaucās Altamonts. — Tādu svelmi neizciestu pat mana roka!

—    Protams, Altamont, tāpēc ka ūdenī roka nepanes vairāk kā piecdesmit grādu karstumu, bet aukslējas un mēle nav tik jutīgas un pacieš pat vēl augstāku tempe­ratūru.

—    Jūs mani pārsteidzat, — sacīja Altamonts.

—    Varu tūlīt pierādīt.

Un, paņēmis salonā pakārto termometru, doktors iemērca to verdošas kafijas tasē; nogaidījis, kad dzīvsud­rabs uzkāpj līdz piecdesmit pieciem grādiem, viņš ar re­dzamu baudu izdzēra šo uzmundrinošo dzērienu; Bells iedrošinājās sekot viņa paraugam, bet, apdedzinājis lū­pas, sāpēs skaļi iekliedzās.

—    Pieraduma trūkums, — noteica doktors.

—    Klobonij, — atsāka Altamonts, — vai nevarat pa­teikt, kāda ir augstākā temperatūra, ko cilvēks spēj iz­turēt?

—    Labprāt, — sacīja doktors. — Šajā jautājumā jau veikts neskaitāmi daudz interesantu eksperimentu. Man ienāca prātā daži fakti, un tie apliecina, ka cilvēks pie­rod pie visa, pat pie temperatūras, kādā cepjas bifšteks. Tā, piemēram, stāsta, ka Francijas pilsētā Larošfuko maizes ceptuves strādnieces +132°C karstā krāsnī, respektīvi, temperatūrā, kas trīsdesmit divus grādus augstāka par ūdens vārīšanās pakāpi, izturējušas desmit minūtes, ka­mēr ap viņām pilnīgi izcepušies āboli un gaļa.

—    Dūšīgas meičas! — iesaucās Altamonts.

—    Un te jums būs otrs neapšaubāms piemērs. 1774. gadā +128°C karstā krāsnī, kurā tobrīd cepies rostbifs un vārījušās olas, izturējuši astoņi mūsu tautieši: For- daiss, Benkss, Solenders, Blegdains, Houmss, Nuss, lords Siforts un kapteinis Filips.

—    Un tie visi bijuši angļi? — ar zināmu lepnumu ievai­cājās Bells.

—    Jā, Bell, — atteica doktors.

—    Ak, amerikāņi to izdarītu vēl labāk! — piezīmēja Altamonts.

-— Viņi tur būtu izcepušies! — iesmējās doktors.

—    Kaut vai tā! — amerikānis atcirta.

—    Katrā ziņā jūsu tautieši nav to mēģinājuši, tāpēc ierobežojos ar savējiem. Minēšu vēl pēdējo faktu, gluži neticamu, ja varētu apšaubīt aculiecinieku patiesīgumu. Raguzas hercogs un doktors Jungs — pirmais no viņiem francūzis, otrs — amerikānis — redzējuši kādu turku iekāpjam +78° C karstā vannā.

—    Man tomēr šķiet, ka ceptuves strādnieces un mūsu tautieši ir nepārspējami, — piezīmēja Džonsons.

—    Piedodiet, — teica doktors, — bet starp karstu gaisu un verdošu ūdeni ir liela atšķirība; karstā ūdenī mēs ne- svīstam un tāpēc apdedzināmies. Šā iemesla dēļ vannā augstākā temperatūra mēdz būt +42° C. Minētais turks, kas spējis izturēt tik lielu karstumu, droši vien bijis ne­parasts cilvēks.

—    Klobonijā kungs, kāda tad īsti ir dzīvu būtņu nor­mālā temperatūra? — vaicāja Džonsons.

Tā atkarīga no organisma īpatnībām, — atbildēja doktors. — Visaugstākā temperatūra mēdz būt putniem, it īpaši vistām un pīlēm; tām ķermeņa siltums pārsniedz četrdesmit trīs grādus, turpretī pūcei tas nav augstāks par četrdesmit grādiem; otrā vietā jāmin zīdītāji dzīv­nieki un cilvēki. Anglim normāla temperatūra ir trīsdes­mit septiņi grādi.

—    Esmu pārliecināts, ka Altamontam atkal būs pre­tenzijas amerikāņu labā, — iesmējās Džonsons.

—    Tiesa, — teica Altamonts, — Amerikā netrūkst ļoti karstasinīgu cilvēku; taču termometru es tiem neesmu licis padusē vai zem mēles, tāpēc man nav noteiktu seci­nājumu.

—    Starp citu, — doktors turpināja, — līdzīgos apstāk­ļos dažādu rasu pārstāvjiem temperatūra neatkarīgi no barības ix puslīdz vienāda. Var teikt pat, ka cilvēkam — vai Uz ekvatora vai pola — tā gandrīz nemainās.

—    Tātad, — teica Altamonts, — mūsu miesas siltums šeit ir tāds pats kā Anglijā?

—    Jā, gandrīz, — atbildēja doktors. — Bet pārējiem zīdītājiem temperatūra mazliet augstāka nekā cilvēkiem. Šai ziņā mums tuvākais ir zirgs, tāpat zaķis, zilonis, jūras cūciņa un tīģeris; bet kaķim, vāverei, žurkai, panterai, aitai, vērsim, sunim, mērkaķim, āzim un kazai tempera­tūra sasniedz trīsdesmit deviņus grādus, un, beidzot, vis­augstākā, pāri par četrdesmit grādiem, tā mēdz būt cūkai.

—    Mūs, cilvēkus, tas pazemo, — piebilda Altamohts.

—    Tad nāk abinieki un zivis, kuru miesas siltums at­karīgs no ūdens temperatūras. Čūskai ir tikai trīsdesmit, vardei divdesmit pieci grādi, tāpat ka haizivij vidē, kas pusotra grāda vēsāka; beidzot jāmin insekti, kuriem, šķiet, piemīt ūdens vai gaisa temperatūra.

—    Viss ir ļoti jauki, — sarunā iejaucās Haterass, līdz šim nebildis ne vārda, — un es pateicos doktoram, ka viņš dalās ar mums savās zināšanās; tikai mēs šeit runājam, it kā mums būtu jāiztur nežēlīga svelme. Vai lietderīgāk nebūtu patērzēt par aukstumu, uzzināt, kam esam pa­kļauti, kādas bijušas zemākās līdz šim novērotās tempe­ratūras? *

—    Patiesi gan, — piezīmēja Džonsons.

—    Nekas nav vienkāršāk, — teica doktors, — arī par to varu jūs informēt.

—    Es tam pilnīgi ticu, — sacīja Džonsons, — ko gan jus nezināt!

—     Mani draugi, es zinu tikai to, ko man iemācījuši citi, bet, kad pastāstīšu visu jums, jūs zināsiet to pašu, ko es. Tad, lūk, kas man sakāms par aukstumu un zemajām temperatūrām Eiropā. Piemiņas cienīgu aukstu ziemu tur netrūkst, un, rādās, visbargākās atkārtojas periodiski gandrīz vienmēr pēc četrdesmit viena gada, šis periods sakrīt ar vislielāko saules plankumu skaitu. Minēšu

1364. gada ziemu, kad Rona aizsala līdz Arlai; 1408. gadā aizsala Donava visā savā garumā, bet pāri aizsalušajam Kategatam skrēja vilki; 1509. gada ziemā ar ledu pārklājās Adrijas jūra Venēcijas, Sētas un Marseļas piekrastē; bet Baltijas jūra nebija brīva no ledus pat desmitajā aprīlī; 1608. gadā ziemā Anglijā aizgāja bojā visi lopi; 1789. gadā aizsala Temza līdz Greivsendai, sešu jūdžu attālumā no Londonas; jāmin arī 1813. gada ziema, no kuras frančiem saglabājušās briesmīgas atmiņas, un, beidzot, 1829. gads ar visaukstāko un garāko no deviņpadsmitā gadsimta zie­mām. Sacītais attiecas tikai uz Eiropu.

—    Bet kāds ir lielākais iespējamais aukstums aiz polārā loka? — vaicāja Altamonts. ;

—     Manuprāt, — teica doktors, — mēs esam izcietuši stiprāko jebkad novēroto salu, jo spirta termometrs reiz bija noslīdējis līdz —58° C,. bet, ja nemaldos, līdz šim ze­mākā temperatūra, ko novērojuši polāro apgabalu pēt­nieki, bijusi —51°C.Melvila salā, —54°C Fēliksa ostā un —56° C Vienprātības ostā.

—    Jā, — noteica Haterass, — bargā ziema mūs aizka­vējusi, turklāt gluži nelaikā.

—    Aizkavējusi? — Altamonts cieši paskatījās kapteinī.

—    Mūsu ceļojumā uz rietumiem, — steidzās paskaidrot doktors. > '

—    Tātad, — Altamonts atsāka sarunu, — starp maksi­mālo un minimālo temperatūru, ko spēj izturēt cilvēks, ir apmēram divsimt grādu starpība?

—    Tieši tā, — atteica doktors. — Arā izliktais termo­metrs, kas pasargāts no jebkuriem gaismas stariem, ne­kad nerādīs augstāk par piecdesmit septiņiem grādiem virs nulles, bet visstiprākajā salā — zemāk par mīnus piec­desmit astoņiem. Kā redzat, draugi, mums nav ko bīties.

Bet ja nu saule pēkšņi izdzistu? — ievaicājās Džon­sons. Vai uz Zemes tad nekļūtu aukstāks?

—    Saule neizdzisīs, — doktors atbildēja, — un, ja tas arī notiktu, tad diez vai temperatūra kļūtu zemāka par minēto.

—    Interesanti!

—    Zinu — agrāk pieņēma, ka aukstums aiz Zemes at­mosfēras robežām sasniedz vairākus tūkstošus grādu; pēc franču zinātnieka Furjē eksperimentiem šo skaitli tomēr vajadzēja samazināt. Viņš uzskatīja, ka sala intensitāte uz pola būtu citāda, ja Zeme atrastos vidē bez jebkāda siltuma avota, kad starp dienas un nakts temperatūrām pastāvētu liela atšķirība; tāpēc jāsecina, draugi, ka vai­rāku miljonu jūdžu attālumā no Zemes nav aukstāks kā šeit.

—    Sakiet, doktor, — vai Amerikā temperatūra nav ze­māka k^ā. citās pasaules daļās? — Altamonts vaicāja.

—    Bez šaubām, bet lūdzu ar to nelepoties, — doktors pavīpsnāja.

—    Un kā šī parādībā izskaidrojama?

—     Pagaidām apmierinoša atbilde nav atrasta. Galilejs, piemēram, uzskatīja, ka reiz kāda komēta sadūrusies ar Zemi un mainījusi tās ass, protiv polu stāvokli; pēc viņa domām, Ziemeļpols* kas agr^lļtfadies Hudzona līcī, pār­vietojies uz austrumiem, bet" sЈnā pola apgabali, tik ilgu laiku atradušies ledus skavās, joprojām saglabā lielāku aukstuma pakāpi, ko saules stari nav spējuši gaisināt gad­simtiem ilgi.

—    Vai jūs šai teorijai nepiekrītat?

—    Nekādā ziņā, jo tā apstiprinās tikai Amerikas aus­trumdaļā, taču uz rietumiem, kur temperatūra ievērojami augstāka, to nevar attiecināt, Nē! Manuprāt, jāpieņem, ka Zemes paralēlēs eksistē dažādas izotermiskās joslas, lūk, viss! ….•!

—    Vai zināt, Klobonijā kungs, — teica Džonsons, — mūsu pašreizējos apštākļos tīri patīkami tērzēt par auk­stumu.

—     Tiesa, vecais draugs, turklāt mēs šo teoriju varam pārbaudīt praktiski. Polārie apgabali ir milzu laborato­rija, kur iespējams veikt interesantus eksperimentus ar zemajām temperatūrām, tikai vienmēr jārīkojas uzmanīgi un prātīgi — ja kāda ķermeņa daļa apsaldēta, tā nekavē­joties jāberž ar sniegu, lai atjaunotu asinsriti, bet pēc tam, atgriežoties pie krāsns, ļoti jāpiesargās, lai, pašam nema­not, neapdedzinātu rokas un kājas; tādā gadījumā būtu nepieciešama amputācija, taču mums jācenšas nekā no sava ķermeņa šajos ledus laukos nepamest. Bet tagad, mani draugi, vai nevēlaties dažas stundas atpūsties?

—    Labprāt, — pārējie piekrita.

—    Kas uzraudzīs krāsni?

—    Es, — atsaucās Bells.

—    Uzmaniet labi, draugs, lai uguns neizdziest, jo šo­vakar ir velnišķi auksts.

—    Nebēdājiet, Klobonijā kungs, tādā salā aizmigt ne­var, un palūkojieties taču — debesis vienās liesmās!

—    Jā, — pieiedams pie loga, teica doktors, — ziemeļ­blāzmā visā savā skaistumā! Brīnišķīgi! Nespēju ne atska­tīties.

Klobonijs patiesi allaž apbrīnoja šīs kosmiskās parādī­bas, kuras viņa biedrus vairs sevišķi nesaistīja; doktors bija novērojis, ka pirms ziemeļblāzmām mēdz iestāties magnētiskā lauka perturbācijas, par šo tematu viņš bija iecerejis rakstu «Laika grāmatai».

Kamēr Bells uzraudzīja krāsni, pārējie ielīda savās ko­jas un drīz vien gulēja dziļāmiegā. .

X

ZIEMOTAJU PRIEKI NOMETNĒ

Skumji vienveidīga rit dzīve pola tuvumā. Cilvēki tur pilnīgi pakļauti atmosfēras kaprīzēm ar nemitīgām pāre­jām no stipra sala uz sniega vētrām. Laukā iet lielāko tiesu nav iespējams. Mēnešiem ilgi ziemotāji dzīvo kā kurmji alā.

Nākamajā dienā aukstums par dažiem grādiem kritās un gaisā sagriezās tādas sniega vērpetes, ka dienas gaisma nobāla. Doktors bija spiests sēdēt mājās saliktām rokām, viņam neatlika nekas cits kā ik pēc stundas attīrīt ieeju, kuru sniegs draudēja aizputināt, vai arī noslaucīt mik- lumu no sienām, kuras iekšējais siltums atkausēja; bet sniega māja bija ļoti stipra, un putenis, padarīdams sienas aizvien blīvākas, tās izturību tikai pastiprināja.

Tikpat stipras bija arī noliktavas. Šajos «preču dokos», ka doktors tās dēvēja, priekšzīmīgi sakārtota, glabājās visa izlādētā kuģa krava. Kaut gan no mājas līdz nolikta­vām nebija vairāk kā sešsimt pēdu, nereti spēcīgais pu­tenis liedza turp nokļūt, tāpēc produktu daudzums ikdie­nas vajadzībām atradās virtuvē.

«Delfīna» izlādēšana bija notikusi īstā brīdī. Kuģis lēnām ļāvās nemanāmam, taču nepārvaramam ledus spiedie­nam, kas pamazām to iznīcināja; nebija šaubu, ka no kuģa

atliekām nekas labs vairs neiznāks. Doktors tomēr cerēja, ka tās noderēs kaut vai nelielai laivai, ar ko atgriezties Anglijā, bet ķerties pie darba bija vēl par agru.

Un tā pieci ziemotāji gandrīz, visu savu laiku pavadīja pilnīgā bezdarbībā. Haterass, guļot gultā, nemitīgi kaut ko prātoja; Altamonts vai nu dzēra, vai gulēja, bet dok- lors pat nedomāja izraut viņus no šis miegainības, sargā­damies no niknas ķildas, kas varētu izraisīties. Abi kapteiņi savā starpā reti apmainījās vārdiem.

Apdomīgais Klobonijs arī sarunas pie pusdiengalda al­laž vadīja tā, lai neaizskartu neviena patmīļu; taču no­mierināt pārkairināto jūtīgumu nebija viegli. Doktors vi­siem spēkiem centās savus biedrus izglītot, izklaidēt, iein­teresēt; ja viņš nerakstīja ceļojuma piezīmes, tad tērzēja ar biedriem par vēsturi, ģeogrāfiju vai meteoroloģiskām parādībām, kuras saistījās ar pašreizējo stāvokli; doklora stāsti un prātojumi bija ļoti aizraujoši, no katra nieka viņš secināja derīgas pamācības; viņa neizsīkstošā atmiņa nekad nemaldījās. Savas zināšanas Klobonijs prata pie­lāgot katra klausītāja izpratnei: viņš minēja līdzīgos ap­stākļos notikušus faktus un savas teorijas papildināja ar personiskiem slēdzieniem.

Var teikt, ka šis lāga vīrs bija nelielā pulciņa dvēsele, no kura strāvoja goda jūtas mi taisnīgums. Biedri viņam pilnīgi uzticējās; viņš iedvesa bijību pat Haterasam, kurš, starp citu, Kloboniju ļoti cienīja. Ar saviem vārdiem, rīcību un paradumiem doktoram izdevās panākt, ka piecu likteņa varā pamesto cilvēku eksistence sešu grādu attā­lumā no pola sāka likties gluži dabiska. Kad doktors ru­nāja, šķita, ka viņš mierīgi tērzē savā kabinetā Liverpūlē.

Taču šos vīrus nekādā ziņā nevarēja salīdzināt ar Klusā okeāna salu robinsoniem, kuru liktenis un saistošie pie­dzīvojumi gandrīz vienmēr lasītājiem šķiet apskaužami. Patiesi, krāšņā tropu daba un auglīgā zeme dāvā cilvē­kam bezgala daudz eksistences līdzekļu; šajās skaistajās salās nevajag sevišķas izdomas un pūliņu, lai nodrošinātu materiālo iztiku, jo cilvēkam nāk talkā pati daba: medī­bas un zveja gādā nepieciešamo pārtiku, koki aug cilvēka vajadzībām, alas dod drošu patvērumu, strauti — veldzi; pasargājot no svelmainās saules, lielisku pavēni sniedz kuplās koku lapotnes, bet maigajās ziemās nekad ne­draud bargs aukstums; leknajā augsnē iekritis grauds pēc dažiem mēnešiem nes bagātīgu ražu. Tāda dzīve ārpus sa­biedrības ir īsta svētlaime. Turklāt visas šīs brīnišķās sa­las, šīs dāsnās zemes atrodas kuģu ceļā; avarējušie jūr­nieki tur vienmēr var cerēt uz glābiņu un pacietīgi gaidīt, kad tos kāds izraus no laimīgās dzīves.

Kā lai to salīdzina ar apstākļiem Jaunās Amerikas pie­krastē? Dažkārt šī atšķirība doktoram ienāca prātā, bet viņš par to nevienam neieminējās un galvenokārt lādēja savu piespiedu dīkdienību.

Klobonijs nepacietīgi gaidīja atkusni, kad varēs doties jaunos pārgājienos, taču šo brīdi viņš gaidīja ar bažām, paredzēdams nopietnas sadursmes starp Haterasu un Al- tamontu. Kā beigsies sacensība starp abiem kapteiņiem, ja vispār izdosies polu sasniegt?

Bija jāgatavojas uz visu un pamazām jāpanāk abu sān­cenšu godīga saprašanās, atklāta domu apmaiņa; taču sa­mierināt šos divus cilvēkus — angli un amerikāni, kuri neieredz viens otru, jo vairāk savas izcelšanās dēļ, samie­rināt britu augstprātības iemiesojumu ar amerikāņa dros­mīgo, nekaunīgo spekulanta garu, — cik sarežģīts uzde­vums!

Domājot par tautu nerimtīgo konkurences cīņu, par naidu starp nācijām, doktoru neatturami māca skumjas par cilvēces vājībām, un nemaz negribējās nicīgi paraustīt plecus — to viņš arī nekad nemēdza darīt.

Nereti Klobonijs pārrunāja šos jautājumus ar Džon- sonu, un viņi lieliski sapratās; abi pārlika, kā turpmāk rīkoties, ar kādiem smalkiem paņēmieniem sasniegt mērķi, kaut gan nākotne solīja ne mazums grūtību.

Laiks, kā par spīti, neuzlabojās; atstāt Likteņa cietok­sni nebija iespējams pat ne stundu. Bija jāsēž mājās augu dienu un nakti. Vienīgi doktors allaž atrada sev nodarbo­šanos, visi citi garlaikojās.

Vai tiešām nevarētu kaut kā izklaidēties? — kādu vakaru Altamonts ieminējās. — Kas tā mums par dzīvi! Ta jau dzīvo tikai rāpuļi, ziemu ierāvušies alās.

—    Es pilnīgi piekrītu, — sacīja doktors, — diemžēl mūsu skaits nav pietiekams, lai organizētu interesantas nodarbības.

—    Tātad, pēc jūsu domām, — Altamonts turpināja, — ja mūs būtu vairāk, tad ietu jautrāk?

—    Noteikti! Kad polārzemēs ziemo veselas ekipāžas, laika kavēkļa netrūkst.

—    Nudien, gribētos zināt, — Altamonts teica, — ko tādā gadījumā viņi uzsāk? Lai līdzīgā stāvoklī izgudrotu kādu izklaidēšanos, nepieciešamas teicamas izdomas spē­jas. Jādomā, ka šarādes viņi cits citam neuzdeva?

—    Protams, ne, pēc tām nebija vajadzības, — doktors atbildēja. — Polārpētnieki ieviesa divus lieliskus izklai­dēšanās veidus šajās, zemēs — presi un teātri.

—    Kā? Viņiem bija avīze? — brīnījās Altamonts.

—    Un viņi spēlēja teātri? — iesaucas Bells.

—    Bez šaubām, un tas sagādāja daudz prieka. Tāpēc arī kapteinis Parrijs, ziemodams Melvila salā, ieteica savai ekipāžai abus šos laika kavēkļus, kas guva lielus panā­kumus.

—    Goda vārds, kaut varētu būt ar viņiem! — teica Džonsons. — Tur droši vien gāja varen interesanti!

—    Ne vien interesanti, dārgo Džonson, bet arī jautri; leitnants Bičijs uzņēmās teātra vadību, bet kapteinis Se- bijs tika iecelts par «Ziemas Hroniku^ vai «Ziemeļu Džor­džijas Vēstneša» galveno redaktoru. ^

—    Nosaukums nav peļams, — piēžfmeja Altamonts,

—    No 1819. gada pirmā noyembra,līdz 1820. gada div­desmitajam martam avīze' iznāca katru pirmdienu. Tā vēstīja par notikumiem ziemas nometnē, par medībām un dažādiem sīkiem atgadījumiem,.par negaidītām laika mai­ņām un par temperatūru; avīzē iespieda vairāk vai mazāk saistošas hronikas; protams, velti tajās meklēt Sterna as­prātības vai «Daily-Telegraph» rakstu aizraujošās intri­gas; bet savu avīzi viņi. izdeva, un tā viņus izklaidēja; la­sītāji nebija ne pārāk prasīgi, ne izsmalcināti, un šķiet, ka neviens žurnālists nekad un nekur nav strādājis ar tik lielu sajūsmu.

—    Nolādēts! — iesaucās Altamonts. — Kā derētu pa­lasīt vismaz kādu izvilkumu no šīs avīzes, vai nav tiesa, dārgo doktor? Tās rakstos no pirmā līdz pēdējam vār­dam droši vien strāvoja ledaina elpa!

—    Nebūt ne! — atbildēja dotkors. — Liverpūles filo­zofu vai Londonas literatūras institūta sabiedrībai avīze varbūt liktos panaiva, taču sniegos ieputinātās ekipāžas ļaudis tā pilnīgi apmierināja. Vai nevēlaties paši pārlie­cināties?

—    Kā? Vai tad jūs spētu no galvas …

—    Nē, bet uz jūsu kuģa atradās Parrija ceļojumu ap­raksti, un mums atliek tikai nolasīt slavenā kapteiņa stāstu.

—    Ak, esiet tik laipns! — biedri Jūdza doktoru.

—    Nekas nav vienkāršāk!

Sameklējis salona skapī grāmatu, Klobonijs acumirkli uzšķīra nepieciešamo lappusi.

—    Tā, — viņš teica, — lūk, daži izvilkumi no «Ziemeļu Džordžijas Vēstneša». Kādā vēstulēi galvenajam redakto­ram lasāms:

«No sirds apsveicam ierosinājumu dibināt avīzi. Esmu pārliecināts, ka Jūsu vadībā tā sagādās mums daudz prieka un atvieglos smagās ziemas tumšās, garās dienas.

Interese, ko avīze izraisīfā, pievērsa manu uzmanību iespaidam, kādu Jūsu paziņojums atstājis sabiedrībā, un, galvoju Jums, pasākums, citējot Londonas presē lasītos vārdus, radījis neparastu sensāciju.

Nākamajā dienā pēc avīzes programmas publikācijas uz kuģa radās nepausti liels, nepieredzēts pieprasījums pēc tintes. Zaļie galdauti pārklājās zoss spalvu atgriezu­miem par postu ir«isWkalpotājām, kurš, gribēdams tos no­traukt zemē, aizdūra vienu zem naga. Beidzot, kā ziņo no drošiem avotiem, seržants Matt-ins jau uzasinājis vismaz deviņus spalvu nazīšus.

Kuģa galdiņi brakšķ vien zem Smagajām rakstāmpul­tīm, kuras jau divus mēnešus nebija redzējušas dienas gaismu; stāsta pat, ka vairākkārt atvērušās lūkas, lai no kravas telpu dzīlēm izlaistu laukā papīru kaudzes, kuras nekādi nebija cerējušas tik ātri šķirties no sava tīkamā miera.

Gandrīz piemirsu brīdināt, ka manī modušās zināmas aizdomas Jūsu redakci jas vēstuļu kastē mēģinās iemest dažus rakstus, kuri nebūt neatbilst Jūsu mērķiem gan oriģinalitātes trūkuma ziņā, gan tādēļ, ka tos nevar uzska­tīt par nepublicētiem. Galvoju Jums, ka vakar pat redzēts katls autors, kas, pārliecies pār galdu ar atšķirtu «Skatī­ta ja» sējumu vienā rokā un tintnīcu otrā, lūkojis lampas gaismā atkausēt tinti. Lieki aizrādīt, ka no šādiem viltnie­kiem jāvairās. «Ziemas Hroniku» slejās nav jāiespiež rak­sti, kurus jau pirms simt gadiem pie brokastgalda lasījuši mūsu senči.»

—    Vareni, vareni! — teica Altamonts, kad doktors bei­dza. — Vēstulei patiesi piemīt veselīgs humors; autors, acīm redzot, bijis attapīgs zellis.

—    Attapīgs — pareizi gan, — piekrita doktors. — Bet tagad paklausieties kādu sludinājumu, kurā arī netrūkst humora: «Ziemeļu Džordžijas Karaliskā teātra aktrišu ģērbšanai nepieciešama sieviete vidējos gados ar nevai­nojamu reputāciju. Tā saņems pieklājīgu atalgojumu, tēju un alu pēc patikas. Griezties teātra komitejā.

N. B. Priekšroka atraitnēm.»

—    Goda vārds, mūsu tautieši nav garlaikojušies, — piezīmēja Džonsons.

—    Un vai atraitne radās? — vaicāja Bells.

—    Jādomā gan, — doktors atteica, — jo, lūk, kādu at­bildi saņēma teātra komiteja: «Kungi, esmu atraitne; man ir divdesmit seši gadi, un es varu jums sniegt neapstrī­damus pierādījumus par savu labo slavu un spējām. Bet, pirms uzņemos rūpes par jūsu teātra aktrišu tualetēm, gri­bētu zināt, vai aktrises vienmēr valkā bikses un vai man talkā dos dažus spēcīgus matrožus, kuri spētu kārtīgi sa­vilkt un sašņorēt šo dāmu korsetes? Ja varat to apsolīt, būšu jūsu padevīga kalpone. A. B.

P. S. Vai alus vietā nevarētu izsniegt degvīnu?»

—    Bravo! — iesaucās Altamonts. — Šķiet, ka es skaidri redzu, kā šīs «ģērbējas» ar ķabestāna palīdzību sašņorē aktrises. Nudien," kapteiņa Parrija matroži bijuši jautri puiši!

—    Kā visi, kas sasnieguši mērķi, — piebilda Haterass.

Iejaucies sarunā, kapteinis atkal, kā parasts, iegrima

domās. Lai ilgāk nekavētos pie šā temata, doktors steig­šus sāka lasīt tālāk.

—    Seko polāro apgabalu nedienu aina, — viņš teica, — kurai bezgala daudz variantu, taču daži novērojumi šķiet visai trāpīgi, spriediet paši:

«No rīta, ejot laukā ieelpot svaigu gaisu, jau ar pašu pirmo soli izpeldēties virtuves āliņģa ledainajā ūdenī.

Sastapt medībās lielisku briedi, notēmēt, nospiest gaili un smagi pievilties — jo izrādās, ka samircis šaujampul­veris.

Dodoties pārgājienā, iebāzt kabatā svaigas maizes rie­cienu, bet, sajūtot izsalkumu, pēkšņi pārliecināties, ka maize salā pārakmeņoj usies tā, ka drīzāk ar to sadrupināsi zobus nekā ar zobiem maizi.

Uzzinot, ka tuvumā klīst vilks, spēji piecelties un pa­mest pusdiengaldu, bet atgriežoties redzēt, ka traukus iztīrījis kaķis.

Nākot no pastaigas, gremdēties dziļās, derīgās pārdo­mās, bet negaidot krist lāča apkampienos.»

—    Kā redzat, draugi, — doktors teica, — šo ziemeļ­zemju likstu uzskaiti arī mēs viegli varētu turpifiāt, bet, kad nedienas pārvarētas, nav grūti par tām pasmieties.

—    Lai vai kā, — sacīja Altamonts, — bet avīze bijusi ļoti saistoša, žēl, ka nevaram to abonēt.

—    Ja nu mēs lūkotu dibināt savējo? — ieminējās Džonsons.

—    Mēs pieci? — iesaucās Klobonijs. — Tādā gadījumā šeit visi būtu tikai redaktori un pārāk maz lasītāju.

—    Tikpat, cik skatītāju, — piebilda Altamonts, — ja mēs iedomātos izrādīt lugu.

—    Doktor Klobonij, — teica Džonsons, — pie reizes pastāstiet kaut ko arī par Parrija teātri; vai viņi spēlēja jaunākās lugas?

—    Bez šaubām! Vispirms izmantoja dažus sējumus dra­matisko sacerējumu, kas atradās uz kuģa, un rīkoja iz­rādes pēc katrām divām nedēļām; taču repertuārs ātri vien izsīka; tad pie darba ķērās pašu autori, un arī kaptei­nis Parrijs sarakstīja kādu visai piemērotu komēdiju, kas izpelnījās lielu atzinību, tā saucās: «Ziemeļrietumu jūras ceļš vai Ceļojuma gals».

—    Brīnišķīgs nosaukums! — piebilda Altamonts. — To­mēr atzīstos, ja man vajadzētu rakstīt lugu ar šādu sižetu, es nespētu izdomāt atrisinājumu.

Jums taisnība, — piekrita Bells, — kas zina, ar ko tas var beigties.

t.abll iesaucās doktors. — Bet kāpēc jādomā par pēdējo cēlienu, ja pirmajā viss rit gludi? Lai tas paliek, likteņa ziņā, draugi. Spēlējiet savas lomas, cik labi vien spēdami, un paļaujieties uz radītāju, kura rokas ir atrisi­nājums; gan viņš zinās, kā mums līdzēt.

—    Pagaidām par to drīkstam tikai pasapņot, — pieme­tināja Džonsons. — Ir jau vēls, laiks likties gulēt.

—    Jūs pārāk steidzaties, mans draugs, — piezīmeja doktors.

—    Neko darīt, doktor, nekur nav tik jauki kā gultā! Turklāt man allaž rādās skaisti sapņi: es tajos redzu sil­tās zemes! Varu teikt, ka pusi savas dzīves pavadu uz ek­vatora, otru pusi — šeit, pie Ziemeļpola.

—    Velns parāvis, — iesaucās Altamonts, — jums gan laimējies!

—    Tieši tā! — stūrmanis atbildēja.

—    Tādā gadījumā, — sacīja doktors, — grēks būtu vēl ilgāk mocīt mūsu krietno Džonsonu. Viņu gaida tropu saule. Dosimies visi pie miera.

XI

AIZDOMĪGAS PĒDAS

Nakti no divdesmit sestā uz divdesmit septīto aprīli laiks mainījās — termometra stabiņš ievērojami kritās. Doktora Mājas iedzīvotājiem aukstums līda zem segām. Altamonts modri uzraudzīja krāsni un neskopojās ar ku­rināmo, lai telpā uzturētu +10° C.

Sala pastiprināšanās liecināja, ka vētra drīz rimsies, un doktoru tas iepriecināja: nu atkal varēs uzsākt parastās nodarbības — medības, pārgājienus, zemes pētījumus, reiz izbeigsies garlaicīgā bezdarbība, kas bojā pat stingrākos raksturus.

Nākamajā rītā doktors, agri piecēlies, attīrīja ceļu pāri ledus sablīvējumiem uz konisko klints virsotni, kur at­radās bāka.

Vējš pārsviedās ziemeļos; debesis bija ļoti skaidras. Baltā sniega sega klāja zemi kā blīvs, stingrs paklājs.

Drīz visi pieci ziemotāji devās laukā; svarīgākais uz­devums tagad bija — attīrīt Doktora Māju no sasaluša­jām sniega kupenām, kurās tā bija ieputināta; plakankalni nevarēja ne pazīt — no cilvēku apmetnes, šķiet, nebija ne vēsts, vētra visu bija aprakusi, nolīdzinājusi, zemi se­dza vismaz piecpadsmit pēdu bieza sniega kārta.

Vispirms vajadzēja atrakt kupenas, pēc tam atjaunot mājas arhitektoniskās formas, piešķirt tai agrāko izskatu un drošo stāvokli. Starp citu, tas nebija nekas sarežģīts, un, kad sniegs tika aizvākts, pēc nedaudz ledus naža cir­tieniem sienas atguva normālo biezumu.

Pēc divu stundu pacietīga darba iznira kaila granīta klints; atbrīvojās ceļš uz produktu noliktavām un munī­cijas pagrabu.

Taču šajā nepastāvīgajā klimatā ik brīdi varēja sagaidīt jaunu sniega vētru, tāpēc virtuvē bija jāsanes papildu pārtikas krājumi. Lietojot sālītos produktus, ceļotāju kuņģi bija pārkairināti, radās nepieciešamība pēc svai­gas gaļas, tāpēc mednieki, kuriem pienācās gādāt par pār­tikas maiņu, posās ceļā.

Aprīļa beigas tomēr nevēstīja polārā pavasara iestāša­nos; Arktikā dabas atmodas stunda vēl nebija situsi, līdz tai bija jāgaida, mazākais, sešas nedēļas; pārāk vārgie saules stari nespēja atgriezt dzīvē trauslo ziemeļu floru. Rādījās, ka arī medījuma — kā putnu, tā četrkājaino — nebūs daudz. Doktora Mājas iemītniekiem gan pietiktu ar kādu zaķi, dažām irbēm vai jaunu lapsiņu, un tāpēc viņi nolēma neatlaidīgi dzīties pakaļ jebkuram dzīvnie­kam, kas gadīsies pa šāvienam.

Doktors, Altamonts un Bells devās izlūkos. Amerikānis, spriežot pēc viņa iemaņām, likās veikls un drosmīgs med­nieks, apbrīnojams šāvējs, kaut gan lāgiem mīlēja padi­žoties. Arī viņš pievienojās medniekiem, tāpat kā Deks, kurš daudzējādā ziņā viņam līdzinājās, tikai ar to starpību, ka nebija tāds lielībnieks.

Uzkāpuši koniskajā virsotnē, visi trīs mednieki pāri bezgalīgajiem sniega laukiem soļoja uz austrumiem; tālu nebija jāiet, jo ne vairāk kā divas jūdzes no cietokšņa viņi uzgāja neskaitāmas zvēru pēdas — tās nolaidās līdz Viktorijas līcim un, šķiet, veda apkārt Likteņa cietok­snim.

Mednieki, kurus ziņkāre mudināja sekot šīm pēdām, saskatījās.

Viss skaidrs! — doktors teica.

Pat pārāk, — piebilda Bells. — Tās ir lāču pēdas.

Lielisks medījums, — Altamonts sacīja, — un to­mēr kaut kas šodien man liek no tā bīties.

—    Kas īsti? — pavaicāja doktors.

—    Pārmērīgi lielais pēdu skaits, — amerikānis atbil­dēja.

—    Kā to saprast? — jautāja Bells.

—   Šeit pilnīgi skaidri saskatāmas piecu lāču pēdas, taču pieciem vīriem tas ir par daudz!

—           Vai esat pilnīgi pārliecināts, ka bijuši veseli pieci lāči? — vaicāja doktors.

—           Skatieties un spriediet paši: lūk, pēdas, kuras nelī­dzinās citām, nagu starpas tām platākas nekā pārējām. Bet šeit ir arī mazākas. Labi salīdzinot šos nospiedumus, jūs nelielā lokā saskaitīsiet piecu dažādu lāču pēdas.

—    Pareizi gan, — uzmanīgi pavērojis, piekrita Bells.

—           Tādā gadījumā, — doktors teica, — pie malas tukšu plātību! Mums ļoti jāuzmanās, jo bargās ziemas beigās šie dzīvnieki mēdz būt izbaduši — tie var kļūt bīstami, bet, tā kā lāču skaits nav apšaubāms …

—    Tāpat kā nolūki, — piebilda amerikānis.

—           Jūs domājat, — ieminējās Bells, — ka zvēri uzoduši mūsu nometni šajā piekrastē?

—           Protams, ja vien šīs pēdas nav iemīta zvēru taka, pa kuru tie nākuši; bet kāpēc tādā gadījumā tās riņķo ap vienu vietu, neved taisnā līnijā un nenozūd tālē? Nē, zvēri, acīm redzot, nākuši no dienvidaustrumiem, apstāju­šies šeit un sākuši izlūkot apkārtni.

—           Taisnība, — piekrita doktors, — lāči noteikti ieradu­šies pagājušo nakti.

—           Un droši vien mūs apciemojuši jau agrāk, — pieme­tināja Altamonts, — taču sniegs to noslēpa.

—           Nē, — iebilda doktors, — ticamāk šķiet, ka zvēri te gaidījuši, kad rimsies vētra; meklējot ēsmu, tie devušies uz līča pusi cerībā pārsteigt kādu roni, bet saoduši mūs.

—           Iespējams, — Altamonts teica. — Starp citu, nav ne­maz tik grūti uzzināt, vai lāči ieradīsies arī šonakt.

—    Kā to izdarīt? — vaicāja Bells.

—           Vienu daļu pēdu izdzēsīsim; un, ja rīt šajā pašā vietā atradīsies jaunas, nebūs šaubu, ka zvēri uzglūn tieši Lik­teņa cietoksnim.

—           Lai notiek, — piekrita doktors, — tad vismaz no­skaidrosim, no kā jāpiesargās.

Mednieki ķērās pie darba un, uzirdinājuši sniegu, drīz vien iznīcināja pēdas simt tuāžu platībā.

—           Savādi gan, — sacīja Bells, — ka šie dzīvnieki mūs saoduši pa tik lielu gabalu; neesam taču dedzinājuši ne­kādas taukvielas, kas tos pievilinātu.

—           Ak, lāči apveltīti ar asu redzi un smalku ožu, — doktors atbildēja, — turklāt tie ir lieli gudrinieki, lai ne­teiktu — visgudrākie no zvēriem, un tāpēc manījuši šeit kaut ko neparastu.

