Kobo Abe

SVEŠĀ SEJA


SVEŠĀ SEJA

KOBO ABE

Izkļuvusi cauri sarežģītam labirintam, tu tomēr iatnāci. Uzticējusies plānam, ko dabūji no viņa, tu beidzot ieradies šajā slēptuvē. Nedroši sper- fdama soļus, nāci augšup pa kāpnēm, kas čīk­stēja kā ērģeļu pedāļi; un te nu ir istaba. Elpu aizturējusi, tu pieklauvēji — nez kāpēc nebija atbildes. Toties pieskrēja meitene, palēkdamās kā kaķēns, un atvēra tev durvis. Tu uzsauci, lūkodama uzzināt, vai viņai nav piekodināts tev kaut ko pateikt, bet meitene, nekā neatbildējusi, tikai pasmaidīja un aizskrēja.

Tev jāsastop viņš, un tu ieskatījies iekšā. Tomēr ne- ieraudzīji viņu, neieraudzīji nekā, kas atgādinātu par viņu, — tukša istaba, kur jaušas pamestība. Tumšā siena lika tev nodrebēt. Tu jau taisījies iet prom, kaut gan tevi nomāca vainas apziņa, bet pēkšņi tu pamanīji trīs burtnī­cas, kas atradās uz galda, un tām blakus vēstuli. Nu tu atģidies, ka tomēr esi iekritusi lamatās. Lai arī cik rūg­tas domas tev rastos šajā mirklī, vienalga — kārdinājums nav pārvarams. Trīcošām rokām tu atplēsi aploksni un ta­gad sāc lasīt vēstuli…

Droši vien tevi pārņēma niknums, droši vien tu juties aizvainota. Bet es izturēšu tavu skatienu, kas tik elastīgs kā savilkta atspere: par katru cenu es gribu, lai tu lasi tā­lāk. Man nav nekādu cerību, ka tu veiksmīgi pārvarēsi šos mirkļus un spersi soli uz manu pusi. Vai viņš iznīcinājis mani, jeb vai es esmu iznīcinājis viņu? Šā vai tā, bet priekškars masku traģēdijā ir nolaists. Es nogalināju viņu, nosaucu sevi par noziedznieku un vēlos visā atzīties līdz galam. Aiz augstsirdības vai gluži pretēji, bet es vēlos, lai tu lasītu tālāk. Tam, kuram ir tiesības sodīt, ir pienākums uzklausīt apsūdzētā liecinājumu. Un tik vienkārši novēr­sties no manis, kad esmu nometies ceļos tavā priekšā, — vai tevi maldīgi neturēs aizdomās, ka esi nozieguma līdz­dalībniece? Nu labi, sēdies, jūties kā mājās! Ja istabā sa­smacis gaiss, tūdaļ atver logu. Tējkanna un tasītes, ja tev būs vajadzīgs, ir virtuvē. Tiklīdz tu mierīgi apsēdīsies, šī vieta no slēptuves, kas atrodas labirinta galā, pārvērtīsies tiesā. Un, kamēr tu izskatīsi liecinājumu, es, lai masku traģēdijas beigas padarītu vēl ticamākas, esmu gatavs gaidīt, cik vien vēlies, lāpot caurumus priekškarā. Turklāt jau atmiņas par viņu neļaus man garlaikoties.

Tātad atgriezīsimies pie tā, kas notika ar mani pavi­sam nesen, trīs dienas pirms tā momenta, kas tev nozīmē «tagad». Tajā naktī logu žēli drebināja vējš kopā ar lietu, kurā it kā bija izkausēts medus. Visu dienu es mirku sviedros, bet, kad norietēja saule, gribējās pasildīties pie uguns. Avīzēs rakstīja, ka sals vēl atgriezīsies, taču die­nas kļuvušas garākas, tas nu nav noliedzams, un, tiklīdz beigsies šis lietus, tūlīt būs jūtams — klāt vasara. Līdzko iedomājos par to, sirds sāka tramīgi pukstēt. Savā taga­dējā stāvoklī esmu līdzīgs vaska lietiņai, kas nespēj turē­ties pretī karstumam. Pietika iedomāties žilbinošu sauli, lai visa mana āda sāktu kaist un svilt.

Tad es nolēmu, lai tur vai kas, izbeigt visu, iekams nav pienākusi vasara. Laika prognoze garākam periodam vēstīja, ka trijās četrās dienās izplatīsies augsts atmosfē­ras spiediens no kontinenta un radīsies meteoroloģiskas parādības, kas raksturīgas vasarai. Un, ja triju dienu laikā izdosies sagatavoties, lai sastaptos ar tevi, un izda­rīt tā, lai tu sāktu lasīt šo vēstuli, — tad nekā vairāk ne­vēlos. Bet nevar teikt, ka trīs dienas ir pietiekami ilgs laiks. Tu jau pati vari pārbaudīt, ka liecinājums, ko es pie­minēju, — tās ir piezīmes, kas aptver vienu gadu un atro­das trijās cieši pierakstītās burtnīcās. Dienā man jāap­strādā viena burtnīca, jāpapildina, jāizsvītro, jāpārlabo un jāatstāj tādā veidā, kas mani apmierinātu, — tas patiesi ir milzīgs darbs. Es apņēmos strādāt un, nopircis vakari­ņām pīrādziņus ar gaļu, kurai pa krietnam pielikti ķip­loki, šodien atgriezos mājās divas trīs stundas ātrāk nekā parasti.

Nu, un kāds rezultāts? … Nejauks… Es no jauna at­skārtu, kādas sekas ir briesmīgajam laika trūkumam. Pār­šķirstīju uzrakstīto un izjutu riebumu pret sevi — piezī­mes šķiet itin kā mēģinājums attaisnoties. Bet tas ir ne­izbēgami šajā lietus apšļāktajā, it kā bojā ejai radītajā naktī, kad drēgns mitrums satrauc dvēseli. Negribu no­liegt — fināls izskatās diezgan nožēlojams, bet es mierinu sevi, ka vienmēr skaidri esmu apzinājies notikumu saka­rību. Diez vai bez šīs pārliecības būtu varējis rakstīt ar tādu neremdināmu kāri — neatkarīgi no tā, vai manas piezīmes kļūs par alibi apstiprinājumu vai, gluži pretēji,— par manas vainas lietišķu pierādījumu. Joprojām esmu pārliecināts par vienu — un ne ijau tādēļ, ka nav viegli atzīt savu sakāvi: labirints, kurā es pats sevi iedzinu, bija mana loģiski neizbēgamā pastarā tiesa. Bet pretēji cerēta­jam manas piezīmes sauc žēlabainā balsī, — tik izmisīga balss ir istabā ieslēgtam pieklīdušam kaķim. Nezinu, vai man izdosies, aizmirstot, ka manā rīcībā ir tikai trīs die­nas, apstrādāt piezīmes tik pamatīgi, lai tās mani apmie­rinātu.

Nu, pietiks. Pienācis brīdis, kad esmu cieši apņēmies atklāti pastāstīt par visu, — nav vairs izturams šis stā­voklis, itin kā man kaklā būtu iesprūdis nesakošļāts cīp­slainas gaļas kumoss. Ja tās vietas, kuras brēktin brēc, tev šķitīs nieki un tu tās tikai pāršķirstīsi — nu, ko lai dara. Tu, piemēram, nevari ciest elektrisko urbi, tarakānu čirkstoņu, skrāpēšanu pa stiklu. Bet diez vai tas dzīvē ir vissvarīgākais. Kāpēc elektrisko urbi — to var iedomāties: tas, acīm redzot, asociējas ar zobu urbjamo mašīnu. Taču divas pārējās skaņas izraisa — citādi to nevar nosaukt — tādus kā nervu radītus izsitumus. Bet man vēl nav gadī­jies dzirdēt, ka izsitumi apdraudētu dzīvību.

Tomēr visam ir mērs, droši vien ir laiks beigt. Lai arī kā es aizbildinātu savus attaisnojumus — tas neko nedod. Ir daudz svarīgāk, lai tu turpinātu lasīt šo vēstuli, — mans laiks beidzas, tas gulstas uz tavu tagadni, — un pēc tam tu sāki lasīt piezīmes… Es neatlaidīgi sekošu tavam laikam, lasi neatraudamās līdz pēdējai lappusei…

Patlaban tu laikam jau esi nomierinājusies? Tēja ir mazajā zaļajā kārbiņā. Verdošs ūdens — termosā.


MELNĀ BURTNĪCA

<p>MELNĀ BURTNĪCA</p>

Vispirms — burtnīcu secība pēc apvāka krāsas: melnā, baltā, pelēkā. Protams, starp krāsu un saturu nav nekāda sakara. Es tās izvēlējos uz labu laimi, vienkārši tāpēc, lai būtu vieglāk atšķirt.

Laikam būs jāsāk ar stāstu par slēptuvi. Jā, patiesību sakot, ar ko arī sāktu — viss vienalga. Vislabāk sākšu ri­sināt savu stāstījumu tieši ar šo dienu. Tas notika apmē­ram pirms pusmēneša, kad man, kā bija paredzēts, uz ne­dēļu vajadzēja braukt komandējumā. Mans pirmais lielā­kais brauciens, kopš biju iznācis no slimnīcas. Man šķiet, ka arī tev šī diena palikusi atmiņā. Par ieganstu braucie­nam es izvēlējos poligrāfijas krāsu rūpnīcas Osakā būv­darbu gaitas pārbaudi. Gluži vienkārši tas bija pirmais, kas man iešāvās prātā. Taču īstenībā kopš tās dienas es paslēpos S. namā un sāku gatavoties sava plāna realizē­šanai.

Tajā dienā es ierakstīju savā dienasgrāmatā:

«26. maijs. Lietus. Apmeklēju laikraksta sludinājumā minēto S. namu. Ieraudzījusi manu seju, meitene, kas ro­taļājās pagalmā, sāka raudāt. Nolēmu apmesties šajā namā — apbrīnojami jauka vieta, istabu izvietojums gan­drīz ideāls. Jauna koka un krāsas smarža uzmundrina. Blakus istaba, kā liekas, vēl nav aizņemta. Būtu labi no­īrēt arī to, bet…»

Taču es netaisījos slēpties S. namā ar svešu vārdu, ne­taisījos uzdoties par citu personu. Varbūt tas šķitīs neap­domīgi darīts, bet man bija savs nolūks. Patlaban mana seja nepavisam nederēja sīkām blēdībām. Patiešām: meite­nīte, pēc izskata jau skolniece, kas rotaļājās pie ieejas, tik­līdz ieraudzīja mani, tūlīt sāka šņukstēt, it kā viņas acu priekšā vēl slīdētu baismīgs sapnis. Tiesa, pārvaldnieks, droši vien cenzdamies iespējami labāk apkalpot klientu, bija šausmīgi laipns.

Nē, laipns bija ne tikai pārvaldnieks vien. Lai cik bē­dīgi tas arī būtu, gandrīz visi cilvēki, ar kuriem sastapos, bija laipni. Un, tā kā viņiem nebija vēlēšanās sevišķi iedzi­ļināties manās darīšanās, katrs rādīja smaidīgu seju. Iemesls jau bija. Ja viņi nevēlējās lūkoties man tieši sejā, viņiem nekas cits neatlika kā būt laipniem. Tāpēc arī man bija iespējams izvairīties no liekas izvaicāšanas. Laipnī­bas sienas ielenkts, es vienmēr biju pilnīgi vientuļš.

Varbūt tāpēc, ka S. nams bija nule uzcelts, izrādījās, ka apmēram puse no astoņpadsmit istabām vēl brīvas. Ar saprotošu skatienu pārvaldnieks bez mana lūguma izvēlē­jās vistālāko istabu otrajā stāvā blakus sētas puses kāp­nēm. Katrā ziņā viss izskatījās tieši tā. Istaba man izmak­sāja dārgi kaut vai tādēļ, ka to izvēlējās speciāli man. Tiesa, vannas istaba nebija sevišķi laba, toties istabā stā­vēja galds un divi krēsli, turklāt tai atšķirībā no citām bija erkers, kas līdzinājās terasei. Sētas puses kāpnes veda uz stāvvietu, kur bija iespējams novietot piecas vai sešas mašīnas, un no turienes varēja iziet uz citu ielu. Tas ir ļoti ērti un vēl vairāk palielina istabas vērtību. Man no paša sākuma bija jāsagatavojas uz visu, tāpēc es tūlīt sa­maksāju par trim mēnešiem uz priekšu. Tad palūdzu tu­vākajā veikalā nopirkt man gultas piederumus. Izlikda­mies, ka nespēj valdīt prieku, pārvaldnieks nerimtīgi ru­nāja vienā laidā, cik labi iekārtota ventilācija, cik istaba saulaina. Beidzis šo tematu, viņš dzīrās sākt stāstīt par savu dzīvi. Bet, par laimi, istabas atslēga, ko viņš man sniedza, izšļuka viņam no rokām un šķindēdama aizripoja pa grīdu. Pārvaldnieks samulsis aizgāja. Es atviegloti no­pūtos … Cik labi būtu, ja vienmēr tik viegli varētu cilvē­kiem notraukt melu putekļus.

Bija jau pavisam satumsis, nevarēja pat saskaitīt ro­kas pirkstus, kaut vai pieliktu tos gluži klāt sejai. Istaba, kas vēl nebija iepazinusi cilvēka siltumu, bija nedzīvi salta un nemīlīga. Bet tā bija labāka par laipnajiem cil­vēkiem. Turklāt kopš tā laika, kad bija notikusi šī nelaime, es īpaši iemīlēju tumsu. Patiesi, cik labi būtu bijis, ja visi cilvēki zemes virsū pēkšņi zaudētu acis vai aizmirstu, ka pastāv gaisma. Vismaz izdotos panākt vienprātību formas jautājumā. Visi cilvēki būtu vienis prātis, ka maize ir maize neatkarīgi no tā, vai tā ir trīsstūraina vai apaļa … Cik labi būtu, ja šī mazā meitenīte, vēl neieraudzījusi mani, aizvērtu acis un sadzirdētu tikai manu balsi. Varbūt tad mēs pierastu viens pie otra, sadraudzētos — kopā ietu uz parku, ēstu saldējumu … Un tikai tāpēc, ka visur iespie­dās šī uzmācīgā gaisma, meitenīte kļūdījās, noturēdama trīsstūraino maizi nevis par maizi, bet par trīsstūri. Un, kaut arī tas, ko sauc par gaismu, pats par sevi ir caurspī­dīgs, taču visi priekšmeti, ko tas apspīd, kļūst necaurspīdīgi.

Bet, tā kā gaisma patiešām eksistē, tad tumsa nozīmē to, ka sprieduma izpildīšana tikai tiek atlikta uz stingri ierobežotu laiku. Kad atvēru logu, istabā kā melnu tvaiku mutulis iebrāžas vējš kopā ar lietu. Tas man aizcirta elpu, es sāku klepot, noņēmu tumšās acenes un noslaucīju asa­ras. Elektrības vadi, stabu gali, namu dzegas platajā ielā, kas atradās mazliet tālāk, viegli spīdēja — gluži kā krīta pēdas uz melnas tāfeles, kad tās skāra garām joņojošo automobiju starmešu gaisma.

Gaitenī atskanēja soļi. Ar ierastu kustību es atkal uz­liku acenes. No veikala atnesa gultas piederumus, ko biju pasūtījis ar pārvaldnieka palīdzību. Naudu izbīdīju pa durvju apakšu un lūdzu atstāt gultas piederumus gaitenī.

Tātad sagatavošanās startam tā kā būtu pabeigta. Es izģērbos un atvēru drēbju skapi. Durvju iekšpusē bija iestiprināts spogulis. No jauna noņēmu acenes, nometu apsēju un, cieši vērdamies spogulī, sāku atsaitēt seju. Trim kārtām aptītās saites bija caurcaurēm piesūkušās ar svied­riem un kļuvušas divtik smagas kā no rīta, kad es tās uztinu.

Tiklīdz atbrīvoju seju no saitēm, uz tās izlīda tārpu mudžeklis — tumšsarkanas savijušās keloīdās rētas… Cik pretīgs skats! … Tas atkārtojās katru dienu kā neat­laidīga mācība — būtu laiks pierast.

Mani vēl vairāk saniknoja šīs, kā šķita, nedibinātās iz­bailes. Ja nopietnāk pārdomā — tā ir pilnīgi nepamatota, neracionāla jūtelība. Vai vērts sacelt tādu brēku cilvēka apvalka dēļ, turklāt vēl nelielas daļas — sejas ādas dēl! Godīgi sakot, līdzīgs aizspriedums, izveidojies uzskats it nemaz nav dīvains. Tā, piemēram, ticība burvestībai… rasu aizspriedumi… neapjaustas bailes no čūskām (vai arī tās pašas slimībās bailes no tarakāniem, par kurām es jau rakstīju) … Lūk, tieši tāpēc, nerunājot jau par pūtai- najiem pienapuikām, kuri dzīvo sapņu pasaulē, pat es, svarīgas laboratorijas vadītājs solīdā institūtā, cieši, gan­drīz vai ar kuģa tauvu saistīts ar sabiedrību, sirgu ar ga­rīgu alerģiju, kas mani bija pārņēmusi savā varā. Gluži labi apzinādamies, ka nav nekāda pamata īpaši nīst sar­kano tārpu mājokli, es nekādi nevarēju sevi ietekmēt un izjutu pret to nepārvaramu riebumu.

Protams, es izdarīju arvien jaunus mēģinājumus. Kā­dēļ paiet garām novēršoties, daudz labāk atklāti raudzī­ties uz savu stāvokli un reizi par visām reizēm pierast pie tā. Ja pats vairs nepievērsīsi uzmanību, citi rīkosies tāpat. Tas ir neapšaubāmi. Paturēdams to vērā, es arī in­stitūtā sāku bieži runāt par savu seju. Piemēram, ar māk­

slotu jautrību salīdzināju sevi ar briesmoni maskā, ko rāda televīzijas multiplikācijas filmās. Pierādīju, cik ērti ir redzēt un nebūt redzamam, kad vari slepus novērot ci­tus, bet tiem slēpta tavas sejas izteiksme. Visātrāk var pie­rast pats, ja pieradina citus.

Šķiet, ka rezultāts bija sasniegts. Drīz vien es labo­ratorijā vairs nejutu agrākā saspīlējuma. Nonāca tik tālu, ka briesmonis maskā arī pārstāja būt parasts biedēklis, un mani biedri pat atzina, ka ir zināma jēga tam, ka viņš bezgalīgi parādās uz televizoru ekrāniem un komiksos. Pa­tiešām maskai, ja zem tās, protams, neperinās tārpi, ne­apšaubāmi ir savas ērtības. Ja ķermeņa apsegšana ar drē­bēm iezīmē civilizācijas progresu, tad diezin vai varam būt droši, ka nākamībā maska nekļūs par visparastāko lietu. Pat tagad maskas bieži izmanto svarīgās ceremoni­jās, svinībās, un es nezinu, kā lai vispusīgi izskaidroju šo faktu, bet man šķiet, ka maska, acīm redzot, padara cil­vēku savstarpējās attiecības daudz universālākas, tās nav tik personiskas kā tad, kad seja atsegta.

Brīžiem es sāku ticēt, ka palēnām atveseļojos. Tomēr īsti es nevarēju iedomāties, cik mana seja ir šausmīga. Un visu šo laiku zem saitēm turpinājās sarkano tārpu uzbru­kums. Apsaldējums ar šķidro gaisu neiespiežas audos tik dziļi kā apdegums, tātad sadzīšanai jānorit samērā ātri. Neraugoties uz līdzīgiem ārstu apgalvojumiem, pārvarēju­šas visas iespējamās aizsardzības līnijas — terazīna de­vas, kortizona injekcijas, radioaktīvo apstarojumu —, tārpu ordas, raidīdamas cīņā aizvien jaunus spēkus, pa­plašināja jau tā plašo okupēto rajonu manā sejā.

Kādreiz, piemēram… Tas notika pusdienas pārtrau­kumā tajā dienā, kad es atgriezos mūsu institūtā pēc ap­spriedes, kur tika saskaņots mūsu un citu laboratoriju darbs … Jauniņa laborante, kas tikai šajā gadā bija bei­gusi institūtu, šķirstīdama grāmatas lapas, pienāca man klāt, un viņas izskats pauda, ka viņa vēlas man kaut ko sacīt. «Paskatieties, sensej1 , cik jocīgs zīmējums!» Grā­matiņā, ko viņa man smiedamās pasniedza, zem viņas tie- viņā pirkstiņa bija Kleja zīmējums «Neīstā seja». Sejā bija savilktas paralēlas horizontālas līnijas, un, ja uz to lūkojās no zināma punkta, šķita, ka tā viscaur apsaitēta.

1 Pieklājīga uzruna, vēršoties pie vecāka cienījama cilvēka.

Bija palikušas tikai šauras spraudziņas acīm un mutei — tas nesaudzīgi pasvītroja, ka sejai trūkst jebkādas izteik­smes. Pēkšņi es jutos dziļi aizskarts. Zināms, meitenei nebija ļauna nodoma. Es taču pats ar savām sarunām ap­zināti biju izraisījis viņā tādas domas. Nekas, nomieri­nies! … Ja uztraukšos tādu nieku dēļ, tad visi mani pū­liņi pārsprāgs kā ūdens burbuļi… Tā es sevi pārlieci­nāju, taču nespēju vairs paciest — man pat sāka likties, ka zīmējums ir manis paša seja, kas atspoguļojas meite­nes acīs… Citiem redzamajai «neīstajai sejai» trūkst jeb­kādas izteiksmes… Mani tirdīja doma, ka meitenei es šķietu tieši tāds.

Negaidot es paķēru grāmatiņu un pārplēsu uz pusēm. Reizē ar to pārplīsa arī mana sirds. No plīsuma, gluži kā no vecas olas, izplūda mans satvars. Garīgi iztukšots, es savācu saplēstās lapas un atvainodamies atdevu meitenei. Bet bija jau par vēlu. Atskanēja tāds troksnis, ko paras­tos apstākļos, pat sasprindzinot dzirdi, nav iespējams sa­klausīt, it kā termostatā izlocīdamās nošvīkstētu cinka plate. Droši vien meitene zem svārkiem cieši saspieda kopā ceļgalus, itin kā cenzdamās tos savienot vienā ve­selā.

Acīm redzot, es vēl neapzinājos visu, kas slēpās aiz • manas toreizējās grūtsirdības. Taisni fiziski izjuzdams mokošu kaunu, es tomēr nespēju skaidri pateikt, kāpēc gan es īstenībā tā kaunos. Nē, droši vien, ja es vēlētos, tad spētu gan, bet es instinktīvi izvairījos ieskatīties bez­dibenī un aizsargājos ar novazātu, banālu frāzi: šāda uz­vedība nav pieauguša cilvēka cienīga. Es esmu pārlieci­nāts, ka cilvēka dzīvē sejai nevajadzētu ieņemt tik ievēro­jamu vietu. Cilvēka nozīmīgums gala rezultātā jāvērtē pēc viņa veiktā darba satura, un, kaut gan tas saistīts ar gal­vas smadzeņu teicamajām īpašībām, sejai te nav nekādas daļas. Un, ja tādēļ, ka cilvēks zaudējis seju, samazinās viņa sabiedriskā ietekme, tad cēlonis var būt tikai viens — šī cilvēka niecīgais satvars.

Tomēr drīz vien … Jā, dažas dienas pēc šī gadījuma ar zīmējumu… Gribot negribot es aizvien skaidrāk at­skārtu, ka sejas īpatnējais svars ievērojami pārsniedz ma­nus optimistiskos aprēķinus. Sis brīdinājums nāca klusi,

kaut kur no iekšienes. Visu manu uzmanību bija aizņē­musi sagatavošanās aizsardzībai pret uzbrukumu no ārie­nes, tāpēc es tiku negaidot pārsteigts un vienā mirklī sa­triekts. Turklāt uzbrukums bija tik straujš un negaidīts, ka es tūlīt nemaz neapjautu, ka esmu satriekts.

Kad vakarā atgriezos mājup, man neatvairāmi sagri­bējās paklausīties Bahu. Un ne jau tāpēc, ka es nespētu dzīvot bez Baha, — vienkārši man šķita, ka manam ne­nosvērtajam, saplosītajam, ja tā var teikt, garastāvoklim, kam svārstību amplitūda bija kļuvusi ļoti maza, visvairāk piemērots tieši Bahs, nevis džeza mūzika vai Mocarts. Es nepavisam neesmu dedzīgs mūzikas mīļotājs, — pareizāk sakot, dedzīgs tās patērētājs. Kad darbs man nešķiras, es izvēlos mūziku, kas visvairāk atbilst dīkajam noskaņoju­mam. Ja uz kādu laiku jāpārtrauc pārdomas — aizraujošs džezs; ja vēlos sasprindzināt spēkus — domīgais Bartoks; ja tiecos izjust iekšēju brīvību — Bēthovena stīgu kvar­tets; ja man nepieciešams uz kaut ko koncentrēties — Mo­carts ar savu spirālveida kustību; nu, un Bahs — visvai­rāk tad, kad nepieciešams garīgs līdzsvars.

Bet pēkšņi mani sagrāba šaubas — vai tik neesmu sa­jaucis plati, varbūt atskaņotājs bojāts, jo melodija šķita izkropļota. Tādu Bahu es vēl nekad nebiju dzirdējis. Ja Bahs ir balzams, kas veldzē dvēseli, tad patlaban dzirdē­tais nebija nedz balzams, nedz inde, bet tāda kā mālu pika. Melodija bija bezjēdzīga, muļķīga, visas frāzes šķita itin kā putekļos apvārtītas salkanas stiklenes.

Tas notika tieši tobrīd, kad tu ar divām tējas tasēm ienāci istabā. Es nekā neteicu, un tu, acīm redzot, nodo­māji, ka esmu iegrimis mūzikā. Tu nekavējoties klusītēm izgāji laukā. Tātad es esmu jucis! Tik un tā es nespēju tam ticēt… Vai tiešām sakropļota seja spēj ietekmēt mū­zikas uztveri? … Lai klausījos cik vērīgi klausīdamies, no­mierinošais Bahs neatgriezās, un man neatlika nekas cits kā domāt tieši tā. Ielikdams cigareti spraugā starp sai­tēm, es tramīgi vaicāju sev, vai kopā ar seju neesmu vēl ko zaudējis. Šķiet, ka manus uzskatus par seju bija ne­pieciešams pamatīgi pārdomāt no jauna.

Tad, it kā zem kājām pēkšņi būtu pazudusi laika grīda, es iegrimu atmiņās — notikumos pirms trīsdesmit gadiem. Sis gadījums, ko es līdz šim ne reizi nebiju atcerējies, pie­peši reljefi atdzīvojās gluži kā krāsaina gravīra. Cēlonis

šim notikumam bija vecākās māsas liekie mati. Grūti pa­skaidrot, kāpēc, bet šie mati man nez kādēļ šķita ārkārtīgi nepieklājīgi, amorāli. Reiz es paslēpšus nočiepu tos un iemetu ugunī. Bet māte to kaut kā atklāja. Viņu ļoti sāpi­nāja mana rīcība, un viņa noklaušināja mani. Un, kaut gan man likās, ka esmu rīkojies pareizi, kad mani sāka iz­taujāt, es nezināju, kā labāk atbildēt, un stāvēju apjucis un nosarcis. Nē, ja es pacenstos, tad, protams, spētu at­bildēt. Bet man šķita, ka pat runāt par to ir riebīgi, pre­tīgums saistīja manu mēli… Nu, un, ja vārdus «liekie mati» apmaina ar vārdu «seja», tad kļūst skaidrs, kāpēc nepanesamais iekšējais saspīlējums tik precīzi sakrīt ar izkropļotā Baha tukšo skanējumu.

Kad es apturēju plati un izskrēju no kabineta, itin kā man kāds dzītos pakaļ, tu patlaban slaucīji glāzes, kas stāvēja uz pusdienu galda. Tas, kas norisinājās pēc tam, bija tik negaidīts uzliesmojums, ka šobrīd es nespēju at­jaunot atmiņā, kā tas viss notika. Sadūries ar tavu pre­testību, es beidzot pilnīgi varēju aptvert, ko nozīmē mans stāvoklis. Ar labo roku es apskāvu tavus plecus, kreiso mēģināju pabāzt zem svārkiem. Tu iekliedzies un pēkšņi, saspringusi kā atspere, pielēci kājās. Krēsls aizlidoja sā­nis, glāze nokrita uz grīdas un saplīsa.

Pieķērušies nokritušajam krēslam, mēs, elpu aizturē­juši, sastingām viens pret otru. Mana rīcība varbūt patie­šām izskatījās pārāk rupja. Bet es atradu arī zināmu at­taisnojumu. Tas bija izmisīgs mēģinājums vienā rāvienā atgriezt to, ko izkropļotās sejas dēļ biju sācis zaudēt. Kopš tā laika, kad tas bija noticis, taču nebija fiziskas tuvības mūsu starpā. Kaut arī teorētiski es atzinu, ka se­jai ir pakārtota nozīme, tomēr vairījos paskatīties sev tieši sejā, sargājos to darīt. Es biju iedzīts strupceļā, un man neatlika citas izejas kā mesties frontālā uzbrukumā. Acīm redzot, ar savu rīcību es gribēju pierādīt, ka barjera, ko starp mums bija uzcēlusi mana seja, ir caurspīdīga, ka tā neeksistē.

Bet arī šis mēģinājums bija veltīgs. Pieskaršanās ta­vam klēpim, kas apbārstīts it kā ar alabastra putekļiem, vēl līdz šim brīdim dursta manu pirkstu galus kā sprik- stoša uguntiņa. Man kaklā kā dzeloņains kamols iestrē­dzis gārdzošs kliedziens. Es gribēju kaut ko sacīt. Man gribējās daudz ko teikt… Bet es nespēju izdvest ne vārda. Attaisnošanās?… Nožēla?… Bet varbūt apvai­nojums? Vajadzēja kaut ko izvēlēties, bet šķiet, ka es vairs nepaguvu to izdarīt. Kāpēc attaisnoties vai nožēlot, labāk jau pazust, cik ātri vien iespējams. Ja es izvēlētos apvainojumu, tad saplosītu tavu seju, un tu kļūtu līdzīga man vai vēl briesmīgāka. Pēkšņi tu sāki pilnā balsī rau­dāt. Tās bija žēlas, izmisīgas raudas — gluži kā gaisa šņākoņa krānā, no kura pārstājis tecēt ūdens.

Piepeši manā sejā ieplīsa dziļa brūce. Tā bija tik dziļa, ka to pat viss mans ķermenis nevarētu piepildīt. Nez no kurienes sāka sūkties izpuvušā zoba strutām līdzīgs šķid­rums un pilēja pakšķēdams. Reizē ar šo troksni istabā iz­plūda smirdoņa, tā nāca no visām malām — no krēsla pārvilkuma, no sienas skapja stūriem, no izlietnes, no iz­balējušā, mušām aptraipītā abažūra. Vajadzēja kaut ko darīt — man gribējās pārtraukt šo paslēpju parodiju, kurā nav neviena, no kā slēpties.

No šejienes bija tikai viens solis līdz manam plānam izgatavot masku. Tas nebija nekas pārsteidzošs, ka radās tāda ideja. Nezālei taču pilnīgi pietiek ar zemes piku un lāsi valgmes. Pārāk neaizraudamies, nepiešķirdams tam nopietnu nozīmi, jau ar nākamo dienu, kā biju nodomājis, sāku izskatīt vecu zinātnisku žurnālu saturu rādītājus. Man nepieciešamais raksts par mākslīgajiem orgāniem, kas darināti no plastikas, laikam bija ievietots žurnāla aizpagājušā gada vasaras numuros. Jā, mans mērķis bija izgatavot plastikas masku un aizsegt ar to rētas sejā. Sa­skaņā ar kādu teoriju maska nevis vienkārši aizvieto seju, bet pauž diezgan metafizisku vēlēšanos apfriainīt savu ārieni ar kādu citu, kas ir pārāka par paša ārējo izskatu. Es arī nepielīdzināju masku kreklam vai biksēm, kuras var mainīt, kad iepatīkas. Nezinu, kā būtu rīkojušies senči, kas pielūguši elkus, vai jaunekļi pubertātes laikā, taču es gan negrasījos nolikt masku uz savas otrās dzīves altāra. Lai būtu seju cik būdams, es vienmēr gribēju palikt es pats. Ar mazo «masku komēdiju» centos vienīgi aizpildīt ieilgušo starpbrīdi manā dzīvē.

Man bez pūlēm izdevās atrast vajadzīgo žurnālu. Spriežot pēc literatūras, var radīt ķermeņa daļas, kas ārēji gandrīz neatšķiras no īstajām. Tiesa, tas attiecās tikai uz formu izveidojumu, bet kustīguma ziņā bija pali­cis vēl daudz kas neatrisināts. Būtu bijis labi, ja mas­kai — kaut tik man izdotos to izveidot — būtu mīmika. Man gribētos, lai maska varētu brīvi izstiepties un savil­kties raudot un smejot, sekojot mīmiku regulējošo sejas muskuļu kustībai. Un, kaut gan pašreizējais lielmolekulā­rās ķīmijas līmenis pilnīgi atļauj to panākt, mūsu zināša­nas tehnoloģijas jomā mazliet atpaliek. Taču pat apziņa, ka pastāv šāda iespēja, tajā laikā man bija lielisks līdzek­lis drudžainā sasprindzinājuma remdināšanai. Kad nav iespējas ārstēt zobus, neatliek nekas cits kā dzert zāles, kas mazina sāpes.

Vispirms es nolēmu satikties ar K-, raksta par mākslī­gajiem orgāniem autoru, un parunāties ar viņu. K- pats pienāca pie telefona, bija gaužām nelaipns un runājās ar mani bez jebkādas intereses. Varbūt viņš izjuta aizsprie­dumu pret mani — cilvēku, kas arī nodarbojas ar lielmo­lekulāriem savienojumiem. Tomēr viņš apsolīja man zie­dot stundu laika pēc pulksten četriem.

Uzdevis atbildīgajam par virsstundu darbu uzmanīt, lai visi aparāti tiktu izslēgti, un izskatījis dažus doku­mentus, es ātri devos prom. Iela mirdzēja kā nopulēta, vējš atvēdīja olīvu smaržu. Sī mirdzošā iela, šī smarža radīja manī asu skaudību. Kamēr gaidīju taksometru, man šķita, ka no visām pusēm glūn uz mani, it kā redzētu savā priekšā svešinieku, kas nelikumīgi ielauzies pie vi­ņiem. Bet es pacietu šo pārāk spilgto saules gaismu — viss taču bija tikai negatīvs, kurā melnais ir balts un bal­tais — melns, un, ja tikai izdosies iegūt masku, es tūlīt spēšu atjaunot pozitīvu.

Meklētā māja atradās ielā, kur cieši cita pie citas bija sabūvētas dzīvojamās ēkas, netālu bija loka līnijas sta­cija. Tas bija parasts nams, kas ne ar ko sevišķu neizcē­lās, pie tā bija piestiprināta grūti pamanāma plāksnīte «Lielmolekulārās ķīmijas zinātniskās pētniecības K. in­stitūts». Pagalmā pie vārtiem bija nekārtīgi sakrauti cits uz cita trīs būri ar trusīšiem.

Šaurā pieņemamā istabā stāvēja tikai nodilis koka sols, pelnu trauks uz kājiņām un daži veci žurnāli. Es nez kā­pēc nožēloju, ka esmu atnācis šurp. Institūts — skanēja iespaidīgi, bet diez vai šī bija tā vieta, kur vajadzēja iz­vēlēties ārstējošo ārstu. Varbūt K. ir parasts šarlatāns, kas izmanto savu pacientu lētticību. Apgriezies apkārt, es ieraudzīju pie sienas divas fotogrāfijas netīros ietvaros. Uz vienas — profilā sievietes seja bez zoda, tā atgādināja lauku peles purniņu. Uz otras — tā pati seja, mazliet smaidoša, acīm redzot, pēc plastiskas operācijas tā kļu­vusi drusku pievilcīgāka.

Ilgstošais bezmiegs lika sevi manīt — kaut kas smags žņaudza pieri, bija nepanesami grūti sēdēt uz cietā sola. Beidzot ienāca māsa un ieveda mani blakus istabā. Tajā pludoja pienbalta gaisma, kas spraucās cauri logu aiz­laidnēm. Uz galda pie loga nebija redzamas injekcijas šļirces, toties biedinoši bija sarindojušies nepazīstami in­strumenti. Pie galda atradās skapis ar slimību vēsturēm un grozāms atzveltnes krēsls ar roku balstiem, tam iepretī — tāds pats atzveltnes krēsls pacientiem. Mazliet atstatu — neliels aizslietnis metāla ietvarā un blakus pār­ģērbšanās kabīnīte uz ritenīšiem. Ārsta kabineta standarta iekārtojums. Tas viesa manī garlaicību.

Es aizsmēķēju. Meklējot pelnu trauku, piecēlos un pār­steigumā sastingu, ieraudzījis emaljētas bļodas saturu. Auss, trīs pirksti, delnas locītava, vaigs no plakstiņa līdz virslūpai… Tie bija nekārtīgi samesti bļodā, šķita vēl dzīvi, it kā nupat nogriezti. Man sametās nelabi. Tie šķita vēl īstāki par īstajiem. Godīgi sakot, nevar ne prātā ienākt, ka pārāk precīza kopija var radīt tik smagu iespaidu. Kaut gan pietika apskatīt griezuma vietas, lai pārliecinā­tos, ka tie ir tikai plastikas atlējumi; man tik un tā likās, ka es sajūtu līķa smaku.

Pēkšņi gar aizslietni iznāca K. Mani pārsteidza viņa negaidīti maigā āriene. Vijīgi mati, acenes bez ietvariem ar bieziem stikliem, kas līdzīgi glāžu dibeniņiem, tukla pazode… Turklāt no K. plūda man pierastā, tuvā ķimi­kāliju smaka.

Tagad bija viņa kārta kļūt tramīgam. Kādu brīdi viņš klusēja, apjukumā vērdamies gan uz manu vizītkarti, gan uz manu seju.

— Tātad jūs… — K. apklusa, no jauna uzmeta ska­tienu manai vizītkartei un atturīgi nobeidza jau gluži citā balsī kā pa telefonu: — Jūs ieradāties pie manis kā pa­cients?

Protams, pacients. Lai arī nez cik izcila būtu K- meis­tarība, es nedrīkstēju lolot ne mazākās cerības, ka viņam izdosies izpildīt manu vēlēšanos. Vienīgais, uz ko es va­rēju cerēt, bija padoms. No otras puses, pateikt to atklāti un aizvainot sarunu biedru arī nebūtu bijis augstsirdīgi. K-, acīm redzot, izskaidroja manu klusēšanu ar kautrī­gumu un līdzjūtīgi turpināja:

—   Lūdzu, sēdieties … Par ko sūdzaties?

—   Eksperimenta laikā notika šķidrā skābekļa sprā­dziens. Parasti mēs izmantojam šķidru slāpekli, tāpēc es aiz paraduma nebiju pārāk piesardzīgs …

—   Keloīdās rētas?

—   Kā redzat, visa_seja. Droši vien es esmu uzņēmīgs pret keloīdu rašanos. Ārsts, kas mani ārstēja, nolēma ne- noņemties vairs ar manu seju, jo vismazākā nepiesardzība var izraisīt recidīvu.

—   Ap lūpām seja it kā nebūtu cietusi?

Es noņēmu melnās acenes un parādīju viņam.

—   Pateicoties tām, arī acis nav cietušas. Laime, ka esmu īsredzīgs un valkāju acenes.

—   Jā, jums palaimējies! — Un, it kā runā būtu par viņu pašu, ārsts turpināja: — Svarīgas ir acis un lūpas… Ja tās zaudē kustīgumu — ļoti slikti… Nevienu neizdo­sies apmānīt tikai ar formu, lai arī kādu tām piešķirtu.

Liekas, šis cilvēks ļoti pieķēries savam darbam. Šķita, ka, vērīgi lūkodamies man sejā, viņš jau prātā izstrādā plānu. Lai neliktu viņam vilties, es steigšus pārmainīju sarunas tēmu:

—  Man parādīja jūsu sarakstīto darbu. Manuprāt, pa­gājušā gada vasarā.

—   Jā, pagājušajā gadā.

—  Es biju satriekts. Vienkārši nespēju iedomāties, ka ir sasniedzama tāda meistarība.

Ar klaju patiku K. paņēma saliekto pirkstu un, viegli šūpodams to plaukstā, teica:

—   Ja jūs zinātu, cik daudz pacietības prasa šis darbs. Vai šī pirksta daktilogramma ar kaut ko atšķiras no īs­tas? Tāpēc jau arī es saņēmu no pirmā acu uzmetiena dī­vainu policijas rīkojumu — reģistrēt visas daktilogram- mas…

—   Vai formai noder ģipsis?

—   Nē, es izmantoju plastisku silīciju. Redziet, ģipsī nav iespējams atveidot vissīkākās detaļas … Bet šeit, ska­tieties, pat ienadži pie nagu pamatnes izdalās ļoti skaidri.

Es bailīgi pieskāros ar pirkstu galiņiem — bija tāda sajāta, it kā būtu pataustījis kaut ko dzīvu._ Un, lai gan es sapratu, ka tas ir mākslīgs, mani tik un ta sagraba tā­dās kā māņticīgas bailes, it kā es būtu pieskāries nāvei.

—   Tomēr man tā šķiet it kā zaimošana.

—   Tik un tā tie visi ir cilvēka miesas gabali.

K- ar lepnu sejas izteiksmi paņēma otru pirkstu un ar griezuma vietu uz leju nolika to vertikāli uz galda. Šķita, ka mironis izdūris cauri galda dēlim un izbāzis pirkstu ārpusē.

—   Pamēģiniet panākt, lai pirksts būtu šāds, mazliet netīrs, — tas nav vis tik vienkārši. Jāliek lietā visa meis­tarība, lai maksimāli precīzi izveidotu šo vai cita pacienta orgānu, jācenšas atveidot gandrīz neuztveramā, tikai vi­ņam piemītošā īpatnība… Tas, piemēram, ir vidējais pirksts, un tāpēc pirmās falangas iekšpusē redzama, lūk, tāda nokrāsa. Vai tā neatgādina nikotīna pēdas?

—   Droši vien tas uzklāts ar otiņu vai ko citu?

—   Nepavisam ne… — K. pirmo reizi skaļi iesmējās.

—    Krāsa taču acumirklī nobružāsies. No iekšpuses — kārtu pēc kārtas tiek uzliktas vielas dažādās nokrāsās. Piemēram, tur, kur nagi, — vinilacetāts… Ja vaja­dzīgs — netīrumu kārta zem nagiem… locītavas un grumbu ēnojums… vēnas — tam visam tiek izmantots viegls zilums… Tā tas ir.

—   Ar ko tad tie atšķiras no parastiem amatnieku sīk- izstrādājumiem? Tos var izgatavot jebkurš, vai ne?

—   Tā jau nu ir. — Un, pakasījis celi, ārsts iebilda:

—  Bet, salīdzinot ar sejas izgatavošanu, visas šīs lietiņas ir tikai pirmie nedrošie soļi. Seja ir seja… Pirmkārt pa­stāv tāds jēdziens kā izteiksme. Vai nav tiesa? Grumba vai sīka pumpiņa sejā ir ārkārtīgi svarīga.

—   Bet vai kustīgumu jūs varat tai piešķirt?

—   Jūs vēlaties pārāk daudz. — Izpletis ceļgalus, K. pagriezās pret mani. — Es liku lietā visus spēkus, lai ra­dītu ārējo veidolu, taču panākt kustīgumu vēl nav iespē­jams. Daļēji tas tiek kompensēts, izraugoties vismazāk kustīgās sejas daļas. Un vēl kas — eksistē tāda problēma kā ventilācija. Piemēram, ņemsim jūsu gadījumu. Bez sī­kas apskates grūti pateikt gala slēdzienu, bet, spriežot pēc tā, ko es redzu, liels vairums sviedru jums izdalās pat cauri apsējiem… Acīm redzot, sviedru dziedzeri nav skarti un joprojām darbojas. Un, tā kā tie funkcionē, tad nedrīkst nosegt seju ar kaut ko tādu, kas apgrūtina ven­tilāciju. Tas izraisīs ne vien fizioloģiska rakstura traucē­jumus, bet radīs arī tādu stāvokli, ka cilvēks sāks smakt un diez vai izturēs ilgāk par pusi dienas. Te nepieciešama liela piesardzība. Komiski, kad sirmgalvim balti zobi kā bērnam. Tāpat arī šai gadījumā. Daudz lielāku efektu var panākt ar citiem nemanāmiem pārveidojumiem… Vai jūs pats varat noņemt pārsējus?

—   Varu… bet, vai zināt… — Un, prātodams, kā lai labāk paskaidroju viņam, ka neesmu tāds pacients, kādu viņš iedomājies, sacīju: — Patiesību sakot, es vēl neesmu pieņēmis gala lēmumu, un tas mani ļoti moka… Bet, ka­mēr es neesmu izlēmis, diez vai ir vērts kaut ko darīt ar rētām sejā.

—   Ir vērts, protams. — Gluži kā uzmundrinādams mani, K. kļuva vēl neatlaidīgāks. — Ķermeņa rētas, it īpaši sejas rētas nevar aplūkot vienīgi kā kosmētikas pro­blēmu. Jāatzīst, ka šī problēma saskaras ar psihisku sli­mību profilakses nozari. Vai gan citādi kāds no laba prāta ziedotu savus spēkus līdzīgai ķecerībai? Bet es cienu sevi kā ārstu. Un nekad nebūtu mierā ar sīkizstrādājumu iz­gatavotāja amatnieka lomu.

—   Jā, jā, saprotu.

—   Kā tad tā? — Viņš ironiski savieba lūpas. — Ne­viens cits kā jūs nosaucāt manus darbus par amatnieka sīkizstrādājumiem.

—   Nē, tā es nebiju domājis.

—   Lai nu paliek. — Un ar visu saprotoša pedagoga izskatu viņš pamācoši_ teica: — Jūs neesat vienīgais, kurš pedeja mirklī sāk svārstīties. Iekšējs protests pret sejas izgatavošanu ir parasta parādība. Laikam gan, sākot ar velajiem viduslaikiem… un arī patlaban vēl cilvēki, kas atrodas uz zemas attīstības pakāpes, mierīgi izveido sa­vas sejas… Šāda uzskata cēloņi man diemžēl nav zi­nāmi, jo neesmu speciālists… Bet statistikā tie izpaužas diezgan skaidri… Piemēram, ja ņemam ārējos ievaino­jumus, tad sejas bojājumu, salīdzinot ar locekļu bojāju­miem, ir apmēram pusotras reizes vairāk. Bet īstenībā as­toņdesmit procenti no visiem, kam ir ārēji ievainojumi, lūdz medicīnisku palīdzību locekļu zaudējuma dēļ, visvai­rāk, ja zaudēti pirksti. Skaidrs, ka attiecībā uz seju pastāv zināms tabu. Apmēram to pašu novēro ari mani kolēģi. Un visbriesmīgākais ir tas, ka pret manu darbu izturas kā pret peļņas kāra augsti kvalificēta kosmetologa darbu…

—  Nav taču ko brīnīties, ka saturu vērtē augstāk par ārējo formu …

—   Kas tad tas? Saturs, kuram atņemts ārējais ap­valks, tiek vērtēts augstāk? Neticu. Esmu cieši pārlieci­nāts, ka cilvēka dvēsele ietverta ādā.

—   Varbūt, izsakoties tēlaini…

—   Kāpēc tēlaini? — Un mierīgā, taču enerģiskā tonī ārsts turpināja: — Burtiski. Cilvēka dvēsele mājo ādā. Esmu pārliecināts par to. Pārliecinājos pēc paša piere­dzes, ko ieguvu kara laikā, kad dienēju armijā par kara ārstu. Karā norāva rokas un kājas, sakropļoja sejas — tur tas notika katru dienu. Kā jūs domājat, kas ievainota­jiem kareivjiem rūpēja visvairāk? Nevis dzīvība, nevis organisma funkciju atjaunošana, nē. Visvairāk viņus uz­trauca, vai saglabāsies viņu agrākais izskats. Sākumā es arī smējos par viņiem. Viss, par ko es runāju, taču notika karā, kur nekam nebija vērtības, izņemot zvaigznīšu skai­tam uz zīmotnēm un veselībai. Bet reiz norisinājās tāds gadījums: kāds kareivis, kuram bija stipri sakropļota seja, kaut arī citu saskatāmu bojājumu nebija, tieši pirms iz­rakstīšanās no hospitāļa negaidot izdarīja pašnāvību. Pirms tam viņš bija šoka stāvoklī… Un tad kopš tās rei­zes es sāku uzmanīgi vērot ievainoto kareivju ārējo iz­skatu … Un beidzot man radās pilnīgi noteikts secinā­jums. Skumīgs secinājums, ka nopietns ārējs ievainojums, it īpaši sejas ievainojums, gluži kā novelkamā bildīte, par- vēršas par garīgu traumu.

—   Jā, acīm redzot, tādi gadījumi mēdz būt… Bet, paturot vērā, ka līdzīgu piemēru var būt diezin cik, man šķiet, ka nedrīkst šo parādību aplūkot kā vispārēju likumu, kamēr tai nebūs precīza zinātniska pamatojuma. — Pēk­šņi man uzmācās nepārvaramas dusmas. Es taču nebiju šeit ieradies, lai runātu par to, kas mani gaida. — Es tie­šām vēl neesmu to visu īsti izdomājis… Piedodiet, lai­kam sarunāju visādas aplamības. Pilnīgi nevajadzīgi at­ņēmu jums tik daudz dārgā laika, atvainojiet…

—   Pagaidiet, pagaidiet! — Un pašpārliecināti pa­smiedamies viņš sacīja: — Varbūt jūs to uztversiet kā uzmācību, bet es gribu jums to pateikt un esmu pilnīgi pār­liecināts, ka man taisnība … Ja jūs visu atstāsiet tā, kā ir, jums visu mūžu būs jānodzīvo ar apsējiem. Tie taču arī patlaban sedz jūsu seju. Tieši tas arī liecina: jūs pats atzīstat — lai labāk ir apsēji nekā tas, kas zem tiem. Ta­gad apkārtējo cilvēku atmiņā dzīvo jūsu seja tāda, kāda tā bija pirms sakropļošanas. Bet laiks taču negaida. Tur­klāt arī atmiņas pamazām kļūst neskaidrākas. Bez tam parādās aizvien jauni un jauni cilvēki, kuri nav pazinuši jūsu seju. Un beigu beigās jūs izsludinās par maksātne­spējīgu parādnieku tāpēc, ka jūs neapmaksājat apsēju vekseli… Un, kaut gan jūs paliksiet dzīvajos, sabiedrība jūs apbedīs.

—   Tas jau nu ir par daudz! Ko jūs īstenībā vēlaties ar to sacīt?

—    Cilvēkus, kuriem ir vienādi sakropļojumi, ja tas attiecas uz roku vai kāju bojājumiem, varat sastapt, cik vien vēlaties. Nevienu nepārsteigs aklais vai kurlais… Bet vai jūs kādreiz esat redzējis cilvēku bez sejas? Droši vien ne. Ko, vai jūs domājat, ka viņi visi pazuduši?

—   Nezinu. Citi mani neinteresē!

Mana balss netīšām skanēja rupji. Tas ir tikpat kā aiz­iet uz policijas iecirkni paziņot par aplaupīšanu, bet jums tur ieteic nopirkt drošāku atslēgu. Bet mans sarunu biedrs nepadevās.

—    Diemžēl jūs mani, acīm redzot, neesat pilnīgi sa­pratis. Seja — tā būtībā ir tās izteiksme. Un izteiksme… kā lai to labāk pasaka… Vispār tas ir sava veida vienā­dojums, kas apzīmē attiecības ar citiem cilvēkiem. Tā ir taciņa, kas saista jūs ar viņiem. Un, ja taciņu aizsprosto nogruvums, tad pat tie cilvēki, kas ar pūlēm dodas pa to uz priekšu, drīzāk paies garām jūsu mājai, jo būs noturē­juši to par neapdzīvotu gruvešu kaudzi.

—   Jauki! Man nemaz nav vajadzīgs, lai velti nāktu iekšā.

—   Tātad jūs vēlaties sacīt, ka iesiet pats savu ceļu?

—   Kā, vai tad nedrīkst?

—    Pat bērna psiholoģija nevar ignorēt izveidojušos uzskatu, ka cilvēks var uzzināt, kas viņš ir, tikai parau­dzījies uz sevi ar citu acīm. Vai jums kādreiz ir gadījies redzēt idiota vai šizofrēniķa sejas izteiksmi? Ja laikus ne­novāks gruvešus no taciņas, tad galu galā aizmirsīs, ka taciņa eksistējusi.

Lai mani galīgi nepiespiestu pie sienas, es mēģināju uz labu laimi mesties pretuzbrukumā.

—   Nu labi, tas ir pareizi. Pieņemsim, ka sejas izteik­sme nozīmē tieši to, ko jūs sakāt. Bet jūs taču pats runā­jat sev pretī. Aizsedzot kādu daļu sejas, tāpēc ka nekā labāka nav, jūs nez kādēļ uzskatāt, ka esat atjaunojis tās izteiksmi.

—   Nebažījieties! Lūdzu, uzticieties man! Tā jau ir mana specialitāte. Katrā ziņā esmu pārliecināts, ka spēju dot jums kaut ko labāku par apsējiem… Nu, noņemsim tos! Man gribētos izdarīt dažus fotouzņēmumus. Ar to palīdzību, lietojot izslēgšanas metodi, izdosies pakāpeniski atlasīt svarīgākos elementus, kas nepieciešami sejas iz­teiksmes atjaunošanai. Un no tiem — visnekustīgākos, viegli fiksējamos …

—   Piedodiet, bet… — Tagad man prātā bija tikai viena doma — bēgt projām no šejienes. Atmetis pašcieņu, es sāku lūgties: — Atdodiet man labāk, lūk, šo pirkstu! Vai jūs varētu?

K. pārsteigts berzēja ar plaukstu ceļgalu.

—   Pirkstu, lūk, šo pirkstu?

—  Ja nevar pirkstu, es būšu mierā ar ausi vai ko citu …

—   Bet jūs taču atnācāt pie manis keloīdo rētu dēļ; vai nav tiesa?

—   Lūdzu, atvainojiet! Ja nevar, tad nevar …

—   Piedodiet, jūs mani nesapratāt… Galvenais ir tas, ka es nevaru pārdot… Kaut vai tādēļ, ka cena ir pārlieku augsta. Redziet, katram no tiem jāizgatavo atsevišķa forma no antimona. Un izdevumi tikai par materiālu vien ir pieci seši tūkstoši jenu. Tas ir pēc visminimālākajiem aprēķiniem.

—   Lieliski.

—   Nesaprotu, kas jums galu galā ir padomā?

Viņam arī nav jāsaprot… Mūsu saruna līdzinājās di­vām sliedēm, kas ierīkotas bez precīza aprēķina un aiziet katra uz savu pusi. Es izņēmu kabatas portfeli un, noskai­tījis naudu, sirsnīgi jo sirsnīgi atvainojos.

Kad izgāju uz ielas, cieši saspiedis kabatā mākslīgo pirkstu gluži kā ieroci, asā robeža starp gaismu un ēnu man šķita nedabiska, it kā cilvēka rokas novilkta. Bērni, kas šķērsielā spēlēja bumbu, ieraudzījuši mani, nobāla un piespiedās pie sētas. Bērniem bija tādas sejas, it kā viņi ar veļas knaģiem būtu pakārti aiz ausīm. Ja es noņemtu apsējus, viņiem sāktu kājas trīcēt. Bet man tā vien gribē­jās ielauzties šajā ainavā tādam, it kā es būtu izkāpis no reklāmas kartītes. Taču man nebija iespējams ne soli at­kāpties no maniem apsējiem, jo man nebija sejas. Iedomā­damies, kā es sašķeltu šo peizāžu, vicinādams mākslīgo pirkstu, kas man patlaban atradās kabatā, es ar pūlēm sagremoju K. pretīgos vārdus «apbedīt sevi dzīvu». Nekas, paskatīsimies. Ja man tagad izdosies apsegt savu seju ar kaut ko tādu, kas to pārvērtīs tā, ka nevarēs atšķirt no īstas, tad ainava varēs būt cik mākslīga būdama, tomēr nespēs padarīt mani par atstumto …

Tajā naktī… Nostatījis mākslīgo pirkstu uz galda gluži kā sveci, es vaļējām acīm prātoju par šo «imitāciju», kas daudz vairāk līdzinājās īstajam pirkstam nekā pats īstais.

Iespējams, ka savā iztēlē es uzbūru nez kādā brīnu­mainā pasakā notiekošu masku balli, kurā es negaidot ierodos. Bet pat iztēlē biju spiests izdarīt mazu piezīmi — «pasaka». Vai tas nav simboliski? Es jau rakstīju, ka ar vieglu sirdi izvēlējos šo plānu, itin kā celtos pāri šaurai upītei. Protams, man nebija nekāda galīga lēmuma. Var­būt cēlonis bija neapzināta dziņa vieglprātīgi izturēties pret masku, cenšoties nomierināt sevi ar to, ka zaudēt seju vēl nenozīmē zaudēt kaut ko ļoti būtisku? Tāpēc zināmā aspektā problēma nav pati maska — patstāvīgu nozīmi iegūst izaicinājums, ko tā met sejai, sejas autoritātei. Ja mani, saduroties ar izkropļotu Baha mūziku un tavu atrai­dījumu, nebūtu pārņēmis tāds izmisums, tad varbūt es skatītos uz visu daudz mierīgāk un pat atrastu sevi spēku pazoboties par savu seju.

Bet pagaidām manā sirdī aizvien plašāk izplūda melna tumsa kā tuša ūdens glāzē. Seja — taciņa starp cilvēkiem, tāds ir K. viedoklis. Kā man patlaban šķiet, K. ja arī at­stāja nepatīkamu iespaidu, tad ne jau tāpēc, ka bija tik pašapmierināts vai uzmācās ar savu ārstēšanu, bet tieši šīs idejas dēļ. Piekrist viņam nozīmēja atzīt, ka, pazaudē­jis seju, es uz mūžu esmu iemūrēts vieninieka kamerā, un līdz ar to maska iegūst jau sevišķi dziļu jēgu. Mans plāns pārvērtās par mēģinājumu bēgt no cietuma, par mēģinā­jumu, kur uz kārts likta cilvēka dzīvība. Tātad pašreizējais stāvoklis kļūst neglābjams, tas ir tieši piemērots šādam plānam. Patiešām draudoša situācija ir tāda situācija, ko uztver kā draudošu. Ļoti grūti bija piekrist šādam vie­doklim,

Atzīstu, ka nevienam citam kā man pašam nepiecie­šama taciņa, kas saistītu mani ar cilvēkiem. Un tieši tādēļ es nemitos rakstīt tev šīs rindas. Bet vai tad seja ir vie­nīgā taciņa? Negribas ticēt. Manu disertāciju, kas veltīta reoloģijai, saprata, citēja cilvēki, kuri ne reizi nebija re­dzējuši manu seju. Zināms, nodibināt sakarus ar cilvēkiem var ne tikai ar zinātnisku darbu palīdzību. Piemēram, no tevis es vēlos pavisam ko citu. Tam, ko mēs dēvējam par dvēseli, sirdi, nav noteiktu apveidu, bet tas ir daudz jūta­māks cilvēku attiecību simbols. Šīs attiecības ir daudz sa­režģītākas nekā attiecības starp dzīvniekiem, kuriem pie­tiek ar smaku, lai pierādītu savu klātbūtni, un tāpēc vis­ērtākais un izplatītākais ceļš to nodibināšanai ir sejas izteiksme. Acīm redzot, tāpat kā naudas maiņas sistēma ir solis uz priekšu, salīdzinot ar naturālo maiņas sistēmu. Bet gala iznākumā arī nauda nav nekas vairāk kā līdzek­lis, un diezin vai var apgalvot, ka tā ir visspēcīga jebkuros apstākļos. Vienā gadījumā maza pastmarka un telegrā­fisks pārvedums, citā — dārgakmeņi un cēlmetāli ir daudz ērtāki par naudu.

Bet vai tas ir aizspriedumains uzskats, ko var izskaid­rot ar paradumu domāt, ka dvēsele un sirds ir kaut kas identisks un sakarus ar tām var nodibināt tikai ar sejas palīdzību? Ļoti bieži taču gadās, ka ceļš uz ciešu siržu vie­notību nav bezgalīga savstarpēja skatīšana vaigā, bet četr­rinde, grāmata, skaņuplate. Ja pieņem, ka seja ir pilnīgi nepieciešama, tad vispirms aklajiem laupīta iespēja rak­sturot cilvēku. Vai tad tā nav? Mani uztrauc drīzāk kas cits — vai tieksme pārāk viegli balstīties uz pierastā uz­skata par seju neizraisīs pretējus rezultātus — sakari starp cilvēkiem tiks sašaurināti, padarīti formāli. Lielisks pie­mērs ir visiem zināmais idiotiskais aizspriedums pret ādas krāsu. Uzdot nepilnīgajai sejai, kuras funkcijas ierobežotas ar to, ka tai jārāda atšķirība starp melno, balto un dzelteno, — uzdot tai dižo misiju but taciņai uz dveseli — tieši tas jau nozīmē nonievāt dvēseli.

Postskripts. Izlasīju uzrakstīto un redzēju, ka, no­raidot jebkuru atkarību no sejas, es lietoju diezgan skaidru viltību. Nu, piemēram, šis neapstrīdamais fakts, ka pirmo reizi es ievēroju tevi vispirms tavas sejas dēļ. Un arī tagad, kad es domāju par to attā­lumu, kas mūs šķir, mēraukla nav nekas cits kā ta­vas sejas izteiksmes ievērojams atstatums. Jā, acīm redzot, no paša sākuma man vajadzēja pamēģināt mainīties ar tevi vietām un vaļsirdīgi iztēloties, kas notiktu, ja tu būtu zaudējusi seju. Sejas pienācīga nenovērtēšana, tāpat kā arī tās pārvērtēšana vienmēr slēpj sevī neīstuma elementu. Kaut vai šis gadījums ar manas māsas liekajiem matiem. Es pieminēju to droši vien tāpēc, lai paskaidrotu savu vēlēšanos ne­piešķirt pārāk lielu nozīmi sejai. Bet, ja pamatīgi pārdomā, diez vai šo notikumu var attiecināt uz paš­reizējo gadījumu. Varbūt tā vienkārši bija interese un tajā pašā laikā riebums pret visu mākslīgo, ko bieži var novērot pusaudžos, un šis gadījums drīzāk liecina par to, ka es piešķīru sejai pārāk lielu nozīmi. Bet varbūt es gluži vienkārši izjutu greizsirdību pret māsu, kas taisījās atklāt līdz galam savu seju kādam svešam.

Un vēl kas. Reiz man gadījās laikrakstā vai žur­nālā izlasīt rakstu, kur tika pierādīts, lai arī cik dī­vaini tas būtu, ka korejieši ar japāņu asiņu piejau­kumu liekot sev izdarīt plastisku operāciju, lai vairāk līdzinātos korejiešiem. Tā jau ir acīm redzama tiek­sme reabilitēt seju, bet par viņiem taču, lai arī kā mēs vēlētos,- nevar teikt, ka viņi pakļauti aizspriedu­miem. Vispār es tā arī neesmu paspējis izprast vis­vienkāršākās lietas. Un, ja radīsies gadījums, man noteikti gribētos pajautāt korejietim, kādu padomu viņš dotu man, kas zaudējis seju.

Drīz vien es… es noguru no sarunas pašam ar sevi par seju, no sarunas, kura ne par soli netuvināja mani problēmas atrisinājumam. Bet tajā pašā laikā nebija arī sevišķa iemesla atsacīties no mana plāna … Un es pilnīgi nodevos problēmas tehniskās puses izpētīšanai.

No tehniskā viedokļa mākslīgais pirksts arī izraisīja lielu interesi. Jo ilgāk to aplūkoju, jo vairāk mani pār­steidza meistarība, ar kādu tas bija darināts. Tas pauda ļoti daudz, gluži kā parasts dzīvs pirksts. Spriežot pēc tā, kā sastiepta āda, tas laikam varētu piederēt trīsdesmit gadus vecam cilvēkam. Taisns nags… sānos ieliekts… dzijas rievas uz locītavām… Četri mazi iegriezumi rindā, tieši kā haizivs žaunu spraugas… Neapšaubāmi šis cil­vēks nodarbojas ar vieglu fizisku darbu.

Kur tad slēpjas tā kroplums?… Kroplums! Tāds se­višķs kroplums — pirksts nav ne dzīvs, ne miris! Nē, acīm redzot, ne jau tāpēc, ka šis pirksts ar kaut ko atšķiras no īsta. Bet varbūt atveidojums ir pārāk precīzs (tātad arī mana maska)?… Tātad tieši pārāk liela pieķeršanās for­mai izraisa pretēju rezultātu — atkāpšanos no reālā. Var piešķirt lielu nozīmi sejai, bet tikai pēc tam, kad ieraudzīts tās kroplums.

