Kobo Abe

SIEVIETE SMILTĪS


KOBO ABE

SIEVIETE SMILTĪS

SIEVIETE SMILTĪS

ROMĀNS

Ja nedraud sods, zud bēgsmes prieks.


PIRMĀ DAĻA

<p>PIRMĀ DAĻA</p>

1

<p>1</p>

• Kādā augusta dienā pazuda cilvēks. Viņš bija nolēmis likt lietā savu atvaļinājumu un doties uz jūrmalu, līdz kurai ar vilcienu bija puse die­nas brauciena, un kopš tā laika no viņa ne vēsts. Kā policijas izmeklēšana, tā sludinājumi laikrakstos neko nedeva. Pazuduši ļaudis vispār nav nekāds retums. Kā liecina statistika, katru gadu tiek publicēts simtiem paziņojumu par bezvēsts pazudušajiem. Un, lai cik savādi, atrasto procents visai niecīgs. Nelaimes gadījumi un slepkavības atstāj pierādījumus; ja notikusi aizvešana ar varu, motī­vus tai aizvien var atrast. Bet, ja pazušanai kāds cits iemesls, uziet meklētā pēdas ļoti grūti. Tiesa, vajag tik pazušanu uzskatīt par bēgšanu, un tūdaļ daudzi jo daudzi nelaimīgie tiks pieskaitīti šiem parastajiem aizbēdzējiem.

Arī šajā gadījumā nebija nekā neparasta. Aptuveni bija zināma vieta, uz kurieni devies šis cilvēks, taču no turienes netika saņemta ziņa, ka uziets līķis. Viņa darbā nebija nekā slepenībā turama, kā dēļ būtu tīkojuši viņu nolaupīt. Bet visā šī cilvēka rīcībā un uzvedībā ne miņas no tā, ka viņam prātā būtu bijusi bēgšana.

Sākumā visi, protams, pieņēma, ka šeit iejau-kta sie­viete. Kad pazudušā darba biedri un policijas ierēdņi no viņa sievas uzzināja, ka viņš aizbraucis vākt kukaiņus savai kolekcijai, tie bija pat mazliet vīlušies. Tik tiešām, stiept sev līdzi burku ar ciānkāliju, kukaiņu ķeramo tīk­liņu — un visu tikai tālab, lai nevienam neienāktu prātā, ka viņš aizbēdzis kopā ar sievieti, — tā jau par daudz liela izlikšanās. Bet galvenais — stacijas kalpotājs darīja zināmu, ka šajā dienā S. stacijā no vilciena izkāpis vīrietis tādā kā alpīnista apģērbā, viņam krustiski pār plecu karā­jusies koka kaste, kāda parasti ir māksliniekiem, un pla- kanpudele; viņš, stacijas kalpotājs, skaidri atceroties, ka šis cilvēks bijis gluži viens. Tā arī šis pieņēmums atkrita.

Uzradās versija par pašnāvību aiz mizantropiskiem iemesliem. To izteica kāds darba biedrs, liels psihoanalīzes cienītājs. Pēc viņa domām, jau pats fakts, ka pieaudzis cilvēks spēj aizrauties ar tādu niekkalbību kā dažādu ku­kaiņu kolekcionēšanu, liecina par psihisku nepilnvērtību. Nereti pat bērnu, kam piemīt pārliecīga noslieksme uz kukaiņu kolekcionēšanu, apdraud Edipa komplekss. Lai kaut kā kompensētu neapmierinātās tieksmes, viņš ar baudu iedur kniepadatu beigtajā kukainī, kurš tik un tā nevar nekur aizbēgt. Bet, ja arī vēl vīra gados nav metis pie malas Šo nodarbošanos, tā ir droša zīme, ka viņa stā­voklis kļuvis vēl ļaunāks. Bieži vien taču entomologi ir iegūtkāres apsēsti, pārlieku noslēgti, sirgst ar kleptomāniju un nododas pederastijai. Bet no tā līdz pašnāvībai, kam pamatā mizantropija, tikai viens solis. Vēl vairāk — ko­lekcionāru vidū ir arī tādi, kurus interesē ne tik daudz pati kolekcionēšana kā ciānkālijs viņu burkās, un tālab viņi nekādi nevar atteikties no šīs nodarbošanās … Un vai gan fakts, ka šim cilvēkam ne reizi neradās vēlēšanās atklāti pastāstīt par savu aizraušanos, nepierāda, ka viņš arī pats labi apzinās, cik tā apkaunojoša?

Bet, tā kā līķis netika atrasts, visi šie šķietami pār­liecinošie slēdzieni sagruva.

īstos iemeslus neviens tā arī neuzzināja. Aizritēja sep­tiņi gadi, un saskaņā ar Civilkodeksa trīsdesmito pantu cilvēks tika atzīts par mirušu.

un ieplaku mija. Zemienes viscaur klāja šauras risa lauku strēles, bet starp tām kā nelielas saliņas slējās hurmas birzītes. Vīrietis pagāja garām ciemam un devās tālāk uz jūras piekrasti. Zeme pamazām kļuva aizvien gaišāka un sausāka.