—           Turklāt, — turpināja Bells, — kas var galvot, vai vētras laikā lāči nebija atklīduši līdz pat mūsu nometnei.

—           Tādā gadījumā, — iebilda amerikānis, — kāpēc tie šonakt apstājušies tik tālu no tās?

—           Grūti spriest, — atteica doktors, — taču jāiegaumē, ka turpmāk šis aplenkuma loks ap mūsu cietoksni savil- ksies aizvien ciešāk.

—    Gan redzēsim, — sacīja Altamonts.

—           Iesim nu tālāk, — mudināja doktors, — un turēsim acis vaļā.

Mednieki uzmanīgi vēroja apkārtni — kāds nezvērs varēja būt noslēpies aiz ledus pauguriem; nereti viņi par lāci noturēja milzīgu ledus bluķi, tikpat lielu un baltu. Galu galā medniekiem par uzjautrinājumu atklājās, ka tas ir tikai optisks māns.

Pēdīgi vīri devās atpakaļ uz konusveida klinti un no turienes velti pētīja Vašingtona raga apkaimi līdz pat Džonsona salai.

Nekas nebija saskatāms, viss likās stings un balts, ne­dzirdēja ne skaņas, ne mazākā troksnīša.

Mednieki atgriezās sniega mājā.

Pavēstījuši jaunās ziņas Haterasam un Džonsonam, visi nolēma ievērot lielāko piesardzību. Pienāca nakts; tās dziļo mieru nekas netraucēja, nekas nevēstīja briesmu tuvošanos.

Nākamajā rītā, gaismiņai svīstot, Haterass un pārējie, pamatīgi apbruņojušies, devās pārbaudīt aizdomīgās pē­das sniegā; blakus iepriekšējā vakarā redzētajām viņi atrada jaunas, līdzīgas, bet šoreiz daudz tuvāk mājām. Zvēri, šķiet, gatavojās uzbrukt Likteņa cietoksnim.

—           Tagad tie tuvojas divās paralēlās līnijās, — sacīja doktors.

—           Un pat izlūku izvirzījuši priekšgalā,_— piebilda Al­tamonts, — aplūkojiet pēdas, kuras pirmās dodas uz pla­kankalni! Tās pieder īstam milzenim.

—           Patiesi, lāči mūs pamazām ielenc, — noteica Džon­sons. — Skaidrs, ka tie grib uzbrukt.

- Nav šaubu, — piebilda doktors. — Nerādīsimies tiem acīs. Mēs neesam tik stipri, lai cīnītos.

—    Bet kur gan tie nolādētie slēpjas? — iesaucas Bells.

—     Jādomā — aiz ledus pauguriem austrumos, no kurienes mums uzglūn. Drošs paliek drošs, neriskēsim un neiesim uz to pusi.

—    Bet kā būs ar medībām? — vaicāja Altamonts.

—    Atliksim uz dažām dienām, — doktors atbildēja.

—   Sajauksim vēlreiz tuvākās pēdas un pavērosim, vai rīt tās atkal būs atjaunojušās. Tādējādi izsekosim ienaidnieka manevriem.

Paklausot šim padomam, mednieki atgriezās nometnē; bīstamie zvēri aizkavēja jebkuru pārgājienu. Ceļotāji modri uzmanīja Viktorijas līci. Bākā gaisma tika nodzēsta; pašlaik tā nedeva nekāda labuma un varēja tikai saistīt dzīvnieku uzmanību; lukturus un elektriskos vadus sa­nesa mājās; pēc tam vīri pa kārtai uzraudzīja augšējo lau­kumu.

Atkal vilkās neciešami garas, dīkas dienas, bet kas cits viņiem atlika? Nevarēja taču doties tik nevienādā cīņā, neapdomīgi riskējot ar dzīvību, kas visiem bija dārga. Bija jācer, ka zvēri, tumsā neko neredzot, samulsis un ap­maldīsies, bet, ja pārgājienā gadītos sastapt kādu vien­tuļu lāci, to varētu laimīgi pieveikt.

Tā nu dīkdienības vietā stājās jauns pienākums — mod­rība, un neviens to nenožēloja.

Pagāja divdesmit astotais aprīlis, bet ienaidnieks nerā­dīja ne mazāko dzīvības zīmju. Nākamajā dienā vīri ar lielu interesi devās pētīt pēdas sniegā. Atskanēja pārstei­guma saucieni.

No pēdām nekur vairs ne miņas, visapkārt, cik tālu vien skatiens sniedza, neskarts sniega klajums.

Lieliski! — Altamonts iesaucās. — Lāči piemānīti! Tiem pietrūcis pacietības! Apnikuši gaidīt un aizvākušies prom. Laimīgu ceļa vēju! Bet tagad — uz medībām!

—    Pag, pag! — iebilda doktors. — Sazini nu! Drošības deļ es tomēr lūgtu vēl kādu dienu nogaidīt. Nenolie­dzami — naidnieks te šonakt nav nācis, vismaz no šīs pu­ses ne …

—    Apiesim laukumam apkārt, — Altamonts ieteica,

—   tad arī zināsim, kā īsti rīkoties.

—    Ar mieru, — piekrita doktors.

Viri ar vislielāko uzmanību izpētīja apkārtni divu jū­džu apkaimē, taču velti — nekur nemanīja ne mazāko pēdu.

Nu, vai nepamedisim? — amerikānis nepacietīgi vaicāja.

—    Lai paliek līdz rītam, — atbildēja doktors.

—    Kad jau, tad jau, — negribot piekāpās Altamonts.

Viņi atgriezās cietoksnī. Gluži kā iepriekšējā dienā,

katram uz vienu stundu vajadzēja stāties novērošanas postenī.

Kad pienāca Altamonta kārta, viņš uzkāpa koniskajā klintī nomainīt Bellu.

Tiklīdz amerikānis bija prom, Haterass paaicināja biedrus. Doktors pameta savu piezīmju burtnīcu, Džon­sons — krāsni.

Varēja gaidīt, ka Haterass gatavosies runāt par bīstamo stāvokli, bet viņam tas nebija ne prātā.

—           Mani draugi, — viņš iesāka, — izmantojot ameri­kāņa prombūtni, parunāsim par mūsu interesēm; mums jāapspriež daži jautājumi, kas uz viņu neattiecas, turklāt nemaz nevēlos, ka viņš tajos iejaucas.

Neizprazdami, ko īsti kapteiņa vārdi nozīmē, vīri saskati jas.

- Veļos ar jums kopīgi nolemt, — Haterass turpināja, - kādi bus mūsu turpmākie plāni.

Labi, labi, — sacīja doktors, — darīsim to, kamēr esam vieni.

Pēc mēneša, — teica Haterass, — augstākais, pēc pusotra klāt būs lielo pārgājienu laiks. Vai esat izlēmuši, ko iesākt vasaras mēnešos?

—    Bet jūs, kaptein? — jautāja Džonsons.

—           Par sevi varu teikt — manā dzīvē nav bijis brīža, kad es būtu aizmirsis savu mērķi. Ceru, ka neviens no jums nedomā griezties atpakaļ?

Zīmīgais mājiens palika bez tūlītējas atbildes.

Ņemiet vēra, Haterass turpināja, — ka es došos uz Ziernelpolu, kaut arī nāktos darīt to vienam pašam; līdz polam atlikušas ne vairāk kā trīssimt sešdesmit jūdzes. Nekad vel cilvēks nav bijis tik tuvu šim vilinošajam mēr­ķim, tāpēc, neizmēģinājis visu iespējamo un neiespējamo, es šādu izdevību garām nelaidīšu. Ko jūs par to domājat?

-     To pašu, ko jūs, — doktors dedzīgi atteica.

—    Bet jūs, Džonson?

—    To pašu, ko doktors, — stūrmanis atbildēja.

—    Tagad vārds jums, Bell, — sacīja kapteinis.

—           Kaptein, — galdnieks uzsāka, — tiesa, Anglijā mūs negaida ģimenes, taču dzimtene tomēr ir un paliek dzim­tene! Vai tad jums nemaz negribas atgriezties mājās?

—           Atgriezties, — kapteinis atteica, — tikpat labi va­rēsim, kad būs atklāts pols. Turklāt atceļš būs daudz vieg­lāks. Grūtības vairs nepieaugs, jo, virzoties uz ziemeļiem, mēs attālināsimies no zemeslodes aukstākajām vietām. Pārtikas un kurināmā mums pietiek ilgam laikam. Tāpēc kavēkļu nebūs, un nenoiet līdz galamērķim būtu nozie­gums.

—           Nu, ja tā, — sacīja Bells, — tad mēs visi jūs atbal­stām, kaptein.

—            Labi, — atteica Haterass, — par jums nekad neesmu šaubījies. Ceļojums izdosies, draugi, un mūsu varoņdarba slava piederēs tikai Anglijai.

—           Bet viens no mums ir amerikānis, — ieminējās Džonsons.

Dzirdot šo piezīmi, Haterass nespēja valdīt dusmas.

—    To es zinu, — viņš bargi teica.

—           Nevar taču amerikāni pamest šeit, — piebilda doktors.

—    Nē, nevar, — Haterass piekrita.

—    Vai viņš katrā ziņā nāks mums līdzi?

—    Jā. Bet kurš tādā gadījumā būs pavēlnieks?

—    Jūs, kaptein.

—           Kaut arī jūs visi man paklausītu, šis jenkijs var at­teikties to darīt.

—           Nedomāju vis, — atbildēja Džonsons. — Bet ja nu viņš tomēr atsakās pildīt jūsu pavēles? …

—    Gan tad izrēķināsimies.

Trīs angļi klusuciešot pavērās Haterasā. Vārdu atkal ņema doktors.

—     Kā īsti mēs ceļosim? — viņš jautāja.

—           Cik iespējams, turoties gar piekrasti, — kapteinis atbildēja.

—    Bet ja nu ceļā gadās brīva jūra?

—    Nu, tad dosimies tai pāri.

—    Ar ko? Kuģa taču nav.

Haterass neatbildēja. Viņš manāmi apjuka.

—           Varbūt no «Delfīna» atliekām varētu uzbūvēt laivu? — ieminējās Bells.

—    Nekādā gadījumā! — Haterass dedzīgi iesaucās.

—    Nekādā gadījumā? — novilka Džonsons.

Doktors papurināja galvu, viņš saprata kapteiņa sašu­tumu.

—           Nekādā gadījumā! — Haterass vēlreiz atkārtoja. — No amerikāņu kuģa dēļiem būvēta, tā būs amerikāņu laiva!

—    Bet kaptein… — Džonsons grasījās iebilst.

Doktors vecajam stūrmanim pamāja, lai pagaidām liek

kapteinim mieru. Šis jautājums bija jāpataupa izdevīgā­kam mirklim. Labi zinādams kapteiņa sašutuma cēloni un viņa uzskatiem nepiekrizdams, doktors sirds dziļumos ap­ņēmās draugu no tik negrozāma lēmuma atrunāt.

Klobonijs sāka stāstīt ko citu — gan par iespēju no­kļūt ziemeļos, ejot taisnā ceļā gar piekrasti, gan par nezi­nāmo zemeslodes vietu, tā saucamo Ziemeļpolu.

Vārdu sakot, viņš novirzīja sarunu no bīstamā temata, līdz beidzot, pārnākot Altamontam, tā spēji aprāvās.

Neko jaunu amerikānis nepavēstīja.

Tā pagāja šī diena, tai sekoja mierīga nakts. Lāči, acīm redzot, bija nozuduši.

XII

LEDUS SPROSTĀ

Nākamajā dienā Haterass, Altamonts un Bells nolēma doties medībās; aizdomīgās pēdas bija nozudušas, un lāči droši vien aiz bailēm no noslēpumainā ienaidnieka, vai arī neatklādami neko jaunu, kas liecinātu, ka zem šiem ledus blāķiem mīt dzīvi radījumi, likās atmetuši savus ļaunos nolūkus.

Doktors nolēma aiziet līdz Džonsona salai, lai izpētītu ledus stāvokli un veiktu dažus hidrogrāfiskus mērījumus. Sals nežēlīgi svilināja, taču ceļotāji it viegli to pacieta, jo pie lielā aukstuma bija pieraduši.

Džonsonam pienācās palikt mājās par sargu.

Trīs mednieki saposās ceļam; katrs ņēma līdz div- stobreni ar rievotu stobru un smailām lodēm; gadīju­mam, ja ceļā pārsteigtu nakts, viņi neaizmirsa nedaudz pe- mikāna, kā arī polārzemēs tik nepieciešamo, neaizstajamo ieroci — ledus griežamo nazi, bet aiz briežādas uzsvārča jostas aizbāza pa nelielam cirvītim.

Tā nodrošinājušies, saģērbušies un apbruņojušies, vīri varēja mērot tālus ceļa gabalus, bet viņu veiklība un drosme solīja veiksmi.

Astoņos rītā mednieki, pilnīgi sagatavojušies, devās prom. Deks draiskodamies skrēja pa priekšu; uzkāpuši austrumu augstienē, viņi apmeta līkumu bākas klintij un nozuda dienvidos, līdzenumā, ko ierobežoja Bella kalns.

Norunājis ar Džonsonu brīdinājuma signālu, ja drau­dētu briesmas, doktors nokāpa lejā krastā un gāja izpētīt daudzveidīgos ledus paugurus, kuri klāja Viktorijas līci.

Stūrmanis Likteņa cietoksnī palika viens, taču nesēdēja dīkā. Vispirms viņš izlaida laukā grenlandiešu suņus, kuri savā «Suņu Pilī» kļuva pārāk nemierīgi; priecīgi, ka tikuši brīvībā, dzīvnieki kūleņoja pa sniegu. Pēc tam Džonsons pievērsās dažādiem sīkiem, taču sarežģītiem mājsaimnie­cības darbiem. Bija jāsanes mājās jaunas kurināmā un pār­tikas rezerves, jāsakopj noliktavas, jāsalabo šādi tādi saimniecības piederumi, jāsalāpa nodilušās segas un zā­baki paredzamajiem vasaras pārgājieniem. Darba netrūka, un vecais stūrmanis strādāja veikli kā īsts jūrnieks, kuram neviens amats nav svešs.

Tā darbojoties, Džonsons atcerējās vakardienas sarunu; viņš domāja par kapteini Haterašu un, galvenais, par viņa stūrgalvību, būtībā ļoti slavējamu un varonīgu, kas vi­ņam liedza samierināties ar to, ka amerikānis vai pat tikai amerikāņu laiva pirms viņa vai reizē ar viņu sasniegtu polu.

«Manuprāt, būs tomēr grūti šķērsot okeānu bez laivas,» stūrmanis domāja. «Laiva tikpat būs nepieciešama, ja nonāksim pie brīviem ūdeņiem. Trīssimt jūdzes nav iespējams veikt peldus, kaut arī mēs būtu viskrietnākie angļi pasaulē. Patriotismam ir robežas. Bet gan redzēsim. Laika vēl pietiek; turklāt pēdējo vārdu šajā jautājumā nav teicis Klobonijs, gan šis apķērīgais cilvēks piespiedīs kapteini grozīt lēmumu. Varu derēt, ka, ejot uz salu, dok­tors aplūkos «Delfīna» atliekas un nospriedīs, kā vislabāk tās izmantot.»

Tā Džonsons prātoja pāris stundu pēc mednieku aiz­iešanas, kad pēkšņi no divu trīs jūdžu attāluma vējš at­nesa skaidri sadzirdamu šāvienu.

—           Ahā! — novilka vecais stūrmanis. — Mednieki kaut ko uzgājuši, turklāt ne visai tālu, jo šāviens labi sadzir­dams. Starp citu, tādēļ, ka gaiss šodien ļoti tīrs.

Atskanēja otrs šāviens, tam sekoja trešais.

«Šķiet, atraduši labas pēdas,» Džonsons nodomāja.

Atskanēja vēl trīs šāvieni, tagad jau daudz tuvāk.

—           Seši šāvieni! — Džonsons iesaucās. — Nu visi lādiņi izlietoti! Cīņa, rādās, bijusi karsta. Bet vai tikai? …

Spēja iedoma lika Džonsonam nobālēt. Viņš izsteidzās laukā un ātri uzrāpās koniskajā klintī.

Skats, ko viņš ieraudzīja, bija drausms.

—    Lāči! — Džonsons iekliedzās.

Visi trīs mednieki Deka pavadībā skrēja šurp ko kājas nes, viņiem sekoja pieci milzīgi lāči; sešas lodes nebija tos pieveikušas, un tie gandrīz jau panāca medniekus; Ha­terass, palicis aizmugurē, centās noturēt distanci starp sevi un zvēriem, mezdams zemē citu pēc cita cepuri, cirvi un pēdīgi arī šauteni. Lai aplūkotu nomestos priekšmetus, lāči ziņkārē mēdz apstāties un mazliet atpaliek, kaut gan pie labas gribas tie varētu noskriet pat ātrāko zirgu.

Haterass, Altamonts un Bells, skrējienā gluži aizelsu­šies, sasniedza Džonsonu, un pa klints slīpumu visi nokū­leņoja lejā līdz sniega mājai.

Pieci lāči jau bija gandrīz klāt, un kapteinis ar naža cir­tienu tik tikko paguva atvairīt spēcīgu ķepas sitienu.

Nākamajā acumirklī Haterass un biedri ieslēdzās mājā. Lāči apstājās laukumā pie klints pamatnes.

—           Beidzot! — atviegloti nopūtās Haterass. — Tagad va­rēsim veiksmīgāk cīnīties — pieci pret pieci!

—    Četri pret pieci! — Džonsons izbailēs iesaucās.

—    Kā tā? — vaicāja Haterass.

—           Doktors! — norādīdams uz tukšo salonu, Džonsons atbildēja.

—    Kur viņš ir?

—    Aizgāja uz salu.

—    Nelaimīgais! — iesaucās Bells.

—    Mēs nedrīkstam viņu tā pamest, — sacīja Altamonts.

—    Skriesim turp! — uzsauca Haterass.

Viņš spēji atrāva durvis, bet gandrīz nepaguva tās aiz­cirst; daudz netrūka, un lāča smagā ķepa būtu aplauzusi viņam sprandu.

—    Lāči! — Haterass iesaucās.

- Vai visi? — jautāja Bells.

Visi! — Haterass atbildēja.

Altamonts metās pie logiem un sāka tos aizbāzt ar sie­nam nošķeltiem ledus gabaliem. Pārējie, nepārmīdami ne vārda, sekoja viņa piemēram. Klusumu traucēja tikai Deka apslāpētie rūcieni.

Jāpiebilst, ka vīriem prātā bija tikai viens: aizmirsuši draudošās briesmas, viņi domāja vienīgi par doktoru. Nevis par savu, bet, galvenais, par viņa glābiņu. Nabaga Klobonijs! Tik krietns, uzticams biedrs, viņu mazās kolo­nijas dvēsele! Pirmoreiz visā ceļojuma laikā viņa nebija kopā ar pārējiem; beidzis savu pastaigu, doktors, neno­lauzdams neaprakstāmās briesmas vai pat drausmīgo nāvi, kas viņu gaida, mierīgi atgriezīsies Likteņa cietoksnī, kur viņam uzklups plēsoņas lāči.

Un ne mazākās iespējas viņu brīdināt!

Varbūt es maldos, — teica Džonsons, — bet man šķiet, ka viņš jau brīdināts; vairākkārtīgie šāvieni būs pieVĒRsuši viņa uzmanību, un viņš katrā ziņā noprot, ka no- I m'i■ ■ ka:; neparedzēts.

bet ja nu doktors tobrīd atradās pārāk tālu, — iebilda Altamonts, — vai arī nav iedomājies, kas noticis? Vai ii gandrīz galvot, ka no desmit iespējām astoņās viņš algriezīsies, neko nejaušot. Cietokšņa esķarps lāčus aizbiedēs, Klobonijs tos saskatīt nevarēs.

Tātad līdz viņa pārnākšanai mums jātiek vaļā no bīstamajiem zvēriem, — noteica Haterass.

Bet kā? — vaicāja Bells.

Uz šo jautājumu atbildēt nebija viegli. Izķļūt no mā­ja:, līkas neiespējami. Priekšnams bija aizbarikādēts, taču lati kIu iķeisti nojauktu kā nieku; pretinieku skaits un spēks tiem bija labi zināms, un viņus sasniegt lāčiem ne­bulu gi uti.

< ialavodamies atvairīt jebkuru naidnieka mēģinājumu Ielauzties mājā, aplenktie ieņēma katrs savu vietu sniega maļas istabās; labi ieklausoties, varēja dzirdēt, kā lāči loda gar durvīm, apslāpēti rūc un ar varenajiem nagiem ski ibinas gar mājas sienām.

Taču vajadzēja kaut ko uzsākt, jo laiks steidzās. Alta­monts nolēma izcirst sienā lūku un atklāt uguni uz uzbru­cējiem; pēc dažām minūtēm ambrazūra sienā bija gatava un Altamonts tajā iebāza šauteni. Bet, parādījusies ārpusē, tā acumirklī ar neparastu spēku tika izrauta no rokam, pirms viņš paguva izšaut.

—           Nolādēts! Ar tādu pārspēku mes netiksim gala! — Altamonts iesaucās un steidzīgi aizbāza lūku sienā.

Aplenkums jau vilkās veselu stundu, bet beigu tam nevarēja paredzēt. Vīri vēlreiz apsprieda, kā izkļūt no mājas; cerības bija vājas, jo cīnīties ar katru lāci atsevišķi taču nevarēja. Tomēr Haterass un viņa biedri, gribēdami katrā ziņā drīzāk rast izeju no sarežģītā stāvokļa, pareizāk sakot, juzdamies bezgala pazemoti šajā sprostā, kur tos ieslodzījuši zvēri, gandrīz bija gatavi doties atklātā cīņā, kad pēkšņi kapteinis izgudroja jaunu aizstāvēšanās līdzekli.

Paņēmis Džonsona krāsns urķi, viņš to nokaitēja sar­kanu, tad izkausēja ar to sienā caurumu tā, lai no ārpuses to vēl segtu plāna ledus kārtiņa.

Biedri vēroja kapteiņa rīcību. Kad stienis bija sakarsis līdz baltkvēlei, Haterass teica:

—          Šī nokaitētā dzelzs līdzēs mums atvairīt lāčus, kuri nespēs karstajam stienim pieskarties, bet pa spraugu sienā ērti varēsim šaut uz zvēriem, jo tie nespēs mums izraut ieročus no rokām.

—           Labi izgudrots! — apsveica Bells, nostādamies Al- tamontam blakus.

Tad Haterass, paņēmis nokveldēto stieni, ātri iebāza to sienas caurumā. Saskarē ar karsto dzelzi ledus šņākdams kusa. Piesteidzās divi lāči un, satvēruši stieni, briesmīgi iekaucās, tajā brīdī cits pēc cita noskanēja četri šāvieni.

—    Trāpīts! — iesaucās Altamonts.

—    Trāpīts! — piebalsoja Bells.

—          Jāatkārto, — veicīgi aizbāzdams caurumu sienā, no­teica Haterass.

Viņš atkal ielika stieni krāsnī, kur pēc dažām minūtēm tas nokaita gluži sarkans. .

Pielādējuši šautenes, Altamonts un Bells ieņēma savas vietas; Haterass atvēra ambrazūru un vēlreiz iebāza tajā kvēlojošo dzelzi.

Šoreiz tas atdūrās pret kaut ko cietu,

—    Sasodīts! — iesaucās Altamonts.

—    Kas noticis? — vaicāja Džonsons.

—           Paraugieties! Nolādētie zvēri apkrauj mūs ar ledus gabaliem, tie mūs iemūrē, aprok šeit dzīvus!

—    Nevar but!

—    Skatieties paši — stienis tālāk vairs neiet. Galu galā tas kļūst smieklīgi.

Stāvoklis bija vairāk nekā smieklīgs, tas bija bīstams. Un joprojām pasliktinājās. Gudrie dzīvnieki izlietoja šo paņēmienu, lai savus upurus nosmacētu; lai laupījums ne- izmuktu, tie viņus apraka zem ledus gabaliem.

—    Nelāgi gan! — norūca Džonsons. — Es vēl saprastu, ja to darītu cilvēki, bet lāči!

Pagāja vēl divas stundas, taču ielenkto stāvoklis ne­mainījās. Šķita, ka glābties nav iespējams; biezo ledus mūru dēļ mājā neielauzās ne mazākais ārpasaules trok­snis. Altamonts sašutis staigāja šurp un turp, pukodamies par to, ka viņa drosme briesmu brīdī izrādījusies neva­rīga. Haterass ar šausmām domāja par doktoru un par no­pietno nelaimi, kas viņam draudēja pārnākot.

—    Kaut doktors Klobonijs būtu ar mums! — iesaucās Džonsons.

—    Un tad? Ko viņš te līdzētu? — vaicāja Altamonts.

—- Gan atrastu izeju!

—    Kādu tad? — Altamonts ironiski noprasīja.

—    Zinādams to, — Džonsons atcirta, — es pēc viņa ne­ilgotos. Un tomēr itin labi nojaušu, ko doktors būtu ietei­cis darīt.

—    Ko īsti?

—    Mazliet uzēst! Tas nenāks par ļaunu. Gluži otrādi. Ka jūs domājat, Altamonta kungs?

—    vla jūs tā vēlaties — ēdīsim, — amerikānis atbil­dēja, — kaut gan mūsu stāvoklis ir ļoti muļķīgs, lai ne­teiktu — apkaunojošs.

—    Deram, — sacīja Džonsons, — ka pēc pusdienām iz­eja no nelaimes radīsies.

Atbildi stūrmanis nesagaidīja, taču visi sēdās pie galda.

Džonsons, īsts Klobonijā māceklis, allaž centās bries­mas uztvert filozofiskā mierā; šoreiz tomēr tas lāgā neiz­devās. Joki iestrēga kaklā. Turklāt ieslodzītajiem saplaka drosme; gaiss hermētiski noslēgtajā telpā kļuva aizvien smacīgāks; dūmvadu caurules vilka vāji, izvēdināt telpas nevarēja, un bija paredzams, ka pēc neilga laika+ uguns krāsnī izdzisīs. Plaušām un krāsnij nepieciešamo skābekli pamazām aizstāja ogļskābā gāze, kuras nāvējošā ietekme labi zināma.

Haterass pirmais ievēroja jaunās briesmas un neslēpa tās no biedriem.

—           Tādā gadījumā mums par katru cenu jātiek laukā! — sacīja Altamonts.

—           Protams! — piekrita Haterass. — Tikai nogaidīsim nakti; griestos vajag izcirst lūku, pa kuru ieplūdīs svaigs gaiss; pēc tam kāds no mums, nostājies šajā posteni, šaus uz lāčiem.

—    Vienīgais, kas atliek, — teica Altamonts.

Tā nosprieduši, vīri sāka gaidīt tumsas iestāšanos. Bet Altamonts visu šo laiku nemitējās pukoties par nolādēto stāvokli, kad cilvēki, cīņā ar lāčiem saduroties aci pret aci, kā viņš izteicās, nemaz nebija apliecinājuši savu pā­rākumu.

XIII

MĪNA

Uznāca nakts, un, skābeklim izsīkstot, lampa salonā dzisa.

Pulksten astoņos tika pabeigta pēdējā sagatavošanās. Vīri rūpīgi pielādēja šautenes un sniega mājas jumtā iz­cirta lūku.

Darbs ilga vairākas minūtes, Bells veikli strādāja, kad pēkšņi, pametis savu novērošanas posteni, no guļamista­bas izsteidzās Džonsons.

Viņš šķita ļoti satraukts.

—    Kas noticis? — vaicāja kapteinis.

—           Kas? Nekas, — vecais jūrnieks nenoteikti atbildēja, — un tomēr . . .

—    Klusumu! Vai nedzirdat savādu troksni?

—    Kurā pusē?

—    Tur … Aiz sienas kaut kas notiek!

Bells pārstāja strādāt; visi ieklausījās.

Bija dzirdams tāls troksnis, it kā sniega mājas sānu sienā kāds urbtos.

—    Tur kāds skrāpējas, — Džonsons teica.

—    Nav šaubu, — piebilda Altamonts.

—    Lāči? — jautāja Bells.

—    Kas cits, — atteica Altamonts.

—           Tie mainījuši taktiku, — sacīja vecais stūrmanis, — atmetuši nodomu mūs noslāpēt.

—           Vai arī ir pārliecināti, ka mēs vairs neesam dzīvi, — noskaities ne pa jokam, piebilda amerikānis.

—    Zvēri mums uzbruks, — ieminējās Bells.

—    Un lai! — Haterass teica. — Cīnīsimies aci-,pret' aci.

—           Tūkstoš velnu! — iesaucās Altamonts. — Tā būs daudz labāk! Man jau apnikuši šie neredzamie ienaid­nieki! Tagad vismaz redzēsim tos un varēsim sākt atklātu cīņu!

—           Patiesi gan, — piebilda Džonsons, — tikai ne ar šau­tenēm; tik šaurā telpā tas nebūs iespējams.

—    Nu kas par to? Kausimies ar cirvjiem un nažiem!

Troksnis pieauga. Jau skaidri varēja atšķirt nagu skrap-

stēšanu; ienaidnieks lauzās mājā tieši tajā stūrī, kur siena savienojās ar sniega valni, kas balstījās pret klinti.

—           Nezvērs, kas laužas iekšā, nav vairs tālāk kā sešas pbdas.

Taisnība, Džonson, — amerikānis piekrita, — bet mums vel lr laika gana sagatavot tam pienācīgu saņem­šanu.

Vienā rokā satvēris cirvi, otrā nazi, atbalstījies uz la­bas kājas, augumu atliecis atpakaļ, amerikānis nostājās aizstavešanās pozīcijā. Haterass un Bells rīkojās tieši tā­pat. Džonsons katram gadījumam paņēma pielādēto šau­teni.

Troksnis kļuva aizvien skaļāks; ledus brakšķēdams lūza zem tēraudasajiem nagiem.

Beidzot vairs tikai plāna ledus kārtiņa šķīra uzbrucēju no pretiniekiem; pēkšņi šī kārtiņa izšķīda kā papīra lapa klauna stīpā, un telpas pustumsā ievēlās milzīgs, melns kamols.

Altamonts, spēji atvēzējies, grasījās zvelt tam ar cirvi.

—           Stājieties! Dieva dēļ! — viņu apturēja pazīstama balss.

—    Doktors! Tas ir doktors! — Džonsons iesaucās.

Patiesi, tas bija Klobonijs, kas, zaudējis līdzsvaru, ievē­lās istabas vidū.

—           Sveiki, mani brašie draugi! — ātri pierausdamies kā­jās, doktors teica.

Draugi stāvēja kā apstulbuši; taču pārsteigumam sekoja nevaldāms prieks — visi gribēja apkampt krietno

Klobonij u. Dziļi saviļņots, Haterass ilgi spieda viņu pie krūts, bet doktors atbildēja ar sirsnīgu rokas spiedienu

—    Vai tiešām tas esat jūs, Klobonijā kungs? — stūrma­nis jautāja.

—     Es pats, veco zēn, bet es biju par jūsu likteni vairāk nobažījies nekā jūs par manējo.

—    Kā jūs uzzinājāt, ka esam lāču ielenkumā? — Al­tamonts vaicāja. — Mēs visvairāk bažījāmies par to, ka jūs, nenojaušot briesmas, varētu mierīgi atgriezties mājās.

—    Es taču visu redzēju, — doktors atbildēja, — jūsu šāvieni mani brīdināja, tajā mirklī es stāvēju pie «Delfīna» atliekām; uzkāpis kādā ledus kalniņā, ieraudzīju, ka jums seko pieci lāči. Ak, kādas bailes jūsu dēļ pārdzīvoju! Bet, redzot jūs pa kaklu pa galvu nokūleņojam lejā no klints un lāčus aizkavējamies, es beidzot nomierinājos — sa­pratu, ka esat patvērušies mājā. Tad lēnām tuvojos, brī­žam rāpus, brīžam slapstīdamies aiz ledus pauguriem; tā sasniedzis cietoksni, redzēju zvērus raujamies kā milzu bebrus; lāči noblietēja sniegu, krāva visapkārt mājai ledus bluķus, vārdu sakot, gribēja jūs aprakt dzīvus. Laime, ka tiem neienāca prātā ledu novelt no klints virsotnes, tas jūs bez žēlastības sašķaidītu.

—     Bet jūs pats taču nebijāt drošībā, Klobonijā kungs, — teica Bells. — Zvēri varēja pamest cietoksni un jums uz­brukt.

—     Lāči bija pārāk aizņemti, lai to darītu; vairākkārt pavisam tuvu garām paskrēja grenlandiešu suņi, kurus Džonsons bija izlaidis laukā, bet lāči nelikās zinis par tiem, nē, zvēriem padomā bija treknāks laupījums.

—    Pateicamies par komplimentu, — iesmējās Alta­monts.

—     Ar to nav vērts pārāk lepoties. Izpratis lāču taktiku, nolēmu nokļūt pie jums. Piesardzības dēļ vajadzēja no­gaidīt nakti; tiklīdz iestājās krēsla, es klusītiņām no mu­nīcijas pagraba puses piezagos pie eskarpa. Tieši šo vietu izvēlējos ar zināmu nolūku — tur varēja ērti izlauzt eju. Un es ķēros pie darba: sāku apstrādāt sienu ar ledus grie­žamo nazi; ne, nudien, tas ir nepārspējams darba rīks; trīs stundas kalu, jaku, strādāju un te nu es esmu — izsalcis, pārguris, tomēr sveiks un vesels …

—    Lai dalītos ar mums liktenī, — Altamonts piebilda.

—           Un lai glābtu mūs visus; bet vispirms dodiet šurp kādu sausiņu un gaļu, citādi nomiršu badā.

Pēc brītiņa doktora baltie zobi iecirtās pamatīgā sālītas vērša gaļas šķēlē. Ēdot viņš labprāt atbildēja biedriem, kuri viņu apbēra ar jautājumiem.

—    Lai glābtu mūs? — atkārtoja Bells.

—           Protams, — ar spēcīgajiem žokļiem košļādams gaļu, atbildēja doktors.

—           Patiesi, — teica Bells, — mēs taču varam tikt laukā pa to pašu ceļu, pa kuru jūs atnācāt.

—           Tā tik vēl trūka! — iesaucās doktors. — Ļaut pilnu vaļu šim odžu dzimumam, lai tas uzož un izlaupa mūsu pārtikas noliktavas?

—    Mums jāpaliek šeit, — noteica Haterass.

—          Bez šaubām, — piekrita doktors, — un katrā ziņā jātiek vaļā no šiem zvēriem.

—    Bet vai šāda iespēja ir? — vaicāja Bells.

—    Pavisam droša, — doktors atbildēja.

—           Vai es neteicu? — Džonsons berzēja rokas. — Kopā ar Klobonijā kungu neatmaksājas krist izmisumā; viņa gudrību somā allaž atradīsies kāds izgudrojums.

—           Ak vai, ak vai! Mana nabaga soma ir visai plāna, to­mēr kārtīgi tajā parakņājoties …

—           Doktor, — Altamonts teica, — vai lāči nevar pie mums ielīst pa jūsu izrakto eju?

—           Nē, es pacentos to pamatīgi aizbāzt. Un mēs tagad mierīgi nokļūsim pulvera pagrabā tā, ka lāči pat neno­jautīs.

—          Lieliski! Bet vai jūs beidzot nepateiksiet, kā domā­jat mūs atbrīvot no šiem nelūgtajiem viesiem?

—    Paņēmiens ļoti vienkāršs, turklāt daļēji jau veikts. Kātā?

Tūlīt sapratīsiet. Pavisam aizmirsu pateikt, ka ne­atgriežos viens.

Ko tas nozīmē? — vaicāja Džonsons.

—    Ļaujiet stādīt priekšā savu sabiedroto.

Ta runājot, doktors izvilka no ejas nesen nošautu lapsu.

—    Lapsa! — Bells iesaucās.

—             Mans šārīta medījums, — doktors vienkārši paskaid- 'roja, — tūlīt jūs redzēsiet, ka neviena cita lapsa nav no­šauta tik īstā brīdī.

—    Kas jums galu galā padomā?

—           Esmu nolēmis ar simt mārciņām pulvera uzlaist gaisā visus lāčus.

Biedri pārsteigti skatījās doktorā.

—    Bet kur ņemsiet pulveri? — Viņi nesaprata.

—    Pagrabā.

—    Kā jūs tam piekļūsiet?

—           Šī eja ved tieši turp. Ne velti to raku desrriit tuazes garu; varēju lauzt ceļu arī daudz tuvāk mājai, bet man bija īpašs mērķis.

—    Un kur novietosiet mīnu? — Altamonts vaicāja.

—           Iepretī mūsu nogāzei, tā sakot, pēc iespējas tālāk no mājas, munīcijas pagraba un noliktavām.

—    Bet kā lai tur atvilina visus lāčus reizē?

—           Par to ļaujiet man pašam parūpēties, — doktors at­bildēja. — Diezgan runāts, sāksim rīkoties. Šonakt jāiz­rok simt pēdu gara eja; darbs būs smags; bet, cits citu nomainot, mēs pa pieciem viegli tiksim galā. Bells lai uz­sāk, mēs pārējie tikmēr drusku atpūtīsimies.

—           Velns lai parauj! — iesaucās Džonsons. — Jo vai­rāk domāju, ja labāks man šķiet Klobonijā kunga plāns!

—    Tas ir drošs, — doktors piezīmēja.

—           Ak, ja jūs to apgalvojat, tad lāčus var uzskatīt par uzveiktiem, un es jau jūtu viņu biezos kažokus ap saviem pleciem.

—    Nu tad pie darba!

Doktors ielīda tumšajā ejā, Bells viņam sekoja; ja ejā varēja iespraukties Klobonijs, tad arī pārējie droši va­rēja tikt tai cauri. Abi minētāji nonāca pulvera pagrabā tieši tur, kur stāvēja priekšzīmīgi sakārtotas pulvera mu­cas. Doktors deva Bellām nepieciešamos norādījumus; galdnieks sāka apstrādāt pretējo sienu, kas balstījās pret aizsargvalni, bet Klobonijs atgriezās mājās.

Stundas laikā Bells izraka gandrīz desmit pēdas garu eju, pa kuru varēja virzīties uz priekšu rāpus. Tad Bellu nomainīja Altamonts, kas paveica aptuveni tikpat daudz; sniegu no ejas sanesa virtuvē, un, lai tas aizņemtu ma­zāk vietas, doktors to plītskrāsnī izkausēja.

Amerikāni aizstāja Haterass, pēdīgi pie darba ķērās Džonsons. Pēc desmit stundām, t. i., septiņos no rīta, eja bija gatava.

Tiklīdz uzausa gaisma, doktors pa munīcijas pagraba sienā izlauztu lūku sāka vērot lāčus.

Pacietīgie zvēri neatkāpās. Tie rūkdami staigāja šurp un turp, taču modri apsargāja māju. Bet pienāca brīdis, kad zvēru pacietība apsīka, un doktors ieraudzīja, ka zvēri sakrautos ledus gabalus sāk raust nost.

—           Vai redzat? — Klobonijs teica Haterasam, kurš stā­vēja blakus.

—    Kas tur notiek? — Haterass vaicāja.

—           Šķiet, ka lāči grib izjaukt savu darbu, lai dabūtu mūs nagos. Pag, putniņi! Mēs jums gan rādīsim! Katrā ziņā kavēties vairs nedrīkstam.

Doktors aizrāpās līdz vietai, kur bija paredzējis novie­tot mīnu; viņš lika izrakto telpu tur paplašināt visā vaļņa augstumā un garumā; drīz vien virspusē palika tikai pēdu bieza ledus kārta, kuru nācās atbalstīt, lai tā neiebruktu.