Jā, apgalvojums, ka pārāk līdzīga kopija ir apšau­bāma, ir pilnīgi taisnīgs. Bet vai gan iespējams iedomā­ties pirkstu, kuram nav formas? Čūsku, kurai nav garuma, katliņu bez tilpuma, trīsstūri, kuram nav stūru … Nē, to nedabū redzēt, kamēr neaizlido uz tālajām zvaigznēm, kur eksistē līdzīgas parādības. Citādi seja bez izteiksmes ne­būtu kaut kas neparasts. Un tas, ko mēs kādreiz dēvējām par seju, vairs nebūtu seja. Šādā nozīmē ari maskai ir tiesības eksistēt.

Varbūt tad problēmas būtība ir kustīgums? «Formu», kas nav spējīga kustēties, savādi būtu nosaukt par formu. Lūk, kaut vai šis pirksts — tas izskatītos krietni labāk, ja būtu kustīgs. Par apstiprinājumu es paņēmu pirkstu un to pakustināju. Patiešām, tas šķita daudz dabiskāks nekā tad, kad stāvēja uz galda. Tātad par to nav ko bažīties. Tādējādi es kopš paša sākuma cieši nolēmu, ka maskai jābūt kustīgai.

Bet atlika vēl kaut kas tāds, kas neapmierināja. Pirk­stā bija kaut kas tāds, kas atbaidīja. Koncentrēdams uz­manību, vērīgi aplūkodams, es sāku to salīdzināt ar savu pirkstu. Jā, ir starpība … Ja tas nav griezuma vietas dēļ un tas nav kustīguma jautājums, tad… Varbūt ādas apjauta? Iespējams, ka tas ir kaut kas tikai dzīvai ādai raksturīgs, ko nevar imitēt vienīgi ar krāsu un formu…

I.  Piezīmes uz malām. Par epidermas ap­jautu. Cilvēka epidermu, kā es iedomājos, aizsargā caurspīdīga kārta, kurai trūkst pigmenta. Tātad ādas apjauta — tas varbūt ir maldīgs efekts, ko izraisa stari, kurus atspoguļo epidermas virsma, un stari, kuri daļēji iekļuvuši iekšā un kurus vēlreiz atspoguļo pigmentu saturošā ādas kārta. Bet ar šo pirksta mo­deli nevar novērot līdzīgu efektu, jo kārta, kas imitē pigmenta krāsu, iznāk tieši ārpusē.

Būs jāiztaujā speciālisti par epidermas caurspī­dīgo kārtu un tās optiskajām īpašībām.

II.  Piezīmes uz malām. Problēmas, kuras jāizpēta pirmām kārtām:

Nolietošanās problēma.

Vingruma un elastības problēma.

Nostiprināšanas līdzekļi.

Veids, kā pievienot maskas malas sejai.

Ventilācijas problēma.

Prototipa izvēle un modeļa izveidošana.

Man šķiet, jo apzinīgāk un plašāk es rakstu savas piezī­mes, jo vairāk es tevi garlaikoju, un tu, acīm redzot, vairs neseko stāstījumam. Bet es tomēr vēlos, lai tu, nedomā­dama par manu psihisko stāvokli, izjustu vismaz to atmo­sfēru, kurā dzima maska, ko es radīju pilnīgā vientulībā.

Vispirms, ja runā par epidermas caurspīdīgo kārtu, tad tā ir tā sauktais keratīns — slāņainā albumīna paveids, kas satur nelielu daudzumu fluorescējošu elementu. Tagad par savienošanas veidu. Ja panāktu, ka maskas malu bie­zums būtu iespējami mazāks par sīkāko grumbiņu dzi­ļumu, un pēc tam uzliktu savienojuma vietā mākslīgu bārdu, tad pilnīgi izdotos atrast izeju. Tālāk elastības problēma, kas man šķita vismazāk sarežģīta, — arī to var pilnīgi atrisināt, ja mīmikas mehānismu aplūko no biolo­ģijas viedokļa.

Sejas izteiksmes pamats, bez šaubām, ir mīmikas mus­kulatūra. Tā fiksēta noteiktā virzienā, kurā izstiepjas un savelkas. Bez tam eksistē vēl ādas audi, kuriem ari ir no­teikts šķiedru virziens, un abu šūnu šķiedras krustojas gan­drīz perpendikulāri. Medicīnas grāmatā, ko biju paņēmis bibliotēkā, es uzzināju, ka šādu ādas šķiedru izvietojumu dēvē par «Langera līnijām». Savienojoties šiem diviem virzieniem, rodas raksturīgas grumbas, raksturīgi vaibsti. Tātad, ja gribi piešķirt maskai dzīvu kustīgumu, šķiedru kūlīši jāsavieno saskaņā ar «Langera līnijām». Par laimi, daži plastmasas veidi, ja tos izstiepj zināmā virzienā, pa­rāda lielu elastību. Ja nežēlošu laiku un darbu, tas izdo­sies, un ari šo problēmu var uzskatīt par atrisinātu.

Es tūlīt nolēmu izmantot savu laboratoriju un sākt mē­ģinājumus, lai izpētītu epitēlija šūnu stiepjamību. Un šajā ziņā mani kolēģi izrādīja aizkustinošu smalkjūtību. Gan­drīz nepievērsdams sev citu uzmanību, es varēju plaši iz­mantot man nepieciešamo iekārtu.

Tikai attiecībā uz «prototipa izvēli un modeļa izveido­šanu» man negribējās aprobežoties vienīgi ar tehnikas līdzekļiem. Ja es vēlējos atveidot vissīkākās ādas detaļas, man gribot negribot vajadzēja ņemt kādu svešu seju. Tikai tāds man varēja būt prototips, tas ir, sākotnējais iz­skats. Ņemt no cita, zināms, nenozīmēja vienkārši uzmaukt sev svešu seju, tāpēc ka runa bija tikai par ādas virsmu līdz tauku un sviedru dziedzeriem un par tās pārveidošanu saskaņā ar manas sejas struktūru. No paša sākuma ne­drīkst būt ne mazāko bažu par to, ka es taisījos pārkāpt svešas sejas autora tiesības.

Tomēr tādā gadījumā rodas diezgan nopietns jautā­jums: vai maska tad nekļūs par manu agrāko seju pilnīgi nemainītā izskatā? Jebkurš pieredzējis amatnieks izmode- lēs pēc galvaskausa seju un reproducēs ārējo izskatu tieši tādu, kāds tas bijis dzīves laikā. Un, ja tas atbilst īstenī­bai, tad ārējo izskatu gala rezultātā nosaka skelets, kas atrodas zem ādas, un tātad vajag vai nu izgriezt kaulus, vai ignorēt sejas izteiksmes anatomiskos pamatus (bet tad to nedrīkst dēvēt par sejas izteiksmi) — nav citu veidu, kā aiziet no sejas, ar kuru esi dzimis.

Šīs domas apmulsināja mani. Lai ari cik meistarīgi būtu darināta maska, iznāca tā, ka man būs jāuzliek savas sejas maska, un nevar būt ne runas ne par kādu masku vārda pilnā nozīmē.

Par laimi, es atcerējos savu skolas biedru, kas bija kļuvis par speciālistu paleontoloģijas nozarē. Paleonto­loga darbā droši vien ietilpst sākotnējā izskata atjauno­šana pēc izrakumu vietās atrastajiem pārakmeņojumiem. Pašķirstīju adrešu grāmatu un uzzināju, ka viņš joprojām strādā universitātē. Es dzīros aprobežoties ar telefona sarunu, bet varbūt tāpēc, ka pēc skolas beigšanas bija pa­gājis tik ilgs laiks, vai tāpēc, ka tie, kuri nodarbojas ar pa­leontoloģiju, dziļi iemīl cilvēkus, taču viņš tūlīt ierosināja kaut kur sastapties, it kā tas būtu pats par sevi sapro­tams, un nevēlējās turpināt sarunu pa telefonu. Galu galā es piekritu. Es neatsacījos tāpēc, ka vēlējos apslāpēt kaunu, ko izjutu savas apsaitētās sejas dēj. Bet tūlīt iesvilos briesmīgā nožēlā. Cik pretīga uzpūtība! Jau mani apsēji vien padarīs viņu ziņkārīgu, un tad vēl šis apsaitē­tais cilvēks sāks sīkumaini izprašņāt par sejas anatomiju, sākotnējā izskata atjaunošanas tehniku, kas nav viņa spe­cialitāte. Viņš droši vien nodomās, vai tik viņa priekšā nav blēdis, kurš, uzlicis masku, grib gaišā dienas laikā mierīgi pastaigāties pa pilsētu. Ja viņam patiešām radīsies šādas aizdomas, tad labāk pašā sākumā atsacīties no sastapša­nās. Turklāt vēl es ienīdu ielu. Ikvienā kautrīgā vai vien­aldzīgā skatienā — ja tas neskartu mani, es nemaz to nesajustu — bija paslēptas sarūsējušas, saindētas adatas. Iela mani nogurdina. Tomēr brīdis, kad es varēju ņemt savus vārdus atpakaļ, bija palaists garām. Kaunā degdams, es vilkos uz norunāto vietu. Nekas cits man neatlika.

Kafejnīca, kur mēs bijām norunājuši sastapties, atradās man labi pazīstamās universitātes ielas stūrī, un tāpēc es nekļūdīgi apturēju taksometru pie pašām durvīm un tā varēju turp nokļūt, nepievēršot citu cilvēku uzmanību. To­ties mans biedrs tā apjuka, ka tagad jau man gribējās iz­teikt viņam līdzjūtību. Un varbūt tāpēc, ka es to pama­nīju, manī atgriezās ļauna aukstasinība. Nē, aukstasinība nav īstais vārds. Es gribu, lai tu apjaustu — tas nepavi­sam nav grūti, — cik es biju nožēlojams, gluži kā noklīdis suns, kā es izjutu, ka pati mana eksistence izraisa rie­bumu visos klātesošajos. Briesmīga vientulība — kā veca mirstoša suņa acīs. Bezcerīgums, kas jaušams sliežu at­balsotā šķindoņā, kad vēlu naktī remontē sliežu ceļus. Mani stindzināja apziņa — lai kādu izteiksmi es arī cen­stos paust savā sejā, ko slēpj apsēji un tumšās acenes, mans sarunu biedrs to nesaskatīs.

— Vai izbijies? — Un, nojauzdams viņa noskaņojumu, es sacīju jau citā balsī, kas mierināja kā nakts vējiņš: — Uzgāzu sev šķidru gaisu. Acīm redzot, man ir uzņē­mība pret keloīdo rētu izveidošanos… Jā, vispār riebīgi… Visa seja izrakņāta, gluži kā tārpi izlodājuši. Apsēji ari nav atrisinājums, bet tas ir labāk nekā izstādīt to vispā­rējai apskatei.

Mans sarunu biedrs kaut ko apjucis nošļupstēja, bet es neko nesadzirdēju. Pirms kādas pusstundas mozā balsī vairākas reizes atkārtotais ierosinājums pēc sastapšanās iegriezties kaut kur iedzert vīnu patlaban itin kā zivs asaka bija iesprūdis viņam kaklā. Bet manos plānos ne­ietilpa aizkaitināt viņu, tāpēc es ātri mainīju sarunas te­matu un uzsāku runāt par galveno. Protams, mans biedrs tūdaļ ielēca šajā glābšanas laivā. Viņa paskaidrojumi gal­venos vilcienos bija šādi: uzskats, ka prasmīgs meistars spēj līdz vissīkākajām detaļām atjaunot sākotnējo izskatu, ir milzīgi pārspīlēts. Vispārīgo muskuļu izvietojumu — lūk, ko viņš var iztēloties diezgan precīzi, pamatojoties uz skeleta anatomisko uzbūvi. Tāpēc, piemēram, ja mēģinātu pēc skeleta rekonstruēt kaut vai tikai tāda dzīvnieka uz­būvi kā valzivs, kurai ir sevišķi attīstīti zemādas veidojumi un tauku kārta, iznāks neiedomājams dzīvnieks, kas nelī­dzināsies nevienam citam, nez kāds suņa un roņa krus­tojums.

—   Tātad var iedomāties, ka, arī atjaunojot seju, nav novēršamas būtiskas kļūdas?

—   Ja būtu iespējams bez kļūdām atjaunot sākotnējo izskatu, tad vairs neeksistētu nezināmas izcelsmes skeleti. Cilvēka seja, protams, nav valzivs, bet atjaunot to arī ir diezgan sarežģīti. Šeit nav iespējama imitācija kā, piemē­ram, fotomontāžā. Ja jau nevarētu pilnīgi atkāpties no skeleta, tad taču vispirms netiktu izdarītas kosmētiska rakstura plastiskas operācijas …

Tobrīd viņš pārlaida skatienu maniem apsējiem, ne­veikli sastomījās un iekoda mēlē. Varēja nejautāt, kas viņu traucē turpināt. Lai domā, ko vēlas. Mani tas neinte­resēja tāpēc, ka viņš, neslēpdams neveiklību un pat ne­cenzdamies kaut kā attaisnoties, sēdēja pietvīcis un sa­bozies.

Postskripts. Kur slēpjas kauna jūtu īstā būtība? Varbūt šeit ir vērts vēlreiz atgādināt gadījumu ar sadedzinātajiem liekajiem matiem. Patlaban viss bija gluži otrādi: ir atklāts, ka man ir liekie mati, un es lieku sarunu biedram nosarkt. Bet vai tādēļ vērts vēl vairāk uztraukties? Bet ja nu tieši šajā sakarībā slēpta brīnišķīga atslēga sejas noslēpuma atminē­šanai?

Cik viņš tomēr neveikls. Es tīšām izvēlējos pavisam nevainīgu, neitrālu tēmu un nekādi vairs nevarēju palī­dzēt, ja viņš pats iedomājās to, ko nevajag, un nosarka. Tā kā es pamatvilcienos biju izdibinājis pašu nepiecieša­māko manam plānam, tad man maza bēda, cik nepatī­kama sajūta viņam paliks pēc mūsu sastapšanās. Bet tas, kas izraisa kauna jūtas, bieži kļūst par tenku avotu. Es nevaru ciest, kad par kaut ko stāsta ar tādu izskatu, it kā tas būtu noskatīts caur atslēgas caurumu. Bez tam mana sarunu biedra piespiestā izturēšanās pamazām pārgāja arī uz mani. Un galu galā es ar pretīguma sajutu sāku ne no šā, ne no tā attaisnoties, un to jau nu nepavisam nevajadzēja darīt.

—   Par ko tu patlaban domā, to es vispār varu no­jaust. Ja pacenšas atrast sakarību starp šiem apsējiem un maniem jautājumiem, tad var lieliski visu saprast. Bet es brīdinu — tu dziļi maldies. Es vairs neesmu tādā vecumā, lai ciestu sakropļotas sejas dēļ…

—  Tu pats maldies. Nevajag man piedēvēt tādas do­mas, kuru man nav.

—  Ja es maldos, tad ir brīnišķīgi. Bet, acīm redzot, tu nevilšus spried par cilvēkiem pēc sejas. Tiesa? Pilnīgi da­biski, ka tu manas rūpes ņēmi tik ļoti pie sirds. Bet, ja pamatīgi pārdomā, nepavisam nepietiek ar personas aplie­cību, lai apliecinātu cilvēka esamību. Pēc tā, kas notika ar mani, man bija daudz kas jāpārdomā. Vai mēs neesam pārāk pieķērušies šīm personas apliecībām? Tāpēc jau arī visu laiku rodas kropļi, kas nodarbojas ar viltojumiem un imitāciju.

—  Pilnīgi piekrītu… Viltojumi neko nelīdz, nepavi­sam … Stāsta, ka starp pārmērīgi izkrāsotām sievietēm esot daudz histēriķu …

—   Bet, no otras puses, vai var iztēloties cilvēka seju, ja tā ir gluda ola — bez acīm, bez deguna, bez mutes?…

—  Jā, tad nevienu nevarēs atšķirt.

—   Zagli no policista… Noziedznieku no cietušā…

—    Jā, un savu sievu no sava tuvākā sievas… — Gluži kā ķerdamies pie glābšanas riņķa, viņš aizsmēķēja un klusu iesmējās. — Tas būtu jauki. Jauki gan, bet rodas dažs labs jautājums. Starp citu, vai dzīve no tā kļūs ēr­tāka vai, gluži otrādi, neērta?…

Es iesmējos kopā ar viņu un nolēmu, ka ar to saruna jābeidz. Bet mani pēkšņi sagrāba virpulis, kura centrs bija seja, un te nu bremzes izrādījās bezspēcīgas. Kamēr centr­bēdzes spēks neizrāva no manām rokām virvi, es, gluži labi apzinādamies briesmas, griezos tik un griezos. Un nekā nespēju padarīt.

—   Ne viens, ne otrs. Uz šādu jautājumu pat loģiski nav iedomājama viena atbilde. Tiklīdz zudīs pretrunas, arī salīdzināšana kļūs neiespējama.

—   Ja zūd pretrunas, tas nozīmē degradāciju.

—   Kā, vai tev tās ļoti nepieciešamas? Vai gan var ap­galvot, ka, piemēram, atšķirīgas ādas krāsas devušas vēs­turei jebkādu labumu? Es absolūti neatzīstu šādu pretrunu nozīmi.

—  Ehē, kā redzu, tu esi sācis apspriest nacionālo jau­tājumu. Taču izskaidro to pārāk plaši.

—  Ja tas būtu iespējams, es to paplašinātu vēl vairāk, attiecinātu uz katru atsevišķu personu, kas eksistē šajā pasaulē… Tikai, ja ir, lūk, šāds ģīmis, tad, jo vairāk runāšu, jo vairāk tas atgādinās noziedznieka monotono dziesmu, kad viņš cenšas pierādīt savu nevainību.

—  Ja tu vēlies skart tikai nacionālo jautājumu … Var­būt tas ir aplam — visu atbildību uzlikt tikai sejai…

—   Bet man ir šāds jautājums: kad mēs sākam fantazēt par citu planētu iedzīvotājiem, kāpēc mēs vispirms cenša­mies iztēloties viņu ārējo izskatu?

—   Sī saruna mūs aizvedīs tālu… — Un, saspaidī­dams pelnu traukā cigareti, no kuras bija ievilcis tikai trīs dūmus, viņš piebilda: — Lai izbeigtu šo sarunu, iz­skaidrosim to kaut vai ar ziņkāri.

Es sāpīgi skaudri sajutu, ka sarunu biedra tonis pēkšņi pārvērties, un mana viltotā seja novēlās no tās vietas, kur tai vajadzēja atrasties, kā nokrīt šķīvis, ko žonglieris vairs negriež.

—   Pag, palūkojies uz šo gleznu! — Es atkal nekā ne­biju mācījies. Un rādīju ar pirkstu uz diezgan patīkamu renesanses laikmeta portreta reprodukciju: — Ko tu par to saki?

—   Šķiet, ka tu grasies man vai kost, ja atbildēšu ne­apdomāti. Visumā diezgan muļķīga seja.

—   Jā, tā jau laikam ir. Un nimbs virs galvas? Tas taču ari pauž noteiktu ideju. Melu un viltus ideju. Un šīs idejas dēļ seja iestigusi melos …

Mana sarunu biedra sejā pavīdēja viegls smaids. Smalks, visu saprotošs smaids, kurā nebija vairs ne jaus­mas no apjukuma.

—   Es gan esmu nekam nederīgs cilvēks. Lai cik cēlus vārdus tu sacītu — es nesapratīšu, kamēr pats netikšu par visu skaidrībā. Varbūt mēs neatrodam kopēju valodu? Es nodarbojos ar izrakteņiem, bet, ja runa ir par māk­slu, — tad esmu modernists.

Nav jēgas gausties. Labāk būs cik iespējams ātrāk pie­rast pie tā, ko dzirdēju no biedra. Gaidīt daudz lielākus rezultātus nozīmēja tikai kārdināt pašam sevi. Nemaz jau nerunājot par visu pārējo, es biju guvis vajadzīgo infor­māciju, un pārvarēt pazemojumu, taisnību sakot, arī bija mans mērķis, ietilpa iecerētajā plānā.

Taču līdz sirds dziļumiem es sāku nīst paleontoloģiju, kad sapratu: tas, ko es noturēju par ieguvumu un atstiepu mājās, īstenībā ir neēdama ēsma. Nē, tā bija līdzīga īstai barībai, bet diemžēl neviens nezināja, kā to sagatavot, — ēstgriba iekairināta, bet ēst nav iespējams.

Atzinums, ka, atjaunojot izskatu pēc viena un tā paša skeleta, radušās daudzās atšķirības ir likumsakarīgas, bija vēl viens solis ceļā uz iespējamību radīt masku. Tātad ne­atkarīgi no pamata var izvēlēties jebkuru seju pēc sava ieskata? Ir patīkami izvēlēties pēc savas gaumes, taču tik un tā jāizvēlas. Jāizvētī cauri sietam neskaitāmās iespējas un jānolemj, kāda būs šī vienīgā tava seja. Kā jārīkojas, liekot uz svariem sejas?

Es nedzīros piešķirt sejai sevišķu, izcilu nozīmi, un tā­pēc, manuprāt, vienalga — kāda seja… Bet, kad seju darina speciāli, nevienam negribēsies, lai tā būtu uztūkuši kā sirds slimniekam. Un, protams, par modeli neder kino­aktieris.

Ideālu seju — pat vēlēties tādu ir muļķīgi. Vispār tāda arī neeksistē. Bet, tā kā man vajadzēja izvēlēties, tad bija nepieciešams kāds etalons. Ja man būtu pat visnepiemēro­tākais etalons, kas varbūt nostādītu mani grūtā stāvoklī, tik un tā tas jau kaut kas būtu … Ne subjektīvi, ne objek­tīvi nav iespējams iedomāties šādu etalonu… Bet galu galā pēc pusgada ilgas maldīšanās es beidzot atradu at­risinājumu.

Piezīmes uz malām. Būtu aplam uzvelt visu no­teikta etalona trūkumam. Drīzāk gan vajadzēja ņemt vērā manu iekšējo dziņu atteikties vispār no jebkura etalona. Izraudzīties etalonu neizbēgami nozīmē at­dot sevi otra varā. Bet cilvēkam tajā pašā laikā ir arī pretēja vēlēšanās — atšķirties no citiem. Šīm divām problēmām jāatrodas tādās attiecībās:

A — svešas gribas rādītājs, B — rāda pretošanos svešai gribai, n — vecums, f — piemērojamības pa­kāpe. (Tās pazemināšanās nozīmē, ka nostiprinās cilvēka pašapziņa un tajā pašā laikā pieaug viņa sliecība uz konservatīvismu. Parasti tā ir apgriezti proporcionāla vecumam, bet vērojamas lielas indivi­duālas novirzes, kuru līkne veidojas atkarībā no dzi­muma, rakstura, profesijas utt.)

Pat ņemot vērā vecumu, manas piemērojamības pakāpe stipri pazeminājās, un es jau izjutu spēcīgu pretestību pašai sejas maiņas idejai. Jāatzīst, ka šajā gadījumā pilnīgi piemērots tā paša paleontologa vie­doklis, kad viņš izteicās, ka pārmērīgi izkrāsojušās sievietes esot histēriķes. Saskaņā ar psihoanalīzi his­tērija ir viens no veidiem, kā cilvēks kļūst bērnišķīgs.

Protams, visu šo laiku es nesēdēju rokas klēpī sali­cis… Eksperimenti ar materiālu gluda epitēlija izveido­šanai. Pietika tajos iedziļināties, un tie kļuva par lielisku ieganstu, lai attālinātu manu konfrontāciju ar problēmu. Vispirms sakrājās veselām kaudzēm tehniskā darba.

Gludais epitēlijs prasīja daudz vairāk laika, nekā es biju paredzējis. Arī kvantitatīvā ziņā tas ieņem izcilu vietu ādā, turklāt tas nosaka, vai izdosies vai neizdosies panākt kustīgas ādas sajūtu. Izmantodams laboratorijas kolēģu smalkjūtību, es, neņemot neko vērā, sāku izlietot ierīces un materiālus, un tomēr eksperimentiem bija nepieciešami savi trīs mēneši. Tajā laikā mani ne sevišķi uztrauca maz­liet komiska pretruna: es realizēju maskas radīšanas plānu, neizlēmis, kāda būs seja. Bet nevar bezgalīgi slēp­ties no lietus zem svešas pajumtes. Kad šis periods beig­sies un darbs veiksies samērā ātri, es atradīšos strupceļā.

Epidermas keratīna kārtai lieliski noderēs organiskie sveķi — to es atklāju tūlīt. Ādas iekšējām kārtām, acīm redzot, pilnīgi varēs izmantot to pašu materiālu, ko epi- tēlijam, vienīgi saputojot to. Tauku kārta noteikti atbildīs savām prasībām, ja tam pašam materiālam pievienos krama šķīdumu un, ieslēdzot apvalkā, padarīs to gaisu ne­caurlaidīgu. Beidzot līdz jaunā gada otrajai nedēļai visa nepieciešamā materiāla sagatavošana bija pabeigta.

Ilgāk vairs nevarēja kavēties. Ja neizlemšu, kādai jā­būt sejai, nebūs iespējams ne soli virzīties tālāk. Bet, lai prātoju cik prātodams, man galvā nekārtīgi bija samests milzums dažādu seju gluži kā muzeja noliktavā. Tomēr, atkāpjoties no problēmas, nav iespējams to atrisināt. Ne­bija citas metodes kā vīrišķīgi apskatīt seju pēc sejas, un es sadabūju muzeja fondu katalogu. Jau pirmajā lappusē bija ievietots negaidīti laipns norādījums — «Sistematizā­cijas noteikumi», un es, valdīdams satraukumu, izlasīju:

1.  Sejas vērtējuma kritēriji ir maksimāli objektīvi. Ne­kādā gadījumā nevajag pieļaut tādu kļūdu: pakļaujoties personiskam iespaidam, iegādāties oriģināla kopiju.

2.  Sejai nav vērtējuma kritēriju. Tā var vienīgi sagā­dāt patiku vai nepatiku. Atlases kritērijs jāizveido, piln­veidojot gaumi.

Tā jau biju gaidījis. Apgalvo, ka melnais vienlaikus ir balts. Ar ko tāds padoms ir labāks par nekādu padomu? Kad es salīdzināju šos divus noteikumus, šķita, ka abi ir vienādi taisnīgi, un tāpēc stāvoklis sarežģījās vēl vairāk. Galu galā man kļuva gluži neomulīgi, iedomājoties, cik daudz visdažādāko seju eksistē pasaulē. Un es līdz šim laikam nemitos lauzīt gāTvu, kāpēc reizi par visām reizēm neatteicos no sava plāna.

No jauna par portretu glezniecību. Paleontologs varbūt apveltīs mani ar sāju smaidu, bet es nevaru nepieskarties tam. Manuprāt, portreta idejā, nerunājot par tā mākslinie­cisko pusi, ir filozofija, par kuru ir vērts padomāt.

Piemēram, lai portrets atveidotu universālu tēlu, izejas punktam jābūt cilvēku sejas izteiksmes universālumam. Tātad nepieciešams, lai cilvēku vairākums būtu pārlieci­nāts par to, ka vienāda izteiksme noteikti ietver sevī vie­nādu tēlu. Šādu pārliecību, bez šaubām, atbalsta pieredze, izpratne, ka seja un dvēsele atrodas pilnīgi noteiktā sav­starpējā sakarā. Zināms, nav nekādas garantijas, ka pie­redze vienmēr ir patiesība. Bet vienlīdz nevar arī apgal­vot, ka pieredze parasti ir melu ņudzeklis. Un vai nebūtu pareizāks šāds uzskats: jo neatlaidīgāk netīras rokas tie- kušās pēc šīs pieredzes, jo lielāku patiesības procentu tā parasti satur. Vispār šādā nozīmē apgalvojums, ka eksistē objektīvs vērtību kritērijs, liksies neapstrīdams.

No otras puses, nevar ignorēt arī to faktu, ka tā pati portretu glezniecība gadsimtu gaitā mainījusi savu rak­sturu: degpunkts no klasiskās sejas un dvēseles harmoni­jas pārvietots uz individuālo izteiksmi, kurai tikpat kā trūkst šīs harmonijas, un nu tā pavisam izjaukta astoņ­stūrainajās Pikaso sejās vai Kleja «Viltus sejā».

Bet kam tad lai tic? Ja man vaicātu, kāda ir mana per­soniskā vēlēšanās, es, protams, izraudzītos pēdējo viedokli. Manuprāt, būtu pārāk naivi izstrādāt sejai kādus objektī­vus kritērijus — tā taču nav suņu izstādē. Pat bērnībā man ideāla personība, par kādu es vēlējos kļūt, asociējās ar noteiktu seju.

Piezīme uz malām. Augsta pretošanās spēja, pateicoties augstai piemērojamības pakāpei.

Dabiski, manā iztēlē caur miglainu lēcu iezīmējās ro­mantisks, neparasts veidols. Bet es nevarēju mūžīgi dzīvot svētlaimīgā sapnī. Skaidra nauda dārgāka par jebkuru vekseli. Neatlika nekas cits kā maksāt tikai par to, ko es varēju apmaksāt ar seju, kura man īstenībā piederēja. Varbūt vīrieši vairās no kosmētikas, pretodamies tieksmei nebūt atbildīgiem par savu seju. (Protams, sievietes… Sieviešu kosmētika… Ja padomā dziļāk, vai viņas neķe­ras pie tās tāpēc, ka skaidra nauda viņām jau beidzas?…)

Tātad es nebiju pieņēmis nekādu lēmumu… Izjutu tādu kā vājumu — gluži kā pirms saaukstēšanās … Bet visas manas grūtības bija saistītas tikai ar ārējo izskatu, un tāpēc es vienatne joprojām noņēmos ar tehniskām pro­blēmām, kas saistītas ar citām maskas daļām.

Vajadzēja padomāt arī par maskas iekšpuses veido­šanu. Lai gan es teicu, ka man bija ļautas visas iespējas, es tomēr negribēju laboratorijā pārāk plaši risināt savu darbu un nolēmu visu nepieciešamo iekārtu pārvest mājās un uzstādīt to kabinetā. (Bet tu laikam nodomāji, ka cī­tība, ar kādu es strādāju, ir kompensācija par rētām sejā, un apraudājusies mēģināji man palīdzēt. Protams, tā bija kompensācija, taču tā nebija tā centība, par kādu tu do­māji. Es aiztaisīju kabineta durvis, vēlāk aizslēdzu tās ar atslēgu, atraidot pat tavu labsirdību, kad tu grasījies man atnest vakariņas.)

Aiz slēgtām durvīm biju ieracies šajā darbā.

Vispirms es sagatavoju tik lielu bļodu, lai tajā varētu pilnīgi ielikt visu seju, ielēju alginskābā kālija, ģipša, nāt­rija fosfāta un silīcija šķīdumu un, atslābinājis mīmikas muskulatūru, lēni iegremdēju tur seju. Šķīdums sastingst trīs līdz piecu minūšu laikā. Tik ilgi es nespēju neelpot un tāpēc ieņēmu mutē tievu gumijas caurulīti, un tās galu pārliku pār bļodas malu. Iedomājies, ka tev vairākas mi­nūtes nekustīgi, ar sastingušu sejas izteiksmi jāsēž foto­aparāta priekšā. Tas ir neizsakāmi grūti. Pēc vairākām neveiksmēm — te niezēja deguns, te raustījās acs — ce­turtajā dienā es beidzot panācu apmierinošu rezultātu.

Tagad vajadzēja iegūto formu vakuumā pārklāt ar ni- ķeli. Mājās to nebija iespējams izdarīt; es slepus aiznesu to uz laboratoriju un, slēpdamies no ziņkārām acīm, veicu visu nepieciešamo darbu.

Beidzot palika pēdējā apstrāde. Tajā naktī, pārliecinā­jies, ka tu esi aizgājusi gulēt, es uzliku uz pārvietojamās gāzes plītiņas dzelzs katlu ar svina un antimona kausē­jumu. Izkausētā antimona krāsa atgādināja kakao, kuram pieliets pārāk daudz piena. Kad es uzmanīgi sāku liet šķī­dumu ar niķeli klātajā alginskābā kalcija formā, lēni uz­peldēja balti tvaika burbulīši. No caurumiņa, ko atstājusi gumijas caurulīte, caur kuru biju elpojis, un pēc tam vis­apkārt gar formas malām sāka spēji plūst zilgani, caur­spīdīgi dūmi. Acīm redzot, sadega alginskābe. Radās pre­tīga smaka, un es atvēru logu. Saltais janvāra vējš kā ar nagiem sāka knaibīt nāsis. Apgāzis formu apkārt, es at­brīvoju sacietējušo antimona atveidojumu un atdzesēju vēl kūpošo pamatni, iegremdējot to bļodā ar ūdeni. No galda uz manu asiņaini sarkano tārpu mājokli raudzījās tārpu ņudzeklis, kas blāvi vizuļoja sudrabā.

Tomēr negribējās nemaz ticēt, ka tā ir mana seja. Cita … Pavisam cita … Es nespēju iedomāties, ka tie ir tie paši tārpi, kuri ar spoguļa palīdzību man pazīstami līdz riebumam… Protams, šis sejas atveidojums anti- monā un mans atspulgs spogulī — tajos kreisā un labā puse mainījušās vietām, un varbūt tāpēc starp tiem jū­tama noteikta starpība. Tomēr tādu pašu starpību, cik vien tīk, var novērot ar fotogrāfijas palīdzību, un tas nemaz nav tik svarīgi.

Pēc tam droši vien bija krāsas problēma? Franču ārsta Anri Blana grāmatā «Seja», ko es atradu bibliotēkā, bija teikts, ka starp sejas krāsu un tās izteiksmi pastāv daudz ciešāka sakarība, nekā to var iedomāties. Piemēram, ģipša pēcnāves masku, piešķirot tai tādu vai citādu krāsu, var pārvērst gan par vīrieša, gan par sievietes masku. Par to liecina arī šāds piemērs: pietiek izdarīt par sievieti pār­ģērbta vīrieša melnbaltu fotouzņēmumu, un maskarāde tū­līt būs atminēta. Tātad galvenais patiešām ir krāsa. Tikko manāmi pabiezinājumi antimona maskā — ja uz tiem ne­krīt gaisma, tos nemaz nevar ievērot… Pavisam niecīgi nelīdzenumi — droši vien tie nemaz nav visu ar masku saistīto uztraukumu vērti… Kādu mirkli pat domāju, vai tik es netrūkstos no rēga, vai necīnos ar ienaidnieku, ko radījusi mana fantāzija. Bet var būt, ka, nokrāsojot asi­ņaini sarkanā gaļas krāsā šos metāla tārpu savijumus, tie acumirklī atklātu savu kroplību. Var jau būt arī tā. Cik žēl, ka cilvēks nav darināts no metāla.

Bet, ja jau krāsa tik svarīga, tad, izdarot galīgo mas­kas izveidi, sevišķa uzmanība jāveltī krāsošanai. Maigi glāstīdams antimona atveidojumu, kas vēl bija saglabā­jis siltuma paliekas, gluži kā aklais, kurš priecājas par jebkuru sajūtu, es skaudri izjutu, cik ērkšķains ir ceļš uz maskas izgatavošanu, kad viena darba nobeigums tūlīt pārvēršas par jaunu grūtību. Patiešām — es biju iecerē­jis drosmīgu izaicinājumu. Ja runā par veiktā darba ap­jomu un izšķiesto laiku, tad man vajadzētu būt tikušam jau ļoti tālu, bet bija jāpadomā arī par to, ka līdz šim brī­dim es vēl nemaz nebiju ķēries pie galvenā — prototipa izvēles. Tam pievienojās jauna grūtība — krāsa. Vai pie­nāks mirklis, kad es varēšu realizēt savu sapni — sākt jaunu dzīvi cita cilvēka veidolā? …

Zināms, bija ne tikai sliktas zīmes vien. Domās maldī­damies starp metāla tārpu krokām, es domāju, cik aplama nozīme ir sejai: dažu milimetru biezu paresninājumu dēļ cilvēkam jācieš vajāšana kā kraupainam klaidoņa sunim; un pēkšņi it kā migla nokrita no acīm — es atklāju vājo vietu savam galvenajam ienaidniekam.

Šie metāla tārpi paši par sevi var eksistēt tikai kā negatīvs maskas iekšpuses darināšanai. Citiem vārdiem — negatīva eksistence, ko var nosegt un iznīcināt ar maskas palīdzību. Bet vai tikai tā? Jā, negatīva eksistence — par to nav jāšaubās. Bet, ja to neliek pamatā, nevar eksistēt arī maska, kurai tā jāiznīcina. Tātad metāla pamatne — tas ir mērķis, kas maskai jāiznīcina, un tajā pašā laikā — izejas punkts maskas radīšanai.

Iedomāsimies problēmu mazliet konkrētāk. Piemēram, ja runā par acīm — atliek tikai tās izmantot, nemainot ne stāvokli, ne formu, ne lielumu. Bet, pieņemsim, esmu uz­drīkstējies un jau dzīros pārveidot arī tās, vai tādā gadī­jumā vajadzētu izvelvēt tikai pieri virs tām, nosakot par robežu to izvietojumu, vai, gluži otrādi, izvirzīt uz priekšu tikai sejas daļu zem tām un, ja ne vienu, ne otru, — varbūt iztaisīt izvelbtas acis un spēcīgi uz priekšu izvirzītu seju? Iespējami tikai šie varianti. To pašu var teikt par degunu vai muti. Tadv sejas tipa izvēle vairs ne­liksies tik neskaidra. Ierobežojums? Varbūt arī ierobežo­jums. Bet, manuprāt, tas ir daudz labāk nekā lēta, ātri pārejoša brīvība. Katrā ziņā tā man norādīja mērķi, kas man jāsasniedz. Un, pat ja es iešu ar līkumu pa maldu un kļūdu ceļu, sākumā vislabāk mēģināt pa īstam izveidot seju un, pielāgojot to oriģinālam, izpētīt, kāds tips ir iespē­jams. Šis ceļš man bija vispiemērotākais. (Nevis zināt­nieks, bet tikai tehniķis — tā par mani atsaucas kolēģi, un varbūt viņiem pa daļai ir taisnība.)

Pieliekot pirkstu pie metāla pamatnes dažādām daļām, aizsedzot to ar abām rokām, apēnojot to, pats nemanot, es nodevos sapņiem. Tā taču tomēr ir smalka lieta … Pie­tiek pieskarties ar pirkstu — un, lūk, jau cits cilvēks, ne­vis brālis vai brālēns… Ja pieliksi plaukstu — pavisam cits, nepazīstams… Kopš tā laika, kad es sāku maskas gatavošanu, laikam gan pirmo reizi man bija tāds možs, rosīgs noskaņojums.

…Jā, var droši teikt: tas, ko es izjutu tonakt, bija ļoti svarīga virsotne visā manā darbā. Tā nemaz nebija tik stāva, nebija arī majestātiski augsta, bet toties, man šķiet, tā bija svarīgs reljefa punkts, kas piešķīra noteiktu virzienu ūdeņiem, kuri izplūda no avota, tai vispār bija pietiekami daudz spēka, lai norādītu ceļu straumei. Un tas ir tāpēc, ka kopš tā momenta starp sejas izvēles kritērija problēmu un plāna tehniskās īstenošanas problēmu, kuras līdz šim laikam stiepās kā divas paralēlas līnijas, patie­šām aizvijās kaut kas līdzīgs tikko nospraustam kanālam. Sejas atveidojums no antimona, kaut arī nedeva nekā­das perspektīvas, meklējot maskas izgatavošanas metodi, uzmundrināja mani, iedvesa pārliecību, ka ar konkrētu darbu diendienā manas iespējas aizvien vairāk paplašinā­sies.

Nolēmu jau nākamajā rītā nopirkt mālus un sākt prak­tizēties sejas modelēšanā. Man nebija skaidra mērķa, un es virzījos uz to taustīdamies. Pārbaudīdams pēc mīmikas muskulatūras anatomiskā atlasa, es liku citu uz citas plā­nas māla kārtas. Tas ir traģiski sasprindzināts darbs, it kā tu piedalītos cilvēka dzimšanas iekšējā procesā, it kā izvēles kritērijs, ko vispār gan nevar uztvert, sāktu sa­stingt gluži kā atdziestošs želatīns, — ar tādām jūtām es pakāpeniski piešķīru formu mīkstajam materiālam. Ir ģe­niāli slepenpolicisti, kuri atrod noziedznieku, krēslā sēdē­dami, un ir parasti slepenpolicisti, kuri, kājas nežēlodami, dzenas pakaļ pierādījumiem. Man arī visvairāk patīk rī­koties, strādāt ar rokām.

Tieši šajā laikā es no jauna sāku izjust interesi par Anri Blana grāmatu «Seja», par ko es jau minēju. Kad tā pirmo reizi man gadījās rokās, es uztvēru tajā sniegto analīzi par rūpīgu klasifikāciju, kas tā patīk zinātniekiem, un pat aizkaitināts nodomāju: nu ko gan visi šie prāto­jumi var dot man, cilvēkam, ko nodarbina konkrēts jautā-i jums. Bet, kad es vārda burtiskā nozīmē taustīdamies tu­vojos sejas radīšanas problēmai, tad beidzot atklāju, ka Blana formu teorija ietver sevī kaut ko lielāku nekā to, ko var atrast parastā rokasgrāmatā. Tikpat atšķirīgas šķitīs pazīstamas vietas karte un svešas zemes karte.

Vispārējos vilcienos Blana klasifikācija izskatās šādi.

Vispirms tiek uzzīmēts liels riņķis, kura centrs ir de­guns, bet rādiuss — attālums no degungala līdz zoda apakšdaļai. Pēc tam tiek uzzīmēts mazs riņķis, kura rā­diuss — attālums starp degunu un lūpām. Atkarībā no šo riņķu attiecības sejas iedala divos tipos: ar lejup pārvie­totu centru un ar augšup pārvietotu centru. Un tie savu­kārt dalās vājās un tuklās sejās. Tādējādi pavisam eksistē četri seju tipi:

1.  Centrs pārvietots lejup, vāja — uz pieres, vaigiem un zoda spēcīgi muskuļu puni.

2.  Centrs pārvietots lejup, tukla — uz pieres, vaigiem un zoda mīksti tauku slāņi.

3.  Centrs pārvietots augšup, vāja — pie deguna smaila seja.

4.  Centrs pārvietots augšup, tukla — pie deguna seja viegli izliekta uz priekšu.

Ar tiem, protams, nav aptverti visi seju tipi. Šie četri stumbri bezgalīgi sazarojas atkarībā no vairāku cits citu izslēdzošu svarīgu elementu sintēzes, zināmu daļu uzsvē­ruma un detaļu notušējuma. Taču man nebija vajadzības iedziļināties sīkumos. Un, tā kā es uzliku kārtu pēc kār­tas, sākot ar apakšējo, tad varēja to visu neņemt vērā. Vissvarīgākais — neaizmirst galveno, un tālāk lai iet kā iedams.

Ja aplūkojam minētos četrus pamattipus psihomorfo- loģijas gaismā, tad rodas tāds secinājums: pirmie divi — tie ir introversu, uz savu iekšējo pasauli koncentrētu cil­vēku tipi, un divi pēdējie — ekstraversu, uz apkārtējiem notikumiem koncentrētu cilvēku tipi. Tipi ar nepāra nu­muru ir naidīgi vai katrā ziņā pretojas apkārtējai pasau­lei. Turpretī tipiem ar pāra numuriem piemīt tendence sa­mierināties ar to vai pat dzīvot saskaņā ar to. Apvienojot šos divus klasifikācijas veidus, var noteikt katra tipa spe­cifiskās īpatnības.

Bet, ja klasifikācijas metodei pievieno šī paša Blana ideju par mīmikas koeficientu, tad problēma kļūst vēl vien­gabalaināka. Mīmikas koeficients — tas kvantitatīvi no­saka ietekmi, ko pauž sejas izteiksme katrā no deviņpa­

dsmit punktiem, kas novietoti pēc kustīguma pakāpes un izvēlēti no pāri par trīsdesmit mīmikas muskuļiem. Ļoti interesanta ir arī metode, ar kādu izdarīts aprēķins. Se­cīgi nofotografējis apmēram divpadsmit tūkstošus prieka un skumju izteiksmes gadījumus un ar projicēšanas me­todi sadalījis tos uz horizontāles kā topogrāfisku karti, Blans noteica katra punkta kustīguma vidējo lielumu. Blana izdarītie secinājumi vispārējos vilcienos ir šādi: mīmikas koeficienta blīvums sevišķi liels ir trīsstūrī, ko ierobežo deguna gals un lūpu kaktiņi. Pēc tam tas pakā­peniski pazeminās šādā secībā: sejas daļa starp muti un vaigu kauliem, daļa zem acīm un, beidzot, virsdegune. Vis­zemākais koeficients ir pierei. Tātad mīmikas funkcija kon­centrējas sejas apakšdaļā, visvairāk ap lūpām.

Tas viss nozīmē koeficienta sadalījumu atkarībā no vietas. Bet to ietekmē un pārveido arī zemādas audu rak­sturs. Koeficienta blīvums pazeminās proporcionāli to bie­zumam. Acīm redzot, koeficienta niecīgumu tomēr nevar identificēt ar mīmikas trūkumu. Pat tad, ja koeficients ir ļoti blīvs, bieži vien var gadīties, ka trūkst mīmikas, un, ja koeficients nenozīmīgs, dažreiz vērojama tomēr dzīva mīmika. Tātad mīmika var trūkt gan pie augsta, gan zema koeficienta blīvuma.

Postskripts. Varbūt pamēģināsim piemērot Blana klasifikācijas metodi mūsu sejām? Vispirms — tavē­jai. Ja jautātu, kāda tā ir, tad, acīm redzot, tā būtu jāpieskaita sejām, kam centrs pārvietots augšup. Zem ādas ir tauku slānis. Tātad tā tuva ceturtajam tipam: pie deguna seja mazliet pavirzīta uz priekšu. No psihomorfoloģijas viedokļa tu esi pieskaitāma ekstraversiem cilvēkiem, kas koncentrējušies uz ap­kārtnes notikumiem, un tu esi saskaņā ar apkārtni. Mīmikas koeficients samērā zems, un tavas sejas iz­teiksme ir stabila un maz pakļauta svārstībām.

Nu, kā ir? Cerams, ka esmu trāpījis tieši mērķī; vai ne? Laikam tu pati stāstīji, ka skolā tevi iesau­kuši par Bodisatvu. Pirmo reizi par to dzirdējis, es iesmējos. Kas tad mani tā sasmīdināja? Ja pārdo­māju pamatīgāk, es laikam pilnīgi aplam iztēlojos gan tevi, gan Bodisatvu. Protams, ārēji tu nemaz ne­līdzinājies Būdas statujai. Pat ja tu vēlētos, tu

nespētu kļūt tikpat vēsa un nepieejama. Es teiktu, ka tev drīzāk ir temperamentīga, juteklīga seja. Bet, ja tevi aplūko no iekšpuses, tad, pēc Blana klasifikāci­jas, tev patiešām piemīt Bodisatvas vaibsti. Koncen- trētība uz to, kas notiek apkārt, saskaņā ar ārpa­sauli — tā ir dzīva gumijas siena metra biezumā. Tā ir bezgala mīksta un nekad nenodara sāpes. Mazliet smaidoša seja ar puspievērtām acīm kā Būdas sta­tujai, — cilvēks ar tādu seju uzvar ar kailām rokām. Iztālēm tas ir tik pievilcīgs, patīkams smaids. Bet tuvojoties tas izplūst miglā, kas aizsedz acis. No vi­sas sirds vēlos izteikt savu sajūsmu par cilvēku, kas tev izdomājis iesauku «Bodisatva».

… Vai tev šķiet, ka tā ir dzēlība? Ja šur tur var­būt arī bija dzeloņi, tad tikai es tur esmu vainojams, uz tevi tas neattiecas. Droši vien es esmu pieskai­tāms pie tiem cilvēkiem, kuri slimīgi uztver citu cil­vēku labsirdību.

Tagad mana seja… Lai nu paliek… Vai maz vērts runāt par seju, kas pazaudēta. Ja man rastos izdevība, es labāk paklausītos, kā pēc Blana teorijas jāvērtē sarakaba cilts cilvēku sejas, kuras viņi tā pārveidojot, ka nav iespējams tās attiecināt ne uz vienu klasifikācijas punktu.

Kā jau es gaidīju, pirksti sagādāja pirmos veiksmes mirkļus, kurus nekādi nespēja panākt galva. Pēc desmit dienu ilgiem iepriekšējiem izmēģinājumiem ar katru no četriem seju tipiem es divus atzinu par nepiemērotiem.

Sākumā atkrita ceturtais tips: «Pie deguna seja viegli izliekta uz priekšu.» Šim sejas tipam ir tauku slāņi ap tām sejas daļām, kam ir augsts mīmikas blīvuma koeficients, un tāpēc tai piemīt ārkārtīgs stabilums: tā grūti pielāgo­jama — ja tā ir izgatavota, tad nepieciešams precīzi se­kot tās formai. Un es sadurtos ar pārāk nopietnām grū­tībām, ja man no paša sākuma nebūtu bijis pavisam precīzi jāizplāno viss darbs līdz galam. Tāpēc es tomēr nolēmu, kaut arī ar zināmu nožēlu, atteikties no šī tipa.

Postskripts postskriptam. Tev varbūt likās, ka iepriekšējā postskriptā es it kā būtu vēlējies vēl kaut ko pateikt. Bet zvēru, ka man nebija nekādas apslēp­

tas domas. Starp manām galvenajām piezīmēm un postskriptu bija gandrīz trīs mēnešus ilgs pārtrau­kums …

Tagad pirmais sejas tips, kam centrs pārvietots lejup un «uz pieres, vaigiem un zoda ir daudz spēcīgu muskuļu punu». No psihomorfoloģijas viedokļa tāda seja ir intra- versa, koncentrēta uz savu iekšējo pasauli, pretrunīga, tai trūkst stabiluma. Pat ja izturētos pavisam neobjektīvi, to­mēr būs jāatzīst, ka tāda seja ir augļotājam, kas ne reizi nav cietis zaudējumus. Bet nekādā ziņā tā nav pavedēja maska. Ņemot vērā tikai ārējo iespaidu, es bez nožēlas at­metu arī šo tipu.

Atlika vēl divi…

«Uz pieres, vaigiem un zoda viegli tauku slāņi…» No psihomorfoloģijas viedokļa tādas sejas ir intraversiem cil­vēkiem, kas koncentrējušies uz savu iekšējo pasauli, tie ir harmoniski vai izceļas ar intraspektīvismu un apbalvoti ar lielu pašsavaldīšanos.

«Pie deguna smaila seja…» No psihomorfoloģijas viedokļa tādas sejas ir ekstraversiem cilvēkiem, kas kon­centrējušies uz apkārtējo pasauli, tie ir neharmoniski vai enerģiski cilvēki, kam liela tieksme darboties.

Man šķita, ka manā priekšā pavērās diezgan skaidra aina. Izvēlēties no četriem vai diviem — liela starpība. Četri nav vis vienkārši divi un divi, tajos ietilpst sešas kombinācijas salīdzinājumam. Tādējādi es varēju reducēt savu darbu līdz vienai sestdaļai. Turklāt divi atlikušie tipi bija gluži pretēji: pilnīgi neiespējami bija aiz pārskatīša­nās noturēt vienu par otru. Tikai eksperimentālās modelē­šanas ceļā, ko es arī daru, izdosies uzzināt, kāda izskatās seja, kas man vajadzīga.

Kādu laiku es pilnīgi iegrimu šo divu sejas tipu salī­dzināmā izpētē. Bet, tā kā man bija tikai viena maskas forma, kas noderēja par pamatu, man bija ļoti neērti, kad katru reizi vajadzēja izjaukt vienu un taisīt citu. Padomā­jis es nopirku kameru «Polaroid». Pietiek nospiest slēdzi, un tev rokās ijau ir attīstīta fotogrāfija. Tas bija parocīgi, jo tūlīt, nezaudējot laiku, varēja ne vien salīdzināt

fotogrāfijas, bet arī fiksēt soli pa solim visu maskas radī­šanas procesu.

Jā, tajās dienās mana sirds dziedāja kā cikāde, kurai izauguši spārni.

Un man neienāca pat prātā, ka jebkuru mirkli mans darbs var nonākt strupceļā …

Kādu dienu debesīs virpuļoja dienvidu vējš, neizslēgtā tvaika apkure versmoja neciešamu karstumu. Paraudzījos kalendārā — februāris jau sliecās uz beigām. Es apjuku. Biju taču gribējis visu pabeigt, kamēr auksts. Materiāla struktūras un manas maskas kustīguma jautājumā es jau varēju rīkoties gandrīz nekļūdīgi, bet, ko lai dara ar ven­tilāciju, to es vēl nezināju. Vispār nekā laba nesolīja tas gadalaiks, kad sviedri plūst aumaļām. Arī masku piestip­rināt tādos apstākļos ir grūti; paredzēju, ka radīsies arī vesela virkne fizioloģiska rakstura šķēršļu. Bet man vēl bija jāizdara trīs mēnešus ilga atkāpe, iekams nonācu pie tā, ar ko sāku šīs piezīmes, — iekams atradu patvērumu S. namā.

Kāpēc gan man tomēr bija jāiet pa tādu apkārtceļu? Pēc pirmā acu uzmetiena darbs veicās gluži normāli. Es biju tā ievingrinājies, ka varēju domās uzzīmēt abus seju tipus, varēju pat, ieraudzījis seju, kas piederēja pie viena vai otra tipa, tūlīt sadalīt to savā iztēlē pamatelementos un izdarīt labojumus. Jā, materiāls man bija rokā, un es varēju izvēlēties jebkuru, kas man patika. Bet, ja nav no­teikta kritērija, tad nevar izvēlēties vienu no diviem. Ne­maz nav ko mēģināt izvēlēties sarkanu vai baltu, ja ne­zini, par ko ir runa — par biļetes krāsu vai karoga krāsu. Ak, šie kritēriji, kas izgaist miglā! Vai tiešām ir mīkla, ko nevar atrisināt ar parastu minēšanu? Zināms, tagad kritērijs bija ieguvis gluži citu jēgu nekā agrāk. Bet, jo skaidrāks kļuva mans priekšstats par objektu, jo vairāk es saskaitos. Harmoniskā tipā ir harmonijas daiļums, nehar- moniskā tipā arī ir savs daiļums. Atrisināt jautājumu, pa­turot prātā tā vai cita tipa vērtību, šajā gadījumā galīgi nav iespējams. Un, jo vairāk es uzzināju, jo lielāku, grūti sadalāmu interesi sāku izjust pret šiem abiem tipiem. No­kļuvis bezizejas stāvoklī, izmisis es vairākkārt domāju: vai man labāk neizlozēt? Bet, tā kā sejā ietverts kaut ne­daudz metafiziskas jēgas, es nevarēju atrisināt jautājumu tik bezatbildīgi. Pat tie pētījumi, kurus līdz šim biju iz­darījis, liecināja, ka ārējais izskats, lai arī cik tas būtu bēdīgi, zināmā mērā saistīts ar psiholoģiju un individu­āliem vaibstiem.

… Bet pietika man atcerēties tārpu izēstās, sačokurotās savas sejas atliekas, lai es atraidītu jebkuru sejas nozīmi, un tas beidzās ar to, ka mani sāka kratīt drebuļi kā suni, kas izmircis līdz ādai. Kas gan tas ir — psiholoģija, in­dividuālie vaibsti? Vai tad, kad es strādāju institūtā, tā­dām lietām bija jel kāda nozīme? Lai kādi būtu cilvēka individuālie vaibsti, viens plus viens allaž ir divi. Ir pavi­sam īpaši gadījumi, kad cilvēka kritērijs ir seja, — pie­mēram, aktierim, diplomātam, viesnīcas vai restorāna darbiniekam, personiskajam sekretāram, blēdim. Bet, ja viņš nepieder ne pie vienas no šīm profesijām, vai tad in­dividuālajiem vaibstiem ir lielāka nozīme nekā koka lapu zīmējumam?

Tad es uzspļāvu visam un nolēmu mest gaisā monētu. Bet, lai arī cik reižu es metu, ērglis un raksts iznāca līdzīgi.

Par laimi vai par nelaimi, atlika vēl viens darbs, ko vajadzēja izdarīt, neizlemjot par sejas tipu. Šāds darbs: atrast sejas virsmu, ko varēs izlietot maskas pabeigšanai. Man neatlika nekas cits kā nopirkt seju no sveša cilvēka, ko es nekad vairs neredzēšu. Bet šī pasākuma raksturs bija tāds, ka psiholoģiski to bija ļoti grūti veikt, un, ja es neatrastos bezcerīgā stāvoklī, tad, bez šaubām, nespētu piespiest sevi pie tā ķerties. Šajā ziņā patlaban bija ār­kārtīgi piemērots moments.

Protams, es ļoti labi zināju, ka tajā mirklī, kad pa­beigšu šo darbu, man neizbēgami tiks iesniegts ultimāts, bet, kā mēdz teikt, uz indi iedarbojas ar indi, — viena inde iznīcina otru, — un tad uz kādu laiku es varēju iegūt mieru. Bija pienācis marts, un jau pirmajā svētdienā es ieliku čemodānā neparastus instrumentus un nolēmu no paša rīta beidzot braukt ar elektrisko vilcienu uz pilsētu.

Elektriskie vilcieni, kas brauca ārā no pilsētas, bija pārpildīti* turpretī tie, kas devās uz centru, pagaidām bija samērā tukši. Un tomēr man bija tīrās mokas pēc tik dau­dziem mēnešiem atkai atrasties pūlī. Man vajadzētu būt sagatavotam uz visu, bet es tomēr stāvēju pie durvīm, vērdamies laukā, nespēdams piespiest sevi atskatīties un palūkoties, kas notiek vagonā, un šaprazdams, cik es iz­skatos komisks^ ieslēpies līdz ausīm paceltā mēteļa ap­kaklē, kaut gan sakurināts bija tā, ka trūka elpas, — ne­spēdams ne pakustēties kā kukainis, kas izliekas beigts. Kā gan es spēšu uzrunāt nepazīstamu cilvēku? Katru reizi, kad vagons apstājās, es, ieķēries durvju rokturī, burtiski, biju spiests cīnīties ar gļēvulīgu tieksmi atgriezties mājās.

Galu galā — no kā man jābaidās? Neviens mani ne par ko neapvaino. Tik un tā es sarāvos aiz kauna, itin kā būtu izdarījis noziegumu. Ja sejas izteiksme tik neaizstā­jama personības noteikšanai, vai tad var apgalvot, ka nav iespējams konstatēt cilvēka personību, tikai dzirdot viņa balsi pa telefonu? Vai var sacīt, ka tumsā visi cilvēki baidās, tur cits citu aizdomās, naidojas savā starpā? Blē­ņas. Galu galā tādai lietai kā seja ir acis, mute, deguns, ausis; un, ja tie funkcionē normāli, — tas ir vairāk nekā pietiekami! Seja kalpo nevis tam, lai demonstrētu to ci­tiem, bet tikai pašam sev! (Nav vērts ņemt stipri pie sirds … Tā attaisnojās mans otrais «es», kaut arī tas bija nepatīkami… Man tikai bija neērti bez vajadzības sa­mulsināt svešus cilvēkus, speciāli parādot viņiem seju, ku­rai trūkst izteiksmes …) Bet, atklāti runājot, vai tas bija galvenais iemesls? Tumšās acenes, kas bija izgatavotas pēc speciāla pasūtījuma, bija tumšākas par parastajām, un varēja pilnīgi neraizēties, ka cits sajutīs, ka viņam pie­vērsts mans skatiens. Un tomēr …

Vilciens pagriezās, un tā vagona puse, kur es stāvēju, pavērsās pret rietumiem, durvju stiklā atspoguļojās ģi­mene ar bērnu man aizmugurē. Gadus piecus vecs zēns, kas sēdēja starp jauniem vecākiem, kuri dedzīgi kaut ko apsprieda, rādīdami ar pirkstiem uz vagonā piestiprināto reklāmu (vēlāk redzēju, ka tajā reklamēta vannu pārdo­šana uz nomaksu), acis plaši ieplētis, neatlaidīgi raudzī­jās uz mani no tumšzilās matroža cepurītes apakšas. Viņa acīs jautās izbrīns, satraukums, bailes, nojausma, neti­cība, svārstīšanās, valdzinājums un, beidzot, visas ziņkā­res nianses. Viņš bija gluži kā transā. Man sāka zust paš­savaldīšanās. Vecāki arī labi — klusē un pat negrasas viņu norāt. Es asi pavērsu pret bērnu seju, un viņš, kā jau es biju sagaidījis, izbīlī piekļāvās mātei, bet tā, atgrū­dusi viņu ar elkoni, sāka bart.

… Bet ja nu es klusēdams nostātos šo vecāku un bērna priekšā, nicīgi vērodams viņu samulsumu, noņemtu bril­les, nomestu pārsēju un sāktu attīt saites? Samulsums pārvērstos apjukumā, pēc tam sirsnīgā lūgumā. Bet es, nepievērsdams viņiem uzmanību, tītu vien vaļā. Lai pa­vairotu efektu, pēdējās kārtas es norautu vienā rāvienā. Paņemtu aiz saites augšmalas un rautu uz leju. Bet seja, ko viņi ieraudzīs, būs pavisam citāda nekā mana agrākā seja. Nē, tā atšķirsies ne vien no manas sejas — tā at­šķirsies vispār no cilvēka sejas. Līķa bāla, kā vasks, caur kuru spīd cauri bronza vai zelts. Bet viņi nespēs noskaid­rot sīkāk. Viņi nepagūs nemaz aptvert, kas ir viņu priekšā — dievs vai velns, kad visi trīs pārvērtīsies akme­ņos, svina bluķos, bet varbūt vienkārši kukaiņos. Viņiem sekos arī pārējie pasažieri, kas tur būs klāt…

Negaidīts troksnis vagonā lika man atjēgties. Vilciens tuvojās manai stacijai. Es izlēcu uz perona, it kā man dzītos kāds pakaļ. Mani pārņēma nomācošs nogurums. Perona galā atradās soliņš. Tiklīdz es uz tā apsēdos, tas viss bija manā rīcībā: vai nu no manis izvairījās, vai arī katrs vēlējās labāk sēdēt viens pats. Domīgi raudzīda­mies uz ņudzošo pasažieru plūsmu, es jutu, ka nupat, nu­pat sākšu raudāt aiz izmisuma, kas iesvēla manī.

Acīm redzot, es biju iztēlojies stāvokli pārāk rožaini. Vai šajā cietsirdīgajā un kaprīzajā pūlī atradīsies kāds līdzjūtīgs cilvēks, kas būs ar mieru pārdot man savu seju? Diezin. Pat ja es arī izraudzīšos kādu cilvēku un paaici­nāšu viņu, viss šis pūlis uz perona nikni blenzīs manī. Milzīgais pulkstenis zem perona jumta … Kopējais laiks visiem cilvēkiem… Kas gan īstenībā ir to cilvēku vien­aldzība, kuriem ir seja? Vai tiešām tik izšķiroša nozīme ir tam, ka cilvēkam ir seja? Vai var teikt, ka būt redza­mam — tā ir cena, ko tu maksā par tiesībām redzēt? … Nē, visļaunākais ir tas, ka mans liktenis ir pārāk nepa­rasts, pārāk individuāls. Atšķirībā no bada, mīlas bez pretmīlas, bezdarba, slimības, bankrota, dabas katastro­fas, atmaskota nozieguma manas bēdas nebija tādas, kas atļautu dalīties tajās ar citiem. Mana nelaime mūžam pa­liks tikai manējā, un ne ar vienu nespēšu tajā dalīties.

Tāpēc jebkurš var bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetu­miem ignorēt mani. Un man nav atjauts pat protestēt.

… Vai tik toreiz es nesāku pārvērsties par briesmoni? Un vai tā nebija briesmoņa sirds, kas, aizķerdamās ar asiem nagiem, pārklādama miesu saltiem drebuļiem, it kā strādātu elektriskais zāģis, trausās augšā pa manu mu­gurkaulu? Bez šaubām. Tieši toreiz es sāku pārvērsties par briesmoni. Šķiet, ka Karleils ir sacījis: sutana veido garīdznieku, formas tērps veido kareivi. Varbūt briesmoņa seja rada briesmoņa sirdi. Briesmoņa seja nolemj vientu-. lībai, bet šī vientulība rada briesmoņa sirdi. Un pietiks manas ledainās vientulības temperatūrai mazliet pazemi­nāties, lai visas saites, kas saista mani ar sabiedrību* krakšķēdamas satrūktu, un es pārvērtīšos par briesmoni, kuram ārējais izskats ir vienaldzīgs. Ja man lemts pār­vērsties par briesmoni, tad kāda veida briesmonis es kļūšu, ko es nodarīšu? To es neuzzināšu, kamēr nekļūšu tāds. Pat doma par to bija tik briesmīga, ka gribējās kaukt. . .

Piezīmes uz malām. Interesants ir romāns, kurā aprakstīts briesmonis Frankenšteins. Kad bries­monis dauza šķīvjus, tad vainu parasti uzveļ postīša­nas instinktam, ar ko tas apveltīts. Taču īstenībā ir otrādi —■ izskaidrojums atrodams trauku trauslumā. Apzinādamies, ka ir briesmonis, tas vēlējās tikai vienu — apbedīt sevi vientulībā, un tikai upuru trauslums nemitīgi padarīja viņu par slepkavu, tā, lūk, tas bija. Tātad, kamēr pasaulē eksistē tas, pret ko var izturēties varmācīgi — ko var salauzt, sa­plēst, sadedzināt, kam var nolaist asinis, ko var no­žņaugt, — briesmonim neatliek nekas cits kā nepār­traukti izdarīt varmācības. Vispār briesmoņa rīcībā nebija nekā jauna. Pats briesmonis nebija nekas cits kā savu upuru izgudrojums.