Uz granīta pamatnes nostiprināja kārti, kas aizstāja stabu; tam galā piesēja nošauto lapsu, bet no staba pamat­nes līdz munīcijas pagrabam cauri ejai izvilka garu virvi.

Lāgā neizprazdami doktora pavēļu īsto jēgu, biedri akli visu izpildīja.

—    Lūk, ēsma, — doktors norādīja uz lapsu.

Pie staba pamatnes viņš lika pievelt muciņu, kurā va­rēja būt apmēram simt mārciņu pulvera.

—    Un te būs mīna, — viņš piebilda.

—           Bet vai mēs neuzlidosim gaisā kopā ar lāčiem? — vaicāja Haterass.

—           Nē, mēs atrodamies pietiekami tālu no eksplozijas vietas, bet mūsu māja ir izturīga — ja arī tā mazliet ieplai­sās, to viegli varēs salabot.

—           Labi, — teica Altamonts, — bet kā jūs tagad esat no­lēmis rīkoties?

Ja pavilksim virvi, stabs, kas balsta ledus kārtu virs minaH, apgazīsies; lapsa pēkšņi parādīsies virs vaļņa, un ļmm larM man piekritīsiet, ka izsalkušie lāči nekavējoties mm i inIcm virsū negaidītajam laupījumam.

Pareizi.

Tajā acumirklī es pielaižu mīnai uguni un nelūgtie viesi kopā ar cienastu uzlido gaisā.

—           Vareni! — uzmanīgi sekojis stāstam, iesaucās Džon­sons.

Pilnīgi paļaudamies uz draugu, Haterass vairāk pa­skaidrojumu neprasīja. Bet Altamonts vēlējās zināt visu līdz galam.

—           Doktor, — viņš teica, — kā jūs tik precīzi varēsiet aplēst degļa degšanas ilgumu, lai sprādziens notiktu tieši vajadzīgajā brīdī?

—           Itin vienkārši, — doktors atbildēja, — es neaplēsīšu neko.

—    Tātad jums ir simt pēdu garš deglis?

—    Nē.

—           Varbūt jūs gluži vienkārši nobērsiet pulveri zemē taisnā līnijā?

—    Nekādā ziņā! Tas nebūtu visai drošs līdzeklis.

—           Tātad kādam no mums jāupurējas un ja pielaiž mīnai uguns?

—           Ja vajadzīgs brīvprātīgais, esmu gatavs, — Džonsons pasteidzās pieteikties.

—           Nav vajadzīgs, labais draugs, — sniegdams roku ve­cajam stūrmanim, doktors atbildēja. — Mūsu dzīvības ir pārāk dārgas, un tām, paldies dievam, nekas nedraud.

—           Tādā gadījumā, — sacīja Altamonts, — es tālāk mi­nēt atsakos.

. — Ja mēs no pašreizējā stāvokļa neprastu izkļūt, — doktors smaidot teica, — kam tad velti mācījāmies fiziku?

—           Lūk, kā! — priekā starodams, iesaucās Džonsons. — Tātad fizika!

—           Protams! Vai mums šeit trūkst elektriskās baterijas un pietiekami garu vadu — to pašu, kuri noderēja bākai?

—    Un tad?

—           Ar tiem vienā acumirklī un bez briesmām varēsim pielaist uguni mīnai, kad vien labpatiksies.

—    Urā! — sauca Džonsons.

—           Urā! — pārējie piebalsoja, nebīdamies, ka viņus varētu saklausīt ienaidnieks.

Ejā no mājas līdz mīnai nekavējoties tika novilkti elek­triskie vadi. Vienus vadu galus savienoja ar bateriju, otrus iebāza pulvera muciņā.

Deviņos rītā viss bija sakārtots. Vilcināties vairs ne­drīkstēja, jo lāči negantā niknumā ārdīja māju.

Doktors noteica īsto brīdi. Džonsonam tas lika ieņemt vietu munīcijas pagrabā, viņa uzdevums bija pavilkt sta­bam piesieto virvi. Vecais vīrs nostājās savā postenī.

—           Bet tagad, — doktors teica biedriem, — sagatavojiet ieročus, var gadīties, ka visi uzbrucēji nebūs uzreiz

m

nobeigti, un stājieties blakus Džonsonam; tūlīt pēc eksplo­zijas skrieniet laukā.

—    Norunāts, — sacīja Altamonts.

•— Mēs darījām visu, kas cilvēka spēkos. Paši sev esam palīdzējuši. Un tagad lai mums stāv klāt debesis!

Haterass, Altamonts un Bells devās uz munīcijas pa­grabu. Doktors palika pie baterijas. Pēc brītiņa viņš tā­lumā izdzirda Džonsona balsi:

—    Uzmanību!

—    Viss kārtībā! — doktors atsaucās.

Džonsons spēcīgi parāva virvi — tā atlidoja ar visu kārti līdz viņam; piesteidzies pie lūkas, viņš pavērās ārā.

Vaļņa augšdaļa bija sabrukusi. Virs ledus šķembām rēgojās lapsa. Sākumā pārsteigti, lāči tomēr nekavējoties visi kā viens metās virsū jaunajam laupījumam.

—    Uguni! — sauca Džonsons.

Doktors ieslēdza strāvu; atskanēja apdullinošs sprā­dziens; māja nodrebēja it kā zemestrīcē; siena saplaisāja. Haterass, Altamonts un Bells, turēdami ieročus šāviena gatavībā, skrēja laukā no munīcijas pagraba.

Bet ieroči bija lieki. Zemē, gabalgabalos saraustīti, gu­lēja četri sakropļoti, apdeguši lāči, bet piektais pusapsvilis joza prom, ko kājas nes.

—           Urā! Urā! Urā! — Klobonijā biedri kliedza, bet viņš smaidīdams visus pa kārtai apskāva.

XIV

POLĀRAIS PAVASARIS

Gūstekņi atguva brīvību; savu prieku viņi pauda ar kvēlini! draudzības apliecinājumiem un sirsnīgi pateicās doktoram. Vecais Džonsons nožēloja, ka apdegušas lāč- ftdas nekam vairs neder, taču šī nožēla viņa lielisko omu pārāk neaptumšoja.

Diena pagāja, visiem labojot māju, kas eksplozijā bija pamatīgi cietusi. Atbrīvojuši to no lāču sakrautajiem ledus blāķiem, vīri nostiprināja sienas. Džonsona dziesmiņu pa­vadībā, kas visus uzjautrināja, darbs veicās ātri.

Nākamajā dienā kļuva daudz siltāks un, vējam spēji mainoties, termometrs sasniedza —9°C. Šī ievērojama starpība stipri ietekmēja kā cilvēkus, tā lietas. Dienvidu vējš atnesa pirmās polārā pavasara dvesmas.

Relatīvi siltākais laiks noturējās vairākas dienas; ter­mometrs aizvējā rādīja pat —1°C; bija manāmas pirmās atkušņa pazīmes.

Ledus plaisāja; dažviet kā no struklakam Anglijas par­kos gaisā šļācās sāļais jūras ūdens; pēc pāris dienām sā­kās stipras lietus gāzes.

Virs sniega cēlās biezs tvaiks; tā bija laba zīme — tu­vojās milzīgo sniega masu kušana. Bālais saules disks pa­mazām kļuva sārtāks un meta virs apvāršņa aizvien garā­kus lokus; nakts tagad ilga tikai trīs stundas.

Otrs ne mazāk nozīmīgs simptoms — pulkos atgriezās baltās sniega irbes, ziemeļu zosis, meža vistas un tārtiņi; gaisu pildīja putnu skaļās klaigas, kas jūrniekiem bija labi pazīstamas vēl kopš pagājušā pavasara. Līča krast­malā atklīda baltie zaķi, kurus nebija grūti nomedīt, tāpat polārās peles, kuru sīko, alveolveidīgo aliņu tīkls klāja visu liedagu.

Doktors rādīja biedriem, ka gandrīz visi šejienes zvēri sākuši nomainīt baltos ziemas kažokus pret vasaras rotu; dzīvnieki steidzās pielāgoties sezonai, bet daba tiem gatavoja barību — sūnas, magones, akmeņlauzītes un sīku mauriņu.

Zem kūstošās sniega segas modās jauna dzīvība.

Taču reizē ar nekaitīgajiem dzīvniekiem atgriezās to izsalkušie ienaidnieki — lapsas un vilki, kuri meklēja laupījumu; īsās nakts tumsā skanēja drūmas gaudas.

Polāro apgabalu vilki ļoti radnieciski suņiem; tie rej tieši tāpat un nereti ar saviem rējieniem pieviļ pat smal­kāko dzirdi, piemēram, tos pašus suņu ģints pārstāvjus; mēdz teikt, ka vilki ar tādu viltīgu paņēmienu suņus pie­vilina, lai tos saplosītu. Šo Hudzona līcī novēroto faktu doktors konstatēja arī Jaunajā Amerikā, tādēļ grenlan­diešu suņus, kuri viegli varētu krist vilkiem par upuri, Džonsons nelaida laukā.

Toties daudz pieredzējušais Deks bija pārāk piesar­dzīgs, lai kristu plēsoņu nagos.

Nedēļas divas ceļotāji veltīja medībām; viņi sagādāja sev lielus krājumus svaigas gaļas; šāva galvenokārt irbes un baltas stērstēs, kuru gaļa bija pirmšķirīga. Medniekiem nevajadzēja aizklīst tālu prom no Likteņa cietokšņa. Va­

rēja teikt, ka medījums pats nāca pretī; klusā piekraste atdzīvojās, un Viktorijas līcī norisa neparastas pārvēr­tības, kas acīm sagādāja baudu. Pāris nedēļu pēc sadur­smes ar lāčiem aizritēja dažādās nodarbībās; strauji kusa sniegi; termometra stabiņš sasniedza nulli, gravās čaloja kalnu strauti, un klinšu nogāzēs veidojās neskaitāmi ūdens­kritumi.

Attīrījis apmēram akru zemes, doktors iesēja kreses, skābenes un kohleārijas, šo lielisko pretcingas līdzekli; kad no zemes jau līda sīki, zaļi asniņi, pēkšņi neaptve­ramā ātrumā savā valstībā atgriezās sals.

Uzpūšot spēcīgam ziemeļvējam, termometrs vienā naktī «nokritās zem nulles; tas atkal rādīja — 22°C. Viss sasala; putni, četrkājainie dzīvnieki un amfībijas nozuda kā pēc burvja mājiena; roņu āliņģi pārvilkās ar ledu, plaisas tā­pat; ledus atkal kļuva granītciets, un ūdenskritumu gāz- mas, skrējienā sastingušas, nokarājās kā garas kristālis­kas lāstekas.

Šī neparasti spējā pārmaiņa notika naktī no vienpa­dsmitā uz divpadsmito maiju. Un, kad Bells rīta agrumā pabāza laukā degunu, svelmains sals to gandrīz nosaldēja.

—     Ak, nežēlīgā ziemeļu daba! — mazliet vīlies, iesau­cās doktors. — Skat, kādus jokus tā dzen! Neko darīt! Būs jāsēj otrreiz. .. >1

Haterass tik mierīgi to neuztvēra, viņš dega nepacie­tībā, vēlēdamies uzsākt jaunus izlūkgājienus. Bet gribot negribot vajadzēja padoties liktenim.

—     Vai ilgi vēl būs tāds aukstums? — vaicāja Džon­sons.

—     Nē, mans draugs, nē, — Klobonijs atteica. — Šis ir pēdējais lauska spēriens. Saprotiet paši, mēs šeit esam ta valstība, un bez cīņas tas nepadodas.

—     Aizstāvas spēcīgi, — rīvējot seju, noteica Bells.

protams! Tomēr žēl, ka nenogaidīju un ka tads nejēga velti izšķiedu sēklas, — sacīja doktors, —jo vairak tāpēc, ka ļaunākajā gadījumā tās varēja izdiedzet ari vir­tuvē pie krāsns.

—     Bet jūs taču neparedzējāt šo laika maiņu! — ieminē­jās Altamonts.

—     Protams, turklāt to izskaidro divējādi: vai nu ar lie­lāku asteroīdu skaitu starp sauli un zemi šajā gadalaikā, vai gluži vienkārši ar atkusni, kas neapšaubāmi absorbē daudz siltuma. Abi šie cēloņi iespējami, bet, vai tos var pieņemt bez iebildumiem, — nezinu; un tomēr šo neap­šaubāmo faktu man vajadzēja ņemt vērā un neaizlaist postā savus sējumus, kaut arī nebiju pilnīgi pārliecināts par izskaidrojuma pareizību.

Doktoram bija taisnība. Vai nu viena, vai otra iemesla dēļ visu atlikušo maija mēnesi stipri sala; medības bija jāpārtrauc ne tik daudz bargā aukstuma, kā galīgā me­dījuma trūkuma dēļ; par laimi, svaigās gaļas rezerves vēl nebija izsīkušas, pat ne tuvu!

Ziemotājiem atkal bija lemts nīkt bezdarbībā; piecpa­dsmit dienu laikā, no vienpadsmitā līdz divdesmit piekta­jam maijam, viņu vienmuļajā dzīvē gadījās tikai viens vērā ņemams notikums — Bella pēkšņā slimība — smaga angīna; pēc iekaisušajām mandelēm un aplikumiem uz tām Klobonijs nemaldīgi noteica briesmīgo diagnozi; taču doktors šeit bija savā jomā, un slimība, kas, bez šaubām, nebija gaidījusi ārsta iejaukšanos, ātri tika uzveikta. Bella ārstēšanas metode bija gluži vienkārša, arī zāles atradās turpat pie rokas: Klobonijs ielika slimniekam mutē dažus sīkus ledus gabaliņus, pēc neilga laika mandeļu uztūkums samazinājās un aplikumi izzuda. Divdesmit četras stundas vēlāk Bells jau bija uz kājām.

Tik vienkāršs dziedniecības paņēmiens visus pārstei­dza.

—    Ziemeļi ir kakla slimību zeme, — doktors paskaid­roja, — tāpēc nepieciešams, lai slimniekam līdzās atras­tos zāles.

—    Zāles un — galvenais — ārsts, — piebilda Džonsons, kura acīs doktors tagad bija cēlies vēl augstāk.

Šajās dīkajās dienās Klobonijs bija nolēmis nopietni iz­runāties ar Haterasu; vajadzēja panākt, lai viņš groza savu lēmumu doties uz ziemeļiem bez kuģa vai laivas, pat bez krietna baļķa, ar kuru pārpeldēt jūras šaurumu. Kap­teinis, noteikts un kategorisks savos lēmumos, bija galīgi atteicies braukt laivā, kas darināta no amerikāņu kuģa at­liekām.

Doktors īsti nezināja, kā uzsākt sarunu, taču svarīgo jautājumu vajadzēja nekavējoties izšķirt, jo uz sliekšņa jau bija lielo ekspedīciju laiks — jūnijs. Reiz pēc garām pārdomām viņš beidzot paaicināja kapteini sāņus un draudzīgi uzsāka:

—    Vai jūs uzskatāt mani par savu draugu?

—           Bez šaubām, — kapteinis dedzīgi apliecināja, — tur­klāt par labāko un vienīgo.

—           Bet, ja es jums sniegtu padomu, — doktors turpi­nāja, — ko jūs man neesat lūdzis, vai jūs to neuzskatītu par savtīgu?

—           Nekādā ziņā, jo zinu, ka personiskās intereses jums svešas.JBet ko jūs ar to gribat teikt?

—           Acumirkli, Hateras, man ir vēl viens jautājums. Vai uzskatāt mani par krietnu angli, kas alkst savas dzimtenes slavas?

Haterass pārsteigts cieši paskatījās Klobonijā.

—           Protams, un tad? — neizprazdams viņa jautājuma jēgu, kapteinis vaicāja.

—    Jūs vēlaties sasniegt Ziemeļpolu, — sacīja doktors, jūsu godkāre man saprotama, un es to atbalstu; lai šo

mērķi sasniegtu, jādara viss iespējamais.

Vai tad līdz šim neesmu ziedojis tam visu?

NJē, Hateras, savas personiskās antipātijas jūs neesat ziedojis un šobrīd esat gatavs aizliegt nepieciešamos līdzekļus, bez kuriem sasniegt polu nebūs iespējams.

Ak tā! — Haterass beidzot atskārta. — Jūs runājat p.n laivu, par šo cilvēku …

Pag, Hateras, apsvērsim jautājumu ar vēsu prātu un aplūkosim to no visām pusēm. Varbūt piekraste, kurā mēs ziemojam, nemaz nesniedzas līdz polam; nekas neliecina, ka tā stieptos vēl sešus grādus uz ziemeļiem; ja norādī­jumi, kas mūs atveduši šurp, būs pareizi, vasaru mūsu priekšā izpletīsies no ledus tīrs jūras plašums. Bet ko mēs iesāksim brīva, kuģojama Ledus okeāna krastā, ja nebūs nekā, ar ko tam doties pāri?

Haterass klusēja.

Vai tiešām jūs vēlaties apstāties dažas jūdzes no Ziemeļpola, nespējot tam piekļūt?

Haterass atbalstīja galvu uz rokām.

—           Un tagad, — doktors turpināja, — aplūkosim jau­tājuma morālisko pusi. Saprotu, ikviens anglis dzimtenes labā gatavs ziedot savu dzīvību un mantu. Bet, ja laiva tiktu pagatavota no avarējušam, nevērtīgam amerikāņu kuģim atrautiem dēļiem un ja tā piestātu kādā neizpētītā piekrastē vai šķērsotu nezināmu okeānu, vai tiešām tas mazinātu atklājēja slavu? Un, ja mēs šajā piekrastē

atrastu sveša pamesta kuģa vraku, vai jūs kavētos to iz­mantot? Vai tad viss panākumu gods nepieder vienīgi ekspedīcijas vadonim? Un tāpēc es jautāju jums — vai laiva, kuru pagatavos četri angļi, nebūs pilnīgi angļu laiva, sākot ar ķīli, beidzot ar klaju?

Haterass joprojām klusēja.

—    Nē, — sacīja Klobonijs, — runāsim atklāti; ne jau laiva ir tā, kas jūs nospiež, tas ir Altamonts.

—    Jā, Klobonij, — Haterass atzinās, — es ienīstu šo amerikāni, kā īstam anglim pienākas, šis cilvēks, kuru lik­tenis sūtījis man ceļā …

—    Lai jūs glābtu!

—    Lai pazudinātu! Man šķiet, ka viņš mani nonievā, izturas šeit kā saimnieks, iedomājas, ka mans liktenis at­rodas viņa rokās un ka viņš uzminējis manus plānus. Vai viņš sevi pilnīgi neatklāja, runājot par jauno zemju no­saukumiem? Vai kaut reizi viņš ir stāstījis, kāds mērķis viņu atvedis šajās paralēlēs? Pārliecību, kas mani nomāc, neviens nespēj klīdināt — šis cilvēks ir ekspedīcijas va­dītājs, kuru šurp sūtījusi Savienoto Valstu valdība.

—    Kaut arī tā, Hateras, — bet kur pierādījumi, ka šī ekspedīcija gribējusi atklāt tieši polu? Vai Amerikai, tā­pat kā Anglijai, nav tiesību meklēt Ziemeļrietumu jūras ceļu? Katrā gadījumā Altamonts neko nezina par jūsu iecerēm, jo ne Džonsons, ne Bells, ne jūs un arī ne es viņa klātbūtnē neesam tās pat pieminējuši.

—    Lai tad viņš arī nekad neko neuzzina!

—    Galu galā tomēr uzzinās, jo nevaram taču viņu pa­mest vienu!

—    Un kāpēc gan ne? — Haterass nikni jautāja. — Kā­pēc viņš nevarētu palikt Likteņa cietoksnī?

—    Tam viņš nepiekritīs, Hateras. Turklāt pamest šo cilvēku šeit, droši nezinot, vai atgriežoties to vēl atradī­sim, būtu vairāk nekā neapdomīgi, tas būtu necilvēciski; Altamonts nāks mums līdzi, viņam ir jānāk! Bet pagaidām ir lieki amerikānim paskaidrot to, par ko viņam droši vien nav ne jausmas, tāpēc, neko nesakot, sāksim būvēt laivu, it kā tā būtu nepieciešama, lai iepazītu Jaunās Amerikas krastus.

Haterass nespēja piekrist sava drauga spriedumam, taču doktors nepacietīgi gaidīja atbildi.

—           Bet ja nu šis cilvēks nevēlēsies ziedot mums savu kuģi? — kapteinis beidzot jautāja.

—           Tad jūs izmantosiet savas pavēlnieka tiesības — jūs būvēsiet laivu bez viņa piekrišanas, un viņš ne uz ko vairs nevarēs pretendēt.

—           Lai dievs dod, ka viņš nepiekristu! — Haterass iesaucās.

—           Vispirms vajag viņam pavaicāt, — teica doktors, — es apņemos to izdarīt.

Tajā pašā vakarā pie vakariņu galda Klobonijs patiesi novirzīja sarunas uz paredzamajiem pārgājieniem vasa­ras mēnešos piekrastes hidrogrāfisko pētījumu nolūkā.

—           Ceru, Altamont, — viņš teica, — ka arī jūs mums pievienosieties?

—           Noteikti, — amerikānis atbildēja, — jāuzzina taču, līdz kurienei sniedzas šī Jaunā Amerika.

Haterass vērīgi palūkojās sāncensī.

—           Un šim nolūkam derētu izmantot visu, ko vien var, no «Delfīna» atliekām, — Altamonts turpināja. — Uzbū­vēsim no tām stipru laivu, ar kuru varēsim nokļūt krietni tālu.

—           Vai dzirdat, Bell? — doktors spēji iesaucās. — Jau rītu pat ķersimies pie darba.

XV

ZIEMEĻRIETUMU JŪRAS CEĻŠ

Nākamajā dienā Bells, Altamonts un doktors devās uz amerikāņu kuģi; kokmateriālu te netrūka; vecais trīsmastu burinieks, kuram ledus bija ielauzis dibenu, vēl varēja noderēt jaunās laivas galvenajām daļām. Galdnieks ne­kavējoties ķērās pie darba; laivu vajadzēja izbūvēt iztu­rīgu, turklāt vieglu, lai to ērti varētu pārvadāt kamanās.

Maija pēdējās dienās kļuva siltāks — termometrs rā­dīja dažus grādus zem nulles; šoreiz pavasaris atgriezās galīgi, un ziemotāji bija spiesti nomest siltās drēbes.

Bieži lija; sniega ūdeņi kā ūdenskritumi plūda pāri kat­ram visniecīgākajam zemes izcilnim.

Skatot kūstošos sniega laukus, Haterass nespēja valdīt prieku. No ledus tīra jūra — tā viņam nozīmēja brīvību.

Viņš drīzumā cerēja pārliecināties, vai viņa priekšgā­jēji svarīgajā jautājumā par polārā baseina esamību nav maldījušies. No tā bija atkarīga viņa pasākuma izdošanās.

Kādu vakaru pēc diezgan siltas dienas, kad ledus bija kusis sevišķi strauji, Haterass aizsāka interesanto tematu par brīvo jūru.

Viņš atkārtoja visus jau zināmos argumentus un, ka parasts, guva doktorā savu hipotēžu dedzīgu aizstāvi. Starp citu, Haterasa spriedumiem netrūka pareizības.

—    Ja Viktorijās līcī okeāns atbrīvojas no ledus, — viņš teica, — tad, acīm redzot, brīva būs arī tā vidusdaļa līdz Jaunā Kornvola salai un Karalienes kanālam, kā to redzē­juši Pennijs un Belčers, kuri maldīties, protams, nevarēja.

—    Pilnīgi piekrītu jūsu domām,./Hateras, — piebilda doktors, — jo apšaubīt slaveno jūras .braucēju norādīju­mus nav nekāda pamata; daži viņu atklājumus velti lūķo- juši izskaidrot ar mirāžu, taču viņi paši bija cieši pārlie­cināti par fakta patiesīgumu.

—    Arī es nekad neesmu to noliedzis, — vārdu ņēma Altamonts. — Polārais baseins stiepjas ne vien uz rietu­miem, bet arī uz austrumiem.

—    Nudien, šāds pieņēmums ļoti iespējams, — piekrita Haterass. <

—    Par to nav šaubu, — amerikānis turpināja, — tāpēc ka no ledus tīru jūru, kādu Grinnela zemes piekrastē at­raduši Pennijs un Belčers, redzējis arī Keina leitnants Mortons šaurumā, kas nosaukts šā drosmīgā zinātnieka vārdā.

—    Bet mēs esam pārāk tālu no Keina šauruma, — strupi noteica Haterass, — un šo faktu pārbaudīt nevaram.

—    Bet vismaz varam to pieņemt, — Altamonts atbil­dēja.

—    Katrā ziņā, — iejaucās doktors, gribēdams novērst lieku strīdu, — ļoti iespējams, ka Altamonta uzskats ir pareizs; līdzīgās paralēlēs novērojamas līdzīgas parādī­bas, ja vien kontinenta uzbūves specifiskās īpatnības tās nekavē. Tāpēc arī es ticu, ka tiklab austrumos, kā rie­tumos var atrasties brīva jūra.

—    Galu galā mums tas nemaz nav svarīgi, — sacīja Ha­terass.

—    Nepiekrītu, Hateras, — Altamonts, kuru kapteiņa

liekuļota vienaldzība kaitinaja, iebilda, — tam tomēr var būt zināma nozīme.

—     Kādā gadījumā, lūdzu?

—     Gadījumā, ja domāsim par atgriešanos.

—           Par atgriešanos! — iesaucās Haterass. — Bet kurš par to domā?

—           Neviens, — Altamonts atteica, — taču man šķiet, ka beidzot kaut kādā galapunktā mēs nonāksim.

—    Kādā galapunktā? — vaicāja Haterass.

Pirmoreiz šis jautājums amerikānim tika uzstādīts tieši. Doktors būtu ar mieru ļaut nocirst sev roku, ja tikai spētu izbeigt šo sarunu.

Kad Altamonts klusēja, Haterass vēlreiz ievaicājās:

—    Kādā galapunktā? — viņš neatlaidās.

—           Tajā, ko drīz sašniegsim, — amerikānis vēsi at­bildēja.

—    Ej nu sazini! — doktors nomierinoši teica.

—           Manuprāt, — Altamonts turpināja, — ja atceļam iz­mantosim polāro baseinu, tad jāmēģina nokļūt Keina šau­rumā, pa kuru daudz taisnāk nonāksim Bafina līcī.

—    Jūs tā domājat? — Haterass ironiski jautāja.

—           Jā gan! Esmu pārliecināts, ja vien polārās jūras kād­reiz atklās, kuģošana notiks tikai pa šo daudz īsāko ceļu. Doktora Keina atklājumam ir ļoti liela nozīme.

—           Patiesi gan, — līdz asinīm kodīdams lūpas, sacīja Haterass.

—           Nenoliedzami, — piekrita doktors, — šis nopelns jā­atzīst gribot negribot.

—           Nerunājot par to, — amerikānis spītīgi turpināja, - ka neviens cits pirms šā slavenā kuģotāja nav sasnie­dzis tik tālus ziemeļus.

—           Patīkami apzināties, — Haterass piezīmēja, — ka ta­gad viņus pārspējuši angļi. ^

—     Un amerikāņi! — piemetināja Altamonts.

—    Amerikāņi? — izsaucās Haterass.

—    Bet kas tad esmu es? — lepni atcirta Altamonts.

—           Jūs? — Haterass, tikko valdīdamies, teica. — Jūs esat cilvēks, kurš zinātni un nejaušību vērtē vienādi! Jūsu amerikāņu kapteini Keinu tik tālu ziemeļos novedusi vie­nīgi nejaušība …

—     Nejaušība? — iesaucās Altamonts. — Jūs iedrošinā­ties apgalvot, ka Keina lielais atklājums nav viņa enerģi­jas un zināšanu nopelns?

—     Es saku, — Haterass turpināja, —- ka zemēs, ku­ras slavenas padarījuši Parrijs, Franklins, Ross, Belčers un Pennijs, jūrās, kur leitnants Maklūrs atklājis Ziemeļ­rietumu jūras ceļu, Keina vārds nav nozīmīgs …

—     Maklūrs! — amerikānis spēji viņu pārtrauca. — Jūs minat šo vārdu un vienlaikus iebilstat pret nejaušību? Vai tad tieši Maklūrs par saviem panākumiem nevar pateik­ties nejaušībai?

—     Nē, — Haterass iekaisa, — nē! Tikai savai uzņēmī­bai, vīrišķībai, ar kādu četras ziemas nodzīvojis ledos! . ..

—     Ticu gan, — amerikānis atcirta, — jo viņš bija no­kļuvis ledus sprostā, no kurienes nevarēja izkļūt, un bei­dzot bija spiests pamest savu kuģi un atgriezties Anglijā!

—    Mani draugi! — iejaucās doktors.

—     Turklāt, — Altamonts viņā neklausījās, — nerunājot par cilvēku, aplūkosim rezultātus. Jūs minējāt Ziemeļ­rietumu jūras ceļu. Bet tas taču vēl nav atrasts!

Dzirdot šos vārdus, Haterass pielēca kājās; strīds starp abiem dažādu tautību pārstāvjiem nekad vēl nebija tā saasinājies.

Doktors vēlreiz lūkoja iejaukties.

—    Altamont, jūs maldāties, — viņš teica.

—     Nebūt ne! No saviem uzskatiem es neatkāpšos, — spītnieks atcirta. — Ziemeļrietumu jūras ceļš vēl jāmeklē, tas jāizbrauc, ja jums tā labpatīk! Maklūrs to nepaveica, un nekad neviens kuģis no Bēringa šauruma vēl nav iebraucis Bafina jūrā!

Godīgi runājot, viņam bija taisnība. Kā varēja ameri­kāņa vārdus apstrīdēt?

Taču Haterass piecēlies teica:

—     Es ilgāk necietīšu, ka manā klātbūtnē tiek aizskarts angļu kapteiņa gods!

—     Jūs necietīsiet? — tieši tāpat pielēkdams kājās, iesaucās Altamonts. — Fakti ir skaidri, un tos noliegt nav jūsu varā!

—    Cienītais kungs! — dusmās nobālis, izdvesa Hate­rass.

—     Mani draugi, — Klobonijs viņus apsauca, — lūdzu, mierīgāk! Mēs taču apspriežam tīri zinātnisku jautājumu!

Labsirdīgais Klobonijs lūkoja saskatīt zinātnisku disku­siju tur, kur patiesībā galveno lomu spēlēja amerikāņa un angļa nacionālais naids.

—          Fakti? Tūlīt jums tos paskaidrošu, — nevienā ne klausīdamies, Haterass draudīgi turpināja.

—    Es jums tāpat! — amerikānis atcirta.

Džoņsons un Bells nesaprata, ko iesākt.

—           Kungi, — Klobonijs pavēloši teica, — lūdzu vārdu! Es to vēlos! Fakti, par kuriem ir runa, man zināmi ne slik­tāk kā jums, varbūt pat labāk, un ceru, jūs nenoliegsiet, ka varu par tiem runāt bezkaislīgi.

—           Jā, jā, — Džonsons un Bells, bažīdamies par saru­nas negaidīto virzienu, nostājās doktora pusē.

—    Runājiet, Klobonija kungs, — Džonsons sacīja,

—    mēs jūs uzklausīsim, un jūs mums visu paskaidrosiet.

—    Runājiet, — teica Altamonts.

Sakrustojis rokas, Haterass nosēdās savā vietā un pie­krītoši pamāja.

—           Stāstīšu jums tikai patiesību, — doktors teica, — un jūs, draugi, drīkstēsiet mani pelt, ja kaut sīkumu pielikšu vai atņemšu.

—    Mēs jūs pazīstam, Klobonija kungs, — sacīja Bells,

—   stāstiet droši.

—           Te būs polāro jūru karte, — Klobonijs piecēlies de­vās sameklēt lietišķos pierādījumus, — izsekosim Maklūra ceļojumam, un jūs paši varēsiet spriest, kam taisnība.

Klobonijs izklāja uz galda vienu no lieliskajām admira­litātes kartēm, kurā bija atzīmēti jaunākie atklājumi Zie­meļjūras. Tad doktors turpināja:

—           Kā zināms, 1848. gadā divi kuģi — «Heralds» kap­teiņa Kelleta vadībā un «Plovers» Mūra vadībā — tika sūtīti uz Bēringa šaurumu meklēt nozudušo Franklina eks­pedīciju; meklējumiem panākumu nebija; 1850. gadā šiem kuģiem pievienojās Maklūrs ar kuģi «Pētnieks», uz kura 1849. gadā viņš bija braucis Džeimsa Rosa ekspedīcijā. Maklūram sekoja viņa priekšnieks kapteinis Kolinsons ar kuģi «Pasākums»; taču Maklūrs, pirmais sasniedzis no- iādīto vietu Bēringa šaurumā, pavēstīja, ka nevienu tur negaidīs, pats uz savu atbildību dosies tālāk un — ņemiet vērā, Altamont, — pats meklēs Franklina ekipāžu vai Ziemeļrietumu jūras ceļu.

Altamonts nebilda ne vārda.

—     1850. gadā piektajā augustā, — doktors turpināja, — pēdējo reizi sazinājies ar «Plovera» kapteini, Maklūrs pa gandrīz neizpētītu ceļu devās austrumu virzienā; kartē jūs redzat, cik šajā pusē maz apzīmējumu. Trīsdesmitajā riugustā jaunais virsnieks atklāja Batersta ragu, sestajā septembrī — Bēringa Zemi, kura, kā viņš vēlāk pārlie­cinājās, bija Benksa Zemes daļa, un, beidzot, Prinča Al­berta Zemi; pēc tam viņš droši iebrauca garajā kanālā starp šīm lielajām salām un nosauca to par Velsas Prinča šaurumu. Izsekosim domās vīrišķīgajam kuģotājam šajā šaurumā! Viņš cerēja nokļūt Melvila baseinā, kuru mēs šķērsojām, un viņa cerības bija pilnīgi pamatotas; taču šauruma galā ceļu aizsprostoja nepārejami ledus vaļņi. Aizkavēts braucienā, Maklūrs tur pavada 1850. gada ziemu un šai laikā veic pārgājienu pa ledus laukiem, lai pārliecinātos, vai tiešām šaurums pievienojas Melvila ba­seinam.

—   Tiesa gan, — teica Altamonts, — taču šaurumu viņi nešķērsoja.

—    Acumirkli, — pārtrauca doktors. — Ziemošanas laikā Maklūra virsnieki pētīja tuvākās piekrastes: Kres- vels Bēringa Zemi, Hasvelts Prinča Alberta Zemi dienvi­dos, bet Vinets Vokera ragu ziemeļos. Jūlijā, sākoties pir­majam atkusnim, Maklūrs ar savu kuģi otrreiz lūkoja nokļūt Melvila baseinā; līdz tam vairs bija atlikušas div­desmit jūdzes, tikai divdesmit jūdzes! Taču vējš kuģi ne­atturami dzina uz dienvidiem, un Maklūrs nespēja šim šķērslim pretoties. Tad viņš nolēma doties cauri Velsas Prinča šaurumam, apbraukt Benksa Zemi un to, kas neiz­devās austrumos, mēģināt rietumos. Kuģis mainīja kursu; astoņpadsmitajā septembri Maklūrs sasniedz Kelleta ragu, deviņpadsmitajā — Prinča Alberta ragu divus grādus aug­sta k, beidzot, pēc briesmīgas cīņas ar aisbergiem, viņš ap­stājas Benksa kanālā pie ieejas šaurumu virknē, kuri ved uz liafina līci.

—    Taču nespēja to šķērsot, — atkal iebilda Altamonts.

—    Pag, Altamont, esiet pacietīgs kā Maklūrs! Divdesmit sestajā septembrī kapteinis sāk ziemošanu Benksa zemes ziemeļos Žēlsirdības līcī, kur paliek līdz 1852. gadam; pie­nāk aprīlis; pārtikas un kurināmā Maklūram atlicis tikai astoņpadsmit mēnešiem. Griezties atpakaļ viņš tomēr ne­domā, viņš dodas tālāk kamanās un pāri Benksa līcim sasniedz Melvila salu. Pasekosim viņam. Maklūrs šaja pie­krastē cerēja sastapt kapteiņa Ostena kuģus, kuri pāri Bafina līcim un Lenkastera šaurumam tika sūtīti viņam pretī; divdesmit astotajā aprīlī Maklūrs nonāk Ziemas ostā, kur trīsdesmit gadus pirms viņa ziemoja Parrijs; ne­kādu kuģu viņš tur nesastop; taču piramīdā atrod vēsti, ka iepriekšējā gadā šeit bijis un no šejienes aizbraucis Ostina leitnants Maklintoks. Cits Maklūra vietā kristu izmisumā, bet viņš neapmulst. Katram gadījumam Mak­lūrs piramīdā noslēpj rakstu, kas ziņo, ka viņš nolēmis atgriezties Anglijā pa Ziemeļaustrumu jūras ceļu, ko at­radis, šķērsojot Lenkastera šaurumu un Bafina jūru. Ja no viņa vairs nebūšot ne vēsts, tas nozīmēšot, ka viņš no Melvila salas aizdzīts uz ziemeļiem vai rietumiem. Pēc tam, nezaudējot vīrišķību, Maklūrs atgriežas Žēlsirdības līcī, kur pavada trešo — 1852.—1853. gada ziemu.

—     Maklūra vīrišķību nekad neesmu apšaubījis, tikai viņa panākumus, — piezīmēja Altamonts.

' — Iesim tālāk, — atsāka doktors. — Martā, pēc ļoti bargas ziemas, kad trūka medījuma, Maklūrs gribēja pusi savas ekipāžas sūtīt atpakaļ uz Angliju pa Bafina jūru vai arī pa Makenzija upi un Hudzona līci; pārējiem vajadzēja nogādāt Eiropā kuģi «Pētnieks». Maklūrs izraudzījās vār­gākos vīrus, kuriem ceturtā polārā ziema sāka kļūt likte­nīga; kad viss jau bija sagatavots viņu aizbraukšanai piec­padsmitajā aprīlī, pēkšņi sestajā, pastaigājoties kopā ar leitnantu Kresvelu ledus laukos, Maklūrs ziemeļu pusē ieraudzīja kādu cilvēku, kas, mādams ar rokām, skrēja pie viņiem; tas bija leitnats Pims,'kurš kalpoja uz «He- ralda» pie kapteiņa Kelleta — tā paša, kuru Maklūrs, kā jau sākumā teicu, pirms diviem gadiem bija pametis Bē­ringa šaurumā. Sasniedzis Ziemas ostu, Kellets tur atrada Maklūra atstāto vēstījumu; uzzinājis par stāvokli Žēlsir­dības līcī, viņš sūtīja savu leitnantu Pimu pie drosmīgā kapteiņa. Pimu pavadīja kuģa matrožu brigāde, starp citu, arī franču mičmanis de Breijs, kas brīvprātīgi kalpoja kap­teiņa Kelleta štābā … Nevar taču apšaubīt šo mūsu tau­tiešu tikšanos!

—    Nekādā ziņā! — atteica Altamonts.

—     Labi, tad palūkosimies, kas notika tālāk un vai šis Ziemeļrietumu jūras ceļš patiesi tika izbraukts. Jāņem vera, ka, pievienojot kapteiņa Parrija atklājumiem Mak- lūra noieto ceļu, var teikt, ka Amerikas ziemeļu krasti ir apbraukti.