Nē, no manas mutes neizlauzās neviena skaņa, bet man šķiet, ka tobrīd es Jau sāku gaudot. Palīdziet! Neska­tieties uz mani tā! Ja jūs arī turpmāk ta skatīsieties uz mani, tad es patiešām kļūšu briesmonis!… Beidzot es ne­izturēju un kā zvērs, kas meklē glābiņu alā, lauzdamies cauri ļaužu jūklim, izmisumā metos uz tuvāko kinoteātri — vietu, kur pārdod tumsu, vienīgo vietu, kur briesmonis var paslēpties. •

Neatceros, kādu filmu demonstrēja. Es ievilkos pašā balkona kaktā un cieši ietinos mākslīgajā tumsā gluži kā kaklautā. Pamazām sāku nomierināties kā kurmis, kas bei­dzot atradis savu alu. Kinoteātris atgādināja garu, bez­galīgu tuneli. Krēsls man šķita kā mežonīgi joņojoša eki­pāža. Šķeldams tumsu, es neatturami traucos uz priekšu. Ja lidošu tādā ātrumā, nekādi cilvēki nespēs mani panākt. Es padrāžos viņiem garām, un viņi sastingst par mario­netēm. Es būšu pirmais Mūžīgās Nakts valstībā. Es izslu­dināšu sevi par tās valsts imperatoru, kur nav nekā, izņe­mot zvaigžņu gaismu, spīguļus un rasu … Itin kā slepus baudīdams saldu augli, es iegrimu sapņos, kas līdzinājās bērnu ķeburiem. Un nevajag izsmiet mani tādēļ, ka šīs tumsas bija tikai mazs stūrītis. Ja domā kosmiskā mērogā, tad tumsa ir svarīgākā substance, kas aizņem Visuma lie­lāko daļu…

Pēkšņi krēslos manā priekšā sākās kaut kāda neda­biska rosīšanās. Tumsā bija dzirdami sēcoši, apslāpēti sievietes smiekli. «Cst,» vīrietis viņu apsauca, un kustība mitējās. Skatītāji sēdēja reti, tas notika tajā brīdī, kad mūzika pilnā sparā, cik vien tai bija jaudas, dārdināja zāli, un tāpēc neviens, izņemot mani, droši vien nepievērsa viņiem uzmanību. Kaut arī tas neattiecās uz mani, es at­vieglots nopūtos. Tomēr joprojām cieši lūkojos uz to pusi, nespēdams atraut acis. Ekrāns kļuva gaišāks, un skaidri iznira divu cilvēku apveidi. Sieviete izlika pār baltā pū­kainā mēteļa apkakli matus, kas bija apgriezti kā meite­nei; pie viņas pleca bija piekļāvusies vīrieša galva. Tur­klāt viņi abi līdz pusei bija ietinušies vīrieša melnajā mē­telī. Kas notika zem tā?

Sevišķi dūrās acīs sievietes baltais pakausis. Šis bal­tais plankumiņš Šķita te iegrimstam tikpat balta mēteļa apkaklē, te atkal iznirstam. Varbūt sieviete patiesībā kus­tējās augšup un lejup, bet varbūt tieši pretēji, — manas acis nekādi vairs neatrada fokusu, un viss tajās ņirbēja. Taču par vīrieti es nepavisam nebiju pārliecināts. Viņa galvas stāvoklis bija tāds, it kā viņš kaut ko aplūkotu uz sievietes krūtīm … Kreisā roka, ar ko viņš skāra sievieti, varēja gan noglāstīt viņas sānu, gan aizkļūt līdz mugurai un zemāk… Brīvā labā roka bija ietikusi kaut kur iekš­pusē, un tai bija pilnīga iespēja darīt visu, ko tā vēlējās. Es ieurbos acīm viņa labajā plecā — aiz sasprindzinājuma pat asaras sariesās. Bet manā priekšā bija ar melnu tušu uz melna dēja zīmēta aina. Un, ja man šķita, ka plecs dre­binās, tad tāpēc, ka man gribējās, lai tā būtu, un, ja man šķita, ka tas kustas ritmiski, tad tikai tāpēc, ka es to vē­lējos. Galu galā es pats aizrāvos ar paša aizrautību.

Negaidot sieviete skaļi iesmējās. Es nodrebēju, it kā man būtu iesists, — nez kāpēc likās, ka esmu šo pēkšņo smieklu vaininieks. īstenībā nesmējās vis viņa, bet dina­miskais skaļrunis aiz ekrāna. Un, it kā piebalsojot viņai, uz ekrana arī sāka kūsāt iekāre.

Visu ekrānu aizņēma balts sievietes kakls. Tas ener­ģiski locījās no vienas puses uz otru, itin kā ciestu un sū­dzētos, bet pēc tam pakāpeniski sāka slīdēt lejup, un tā vietā uz ekrāna parādījās lūpas, kas atgādināja tikko iz­vārītus cīsiņus, un šīs lūpas izstiepās kaut kādā neiedomā­jamā smaidā, kas ievērojami pārspēja visus tam noteiktos izmērus. Pēc tam nāsis — kā caurumi gumijas caurulē… Aiz tām plakstiņi, tik cieši sakļauti, ka pilnīgi pazuduši krunciņās… Un, beidzot, smiekli, kas drīzāk atgādināja izbiedētu meža putnu spārnu plīkšķus …

Man kļuva neomulīgi. Vai tiešām nepieciešams seju demonstrēt tādā veidā? Kino no paša sākuma ir likusies tāda izrāde, kas iespējama tikai tumsā. Un man šķiet tā: ja jau tiem, kas skatās, nav sejas, tad arī tam, uz ko ska­tās, seja nav vajadzīga…

Bet nekad neatradīsies neviens aktieris, kas būtu ar mieru noņemt seju, kaut gan drēbes viņš gatavs noģērbt, cik tik patīk. Turklāt viņš ir absolūti pārliecināts, ka viss viņa tēlojums sakoncentrēts ap seju. Vai tā nav tā pati krāpšana: pievilināt skatītāju ar tumsu un sarīkot viņam tādas lamatas… Vai arī tā: slepus noskatīties kauns; bet vai var sacīt, ka tad viss ir kārtībā, ja tikai izliekas, ka noskatās? Apvaldiet nepieklājīgo uzpūtību un svētulību! (Vai tas ir smieklīgi, ka šādu pašpārliecību izsaka kroplis, kas zaudējis seju? Bet labāk par visiem taču gaismu sa­prot nevis elektriķis, nevis mākslinieks, nevis fotogrāfs, bet aklais, kas zaudējis redzi, būdams pieaudzis. Kā pār­pilnībā ir pārpilnības gudrība, tā arī nabadzībā ir naba­dzības gudrība.)

Gluži kā griezdamies pēc palīdzības, es no jauna pa­raudzījos uz šo pāri. Patlaban viņi abi sēdēja pavisam rāmi. Kas tur īsti bija? Varbūt arī versmojošā iekāre nav nekas vairāk kā manas fantāzijas auglis? Caur apsēju spraugām gluži kā tārpi izlīda lipīgu sviedru strūkliņas. Laikam jau ne tikai tādēļ vien, ka baterijas bija pārāk karstas. Kaut kas līdzīgs sinepēm bija iekļuvis katrā porā, apsvilinot visu ķermeni. (Krāpšana bija nevis tumsa, bet, lai arī cik dīvaini tas būtu, mana paša seja.) Ja šajā se­kundē zālē negaidot iedegtos gaisma, tad neviens cits kā es, kas nelūgts ielauzies šeit, būtu pazemots un mani iz­smietu skatītāji…

Sakopojis visu savu vīrišķību, es izšķīros beidzot iziet uz ielas. Bet tomēr nevaru teikt, ka patvēruma meklēšana būtu izrādījusies neauglīga. Es sajutu, ka mans izaicinā­jums ir daudz spēcīgāks nekā agrāk, — citiem vārdiem, kaut šajā ziņā es atjaunoju savus sakarus ar cilvēkiem.

Tuvojās pusdienlaiks. Pa ielu gar staciju bezgalīgā straumē plūda ļaudis, kā tas mēdz būt dzīvā ielā atpūtas dienā. Es saplūdu ar šo straumi un, izjuzdams skatienus, kas lipa man klāt kā uzbāzīgas mušas, tomēr bezmērķīgi klaiņāju vēl apmēram kādu stundu. Uzskata, ka staigāša­nai piemīt noteikts psihisks efekts. Ņemsim, piemēram, karaspēka daļu maršējot. Kolonna var virzīties divās vai četrās rindās, un kareivim, lai ieturētu ierindu, nepiecie­šams vienīgi divas kājas. Manuprāt, vienlaikus ar drūma tukšuma sajūtu, sejas un sirds zaudējumu šajā bezgalī­gajā marša ritmā ietverts arī bezjūtīgs miers. Bez tam vēl nav nemaz reti gadījumi, kad ilga marša laikā cilvēki iz­jūt seksuālu kairinājumu.

Tomēr nevar taču bezgalīgi atgaiņāt mušas. Drīzāk man jāpārvēršas par visu redzošu mušas aci un kāri jā­lido ļaužu pūlī. Man jāatrod tajā kāds cilvēks, kas vēlē­sies pārdot man savu izskatu. Dzimums — vīrietis… Vi­ņam jābūt ar gludu ādu, pēc iespējas bez raksturīgām pa­zīmēm… Tā kā vēlāk tā izstiepsies un sarausies, sejas vaibsti un izmēri nav svarīgi… Vecums — no trīsdesmit līdz četrdesmit gadiem… Tiesa, četrdesmit gadu vecam vīrietim, kurš naudas dēļ piekritīs manam priekšlikumam, āda var būt klāta ar rētām un man nederīga, tāpēc runa faktiski bija par trīsdesmit gadu vecu …

Es centos saņemt sevi rokās, bet arī šīs pūles, uzlies­mojušas kā pārdeguši elektriskā spuldzīte, apdzisa — bija ļoti grūti uzturēt iekšējo sasprindzinājumu. Turklāt cil­vēki, kas gāja pa ielu, kaut ari bija sveši cits citam, iz­veidoja stipru ķēdi, itin kā organisku savienojumu bez ne­vienas plaisas, kur varētu iespiesties. Un vai manis izvē­lētā seja varēs radīt tik stipras saites? Pat apģērbs, ko viņi valkāja, bija saskaņots, gluži kā parole. Milzīgā vai­rumā ražota mūsdienu parole, ko dēvē par modi. Vai tas nav formas noliegums un reizē ar to kāds jauns formas veids? Tajā nozīmē, ka pārmaiņas notiek nepārtraukti, tas, acīm redzot, ir formas noliegums, bet tajā nozīmē, ka šis noliegums tiek realizēts masveidīgi, tas atkal tiek ietērpts formā. Varbūt tāda ir mūsdienu dvēsele. Un šīs dvēseles dēļ es kļuvu par ķeceri. Un, kaut gan mani pētījumi patie­šām atbalstīja priekšstatu par modi, ko veidojusi mākslīgā šķiedra, ļaudis neparko nepieļaus, lai es saplūstu ar vi­ņiem, jo laikam domā, ka cilvēkam, kam trūkst sejas, trūkst arī dvēseles. Sakopoju visus spēkus, lai ietu.

Ja es vieglprātīgi kadam pūlī uzsauktu, manas saites ar apkārtni acumirklī izjuktu kā samircis sedzi[1] papīrs. mani droši vien ielenktu no visām pusēm un bez jebkādas saudzības sāktu izvaicāt par manu muļķīgo masku. Kādas sešas reizes es izstaigāju ielu gar staciju no viena gala līdz otram un visu laiku nepārtraukti izjutu šādu brīdinā­jumu. Nē, ne tāpēc, ka es pārāk daudz par to domāju. Lai gan tur bija neiedomājama burzma, tomēr ap mani, it kā tas būtu ar mēri inficēts rajons, vienmēr palika brīva telpa, un ne reizi neviens nepiedūrās man ar plecu.

Man likās, ka atrodos cietumā. Jā, cietumā, un mūri, kas smacē tevi, un dzelzs restes — viss pārvērtas slīpēta spogulī, un tu visur atrod paša attēlu. Ieslodzījuma šaus­mas rada tas, ka nevienu mirkli tu nevari aizbēgt pats no sevis. Es arī esmu stingri iespundets sevis paša maisā — spārdies, kā gribi, tik un tā nav iespējams no tā izrauties. Nepacietība pārvērtās sapīkumā, bet sapīkums pārauga drūmā niknumā. Bet tad man pēkšņi galva iešā­vās doma: kā būtu, ja es ieietu universālveikala restorāna? Varbūt tāpēc, ka man bija brīvs laiks, bet varbūt tāpēc, ka biju izsalcis. Bet šī ideja slēpa sevī vēl lielāku izaicinā­jumu. Kaktā iedzīta cilvēka intuīcija man beidzot pateica, kurā vietā atārdīts maiss, kurā biju iespundēts.

Cilvēki taču kļūst vientuļi, atšķirti, nevarīgi, atklāj sa­vas vājības, kļūst raudulīgi lūdzoši visvairāk tajos brīžos, kad guļ, izdara dabiskās vajadzības, tāpat arī tad, kad aizrāvušies ar ēšanu. Starp citu, universālveikalu restorā­nos sevišķs lepnums ir «individuālais» ēdienu saraksts.

Telpa, kurā es nokļuvu pa slīdošajām kāpnēm, atgādi­nāja banketu zāli. Šķita, ka restorāns atrodas tūlīt aiz tās. Es jau devos turp, kad pēkšņi manā priekšā iznira varen liels sludinājums — «No masku izstāde». īsu mirkli es sastingu un jau dzīros doties atpakaļ. «Nu, protams, tam noteikti bija te jāatgadās,» es nodomāju. «Bet, ja skriešu prom, par mani smiesies vēl vairāk.» Un, kaut gan restorānā varēja tikt, neapmeklējot izstādi, es tik un tā devos tieši šai zālē.

Varbūt es tā rīkojos tāpēc, ka mani jau bija iedvesmo­jis pieņemtais lēmums ieiet restorānā. Jeb varbūt to labāk nosaukt par spēku pārbaudi pirms izaicinājuma mešanas. Cilvēks maskā apskata No maskas — neparasts savieno­jums, neko teikt. Jāsakopo tik daudz apņēmības, lai tās pietiktu, kamēr izeju caur uguns loku.

Bet, par laimi, apmeklētāju bija tik maz, ka viss mans sasprindzinājums izzuda. Pateicoties tam, es negribot no­mierinājos un nolēmu apskatīt izstādi. Nekādu sevišķu cerību es neloloju. Starp No masku un to, kas vajadzīga man, kaut arī tās sauc vienādi — «maska», — ir pārāk liela atšķirība. Man bija nepieciešama tāda, kas iznīcinātu tārpu mudžekļa celto šķērsli un atjaunotu taciņu, kas saista mani ar citiem cilvēkiem, turpretī No maska par va- rēm cenšas iznīcināt visas saites ar dzīvi. Starp citu, tam lielisks pierādījums ir zālē sajūtamā trūdu atmosfēra.

Protams, man jāatzīst, ka No maskā slēpjas kāds ide­āls skaistums. Tas, ko mēs dēvējam par skaistumu, var­būt pauž spēcīgās protesta jūtas pret iznīcību. Atveidoša­nas grūtības var būt mākslas pilnības mēraukla. Tātad, ja par pamatu ņem neiespējamību masveidīgi ražot, tad, bez šaubām, būs jāatzīst, ka plānais lokšņu stikls — visskais­tākā lieta mūsu pasaulē. Bet tik un tā visneizprotamākais ir tas, kas gan slēpjas aiz vispārējās tieksmes meklēt tādu retu pilnību. Vajadzība pēc maskas, kā saka veselais sa­prāts, atspoguļoja to cilvēku vēlēšanos, kurus vairs neap­mierināja dzīva aktiera izskats, redzēt kaut ko pārāku par to. Tādā gadījumā — kāpēc bija nepieciešams tīšam izveidot tādu sejas izteiksmi, it ka tie būtu pakarušies cil­vēki?

Es negaidot apstājos pie sievietes maskas. Tā bija pie­kārtā pie zemas pusloka šķērssienas, kas savienoja divas sienas, — tāds novietojums pauda noteiktu ieceri. Uz melna audekla fona šī maska, it kā atbildēdama manam skatienam, šķiet, pagriezās pret mani. Un plati pasmaidīja par visu seju, it kā gaidīdama mani…

Nē, tā noteikti bija halucinācija. Kustējās nevis maska, bet gaisma, kas krita uz tās. Aizmugurē bija paslēptas mazītiņas spuldzītes, tās zināmā kārtībā iedegās un no­dzisa, radot neatkārtojamu efektu. Jā, to viņi bija veikli iztaisījuši. Un, kaut arī es sapratu, ka tas ir tā sarīkots, manī aizvien vēl trīsēja izbailes. Un es bez jebkāda pro­testa uz visiem laikiem atsacījos no parastā un naivā uz­skata, ka No maskām nav izteiksmes …

Maska nebija vis tikai rūpīgi izdomāta vien. Tā at­šķīrās no pārējām arī ar lielisku izpildījumu.

Bet tās atšķirība nebija tik viegli izprotama, tā negri­bot aizkaitināja. Tomēr, kad es vēlreiz apgāju apkārt zā­lei un atgriezos pie sievietes maskas, tā pēkšņi nostājās manā priekšā gluži kā neredzamas lēcas fokusā, un es at­minēju mīklu. Tas, ko es redzēju savā priekšā, nebija seja. Tas tikai izlikās par seju, bet īstenībā tas bija parasts galvaskauss, pārvilkts ar plānu plēvi. Citās maskās, vecu vīru maskās, daudz skaidrāk vīdēja skeleta vaibsti, bet šī sievietes maska, kas pēc pirmā acu uzmetiena šķita tik apaļīga, Ija ieskatījās ciešāk, vairāk par pārējām atgādi­nāja tieši galvaskausu. Virsdegunes, pieres, vaigu un zoda kauli, kas izceļas reljefi, bija atveidoti tik precīzi, ka ienāca prātā anatomiskais atlass, un ēnu kustība, sekojot pārvietotajai gaismai, pārvērtās mīmikā. Līmes blāvums, kas atgādināja vecu porcelānu… Sīku plaisiņu tīkls, kas klāja virsmu… Upes krastā vējā un lietū gulošu baļķu baltums un siltums… Bet varbūt No masku sākums ir galvaskauss?

Tomēr ne jau visas sieviešu maskas bija tādas kā šī. Gadsimtu gaitā tās pārvērtās parastās, neko neizteicošās sejās, kas līdzīgas notīrītai melonei. Varbūt tāpēc, ka ap­lam bija izprasts pirmo masku veidotāju nolūks un visa uzmanība tika veltīta pašam maskas radīšanas procesam, pamata kauli nebija ievēroti un izcelts tikai izteiksmes trūkums.

Negaidot es sadūros ar briesmīgu hipotēzi. Kāpēc pirmo No masku radītājiem vajadzēja censties pārvarēt izteik­smes robežas un galu galā nonākt līdz galvaskausam? Protams, ne jau tāpēc, lai izdzēstu izteiksmi. Atkāpšanās no ikdienišķās izteiksmes vērojama arī citās maskās. Ja dziļāk papētī principiālo starpību, tad tā laikam slēpjas tur, ka atšķirībā no parastajām maskām, kurās šī atkāp­šanās risināta pozitīvā virzienā, No maskās tā iet nega­tīvā virzienā. Ja gribi piešķirt izteiksmi — var piešķirt, kādu vien vēlies, bet tik un tā tas būs tukšs trauks bez jebkāda satura… Atspulgs spogulī, kas var pārveidoties, kā tik patīk, atkarībā no tā, kas tajā raugās.

Protams, tas nenozīmē, ka mana seja, ko apņēmis tārpu ņudzeklis, jāpārvērš par galvaskausu. Bet vai No masku radīšanas universālajā metodē, kad seja pārvēršas tukšā traukā, netiek saglabāts pamatprincips, ko pauž jebkura seja, jebkura izteiksme, jebkura maska? Nevis seja, ko radi pats, bet seja, ko rada citi… Nevis izteik­sme, ko izvēlies pats, bet izteiksme, ko izvēlas citi… Jā, tā laikam būs pareizi… Briesmonis ir kaut kas radīts, tātad arī cilvēku var dēvēt par radījumu… Bet, tā kā šeit runa ir par vēstuli, ko sauc par izteiksmi, radītājs uzstājas nevis kā nosūtītājs, bet drīzāk kā saņēmējs.

Vai tas neizskaidro visas manas grūtības ar sejas tipa izvēli, visus manus bezgalīgos maldus?… Lai arī cik marku uzlīmētu vēstulei, kurai nav adreses, tā gluži vien­kārši atgriezīsies atpakaļ… Pagaidi, šķiet, ka ir izeja. Ja nu parādītu izziņām izmantojamo noteikto sejas tipu al­bumu un palūgtu, lai izvēlas… Bet kam gan, kam? Vai tad nav skaidrs? Protams, tev!… Bez tevis neviens nevar būt manu vēstuļu saņēmējs!

Sākumā es pieticīgi nospriedu, ka mans atklājums nav nozīmīgs, bet pamazām gaismas viļņi ap mani sāka mai­nīt garumu, mana sirds iesila smaidā, un, lai to neaiz­pūstu, es aizsedzu to ar plaukstām un uzmanīgi devos ārā no zāles, itin kā soļodams lejā no kalniņa.

Jā, tas nepavisam nav mazs atklājums, ja vien to iz­dosies realizēt… Droši vien radīsies ne mazums problēmu procedūras dēļ… Protams, radīsies … Tomēr tādā ceļā varbūt izdosies visu paveikt. Es apņēmīgi devos uz restorānu. Bez kādas svārstīšanās es iejaucos «No masku izstādes» zālei tik atšķirīgā sakaitētajā liela restorāna at­mosfērā; restorāna ēdienu kartes divās lappusēs bija ietverti bez izņēmuma visi apetītes veidi.

Man nepalīdzēja sevišķa drosme. Es neizjutu baiļu. Pavīdējusī cerība darīja mani drīzāk gļēvu. Cenzdamies pēc iespējas ātrāk nodibināt sakarus starp vēstuli un ad­resi, es pārvērtos bērnā, kas skrien cauri tumsai, aizspie­dis ausis.

Un tieši tad manā priekšā, aizšķērsodams ceļu, parā­dījās vīrietis. Nesatraucamais miers, ar kādu viņš lēni ap­lūkoja vitrīnā izliktos ēdienus, — šķita, ka viņš nespēs novērst acu no tiem, — tieši bija nepieciešams cilvēkam, ko es tik neatlaidīgi meklēju. Pārliecinājies, ka vīrieša ve­cums ir īsti piemērots un ka viņa sejā nav rētu, es tūlīt nolēmu — lai tas ir viņš.

Beidzot izšķīries, vīrietis nopirka kasē talonu buljo­nam ar makaroniem, un tūlīt pēc viņa arī es nopirku ta­lonu kafijai un sviestmaizēm. Ar nevainīgu sejas izteik­smi — kaut gan — kāda tur seja, man taču tās nebija — es apsēdos iepretim šim vīrietim pie tā paša galdiņa. Tā kā bija arī citas brīvas vietas, viņš klaji izpauda nepatiku, taču nekā nesacīja. Jauniņa viesu apkalpotāja izknieba caurumiņus mūsu talonos, atnesa ūdeni un aizgāja. Es noņēmu apsēju, iespiedu zobos cigareti un, juzdams, ka šis cilvēks ir samulsis, aplinkus iesāku:

—   Piedodiet, es droši vien traucēju…

—   Nē, nē, it nemaz.

—  Bet rekur bērns tā blenž uz mani, ka pavisam aiz­mirsis savu kāroto saldējumu. Viņš vēl nodomās, ka jūs esat mans draugs.

—   Nu, tad pārsēdieties citurl

—  Jā, to, protams, var. Bet vispirms es gribētu jums kaut ko jautāt — tieši, bez aplinkiem… Vai nevēlaties saņemt desmittūkstoš jenu? Ja tās jums nav vajadzīgas, es tūdaļ pāriešu uz citu vietu.

Mana sarunu biedra sejā atspoguļojās tik dzīva inte­rese, ka man pat kļuva viņa žēl; nekavēdamies sāku vilkt tīklu.

—    Lugums nav sevišķi apgrūtinošs. Nekada riska,

daudz laika neaizņems — un desmittūkstoš jenu ir jūsu. Nu, ka tad ir? Klausīsieties, vai man pārsēsties? …

Vīrietis aplaizīja ar mēles galiņu dzeltenos zobus, viņa apakšējais plakstiņš nervozi raustījās. Pēc Blana klasifi­kācijas, viņam bija mazliet patukla seja ar lejup pārvie­totu centru. Vispār tas bija manis atraidītais cilvēka tips, kas koncentrējies uz savu iekšējo pasauli un antagonis­tisks ārējai pasaulei. Bet man bija svarīga tikai ādas uz­būve, un tāpēc sejas tipam nebija būtiskas nozīmes. At­tiecībās ar šāda tipa cilvēkiem bija nepieciešams, izdarot spiedienu, uzmanīgi sekot, lai neaizvainotu viņu patmīlību.

Postskripts. Visiem spēkiem noraidīdams seju kā mērauklu sev, attiecībās pret citiem es to izmantoju viegli. Vai tāda pieeja pārāk patvaļīga? Jā, patva­ļīga, bet izturēties tāpat pret sevi būtu bijusi pārāk liela izšķērdība. Dzīves atstumtie visbiežāk kļūst par dzēlīgiem kritiķiem.

—   Bet tomēr… — It kā likdams saprast, ka mēs va­ram vienoties, pat ja viņš neskatīsies man sejā, vīrietis sēdēja, atmetis roku pār krēsla atzveltni, neveikli trīda- mi-es, un, kā šķiet, uzmanīgi vēroja izeju uz liftu, kas de­vās uz jumtu, kur bērniem izdalīja dāvanas — gaisa ba­loniņus. — Nu labi, apspriedīsim …

—   Jūs mani nomierinājāt. Būtu labi, ja mēs aizietu kwr citur. Seit pārāk nelaipnas viesu apkalpotājas. Bet vispirms es gribu norunāt vienu. Es nejautāšu ijums, ar ko jū* nodarbojaties, — nejautājiet arī jūs.

—  Galu galā vai ir maz tāda nodarbošanās, par ko būtu vērts jautāt? Turklāt arī, ja es nekā nezināšu, tad v ēlāk man nevajadzēs attaisnoties citu priekšā.

—  Kad mēs visu pabeigsim, es gribu, lai jūs aizmirstu visu, it kā mēs nekad nebūtu sastapušies.

—  Labi. Spriežot pēc sākuma, mums nebūs tāda sa­runa, lai to gribētos atminēties …

—   Nu, nav teikts! Jūs arī patlaban neuzdrīkstaties pa­skatīties man tieši sejā. Vai jau tas vien nepierāda, ka jūs esat ieintriģēts? Jūs drīzāk gribat uzzināt, kas man ir zem apsējiem.

—   Blēņas!

—   Kas tad? Bailes?

—   Nav nekādu baiļu.

— Kāpēc tad jūs tā vairāties no manis?

—   Kāpēc? … Vai tad man pēc kārtas jāatbild uz vi­siem jūsu jautājumiem? Tas ari ietilpst desmittūkstoš jenās?

—  Ja nevēlaties — neatbildiet. Es zinu visas jūsu at­bildes, pat nenoklausījies tās. Vienkārši es domāju kaut mazliet atbrīvot jūs no smaguma …

—   Sakiet jel beidzot — kas man jādara?

Vīrietis ar neapmierinātu izskatu izvilka no svārku ka­batas sagumzītu cigarešu paciņu un, atkāris apakšlūpu, sāka izgludināt paciņu. Bet tai mirklī kalsnais vaigs, uz kura asi izcēlās mutes muskuļi, sāka drudžaini raustīties kā kukaiņa vēderiņš. Viņam bija vajāta upura izskats. Bet kādēļ? No pieredzes es zināju, ka bērns, visneticamākās fantāzijas skubināts, var krist panikā, bet mans sarunu biedrs taču ir pilnīgi nobriedis cilvēks. Kolēģi novērsa no manis acis, slimīgi izjuzdami savu pārākumu. Domādams tieši par to, es ar desmittūkstoš jenu vilinājuma palīdzību gribēju panākt pseidovienlīdzību. Ne vairāk.

—  Tātad ķersimies pie galvenā! — Piesardzīgi, bet tajā pašā laikā tīši skarbiem vārdiem sāku zondēšanu. — Tad nu tā, es nodomāju, vai jūs neatdosiet man savu seju …

Atbildes vietā viņš drūmi palūkojās manī un sparīgi uzrāva sērkociņu. Sērkociņa galiņš nolūza, un degošā gal­viņa uzkrita uz galda. Viņš steigšus to apdzēsa, ar knipi nosvieda uz grīdas un, pikti nokrekstējies, aizdedzināja jaunu. Tā jau es biju gaidījis. Tas viss norisinājās dažās sekundēs, bet šajos mirkļos viņš pilnīgi koncentrējās, sa­springa, lai iedziļinātos vārdu «atdot seju» jēgā.

Paskaidrojumu varēja būt, cik vien tīk. Sākot ar tā­diem plaši pazīstamiem kā slepkavība, šantāža, afēra, kad grib pārmainīt savu izskatu, un beidzot jau ar pavisam fantastiskiem gadījumiem, kad patiešām nodarbojas ar seju pirkšanu un pārdošanu… Jā, noprast nemaz nav viegli. Ja viņam palikušas spējas mierīgi apsvērt, viņam tūlīt jāatceras desmittūkstoš jenas — tas ir pavisam skaidrs noteikums. Ir zināms, cik var nopirkt par desmit­tūkstoš jenām. Bet vai visprātīgākais nebūtu bijis, nemo- kot sevi ar minējumiem, tieši noprasīt, kas man ir pa­domā? Nebija nekādu šaubu, ka viņu nomāca manas sai­tes un viņš atradās neērtā stāvoklī kā cilvēks, kuram

sapnī uzmācas ar nez kādu neticamu sofistiku. Vispār es laikam nebiju kļūdījies, izlemdams nākt uz restorānu. Un visvairāk man patika tas, ka viņš, itin kā uzdūries drāšu aizžogojumam, interesējās ne tik daudz par to, kas atra­dās zem saitēm, cik par pašām saitēm.

Kādā mirklī — it kā slavens burvju mākslinieks būtu pavicinājis lakatiņu — manī notika satriecoša pārvērtība. Kā no neredzamas gaisa bedres piepeši izlido sikspārnis, tā arī es pēkšņi kļuvu varmāka, kas spējīgs iecirst sarunu biedra kaklā uztrītus ilkņus.

—   Ko nu par to. Kaut arī es runāju par seju, taču tā ir tikai āda. Gribu aizvietot saites …

Vīrieša seja apmācās vēl vairāk, šķita, ka viņš aizrā­vies ar smēķēšanu — tik cītīgi viņš savilka lūpas, — mūsu lietu viņš it kā bija pavisam aizmirsis. Sākumā es biju domājis īsi pastāstīt par patieso stāvokli, lai novērstu viņa iebildumus, bet patlaban tas vairs nebija nepieciešams. Zem apsējiem es nevilšus izmocīju nevienam neredzamu rūgtu smaidu. Izgāzt dusmas — labākais veids saglabāt veselību.

—   Nē, nē, neuztraucieties! Es negrasos noplēst jums ādu. Vienīgais, kas man vajadzīgs, — tas ir ādas virsmas zīmējums. Krunkas, poras, ādas līnijas… Vispār man vajadzīgs, lai jūs ļautu man pārnest uz formu visu, kas dod iespēju sajust ādu.

—   Ak forma …

Vīrietis atviegloti uzelpoja, sasprindzinājums atslāba, viņam sakustējās ādamābols, un viņš vairākkārt pamāja ar galvu, taču viņa bažas pavisam vēl tomēr neizklīda. Bija skaidrs, kas viņu uztrauc. Ko es taisos pastrādāt, uz­licis tieši tādu pašu seju kā viņam, — lūk, tas satrauca vīrieti. Es it nemaz necentos tūlīt izkliedēt viņa šaubas, bet visu laiku, kamēr notiesāju atnesto ēdienu, sarunāju visādas rupjības, tikai pastiprinot viņa šaubas. Personiski pret viņu es neizjutu naidu. Droši vien vēlējos viņam at­riebties par to, ka man jāvienojas ar viņu par seju.

Zināms, ja tikai mani nemocītu šie tārpi, tad apsējiem arī bija savs jaukums, un izmest tos nemaz nebija tik viegli. Es uzskatu, piemēram, ka visskaidrāk sejas īstā jēga atklājas tad, kad tā slēpta zem apsējiem, — maskas efekts. Maska — tā ir ļauna spēle, kurā tas, ko gaidi no sejas, un tas, ko redzi, mainās vietām. Vispār to var

uzskatīt par vienu no paņēmieniem, kā paslēpties no cilvē­kiem, — izdzēšot seju, izdzēš arī dvēseli. Droši vien tieši tapec senos laikos bendes, mūki atkritēji, inkvizitori, pries­teri, slepenu ordeņu garīdznieki un, visbeidzot, laupītāji nevarēja iztikt bez maskas, tā viņiem bija pilnīgi nepie­ciešama. Maskai bija ne tikai negatīva nozīme — vien­kārši slēpt seju, bet, bez šaubām, vēl lielākā mērā pozitīvs mērķis — noslēpjot cilvēka izskatu, saraut sakarus starp seju un sirdi, atbrīvot viņu no garīgām saitēm, kas saista ar cilvēkiem. Ņemsim daudz vienkāršāku piemēru — švīta psiholoģiju, jo tam patīk dižoties melnās brillēs pat tad, kad tās nav nepieciešamas. Bet, ja atbrīvo sevi no vi­sām garīgajām saitēm un iegūst neierobežotu brīvību, tad viegli kļūt arī neierobežoti cietsirdīgam.

Būtībā man jau bija nācies pārdomāt par apsēju iz­mantošanu kā masku. Jā… Pirmoreiz tas notika vēl pirms tā gadījuma ar Kleja zīmējumu. Es ar lepnumu pie­līdzināju sevi neredzamajam cilvēkam, kurš redz visus, bet pats paliek citiem apslēpts. Otru reizi — kad es biju vizītē pie K. kunga, kas izgatavo mākslīgos orgānus. K. visādi uzsvēra maskas narkotisko raksturu un nopietni brīdināja mani, ka beigu beigās es pārvērtīšos par narko­mānu, kas nevar iedomāties dzīvi bez saitēm. Tātad var uzskatīt, ka patlaban tas notika trešo reizi… Bija pagā­jis jau vairāk nekā pusgads — vai iespējams, ka es mīņā­jos uz vietas? Nē, tomēr ir starpība. Sākumā bija parasta plātīšanās, pēc tam es saņēmu brīdinājumu no sveša cil­vēka, un, visbeidzot, patlaban es pirmo reizi pa īstam iz­baudīju slēpto jaukumu būt cilvēkam maskā. Manas do­mas kustējās it kā pa spirāli. Tiesa, es sirds dziļumos mazliet šaubījos: kādā virzienā iet šī kustība — pa spirāli augšup vai, tieši pretēji, lejup? …

Tātad, joprojām juzdamies kā varmāka, es izvilināju vīrieti laukā no universālveikala, samaksāju par numuru tuvākajā viesnīcā un pēc divām stundām tādā pašā veidā, kā es toreiz izgatavoju sava tārpu mājokļa atveidojumu, ieguvu šī cilvēka sejas ādas nospiedumu. Vērodams, kā vīrietis, pabeidzis darbu, iebāza kabatā desmittūkstoš jenu banknoti un gāja, gandrīz vai skrēja uz durvīm, es iz­jutu pretīgu vientulību, itin kā spēki būtu atstājuši manu miesu. Ja darījums ar īsto seju būs veltīgs, tad laikam tik­pat veltīgs būs arī darījums ar seju, ko slēpj maska.

Postskripts. Nē, šis spriedums Ir aplams. Droši vien šādas jūtas izraisīja tas, ka, pēc manām do­mām, pārmaiņas, kas norisināsies manā dvēselē, kad maska būs pabeigta, ļoti līdzīgas visiem gadījumiem, kad uzliek melno masku, lai slēptos no cilvēkiem… Un nav nekāds brīnums, ka es sajutu uztraukumu, jo es taču attālinos no ilgotā mērķa — atjaunot ta­ciņu, kas saista mani ar cilvēkiem. Tiesa, pašā šajā analoģijā bija zināma nekonsekvence. Uzskatīt at­veidojumu, kas nav mana paša seja, par tumšo masku — nozīmē baltu nosaukt par melnu. Ja sejas atveidojums paplašina taciņu, tad tumšā maska to sarauj — tie ir drīzāk antipodi. Citādi es pats ar savu tieksmi aizbēgt no tumšās maskas un atrast masku — sejas atveidotāju atradīšos idiotiskā stā­voklī.

Un vēl kas. Nupat es nodomāju: maska — sejas atveidotāja vajadzīga upurim, bet tumšā maska — gluži otrādi — varmākam. Pareizi?


BALTA BURTNĪCA

<p>BALTA BURTNĪCA</p>

Kā redzi, es apmainīju veco burtnīcu ar jaunu, bet manā darbā nekādas sevišķas pārmaiņas nav notikušas. Patiešām, iekams es varēju sākt jaunu lappusi, pagāja vairākas nedēļas bez kādiem notikumiem, itin kā es būtu nokļuvis sastinguma punktā. Vairākas neizteiksmīgas ne­dēļas bez acīm, bez deguna, bez mutes, līdzīgas manai ap­sēju maskai. Bet kaut kas tomēr notika: es palaidu garām iespēju patentēt kādu manu darbu, kas ļautu man palie­lināt'savu kapitālu, un bez tam laboratorijas jaunie darbi­nieki negaidot mani nopietni kritizēja par šīgada budžetu. Ja runā par patentējamo darbu, tad tas bija vēl ļoti tālu no praktiskas izmantošanas un pārāk speciāls, un tāpēc par šo jautājumu nebija vērts prātot. Bet, lūk, budžets… Kaut arī tas nebija tieši saistīts ar maniem plāniem par masku… Bet darbs ir darbs, un man bija viss jāpārdomā, kā nākas. Kad mani kolēģi sāka runāt par budžetu, es sa­pratu, ka viņi to uzskata par taktisku gājienu no manas puses. Patiešām, aktīvi atbalstot jaunāko līdzstrādnieku grupas vēlēšanos, cs agrāk biju piekritis speciāla sektora organizēšanai, bet, kad bija jāsastāda budžets, iznāca tā, ka es atkāpos no saviem vārdiem. Protams, tā nebija ne intriga, ne skaudība, ne ļauns nodoms, ne arī kādi citi — agrāk izdomāti manevri, kaut arī viņi tā nosauca manu rīcību. Man nav ko sevišķi lepoties — es vienkārši biju par to aizmirsis. Ja mani apvainos par nepietiekami no­pietnu attieksmi pret darbu, man šķiet, ka man padevīgi jāpieņem šis apvainojums. Agrāk es to gandrīz neapzinā­jos, bet pēc viņu vārdiem ļoti asi izjutu, ka kopš zināma laika esmu sācis zaudēt interesi par darbu. Lai gan nav pārāk patīkami to atzīt, — bet vai šeit neizpaudās tārpu mudžekļa ietekme? Ja nepiemin dažus sirdsapziņas pār­metumus, tad, atklāti sakot, viņu protests uzmundrināja mani. Ar mani taču apgājās kā ar līdzīgu — nebija māk­sloto smaidu, ar kuriem agrāk saņēma kropli…

Bet kādu atklājumu es tomēr izdarīju «AJo masku iz­stādē», kurā man laikam izdevās, kā es rakstīju iepriekšē­jās burtnīcas beigās, galīgi atrisināt svarīgāko jautā­jumu — sejas izvēli?

Rakstīt par to ir tik skumīgi. Sejas izteiksme — tās nav slepenas durvis, kuras slēpj no sveša skatiena, bet pa­rādes ieeja, un tāpēc to apzinīgi tā būvē un izrotā, lai tā iepriecinātu atnācēja acis. Tā ir vēstule, nevis reklāmas sludinājums, ko nosūta, neprātojot par to, kas to saņems, un tāpēc tā nevar eksistēt bez adresāta. Pārliecinājies par savu apsvērumu pareizību, es tūlīt nolēmu atļaut tev iz­vēlēties un tādējādi ar atvieglojumu noņēmu smagumu no saviem pleciem. Tāpēc manā spēlē uzreiz sāka darboties divi.

Tajā vakarā — vakaram bija māla bļodas krāsa, — kad blāva migla, gluži kā duļķains ūdens, mutuļiem cēlās aug­šup, stundu ātrāk nekā parasti aizsedza debesis un netīro lukturu gaisma it kā demonstratīvi paskubināja laiku, kas citkārt nav tās varā … Virzīdamies ļaužu pūlī, kas, tuvo­joties stacijai, kļuva aizvien blīvāks, es no jauna mēģināju iejusties varmākas lomā, lai kaut kā atbrīvotos no neiztu­ramām vientulības jūtām, kas vajāja mani kopš tā brīža, kad es šķīros ar šo cilvēku. Bet, ja nesastapšos'ar kādu vienatnē, kā tas bija universālveikala restorānā, tad lai* kam nekas neiznāks. Kad cilvēki izveidoja pūli, kaut vai šo pretīgo svētdienas vakara burzmu, viņu sejas kā amē­bas, sniedzot cita citai neīstos taustekļus, radīja ķēdi, un nekur nebija nevienas spraudziņas, kurā es varētu iespies­ties. Bet tik un tā es vairs nebiju tik sapīcis kā agrāk, kad iznācu no mājas. Es pat varēju atļauties atzīt, ka mir­dzošā gaismas jūra, kas, šķeldama tumsu, peldēja, elpoja, viļņojās, patiešām ir brīnumskaista. Varbūt tāpēc, ka ta­gad man bija pilnīgi noteikts plāns. Ar tādām pūlēm no­pirktais sejas atveidojums no kālija alginata, ko es nesu portfelī, iespiedis to padusē, bija neciešami smags… Tiesa, tas bija tikpat smags kā manas sejas apsēji, kas caurcaurēm bija piesūkušiem ar miglu. Bet, tā vai citādi, man bija plāns, un es varēju mēģināt to realizēt. Cerības uz plānu, es domāju, arī lika-manai sirdij kaut mazliet atmaigt.

Jā, tātad šajā vakarā … mana sirds plaši atvērās tev, it kā šķērslis tās priekšā būtu pazudis. Un tās nebija pa­sīvas cerības uzvelt izvēli tev. Un tas nebija tikai utili­tārs nodoms, kas saistīts ar to, ka sagatavošanās beigu­sies un es esmu nonācis pie etapa, kad kuru katru brīdi jā­parādās maskai. Kā lai to labāk pasaka … Naivi kā bērns, vieglītēm, itin kā basām kājām soļodams pa zāli, es ar­vien vairāk saīsināju attālumu starp mums.

Iespējams, ka tas bija miers un paļāvība, ko modināja izdevība pievilināt tevi par līdzdalībnieci — kaut arī ne­tiešu — maskas izgatavošanā — darbā, kas prasa vientu­lību, kura šķiet pat netaisna. Lai nu tas būtu kā būdams, bet man tu biji svešais numurs viens. Nē, es nelietoju šos vārdus negatīvā nozīmē. Tu esi pirmā, līdz kurai man jā­atjauno taciņa, tu esi tā, kuras vārds man jāraksta uz pir­mās vēstules, lūk, kādā nozīmē es nosaucu tevi par pirmo svešinieku. (Jebkurā gadījumā es nekādā ziņā nevaru zau­dēt tevi. Zaudēt tevi man nozīmē zaudēt visu pasauli.)

Bet tajā mirklī, kad es sadūros ar tevi aci pret aci, ma­nas cerības pārvērtās bezveidīgā lupatu kaudzē — gluži kā no ūdens izņemta jūras zāle. Es negribētu, lai mani sa­prastu nepareizi. Es it nepavisam nevēlos pārmest par to, kā tu mani saņēmi. Tas man nenāk ne prātā — tu augst­sirdīgi, pat vairāk nekā augstsirdīgi juti man līdzi. Izņe­mot to gadījumu, kad neļāvi pabāzt roku sev zem svār­kiem. Daudzos jautājumos, bez šaubām, vajadzēja vainot arī mani vai, labāk sakot, tieši mani. Kā sacījis dzejnieks: vai vienmēr tev ir tiesības uz tā cilvēka mīlu, ko tu mīli?

Tajā dienā tu sagaidīji mani, kā parasts, ar neuzmā­cīgu laipnību vai, pareizāk sakot, ar neuzmācīgu līdzcie­tību. Un mūsu klusēšana arī bija parastā …

Cik daudz laika pagājis kopš tā brīža, kad mūsu starpā sāka valdīt klusēšana, it kā instruments būtu salauzts?

Mūsu ikdienas sarunas, jau dzirdētu ziņu apmaiņa ne­izbeidzās, bet aprobežojās ar minimumu un ieguva tīri simbolisku raksturu. Bet es nemaz nedomāju par to apsū­dzēt tevi. Es gluži labi saprotu, ka tā bija tava žēluma da­ļiņa. Salauzts instruments skan netīri. Tad labāk lai klusē. Man tā bija rūgta klusēšana, tev, bez šaubām, tā bija daudz rūgtāka. Tāpēc jau arī man vajadzēja izmantot kaut kā šo gadījumu, lai mēs vēlreiz parunātos, — es tā ce­rēju uz to …

Bet tik un tā, cik labi būtu bijis, ja tu vismaz būtu pavaicājusi, kurp es gāju. Pēdējā laikā tas taču bija ne­parasts gadījums, ka es svētdienā no agra rīta uz visu dienu biju aizgājis no mājas, — bet tu neizteici ne ma­zāko izbrīnu.

Tu ātri noregulēji uguni krāsniņā un tūlīt atgriezies virtuvē, nepaguvi atnest karstu dvieli, kad atkal aizstei­dzies paskatīties, vai ūdens vannā nav sakarsis. Tu it kā neatstāji mani, bet arī necenties būt man tuvāk. Protams, jebkura namamāte iztufas savā mājā tāpat kā tu, bet es gribu parunāt par ko citu — par tavu pārāk tīšo nosvēr­tību tajā brīdī. Tu patiešām biji ļoti veikla. Cenzdamās piešķirt mūsu klusēšanai dabiskumu, tu spīdoši, ar elek­trisko svaru precizitāti nomērīji laiku.

Lai salauztu klusēšanu, es nolēmu izrādīt, ka esmu sa­dusmojies, bet arī tas nelīdzēja. Ieraudzījis tavas drosmī­gās pūles, es tūlīt sašļuku un ārkārtīgi asi izjutu, ka esmu muļķīgi pašpaļāvīgs. Mūsu starpā sastingušais klusēšanas ledus lauks izrādījās, acīm redzot, daudz biezāks, nekā es biju iedomājies. Tā nepavisam nebija plāna ledus kārtiņa, ko izkausētu pirmais iegansts. Visi pa ceļam sagatavotie jautājumi — vai sarunu iemesli — bija ne vairāk kā uz le­dus kalna nokrituša sērkociņa uguntiņa.

Protams, es nebiju tik optimistisks, lai domātu, ka spēšu nolikt tavā priekšā divu sejas tipu paraugus un sa­cīt, atdarinot īstu tirgoni: nu, kāds tev labāk patīk? Pir­mais noteikums — lai mana maska nedurtos acīs kā maska, un tāpēc es nedrīkstēju atklāt sava jautājuma īsto nozīmi. Citādi es sagaidīšu tikai ļaunas zobgalības un dzē- lības. Tā ka es netaisos nodarboties ar hipnotismu, tad ta­gad maniem jautājumiem, dabiski, jābūt ne tik tiešiem. Bet tālāk par to mani plāni netiecās, un panākums, ko es ar pū­lēm biju guvis, tāpēc ka nežēloju kājas kā labs slepenpoli­cists, — šis panākums gandrīz man pārvērtās ļaunumā, bet es tik un tā cerēju, ka vajadzīgajā brīdī varēšu to iz­mantot, kā nākas. Piemēram, es ar vieglu sirdi iztirzāju savu draugu sejas, neviļus mēģinādams izdibināt tavu gaumi.

Bet tu nebiji zivs, kas apmierinās ar klusēšanu. Klusē­šana tev ir smags pārbaudījums. Neviens necieta tik ļoti kā es, kad nievājoši atsaucās par to vai citu seju, un tu, to zinādama, tomēr mani atbalstīji.

Lamādams sevi par liekulību, es klusēdams pagāju ga­rām klusētājai, atgriezos savā kabinetā, ieslēdzu skapī for­mēšanai vajadzīgos instrumentus un šīsdienas trofeju un tad, kā parasti, sāku attīt saites, lai ieziestu seju ar krēmu un izdarītu ikdienējo masāžu. Bet roka pēkšņi apstājās pusceļā, un es aizmaldījos dialogā ar neesošu sarunu biedru.

— Nē, tas nav tikai vilinājums… Cik kaloriju uguns nepieciešams, lai izkausētu šo klusēšanu? To zina tikai mana pazaudētā seja. Varbūt maska arī ir atbilde? … Bet, ja nebūs tava padoma, es nespēšu izgatavot masku … Tad varbūt labāk visu pamest?… Bet, ja kaut kur netiks pār­rauts šis burvju loks, tad atkārtosies viens un tas pats kā muļķīgajā spēlē «raksts vai ērglis». Bet tik un tā nedrīkst zaudēt cerību. Ja neizdosies izkausēt visu klusēšanu, ja- mēģina iekurt kaut kur kaut mazu ugunskuru — tikai ro­kas pasildīt…

Gluži kā ūdenslīdējs, kas uzvelk savu tērpu, es no jauna rūpīgi aptinu saites. Klaji atsedzot tārpu mājokli, man zuda paļāvība, kas man ļautu pārvarēt klusēšanas žņaugus.

Lai slēptu sasprindzinājumu, kas mani stindzināja, es vienaldzīgā kaķa gaitā, it kā nekas nebūtu noticis, atgrie­zos viesistabā. Izlikdamies, ka esmu iedziļinājies vakara avīzē, ar vienu aci vēroju, kā tu staigāji uz virtuvi un at­pakaļ. Tu nesmaidīji, bet tev, kad: tu darīji gan šo, gan to, ne mirkli nepalikdama mierā, bija tāda apbrīnojami viegla_ sejas izteiksme, it kā tu teju, teju pasmaidīsi. Tā patiešam bija apbrīnojama izteiksme, kas tev parādījās ne­vilšus, un es pat nodomāju: vai galvenais stimuls, kas mu- dinaja mani tevi bildināt, nebija tieši tas, ka mani negai­dot apbūra šī tavas sejas izteiksme?

(Vai par to es jau netiku rakstījis? Labi, ja arī atkār­tošos, nekā briesmīga tur nav. Man, kas meklē jēgu sejas izteiksmē, tā bija kā bākas gaisma. Pat tagad, kad es to rakstu_ un domāju par tevi, pirmais, kas uznirst acu priekšā, — atkal šī tavas sejas izteiksme. Tajā pašā se­kundē, kad tavā ārēji vienaldzīgajā sejā parādījās smaids, tās izteiksmē negaidot kaut kas iemirdzējās un viss, šīs gaismas apstarots, pēkšņi izjuta paļāvību, savas eksisten­ces apstiprinājumu …) Dāsni veltīdama šo izteiksmi lo­giem, sienām, spuldzēm — visam, kas bija ap tevi, uz manu pusi tu nevarēji sevi piespiest pagriezties. Un, kaut gan es uzskatīju to par pilnīgi dabisku un vispār ne uz ko necerēju, pēkšņi sajutu, ka man pilnīgi pietiktu, ja iz­dotos piespiest tevi pagriezties uz manu pusi, lai ieraudzītu tavas sejas izteiksmi.

—   Parunāsimies!

Bet, kad tu pagriezies pret mani, šī izteiksme jau bija pazudusi.

—   Šodien biju aizgājis uz kino.

Tu gaidīji, ko es sacīšu tālāk, ielūkodamās spraugā starp saitēm ar tādu uzmanību, ka to pat nevarēja uzska­tīt par uzmanību.

—   Nē, ne tāpēc, ka gribēju noskatīties filmu. īstenībā man bija nepieciešama tumsa. Kad ej pa ielu ar tādu seju, sāk smacēt apziņa, ka dari kaut ko sliktu. Dīvaina lieta — šī seja … Agrāk es nemaz par to nedomāju, bet, tiklīdz tās vairs nav, man šķiet, ka man atrauta puse pasaules…

—   Kāda bija filma?

—  Neatceros. Droši vien tāpēc, ka biju galīgi zaudējis galvu. Tiesa, mani pēkšņi sagrāba varmācības ideja. Un tad es, itin kā glābdamies no lietus, iemuku tuvākajā kino­teātrī …

—   Kur atrodas šis kinoteātris?

—   Vai nav vienalga. Man bija nepieciešama tumsa.

Tu pārmetoši sakniebi lūpas. Bet acis skumji samie- dzēs, rādot, ka tu apsūdzi ne tikai mani vien. Mani pār­ņēma skaudra nožēla. Man to nevajadzēja darīt. Vaja­dzēja runāt gluži par ko citu.

—     …Jā, tieši tad es arī nodomāju. Varbūt ir vērts rei­zumis iet uz kino. Tur visi skatītāji it kā iznomā no aktie­riem sejas un uzliek tās sev. Nevienam nav vajadzīga sava paša seja. Kino — tā ir tāda vieta, kur iet tāpēc^ lai, sa­maksājot naudu, uz kādu laiku apmainītos ar sejām.

—   Jā, laikam gan reizumis ir vērts iet uz kino.

— Manuprāt, ir vērts, pilnīgi noteikti. Katrā ziņā tur ir tumšs. Bet kas tā par filmu, ja aktieru sejas nepatīk? Pareizi? Tu taču ej, lai nomātu šīs sejas un uzliktu sev. Bet, ja tās nav pa prātam, — puse intereses zūd.

—   Vai tad nav filmu bez aktieriem? Nu, piemēram, do­kumentālās …

—   Tam nav nozīmes. Lai arī tajās nav aktieru, sejas tik un tā ir. Pat zivīm, pat kukaiņiem ir kaut kāda fiziono- mija. Pat krēsliem un galdiem ir sava seja, kura var patikt vai nepatikt.

—   Bet vai atradīsies kāds, kas skatīsies filmu, uzlicis zivs fizionomiju?

Tu notrīsēji kā tauriņš, priecādamās par joku. Protams, tev bija taisnība. Jebkura klusēšana, protams, ir labāka nekā izvilkt dienas gaismā šo zivs fizionomiju.

—    Nē, tu maldies. Runa nepavisam nav par manu seju. Man taču nav sejas, un tātad tā nevar ne patikt, ne nepa­tikt. Tu esi pavisam kas cits. Tev nevar nerasties jautā­jums, ar kādiem aktieriem tu vēlies noskatīties filmu.

—    Lai tu sacītu ko sacīdams, tik un tā man patīk fil­mas bez aktieriem. Ne no traģēdijas, ne no komēdijas es negūstu nekādu baudījumu.

—   Nu kāpēc, nu kāpēc tu vienmēr centies piekāpties manā priekšā!

Neviļus mans tonis kļuva ass, man viss pēkšņi apnika, un zem apsējiem es saviebu pretīgu grimasi, ko neviens tik un tā nevarēja ieraudzīt. Varbūt tāpēc, ka atkal kļuva karsts, tārpi sāka ņudzēt un visa seja ap tiem sāka svilt un niezēt.

Tā nebija klusēšana, ko var pārvarēt šādā veidā. Lai no kādas puses mēs arī iesākām šo sarunu, visu laiku tā sastinga vienā un tai pašā punktā. Man nepietika spēka turpināt, un es apklusu. Mūsu klusēšana nebija mēms klu­sums, kas rodas tad, kad viss jau pasacīts. Tā bija rūgta klusēšana, kad visa mūsu saruna saira sīkās daļiņās.

Pēc tam es vairākas nedēļas kustējos šajā klusumā — mehāniski, itin kā pārvietodams noīrētus locekļus. Bet reiz es pēkšņi pamanīju, ka lapegle aiz loga plivina vējā tie­vas, zaļganas atvases, vēstīdama, ka drīz jo drīz iestā­sies vasara. Tikpat negaidīti radās arī mans lēmums. Tas notika tajā vakarā, kad es, atceries, piepeši vakariņu laikā sāku kliegt, — esmu aizmirsis, kāds tam bija iegansts:

— Nu, saki man, saki, kas liek tev dzīvot ar manil — Es zināju, lai cik skaļš arī būtu mans kliedziens, tas pa­lika tikai klusēšanas daļa, un, nespēdams skatīties tev tieši sejā, es ieurbos ar acīm apvītušu zaļumu krāsas cilpiņā pie mazas zaļas podziņas uz krūtīm. Un, cenzdamies nesatrūk- ties pats no savas balss, nemitējos kliegt: — Atbildi tūlīt pat, atbildi! Kāpēc tu nešķiries no manis? Tagad nepiecie­šama pilnīga skaidrība — tās ir mūsu kopējās intereses. Vienkārši pēc inerces? Runā, nekautrējies! Nedrīkst ar varu piespiest sevi darīt to, par ko tu pati neesi pārlieci­nāta …

Kad es, izteicis visu, ieslēdzos savā kabinetā, biju no­žēlojamā stāvoklī kā papīra pūķis, kas nokļuvis lietū. Kāds sakars var pastāvēt starp mani — cilvēku, kas tāda nieka dēļ kā seja sarīkojis šādu neprātīgu scēnu, un mani — la­boratorijas vadītāju ar deviņdesmit septiņu tūkstošu jenu atalgojumu? Un, jo vairāk es domāju, jo vairāk pārvērtos caurumainā pūķī, no kura beidzot palikuši pāri tikai ska­liņi, — viss papīrs izšķīdis …

Un, kad bija palikuši tikai skaliņi un es biju atguvies, tad sapratu, ka rupjos un aizvainojošos vārdus, kurus metu tev sejā, man vajadzēja teikt sev pašam. Jā, mēs esam precējušies jau astoņus gadus. Astoņi gadi — nav mazais laiks. Katrā ziņā pietiekoši ilgs, lai atbildētu viens par otru, — kāds ēdiens otram patīk, kāds nepatīk. Nu, un, ja mēs varam pārstāvēt viens otru ēdiena garšas jau­tājumos, vai tad mēs nevaram darīt to pašu, kad runa ir par sejām? Tātad nebija nekādas nepieciešamības tēmu sa­runai veltīgi meklēt mūsu klusēšanā.

Es sāku drudžaini rakņāties savā atmiņā. Kaut kur no­teikti jābūt pilnvarai, kurā tu izraugies mani par savu pār­stāvi. Nevar nebūt. Bet, ja mēs esam bijuši tik tālu viens no otra jau pirms nelaimes gadījuma, ko gan es tagad cenšos atgriezt, uzņemdamies visas šīs pūles ar masku? Tātad man gluži vienkārši nav ko atgriezt. Un, tā kā nav absolūti nekā, kas mums būtu bijis jāslēpj vienam no otra visus šos astoņus gadus, kas aizritējuši bez jebkādiem no­tikumiem, man nav ko šaubīties par to patlaban, kad mani iežogo izteiksmes trūkums — daudz biezāka siena par manām saitēm. Tātad es jau esmu zaudējis tiesības kaut ko prasīt. Ja neesmu neko pazaudējis, tad nevaru prasīt arī atlīdzinājumu. Varbūt man jāsamierinās ar to, ka mans sākotnējais izskats arī ir maska, un nepretojoties apmierināties ar savu tagadējo stāvokli?

… Diezgan dziļa problēma. Pats fakts, ka es to uzska­tīju par dziļu, bija ārkārtīgi dziļš. Tātad pat patmīlības dēļ man jāveic pārstāvja misija. Šis darbs mani ne sevišķi valdzināja, bet, mobilizējis visas atmiņas, iespaidus, sa­runas, es radīju tavu modeli un sāku atcerēties, kādi se­jas vaibsti tev patika, un, nolicis sevi tavā vietā, centos atminēties dažādu vīriešu sejas izteiksmi. Es izjutu pretī­gumu, it kā aiz apkakles būtu aizlīdis kāpurs. Bet, iekams novērtēju, kas ir visi šie vīrieši, kā lai precīzāk uztveru, kas esi tu pati? Lēcai noteikti jābūt stingri nofiksētai. Ja tā cilāsies kā medūza, tad vari skatīties cik skatīdamies, nekā tikpat neredzēsi. Arī patlaban, kad es visiem spēkiem centos saskatīt tevi, tu, kā likās, pārvērties gan punktā, gan līnijā, gan virsmā un visbeidzot kļuvi bezveidīgs tuk­šums un izslīdēji caur manu piecu sajūtu tīklu.

Es apstulbu. Ko gan es esmu redzējis, pie kā vērsies, ar kādām jūtām dzīvojis šo diezgan ilgo laiku? Vai tie­šām es tik maz zināju par tevi? Es sastingu apjukumā ta­vas iekšējās pasaules priekšā — nepazīstams apvidus, tīts nepārredzamā pienainā miglā. Man uzmācās tāds kauns, ka biju ar mieru aptīt ap savu seju vēl tikpat daudz saišu.

Bet varbūt tieši ir labi, ka nu reiz esmu piespiests pie sienas. Es izmetu laukā aiz apkakles aizlīdušo tārpu, sa­ņēmu sevi rokās un atgriezos viesistabā, — paslēpusi seju plaukstās, tu sēdēji pie televizora ar izslēgtu skaņu. Droši vien klusu raudāji. Pietika man to redzēt, lai tūlīt sa­prastu, ka iespējams pavisam cits izskaidrojums, kāpēc, kā izrādījās, es neesmu spējīgs būt tavs pārstāvis.

Laikam nevar apgalvot, ka biju ideāls pārstāvis. Katrā Ziņā noteikti var sacīt, ka es izturējos pret tevi vienpusīgi, pat neiedomādamies, ka tu vari izrādīt sevišķu interesi par vīrieša seju. Ko gan tas deva? Tagad esmu spiests pār­vērsties par īstu savedēju! Vai tad tā nav parastā laulību forma, kad no paša sākuma tiek atmests jautājums par to, kāda ir tavas sievas gaume vīriešu seju ziņā (gaume ēdienu izvēlē ir cits jautājums). Kad vīrietis un sieviete stājas laulībā, viņiem jāatmet līdzīgas šaubas un ziņkā­rība. Ja te nav saskaņas, tad labāk nesākt tādu grūtu ceļu.

Lai tu nemanītu, klusītēm piegāju klāt no aizmugu­res — smaržoja kā asfalts pēc lietus. Varbūt tā bija tavu matu smarža. Tu pagriezies, dažas reizes pašņaukāji de­gunu, it kā būtu sasaldējusies, un, lai izkliedētu manas ilū­zijas, paraudzījies uz mani ar skaidru, dziļu skatienu — tas šķita itin kā uzzīmēts. Ar pavisam dzidru, vienaldzīgu skatienu, gluži kā saules stari caururbj mežu, ko saltais rudens vējš notraucis kailu.

Tad arī tas notika. Mani sagrāba dīvaina dziņa. Var­būt greizsirdība? Iespējams. Dzeloņainam dadzim līdzīgs pinkulis manā iekšienē izpletās tik liels kā ezis. Un tūlīt pec tam es pēkšņi atklāju, ka sejas izteiksmes kritērijs, mans noklīdušais bērns, kas šķita pazudis bez pēdām, stavēja man blakus. Tas bija negaidīti. Tik negaidīti, ka pat es pats nespēju skaidri aptvert šo pēkšņumu. Bet es nedomāju, ka biju tik pārāk pārsteigts. Kā es agrāk ne­atskārtu, ka bez šīs atbildes cita nemaz nav iespējama? Tieši tas man šķita aplam.

Atlikšu pie malas šo «kā» un sākšu ar secinājumu, kas man radās. Manai maskai bija jākļūst ceturtajam tipam pēc Blana klasifikācijas — «Neharmonisks, ekstraverss tips». Seja asi izvirzīta uz priekšu pie deguna … No psiho­morfoloģijas viedokļa — enerģiska, aktīva seja…

Tā visa bija pārāk maz, un es jutu, ka esmu gandrīz vai apmuļķots. Bet, ja padomā dziļāk, izskaidrojumu var atrast. Pārvēršoties kūniņa, joprojām palikdama tajā pašā stāvoklī, taču gatavojas pārejai jaunā stāvoklī. Pēc tam kad es sadūros ar krasu sejas izpratnes izmaiņu, — no tā, ko es izvēlos, seja kļuva tas, ko izvēlas priekš manis, — man neatlika nekas cits kā vērīgi uzmanīt tevi, gausi ejot uz labu laimi kā cilvēks tumsā, kurš — vai viņam acis aizvērtas vai atvērtas, vai viņš skatās pa labi vai pa kreisi — redz tikai vienu: tumsu. Un, kaut gan patlaban radusies nepieciešamība uzmanīt tevi ievainoja manu pat­mīlību, lika nervozēt, saskaisties, izjust pazemojumu, kaut gan jau biju noguris no savām bezgalīgajām domām, es tik un tā nespēju ne mirkli atraut no tevis acis.