—    Taču ne ar vienu kuģi, — iebilda Altamonts.

—    Jā, toties to izdarījis viens un tas pats cilvēks. Tur­pināsim! Maklūrs apciemoja kapteini Kelletu Melvila salā; divpadsmit dienās viņš veica simt septiņdesmit jū­dzes, kas Žēlsirdības līci šķīra no Ziemas ostas; palūdzis kapteini Kelletu uzņemt savā kuģī viņa matrožus, Mak­lūrs devās atpakaļ; cits viņa vietā būtu samierinājies ar paveikto, bet šis bezbailīgais jauneklis gribēja vēlreiz iz­mēģināt laimi. Tad viņa leitnants Kresvels — ņemiet vērā tieši šo apstākli — kopā ar kuģa slimajiem matrožiem atstāja Žēlsirdības līci, sasniedza Ziemas ostu, bet no tu­rienes pēc četrsimt septiņdesmit jūdžu gājiena ledus lau­kos otrajā jūnijā nonāca Bičija salā un dažas dienas vēlāk I opā ar divpadsmit matrožiem uzkāpa uz kuģa «Fenikss».

Toreiz pie kapteiņa Inglfīlda kalpoju arī es, — pie- l)ild(i Džonsons, — un mēs kopā atgriezāmies Anglijā.

IJet 1853. gada septītajā oktobrī, — turpināja dok- lois, Kresvels, veicis visu ceļu no Bēringa līča līdz Far- vcla ragam, atgriezās Londonā.

Vai tad izbraukt no vienas puses, — ierunājās Ha- loi.iss, un piebraukt no otras nenozīmē «šķērsot»?

I'rotams, — atteica Altamonts, — tikai ne kājām četrsimt septiņdesmit jūdzes pāri ledus laukiem.

—    Un tad? Vai nav gluži vienalga?

—    Tieši tas visu izšķir! — iesaucās Altamonts. — Vai lad šo ceļu nobrauca Maklūra kuģis?

Nē, — atbildēja doktors, — jo pēc ceturtās ziemas Maklūrs bija spiests kuģi pamest starp ledus kalniem.

.JŪRas ceļojums jāveic nevis cilvēkam, bet kuģim. Ja Ziemeļi ietumu jūras ceļš kādreiz kļūs pieejams, pa to brauks kuģi, nevis kamanas. Šo ceļojumu nepieciešams veikt kuģī, bet, ja tāda nav, tad sliktākajā gadījumā laivā.

—   Laivā! — uztvēris šajos vārdos nepārprotamu mā­jienu, Haterass iesaucās.

—    Altamont, — doktors viņus spēji pārtrauca, — jūs piesienieties vārdiem, un mēs šai ziņā jūs neatbalstām.

—    Un tas jums nenākas grūti, kungi, — amerikānis at­cirta, — jo esat taču četri pret vienu. Tāpēc tomēr es sa­vus uzskatus negrozīšu.

—     Negroziet, — uzkliedza Haterass, — tikai klusējiet, lai mēs tos vairs nedzirdētu!

—     Bet ar kādām tiesībām jūs runājat ar mani tādā tonī? — Altamonts aizsvilās.

—    Ar kapteiņa tiesībām! — Haterass nikni atbildēja.

—    Vai tad esmu jūsu padotais? — iebilda Altamonts.

—    Bez šaubām! Un sargieties, ja …

Doktors, Džonsons un Bells pasteidzās iejaukties tieši laikā, jo abi sāncenši jau mērīja viens otru skatieniem. Doktoram smagi sažņaudzās sirds.

Bet pēc dažiem viņa mierinājuma vārdiem Altamonts, svilpodams nacionālu meldiju «Yankee Doodle», apgūlās un drīz vien šķita iemidzis.

Haterass, izgājis laukā, lieliem soļiem staigāja šurp un turp; tikai pēc stundas viņš atkal ienāca iekšā un, ne vārda neteicis, likās gulēt.

XVI

ZIEMEĻU ARKĀDIJĀ

Divdesmit devītajā maijā pirmoreiz nenorietēja saule; noslīdējis līdz apvārsnim, saules disks pieskārās pamalei un tūlīt pat atkal sāka celties augstāk — bija sācies div­desmit četru stundu garo dienu periods. Nākamajā rītā spožais spīdeklis uzlēca krāšņā gredzenā, kas laistījās vi­sās varavīksnes krāsās; šī dabas parādība nebija retums un allaž saistīja doktora uzmanību; viņš nekad neaizmirsa atzīmēt tās sākuma laiku, dimensijas un veidu, bet elip­tiskais saules gredzens, kuru viņš vēroja todien, bija vi­sai neparasts.

Drīzumā atgriezās klaigājošie putnu bari. No tālās Flo- ridas un Arkanzasas, apbrīnojamā ātrumā steigdamās uz ziemeļiem, lielās sīgas un Kanādas zosis uz saviem spār­niem nesa pavasari. Dažus no šiem putniem, tāpat trīs četras pirmās dzērves un pat vientuļu stārķi doktors no­šāva.

Taču pavasara saulē visapkārt kusa sniegi; no plaisām ledus laukos, no roņu āliņģiem šļācās sāļais ūdens, kas veicināja ledus sairšanu; sniegs, sajaucies ar jūras ūdeni, pārvērtās netīrā, pelēkā masā, ko polārjūrnieki dēvē par «putru». Līča krastos veidojās platas lāmas un ziemeļu pa­vasara ietekmē brieda no sniega atbrīvojusies zeme.

Doktors atkal pievērsās saviem sējumiem, sēklu viņam netrūka; pārsteigts viņš vēroja starp kailiem akmeņiem uzdīgušās savvaļas skābenes un nespēja nobrīnīties vien, cik maz vajag, lai atraisītu dabas radošos spēkus. Viņš iesēja kreses,, kuru jaunie dzinumi jau pēc trim nedēļām izstiepās gandrīz collas garumā.

Pēc neilga laika arī virši bikli pavēra savus sīkos, bāli sārtos ziediņus; skatoties tajos, tā vien šķita, ka nemāku­līga roka krāsai piejaukusi pārāk daudz ūdens. Vispār jāatzīst, ka Jaunās Amerikas flora bija trūcīga, taču arī šī nožēlojamā augu valsts priecēja acis; tas bija vienīgais, ko šeit dāvāja blāvie saules stari, vienīgā pasaules rādī­tājā velte šīm tālajām zemes malām.

Beidzot pa īstam iestājās silts laiks; piecpadsmitajā jū­nija termometrs rādīja +14°C; doktors negribēja ticēt sa­vam acīm, taču jātic vien bija; zeme visnotaļ pārveido­ja»: no klinšu virsotnēm, kuras glāstīja saule, ar troksni gAzas neskaitāmi ūdenskritumi, ledi sakustējās, un lielā problēma par brīvo jūru tuvojās drīzam atrisinājumam. (iaisu tricināja sniega lavīnu dārdi, tās bruka no augstie­nēm dziļās ielejās, un ledus lūstot apdullinoši brakšķēja.

Ceļotāji devās pārgājienā uz Džonsona salu; izrādījās, ka tā patiesi ir tikai nenozīmīga saliņa, neauglīga un tukša; par spīti tam vecais stūrmanis jūsmoja, ka viņa vārds piešķirts šīm nedaudzajām vientuļajām klintīm tālā, nezināmā okeānā. Viņš pat vēlējās iegriezt savu vārdu kādā augstā smailē un, rāpdamies tajā, gandrīz lauza kaklu.

hatorass savās pastaigās bija rūpīgi izpētījis apvidu līdz Vašingtona ragam; atkusnis jaušami pārmainīja zemes profilu; vietas, kur baltā, bezgalīgā sniega sega šķita klā­tam vienveidīgus līdzenumus, iznira ielejas un uzkalniņi.

Sniega māja un noliktavas draudēja izkust, tās bieži vajadzēja labot; par laimi, šajos platuma grādos +14°C siltums nepastāv ilgi, parasti vidējā temperatūra turas tikai dažus grādus virs nulles.

Ap šo laiku laiva jau bija gandrīz kārtībā un ieguva skaistus apveidus. Kamēr Džonsons un Bells ar to nodar­bojās, pārējie vairākkārt visai veiksmīgi devās medībās. Viņiem laimējās nomedīt ziemeļbriežus; šiem tramīgajiem

dzīvniekiem grūti piekļūt, taču Altamonts izmantoja sa­vas zemes indiāņu paņēmienu: izslējis gaisā rokas ar šau­teni it kā brieža ragus, viņš rāpus pielīda medījumam klāt un, nonācis šāviena attālumā, tieši trāpīja mērķī.

Bet visvērtīgākais medījums — mošusvērsis, ko bez sava gala bija sastapis Parrijs Melvila salā, šķiet, Viktorijas līča krastos nemita. Lai kādu no šiem retajiem dzīvnie­kiem nomedītu un vienlaikus izpētītu apvidu austru­mos, tika nosprausts maršruts garākam pārgājienam. Ha­terass nebija paredzējis doties uz polu pa šo kontinenta daļu, bet doktoram par to gribējās gūt vispārēju priekš­statu. Tāpēc tika nolemts izlūkot zemi uz austrumiem no Likteņa cietokšņa.. Altamonts loloja cerības, ka ceļā radī­sies izdevība medībām. Ekskursijā, protams, piedalījās arī Deks.

Tā, pirmdien, septiņpadsmitajā jūnijā, pulksten sešos rītā, jaukā, mierīgā un skaidrā laikā, kad termometrs rā-' dīja +5° C, trīs mednieki, bruņojušies divstobrenēm, cir­vīšiem un ledus griežamajiem nažiem, Deka pavadībā iz­gāja no Doktora Mājas; viņi bija sagatavojušies divu trīs dienu gājienam — tik ilgam ceļojumam bija ņemta līdzi pārtika.

Astoņos rītā Haterass un viņa biedri bija nostaigājuši apmēram septiņas jūdzes. Ceļā nemanīja nevienas dzīvas radības, un medības drīz vien pārvērtās vienkāršā pa­staigā.

Cik tālu vien skatiens sniedza, jaunais kontinents likās bezgala plašs līdzenums; to izvagoja neskaitāmi nule ra­dušies strauti, un lielas lāmas saules slīpajos staros mir­goja kā sastinguši dīķi. Augsni zem izkusušā ledus slāņa veidoja uz zemeslodes plaši izplatītie ūdens sanesumi.

Vietumis zemi klāja savādi laukakmeņi, kuru rašanās cēlonis šajos apgabalos bija grūti nosakāms; taču visai bieži sastopams bija šīfera slāneklis, dažādi kaļķakmeņi un galvenokārt interesanti caurspīdīgu, bezkrāsainu kris­tālu veidojumi ar Islandes špatam līdzīgām refrakcijas spējām.

Kaut gan Klobonijs nemedīja, ģeoloģiskiem pētījumiem neatlika laika, zinātnei viņš varēja nodoties tikai starp citu, jo nedrīkstēja atpalikt no biedriem, kuri ātri soļoja uz priekšu. Doktors tomēr vēroja apkārtni un ejot nemi­tīgi tērzēja; bez viņa nelielajā ceļotāju grupā valdītu pil­nīgs klusums. Altamontam nebija ne mazākās vēlēšanās runāt ar Haterasu, kurš viņam neatbildēja.

Desmitos rītā mednieki bija nogājuši ap divpadsmit jū­džu uz austrumiem; jūra nozuda aiz apvāršņa; doktors ieteica apstāties un ieturēt brokastu. Vīri žigli uzkoda; pēc pusstundas viņi devās tālāk.

Augstiene pazeminājās ar lēzenām nogāzēm; dažviet kupenas, saglabājušās klinšu slīpuma pavēnī, piešķīra ze­mei viļņainu izskatu; tā atgādināja vētrā sabangotu jūru.

Visapkārt stiepās tukši, kaili lauki, kuros, šķiet, nekad nebija mitušas dzīvas būtnes.

—     Bez šaubām, — Altamonts teica doktoram, — ar me­dībām mums nelaimējas; protams, šī neauglīgā zeme dzī­vībai nav izdevīga; taču polārzemju iemītnieki nedrīk­stētu būt izvēlīgi un varēja gan uzņemt mūs viesmīlīgāk.

—    Nezaudēsim cerības, — doktors atbildēja, — vasara vēl tikko sākusies, un, ja kapteinim Parrijam Melvila salā nav trūcis dažādu zvēru, kāpēc lai tie nerastos šeit?

—    Mēs taču esam daudz tālāk ziemeļos, — piezīmēja Haterass.

—     Tiesa gan; bet ziemeļi šai gadījumā ir tikai vārds. Te jāņem vērā aukstuma pols, proti, tā ledainā bezgalība, kurā mēs ziemojām ar «Forvardu»; jo tālāk ejam uz zie­meļiem, jo vairāk attālināmies no zemeslodes aukstakās vietas; tāpēc virs aukstuma pola mums vajadzētu atrast to pašu, ko zem tā atraduši Parrijs, Ross un citi kuģotāji.

—    Lai vai kā, — smagi nopūties, ar nožēlu teica Alta­monts, — pagaidām mēs vairāk atgādinām ekskursantus nekā medniekus.

—     Mazliet pacietības, — sacīja doktors, — zeme palē­nām pārvēršas, un būtu brīnums, ja ari ielejās, kur spē­jusi ielauzties augu valsts, negadītos medījums.

J.iatzist, piezīmēja amerikānis, — ka apvidus, pa kuru ejam, ir gluži neapdzīvots, turklāt neapdzīvojams.

Ak nē, tas būtu par daudz spēcīgi sacīts, — iebilcla doktors, — neticu, ka zemes virsū ir vietas, kur nav iespē­jams dzīvot. Paaudzi pēc paaudzes, ziedojot daudz spēka un izmantojot zinātnes palīdzību, cilvēks pat tādas zemes kā šī beidzot padarīs auglīgas. „

—    Jūs tā domājat? — apšaubīja Altamonts.

—    Noteikti! Ja mēs tagad nonāktu senajās Tēbās, Ni- nivē vai Babilonā, šajās mūsu priekšteču ražīgajās, ar savu auglību izslavētajās ielejās, mums liktos neticami, ka tur reiz eksistējuši cilvēki, jo pēc tam, kad tie šīs zemes pa­meta, tur pasliktinājies pat klimats. Tāds vispār ir dabas likums, ka neapdzīvotās vai pamestās zemes kļūst neaug­līgas, bet klimats — veselībai kaitīgs. Iegaumējiet, ka cil­vēks ar savu klātbūtni, parašām, rūpniecību, vēl vairāk — pat ar savu elpu veido zemi; viņš pakāpeniski pārvērš ze­mes izgarojumus un klimatiskos apstākļus, kurus cilvēka dvaša vien padara veselīgus. Tāpēc piekrītu tam, ka pa­saulē ir neapdzīvotas zemes, taču nekad neticēšu, ka tās var būt neapdzīvojamas, — nekad!

Tā sarunājoties, mednieki kā īsti dabas pētnieki gāja aizvien tālāk, līdz nonāca plašā, atklātā ieplakā, kuras di­benā līkločiem aizvijās gandrīz pilnīgi atkususi upe; ieplaka bija pavērsta pret dienvidiem, tāpēc tās malas un nogāzes klāja zināma veģetācija. Zeme tiecās apaug­ļoties; nedaudz leknas augsnes pietiktu, lai tā kļūtu ra­žīga. Doktors norādīja uz šīm neslēptajām tieksmēm.

—    Sakiet, — viņš teica, — vai sliktākajā gadījumā šeit nevarētu apmesties uzņēmīgi kolonisti? Ar pacietīgu darbu varētu pilnīgi pārmainīt šo ieleju, tā varbūt ne­pārvērstos mērenajā joslā, tomēr kļūtu visai pieņemama. Skat, ja nemaldos, — tās četrkājainie iemītnieki! Šie ne­bēdnieki prot atrast siltākās vietiņas.

—    Polārzaķi, nudien! — pielādēdams šauteni, iesaucās Altamonts.

—    Pag, — doktors viņu aizkavēja, — pag, neprātīgais medniek! Nabaga zvēriņi nebūt nedomā mukt! Netraucē­jiet! Tie paši nāk mums klāt!

Patiesi, trīs vai četri jauni zaķēni, lēkādami starp kus­lajiem krūmiņiem pa jauno, svaigo sūnu, šķiet, nemaz ne­bīdamies, tuvojās medniekiem. Piemīlīgi naivā izskatā, kas tomēr nespēja atbruņot Altamontu, zvēriņi steidzās viņiem klāt.

Drīz vien zaķēni jau lēkāja doktoram ap kājām, un viņš, tos glāstīdams, sacīja:

—    Vai tos, kas meklē mūsu glāstus, drīkst sagaidīt ar šāvieniem? Šo mazo radībiņu nāve nekāda labuma ne­dotu.

—    Taisnība, doktor, — piekrita Haterass. — Nav vērts tos nogalināt.

—          Varbūt taupīsim arī irbes, kuras laižas mums pretī, — brīnījās Altamonts, — un dzērves, kuras tik cienīgi soļo fturp ar savām slaidajām kājām?

Putni, nenojaušot draudošās briesmas, ko npvērsa dok­tors, veseliem bariem apstāja medniekus. Pat Deks valdī- jas un tikai pārsteigts nolūkojās.

Interesanti un aizkustinoši bija vērot jaukos dzīvnie­kus bezrūpīgi skraidām, lēkājam un lidināmies; putni me­tās laipnajam Klobonijam uz pleciem, zaķi, nogulušies vi­ņam pie kājām, ļāvās neparastajiem glāstiem, dzīvnieki it ka centās pēc iespējas labāk uzņemt svešos viesus, putnu bari, jautri sasaukdamies, lidoja šurp no malu malām; doktors atgādināja īstu burvi. Milzīgās, draudzīgās dzīv­nieku saimes pavadībā mednieki devās tālāk, rāpdamies miklajās upmalas kraujās. Pēkšņi kādā ielejas pagriezienā viņi ieraudzīja astoņus vai desmit briežus netraucēti plū­cam vietumis ar sniegu klāto sūnu; tie bija pievilcīgi dzīv­nieki, graciozi un mierīgi, mātītes savus žuburainos ra­gus nesa tikpat stalti kā tēviņi; mīkstā, samtainā vilna jau zaudēja ziemas baltumu, pieņemdama brūni pelēcīgu va- HaiaM nokrāsu; brieži nelikās tramīgāki vai nedrošāki par ftlN miermīlīgās valstības putniem uri zaķiem. Tādas droši vien pasaules pirmsākumos bijušas cilvēku attiecības ar dzīvniekiem.

Mednieki iegāja briežu ganāmpulka vidū, taču dzīv­nieki pat nedomāja bēgt; šoreiz doktoram bija grūtāk sa­valdīt Altamonta asinskāri: amerikānis nespēja vienal­dzīgi noraudzīties lieliskajā medījumā. Bet Haterass aiz- grabts lūkojās lēnīgajos dzīvniekos, kuri berzēja pur­nus pie visu dzīvo būtņu drauga Klobonija drēbēm.

—    Ko tas galu galā nozīmē, — Altamonts sacīja, — vai neesam nākuši šurp medīt?

Vienīgi mošusvēršus, — atbildēja Klobonijs, — neko cliul Ko ar medījumu lai iesākam? Pārtikas mums ne­trūkst Ļaujiet taču papriecāties par šo aizkustinošo ninu — cilvēks pastaigājas starp miermīlīgiem dzīvnie­kiem un neiedveš tiem bailes!

Tas liecina, ka šie zvēri nekad agrāk cilvēkus nav redzējuši, — piebilda Haterass.

—    Droši vien, — doktors piekrita, — un tādēļ jāsecina, ka šie dzīvnieki nav cēlušies Amerikā.

—    Kā tā? — ievaicājās Altamonts.

—          Dzimuši Amerikas ziemeļos, tie labi pazītu divkā­jaino un divrokaino zīdītāju — cilvēku un, ieraugot mūs, nekavējoties pazustu! Nē, vairāk ticams, ka šie zvēri at­klīduši šurp no Āzijas neskartajiem ziemeļu apgabaliem, kuriem cilvēks nekad nav tuvojies, un, šķērsojuši konti­nentus pola tuvumā, ieradušies šeit. Tātad, Altamont, jums nav tiesību tos uzskatīt par saviem tautas brāļiem.

—    Ak, mednieki tādos sīkumos neiedziļinās, — atcirta Altamonts, — medījums pieder tam, kurš to nošauj.

—    Nomierinieties, brašo Nimrod! Labāk esmu ar mieru nemūžam vairs nemedīt nekā izbiedēt šo piemīlīgo tautu. Skat! Pat Deks brāļojas ar jaukajiem radījumiem. Uzklau­siet mani, nebūsim ļauni, ja vien tas iespējams! Labsirdība ir liels spēks!

—    Labi, labi! — šādu sentimentalitāti neizprazdams, at­teica Altamonts. — Tikai gribētu jūsu labsirdību redzēt vilku vai lāču barā!

—    Savaldzināt plēsīgos zvērus — ak, uz to es nemaz nepretendēju, — doktors sacīja, — Orfeja burvju māk­slai daudz neuzticos; starp citu, vilki un lāči paši mums klāt nenāktu kā zaķi, irbes un brieži.

—    Kādēļ ne, ja tie cilvēkus nekad nebūtu redzējuši? — vaicāja Altamonts.

—    Tādēļ, ka šie zvēri pēc savas dabas ir plēsīgi, taču plēsīgums, tāpat kā ļaunums, rada neuzticību; novērojums attiecas ne vien uz dzīvniekiem, bet arī uz cilvēkiem. Vār­diem «ļauns» un «neuzticīgs» ir identiskas nozīmes, un bailes raksturīgas tam, kurš pats tās spēj iedvest citiem.

Ar šo īso filozofisko pamācību saruna beidzās. _ yisu dienu mednieki pavadīja ielejā, kuru doktors vē­lējās nosaukt par Polāro Arkādiju, un neviens pret to neiebilda; pēc vakariņām, kuras vietējiem iemītniekiem dzīvību nemaksāja, mednieki likās gulēt klinšu alā, kas šķita šeit ierīkota, lai sagādātu viņiem ērtu pajumti.

XXII

ALTAMONTA NORĒĶINĀŠANĀS

Pēc mierīgi aizvadītās nakts doktors un abi viņa biedri pamodās agri. Uz rīta pusi miegu mazliet traucēja auk­stums, kaut ari ne visai stiprs; silti sasegušies, vīri mier­mīlīgo dzīvnieku apsardzībā tomēr bija labi izgulējušies.

Laiks turējās jauks, un mednieki nolēma vēl dienu zie­dot apkārtnes pētīšanai, turklāt sameklēt mošusvēršus. Vajadzēja ļaut Altamontam drusku pamedīt, tāpēc tika nospriests, ka uz mošusvēršiem viņš drīkstēs šaut, kaut arī tie būtu visnevainīgākie radījumi pasaulē. Starp citu, viņu gaļa ir ļoti garda, lai gan ar īpatnēju piegaršu, un mednieki priecājās, ka varēs pārnest mājās kādu tiesu šās svaigās treknās barības.

Pirmajās rīta stundās ceļā nekas negadījās, zeme zie­meļaustrumos pakāpeniski mainīja profilu — daži izciļņi, pirmie viļņveidīgie paaugstinājumi vēstīja par kalnainu apvidu. Ja izrādītos, ka šī Jaunā Amerika tomēr nav kon­tinents, tā varēja būt liela sala; taču ceļinieku nolūks to­brīd nebija noskaidrot vietas ģeogrāfisko stāvokli.

Deks, aizskrējis tālu priekšā, spēji apstājās pie mošus- vēršu pēdām; žigli aizauļojis pa tām, suns drīz vien nozuda mednieku skatieniem.

Viņi sekoja Deka skaļajiem, skaidri sadzirdamajiem rē­jieniem, kuros skanēja trauksme, un tas liecināja, ka uz- licamais suns beidzot uzgājis kāroto medījumu.

Vīri steidzās uz priekšu un pēc pusotras stundas ierau­dzīja divus pajaunus, patiesi visai neganta izskata vēr­šus; šķita, ka šos savādos četrkājainos dzīvniekus Deka uzbrukums bija pārsteidzis, taču nekādā ziņā nenobie- dējis; lie turpināja plūkt iesārto sūnu, kas klāja no sniega atbrīvoto zemi. Doktors mošusvēršus viegli pazina pēc ne­liela auguma, platajiem, pie pamatnes tuvu kopā saau­gušajiem ragiem, strupajiem, iegarenajiem purniem, kū- kumainajiem deguniem, ar ko tie līdzinājās auniem, un pēc īsās astes; ņemot vērā mošusvēršu ķermeņa uzbūvi, dabzinātnieki tiem devuši nosaukumu «aitvērsis», ar šo s.ihkleni norādot uz mošusvērša līdzību abiem šiem dzīv­niekiem. Mošusvēršu vilna bija bieza, zīdaini brūna.

Ieraugot medniekus, vērši nekavējoties laidās bēgt, un mednieki, ko kājas nes, metās tiem pakaļ.

Taču panākt tos nebija viegli, jo pusstundas skrējiens cilvēkus pagalam aizkausēja. Haterass ar saviem pava­doņiem apstājās.

— Velni tādi! — Altamonts iesaucās.

Vārds vietā, — atvilcis elpu, piezīmēja doktors. — Rādās, šie atgremotāj i ir amerikāņi, kaut arī šķiet, ka lie nav visai augstās domās par saviem tautiešiem.

—    Tas tikai liecina, ka mēs, amerikāņi, esam iabi med­nieki, — Altamonts atcirta.

Manījuši, ka neviens vairs neseko, mošusvērši apstājās un pārsteigti nolūkojās cilvēkos. Bija skaidrs, ka skrē­jienā šo medījumu panākt nevarēs; viņus vajadzēja ielenkt; plakankalne, kurā dzīvnieki atradās, manevram likās piemērota. Mednieki uzrīdīja tiem Dēku; tā novēr­suši dzīvnieku uzmanību, vīri nokāpa tuvējā gravā, lai apietu piekalni. Doktors un Altamonts paslēpās aiz kāda klints izciļņa plakankalnes vienā malā, Haterasam vaja­dzēja negaidot parādīties otrā un dzīt vēršus uz mednie­kiem.

Pēc pusstundas katrs bija savā vietā.

—    Vai tagad jums iebildumu nebūs, ja sagaidīšu šos četrkājainos ar šāvieniem? — vaicāja Altamonts.

—    Protams, ne! Šī taču būs godīga cīņa, — atbildēja doktors, kurš, par spīti labsirdīgajam raksturam, būtībā" bija kaislīgs mednieks.

Tā runājot, vīri pēkšņi ieraudzīja mošusvēršus, kuriem pa pēdām skrēja Deks; pa gabaliņu ar skaļiem saucieniem sekoja Haterass, dzīdams vēršus pretī doktoram un Alta- montam, un, izlīduši 110 slēptuves, viņi metās uz lielisko medījumu.

Noprazdami, ka viens mednieks mazāk bīstams nekā divi, vērši spēji apstājās un pagriezās uz Haterasa pusi; kapteinis droši tos sagaidīja un, notēmējis uz tuvāko no tiem, izšāva, taču lode, trāpījusi vērsim tieši pierē, to ne­apturēja. Otrs Haterasa šāviens dzīvniekus tikai sakaiti­nāja. Tie bruka virsū atbruņotajam medniekam un acu­mirklī nogāza no kājām.

—    Kapteinis pagalam! —iesaucās doktors. ^

Tiklīdz Klobonijam izlauzās šis izmisuma' pilnais klie­dziens, Altamonts, paspēris soli uz priekšu, grasījās steig­ties Haterasam palīgā; tad viņš apstājās, cīnīdamies ar sevi un saviem aizspriedumiem.

—    Nē, — amerikānis iesaucās, — tas būtu zemiski!

Kopā ar Kloboniju viņš skrēja uz cīņas lauku.

Vilcināšanās nebija ilgusi pat pussekundi.

Doktors pats savām acīm redzēja Altamonta dvēseles cīņu, bet ari Haterass to noģida un labāk būtu ar mieru iet bojā nekā izmantot sāncenša palīdzību. Taču kapteinis

vel nepaguva visu lagā aptvert, kad Altamonts jau bija klāt.

Nogāzts zemē, Haterass lūkoja atvairīt abu mošusvēršu ragu un kāju belzienus. Ilgi izturēt šo nevienlīdzīgo ciņu viņš nevarētu.

Vērši neapšaubāmi kapteini saplosītu, ja pēkšņi neat­skanētu divi šāvieni; pār kapteiņa galvu nosvilpa divas lodes.

—           Turieties! — sauca Altamonts un, aizmetis tālu prom šauteni, tuvojās saniknotajiem dzīvniekiem.

Viens no tiem, kuram lode bija trāpījusi sirdī, kā zibens ķerts nokrita zemē; otrs negantās dusmās grasījās uz­šķērst nabaga Haterasu, bet tieši tajā brīdi, aizstājies vi­ņam priekšā, Altamonts ar vienu roku iegrūda vērša at­vērtajā rīklē ledus griežamo nazi un, spēcīgi atvēzējis otrā rokā turēto cirvi, pāršķēla dzīvnieka galvaskausu.

Viss notika vienā acumirklī.

Noslīdzis ceļos, otrs vērsis bez dzīvības nogāzās zemē.

—    Urā! Urā! — iesaucās Klobonijs.

Haterass bija glābts.

Par savu dzīvību kapteinis tagad bija pateicību parādā cilvēkam, kuru neieredzēja vairāk par visiem pasaulē. Kas tobrīd norisa Haterasa sirdī? Kādas nepārvaramas jū­tas viņā pamodās?

Šis viņa dvēseles noslēpums palika neizdibināts.

Lai būtu kā būdams, bet, nekavējoties piegājis klāt sa­vam sāncensim, Haterass svinīgi teica:

—    Jūs izglābāt man dzīvību, Altamont.

—    Tāpat kā jūs manējo, — amerikānis atbildēja.-

Brīdi valdīja klusums, tad Altamonts piemetināja:

—    Mēs esam norēķinājušies.

—           Nē, Altamont, — kapteinis iebilda, — kad doktors jūs izvilka no ledus kapa, es jūs nepazinu, bet jūs, glāb­jot mani, riskējāt ar savu dzīvību, labi zinādams, kas esmu.

—           Jūs esat cilvēks, tāpat kā es, — Altamonts sacīja, — un, lai vai kā, amerikānis nav zvērs.

—           Nu, protams, — iesaucās Klobonijs. — Amerikānis ir cilvēks! Tāpat kā jūs, Hateras!

—           Un slava, kas mūs gaida, pienākas jums, tāpat kā man!

—    Ziemeļpola atklājēja slava, — Altamonts piebilda.

—    Jā! — ar jaušamu uzsvaru kapteinis apliecināja.

—    Esmu uzminējis, — amerikānis iesaucās. — Tātad jums nav trūcis drosmes šādai iecerei! Jūs uzņēmāties risku, lai sasniegtu šo nepieejamo zemeslodes vietu! Skaista doma! Ticiet man, tas ir cildeni!

—    Bet jūs? Vai ari jūs nemēģinājāt nokļūt turpat, kur es? Vai nemeklējāt ceļu uz polu? — spēji ievaicājās Ha­terass.

Altamonts šķietami kavējās ar atbildi.

—    Atbildiet! — mudināja doktors.

—    Nē! — amerikānis iesaucās. — Nē, taču! Priekšroka jādod patiesībai, nevis patmīlai! Nē, šīs lieliskās ieceres, kas atveda šurp jūs, man nebija. Es savā kuģī lūkoju iz­braukt Ziemeļrietumu jūras ceļu, vairāk neko.

—    Altamont, — sniedzot amerikānim roku, Haterass teica, — topiet mūsu slavenā ceļojuma līdzgaitnieks, do­simies kopā uz Ziemeļpolu!

Abi kapteiņi sirsnīgi apskāvās un godīgi, atklāti spieda viens otram roku.

Tad viņi pavērās Klobonijā, kas raudāja.

—    Ak, mīļie draugi, — slaucīdams asaras, Klobonijs čukstēja, — esmu tik priecīgs, ka sirds plūst pāri. Jūs esat sapratušies, dārgie biedri, un apņēmušies kalpot ko­pīgam mērķim, atmetot nožēlojamos nacionālos aizsprie­dumus. Saprotiet taču, ka šeit nav nekādas nozīmes ne Anglijai, ne Amerikai, un, lai gūtu panākumus bīstamajā ekspedīcijā, mūs jāvieno ciešām draudzības saitēm! Gal­venais — jāatklāj Ziemeļpols, bet, kurš to izdarīs, — nav svarīgi. Kādēļ tā pazemoties un tukši plātīties — esmu an­glis, esmu amerikānis —, ja varam gluži vienkārši lepo­ties ar to, ka esam cilvēki!

Krietnais doktors apskāva izlīgušos pretiniekus; viņš nespēja valdīt prieku; abi jaunie draugi saprata, ka cienī­jamā vīra pieķeršanās viņiem vēl vairāk nostiprinās viņu draudzību. Nomierinājies Klobonijs turpināja stāstīt par konkurences nejēdzību un tukšību, par vienprātības ne­pieciešamību starp cilvēkiem, kuri aizklīduši tik tālu no dzimtenes. Viņa vārdi, asaras, skāvieni — viss nāca no sirds.

Reizes desmit apskāvis Haterasu un Altamontu, doktors beidzot nomierinājās.

—     Un tagad, — viņš teica, — pie darba, pie darba! Kā mednieks es šeit nebiju derīgs, tāpēc liksim lietā citas manas spējas

Un veikli kā hirurgs, kurš prasmīgi veic sekciju, Klo­bonijs sacirta gabalos medījumu, nosaukdams to par «miera vērsi».

Biedri ar smaidu noskatījās viņa rīcībā. Pēc dažām mi­nūtēm izveicīgais zinātnieks bija ieguvis ap simt mārciņu vērtīgas gaļas; viņš sadalīja to trīs daļās, tad, paņēmuši katrs savu tiesu, vīri devās atpakaļ uz Likteņa-cietoksni.

Desmitos vakarā saules slīpo staru gaismā mednieki ieraudzīja Doktora Māju, kur Džonsons un Bells viņus sa­gaidīja ar lieliskām vakariņām.

Bet, pirms sēdās pie galda, doktors, norādīdams uz sa­viem medību biedriem, svinīgi teica:

—    Mans vecais Džonson, vai nav tiesa — es devos me­dībās kopā ar angli un amerikāni?

—    Tiesa gan, Klobonijā kungs, — vecais stūrmanis ap liecināja.

—    Bet nu esmu pārvedis divus brāļus.

Jūrnieki līksmi spieda roku Altamontam; doktors pa­stāstīja, ko amerikānis veicis angļu kapteiņa labā, un to­nakt sniega mājā pie miera devās pieci neizsakāmi lai - <mīgi cilvēki.

XVIII

PĒDĒJIE SAGATAVOŠANĀS DARBI

Nākamajā dienā laiks grozījās: atkal kļuva vēsāks; vai- rakas dienas putenis mijās ar lietu un viesuļiem.

Bellām laiva bija gatava, tā lieliski atbilda savam uz­devumam — pa pusei segtu klāju, augstiem bortiem, ar savu foku un klīveri laiva droši varēja izturēt vētras; vieglais svars ļāva to vest kamanās, pārāk neapgrūtinot suņus.

Beidzot polārajā baseinā sākās nozīmīgas pārmaiņas; līča vidū sakustējās ledus; prāvākie ledus blāķi nemitīgi gruva ūdens spēka iedarbībā un gaidīt gaidīja lielāku vētru, lai atrautos no krastiem un pārvērstos peldošos aisbergos. Tomēr Haterass, nenogaidot ledus sašķelšanos, gribēja doties ce|ā. Nebija svarīgi, vai jūra atbrīvojusies no ledus vai ne, jo ceļojums bija daļēji jāveic pa saus­zemi, tāpēc aizbraukšana tika paredzēta divdesmit piek­tajā jūnijā; līdz tam laikam bija jāpaveic visi sagatavoša­nās darbi. Džonsons un Bells saveda kārtībā kamanas, no­stiprināja šasijas un nomainīja slieces. Viņi cerēja ceļoju­mam izmantot īso jaukā laika periodu, ko daba veltījusi arktiskajām zemēm.

Dažas dienas pirms aizbraukšanas, divdesmitajā jūnijā, starp ledus gabaliem izveidojās brīvas ejas, kuras derēja laivas izmēģinājuma braucienam līdz Vašingtona ragam. Jūrā joprojām vēl bija ledus, taču iešanai tas vairs ne­bija drošs, un kājām doties pāri saplaisājušajiem ledus laukiem būtu bīstami.

Izmēģinājuma brauciens, kas ilga pusi dienas, pierādīja laivas teicamās īpašības.

Atceļā jūrnieki kļuva aculiecinieki interesantai epi­zodei. Milzīgs lācis uzglūnēja ronim; par laimi, zvērs likās pārāk aizņemts ar medībām, lai ievērotu laivu, citādi no­teikti lūkotu to panākt; lācis apsargāja kādu plaisu ledū, kur droši vien bija ieniris ronis. Ar īstu mednieka vai, pareizāk sakot, zvejnieka pacietību, jo patiesībā viņš taču zvejoja, lācis gaidīja roni atgriežamies. Neizrādīdams ne mazāko dzīvības pazīmju, zvērs nekustīgi gulēja uz ledus un klusītiņām glūnēja.

Pēkšņi spraugā sakustējās ūdens; ronis peldēja augšup, lai ieelpotu svaigu gaisu. Izstiepies visā garumā, lācis abām ķepām ieskāva āliņģi.

Mirkli vēlāk virs ledus iznira roņa galva, taču nozust tā vairs nepaguva — kā vaļā palaistas atsperes lāča ķe­pas savienojās, ar nepārvaramu spēku sažņaudza roni un izvilka to no dzimtās stihijas.

Cīņa bija īsa; upuris dažas sekundes pretojās, tad no­beidzās uz sava ienaidnieka krūtīm; ronis bija liels, taču lācis to bez grūtībām aizstiepa prom un, viegli pārlēcis no viena ledus gabala uz citu, kopā ar laupījumu nozuda krastā.

— Laimīgu ceļu! — Džonsons uzsauca. — Ir gan stip­ras ķepas tam lācim!

Laiva pēc brīža atgriezās nelielajā ostā, ko Bells bija iekārtojis starp ledus gabaliem.

Līdz norunātajai aizbraukšanai atlika vēl četras die­nas.

Haterass steidzināja pēdrjos sagatavošanās darbus; viņš gribēja ātrāk tikt prom no Jaunās Amerikas, kura ne­piederēja viņam un kurai viņš nebija devis vārdu; Ha­terass te nejutās kā mājās.

Divdesmit otrajā jūnijā sākās nometnes piederumu, telts un pārtikas iekraušana kamanās. Ce|otāji ņēma līdz simt mārciņas sālītas gaļas, trīs kastes sakņu un gaļas kon­servu, piecdesmit mārciņu sāls šķīduma un citrona sulas, piecas kvartas miltu, vairākus maišeļus doktora Klobonijā plantācijā izaudzēto krešu salātu un kohleāriju. Kopā ar divsimt mārciņām šaujampulvera, darba rīkiem, ieročiem un dažādiem sīkumiem, ieskaitot piepūšamās gumijas lai­vas un jauno laivu, kā arī pašu kamanu svaru, sanāca tur­pat tūkstoš piecsimt mārciņu kravas, kas četru suņu pa­jūgam šķita par smagu; turklāt atšķirībā no eskimosu su­ņiem, kurus nemēdz nodarbināt vairāk kā četras dienas pēc kārtas, šiem lika strādāt bez atpūtas katru dienu, jo nebija nomainītāju; taču vīri apņēmās vajadzības gadī­jumā palīdzēt un visai garus pārgājienus netaisīt; no Vik­torijas līča līdz polam vajadzēja būt, lielākais, trīssimt piecdesmit piecām jūdzēm, un, lai polu sasniegtu, veicot divpadsmit jūdzes dienā, bija nepieciešams mēnesis; bet, ja sauszeme beigtos, kā cilvēki, tā suņi ceļojumu ērti varētu veikt laivā.