Es alku tuvoties tev un tajā pašā laikā alku attālinā­ties no tevis. Vēlējos iepazīt tevi un tajā pašā laikā preto­jos tam. Tiecos redzēt tevi un tajā pašā laikā izjutu paze­mojumu. Un tādā nenoteiktā stāvoklī, kad plaisa mūsu starpā kļuva aizvien dziļāka, man neatlika nekas cits kā saspiest ar rokām pāršķelto glāzi, ar pūlēm saglabājot tās formu.

Visu to es ļoti labi sapratu. Sapratu, ka tie bija manis paša izdomāti juceklīgi meli, kas man bija ļoti ērti, — it kā tu esi upuris, ar ķēdi piekalts pie manis, kam uz tevi nav vairs nekādu tiesību. Un tu nekurnēdama pēc savas gribas nolēmi sevi tādam liktenim. Un vai šis mirdzums, kas pazibēja tavā sejā, kad tā no nopietnas kļuva smai­dīga, nebija vērsts uz tevi pašu? Tātad, tiklīdz tev ienāk prātā, jebkuru mirkli tu vari mani pamest. Bet vai tu esi padomājusi, cik man tas ir briesmīgi? Tev ir tūkstoš sejas izteiksmju — man nevienas. Bet man pietika atcerēties, ka zem kimono tev dzīva miesa un āda ar īpašu elastīgumu un īpašu temperatūru, kad es sāku nopietni domāt par to, ka manām mokām nebūs gala līdz tam brīdim, kamēr es neizduršu tavai miesai cauri milzīgu adatu — pat ja tas tev atņems dzīvību — un nepārvērtīšu tevi par kolekcijas eksponātu.

Un viss tikai tāpēc, ka manā iekšienē viena otru plosīja tieksme atjaunot taciņu starp mums un atriebība, kas lika vēlēties tavu iznīcināšanu. Galu galā es vairs nespēju at­šķirt, kur vienas jūtas, kur otras, un poza, kad mana stopa bulta vienmēr vērsta pret tevi, kļuva pierasta, pastāvīga, un pēc tam manā sirdī negaidot tika iegravēta mednieka seja.

Mednieka seja nevar piederēt pie «harmoniskā, intra- versā tipa». Ar tādu seju es vai nu pārvērtīšos par putniņu draugu, vai arī, pretējā gadījumā, par meža zvēru laupī­jumu. Tādos apstākļos mans lēmums ne vien nelikās ne­gaidīts, bet, var sacīt, bija neizbēgams. Varbūt tāpēc, ka mani bija apmājis maskas divejadais raksturs — sejas no­liegums un vienlaikus jaunas sejas radīšana —, es biju aizmirsis galveno: pat šī apmātība ir viena no darbības formām, — varbūt tāpēc es nevarēju izvairīties no tāda aplinkus ceļa.

Eksistē imaginārie skaitļi. Dīvaini skaitļi, kuri, paceļot tos kvadrātā, pārvēršas par negatīviem. Maska arī ir kaut kas līdzīgs: uzlikt uz maskas masku ir tas pats, kas ne­uzlikt to nemaz.

Vajadzēja tikai izvēlēties tipu — pārējais bija vien­kārši. Es biju izskatījis kādas sešdesmit astoņas fotogrāfi­jas, kuras biju savācis materiālos par sejas modelēšanu, un vairāk nekā puse no tām piederēja pie tipa, kam «seja pie deguna izvirzīta uz priekšu». Viss bija gatavs, pat pā­rak gatavs.

Es nolēmu nekavējoties ķerties pie darba. Man nebija nekādu paraugu pie rokas, bet es mēģināju zīmēt savā iz­tēlē sejas kā gleznu, kas uzgleznota ar neredzamām krā­sām, liekot kārtu pēc kārtas un tā pēc taustes katru reizi nosakot, kādu iespaidu tās atstās uz tevi. Vispirms no an­timona darinātajā atveidojumā es piepildīju ar saputotiem koka sveķiem visas tārpu izēstās vietas. Virsū mālu vietā es sāku likt kārtu pēc kārtas noteiktā virzienā, sekojot Langera līnijām, plānas plastmasas lentas. Pateicoties pusgadu ilgam treniņam, mani pirksti, gluži kā pulksteņ- taisītāja pirksti, kas pēc taustes sajūt matatsperes izlocī- jumu, orientējās sīkākajās sejas detaļās. Sejas krāsu es izraudzījos pēc ādas krāsas pie plaukstas pamata. Lai de­niņi un zods būtu gaišāki, es izmantoju materiālu ar ne­lielu titānskābes piejaukumu, lai vaigi būtu sārti, pievie­noju materiālam sarkano kadmiju. Tuvojoties virsmai, es aizvien uzmanīgāk izmantoju krāsvielas, sevišķi liela prasme bija nepieciešama, lai ar vieglu, pelēcīgu nokrāsu pie nāsīm dabiski atveidotu vecumu. Beidzot ar izkausē­tiem koka sveķiem es pārlēju caurspīdīgo kārtu — plānu plēvīti, kas saturēja fluorescējošas vielas un kuras lūša­nas koeficients bija tuvs keratīna kārtai, uz kuras bija at­veidota ādas virsma, ko biju nopircis. Pēc tam uz ļoti īsu laiku es pakļāvu iegūto apvalku tvaika iedarbībai zem liela spiediena, un tas sarāvās un sastinga kā izliets.

Grumbu pagaidām nebija, un tāpēc apvalks bija gluds, tam trūka izteiksmes. Bet tik un tā radās iespaids, ka tas ir kaut kas dzīvs, tikko norauts dzīvam cilvēkam.

(Kamēr man izdevās to panākt, pagāja divdesmit di­vas — divdesmit trīs dienas.)

Nākamā problēma: ko darīt ar maskas savienojuma jos­liņu ar ādu. Pieres daļu kaut kā izdosies veikli apsegt ar matiem. (Par laimi, matu man ir vairāk nekā pietiekami, un tie mazliet sprogojas.) Ap acīm, ja ievilkšu vairāk sīku krunciņu, uzklāšu biezāk krāsu un uzlikšu brilles, neviens nekā nepamanīs. Uz lūpām masku varēs ielocīt uz iekš­pusi un malas piestiprināt pie smaganām. Nāsis izdosies pievienot ar stiprākām caurulītēm un caurulītes ievadīt iekšā. Zināmas grūtības radīja daļa pie zoda. Izeja bija tikai viena. Apslēpt to ar bārdas palīdzību.

Izrāvis no galvas un izmeklējis vistievākos matus, es iespraudu matiņu pēc matiņa pa divdesmit pieci — trīs­desmit gabalu katrā kvadrātcentimetrā, cenzdamies sagla­bāt virzienu un leņķi. Beidzās arī šis darbs — tas vien aizņēma divdesmit dienu, — bet mani vēl mocīja psiholo­ģiska protesta jūtas. Pagājušajā gadsimtā bārda bija pa­rasta parādība, bet patlaban, lai sacītu ko sacīdams, tā ir mazliet pretencioza. Piemēram, man pietiek dzirdēt vārdu «bārda» un, lai arī cik skumīgi tas būtu, tas asociējas, atceries, ar to posteņa policistu pie stacijas.

Visas esošās bārdas, protams, neierobežojas ar bandītu un varoņu bārdām. Ir dažādu tipu bārdas. Ir praviešu bārdas, ir bārdas kā Ļeņinam, ir Eiropas aristokrātu bār­das. Ir Kastro biedru bārdas, ir — nezinu gan, kā tas sauc, — ārkārtīgi modernas bārdas, kuras iepatikušās jau­niešiem, kas izliekas par māksliniekiem. Kaut arī grūti iz­vairīties no mazliet ekscentriska izskata, kad tev ir bārda un melnas brilles, bet, tā kā citas izejas man nebija, va­jadzēja tikai pacensties izdarīt visu tik prasmīgi, lai tā ne­atstātu nepatīkamu iespaidu.

Tu visu redzēji un visu zini pati, un diezin vai man atkal būtu jārunā par to, cik mans darbs iznāca veik­smīgs. Man pašam negribējās to novērtēt, es arī nezināju, vai spētu to pārveidot, — tas, kas izdevās, mani apmieri­nāja. Tiesa, no dažiem sirdsapziņas pārmetumiem es ne­varēju izvairīties, bet…

Es pavisam nejauši izmetu vārdus «daži sirdsapziņas pārmetumi», bet, ja padomā nopietnāk, tajos slēpjas dziļa jēga. Manas domas vēl nebija ietērpušās vārdos, bija ne­skaidras. Tā bija savāda nepatīkama sajūta, gluži kā pūtīte uz mēles, kas sāk sūrstēt, tiklīdz atver muti, — brīdinoša sajūta: nenodarbojies ar tukšu pļāpāšanu …

Tajā naktī, kad beidzot tiku galā ar bārdu, uz labās rokas īkšķa pincete bija atstājusi melnu asiņainu tulznu. Acīs kā kvēlojošas ogles svila sāpes, no kurām es viscaur nosvīdu. Lai arī cik es tās slaucīju, atkal un atkal sariesās asaras, lipīgas kā atšķaidīts medus, un acis aizmiglojās kā netīri logu stikli. Kad es piecēlos, lai ietu uz vannas istabu nomazgāties, jau svīda gaisma, — nebiju ne pama­nījis, kā aizritējusi nakts. Tajā mirklī, kad es negribot no­vērsu sēju no spožajiem rīta saules stariem, kurus sašķēla logu rāmji, smadzenēs ieplaiksnījās jau kādreiz agrāk iz­justas jūtas.

Atcerējos kādu savu sapni. Sis sapnis līdzinājās vecai mēmai filmai un sākās ar ļoti miermīlīgu ainu: reiz vasa­ras beigās vai pašā rudens sākumā es, — man toreiz bija gadu desmit, bet varbūt arī mazāk, — izklaidīgi vēroju, kā mans tēvs, pārnācis no darba, priekšnamā noauj zāba­kus. Bet pēkšņi pasaule sabruka. Pārnāca vēl viens tēvs. Un šis tēvs, lai cik tas būtu savādi, bija tas pats cilvēks kā iepriekšējais tēvs, tikai viņam bija citāda cepure. Pir­majam tēvam — salmu cepure, bet otrajam — mīksta filca platmale. Ieraudzījis tēvu ar salmu cepuri, tēvs ar mīksto platmali nievājoši palūkojās uz viņu un ar pārspīlēti skarbu žestu norādīja, ka viņš ienācis aplam šai mājā. Tad tas, kuram bija salmu cepure, skumji pasmaidīja un, ga­līgi apjucis, ar novilktu zābaku rokā gandrīz skriešus iz­metās laukā no mājas. Sirds man krūtīs plīsa vai pušu, kad es, gluži vēl bērns, noskatījos viņam pakaļ… Te filma pārtrūka. Un pēc tās palika tikai rūgtums.

To varēja nosaukt par gadalaiku maiņas bērnišķīgu uztveri… Bet, ja tas būtu tikai tā, vai gan desmitiem gadu saglabātos tik skaidri un izteiksmīgi visas manas toreizējās sajūtas? Diez vai. Divas cepures, kuras es ieraudzīju, bija kaut kas cits. Varbūt cilvēku attiecībās ne­pieļaujamu melu simbols… Skaidri var sacīt tikai vienu: cepures maiņa izraisīja to, ka uzticība, ko agrāk biju izjutis pret tēvu, izrādījās pilnīgi sagrauta. Droši vien kopš tā brīža es aizvien izjūtu kaunu tēva dēļ.

Bet patlaban mūsu pozīcijas pārmainījušās. Tagad bija mana kārta attaisnoties. Es aplūkoju spogulī seju, ko klāja sārti tārpi, un tas vēl vairāk pamudināja manu tieksmi jo drīzāk izgatavot masku. Vienalga — ne jau man jākaunas. Un, ja jau ir tādi, kuru sirdīm patiešām vajadzētu smelgt, tad tie drīzāk ir crlvēki, kuri neatzīst, ka var eksistēt cil­vēks, kam nav sējas — viņa pases, un tādējādi apbedī mani dzīvu. Vai tad tā nav?

No jauna agresīvi noskaņots, es atgriezos pie maskas. Nekaunīgi ar bārdu apaugusi fizionomija … fizionomija ar izstieptu degunu… Acīs duras tikai tās izaicinošais iz­skats. Nepatīkams iespaids, acīm redzot, rodas tāpēc, ka aplūko atsevišķas daļas, — tad atbalstīju masku pret sienu un, atkāpies dažus Soļus, sāku aplūkot to, saliecis plauk­stas kā tālskati. Es neizjutu prieku par to, ka darbs pa­beigts, drīzāk manī modās skumjām līdzīgas jūtas tādēļ, ka šī svešā seja pamazām paņems mani savā varā.

Tas droši vien ir aiz pārpūles, es sevi uzmundrināju. Tā man taču vienmēr mēdz būt, kad pabeidzu lielu darbu. Nobeiguma prieku izjūt tikai tie, kuri nav atbildīgi par darba rezultātu. Varbūt mani vēl neapzinīgi ietekmēja aiz­spriedumainais uzskats par seju. Lai arī kā es cīnījos pret sejas pielūgšanu, nebija nekādas garantijas, ka apziņas dzīlēs nepaliks šī ļaunuma saknes. Gluži tāpat kā cilvēki, kas netic parādībām, tik un tā baidās no tumsas.

Tad es nolēmu jebkuriem līdzekļiem nokausēt sevi darbā. Lai galīgi nolemtu, kas maska īsti ir, mēģināšu to uzlikt. Vispirms es atbrīvoju masku pie ausīm, atvilku no zoda, noņēmu no lūpām, izvilku caurulītes no nāsīm un norāvu to no formas. Tā nokarājās kā mīksts maisiņš, kurā mēdz likt sauso ledu. Pēc tam es pretējā kārtībā uzvilku to uz sejas. Tehnisku kļūdu it kā nebija. Kā ilgi valkāta lieta tā precīzi piekļāvās sejai — kamols kaklā uzreiz noslīdēja lejā.

Paraudzījos spogulī. Uz mani salti skatījās nepazīstams cilvēks. Kā jau es biju gaidījis, nav nevienas iezīmes, kas atgādinātu mani. Pilnīga pārveidošanās. Gan krāsa, gan spīdums, gan pilnīga ādas sajūta — vispār var runāt par panākumiem. Bet no kurienes tad šis nedabiskums? Varbūt

spogulis ir slikts… Vai arī gaisma krīt kaut ka neda­biski … Ar rāvienu atvēru aizvirtņus un ielaidu istabā sauli.

Asās staru šķembas, trīsēdamas kā kukaiņa taustekļi, iespraucās visos maskas kaktiņos. Skaidri iznira virspusē pora, sīki bojājumi, pat vissīkāko vēnu sazarojumi. Un ne­kur nebija iespējams saskatīt defektu. Bet kas tad ir neap­mierinātības sajūtas iemesls? Vai ne tas, ka maska if nekustīga un tāpēc tai trūkst izteiksmes? Kaut kas atgādi­nāja baismīgi nepatīkamo miroņa seju, kas nokrāsota, lai izskatītos kā dzīva. Varbūt pamēģināt un pakustināt kādu muskuli? Tā kā vēl nebiju pagatavojis speciālu ziedi, lai pielīmētu masku pie sejas — es taisījos izmantot apmēram tādu līmi, kādu lieto lipīgajam plāksterim, bet mazāk kon­centrētu, — tad nespēšu precīzi izdarīt ar masku muskuļu kustības, acīm redzot, man izdosies to izdarīt tikai deguna un mutes rajonā, kur maska samērā cieši pieguļ sejai.

Vispirms sasprindzināšu mutes kaktiņus un pamēģi­nāšu tos viegli pastiept pa labi un pa kreisi. Lieliski! Ne velti es tik uzmanīgi izturējos pret anatomisko problēmu, kas sagādāja man tik daudz rūpju, — uzliku kārtu pēc kārtas materiālu, kam bija noteikts virziens. Iejūsmas pār­ņemts, nolēmu tagad pamēģināt pa īstam pasmaidīt. Bet maska it nemaz nesmaidīja. Tikai mazlietiņ sašķiebās. Tur­klāt tik savādi sašķiebās, ka es pat nodomāju, vai tik spo­gulis nav sašķiebies. Patlaban nāve tajā jautās daudz vai­rāk nekā tad, kad tā bija nekustīga. Es apjuku, man šķita, ka diedziņš, kas saista manas iekšas, pārtrūcis un krūtīs kļuvis tukšs.

… Bet es negribu, lai mani saprot nepareizi. Man pat prātā nebija ienācis nostāties traģiskā pozā, tirgoties ar savām bēdām. Vai labi vai slikti, bet tā bija maska, ko pats biju sev izvēlējies. Seja, pie kuras es beidzot biju no­nācis pēc vairāku mēnešu ilgiem eksperimentiem. Ja ne­esmu apmierināts, tad labāk pašam ari pārtaisīt pēc sava prāta. Bet, ja nu iemesls nav tas, vai tā izgatavota labi vai slikti, — ko lai tad iesāku? Vai es varēšu pēc tam ne­kurnot atzīt, ka tā ir mana seja, un bez ierunām to pie­ņemt? Un tad es sajutu, ka šo pamestību, kas mani tā nomāca, bija izraisījis ne tik daudz apjukums par jauno sēju, cik bezcerīgā pazušana, it kā es būtu ieraudzījis, ka mans paša tēls paslēpjas no manis zem neredzamās cepu­res. Bet vai tādā gadījumā man izdosies realizēt tālākos plānus?

Sejas izteiksme atgādina gada kārtas, kuras jāizgriež dzīvei, un varbūt es veltīgi tūlīt centos iesmieties. Dzīves apstākļi izraisa tās vai citas sejas izteiksmes atkārtošanos, un tās sastingst, piemēram, kā grumbas, kā krokas. Pa­stāvīgi smaidoša seja pierod pie dabiska smaida. Un otrādi, dusmīga seja pierod pie dusmīgas izteiksmes. Bet manā maskā, tāpat kā jaunpiedzimušā sejā, nebija iezīmē­jusies neviena gada kārta. Lai arī kā smaidītu bērns, uz­licis četrdesmitgadīga vīra seju, viņš izskatīsies kā vilka­tis. Protamsl Noteikti! Tāpēc pirmais, ko es uzņemšu plānā pēc tam, kad būšu nozudis savā slēptuvē, — pieradināt masku pie grumbām. Ja man tas izdosies, maska kļūs man tuva, ērta lietošanai. Vispār es no paša sākuma biju pare­dzējis kaut ko līdzīgu, un tāpēc patlaban nebija nekāda pamata izmisumam. Tā, veikli aizstājis vienu jautājumu ar citu, es ne vien neieklausījos sirdsapziņas pārmetumos, bet, gluži otrādi, pamazām iegremdējos aizvien dziļāk maskas pilnveidošanā.

Nu, lūk, es it kā būtu jau pienācis pie patvēruma S. namā, ar kuru sāku savas piezīmes. Kur gan es novērsos sānis? … Jā, protams, kad es paliku viens un sāku attīt saites… Nu labi, turpināšu tagad no tās pašas vietas.

Pirmais, ar ko man bija jānodarbojas manā patvēruma vietā, tas, protams, bija maskas pieradināšana pie grum­bām. Nekādas sevišķas ierīces nebija vajadzīgas — tas bija milzīgs, rūpīgs darbs, kuram bija nepieciešams sa­kopot gribu, izturību, uzmanību.

Vispirms uz sejas uzklāju lipīgo ziedi. Masku vajadzēja uzlikt no deguna. Es cieši iespraudu nāsīs caurulītes, tad piestiprināju pie smaganām maskas lūpu iekšpusi, pēc tam ar viegliem sitieniem blīvi piespiedu to pie deguna, vai­giem un zoda, vērīgi uzmanīdams, lai nekur nebūtu krunku. Pagaidījis, kamēr maska piekļaujas sejai, es sāku sildīt to ar infrasarkano spuldzi un, kamēr saglabājās no­teikta temperatūra, atkārtoju vienu un to pašu mīmisko kustību. Materiālam, no kura bija pagatavota maska, pie­mita tāda īpašība, ka tad, kad tas sakarsa augstāk par noteikto temperatūru, tā elastīgums krasi pazeminājās, un tāpēc virzienā, kas iepriekš bija piešķirts materiālam, tas ir, gar Langera līnijām, dabiski izveidojās grumbas, kas atbilda tai vai citai sejas izteiksmei.

16% 7% 10% 12% 13% 6% 7% 6% 5% 6% 3% 9%

Sejas izteiksmju saturu un sadalījumu procentos var izteikt šādi:

ieinteresētības koncentrācija

ziņkāre

piekrišana

apmierinājums

smiekli

noliegums

neapmierinātība

pretīgums

šaubas

neizpratne

noraizēšanās

niknums

Protams, es neuzskatīju, ka var apmierināties, sadalot tādu sarežģītu un delikātu parādību kā sejas izteiksme tikai šajos pamatelementos. Bet, ja tos sajauc uz paletes dažādās kombinācijās, izdosies iegūt jebkuru nokrāsu. Diez vai jāpaskaidro, ka procenti norāda tās vai citas izteik­smes biežumu. īsāk sakot, es iztēlojos tāda cilvēka tipu, kuram emociju izpausme norit apmēram tādā proporcijā. Zināms, ja man vaicātu, kas pieņemts par kritēriju, man būtu pagrūti tūlīt atbildēt. Vienkārši es iedomājos sevi kārdinātāja lomā un, iztēlojies ainu, kurā stāvu tavā priekšā, jo tu simbolizē citus cilvēkus, apsvēru vienu sejas izteiksmi pēc otras. Kā muļķis es atkal un atkal gan rau­dāju, gan smējos, gan dusmojos — un tā līdz rītam. Tā­pēc nākamajā dienā es atmodos tikai pievakarē. Aizvirtņu spraugas laida cauri gaismas starus, kas spiedās cauri it kā sarkanajam stiklam. Šķiet, ka bija sācis līt ilgi gaidī­tais lietus. Taču garastāvoklis it nemaz nebija uzlabojies, nogurums, sūrs kā nostāvējusies tēja, stindzināja visu ķer­meni. Sevišķi dedzināja un sāpēja deniņi. Tas nebija bez iemesla. Vairāk nekā desmit stundas es nepārtraukti biju kustinājis mīmikas muskuļus.

Turklāt nevis vienkārši tos kustināju, bet līdz augstā­kajai pakāpei sasprindzināju nervus — kad smējos, tad smējos pa īstam, kad dusmojos, tad dusmojos pa īstam.

Katrā ziņā pa šo laiku pat visniecīgākā izteiksme dziļi

iespiedās manas jaunās sejas virsmā, tā kļuva kā ģerbo­nis, kur nav iespējams nekāds labojums. Un, ja es visu laiku būtu liekulīgi smaidījis, manā maskā arvien sagla­bātos tādas sejas zīmogs, kura spēj smaidīt tikai māksloti. Tāpēc, lai nospiedumi būtu cik momentāni būdami, es nevarēju izturēties pret tiem nenopietni, jo maska ar savu izskatu tos reģistrēs kā manas dzīves vēsturi.

Es sagatavoju karstu dvieli un pamasēju seju. Garaiņi iesūcās ādā. Tā bija iekaisusi tāpēc, ka ar infrasarkano spuldzi es stimulēju sviedru dziedzerus un ar lipīgo ziedi biju aizsprostojis poras. Bez šaubām, tas slikti ietekmēja arī keloīdus. Bet nevarēja notikt nekas briesmīgāks par to, kas bija jau noticis, un diez vai bija vērts lieki uztraukties. Mirušajam ir vienaldzīgi — vai viņu sadedzina vai apbedī aprokot.

Trīs dienas es atkārtoju vienu un to pašu vienā tai pašā kārtībā. To, ko vajadzēja izlabot, es izlaboju, viss bija nor­māli, un trešajā dienā es nolēmu izdarīt mēģinājumu — paēst vakariņas maskā. Kādreiz man vajadzēs sadurties ar tādu nepieciešamību, un tāpēc nav nekā labāka kā pār­baudīt tūlīt visu praksē. Tad es arī radīšu visdabiskākos apstākļus. Pēc tam kad lipīgā ziede bija pietiekami sastin­gusi, es izbužināju matus un apsedzu ar tiem maskas ma­las, uzliku tumšas brilles ar brūnganiem stikliem, lai mas­kas robeža ap plakstiņiem nedurtos acīs, un vispār veicu visus sagatavošanās darbus, it kā postos doties laukā no mājas.

Pārvarēdams kārdinājumu paraudzīties spogulī, kas ka­rājās man iepretim, es noliku uz galda no vakardienas vakariņām atlikušos konservus un maizi un, iedomādamies sevi restorānā vai kādā citā zālē, kur es ēdu kopā ar dau­dziem cilvēkiem, lēnām pacēlu galvu un ielūkojos spogulī.

Protams, tas arī pacēla galvu un paskatījās uz mani. Pēc tam manas mutes kustību taktī sāka košļāt maizi. Kad es ēdu zupu, viņš arī to ēda. Mūsu elpošana saskanēja, un tas izskatījās ļoti dabiski. Svešu lūpu sajūta, notrulinātie nervi neļāva pa īstam izjust barības garšu, traucēja sakoš­ļāt barību, bet, ja pierod, visu var aizmirst, kā aizmirst liekos zobus. Tikai no lūpu kaktiņiem sūcās siekalu un zupas pilieni, un es sapratu, ka visu laiku tas jāuzmana.

Pēkšņi viņš piecēlās un aizdomīgi ieurbās manī acīm. Šajā mirklī mani sagrāba kaut kādas apbrīnojamas harmonijas jūtas — uzbudinājums, jaukts ar nomierinājumu. Uztveres asums un noreibums — it kā es būtu ieņēmis pārāk lielu miega zāļu devu un tās tūlīt būtu sākušas iedarboties. Varbūt tobrīd mana čaula kaut kur iesprāga? Kādu laiku mēs raudzījāmies viens uz otru — viņš pa­smaidīja pirmais, es atbildēju ar smaidu, bet pēc tam, ne- sastapis nekādu pretestību, ieslīdēju viņa sejā. Mēs acu­mirklī saplūdām, un es kļuvu viņš. Nedomāju, ka šī seja man sevišķi patiktu, bet vienlaikus neizskatījās, ka arī ne­patiktu, — katrā ziņā tagad es sāku just, domāt ar šo seju. Viss veicās tik lieliski, ka pat es pats, gluži labi zinādams par savu imitāciju, šaubījos, vai patiešām eksistēja šāda imitācija.

Patiešām, viss norit pārāk gludi. Vai tik nav jābažījas, ka vēlāk radīsies blakus parādības tādēļ, ka tūlīt esmu iz­baudījis visu? Pakāpos atpakaļ kādus piecus sešus soļus un piemiedzu acis. Notvēris mirkli, kad izskatījos sevišķi nepatīkams, plaši atvēru acis. Bet seja joprojām kā ka­mertonis aizvien vēl pauda to pašu smaidu. It kā nebūtu nekādu kļūdu. Lai nu būtu kā būdams, šķiet, ka biju kļuvis jaunāks par kādiem pieciem gadiem.

Bet kas gan mani līdz vakardienai tā uztrauca? Varbūt es tikai tāpēc arī spriedelēju, ka nevajag īpaši kautrēties, ka sejas ādai nav nekāda sakara ar cilvēka raksturu, jo pats biju aizspriedumu varā? Salīdzinot ar tārpu mudžekli vai saišu masku, tagadējā maska no sintētiskajiem sve­ķiem daudz vairāk līdzinās dzīvai sejai. Ja pirmā — uz sienas uzzīmētas dekoratīvas durvis, tad šo var salīdzināt ar plaši atvērtām durvīm, caur kurām plūst saules siltums.

… Kādi soļi, kurus, šķiet, es dzirdu jau sen, kļūst aiz­vien skaļāki, tuvojas. Un, kad pienāca man cieši klāt, izrā­dījās, ka tā ir mana sirds. Atvērtās durvis steidzina mani.

Lai notiek, iešu laukā! Caur jauno svešo seju iziešu jaunu svešu cilvēku pasaulē!

Sirds paātrināti sita. Manā dvēselē cīnījās cerība un satraukums kā bērnam, kuram pirmo reizi atļauts vienam braukt vilcienā. Pateicoties maskai, protams, viss mainī­sies. Ne vien es — arī pasaule parādīsies pilnīgi jaunās goda drānās. Un pazemojošais kauns drīz vien kaut kur nogrima, to aizrāva cerību virpulis.

Postskripts. Domāju, ka man jāatzīstas; tajā dienā ieņēmu lielu miega zāļu devu. Nē, ne vien tajā dienā. Kopš kāda laika es to darīju regulāri. Nevis tāpēc, kā tas var tūlīt likties, lai paralizētu satrau­kumu. Mērķis bija drīzāk tāds: likvidēt nevajadzīgo nervu sasprindzinājumu un saglabāt prāta možumu. Kā es ne vienreiz vien esmu atkārtojis, manai mas­kai vispirms vajadzēja nozīmēt cīņu pret aizspriedu­mainu uzskatu par seju. Visu laiku man vajadzēja paturēt prātā masku, it kā es vadītu vissarežģītāko mašīnu.

Un vēl kas … Kad es, sajaucis vajadzīgā propor­cijā, ieņēmu miega zāles un nomierinošu līdzekli, tad vairākas minūtes pēc zāļu iedarbības sākuma iestājās apbrīnojami bezrūpīgs un mierīgs noskaņojums, it kā es ieskatītos pats sevī caur teleskopa lēcu. Neviļus izvairījos par to rakstīt, jo uzskatīju, ka tas ir narko­tisks apreibums, bet tagad man šķiet, ka šo dažu mi­nūšu laikā izjustajam piemīt daudz dziļāka jēga, nekā es biju iedomājies. Piemēram, kaut kas tāds, kas tuvina mani ar neīsto simbolu, ko dēvē par seju, ap­vienoto cilvēku savstarpējo attiecību būtībai.

Kad zāles tikko sāka iedarboties, man šķita, it kā es būtu paklupis pret akmeni. Kādu mirkli mans ķermenis peldēja gaisā, un es izjutu vieglu reiboni. Pēc tam nāsis sāka kairināt nopļautas zāles smarža, un sirds aiztraucās plašos tālumos. Nē, es laikam ne- izsakos pilnīgi precīzi. Negaidot laika straume ap­stājās, es zaudēju virzienu, izpeldēju no straumes. Iz­peldēju ne vien es, bet arī viss, kas lidoja kopā ar mani, sarāva agrāk pastāvējušos sakarus un izkaisī- jās uz visām pusēm. Ticis laukā no straumes, izjutu atbrīvojumu, kļuvu neparasti augstsirdīgs un, piekriz­dams visam, atkārtoju savādu pārsteidzīgu secinā­jumu, ka arī mana seja savā ziņā atgādina Bodisat- vas seju gluži tāpat kā tavējā. Laiks, kad es biju absolūti vienaldzīgs pret to, ko dēvē par seju, ilga kādas septiņas astoņas minūtes.

Kad laika straume sekundi sastinga, es laikam pārvarēju ne vien savu tārpu ņudzekli, bet arī pašu seju un varēju paskatīties uz visu no otras puses. Acīm redzot, arī tajās minūtēs, kad es, atmetis

šaubas, paļāvos uz cilvēku attiecībām, izkļuvuši cauri logam, ko dēvē par seju, manā priekšā kaut uz mirkli pazibēja brīvība, kādu es nevarēju ne iedomāties. Acīm redzot, es negaidot sadūros ar briesmīgu īste­nību: visi cilvēki aizsedz dvēseles logu ar miesas masku un paslēpj zem tās mītošās dēles. Varbūt at­sējas zaudējumu es spēju pieiet cieši klāt citai —

4 īstai, nevis uz loga uzzīmētai pasaulei. Tad šīs šķie­tamās atbrīvojuma jūtas ir patiesība. Tad tie nav narkotiku radīti īslaicīgi maldi.

Un pēc tam… Lai tas būtu cik nepatīkami bū­dams … Mana maska viegli spēj uzņemties patiesī­bas aizsega lomu. Ja padomā dziļāk, tad nav izslēgts, ka tieši tas bija iemesls, kāpēc es toreiz kaunējos no savas maskas. Bet maska jau bija aizsegusi manu seju. Turklāt gandrīz divkāršā zāļu deva sāka parā­dīt savu iedarbību, liekot aizmirst brīvību, ko dod sejas trūkums. Es teicu pats sev: kaut arī pasaku pa­saulē, taču neglītais pīlēns tomēr ieguva tiesības pārvērsties par balto gulbi…

Lai pārvērstos par gluži citu cilvēku, dabiski, bija jā­sāk ar apģērbu. Bet diemžēl es tam vēl nebiju sagatavojies, un turklāt tajā vakarā man vajadzēja tikai panākt mana iekšējā stāvokļa līdzsvaru, tāpēc nolēmu vienkārši apvilkt jaku un doties laukā no mājas. Maska bija pilnīgi gatava, ne ar ko neatšķīrās no sejas, un varēja nebažīties, ka tā šķitīs aizdomīga.

Sētas puses kāpnes čīkstēja, un bija ļoti savādi, ka es, kas bija lidojis pa gaisu, svēru tik daudz. Par laimi, es nevienu nesastapu, kamēr nokļuvu līdz ielai. Bet, pagrie­zies ap stūri, sadūros aci pret aci ar kaimiņieni, kas nesa somu ar iepirkumiem. Es apstājos kā piekalts, burtiski griezdams zobus aiz īgnuma, bet kaimiņiene tikai pavirši paraudzījās manī un, it kā nekas nebūtu bijis, gāja savu ceļu. Tas ir lieliski! Vai tas nav vislabākais alibi, kas pie­rāda, ka viss ir kārtībā?

Es devos tālāk. Tā kā man bija tikai viens mērķis — pierast pie maskas, man bija vienalga, kurp iet. īstenībā tā vienkārši soļot nemaz nebija tik viegli. Pretēji cerētajam ceļgali nelocījās, it kā nebūtu ieeļļoti, elpa aizrāvās — gluži kā viras būtu iesprūdušas. Aiz kauna, kaut arī maska nespēja nosarkt, aiz bailēm, vai tik citi neuzzinās patie­sību, es sarāvos un drebēju kā slapja vista. Bet, ja svešs skatiens arī sprauksies cauri maskai, tad drīzāk manas nebrīvās izturēšanās dēļ. Kad tu izturies kā aizdomīgs cil­vēks, tad tevi arī turēs aizdomās. Es taču galu galā tikai centos mazliet pārmainīt zīmējumu uz ietinamā papīra. Kaut vismaz nenosodītu mani! Bet, ja es pats sevi nepie­vilšu, tad nav ko baidīties no apkārtējiem cilvēkiem.

Kamēr es tā prātoju, mans entuziasms kaut kur pa­gaisa, spēki nodeva jūtas, tāpat kā jūtas nodeva spēkus, un man aizvien vairāk zuda drosme. Tā pagāja trīs stun­das. Ja gadījās pārāk apgaismota vitrīna, es devos pāri ielai, izlikdamies, ka mani saista veikals pretējā pusē. Ja ielu pārplūdināja spilgta neona gaisma, es izvēlējos tum­šas Šķērsielas, it kā meklēdams dēkas. Ja, ejot klāt pietu­rai, ieraudzīju tuvojamies tramvaju vai autobusu, tad ap­zinīgi paātrināju soļus, vairīdamies no kārdinājuma tajā iekāpt. Vai arī, gluži otrādi, tīšām gāju lēnāk, palaizdams to garām. Galu galā es noguru pats no sevis. Lai arī cik dienas es tā staigātu, tik un tā pa īstam nepierādīšu valkāt masku.

Man pa ceļam pagadījās tabakas veikaliņš, kas cieši bija piekļāvies konditorejai. Nolēmu ielaisties riskantā avantūrā. Avantūra — tas ir pārāk spēcīgi teikts, vien­kārši nolēmu ieiet iekšā un nopirkt cigaretes. Nepaguvu pieiet pie letes, kad man sāka durties pakrūtē. Kaut kas iekšā pārplīsa, un sāka līt asaras. Maska tūlīt kļuva smaga un, šķiet, sāka slīdēt nost. Kājas trīcēja, itin kā es laistos neizmērojamā bezdibenī, turēdamies pie tieviņas virvī- tes. Nez kādas cigarešu paciņas dēļ es sacēlu tādu traci, it kā būtu saķēries ar briesmoni.

Nezinu, kādēļ, bet man pietika pārmīt skatienu ar pār­devēju, kura pienāca man klāt ar vienaldzīgu izskatu, kad es pilnīgi pārvērtos, pēkšņi kļuvu drošāks. Varbūt tāpēc, ka pārdevēja nepievērsa man vairāk uzmanības kā pa­rastam pircējam, vai arī varbūt tāpēc, ka cigarešu paciņa, gluži kā beigts putniņš, bez svara gulēja man plaukstā? Nē, iemesls drīzāk bija tā pārmaiņa, ko izraisīja maska. Līdz šim es tikai iztēlojos svešus skatienus, es baidījos pats no savas ēnas, taču pietika sastapties ar īstu skatienu, kad es skaidri ieraudzīju savu īsto izskatu. Manā iztēlē varbūt maska parādīja mani klaji, bet īstenībā tā bija necaurspīdīgs segums, kas mani paslēpa. Zem tas pulsēja asinsvadi, sviedru dziedzeri izdalīja sviedrus, bet virspusē nebija ne lāsītes.

Tā es viegli atbrīvojos no bailēm nosarkt, taču biju jau galīgi nomocījies. Man trūka spēka iet tālāk, es paņēmu taksometru un taisnā ceļā atgriezos savā slēptuvē. Man jau gandrīz uzmācās grūtsirdība, iedomājoties, ka vienīgā kompensācija par visu, ko esmu iztērējis, bija tikai ciga­rešu paciņa, bet, ja patur vērā to, ka es apzinājos sevi maskā, darījums jau šķita izdevīgs. Apstiprinot šo domu, ķēmīgais tārpu mudžeklis man nez kāpēc nelikās vairs tik reāls, kad es, atgriezies savā istabā, biju noņēmis masku, nomazgājis lipīgo ziedi un aplūkojis seju. Maska kļuva tik reala, cik reāli bija tārpi, un, ja masku pieņem par pa­gaidu izskatu, tad pagaidu izskats bija arī tārpi. Vispār šķita, ka maska mierīgi laida saknes manā sejā.

Nākamajā dienā es nolēmu drošsirdīgi paplašināt savu izmēģinājumu jomu. Vispirms, tiklīdz piecēlos, ataicināju pārvaldnieku un sacīju, ka vēlētos noīrēt «jaunākajam brā­lim» blakus istabu, ja tā vēl brīva. Šis «jaunākais brālis» bija, protams, vēl viens es — maskā.

Diemžēl biju nokavējis — istaba iepriekšējā dienā iz­īrēta.

Bet tas nevarēja piespiest mani mainīt plānus. Pat vēl vairāk, es izmantoju šo gadījumu, lai pastāstītu par «jau­nākā brāļa» eksistenci, — vēl svarīgāk bija, lai mans sa­runu biedrs to cieši iegaumētu.

— Brālis dzīvo ļoti neērtā piepilsētas rajonā, turklāt viņam iznāk strādāt dažādos laikos, tāpēc viņš ļoti vēlas istabu, kurā varētu laiku pa laikam atpūsties. Bet, ja tā, neko nevar darīt. Mums ir apmēram vienāds stāvoklis, mums nav sevišķi lielas prasības, tā ka padzīvosim kopā.

Pēc tam es tūlīt piedāvāju palielināt dzīvokļa maksu par trīsdesmit procentiem. Pārvaldnieks izlikās, ka ir sa­mulsis, samulsis, ļoti samulsis, taču sirds dziļumos nekādu samulsumu neizjūta. Galu galā man pat izdevās dabūt «jaunākajam brālim» papildu atslēgu.

Ap pulksten desmitiem es uzliku masku un izgāju no mājas. Man vajadzēja izraudzīties drēbes maskai ar bril­lēm un bārdu. Izgājis no mājas, kādu laiku nespēju apslā­pēt sasprindzinājumu, pirmo reizi atrados uz ielas gaišā dienas laikā … Vai tas bija tāpēc, ka matiņi maskā pa nakti bija iesakņojušies un sākuši augt? … Bet varbūt pā­rāk lielas nomierinošu zāju devas dēļ?… Tā vai citādi, gaidīdams autobusu, es sāku mierīgi kūpināt cigareti.

Bet īsti es atskārtu, cik maska ir dzīvesspējīga un stūr­galvīga, kad iegāju universālveikalā, lai nopirktu uzvalku. Lai gan vispiemērotākais brillēm un bārdai būtu biijis kaut kas spilgts, es tomēr izvēlējos modernus korektus svārkus ar šauru apkakli un trim pogām. Man nemaz negribējās ticēt. Pirmkārt, pats fakts, ka es kaut cik orientējos modes jautājumos, bija pāri manai saprašanai. Turklāt vēl es speciāli iegāju juvelieru nodaļā un nopirku gredzenu. Iz­nāca tā, ka maska ignorē manas vēlēšanās un sāk pati iet tur, kur tai iegribas. Tiesa, mani tas ne sevišķi uztrauca, bet pamatīgi pārsteidza. Lai gan tur nebija nekas smiek­līgs, smieklu viļņi sekoja cits pēc cita, it kā mani kāds kutinātu, un es, saplūdis ar šiem smiekliem, biju draisku­līgā omā.

Izgājis no universālveikala, varbūt pēc inerces es no­lēmu uzsākt vēl vienu nelielu dēku. Nekas sevišķs jau tas nebija, tikai ieiet mazajā korejiešu restorānā, kas atrodas šaurā šķērsieliņā tālu no spilgti apgaismotajām centrāla­jām ielām. Es jau sen nebiju ēdis, kā nākas, un izsalkums lika sevi manīt, turklāt cepta gaļa, tik garšīga, vienmēr bija mans visiemīļotākais ēdiens. Bet vai tikai tādēļ? Vai ceptā gaļa bija vienīgais dzenulis, kas lika man turp iet?

Ciktāl es rīkojos apzinīgi — tas ir cits jautājums. Bet es nerunātu taisnību, sacīdams, ka man, izvēloties tieši korejiešu restorānu, nebūtu bijis kāds pamatojums. Es gluži apzināti ņēmu vērā to, ka tas ir korejiešu restorāns un tur būs daudz korejiešu. Es neapzinīgi, protams, cerēju, ka korejieši droši vien nepamanīs, ja arī manai maskai ir kādas nepilnības, turklāt man šķita, ka nākt saskarē ar viņiem man būs vieglāk. Bet varbūt es atradu līdzību starp mani, kam trūka sejas, un korejiešiem, kuri bieži kļuva par rasu aizspriedumu objektu, un neviļus izjutu pret viņiem tuvību. Protams, man pašam nepavisam nebija aizsprie­dumu pret korejiešiem. Vispirmām kārtām cilvēkam bez sejas vienkārši nav tiesību būt aizspriedumainam. Tiesa, rasu aizspriedumi ir neapšaubāma substance, par cik tie iziet no individuālā nolūka ietvariem un met ēnu uz vēsturi, uz tautu. Tāpēc.katrā ziņā subjektīvi pats šis fakts, ka es meklēju patvērumu starp šiem cilvēkiem, nebija ne­kas cits kā pārveidots aizspriedums, bet…

Augšup vijās zilu dūmu grīstes. Rūca Noasa laiku ven­tilators. Apmeklētāju bija trīs, un, par laimi, visi trīs lai­kam bija korejieši. Divus pēc pirmā acu uzmetiena bija grūti atšķirt no japāņiem, taču viņu raitā saruna kore­jiešu valodā neapšaubāmi liecināja, ka viņi ir īsti korejieši. Kaut arī bija tikai dienas vidus, šie trīs jau bija iztukšo­juši veselu rindu alus pudeļu, kas vēl vairāk sakaitēja viņu arī parasti ekspansīvo runas manieri.

Es viegli pieskāros maskai pie vaigiem, lai pārbaudītu, vai viss ir kārtībā, un tūdaļ man pielipa viņu jautrība. Varbūt psiholoģiski tas izskaidrojams tāpat kā nabadzīgo vēlēšanās parunāt par saviem bagātajiem radiniekiem, — tādus bieži var sastapt romānos. Bet šā vai tā, piegājis pie ļodzīga galdiņa un pasūtījis ceptu gaļu, es nepārprotami jutos tikpat kā kino varonis.

Pa sienu tekalēja tarakāns. Saritinājis avīzi, kuru kāds bija aizmirsis uz galda, notrausu tarakānu uz grīdas. Pēc tam izklaidīgi sāku lasīt virsrakstus — parastos sludinā­jumus: «Vajadzīgi», «Ko demonstrē kinoteātros, muzik- holos, izpriecu vietās» … Visu šo hieroglifu savienojums dīvainā kārtā iekvēlināja manu iztēli. Caur sludinājumiem manā priekšā pavērās noslēpumu un mājienu pilna ainava, un triju korejiešu nepārtrauktā pļāpāšana bija ideāls pa­vadījums.

Tur stāvēja pelnu trauks, kas pareģoja likteni. Tam bija speciāla ierīce: kad tajā iemeta desmitjenu monētu un nospieda podziņu, apakšā no spraugas izkrita saritināts papīriņš sērkociņa lielumā. Manai maskai, šķiet, radās tāds pārgalvīgi jautrs noskaņojums, ka tā arī nolēma iz­mēģināt laimi. Es attinu papīriņu — mans liktenis bija noteikts tā:

«Neliela veiksme: gaidi un sagaidīsi. Ja ieraudzīsi cil­vēku ar dzimumzīmi zem acs, ej uz rietumiem.»

Es jau dzīros pasmieties, bet tad viens korejietis pēkšņi sāka runāt japāniski; pagriezies pret meiteni, kura nesa manu pasūtījumu, viņš skaļi sacīja:

— Ej tu, lauķe, tev seja kā korejiešu skuķei. Patiešām, uz mata kā korejiešu skuķei.

Šķita, ka viņš nevis ierunājās, bet iebļāvās. Izbīlī ievil­cis galvu plecos, it kā viņš ņirgātos par mani, es paslepus palūkojos uz viesu apkalpotāju, bet viņa, neizrādīdama nekādu uztraukumu, nolika manā priekšā šķīvi ar gaļu un, it kā pievienodamās trīs draugu skaļajiem smiekliem, plati pasmaidīja. Es apjuku. Varbūt teicienam «korejiešu skuķe» nebija tik slikta nozīme, kā man izlikās? Tiesa gan, tieši šis kliedzējs, vīrietis vidējos gados, bija visneaptēstākais no viņiem, un kā nevienam citam viņam pašam bija pie­mērots šis apzīmējums — lauķis. Spriežot pēc viņu jautrās pļāpāšanas, varēja noprast, ka viņi vienkārši zobojās paši par sevi. Turklāt nemaz nav izslēgts, ka meitene arī bija korejiete. Un kas tur ko brīnīties, ja viņas vecuma korejieši, prot tikai japāņu valodu. Tad šī korejieša teiktie vārdi ne vien nenozīmēja izsmieklu, bet tieši pretēji — tos varēja uztvert kā labvēlīgu piekrišanu saucienu. Jā, tā tas ir. Ja padomā kaut vai par to, ka korejietis taču nelietos vārdu «korejieši» sliktā nozīmē.

Prātodams gan tā, gan šitā, es izjutu sirdsapziņas pār­metumus: es zemiski apmānīju sevi, izlikdamies, it kā iz­jūtu pret korejiešiem tuvību. Izsakoties tēlaini, mana pozī­cija izskatījās tā: baltais ubags izturas draudzīgi pret krāsaino karali. Kaut gan aizspriedums vienādi attiecās gan uz viņiem, gan uz mani, tā raksturs bija atšķirīgs. Viņiem bija tiesības izsmiet aizspriedumu paudējus, bet man nebija. Viņiem bija draugi, ar kuriem viņi apvienoja spēkus cīņā pret aizspriedumiem, bet man nebija. Ja es nopietni būtu nolēmis nostāties ar viņiem uz viena pakā­piena, man vajadzētu droši nomest masku un klaji de­monstrēt tārpu mudžekli. Un man vajadzētu aicināt kopā rēgus bez sejām… Nē, bezjēdzīgs nodoms. Vai var atrast draugus cilvēks, kas nemīl pats sevi?

Sajūsma tūlīt atslāba, viss kļuva pretīgs, un man ne­kas cits neatlika kā grūtsirdīgi atgriezties savā slēptuvē, atkal izjūtot kaunu, kas iespiedies visās porās. Bet pie pa­šas mājas — vai tiešām es tā biju pārvērties? — no jauna izturējos nepiedodami muļķīgi. Tiklīdz es, nekā nenojauz­dams, pagriezos ap stūri, tā negaidot sadūros ar pārvald­nieka meitiņu.

Atslējusies pret sienu, viņa nemākulīgi spēlējās ar jo-jo. Jo-ijo bija ļoti liels, zeltījums laistījās vien. Es apstājos kā piekalts. Tas jau bija pavisam muļķīgi. Celiņš, pa kuru es gāju, beidzās ar strupceļu un bija vajadzīgs tikai tiem, kas

izmantoja automašīnu stāvvietu aiz mājas vai sētas puses kāpnes. Līdz tam laikam, kamēr es pats nestādīšos priekšā pārvaldnieka ģimenei kā «jaunākais brālis», nebija vēlams maska staigat pa sētas puses ieeju. Tiesa, tā kā māja nu­pat uzcelta un gandrīz visi iemītnieki ir jauni, droši vien vislabakais būtu, ja ietu garām, it kā nekas nebūtu bijis, bet… Es dzīros cienīgi saslieties, bet bija jau par vēlu … Šķita, ka meitene arī pamanījusi manu apjukumu. Kā lai rīkojas šajā gadījumā?

—  Tajā istabā, — es sacīju, lai gan sapratu, cik nemā­kulīgs ir paskaidrojums, taču nespēdams izdomāt neko piemērotu, — tur augšā, tur dzīvo mans brālis… Vai viņš pašlaik mājās? Viņam visa seja, lūk, šitā aptīta ar sai­tēm … Tu viņu droši vien pazīsti?

Bet meitenīte tikai mazlietiņ pakustējās, neko neatbil­dēdama un nemainīdama sejas izteiksmi. Man kļuva aiz­vien nelādzīgāk ap sirdi. Vai tikai viņa nav ko pamanījusi? Nē, nevarētu vis… Ja tic viņas tēva — pārvaldnieka vār­diem, tad mazā, kaut arī pēc izskata ir paliela meitene, tomēr nav zināms, vai spēs savas garīgās attīstības dēļ apmeklēt pat pamatskolu; šķiet, ka viņai agrā bērnībā pēc karsoņa radusies komplikācija — meningīts, un pilnīgi viņa tā arī nav atlabusi. Vāja mute kā kukaiņa spārniņš. Zīdaiņa zods. Šauri, slīpi pleci. Un kontrastā tievs deguns kā pieaugušai. Lielas, ovālas, tukšas acis… Acīm redzot, neesmu kļūdījies, uzreiz tā nodomājot.

Bet kaut kas meitenes klusēšanā izraisīja neērtības sa­jūtu, kas neļāva vienkārši paiet garām. Lai piespiestu viņu runāt, es teicu to, kas acumirklī ienāca prātā:

—   Liels jo-jo, vai ne? Vai labi lēkā?

Meitene tramīgi sāka drebēt un, paslēpusi rotaļlietu aiz muguras, izaicinoši atbildēja:

—  Mans, es nemeloju!

Es tikko neiesmējos. Un tajā pašā laikā man iegribējās viņu vēl mazlietiņ paķircināt. Un atmaksāt viņai par to, ka viņa lika man pārdzīvot nepatīkamus brīžus, par to, ka viņa sāka kliegt, pirmo reizi ieraudzījusi saitēm aptīto seju. Kaut arī meitene bija garīgi atpalikusi, viņa bija pie­mīlīga kā elfa. Ja viss bija, kā vajag, saruna ar viņu pa­līdzēs kaut arī nedaudz atjaunot aizvien bīstamāko maskas varu.

—   Patiešām? Bet kur pierādījumi, ka tu nemelo?

—  Ticiet man! Es taču nekā slikta nedaru.

—  Labi, ticu. Bet man liekas, ka uz jo-jo uzrakstīts kāda cita vārds.

—  Tur nekā ļauna nav. Ļoti sen kāds kaķītis sacīja… Līdzīgs mūsējam, nevis raibs, bet tāds pavisam, pavisam balts kaķītis…

—   Labi; tu man to parādīsi?

—   Es ļoti cieši glabāju noslēpumus.

—   Noslēpumus?…

—   Ļoti sen kāds kaķītis sacīja: peles grib man pie­kārt zvaniņu, — ko lai es daru? …

—  Nu labi, vai gribi, tēvocis nopirks tev tieši tādu pašu?

Es izjutu apmierinājumu jau no tā vien, ka varu, luk, tā mierīgi sarunāties, bet ķircināšanās iznākums stipri pārspēja cerēto.

Meitenīte berzēja muguru gar sienu un kādu laiku, šķiet, saspringti apsvēra manu vārdu nozīmi. Pēc tam, neticīgi paraudzījusies uz mani caur pieri, noprasīja:

—   Paslepus, tētim nezinot?

—   Protams, paslepus.

Es neviļus iesmējos (es taču smejos!) un, apzinādamies smejošas maskas efektu, iesmējos vēl skaļāk. Beidzot ari meitenīte it kā saprata. Viņa atslābināja kā stīga savilktos muskuļus un atkāra apakšlūpu.

—   La-a-bi… la-a-bi, — viņa vairākas reizes nodzie­dāja un, bēdīgi slaucīdama ar jaciņas stūri zeltīto jo-jo, teica: — Ja patiešām nopirksiet, es šito atdošu… Bet, taisnība, taisnība, šito es slepus nenozagu… Man to jau sen apsolīja… Bet es atdošu… Tūlīt pat iešu un at­došu … Man tas patīk, lai arī ko man kāds dāvinātu, man ļoti patīk…

Aizvien vēl piekļāvusies sienai, viņa sāniski zagās man garām. Bērni paliek bērni… Es jau biju pavisam nomie­rinājies, bet, nonākusi man blakus, viņa nočukstēja:

—   Spēlēsim noslēpumus!

«Spēlēsim noslēpumus»? Ko tas nozīmē? Nē, nav vērts ņemt vērā. Vai gan šī neattīstītā meitene spējīga uz tādām sarežģītām viltībām? Visvieglāk būtu attiecināt to uz vi­ņas vājo prātiņu, taču sunim ar vāju prātiņu It kā kom­pensācijas veidā ir asa oža… Pats fakts, ka es tādēļ raizējos, bija noteikts pierādījums tam, ka mana pārliecība atkal sāk svārstīties.

Vispār bija ļoti nepatīkama sajūta. Tikai mana seja bija kļuvusi pilnīgi jauna, bet atmiņa un paradumi palikuši agrākie, — tas ir tas pats, kas smelt ūdeni ar cauru kausu. Ta kā biju uzlicis sejai masku, man bija vajadzīga tāda maska, kas atbilstu manas sirds ritmam. Man gribētos izlikšanās mākslā sasniegt pilnību, lai mani nespētu at­maskot pat melu detektors …

Es noņēmu masku. Lipīgā ziede, piesūkusies ar svied­riem, oda kā pārgatavojušās vīnogas. Un šajā mirklī uz- šļācās neciešams nogurums kā no aizsērējuša notekgrāvja un iestrēdza locītavās kā staipīga darva. Bet viss atkarīgs no uztveres: kā pirmo mēģinājumu to nepavisam nevar no­saukt par neveiksmīgu. Ar bērna dzimšanu saistās mo­kas — arī tas nav nieks. Bet šai gadījumā izveidojies pie­audzis cilvēks gatavojas pārdzimt pilnīgi citā — vai gan šādi tādi negludumi, neveiksmes drīzāk nav jāuzskata par dabiskām? Vai man drīzāk nav jābūt pateicīgam par to, ka neesmu saņēmis nāvīgu brūci?

Izslaucījis masku no iekšpuses, es atkal uzvilku to uz formas, nomazgāju seju un ieziedu ar krēmu, lai ļautu ādai mazliet atpūsties. Atgūlos gultā. Droši vien tā bija reak­cija uz pārāk ilgstošo sasprindzinājumu: lai gan saule vēl nebija norietējusi, es aizmigu ciešā miegā. Un atmodos, kad sāka jau aust gaisma.

Lietus nelija, bet biezajā miglā tirdzniecības kvartāls, kas atdalīja mani no braucamās ielas, izskatījās kā tālē tumstošs mežs. Bālās debesis droši vien miglas dēļ bija kļuvušas mazliet sārtenas, un tagad tās šķita vēl mēļākas nekā parasti. Atvēris logu, es pilnu krūti ieelpoju gaisu, blīvu kā jūras vējš, un šie mirkļi, kas domāti tiem, kuri slēpjas, mirkļi, kad it nemaz nevajag raizēties par sve­šiem skatieniem, šie mirkļi man likās brīnum jauki, rezer­vēti speciāli man. Jā, un vai cilvēka eksistences īstais veidols neatklājas tieši šādā miglā? Gan īstā seja, gan maska, gan tārpu mājoklis — visi šie neīstie ietērpi tiek caurskatīti it kā ar radioaktīvajiem stariem… To īstais saturs, to būtība atsedzas visā savā kailumā … Arī cilvēka dvēseli kā persiku ar noplēstu miziņu var nogaršot. Pro­

tams, par to jāsamaksā ar vientulību. Bet vai nav vien­alga? Kā lai zina, varbūt tie, kam ir seja, ir tikpat vien­tuļi kā es. Lai arī kādu izkārtni es piekārtu pie savas se­jas, nav vērts nometināt sevī cilvēku, kas cietis kuģa avāriju.

Tā kā es bēgu no vientulības, tā bija elle, bet tiem, kuri alkst vientulības, tā ir svētlaime. Nu, un ja atstātu žēlabainas drāmas varoņa lomu un brīvprātīgi kļūtu par vientuļnieku? Ja jau manā sejā iespiests vientulības zī­mogs, ir aplam negūt no tā labumu. Par laimi, man ir dievs — lielmolekulārā ķīmija, ir lūgšana — reoloģija, ir dievnams — laboratorija un nemaz nav baiļu, ka vientu­lība traucēs manu ikdienas darbu. Tieši pretēji, vai gan tā negarantē, ka ikkatra mana diena būs daudz vienkāršāka, daudz pareizāka, daudz mierīgāka un turklāt daudz satu­rīgākā nekā agrāk?

Es raudzījos debesīs, kas kļuva aizvien sārtākas, un dvēsele man kļuva aizvien gaišāka. Tiesa, ja atceras smago cīņu, ko biju izcīnījis, šāda noskaņojuma maiņa varēja izlikties pārāk krasa, mazliet nenosvērta, bet, ja jau esi izairējis atklātā jūrā un atgriešanās nav, — nav arī nozī­mes kurnēt. No sirds priecādamies, ka vēl ir iespēja, kamēr redzams krasts, pagriezt laivu atpakaļ, uzmetu ska­tienu maskai, kas gulēja uz galda. Viegli un augstsirdīgi, vaļsirdīgi, ar neviltotu gatavību es nolēmu no tas atva­dīties.

Debesīs izlijusī gaisma vēl nebija nonākusi līdz maskai. Šī tumšā, svešā seja, kas bez jebkādas izteiksmes raudzī­jās manī, netaisījās pakļauties, dziļi paslēpusi savu gribu, visiem spēkiem pretojās manai tieksmei tai tuvoties, šī maska man šķita ļauns gars no pasaku pasaules, un pēkšņi es atcerējos pasaku, ko senāk biju lasījis vai dzirdējis.

Senos laikos dzīvoja karalis. Reiz viņš saslima ar kādu savādu slimību. Tā bija briesmīga slimība, no kuras viņa miesa pamazām izkusa. Ne ārsti, ne zāles nepalīdzēja. Un tad karalis nolēma izdot jaunu likumu, pēc kura ikvienu, kurš viņu ieraudzīs, gaidīja nāves sods. Likums bija ļoti derīgs: kaut gan kara­lim izkusa deguns, nebija roku līdz locītavām, sāka zust kājas zem ceļgaliem, neviens nešaubījās, ka ka­ralis joprojām ir dzīvs un vesels. Bet slimība gāja

savu gaitu, un karalis, kas kusa kā svece un nevarēja vairs kustēties, beidzot nolēma meklēt palīdzību, bet bija pārāk vēlu — viņam jau bija pazudusi- mute. Un tā karalis pazuda. Bet neviens no viņam uzticīgajiem ministriem nešaubījās, ka karalis eksistē. Stāsta pat, ka šis pazudušais karalis, kurš nespēja vairs darīt ļaunu, ilgus gadus ticis uzskatīts par gudru valdnieku un baudījis tautas mīlestību.

Negaidot es saniknojos, aizvēru logu un atkal atlaidos gultā. Nebija taču pagājusi ne puse dienas kopš tā brīža, kad es nolēmu izmēģināt masku. Un tāda niecīga pieredze nedod nekāda pamata tik spēcīgam satraukumam. Izman­tot klusinātāju var jebkuru brīdi. Aizvēris acis, sāku atce­rēties citu pēc citas bezjēdzīgas parādību drumslas: lietus lāses logā, pēc tam — gan zāles stiebriņu, kas spraucās laukā no spraugas trotuārā, gan dzīvniekam līdzīgu- plan­kumu uz sienas, gan punu uz veca sakropļota koka stum­bra, gan zirnekļa tīklu, kas kuru katru mirkli plīsīs aiz rasas smaguma. Tada bija mana ieraža, kad biju uzbudi­nāts un nevarēju aizmigt.

Bet patlaban arī tas nepalīdzēja. Tieši otrādi, uzbudi­nājums nez kāpēc aizvien pieauga un beidzot kļuva nepa­nesams. Pēkšņi es nodomāju, kaut šī migla uz ielas būtu indīga gāze. Kaut notiktu vulkāna izvirdums vai karš un pasaule nosmaktu, bet īstenība sašķīstu gabalos. Mākslīgo orgānu speciālists K. stāstīja, ka kara laikā kareivji, kas pazaudējuši seju, izdarījuši pašnāvību. Gandrīz visu savu jaunību es pavadīju frontē un ļoti labi zinu, ka tādi ga­dījumi patiešām mēdza būt. Kara gados seju vērtība mazi­nājās. Kad nāve tev ir tuvāk neka vistuvakais draugs, vai taciņai, kas saista ar cilvēkiem, ir jebkāda nozīme? Ka­reivim, kas dodas uzbrukumā, seja nav vajadzīga. Jā, tas bija neatkārtojams laiks, kad apsaitēta seja Šķita skaista.

Iztēlē es pārvērtos artilēristā, kurš nošāva visu, kas vien gadījās acīs. Un šaijos pulvera dūmos es beidzot aiz­migu.

Apbrīnojams ir saules staru iespaids uz cilvēka psihi. Jeb varbūt es vienkārši biju izgulējies? Kad no spilgtās gaismas es pagriezos uz otriem sāniem un atvēru acis, pulkstenis bija jau vienpadsmit, un mana drūmā smeldze bija pilnīgi izgaisusi kā rīta rasa.

Rīt beidzas mana izdomātā komandējuma laiks. Un, Ja es taisos realizēt savu plānu, tad šodien man noteikti pil­nībā jāaprod ar masku. Pacilātā garastāvoklī es uzliku masku un posos ceļā. Sajuzdams zināmu neveiklību, ietēr­pos savās jaunajās drānās, uzvilku pirkstā gredzenu un, pabeidzis tualeti, ieguvu pavisam elegantu izskatu. Neva­rēja ne iedomāties, ka tas ir tas pats cilvēks, kas ar ķimi­kālijām aplietā virsvalkā no rīta līdz vēlam vakaram no­darbojās ar molekulāriem pētījumiem. Man gribējās no­skaidrot, kāpēc to nav iespējams iedomāties, bet diemžēl es biju bezspēcīgs. Un ne tikai bezspēcīgs — es biju aprei­bis no savas lieliskās pārvēršanās. Un kaut kādā punktā, divu pirkstu dziļumā, acu dzīlēs nepārtraukti atskanēja uguņošanas sprakšķi, kas vēstīja, ka kaut kas sākas… Es uzvedos kā švīts, kas dodas papriecāties par svētkiem.

Es nolēmu šoreiz iziet no mājas pa parādes durvīm. Tā kā esmu «jaunākais brālis», man vairs nav vajadzīgs īpaši vairīties no svešiem skatieniem, un, ja veiksies un es sa- stapšos ar meitenīti, tad varēšu no viņas uzzināt, kādā veikalā pārdod jo-jo. Nevarēju ne iedomāties, kur var no­pirkt tādas rotaļlietas. Pēc tam kad nomira mūsu pirmais bērns, bet vēlāk tev notika priekšlaicīgas dzemdības, es galīgi atsvešinājos no bērnu pasaules, varbūt tīšām no tās izvairīdamies. Bet diemžēl ne ar meitenīti, ne ar pārvald­nieku es nesastapos.