Pašsajūta visiem bija lieliska; veselībai nekas nekai­tēja; ziema, kaut arī barga, bija laimīgi aizvadīta; ceļo­tāji, paklausīdami doktora padomam, polārajā klimatā parastās slimības bija atvairījuši. Visi bija gan mazliet novājējuši, taču doktoru tas tikai iepriecināja; skarbajā dzīvē norūdījuši kā garu, tā miesu un aklimatizējušies, šie vīri varēja stāties pretī vissmagākajiem pārbaudīju­miem un bargākajam salam.

Bet galvenais — beidzot viņi tuvojās sava ceļojuma mērķim, nepieejamajam polam, pēc tam atliktu tikai at­griezties mājās. Viņu pārgalvīgā pasākuma droša ķīla bija savstarpējās simpātijas, kas tagad vienoja visus piecus ceļa biedrus, un par laimīgu atrisinājumu neviens vairs nešaubījās.

Paredzedams garu ceļojumu, doktors ieteica savlaicīgi norūdīties un rūpīgi trenēties.

—    Mani draugi, — viņš teica, — es nelieku jums atda­rināt angļu sprinterus, kuri pēc divu dienu treniņa zaudē astoņpadsmit mārciņas svara, bet pēc piecām dienām — divdesmit piecas; tomēr kaut kas mums katrā ziņā jādara, lai sevi norūdītu garajam ceļam. Pirmais treniņa notei­kums — atbrīvoties no liekiem taukiem, ko skrējēji un žokeji panāk ar caurejas un sviedrēšanās līdzekļiem, kā arī ar pastiprinātām kustībām; šie džentlmeņi skaidri zina, cik daudz no sava svara zaudēs pēc zāļu lietošanas, un sa­sniedz neticami precīzus rezultātus; dažs labs, kurš pirms treniņa neaizelsdamies nespēj noskriet pat jūdzi, vēlāk viegli veic divdesmit piecas. Stāsta, ka slavenais Taun- zends bez atelpas divpadsmit stundās noskrējis simt jū­dzes.

—    Lielisks rezultāts, — piezīmēja Džonsons. — Mēs gan sevišķi tukli neesam, tomēr svarā nokristies de­rētu …

—    Nav vajadzīgs, Džonson. Tomēr nepārspīlējot varu teikt, ka treniņam ir savas labās puses; tas nostiprina ķer­meni, piešķir elastību muskuļiem, paasina dzirdi un redzi; ņemsim to vērā.

Vairāk vai mazāk satrenējušies, divdesmit trešajā jū­nijā ceļotāji beidzot bija pilnīgi saposušies braucienam; bija svētdiena, un viņi nolēma pamatīgi atpūsties.

Aizceļošanas brīdis tuvojās, un Likteņa cietokšņa iemīt­nieki to gaidīja ar zināmu satraukumu. 2ēl bija pamest sniega māju, kas tik teicami pildījusi savu pienākumu, Viktorijas līci, šo viesmīlīgo piekrasti, kurā bija aizvadīti bargās ziemas pēdējie mēneši. Vai atgriežoties viņi šeit savas celtnes vēl atradīs? Vai vasaras saule neizkausēs stiprās sienas?

Visumā ņemot, šeit bija aizvadīti jauki brīži. Pie vaka­riņu galda doktors to atgādināja biedriem, atmiņas vīrus saviļņoja, un viņi neaizmirsa pateikties dievam par palī­dzību.

Beidzot bija klāt laiks doties pie miera. Gulēt viņi likās agri, lai, gaismiņai svīstot, varētu piecelties. Tā pagāja pēdējā nakts Likteņa cietoksnī.

XIX

CEĻĀ UZ ZIEMEĻIEM

Nākamajā rītā līdz ar ausmu Haterass pavēlēja doties ceļā. Suņus iejūdza kamanās; labi paēduši un atpūtušies, ērtos apstākļos aizvadījuši ziemu, suņi labprāt uzņēmās savus vasaras pienākumus. Tie mierīgi ļāva uzlikt aiz­jūgu.

Vispār grenlandiešu suņi ir miermīlīgi dzīvnieki; ar laiku viņu mežonīgā daba bija pārvērtusies: līdzība ar vilkiem izzuda, suņi pielāgojās Dekam, savas ģints priekš­zīmīgajam pārstāvim, vārdu sakot — grenlandiešu suņi civilizējās.

Šajā pāraudzināšanā, bez šaubām, liela loma bija De­kam; tas mācīja ciltsbrāļiem labā sabiedrībā pieņemtās manieres un pats tiem rādīja paraugu; ievērodams «eti­ķeti»] kā īstam anglim pienākas, Deks ilgi nespēja sarast ar jaunajiem biedriem, kuri tam nebija «stādīti priekšā», un ar tiem nebrāļojās; taču, pārdzīvojot kopīgas bries­mas, ciešanas, trūkumu un vienu likteni, starp dažādo sugu pārstāvjiem pamazām radās tuvība. Pirmo soli šai vir­zienā spēra labsirdīgais Deks, un pēc neilga laika visi četrkājainās sabiedrības locekļi apvienojās draudzīgā pulkā.

Kad doktors Klobonijs grenlandiešus noglāstīja, Deks savos draugos raudzījās bez greizsirdības.

Arī vīri bija lieliskā omā, tāpat kā dzīvnieki, un, ja suņi taisījās dūšīgi vilkt kamanas, vīri gatavojās tikpat dūšīgi soļot.

Viņi devās prom sešos no rīta, ļoti jaukā laikā.

Pēc tam kad bija apieta Viktorijas līča piekraste un šķērsots Vašingtona rags, Haterass norādīja virzienu tieši uz ziemeļiem; pulksten septiņos aiz viņiem dienvidu pusē nozuda Likteņa cietoksnis un bākas klints.

Ekspedīcija- sākās veiksmīgi, daudz veiksmīgāk nekā ziemu, kad viņi brauca pēc oglēm. Toreiz Haterass uz kuģa pameta izmisušos dumpiniekus, droši nezinādams, vai sprausto mērķi sasniegs; atstājis savu pusnosalušo ko­mandu, viņš devās ekspedīcijā polārziemas grūtībās no­vārgušu cilvēku pavadībā; turklāt viņš, kas traucās uz ziemeļiem, gāja atpakaļ uz dienvidiem! Šoreiz, gluži ot­rādi, Haterass kopā ar stipriem, veseliem cilvēkiem, kuri viņu atbalstīja, iedrošināja, uzmundrināja, devās uz savu dzīves mērķi Ziemeļpolu. Nekad vēl neviens nebija tik tuvu lielajam mērķim — savas dzimtenes un personiska­jai slavai.

Vai Haterass domāja par visu to, kas gluži dabiski va­rēja viņu iedvesmot pašreizējos apstākļos? Klobonijs lab­prāt tam gribēja ticēt, un, redzot kapteiņa možo noska­ņojumu, nemaz par to vairs nešaubījās. Lāga Klobonijs priecājās par visu, kas ielīksmoja draugu, un, kopš abi kapteiņi, viņa draugi, bija sapratušies, viņš, labākais no labākajiem, kam svešs bija naids, skaudība un konkuren­ces cīņa, jutās kā laimīgākais cilvēks pasaulē. Kas notiks tālāk? Kā beigsies šis ceļojums? To viņš nezināja; taču sā­kums bija labs. Un tas nozīmēja daudz.

Jaunās Amerikas austrumu piekraste aiz Vašingtona raga stiepās uz rietumiem ar veselu virkni nelielu ielīču. Lai izvairītos no milzīgā līkuma, ceļinieki, pārvarējuši Bella kalna pirmās nogāzes, pāri augstajām plakankalnēm virzījās uz ziemeļiem. Tas ievērojami saīsināja ceļu. Ja vien negadītos neparedzēti šķēršļi — jūras šaurumi vai kalni, pēc Haterasa aplēsēm līdz polam, ejot taisnā līnijā no Likteņa cietokšņa, nevarēja būt vairāk kā trīssimt piec­desmit jūdžu.

Gājiens veicās raiti; augstās plakankalnes pletās kā lieli, balti klajumi, ar sēru ieziestās kamanu slieces slī­dēja viegli, un vīri uz slēpēm droši un ātri soļoja tālāk.

Termometrs rādīja +3°C. Laiks vēl bija visai neno­teikts — te skaidrs, te apmācies; taču ceļotājus, kuri bija cieši nolēmuši iet tikai uz priekšu, neatturētu ne sals, ne puteņi.

Viņi orientējās pēc kompasa; attālinoties no magnētiskā pola, tas kļuva aizvien precīzāks, bultiņa beidza svārstī­ties; tiesa gan, viņpus magnētiskā pola tā pagriezās pre­tējā virzienā un rādīja dienvidus meklēto ziemeļu vietā; taču aplēses šī nepareizība netraucēja.

Starp citu, doktors izgudroja kādu pavisam vienkāršu orientācijas paņēmienu, kas novērsa nemitīgo skatīšanos kompasā; reiz noteikuši atrašanās vietu, ceļotāji izvēlē­jās kādu skaidri saredzamu punktu ziemeļos un gāja tieši uz to; kad punkts bija sasniegts, viņi tajā pašā virzienā atrada jaunu, un tā joprojām. Tādā veidā nomaldīties no taisnā ceļa bija gandrīz neiespējami.

Pirmajās divās dienās vīri divpadsmit stundās veica div­desmit jūdzes; atlikušo laiku veltīja atpūtai un ēšanai; naktī telts viņus pietiekami pasargāja no aukstuma.

Temperatūra manāmi cēlās; sniegs dažviet bija jau pil­nīgi nokusis, dažviet vēl saglabāja savu neskarto baltumu; šur tur veidojās lielas lāmas, reizēm īsti muklāji, kurus viegli varēja iztēloties par ezeriem; lāgiem ceļotāji tajos iestiga līdz ceļgaliem; viņi sirsnīgi smējās, bet doktors par šīm negaidītajām peldēm bija īstā sajūsmā.

— Kā ūdens iedrošinās mūs slapināt! — viņš pukojās. — Šim elementam ir tiesības tikai uz tvirtu vai gāzveida stāvokli šajā zemē, bet šķidrais — tā jau ir ļaunprātība! Ledus un tvaiks — lai nu būtu, bet ūdens — nekādā ziņā!

Pa ceļam netika aizmirstas arī medības; Altamonts un Bells siroja tuvākajās ielejās; viņi medīja irbes, zosis, pe­lēkos zaķus; šie dzīvnieki pamazām zaudēja uzticību un sāka bīties no cilvēkiem; kļuvuši tramīgi, tie bija grūti notverami. Bez Deka palīdzības mednieki velti šķiestu pulveri.

Haterass viņiem ieteica neaizklīst tālāk par jūdzi, ne­drīkstēja taču zaudēt ne dienu, ne stundu, jo nebija ne­kādu cerību, ka jaukais laiks pastāvēs ilgāk par trim mē­nešiem.

Turklāt ^katram gadījumam vajadzēja turēties kamanu tuvumā, ja ceļš pēkšņi pasliktinājās — radās kāda šaura pāreja vai stāva nogāze, tad vīriem pašiem bija jājūdzas kamanās vai jāatbalsta tās, velkot, stumjot un pieturot; vairākkārt kamanas nācās pilnīgi izkraut, kaut gan arī tas nepaglāba tās no triecieniem un bojājumiem, kurus Bells centās izlabot, cik labi vien prazdams.

Trešajā dienā, divdesmit sestajā jūnijā, ceļotāji sa­sniedza lielu ezeru, kas, atrazdamies kalnu paēnā, nebija atkusis. Ledus likās pietiekami stiprs, lai izturētu kamanu un gājēju svaru. Pēc visa spriežot, ezers bija sasalis ļoti sen — iepriekšējās ziemās un nemēdza atkust; arktiska­jām vasarām nebija varas pār šo stingro ledus spoguli; no­vērojumu apstiprināja sausā sniega sega ezera krastos, tās dziļākie slāņi noteikti bija saglabājušies kopš agrāka­jiem gadiem.

Pēc tam augstiene manāmi pazeminājās, un doktors se­cināja, ka drīz tā izbeigsies; varbūt Jaunā Amerika bija tikai sala un nemaz līdz polam nesniedzās? Vienīgi rietu­mos, tik tikko saredzami, zilgā dūmakā tinās daži pakalni.

Līdz šim ceļojums pārāk nenogurdināja; ceļinieki cieta tikai no saules spožajiem atspulgiem sniegā; spēcīgie at- starojumi varēja izraisīt sniega aklumu, no tā šeit bija grūti izsargāties. Lai slimību atvairītu, citā gada laikā viņi būtu ceļojuši nakti, bet tagad tumsa nemaz neiestājās. Par laimi, sniegs kūstot daudz zaudēja no sava spožuma.

Temperatūra cēlās, divdesmit astotajā jūnijā termometrs rādīja +7°C; siltuma vilni pavadīja spēcīgas lietus gā­zes, kuras ceļotāji mierīgi pacieta un pat priecājās par tām; lietus veicināja atkusni; atkal vajadzēja aut kājās briežādas mokasīnus un apmainīt kamanu slieces. Bez šaubām, ceļojums līdz ar to aizkavējās, tomēr nopietnāki šķēršļi neradās, un viņi soļoja tikai uz priekšu.

Dažreiz doktors ceļā uzgāja apaļus vai plakanus akmen­tiņus, kuri atgādināja jūras viļņos noslīpētus oļus; tad viņš sprieda, ka polārais baseins jau tuvu, taču klajums sniedzās neaptverami tālu.

Nekur nemanīja nekādu dzīvojamo mītņu vai būdu palieku, ne piramīdu, ne eskimosu pārtikas glabātavu; acīm redzot, mūsu ceļotāji pirmie ielauzās šajā neskar­tajā zemē; grenlandiešu ciltis, kuras nereti apmeklē po­lārās zemes, tik tālu neaiziet, kaut gan nabaga eskimo­siem, kuriem allaž jācīnās ar badu, šī zeme dotu daudz pārtikas; reizēm ceļā gadījās lāči, kuri pa vējam sekoja nelielajam ļaužu pulciņam, taču pat nemēģināja tam uz­brukt; pa gabalu redzēja arī mošusvēršu un briežu ga­nāmpulkus; doktors dažus briežus labprāt būtu sagūstījis un iejūdzis kamanās, bet šie dzīvnieki bija tik tramīgi, ka dzīvus tos dabūt rokā neizdotos.

Divdesmit devītajā jūnijā Bells nošāva lapsu, bet Alta- montam laimējās nogāzt vidēji lielu mošusvērsi, tā viņš lieku reizi pierādīja savu aukstasinību un veiklību; Alta­monts patiesi bija lielisks šāvējs, viņa spējas apbrīnoja pat doktors Klobonijs, kuram šī māksla arī nebija sveša. Sagriezuši vērsi gabalos, viņi ieguva ļoti daudz svaigas gaļas.

Laimīgas medības, kas sagada gardu, stiprinošu maltīti, arvien tika priecīgi apsveiktas; svaigajā gaļa ar baudu nolūkojās pat tie, kuri nebija sevišķi lieli gardēži. Arī doktors lāgiem nespēja apspiest smaidu, atskārzdams, ka pat viņu gardā gaļa ievedusi kārdinājumā.

—> Ko tur klīrēties, — viņš teica, — ēdienam polārajās zemēs ir milzu nozīme.

—    It īpaši, ja ēdiens atkarīgs no mazāk vai vairāk izvei­cīga šāviena, — piebilda Džonsons.

—    Taisnība, vecais draugs, — doktors piemetināja, — droši zinot, ka virtuvē uz plīts viņu vienmēr gaida zu­pas katls, cilvēks mazāk domā par ēšanu.

Trīsdesmitajā jūnijā, pretēji visiem apsvērumiem, līdze­nums pārgāja kalnainā apvidū, kas šķita radies vulkāna izvirdumos. Bezgala tālu visās pusēs slējās gan nošķeltas konusveidīgas, gan asas, smailas, ļoti augstas virsotnes.

Cēlās negants dienvidaustrumu vējš, kas drīz pārvērtās īstā orkānā; tas trakoja pār sniegainajām klinšu smailēm un ledus kalniem, kuri, atrazdamies uz sauszemes, atgādi­nāja torosus un aisbergus; pat Klobonijs, kas allaž visam zināja izskaidrojumu, nespēja saprast, kā tie radušies ša­jās plakankalnēs.

Orkānam sekoja silts, mitrs laiks; sākās īsts atkusnis; malu malās skanēja ledus brīkšķi, mīdāmies ar daudz va­renākiem krītošu lavīnu dārdiem.

Ceļotāji centās vairīties no kalnu piekājēm un skaļi ne­sarunāties, jo gaisa satricinājums balsu skaņu ietekmē varēja izraisīt katastrofu; ne reizi vien viņi kļuva par iepriekš neparedzamu, drausmīgu lavīnu aculieciniekiem; īstenībā polārajos apgabalos lavīnu galvenā īpatnība ir pārsteidzošais pēkšņums, kas tās atšķir no Šveices un Nor­vēģijas lavīnām, — tur lavīnas izveidojas no nenozīmī­gas sniega bumbas, kura, ceļā aplipdama ar sniegu un akmeņiem, iegūst aizvien lielākus apjomus un, veldamās pieaugošā ātrumā, izposta mežus, sagrauj ciematus, taču tās kritiena laiks ir viegli aplēšams; toties pavisam citā­das ir arktiskās lavīnas, sniega blāķa pārvietošanās no­tiek negaidot, zibenīgā ātrumā. Viss sākas un beidzas vienā acumirklī, un cilvēks, lavīnu tikko pamanījis, ne­glābjami iet zem tās bojār ātrāka par šo kustību nav ne Jielgaballode, ne zibens; atdalīties no ledus masas, krist, visu savā ceļā sašķaidīt — to polārzemju lavīna veic ļoti īsā laika sprīdī, turklāt pērkonskaļa trokšņa pavadībā ar dīvainu, drīzāk žēli kaucošu nekā grandošu atbalsi.

Un tā samulsušo skatītāju acu priekšā lāgiem norisa dažādi brīnumi. Apkārtne pārveidojās; spējā atkušņa ietekmē kalns pārvērtās klajumā; lietus ūdens, iesūkda­mies ledus gabalu plaisās, sasala un izplešoties saspridzi­nāja jebkuru šķērsli, jo ārdošais spēks, ar kādu ūdens pāriet no šķidra stāvokļa cietā, ir daudz lielāks, nekā ja pāriet gāzveidīgā, un šis process notiek neparasti ātri.

Par laimi, kamanām un to vadītājiem nekādas katastro­fas nedraudēja? ceļotājiem ievērojot lielu piesardzību, briesmas vienmēr laikus tika novērstas. Starp citu, klin­šainām augstienēm, pauguriem un aisbergiem bagātais apvidus drīz izbeidzās, un pēc trim dienām, trešajā jūlijā, ceļotāji nonāca līdzenumā uz vieglāka ceļa.

Taču šeit viņu skatienus saistīja cita neredzēta dabas parādība, kas ilgu laiku bijusi kā Vecās, tā Jaunās pasau­les zinātnisko pētījumu objekts; nelielā ceļotāju grupa gāja garām pēdu piecdesmit augstai pakalnu grēdai, kas, šķiet, stiepās jūdzēm tālu; kalnu austrumu nogāzes klāja spilgti sarkans sniegs.

Pilnīgi saprotams ceļotāju pārsteigums un izsaucieni, kad viņi ieraudzīja plašo tumšsarkano sniega segu, un pirmais iespaids bija pat mazliet atbaidošs. Doktors stei­dzās biedrus nomierināt vai vismaz tiem paskaidrot parā­dības cēloni; sarkanā sniega īpašības, tāpat kā Vollastona, Kendola un Bauera ķīmiskie pētījumi šajā jomā, viņam nebija sveši. Klobonijs pastāstīja, ka šāds sniegs sasto­pams ne vien polārajos apgabalos, bet arī Šveices Alpos. Krietnu daudzumu sarkanā sniega 1760. gadā savācis So- sīrs, bet vēlāk no savām ziemeļu ekspedīcijām pārvedis arī kapteinis Ross, Sebains un citi.

Altamonts iztaujāja doktoru par sniega neparastās krā­sas cēloņiem. Klobonijs atbildēja, ka sarkano krāsu rada vienīgi mikroskopiskas sīkbūtnes. Ķīmiķi ilgi nesapratuši, vai tās pieskaitāmas augu vai dzīvnieku valstij, beidzot atzinuši, ka tās pieder mikroskopiskai uredo sugas sēnīšu ģintij, tāpēc Bauers arī ieteicis tās nosaukt par uredo ni- valis.

Tad, izrakņājis dīvaino sniegu ar sava spieķa apkalto galu, doktors pierādīja biedriem, ka sarkanais slānis ir deviņas pēdas dziļš, un lika aplēst, cik šādu sēnīšu atro­das vairāku jūdžu platībā, ja zinātnieki pieņem, ka vienā kvadrātcentimetrā tās mēdz būt līdz četrdesmit trim tūk­stošiem.

Kā nogāzes stāvoklis liecināja, sarkanais sniegs pastā­vēja kopš senseniem laikiem, jo šai sēnītei, kura nemaina krāsu, nekait ne tvaiks, ne atkusnis.

Par spīti doktora paskaidrojumiem, parādība tomēr likās savāda; sarkanā krāsa tik lielā platībā dabā reti sasto­pama; dīvainu iespaidu radīja saules atspulgi uz šā pur­pura; tie piešķīra ugunīgu nokrāsu apkārtējiem priekšme­tiem, klintīm, cilvēkiem, dzīvniekiem, it kā tos apgais­motu kāda iekšēja liesma, bet, kad sarkanais sniegs sāka kust, ceļotājiem šķita, ka pie viņu kājām plūst asins ur- dziņas.

Pirmoreiz ieraugot šo vielu uz Bafina līča sārtajām klin­tīm, Klobonijs nepaguva to izpētīt tuvāk, toties tagad vi­ņam radās izdevība savākt vairākas pudeles sarkanā sniega.

Šī sārtā zeme — «asins lauks», kā doktors to nosauca, palika aizmugurē tikai pēc trīs stundu ilga gājiena, kad to nomainīja parastā baltā ainava.

XX

PĒDAS SNIEGĀ

Ceturtajā jūlijā augu dienu neizklīda bieza migla. Tikai ar lielām grūtībām varēja turēties taisnā virzienā uz zie­meļiem; nemitīgi bija jāskatās kompasā. Par laimi, nekas ļauns tumsā negadījās. Tikai Bells palika bez slēpēm, jo salauza tās pret asu klints izcilni.

—    Nudien, — teica Džonsons, — līdz šim man šķita, ka nekur citur nav tādu miglu kā pie Mērsi vai Temzas, bet redzu, ka esmu maldījies.

—    Tad aizdegsim lāpas, — iesaucās Bells, — kā Lon­donā vai Liverpūlē!

—     Un kāpēc gan ne? — vaicāja doktors. — Lieliska doma! Ceļu tāš apgaismos vāji, bet mēs vismaz saredzē­sim ceļvedi un varēsim turēties taisnā virzienā.

—    Bet kur lai ņem lāpas? — ieminējās Bells.

—    Samitrināsim spirtā pakulas un piestiprināsim tās pie spieķiem.

—    Lieliski! — iesaucās Džonsons. — Un tas izdarāms giuži vienkārši.

Pēc ceturtdaļstundas gājiens miklajā dūmakā turpinā­jās lāpu gaismā.

Tagad ceļinieki varēja labāk ieturēt virzienu, tomēr uz priekšu tika ļoti lēnām, jo migla izklīda tikai sestajā jū­lijā; zemei atdziestot, ziemeļu vēja brīze aiztrauca miglu kā saplēstas skrandas.

Nekavējoties noteicis ekspedīcijas atrašanās vietu, doktors aplēsa, ka šajā miglainajā laikā viņi caurmērā ne­bija nogājuši ne astoņas jūdzes dienā.

Sestajā jūlijā, lai atgūtu noseboto, vīri devās ceļā ļoti agri. Priekšgalā, zondēdami zemi un izceldami medījumus, soļoja Altamonts un Bells, viņiem nopakaļ skrēja Deks; apbrīnojami nepastāvīgais laiks atkal kļuva sauss un skaidrs, un, kaut gan ceļveži atradās jūdzes divas no ka­manām, doktoram nepagāja secen neviena viņu kustība.

Tāpēc, ieraudzījis biedrus pēkšņi it kā pārsteigumā ap­stājamies, viņš ļoti brīnījās; abi šķita raugāmies tālē un vērojam apvārsni.

Tad, noliekušies pie zemes, abi uzmanīgi kaut ko pē­tīja un atkal pārsteigti iztaisnojās. Bells, acīm redzot, dzī­rās iet tālāk, bet Altamonts viņu satvēra pie rokas.

—           Skat! Ko viņi tur dara? — doktors Džonsonam vai­cāja.

—           Arī es viņos noskatos, Klobonijā kungs, — vecais jūrnieks atbildēja, — tikai nevaru neko saprast.

—    Uzgājuši zvēru pēdas, — ieminējās Haterass.

—    Nevar būt, — doktors iebilda.

—     Kāpēc ne?

—    Deks tad rietu.

—    Un tomēr viņi pētī pēdas.

—           Steigsimies turp, — Haterass teica, — gan tad redzē­sim, kas notiek.

Džonsons paskubināja suņus, un tie sāka skriet vei­cīgāk.

Pēc minūtēm divdesmit, panākuši Altamontu un Bellu, ceļotāji pārsteigti apstājās.

Patiesi, sniegā bija redzamas cilvēku pēdas, turklāt gluži svaigas un neapšaubāmas, it kā iemītas vēl vakar.

—    Šeit bijuši eskimosi, — Haterass sprieda.

—           Tik tiešām, — piebilda doktors, — lūk, arī slēpju nospiedumi!

—    Jūs domājat? — Altamonts jautāja.

—    Katrā ziņā.

—          Bet ko nozīmē šīs? — norādīdams uz kādām citām pēdām, Altamonts ievaicājās.

—    Šīs?

—    Vai arī tās, pēc jūsu domām, pieder eskimosiem?

Uzmanīgi palūkojies, doktors samulsa; dziļus nospie­dumus sniegā bija atstājuši eiropiešu zābaki ar zoli, pa­pēdi un visām naglām; šeit nenoliedzami bija staigājis kāds svešinieks.

—    Eiropieši — šeit? — brīnījās Haterass.

—    Acīm redzot, — noteica Džonsons.

—           Un tomēr tas šķiet pārāk mīklaini! — iesaucās dok­tors. — Jāpavēro pamatīgāk, lai pilnīgi tam noticētu.

Kārtīgi izpētījis neparastās pēdas, doktors bija spiests atzīt, ka spriedums pareizs.

Pat Daniela Defo varonis Kruzo, atrodot savas alas smiltīs cilvēka pēdas, nebūtu vairāk pārsteigts; bet, ja viņam uzmācās bailes, Haterasu pārņēma dusmas. Svešs eiropietis tik tuvu polam!

Veselu ceturtdaļjūdzi vīri gāja pa zābaku pēdām, pēc tam, sajaukdamās ar citiem slēpju un mokasīnu nospiedu­miem, tās nogriezās uz rietumiem.

Sasnieguši šo vietu, ceļotāji neziņā, vai sekot pēdām vel tālāk, apstājās.

—    Nē, — teica Haterass, — iesim …

Kapteini pārtrauca doktora izsauciens, kad tas pacēla sniegā kādu vēl drošāku pierādījumu, par kura izcelša­nos nevarēja šaubīties. Bija atrasts tālskata objektīvs.

—           Nu gan pilnīgi skaidrs, — teica doktors, — ka tu­vuma atrodas sveši cilvēki.

—    Uz priekšu! — sauca Haterass.

Viņa pavēle skanēja tik enerģiski, ka visi acumirklī pa­klausīja; kamanas atsāka uz brīdi pārtraukto braucienu.

Ceļotāji uzmanīgi vēroja apvārsni, vienīgi Haterass, kurā rūga slepenas dusmas, neko nevēlējās redzēt. Bet, tā kā draudēja tikšanās ar svešiem ceļotājiem, vajadzēja kaut ko uzsākt piesardzības labā. Tas, ka nezināmajā ceļā viņiem kāds jau aizsteidzies priekšā, šķita īsta izgāšanās. Doktors nedusmojās līdzi Haterasam, taču par spīti savam parastajam filozofiskajam mieram nespēja apspiest zi­nāmu īgnumu. Arī Altamonts likās sašutis; Bells un Džon­sons kaut ko draudīgi rūca caur zobiem.

—    Neko darīt, — doktors beidzot teica, — jāpaļaujas apstākļiem.

—    Atklāti sakot, — klusām, lai Altamonts nedzirdētu, Džonsons piezīmēja, — nebūtu jēgas ceļot uz polu, ja tur priekšā atrodas citi.

—    Un tomēr, — piebilda Bells, — par to vairs nav jā­šaubās …

—    Nē, — sacīja doktors, — es velti pūlos notikušo da­žādi izskaidrot, iegalvoju sev, ka tas ir neiespējami, neti­cami, bet galu galā jātic vien būs; zābaks pats pēdas sniegā neiespiestu, tas bija ieauts kājā, bet šī kāja neno­liedzami piederējusi kādam cilvēkam. Ja eskimosam — tas vēl būtu piedodams, bet ja nu eiropietim?

—    Patiesi, — piekrita Džonsons, — nebūtu patīkami, ja pasaules viņā malā izrādītos, ka visas viesnīcas gultas aizņemtas.

—    Vislielākā nejēdzība! — piemetināja Altamonts.

—    Gan redzēsim, — noteica doktors.

Un viņi devās tālāk.

Todien nekas vairs neliecināja par svešu cilvēku esa­mību šajā Jaunās Amerikas malā, un pievakarē ceļa vīri beidzot iekārtoja nakts nometni.

Sacēlās diezgan stiprs ziemeļvējš, kas spieda meklēt teltij drošāku patvērumu dziļā gravā; debesis draudīgi apmācās; cits aiz cita ātri peldēja iegareni mākoņi; tie bija visai zemi, un acis pagura, sekojot to nevaldāmajam skrējienam; lāgiem atsevišķas mākoņu šķipsnas sniedzās līdz pat zemei, un telts tikko jaudāja turēties pretī spē­cīgajam orkānam.

—    Mūs gaida nelāga nakts, — pēc vakariņām teica Džonsons.

—    Tā būs vētraina, taču ne vēsa, — piebilda doktors. — Apliksim drošības dēļ telti ar lieliem akmeņiem.

—    Jums taisnība, Klobonijā kungs. Ja vētra musu au­dekla pajumti aizraus, diez vai mēs to vairs sameklesim.

Rūpīgi nodrošinājušies pret briesmām, nogurušie ceļi­nieki lūkoja iemigt.

Tas tomēr neizdevās; nākdama no dienvidiem, sāka plo­sīties nepieredzēti barga viesuļvētra; mākoņi veļās it kā no nule' eksplodējuša tvaika katla; vētras brāzmās gaza no kalniem lejup pēdējās lavīnas, kuru apslapetie grā­vieni dobji atbalsojās ielejās; atmosfēra līdzinājās arēnai, kur norisinās cīņa uz dzīvību un nāvi starp divām va- ren bargām stihijām — gaisu un ūdeni, šajā cīņā vēl trūka vienīgi uguns.

Pārkairinātā dzirde vispārējā trokšņu jūklī uztvēra kaut ko īpašu, kas neatgādināja smagu ķermeņu kritienus, bet drīzāk skaidras lūstošu priekšmetu skaņas; nemitīgajos vētras auros labi varēja atšķirt spalgus brīkšķus, it kā plaisātu tērauds.

Gluži dabiski, ka šā trokšņa cēlonis bija virpuļojošās lavīnas, taču doktors to neprata izskaidrot.

Izmantodami baigo klusuma brīdi, kad vētra šķita ievel­kam elpu, lai pēc mirkļa atsāktu plosīties ar jo negantāku spēku, ceļotāji'apmainījās spriedumiem.

—     Klausoties šajos grāvienos, šķiet, ka aisbergi sadur­tos ar ledus laukiem, — teica doktors.

—     Jā, — piebilda Altamonts, — varētu domāt, ka tur gabalu gabalos plaisā zemes garoza. Vai dzirdat?

—    Ja mēs atrastos jūras tuvumā, — sacīja doktors,

—   man, nudien, liktos, ka plaisā ledus.

—     Tiesa gan, — piekrita Džonsons, — citādi nemaz šis troksnis nav izskaidrojams.

—     Vai mēs būtu jau sasnieguši jūru? — iesaucās Ha­terass.

—     Ļoti iespējams, — atteica doktors. — Klau, — pēc kāda pamatīga brīkšķa viņš piebilda, — vai tur tomēr ne­lūst ledus? Okeāns droši vien nav tālu.

—    Ja izrādīsies, ka tā ir patiesība, — sacīja Haterass,

—    tad mēs noteikti iesim tieši pāri ledus laukiem.

—     Nē, — iebilda doktors, — naktī vētra ledu katrā ziņā uzlauzīs. Paraudzīsimies rītdien; bet, ja kāds šādā naktī būtu spiests doties ceļā, es no sirds justu tam līdzi.

Orkāns nemitējās desmit stundas, un neviens no telts iemītniekiem ne mirkli neaizvēra acu; nakts pagāja dziļā nemierā.

Patiesi, šādos apstākļos katrs jauns incidents — viesuļ­vētra, lavīnas — nozīmēja nopietnus kavēkļus. Doktors labprāt būtu izgājis laukā pavērot, kas notiek, taču kā lai riskē tik negantā aukā?

Par laimi, pret rītu viesuļvētra mitējās; vīri varēja at­stāt telti, kas bija varonīgi noturējusies; doktors, Haterass un Džonsons aizgāja līdz trīssimt pēdu augstam pakalnam un ātri tajā uzkāpa.

Acīm pavērās skats uz pilnīgi pārveidojušos, no ledus tīru zemi, kā nosētu klintīm un smailām kalnu korēm; pēc ziemas, ko aiztrieca vētra, spēji iestājās vasara; sniegs, ko it kā ar asu slotu aizslaucīja orkāns, nebija paguvis pārvērsties ūdeņos, un zeme iznira visā savā pirmatnīgajā skarbumā.

Haterasa skatiens nekavējoties alkatīgi pievērsās zie­meļiem. Apvārsnis tinās melnganā dūmakā.

—    Iespējams, ka šos tvaikus izdala okeāns, — piezī­me ja doktors.

—    Jums taisnība, — Haterass sacīja, — tur droši vien atrodas jūra.

—   Šo melno dūmaku mēs, jūrnieki, dēvējam par brīvas jūras atspulgu, — piemetināja Džonsons.

—    Tieši tā, — apstiprināja doktors.

—    Nu tad uz kamanām! — uzsauca Haterass. — Dosi­mies uz šo jauno, nezināmo okeānu!

—    Tas gan jums sagādā prieku, vai nav tiesa? — Klo­bonijs kapteinim vaicāja.

—    Jā, protams, — Haterass sajūsmināts atbildēja, — drīz mēs sasniegsim polu. Un jūs, labo doktor, vai jus šīs izredzes nemaz neiepriecina?

—    Mani? Es allaž priecājos, it īpaši, ja redzu citus lai­mīgus.

Angļi trijatā atgriezās gravā un, sagatavojuši pajūgu, nojauca telti. Tad atkal ceļš ritēja zem kājām; viņi vai­rījās uziet uz vakardienas pēdām, taču visā turpmākajā ceļojumā nekādu svešinieku vai iezemiešu nemanīja. Pēc trim stundām ceļotāji nonāca piekrastē.

—    Jūra, jūra! — viņi vienā balsī iesaucās.

—    Turklāt brīva! — kapteinis piebilda.

Tas notika desmitos rītā.

Orkāns patiesi bija atbrīvojis pelēko baseinu. Dažādos virzienos peldēja salauzti, sadrumstaloti ledus gabali; lie­lākie no tiem, piemēram, aisbergi, nule pacēluši enkuru, kā teiktu jūrnieki, peldēja prom selgā. Ledus lauki nebija izturējuši spēcīgo vētras uzbrukumu. Tuvējās klintis klaja sīku ledus šķembu krusa, ledus putekļi un viļņu putas. Nedaudzās ledus atliekas pašā krastmalā šķita gluži čaga­nas; no klintīm, pret kurām šļācās jūras viļņi, nokarajas garas aļģes un bāli jūras sūnu kušķi.

Okeāns sniedzas neaptverami tālu; pie apvaršņa nema­nīja nevienas salas, ne zemes.

Austrumu un rietumu piekrasti, pakāpeniski pazeminā­damies un nozuzdami okeānā, veidoja divi zemes ragi; viļņi sitās pret tiem, trauslas putas uz vēja spārniem lidoja gaisā kā balti plīvuri; tā Jaunās Amerikas zeme ar lēzenu, vienmērīgu nogāzi bez liekām konvulsijām izbeidzās Le­dus okeānā; piekraste ieliecās plašā, atklātā līcī un vei­doja ar diviem augstiem zemes ragiem norobežotu reidu. Centrā pie klints izciļņa redzēja nelielu, no trim debess pusēm aizsargātu dabisku ostiņu; ar kontinentu to savie­noja plata strauta gultne — parastais pavasara palu ceļš kurā tobrīd vētraini mutuļoja ūdeņi.

Izpētījis piekrastes kontūras, Haterass nolēma tūlīt pat sagatavoties braucienam — ielaist laivu jūrā un izjaukt kamanas, lai ņemtu tās līdzi turpmākajām ekspedīcijām pa sauszemi.

Dienas nogale aizritēja strādājot. Uzslējuši telti, vīri pēc sātīgām pusdienām ķērās pie darba; doktors, paņēmis instrumentus, tikmēr noteica atrašanās vietas koordinātes un šīs līča daļas hidrogrāfisko stāvokli.

Karsti vēlēdamies braukt tālāk, Haterass skubināja strādniekus; viņš ātrāk gribēja tikt prom no sauszemes, lai aizsteigtos priekšā nezināmajiem ceļotājiem, ja tādi patiesi šeit rastos.

Pulksten piecos Džonsonam un Bellām viss bija pada­rīts. Mazajā ostā, izslējusi mastus ar pa pusei uzvilkto foku un nolaisto klīveri, graciozi šūpojās laiva, kurā bija ielā­dēta pārtika un izjauktās kamanas. Krastā līdz rītam pa­lika tikai telts un daži nometnes piederumi.

Kad atgriezās doktors, viss jau bija kārtībā. Redzot no vējiem pasargātajā līcītī mierīgi šūpojamies laivu, dok­toram ienāca prātā, ka šo mazo ostu derētu nokristīt, un viņš tai ieteica dot Altamonta vārdu.

Iebildumu nebija, visi priekšlikumu atbalstīja.

Un tā šī vieta tika nosaukta par Altamonta ostu.

Pēc doktora aplēsēm, tā atradās uz 87°5' platuma un 118°35' garuma austrumos no Griničas, tātad nepilnus trīs grādus no pola.