Nekāda sevišķa mērķa man nebija, un tāpēc es sāku meklēt jo-jo. Man nebija priekšstata par kādu speciālu vei­kalu, tāpēc vispirms sāku to meklēt universālveikalu rotaļ­lietu sekcijās. Varbūt tāpēc, ka tas nesen bija nācis modē, katrā sekcijā noteikti stāvēja vitrīna ar jo-jo, kuru no visām pusēm, gluži kā mušas, bija apstājuši bērni. Laikam gan no psihohigiēnas viedokļa nebija ieteicams sajaukties ar pūli tādā vietā, un es sāku svārstīties. Bet galu galā man reizi par visām reizēm bija jāizbeidz šī neomulīgā «noslēpumu spēle», tāpēc apņēmīgi sāku spiesties cauri šai mušu valstībai. Bet tādas formas jo-jo, kādu vēlējos, es neatradu. Tas jo-jo, ar kādu bija rotaļājusies meitenīte, ne formas, ne krāsas ziņā nebija tāds, kādu pārdod universāl­veikalos. Tā, piemēram, ir ar saldumiem — man vairāk garšo vienkāršā veikaliņā pirkti. Izgājis no universālvei­kala, es vairāk nekā stundu klaiņāju apkārt, meklēdams piemērotu veikalu, kad pēkšņi šķērsielā iepretim stacijai uzdūros mazam rotaļlietu veikalam.

Kā jau bija gaidāms, tas it nemaz nelīdzinājās univer­sālveikalu rotaļlietu sekcijām. Veikals nepārdeva par lētām cenām kā lēto saldumu veikaliņš, bet tajā nebija tikai dargas mantas vien. Tas droši vien bija domāts lielākiem bērniem, kuri par dāvāto naudu pērk rotaļlietas pēc savas gaumes, — tur valdīja noslēpumā tīta vienkārša grēka at­mosfēra. Pareizāk sakot, tajā nekaunīgi spekulēja ar bērna psiholoģiju, jo bērnam krāsots salds ūdens trīsstūrainā paciņā šķiet labāks par augļu sulu pudelē. Kā jau biju cerējis, tur bija arī man vajadzīgais jo-jo. Turēdams rokās divās daļās sadalītu sintētisko sveķu bumbu, es rūgti pa­smaidīju, nejauši iedomājies par tās radītāju, kurš pratis tik lieliski izteikt šķērsielas veikaliņa būtību. Viss bija iz­darīts ārkārtīgi smalki. Formas vienkāršība un kliedzošs izkrāsojums. Ja viņš nebūtu bijis nesaudzīgs pret savu gaumi, viņam neparko neizdotos tādu izdomāt. Turklāt tas nebija gaumes trūkums, bet drīzāk pārmērīgi apzinīga sa­vas gaumes ietekmēšana. To varētu apzīmēt tā: nokratīt savu gaumi zemē kā kukaini un ar baudu samīdīt to ar papēdi. Cietsirdīgi, vai nav tiesa? Ko lai dara, dabiski, ka eksistē arī cietsirdīgi apstākļi. Bet, ja viņš izvēlējies šo ceļu pēc savas gribas, varbūt to diktējusi atriebība, brīvī­bas sajūta, it kā viņš būtu novilcis drēbes un palicis kails? Tāpēc ka tā bija nevis brīvība rīkoties pēc savas gaumes, bet brīvība aizbēgt no savas gaumes …

Jā, nav ko noliegt, tāds iespaids izskaidrojams arī ar to, kas noticis ar mani. Man jāiet uz priekšu, soli pa solim samīdot savu gaumi, ja gribu radīt svešu sirdi, kas piemē­rota svešai sejai. Bet izrādījās, ka tas nav tik grūti, kā biju iedomājies. Un, it kā maskai būtu spējas ataicināt rudeni, mana nogurusi sirds pārvērtās sausā lapā, kas kuru katru mirkli nokritīs — tikai vajag viegli papurināt zaru. Neesmu sevišķi sentimentāls, taču izbrīnījos, ka ne­jutu sāpes, kaut vai tādu kā sūrstēšanu acīs, kaut vai tādu kā oda dzēlienu. Acīm redzot, paša «es» nepavisam nav tāds, kāds tas izliekas.

Nu kādu gan sirdi galu galā es grasos uzzīmēt uz šī vecā izbalējušā audekla? Protams, ne jau bērna sirdi un arī ne manu paša sirdi. Sirdi maniem rītdienas plāniem… Lai gan es to arī nevarētu apzīmēt ar terminu, ko var sa­prast, ieskatoties vārdnīcā, piemēram, jo-jo, tūristu at­klātne, futrālis dārgakmeņiem, pieburamās zāles… Kā dar­bības programmu es to iedomājos daudz skaidrāk nekā karti, kas iegūta ar aerofotografēšanu. Jau vairākas reizes esmu devis mājienus, kas liek tev padomāt. Bet patlaban, kad viss pabeigts un var gan runāt, gan klausīties, kāda ir šo mājienu nozīme un kādas ir sekas, var, burtiski, tos aptaustīt, diez vai ir vērts apmierināties ar mājieniem to sāpju dēļ, kuras es sagādāšu, ja ietērpšu visu vārdos. Es izmantošu šo gadījumu un izstāstīšu visu. Es, kā tev gluži svešs cilvēks, nolēmu tevi savaldzināt… tevi — svešā simbolu.

Nē, pagaidi… Es nepavisam netaisījos par to rak­stīt … Es taču nelīdzinos gļēvam cilvēkam, kas velk laiku, atkārtodams to, kas jau tā ir zināms. Es gribu tikai pa­stāstīt par savu dīvaino, pat man pašam negaidīto rīcību pēc šī jo-jo nopirkšanas.

Apmēram trešo dalu no rotaļlietu veikala aizņēma stendi, kuros bija izstādītas rotaļu pistoles. Starp tām da­žas, acīm redzot, importa un diezgan dārgas, bet patiešām lieliski izgatavotas. Es paņēmu vienu no tām — mazliet pasmaga, un stobrs aizliets ar svinu, bet citādā ziņā — patronu padeves mehānisms, gailis pilnīgi ne ar ko neat­šķīrās no īstajiem. Es atcerējos, ka reiz man pagadījās lasīt rakstu avīzē, kurā bija teikts, ka rotaļu pistole bijusi pārtaisīta un no tās šāvuši ar īstām lodēm. Varbūt izman­tojuši tieši tādu? Interesanti, vai tu vari iedomāties mani ar aizrautību aplūkojam rotaļu pistoli? Diez vai mani vis­tuvākie biedri laboratorijā to spētu. Pat man pašam nekad nebūtu nākusi tāda doma prātā, ja es nebūtu pats savas rīcības liecinieks.

Veikala īpašnieks, iesaiņodams jo-jo, ar glaimīgu smai- diņu pačukstēja: «Patīk? Varbūt parādīt to, kas man at­likts?» Un tad kādu mirkli es sāku šaubīties, vai tas maz esmu es. Laikam pareizāk būs teikt tā: es apjuku no tā, ka nereaģēju uz šiem vārdiem tā, kā es būtu reaģējis. Ap­jukt un tajā pašā laikā apzināties to — vai tā nav pret­runa? Nē, šeit vainīga maska. Nepievērsdama uzmanību manam apmulsumam, maska piekrītoši pamāja veikala īpašniekam, kas bailīgi skatījās apkārt, un, it kā apstipri­nādama iespēju pierādīt savu eksistenci, sāka dedzīgi vie­noties par to, kas bija atlikts.

Tā bija «Valtera» sistēmas gaisa pistole. No trīs metru attāluma izšauj cauri piecus milimetrus biezam dēlim — spēcīgs daikts, bet cena tam arī biija pamatīga — 25 tūk­stoši jenu. Kā tu domā, ko es darīju? … Man atdeva par 23 tūkstošiem, un es to nopirku. «Iegaumējiet, tas taču ir nelikumīgi. Gaisa pistole — tā nav gaisa šautene, tā tiek pielīdzināta īstai. Bet nelikumīga pistoles glabāšana tiek ļoti stingri sodīta. Es jūs nopietni lūdzu, lieciet vērā to, ko es sacīju …» Bet es tik un tā nopirku.

Mans stāvoklis bija ļoti savads. Mans patiesais «es» ar īsto seju, paslēpies dziļi iekšās, centās smalkā balstiņā kaut ko iepīkstēties. Tā tas nedrīkstētu būt, bet… Es taču biju izvēlējies ekstraverso -agresīvo tipu vienīgā nolūka dēļ, lai iegūtu mednieka seju, kas noderīga tavam pavedinātajam. Tagad par citu … Es lūdzu maskai tikai vienu: palīdzi man izveseļoties! Es taču ne reizi nebiju lūdzis: dari, kā tev tīk! Man ir šī pistole; un ko lai es tagad ar to iesāku? …

Bet maska, it kā tīšām demonstrēdama cieto sainīti, kas rēgojās ārā no kabatas, smējās par manu grūto stāvokli un priecājās par to. Protams, viņa arī pati īsti nezinaja atbildēt uz manas īstās sejas jautājumiem. Nākotne nav nekas cits kā pagātnes atvasinajums. Maskai, kura nebija nodzīvojusi vēl ne divdesmit četras stundas pēc savas dzimšanas, nevajadzētu būt rīcības plānam rītdienai. Cil­vēka sociālais vienādojums — tas būtībā ir cilvēka gadu matemātiska funkcija, un maska, kuras vecums līdzīgs nul­lei, būdama vēl zīdainis, izturas pārlieku brīvi.

Jā, šis zīdainis tumšajās brillēs, kas atainojās stacijas tualetes telpu spogulī, droši vien tā ietekmē, kas viņam bija paslēpts kabata, uzvedās izaicinoši agresīvi. Un, go­dīgi sakot, es nevarēju izšķirties, vai uzspļaut šim zīdai­nim bez vecuma vai baidīties no viņa.

Nu, ko tad lai dara?… Bet šo «ko lai dara» neteica cilvēks, kas apjukumā nolaidis rokas, bet drīzāk tas bija ziņkārs jautājums. Katrā ziņā maskai tā bija pirmā pat­stāvīgā pastaiga, bet man nebija citu plānu, vienīgi — vest masku, pastaigā. Vispirms es gribētu to pieradināt pie cilvēku atmosfēras, bet, sagatavojies ārkārtīgi nemākulīgi, visu sabojāju un biju spiests vadāt to mierinādams pie ro­kas. Bet pēc tā, kas norisinājās rotaļlietu veikalā, saim­nieks un viesis mainījās vietām. Nevarēja vairs būt ne ru­nas par to, ka es vadātu to pie rokas, — pavisam apstul­bis, es biju spējīgs tikai akli sekot šim alkstošajam garam, kas līdzinājās nupat brīvībā izlaistam noziedzniekam.

Nu, ko tad lai dara? … Kamēr es vieglītēm glaudīju ar pirkstiem bārdu (varbūt tā bija reakcija pret saitēm, kas agrāk aptina manu seju), maska demonstratīvi atveidoja visdažādākās izteiksmes kā mednieks, kas alkst veiksmes: gatavību, nicinājumu, jautājumu, alkatību, izaicinājumu, uzmanību, vēlēšanos, pārliecību, tieksmi, ziņkāri… Vis­pār visas izteiksmes, katru atsevišķi un dažādās variāci­jās, kādas vien var iedomāties šādā gadījumā, — tā apoš­ņāja šīs izteiksmes gluži kā no saites norāvies suns, kas aizbēdzis no saimnieka. Tā bija pazīme, ka maska sāk mie­rīgi uztvert svešu cilvēku reakciju, un es nevaru noliegt, ka zināmā mērā — lai muļķo citus — pat izjutu apmieri­nājumu.

Tajā pašā laikā mani sagrāba briesmīgs nemiers. Lai arī kā tā atšķirtos no manas īstās sejas, es esmu es. Es nebiju ne hipnotizēts, ne arī narkotisko vielu apreibināts, un par jebkuru maskas rīcību — pat par to, ka man ka­batā paslēpta gaisa pistole, — atbildīgam jābūt man un nevienam citam. Maskas raksturs nepavisam nebija kaut kas tāds, kas atgādinātu no burvju mākslinieka cilindra iz­ņemtu trusīti; tas bija daļa no manis paša, kas radies ne­vis pēc manas gribas, bet pateicoties tam, ka manas īstās sejas apsardze bija cieši aizslēgusi visas ieejas un izejas. Teorētiski saprazdams, ka tas viss ir tieši tā, es nevarēju iedomāties tās raksturu pilnībā, it kā būtu zaudējis atmiņu. Pamēģini iedomāties manu sapīkumu, kad eksistē tikai ab­strakts «es» un man nav pa spēkam tam iedvest saturu.

Biju pagalam sarūgtināts un nolēmu nemanot no­bremzēt.

— Trīsdesmit otrā eksperimenta izgāšanās: vai izmē­ģinājumi bija izdarīti slikti, vai arī pašā hipotēzē bija kļūda?

Es nolēmu izveleties par tēmu šo laboratorijai svarīgo jautājumu un mēģināt atcerēties manis ieņemto pozīciju. Es biju izteicis hipotēzi, ka dažos lielmolekulāros savieno­jumos pastāv ar funkcijas palīdzību izteicama atkarība starp elastības koeficienta izmaiņām spiediena ietekmē un izmaiņam temperatūras ietekmē, un ieguvu daudzsološus rezultātus, bet pēdējais — trīsdesmit otrais eksperiments izjauca visas manas cerības, un es atrados diezgan grūtā stāvoklī.

Taču maska tikai nīgri sarauca uzacis. No vienas puses, man tas izlikās dabiski, bet tajā pašā laikā es sajutu, ka aizskarta mana patmīlība …

Piezīmes uz malām. Patiesību sakot, maska nav nekas vairāk kā līdzeklis, lai es izveseļotos. Iedo­mājies, ka tu esi izīrējusi istabu, bet tev atņem visu māju, — tam taču nav nekāda sakara ar patmīlību.

… Un tad es savilku izaicinošu seju.

—  Ko tev galu galā vajag? Ja tik es gribēšu, kaut tū­daļ noraušu tevi!

Bet maska aukstasinīgi, bezrūpīgi atspēkoja:

—   Saproti jel, es taču esmu nekas. Līdz šim brīdim man bija jāpieliek ne mazumā spēku, lai būtu kaut kas, un tagad es noteikti izmantošu šo gadījumu, es gribu atteik­ties no nožēlojamā likteņa no jauna kļūt par kaut ko. Un tu pats? Godīgi sakot, vai tu gribi mani padarīt par kaut ko? Jā, manuprāt, tu arī nespēj, tāpēc atstāsim visu tā, ka ir. Esi ar mieru? Paskaties jel! Nav nemaz svētdiena, bet tāda burzma… Burzma rodas nevis tāpēc, ka sadrūzmē- jas cilvēki, bet cilvēki sadrūzmējas tāpēc, ka rodas bur­zma. Es nemeloju. Studenti ar tādu matu sakārtojumu gluži kā slaistiem, tiklas sievas, izkrāsojušās tāpat kā ak­trises, kas pazīstamas ar savu izvirtību, apbružātas meičas modernos tērpos, vājas kā manekenes… Kaut arī tie ir gaistoši sapņi, bet, vēlēdamies kļūt nekas, viņi saplūst ar burzmu. Jeb varbūt tu gribi apgalvot, ka tikai mēs esam citādi?

Man nebija ko atbildēt. Atbildes arī nevarēja būt. Visu taču apgalvoja maska, un savus apgalvojumus tā izdo­māja ar manu galvu. (Tu laikam smejies? Negaidīt to nozīmētu vēlēties pārāk daudz. Rūgts joks, kas nesasmī- dina. Es būtu pilnīgi apmierināts, ja tu atzītu, ka manos vārdos ir kaut kripata veselā saprāta, bet…)

Es izrādījos piespiests pie sienas jeb ar to ieganstu, ka izrādījos piespiests pie sienas, pārstāju pretoties un no­lēmu Jaut maskai darīt visu, ko tā vēlas. Un tad maska, kaut ari bija nekas, izdomāja necerēti saprātīgu plānu, tik­pat pārgalvīgu kā gadījumu ar pistoli. Vispār pēc pusdie­nām mēģināšu aiziet uz mūsu māju un palūkoties, kā viss izskatās. Nē, nevis kā izskatās mūsu māja, bet kā izskatos es pats. Cik labi es spēšu izturēt rītdien paredzēto pārbau­dījumu — tēlot pavedinātāju? Tāpēc jāpamēģina kaut pa­virši uzmest acis mūsu mājai. Sirds dziļumos es vēl kaut ko cerēju, bet ietērpt šīs cerības vārdos nekādi nespēju un padevīgi pieņēmu maskas plānu.

Postskripts. Negrasos nopelnīt labu atzīmi, bet, man šķiet, es biju pārāk labs. Es atgādināju cilvēku, kurš, atzīdams heliocentrisko sistēmu, sludina ģeo­centrisko. Nē, es uzskatu, ka labsirdība — noziegums, turklāt ne mazais. Pietiek padomāt, kur tā var no­vest, un no visām manas miesas porām locīdamies iz­lien kauna tārpi. Ja es kaunos pārlasīt uzrakstīto, iedomājies, cik reižu lielāku kaunu es izjūtu, kad do­māju, ka tu to lasi. Es ari pats ļoti labi zinu, ka he- liocentriskā sistēma ir pareiza, un tomēr… Acīm redzot, esmu piešķīris pārāk lielu nozīmi savai vien­tulībai … Es iztēlojos, ka tā ir lielāka par visas cil­vēces vientulību. Un par nožēlas zīmi es nesaudzīgi izmetīšu no nākamās burtnīcas visas frāzes, kurās būs kaut mājiens par traģēdiju.


PELĒKĀ BURTNĪCA

<p>PELĒKĀ BURTNĪCA</p>

Kaut gan tikai pirms piecām dienām es braucu pa šo ceļu elektriskajā vilcienā, uztveres svaigums bija tāds, it kā būtu pagājuši pieci gadi. Nav nemaz jābrīnās. Man ceļš bija tik pazīstams, ka es nenomaldītos pat ar aizvēr­tām acīm, bet maskai tas taču bija pilnīgi jauns ceļš. Ja arī tā atcerējās šo ceļu, tad droši vien tāpēc, ka vēl pirms dzimšanas — embrionālajā dzīvē bija redzējusi to sapnī.

Jā, patiešām… Pat mākoņiem, kas atgādina ar baltu bārdu apaugušas senas drupas, kuras ceļā redzēju pa va­gona logu, pat tiem ir savas atmiņas… Maskas iekšpuse nomazgāta ar sodas ūdeni, un uz tās rodas mazi bur- bulīši… Es instinktīvi pārvilku ar delnas virspusi pār ncnosvīdušo pieri un tūlīt atskatījos — vai tik kāds nav re- dzejis manu aplamību?… Atstatums starp mani un citiem? Es varu pievienoties citiem, saglabājot dabisko distanci. Pēkšņi man nevaldāmi gribējās iesmieties. Satraukumu, it ka es būtu ielauzies ienaidnieka teritorijā, nomainīja ap­mierinājums par atgriešanos mājās; sirdsapziņas pārme­tumi, it kā būtu izdarījis noziegumu, mainījās ar prieku par jauno sastapšanos. Kas man iepatiksies, to arī darīšu. Kā distfofiķis, kuram beidzot atļāvuši ēst, es vagona šū­pošanās taktī sāku cik spēdams stiepties gluži kā vīnogu­lāju stīga, kas tiecas pret tavu balto pieri, bāli sārto ap­deguma rētu uz locītavas, dzīsliņām uz potītēm, kas atgā­dina gliemežnīcas iekšpusi.

Ko, pārāk negaidīti? Ja arī tu tā nodomāsi, nu, ko lai dara. Ja arī tu sacīsi, ka tie ir maskas apreibināta cilvēka murgi, man nav dibināta iemesla to noliegt. Patiešām, es pirmo reizi savās piezīmēs tā rakstu par tevi. Bet tas nepavisam nav tāpēc, ka es atteicos no tevis, iekams nepa­iet zināms laiks, itin kā būtu noguldījis naudu līdz zinā­mam termiņam. Drīzāk man likās, ka man nav uz to tie­sību. Spriest par tavu ķermeni rēgam bez sejas ir vēl muļ­ķīgāk nekā vardei spriest par putnu dziedāšanu. Nodarīšu sāpes sev un pēc tam droši vien arī tev… Nu, bet vai ar maskas palīdzību šis lāsts noņemts? Man tas ir vēl grū­tāks jautājums. Bet šī problēma jo tālāk, jo neatlaidīgāk prasīs atbildi. Pagaidīšu — nebūs par vēlu.

Jau sāka ieplūst pirmais darbu beigušo vilnis, un elek­triskais vilciens bija pārpildīts. Es sakustējos, un jauna sieviete zaļā mēteli pieskārās ar sēžamvietu manam gur­nam. Es mazliet pagriezos, lai viņa nesajustu, ka man ka­batā pistole, un piespiedos vēl stiprāk viņai klāt. Tiesa, ari sieviete ne sevišķi vairījās no manis, un es nolēmu palikt tajā pašā pozā. Ar katru vagona grūdienu mēs piekļāvā­mies aizvien ciešāk viens otram klāt, bet es vairs neatvir- zījos. Sievietes sēžamvieta kļuva te cietāka, te mīkstāka, un viņa cītīgi izlikās, ka snauž. Kamēr es uzjautrinājos ar domu: kas būs, ja ar pistoles galiņu es iebikstīšu viņai pa sēžamvietu; mēs beidzot piebraucām pie stacijas, kurā man bija jāizkāpj. Kāpdams laukā no vagona, es paskatījos uz sievieti — liekulīgi nopietni viņa pētīja izkārtni uz perona; no mugurpuses spriežot pēc frizūras, viņa neizlikās jauna. Nē, šim gadījumam turpmākajos notikumos nebija nekādas nozīmes* Man gribējās pastāstīt par to tikai tāpēc, ka es nodomāju: droši vien tā nekad nebūtu noticis, ja es nebūtu uzlicis masku.

Postskripts. Sajā manu piezīmju daļā trūkst at­klātības. Trūkst gan atklātības, gan godīguma. Vai tik neizpaužas tas, ka man kauns no tevis? Jau sā­kumā būtu bijis labāk tam nepieskarties. Ja es būtu tikai ieminējies pār maskas efektivitāti, man nevaja­dzētu tērēt desmit — divdesmit rindiņas, lai izteiktu šādu erotisku atzīšanos. Tāpēc jau arī sacīju, ka trūkst godīguma. Un, tā kā es pa pusei apmānīju tevi, tad ne tikai nevarēju pastāstīt par saviem īsta­jiem nodomiem, bet arī neizbēgami sadūros ar neiz­pratnes rūgtumu.

Man nav nolūka pārvērst godīgumu par tirdznie­cības priekšmetu. Ja jau esmu pieskāries tam, kam neizbēgami bija jāpieskaras, pacentīšos, nekā neslēp­dams, atklāt savus īstos nodomus. No vispārzināmās morāles viedokļa tā bija parasta negodīga rīcība, un to var tikai nožēlot. Bet, ja to aplūko kā maskas uz­vedību, tad, manuprāt, tā var noderēt par svarīgu at­slēgu manas tālākās rīcības izpratnei. Atklāti runā­jot, tajos mirkļos es sāku izjust kairinājumu. To, kas notika, varbūt arī vēl nevarēja nosaukt par laulības pārkāpšanu, bet katrā ziņā tas bija garīgas mastur­bācijas akts. Bet vai es biju tev neuzticīgs? Nē, man negribētos tik viegli lietot vārdu «neuzticība». Ja jau runā atklāti, tad es nepārtraukti esmu tev neuzticīgs kopš tā laika, kad mana seja pārvērtusies par tārpu mājokli. Bez tam es baidījos, ka tev tas liksies pretīgi un tev negribēsies lasīt tālāk. Tāpēc jau arī es nc- pieskāros tam, bet vismaz septiņdesmit procentu no manām domām aizņem seksuālas himeras. Manā rī­cībā tās neparādījās, bet potenciāli es būtībā biju seksuāls maniaks.

Bieži saka, ka sekss un nāve esot nesaraujami saistīti savā starpā, bet šo vārdu īsto nozīmi es sa­pratu tieši toreiz. Līdz tam es tos izpratu tikai pa­virši, domāju, ka dzimumakts sniedz tādu aizmir­stību, ka var pat izraisīt domas par nāvi. Bet pie­tika man zaudēt seju un pārvērsties par dzivu apbedītu, kad es pirmoreiz saskatīju tajos gluži reālu jēgu. Tāpat kā koki beidz ražot augļus līdz ziemas atnākšanai, kā niedres dod sēklas, iekāms nokalst, sekss nav nekas cits kā cilvēka cīņa ar nāvi. Vai tā­pēc nebūs pareizi sacīt, ka erotiskais kairinājums, kam nav noteikta objekta, — tās ir cilvēka atdzimša­nas alkas, kuras izjūt indivīds, kas stāv uz nāves - sliekšņa. Pierādījums — visi kareivji disponēti uz erotismu. Ja starp pilsētas iedzīvotājiem pieaug ero- tomānu skaits, tad šai pilsētai un varbūt arī visai valstij jābūt gatavai uz lielu mirstību. Kad cilvēks aizmirst par nāvi, dzimumtieksme pirmoreiz pārvēr­šas mīlestībā, kas vērsta uz noteiktu objektu, un tad nodrošināta stabila cilvēku dzimuma vairošanās.

Maskas izturēšanās elektriskajā vilcienā izskaid­rojama ar to, ka ir es, ir sieviete bijām neizturami vientuļi, bet, ņemot par pamatu manu klasifikāciju, maska, acīm redzot, pārdzīvoja pārejas stadiju no erotisma uz mīlestību — erotiskas mīlestības stā­vokli. Kaut arī maska vēl nebija galīgi atdzīvojusies, katrā ziņā pa pusei viņa jau bija sākusi dzīvot. Kur nu viņa šādos apstākļos varēja tev kļūt neuzticīga — viņai nebija pat iespēju neuzticībai. Pēc manis iz­strādātās programmas maska varēja sākt dzīvot pil­nīgu dzīvi tikai pēc sastapšanās ar tevi.

Pēc šī papildinājuma, acīm redzot, var izdarīt šādu secinājumu. Pateicoties maskai, man izdevās iz­vairīties no galēja uzbudinājuma, kuram pakļauti seksuālie maniaki, bet es, tāpat kā agrāk, paliku puserotomāns; tomēr ne jau erotisms atveda mani pie tevis. Es pat esmu pārliecināts, ka tas noderēja par stimulu, lai atbrīvotos. Un tādēļ man vajadzēja jeb­kurā veidā piespiest tevi iemīlēt manu masku.

«Runa ir par maskas audzināšanu, un šim nolūkam nav nekā labāka kā likt tai izmēģināt visu pie sevis,» es domāju, kad stacijas tualetes telpās nolaidu urīnu. Es no­lēmu izvairīties no skaļām tirdzniecības ielām un iet pa šķērsielām. Man negribējās negaidīti sastapt tevi pie zivju veikala. Es vēl nebiju pārliecināts, ka spēšu panest pārstei­gumu, turklāt man gribējās, lai pirmā sastapšanās starp masku un tevi noritētu tā, kā biju iecerējis pašā sākumā.

Man bija tāda sajūta, it kā es būtu uzsēdies uz sēkļa. Bez jebkāda iemesla kājas sapinās, un es gandrīz vai paklupu uz līdzenas vietas. Elpodams ar muti kā suns, lai atvēsi­nātu zem maskas sakrājušos karsto gaisu, kas svilināja mani, es atkārtoju vienā laidā gluži kā burvju vārdus: «Saproti, es taču šeit esmu pirmo reizi. Gan tas, ko es re- nlzu, gan tas, ko es dzirdu, — viss man ir jauns. Gan mā­jas, kuras pēc tam man pagadīsies acīs, gan cilvēki, ar ku­riem es varbūt sastapšos, — visus es ieraudzīšu pirmo reizi. Ja arī kaut kas sakritīs ar manām atmiņām, tad tas būs vai nu kļūda, vai nejaušība, vai arī sapnī redzēta pa­rādība. Jā, arī šis salauztais lūkas vāks. Arī pusnokrāso- tais policijas signāllukturis. Ari šis stūris, kur cauru gadu sakrājusies netīra ūdens peļķe no pārpildīta notekgrāvja. Arī milzīgās gobas gar ielas malu. Pēc tam … Pēc tam…»

Pēc tam, itin kā izspļaudams smilšu graudiņus no mu­tes, es centos citu pēc cita izdzīt no atmiņas krāsu un tē­lus, bet kaut kas tik tin tā palika, un es nespēju no tā tikt vaļā. Tā biji tu. Es sasparojos un sacīju maskai: «Tu esi pilnīgi sveša. Rītdienas sastapšanās būs pati pirmā sa­stapšanās ar viņu, tu nekad neesi redzējusi viņu, neesi dzirdējusi par viņu. Un savus iespaidus — izmet tos drī­zāk kaut kur!» Apkārtējā ainava izgaisa un pazuda no at­miņas, turpretī vienīgi tavs tēls iznira aizvien skaidrāk, un es nespēju tam pretoties.

Galu galā es — protams, arī maska, — noliekot centrā tavu tēlu, it kā tauriņš, ko vilina gaisma, gandrīz skar­dams mūsu māju, sāku alkatīgi riņķot apkārt tai pa nere­gulāru četrstūri.

Kaimiņienes, steigdamās man garām ar somiņām ro­kās, it nemaz nepievērsa man uzmanību — nepazīstams garāmgājējs; bērni ir bērni, viņi aizmirsušies rotaļājās, cenzdamies nepalaist garām īsos mirkļus, kas palikuši līdz vakariņām. Vispār nebija ko bažīties, ka mani pazīs. Kad es piekto vai sesto reizi tuvojos mājai, jau iedegās ielu la­ternas, sāka ātri krēslot. Es ielūkojos vērīgāk, pagausinā- jis soļus tikai tik daudz, lai neradītu aizdomas, un uzzi­nāju, ka tu esi mājās: no neredzama loga pagalmā krita maiga gaisma. Viesistabas gaisma. Vai arī sev vienai tu kārtīgi klāj galdu?

Pēkšņi es izjutu kaut ko līdzīgu greizsirdībai uz šo viesistabas gaismu. Nevis uz kaut ko konkrētu — it kā tur būtu kāds viesis un viņš būtu aizņēmis manu vietu. Šķiet, ka es biju greizsirdīgs uz pašu faktu, ka tur ir pa­rastā nemainīgā viesistaba un ar tumsas iestāšanos tajā iededzināta lampa. Patlaban es, gaidīdams vakariņas, la­sītu pie šīs gaismas vakara avīzi, turpretī tagad, ar mas­kas palīdzību paslēpis seju, esmu spiests slaistīties zem loga. Cik tas ir netaisni, cik grūti to paciest! Nesatrici­nāmi mierīgā viesistabas gaisma, tā it nemaz nav kļuvusi nespodrāka tāpēc, ka manis tur nav… Droši vien tāpat kā tu …

Un maska, ar kuru līdz šim brīdim biju tik apmieri­nāts, uz kuru liku tādas cerības, man izlikās nedroša, no­plukuši. Un manis izdomātā grandiozā izrāde, kurā man, uzliekot masku, vajadzēja spīdoši uzstāties kā citam cii: vēkam, patiešām izrādījās tikai izrāde, bāla un vāja ne­pielūdzamās ikdienības priekšā: iestājas tumsa, slēdzis tiek pagriezts — un viesistabu pārplūdina gaisma. Tajā mir­klī, kad maska sastapsies ar tavu smaidu, tā tūdaļ izkusīs kā sniegs pavasarī.

Lai atvairītu neveiksmes sajūtu, nolēmu atļaut maskai pafantazēt. Sie sapņi nav pilnīgi izveidojušies tāpat kā pati maska, bet, vai tie būs sapņi jeb himeras par ikdie­nību, kas izlobījusies no savas čaulas, — es neatbildēšu. Un, nolēmis skatīties uz visu caur pirkstiem, es no jauna sāku ar lietišķu izskatu klaiņot pa neregulāru četrstūri ap­kārt mājai.

Taču fantāzijas neuzmundrināja masku, bet gan tikai parādīja, cik nepārvarams un viltīgs bezdibenis atrodas starp mani un viņu.

Atbrīvojusies no važām, maska vispirms bez kautrēša-. nās dosies uz mūsu māju. Un es izrādīšos savedēja lomā. Vārtiņi ar norautu viru. Dubļains, grantēts celiņš, tāpēc soļus nevar dzirdēt. Ieejas durvīm atlupusi krāsa. Pie lie­veņa mētājas pussatrunējusi ūdens noteka… Kas tev par bēdu, tā ir sveša māja! Nospiedis zvana podziņu un atko­pies soli atpakaļ, lai mierīgi atvilktu elpu, es ieklausījos, ko tu darīsi. Soļi tuvojas, iedegas gaisma virs lieveņa, at­skan tava balss: «Kas tur ir?»

Nē, lai ari cik sīki es censtos tev pastāstīt par visu, tas neko nedos. Nav nepieciešams un vispirms nav arī iespē­

jams. Varbūt tieši pretēji — tev liksies dīvaini, ja es ar godīgiem un negodīgiem līdzekļiem pārvērtīšu sakarīgā tekstā savus saraustītos fantazējumus, kas līdzīgi pavir­šām rindām uz šīfera tāfeles, no kuras noslaucīts uzrakstī­tais un no jauna pāri noslaucītajam uzrakstīts nezin kad nezin kādā kārtībā, — varbūt pat labāk tos salīdzināt ar kricelējumiem publiskā atejā? Es gribu izvēlēties tikai di­vas trīs ainas, aprobežojoties ar visnepieciešamāko, lai tu saprastu, kādu triecienu man deva šīs fantāzijas.

Pirmā — tā ir nožēlojama scēna pēc tam, kad es iz­dzirdu tavu čukstam līdzīgo balsi. Es strauji iebāzu kāju piesardzīgi pavērto durvju spraugā, spēcīgi parāvu tās un aši pieliku pistoli pie tavas izbiedētās sejas, šķita, ka tev pēkšņi vējā aizrāvusies elpa. Iedomājies manu apjukumu. Ne mazākās simpātijas izpausmes. Mani bieži ir sanikno­jis tavs nesatricināmais miers — tā ir patiesība, bet tik un tā nebija nekādas nepieciešamības uzvesties kā bandītam kinofilmā. Ja jau es esmu pavedinātājs, vai tiešām neva­rēju izdomāt kādu paņēmienu, kas vairāk piemērots pave- dinātājam? Galu galā, tā kā viss notika manā iztēlē, node­rēja jebkuri salti meli, piemēram, ka esmu tava vīra sko­las biedrs un iegriezies vecas draudzības dēļ, — gribējās, lai es izturētos tieši tā. Vispār nekāds pavedējs no manis neiznāca. Vai tik es nebiju atriebējs? Bet varbūt manā maskā kopš paša sākuma bija paslēptas atriebības alkas? Patiešām, es izjutu naidu, biju agresīvi noskaņots, dabiski, izpaudās arī atriebība — un tas viss bija vērsts pret to cil­vēku aizspriedumiem, kuri kopā ar seju tiecās man atņemt arī pilsoņa tiesības. Bet attiecībā pret tevi?… Nezinu… Domāju, ka tam nevajadzēja būt, bet nezinu… Nevaidā* mais niknums, kas mani bija sagrābis, pilnīgi paralizēja saprātu, atņēma spējas spriest.

Tā bija greizsirdība. Kaut ko līdzīgu greizsirdībai, ko bija radījusi iztēle, es jau biju izjutis vairākkārt, bet pat­laban bija kas cits. Asas jutekliskas trīsas, kurām es pat nevaru uzreiz izdomāt nosaukumu. Nē, laikam pareizāk teikt — «peristaltika». Sāpju viļņi pēc vienādiem laika sprīžiem cits pēc cita pacēlās no kājām līdz galvai. Visla­bāk tu sapratīsi, kas tas ir, ja iedomāsies simtkāja taus­tekļu kustību. Es patiešām uzskatu, ka greizsirdība ir dzīv­nieciskas jūtas, kas viegli var pamudināt pat uz slepka­vību. Pastāv divi uzskati par greizsirdību: ka tā ir kultūras auglis, un ka tā ir pirmatnējs instinkts, kas piemīt pat mežonīgiem dzīvniekiem. Spriežot pēc tā, kas toreiz notika ar mani, šķiet, ka tā ir instinkts.

Bet pret ko tad man galu galā būtu jāizjūt tāda greiz­sirdība? Iemesls atkal ir tik muļķīgs, ka es vienkārši ne­uzdrīkstos par to rakstīt. Es biju greizsirdīgs pret masku, jo tā aizskars ar rokām tavu augumu… Izjutu greizsir­dību pret to, ka tu neatgrūdīsi enerģiski šo roku. Nepreto­sies līdz galam, pat riskējot ar dzīvību. Lūk, kas izraisīja manu greizsirdību, un asinis pulsēja deniņos, un acu priekšā peldēja loki. Ja padomā, patiešām smieklīgi. Visa tava rīcība taču pagaidām eksistēja tikai manā iztēlē, tā bija pašas maskas izdoma — tātad es pats radīju iemeslu greizsirdībai un pats esmu greizsirdīgs pret sekām.

Ja es tik skaidri apzinājos visu, tad man nekavējoties vajadzēja pārtraukt fantazēšanu vai pavēlēt maskai sākt visu no jauna, bet… Nez kāpēc es to nedarīju. Un ne vien nedarīju, bet, it kā ilgodamies pēc greizsirdības, tieši pre­tēji, var pat sacīt, uzkūdīju, uzmusināju masku. Nē, tās laikam nebija vis ilgas, bet tā pati atriebība. Es iekļuvu tādā kā burvju lokā — visu laiku lēju eļļu ugunī: greiz­sirdības mokas spieda mani mudināt masku uz varmācību, bet varmācība iededzināja vēl lielāku greizsirdību. Bet, ja tā, tad arī pati pirmā scēna bija mana paša slēpta vēlēša­nās. Tātad, acīm redzot, pastāv problēmas, kurām man droši jāskatās tieši virsū, nenoveļot visu tikai uz masku. Labi, bet, ja nu … Minējums nav sevišķi patīkams, bet… Ja es jau pirms tam, kad pazaudēju seju… Jau kopš tā laika, kad dzīvoju ģimenes dzīvi kā visi cilvēki… Pats slepus jau esmu audzējis greizsirdības asnus, bijis greiz­sirdīgs pret tevi? Pilnīgi iespējams. Skumīgs atklājums. Tagad es atģidos, bet ir jau par vēlu …

Pārāk vēlu. Maska, kurai bija jākļūst par starpnieci starp mums, izrādījās nekaunīgs tips. Protams, nekas ne­būtu mainījies, ja tā būtu laipns pavedinātājs. Tieši pre­tēji, tad rastos pat iespēja ciest ļaundabīgās greizsirdības dēļ, kura nedrīkst izlauzties uz āru. Un rezultātā viena no daudzajām varmācības ainām, kas tik līdzīgas savā starpā.

Tavas bailes man izpaudās jutekliskās konvulsijās, ko es arī pats nebiju gaidījis. Nē, pietiek… Lai arī kāda būtu šī izrāde, kas radīta protesta dēļ pret ikdienību, tas, kas notika, iet pāri pieļaujamā robežām. Ja tas viss ir sapnis,

tad gribētos, lai tas būtu ietērpts skaistās alegoriju drā­nās, bet te ir fantāzijas, kurām trūkst iztēles, fantāzijas, kas līdzīgas neizdomātam stāstam. Pietiek banalitātes!

Pēdējā aina. Lai arī cik banāla tā būtu — es netaisos izlikties, ka nekas nav noticis. Būtiskais ir tas, ka šī aina bija ne vien banāla, bet ar savu nekrietnību to varētu uz­skatīt par apogeju, un tajā pašā laikā tā kļuva par lū­zuma momentu, kas noteica manu tālāko rīcību. Pavērsis pret tevi pistoli, sāku izspiest tev atzīšanos: «Tu šeit bez manis nodarbojies ar onanismu, vai ne? Neslēp, nekas ne­iznāks! Zinu, ka nodarbojies ar to.» Ar neticamu neatlai­dību, lēni, bet nenovēršami es tevi vajāju. Vairs nav spēka ciest. Pienācis laiks izbeigt šīs netīrās, trakās domas. Bet kā piespiest tevi ciest par to? Pats labākais, vienīgais veids — es cieši biju pārliecināts — noraut masku tajā pašā mirklī, tiklīdz tu atvērsi muti, lai man atbildētu.

Bet kam par to jācieš? Maskai? Man? Varbūt tev?… Jā, es laikam par to nebiju padomājis, kā nākas. Dabiski, ka nebiju padomājis. Es vēlējos, lai ciestu nevis kāds no mums, bet pats jēdziens «seja», kas mani bija iedzinis tādā stāvoklī.

Es sāku sajust nepanesamu tukšumu, tāpēc ka starp mani un masku izveidojās tāds bezdibenis. Varbūt es jau nojautu, ka tuvojas katastrofa? Kaut gan maska, kā redzams no paša tās nosaukuma, bija tikai viltus seja un nedrīkstēja nekādi ietekmēt manu personību, tomēr tai pie­tika vienīgi parādīties tavu acu priekšā, kad tā aizlidoja tik tālu, ka to vairs nebija iespējams sasniegt ar roku, un, ga­līgi apjucis, es to pavadīju ar bezpalīdzīgu skatienu. Tā pretēji maniem plāniem, kas radīja masku, biju spiests at­zīt sejas uzvaru. Lai saplūstu ar to vienā būtnē, bija ne­pieciešams, noraujot masku, pārtraukt šo masku komē­diju.

Tomēr, kā jau bija sagaidāms, maska arī pārāk vis ne­tielējās. Tiklīdz tā pārliecinājās par manu apņēmību, tā ar rūgtu vīpsnu padevās un pārtrauca savas fantāzijas. Es arī liku to mierā. Lai kā arī noskaņoju sevi pret fantāzi­jām, es netaisījos atteikties no saviem rītdienas plāniem, tātad mēs ar masku bijām nozieguma līdzdalībnieki, abi pilnīgi vienādi… Nē, būtu nepareizi nosaukt mūs par līdzdalībniekiem. Nevajag pašam sevi tā noniecināt. Katrā ziņā rītdienas plānos neietilpa draudi ar pistoli. Protams,

seksuālie motīvi bija, bet tiem nevarēja būt nekā kopīga ar to nekaunību. Ja nejauša, abstrakta līdzbraucēja elektris­kajā vilcienā notur par izvirtuli — tas vēl ir pieļaujams, bet stāties šādā gaismā paša sievas acu priekšā — kam gan tas patiks?

Kad es pēdējo reizi gāju garām mājai un caur žogu palūkojos uz viesistabas logu, tad ieraudzīju no palodzes nokarājamies neskaitāmas saites gluži kā baltus jūras kā­postus. Gaidīdama, ka parīt atgriezīšos nO komandējuma, tu biji izmazgājusi vecās saites, ar kurām es aptinu seju. Tajā mirklī man šķita, ka sirds pārrāvusi diafragmu un nogāzusies lejā. Es aizvien vēl mīlēju tevi. iespējams, ka es neuzvedos tā, kā nākas, bet mīlēju kā senāk. Un vis­traģiskākais tas, ka nostiprināt savu mīlestību varēju tikai ar tādu rīcību. Gluži kā bērns, kuru nav laiduši ekskur­sijā, — viņam atliek tikai būt greizsirdīgam pret vēsturis­kajām vietām un senajām drupām.

Postskripts uz atsevišķām lapām, kas ieliktas burtnīcā. Varbūt tev liksies garlaicīgi, bet es gribu vēlreiz pamēģināt izprast maskas nekaunīgās fantā­zijas. Zini ko, kad raugos uz toreizējiem notikumiem ar šīsdienas acīm, tad jūtu, ka visās manipulācijās sakarā ar fantāzijām slēpās manis nepamanīta no­teikta jēga, runājot detektīvu valodā, — atslēga, kas dotu iespēju norādīt uz noziedznieku, vai zīme, ka incidents izbeigts, — tajas bija viss.

Es taisos pēc tam pastāstīt par beigām kā par beigām. Ceru, ka ne vēlāk par trim dienām kopš šī brīža, kad to patlaban rakstu, es parādīšu tev sa­vas piezīmes, un manis nosauktās trīs dienas — tas ir aptuvens dienu skaits, kas nepieciešams, lai visu pabeigtu. Tāpēc, ja mans nolūks būtu bijis vienkārši pastāstīt par beigām, es nerakstītu šos papildināju­mus un aprobežotos ar to, ka pievienotu tos piezīmju pēdējai daļai. Lai piezīmes būtu viengabalainas, tāds ceļš būtu vispareizākais — pret to nevar iebilst. Bet man bija pavisam cits mērķis. Es gribēju dot kaut sīkus labojumus jēdzienam «erotisks», ar ko es taisī­jos visu izskaidrot, taču izrādījās, ka man pie kajas piekalta svaru bumba… varbūt tie bija labojumi tam apgalvojumam, ka starp mani un masku pastāv

liela starpība. Tā kā es jau esmu atzinis savu vainu, tad man varētu dot iespēju attaisnoties, protams, ja es neizkropļošu faktus.

Tajā dienā es izvedu masku no mājas ar vieglu sirdi, . it kā būtu izlaidis pastaigāties mīļotu bērnu. Mani pār­ņēma pirmoreiz no saites vaļā palaista suņuka draiskulī- gums — man bija jautrs, dzīvespriecīgs noskaņojums. Bet greizsirdības dēļ, kas cēlusies nez no kurienes, es un maska atradāmies tādā situācijā, ka tevis dēļ mums bija jāmetas tuvcīņā. Šī greizsirdība lika man no jauna atce­rēties mīlestību un uzticību tev… Tāpēc uz nākamo dienu atliktie plāni neatlaidīgi prasīja, lai tos realizē. Un gribot negribot man bija jāpiedāvā maskai pagaidu pamiers.

Protams, dziļi iekšā kaut kas bija iestrēdzis — gluži kā dzelonis. Elektriskais vilciens, kas brauca uz pilsētu, bija tukšs, un, lai es apsēstos kādā vietā apsēzdamies, logu stikli, pārvērtušies melnos spoguļos, atainoja manu masku. Dīvains tips — ar bārdu apaudzis, pretenciozi ģēr­bies, ar tumšām brillēm, kaut gan jau vakars… Galu galā es viņam uzstādīju ultimātu: vai nu viņš ar labu piekritīs pamieram, vai arī es noraušu masku. Lai mērs būtu pilns, šis tips paslēpa kabatā pistoli. Cik viņā daudz viltības! Man pat šķita, ka maska, dzēlīgi smīnēdama, sacīja:

— Pietiek kurnēt — es tev esmu neizbēgams ļaunums. Ja tu gribi atteikties no manis, tad labāk no paša sākuma neko neuzņemties. Ja jau esi uzsācis — klusē. Ja vēlies kaut ko dabūt — jābūt gatavam par to samaksāt…

Pavēru logu. Ielauzās blīva nakts gaisa strāva, asa kā asmens. Tā atveldzēja tikai pakausi un plaukstas un acu­mirklī sastinga «neizbēgamā ļaunuma» priekšā, pat neska­rot kvēlojošos vaigus. Psiholoģiski es cietu, ka maska neizveido ar mani vienu veselu, bet fizioloģiski man bija nepatīkama pārāk cieša saskare ar to. Mans stāvoklis lai­kam bija gluži tāds pats kā cilvēkam, kuram ielikti māk­slīgie zobi.

Bet, — es arī cenšos nepiekāpdamies sevi attaisnot, — tā kā ar dievu uz pusēm tika ievērota vienošanās par pa­mieru, ja vien es samierinātos ar dažiem kavēkļiem (pie­mēram, ar greizsirdību), tad man kaut kā izdotos panākt savu galveno mērķi — atjaunot taciņu starp mums. Vai tad es varēju izjust pret savu sievu tādu nekaunīgu

interesi? Apgriezti proporcionāli manām attiecībām pret masku es, par brīnumu, kļuvu aizvien pieļāvīgāks attiecībā pret tevi.

Bet vai tā ir? Kāds rezultāts — tu jau zini, tā ka es neatkārtošu… Jautājums nav tikai par rezultātu… Kāds dibināts iemesls tad ir izturēties tikai pret mani ar tādiem aizspriedumiem?

Erotisko aktu varētu attiecināt uz abstrakto cilvēcisko attiecību seksuālo sfēru. Ja aprobežojas ar pārāk tālām, abstraktām attiecībām, kuras pat iztēle nespēj aptvert, otrs cilvēks neizbēgami pārvēršas abstraktā antipodā—^ienaid­niekā, un seksuālais pretstatījums kļūst par erotisku aktu. Piemēram, tā kā eksistē abstrakta sieviete, ir obligāts, ne­izbēgams vīrieša erotisms. Erotisms nekādā gadījumā ne­var būt sievietes ienaidnieks, kā parasti domā, gluži otrādi: tieši sieviete ir erotisma ienaidniece. Tātad loģiski, acīm redzot, ir pieņemt, ka erotiska eksistence nav izkrop­ļota seksualitāte, bet, gluži otrādi, mūsu laiku seksuālās dzīves tipiska forma.

Lai tas būtu kā būdams, mēs dzīvojam tādā laikā, kad kļuvis neiespējami kā agrāk novilkt skaidru, jebkuram saredzamu robežu, kas atdala tuvāko no ienaidnieka. Elek­triskajā vilcienā tevi ielenc neskaitāmi ienaidnieki ciešāk nekā jebkurš tuvākais. Eksistē ienaidnieki, kas iekļūst mājā, pārvērtušies par vēstulēm, eksistē ienaidnieki — un no tiem nav glābiņa, — kuri, pārvērtušies par radio viļ­ņiem, iesūcas katrā šūniņā. Šādos apstākļos ienaidnieka ielenkums kļuvis parasts — mēs esam pieraduši pie tā, un tuvākā eksistence ir tikpat grūti pamanāma kā tuksnesī nomesta adata. Tad arī dzimusi glābēja ideja: «Padarīsim svešus cilvēkus par saviem tuvākajiem,» — bet vai var iedomāties, ka atradīsies kolosāla glabātava, kas spēj uz­ņemt cilvēkus, kuru skaits sniedzas miljardos. Varbūt, lai gūtu sekmes dzīvē, racionālāk ir atsacīties no augstiem centieniem, kuri nav par spēkam, un labsirdīgi samierinā­ties ar to, ka visi apkārtējie cilvēki ir ienaidnieki. Vai mie­rīgāk nebūtu pēc iespējas ātrāk izstrādāt imunitāti pret vientulību?

Un nav nekādas garantijas, ka vientulības saindēts cil­vēks nebūs erotisks attiecībā pret savu tuvāko — un katrā ziņā jau pret sievu. Gadījums ar mani nav izņēmums. Ja maskas rīcībā saskatāma zināma cilvēka attiecību abstra- hēšana — varbūt šīs pašas abstrahēšanas dēļ es ari node­vos fantāzijām, — tad man, cenšoties atrast izeju no ši stāvokļa, neatlika nekas cits kā aizvērt muti un klusēt par sevi. Jā, lai ari cik daudz labu darbu es uzskaitītu, kurus esmu veicis, pats fakts, ka es izdomāju šādu plānu, jau pietiekami daiļrunīgi liecina par manām erotiskajām hi- merām.

Tātad maskas radīšanas plāns nebija vis manas īpašās vēlēšanās rezultāts, bet mūsdienu abstrahētā cilvēka vispa­rastākās prasības izpaudums. No pirmā acu uzmetiena šķita, ka maska mani sakāvusi, bet īstenībā nebija nekas līdzīgs sakāvei.

Pagaidi! Ne tikai maskas radīšanas plāns nebija nekas sevišķs. Pareizi? Pats mans liktenis — sejas zaudēšana, kas lika ņemt palīgā šo masku, — tas nepavisam nav kaut kas ārkārtējs — tas drīzāk ir mūsdienu cilvēku kopīgais liktenis. Vai tā nav? Protams, neliels atklājums. Mans iz- misunls bija izskaidrojams ne tik daudz ar sejas zaudē­jumu, cik ar to, ka manam liktenim nav nekā kopīga ar citu cilvēku likteņiem. Es nevarēju sevī apslāpēt skaudību pat pret vēža slimnieku, tāpēc ka viņa liktenis tāds pats kā citiem cilvēkiem. Ja nebūtu tas… Ja bedre, kurā es iegāzos, izrādītos nevis aka, kas nejauši palikusi vaļā, bet gan cietuma kamera, par kuras pastāvēšanu visi cilvēki ļoti labi zina. Arī tas nevarēja mani neiedzīt izmisumā. Tev jāsaprot, ko es vēlos sacīt. Vientuļa izmisuma jūtas, kad jauneklis, kuram sākas balss lūzums, vai meitene, ku­rai sākas menstruācijas, izjūt masturbācijas kārdinājumu, domā, ka šis kārdinājums — neparasta slimība un ar to slimo tikai viņi vieni paši… Vai pazemojoša izmisuma jū­tas, kad bērnišķīga sīka zādzība (mozaīkas ripiņa, gumijas gabaliņš, zīmuļa galiņš) — masalas, kas ikvienam kād­reiz jāizslimo, — tiek uztverta kā apkaunojošs noziegums, ko esi izdarījis tikai tu viens pats… Par nelaimi, ja šāda neziņa turpinās ilgāk par noteiktu periodu, parādās sain­dēšanās simptomi, un tādi cilvēki var pārvērsties par īs­tiem seksuāliem noziedzniekiem, par parastiem zagļiem. Un, lai arī kā viņi censtos izvairīties no lamatām, kas vi­ņiem uzglūn, pēc iespējas dziļāk apzināties, ka izdara no­ziegumu, — tas nedos nekādus rezultātus. Daudz efektī­gāks solis — izrauties no vientulības, uzzinot, ka cits iz­darījis tādu pašu noziegumu, ka tev ir līdzzinātāji.

Varbūt tuvība nepazīstamiem cilvēkiem — gribējās katru apkampt, — ko izjutu vēlāk, kad izgāju no majas un sadzēros degvīnu, pie kura nebiju pieradis, un apreibu (par šo gadījumu es uzrakstīšu vēlāk, šeit man negribas aizka­vēties), varbūt šīs jūtas radās tāpēc, ka es loloju vāru ce­rību atrast starp viņiem kādu, kurš, tāpat kā es, zaudējis seju. Protams, tas nenozīmē, ka es izjutu tuvību pret tuvā­kajiem — vienkārši es izjutu tādu pašu vientulību, ko iz­raisa abstraktas attiecības, kas rodas tāpēc, ka visi apkār­tējie ir ienaidnieki. Tāpēc man nevajadzēja cerēt, ka cil­vēki, gluži kā romāna personāži, vientiesīgā priekā lēkās pa pelēko elektrisko segu, kas austa no labiem nodo­miem …

Bet man tas bija šausmīgs atklājums, ka aiz betona sienām kā cietumnieki ieslēgti cilvēki ar tādu pašu likteni. Ja ieklausās vērīgi, skaidri sadzirdami vaidi no blakus ka­merām. Kad iestāsies nakts, kā drūmi negaisa mākoņi uz­mutuļos neskaitāmas nopūtas, murmināšana, Šņuksti — viss cietums pildīsies lāstiem.

— Ne vien es, ne vien es, ne vien es…

Bet dienā, ja liktenis labvēlīgs, viņi sadala laiku starp fiziskiem vingrinājumiem un vannu, un, kad rodas gadī­jums slepus dalīties savā liktenī, viņi apmainās ar skatie­niem, žestiem, sačukstas…

— Ne vien es, ne vien es, ne vien es…

Ja savienotu visas šīs balsis, tad cietums liktos gran­diozs. Tas ir pilnīgi dabiski. Noziegumi, kuros viņi tiek apvainoti: vainīgs, ka pazaudēta seja, vainīgs, ka pār­griezta taciņa, kas saista ar citiem cilvēkiem, vainīgs, ka pazaudētā citu cilvēku rūpju un prieku izpratne, vainīgs, ka zaudētas bailes un prieks par nezināmā atklāšanu citos cilvēkos, vainīgs, ka aizmirsts pienākums radīt citu labā, vainīgs, ka pazaudēta mūzika, ko bija klausījušies kopā, — tie visi ir noziegumi, kuri pauž attiecības starp mūsdienu cilvēkiem; un tātad visa mūsu pasaule kopumā ir milzīgs cietums. Bet tik un tā manā cietumnieka stāvoklī tas ne­radīja nekādas pārmaiņas. Bez tam cilvēki pazaudējusi savu garīgo seju, bet es esmu pazaudējis arī fizisko, un tā­pēc mūsu cietuma izolācijas pakāpē, dabiski, ir starpība. Bet vienalga es nespēju atteikties no cerībām. Atšķirībā no tiem, kuri apbedīti dzīvi, manā stāvoklī bija kaut kas tāds, kas lika cerēt. Nepilnvērtīga cilvēka liktenis — bez maskas viņš nevar dziedāt, nevar krustot ieročus ar ienaidnieku, nevar kļūt izvirtulis, nevar redzēt sapņus — tas nav tikai mans liktenis, tas kopējs visiem, tā kļuvusi mūsu sarunu tēma. Iespējams. Laikam gan tieši tā.

Nu, bet ko tu par to domā? Ja es spriežu loģiski, tu arī neesi izņēmums un, man šķiet, būsi spiesta man piekrist. Protams, tu piekritīsi… Pretējā gadījumā tev nevajadzēja nogrūst manu roku no saviem svārkiem un iedzīt mani ievainota pērtiķa ādā, nevajadzēja klusējot noskatīties, kā es iekritu maskas izliktajās lamatās, nevajadzēja mani no­vest līdz tādam izmisumam, ka man neatlika nekas cits kā uzrakstīt šīs piezīmes. Tu pati pierādīji, ka tava seja, kas pieder pie enerģiska, harmoniska tipa, nebija nekas cits kā maska. Tātad būtībā mēs abi esam vienādi. Atbildīgs par to esmu ne tikai es vien. Rezultātā — šīs piezīmes. Es ne­varēju aiziet neatgādinājis par sevi. Tam tu droši vien piekritīsi.

Tāpēc lūdzu tevi — nesmejies par manām piezīmēm! Rakstīt — nenozīmē vienkārši faktu vietā likt burtu rin­das, rakstīt — nozīmē uzsākt riskantu ceļojumu. Es ne­staigāju pa vienām un tām pašam noteiktajām vietām kā pastnieks. Ir ari briesmas, ir arī atklājumi, ir arī apmieri­nājums. Reiz es sajutu, ka ir vērts dzīvot kaut vai tāpēc vien, lai rakstītu, un pat nodomāju, ka gribētu tā rakstīt un rakstīt bez gala. Bet es spēju laikā apturēt sevi. Šķiet, ka man izdevies izvairīties no smieklīgās situācijas, kādā atrodas ķēmīgais briesmonis, kas darina dāvanas viņam nesasniedzamai meitenei. Paredzētās trīs dienas es paga­rināju par četrām un pēc tam par piecām — es nedarīju nekā, lai nopelnītu laiku. Ja tu izlasītu šīs piezīmes, taci­ņas atjaunošana kļūtu, bez šaubām, mūsu kopējs pasā­kums. Vai tu domā, ka es to visu saku, lai uzmundrinātu sevi? Nē, man nepatīk būt pārāk lielam optimistam un muļķīgi pašpaļāvīgam. Es sapratu, ka mēs esam draugi, kas ievaino viens otru, un tāpēc cerēju uz abpusēju līdz­jūtību, it īpaši es gaidīju — vai tu mani neatbalstīsi? Labi, bez svārstīšanās nodzēsīsim gaismu. Kad dzēš gaismu, maskarāde beidzas. Tumsā, kad nav ne seju, ne masku, es gribu, lai mēs vēlreiz, kā nākas, pārliecināmies viens par otru. Es gribētu ticēt jaunai melodijai, kura atplūst pie manis no šīs tumsas.

Izkāpis no elektriskā vilciena, es tūlīt pazudu alus bārā. Es reti esmu izjutis tādu pateicību pret apsvīdušu alus glāzi. Varbūt tāpēc, ka maska neļāva sejas ādai elpot, kakls bija izkaltis. Vienā rāvienā izkampu puslitru — gluži kā sūcējsūknis.

Alkohols, ko es sen nebiju lietojis, iedarbojās ātrāk nekā parasti.

Maskas krāsa, zināms, nemainījās. Toties tārpu mājok­lis sāka kņudēt un kniest. Nepievērsdams uzmanību, es iz­dzēru vēl vienu glāzi, pēc tam trešo, un kņudēšana sāka aprimt. Padodamies noskaņojumam, es pievienoju vēl pu­deli degvīna.

Un tad sapīkums, ko es izjutu agrāk, negaidīti pazuda, to nomainīja neparasta iedomība, agresivitāte. Šķiet, ka maska ari sāka reibt.

Sejas, sejas, sejas, sejas… Izslaucīju acis, valgas no asarām, nevis no sviedriem, un caur tabakas dūmiem un troksni sāku demonstratīvi, ar niknumu aplūkot neskaitā­mās sejas, jo zāle bija stāvgrūdām pilna. Nu, ko tu gribi teikt? Runā!… Nerunāsi? Nav ko sacīt. Jau tas vien, ka tu mels niekus, slacīdams visu ar degvīnu, pierāda, ka tu ar godbijību izturies pret masku, ka tā tev ārkārtīgi nepie­ciešama … Lamādams savus priekšniekus, lielīdamies, cik ievērojams cilvēks ir tava paziņas paziņas paziņa, tu iekārsi cik spēdams, cenzdamies kļūt citāds, slēpt savu īsto seju … Tik un tā nemākulīgs apreibšanas veids … īstā seja nekad nevarētu tā piedzerties, kā piedzērās maska … Ja saka, ka īstā seja piedzērās, tas nozīmē, ka tā kļuva par piedzērušu īstu seju … Ja tā piedzersies līdz nemaņai — būs tikai ļoti līdzīga maskai, bet nekad nepārvērtīsies par masku … Ja es vēlētos izdzēst savu vārdu, darbu, ģimeni un pat pilsoņa tiesības — pietiktu ieņemt nāvējošu indes devu … Bet ar masku viss ir citādi… Tai ir ģeniāls ap­reibšanas veids… Nelietojot ne lāses alkohola, tā var pil­nīgi pārvērsties par cilvēku, kas nelīdzinās nevienam ci­tam … Tāpat kā es patlaban! Es? Nē, tā ir maska… Aiz­mirsusi nupat noslēgto pamiera līgumu, maska no jauna atļaujas velns zina ko… Bet es arī pats laikam biju pie­dzēries ne mazāk par masku, un man it nemaz negribējās viņu tā bārt. Vai tādā stāvoklī es varēju atbildēt par rīt­dienas plānu? … Balsī, kas to vaicāja, nebija uzstājības, un es nereķinājos ar maskas agrako prasību dot tai auto­nomiju.

Maska kļuva aizvien biezāka un biezāka. Galu galā tā pārvērtās cietoksnī, kas apjoza mani ar betonu, un, iekalts šajās betona bruņās, es izgāju naksnīgajā ielā, juzdamies kā smagi ekipēts mednieks. Caur ambrazūrām ielas izlikās kā noklīdušu kroplīgu kaķu patvērums. Viņi klaiņoja ap­kārt, lasīdamies baros, neuzticīgi saostīdamies, cenzda­mies sameklēt savas norautās astes, ausis, ķepas. Es slēpos aiz maskas, kurai nebija ne vārda, ne sabiedriskā stāvokļa, ne vecuma, un, lepns par uzvaru, paļāvos uz dro­šību, ko pats biju sev garantējis. Ja viņu brīvība — ma­tēta stikla brīvība, tad manējā — absolūti caurspīdīga stikla brīvība. Acumirklī iedegās vēlēšanās: nepārvarami gribējās tūlīt pat izmantot šo brīvību. Jā, acīm redzot, eksistences mērķis — brīvības zaudēšana. Cilvēks bieži rīkojas tā, it kā dzīves mērķis būtu — sakrāt brīvību; bet vai tā nav ilūzija, kas rodas no hroniska brīvības trū­kuma? Tieši tādēļ, ka cilvēki izvirza sev tādu mērķi, viņi sāk prātot par pasaules galu, un viens no diviem: vai nu viņi pārvēršas par skopuļiem, vai arī kļūst par reliģioziem fanātiķiem … Tas ir pareizi, pat rītdienas plāns pats par sevi nevar būt mērķis. Pavedinājis tevi, es līdz ar to gribu paplašināt manas pases darbības sfēru, tātad šis plāns jā­aplūko kā zināms līdzeklis. Katrā ziņā svarīgi, ko es uz­sākšu patlaban. Tagad bez žēlastības jāizmanto visas mas­kas iespējas.

Postskripts. Protams, tie visi ir alkohola apdvesti sofismi. Es nupat uzticēju tev savu mīlestību, un, ka­mēr šie vārdi vēl skan, es nedrīkstu uztiept tev savus nekaunīgos argumentus, kas nekautrīgi attaisno mūsu slepenos sakarus. Es nedrīkstu tos uztiept arī pats sev. Un, tā kā to nedrīkstu, tad sagatavoju atvadu uzrunu maskai. Bet mani mazliet satrauc šāda doma: es nespēju atvairīt sajūtu, ka pat skaidrā prātā es operēju ar tiem pašiem argumentiem, uzskatot tos par pilnīgi dabiskiem …

«Mērķis — nav pētīšanas rezultāts; pētīšanas pro­cess — lūk, kas ir mērķis.» Jā, šādus vārdus kā pa­šus par sevi saprotamus teiks jebkurš pētnieks. Kaut arī no pirmā acu uzmetiena šķiet, ka tie nepavisam nav saistīti ar to, ko es apgalvoju, ja padomā dziļāk, tie runā par to pašu. Pētīšanas process gala rezul­tātā nav nekas cits kā brīvības zaudēšana no matēri­jas viedokļa. Pretsvarā tam pētīšanas rezultāts, iz­teikts vērtībās, veicina brīvības uzkrāšanos. Ar šiem vārdiem, acīm redzot, ir domāts brīdinājums no ten­dences sajaukt mērķi un līdzekļus, piešķirt pārāk lielu nozīmi rezultātam. Es uzskatīju, ka tā ir visskaidrākā loģika; bet, ja visu salīdzina, vai mani konstruējumi neizliksies uz mata tādi paši kā apskurbušās maskas sofismi? Daudz kas mani neapmierināja. Varbūt, tiek­damies atsacīties no maskas, es īstenībā atstāju viņu rezervē? Jeb varbūt brīvība ir līdzīga ļoti iedarbīgām zālēm: mazās devās — dziedina, bet, ja devu palie­lina, — iedarbība ir negatīva. Gribu pajautāt tavas domas. Ja man par katru cenu jāpakļaujas maskas prasībām, tad mana teorija, ka maska ir cietums, par ko es tik grūti un ilgi rakstīju, ko nu par teoriju, vi­sas manas piezīmes tad ir maldīgu priekšstatu pro­dukts. Ne domāt nedomāju, ka tu piekritīsi maniem prātojumiem, kuru uzdevums attaisnot mūsu slepenos sakarus.

Tātad — kā lai apietas ar šo pārmērīgo brīvību?…

Ja kāds mierīgi; novērotu manu alkatīgo uzvedību, vi­ņam droši vien rastos bēdīgs ieskats par to. Bet, par laimi, maska bija nekas, un tāpēc, lai ko par viņu domātu, viņa neizjūta nekādas sāpes. Cik omulīga šī atbrīvotības sa­jūta, no kuras nevajag kaunēties, par kuru nevajag attais­noties. Atbrīvošanās no sirdsapziņas iegremdēja mani pu­tojošos mūzikas viļņos.

Piezīmes uz malām. Jā, īpaši jāraksta par to, kā es uztvēru šo mūziku. Neona reklāma, iluminā­cija, uguņu atblāzma nakts debesīs, zeķēs tērptas sie­viešu kājiņas — gan palielinās, gan samazinās, — aizaudzis dārzs, beigts kaķis samazgu bedrē, nosie- kaloti cigarešu gali un tā tālāk, un tā tālāk, visu ne­var uzskaitīt — katrs no šiem tēliem pārvērtās no­teiktā notī, sāka skanēt, radīja mūziku. Šīs mūzikas dēļ vien es gribēju ticēt, ka reāli eksistē laiks, par ko es iepriekš priecājos …

Postskripts. Minētās «piezīmes uz malām», pro­tams,. atrodas laika ziņā pirms iepriekšējā «post- skripta» un, bez šaubām, tika rakstītas tūlīt pēc gal­venā teksta. Man patlaban grūti atcerēties, kur ska­nēja šī mūzika. Bet nav arī pārliecības, kas atjautu izsvītrot šīs piezīmes, un es nolēmu tās atstāt.

Kaut gan maskas alibi bija pilnīgs un tās apsolītā brī­vība — neizsmeļama, apmierināties ar brīvību, kas nepie­ciešama tikai tāpēc, lai izpildītu savas vēlēšanās, gluži kā cilvēks, kuram nav ne graša un kurš pēkšņi dabūjis veselu kaudzi naudas, un nezina, ko ar to iesākt, — vai tas nav pretīgi? Tu pavisam nesen par to pārliecinājies. Degvīna reibumu pastiprināja brīvības sajūtas radītais reibums, visa mana miesa pārklājās ar vēlmju pumpām, un es kļuvu līdzīgs vecam, ar puniem klātam kokam. Turklāt vēl iegūto brīvību, par kuru biju samaksājis ar vecumu, stāvokli, darbu, varēja salīdzināt ar manu agrāko brīvību — kā su­līgu jēlu gaļu ar sauso vārdu «gaļa». Tikai skatīties un klusēt — man tas neko nedos. Mana maska neapmierinā­jās — tā plati atvēra ceļu kā jūras velna muti un sāka plēsonīgi gaidīt medījumu.

Diemžēl es nezināju, kāda medījuma dēļ būtu vērts tē­rēt brīvību. Varbūt pārāk ilgi mani bija radinājuši un bei­dzot pieradinājuši taupīt brīvību. Manas vēlēšanās bija sī­kas, bet tik un tā mana miesa bija klāta ar tām gluži kā ar trumiem, un man, lai arī cik tas būtu smieklīgi, ar lo­ģisku aprēķinu palīdzību vajadzēja nodarboties ar savu vēlmju kalkulāciju.

Es nevarēju lepoties ar kādām sevišķi neparastām vēl­mēm. Katrā ziņā alibi bija garantēts, un man bija abso­lūti vienaldzīgi, cik bezkaunīgas un netikumīgas tās arī būtu. Drīzāk tā: par cik es biju izbaudījis atbrīvošanos no īstās sejas, bija pat vēlams rīkoties pretēji veselam saprā­tam, pārkāpt likumu. Un tad kā pēc pasūtījuma manā rī­cībā parādījās — iespējams, ka par stimulu noderēja gaisa pistole, — tikai bandītu lietoti līdzekļi: šantāža, izspie­šana, laupīšana. Protams, ja es kaut vai tās varētu sek­mīgi realizēt, man tā būtu liela uzvara. Ja tiktu atsegta to istā būtība, to dīvainais savienojums, bez šaubām, tā būtu pirmklasīga avīžu sensācija. To, kas nopietni vēlas pamē­ģināt, netaisos aizturēt ar varu. Domāju, būtu derīgi paskaidrot cilvēkiem bez maskam vai, labāk sakot, ar pseidomaskām cilvēku abstrakto attiecību īsto būtību — katrā ziņā es kaut vai atmaksātu par saviem tārpiem.

Es ir nedomāju liekuļot, taču man nez kāpēc prāts ne­nesas uz šāda veida netikumiem. Iemesls ir ārkārtīgi vien­kāršs. Pirmkārt, man nebija sevišķas nepieciešamības pār­vērsties par īstu masku — apsaitētā seja mani pilnīgi ap­mierināja. Otrs iemesls: tā pati izspiešana, tā pati šantāža bija ne tik daudz mērķis, cik naudas iegūšanas līdzeklis, lai kompensētu brīvību. Turklāt astoņdesmit tūkstoši jenu, kas bija atlikušas no komandējuma, patīkami sasildīja ka­batu. Šovakaram un rītdienai pietiks. Tas nav daudz, bet par to, kā iegūt naudu, padomāšu, kad man to ievaja- dzēsies.

Bet kas tad galu galā ir mērķis tīrā veidā bez līdzekļu piejaukuma? Interesanti, ka gandrīz visas nelikumīgās dar­bības, kādas vien es varēju atcerēties, bija saistītas ar ne­likumīgu īpašuma tiesību nodošanu citam, tas ir, ar naudu. Minēšu piemēru — azarta spēles, kuras dēvē par samērā tīru kaislību koncentrāciju … Ja pajautās psihologam — viņš to nosauks par atbrīvošanās alkām, alkām aizstāt hronisku sasprindzinājumu ar acumirklīgu tā izlādēša- nos … Ja tas tiešām tā ir, tad pilnīgi vienalga, vai to no­sauc par brīvības zaudēšanu vai atbrīvošanos… Bet, ja ņem šo acumirklīgo sasprindzinājumu un izslēdz no tā naudas pieplūdumu un atplūdumu, — vai tas nekļūs plie­kans? Pats fakts, ka viena azarta spēle rada priekšnoteiku­mus citai un to ķēde, ja tas būtu iespējams, stieptos līdz bezgalībai, un galu galā azarta spēle pārvēršas paradumā, pierāda, kas īstenībā ir amplitūda starp mērķi un līdzekli. Tādi tipiski noziegumi kā krāpšana, zagšana, laupīšana, viltošana nav iedomājami, ja tajos neslēpjas līdzeklis. Pat cilvēki, kas no pirmā acu uzmetiena liekas ignorējam liku­mus un rīkojamies pēc paša vēlēšanās, īstenībā dzīvo ne­brīvā pasaulē, kurā negaidot iekļūst trūkumi. Vai mērķis tīrā veidā nav iluzorisks?

Man bija arī vēlēšanās, kuras diktēja citas tieksmes. Piemēram, piedraudot institūta sardzei, aiznest no seifiem materiālus, kas mani interesē, vai arī, uzlaužot aizslēgtās administratīvās nodaļas durvis, nozagt izdarīto eksperi­mentu tabulas un finansu revīziju dokumentus — praktis­kas vēlēšanās, tik raksturīgas man. Tās, protams, bija smieklīgas fantāzijas, drīzāk piemērotas bērnu daudzsēriju televīzijas filmai un absolūti veltīgas, ja iedomājas tādu stimulu kā neapmierinātību ar kompāniju, kura piešķīrusi institūtam tikai nominālu neatkarību. Bet vienalga, tās palika līdzeklis, turklāt diez vai tās spēja īstenot to uzde­vumu, kuru vajadzēja veikt maskai manā labā. Ja es iz­darīšu visu, lai maskai pilnībā piederētu tas, kas pieejams tikai viņai, un pielāgošos šai dzīvei…

Piezīmes uz malām. Protams, ja neradīsies īpaši šķēršļi, skaidrs ir tas, ka man mūžīgi būs jā­dzīvo divkosīga dzīve ar masku un savu īsto seju. Varbūt tādēļ būtu vērts vēlreiz padomāt…

Starp daudzajiem noziegumiem ir tikai viens piemērs, kas ļauj atklāt ārkārtīgas iespējas. Tā ir dedzināšana. Da­biski, ka dedzināšanā arī ir elementi, kuros saskatāms acīm redzams brīvības uzkrāšanas līdzeklis: apdrošināša­nas prēmijas saņemšana, pierādījumu iznīcināšana pēc zā­dzības, ugunsdzēsēja godkārīgie nolūki. Bet vai gandrīz visas pārējās dedzināšanas, kas nav notikušas tādas apzi­nātas ļaunprātības dēļ, galu galā nav izraisījusi tieksme atgūt iesaldēto vai atņemto brīvību? Bet ir dedzināšanas, kurām tīrā veidā nav nekādas vērtības un kuras kalpo tikai vienu vienīgu untumu apmierināšanai… Kad trakojošās liesmas laiza sienas, apvijas apkārt stabiem, izlaužas cauri griestiem un pēkšņi uzšaujas padebešos, un, nicīgi vēroda­mas, kā cilvēku bars šaudās šurp un turp, pārvērš pelnos gabalu vēstures, kas neapšaubāmi nupat eksistējusi; de­dzināšanas bez jebkādiem piejaukumiem, kad šie traģiskie postījumi ir barība, kas apmierina garīgo izsalkumu … Acīm redzot, līdzīgi gadījumi arī var eksistēt. Protams, es nedomāju, ka tā ir normāla vēlēšanās. Tautā šādus cil­vēkus dēvē par dedzinātājiem — dedzināšanas dēmoniem,— tātad saprot, ka viņu rīcība iziet ārpus vispārpieņemtajiem ietvariem. Bet, tā kā maska bija maska un nekādi nebija saistīta ar vispārpieņemtām normām, tad, ja tika garan­tēta brīvības zaudēšana, jautājums par normālumu vai ne- normālumu nebija izvirzīts.

…Tomēr man pašam nebija nekādas vajadzības no­darboties ar dedzināšanu, — tad kālab man tas viss? Kad es klaiņāju pa klusām šķērsielām, gandrīz vai skardams ar plecu vilinošas izkārtnes, tad mēģināju iztēloties ainas, it kā no šīs nojumes apakšas vai no šīs spraugas sienā pēkšņi izlaužas liesma, bet tas it nemaz nesatrauca mani. Šķiet, ka es ne sevišķi izbijos. Ja tu kaut reizi būtu pamē­ģinājusi uzlikt masku — tūlīt visu saprastu. Tieksme ap­spiest rīcību, kas nav cilvēka cienīga, lai arī cik tas būtu dīvaini, izliekas nenozīmīga, uz to nevar paļauties. Tā bai­līgs bērns, aizsedzis ar plaukstām seju, mierīgi skatās pa pirkstu starpām filmu par briesmoņiem. Jo vairāk izkrāso- ijusies sieviete, jo vieglāk viņu pavedināt. Runa ir ne vien par seksuālo kārdinājumu, statistika to pilnīgi precīzi ap­liecina arī no profesionālo veikalu zagļu viedokļa. Ak, kār­tība, ak, paražas, ak, likums! — kāda brēka par to, bet galu galā tas taču ir smilšu cietoksnis, kas katru mirkli var sabrukt un ko satur plāna ādas kārta — īstā seja.

…Tā tas arī bija — es neizbijos. Tagad nav vairs vērts atsacīties no negodīguma —kam gan tas vajadzīgs? Pati maska taču ir mana negodīguma auglis. Nekas ne­var tik ļoti ignorēt norunu starp cilvēkiem kā uzlikta maska, kura nav piespiesta apzināties, ka viņa ir maska, kaut arī likums to neaizliedz. Es varu iedomāties dedzinā­tāja psiholoģiju, kaut arī pats neesmu dedzinātājs. Tomēr es mazliet nobažījos, ka ar tādām pūlēm atklātais vienī­gais mērķis tīrā veidā neizrādījās diemžēl tas, ko es biju pasūtījis. Neko nevar darīt — cita piemērota plāna taču man nebija, tas ir skaidrs. Katrā ziņā labāk tāds plāns nekā nekāds. Tomēr es nedomāju, ka visas šīs vēlmes, kas apklāja mani gluži kā trumi, var klasificēt kā līdzekli. Lai arī cik reižu es atkārtotu, ka esmu jau pārāk pieradinats taupīt brīvību un tas ir iemesls, viss bija ļoti skumīgi. Tā vai citādi, dedzināšanu es atstāju nākotnei…

Pag, es uzrakstīju to tin pamanīju, ka esmu izlaidis ļoti svarīgu momentu, nezinu, tīšām vai nejauši. Ja jau es runāju par nelikumīgu rīcību, tad, protams, man vaja­dzēja jau pašā sākumā pieminēt vēl vienu dēmonu — to pašu bandītu, lielceļa dēmonu. Ja dedzinātājam atļauj pie­vienoties tiem, kuriem ir mērķis tīrā veidā, tad, manuprāt, nebūs nekas slikts, ja pieskaitīs šai kompānijai arī ban­dītu. Nevar būt nekas slikts. Tam, ko viņš dara, nav tāda ārēja efekta kā dedzinātāja rīcībai, bet pietiek ieskatīties dziļāk — nevar būt briesmīgāka postījuma par slepka­vību … Vienalga, vai es varēju aizmirst tik spilgtu pie­mēru? Varbūt tieši tāpēc es to aizmirsu, ka piemērs bija tik spilgts. Jeb varbūt tāpēc, ka neesmu noskaņots uz de­

dzināšanu un no paša sākuma atteicos, izmetu no prāta rī­cību, kas prasa daudz postošākus dzenuļus, — man neek­sistēja pat šāds jautājums.

Ekstraverss agresīvs tips… Mana maska, kas uzskata sevi par mednieku, izdzirdusi «postoši dzenuļi», pasliecās uz priekšu. Man derdzas par to stāstīt, bet bija tieši tā — neko nevar darīt. Varbūt es atkārtojos, bet ne jau gļēvuma dēļ. Es noliedzu gļēvumu nevis tāpēc, ka uzskatu gļēvuma noliegšanu par obligātu. Patiesību sakot, man nepatīk pat šo izteicienu «dedzināšanas dēmons», «lielceļa dēmons» lietošana tikai tādēļ, ka tajos ietilpst vārds «dēmons». Tūk- stošvoltu elektriskajai strāvai, kas tajā laikā kūdīja masku, bija pavisam citāds raksturs nekā postošajam instin­ktam … Tas atgādināja kaut ko valkanu un lipīgu, nekādi nevaru atrast piemērotu apzīmējumu, bet vispār tas ir tieši pretējs postīšanai.

Laikam būtu pārspīlējums apgalvot, ka man pilnīgi trūka graujošo instinktu. Es gribēju noraut tavai sejai ādu, lai tu izjustu tās pašas ciešanas, ko es, vēlējos izpūst gaisā indīgu gāzi, kas paralizē redzes nervus, lai padarītu aklus visus cilvēkus pasaulē, — lūk, kādi nodomi man uz­mācās ne vienu reizi vien. Patiešām, šajās piezīmēs, šķiet, vairākkārt esmu tā niknojies. Bet, ja padomā, vēl vairāk negaidīts ir tas, ka šāda vēlēšanās izgāzt uz kādu savas dusmas man bija jau pirms maskas parādīšanās, bet, kad tā bija gatava, es pēkšņi izjutu, ka manī notikušas zinā­mas pārmaiņas, lai gan joprojām eksistēja tas pats pro­tests. Acīm redzot, tās patiešām bija notikušas. Un tieši tāpēc, ka bija notikušas, maska gribēja izlietot savu brī­vību gluži citam nolūkam. Nevis kaut kam pasīvam — pos­tīt un gaidīt atmaksu. Pag, ko tad es galu galā gribu teikt? … Vai es vēlējos tādu klasisku harmoniju kā mīles­tība, kā draudzība, kā savstarpēja saprašanās? Jeb varbūt es gribēju iebaudīt saldeno, lipīgo, patīkami silto «putoto vati», ko svētku dienās pārdod uz ielām?

Dusmodamies kā bērns, kas nevar dabūt to, ko vēlas, es iegāju pirmajā kafejnīcā pa ceļam un sāku liet uz cieto vēlmju kamolu, kas kāpa augšup no kakla dziļuma, aukstu ūdeni pārmaiņus ar saldējumu. Gribēju kaut ko darīt, bet nezināju, ko… Ja tā turpināsies, tad es vai nu pametīšu visu, vai arī par varēm darīšu to, ko negribu. Kad neko nedara, piezogas nožēla. Pretīga sajūta, it kā vajadzētu vilkt kājās slapjas zeķes… Seja zem maskas dega kā su­tas pirtī, šķiet, no deguna nāca asinis. Jāuzsāk kaut kas pa īstam… Es ļoti.labi sapratu visu sava stāvokļa komismu: pats esmu pārvērties par sava psihiskā stāvokļa analītiķi, un man jāklasificē savas vēlmes, jāanalizē tās, jāizsijā, jānosaka šo vēlmju kamola īstā būtība un jādod tam no­saukums.

Ja vajadzīgs, man vienalga — varu sākt ar secinājumu, kas man radās. Tā bija dzimumtieksme. Tu droši vien sme­jies. Sis secinājums patiešām ir pietiekami banāls, lai ari cik skaistus iebildumus tam pievienotu. Bet es daudz ko esmu sapratis, un man tas nelikās nemaz tik negaidīts. Tikai banalitāte bija algebras ievada līmenī un tika pie­ņemta bez pierādījumiem — to nu gan es nekādi nevarēju paciest. Lai arī cik tas būtu dīvaini, pašcieņa mierīgi var dzīvot blakus bezkaunībai.

Tātad trešā burtnīca arī jau tuvojas beigām. Neko ne­var darīt, būs jāaprobežojas ar maskas uzsāktā eksperi­menta gaitu. Bet, kaut arī tas liksies garlaicīgi, es domāju, ka vislabāk pastāstīt tikai par tiem argumentiem, pēc ku­riem brīvības zaudēšana tīrā veidā bija faktiski dzimum­tieksme. Brīvības zaudēšana, lai arī cik tīra tā būtu, pati par sevi nerada vērtības. (Ja runā par vērtībām — tās drī­zāk rada brīvība.) Es netaisos apgalvot, ka mani loģiskie spriedumi ir nevainojami, bet nākamajā dienā visu manu rīcību virzīja šī dzimumtieksme, un, tā kā es ceru uz tavu taisnīgo tiesu, tad, es domāju, man jābūt godīgam pašam pret sevi.

Ja vien cilvēks nav tīši ļauns, tad nav nemaz tik grūti saprast, kāpēc maska novērsās no dedzināšanas un slep­kavībām, saprast tās stāvokli. Vispirms pati maska ir pa­saulē pastāvošo paražu sagraušanas akts. Vienkāršs vese­lais saprāts nevar atbildēt uz jautājumu: vai dedzināšana un slepkavība ir liels postījums. Lai tas kļūtu skaidrs, vis­labāk iztēloties sabiedrisko domu, ja sāks masveidīgi ražot maskas, tikpat prasmīgi darinātas kā tā, ko es nēsāju, un tās plaši izplatīt. Bez šaubām, maskas iegūs pārsteidzošu popularitāti, mana rūpnīca netiks līdzi pieprasījumam, pat ja tā strādās dienām un naktīm, aizvien paplašinādamās un paplašinādamās. Daži cilvēki negaidot pazudīs. Citi sa­

skaldīsies divos vai trijos. Personas apliecības kļūs liekas, identificēšanas fotogrāfijas vairākos rakursos zaudēs jeb­kuru nozīmi, fotogrāfijas, ar kurām apmainās līgavainis un līgava, varēs saplēst un izsviest laukā. Sajuks pazīs­tami un nepazīstami cilvēki, tiks iznīcināta pati alibi ideja Nevarēs ticēt citiem, nebūs pamata arī neuzticēties citiem, vajadzēs dzīvot bezsvara stāvoklī, jaunā cilvēku attiecību dimensijā, it kā raudzītos spogulī, kas neko neatspoguļo.

Nē, droši vien jābūt sagatavotam uz vēl ko ļaunāku. Visi sāks mainīt vienu masku pēc otras, cenzdamies izbēgt no bailēm būt neredzamam, un ne tik daudz tāpēc, ka pār­vērties neredzamā citā cilvēkā, cik tāpēc, ka kļuvis caur­spīdīgs. Un, kad paradums nemitīgi dzīties pēc aizvien jau­nām un jaunām maskām kļūs ikdienišķs, tāds vārds kā «indivīds» izrādīsies tik nepieklājīgs, ka to varēs ieraudzīt tikai uz publisko ateju sienām, bet indivīda ietvars un iesaiņojums — «ģimene», «tauta», «tiesības», «pienā­kumi» — pārvērtīsies nedzīvos vārdos, kas nav saprotami bez sīka komentāra.

Vai cilvēce galu galā spēs izturēt tādu krasu dimensiju maiņu un, būdama bezsvara stāvoklī, atrast pieņemamas jaunas savstarpējas attiecības, radīt jaunas paražas? Pro­tams, es netaisos apgalvot, ka nespēs. Cilvēku ārkārtējās spējas piemēroties, viņu kolosālās pārvēršanās spējas jau pierādījusi vēsture, kas pārpilna kariem un revolūcijām. Bet līdz tam … Līdz tam, kad maskai būs atļauta tāda neapvaldīta izplatīšanās… Vai cilvēki būs pietiekami iecietīgi, lai neizlietotu pašaizsardzības instinktu, — ra­dītu nodaļas cīņai ar epidēmiju, — tāds, lūk, ir jautājums, kā man šķiet. Lai maska būtu cik pievilcīga būdama, pau­žot indivīda vajadzību, sabiedrībā pastāvošās paražas uz­cels tās ceļā nepieejamas barikādes un nodemonstrēs ap­ņēmību pretoties. Piemēram, iestādēs, kompānijās, policijā, zinātniski pētnieciskos institūtos, veicot dienesta pienāku­mus, būs aizliegts lietot masku. Var arī iedomāties, ka vēl aktīvāk par autora tiesību saglabāšanu uz seju uzstāsies populāri aktieri un sāks protesta kustību pret brīvu masku izgatavošanu. Ņemsim parastāku piemēru: vīram un sie­vai, lai zvērētu mūžīgu mīlestību, būs jāsolās, ka viņiem nebūs slepenu masku. Tirdznieciskos darījumos var pat rasties jauna ceremonija: pirms sarunu sākuma aptaustīt vienam otra seju. Pārrunās, kuras notiek, pieņemot darbā.

varēs novērot pat tādu dīvainu paradumu: iedurt sejā adatu un demonstrēt, ka tek asinis. Nu, un pēc tam pilnīgi ticams, ka tiesā izskatīs jautājumu, vai policists rīkojies likumīgi jeb arī pārkāpis savas varas robežas, pieskarda- mies izmeklēšanas laikā nopratināmā sejai, un zinātnieks publicēs šajā sakarā plašu rakstu.

Un tad jau laikrakstā «Sarunas par jūsu likteni» no­daļā katru dienu tiek publicētas raudulīgas meiču vēstules. Masku pieviltas, viņas apprecējušās. (Par savām maskām viņas nepiemin.) Bet arī atbildes visas7 kā viens būs ne­pārliecinošas un neuzliks nekādus pienākumus: «Stingri nopeļams nepatiesīgums, ko pauž tas, ka saderināšanās periodā viņš ne reizi nav parādījis savu īsto seju. Bet tajā pašā laikā no jūsu vārdiem redzams, ka jūs vēl pilnīgi neesat atbrīvojusies no dzīves uzskata, kas radies no īstās sejas pozīcijām. Maska nevar pievilt un nevar tikt pie­vilta. Kā būtu, ja jūs tagad uzliktu jaunu masku, pārvēr­stos citā cilvēkā un sāktu jaunu dzīvi? Neturieties tik cieši pie vakardienas un neprātojiet par rītdienu — tikai tā jūs gūsiet panākumus dzīvē mūsu masku gadsimtā …» Galu galā, lai cik būtu tādas krāpšanas, lai cik būtu sarunu par tām, lai kādā problēmā tās izpaustos, — tas viss nekad ne­gūs pārsvaru pār baudu piekrāpt. Šajā posmā, kaut ari tajā būs pretrunas, maskas pievilcība netiks sašķobīta.

Protams, būs arī šis tas negatīvs. Detektīvromānu po­pularitāte pamazām izzudīs; ģimenes romāns, kas aprak­sta divējādus un trejādus raksturus, tiks pārveidots, un pēc tam, kad nopirkto dažādo masku skaits pārsniegs pie­cas gabalas uz cilvēka, sižeta juceklīgums ies pāri lasītāju pacietības robežām; nav izslēgts, ka romāns vispār zau­dēs tiesības eksistēt, varbūt tas vienīgi apmierinās vēstu­risku romānu cienītāju prasības. Lieta neaprobežosies ar romāniem vien: filmas un lugas, kas pēc ieceres ir masku demonstrācija, nespēdamas radīt noteiktu galvenā varoņa tēlu, pārvērtīsies kaut kādā abstraktā kodā un nespēs sais­tīt publikas intereses. Lielākā daļa kosmētikas fabrikantu izputēs, cits pēc cita tiks slēgti kosmētiskie kabineti, neiz­bēgami pazemināsies vairāk nekā par divdesmit procen­tiem reklāmu aģentūru ienākumi. Visas rakstnieku asoci­ācijas vaimanās, ka maska sagrāvusi personību; kos­metologi un daži dermatologi, bez šaubām, ar milzīgu neatlaidību pierādīs, ka maska kaitīgi iedarbojas uz ādu.

Protams, ir diezgan apšaubāmi, ka šādām parādībām varēs būt lielāks efekts nekā pretalkohola biedrības brošū­rām. Masku ražošanas akciju sabiedrība tajā laikā jau pārvērtīsies par milzīgu monopolistisku koncernu, kuram visā valstī būs pasūtījumu pieņemšanas punktu tikls, ražo­šanas uzņēmumi, veikali, un aizspiest muti neapmierināto saujiņai tam būs vieglāk nekā satīt autiņos zīdaini.

Problēmas radīsies vēlāk. Maska būs tik plaši izplatīta, ka visiem tās būs atliku likām, beigsies periods, kad tā bija kaut kas interesants un neparasts, — maska kļūs pa­rasta parādība, un, kad nozieguma un netikuma smalkais aromāts, kas šķiet pikanta piedeva, lai vēl asāk izjustu atbrīvošanos no nemierīgajām cilvēku attiecībām, pārvēr­tīsies apdullinošajā pārskābušu sojas pupu smakā, iestā­sies periods, kad visus no jauna pārņems satraukums… Un tad kļūs skaidrs, ka šīs draiskulības ar pārģērbšanos, kurām visi tik jautri nodevās, nepavisam nav draiskulības, bet kaut kas līdzīgs noziegumam, ar ko var nodarīt ļau­numu sev pašam … Parādīsies, piemēram, masku izgata­votāji bez patenta, kuri specializēsies svešu seju atdarinā­šanā, un izcelsies diezgan komiski incidenti: parlamenta loceklis izdarīs blēdības ar parāda saistībām, pazīstams mākslinieks tiks apvainots kā nelabojams laulību afērists, pilsētas mēru arestēs automašīnas zādzības dēļ, sociālistu partijas līderis uzstāsies ar fašistisku runu, bankas direk­toru sauks pie atbildības par bankas izlaupīšanu. Un cil­vēki, kas smiedamies noskatīsies uz visu to kā uz jautru cirka izrādi, pēkšņi apķersies, šausmās ieraudzīs, ka viņu acu priekšā citi cilvēki, kurus nevar atšķirt no viņiem pa­šiem, gramstās pa svešām kabatām, zog veikalos… Ar to visu būs jāsaduras. Un tad var gadīties, ka ar lielām pū­lēm iegūtais alibi, kam būtu jānostājas pret vainas pierā­dījumu, tiks pat izslēgts kā nevainības pierādījums, gluži otrādi, to sāks izjust kā nastu. Patiku apkrāpt citus apslā­pēs bailes būt piekrāptam. Kad skolotāji redzēs, ka izglī­tošana zaudējusi jēgu, — gluži dabiski, jo nebūs vairs personības, ko nepieciešams izveidot, — skolu apmeklē­šana krasi samazināsies, bet, ja sāksies masu klaidonība, izrādīsies, ka lielākais vairums klaidoņu ir šo bērnu vecāki, un tad parādīsies vēlēšanās ar siekalām atšķaidīt nožēlas rūgtumu, uzliesmos nemieri un panika, un visi nolādēs masku. Tūlīt redakcijas rakstu autori, kas lokās kā vēja rādītāji uz visām pusēm, droši vien ieteiks izveidot masku reģistrācijas sistēmu, bet diemžēl masku un reģistrācijas sistēmu absolūti nav iespējams savienot, tāpat kā, piemē­ram, bezjēdzīgs ir cietums, kam nav slēdzamo. Reģistrēta maska vairs nevar būt maska. Sabiedriskā doma radikāli mainīsies, cilvēki izmetīs maskas un pieprasīs valdībai, lai atceļ maskas. Šī kustība pieņems vēsturē reti novērojamu tautas un policijas savienības formu, un ātri vien radīsies likumi par masku aizliegšanu.

Bet valdība, kā vienmēr, baidīsies no galējībām. Sā­kumā, kaut arī būs paziņots par kontroli, maskas valkā­šanu labākajā gadījumā uzskatīs par sīku noziegumu. Šāda nenoteiktība paskubinās dažu cilvēku ziņkāri un izraisīs pagrīdes fabriku un melnā tirgus uzplaukumu — iestāsies haosa laiki, kas atgādinās sausā likuma periodu Amerikā. Un tad, kaut arī jau pārāk vēlu, kļūs neizbēgama likuma revidēšana. Masku lietošanu reglamentēs tikpat stingri no­teikumi kā narkotiskās vielas: attiecīgie varas orgāni izdos atļaujas tikai tādā gadījumā, ja konstatēs skaidri saredza­mas sejas traumas vai ja ārsti parakstīs masku nopietnu nervu darbības traucējumu ārstēšanai. Bet arī pēc tam nebeigsies dokumentu viltošana un masku ražotāju korup­cija, un ļoti drīz likumā ietilpstošie iebildumi tiks atcelti, izraudzīs pat īpašus masku inspektorus, un maskas pār­vērtīsies par radikālas kontroles objektu. Un tik un tā ne­cik nemazināsies noziegumi ar masku palīdzību, un tie ne vien paliks sociāliem jautājumiem veltīto laikraksta sleju sensacionāls izpušķojums, bet nonāks pat tiktāl, ka parā­dīsies labējās organizācijas, kuru locekļi kā formu uzliks pilnīgi vienādas maskas un izraisīs skandālus, uzbrūkot valdības locekļiem. Tiesas būs spiestas atzīt, ka masku lie­tošana, pat to glabāšana pielīdzināma iepriekš nodomātai slepkavībai, un sabiedriskā doma nesvārstīdamās atbalstīs tās.

Postskripts. Kaut arī dzērāja fantāzijas, taču ļoti interesantas fantāzijas. Pieņemsim, ka šāda organi­zācija sastāv no simt locekļiem. Tātad katram no vi­ņiem būs viens procents aizdomu un deviņdesmit deviņi procenti alibi, un rezultātā obligāta attaisno­šana: lai gan akts noticis, nav neviena, kas to izda­rījis. Kāpēc no pirmā acu uzmetiena tik intelektuāls noziegums šķiet necilvēcīgi cietsirdīgs? Domāju, ka tāpēc, ka šis noziegums ir absolūti anonīms. Absolūts anonīmums nozīmē, ka paša vārds tiek ziedots abso­lūtai grupai. Vai tik tas nav nekas vairāk kā intelek­tuāla mahinācija pašaizsardzības nolūkā — instink­tīva tendence, kas rodas indivīdam, kurš sadūries aci pret aci ar nāvi? Gluži tāpat kā ienaidnieka uzbru­kuma laikā visdažādākās grupas — nacionālās, valsts, arodbiedrību, šķiru, rasu, reliģiozās — vis­pirms cenšas uzcelt altāri, ko dēvē par uzticību. Indi­vīds vienmēr ir upuris divcīņā ar nāvi, bet absolūtai grupai nāve ir tikai atribūts. Absolūtai grupai pašai par sevi ir agresīvs raksturs. To viegli saprast, ja par absolūtas organizācijas piemēru nosauc armiju, bet par absolūta anonīmuma piemēru — kareivi. Bet, ja iā, tad manās fantāzijās bija zināma pretruna. Kāpēc vēlas, lai tiesa, kas nevar izskatīt militārās formas lietu un pielīdzināt to iepriekš nodomātai slepkavī­bai, — lai tā ieņem tik bargu pozīciju attiecībā pret labējām grupām, kuras locekļi nēsā vienādas mas­kas? Vai valsts uzskata masku par ļaunumu, kas runā pretī kārtībai? Nepavisam ne, lai tas būtu cik paradoksāli būdams, — pati valsts ir kāda milzīga maska, un tā pretojas, lai tās iekšienē pastāvētu liels vairums atsevišķu masku. Tātad visnekaitīgākā būtne pasaulē ir anarhists… Lūk, kāpēc, ja izlaužas cauri ziņkārības labirintam, kļūst skaidrs, ka jau pati mas­kas eksistēšana ir postoša. Un, tā kā maskas lieto­šana tiek pielīdzināta slepkavībai ar iepriekšēju nodomu, turpat var droši pievienot dedzināšanu un bandītismu, kas it nemaz nav sliktāki par to. Nav ne­kāds brīnums, ka maska, kura būtībā simbolizēja pos­tīšanu un lēni vilkās starp drupās sagrautajām cil­vēku attiecībām, kuras bija izpostījusi ar savu eksis­tenci, — maska nekāroja šādus postījumus. Lai arī cik vēlmju punu uzmestos, pietiek ar maskas eksis­tenci, lai tos izpostītu.

Maskai, no kuras dzimšanas nav pagājušas ne četrdes­mit stundas, ir bērnišķīgi egoistiskas vēlēšanās… Tādas vēlēšanās kā izsalkušam bēglim, kas nule izlauzies no cie­tuma brīvībā cauri tārpu mudžeklim… Kāda gan brīvība var būt šim negausīgajam caurbiru maisam ar svaigām roku dzelžu pēdām?…

Nē, godīgi sakot, nevar apgalvot, ka atbildes vispār nebūtu. Vēlēšanās — tas nav tas, ko saprot ar spriedumu palīdzību, tās jāizjūt. Mēģināšu paskaidrot. Tas pats kon­vulsīvais dzenulis — vēlēšanās k|ūt rasu aizspriedumu upurim. Es skaidri to aptvēru tajā mirklī, kad izgāju uz ielas. Kāda gan nepieciešamība man bija līdz šim brīdim laipot, gluži kā attaisnojoties? Varbūt laipodams ce­rēju glābties no kauna? Nē, acīm redzot, es patiešām krāvu vienu attaisnojumu uz otra, nevis tāpēc, ka es izjutu kaunu, — to var droši apgalvot. Es izjutu vienu vienīgu vēlēšanos, uz kuras pamata, vai es to gribēju vai ne, man par katru cenu bija jāveido mūsu attiecības.

Attiecības ar tevi es iedomājos tādas, kādas tās tēlojās visnekaunīgākajās maskas fantāzijās. Lai arī ko es gribētu sajust, vēlēties, izbaudīt — viss bija saistīts ar šiem sap­ņiem, un greizsirdības inde, kas tik tikko bija mitējusies rnani saindēt, pieņēmusies spēkā, no jauna plūda pa ma­nām dzīslām pretī asins straumei. Nav nekāds brīnums, ka tas radīja asociācijas ar rītdienas plānu. Pat maska neva­rēja nejusties nebrīvi, neērti. Lai tas būtu kā būdams, mas­kas brīvība, kaut arī tā bija ietverta galvenokārt abstraktās attiecībās ar citiem cilvēkiem, bija tikpat kā putns ar no­rautiem spārniem. Maska, ko gandrīz jau izmeta laukā un kas atradās pamiera stāvoklī, bija spējīga tikai neskaidri murmināt.

Tad maska sāka mani mierināt — ja es nemitīgi nervo­zēšu, tad ne vien maska, bet ari es pats pārvērtīšos līdzeklī. Lai arī man seja ir maska, taču ķermenis joprojām ir mans paša. Var aizvērt acis un iedomāties, ka visā pasaulē pa­zudusi gaisma. Acumirklī maska un es pārvēršamies vienā veselā, un nekur nav tā, pret kuru man jāizjūt greizsirdība. Ja tev pieskaros es pats, tad tas, kam pieskaries tu, arī esmu es pats; atmet jebkuru svārstīšanos …

Piezīmes uz malām. Pietiek padomāt dziļāk, un argumenti liksies patvaļīgi sameklēti. Es esmu identisks pats sev, bet citam — absolūti svešs, tātad es pa pusei esmu svešs. Taisnība? Mēs esam dzeltenā rase, bet mēs nebijām dzeltenā rase no dabas. Pirmo reizi mēs pārvērtāmies dzeltenajā rasē tāpēc, ka tā mūs nosauca rase ar citu ādas krāsu. Ignorēt sejas nosacītību un padarīt ķermeņa apakšējo daļu par gal­veno personības noteikšanā ir tas pats, kas krāpšana. Ja es taisos neatlaidīgi aizstāvēt identificēšanu pēc ķermeņa apakšējās daļas, tad man vajadzēs bez jeb­kādas saudzības uzņemties atbildību par maskas ero­tisko rīcību. Kaut arī tikai domās, bet tik un tā es negodīgi pārmetu tev neuzticību, un greizsirdības inde kvēloja manī, bet, tiklīdz tas skāra mani, es sāku bezrūpīgi spriedelēt par brīvības zaudēšanu tīrā veidā, it nemaz nedomādams, ka tas var tevi ievainot. Galu galā — vai greizsirdība neatgādina izlutinātu kaķi, kas, pastāvēdams uz savām tiesībām, neatzīst pienākumus?…

Tādējādi maska, no vienas puses, mani bāra, bet, no otras puses, ar pamuļķīgu izskatu, it kā tai nebūtu nekādu jūtu, izsijāja caur visdažādākajiem sietiem visas manas vēlmes, cenzdamās tādā ceļā mani pārliecināt, ka palikušās nav vērtas, lai tās gribētu. Tiesa, vēlmju variantu šī vārda pilnā nozīmē ir apbrīnojami maz, un tās ir neticami vien­kāršas, un, ja nerunā par postīšanas alkām, tad tās var, burtiski, saskaitīt uz pirkstiem. Nosaukšu atmiņā pali­kušās.

Vispirms trīs galvenās vēlmes: izsalkums, dzimumtiek­sme, miegs. Pēc tam vispārējās vēlmes: dabiskās funkcijas, slāpes, atbrīvošanās, iedzīvošanās kāre, izpriecas. Tālāk specifiskās: vēlēšanās izdarīt pašnāvību, saindēšanās tiek­sme — vīns, tabaka, narkotiskās vielas. Beidzot, ja vēlmes iztulko plašākā nozīmē, varbūt pareizi ieskaitīt tajās sla­vas kāri, vajadzību strādāt.

Bet to lielākā daja tiks izsijāta caur pirmo sietu, ko dēvē par «brīvības zaudēšanu». Patiešām, lai kā gribētos gulēt, miegs pats par sevi nevar būt mērķis. Tas ir tikai līdzeklis, lai varētu atmosties. Vispār, lai arī kā to aplū­kotu, miegu var pieskaitīt brīvības uzkrāšanai. Tā paša iemesla dēļ labāk šeit neaplūkot arī dabiskās funkcijas, slāpes, iedzīvošanās kāri, atbrīvošanos, slavu, darbu.

… Tikai droši vien nevarēs izvairīties no uzbrukumiem par to, ka pēdējā no manis nosauktajām vēlmēm — darbs tiek vieglprātīgi aplūkots kā līdzeklis vienā rindā ar dabis­kām funkcijām. Iedomāsimies, kas dzimst darba rezul­tātā, — tas patiešām jāpadara par valdošo starp citām vēl­mēm. Ja nebūtu bijusi radīta lieta, acīm redzot, nebūtu bijis arī vēstures, nebūtu bijis, acīm redzot, arī pasaules, bez šaubām, neparādītos arī tāds jēdziens kā cilvēks. Bez tam, ja aplūko darbu kā pašatteikšanos, tas ir, ja darbs kalpo darba pārvarēšanai, tad tas vien atļauj uzskatīt to par mērķi. Un pat tajā gadījumā, kad darbs kļūst pašmērķis, tas nerada nepatīkamu, atbaidošu iespaidu kā iedzīvošanās vai slavas kāre. Un pat šai gadījumā cilvēki, līdzjūtīgi mā­dami ar galvu, saka: «Viņš vareni strādā!» Var nebaidīties, ka viņam izteiks pārmetumus, pels viņu. Saki ko sacīdams, bet cilvēki taču izdomājuši tādus teicienus kā «naudas darbs», «izdevīgs darbs», «augstu novērtēts darbs»…

Žēl tikai, ka maska nevarēja paciest šādu svētītu stā­vokli. Ja kaut kādā veidā netiek pārkāpti aizliegumi, mas­kas lietošana zaudē jebkuru nozīmi. «Tikai maskas brīvī­bai» vispirms bija jābūt nelikumīgai rīcībai. (Patiešām, es par sešdesmit procentiem biju apmierināts ar darbu insti­tūtā … Ja man to atņemtu, tad, man šķiet, es ilgotos pēc tā par deviņdesmit procentiem … Un tomēr es lieliski va­rētu iztikt bez maskas.) Tādā veidā, kaut arī darbs darba dēļ bija izkritis caur pirmā sieta acīm, tam tomēr bija jāpa­liek otrajā sietā. Brīdinu, ka netaisos skart vērtību pro­blēmu. Es runāju tikai par acumirklīgo vēlēšanos, kāda ir izbēgušam cietumniekam, kura alibi ir garantēts.

No pārējām vēlmēm, acīm redzot, izsalkums arī nonāks otrajā sietā. Tā kā bezmaksas ēdināšana nav tik daudz mērķis, cik līdzeklis, nerunāsim par to no paša sākuma, bet man šķiet, ka es kaut kur esmu dzirdējis par likumu, kas aizliedz pieēsties pilnu vēderu. Izsalkuma apmierinā­šanas aizliegums, izņemot frontes vai cietuma apstākļus,— diezgan reta parādība. Bet, ja tomēr mēģinātu to samek­lēt, vai tas neatklātos kanibālismā? Tiesa, šajā gadījumā runa nav tieši par izsalkuma apmierināšanu — ievērojamu vietu šeit ieņem slepkavības elements. Un slepkavībai, kā mēs jau nolēmām, nepieskarsimies.

Kaut pašnāvība arī ietilpst aizliegto aktu skaitā, bet to var izdarīt, ja ir īstā seja. Tomēr, pateicoties maskai, man galu galā izdevies izbēgt arī no tā, ka būšu «dzīvs ap­rakts». Un, ja jau es taisījos izdarīt pašnāvību, labāk būtu jau pašā sākumā neko neuzsākt. Izpriecu kāri arī nevar aplūkot izolēti; dažreiz tas ir atbrīvošanās variants, citos gadījumos — sava veida darbs, kam trūkst objekta, — vis­pār man gribētos to aplūkot kā sarežģītu izveidojumu, kas sastāv no vairākiem jau minētiem komponentiem. Tieksme saindēties, tāpat kā vēlēšanās piedzerties — nav nekas vai­rāk kā nelādzīga maskas atdarināšana, un tāpēc… Es pa­tiešām atrados ideālā reibuma stāvoklī. Tāpēc man nav vērts no jauna tam pieskarties.

Tātad vēlmes cita pēc citas izkrita cauri visiem sietiem, un beidzot palika tās pašas pašaizliedzības konvulsijas.

Starp citu, ko tu domā par maniem prātojumiem? Jā, tieši par prātojumiem. Galu galā no tiem izrietēja: ja tajā naktī es būtu vēlējies izlietot brīvību tīrā veidā — tas ne­būtu nekas cits kā seksuāls noziegums; īstenībā es tā arī neizdarīju nekā, kas kaut aptuveni līdzinātos noziegumam. Nevis tāpēc, ka man nebija nekādas sliecības uz to, un ne tāpēc, ka neradās piemērots gadījums, bet vispār es tā arī to neizdarīju. Lūk, tāpēc es tev jautāju tikai vienu — par saviem prātojumiem.

Neceru saņemt tavu atzinību. Varbūt, pat katrā ziņā, tu pamanīsi muļķīgos trūkumus manos prātojumos. Es jau esmu pārdzīvojis visu šo prātojumu sabrukumu un tāpēc nevaru neatzīt, ka tajos ir defekti. Bet es arī tajā laikā tos nere­dzēju, nevaru tos atklāt arī tagad. Bet varbūt… Varbūt tie izpaudās kā pakļaušanās neatlaidīgajai maskas uzstā- jībai, un es pats sevi apkrāpu, uzskatīdams tos par manu paša vēlmju rezultātu. Tā kā tas skar seksu, kaut kas mani kavēja noraut un aizmest plāksnīti «ieeja aizliegta», un tajā pašā laikā jau no sākuma mani neatvairāmi vilka to izdarīt. Ja padomā — nav nekāds brīnums. Es centos pēc iespējas tam nepieskarties, bet, ja es atteiktos no seksuā­liem noziegumiem, man neizdotos arī realizēt savu plānu un piespiest masku tevi pavedināt. Ja runa būtu par to, ka jāpavedina tevi vienu reizi, acīm redzot, nekādas pro­blēmas nerastos. Bet, ja es vēlējos padarīt attiecības starp tevi un masku ilgstošas un tādā veidā radīt jaunu pasauli, tad man vajadzēja par katru cenu pārkāpt likumus, kas skar seksu. Vai citādi es spētu panest divkosīgo dzīvi, ne­būdams greizsirdības saēsts līdz pašam kaulam. Un šī ilgā, neatlaidīgā maskas pierunāšana, protams, bija manas apzinīgās provokācijas rezultāts.

Jā, jocīgi, tiklīdz es ar dievu uz pusēm radu pamatu saviem apgalvojumiem, tūlīt mani pārņēma līdzjūtība pret maskas vēlmēm. Tomēr nepavisam ne tāpēc, ka es būtu izsalcis pēc seksa, it kā tas būtu ēdiens vai dzēriens. Pār­kāpt seksuālos aizliegumus — lūk, uz ko maska mani gum­dīja no visa spēka. Ja es neapzinātos aizliegumus, tad ļoti šaubos, ka to pārkāpšanai manās acīs piemistu tik sa­traucoša burvība. Un, kad es sastapos tieši ar šo burvību, greizsirdības inde, kas visvairāk man nedeva miera, šķita, pēkšņi zaudē savu indīgumu, un es, it kā sūkādams pret­indes tableti, sāku censties izraisīt sevī erotisku impulsu.

Ar iekāres pilnām acīm es sāku pa jaunam raudzīties uz visu apkārtējo, un iela no viena gala līdz otram man likās brīnumpils, kurā viscaur bija aizliegumi — «Sekss. Ieeja aizliegta». Būtu vismaz šīs aizlieguma sētas bijušas izturīgas — tad vēl nekas, bet tās bija ķirmju izlodātas, ar izkritušu naglu atstātiem caurumiem, un šķita, ka tās kuru katru mirkli sagāzīsies. Sētas, sētas, ar savu izskatu tās it kā sagatavotas atvairīt iebrukumu, tās izraisa pa ielu staigājošo cilvēku interesi, bet pietiek tām tuvoties un paskatīties uzmanīgāk — gan kāpuru ejas, gan izkritušu naglu pēdas — tā visa ir kamuflāža, un nav vairs nekādas vēlēšanās pieiet tuvāk kaut vai soli. Kas tad galu galā tas ir — sekss, seksa aizliegums? Jebkurš, kas sāks prātot par kamuflāžas nozīmi, sāks prātot par sētu rašanos, tūlīt ne­izbēgami pārvērtīsies par erotomānu. Bez šaubām, viņš pats arī nav nekas cits kā viena no šīm sētām. Tieši tāpēc erotomānam arī jālej uz savām vēlmēm sāpju un nožēlas asaras. Kad viņš pārkāpj seksa aizliegumu, tad vienlaikus ^agrauj arī pats savu sētu. Bet, ja jau tu prāto par sētu eksistenci, kamēr noteikti nenoskaidrosi to izcelšanos, tik­mēr nenomierināsies. Erotomāns — tas pats godīgais, dzi­ļais pētnieks: pārliecinājies par noslēpuma eksistēšanu, viņš vairs nevar to neatrisināt, lai kādus upurus tas arī prasītu.

Un es, pētnieka drumsla, iegriezos pirmajā bārā, kas man pagadījās pa ceļam. Nekādas sevišķas cerības es ne­loloju. Tas piesaistīja manu uzmanību tikai tāpēc, ka visu tā izkārtni klāja kamuflāžas kāpuru ejas un naglu pēdas. Tur pārdeva alkohola viltus masku. Šī vieta man tieši bija piemērota.

Kā jau es biju paredzējis, izrādījās, ka tur ir omulīgi.

Viltus tumsa, kas aizšķērsoja ceļu viltus gaismai… Viltus augs, ko sedz viltus smaids… Nenoteikts stāvoklis, gluži kā sapnī, — nav iespējams darīt ne ļaunu, ne labu .. . Va­jadzīgā proporcijā sajaukts viltus labums un viltus ļau­nums… Es apsēdos, poras visā miesā sāka atvērties, pa­sūtīju viskiju ar ūdeni un tūlīt sāku glāstīt pirkstu man blakus sēdošai meitenei tumšzilā kleitā. Nē, tas nebiju es, tā bija maska. Kaut arī meitenes pirksts bija sviedrains, tas tik un tā šķita sauss, itin kā apbērts ar stērķeli. Mei­tene, protams, atļāva koķetēt ar sevi. Sacīt, ka viņa nedus­mojās, — arī ir meli. Ja es kaut ko darīju — tas bija tas pats, ka es nekā nedarīju. Nedarīju neko — tas bija tas pats, ka es darīju visu.

Ja meloju es, meloja ari meitene. Ļoti drīz viņa, kā man šķita, sāka domāt par ko citu, bet es, protams, izlikos, ka nekā nemanu. Atriebjoties par tārpiem, par tevi, bei­dzot, par savu īsto seju — varbūt padarīt šo meiteni par savu uz vienu nakti? Nē, neuztraucies — šeit viss varēja notikt, taču nekas nenotika. Meloju es, meloja meitene, bet pēc tam, es nezinu, kādēļ, meitene pēkšņi mani apmulsi­nāja, sacīdama, ka es droši vien esot mākslinieks.

—   Kādēļ? Ar ko es līdzinos māksliniekam?

—   Vai tad māksliniekiem nepatīk izlikties, ka viņi ne­pavisam nav līdzīgi māksliniekiem?

—   Tas ir pareizi… Nu, bet grims uz sejas — kālab tas domāts? Lai parādītu kaut ko vai, gluži otrādi, noslēptu?

—   Gan viens, gan otrs… — Ar nagu galiem meitene skrāpēja oli, ko turēja rokā. — Bet šādā rīcībā nav atklā­tības, vai ne?

—   Atklātības? … — Iekšā man kaut kas pārtrūka, it kā pēkšņi būtu atklājies trika noslēpums. — A-ā, tie ir mēsli!

Meitene šķebīgi sarauca savu īso deguntiņu.

—   Riebīgi! Viss ir skaidrs, bet kāpēc tik rupji…

Pareizi! Jebkura īsta manta šeit bija spīdošs atdarinā­jums, jebkurš atdarinājums šeit tika vērtēts kā īsta manta. Tā bija it kā norunāta vieta, kur izklaidējas, zīmējot uz aizliegtām sētām caurumus, jūtot, ka iekāre taisās tevi sagrābt… Ja es vēl kaut mazliet apreibšu, tad jau apziņa vien, ka man ir maska, kļūs bīstama. Meitenes gurns zem manas plaukstas, — gluži kā pārsātinājies, — šķiet, sāka žāvāties — īstais laiks paklusām pazust no šejienes. Galu galā nekas nebija noticis, bet vienalga. Es pieskāros ar roku pie aizliegtās sētas un pārliecinājos par tās iztu­rību — arī ieguvums. Gribi vai negribi, rīt man drosmīgi jāuzbrūk tavai sētai'…

Visam, kas notika pēc tam, man trūkst perspektīvas, it kā es skatītos uz šiem notikumiem ar tālskati. Bet es, atce­ros, nekļuvu tik muļķīgs, lai, padodamies reibumam, no­rautu savu masku, un taksometra šoferim nosaucu nevis savu īsto adresi, bet slēptuvi. Lai cik cieši saskartos mana seja un maska, lai cik izturīgu lipīgu ziedi es arī lietotu, iznīcināt bezdibeni starp abām, acīm redzot, nav vis tik vienkārši. Visu nakti, brīžiem pamozdamies, es redzēju sapņus. Sājos sapņos "tu it kā man kaut ko lūdzi. Šķiet, brīdināji mani no fiziskas tuvības, bet varbūt es iztēlojos to vēlāk. Reiz es redzēju sapnī cietumu.

Nākamajā rītā — šausmīgas paģiras, tas jau bija gai­dāms. Visa seja bija uztūkuši un neciešami sāpēja. Droši vien, atgriezies mājās, nebiju izdarījis ar seju visu nepie­ciešamo, un lipīgās ziedes dēļ tā bija pārklājusies ar izsi­tumiem. Pēc tam kad biju nomazgājies un atbrīvojis kuņģi, kļuva mazliet vieglāk. Bet pulkstenis vēl nebija ne desmit. Iziet no mājas vislabāk pēc trijiem, un es nolēmu pagulēt.

Cik nepanesamas ir pēdējās gaidīšanas stundas pirms šī ilgotā brīža, es nebaidos sacīt, pirms acumirkļa, kura dēļ uz kārts liktas vesela gada pūles. Nesaudzīgi mēta- dams augumu pa gultu, meklējot vēsāku vietu, es nekādi nevarēju aizmigt. Vajadzēja arī piedzerties kā pēdējam idiotam. Kur es galu galā atradu patiku, kāpēc pēkšņi sāku delverēties? … Liekas, man kaut kas jāatceras… Uzlicis masku, iedomājies, ka esmu kļuvis caurspīdīgs, es klaiņāju pa ielām … Sēta … Aizliegums … Patiešām, es sāku pār­vērsties par izvirtuli… Un tas ir tas pats cilvēks, kurš, neskaitot lielmolekulārās ķīmijas institūta laboratorijas vadīšanu, bija absolūti nenozīmīgs, pliekans, noteikti mier­mīlīgs. .. Jā, lai pieveiktu sētu, man nebija citas izejas kā pārvērsties par izvirtuli…

Cenzdamies atjaunot atmiņā pagājušās nakts iespaidus, es visiem spēkiem centos atbrīvoties no reibuma paliekām, kas perinājās kaut kur dziļi galvaskausā. Tomēr erotiskas sajūtas, kas pagājušā naktī bija tik skaidras, neparko ne­atgriezās. Varbūt tāpēc, ka man nav maskas? Protams, ka tāpēc. Pietiek uzlikt masku, un manī atdzīvojas likuma pārkāpējs. Jebkurā — vismiermīlīgākajā cilvēkā laikam vienmēr paslēpts noziedznieks, kas spējīgs reaģēt uz masku.

Es netaisos aiziet līdz tādai galējībai, lai apgalvotu, it kā visiem aktieriem būtu noziedzīgas tieksmes. Tiesa, es zinu: kāds svarīgas kancelejas priekšnieks, kas izrāda ārkārtīgu interesi par masku gājieniem kompānijas orga­nizēto ekskursiju laikā un demonstrē tajos izcilu talantu, īstenībā ir neparasts optimists un pilnīgi apmierināts ar savu stāvokli… Nu, bet, ja viņi uzzinātu, ka šī taisnprā­tīgā ikdienība it nemaz nav drošāka par noziegumu pa­sauli, vai tad viņi nepiedalītos noziegumā? … Šaubos … Ik dienas uzstādīt modinātāju uz noteiktu laiku, likt izga­tavot zīmoggredzenu, pasūtīt vizītkartes, krāt naudu, no­ņemt apkaklītes mēru, kolekcionēt autogrāfus, apdrošināt dzīvību, reģistrēt nekustamo īpašumu, rakstīt apsveikuma atklātnes, uzlīmēt fotogrāfiju uz personas apliecības… Grūti ticēt, ka pasaulē, kur tu riskē pazust, ja aizmirsīsi izdarīt kaut daļu no minētā, ka šajā pasaulē cilvēki dzīvo un ne reizi nav vēlējušies, pat prātā viņiem nav ienācis kļūt caurspīdīgiem …

Bet tomēr kādu mirkli es, acīm redzot, biju iesnaudies. Droši vien bija sacēlies vējš un aizvirtņa čīkstoņa mani pamodinājusi. Galvas sāpes un nelabā sajūta it kā bija pārgājušas, taču es jutos vēl nelāgi.

Gribēju iet vannā, bet, kā par spīti, ūdens nenāca. Droši vien vājš spiediens, un ūdens nevar pacelties pat līdz otrajam stāvam. Atmetu ar roku un nolēmu doties uz pirti. Pēc neilgas svārstīšanās starp masku un saitēm nolēmu iet maskā. Pietika tikai atcerēties, kādu iespaidu uz apkār­tējiem atstāj saites, un es svilu kaunā, turklāt gribējās izmēģināt masku visdažādākajos apstākļos. (Kad es uz­lieku masku, man tūlīt atgriežas spēks un pārliecība.) Gramstīdamies pa svārku kabatām, meklējot kabatas grā­matiņu, es pieskāros kaut kam cietam. Tā bija tā pati gaisa pistole un zeltītais jo-jo. Gadījumam, ja sastapšu pārvaldnieka meitiņu, ietinu jo-jo dvielī kopā ar ziepēm un izgāju no mājas.

Diemžēl meitenīti nesastapu. Man nebija nekādas īpa­šas priekšnojautas, tomēr man negribējās iet uz tuvāko pirti, un es devos uz nākamo ielu, līdz kurai bija viena autobusa pietura. Pirts nesen bija atvērta, apmeklētāju bija maz, ūdens baseinā tīrs. Es iegremdējos ūdenī un, lai reibuma paliekas galīgi pazustu, nolēmu pacietīgi panest karstumu, te ievēroju pretējā stūri cilvēku, kas sēdēja ūdenī, nenovilcis melnu kreklu. Nē, izrādās, tas nav krekls, bet tetovējums. Varbūt tāpēc, ka tā krita gaisma, nezinu, bet izlikās, ka viņš uzvilcis zivs ādu.

Sākumā es centos neskatīties, bet viņš aizvien vairāk piesaistīja manu uzmanību, un drīz es vairs nevarēju at­raut no viņa acis. Mani valdzināja nevis zīmējums, pār­steidza pats tetovējuma akts, kuram es nekādi nevarēju atrast paskaidrojumu — tas bija turpat mēles galā kā aiz­mirsts vārds.

Varbūt tāpēc, ka es izjutu radniecīgas saites ar masku? Patiešām, maskai un tetovējumam ir pārsteidzoša kopība: tie abi ir mākslīgas ādas paveids. Kopējs tiem ir tieksme iznīcināt īsto ādu un aizstāt to ar kaut ko citu. Bet ir, zināms, ari atšķirības. Maska, kā var redzēt arī no hiero­glifiem, ir tikai pagaidu seja, bet tetovējums pilnīgi asimi­lējas, kļūst ādas daļa. Bez tam maska dod alibi, turpretī tetovējums izdala, klaji demonstrē. 5ajā nozīmē tas laikam ir tuvāks nevis maskai, bet apsējiem. Nē, ja runā par uzma­nības piesaistīšanu, tad tas nemaz neatpaliek no mana tārpu mudžekļa.

Vienalga, nekādi nevaru saprast, kāpēc cilvēki rīkojas tik aplam un pievērš sev uzmanību. Diez vai šis cilvēks pats spēj atbildēt. Un tieši tāpēc, ka nespēj atbildēt, viņam ir kāda jēga pievērst uzmanību. Kropļiem patīk mīklas, un bieži viņi padara par savu profesiju bezjēdzīgu mīklu minēšanu un cilvēkiem, kuri nevar tās atminēt, izkrāpj naudu. Tetovējumā patiešām slēpts jautājums.

Pierādījums ir tas, ka es pats centos cik spēdams at­rast atbildi. Piemēram, es mēģināju no iekšpuses novērot savu situāciju, ja es būtu tetovēts. Un pirmais, ko es sa­jutu, — citu cilvēku acis, kas ieurbjas manī gluži kā dze­loņi. Es varēju to skaidri iztēloties, tāpēc ka biju jau iz­baudījis, kas ir tārpu ņudzeklis. Pēc tam debesis sāk pamazām attālināties… Visapkārt ir spilgts dienvidus, un tikai tajā vietā, kur es stāvu, noslīgst absolūta tumsa … Jā, jā, tetovējums ir katordznieka zīme… Nozieguma zīme, un tāpēc pat gaismas stari vairs mani neskar… Bet

nez kāpēc es it nemaz nejutos vajāts, nesajutu arī sirds­apziņas pārmetumus … Un pilnīgi dabiski… Es taču pats biju iededzinājis savā miesā nozieguma zīmi un pēc savas gribas apbedījis sevi sabiedrības acīs… Tagad neviens vairs mani nenožēlos ….

Kad vīrietis izkāpa no ūdens — ar ķiršu ziediem ap­bērtas budistu dievības attēls sāka locīties, liedams brūn­ganus sviedrus, un es, iedomādamies sevi par nozieguma līdzdalībnieku, sajutu, ka viņa atraisītā poza mani atspir­dzina. Pareizi, radniecības saites starp masku un tetovē­jumu neizpaužas ārējā līdzībā, — galvenais, kur dzīvo pats cilvēks, kādā pusē robežai, kas novilkta pār īsto seju. Tā kā ir cilvēki, kas var dzīvot, paciezdami tetovējumu, tad pilnīgi iespējams paciest arī masku.

Tomēr pie pirts izejas tetovētais vīrietis sāka ļoti muļ­ķīgi man piesieties. Kad krekls ar garām piedurknēm sedza tetovējumu, viņš izlikās jaunāks, augumā mazāks un ne tik iespaidīgs, bet tik un tā nesa uz sava ķermeņa brīdinā­jumu un vareni mācēja iebiedēt.

Aizsmakušā balsī vīrietis apsūdzēja mani, ka es esot nepieklājīgi skatījies uz viņu, un pieprasīja, lai atvai­nojos. Spriežot^pēc viņa vārdiem, tas viņu bija ļoti aiz­skāris. Labāk būtu bijis, ja es atvainotos, kā viņš piepra­sīja, bet nelaime nenāk viena — tādēļ, ka ilgi biju atradies karstā ūdenī, man zem maskas virda, vārījās gluži kā zupa, nupat, nupat sāks reibt galva.

Sevišķi neprātodams par savu vārdu nozīmi, es jautāju:

— Vai tad tetovējums tāpēc arī nepastāv, lai to parā­dītu?

Es nepaguvu izrunāt līdz galam, kad vīrieša roka uzli­doja augšup. Bet mans maskas aizsargāšanas instinkts ātruma ziņā neatpalika no viņa. Tas, ka pirmais uzbru­kums nedeva nekādus panākumus, vēl vairāk sakaitināja vīrieti. Viņš negaidot saķēra mani un sāka rupji purināt, cenzdamies notrāpīt īsto brīdi, lai iesistu man pa seju. Beidzot viņš piespieda mani pie dēļu sienas, un, vai nu viņa roka, vai manējā (nezinu īsti, mūsu rokas bija savi­jušās), vispār kāda roka pārslīdēja no apakšas uz augšu pār manu zodu, un tajā pašā mirklī maska bija norauta.