No Viktorijas līča līdz Altamonta ostai ceļotāji bija veikuši divsimt jūdzes.

XXI

BRĪVĀ JURA

Nākamajā rītā Džonsons un Bells sāka iekraut nomet­nes piederumus laivā. Pulksten astoņos viss bija sagata­vots aizbraukšanai. Šajā brīdi doktoram atkal ienāca prātā nezināmo ceļotāju pēdas, kas viņam sagādāja bažas.

Varbūt arī šie cilvēki mēģina sasniegt Ziemeļpolu? Vai viņiem ir kāds līdzeklis, ar ko tikt pāri Ledus okeānam? Vai jaunajā pārgājienā viņu ceļi atkal nekrustosies?

Dienas trīs nekas vairs neliecināja, ka tuvumā atrastos svešinieki, un patiesi, lai kas viņi būtu, Altamonta ostai tiem nebija izdevies piekļūt. Šeit vēl cilvēki nebija spē­ruši kāju.

Kaudamies ar šādām domām, doktors tomēr gribēja pē­dējo reizi izpētīt apkārtni un uzkāpa ap simt pēdu augstā uzkalniņā; no turienes pavērās skats uz dienvidiem līdz pašam apvārsnim.

Kalna galā doktors pielika pie acīm tālskati. Gluži pār­steigts viņš tajā nespēja neko saredzēt ne tālumā sniega laukos, ne pat sev blakus. Tas šķita pārāk savādi; viņš vēlreiz ielūkojās tālskatī un pēdīgi sāka to pētīt. Tālska- tim trūka objektīva.

—    Objektīvs! — Klobonijs iesaucās.

Lieki paskaidrot, kas doktoram pēkšņi atklājās. Viņš iekliedzās tik skaļi, ka biedri, to sadzirdējuši un ieraudzī­juši Kloboniju skrējām lejā no kalna, ko kājas nes, no­bijās ne pa jokam.

—    Kas tad nu atkal gadījies? — ievaicājās Džonsons.

Doktors aizelsies nespēja parunāt; beidzot viņš izdvesa

šādus vārdus:

—    Pēdas … Soļi… Grupa! …

—           Pag, pag, kas īsti noticis? — jautāja Haterass. — Vai šeit ir svešinieki?

—          Nē! … Nē! … — doktors atbildēja. — Objektīvs … mans objektīvs, mans …

Un viņš norādīja uz tālskati.

—           Lūk, kā! — iesaucās amerikānis. — Tātad jūs to pa­zaudējāt!

—    Jā!

—    Bet tad jau šīs pēdas …

—    Ir mūsējās, mūsu pēdas, draugi! — doktors iesau­cās. — Mēs miglā apmaldījāmies, gājām pa apli, līdz bei­dzot atgriezāmies atkal tajā pašā vietā.

—    Bet zābaku nospiedumi? — vaicāja Haterass.

—    Tie ir Bella zābaki, viņš, salauzis slēpes, veselu dienu nostaigāja kājām.

—    Gluži pareizi, — piekrita Bells.

Kļūdīšanās bija tik nepārprotama, ka visi sāka skaļi smiet, atskaitot Haterasu, kaut gan arī viņš priecājās par atklājumu.

—    Vai mēs nebijām komiski? — kad jautrības vilnis ap­rima, doktors vaicāja.- — Ko visu mēs gan neiztēlojāmies! Svešinieki šajā piekrastē! Ko jūs neteiksiet! Te, bez šau­bām, labi jāapdomā ik vārds, pirms to izsaka. Bet nu vairs nav jābīstas, mums atliek tikai doties ceļā.

—    Uz priekšu! — uzsauca Haterass.

Piecpadsmit minūtēs vīri bija sakāpuši laivā, kas ar uzvilktu foku un klīveri ātri peldēja prom no Altamonta ostas.

Šis jūras ceļojums sākās trešdien, desmitajā jūlijā; līdz polam nebija tālu, proti, simt septiņdesmit piecas jūdzes; un, ja šajā pasaules malā vispār būtu kāds kontinents, viņi to sasniegtu ātri.

Vējš nebija stiprs, taču labvēlīgs. Termometrs rādīja +10° C; beidzot bija iestājies silts laiks.

Braucienā ar kamanām laiva nebija cietusi, priekšzī­mīgā stāvoklī tā viegli klausīja stūrei. Džonsons vadīja laivu; doktors, Bells un amerikānis ērti iekārtojās starp mantām, daļa no tām atradās uz klāja, pārējās — laivas dibenā.

Haterass sēdēja priekšgalā, acu nenovērsdams no no­slēpumainās debess puses, kas viņu pievilka tik stipri kā magnētiskais pols kompasa bultiņu. Ja parādītos kāda piekraste, kapteinis gribēja pirmais to ieraudzīt. Šis gods patiesi pienācās viņam.

Starp citu^ Haterass ievēroja, ka Ledus okeānā viļņi kļūst īsāki, tadi kā iekšzemes jūrās. Tas, pēc viņa domām, noradīja uz krasta tuvumu, un arī doktors viņam pie­krita.

Pats par sevi saprotams, kāpēc Haterass karsti vēlējās pie Ziemeļpola atrast kontinentu. Ieraudzīt vienīgi neie­robežotu, bezgalīgu jūras plašumu tur, kur viņa nolūkiem

bija nepieciešama kaut mazākā zemes strēlīte, — tā būtu briesmīga vilšanās! Nudien, kā varētu nosaukt bezgalīgu ūdens plašumu? Kā uzvilkt dzimtenes karogu okeāna viļ­ņos? Kā viņas majestātes karalienes vārdā padarīt par Anglijas īpašumu daļu šīs stihijas?

Ar kompasu rokās Haterass nenovērsa acu no zieme­ļiem. Taču polārajā baseinā līdz pašam apvārsnim nekas neliecināja par zemes tuvumu; ūdens līmenis tālumā sa­plūda ar skaidrajām debesīm; daži aisbergi, it kā bēgot no pārdrošajiem kuģotājiem, nozuzdami jūras tālē, atbrī­voja ceļu.

Šai okeāna daļai piemita savdabīgs raksturs. Varbūt jū­ras braucējiem nervu saspīlējumā tikai tā likās? Grūti spriest.

Taču doktors savā dienasgrāmatā apraksta ari jūras īpatno izskatu, viņš par to izsakās līdzīgi kapteinim Penni- jam, kas apgalvo, ka «tukšās ziemeļu zemes pārsteidzoši kontrastē ar polārajām jūrām, kurās mīt miljoniem dzīvu radību».

Ūdens līmenis nenoteikti gaišzilos toņos bija apbrīno­jami dzidrs, un līdzīgi sērogleklim tam piemita neparastas gaismas izkliedēšanas spējas. Ūdens dzidrums ļāva skatie­nam ielūkoties neizmērojamās dzīlēs; polārais baseins likās no lejas apgaismots kā milzu akvārijs; varēja domāt, ka jūras dibenā kāds elektrisks fenomens apgaismo visdziļā­kos slāņus. Tāpēc laiva šķita karājamies virs bezdibeņa.

Pāri šim dīvainajam jūras līmenim lidinājās neskaitāmi putnu bari, atgādinādami milzīgus, tumšus vētras māko­ņus. Te bija sastopami gandrīz visi lielās ūdens putnu ģints pārstāvji — gājputni, vietējie piekrastes putni, jū­ras putni, gan dienvidu albatross, gan ļoti liels arktisko jūru pingvīns. Gaisā nemitīgi skanēja putnu klaigas; vē­rojot šos spārnotos radījumus, doktoram aptrūka zoolo­ģijas zināšanu; vairums savādo putnu viņam bija sveši, un, kad tie, šķeļot gaisu ar spēcīgajiem spārniem, laidās viņam pāri, atlika tikai noliekt galvu.

Dažiem putniem spārnu izpletums sasniedza divdesmit pēdas; lidojot virs laivas, tie pilnīgi to aizēnoja; netrūka arī tādu putnu, kuri nemaz vēl nebija minēti Londonas «Ornitoloģijas katalogā».

Doktors bija pārsteigts un pat mazliet apmulsis par sa­vām nepilnīgajām zināšanām.

Kad viņa skatiens, atrāvies no šiem debesu biīnumiem, pārslīdēja okeāna rāmajam līmenim, tas ūdenī redzēja in­teresantu dzīvnieku valsti, starp citu, arī līdz trīsdesmit pēdu platas medūzas; kā saliņas tās peldēja starp gigan­tiskiem ūdens augiem un bija gaisa iemītnieku galvenā barība. Cik ļoti tās atšķīrās no mikroskopiskajām Gren- landes jūru medūzām, kuras novērojis Skorsbijs un kuru skaits divās kvadrātjūdzēs pēc šā jūras braucēja aplēsēm mēdz būt divdesmit trīs triljoni astoņi simti astoņdesmit astoņi biljoni miljardu.

Beidzot, skatienam ienirstot dzidrajās dzīlēs, kur sti­hiju vagoja miljoni dažādu sugu zivju, atklājās tikpat ne­parasta aina; zivis, brīžam spēji ienirdamas dzelmē, palē­nām kļuva mazākas, izgaisa, nozuda kā fantastiskas ēnas; lāgiem, pamezdamas okeāna dzīles, tās auga lielākas un atkal uzpeldēja virspusē; šie ērmotie jūras dzīvnieki, šķiet, nebijās laivas; garām peldot, tie skāra to ar savām mil­zīgajām spurām; ja profesionālus vaļu medniekus reizēm šeit gluži dabiski pārņemtu šausmas, mūsu ceļotāji pat nejuta draudošās briesmas, kaut gan dažs labs no šiem ūdens iemītniekiem bija varen liels.

Okeānā draiskojās jūras bullīši; narvalis, atgādinādams mītisko vienradzi, bruņojies ar smailu, garu ilkni, kas palīdzēja lauzt ledu, sekoja biklajiem vaļu pasugas dzīv­niekiem; neskaitāms daudzums vaļu pa savām elpošanas atverēm strūkloja ūdeni un gļotas, pildot gaisu svelpjošām skaņām; Grenlandes valis ar spēcīgo, elastīgo asti un pla­tajām spurām apbrīnojamā ātrumā šķēla viļņus, skrējienā rijot tikpat veiklas zivis — mencas un skumbrijas, tur­pretī daudz gausākais baltvalis mierīgi notiesāja sev līdzī­gos rāmos, kūtros moluskus.

Vēl lielākā dziļumā peldēja valzivjveidīgie gibari smai­liem purniem, melnie Grenlandes anarnaki, gigantiskie, visās jūrās ļoti izplatītie kašaloti, un starp pelēcīga dzin­tara izciļņiem nereti notika īsti homēriskas cīņas, pēc ku­rām okeāna līmenis jūdzēm tālu krāsojās asinssārts; oke­āna dzīļu miklajās pļavās, šķiet, ganījās gan cilindriskās fizālijas, lielie Labradoras teguziki un delfīni, kuru mugu­ras spuras atgādināja zobena asmeni, gan arī roņu un vaļu dzimtas pārstāvji — jūras suņi, zirgi, lāči, lauvas un zi­loņi; it kā caur spoguļstiklu zooloģiskā dārza baseinā dok­tors ērti varēja novērot šos bezgala daudzos dzīvniekus.

Kāds skaistums un dažādība, kāda varenība dabā! Cik viss neparasti dīvains šajos polārajos apgabalos!

Gaiss likās nedabiski svaigs, var teikt — pārsātināts ar skābekli; jūrnieki elpoja ar baudu, un šis gaiss viņos viesa kvēlu dzīvotgribu; pašiem nezinot, viņos norisa īsts degšanas process, kura jaudu grūti iedomāties pat ap­tuveni; visas dzīvības norises — sajūtas, gremošana, el­pošana — darbojās ar pārcilvēcisku spēku; uzbudinājumā izraisījušās domas sasniedza grandiozas robežas; stundas laikā ceļotāji pārdzīvoja it kā veselas dienas dzīvi.

Nelikdamās ne zinis par šiem pārsteigumiem un brīnu­miem, laiva, mierīgi šūpodamās, ļāvās vējam, kam reizēm talkā nāca albatrosu lielo spārnu vēdas.

Pievakarē braucēju skatieniem nozuda Jaunās Ameri­kas krasts. Mērenā klimata un ekvatoriālajā joslā jau bija iestājusies nakts, -bet šeit saule slīdēja gar apvārsni oke­ānam stingri paralēlā lokā. Laiva, ko glāstīja slīpie saules stari, nemitīgi turējās gaismas centrā, kas pārvietojās līdz ar to.

Taču arktisko zemju dzīvā daba jauta vakara tuvoša­nos, it kā dienas spīdeklis būtu jau noslēpies aiz apvār­šņa. Putni, zivis, vaļi nozuda. Kur tie palika? Debesu dzī­lēs? Jūras dibenā? Kas lai zina? Taču putnu klaigām, svil­pieniem, jūras elpā ņirbošajam ūdens līmenim drīz sekoja stings klusums; pamirusi jūra tikko manāmi šūpojās, un zem saules kvēlajiem skatieniem visu savā varā pārņēma nakts miers.

Kopš izbraukšanas no Altamonta ostas laiva bija pavir­zījusies uz ziemeļiem par vienu grādu. Tomēr arī nāka­majā dienā pie apvāršņa neko vēl nevarēja saskatīt, ne­redzēja nedz augstu kalnu, kuri norādītu uz sauszemi, nedz citu īpašu pazīmju, kaš jūrniekiem vēstī salas vai konti­nenta tuvumu.

Pūta mērens vējš; jūra liegi viļņojās; no rīta, tāpat kā iepriekšējā dienā, atgriezās neskaitāmie putnu un zivju bari; noliecies pār laivas malu, doktors vēroja vaļus, kuri, pametuši patvērumu jūras dzelmē, palēnām cēlās virs­pusē; tikai d.aži aisbergi un šur tur izkaisīti atsevišķi ledus gabali kliedēja okeāna skumjo vienveidību.

Bet vispār ledus biia reti sastopams un braucienu ne­traucēja. Jāpiebilst, ka laiva atradās desmit grādus virs aukstuma pola, kur gaisa temperatūra ir tāda pati kā desmit grādus zem tā. Tāpēc nav jābrīnās, ka jūra šajā gadalaikā te bija tīra no ledus, kādai tai vajadzēja būt arī pie Disko līča Bafina jūrā. Tātad vasaras mēnešos ku­ģim šeit pavērtos brīvs ceļš.

Šim apstāklim bija liela praktiska nozīme; tik tiešām, ja vaļu mednieki spētu nokļūt polārajā baseinā vai nu pa Amerikas ziemeļu jūrām, vai pa Ziemeļāzijas Ledus okeānu, tie droši vien varētu cerēt uz ātru un bagātu lomu, jo šī okeāna daļa, kā rādās, ir universāls igvāts — vaļu, roņu un dažāda veida jūras dzīvnieku rezervāts.

Dienas vidū jūras līmenis pie apvāršņa joprojām vēl saplūda ar debesīm; doktors jau sāka šaubīties, vai šajos augstajos platuma grādos maz iespējams kāds kontinents.

Pārdomājot viņš tomēr bija spiests atzīt, ka tādam zie­meļu kontinentam jābūt; patiesi, pasaules pirmajās radī­šanas dienās, zemes garozai atdziestot un atmosfēras tvai­kiem sabiezējot, radās ūdeņi, kas centrifugālā spēka ietekmē no nekustīgajiem poliem plūda uz ekvatoru. Tas ari pamato kontinentu izcelšanos polu tuvumā. Doktors šādu slēdzienu atzina par nemaldīgu.

Līdzīgās domās bija arī Haterass.

Tāpēc kapteinis ar skatienu tiecās izurbties cauri mig­lājam, kas aizklāja horizontu; viņš nenoņēma no acīm tāl­skati un pēc ūdens krāsas, viļņu veida, vēja rakstura cen­tās uzminēt, vai netuvojas zeme. Haterasa galva noliecās uz priekšu, un viņa izskats pauda tik daudz dedzīgas vēlē­šanās un nemierīgu jautājumu, ka, pat nezinot viņa do­mas, viņš katram liktos apbrīnojams.

XXII

TUVOJOTIES POLAM

Šādā nenoteiktībā ritēja laiks. Pie skaidri norobežotā apvāršņa nekas nerādījās. Visapkārt tikai debess un jūra. Viļņos nemanīja pat niecīgākā zāļu stiebriņa, kas, Ko- lumbam meklējot Ameriku, lika nodrebēt viņa sirdij.

Haterass neatlaidīgi vēroja apvārsni.

Beidzot ap sešiem vakarā visai augstu pie debesīm virs jūras pacēlās savāds tvaiks, kas atgādināja dūmu stabu; debesis bija pilnīgi skaidras: tātad šis tvaiks nevareja but

mākonis; it kā viļņodamies, tas lāgiem nozuda, tad atkal parādījās.

Pirmais parādību ievēroja Haterass; uztvēris neizpro­tamo tvaiku tālskatī, viņš veselu stundu neatraudamies pētīja šo izplūdušo punktu.

Pēkšņi, manījis kādu pazīmi, kas vēstīja sauszemes tu­vumu, kapteinis, izstiepis roku pret apvārsni, iesaucās:-

—     Zeme! Zeme!

Šie vārdi kā elektriskā strāva uzrāva visus kājās.

Tālumā virs okeāna plīvoja kaut kas līdzīgs dūmiem.

—    Redzu, redzu! — iesaucās doktors.

—    Jā, nudien! — piebalsoja Džonsons.

—     Tas ir mākonis, — noteica Altamonts.

—            Zeme, zeme! — ar nesatricināmu pārliecību atkār­toja Haterass.

Ceļotāji ieskatījās uzmanīgāk.

Bet, kā jau mēdz būt ar priekšmetiem, kurus tālums pa­dara neskaidrus, novērotais punkts pēkšņi šķita nozudis. Beidzot acis atkal to uztvēra, un doktoram pat likās, ka viņš redzējis divdesmit vai divdesmit piecu jūdžu attā­lumā uz ziemeļiem spēju gaismas uzliesmojumu.

—     Vulkāns! — viņš iesaucās.

—     Vulkāns? — neticēja Altamonts.

—     Bez šaubām!

—     Šajā paralēlē?

—           Un kādēļ ne? — turpināja doktors. — Vai Islande nav vulkāniska zeme, proti, vai to neveido vulkāni vien?

—            Islandi, protams! — atbildēja amerikānis. — Tā taču nav tik tuvu polam!

—            Labi, bet vai Antarktīdā uz simt septiņdesmitā ga­ruma un septiņdesmit astotā platuma grāda mūsu slave­nais tautietis kapteinis Džeimss Ross neatklāja divus ugunsvēmējus kalnus, kas darbojās ar pilnu jaudu? Kā­pēc vulkāns nevarētu būt arī Ziemeļpolā?

—     Patiesi, tas iespējams, — piekrita Altamonts.

—            Skat, — iesaucās doktors, — es saredzu pilnīgi skaidri, ka tas ir vulkāns!

—    Tad braucam tieši turp! — noteica Haterass.

—     Vējš tūlīt pavisam norims, — piezīmēja Džonsons.

_— Pievelciet stingrāk buru un grieziet to vairāk pa

vējam!

Taču manevra rezultātā laiva no ievērotā punkta vēl

vairāk attālinājās, un tas izzuda pat visasākajiem ska­tieniem.

Par krasta tuvumu vairs nevarēja būt šaubu. Ja ceļo­juma mērķis vēl nebija sasniegts, tad katrā ziņā jau tuvo­jās, nepaies ne divdesmit četras stundas, un cilvēks iz­kāps jaunatklātā zemē. Liktenis drosmīgajiem jūrniekiem nebija liedzis tik tuvu tai piekļūt, tas nekavēja viņus arī sasniegt tās krastus.

Taču prieku, ko šādam atklājumam vajadzēja izraisīt, neviens pagaidām neizpauda; noslēgušies sevī, vīri klu­sībā domāja, kāda varētu būt šī polārā zeme. Dzīvnieki šķita no tās bēgam; vakara stundās putni šajā kontinentā nemeklēja patvērumu, bet ātri laidās uz dienvidiem. Vai patiesi svešā zeme ir tik neviesmīlīga, ka pat kaijas un ptarmigani tur nevar piemesties? Arī zivis un lielie vaļi cauri dzidrajiem ūdeņiem steidzās prom no šīs piekrastes. Kā izskaidrojama savādā nepatika vai šausmas, ko dzī­vām būtnēm iedvesa šī zemes mala?

Vispārējam iespaidam neviļus pakļāvās arī jūrnieki; viņus lēnām uzveica nogurums, un viņi manīja, ka plak­sti kļūst smagi.

Bija Haterasa reize vadīt laivu; viņš sēdās pie stūres; doktors, Altamonts, Džonsons un Bells, izstiepušies uz so­liem, cits pēc cita iesnaudās un drīz vien iegrima sapņu valstībā.

Haterass pretojās miegam, viņš nevēlējās zaudēt ne mirkli dārgā laika, bet laivas lēnās šūpas nemanāmi viņu ieaijāja, un kapteinis pret savu gribu iekrita nepārva­ramā snaudā.

Laiva tik tikko kustējās uz priekšu; vējš nespeja pie­pūst atslābušo buru. Tālumā, austrumos, daži nekustīgi ledus gabali spulgoja spožā saulē, atgādinādami kvēlošas plāksnes atklātā okeānā.

Haterass sapņoja. Ar to īpašo ātrumu, kurš piemīt sap­ņiem un kuru neviens zinātnieks vēl nav aplēsis, kaptei­nis izsekoja savai pagātnei, savām dzīves gaitām; viņš at­griezās bijušajās dienās; atmiņā atausa ziemas nometne Viktorijas līcī, Likteņa cietoksnis, Doktora Māja, zem ledus gabaliem atrastais amerikānis.

Pēc tam uzplūda vēl senāks atmiņu vilnis; viņš sapnī redzēja savu kuģi, sadegušo «Forvardu» un nodevīgos biedrus, kuri viņu bija pametuši. Kas ar viņiem noticis?

Haterass iedomājās Šendonu, Vollu, brutālo Penu. Kur viņi palikuši? Vai viņiem izdevās sasniegt Bafina jūru pāri ledus laukiem?

Tad sapņotāja iztēle atskatījās vēl tālākā pagātnē un redzēja aizbraukšanu no Anglijas, agrākos ceļojumus, ne­veiksmīgos mēģinājumus un nelaimes. Haterass aizmirsa pašreizējo stāvokli, drīzos panākumus, savas gandrīz jau piepildītās cerības. Sapņi viņu veda no prieka pie skumjām.

Tā aizritēja divas stundas; tad kapteiņa iztēle mainīja kursu, tā pievērsās polam; viņš redzēja sevi beidzot iz­kāpjam jaunatklātā kontinenta krastā un uzvelkam tur Anglijas karogu.

Kamēr Haterass tā snauduļoja, okeānu apēnoja pie ap­vāršņa pacēlies milzīgs, olīvbrūns mākonis.

Grūti iedomāties, cik zibenīgā ātrumā polārās jūras pārsteidz orkāns. Ekvatoriālajā joslā radušies tvaiki kon­densējas virs milzīgajiem ziemeļu ledājiem un, ar varu raujot līdzi gaisa masas, neizsakāmā ātrumā aizpilda tukšo telpu. Tā arī izskaidrojams polāro vētru spēks.

Pirmā vētras brāzma izrāva kapteini un viņa biedrus no miega, un visi acumirklī bija gatavi manevrēt.

Jūrā bez īsta iemesla sacēlās augsti viļņi, laiva, mētā­damās negantajās bangās, gan izslējās vairāk nekā četr­desmit piecu grādu leņķī virs viļņu asajām krēpēm,, gan laidās dziļos bezdibeņos. - 7

Haterass cieši turēja rokās stūres sviru, kas čīkstēdama negribēja klausīt; brīžam tā, spēji sagriezusies, kapteini atgrūda un salieca pret paša gribu; Džonsons un Bells bez atelpas smēla laukā no laivas ūdeni, kas bija ieplūdis, lai­vai nirstot viļņos.

—    Tādu vētru gan negaidījām, — krampjaini pieķēries pie sola, sacīja Altamonts.

—    Šeit jābūt gatavam uz visu, — atbildēja doktors.

Viņa vārdi pazuda vēja svilpienos un viļņu dunā, ne­gantais vējš ūdens šļakatas pārvērta sīkos putekļos; bal­sis gandrīz nebija sadzirdamas.

Grūti nācās noturēt kursu uz ziemeļiem; biezajā miglā jūru varēja pārredzēt tikai dažu tuāžu attālumā; visi orientācijas punkti bija nozuduši.

Mirklī, kad mērķis gandrīz sasniegts, negaidītā vētra likās stingrs brīdinājums; satrauktie prāti to uztvēra kā aizliegumu doties tālāk. Vai tiešām pati daba grib polu padarīt nepieejamu? Vai tiešām šo zemeslodes daļu ieskauj vētru un orkānu josla, kas neļauj tai piekļūt?

Taču, paraugoties enerģisko vīru sejās, skaidri varēja noprast, ka tie neatkāpsies ne vētru, ne bangu priekšā un droši brauks līdz galam.

Samirkuši siltajā lietū, apšļākti viļņu putām, ko vētra meta sejās, viņi cīnījās tā augu dienu, ik brīdi izaicinot nāvi, nepavirzoties ne pēdu uz ziemeļiem, taču neļaujot laivu dzīt atpakaļ; vēja kaucieniem lāgiem pievienojās putnu drūmie kliedzieni.

Bet pēkšņi ap sešiem vakarā, kad vētra auroja visnik­nāk, iestājās spējš klusums. Vējš kā uz burvja mājienu norima. Jūra, it kā nemaz nebūtu viļņojusies divpadsmit stundas bez mitas, kļuva mierīga un gluda. Orkāns, šķiet, taupīja šo Ledus okeāna daļu.

Kas īsti notika? Neparasta un neizskaidrojama parā­dība, kuras aculiecinieks savos ceļojumos Grenlandes jū­rās bijis arī kapteinis Sebains.

Migla neizklīda, bet kļuva dīvaini mirgojoša.

Laiva iepeldēja elektriskās gaismas joslā, to apņēma spožā, taču aukstā Svētā Elma gaisma. Masts, buras, ta­kelāžas melnais siluets neparasti skaidri iezīmējās debesu fosforiscējošajā fonā; jūrnieki ienira spilgtas gaismas viļ­ņos, un viņu sejas krāsoja ugunīgi atspulgi.

Pēkšņais miers šajā okeāna daļā droši vien radās gaisa staba augšupejošās kustības ietekmē, turpretī orkāns, ko varēja pieskaitīt pie cikloniem, joprojām strauji griezās ap šo norimušo centru.

Ugunīgā atmosfēra Haterasā izraisīja kādu domu.

—    Vulkāns! — viņš iesaucās.

—    Vai tas iespējams? — vaicāja Bells.

—    Nē, nē! — atbildēja doktors. — Ja mūs sasniegtu vulkāna liesmas, mēs noslāptu.*

—    Varbūt vulkāna atspīdums miglā? — ieminējās Al­tamonts.

—    Maz ticams. Ja tuvumā atrastos zeme, mēs katrā ziņā dzirdētu izvirduma troksni.

—    Tātad? — vaicāja kapteinis.

—    Tā ir kosmiska parādība, — doktors atbildēja, — pa­gaidām maz izpētīta. Ja brauksim uz priekšu, drīz vien no gaišās sfēras izkļūsim un atkal nonāksim vētrā un tumsa.

—     Lai būtu kā būdams — uz priekšu! — Haterass uz­sauca.

—    Uz priekšu! — viņam piebalsoja biedri, pat nedo­mājot atvilkt elpu šajā mierīgajā baseinā.

Bura ugunīgās krokās krita gar mirgojošo mastu, airi, šķeļot liesmainos viļņus, sacēla dzirksteļu mākoni, ko veidoja spilgti apgaismotas ūdens lāsītes.

Haterass ar kompasu rokā atkal virzīja laivu uz zieme­ļiem; migla pamazām zaudēja savu spožumu un caurspī­dīgumu; dažu tuāžu attālumā skanēja vēja kaucieni, un drīz vien neganta brāzma laivu iemeta vētras valstībā.

Par laimi, orkāns sāka pūst no dienvidiem un nesa brau- cējūs tieši uz polu, viņi traucās milzu ātrumā, riskēdami iet bojā, jo ik mirkli jūrā varēja gadīties rifs, klints vai ledus bloks, pret kuru laiva neizbēgami sašķīstu gabalu gabalos.

Taču neviens no vīriem nebilda ne vārda, neviens pat neiedomājās, kas viņiem draud. Visus bija pārņē­mis briesmu neprāts; viņi alka nezināmā. Nebūdami akli, viņi kā apmāti brauca uz priekšu, vēl atzīdami, ka šis briesmīgais ātrums ir pārāk lēns — tik neizmērojama bija viņu nepacietība. Haterass stūrēja vienā virzienā, spītē­dams putojošajām bangām, ko sacēla negantā vētra.

Taču piekrastes tuvums jau bija jaušams; gaisā ma­nīja savādus simptomus. Migla spēji izklīda kā aizkars, ko norauj vējš, un īsu bridi it kā zibens uzliesmojumā pie apvāršņa pavīdēja milzīgs liesmu stabs.

—    Vulkāns! Vulkāns! …

Šie vārdi izlauzās visiem reizē; bet fantastiskā parādība nozuda; vējš atkal pārsviedās dienvidrietumos un dzina laivu prom no nepieejamās piekrastes.

—    Nolādēts! — Haterass iesaucās. — Mēs bijām tikai trīs jūdzes no krasta.

Haterasam trūka spēka_ pretoties orkānam, viņš tomēr nepadevas un laviereja vējā, kas trakoja ar neaprakstāmu niknumu. Brīžam laiva sazvēlās uz sāniem, draudēdama apgāzties pavisam; beidzot ar stūres palīdzību tā atkal tika nostādīta normāla stāvoklī, līdzīgi zirgam, kurš sakņupis uz priekškājām un kuru jātnieks ar pavadu un piešiem uzrauj kājās.

Haterass vējā izpūrušiem matiem, stingri sažņaudzis rokās stūri, šķita laivas dvēsele un, saplūzdams ar to, at­gādināja kentauru, mistisko cilvēku zirgu.

Pēkšņi viņa priekšā atklājās briesmīga aina.

Ne vairāk kā desmit tuāžu no laivas viļņos mētājās milzīgs ledus gabals; tas cēlās un grima, tāpat kā laiva; ledus gabals varēja uzgāzties viņiem un sadragāt laivu ar vienu vienīgu triecienu.

Bet noslīkšanai pievienojās vēl citas tikpat lielas bries­mas, jo uz okeāna viļņos klīstošā ledus gabala, neprātīgās bailēs cieši kopā spiezdamies, bija patvērušies lāči.

— Lāči, lāči! — apslāpētā balsī iesaucās Bells.

Un visi šausmās raudzījās turp.

Ledus gabals aizdomīgi šūpojās; lāgiem tas sasvērās tik stipri, ka lāči jukjukām krita cits pār citu. Tad zvēru baismīgie brēcieni pārspēja vētras kaucienus un no šās peldošās zvērnīcas plūda apdullinošas skaņas.

Vajadzētu ledus gabalam tikai apgāzties, un dzīvnieki nekavējoties mestos uz laivu, lūkodami tajā ierāpties.

Veselu ceturtdaļstundu, kas šķita mūžību gara, ledus gabals un laiva peldēja blakus; lāgiem tos šķīra tuāzes divdesmit, lāgiem tie gandrīz sagrūdās kopā; brīžam ledus pacēlās augstāk par laivu un lāčiem tikai atlika ielēkt tajā. Grenlandiešu suņi bailēs trīcēja. Deks stāvēja kā sa­stindzis.

Haterass un pārējie klusēja; nevienam pat prātā nenāca griezt laivu sāņus, lai izvairītos no bīstamajiem kaimi­ņiem; viņi spītīgi brauca paredzētajā virzienā. Visus pār­ņēma nepasakāmas jūtas, kas vairāk līdzinājās izbrīnai nekā bailēm. Viņi apbrīnoja baismīgo skatu, kas papildi­nāja dabas elementu cīņu.

Beidzot vējš, kam laiva ar nolaistajām burām turējās pretī, aizdzina ledus gabalu prom, un tas aizpeldēja miglā, laiku pa laikam apliecinādams savu esamību ar tāliem sa­vas dīvainās ekipāžas rēcieniem.

Šajā brīdī vētra atsākās ar divkāršu sparu, atmosfērā neganti plosījās orkāns; laiva griezās žilbinošā ātrumā augstu virs viļņiem; tās norautā bura nozuda miglā kā liels, balts putns; ūdens virpulī atvērās piltuvveidīga plaisa, jauns Malstroms, un ceļotāji, ierauti tajā, griezās tik strauji, ka ūdens, par spīti neaplēšamajam ātrumam, likās nekustīgs. Laiva pamazām grima.. Okeāna dzīlēs

kāda varerta elpa, kāds neatvairāms spēks kā magnēts vilka viņus sev klāt, grasīdamies aprīt dzīvus.

Visi pieci jūrnieki bija piecēlušies kājās. Viņi izbailēs raudzījās apkārt. Vīriem reiba galva. Viņus pārņēma tās neaprakstāmās jūtas, kādas rodas bezdibeņa malā.

Bet pēkšņi laiva izslējās vertikāli, tās priekšgals pacē­lās virs virpuļa; milzīgais ātrums viņus izrāva no pievilk­šanas loka, un, veikli izkļūdama no ūdens vērpetes, kas griezās ar vairāk nekā tūkstoš apgriezieniem sekundē, laiva lielgaballodes ātrumā tika aizmesta prom.

Vīri atkrita uz soliem.

Kad viņi atjēdzās, Haterass bija nozudis.

Pulkstenis rādīja otro rīta stundu.

XXIII

ANGLIJAS KAROGS

Pirmajam pārsteigumam sekoja šausmu kliedziens, kas izlauzās no četru ceļotāju krūtīm.

—    Kur Haterass? — iesaucās doktors.

—    Nozudis! — Džonsons un Bells reizē iekliedzās.

—    Pagalam!

Viņi raudzījās apkārt. Bangainajā jūrā nekas nebija saskatāms. Deks izmisīgi rēja; suns grasījās mesties viļ­ņos, un Bells tikai ar mokām to saturēja.

—            Sēdieties pie stūres, Altamont, — doktors teica, — un darīsim visu, lai glābtu mūsu nabaga kapteini!

Džonsons un Bells ieņēma savas vietas, Altamonts sa­tvēra stūri, un viļņos klīstošā laiva atsāka cīņu ar vētru.

Džonsons un Bells spēcīgi airēja; veselu stundu laiva neatstāja nelaimes vietu. Taču visi meklējumi bija veltīgi. Nabaga Haterass bija gājis bojā, viņu aizrāva orkāns.

Pagalam! Tik tuvu polam! Gandrīz jau sasniedzis mērķi, uz kuru viņam bija lemts paskatīties tikai no tālienes!

Doktors sauca, kliedza, šāva; viņa balsij pievienojās Deka žēlie smilksti; tomēr abi kapteiņa draugi nesaklau­sīja nekādas atbildes. Kloboniju pārņēma dziļas sēras; viņš nolieca galvu uz rokām, un biedri dzirdēja viņu raudam.

Patiesi, tik tālu no krasta bez aira, bez jebkāda dēļa gabala, kas spētu turēties virs ūdens, Haterass dzīvs malā

nenonāktu un bezgala ilgoto pola zemi varbūt sasniegtu vienīgi viņa sakropļotais līķis.

Velti meklējot, bija aizritējusi stunda, vajadzēja atsākt ceļu uz ziemeļiem, cīnīties ar rimstošās vētras pēdējām brāzmām.

Vienpadsmitajā jūlijā piecos no rīta vējš norima; jūra pamazām nomierinājās; debesis atguva polāro skaidrību, un nepilnas trīs jūdzes no krasta visā savā varenībā pa­rādījās zeme.

Šis jaunais kontinents bija tikai sala vai, pareizāk sakot, vulkāns, kas slējās kā bāka Zemes ziemeļu pus­lodes polā.

Vulkāns meta gaisā kveldētu akmeņu un sakaitētu klints šķembu masu; atkārtotos pazemes grūdienos kalns šķita cilājamies it kā milža elpā.

Reizē ar spilgtu liesmu kūļiem augstu gaisā lidoja iz­mestie akmeņi un pa kalna kraujām kā nevaldāmi strauti lejup plūda lavas straumes. Tās aizvijās kā ugunīgas čūs­kas starp kūpošām klintīm, gāzās kā liesmu kaskādes pur- pursarkanā miglā, bet zemāk tūkstoši šo liesmaino strautu savienojās vienā ugunsupē, kas caur grīvu ieplūda ver­došā jūrā.

Rādījās, ka vulkānam ir tikai viens krāteris, no tā cē­lās uguns stabi, kurus svītroja zibeņi, acīm redzot, vare­najā dabas parādībā zināma loma bija elektrībai.

Virs liesmu mēlēm mutuļoja milzīgs dūmu mākonis, sar­kans pie pamatnes, augšpusē — melns. Nesalīdzināmi ma­jestātisks tas, griezdamies platām, biezām vērpetēm, uz­vijās debesīs.

Debesis pat lielā augstumā bija pelnu pelēkas; sauli kā necaurredzams plīvurs aizsedza pelnu mākoņi, un tie droši vien negaisa laikā bija par cēloni tumsai, kuru doktors neprata izskaidrot. Tad viņš atcerējās līdzīgu faktu: 1812. gadā Barbadosas salā ap pusdienlaiku bija iestājusies pil­nīga tumsa, ko radījuši Svētā Vikentija salas krātera gaisā izmestie pelni.

Milzīgais ugunsvēmēja kalns atklātā okeāna vidū sa­sniedza ap tūkstoš tuāžu augstumu un bija gandrīz tikpat augsts kā Hekla.

Ja novilktu taisni no kalna virsotnes uz pamatni, attie­cībā pret apvārsni izveidotos apmēram vienpadsmit grādu leņķis.

Kad piebrauca kalnam tuvāk, tas aizvien vairāk šķita iznirstam no jūras. Nekādas veģetācijas uz tā nemanīja. Salai nebija pat krastu, jo vulkāna stāvās kraujas gāja tieši ūdenī.

—    Vai maz varēsim piestāt? — šaubījās doktors.

—    Vējš dzen mūs tieši turp, — piebilda Altamonts.

—     Neredzu nevienas vietiņas, kur izkāpt.

—     Tā tas rādās tikai no tālienes, — sacīja Džonsons, — katrā gadījumā vieta, kur noenkurot laivu, atradīsies, bet vairāk mums arī nevajag.

—    Nu tad uz priekšu! — skumji pavēlēja doktors.

Viņu vairs neinteresēja šī dīvainā acu priekšā iznirusī

sala. Polārzeme bija atrasta, taču ne cilvēks, kas to at­klājis!

Piecsimt pēdu no klintīm jūra apakšzemes uguns ietekmē vārījās. Salas apkārtmērs nevarēja būt lielāks par astoņām, desmit jūdzēm, un aplēses liecināja, ka tā at­rodas ļoti tuvu polam, kaut ari zemes ass tai cauri negāja.

Piebraukdami pie krasta, vīri ieraudzīja mazu fjordiņu, kas tomēr bija pietiekami liels, lai tajā novietotu laivu; viņi nekavējoties stūrēja turp ar smagām aizdomām sirdī, ka atradīs uz klintīm izskalotu kapteiņa līķi.

Šķita gandrīz neticami, ka līķis tur varētu atrasties; sa­lai taču nebija pludmales, un bangas sitās pret klinšu kraujām, klintis klāja bieza pelnu kārta, ko cilvēks ne­bija skāris, to nesniedza arī jūras viļņi.

Beidzot laiva ieslīdēja starp diviem zemūdens akme­ņiem, nonākdama no krasta bangām pasargātā līcītī.

Deka žēlabainie kaucieni kļuva aizvien skaļāki — na­baga dzīvnieks savā mēmajā valodā sauca kapteini, suns nežēlīgajai jūrai un klintīm bez atbalss atprasīja savu draugu. Deka veltīgos rējienus nespēja apklusināt pat doktora glāsti; tad pēkšņi uzticīgais dzīvnieks, kā gribē­dams aizstāt savu saimnieku, ar augstu lēcienu pirmais sasniedza klintis, saceldams ap sevi biezu putekļu mā­koni.

—    Dek! Nāc šurp, Dek! — doktors sauca.

Bet Deks neklausīdams nozuda. Ceļotāji sāka izkāpt. Izcēlušies malā, Klobonijs un pārējie stingri noenkuroja laivu.

Altamonts grasījās uzkāpt augstā akmeņu kaudzē, bet pēkšņi tuvumā neparasti skaļi ierējās Deks, savādie rē­jieni pauda drīzāk skumjas nekā niknumu.

—    Vai dzirdat? — vaicāja doktors.

—    Deks būs uzgājis kādu zvēru, — noteica stūrmanis.

—            Nē, nē! — neviļus notrīcēdams, sacīja doktors. — Šie rējieni skan pārāk žēli, kā raudas… Deks atradis Haterasa līķi.

Pēc šiem vārdiem visi četri ceļotāji cauri pelnu māko­ņiem, kas aizmigloja acis, metās Dekam pakaļ; viņi no­nāca ap desmit pēdu lielā ielīcī, kur jūras bangas pamazām rimās.

Pie Anglijas karogā ietīta ķermeņa rēja Deks.

—           Hateras, Hateras! — steigdamies klāt draugam, dok­tors sauca.

Nav iespējams attēlot kliedzienu, kas viņam negaidot izlauzās.

Šķietami nedzīvais, asiņainais ķermenis Klobonijā ro­kās nodrebēja.

—     Dzīvs! Dzīvs! — doktors iekliedzās.

—           Jā, dzīvs, — vārga balss atteica, — dzīvs uz pola zemes, kur mani izmeta vētra, dzīvs uz Karalienes salas!

-— Lai dzīvo Anglija! — pieci vīri reizē iesaucās.

—           Un Amerika! — piebilda doktors, vienu roku snieg­dams Haterasam, otru — Altamontam.

Arī Deks skaļi sauca «urā!», bez šaubām, savā valodā, kas tomēr bija nepārprotama.

Pirmajā brīdī brašie vīri pilnīgi ļāvās tikšanās prie­kam; visu acis aizmigloja asaras.

Doktors izmeklēja kapteini; smagu ievainojumu nebija. Vējš Haterasu bija aiznesis līdz piekrastei, kur izkāpt malā ļoti bīstami; vairākkārt aizskalots atpakaļ jūrā, droš­sirdīgais kapteinis, ņemdams palīgā visu savu enerģiju un gribas spēku, pieķērās kādam klints ragam un laimīgi izkļuva no ūdens.

Pēc tam, ietinies karogā, viņš bija zaudējis samaņu, ko atguva tikai pēc Deka pieskārieniem un skaļajiem rējie­niem. *

Kad bija sniegta pirmā palīdzība, Haterass piecēlās un, turēdamies doktoram pie rokas, gāja uz laivu.

—    Pols! Ziemeļpols! — viņš atkartoja.

—    Vai jūs tagad esat laimīgs? — vaicaja doktors.

—    Jā, laimīgs! Bet jūs, mans draugs, vai jus nemaz

nepriecājaties par to, ka mēs esam šeit? Zeme, pa kuru ejam, ir pola zeme! Jūra, kuru šķērsojām, — pola jūra! Gaiss, kuru elpojam, — pola gaiss! Ak, Ziemeļpols, bei­dzot Ziemeļpols!

Tā runājot, Haterasu pārņēma stiprs saviļņojums, viņš trīcēja kā drudzī, un doktors velti lūkoja viņu nomierināt. Haterasa acis dīvaini spīdēja un domas galvā, šķiet, vir­mot virmoja. Klobonijs šo uzbudinājuma stāvokli izskaid­roja ar pārdzīvotajām briesmām.

Haterasam patiesi ļoti nepieciešama bija atpūta, un vīri sāka meklēt vietu nometnei.

Drīz Altamonts zem kaudzē sakritušiem klints bluķiem uzgāja kādu alu. Džonsons un Bells aiznesa turp pārtiku, pēc tam izlaida krastā grenlandiešu suņus.

Ap vienpadsmitiem viss bija sakārtots atpūtai — telts audekls noderēja galdauta vietā, brokastis — pemikānu, sālītu gaļu, tēju un kafiju — salika zemē, vajadzēja tikai ķerties tām klāt.

Taču Haterass uzstāja, ka vispirms jānoskaidro salas hidrogrāfiskais stāvoklis; viņš gribēja zināt, uz ko paš­reizējos apstākļos balstīties.

Doktors un Altamonts, paņēmuši instrumentus, noteica tiešu salas atrašanās vietu — tās ģeogrāfiskais platums bija 89°59'15". Garums šajās paralēlēs, kur divdesmit pēdu augstāk visi meridiāni saplūst kopā, nebija svarīgs.

Tātad sala patiesi atradās pie Ziemeļpola, un līdz de­viņdesmitajam grādam bija tikai četrdesmit piecas sekun­des, tiešāk izsakoties, pols bija pie pašas vulkāna virsot­nes trīs ceturtdaļjūdžu attālumā no viņiem.

Uzzinājis novērojumu rezultātu, Haterass lika to iepro­tokolēt. divos eksemplāros, viens bija jāatstāj šajā pie­krastē no akmeņiem sakrautā piramīdā.

Doktors nekavējoties, paņēmis spalvu, sacerēja tekstu, kura otrs eksemplārs tagad glabājas Londonas Karaliskās ģeogrāfu biedrības arhīvā:

«1861. gada 11. jūlijā uz 89°59'15" ziemeļu paralēles kapteinis Haterass, kuģa «Forvards» komandieris no Li­verpūles, parakstījies zemāk kopā ar saviem biedriem, Ziemeļpola atklāja Karalienes salu.

Šā dokumenta atradējs tiek lūgts nodot to Admirali­tātei.

Paraksti: Džons Haterass — «Forvarda» komandieris, doktors Klobonijs, Altamonts — kuģa «Delfīns» koman­dieris, Džonsons — stūrmanis, Bells — galdnieks.»

— Un tagad, mani draugi, pie galda! — doktors prie­cīgi aicināja.

XXIV

LEKCIJA PAR POLĀRO KOSMOGRĀFIJU

Aicinājums pie galda, protams, nozīmēja, ka jāsēžas zemē. Bet kurš gan nebūtu ar mieru ziedot visas pasaules ēdamistabas un ēdamgaldus par vienām pusdienām uz 89°59'15" ziemeļu paralēles?

Vīri patlaban domāja tikai par Ziemeļpolu; šī viena vienīgā doma viņus bija pilnīgi sagrābusi savā varā. Pār­dzīvotās briesmas, kamēr sasniedza polu, grūtības, ku­ras vēl bija paredzamas atgriežoties, — viss izgaisa sa­jūsmā par nepieredzēto panākumu. Piepildījās tas, ko līdz šim nebija spējušas veikt nedz antīkās, nedz modernās tautas, ne eiropieši, ne amerikāņi, ne aziāti.

Ceļa biedri tāpēc uzmanīgi klausījās doktorā Klobo­nijā, kas stāstīja par šo vietu visu, ko vien viņa neizsme­ļamais zinātnieka prāts spēja atcerēties.

Ar patiesu sajūsmu doktors pirmo tostu uzsauca kap­teinim.

—    Par Džonu Haterasu! — viņš teica.

—    Par Džonu Haterasu! — visi kā viens atkārtoja.

—    Par Ziemeļpolu! — atbildēja kapteinis ar savādu uzsvaru, kas likās neparasts šim allaž vēsajam, savaldī­gajam cilvēkam, kuru pēkšņi bija pārņēmis liels saviļņo­jums.

Vīri saskandināja, un tostiem sekoja dedzīgi rokas spie­dieni.

—    Tas ir mūsu laikmeta ievērojamākais ģeogrāfiskais atklājums! — doktors apgalvoja. — Kas varēja iedomā­ties, ka izdosies to veikt ātrāk nekā izpētīt Centrālo Āf­riku vai Austrāliju! Nudien, Hateras, jūs esat pārspējis Li- vingstonu, Bertonu un Bārtu! Gods un slava!

—    Taisnība, doktor, — piebilda Altamonts. — Spriežot pēc ekspedīcijas grūtībām, varētu domāt, ka Ziemeļpols būs un paliks pēdējais zemeslodes neatklātais punkts. Ja kāda valsts gribētu uzsākt pētījumus Centrālajā Āfrikā — bez šaubām, ar zināmiem cilvēku upuriem un materiāliem zaudējumiem —, tas katrā ziņā izdotos. Taču panākumi nekur nav tik nenoteikti kā šeit pie Ziemeļpola, kur ik brīdi var rasties nepārvarami šķēršļi.

—    Nepārvarami? — spēji pārtrauca Haterass. — Ne­pārvaramu šķēršļu nav, ir tikai stiprāks vai vājāks gribas spēks, — lūk, viss.

—    Lai vai kā, — sacīja Džonsons, — mēs esam pie pola, un tas ir pats galvenais. Bet, Klobonijā kungs, vai jūs beidzot nepaskaidrotu, kādas īpatnības piemīt šim polam?

—    Manu krietno Džonson, poli ir vienīgās vietas uz zemeslodes, kuras paliek nekustīgas, kamēr pārējās grie­žas ar lielāku vai mazāku ātrumu.

—    Bet es tomēr nemanu, — atteica Džonsons, — ka šeit Zeme kustētos mazāk nekā Liverpūlē.

—    Zemes griešanās nav manāma ne šeit, ne Liverpūlē; tas izskaidrojams ar to, ka gan tur, gan te mēs paši pie­dalāmies kustībā vai miera stāvoklī. Fakts tomēr nav ap­šaubāms. Zemei piemīt rotācijas kustība, ko tā veic, div­desmit četrās stundās apgriezdamās ap savu asi, kas iet cauri poliem ziemeļu un dienvidu puslodēs. Bet šobrīd mēs atrodamies vienā no šīs katrā ziņā nekustīgās ass galiem.

—    Tātad, — ieminējās Bells, — kamēr mūsu tautieši dzimtenē ātri griežas, mēs stāvam uz vietas.

—    Gandrīz tā, jo tieši uz pola neesam.

—    Pareizi, doktor, — piekrītoši pamādams, Haterass nopietni teica. — Līdz polam vēl atliek četrdesmit piecas sekundes.

—    Sīkums! — piezīmēja Altamonts. — Varam uzskatīt, ka atrodamies nekustīgā stāvoklī.

—    Jā, — atsāka doktors, — bet cilvēki uz ekvatora tikmēr griežas nepilnas trīssimt deviņdesmit sešas jūdzes stundā.

—    Un tas viņus nemaz nenogurdina? — iesaucās Bells.

—    Nemaz! — atbildēja doktors.

—    Bet neatkarīgi no rotācijas kustības, — atkal ieru­nājās Džonsons, — Zeme taču griežas arī ap Sauli?

—    Jā, Zeme gada laikā apceļo tai apkārt.

—    Vai šī kustība ātrāka par pirmo?

Nesalīdzināmi, un jāpiebilst, ka ari mūs šeit uz pola, tapat kā Zemes iemītniekus citās vietās, pārvietošanās kustība nes apkārt Saulei. Tātad mūsu iedomātais miera stāvoklis ir tikai māns. Mēs esam nekustīgi attiecībā pret citiem Zemes punktiem, taču ne pret Sauli.

—     Te nu bija! — ar komisku nožēlu teica Bells. — Un es jau uzskatīju, ka reiz varēšu justies pilnīgi mierīgs! Bet nu jāatmet šīs ilūzijas. Šajā pasaulē nav gan ne mir­kli miera!

—    Tiesa, Bell, — piekrita Džonsons. — Bet vai jūs, Klo­bonijā kungs, nepaskaidrotu, kāds ir Zemes pārvietoša­nās ātrums?

—     Milzīgs, — atteica doktors. — Zemei, griežoties ap Sauli, piemīt septiņdesmit sešas reizes lielāks ātrums nekā divdesmit ceturtā kalibra lielgaballodei, kas sekundē veic simt deviņdesmit piecas tuāzes. Tātad Zeme pārvietojas septiņas veselas un sešas desmitdaļjūdzes sekundē. Kā re­dzat, tas nav salīdzināms ar ekvatora punktu griešanās ātrumu.

—     Velns parāvis! — iesaucās Bells. — Grūti ticēt, Klo­bonijā kungs! Vairāk nekā septiņas jūdzes sekundē! It kā vieglāk nebūtu palikt miera stāvoklī, ja vien dievam tā labpatiktu!

—    Apdomājiet, ko jūs sakāt, Bell! — teica Altamonts. — Tad taču vairs nebūtu ne dienas, ne nakts, ne pavasaru, ne rudeņu, ne ziemu!

—    Nemaz nerunājot par citām daudz briesmīgākām se­kām, — piebilda doktors.

—    Kādām? — vaicāja Džonsons.

—    Mēs uzkristu uz Saules.

—    Uz Saules? — Bells brīnījās.

—    Neapšaubāmi. Ja pārvietošanās kustība apstātos, Zeme pēc sešdesmit četrām ar pusi dienām sadurtos ar Sauli.

—    Sešdesmit četras dienas ilgs kritiens! — noteica Džonsons.

—    Tieši tā, — turpināja doktors, — jo Zemei būtu jā­veic trīsdesmit astoņi miljoni jūdžu.

—    Kāds ir zemeslodes svars? — ievaicājās Altamonts.

—    Pieci tūkstoši astoņi simti astoņdesmit viens kvadril- jons tonnu.

—    Tā? — novilka Džonsons. — Man šie skaitļi neko neizsaka. Tos nav iespējams aptvert.

—    Tāpēc, cienījamais Džonson, salīdzinājumam došu divus piemērus, kuri visu noskaidros; iegaumējiet — Ze­mes svars ir septiņdesmit piecas reizes lielāks par Mēness svaru, bet Saule — trīssimt piecdesmit tūkstošus reižu smagāka par Zemi.

—    Neaptverami! — piezīmēja Altamonts.

—    Vārds vietā! — sacīja doktors. — Bet atgriezīsimies pie Ziemeļpola, jo kosmogrāfijas lekcija pašreiz nepiecie­šamāka vairāk nekā jebkad, ja vien neesmu jums vēl apnicis.

—    Turpiniet, turpiniet, doktor! — Altamonts teica.

—    Kā jau minēju, — labprāt dalīdamies zināšanās ar biedriem, kuri uzmanīgi viņā klausījās, doktors atsāka, — attiecībā pret citiem zemeslodes punktiem pols ir ne­kustīgs. Bet īsti pareizi tas nav.

—    Kā, vai tiešām nāksies mazliet atkāpties?

—    Jā, Bell, jo pols nav vienmēr atradies tajā pašā vietā; senāk polārzvaigzne debesīs bija tālāk no pola nekā ta­gad. Acīm redzot, arī pols pārvietojas. Aptuveni divdes­mit sešos tūkstošos gadu tas apiet zināmu loku. To izraisa priekšlaicīgas ekvinokcijas, par kurām drīzumā stāstīšu.

—    Bet vai nevar gadīties, — jautāja Altamonts, — ka pols reiz būs pārvietojies vēl daudz tālāk?

—    Dārgais Altamont, — doktors atbildēja, — jūs pie­minējāt ļoti svarīgu problēmu, par kuru pēc kāda dīvaina atraduma ilgi debatēja zinātnieki.

—    Un kas tas par atradumu?

—    Tad klausieties: 1771. gadā Ledus okeāna krastā tika atrasts beigts degunradzis, bet 1799. gadā Sibīrijas piekrastē — zilonis. Kādā veidā šie siltzemju dzīvnieki no­kļuvuši tik tālās paralēlēs? Jautājums izraisīja lielu ap­jukumu, jo toreizējie ģeologi vēl nebija tik gudri, kā vēlāk francūzis Eli de Bomons, kurš pierādīja, ka senos laikos šie dzīvnieki mituši arī ziemeļos un ka strauti vai upes tos aiznesuši tur, kur tie atrasti. Bet, iekams šis uz­skats vēl nebija izteikts, vai varat iedomāties, ko zināt­nieki izgudroja?

—    Zinātnieki spējīgi uz visu, — iesmējās Altamonts.

—          Zināms, lai izskaidrotu kādu neizprotamu faktu. Un tā viņi pieņēma, ka senāk Zemes pols atradies uz ekva­tora, bet ekvators uz pola.

—    Ejiet nu!

—    Pavisam nopietni, ticiet man; bet, ja tā būtu pa­tiesība, zemes virsmu ap poliem, kur tā vairāk nekā piecas jūdzes saplacināta, pārklātu ūdens, centrifugālā spēka ietekmē gazdamies uz šo jauno ekvatoru un noslīcinādams divreiz augstākus kalnus nekā Himalaji; visas valstis po­lārā loka tuvumā — Zviedrija, Norvēģija, Krievija, Sibī­rija, Grenlande, Jaunā Britānija — nogrimtu piecu jūdžu dziļumā, turpretī ekvatoriālie apgabali, pārvēršoties polā. veidotu piecas jūdzes augstas plakankalnes.

—    Kadas dīvainības! — iesaucās Džonsons.

—    Ak, zinātniekus tās nebūt nemulsināja!

—    Un kā viņi šīs pārvērtības pamatoja? — vaicāja Al­tamonts.

—    Ar komētu sadursmi. Komēta — tā ir zinātnes deus ex machinct; tiklīdz rodas kāda sarežģīta kosmogrāfiska problēma, tā zinātnieki sauc palīgā komētu. Cik zināms, komētas ir visatsaucīgākie debess ķermeņi, tās ierodas uz niecīgāko zinātnieka mājienu un visu nokārto.

—     Klobonijā kungs, — teica Džonsons, — vai jūs šā­das pārvērtības uzskatāt par neiespējamām?

—    Pilnīgi!

—    Bet ja tās tomēr notiktu?

—    Tad ekvatoriālie apgabali divdesmit četru stundu laikā pārklātos ar ledu.

—    Ja nu tomēr šāda dabas parādība pēkšņi gadītos, — ieminējās Bells, — tad mēs vairs nevarētu apgalvot, ka esam bijuši pie pola.

—    Nomierinieties, Bell. Atgriežoties pie Zemes ass miera stāvokļa, lūk, kas jāsecina: ja tagad būtu ziema, mēs skaidri redzētu, ka zvaigznes virs mums ceļo pilnīgi noslēgtā lokā. Bet saule pie apvāršņa savā ekvinokcija, divdesmit trešajā martā (ņemot vērā refrakciju), lik­tos sadalīta tieši uz pusēm un pamazām kāptu aizvien aug­stāk, veidojot debesīs garus, izstieptus lokus; jāievēro tas, ka, reiz uzlēkusi, tā šeit vairs nenoriet un turas pie debe­sīm sešus mēnešus pēc kārtas. Tad rudens ekvinokcijā, divdesmit otrajā septembrī, saule atkal noslīd līdz ap­vārsnim un norietējusi vairs neparādās augu ziemu.

—          Jūs nupat runājāt par zemes saplacinātību pie poliem, — sacīja Džonsons. — Lūdzu paskaidrojiet to tu­vāk, Klobonijā kungs!

—    Labi, Džonson. Savā sākuma stāvoklī Zeme bijusi šķidra masa, tāpēc jūs sapratīsiet, ka rotācijas kustība daļu šīs masas atsvieda uz ekvatoru, kur centrifugālais spēks bija lielāks. Ja Zeme stāvētu mierā, tā saglabātu pareizas ģeometriskas lodes veidu; bet nupat aprakstītās parādī­bas rezultātā tā kļuva elipsveidīga, un līdz ar to pols at­rodas gandrīz piecas jūdzes tuvāk Zemes centram nekā ekvators.

—   Tātad, — sacīja Džonsons, — ja kapteinis iedomātos mūs vest uz Zemes centru, tad mēs no šejienes to sa­sniegtu ātrāk nekā no citām vietām.

—    Gluži pareizi, draugs.

—   Bet, kaptein, tad taču mums ir vēl viena priekšro­cība! Šo izdevību vajag izmantot…

Haterass klusēja. Viņš sarunai, acīm redzot, nesekoja vai darīja to tīri mehāniski.

—   Nudien, — teica doktors, — daži zinātnieki domā, ka šāds ceļojums iespējams.

—    Vai tiešām? — brīnījās Džonsons.

—   Pag, ļaujiet pabeigt, — Klobonijs viņu pārtrauca, — bet par šo jautājumu pastāstīšu pēc tam. Vispirms gribu noskaidrot, kāpēc zemeslodes saplacinātība ir par cēloni priekšlaicīgām ekvinokcijām, proti, kāpēc pavasara ekvi­nokcija katrreiz sākas dienu agrāk nekā iepriekšējā gadā, kas nenotiktu, ja Zeme būtu pilnīgi apaļa. Šo parā­dību izraisa gluži vienkārši Saules pievilkšanas spēks, kas uz zemeslodes izliekto virsmu neiedarbojas visur vienādi, tāpēc Zemes ekvatoriālā josla tiek mazliet aizkavēta savā kustībā; tieši tas maina polu stāvokli, par ko stāstīju ag­rāk. Bet neatkarīgi no minētā zemeslodes saplacinātībai polu tuvumā ir vēl citas interesantas, savdabīgas sekas, un tas nepaietu mums secen, ja mēs būtu apveltīti ar pre­cīzu svara izjūtu.

—    Kā to saprast? — jautāja Bells.

—    Šeit mēs esam smagāki nekā Liverpūlē.

—    Smagāki?

—   Tā gan! Mēs, mūsu suņi, šautenes un pārējie instru­menti.

—    Vai patiesi?

—        Bez šaubām, un divu iemeslu dēļ: pirmkārt — mēs atrodamies tuvāk Zemes centram, kas līdz ar to mūs vai­rāk pievelk, šis pievilkšanas spēks nav nekas cits kā svars. Otrkārt — rotācijas kustība, kas uz pola nemaz nepastāv, ir ļoti spēcīga uz ekvatora, kur priekšmetiem piemīt tieksme atrauties no zemes; tātad tie kļūst vieglāki.

—     Kā? — iesaucās Džonsons. — Vai patiesi mūsu svars visur nav vienāds?

—    Nē, Džonson, ne visur. Ņūtona likums noteic, ka ķer­meņu pievilkšanās spēks ir tieši proporcionāls masai un pretēji proporcionāls attāluma kvadrātam. Šeit, piemē­ram, esmu smagāks, tāpēc ka atrodos tuvāk pievilkšanas centram; uz citas planētas es svēršu vairāk vai mazāk at­karīgi no planētas masas.

—    Tas nozīmē, — iesaucās Bells, — ka uz Mēness.. .

—     Uz Mēness mans svars, kas Liverpūlē bija divsimt mārciņu, sasniegtu tikai trīsdesmit divas mārciņas.

—    Bet uz Saules?

—    Ak, uz Saules es svērtu vairāk nekā piectūkstoš mārciņu!

—     Augstais dievs! — iesaucās Bells. — Tādā gadījumā jums būtu nepieciešams ceļamkrāns, lai cilātu kājas!

—    Droši vien! — atbildēja doktors, pasmaidīdams par Bella pārsteigumu. — Toties šeit svara atšķirība ir tik nemanāma, ka Bells pie vienādas muskuļu piepūles uz­lēktu tikpat augstu, cik Mērsi krastmalā.

—    Protams! Bet uz Saules? — atkārtoja apjukušais Bells.

—    Mans draugs, — doktors atbildēja, — no visa sacītā jāsecina, ka labi ir tur, kur mēs esam, un nav nekādas vajadzības dzīties citur.

—    Jūs nupat teicāt, — ierunājās Altamonts, — ka eks­kursija uz zemeslodes centru iespējama. Vai kāds par šādu ceļojumu ir nopietni padomājis?

—    Jā, un tieši ar to es beigšu savu lekciju par polu. Neviena cita Zemes vieta nav izraisījusi tik daudz hipo­tēžu un nepiepildāmu sapņu. Antīkās pasaules cilvēki, kuriem bija ļoti vājas kosmogrāfiskās zināšanas, iztēlo­jās, ka uz pola atrodas Hesperīdu dārzs. Viduslaikos pie­ņēma, ka Zeme pie poliem balstās uz serdeņiem, ap ku­riem tā griežas; no šāda viedokļa vajadzēja atteikties,_ re­dzot komētu brīvo kustību polārajos apgabalos. Velak franču astronoms Baiji apgalvoja, ka senatnē pola zemi apdzīvojusi civilizēta tauta — atlanti, kas izmiruši, tos piemin arī Platons. Beidzot, jau tuvāk mūsdienām, mēdza apgalvot, ka pie poliem Zemes virsmā atrodas milzīga plaisa, no kuras plūst ziemeļblāzmas un caur kuru var nokļūt Zemes iekšienē. Turklāt pieņēma, ka Zemes iekš­pusē atrodas vēl divas planētas — Plutons un Prozer- pīna — un ka gaiss tur lielā spiediena dēļ ir starojošs.

—    Vai tiešām senāk par visu to sprieda?

—     Un arī rakstīja, starp citu, ļoti nopietni. Kapteinis Sinness, mūsu tautietis, lika priekšā Hemfrijam Dēvijam, Humboltam un Arago mēģināt ceļojumu uz Zemes centru. Bet šie zinātnieki no tā atteicās.

—    Un prātīgi darīja.

—    Domāju gan. Lai būtu kā būdams, draugi, jūs redzat, ka poli devuši daudz vielas iztēlei, bet agri vai vēlu to­mēr būs jāatgriežas pie kailās īstenības.

—    Nu, to mēs vēl redzēsim, — bilda Džonsons, nespē­dams atteikties no savas ieceres.

—    Lai nu paliek, atliksim ekskursiju līdz rītam, — pa­smaidījis par vecā stūrmaņa neatlaidību, teica Klobonijs, — bet, ja šeit atradīsies kāda plaisa, kas ved uz Zemes centru, tad dosimies turp visi kopā!

XXV

HATERASA KALNS

Pēc interesantās sarunas ceļinieki cik iespējams ērti iekārtojās alā, un drīz vien visi gulēja ciešā miegā.

Visi, izņemot Haterasu. Kāpēc šis savādnieks nespēja aizmigt?

Vai savu dzīves mērķi viņš nebija sasniedzis? Vai viņa sirdij dārgais sapnis nebija piepildīts? Kāpēc šajā kvē­lajā sirdī trauksmi neaizstāja miers? Varēja taču domāt, ka, veicis iecerēto, Haterass ļausies pagurumam, kā sa­springtie nervi ilgosies atpūtas. Gluži dabiski liktos, ja pēc panākumiem viņam uzmāktos zināma depresija, kāda mēdz sekot vēlmju piepildījumam.

Taču nē. Kapteinis šķita nemierīgāks kā parasti. Tās tomēr nebija domas par atgriešanos, kas viņu tirdīja. Var­būt viņš gudroja doties vēl tālāk? Vai tiešām viņa ceļo­tāja godkārei nebija robežu un Zeme viņam, Haterasam, kurš apbraucis pasauli, likās par šauru?

Lai kā tas būtu, Haterass nespēja gulēt. Par spīti visam, šī pirmā nakts pola tuvumā bija skaidra un klusa. Uz sa­las nemanīja ne mazākās dzīvības. Neviena putna vul­kāna izvirdumu sakarsētajā gaisā, neviena zvēra uz pel­niem klātās zemes, nevienas zivs verdošajos ūdeņos. Tikai apslāpēta vulkāna duna tālumā un sarkans dūmu stabs kalna galotnē.

Kad Bells, Džonsons, Altamonts un Klobonijs pamo­dās, Haterass bija nozudis. Nobažījušies biedri izgāja iaukā un ieraudzīja kapteini stāvam uz klints. Viņa ska­tiens kavējās virsotnē. Rokās Haterass turēja instrumen­tus, ar kuriem droši vien nule bija noteicis kalna koordi­nātes.

Doktors devās pie viņa, bet izraut kapteini no dziļajām pārdomām izdevās tikai pēc atkārtotiem saucieniem. Bei­dzot šķita, ka viņš Kloboniju sadzirdējis.

—    Ejam! — Klobonijs aicināja Haterasu, kas viņā vē­rīgi paraudzījās. — Apiesim apkārt mūsu salai; esam ga­tavi šim pēdējam pārgājienam.

—    Pēdējam, — Haterass kā pa murgiem atkārtoja, — pēdējam, jā, nudien! Toties visbrīnišķīgākajam! — viņš aizrautīgi iesaucās.

Tā runājot, kapteinis pārvilka roku pār pieri, it kā pūlēdamies apspiest saviļņojumu.

Tobrīd viņiem pievienojās Altamonts, Džonsons un Bells; tas Haterasu izrāva no murgainā stāvokļa.

—    Mani draugi, — viņš teica, — pateicos jums par pierādīto vīrišķību un neatlaidību, pateicos par jūsu pār­dabiskajām pūlēm, kas ļāva mums sasniegt šo piekrasti.

—    Kaptein, — sacīja Džonsons, — mēs tikai izpildījām jūsu pavēles, viss sasnieguma gods pienākas vienīgi jums.

—    Nē, nē! — Haterass dedzīgi iebilda. — Man, tāpat kā jums! Un Altamontam! Un doktoram Klobonijam arī! Ak, ļaujiet izteikt, ko jūtu! Mana sirds plūst pāri priekā un pateicībā!

Haterass spieda rokas saviem brašajiem biedriem. Viņš nervozi staigāja šurp un turp un, likās, bija pavisam zau­dējis savaldu.

—    Mēs tikai izpildījām angļu pilsoņa pienākumu, — piemetināja Bells.

—     Un draudzības pienākumu arī, — sacīja doktors.

—           Jā, — teica kapteinis, — taču ne visi to spēja. Daži atkrita. Tas tomēr jāpiedod kā nodevējiem, tā arī tiem, kuri pret savu gribu viņiem pakļāvās. Nelaimīgie! Es vi­siem piedodu! Vai dzirdat, doktor?

—           Jā, protams, — atteica Klobonijs, nopietni bažīda­mies par Haterasa eksaltāciju.

—           Nevēlos, — Haterass turpināja, — ka šie cilvēki zaudē atalgojumu, kura dēļ uzņēmās tālo braucienu. Nē, mani solījumi paliek negrozāmi, arī viņi kļūs bagāti… Ja vien vispār atgriezīsies Anglijā …

Bija grūti apspiest aizkustinājumu, ko izraisīja šie Ha­terasa vārdi.

—           Bet, kaptein, — lūkodams jokot, sacīja Džonsons, -— var likties, ka jūs sastādāt testamentu.

—    Iespējams, — Haterass nopietni atbildēja.

—           Jūs taču gaida vēl garš, slavas pilns mūžs! — vecais jūrnieks piebilda.

—    Kas zina! — Haterass teica.

Sekoja ilgs klusums. Doktors neiedrošinājās iztulkot kapteiņa mīklainos vārdus.

Bet Haterass pats ar nevaldāmām trīsām balsī tos tūdaļ paskaidroja:

—           Draugi, uzklausiet mani! Mēs esam veikuši ļoti daudz, taču ne mazums vēl jāveic.

Biedri pārsteigti saskatījās.

—           Tiesa, mēs atrodamies uz pola kontinenta, un tomēr pols vēl nav sasniegts.

—    Kā tā? — ievaicājās Altamonts.

—           Te nu bija! — iesaucas doktors, bīdamies, ka ir uz­minējis Haterasa nolūkus.

—           Jā, — kapteinis dedzīgi turpināja, — reiz es teicu, ka pirmais, kurš spers soli uz pola zemes, būs anglis. Bet, ja esmu tā solījies, tad arī kā īsts anglis solījumu izpil­dīšu!

—    Atļaujiet… — Klobonijs lūkoja iebilst.

—           Līdz neatklātajam punktam atlikušas vēl četrdesmit piecas sekundes, — doktorā neklausīdamies, Haterass aizvien lielākā uzbudinājumā runāja, — un es to sa­sniegšu!

—           Bet tas taču atrodas vulkāna virsotnē! — iesaucās doktors.

—    Es to sasniegšu!

—    Kalns nav pieejams!

—    Man tas jāsasniedz!

—    Tur ir dziļš, liesmojošs krāteris!

—    Tas jāsasniedz!

Pārliecība, kas skanēja Haterasa dedzīgajos vārdos, nav aprakstāma. Viņa biedri apjuka; vīri ar šausmām vēroja kalnu, virs kura šūpojās liesmu kūļi.

Doktors lika lietā savas runas dāvanas: viņš uzstāja, pieprasīja, lai Haterass atmet neprātīgo nodomu; viņš iz­mēģināja visu — gan biklus lūgumus, gan draudzīgus draudus; taču velti — nervozo kapteini Klobonijs nespēja ietekmēt; Haterasu šķita pārņēmis neprāts, ko varētu dē­vēt par «pola māniju».

Šo neprāti, kas gribēja doties pretī drošai nāvei, būtu iespējams atturēt vienīgi ar varu. Bet, paredzēdams šādai rīcībai nopietnas sekas, doktors nolēma šo līdzekli izman­tot tikai galīgas nepieciešamības gadījumā.

Turklāt viņš cerēja, ka fiziskais nogurums un nepār­varamie šķēršļi Haterasu aizkavēs un liegs nodomu īste­not.

—          Tādā gadījumā, — doktors sacīja, — mēs jums se­kosim.

—           Lūdzu, — kapteinis atteica, — tikai kalnam līdz pu­sei, ne tālāk! Jums taču jānogādā Anglijā mūsu atklā­juma protokols, ja …

—    Un tomēr! …

—           Tas nolemts, — Haterass stingri noteica. — Kad jau , ar draudzīgu lūgumu nepietiek, tad pavēlu kā kapteinis!

Doktors ilgāk vairs neuzstāja, un pēc brīža nelielā gru­piņa, paņēmusi līdz visu kalnu pārgājienam nepiecie­šamo, ar Deku priekšgalā devās ceļā.

Debesis sārtoja saullēkts. Termometrs rādīja +11°C. Gaiss, kā parasts šajās augstajās paralēlēs, likās īpaši svaigs. Pulkstenis bija astoņi rītā.

Kapteinis kopā ar savu uzticīgo suni gāja pirmais; pā­rējie pa gabaliņu sekoja.

—    Mani māc bailes, — sacīja Džonsons.

—           Nē, nē, nevajag bīties, — atteica doktors, — mēs taču visi esam kopā.

Kā lai attēlo šīs īpatnās saliņas savdabīgo seju? Tā likās neparasta, pārsteidzoša, kaut kas pavisam jauns! Vulkāns

šķita izcēlies nesen, un ģeologi droši vien ļoti tieši spētu noteikt tā vecumu.

Cita citai virsū sagāzušās klintis, kā par brīnumu, sa­glabāja līdzsvaru. Patiesību sakot, šo kalnu viscaur vei­doja akmeņi un vulkāna izdedži. Nekur neredzēja ne augsnes, ne niecīgāko sūnu vai ķērpju, nekādu augu valsts pazīmju. No krātera plūstošā ogļskābe vēl nebija pagu­vusi savienoties ar ūdeņradi un mākoņu amonjaku, lai gaismas ietekmē pārvērstos organiskās vielās.

Vientuļā sala jūrā bija tikai nemitīgu vulkāna izvir­dumu sekas. Tieši tāpat radušies vairāki Zemes kalni. Lī­dzīgs vulkāns ir Etna, kura izmestās lavas daudzums ne­salīdzināmi lielāks par paša kalna apjomu; tāds ir arī Montē Nuova Neapoles tuvumā, īsā laikā — četrdesmit astoņās stundās — tas izveidojies no vulkāna izdedžiem.

Klinšakmeņu kaudzes uz Karalienes salas likās izmes­tas no Zemes dzīlēm; salai neapšaubāmi piemita augstākā mērā vulkānisks raksturs. Senāk šo vietu bija apskalojusi neaptverami plaša jūra, kas, ūdens tvaikiem sabiezējot uz atdzisušās Zemes, cēlusies pasaules radīšanas pirmajās dienās; bet, Vecās un Jaunās pasaules vulkāniem izplēnot vai, pareizāk sakot, aizsprostojoties, tos katrā ziņā aizstāj citi ugunsvēmēji kalni.

Zemi patiesībā var pielīdzināt milzīgam sfēriskam kat­lam. Centrālās uguns ietekmē tajā veidojas neizmēroja­mas tvaika masas ar vairākus tūkstošus atmosfēru spie­dienu, un šis tvaiks Zemi saspridzinātu, ja tās virspusē nebūtu drošības ventiļu.

Tādi ventiļi ir vulkāni; tiklīdz viens aizveras, cits at­veras, un tāpēc nav brīnums, ka pola tuvumā, kur sapla­cinātās Zemes garoza plānāka nekā citās vietās, pēkšņi no jūras dzīlēm iznirst vulkāni.

Sekodams Haterasam pa pēdām, doktors vēroja salas dīvainības. Viņš soļoja pa vulkāniska tufa un pumeka slāni, ko veidoja izdedži, pelni un no Zemes dzīlēm iz­mesti akmeņi, kas atgādināja sienītu vai Islandes gra­nītu.

Bet tas, ka uz salas vēl nebija paguvušas izveidoties nogulumu augsnes, visticamāk pamatoja salas izcelšanos gandrīz vai mūsu laikmetā.

Trūka arī ūdens. Ja Karalienes sala būtu vairākus gad­simtus veca, no tās dzīlēm, kā parasti vulkānu tuvumā, plustu karsti avoti. Taču šeit nebija ne pilītes ūdens, un pat tvaiks, ko izdalīja lavas straumes, acīm redzot, ūdeni nesaturēja.

Jo augstāk ceļotāji kāpa, jo grūtāks kļuva ceļš; kalnu kraujas slējās gandrīz stateniski, un vajadzēja ļoti uzma­nīties no nobrukumiem. Bieži vien ceļotājus apņēma pelnu puteņi, draudēdami viņus noslāpēt, vai arī ceļu šķērsoja lavas straumes. Vietumis uz līmeniskām virsmām lava at­dzisa un sacietēja, taču zem aukstās garozas plūda ver­doša masa. Nācās aplēst ik soli, lai pēkšņi neiekristu kar­stajā, šķidrajā lavā.

Laiku pa laikam krāteris izmeta līdz sarkankvēlei sa­kaitētus, liesmojošā gāzu plīvurā tītus klints bluķus, daži no tiem gaisā sprāga kā bumbas, un visapkārt plašā ap­kaimē bira šķembu lietus.

Nav grūti iedomāties, kādas briesmas draudēja kalnā kāpējiem un cik neprātīgam vajadzēja būt, lai šo ceļu uz­ņemtos.

Taču Haterass kāpa neparasti veikli, bezbailīgi rāpda­mies visstāvākajās kraujās pat bez sava apkaltā spieķa palīdzības.