Es biju satriekts, it kā cilvēku acu priekšā man pēkšņi būtu novilkuši bikses. Ienaidnieka satricinājums it nemaz nebija mazāks. Dobjā, biklā balsī, kas nemaz nesaderējās ar viņa ārieni, viņš kaut ko neskaidru nomurmināja un sašutis ātri aizgāja, it kā viņš būtu cietušais. Gluži pami­ris es noslauclju sviedrus un no jauna uzliku masku. Droši vien bija sapulcējušies dikdieņi, bet man trūka vīrišķības atskatīties. Ja tas notiktu uz skatuves, par mums krietni nosmietos. Tagad, kad došos pastaigā, neparko neatstāšu gaisa pistoli mājās.

Postskripts. Interesanti, kā mana traģikomēdija izskatījās tetovētajam cilvēkam un dīkdieņiem — šīs scēnas lieciniekiem? Lai arī kā viņi smējās, ar smiek­liem vien tas nevarēja beigties. Droši vien šis gadī­jums uz visu mūžu saglabāsies viņu atmiņā. Jā, bet kādā veidā? Iestrēgs sirdī kā šāviņa šķemba? Vai iecirtīsies acīs un sakropļos apkārtējo cilvēku iz­skatu? … Katrā ziņā var droši teikt, ka turpmāk viņi vairs nebolīs acis uz citu cilvēku sejām. Citi cilvēki viņiem kļūs caurspīdīgi kā rēgi, bet visa pasaule būs plankumaina kā ar bāli sarkanu krāsli uz stikla uzzī­mēta glezniņa. Pati pasaule sāks likties neiedomā­jama kā maska, cilvēkus pārņems neizsakāmas vien­tulības jūtas. Taču man nav jāizjūt atbildība šo cilvēku priekšā. Tas, ko viņi ieraudzīja, bija drīzāk patiesība. Redzama tikai maska, pati patiesība nav re­dzama. Un, lūk, šo, daudz dziļāko patiesību, viņi va­rēja ieraudzīt. Lai cik nožēlojama liktos patiesība svešam skatienam, tā vienmēr slēpj sevī atalgojumu.

Reiz, pirms kādiem divdesmit gadiem, es ierau­dzīju bērna līķi. Tas gulēja uz muguras biezā zālē aiz skolas. Es tam nejauši uzdūros, kad meklēju beisbola bumbu. Līķis bija uzpūsts kā balons un viscaur klāts sarkaniem plankumiem. Man šķita, ka mute viņam kustas, bet, kad es paskatījos vērīgāk, tad ieraudzīju, ka tur ņudz neskaitāmi tārpi, kas jau bija iznīcinājuši lūpas. Mani sastindzināja bailes, un pēc tam vairā­kas dienas nevarēju ņemt ne kumosu mutē. Toreiz tas radīja manī mokoši baismīgu iespaidu, bet ar ga­diem — laikam līķis pieauga reizē ar mani — sagla­bājās tikai klusu skumju apdvestais vieglais sārtums uz vaskam līdzīgās gludās ādas. Bet tagad es vairs necentos izvairīties no atmiņām par līķi. Pilnīgi pre­tēji — pat iemīļoju tās. Katru reizi, kad atceros šo

līķi, man rodas sajūta, ka mēs esam draugi. Tas man atgādina, ka bez plastikas eksistē vēl pasaule, kurai var pieskarties ar roku. Tas vienmēr paliks kopā ar mani kā citas pasaules simbols.

Nē, šī attaisnošanās nav domāta tikai pilnīgi sve­šiem cilvēkiem vien. Tagad viss mans satraukums skars arī tevi. Es vēlos, lai tu ticētu maniem vārdiem, pat ja tev liksies, ka tie atstāj pārāk dziļas rētas. Jā, tās arī nav rētaš, bet mazliet stiprākas, nekā gribē­tos, atmiņas par iespaidu, kas radās, kad tu palūko­jies man zem maskas. Esmu pārliecināts, pienāks laiks, un tu atcerēsies to ar maigumu — tāpat kā es līķi.

Es mazliet aizkavējos — vajadzēja noņemties ar nober- zumiem un apmainīt lipīgo ziedi. Tiesa, pa ceļam es ap­metu līkumu, lai speciāli maskai nopirktu visu nepiecie­šamo: šķiltavas, piezīmju grāmatiņu, kabatas portfeli. Pēc tam devos uz nodomāto vietu — tieši pulksten četros es biju pie autobusa piestātnes. Šeit es gatavojos sagaidīt tavu atgriešanos no lietišķās mākslas lekcijām, kuras tu apmeklēji ceturtdienās. Tuvojās vakara burzmas laiks, šīs dzīvās vietas troksnis aprija visu telpu ar savu pārsātināto blīvumu gluži kā mucā, un es nez kādēļ sajutu apbrīno­jamu mieru, it kā ietu pa mežu, kur sāk birt lapas. Acīm redzot, iepriekšējais satricinājums vēl bija palicis, un tas no iekšienes apspieda visas manas piecas sajūtas. Pietika aizvērt acis, kad savērpās virpulī gluži kā moskītu bars neskaitāmas zvaigznes, kas izstaroja spožu gaismu. Droši vien cēlies spiediens. Patiešām, satricinājums bija dziļš. Bet ne jau tas vien bija slikti. Pazemojums, iedarbodamies kā stimulators, pamudināja pārkāpt likumu.

Es nolēmu pagaidīt uz bankas pakāpieniem, kas bija izvirzīti uz priekšu. No paaugstinājuma bija redzams labāk, un tāpēc, ka blakus man stāvēja daudz citu gaidītāju, es nedūros acīs. Nebija ko baidīties, ka tu pamanīsi mani agrāk nekā es tevi. Lekcijas beidzas pulksten četros, un, pat ja tu palaidīsi garām vienu autobusu, vienalga, at­brauksi pēc kādām desmit minūtēm.

Nekad nebiju domājis, ka tavas lekcijas varēs man tā noderēt. Ja man jautātu, es sacītu, ka pats fakts, ka dau­dzus gadus nepārtraukti var staigāt uz tādām pilnīgi

nevajadzīgām lekcijām, ir lielisks sieviešu eksistences ncpa- stavības pierādījums. Ļoti simboliski, ka tu esi izvēlējusies pogu izgatavošanu un aizrautīgi nodarbojies ar to. Kādu gan milzīgu vairumu pogu, lielu un mazu, tu jau esi izvir- pojusi, izgriezusi, nokrāsojusi, nopulējusi! Tu darināji po­gas nevis tāpēc, lai ar to palīdzību kaut ko aizpogātu, — tu bez mitas taisīji praktiskai lietošanai nepieciešamas lie­tas absolūti nepraktiskā nolūkā. Nē, es negribu tevi apvai­not. Es taču patiešām ne reizi tam neesmu pretojies. Ja tu pa īstam esi dedzīgi aizrāvusies — no sirds apsveicu šo nevainīgo nodarbošanos …

…Bet notikumos, kas norisinājās vēlāk, tu biji viena no galvenajām darbības personām, un tāpēc es nesākšu tos klāstīt stundu pēc stundas. Ja kas vajadzīgs, tad tas ir — izgriezt uz āru manu sirdi un izlikt gaismā tur pa­slēpušos nekaunīgo parazīta seju. Tu atbrauci ar trešo autobusu un pagāji man garām. Es gāju nopakaļ. No mu­gurpuses tu izskatījies apbrīnojami vingra, apbrīnojami daiļa, un mani pārņēma biklums.

Es panācu tevi pie gaismas signālu aparāta uz pārejas iepretim stacijai. Dažās minūtēs, kas vajadzīgas, lai aiz­ietu līdz stacijai, man vajadzēja jebkuriem līdzekļiem pie­saistīt tavu uzmanību. Nav ieteicams iet tieši, nerēķinoties ne ar ko, bet apkārtceļš arī nav piemērots. It kā nupat ne­jauši būtu atradis, sniedzu tev iepriekš noglabātu ādas pogu, ko tu pati biji darinājusi, un teicu tev jau nodomātus vārdus:

—   Vai to nepazaudējāt jūs?

Neslēpdama pārsteigumu, tu, cenzdamās noskaidrot, kāpēc tas noticis, pacēli somiņu, sāki apskatīt dibenu, pār­baudīt slēdzējus un, ar visu savu izskatu rādīdama, ka nevari atrast izskaidrojuma, paļāvīgi uzmeti man ašu ska­tienu. Ja jau esmu sācis runāt, nevarēja palaist garām izdevību, kurai biju ticējis, un es metos uz priekšu.

—   Varbūt no cepures?

—   No cepures?

—   Roku veiklība — un no cepures var parādīties tru­sītis.

Bet tu pat nepasmaidīji. Vēl vairāk — ar skatienu kā ķirurga knaiblēm tu cieši aizspiedi man muti. Tas bija pē­tījošs skatiens, it kā tu būtu iegrimusi domās, droši vien tu pati neapzinājies šo skatienu. Ja tu tā skatīsies uz mani vēl dažas sekundes, tad redzēsi man cauri, — es acumirklī to sapratu un atkāpos. Bet tas nevarēja notikt. Maskas panākumi bija jau apstiprināti visdažādākajās situācijās. Nebija ko baidīties, ka tev radīsies aizdomas, — tu taču nenorausi masku ar spēku kā tas tetovētais, nepieskarsies ar lūpām (temperatūras starpību nevar noslēpt). Turklāt vēl es apzinīgi runāju daudz zemākā balsī nekā parasti, un, pat ja es to nedarītu, lūpeņi bija pilnīgi pārvērtušies, jo uz manām lūpām bija uzliktas vēl arī mākslīgās.

Varbūt es pārmērīgi uztraucos; tu tūlīt novērsi ska­tienu, un sejā atgriezās parastā izklaidīgā izteiksme. Bet mans erotisms, sadūries ar tavu pētījošo skatienu, saplaka, un, ja tu tā arī būtu aizgājusi, tad varbūt arī es būtu at­radis sevī spēku atteikties no sadomātā plāna, saprotot, ka tas ir vislabākais mums abiem. Diena bija skaidra, sau­laina, un tavā prieikšā maskas iespējas, tās brīnumspēks izgaisa. Bet arī tu mirkli sāki svārstīties. Un ielas straume, kas vijās mums apkārt gluži kā rijīgs pirmatnējs briesmonis, uzsūca domas, tikko tās bija radušās. Noskaid­rot, kāpēc sakustējās magnētiskais lauks, kas bija radies starp mums, pateicoties tam, ka tu mirkli svārstījies, ne­bija laika, un es izmantoju šo samulsumu un raidīju uz priekšu agrāk sagatavoto vārdu otro ešelonu.

Piezīmes uz malām. Teiciens — «sakustē­jies magnētiskais lauks» ir joti pareizs. Vispār es taču nojautu šī brīža svarīgumu. Ja runa būtu tikai par nojautu, nebūtu ar ko lepoties, nebūtu ko paskaid­rot, bet, ja nebūtu pat nojautas, ja es izlaistu šīs rindas — iedomādamies vien par to, es nodrebu, — es būtu nolemts apsmieklam — visa mana rīcība un uzvedība kļūtu par zobgalības objektu, un šīs piezī­mes no maskas piezīmēm pārvērstos parastās klauna piezīmēs. Klauns — tas arī nav slikti, bet es tomēr nevēlos kļūt par klaunu, kas neapzinās, kas viņš ir.

Tu droši vien atceries? It kā nekas nebūtu bijis, tādā tonī, it kā man jau būtu apnicis to noskaidrot, es jautāju, kur ir tāda un tāda autobusa gala piestātne. Nezinu, vai tu ievēroji, ka es izvēlējos šo piestātni nevis tāpēc, ka mani mudināja aplama doma nosist laiku, nē, tās bija veikli sa­rīkotas lamatas.

Vispirms runa bija par vienīgo piestātni uz šīs auto­busa Ūnijas, kura atradās pie pašas stacijas un turklāt ļoti neērtā, klusā vietā, kuru retais zināja. Bez tam tā bija stacijai pretējā pusē, un, ja nezināja, ka ir apakšzemes pāreja, vajadzētu iet pa apkārtceļu caur viaduktu. Un vēl, šī pāreja ir neticami sarežģīta, un nav iespējams pāris vārdos paskaidrot, kā ar to vai citu vietu saistītas tās dau­dzās ieejas un izejas. Nu un beidzot — ja izmanto šo pār­eju, tad attālums līdz peronam, no kura tev jābrauc, nemaz nav lielāks, ja iet cauri stacijai. Un tu, protams, zināji šo piestātni.

Es saspringu, gaidīdams atbildi. Kļuvu gluži stīvs aiz bailēm, ka tu uzminēsi manus slepenos nodomus, un, ja man nebūtu maskas, gadījumā, ja tu piedāvātos mani pa­vadīt, nebiju pārliecināts, vai spēšu iet tev blakus. Šaubos pat, vai man, kā nākas, izdevās slēpt' satraukto elpu. Es gaidīju tādā noskaņojumā, it kā mani būtu ieslēguši trauslā stikla traukā (stikla trauks ir plānāks par papīru, pietiek tikai nošķaudīties — un tas sašķīdīs sīkos gabali­ņos). Nevar noliegt, ka es izjutu nepacietību, bet patiesība ir arī tā, ka tu nesteidzies ar atbildi. Kas lika tev svārstī­ties? Es pieķēros šim faktam, ka tu svārsties. Bija radusies tāda situācija, ka tev nesvārstoties vajadzēja pieņemt tūlī­tēju lēmumu — vai nu piekrist, vai atteikties. Un, jo ilgāk tu svārstījies, jo asāk bija izjūtams nedabiskums, pieauga aizdomīgums. Ja tu nevēlējies, pietika ar tavu «nezinu», bet tu vēl svārstījies, un tas nozīmēja, ka tu pa pusei esi ar mieru. Un, tā kā tu piekriti — kaut arī pa pusei, — tad tādējādi pazaudēji ieganstu atraidījumam. Lai tev būtu vieglāk izšķirties, varbūt man vajadzēja vēl kaut ko pie­bilst. Tajā brīdī jauns puisis, rupji grūstīdamies, steidzīgi spraucās mums vidū. Tikai tad mēs pamanījām, ka traucē­jam ļaužu straumi un mums apkārt jau izveidojies virpu­lis. Ar pūlēm noturēdamās šajā straumē, tu jautājoši pa­lūkojies uz mani — pārlaidi man skatienu, it kā pavirši šķirstītu kalendāru. Man nepatīk tavs skatiens, es nodo­māju, un tikko taisījos vērt muti, lai kaut mazliet pasku­binātu tavu apņēmību, kad tu beidzot atbildēji.

Kad es izdzirdu šo atbildi, kaut gan viss ritēja labi un iekšēji mēs jau gandrīz bijām vienojušies, nez kāpēc kļuva skumji, itin kā es būtu nodots. …Ja tas esmu es — viss labi, bet, ja tas ir pilnīgi svešs cilvēks, kas tad? Mazliet pasvārstījusies, tu atbildēji piekrītoši. Un piešķīri tam tadu nozīmi, it kā bez svārstīšanās nevarētu piekrist. Vispār liki noprast, ka eksistē aizliegtā sēta. Un to, ka tu pilnīgi ap­zinīgi biji ar mieru iet man blakus septiņas astoņas minū­tes vairākus simtus metru, es nevarēju neuztvert kā kaut ko lielāku nekā vienkāršu laipnību. Katrā ziņā tā bija daudz vērtīgāka pretdāvana par pogu, ko es biju tev sa­meklējis. Atklāti runājot, tu apzinīgi izraisīji manī ero- tismu. Un, tā kā izraisīji apzinīgi, tad arī pati…

Nē, viss ir labi. Ko tad es arī varu teikt, kad viss mans plāns bija saistīts tieši ar tādu notikumu gaitu. Ja tu, uz­minējusi manus nolūkus, būtu atteikusies, viss mans darbs būtu vējā. Protams, es varētu pamēģināt no jauna nāka­majā dienā, bet, ja pirmajā reizē izdevās nostādīt visu kā nejaušību, otrreiz nevārētu izvairīties no tīšuma iespaida, un tava piesardzība tikai pastiprināsies. Jā, viss ir labi. Pagājušajā naktī es līdz galam atskārtu, ka vēlēšanās ar maskas palīdzību atgriezt tevi un ar tavu palīdzību at­griezt visus citus cilvēkus — nav nieks, nav tukši vārdi, tā sagraus aizliegto seksa sētu, piesātinās mani ar ne­kaunību. Tā kā es centos tikt pāri aizliegtajai sētai un tu, šķiet, piekriti tam, patlaban nebija jāizrāda sevišķi liela rosība. Tava attaisnošanās, ka tu tam vienkārši nepiešķir nozīmi, nevienu nepārliecinātu. Ja gribi sagraut šķērsli, ne­liekot savam partnerim to sagraut, tad nav cita līdzekļa, izņemot varmācību. Bet es būtu pārsteigts, dzirdot, ka ar vienpusīgu izvirtību var atjaunot taciņu. Tāda savā ziņā vienreizēja rīcība neizbēgami piespiedīs masku bez pēdām pazust no šīs pasaules. Bez tam, ja es taisījos apmierinā­ties ar varmācību, pietika ar manu īsto seju, kas klāta ar tārpiem, un nebija vajadzības ņemt palīgā masku.

Protams, teorētiski mani spriedumi bija pareizi. Bet blakus tev, tavam dzīvajam augumam, kāpjot lejā pa kāp­nēm uz apakšzemes pāreju, kas bija bāztin piebāzta ar sve­šiem cilvēkiem, mani nomāca tavas eksistences satricinošā realitāte, aiz apmulsuma, neizsakāmām ciešanām mani pārņēma smagas domas. Man nebūs ko atbildēt, ja tu pār­metīsi man iztēles nabadzību, — bet vai tiešām tik reti sa­stopama iztēle, kas dibināta uz tausti? Es nedomāju par tevi kā par stikla lelli vai rakstu zīmi, bet es pirmo reizi sajutu tavas eksistences taustāmu realitāti, tuvojoties tev tik cieši klāt, ka varēju pieskarties ar roku. Tā mana ķermeņa puse, kas bija tev tuvāk, k]uva jutīga kā pēc saules apdeguma, — katra pora, gluži kā suns, kas izvārdzis kar­stuma, izkārusi mēli, smagi elsa. Pietika tikai iedomāties, ka tu, tik taustāma, esi ar mieru pieņemt pilnīgi svešu cil­vēku, un mani pārņēma neciešamas skumjas tāpēc, ka es atrodos apmānīta vīra stāvoklī un turklāt vēl bez jebkāda iemesla esmu izmests kā nederīgs. Jā, vakar manas nekau­nīgās fantāzijas, kurās es ignorēju tevi, bija daudz mēre­nākas. Pat varmācība šķiet labāka par to. Es no jauna sāku atcerēties kā pilnīgi svešu seju maskas vaibstus un sāku izjust svelošu niknumu, riebumu pret šo sejas tipu — mednieku ar bārdu, tumšām brillēm un pretenciozā ģērbā. Un tajā pašā laikā es sajutu, ka tu, kas enerģiski nenorai­dīji šo seju, esi pavisam citāda, un man kļuva vēl skumī­gāk, it kā uz dārgakmeņa es būtu ieraudzījis indi.

Maska izturējās savādāk. Manuprāt, tā spēja uzņemt un pārvērst barībā manas ciešanas; gluži kā purva augam tās vēlmju zari un lapas kļuva aizvien spēcīgākas un kup­lākas. Tas vien, ka tu mani neatraidīji, līdzinājās vārdiem «tu esi mana», un es iecirtu iztēles ilkņus tavā pakausī, kas pacēlās virs gaišbrūnas blūzes bez apkaklītes kā bur­ciņa ar augļu sulu. Man nebija par ko attaisnoties — man tu biji tu, bet maskai — tikai viena no sievietēm, kas iepa­tikusies … Jā, tik tālu bijām viens no otra es un maska — mūs šķīra dziļš bezdibenis. Mēs atšķīrāmies viens no otra, bet tā taču ir sejas virsējā kārtiņa dažu milimetru platumā, viss pārējais ir kopējs, un tāpēc tu laikam gan uzskatīsi, ka teiciens par bezdibeni ir tikai skaisti vārdi, bet man gribas, lai tu atcerētos, kā izveidota gramofona plate. Tik vienkārši; bet cik desmitus toņu tā var atkārtot! Tāpēc nav nekāds brīnums, ka cilvēka sirds pukst vienlaikus divos pretējos toņos.

Zināms, kas tur ko brīnīties. Tu taču arī pati biji sa­šķelta. Es dzīvoju divkosīgu dzīvi, un tu arī sāki dzīvot divkosīgu dzīvi. Es pārvērtos svešā cilvēkā, uzliekot svešu masku, un tu arī kļuvi svešs cilvēks, uzliekot pati savu masku. Svešs cilvēks, kas uzlicis pats savu masku… Ne sevišķi patīkams vārdu savienojums. Es iepriekš biju cerē­jis sastapties otrreiz, un man vajadzēja sīki izstrādātu plānu, bet rezultātā nācās, šķiet, otrreiz šķirties. Droši vien es kaut kur biju nepiedodami pārrēķinājies.

Ja es būtu varējis iedomāties, ka nonāks tiktāl, labāk būtu tūlīt griezties atpakaļ • • • Nē, vēl labāk, nepagriežoties atpakaļ, vienkārši pajautāt tev par piestātni un no pārē­jiem plāniem klusējot atvadīties, bet… Tad kādēļ gan es paklausīgi eju maskas pavadā?… Neesmu pārliecināts, vai mans paskaidrojums ir ko vērts: mana pieviltā mīles­tība bija nodota un kļuva par naidu, vēlēšanās atjaunot ta­ciņu neatrada atbalsi un pārvērtās atriebībā, un, tā kā es jau esmu nonācis līdz tam, iznāca tā, ka savā rīcībā es sāku sekot maskai, kaut arī nodomi mums bija pretēji, cenzdamies līdz galam pārliecināties par tavu neuzticību … Bet pagaidi mazliet — man liekas, ka arī šo piezīmju sā­kumā es bieži esmu lietojis vārdu «atriebība», un tomēr… Jā, lietoju… Toreiz galvenais iegansts maskas izgatavo­šanai bija tieksme, piekrāpjot tevi ar maskas palīdzību, at­riebties īstās sejas augstprātībai. Tad es sāku nostāties par citu cilvēku reabilitāciju, tava kārdinājuma jēga arī ieguva saprātīgumu, apcerīgumu, tad pievienojās kaut kas jutek­lisks, izšāvās kaislību izvirdums, kas pieņēma greizsirdī­bas formu, greizsirdība, uzdūrusies aizliegtai sētai, izrai­sīja mīlas konvulsijas, līdzīgas slāpēm, es kļuvu erotisks un galu galā atkal pārvērtos par atriebības gūstekni.

Pēdējā atriebības uzplūdumā bija kaut kas tāds, kas neapmierināja mani, radīja bažas. Kādu atriebību vaja­dzēja izvēlēties, kad konstatēta tava neuzticība? Vai man, kad būšu devis tev pierādījumus, jānoklausās tavi liecinā­jumi jeb arī jāpiespiež šķirties? Nekādā gadījumā — ja da­rīšu kaut ko tamlīdzīgu, tad pazaudēšu tevi. Ja mūsu attie­cības atļaus tikai slepus noskatīties tavu neuzticību caur izlauzumu aizliegtajā sētā, ko izcirti tu un maska, — lie­liski, esmu ar mieru tā noskatīties visu mūžu. Bet vai tiks īstenotā atriebība ar tādu nepārtrauktu kropļošanu? Pie­lāgojoties manai sašķeltībai, arī tu būsi spiesta ne­pārtraukti paciest to pašu sašķeltību. Ne mīlestība, ne naids… Ne maska, ne īsta seja … Acīm redzot, šajā bie­zajā, pelēkajā miglā esmu ieguvis pagaidu līdzsvaru.

Tomēr atšķirībā no manis, — es biju nolēmis mierīgi atsacīties no sava nolūka, — maska, kurai vajadzēja iztu­rēties lepni un neatkarīgi, turpretī sāka zaudēt pašsavaldī­šanos. Tavi vārdi, ko tu nejauši izmeti, kad vēlāk, pēc des­mit minūtēm, sēdēji restorānā pazemes pārejas galā un maisīji ar karotīti kafiju, laupīja maskai pašpārliecību, itin ka iedzina starp diviem spoguļiem un spieda runāt pašai ar sevi.

— Mans vīrs patlaban ir komandējumā, tāpēc …

Ko nozīmē «tāpēc»? Vairāk tu nekā nesacīji, maskai ari nebija vēlēšanās iztaujāt. Veselais saprāts pateica priekšā, ka tavus vārdus var saprast tā: tāpēc, atgriežoties mājās, man nebūs jāgatavo pusdienas, un nekas nenotiks, ja es paedīšu pilsētā, — tas ir, tu it kā attaisnojies, ka piekriti manam priekšlikumam, tā tos arī varēja uztvert. Bet tava toņa drūmajā vēsumā bija drīzāk noteiktība, it kā tu ap­stiprinātu sevi pašas acīs, un efekts bija gluži tāds pats, it ka tu iesistu knipi pa degunu maskai, kas iemīlējusies pati sevī… Par ko mēs runājām? … Jā, pareizi, maska kaut kur izlasītos vārdos cildināja tavu pirkstu formu, tad ap­vaicājās par rētiņu uz labās rokas īkšķa, ko tu biji dabū jusi, pogas gatavojot, un pēc tam, kad maska bija pārlie­cinājusies, ka tava roka tik un tā neizvairās no tās ska tiena, tā izvēlējās par sarunas tēmu cilvēku attiecības ka algebrisku vienādojumu, kurā neietilpst tādi noteikumi ka vārds, profesija, dzīves vieta, un tūlīt, cik atceros, sāka iz­dibināt tavu noskaņojumu. Maska, kura noteikti zināja, kam pieder vadošā loma tavā pavedināšanā, gatava ap­ieties ar tevi tā, kā tai ienāks prātā, sastinga izbrīnā kā bērns, ko sāncensis negaidot apgājis, nobīdījis malā.

Piezīme uz malām. Es atceros, ka toreiz šausmīgi uztraucos, baidīdamies, kaut tikai tu neat­klātu, ka aiz maskas slēpjos es.

Ja padomā dziļāk, tad būtībā nav nekādu pierādījumu, ka pavedināja maska un pavedinātā izrādījies tu. Viss bija izdarīts smalki — vai tu nepadevies kārdināšanai pēc pa­šas gribas neatkarīgi no maskas viltībām? Tā vai citādi, sākt visu no jauna nebija iespējams, un maskai, lai iedros- minātu sevi, neatlika nekas cits kā pārvērsties par vēl uz­stājīgāku pavedinātāju.

Lai arī kā maska centās izturēties kā pavedējs, tas ne­bija vajadzīgs — tu jau biji pavedināta sieviete. Ja sa­ņemsi savā varā ar vienu roku, tad tikpat piekrāpta izrā­dīsies viena roka; bet, ja sagrābsi ar abām rokām, tad tiks nodotas abas rokas — tā mēdz teikt. Lūk, kāpēc visu laiku, kamēr mēs bijām restorānā, maska visiem spēkiem centās neatgriezties pie sarunas par tavu «vīru». Tas pats attiecās arī uz tārpiem: lai kā arī likās, ka šai tēmai var pieskar­ties mierīgi, lai cik loģiski būtu pierādīts, ka tas attiecas uz citu cilvēku, — vienalga, šausmīgi. Tomēr, kad tu ne­izrādīji nekādu vēlēšanos atgriezties pie šīs tēmas, es briesmīgi sadusmojos — vispār nelādzīga situācija. Patie­šām, tu neapšaubāmi ignorēji «viņu», tātad — mani. Pā­rāk nepatīkams nicinājums. Bet, no otras puses, nevar sa­cīt, ka es vēlējos, lai tu skartu šo tēmu, — vispār man bija diezgan grūts stāvoklis. Ja tu no jauna sāktu runāt par «viņu», to varētu izmantot, lai apvaldītu masku. Man kā pavedinātājam atlika tikai cerēt, ka tu joprojām būsi mana līdzzinātāja. Mani kaitināja tava dīvainā maniere smaidīt tikai ar apakšējo lūpu. Vēl vairāk satrauca tas, ka tu rau­dzījies man cauri kaut kur tālē. Es jutos vainīgs par to, ka tu atteicies no piedāvātā alus. Bet es arī negribēju, lai tu dzertu pārāk daudz. Vārdu sakot, jutos kā cilvēks,_ kuru iegremdē ledainā vannā, tūlīt aplej ar verdošu ūdeni. Kreisā acs, it* kā aplūkodama trofeju, maigi raudzījās uz taviem pirkstiem, kas drupināja maizi, — liegi, mīksti pirk­sti, it kā ūdenī samērcēta trusīša ādiņa, ja neievēro retinu, ko ieguvi, pogas darinot; labā acs, gluži kā pievilts vīrs — sievas laulības pārkāpšanas liecinieks, viebās aiz sāpēm. Mīlestības trīsstūris, kur viens izpilda divas lomas. Anti- Eiklida trīsstūris, kas rasējumā izskatītos kā taisna līnija: «es», «maska» — mans otrais «es» un «tu».

Kad mēs bijām paēduši, laiks kā želeja tūlīt mums ap­kārt sāka sastingt. Varbūt griestu smaguma dēļ? Nepro­porcionāli masīvais betona stabs stāvēja zāles centrā un uzvedināja uz domām, ka tas, ko stabs tur, ir nesamērīgi smags. Turklāt šim apakšzemes restorānam nebija logu. Nekas neapliecināja saules laika divdesmit četru stundu vienības eksistenci. Bija tikai mākslīga gaisma, kurai trūka periodiskuma. Un tūlīt aiz restorāna sienām pa vertikāliem slāņiem, kas sniedzās dziļumā, pa pazemes upēm tecēja laiks, kas mērojams desmitiem tūkstošos gadu. Un tavs «vīrs», kuram jāskubina mūsu laiks, kamēr mēs tā viņu gaidām, nekad neatgriezīsies. Ai, laiks, sabiezē, pārvērties traukā, kas apsedz tikai mūs abus! Tad, tā arī palikdami traukā, mēs šķērsosim ielu, un vieta, kur mēs nonāksim, kļūs mūsu jaunā gulta.

Tomēr īstenībā ne es, ne maska nezinājām tavus patiesos nodomus. Neatsacīdamās, nemaz nepretodamās, tā ka radās priekšstats, it kā tu to gaidītu, tu pieņēmi manu vienkāršo manevru: vispirms uzaicināt tevi iedzert kafiju un pēc tam paēst pusdienas; bet… — kādu laiku maska optimistiski uzskatīja, ka viss norit pēc plāna, bet… — šāda tava noteiktā pozīcija, it kā tu visus savas apziņas ķieģelīšus būtu jau sastiprinājusi ar javu, no jauna viesa maskā bailes un izmisumu. Protams, tu nebiji vienkārši nelaipna. Tā kā tu piekriti, lai tevi pavedina, nelaipnība pierādītu, ka tu pārāk daudz domā par aizliegto sētu, un tu, gluži otrādi, kļūtu pieejamāka, bet tu biji pietiekami maiga, neaizmirsi delikātu rūpību. Tu nekautrējies, iztu­rējies droši, dabiski, brīvi. Vispār it nemaz neatšķīries no tās, kāda tu biji parasti, tu biji tu.

Un šī tava pastāvība radīja maskā apjukumu. Kur gan tu, gaidot pavešanu, slēp savu stīgro elpu kā izplūdušu krējuma konfekti, kur ir iekšējā ugunī kvēlojoši skatieni, gaidu izraisītais satraukums? Krampjaini pieķērušies apaļā pusdienu galda malām, mēs atgādinājām saplacinātas pie­nenes ziediņus, kas iespiesti starp saules laika lapām. Vai tā bija tikai pašapmierināta maskas iztēle, ka es, kāri rī­dams siekalas, pieķēries aizliegtajai sētai, gaidīju mirkli, kad varēšu kopā ar tevi piedalīties tās sagraušanā? Lūk, kāpēc pusdienu beigas tajā pašā laikā bija dīvainas satik­šanās dīvainas beigas.

Viesmīlis klusēdams, gluži nemanāms, kā to prasīja-no- teikumi, novāca galdu. Ūdens glāzēs sāka virmot — acīm redzot, aizgāja metro vilciens. Maska, izrādīdama nepacie­tību, joprojām muļķīgi pļāpāja, ik pa brīdim cenzdamās iespraust vārdus, kas izraisa seksuālas asociācijas, bet tu nekādi nereaģēji — ne pozitīvi, ne negatīvi. Ar acs kak­tiņu vērodams maskas apmulsumu, es dzēlīgi aplaudēju un vienlaikus nožēloju, ka nekā nevaru tevi pieķert neuz­ticībā.

Tomēr tas turpinājās kādas divdesmit minūtes, bet tad — tu droši vien atceries? — maska, atraisīdamās no sastinguma, izstiepa kāju, un kurpes purngals pieskārās tavai potītei. Tavā sejā pavīdēja tikko manāms saviļņo­jums. Skatiens sastinga kaut kur telpā. Starp uzacīm iegu­lās rieviņa, lūpas iedrebējās. Bet tu iecietīgi, mierīgi pieņēmi maskas veltās pūles, kā rīta gaisma pamazām pār­ņem nakts debesis. Smiekli plēsa masku vai pušu. Nespē­dami izlauzties uz āru, smiekli it kā pielādējās ar elektrību un paralizēja masku. Šoreiz tai it kā izdevās sašaut medī­jumu. Vispār nav ko uztraukties. Koncentrējusi savu uz­manību uz tavām sajūtām, kuras uztvēra ar kurpes purn­galu, maska arī iekoda mēlē un nodevās bezvārdu sarunas tvīksmei.

īstenībā bija bīstami vaļsirdīgi tērzēt. Piemēram, mēs apbrīnojami vienprātīgi sākām runāt par dārza kokiem; abiem negaidot izraisījās saruna par sievieti, kurai nav bērnu; alegorijās, tēlainos izteicienos es neviļus sāku lietot ķīmijas terminus — ja būšu tik nepiesardzīgs, radīsies ve­sels lēvenis pierādījumu, kas var nodot masku. Laikam gan cilvēks sagandē dzīvi pats ar saviem izkārnījumiem biežāk, nekā suns apstājas pie staba.

Bet es saņēmu skaudru triecienu. Nesatraucamais miers, ar kādu tu atļāvi sevi pavedināt, neiekļāvās manā apziņā, bet es ļoti labi iztēlojos, cik maskai tas bija pievilcīgi, — lūk, kas man bija briesmīgs trieciens. Mana kāja, kas pie­skārās tavai potītei, taču patiešām bija mana kāja, un es to skaidri apzinājos, bet, ja es visiem spēkiem nekoncen­trēšos, tad man radīsies tikai netieši, izplūduši iespaidi, it kā tāli, iztēles radīti notikumi: tiklīdz atdalījās seja, atda­lījās arī miesa. Es nojautu to, bet pietika sadurties ar šādu faktu — un man iekšās viss sagriezās aiz sāpēm. Ja tā notiek ar mani potītes dēļ, vai spēšu saglabāt pašsavaldī­šanos, kad sapratīšu, ka viss tavs augums pieejams pie­skārieniem? Vai tad es spēšu pretoties tieksmei noraut masku? Vai, pieaugot spiedienam, spēšu saglabāt mūsu sirreālistiskā trīsstūra formu, kas jau tā sasprindzināts līdz augstākajai pakāpei?…

Ar kādām pūlēm, zobus sakodis, es cietu šīs mocības lētas viesnīcas numurā. Nenorāvis masku, nenosmacējis tevi, es sasēju sevi ar rupju salmu virvi, iegrūdu maisā, atstājis tikai caurumiņus acīm, un biju spiests noskatīties, kā tu atdodies. Nevarības kliedziens man iestrēga kaklā. Pārāk vienkārši! Vairāk nekā vienkārši! Pēc satikšanās nav pagājušas ne piecas stundas — cik viss vienkārši! Ja tu kaut izskata pēc būtu pretojusies… Nu, bet cik stundas mani apmierinātu? Sešas stundas? Septiņas stun­das? Astoņas stundas?… Kādas muļķības, smieklīgi spriedelējumi… Tava izvirtība tā arī paliks izvirtība, vai paies piecas stundas vai piecdesmit, vai piecsimt.

Bet kāpēc tad es toreiz nedarīju galu šim nederīgajam trīsstūrim? Atriebības dēļ? Iespējams. Domāju, ka bija ir tas, ir citi motīvi. Ja būtu atriebības dēļ, tad laikam vis­labāk būtu bijis turpat noraut masku. Bet man bija bail. Visvairāk,- protams, es baidījos no maskas cietsirdīgās rī­cības, tā nesaudzīgi bija pārvērtusi, satriekusi visu manu mierīgo dzīvi, nu, un bez tam vēl briesmīgāka būtu atgrie­šanās pie tām vientulības dienām, kad man nebija sejas. Bailes vairo bailes, un es, gluži kā putns bez kājām, ku­ram laupīta iespēja nolaisties zemē, biju spiests vienmer lidot un lidot. Bet tas vēl nav viss… Ja es patiešām ne­spēju paciest to — ir cita izeja: maska paliks dzīva un no­galinās tevi… Tava neuzticība ir neapstrīdama, bet, par laimi, maska man ir alibi… Neuzticība — nopietna vaina … Maska spēs pilnīgi apmierināties …

Bet es nedarīju arī to. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka negri­bēju tevi pazaudēt? Nē, tieši tāpēc, ka nevēlējos tevi pa­zaudēt, man bija pietiekams pamats slepkavībai. Aplam ir meklēt saprātīgumu greizsirdībā. Nu, padomā: tu taču to­reiz stūrgalvīgi atraidīji mani, neskatījies uz manu pusi, bet tagad guli izstiepusies zem maskas! 2ēl, ka gaisma bija nodzēsta un es nevarēju ieraudzīt visu pats savām acīm, bet… Tavs zods, kurā apbrīnojami bija apvienots briedums un nenobriedums… Tumšā dzimumzīme pa­dusē … Rēta pēc apendicīta operācijas … Sprogainu matu kušķītis… Par visu to ņirgājās, visu ieguva. Ja tik vien es varētu, man gribētos aplūkot tevi spilgtā dienas gaismā. Tu ieraudzīji un noraidīji tārpu mudžekli, tu ieraudzīji un pieņēmi masku, un tāpēc tev nebija tiesību būt sašutušai, ka ieraudzīja arī tevi. Bet gaisma nederēja arī man. Pirm­kārt, es nevarētu noņemt brilles. Un galvenais — manā miesā tāpat bija dažādas iezīmes: rēta uz gurna, kas pali­kusi no tās reizes, kad mēs ļoti sen kopā slēpojām, un dau­dzas citas, kuras es nezināju, bet tu droši vien zināji.

Acu vietā es mobilizēju visu, kas var sajust, — ceļga­lus, rokas, delnas, pirkstus, mēli, degunu, ausis, — raidīju tos uzbrukumā, lai iegūtu tevi. Nepalaidu garām neko, kas būtu tava auguma dots signāls, — ne elpas vilcienu, ne nopūtu, ne locītavu kustības, ne muskuļu saraušanos, ne ādas atdalījumus, ne balss saišu trīsas…

Un tomēr man negribējās pārvērsties tīri par bendi. No manis bija izspiestas visas sulas, es izkaltu, un tajā pašā laikā man bija jāpacieš šī netikumība, jāpacieš šī cīņa. Tādā agonijā arī nāve zaudēja sagaidāmo asumu, un slep­kavība izskatījās tikai kā neliels barbarisms … Kas, tavu­prāt, lika man izvēlēties pacietību? Iespējams, ka tas tev šķitīs dīvaini, — cieņa, kādu tu joprojām saglabāji, kaut gan par tevi ņirgājās. Nē, «cieņa» skan mazliet dīvaini. Nē, tā nepavisam nebija izvarošana, nebija arī vienpusīga maskas patvaļa — tu ne reizi ne ar ko neizrādīji, ka no­raidi to, un tātad tevi jāuzskata drīzāk par līdzdalībnieci. Bet, kad līdzdalībnieks izturas ar cieņu pret savu kompan­jonu, tas izskatās komiski. Acīm redzot, pareizāk ir sacīt, ka tev bija pašpārliecinātas līdzdalībnieces izskats. Tāpēc, lai cik izmisīgi cīnītos maska, tā nespēja pārvērsties par netikli, nerunājot jau par izvarotāju. Tu paliki, burtiski, nepieejama. Bet fakts paliek fakts — tu esi netikumīga un neuzticīga. Un fakts paliek fakts — greizsirdība kūsāja manī kā darva katlā, kā dūmi, kas izlauzušies no dūmeņa pēc lietus, kā karstais avots, kas verd kopā ar dubļiem. Bet notika kas neparedzēts — nostājusies nepieejamības pozā, tu galu galā nepakļāvies maskai, un tas pārsteidza mani, satricināja.

Nevar teikt, ka man izdevās pilnīgi saprast, kas spieda tevi tik droši pārkāpt laulību. Droši vien tā nav vis jutek­lība. Ja tā būtu juteklība, tev toreiz vajadzētu daudz at­klātāk koķetēt. Bet tu, gluži kā pildīdama rituālu, no sā­kuma līdz galam cītīgi saglabāji nesatricināmu mieru. Es patiešām nesaprotu. Kas norisinājās tevī? Es nespēju uz­tvert arī mājienu. Slikti vēl arī tas, ka izveidojušās, iesak­ņojušās neveiksmes izjūtas līdz pašam galam — katrā ziņā līdz šim laikam, kad tiek rakstītas šīs piezīmes, — tā arī palika gluži kā nenomazgājams traips. Šī pašmocība, kas aprij iekšas, ir briesmīgāka par greizsirdības lēkmēm. Lai gan es speciāli uzliku masku, lai atjaunotu taciņu un aizvilinātu tevi uz tās, tu pagāji man garām un pazudi tā­lumā. Un, tāpat kā agrāk, kad man vēl nebija maskas, es paliku viens.

Es tevi nesaprotu. Diez vai tu piekriti uzaicinājumam tikai tāpēc, ka tas tika izteikts un tev bija vienalga, kas uzaicina, diez vai tu tēloji ielas staiguli, bet… Bet nav arī pierādījumu, ka tas tā nav. Varbūt tu biji dzimusi prostitūta un es to it nemaz nenojautu? Nē, prostitūta nevar ar tādu svētsvinīgumu notēlot sievieti. Ja tu būtu bijusi prostitūta, tad, apmierinādama svešu miesas kārību, neaplietu cilvēku ar nicinājumu, nepiespiestu viņu nodoties pašmocībai. Kas tu īsti biji? Kaut arī maska visiem spē­kiem centās sagraut šķērsli, tu, nemaz nepieskārusies, iz­slīdēji tam cauri. Kā vējš vai kā gars …

Es nesaprotu tevi. Turpmākie eksperimenti ar tevi no­vedīs tikai pie viena — pie manis paša bojā ejas.

No rīta — lai gan, kas tas nu par rītu vairs, bija jau gandrīz pusdienlaiks — mēs līdz pašām viesnīcas durvīm gandrīz nesarunājāmies. Tādēļ ka naktī es ik pa brīdim pamodos bailēs, ka tik miegā man nenoslīd maska, sapņu dēļ — it kā man kaut kur jābrauc, it kā pa ceļam esmu pazaudējis biļeti — nogurums žņaudza virsdeguni gluži tā, kā tur būtu iedurts miets. Pateicoties maskai, es spēju, tā­pat kā tu, neļaut sejā parādīties nogurumam un kaunam. Bet tās pašas maskas dēļ es nevarēju ne nomazgāties, ne noskūties. Maska, palikdama nemainīga, cieši apkļāva pa nakti satūkušo seju, ataugušie bārdas matiņi, uzdūrušies šķērslim — maskai, saliecās un sāka ieaugt ādā — šaus­mīga sajūta. Vispār maska arī ir nožēlojama lieta. Gribē­jās iespējami ātrāk šķirties no tevis un atgriezties slēptuvē.

Kad, aizsmēķējot cigareti, mana īstā seja, kura visu šo laiku bija spiesta tēlot nepateicīgu lomu, ierunājās par to, kas varēja izraisīt tevī sirdsapziņas mokas, tu pēkšņi ne­droši pasniedzi man zilganzaļu pogu, un es neviļus nodre­bēju. Tā nebija manis paceltā poga, bet cita, ar ko tu no­ņēmies toreiz, pirms pāris nedēļām. Tajā laikā mani kaiti­nāja tava aizraušanās, bet, ieraudzījis šo pogu no jauna, es, šķiet, sapratu tevi. Smalkas sudrabotas stīdziņas, gluži kā iespiestas ar adatu, savīdamās brīnumainā režģī, iezī­mējās biezajā lakas pamatnē. Šķita, ka tajā sastindzis tavs mēmais kliedziens. Poga man izlikās kā pieklīdis kaķis, ko ar neizmērojamu mīlestību kopusi veca vientuļa sieviete. Naivi? Varbūt. Bet pietika man iedomāties, ka tas ir kais­līgs protests pret «viņu», kas ne reizi nav atcerējies par tavām pogām, un tava rīcība man tūlīt likās labi pārdo­māta … Ēs gatavojos apvainot tevi, bet nu apvainotais izrādījos pats — vispār es biju meistarīgi iemācījies pa­

ciest sakāvi. Interesanti, kas ir teicis šo muļķību, it kā sie­vieti var iegūt…

Visa iela mirdzēja gaismā gluži kā hromēta. Reāla bija tikai degunā palikusī tavu sviedru smaka. Ātrumā apkopis seju, es iekritu gultā un atmodos tikai rītausmā. Izrādījās, ka esmu nogulējis gandrīz septiņpadsmit stundu. Seja dega tā, it l<ā būtu apstrādāta ar skrāpjvīli. Atvēris logu un rau­dzīdamies debesīs, kas lēni kļuva arvien gaišākas un zilā­kas, es liku klāt sejai mitru dvieli. Pamazām debesis ieguva tādu krāsu kā pogai, ko tu man biji iedevusi, un pēc tam ar kuģa skrūvi putās sakultas jūras krāsu. Man uzmācās grūtsirdība, sāpīgi saķēris ar rokām krūtis, es neviļus iebrē­cos … kāds neauglīgs dzidrums! Šajā zilgmē dzīve nav iespējama. Cik labi būtu noslāpēt vakardienu un aizvakar­dienu, lai tās pazustu. Ja analizē manu plānu tikai no for­mas viedokļa, tad nevar teikt, ka tas nebūtu devis nekādus panākumus; bet kas ievācis šo panākumu augļus un kā­dus? Ja arī bija cilvēks, kas ievāca augļus, tad tas izrādī­jās tu viena pati, jo bez kautrības notēloji ielas staiguli un kā milzīga taustāma ēna izkļuvi cauri maskai. Bet patla­ban, šeit palikusi tikai debess zilgme un sejas sāpes… Maska, kurai vajadzēja kļūt uzvarētājai, izskatījās uz galda nejēdzīgi — kā nepieklājīga bildīte pēc kāres apmie­rināšanas. Varbūt izmantot to kā mērķi vingrinājumiem šaušanā ar gaisa pistoli?… Un pēc tam saplēst to sīkos gabaliņos, it kā nekā nebūtu bijis? …

Bet zilgme pa to laiku bija kļuvusi bālāka, iela sāka iegūt savu dienas seju, un tad mana gļēvā smeldze nolupa kā veca kreve, un es no jauna tiku nesaudzīgi pievērsts neizbēgamajai īstenībai — tārpu mudžeklim. Lai arī maska nespēj man vairs sniegt sapņus, kas līdzinās svētku ugu­ņošanai, taču vēl ļaunāk — atteikties no maskas un aprakt sevi dzīvu akmens maisā bez neviena loga. Pēc vakardie­nas es vēl svārstījos, bet, ja man izdotos mūsu trīsstūrī precīzi atrast smaguma centru, tad laikam nemaz nebūtu bijis tik neiespējami, veikli noturot līdzsvaru, izmantot masku. Lai cik vētrainas būtu manas pārejošās emocijas, jebkuram plānam nepieciešams zināms laiks pabeigša­nai — tas ir pilnīgi skaidrs.

Es ātri paēdu un agrāk nekā parasti izsteidzos no mā­jas. Tā kā man no jauna bija jātēlo «pašam sevi», kas at­griežas pēc nedēļas no komandējuma, šodien pēc ilgākA pārtraukuma seja atkal apsaitēta. Iedams laukā, es parau­dzījos uz savu seju, kas atspoguļojās logā, un apstulbu. Kādas šausmas! Es pilnīgi no jauna viedokļa uztvēru at­brīvotības sajūtu, ko sniedza maska. Kā būtu, ja tūlīt pat es atgrieztos mājās? … Tāda doma mudināja mani pašu… Tas tevi ietekmēs — pagājušās nakts sajūtas, bez šaubām, vēl ir dzīvas tavā miesā. Ir vērts izmēģināt. Bet vai es spēšu to izturēt — lūk, kas jājautā. Diemžēl nebija pārlie­cības. Pagājušās nakts sajūtas bija palikušas arī man. Es droši vien moku tevi niknuma uzplūdumā tāpēc, ka viss atklājies. Bet, lai kā es cietu, tik un tā gribējās uz zināmu laiku saglabāt trīsstūri. Un mūsu satikšanos, kad būšu «es pats», atliksim uz to laiku, kad sastapšos ar atžirbušu ār­pasauli un nomierināšos.

Bet vai patiesi tā ir atžirbusi, šī ārpasaule?

Institūta vārti vēl bija aizslēgti. Kad es iegāju pa sānu durvīm, sargs ar zobu suku mutē un puķu podu rokās tā izbijās, ka uz mirkli zaudēja valodu. Viņš steigšus rnetās uz vestibilu, bet es apturēju viņu un lūdzu iedot atslēgu. Pierastā ķimikāliju smaka man bija kā ievalkāti zābaki. Bet tukšā institūta ēka atgādināja spoku mājokli, kurā dzīvo tikai koka dvēsele — smaržas, soļu skaņas. Lai at­jaunotu attiecības ar īstenību, es apgriezu plāksnīti ar savu vārdu uz labo pusi un ātri pārģērbos baltajā virsvalkā. Uz šīfera tāfeles bija uzrakstīta S grupas asistenta izdarītā eksperimenta gaita. Teicami rezultāti. Tikai tas man ienāca prātā, un vairāk pie šīs domas es neatgriežos. Sai ēkā eso­šais cilvēks, kas uzkurināja sāncensību un greizsirdību, bija slavas kāres apsēsts, centās aizsteigties priekšā ci­tiem, lai dabūtu ārzemju literatūru, lauzīja galvu par kadru problēmu, krita histērijā eksperimentu finansēšanas dēļ un tai pašā laikā cītīgi strādāja, atrazdams darbā dzīves jēgu, nebija es, bet kāds cits, man ļoti līdzīgs. Man šķita, ka mans agrākais es radniecīgs manam īstajam es tikai tik daudz, cik koka dvēselei radniecīga smarža, soļu skarta. Tas mani mulsināja. Tāpēc arī noteikumi ir pavisam citi. Tehnikā pastāv savi tehnikas likumi, un, lai arī kāda būtu seja, šos likumus tas neietekmē. Vai var, piemēram, apgal­vot, ka ir ķīmija, ir fizika zaudē jēgu, ja nesameklē sevī visu pakāpju humānās attiecības, kā, piemēram: ūdens blusu, medūzu, parazītu, cūku, šimpanzes, lauku peļu at­tiecības. Protams, ka ne! Cilvēku attiecības ir tikai cilvēku darba piedeva. Savadāk neatliktu nekas cits ka tūlīt at­teikties no paliatīvas maskarādes un izdarīt pašnāvību…

Nē, laikam spokojas… Neviena nav, un tāpēc uzma­nību pārāk saista smaržas un soļu skaņas… Nevienu tas nesatrauc; neliela brūce ādā netraucē pat darbu… Lai runātu ko runādami, tas, ko es šeit daru, skar tikai mani. Vai kļūšu caurspīdīgs, vai es zaudēšu degunu, vai mana seja kļūs līdzīga begemota purnam … Kamēr es varu strā­dāt ar aparatūru, kamēr es varu domāt, mana kompasa bultiņa vienmēr būs vērsta uz Šo darbu.

Negaidot iedomājos par tevi. Pastāv uzskats, ka sievie­tes nostādot sava kompasa bultiņu uz mīlestību. Jāšaubās, vai tam var ticēt, bet šķiet, ka sieviete tiešām var būt lai­mīga ar mīlestību vien. Nu, bet vai tu patlaban esi lai­mīga? … Pēkšņi man sagribējās pasaukt tevi savā paša balsī un sadzirdēt tavu balsi atbildam. Es noņēmu klausuli un uzgriezu numuru, bet pēc otrā signāla to uzkāru. Mana sirds nebija sagatavota. Es aizvien vēl baidījos.

Tad sāka pulcēties līdzstrādnieki, un katrs no viņiem sveicināja mani ar līdzjūtību, kurai piejaucās zināmas bai­les, — gan ēkā, gan manī beidzot atgriezās cilvēka gars. Es tomēr pārāk nervozēju. Nekas īpaši labs nenotika, bet ari nekas slikts negadījās. Ja man izdotos institūtā darbu padarīt par taciņu uz citiem cilvēkiem un trūkstošo aizpil­dīt ar maskas palīdzību, un pierast pie tādas divējādas dzī­ves, tad, apvienojot to visu, es pārvērstos par ideālu cil­vēku. Nē, maska nav vienkārši īstās sejas aizvietotāja — tā dod īstajai sejai fantastiskas privilēģijas jebkuras aiz­liegtas sētas ieņemšanā, atver tai visas durvis, un tāpēc man vajadzēs dzīvot nevis viena cilvēka, bet daudzu cil­vēku dzīves vienlaikus. Bet vienalga, vispirms — jāpierod. Es pielāgošos ar vieglu sirdi mainīt apģērbu atkarībā no vietas un laika. Tāpat kā gramofona plate spējīga vienlai­kus izdot skaņas, cik tik uziet…

Dienā norisinājās neliels incidents. Laboratorijas stūrī bija sapulcējušies bariņā vairāki cilvēki, es ar vienaldzīgu izskatu sāku viņiem tuvoties, un centrā stāvošais jaunais asistents mēģināja kaut ko noslēpt. Kad es jautāju, izrā­dījās, ka nav jau nekā, ko slēpt: tas bija uzaicinājums, kurā tika runāts par to, kā jāatrisina jautājums par kore­jiešu emigrāciju. Turklāt, kaut gan es neaizrādīju viņam, viņš sāka gari un plaši atvainoties, bet pārējie samulsuši vēroja notiekošo.

… Vāt tik tas nav tāpēc, ka cilvēkam bez sejas nav tie­sību dot savu parakstu korejiešiem par labu? Protams, asistentam nebija ļauna nolūka — droši vien viņš bija ievērojis, ka uzbudina mani, un atturējās no līdzjūtības iz­teikšanas. Ja cilvēkiem nekad nebūtu bijis sejas, diez vai varētu rasties rasu problēma, vienalga, vai tas būtu japā­nis, korejietis, krievs, itālietis vai polinēzietis. Tomēr kāpēc tad šis jaunais cilvēks, tik augstsirdīgs pēc dabas, atšķīra mani, kam trūkst sejas, no korejiešiem, kuriem ir citāda seja? Vai nevar pieņemt, ka tad, kad cilvēks evolūcijas procesā attālinājās no pērtiķa, tas notika, nevis pateicoties rokai un darba rīkam, kā parasti apgalvo, bet tāpēc, ka viņš pats sāka izdalīt sevi pēc sejas?

Tomēr bez sašutuma es palūdzu, lai man arī dod pa­rakstīt. Kā šķita, visi atviegloti uzelpoja. Bet kaut kāds ne­patīkams rūgtums tomēr palika. Kas lika man darīt to, uz ko man prāts it nemaz nenesās? Neredzamā siena, ko dēvē par «seju», aizšķērsoja man ceļu. Vai to var nosaukt par atžirbušu pasauli? …

Pēkšņi es sajutu nepārvaramu nogurumu un, aizbildi­noties ar kādu ticamu ieganstu, aizgāju mājās ātrāk nekā parasti. Es vēl nevarēju apgalvot, ka man atgriezusies sa­jūta, it kā man ir īstā seja, un diez vai varēja cerēt uz lie­lākām izmaiņām. Katrā gadījumā mana seja ir apsaitēta, un, ja es nerunāšu, nav ko bažīties, ka manu satraukumu pamanīs, turklāt neuztraukšos jau es viens pats. Laikam daudz vairāk man jābažījas par to, lai, raugoties uz tavu satraukumu, varētu izlikties, ka to neredzu. Es visu laiku pūlējos sev iegalvot: pat ja manīšu, ka tu esi ļoti apjukusi, tas nedrīkst mani satraukt, piespiest zaudēt kontroli pār sevi.

Bet, sastapusi mani pēc nedēļu ilgas šķiršanās, tu ne­izrādīji ne mazākā kauna — visā tavā uzvedībā, katrā se­jas vaibstā, gluži tāpat kā pirms nedēļas, slēpās zobgalība, un sākumā es pat apstulbu no tādas vienaldzības. Likās, it kā tevi būtu atveduši refrižeratora lidmašīnā tieši tādu pašu, kāda tu biji pirms manas aizbraukšanas. Iespējams, ka mana eksistence tik maz tev nozīmēja, ka tu neuzska­tīji par vajadzīgu šķiest spēkus tam, lai glabātu savus no­slēpumus. Jeb varbūt tu patiešām biji sātans eņģeļa iz­skatā un nekrietna bezkaunība bija tava īstā būtība? Galu galā es pikti lūdzu tevi pastāstīt, kas noticis manā prom­būtnē, un tu, it nemaz nepārvērtušies sejā, ar nevainīgu iz­skatu noņemdamās ar manām drēbēm, sāki tērzēt gluži kā bērns, kas vienatnē izklaidējies ar klucīšiem, par mājsaim­niecības jautājumiem, kas tevi satraukuši: par to, ka kai­miņi, pārkāpjot arhitektūras iestāžu instrukcijas, sākuši celt piebūvi savai mājai un viņiem sākusies rakstveida cīņa ar iestādēm, bet viņu bērnam suņu riešanas dēļ esot- bez­miegs; koku zari pagalmā zemu nokarājoties uz ielu; var­būt vajadzētu aizvērt logu, kad mēs ieslēdzam televizoru; veļas mazgājamā mašīna pretīgi rūc, vai nevajadzētu pirkt jaunu. Vai patiešām tas ir tas pats cilvēks, kas pagā jušajā naktī dāsni, gluži kā strūklaka pārpārēm pildīja mani ar jūtām, vai patiešām manā priekšā ir nobriedusi, īsta sieviete?… Negribas ticēt… Es tik izmisīgi cīnījos ar sašķelšanos starp seju un masku, kas sākās tūliņ pēc tam, kad es biju pilnā gatavībā, bet tu aukstasinīgi izturēji sašķelšanos, kas tev bija pavisam negaidīta, un tev nepa lika ne nožēlas ēnas… Kas tam par iemeslu? Cik tas ne­taisnīgi! Un, ja pateiktu tev, ka es visu zinu, ko tad?… Ja man būtu līdzi tā poga, es tūlīt klusēdams piebāztu to tev pie deguna.

Bet man atlika viens — klusēt kā zivij. Atklāt maskas noslēpumu nozīmētu atbruņoties. Nē, ja man izdotos no­vilkt tevi vienā līmenī ar sevi, tad varētu arī atbruņoties Bet tik un tā bilance nebūs manā labā. Pat ja es noraušu tev liekulības masku, tev to ir tūkstotis, un cita pēc citas parādīsies arvien jaunas, bet man ir viena maska, un zem tās — tikai mana īstā seja.

Mūsu māja, kurā es nebiju bijis veselu nedēļu, kā sūk­lis bija piesūkusies ar pierasto ikdienību, ir sienas, ir griesti, ir paklājiņi uz grīdas — viss šķita nelokāmi iztu­rīgs; bet tam, kas bija iepazinis masku, šī izturība šķita vēl viena aizliegta sēta, arī pierasta. Un, tā kā šķēršļa ek­sistēšana bija drīzāk nosacīta nekā reāla, mana eksistē­šana bez maskas kļuva netverami šķietama; turpretī maska vai šī vēl viena pasaule, ar ko biju saskāries, pateicoties maskai, man izlikās reāli eksistējoša. Tādas man šķita ne tikai mūsu mājas sienas, bet arī tu… Kaut arī nebija vēl pagājusi vesela diennakts, kopš es izjutu neglābjamu ne­veiksmi, ko var salīdzināt tikai ar nāvi, es jau sajutu stindzinošas alkas pēc tavas realitātes, ka es apjautu ar tausti. Mani pārņēma drebuļi. Kad kurmis nepieskaras ne­kādam priekšmetam ar savu ūsu galiņiem, tas sāk nervo­zēt; tāpat arī es — man vajadzēja kaut ko aiztikt ar rokām… Tā jūtas narkomāns, kuram izbeigusies narko­tika, lai gan viņš ļoti labi saprot, ka tā ir visspēcīgākā inde… Droši vien es jau sāku sajust aizlieguma simp­tomus.

Ilgāk es nespēju paciest. Man bija viss vienalga, es vē­lējos vienu — drīzāk aizpeldēt atpakaļ, uz stingro zemi. Es uzskatīju, ka tā ir mūsu māja, bet tā izrādījās pagaidu pa­jumte, un pat nodomāju, ka tieši maska nav «pagaidu» seja, bet īsta, stingra zeme, kas izārstējusi mani no jūras slimības. Un es nolēmu aiziet tūlīt pēc vakariņām, aizbil­dinoties ar ieganstu, ka nejauši atcerējos eksperimentu, kas bija pārtraukts manā komandējuma laikā un ko vaja­dzēja pēc iespējas ātrāk pabeigt. Es sacīju, ka tas ir tāds eksperiments, ko nedrīkst pārtraukt, un varbūt man būs jāpārnakšņo institūtā. Un, kaut gan agrāk tā nekad nebija noticis, tu izlikies, ka nožēlo, un tavā sejā neizpaudās nedz šaubas, nedz nepatika. Patiešām, vai bija vērts pukoties par nez kādu ieganstu, ko bija izdomājis rēgs bez sejas, lai pārnakšņotu ārpus mājas.

Neaizgājis līdz savai slēptuvei, es, nespēdams vairāk gaidīt, piezvanīju tev.

—   Vai viņš … atgriezās?

—   Jā, bet drīz vien aizgāja. Teica, ka darbs…

—  Labi, ka tu pienāci pie telefona. Ja būtu bijis viņš, vajadzētu tūlīt nomest klausuli…

Es runāju ar vieglu sirdi, it kā loģiski izskaidrodams savu neprātīgumu, bet tu, mirkli klusējusi, smalkā balsī sacīji:

—   Ļoti žēl viņa …

Sie vārdi iesūcās manī un kā tīrs spirts acumirklī iz­plūda pa visu ķermeni. Ja apsver, tad tā bija pirmā tava doma par «viņu». Bet patlaban man nebija vaļas par to domāt. Es noslīkšu, ja man tūlīt nepametīs, vienalga, ko — baļķi vai dzelzs mucu, lai es varētu pieķerties. Ja viņš pa­tiešām eksistētu, mūsu slepenā sastapšanās būtu bijis skaidrs neprāts. Viņš varēja-atgriezties jebkuru mirkli jeb­kuras vajadzības dēļ. Un, pat ja neatgriežas, nav izslēgta iespēja, ka piezvanīs pa telefonu. Labi būtu dienā, bet kā

tu attaisnosi aiziešanu no mājas tādā laikā? Es domāju, ka tev ienāks prātā tieši šī doma un tu, protams, nevarēsi izšķirties. Bet tu tūlīt bez svārstīšanās piekriti. Interesanti, arī tu droši vien tāpat ķepurojies viļņos, meklēdama, pie kā varētu pieķerties. Tomēr ne, tu vienkārši esi tikpat nekau­nīga. Liekule, valšķe, nekauņa, vējgrābsle, izvirtule, ero- tomāne, — zobus griezdams, es greizi pavīpsnāju, saites to noslēpa, un pēc tam drebuļi, kas mani purināja, pār­trauca zobu šņirkstoņu un sastindzināja smaidu.

Kas tu galu galā esi? Kas esi tu, kas izgājusi cauri vi­sam nepretodamās, nekautrēdamās, negraudama šķēršļus, pavedināji pavedinātāju, liki izvirtulim nodoties pašmocī- bai, tu, par kuru tā arī neņirgājās? Tu taču ne reizi necen­ties pavaicāt maskai vārdu, uzvārdu, nodarbošanos… It kā tu būtu saskatījusi tās īsto būtību … Kā nobāl ir mas­kas brīvība, ir tās alibi tavas uzvedības priekšā… Ja ir dievs, lai viņš padara tevi par masku mednieku… Katrā ziņā mani tu esi sašāvusi..,

Uz celiņa pie sētas puses ieejas mani kāds pasauca. Pārvaldnieka meitiņa. Viņa pieprasīja jo-jo. Es jau taisī­jos atbildēt, bet tas vilkās tikai mirkli, un tad, izbīlī atme­tis atpakaļ galvu, es gandrīz gribēju skriet prom. Ar mei- ; tenīti taču norunāju nevis es, bet maska. Ar pūlēm saval­dīdamies, es apjucis ar žestu parādīju, ka nesaprotu, par ko viņa runā, — vienīgais, kas man atlika. Vajadzēja pa­rādīt meitenei, it kā es domāju, ka viņa noturējusi mani par kādu citu»

Taču meitenīte, nepievērsdama uzmanību manis tēlo­tajam izbrīnam, atkārtoja savu prasību: jo-jo. Varbūt viņa domāja primitīvi, ka «maska» un «apsēji» ir brāļi, tāpēc noruna ar vienu automātiski attiecas arī uz otru? Nē, šo vilinošo izskaidrojumu galīgi sagrāva meitenītes vārdi:

— Neuztraucieties… Mēs taču spēlējam noslēpu­mus …

Vai tiešām viņa no paša sākuma mani izpratusi! Kā gan tas viņai izdevies? Kur esmu pieļāvis kļūdu? Varbūt viņa caur durvju šķirbu redzējusi, kā es uzlieku masku?