Drīz viņš sasniedza ieapaļu virsotni ar apmēram desmit pēdu platu laukumu; klinti ieskāva ugunīgas lavas upe, kas pie kādas augstākas smailes sadalījās divās strau­mēs, atstājot brīvu vienīgi šauru eju, pa kuru Haterass droši devās uz priekšu.

Viņš apstājās laukumā, kur biedri viņu panāca.

Šķita, ka Haterass ar skatienu mērī atlikušo ceļa ga­balu; horizontālā virzienā līdz krāterim, respektīvi, līdz matemātiski precīzajam pola punktam, varēja būt ap simt tuāžu, bet vertikāla taisne līdz polam sniegtos vairāk nekā simt piecdesmit pēdu augstumā.

Gājiens jau ilga trīs stundas; Haterass nemaz nelikās noguris, turpretī pārējie bija pagalam piekusuši.

Vulkāna virsotne šķita nepieejama. Doktors nolēma par katru cenu aizkavēt Haterasu. Vispirms viņš lūkoja maigi pārliecināt, bet kapteinis bija kā apmāts; šajā ceļojumā skaidri izpaudās Haterasa ārprāta pazīmes, un tās ievē­roja ikviens, kas viņu labi pazina un bija sekojis viņa dzī­ves dažādajiem etapiem; jo augstāk Haterass kāpa virs jūras līmeņa, jo lielāks kļuva viņa uzbudinājums — viņš vairs nedzīvoja cilvēku pasaulē, viņš šķita augam līdz ar kalnu.

—           Pietiek, Hateras! — sauca doktors. — Mēs vairs ne­spējam!

—    Tad palieciet šeit, — kapteinis atbildēja savādā balsī,

—   es eju tālāk.

—    Nē! Kam tas vajadzīgs? Pols taču jau sasniegts!

—    Nav tiesa! Tas atrodas daudz augstāk!

—           Mans draugs, tas esmu es, doktors Klobonijs, kas ar jums runā! Vai jūs mani vairs nepazīstat?

—    Uz priekšu, uz priekšu! — neprātis atkārtoja.

—    Nē! Mēs to neizturēsim! …

Doktors vēl nebija beidzis, kad Haterass, ar pārdabisku spēku pārlēcis lavas straumei, nozuda biedru acīm.

Visi šausmās iekliedzās — Haterass likās iekritis uguns upē, bet negaidot viņš parādījās otrā pusē Deka pavadībā, kas no sava saimnieka neatkāpās.

Kapteini aizklāja dūmi, un varēja saklausīt vienīgi viņa balsi, kas kļuva aizvien klusāka.

—    Uz ziemeļiem! Uz ziemeļiem! — Haterass sauca.

—     Uz Haterasa kalna galotni! Neaizmirstiet Haterasa kalnu!

Sekot Haterasam nevarēja; ar to īpašo veiklību, kāda piemīt vienīgi vājprātīgajiem, viņam bija laimējies tikt pāri lavas straumei, bet visi pārējie šai vietā neapšau­bāmi ietu bojā — ugunsupei pārlēkt vai apiet apkārt ne­bija iespējams; Altamonts velti pūlējās nokļūt otrā pusē, viņš gandrīz iekrita verdošā lavā, un biedri bija spiesti ar varu viņu atturēt.

—. Hateras! Hateras! — doktors sauca.

Bet kapteinis neatsaucās, un vienīgi Deka rējieni tikko dzirdami atbalsojās klintīs.

Brīžam aiz dūmu mutuļiem un pelnu mākoņiem Hate­rass tomēr parādījās. No pelnu vērpetēm lāgiem iznira viņa galva vai roka. Tad, brīdi nozudis, viņš pēkšņi at­kal kļuva redzams augstāk, pieķēries pie klintīm. Viņa stāvs spēji saruka, kā mēdz notikt ar ķermeņiem, kuri paceļas gaisā. Pusstundu vēlāk kapteinis jau izskatījās divreiz mazāks nekā īstenībā.

Gaisu pildīja apslāpēta vulkāna duna; skaņas atbalsojās kalna dzīlēs, kas šņāca it kā verdošs katls; klinšu kraujas

trīcēja. Haterass kāpa augstāk un augstāk. Deks viņam sekoja.

Laiku pa laikam aiz viņa radās nobrukums, un dažs labs pamatīgs klinšakmens, pieaugošā ātrumā lēkādams pār smailajām šķautnēm, nogāzās polārā baseina bezdibenī.

Haterass pat neatskatījās. Izmantodams savu spieķi kā mastu, viņš pie tā piestiprināja Anglijas karogu. Biedri ar šausmām vēroja katru viņa kustību. Kapteinis kļuva aizvien mazāks, bet Deks drīz vien atgādināja paprāvu žurku.

Pēkšņi vējš viņiem priekšā aizvilka necaurredzamu uguns aizkaru; doktors izbailēs iekliedzās. Bet Haterass atkal parādījās, vicinādams gaisā karogu.

Baismīgais gājiens ilga vairāk nekā stundu. Neiespē­jamā iekarotājs visu šo laiku cīnījās gan ar klintīm, ku­ras līgojās zem viņa, gan ar pelnu bedrēm, kurās iestiga līdz viduklim. Kapteinis te rāpās augšup, ar kājām un muguru balstīdamies pret kalna izciļņiem, te, pieķēries asai smailei, šūpojās vējā kā salmiņš.

Beidzot viņš nonāca vulkāna virsotnē, pašā krātera malā. Doktors cerēja, ka, sasniedzis mērķi, nelaimīgais griezīsies atpakaļ un viņam būs tikai jāpārvar atceļā draudošās briesmas. Pēdējo reizi Klobonijs iesaucās:

—    Hateras! Hateras!

Altamontu šis sauciens aizkustināja līdz sirds dziļu­miem.

—    Es viņu izglābšu! — amerikānis iekliedzās.

Vienā rāvienā pārlēcis uguns upei, riskēdams tajā

iekrist, viņš nozuda starp klintīm.

Klobonijs nepaguva Altamontu aizturēt.

Tikmēr Haterass, nonācis kalna galā, sāka soļot uz priekšu pa klinti, kas slējās virs krātera. Ap viņu lija akmeņu lietus. Deks joprojām sekoja saimniekam. Na­baga dzīvnieku reibināja drausmais bezdibenis. Haterass vicināja sārtiem uguns atspulgiem apgaismoto karogu, un sarkanā drāna platās krokās plīvoja krātera elpā.

Turēdams karogu vienā rokā, Haterass ar otru norā­dīja pola punktu debess juma zenītā. Likās tomēr, ka viņš vilcinās. Viņš' centās atrast matemātiski precīzo vietu, kurā krustojas visi Zemes meridiāni, un savā neizprota­majā spītībā pirmais gribēja spert uz tā kāju.

Pēkšņi klints zem viņa iebruka. Haterass nozuda. Viņa biedru šausmu kliedzieni aizlidoja līdz pat kalna virsot­nei. Pagāja sekunde — vesela mūžība! Klobonijs bija pār­liecināts, ka draugs gājis bojā, uz visiem laikiem aprakts vulkāna dzīlēs. Bet Haterasam blakus atradās Altamonts un Deks. Abiem izdevās kapteini satvert brīdī, kad viņš krita bezdibenī. Pret paša gribu Haterass bija glābts, un pusstundu vēlāk «Forvarda» kapteinis bezsamaņā gulēja savu izmisušo biedru rokās.

Kad viņš atjēdzās, doktors pētīja viņa acis. Taču Ha- terasa trulais skatiens, tieši tāpat kā neredzīgajiem, šķita nejūtīgs pret visu.

—     Augstais dievs! — iesaucās Džonsons. — Viņš ir akls!

—      Nē, — atteica Klobonijs, — nē! Mani nabaga draugi, mēs esam izglābuši tikai Haterasa miesu. Viņa gars pali­cis vulkāna galotnē. Kapteiņa prāts ir miris.

—     Viņš zaudējis prātu! — šausmās iesaucās Džonsons un Altamonts.

—    Jā … — noteica doktors.

Un lielas asaras sāka ritēt viņam pār vaigiem.

XXVI

ATCEĻĀ UZ DIENVIDIEM

Trīs stundas pēc kapteiņa Haterasa piedzīvojumu skumjā atrisinājumā Klobonijs, Altamonts un abi matroži sapulcējās alā vulkāna piekājē.

Biedri lūdza Klobonijam padomu, kā rīkoties tālāk.

—     Draugi, — viņš atbildēja, — ilgāk kavēties Kara­lienes salā mēs nedrīkstam; mūsu priekšā brīva, atklāta jūra, pārtikas krājumu nav daudz, dosimies steidzīgi at­pakaļ uz Likteņa cietoksni, kur pavadīsim ziemu un no­gaidīsim vasaru.

—     Ari es tā domāju, — piebilda Altamonts, — ceļa vējš ir lielisks, dosimies jūrā jau rīt.

Diena pagāja dziļā grūtsirdībā. Kapteiņa ārprāts šķita kā ļauns brīdinājums, tāpēc Džonsons, Bells un Altamonts ar bažām domāja par atgriešanos, bezpalīdzīgais stāvoklis viņus satrauca, tālais ceļš biedēja. Viņiem trūka Hate­rasa drosmīgā gara.

Tomēr šie uzņēmīgie vīri rosīgi gatavojās jaunai cīņai ar stihiju un paši ar sevi, ja saplaktu drosme.

Nākamajā rītā, sestdien, trīspadsmitajā jūlijā, nomet­nes piederumi tika sakrauti laivā, un drīz viss bija saga­tavots aizbraukšanai.

Bet pirms viņi uz mūžīgiem laikiem šķīrās no Ziemeļ­pola klints, doktors, izpildīdams Haterasa vēlēšanos, vietā, kur kapteinis bija izkāpis krastā, nolēma uzcelt pi­ramīdu; saslieta no lieliem akmens bluķiem, tā pa gabalu būtu labi saredzama, ja vien to neiznīcinās vulkāna iz­virdums.

Uz viena no akmeņiem Bells iegreba vienkāršu uzrak­stu:

Džons Haterass 1861.

Piramīdā noglabāja hermētiski noslēgtu skārda cilin­dru ar Haterasa protokola norakstu, un tādā veidā viņa lielā atklājuma apliecinājums tika atstāts šajā vientuļajā, klinšainajā salā.

Tad četri ceļotāji, ņemdami līdzi kapteini — nožēlojamu miesu bez gara —, kopā ar viņa uzticīgo Deku, skumju un smilkstošu, iekāpa laivā, lai uzsāktu ceļojumu atpakaļ. Tas notika desmitos rītā. No telts audekla bija pagatavota jauna bura. Vējš laivu nesa prom no Karalienes salas, un vakarā doktors, uzkāpis uz sola, pēdējo reizi atskatījās uz Haterasa kalnu, kas liesmoja pie apvāršņa.

Viņi brauca ļoti ātri; pilnīgi tīrajā jūrā laiva bez šķēr­šļiem traucās uz priekšu, un patiesi šķita, ka attālināties no pola daudz vieglāk, nekā tam tuvoties.

Haterass neapzinājās, kas ar viņu notiek, ar Deku pie kājām viņš gulēja laivā cieši sakniebtām lūpām, izdzi­sušu skatienu, rokas sakrustojis uz krūtīm. Velti doktors kapteini uzrunāja. Haterass nekā nedzirdēja.

Četrdesmit astoņas stundas pūta lielisks ceļavējš un jūra tikai mazliet viļņojās. Doktors un viņa biedri ļāvās ziemeļvējam.

Piecpadsmitajā jūlijā viņi dienvidos ieraudzīja Alta- monta ostu; Ledus okeāna piekraste jau bija atbrīvoju­sies no ledus, tāpēc ceļotāji nolēma nešķērsot Jaunās

Amerikas salu kamanās, bet, apbraucot tai apkārt pa juru. sasniegt Viktorijas līci.

Tāds maršruts bija īsāks un vieglāks. Patiesi, attālumu, ko ceļotāji kamanās nobrauktu piecpadsmit dienās, ta­gad, braukdami laivā gar neskaitāmiem piekrastes fjor­diem un vērodami salas robotās kontūras, viņi veica as­toņās dienās un pirmdienas vakarā, divdesmit trešajā jū­lijā, nonāca Viktorijas līcī.

Stingri noenkurojuši krastmalā laivu, visi steidzās uz Likteņa cietoksni. Bet, ak, tavu postu! Doktora māja, pār­tikas noliktavas, munīcijas pagrabi, nocietinājumi — viss saules^ staru ietekmē bija pārvērties ūdenī un ēdamo — izlaupījuši badīgie zvēri!

Drūma, neticama aina!

Ceļotāji bija cerējuši papildināt Likteņa cietoksnī pār­tiku, kas gāja uz beigām. Skaidrs, ka ziemot šeit vairs nevarēja. Paraduši ātri par visu izšķirties, vīri nolēma pa īsāko ceļu doties uz Bafina jūru.

—    Citas izejas nav, — sacīja doktors. — Līdz Bafina jūrai ir nepilnas sešsimt jūdzes; brauksim, kamēr vien mūsu laivai būs kaut drusciņ brīva ūdens, sasniegsim Džonsa līci un no turienes kādu dāņu koloniju.

—    Jā, — piekrita Altamonts, — savāksim atlikušo pār­tiku un brauksim.

Rūpīgi pārmeklējuši apkārtni, viņi uzgāja dažas izsvai­dītas pemikāna kastes un pāris gaļas konservu mučeļu, kas bija paglābušās no laupītāju nagiem.

Kopumā pārtikas pietika sešām nedēļām, toties pul­vera netrūka. Viss tika savākts īsā laikā; taču laivas drī- vēšana un labošana prasīja veselu dienu, un tā viņi iz­gāja jūrā tikai divdesmit ceturtajā jūlijā.

Pie astoņdesmit trešā platuma grāda kontinents nogrie­zās uz austrumiem. Bija iespējams, ka tas savienojas ar piekrastēm, kuras pazīstamas kā Grinnela, Elsmira un Zie­meļu Linkolna zemes un kuras veido Bafina līča kontū­ras. Droši varēja pieņemt, ka Džonsa līcis, līdzīgi Lenkas- tera līcim, savienojas ar iekšzemes jūrām.

īpašu kavēkļu laivas ceļā nebija; tā veikli izvairījās no peldošajiem ledus gabaliem. Paredzēdams iespējamu kavēšanos, doktors uz pusi samazināja pārtikas devas; vispār ceļotāji nejutās sevišķi noguruši, viņu veselība bija laba.

Šad tad noskanēja pat atsevišķi šāvieni — vīri medīja pīles, zosis un kaijas, tā iegūdami svaigu, barojošu ēdienu. Bet dzeramā krājumus papildināja ceļā bieži sastopamie saldūdens ledus gabali, jo ceļotāji no krasta centās pā­rāk neattālināties, tāpēc ka braucienam atklātā okeānā laiva nedeVēja.

Šajā gada laikā dzīvsudraba stabrņš pastāvīgi turējās zem sasaluma pakāpes; lietu nomainīja sniegs, un kļuva aizvien tumšāks — saule jau pieskārās pamalei un ar katru dienu grima dziļāk jūrā. Trīsdesmitajā jūlijā tā pir­moreiz nozuda aiz apvāršņa un uz dažām minūtēm iestā­jās nakts.

Laiva gāja ļoti ātri un reizēm diennaktī noskrēja seš­desmit līdz sešdesmit piecas jūdzes; viņi neapstājās ne mirkli, viņiem labi bija zināms, kādas grūtības un šķēršļi viņus sagaida, ja būs jābrauc pa zemes ceļu, bet šīs iekš­zemes jūras drīz varēja aizsalt, šur tur jau bija izveido­jies jauns ledus. Ziemeļu paralēlēs ziema spēji nomaina vasaru; pārejas gadalaiku — pavasara un rudens — tur nav. Tāpēc vajadzēja pasteigties.

Trīsdesmit pirmajā jūlijā pēc saulrieta pie skaidrajām debesīm zenīta tuvumā pirmo reizi varēja atšķirt zvaig­znes. Kopš tās dienas sākās nemitīgas miglas, kas ceļotā­jus stipri apgrūtināja.

Vērojot ziemas simptomu pieaugumu, doktoru pārņēma bažas; viņš atcerējās, ar kādām mokām Džons Ross, pa­metis savu kuģi, sasniedza Bafina jūru. Pēc pirmā neveik­smīgā mēģinājuma tikt pāri lediem šis drosmīgais jūrnieks bija spiests atgriezties uz sava kuģa un pavadīt tur ceturto ziemu, taču viņam šajā bargajā gadalaikā bija vismaz pajumte, bija pārtika un kurināmais.

Ja līdzīga nelaime piemeklētu «Forvarda» ekipāžas at­likušos vīrus, ja viņiem būtu jāapstājas vai jāgriežas at­pakaļ, viņi aizietu bojā; savu nemieru doktors biedriem neuzticēja, tikai mudināja nokļūt pēc iespējas tālāk aus­trumos.

Beidzot piecpadsmitajā augustā pēc visai ātra trīsdes­mit dienu brauciena, četrdesmit astoņas stundas cīnīju­šies ar ledus gabaliem, kas blīvējās kanālos, neskaitāmas reizes riskējuši zaudēt trauslo laivu, jūrnieki, nespēdami tikt tālāk, bija spiesti apstāties; jūra visapkārt bija aizsa­lusi un termometrs caurmērā nerādīja vairāk kā —9°C.

Taču mazie, gludie akmentiņi uz ledus, kādus jūra mēdz izmest krastmalās, lika spriest, ka piekraste ziemeļaustru­mos nav tālu; ari saldūdens ledus gabali bija sastopami aizvien biežāk. •

Rūpīgi veicis novērojumus, Altamonts konstafēja 77° 15' platumu un 85°02' garumu.

—    Tāds, lūk, ir mūsu tiešais stāvoklis, — teica dok­tors. — Esam sasnieguši Ziemeļu Linkolnu, pareizāk izsa­koties, Ēdenes ragu; tagad mēs ieejam Džonsa šaurumā; kaut būtu paguvuši nokļūt šeit mazliet ātrāk, kad jūra vēl bija brīva līdz Bafina līcim! Bet nesūdzēsimies. Ja na­baga Haterasam būtu laimējies uzreiz atrast tik viegli šķērsojamu jūru, viņš ātri būtu sasniedzis polu. Biedri tad viņu nepamestu un smagie pārdzīvojumi nenovestu līdz ārprātam.

—    Acīm redzot, — Altamonts sacīja, — atliek tikai viens: atstāt laivu un kamanās sasniegt Linkolna zemes austrumu piekrasti.

—    Atstāt laivu un atkal ceļot kamanās? Labi, — pie­krita Klobonijs, — tikai Linkolna zemes piekrastes vietā ieteiktu doties uz Ziemeļu Dēvonu pāri Džonsa šauru­mam.

—    Kāpēc tā? — vaicāja Altamonts.

—    Jo vairāk tuvosimies Lenkastera šaurumam, jo lie­lākas būs izredzes sastapt vaļu medniekus.

—    Jums taisnība, doktor; bīstos vienīgi — vai ledus būs pietiekami stiprs, lai mūs izturētu?

—    Tomēr mēģināsim, — noteica Klobonijs.

Laiva tika izkrauta. Bells un Džonsons samontēja kama­nas, visas daļas bija nevainojamā kārtībā; nākamajā dienā suņus iejūdza kamanās un ceļotāji pāri ledus laukiem devās gar piekrasti uz priekšu.

Atkal sākās jau vairākkārt attēlotais lēnais, nogurdino­šais pārgājiens. Altamontam bija taisnība par ledus ne­drošību — Džonsa šaurums nebija šķērsojams, un vi­ņiem vajadzēja turēties gar Linkolna Zemes piekrasti.

Divdesmit pirmajā augustā ceļotāji pa aplinkus ceļu nonāca pie ieejas Ledāju šaurumā; tur viņi nolēma riskēt un tālāk doties pa ledu, tā nākamajā dienā sasniedzot Ko- būra salu, kuru, par spīti sniegputenim, šķērsoja divās dienās.

Nu viņi atkal varēja iet pa vieglāko ceļu pāri ledus laukiem un beidzot divdesmit ceturtajā augustā sasnie­dza Ziemeļu Dēvonu.

— Tagad, — teica doktors, — atliek vēl pāriet šo zemi un sasniegt Varendera ragu pie ieejas Lenkastera šau­rumā.

Bet laiks aizvien pasliktinājās, aukstums pieņēmās. Plo­sījās neganti puteņi un sniega vētras; ceļotāju spēki iz­sīka. Pārtikas krājumi gāja uz beigām, un, lai suņiem sa­glabātu pietiekamu barības devu, cilvēkiem nācās samie­rināties ar trešdaļu devas.

Ceļojumu sarežģīja nelabvēlīgie dabas apstākļi; Zie­meļu Dēvona zeme bija neparasti kalnaina. Cauri nepie­ejamām aizām, cīnoties ar satrakoto stihiju, vajadzēja tikt pāri Trautera kalnu grēdai. Daudz netrūka — un tur būtu palikuši kā cilvēki, tā kamanas un suņi, un nereti ne­lielo grupiņu, kas taču bija tik rūdīta un radusi pie po­lārās ekspedīcijas grūtībām, pārņēma pilnīga bezcerība. Nelaimīgie ceļotāji, paši to neapzinoties, bija fiziski un morāli sagrauti. Astoņpadsmit mēneši, aizvadīti nemitīgā piepūlē, krasās pārejās no cerībām uz bezcerību, lika sevi manīt. Jāpiebilst, ka aizrautība un pārliecība, ar kādu ceļotāji dodas pārgājienā, atceļā parasti izsīkst. Tāpēc nelaimīgie tik tikko spēja paiet; var teikt — gandrīz ne­atkarīgi no gribas viņus dzina uz priekšu paradums, kāds neapzināts enerģijas pārpalikums.

Kalnu labirints, par kuru ne mazāko priekšstatu nevar sniegt mērenās joslas orogrāfija, izbeidzās tikai trīsdes­mitajā augustā; taču izkļuva viņi no turienes pagalam nomocījušies un pa pusei nosaluši. Doktors biedrus vairs nespēja uzmundrināt, viņš juta, ka arī paša spēki ir galā.

Trautera kalni izbeidzās līdzenumā, ko izvagoja pirmat­nēju kalnu masīvu krokas.

Katrā ziņā vajadzēja dažas dienas atpūsties; ceļotāji vairs nespēja cilāt kājas; divi pajūga suņi pārgurumā bija nobeigušies.

Tad mīnus deviņu grādu aukstumā vīri patvērās pie kada stāva ledus bluķa; nevienam vairs nebija spēka uz- sliet telti.

Pārtikas krājumi bija stipri sarukuši, un pat ar vislielāko taupību to pietiktu, labākajā gadījumā, nedēļu; medījums bija reti sastopams — dzīvnieki steidzās meklēt maigāku klimatu. Nogurušajiem ceļotājiem draudēja bada nāve.

Tad pašaizliedzība un pienākuma apziņa spieda Alta­montu saņemt pēdējos spēkus un doties medībās, lai ceļa biedriem sagādātu barību. Sameklējis šauteni, viņš pa­sauca Deku un kopā ar to nozuda ziemeļu virzienā; dok­tors, Džonsons un Bells gandrīz pilnīgā vienaldzībā no­skatījās viņam pakaļ. Veselu stundu viņi nedzirdēja ne­viena šāviena, bet pēkšņi ieraudzīja Altamontu — viņš skrēja, it kā no kaut kā nobijies.

—    Kas noticis? — vaicāja doktors.

—           Tur! Zem sniega! — šausmu pilnā balsī, norādī­dams uz kādu vietu pie apvāršņa, Altamonts atbildēja.

—    Kas tur ir?

—    Vgsela brigāde cilvēku! …

—    Dzīvu?

—    Mirušu … nosalušu … un pat…

Altamonts neiedrošinājās izteikt visu līdz galam, taču viņa seja pauda neizsakāmas šausmas.

Satraukums pierāva kājās doktoru, Džonsonu un Bellu, un viņi ar pēdējiem spēkiem sekoja Altamontam norādī­tajā virzienā.

Pēc laiciņa vīri sasniedza norobežotu vietu kādā dziļā ieplakā, bet skats, kas tur atklājās, bija drausmīgs!

Zem sniega segas, pa daļai pārklāti ar šo balto līķautu, rēgojās sasaluši līķi; te roka, te kāja, gabaliņu tālāk krampjaini sažņaugta dūre vai galva ar draudīgu izmi­suma izteiksmi stingajā sejā.

Piegājis tuvāk, doktors nobāla un šausmās atkāpās, bet Deks drūmi, satraukti rēja.

—    Šausmas! Šausmas! — Klobonijs izdvesa.

—    Kas tie ir? — iejautājās Džonsons.

—           Vai jūs nepazināt? — pārvērstā balsī Klobonijs vai­cāja.

—    Ko jūs sakāt?

—    Skatieties!

Vēl nesen šī ieleja bija arēna cilvēku pēdējai cīņai ar klimatu, ar bezcerību un badu, jo, kā dažas pazīmes lie­cināja, nelaimīgie bija ēduši pat līķus, varbūt vēl gluži siltus, un starp šiem cilvēkiem doktors pazina Šendonu, Penu — «Forvarda» nožēlojamo ekipāžu; šiem neveiksmi­niekiem bija izsīkuši spēki, aptrūcis pārtikas; viņu laivu droši vien bija sadragājusi lavīna vai arī tā bija iegāzu­šies kādā bezdibenī un viņi vairs nespēja izmantot brīvo

jūru; var būt arī, ka viņi bija apmaldījušies šajā svešajā kontinentā. Jāpiebilst, ka vienprātība ļauj veikt lielus darbus, taču starp cilvēkiem, kuri sadumpojušies un uz­budinājumā aizgājuši, tā ilgi pastāvēt nevarēja. Dumpi­nieku vadoņa autoritāte allaž ir visai apšaubāma. Un, acīm redzot, Šendons to bija zaudējis ātri.

Lai vai kā, «Forvarda» ekipāža bija izcietusi bezgala daudz, iekams nonākusi līdz šai briesmīgajai bojā ejai; taču viņu nedienu noslēpums kopā ar viņiem bija uz mužu aprakts zem polārajiem sniegiem.

— Bēgsim, bēgsim no šejienes! — sauca doktors.

Un viņš vilka biedrus prom no liktenīgās vietas. Šaus­mas vīriem atgrieza spēkus, un viņi atkal devās tālāk.

XXVII

NOSLĒGUMS

Vai vērts kavēties pie likstām, kas bez mitas uzbruka «Forvarda» ekspedīcijas atlikušajiem dalībniekiem? Viņi paši vairs skaidri neatcerējās, kā pagāja nākamās asto­ņas dienas pēc briesmīgā atraduma.

Taču devītajā septembrī ar kāda pārcilvēciska spēka palīdzību viņi sasniedza Horsburga ragu Ziemeļu Dēvona zemē.

Vīri vai mira aiz bada, četrdesmit astoņas stundas viņi nebija ēduši un pēdējās pusdienās bija notiesājuši vie­nīgo atlikušo grenlandiešu suni. Bells vairs nejaudāja pa­iet, bet vecais Džonsons jauta nāves tuvošanos.

Viņi atradās pie daļēji aizsalušā Bafina līča, tā sakot, Eiropas ceļa malā. Trīs jūdzes no krasta viļņi dunēdami sitās pret ledus lauka asajām smailēm.

Vajadzēja gaidīt kādu garāmbraucošu vaļu mednieku kuģi, bet, kas zina, cik ilgi? …

Taču debesis par šiem nelaimīgajiem apžēlojās, un jau nākamajā dienā Altamonts pamalē skaidri saskatīja buru.

Visiem saprotams, kādu satraukumu, kādas cerības un bailes pievilties spēj izraisīt pie apvāršņa parādījies ku­ģis. Tas brīžam it kā tuvojas, brīžam attālinās. Cerības mijas ar bezcerību, un nereti, kad avarējušiem glābiņš šķiet jau klāt, pamanītā bura pēkšņi kļūst mazāka un no­zūd aiz apvāršņa.

Arī doktoram un viņa biedriem šie pārdzīvojumi ne­pagāja secen; gan nesot, gan stumjot cits citu, vīri stei­dzās uz ledus lauka rietumu malu, bet redzēja, ka, viņus neievērodams, kuģis pamazām nozūd. Viņi to sauca, bet velti.

Tad vēlreiz spēji uzliesmoja doktora ģeniālais izgudro­tāja talants, kas līdz šim tik lieliski bija viņiem līdzējis.

Pret ledus lauku atdūrās straumes nests ledus gabals.

—    Ledus! — norādīdams uz to, Klobonijs iesaucās.

Pārējie viņu nesaprata.

—    Braucam! Braucam! — viņš kliedza.

Acumirklī visiem atausa gaisma.

—    Ak, Klobonija kungs, Klobonija kungs! — skūpstī­dams doktoram rokas, atkārtoja Džonsons.

Ar Altamonta atbalstu Bells skrēja uz kamanām; viņi atnesa kādu no kamanu šķērskokiem, iesprauda to ledus gabalā kā mastu un nostiprināja ar auklām; noplēsuši ga­balu teltij, viņi izveidoja kaut ko līdzīgu burai. Pūta iz­devīgs ceļa vējš; nelaimīgie uzlēca uz trauslā ledus plosta un aizpeldēja atklātā jūrā.

Divas stundas vēlāk pēc neizsakāmas piepūles «For- varda» ekipāžas atliekas jau atradās uz dāņu vaļu med­nieku kuģa «Hanss Kristiāns», kas atgriezās Dēvisa šau­rumā.

Kapteinis sirsnīgi apsveica nelaimīgos, kuri vairāk līdzi­nājās rēgiem nekā cilvēkiem; pietika viņus uzlūkot, lai visu saprastu, bet ar dāņu kapteiņa uzmanīgo gādību viņu dzīvības tika glābtas.

Desmit dienas vēlāk Klobonijs, Džonsons, Bells, Alta- monts un kapteinis Haterass izkāpa Dānijas ostā Korserā; tvaikonis viņus aizveda uz Ķīli, no kurienes viņi trīspa­dsmitajā septembrī, vēl lāgā neatjēgušies pēc smagajiem pārdzīvojumiem, caur Altonu un Hamburgu iebrauca Lon­donā.

Vispirms doktors Londonas ģeogrāfu biedrībai lūdza atļauju nolasīt lekciju; viņam atvēlēja uzstāties piecpa­dsmitā jūlija sēdē.

Nav grūti iedomāties, kāds pārsteigums un sajūsma pār­ņēma zinātnieku sabiedrību, kad tie noklausījas Haterasa atklājumu protokolu.

Šis savā ziņā vienīgais ceļojums, kuram nebija līdzīga visā pasaules vēsturē, rezumēja visus iepriekšējos polār- pētnieku atklājumus; tas saistīja savā starpā Parrija, Rosa, Franklina un Maklūra ekspedīciju panākumus, pa­pildināja ziemeļu apgabalu karti aiz polārā loka starp simto un simtpiecpadsmito meridiānu un galu galā bei­dzās šajā līdz šim nepieejamajā zemeslodes punktā — Ziemeļpolā.

Nekad, itin nekad vēl Angliju nebija pārsteigusi tik ne­gaidīta vēsts!

Lieli ģeogrāfiski atklājumi ir angļu kaislība; sākot ar lordu, beidzot ar Londonas ielas puiku, sākot ar lieltir­gotāju, beidzot ar doku strādnieku, — visi jutās pārsteigti un lepni.

Jaunā vēsts par ievērojamo atklājumu zibens ātrumā pa telegrāfa vadiem izplatījās visā karalistē. Avīžu pirmajās lappusēs cildināja Haterasu kā vadoni un zinātnes mo­cekli, Anglija aiz lepnuma trīcēja.

Doktoru un viņa biedrus godināja svinīgā audiencē, kur lordkanclers viņus stādīja priekšā viņas majestātei kara­lienei.

Valdība apstiprināja Ziemeļpola Karalienes salas no­saukumu, vulkāna kalnam doto Haterasa vārdu, kā arī Jaunās Amerikas un Altamonta ostas nosaukumus.

Altamonts vairs negribēja šķirties no saviem likteņa biedriem, ar kuriem bija cieši sadraudzējies; viņš sekoja doktoram, Bellām un Džonsonam uz Liverpūli, kas savu­kārt ar godu sagaidīja jūrniekus, kuri sen jau šķita mi­ruši un aprakti zem mūžīgiem sniegiem.

Taču. doktors nekad neaizmirsa pieminēt to, kam šajā slavā un panākumos bija vislielākie nopelni. Sava ceļo­juma atskaitē «Angļi Ziemeļpolā», ko nākamajā gadā pub­licēja Karaliskā ģeogrāfu biedrība, viņš Džonu Haterasu pielīdzināja slavenākajiem jūras braucējiem, ierindojot viņu starp tiem, kuri upurē visu zinātnes labā.

Pa to laiku pārdabiskās kaislības nožēlojamais upuris mierīgi dzīvoja kādā dziednīcā Liverpūles tuvumā — Sten- kotedžā, kur viņu bija ievietojis viņa draugs, pats dok­tors Klobonijs. Haterasa ārprāts bija kluss, viņš neko ne­runāja un nesaprata, runas spējas likās zudušas līdz ar prātu. Pie ārpasaules viņu saistīja tikai vienas jūtas — pieķeršanās Dekam, no kura viņš nešķīrās.

Slimība, šī «pola mānija», bez īpašiem uzliesmojumiem un sarežģījumiem gāja savu gaitu, bet tad kādu dienu, ap­ciemojot draugu, Kloboniju pārsteidza viņa dīvainā iztu­rēšanās.

Kopš laba laika kapteinis Haterass kopā ar uzticīgo Deku, kas maigi un skumji raudzījās saimniekā, bija pasā- cis vairākas stundas dienā pastaigāties; taču šīs pastaigas kādā no Stenkotedžas parka alejām nemainīgi veda tikai uz vienu pusi. Sasniedzis alejas galu, kapteinis atmugu­riski sāka kāpties atpakaļ. Ja viņu apturēja, viņš norādīja ar pirkstu uz kādu punktu debesīs. Ja gribēja likt viņam pagriezties, viņš noskaitās, un Deks, saimnieku atbalstī­dams, sirdīgi rēja.

Klobonijs uzmanīgi vēroja kapteiņa savādo māniju un drīz vien uzminēja neparastās spītības cēloni; doktors sa­prata, kāpēc šīs pastaigas it kā magnēta ietekmē allaž ved vienā zināmā virzienā.

Kapteinis Džons Haterass nemitīgi gāja uz ziemeļiem.

SATURS

Pirmā daļa ANGĻI ZIEMEĻPOLĀ

I   «Forvards» ……………………………………………………………. 7

II   Negaidīta vēstule…………………………………………………….. 14

III   Doktors Klobonijs…………………………………………………… 15

IV   Kapteinis — suns………………………………………………………….. 23

V   Atklātā jūrā . . ………………………………………………………………… 3 0

VI Lielā ziemeļu straume………………………………………………………. 37

VII   Dēvisa jūras šaurumā……………………………………………………. 43

VIII   Matrožu valodas…………………………………………………………. 50

IX Jauna vēsts……………………………………………………………………. 57

X Bīstams brauciens……………………………………………………………. 62

XI   Velna pirksts………………………………………………………………… 70

XII   Kapteinis Haterass…………………………………………………………. 77

XIII   Haterasa ieceres……………………………………………………………. 85

XIV    Franklina ekspedīcijas meklētāji……………………………………. 91

XV    «Forvards» griežas atpakaļ uz dienvidiem … 97

XVI   Magnētiskais pols………………………………………………………. 1°2

XVII   Džona Franklina ekspedīcijas bojā eja…………………………. 110

XVIII Uz ziemeļiem…………………………………………………………… 114

XIX Vaļa medības………………………………………………………………. H9

XX   Bičija sala……………………………………………………………………. 125

XXI   Bello nāve …………………………………………………………………… m

XXII   Sacelšanās sākums…………………………………………………….. I33

XXIII   Cīņa ar ledu . …………………………………………………………… I43

XXIV    Gatavošanās ziemas nometnei…………………………………… 151

XXV    Džeimsa Rosa vecā polārlapsa . …………………………………. 156

XXVI    Pēdējās ogles……………………………………………………………. 164

XXVII   Lielais Ziemassvētku sals …………………………………………

XXVIII Gatavošanās pārgājienam……………………………………………………… 1/J

XXIX   Pāri ledus laukiem……………………………………………………….. 180

XXX   Piramīda ……………………………………………………………………….. 183

XXXI   Simpsona nāve…………………………………………… 194

XXXII Atpakaļ uz brigu………………………………………………………….. 199

Otra daļa

LEDUS TUKSNESIS

I Doktors Klobonijs izdara inventarizāciju …. 209

II Altamonta pirmie vārdi………………………………………………….. 216

III   Septiņpadsmit dienas ceļā…………………………………. * • 225

IV   Pēdējais lādiņš……………………………………………………………. 231

V    Ronis un lācis……………………………………………………………… 239

VI    «Delfīns»…………………………………………………………………….. 247

VII   Kartogrāfiska diskusija………………………………………………. 256

VIII   Pārgājiens uz Viktorijas līča ziemeļiem………………………… 263

IX Siltums un aukstums……………………………………………………. 269

X Ziemotāju prieki nometnē………………………………………………. 275

XI Aizdomīgas pēdas………………………………………… …. 282

XII   Ledus sprostā…………………………………………………………… 289

XIII   Mina ……………………………………………………………………… 296

XIV    Polārais pavasaris…………………………………………………….. 303

XV Ziemeļrietumu jūras ceļš……………………………………………… 309

XVI    Ziemeļu Arkādijā……………………………………………………… 318

XVII    Altamonta norēķināšanās……………………………………………. 324

XVIII   Pēdējie sagatavošanās darbi…………………………………………. 330

XIX   Ceļā uz Ziemeļiem……………………………………………………. 334

XX   Pēdas sniegā …………………………………………………………….. 340

XXI   Brīvā jūra………………………………………………………………… 347

XXII   Tuvojoties polam………………………………………………………. 353

XXIII   Anglijas karogs………………………………………………………….. 360

XXIV   Lekcija par polāro kosmogrāfiju…………………………………… 365

XXV    Ha te rasa kalns………………………………………………………… 372

XXVI   Atceļā uz dienvidiem………………………………………………….. 381

XXVII Noslēgums . …………………………………………………………….. 388

Žils Verns KAPTEIŅA HATERASA PIEDZĪVOJUMI ZIEMEĻPOLA

Tulkojusi M. Ersa Redaktore G. Līvensone Māksi, redaktors J. Svenčs Tehn. redaktore D. Radziņa Korektore A. Giptere

Nodota salikšanai 1971. g. 14. jūnijā. Pa­rakstīta iespiešanai 1971. g. 5. oktobrī. Tipogrāfijas papīrs Nr. 2. formāts 84X108/32. 12,38 fiz. iespiedi.; 20.8 uzsk. iespiedi.; 22,73 izdevn. I. Metiens 45 000 eks. Maksā 79 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Pa­domju bulv. 24. IzdeVn. Nr. 24532/J23G9. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Paīlomes Preses komitejas 3. tipogrāfijā Rīga, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 379.

[1] pemikāns — kaltētas gaļas pulveris.

[2] tuaze — franču garuma mērs, vienāds ar 1,949 m.

[2] — Z. Verns

[3] mokasīni — Ziemeļamerikas indiāņu izrakstīti apavi no viena ādas gabala, bez cietas zoles.

12 — 2, Verns

[4] kurtīne — cietokšņa sienas daļa starp diviem bastioniem.

[5] . w