Bet meitenīte, neticīgi purinādama galvu, nemitīgi at­kārtoja, ka nesaprot, kāpēc es izliekos. Droši vien mana maska nespēj pievilt pat neattīstītas meitenītes acis… Ne, gluži otrādi, laikam tieši tāpēc, ka meitenīte garīgi atpalikusi, viņa spēja redzēt man cauri. Tāpat kā manai maskai neizdosies apmānīt suni. Viengabalaina intuīcija bieži izrādās asāka par pieauguša cilvēka analītisko ska­tienu. Protams, maskai, kura spēja pievilt pat tevi, kas at­radās pilnīgi blakus, nevar būt tāda defekta.

Nē, šī izmēģinājuma nozīme it nepavisam nav tik vien­kārša kā alibi sameklēšana. Negaidot es ieraudzīju šīs «viengabalainās intuīcijas» bezgalīgo dziļumu un nespēju vairs savaldīt drebuļus, kas mani sagrāba. Tā pati intu­īcija uzvedina uz domām, ka visa mana pieredze, kas iegūta šī gada laikā, var sašķīst putekļos no viena trie-' ciena… Nu, padomā pati, vai tas neliecina par to, ka mei­tenīti neapmānīja mans ārējais izskats, apsēji,, maska, un viņa saskatīja manu būtību? Tātad to varēja saskatīt. Sī bērna acīs mana rīcība, bez šaubām, bija joks.

Gan maskas dedzīgās tieksmes, gan dusmas tārpu dēļ pēkšņi man šķita bezgala niecīgas, un trīsstūris, kas grie­zās čīkstēdams, sāka palēnām apstāties kā karuselis, kam izslēgts motors …

Atstājis meitenīti aiz durvīm, es iznesu viņai jo-jo. Viņa vēlreiz klusi nočukstēja: «Spēlēsim noslēpumus,» — un pēc tam, nespēdama slēpt smaidu lūpu kaktiņos, uztina uz pirksta diegu un palēkdamās noskrēja lejā. Bez jeb­kāda iemesla manas acis pieplūda asarām. Nomazgājis seju, es to ierīvēju ar krēmu, uzliku lipīgo ziedi un uz­maucu masku, bet nez kādēļ tā nepiegula blīvi sejai. Ā, vienalga… Es biju rāmi skumīgs kā sastinguša ezera līmenis zem mākoņainām debesīm, bet visu laiku atkārtoju sev, ka man līdz galam jātic bērna acīm. Ikvienam, kas grib nopietni nākt saskarē ar citiem cilvēkiem, ir tikai viena izeja — vispirms atgriezties pie šīs pašas intuīci­jas ..,

Tajā vakarā, atgriezies pēc otrās satikšanās ar tevi, es beidzot nolēmu sākt šīs piezīmes.

Mūsu tuvības vissaviļņojošākā brīdī es biju gatavs no­raut masku. Nepanesami bija redzēt, kā tu bez jebkādām

šaubām pieļāvi, lai mana maska, ko viegli atminēja pat pārvaldnieka meitiņa, tevi pavedina. Turklāt es biju vien­kārši noguris. No līdzekļa atdabūt tevi maska pārvērtās slēptā kinokamerā, kas palīdz pārliecināties par tavu node­vību. Es izgatavoju masku, lai atgrieztu sevi dzīvē, bet pie­tika tai parādīties, kad tā izrāvās no rokām, te ar baudu bēgdama no manis prom, te pukodamās par to, ka es stāvu tai ceļā. Un tikai tu, nokļūdama starp mums, paliki ne­skarta. Kas būtu, ja es atļautu notikumiem tā risināties arī turpmāk? «Es» jebkurā izdevīgā gadījumā mēģinātu nogalināt masku, bet «maska», palikdama maska, visiem līdzekļiem atturētu mani no atriebības. Tā, piemēram, at­runātu nogalināt tevi…

Galu galā, ja es negribēju saasināt stāvokli, neatlika nekas cits kā likvidēt šo trīsstūri ar trīspusīgu vienošanos, kurā jāpiedalās arī tev. Lūk, kāpēc es arī sāku rakstīt šīs piezīmes… Sākumā maska nievājoši izturējās pret manu lēmumu, taču nespēja nekā padarīt un sāka klusēdama zo­boties par mani… Kopš tā brīža pagājuši gandrīz divi mēneši. Sajā laikā mēs sastapāmies vēl desmit reizes, un katru reizi mani mocīja doma par tuvojošos šķiršanos. Tie nav tukši vārdi, mani patiešām mocīja tāda doma. Vairāk­kārt man zuda pārliecība, un es jau gandrīz pametu savas piezīmes. Es visu laiku cerēju, ka notiks brīnums, — kād­reiz, no rīta pamodies, es atklāšu, ka maska cieši pielipusi pie sejas un pārvērtusies par manu īsto seju, es pat mē­ģināju gulēt ar masku uz sejas. Bet brīnums nenotika. Un es turpināju rakstīt — citas izejas man nebija.

Tajās dienās mani visvairāk iedrošināja meitenītes no­vērošana; paslēpusies no svešu cilvēku skatieniem ēnā pie sētas puses ieejas, viņa klusu rotaļājās ar savu jo-jo. Lie­las nelaimes piemeklētā meitene, kas neapzinās, ka tā ir nelaime, — ir daudz laimīgāka par normāliem cilvēkiem, kas cieš savu nelaimju dēļ. Varbūt tas bija instinkts — viņa nebaidījās neko pazaudēt. Un es, tāpat kā meitene, gribēju būt spējīgs pārdzīvot savus zaudējumus.

Nejauši šīsdienas laikrakstā es ieraudzfju dīvainas maskas attēlu. Liekas, tā bija kādas mežonīgas cilts maska. Pāri visai sejai it kā ar virvi iespiestas rievas veidoja ģeo­metrisku zīmējumu; simtkājim līdzīgs deguns, vīdamies sejas vidū, tiecās uz augšu pie galvaskausa; no zoda noka­rājās kaut kādi nesaprotami priekšmeti. Iespiedums bija neskaidrs, bet es kā apburts neatraudamies lūkojos uz fo­togrāfiju. Attēls sadalījās, no tā iznira mežoņa tetovētā seja, ar drēbes gabalu aizsegta arābu sievietes seja, un es atcerējos dzirdējis kādu stāstām, ka sievietes «Stāstā par Gendzi» [2] uzskatījušas, ka atsegt seju ir tas pats, kas at­segt kaunumu. To jau nestāstīja kāds svešs, bet tu. To dzirdēja maska vienā mūsu sastapšanās reizē. Kāpēc tev ievajadzējās uzsākt tādu sarunu? Toreizējās sievietes bija pārliecinātas, ka vīrietim var parādīt tikai matus, un viņas pat mira, aizsegušas seju ar kimono piedurkni. Cenzdamies uzminēt tavu nolūku, es daudz domāju par sievietēm, kas slēpa savu seju, un negaidot manu acu priekšā kā tīstoklis atritinājās tie laiki, kad neeksistēja sejas, — es biju sa­triekts. Tātad jau senatnē seja nebija tas, ko klaji parāda, un tikai civilizācija pievērsa sejai spilgtu gaismu, un pirmo reizi seja pārvērtās par cilvēka dvēseli… Un, ja seja vien­kārši neeksistēja, bet bija darināta, tātad arī es, taisīda­mies izgatavot masku, patiesībā nekādu masku nebiju ra­dījis. Tā ir mana īstā seja, bet tas, ko es uzskatīju par īsto seju, patiesībā izrādījās maska … Nu labi, pietiek, ta­gad jau viss vienalga… Šķiet, ka arī maska noskaņota miermīlīgi, tā ka te varētu arī beigt; kā tu domā? … Tikai pēc tam, ja izdosies, gribētos noklausīties arī tavu atzīša­nos … Nezinu, kur tas viss mūs novedīs, bet domāju, ka mums vēl ir par ko parunāt.

Vakar, lai sastaptos pēdējo reizi, es iedevu tev plānu, kā nokļūt manā slēptuve. Tuvojas norunātais laiks. Vai neesmu ko palaidis garām? Vai, tik un tā vairs nav laika! Maska ar nožēlu šķīrās no tevis. Tā poga pieder maskai, tad apbedīsim arī tās kopā.

Tātad tu jau visu esi izlasījusi. Atslēga atrodas pagalvī zem pelnu trauka — es gribu, lai tu atver drēbju skapi. Tieši savā priekšā tu ieraudzīsi gumijas zābakus un pa kreisi — maskas paliekas un pogu. Dari ar tām, ko vē­lies, — to es*atstāju tavā ziņā. Kad tu atnāksi, es jau būšu mājās. No visas sirds ceru, ka tad, kad tu atgriezīsies, tev būs parastā sejas izteiksme, it kā nekas nebūtu noticis…

Piezīmes .sev pašam, tās uzrakstītas uz tīrām lappusēm, kas

palikušas pelēkās burtnīcas beigās

… Es aizvien vēl gaidīju. Gaidīju joprojām pilnīgi bez­jūtīgi kā asns laukā, ko visu ziemu mīda ar kājām, un tam atliek viens — gaidīt, kamēr dos zīmi un atļaus pacelt galvu.

Iedomādamies tevi sēžam neērtā pozā — pat kājas ne- paguvi izstiept — un lasām šīs burtnīcas manā slēptuvē, kura it kā dzimusi ar veča seju, es pārvērtos par pirmat­nēju ērmu ar vienu vienīgu nervu un klusu lidinājos tum­šos, bezkrāsainos, tukšos cerību padebešos …

Bet dīvaini, manā prātā iznira tikai tavs tēls, bet pē­das, kuras tevī atstāj šīs piezīmes, es nez kāpēc nepavisam nevarēju uztvert. Vēl vairāk, pat daudzkārt pārlasīto pie­zīmju saturs, ko man vajadzēja zināt tik labi, lai nolasītu no galvas no sākuma līdz beigām, — šis saturs, gluži kā ainava caur netīru stiklu, aizslīdēja no manis, un es neva­rēju pat atšķirt pavedienu, kas palīdzētu atdzīvināt atmi­ņas. Mana sirds bija bezjūtīgi auksta un sasālīta kā kal­tēta tintes zivs. Varbūt tāpēc, ka es visam biju atmetis ar roku — lai arī kā tagad rosītos, — nekas vairs nav mai­nāms. Tādu pašu tukšumu es izjutu, pabeidzis izmēģinā­jumu sēriju. Un, jo nozīmīgāki bija šie izmēģinājumi, jo dziļāks bija šis tukšums.

Mūsu riskantās spēles rezultāts arī bija mans stāvok­lis — izlem visu tu, lai kāds būtu lēmums. Es ļoti labi sapratu, ka maskas atklāšana sāpīgi ievainos tevi, tev kļūs kauns. Bet arī tu ar savu nodevību devi man triecienu — tā ka mēs esam norēķinājušies, rezultāts — neizšķirti. Tik un tā man nav nekāda pamata izturēties izaicinoši, un es it nepavisam netaisos tev pārmest, lai kāda būtu, tava re­akcija uz šīm piezīmēm. Lai arī situācija vēl ļaunāka, nekā bija pirms maskas, un mūsu attiecības it kā iesalušas ledus blāķī, vienalga, es tik un tā esmu gatavs pieņemt jebkuru tavu reakciju uz piezīmēm — katrā ziņā būs vismaz kaut kāds lēmums.

Nē, varbūt to nevar nosaukt par lēmumu vārda pilnā nozīmē, bet kaut vai par izeju. Rūgta nožēla, dusmas, sa­kāves jūtas, lāsti, pašnoniecināšana… Es sarāvu visas ļaunās domas, kuras mani bija sagrābušas, un, vai nu labi, vai slikti, atviegloti uzelpoju, it kā paveicis milzīgu darbu.

Protams, nevar teikt, ka man negribējās, lai viss būtu labi, bet jau tas vien, ka pat gultā es nenorāvu masku un no­lēmu labāk pastāstīt tev par visu piezīmēs, — jau tas vien nozīmēja, ka es izkāru baltu karogu. Lai arī kāds būtu iz­nākums, viss būs labāks par mīlas trīsstūri — pašsaindē- šanos ar greizsirdību, kas nemitīgi plešas plašumā gluži kā vēzis.

Bet tomēr, ja padomā nopietnāk, nevar teiktāka nebija nekādu panākumu. Un, kaut gan pēc pirmā acu uzmetiena šķiet, ka manas pūles bijušas veltīgas un es nekā neesmu panācis, tik un tā pārdzīvotais atstājis manī pēdas. Katrā ziņā jau tas vien, ka es sapratu — īstā seja ir tikai nepa­beigta maska, — vai tas nav kolosāls ieguvums? Varbūt es biju pārāk optimistisks, bet šī apziņa pārvērtās manī par milzīgu spēku, un man likās: ja man lemts uz mūžu būt iekaltam nekūstoša ledus bluķī, tad arī šajā ledus bluķī es varu sameklēt dzīvību, un tad jau es pacentīšos otru reizi veltīgi nepūlēties… Bet labāk pārdomāt par visu mierīgi pēc tam, kad tu atgriezīsies, turēdama rokās kapitulācijas noteikumus. Patlaban katrā zinā man atlicis viens — gai­dīt…

Kā marionete ar pārgrieztiem diegiem es bezspēkā no­kritu uz grīdas, man gribējās tikai cik iespējams mazināt pretestību laika plūsmai. Gaišais debesu četrstūris, ko iezī­mēja loga ietvars un blakus māja, šķita kā cietuma mūris Es neatrāvu no tā acis un centos sevi par to pārliecināt Un doma, ka es viens neesmu ieslodzīts, ka visa pasaule — milzīgs cietums, — saskanēja ar manu toreizējo noskaņo­jumu. Es turpināju savu domu: katrs cenšas izrauties no šīs pasaules. Tomēr īstā seja, kļuvusi nevajadzīga kā aste, negaidot izvērtās par važām, un nav cilvēka, kuram būtu izdevies izbēgt. Ar mani ir citādi… Tikai es, kaut uz īsu mirkli, izbaudīju dzīvi aiz mūra, Es nespēju izciest tās pā­rāk blīvo atmosfēru un tūlīt atgriezos atpakaļ — lai būtu tā, bet es pazīstu šo dzīvi. Un, ja nenoliedz dzīvi aiz mūra, īstā seja — tā nav nekas cits kā nepilnīgas maskas mode­lis — nemodina nekādas pārākuma jūtas. Tagad, kad esi dzirdējusi manu atzīšanos, manuprāt, tu nespēsi katrā ziņā iebilst pret to.

Tomēr, kad betona mūris, kas aizsedza debesis, pama­zām zaudēja krāsu un izzuda tumsā, man uzmācās nepār­varamas dusmas par to, ka pūlējos nepievērst uzmanību laika nesaudzīgajam ritējumam. Līdz kādai vietai tu esi izlasījusi? Nav grūti aprēķināt, ja zina, cik lappušu vidēji var izlasīt stundā … Pieņemsim, ka minūtē viena lappuse, tātad sešdesmit lappuses… No tā brīža pagājušas četras stundas un divdesmit minūtes, tātad tev kuru katru mirkli jābeidz. Bet tu, protams, pārtrauci, nevarēji nepārlasīt da­žas vietas otrreiz. Bija brīži, kad, sakožot zobus, it kā ku­ģim šūpojoties, tev vajadzēja pārvarēt sevi. Bet vienalga, lai arī cik reižu tu pārtrauktu lasīšanu, tev būs nepiecie­šams laiks ne vairāk par stundu… Tobrīd es bez jebkāda iemesla pietrūkos kājās un tūlīt nodomāju, ka vispār man nebija nekādas nepieciešamības piecelties, bet tagad jau bija zudusi vēlēšanās atgulties no jauna. Es piecēlos, iede­dzināju gaismu un uzliku tējkannu uz gāzes plītiņas.

Pa ceļam no virtuves es pēkšņi sajutu tavu smaržu. Acīm redzot, tā bija kosmētikas smarža, tā plūda no tualetes galdiņa, kas stāvēja guļamistabā pie pašām durvīm.

Uzmācās nelabums, kā tas mēdz būt, kad dziļi kaklā ieziež ar jodu. Acīm redzot, ārā izlīdušo tārpu momentāna reakcija. Bet es jau reiz biju tēlojis masku izrādē; un vai man tagad bija tiesības šķebīgi saviebties no kosmētikas, ko lieto citi? Jābūt iecietīgākam. Reizi par visām reizēm man jāpaceļas pāri bērnišķīgajiem aizspriedumiem pret kosmētiku un liekajiem matiem. Tad, izlietodams metodi, ar kādu ārstē riebumu pret čūskām, es nolēmu koncentrēt visu savu uzmanību uz kosmētika.s psiholoģiju. Kosmē­tika… Sejas izgatavošana… Dabiski, ka tā ir īstās se­jas noliegums. Drosmīgas pūles — mainot sejas izteiksmi, censties kaut par soli tuvoties svešam cilvēkam. Bet kad kosmētika dod gaidīto efektu?… Vai sievietes var tad ne­izjust greizsirdību pret šo kosmētiku? Tā kā nebūtu ma­nāms … Bet lūk, kas ir savādi… Kāpēc pat visgreizsirdī­gākā sieviete nekādi nereaģē uz svešu cilvēku, kas ieguvis viņas seju? Vai iztēles nabadzīguma dēļ vai pašuzupurē­šanās dēļ? … Varbūt pārpilnības un pašuzupurēšanās, un iztēles dēļ, kas neļauj noteikt starpību starp sevi un svešu cilvēku? … Tas viss veda garām mērķim un nepavisam neizdziedēja riebumu pret kosmētiku. (Protams, tagad viss ir savādāk. Tagad, man šķiet, es turpinātu tā. Sievietes spējīgas izjust greizsirdību pret savu kosmētiku, acīm re­dzot, tāpēc, ka intuitīvi pārliecinās par īstās sejas vērtības krišanu. Aizmirsušas par īpašumu, viņas instinktīvi jūt, ka īstās sejas vērtība nav nekas vairāk kā tā laika relikts, kad mantotais īpašums garantēja stāvokli sabiedrībā. Var­būt tas pierāda, ka viņas ir daudz reālistiskākas un saprā­tīgākas par vīriešiem, kas pieķeras līstās sejas autoritātei? Tiesa, tās pašas sievietes aizliedz kosmētiku, kad tas skar bērnus. Varbūt kaut kur viņās perinās bažas? Bet tik un tā atbildība par to gulstas ne tik daudz uz sieviešu noteik­tības trūkumu, cik uz pamatskolas izglītības konservatī­vismu. Ja uz skolas sola audzēkņu apziņā iesakņos priekš­statu par kosmētikas lietderību, tad, dabiski, arī vīrieši uz­ņems kosmētiku bez pretošanās… Nu labi, pietiek. Lai arī cik daudz iespējamu paskaidrojumu es dotu, galu galā tā ir tikai notiesātā nožēlpjama attaisnošanās. Katrā ziņā skaidrs ir viens — pat maska nespēj izdziedināt manu pre­tīgumu pret kosmētiku.)

Lai novērstu domas, ieslēdzu televizoru. Ja neveicas, tad neveicas — demonstrēja ārzemju hroniku, patlaban bija raidījums par Amerikas nēģeru nemieriem. Nelaimīgo nēģeri saplēstā kreklā vilka baltie policisti, un diktors lie­tišķi ziņoja:

— Rasu nemieri Ņujorkā, kas izraisīja tik daudz sa­traukuma garās, melnās vasaras sākumā, deva kompetento personu paredzētos rezultātus. Harlemas ielas pārplūdi­nāja vairāk nekā, piecsimt policistu kaskās, nēģeri un bal­tie. Tika sperti piesardzības soļi tāpat kā tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešā gada vasarā. Vairākās baznīcās vienlaikus ar svētdienas dievkalpojumu tiek noturēti pro­testa mītiņi. Gan policisti, gan Hārlemas iedzīvotāji rau­gās cits uz citu ar nicinājumu un neuzticību …

Mani pārņēma pretīga sāpju un skumju sajūta, itin kā zobos būtu ieķērusies asa zivs asaka. Zināms, man ar nē­ģeri nav nekā kopēja, izņemot to, ka mēs esam pārvērtu­šies par aizspriedumu objektu. Nēģerim ir biedri, tādi paši kā viņš, turpretī es esmu pilnīgi vientuļš. Nēģeru problēma var kļūt par nopietnu sociālu problēmu, bet tas, kas skar mani, paliks individuālos ietvaros un ne soli nevarēs iz­lauzties laukā no tiem. Bet no šīm nemieru ainām man aiz­rāvās elpa, tāpēc ka es pēkšņi iztēlojos sapulcējamies kopa vairākus tūkstošus vīriešu un sieviešu, tādus pašus kā es, kuri zaudējuši seju. Interesanti, vai mēs sacelsimies pret aizspriedumiem tikpat enerģiski kā nēģeri? Nē, tas nav iespējams. Drīzāk mēs saplūksimies savā starpā, jo mums kļūs pretīga citu kroplība, vai arī aizbēgsim kur kurais, lai neredzētu cits citu. Nē, to vēl varētu paciest. Bet mani aiz­rāva doma par šiem nemieriem. Bez jebkādas redzamas nepieciešamības, izmantojot pirmo ieganstu, kas pagadī­sies, mūsu — briesmoņu pūļi ies uzbrukumā parasto cil­vēku sejām. Naida dēļ? Jeb varbūt aiz pilnīgi utilitāras slepenas tieksmes iznīcināt normālu seju un kaut ar vienu cilvēku papildināt savas rindas? Gan viens, gan otrs va­rēja būt diezgan svarīgs stimuls, bet pār visu dominēja kaislīga vēlēšanās kā vienkāršam kareivim pazust sacel­šanās mutulī. Tieši kareivis eksistē pilnīgi anonīmi. Kaut arī viņam nav sejas, tas nav šķērslis uzdevuma izpildīša­nai, un tādējādi eksistences jēga viņam ir nodrošināta. Ne­gaidot izrādīsies, ka karaspēka daļa bez sejas ir ideāla ka­reivju grupa. Ideāla kaujas vienība, kura bez drebēšanas dosies postīt postīšanas dēļ.

Sapņos viss varēja norisināties tieši tā. Bet īstenībā es joprojām biju vientuļš. Es nebiju nogalinājis ne putniņa, kaut arī kabatā atradās gaisa pistole. Ar riebumu izslē­dzis televizoru, paraudzījos pulkstenī — laiks, ko es tev biju atvēlējis, jau pagājis.

Un tad es galīgi zaudēju mieru. Es ieklausījos katrā skaņā, ik pa brītiņam lūkojos pulkstenī — pretīga sajūta gluži kā plūdu laikā, kad nepielūdzami ūdens ceļas. Pag, soļi!… Nē, ierējās kaimiņu suns, acīm redzot, svešinieks. Un tagad? Atkal nav… Tev soļi nav tik smagi. Klau, ap- stajās mašīna, noklakstēja durtiņas, bet diemžēl — šķērs­ielā aiz mājas. Kļuvu aizvien tramīgāks. Kas tad galu galā noticis? Vai nav kas atgadījies? Varbūt esi cietusi satiksmes katastrofā? Varbūt tevi vajā kāds izvirtulis?… Bet tad tu varētu vismaz piezvanīt… Pat tu, kurai tā pa­tīk izvirtība … Nevajag, ir lietas, par kurām nedrīkst jo­kot … To, kas noticis, klāj tik maiga, tik plāna ādiņa, ka tai nedrīkst pieskarties ar vārdiem…

Ja es tā raizējos, tad varbūt labāk iet tev pretī? Kāpēc strēbt karstu putru! Ja iziešu tūlīt un mēs ceļā izšķirsi­mies— ar to arī viss beigsies. Pat ja tu esi jau izlasījusi, tev varbūt vajadzēja vairāk laika, nekā es paredzēju, lai sagremotu izlasīto, lai apdomātu, kā man labāk atbildēt. Bez tam tev vēl vajadzēja apbedīt masku, ko es biju no­devis tavā ziņā. Burtnīcas tu atstāsi kā lietisku pierādī­jumu, bet vienalga, lai bez atlikuma izdzēstu visas šī ne­lādzīgā sapņa pēdas, tu gribēsi sīkos gabaliņos saraustīt, saplēst giasku un pogu, — un arī tam droši vien bija ne­pieciešams vairāk laika, nekā es biju rēķinājis. Vispār ta­gad galvenais ir laiks. Nav izslēgts, ka tu jau esi ceļā uz māju. Vēl pēc trim minūtēm tu uzkāpsi lievenī, kā parasti divas reizes īsi piezvanīsi… Vēl divas minūtes … Vēl mi­nūte …

Neiznāca. Pamēģināšu vēlreiz no sākuma. Vēl piecas minūtes … Vēl četras minūtes … Vēl trīs minūtes … Vēl divas minūtes … Vēl viena minūte… Es bez gala to at­kārtoju un atkārtoju, un pulkstenis jau ir deviņi, desmit, rādītāji tuvojas vienpadsmitiem. Mani nervi saspringa, pārvērtās tērauda caurulītēs, kas šķindēja, rezonējot ielas trokšņa taktī. Es čukstus uzdevu sev jautājumus. Kas vēl varēja atgadīties?… Kur tu varēji iet, izņemot māju?… Taču nesaņēmu nekādas atbildes… Pilnīgi dabiski… At­bildes arī nevarēja būt… Ja tu pareizi esi sapratusi ma­nas piezīmes…

Pēkšņi es sāku lamāties. Lamādamies drudžaini tinu saites ap seju, pēc tam, tik tikko aizvēris durvis, izmetos uz ielas. Ko es kavējos! Ja tā, beidzot jāizšķiras! Varbūt jau ir par vēlu! Par vēlu? Kas ir par vēlu? Es arī pats īsti nezināju, kāpēc lietoju šo vārdu, bet nojautas bija drūmas, sakaitētas nelaimes atmosfēras pilnas, itin kā es būtu iedzīts dziļi nezvēra rīklē.

…Un šīs nojautas apstiprinājās. Bija ap divpadsmi­tiem, kad es piegāju pie mājas, kur īrēju istabu. Gaisma istabā nedega, nebija nekādu pazīmju, ka tajā kāds atro­das. Nesaudzīgi pārmezdams sev pašpaļāvību, ar kādu es gaidīju līdz tik vēlai stundai, es kāpu augšā pa sētas puķes kāpnēm un, sajuzdams mutē rūgtumu, atvēru durvis. Sirds skaļi dauzījās, gluži kā sistos pret plānu parafīna papīru. Pārliecinājies, ka istabā nav dzirdama ne skaņa, es aizde­dzināju gaismu. Tevis nebija. Arī tava līķa nebija. Istabā nekas nebija mainījies kopš tā brīža, kad es to atstāju. Uz galda akurāti gulēja trīs burtnīcas, un pat zīmīte, kurā es rakstīju, lai tu sāc lasīt ar pirmās burtnīcas pirmo lappusi, joprojām atradās zem tintes pudelītes. Varbūt tu vispār neesi parādījusies šajā istabā? Es brīnījos aizvien vai­rāk… Lai gan man būtu bijis vieglāk, ja tu būtu pazu­dusi nelasot nekā aizgājusi pēc izlasīšanas. Tik un tā ne­

laime bija notikusi. Es ieskatijos skapi. Nebija nekādu pa­zīmju, ka tu būtu pieskārusies maskai un pogai.

Kaut gan, pagaidi… Smaka… Tikko manāma pelē­juma smaka, sajaukta ar putekļiem, — tā, bez šaubām, ir tavējā. Tātad tu tomēr esi šeit bijusi. Bet to, ka viss, ieskaitot zīmīti, palicis savā vietā, var uztvert kā zīmi, ka tu esi ignorējusi burtnīcas… Bet kāpēc tad tu aizgāji til< tālu?

Nejauši paskatījies uz zīmīti, es nodrebēju. Papīrs bija tas pats, uz kura es rakstīju, bet rokraksts pavisam cits. Tā bija vēstule man, ko tu biji uzrakstījusi zīmītes otrā pusē. Acīm redzot, izlasījusi burtnīcas, tu aizbēgi. Tātad noticis visļaunākais, ko es biju paredzējis.

Nē, nevajag tik viegli lietot vārdu «visļaunākais». Vēs­tules saturs pārspēja visus manus pieņēmumus, tas ap­stulboja mani. Bailes, apjukums, sāpes, ciešanas — to visu nekādi nevar salīdzināt ar to, ko es izjutu. Kā minamā bil­dītē, kur viens vilciens pārvērš blusu zilonī, visi mani mē­ģinājumi pārvērtās par gluži pretējo, nekā es biju cerējis. Maskas apņēmība… Maskas idejas… Cīņa ar īsto seju … Visas manas cerības, kuras es centos īstenot ar šo piezīmju palīdzību, pārvērtās par muļķīgu farsu. Šausmīgi. Kas gan varētu iedomāties, ka cilvēks spēj tā ņirgāties par sevi, tā apspļaudīt pats sevi? …


SIEVAS VĒSTULE

<p>SIEVAS VĒSTULE</p>

Tas, kas nedzīvs guļ skapī, nav vis maska, bet tu pats. Par tavu maskarādi zināja ne tikai meitene, kas rotaļājās ar jo-jo. Kopš pašas pirmās minūtes… Kopš tās minūtes, kad tu pašapmierināti runāji par magnēta lauka saviļņo­jumu, es sapratu visu. Tu jautāsi, kā es to sapratu, — ne­jautā, lūdzu, vairāk neko. Es, protams, samulsu, apjuku, iz­bijos. Lai sacītu ko sacīdama, tā bija pārdroša rīcība, ko pat nevarēja gaidīt no tevis — visparastākā cilvēka. Un tāpēc, kad es ieraudzīju, cik pašapzinīgi tu izturies, man likās, ka man rādās halucinācijas. Tu ļoti labi zināji, ka es redzu tev cauri. Un, to zinādams, tu tomēr uzstāji, lai mēs klusēdami turpinām šo izrādi. Sākumā man tas likās briesmīgi, bet tad es saņēmos un nodomāju, ka tu to dari manis dēļ. Tu biji mazliet samulsis, biji maigs pret mani, mīļš, šķita, ka tu uzaicini mani uz deju. Un, kad es ierau­dzīju, kā tu visiem spēkiem centies būt nopietns un izlie­cies, it kā esi piekrāpts, manu sirdi pildīja pateicība un man gribējās paklausīgi sekot tev.

Bet tu taču visu laiku maldījies. Tu raksti, it kā es esot atgrūdusi tevi, — tie ir meli. Vai gan tu pats sevi neat- grudi? Man šķiet, ka es saprotu tādu noskaņojumu, kad gribas sevi atgrūst. Un, tā kā ar tevi tā bija'gadījies, es gandrīz biju samierinājusies ar domu dalīties tavās cieša­nās. Lūk, kāpēc es nopriecājos par tavu masku. Pat par to, kas notika, es domāju ar laimes izjūtu. Mīla norauj maskas, un tāpēc jācenšas uzlikt maska mīļotā cilvēka priekšā. Ja jau nebūs maskas, tad nebūs arī laimes to no­raut. Vai tu mani saproti?

Nevari nesaprast. Līdz pašai pēdējai minūtei tu šaubī­jies: vai tik tā nav īstā seja, ko tu uzskatīji par masku, vai tā nav maska, ko tu uzskati par īsto seju? Vai tā nav? Protams, ir. Ikviens, kuru pavedina, padodas pavedināju- mam, ļoti labi to apzinādamies.

Tātad maska vairs neatgriezīsies. Sākumā ar maskas palīdzību tu gribēji atgriezt sevi, bet kopš zināma brīža tu sāki skatīties uz to tikai kā uz neredzamo cepuri, lai aiz­bēgtu no sevis. Un tāpēc tā kļuva nevis maska, bet tava otrā īstā seja. Taisnība? Beidzot tu parādījies savā īstajā izskatā. Tā bija nevis maska, tas biji tu pats. Tikai tad, ja neslēpj no otra, ka maska ir maska, ir nozīme to uzlikt. Padomā par sievietes kosmētiku, kas tev tā nepatīk, — neviens necenšas slēpt, ka tā ir kosmētika. Vispār slikta nebija vis maska, bet tu vienkārši nezināji, kā ar to ap­ieties. Pierādījums? Kaut arī tu uzliki masku, tik un tā nespēji nekā izdarīt. Nespēji izdarīt ne labu, ne sliktu. Tikai klaiņāji pa ielām, bet pēc tam uzrakstīji šo atzīša­nos, bezgalīgu kā čūska, kas saķērusi sevi aiz astes. Vai tava seja bija apdedzināta vai ne, vai tu uzliki masku vai ne — tevi tas nekādi neietekmēja. Tu nevari pasaukt masku atpakaļ. Un, tā kā neatgriezīsies maska, vai ir vērts at­griezties arī man? …

Bet vienalga tā ir briesmīga atzīšanās. Man likās, it kā mani, pilnīgi veselu, ar varu uzlikuši uz operāciju galda un griež un graiza ar simtiem sarežģītu skalpeļu un šķēru, kas paredzēti nezin kādam nolūkam. No šī redzes viedokļa izlasi vēlreiz to, ko tu esi uzrakstījis. Un tu noteikti sa­

dzirdēsi manus vaidus. Ja man būtu bijis laiks, es tev pa­skaidrotu katra mana vaida nozīmi. Bet es bīstos, ka aiz­kavēšos un tu pa gūsi atnākt. Tu esi mīkstmiesis. Kaut ari tu saki, ka seja ir taciņa, kas saista cilvēkus, bet pats tu esi mīkstmiesis, tu esi gluži kā muitas ierēdnis, tikai centies aizcirst durvis. Tu, tik augstsirdīgs cilvēks, nevari nomierināties, sacel traci, it kā es, ko tu visiem spēkiem noturēji aiz sienas, esot pārkāpusi pāri šai sienai, kura līdzīga cietuma mūrim un nolaupījusi tavu sievu. Un tu, neteikdams ne vārda, steidzīgi aiznagloji maskas durvis, tiklīdz redzes laukā parādījās mana seja. Patiešām ir tā, kā tu saki, pasaule ir pilna nāves. Bet vai nāvi nesēj tev līdzīgi cilvēki, kuri nevēlas pazīt nevienu citu kā vien paši sevi? v

Tev neesmu vajadzīga es — tev vajadzīgs spogulis. Ikviens svešais tev nav nekas vairāk kā spogulis ar tavu atspulgu. Es negribu atgriezties šajā spoguļu tuksnesī. Mana sirds gatava vai plīst no tavas ņirgāšanās — nekad, nekad savā mūžā es nesamierināšos ar to.

(Tālāk ir vēl divas rindiņas, taču tās tik stipri sasvīt- rotas, ka nav iespējams nekā izlasīt.)

… Kāds negaidīts trieciens. Uzreiz pazinusi manā maskā masku, tu joprojām tēloji pievilto. Tūkstoškājaini kauna tārpi sāka rāpot pa mani, izmeklēdami vietas, kur viegli parādās ^osāda, — paduses, muguru, sānus. Nervi, kas sajūt kaunu, droši vien atrodas pašā ādas virsmā. Mani pārklāja negoda izsitumi, es uzblīdu gluži kā slīko­nis. Ir bezjēdzīgi lietot nodrāzto izteicienu, ka es nevēlos būt klauns, kas neapzinās sevi par klaunu, jo paši šie vārdi ir kļuvuši klauna vārdi. Tu taču visu esi redzējusi caur un cauri. Vai tas neatgādina teātri, kurā tēlojis tikai viens pats aktieris, kas noturējis sevi par neredzamu, jo pilnīgi noticējis melīgiem burvju vārdiem, pat neiedomā­damies, ka viņš ir visiem redzams? Ādu vagoja kauna tirpas. Un šajās ādas vagās izauga jūras eža adatas. Vēl mazliet, un es pārvērtīšos par dzeloņainu dzīvnieku …

. Es stāvēju šūpodamies pilnīgā apjukumā. Un, kad ieraudzīju, ka arī ēna šūpojas, sapratu, ka tās nav manas iedomas, — es patiešām šūpojos. Jā, es esmu pieļāvis ne­piedodamu kļūdu. Acīm redzot, kaut kur esmu iekāpis

aplamā autobusā. Līdz kurai vietai man jāatgriežas, lai pārkāptu man vajadzīgajā? Aizvien vēl šūpodamies, es mēģināju atsvaidzināt atmiņu, meklēdams nobružātā, no­ti aipītā kartē.

Bija vēla, greizsirdības pilna nakts, kad es nolēmu rakstīt šīs piezīmes … Pavedināšanas diena, kad es pirmo reizi uzrunāju tevi… Rīts, kad es nolēmu, ka kļūšu izvir­tulis … Smaidoša rītausma, kad bija pabeigta maska … Drūms vakars, kad sāku darināt masku… Un garais pe­riods ar apsējiem un tārpiem, kuri mani pamudināja to darīt… Ko, vai vēl par maz? … Kaut arī es esmu aizgājis tik tālu, bet, ja nepārsēdīšos tur, kur vajag, man būs jā­meklē izejas punkts pavisam citā pusē. Vai patiešām arī patiesība manī neatkarīgi no tvertnes vienmēr bija saglu­mējis ūdens, kā tu apgalvo? …

Vispār kāpēc lai pazemīgi pieņemu tavu apsūdzību? Un vispirms grūti piekrist domai, ka nāves sēklas sēj tas, kas, līdzīgi man, nevēlas pazīt nevienu citu kā vien sevi. Pats izteiciens «nevēlas pazīt nevienu citu kā vien sevi» man liekas ārkārtīgi trāpīgs un interesants, bet apskatīt to daudz plašākā nozīmē nekā sekas — jebkuros apstākļos nozīmē piedēvēt tam vairāk, nekā tas pelna. Nevēlēties pa­zīt nevienu citu kā vien sevi — vienmēr ir sekas, bet nekādā ziņā nav iemesls. Svarīgākais ir tas (es rakstīju par to arī piezīmēs), ka mūsdienu sabiedrībai nepiecieša­mas galvenokārt abstraktas cilvēku attiecības, un tāpēc pat tādi cilvēki, kas, tāpat kā es, zaudējuši seju, var bez šķēr­šļiem saņemt algu. Dabiskos apstākļos mēs atrodam kon­krētas cilvēku attiecības. Apkārtējos uztver kā atkritumus, vislielākais, uz ko viņi ir spējīgi, — vilkt nožēlojumu dzī­vību tikai grāmatās un vientuļās saliņās, kuras dēvē par ģimeni. Lai arī cik skaļi televīzijas izrādes par ģimenes tēmām dziedātu slavas dziesmas ģimenei, pasaule ārpus ģimenes, kurā ir tikai ienaidnieki un izvirtuļi, tieši šī pa­saule nosaka tā vai cita cilvēka vērtību, norāda viņam algu, garantē viņa dzīves tiesības. Katru svešinieku pavada indes un nāves smaka, un cilvēkus galu galā sāk vajāt bailes no svešiniekiem. Protams, vientulība arī ir bries­mīga, bet vēl briesmīgāk ir, ja nodod sveša maska. Mēs nevēlamies tēlot no tagadnes izmestus stulbeņus, kuri iz­tapīgi turas pie svešām himerām. Bezgalīgs, monotons dienu atkārtojums šķiet cīņas lauks, kas pārvērties ikdie­nībā. Cilvēki pilnīgi nododas tam, lai nolaistu pār seju dzelzs aizkaru, aizslēgtu to, neļautu svešiniekam iekļūt iekšā. Un, ja viss norisinās labi, viņi sapņo par nepiepil­dāmo (gluži tāpat kā mana maska) — par to, kā aizbēgt no savas sejas, vēlas pat kļūt caurspīdīgi. Nav tāda sveša cilvēka, par kuru varētu sacīt, ka iepazīsi viņu, ja vēlēsies Vai šajā ziņā tu pati, būdama pārliecināta, ka ar vārdiem «nevēlos pazīt nevienu citu kā vien sevi pašu» var satriekt otru cilvēku, nevari saslimt ar smagu kaiti — nevēlēšanos pazīt nevienu citu kā vien sevi?

Tagad, protams, nav vērts vairs iedziļināties šādos sīku­mos. Būtiski ir nevis spriedelējumi, nevis attaisnošanās, bet fakti. Divas tavas piezīmes ietriecās man pašā sirdī, nāvīgi ievainoja. Pirmā — tā, protams, ir cietsirdīgā atzī­šanās, ka, atmaskojusi maskas īsto būtību, tu joprojām izlikies, it kā man būtu izdevies tevi "pievilt. Un otrā — nesaudzīgā kritika par to, ka, izsakot vienu attaisnošanos pēc otras, man esot alibi, es esot anonīms, man esot mēr­ķis tīrā veidā, es vienkārši ārdot aizliegumus, — bet pa­tiesībā es neesmu apstiprinājis šos vārdus ne ar vienu īstu darbību un tikai sapratis to, ka šīs piezīmes atgādina čūsku, kas saķērusi savu asti.

Mana maska, uz kuru es liku cerības kā uz tērauda vai­rogu, sašķīda gabalos vieglāk nekā stikls, — te nu nav ko iebilst. Patiešām, es jūtu, ka maska bija ne tik daudz maska, cik kaut kas tuvs jaunajai, īstajai sejai. Un, ja aizstāv manu teoriju, ka īstā seja — nepilnīga maskas ko­pija, tātad es, iztērējis milzīgi daudz darba, esmu radījis neīstu masku.

Iespējams… Negaidot es atcerējos mežoņa masku, ko nesen redzēju laikrakstā. Bet varbūt tieši tā ir īsta maska? Varbūt pareizi ir nosaukt to par masku tieši tāpēc, ka tai nav nekā kopēja ar īsto seju? Milzīgas acis, kas spiežas ārā no orbītām, milzīga mute ar gariem ilkņiem, ar spīdī­giem stikliņiem apspraudīts deguns un abās pusēs deguna pamatnei — sprogas, kas ripuļos sagrieztas pār visu seju, un ap tām, gluži kā bultu galos iespraustas, rēgojas garas putnu spalvas. Jo vairāk es raudzījos uz to, jo tā man šķita ķēmīgāka un nereālāka. Bet, vērīgi aplūkodams to, gluži kā taisīdamies to uzlikt, es sāku pamazām izprast šīs maskas ideju. Acīm redzot, tā pauda neprātīgu lūgšanu — tieksmi pārspēt visu cilvēcīgo un iekļūt dievu skaitā. Kāds baiss iztēles spēks! Satricinoša gribas kondensācija, tā aicināta pretoties dabas aizliegumiem. Varbūt ari man vajadzēja apstāties tieši pie tādas maskas, ja es spētu to izgatavot. Tad man no paša sākuma būtu bijis jāšķiras no sajūtas, it kā es slēpjos no citiem… Nepavisam. Es runāju tik dedzīgi, ka tev bija pilnīgs pamats ņirgāties par sar.ežģītiem skalpeļiem un šķērēm, kas paredzētas nez kā­diem nolūkiem. Ja labi būt briesmonim, tad varbūt nav īpašas nepieciešamības pēc maskas un pilnīgi pietiek ar tārpu mudžekli? Gan dievi kļuvuši citādi, gan cilvēki kļuvuši citādi. Cilvēki sāka ar periodu, kad mainīja seju, izgāja cauri periodam, kad seju aizsedza, kā to darīja arābu sievietes, sievietes «Stāstā par Gendzi», un nonāca pie tagadējā atklātās sejas perioda. Es netaisos apgalvot, ka tas ir progress. To var uzskatīt par cilvēku uzvaru pār dieviem un tajā pašā laikā aplūkot kā padevību viņiem. Tāpēc jau arī mēs nezinām, kas būs rīt. 'Nav izslēgts, ka rīt negaidot iestāsies atteikšanās no īstās sejas gadsimts. Bet šodien drīzāk ir nevis dievu gadsimts, bet cilvēku gad­simts. Un tam bija savi iemesli, ka mana maska imitēja īsto seju.

Nu, pietiks. Ir jau diezgan iemeslu. Ja pameklēs, var atrast attaisnojumu, cik vien vēlas. Bet, lai arī cik garā virknē tos savirknētu, tik un tā nespēšu apgāzt tos divus faktus, uz kuriem tu norādīji. Jo vairāk tāpēc, ka pret tavu otro iebildumu — mana maska galu galā neesot spējusi nekā izdarīt un noņēmusies tikai ar attaisnošanos — nav ko iebilst, gluži otrādi, es pats aizvien vairāk un vairāk to pierādu. Pietiek bezgalīgi sevi apkaunot. Ja es tikai būtu nostādījis sevi par apsmieklu, cietis sakāvi, vēl varētu iz­tikt, bet visas manas mokas izrādījās veltīgas — tas ir vairāk nekā skumīgi un tik apkaunojoši, ka es nespēju pat attaisnoties. Viss ir tik acīm redzams, ka jākrīt izmisumā. Nevainojams alibi, bezgalīga brīvība — un tik un tā ne­kāda rezultāta. Turklāt, atstājis šo sīko rakstisko atskaiti, es pats savām rokām iznīcināju savu alibi, un tagad neko vairs nevar padarīt. Vai es nelīdzinos riebīgam impoten­tam, kurš spēj tikai teikt skaistus vārdus par dzimum­tieksmi? …

Jā, vienīgais, par ko vēl ir vērts uzrakstīt, — tas ir par kinofilmu. Manuprāt, tas notika apmēram februāra sā­kumā. Piezīmēs es nemaz neskāru šo filmu — un ne tik daudz tāpēc, ka tai nebija nekāda sakara ar mani, cik tā­pēc, ka tā pārāk skāra mani… Es neviļus izvairījos runāt par to tāpēc, ka sajutu —,tas iznīcinās visu manu grūto darbu, radot masku. Bet tagad es jau esmu nonācis līdz pēdējai robežai, un māņticībai nav vietas. Jeb varbūt tā­pēc, ka stāvoklis mainījies, es tagad to uztveru savādāk. Patiešām, tas, ko es redzēju, nebija parasta cietsirdība. Filma bija mazliet neparasta, un tai nebija sevišķu panā­kumu, bet nosaukumu tu droši vien atceries — «Viena mī­las puse».

Sastindzis peizāžs. Uz tā fona klupdama lēni iet tieva meitene vienkāršā, bet spodrā tērpā, viņas profils caur­spīdīgs kā rēgam. Viņa iet pa ekrānu no labās puses uz kreiso, tāpēc redzama tikai viņai sejas kreisā puse. Diben- plānā dzelzsbetona ēka, un meitene iet, gandrīz skardama šo ēku ar skatītājam neredzamo labo plecu. Viņa it kā kaunas no cilvēkiem, un tas ļoti harmonē ar viņas sku­mīgo profilu un vēl vairāk pastiprina smeldzošo iespaidu, ko viņa rada.

Ielas otrajā pusē trīs huligāniem līdzīgi puiši, atbalstī­jušies uz stieņa, kas nožogo trotuāru no braucamās daļas, gaida upuri. Viens no viņiem, pamanījis meiteni, iesvil­pjas. Taču meitene uz to nekādi nereaģē, it kā tai trūktu orgānu, kas uztver ārējos kairinājumus. Otrs no kompāni­jas, biedra svilpiena mudināts, pieceļas un sāk viņai tuvo­ties. Ar pierastu kustību no aizmugures viņš satver meiteni aiz kreisās rokas, cenzdamies pievilkt sev klāt, un rupji nolamājas. Meitene, it kā uz to sagatavojusies, apstājas un lēni pagriežas uz puiša" pusi… Un viņas sejas pavēr­stā labā puse izrādās keloīdo rētu nežēlīgi sagraizīta un pilnīgi izķēmota. (Sīkāka paskaidrojuma nebija, bet nāka­majā dialogā bieži atkārtojas vārds «Hirosima», un, acīm redzot, meitene ir apstarošanas upuris.) Puisis sastingst, nespēdams izrunāt ne vārda, bet meitene, aizgriezusies projām un atkal ieguvusi daiļa rēga seju, aiziet, it kā nekas nebūtu noticis …

Pēc tam meitene iet pāri vairākām ielām, izmisīgi cīnī­damās ar sevi ikreiz, kad iznāk klajā vietā, kuru no labās puses nekas neaizsedz, vai pie krustojuma, kas jāšķērso (es tik ļoti ņēmu to pie sirds, ka, burtiski, pietrūkos no savas vietas), un beidzot pieiet pie barakām, ko apjož dze­loņstieples.

Dīvainas celtnes. It kā mēs negaidot būtu atgriezušies divdesmit gadus atpakaļ, — pa iekšējo pagalmu klaiņo vecās armijas formas tērpos ģērbti kareivji. Vieni ar vien­aldzīgu sejas izteiksmi, citi maršē, pēc katriem trim soļiem apstājas un militāri sveicina. Viņu vidū vislielāko iespaidu atstāj vecs kareivis, kas visu laiku ar skubu deklamē pie sevis imperatora reskriptu, kurā tiek uzrunāti kareivji. Vārdi kļuvuši novazāti un zaudējuši jēgu — saglabājušās tikai vispārējās kontūras un tonis.

Tā ir psihiatriskā slimnīca bijušajiem karavīriem. Slim­nieki nezina par sakāvi karā un dzīvo pagātnē, palikdami tajā laikā, kas viņiem apstājies pirms divdesmit gadiem. Meitenes gaita, ejot garām šīm scēnām, izmainījusies līdz nepazīšanai, tā kļuvusi viegla un mierīga. Viņa nesarunā­jas ne ar vienu, bet starp viņu un slimajiem sajūtama sav­starpēja uzticība un tuvība kā starp draugiem, kaut arī patlaban viņiem nemaz nav vaļas. Un meitene, kamēr sa­nitārs viņai par kaut ko pateicas, sāk mazgāt veļu, nome­tusies barakas kaktiņā. Šo labdarīgo darbu viņa izvēlēju­sies pati un veic reizi nedēļā. Kad meitene paceļ galvu, starp celtnēm saredzams saules apspīdēts klajums, kur bērni bezrūpīgi rotaļājas ar bumbu.

Pēc tam cits skats. Tagad mēs redzam meitenes dzīvi mājās. Viņas māja — maza darbnīca pilsētas nomalē, kur no skārda štancē rotaļlietas, — prozaiska, drūma māja. Bet, kad skatītājs gan no labās, gan kreisās puses redz pietvīkušo meitenes seju, pieticīgajā mājas izskatā parādās dīvaina pārmaiņa, un pat rindā saliktās vienkāršās rokas spiedes sāk žēli vaidēt. Un, kamēr ar kaitinošu rūpību tika atainotas šīs ikdienišķās dzīves detaļas, modās bažas par meitenes nākotni, kas nekad nepienāks, par viņas sejas daiļo pusi, ko .nekad neviens nenovērtēs. Tajā pašā laikā bija skaidrs, ka tāda līdzjūtība sadusmo meiteni, nepatīk viņai. Tāpēc nepavisam nebūs jābrīnās, ja kādu dienu šī meitene izmisuma uzplūdumā aplies ar skābi neskarto sejas pusi un padarīs tādu pašu kā sakropļoto. Vienalga, tā nav izeja. Bet nevienam nav tiesību apsūdzēt meiteni par to, ka viņai neienāca prātā (nekāds) cits līdzeklis.

Un atkal nākamās dienas rīts. Meitene, pagriezusies pret brāli, pēkšņi saka:

—   Karš. Nez kāpēc tas tik ilgi nesākas?

Tomēr meitenes tonī it nemaz nebija jaušams naidī­gums pret citiem cilvēkiem. Viņa nepavisam to nesacīja tāpēc, ka alktu atriebties tiem, kurus nav sakropļojis karš. Viņa vienkārši loloja naivu cerību, ka, sākoties karam, tūlīt notiks vērtību pārvērtēšana, cilvēku intereses koncen­trēsies ne tik daudz uz seju, cik uz vēderu, ne tik daudz uz ārējo formu, cik uz dzīvību. Šķita, ka brālis sapratis jau­tājuma būtību, tāpēc viņš vienaldzīgā tonī noteica:

—  Jau krietni ilgi… Bet rītdienai pat laiku nevar precīzi pareģot.

—  Ja tik viegli būtu uzzināt, kas notiks rīt, pareģes paliktu bez maizes.

—   Protams. Tāpat ir ar karu — tikai pēc tam, kad tas būs sācies, uzzināsi, ka tas iesācies.

—   Pareizi gan. Ja iepriekš zinātu, ka sasitīsies, ne­viens nesasistos…

Tas, ka par karu tika runāts tā, vienaldzīgā tonī, it kā no kāda gaidītu vēstules, bija smagi, radīja neciešamu atmosfēru.

Bet ielās nav nekā tāda, kas vēstītu vēdera un dzīvības tiesību atjaunošanu. Kinokamera meitenes dēļ šaudās pa ielām, bet vienīgais, ko tai izdodas pamanīt, — tā ir pār­mērīga alkatība, nesaudzīga dzīvības izšķiešana. Izplūdes gāzu bezgalīgā jūra… Neskaitāmas jaunceltnes… Ne­tīru, putekļainu rūpnīcu kaucošie dūmeņi… Joņojoši ugunsdzēsēju automobiļi… Briesmīga burzma izpriecu vietās un izpārdošanās… Nepārtraukti zvani policijas iecirknī… Televīzijas reklāmu nemitīgās klaigas…

Galu galā meitenei liekas, ka viņa nespēj vairs gaidīt. Ka nevar ilgāk gaidīt. Tad šī meitene, kura nekad neko nebija lūgusi, vēršas ar sirsnīgu lūgumu pie brāļa. Viņa sāk lūgt brāli aizbraukt kopā ar viņu kaut kur tālu, tālu (kaut reizi mūžā). Brālis tūlīt pamana, ka vārdu «mūžā» viņa uzsver vairāk nekā vārdu «reizi», bet viņš jūt, ka viņam nav tiesību uzspiest māsai vientulību kā agrāk, cita ceļa nav, un viņš piekrītoši pamāj, jo mīlēt nozīmē dalīties bēdās.

Un, lūk, pēc dažām nedēļām brālis un māsa aizbrauc. Tumsā iegrimusi istaba provinces viesnīcā pie jūras. Māsa visiem spēkiem cenšas, lai sakropļotā sejas puse paliktu ēnā un brālim būtu redzama tikai daiļā puse, sasien matus ar lentu, ir neparasti mundra, līksma. Viņa teic, ka jūra ir nejūtīga. Brālis atbild, ka tas ir nepareizi, ka jūra ir lie­liska stāstītāja. Bet viņu uzskati atšķiras tikai šajā jautā­jumā. Par pārējo, pat sīkumiem, viņi ir pilnīgi vienis prātis, gluži kā iemīlējušies, katrs vārds viņiem iegūst divkāršu jēgu. Paņēmusi no brāļa cigareti, meitene mēģina smēķēt. Viņu satraukums pāriet patīkamā nogurumā, un viņi at­gulstas blakus gultā. Caur logu, ko viņi atstājuši atvērtu, lai varētu redzēt mēnesi, māsa vēro, kā cita pēc citas krīt zelta lāses, applūdinot robežu starp jūru un debesīm. Viņa uzrunā brāli, bet tas neatbild.

Vērodama, kā uzlec mēness, kas atgādina zelta valzivs muguru, meitene visu laiku kaut ko gaida, bet tūlīt, atce­rējusies, ka viņi atbraukuši pie jūras, lai pārtrauktu gaidī­šanu, uzliek roku uz brāļa pleca, sāk purināt viņu, cenz­damās uzmodināt, un čukst:

—   Vai tu mani nenoskūpstīsi?

Brālis bija pārāk samulsis, lai arī turpmāk izliktos gu­ļam. Acis pavēris, raudzīdamies uz caurspīdīgo, gluži kā no porcelāna veidoto māsas profilu, viņš nespēja viņu no­lamāt, bet, protams, nevarēja arī izpildīt tādu lūgumu. Taču māsa nepiekāpās.

—    Rīt taču var būt karš… — karsti lūgdama, aiz- .elsdamas viņa čukstēja, tuvinādama savas lūpas aizvien vairāk brāļa lūpām.

Tā izmisīga aizlieguma pārkāpšana rada neprātīgu, ne­pilnīgu degšanu starp diviem veseriem, kas nesit taktī, — starp niknumu un vēlēšanos … Mīlestība un pretīgums … Maigums un tieksme nogalināt… Piekrišana un atraidī­jums… Glāsti un sitieni — aizvien ātrāka krišana, kas ro­taļājās ar nesamierināmām kaislībām, krišana, kas nogriež atpakaļceļu… Ja to nosauc par nekaunību, vai tad kaut viens no viņu paaudzes var izvairīties no tā, lai netiktu ievilkts līdzīgā nekaunībā?

Debesis kļuva gaišākas, tuvojās rītausma. Meitene, ieklausīdamās guļošā brāļa elpā, klusu piecēlās un sāka ģērbties. Pie brāļa pagalvja viņa nolika jau iepriekš sa­gatavotas divas aploksnes un zagšus izgāja laukā no ista­bas. Tiklīdz durvis aiz viņas aizdarījās, brālis, kurš, kā šķiet, bija gulējis, atvēra acis. No pusatvērtajām lūpām izlauzās dobjš vaids, pār vaigiem sāka ritēt asaras. Viņš

piecēlās no gultas, piegāja pie loga un, šņirkstot sakodis zobus, sāka piesardzīgi skatīties, mazliet izliecies pār pa­lodzi. Viņš ieraudzīja, kā meitene, gluži kā balts putns, strauji skrien uz drūmi bangojošās jūras pusi. Vilnis reizi no reizes atmeta atpakaļ balto putnu, taču, beidzot pievā­rējusi to, meitene, gan pazuzdama, gan no jauna parādī­damās, aizpeldēja atklātā jūrā.

Viņš vairs ilgāk nespēja nostāvēt uz ceļiem uz cietās grīdas, tālumā parādījās sarkanu uguņu līnija, un tas uz mirkli novērsa viņa uzmanību, bet, kad viņš no jauna pa­skatījās turp, kur pirms tam kā balts punkts bija peldējusi māsa, nekas vairs nebija redzams.

Visi ir cieši pārliecināti, ka pasaka par neglīto pīlēnu noteikti beidzas ar gulbja dziesmu. Tur tad arī rodas opor- tūnisms. Labi pašam izjust to, ko izjūt gulbis. Lai kādu dziesmu tev dziedātu citi — tā ir nāve, pilnīga sakāve. Man tas ir pretīgi. Paldies! Ja es nomiršu, neviens nedo­mās par mani kā par gulbi, tātad es varu cerēt uz uz­varu … Kad es noskatījos šo filmu, tā izraisīja tikai dus­mas, bet patlaban ir savādāk. Es nevaru neapskaust šo meiteni.

Viņa vismaz rīkojās. Ar kādu milzīgu drosmi viņa sa- , grāva, kā liekas, nepārvaramo aizliegto sētu. Nu, un tas, ka viņa nomira, — tas taču notika pēc pašas gribas, un tas ir daudz labāk nekā stāvēt dīkā. Lūk, kāpēc šī meitene piespieda citu cilvēku izjust rūgtu nožēlu, justies gandrīz vai par nozieguma līdzdalībnieku.

Labi, es arī došu maskai vēl vienu izdevību, par laimi, tā vēl eksistē. Man viss ir vienalga, tāpēc nepieciešama tāda rīcība, kas izjauktu pašreizējo situāciju un izglābtu manus mēģinājumus no nebūtības. Drēbes, kurās es pār­ģērbos, un gaisa pistole gulēja savās vietās. Pietika attīt saites un uzlikt masku, kad tūlīt manā psiholoģiskajā spektrā notika pārmaiņas. Piemēram, īstās sejas sajūta, ka man jau četrdesmit gadu, pārvērtās sajūtā, ka man vēl tikai četrdesmit gadu. Paskatījies spogulī, es ļzjutu prieku, it kā būtu sastapies ar vecu draugu. Sīkdama kā muša, .maska no jauna sāka uzpildīties ar viņai raksturīgu rei­bumu un pašpārliecību, ko es pavisam biju aizmirsis. Ne­vajag izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Maskai nebija

taisnība, bet viņa ari nekļūdījās. Nevar atrast atbildi, kas noderētu visiem gadījumiem.

Gluži kā sakalts es izgāju naksnīgajā ielā. Bija tik vēls, ka garāmgājēji bija pazuduši, debesis, sapinkojušās gluži kā slims suns, noslīgušas virs pašiem jumtiem. Mikls vējš, no kura kaklā sāka kasīt, vēstīja lietu. Tuvākajā tele­fona būdiņā es sāku šķirstīt telefona grāmatu, cenzdamies atrast, kur tu varētu paslēpties. Tavu vecāku māja, tavas skolas biedrenes māja, tavas māsīcas māja.

Bet visi trīs mēģinājumi bija neveiksmīgi. Spriežot pēc miglainām atbildēm — vari ticēt vai neticēt, — bija grūti •izprast patiesību. Zināmā mērā es biju sagatavojies uz to un pārāk vis nezaudēju drosmi. Varbūt braukt mājās? Līdz pēdējam elektriskajam vilcienahi ir vēl mazliet laika, bet, ja nepagūšu, varu paņemt taksometru.

Pamazām manī pieaug niknums. Es saprotu tavu sašu­tumu, bet tas taču ir, tā sakot, patmīlības un lepnuma jau- tajums — klauns piespieda tevi nodibināt ar viņu tuvas attiecības. Es netaisos izturēties pret tavu lepnumu kā pret nevajadzīgu apendiksu, bet es varu tikai paraustīt ple­cus — vai tas ir to vērts, lai tā dēļ iesniegtu notu par attiecību pārtraukšanu? Gribu jautāt: kādu māsas sejas pusi brālis skūpstīja šajā filmā? Diez vai tu spēsi atbildēt. Tu taču man nepalīdzēji, kā brālis palīdzēja māsai. Kaut arī tu atzini maskas nepieciešamību, tev tā bija pieradināta maska, kas nespēj pārkāpt aizliegumu. …Nu, bet tagad sargies. Tagad tevi vajās maska — mežonīgs zvērs. Tā kā atmaskota tās īstā būtība, tā pārvērtās nevis vairs vājā maskā, kad greizsirdība to bija padarījusi aklu, bet gan maskā, kas spējīga pārkāpt jebkuru likumu. Tu pati izraki sev kapu. Nekad vēl manis uzrakstītais nav nesis šādus augļus.

Negaidot es sadzirdēju spalgu sieviešu papēžu klau- dzoņu. Paliek tikai maska — es pazūdu. Vienā mirklī, ne­prātodams ne minūti, es paslēpos aiz stūra, nolaidu pisto­les drošinātāju un aizturēju elpu. Kālab to visu darīju? Varbūt tā ir vienkārši izrāde, lai pārbaudītu sevi, bet var- „ būt es arī patiešām esmu kaut ko nodomājis? Es nevaru atbildēt sev uz šo jautājumu līdz tam brīdim, kamēr sie­viete neatradīsies šāviena attālumā, līdz pašam pēdējam, izšķirošam acumirklim.

Bet padomāsim. Vai es spēšu, to izdarījis, pārvērsties

par gulbi? Vai es spēšu piespiest cilvēkus justies par no­zieguma līdzdalībniekiem? Bet vai tas vajadzīgs? Skaidrs ir viens — es varu tikai kļūt par izvirtuli, kas pamests lik­teņa varā. Mans noziegums būs komisks, un tāpēc mani attaisnos — tas arī ir viss. Starp kinofilmu un īstenību, acīm redzot, pastāv atšķirība. Vienalga — neko nevar da­rīt, — Jai uzvarētu īsto seju, cita ceļa nav. Es zinu, tur nav vainojama vienīgi maska, drīzāk tas slēpjas manī pašā… Bet tas, kas ietverts manī, — tas ir kaut kas kopējs, tas ir visos citos cilvēkos, un tāpēc es nevēlos uzvelt visu šo problēmu tikai uz saviem pleciem vien … Apsūdzēt mani vienu neizdosies … Es nīstu cilvēkus … Man nav padomā atzīt nepieciešamību attaisnoties kāda priekšā, lai tas būtu kas būdams!

Soļi nāk aizvien tuvāk …

Nekad vairs nespēšu rakstīt. Rakstīt vajag, acīm redzot, tikai tad, kad nekas nenotiek.


Svešā seja.

Tulkojusi L. Rūmniece……………………… 161

ļ

Kobo Abe

SIEVIETE SMILTIS, SVESA SEJA

Redaktores V. Polkāne un M. Danneberga Māksi, redaktors V. Grants Tebn. redaktors A. Mironovs Korektore K. Rumbēna Nodota salikšanai 1970. g. 2. martā. Parak­stīta iespiešanai 1970. g. 20. maijā. Avīžu papīrs, formāts 84X108'/32. 10,75 fiz. Iespiedi.; 18,06 uzsk. iespiedi.; 19,81 izdevn. 1. Metiens 60 000 eks. Maksā 1 rbl. 14 kap. Izdevniecība «Liesma* Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 23433-D-243. Iespiesta Latvijas PSR Mi- nistru Padomes Preses komitejas 3. tipogrā­fijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt, Nr. 132.