Drīz mājas beidzās, šur tur rēgojās tikai nelieli prie­dulāji. Cieto zemi nomainīja pie kājām līpošas smiltis. Retumis melnēja sausas zāles klieņi, un dažviet pavīdēja it kā aiz pārskatīšanās iesprukuši nīkulīgu baklažānu ielāpi. Bet visapkārt — nevienas dzīvas dvēseles. Priekšā, acīm redzot, bija jūra, turp viņš arī gāja.

Beidzot cilvēks apstājās, pameta acis visapkārt un ar jakas piedurkni notrauca sviedrus no sejas. Bez steigas viņš atvēra kasti un izņēma no augšējā vāka nūjiņu saiš- ķīti. Sastiprinot nūjiņas kopā, viņam rokās uzradās ku­kaiņu ķeramais tīkliņš. Viņš atkal devās tālāk, ar nūju pašķirdams retumis patrāpījušos zāles cerus. No smiltīm dvesmoja jūras smarža.

Laiks ritēja, bet jūra vēl aizvien nebija redzama. Var­būt šī paugurainā apkārtne neļāva saskatīt, kas notiek tālāk, bet, cik vien aizsniedza acs, ainava nemainījās. Te negaidot viņa priekšā izauga neliels ciems. Tas bija pa­rasts nabadzīgs ciems: ap ugunsdzēsēju torni kļāvās ar nelieliem akmeņiem noslodzīti dēļu jumti. Viena otra māja bija apjumta ar dakstiņiem, bet daža pat ar sarkani no­krāsotu skārdu. Ar skārdu apjumtā māja, kas stāvēja vie­nīgajā ciema ielu krustojumā, acīm redzot, bija zvejnieku arteļa valde.

Aiz ciema jau nu gan jābūt jūrai un kāpām. Bet nez kāpēc ciems izpleties tik plaši. Tam apkārt daži auglīgas zemes ielāpi, viss pārējais — balta smilts. Pavīdēja nelieli zemesriekstu un kartupeļu lauki; jūras smarža jaucās kopā ar lopu smirdoņu. Cietā, it kā ar sacementētiem māliem un smilti klātā ceļa malā baltoja gliemežvāku drumslu kalni. Kamēr cilvēks gāja pa ceļu, gan bērni, kas spēlējās klajā vietā — arteļa valdes priekšā, gan večuks, kas lāpīja tīklus, gan izpūrušās sievietes, kas drūzmējās pie vienīgās sīkpreču tirgotavas ciemā, — visi uz mirkli kā sastinguši, ar izbrīnu noskatījās viņam nopakaļ. Bet cilvēks nepie­vērsa tam uzmanību. Viņu interesēja vienīgi kāpas un kukaiņi.

Taču dīvains bija ne tikai ciema apjoms. Ceļš piepeši sāka kāpt kalnā. Tas arī bija pavisam negaidīti. Ja ceļš ved uz jūru, gluži dabiski, tam jāsliecas lejup. Varbūt viņš kļūdījies, pētīdams karti? Cilvēks dzīrās iztaujāt meiteni, kas nāca pretī kā saukta. Tā nodūra acis un pagāja ga­rām, it kā nedzirdējusi jautājumu. Labi, iesim tālāk. Lai nu kā, gan smilšu krāsa, gan zvejas tīkli, gan gliemež­vāku kalni — viss liecina par jūras tuvumu. Nav ko uz­traukties.

Ceļš kļuva aizvien stāvāks, un visapkārt nebija nekā cita kā vien smiltis.

Bet dīvaini — mājas nekāpa augstāk. Tikai ceļš veda kalnup, turpretim pats ciems it kā palika ieplakā. Nē, ne tikai ceļš. Atstarpes starp mājām tiecās augšup līdz ar ceļu. Tādēļ likās, ka viss ciems it kā traušas kalnā un tikai mājas paliek uz vietas. Jo tuvāk kāpas virsotnei, jo šis iespaids vēl pastiprinājās, un drīz vīrietim šķita, ka mājas stāv milzu bedrēs, kas izraktas smiltīs. Beidzot izrādījās, ka ceļš, pa kuru viņš gāja, un atstarpes starp mājām atrodas augstāk nekā jumti. Bet mājas aizvien dziļāk un dziļāk grimst smilšu bedrēs.

Pēkšņi nogāze kļuva gandrīz vai svērteniska. Tagad jau no augšas līdz māju jumtiem bija metru divdesmit, ne mazāk… «Nu kāda gan tur var būt dzīve?» viņš no­domāja, ar šausmām ieskatīdamies dziļajā bedrē. Piepeši nikna vēja brāzma aizcirta elpu, un vīrietis ar skubu at­gāja nost no bedres malas. Tālu lejā viņš ieraudzīja duļ­ķainu, putojošu jūru, kas laizīja piekrastes smiltis. Cilvēks stāvēja kāpas galā — tieši tur, kur bija traucies.

Kāpas nogāze, kas bija pavērsta pret jūru, no kurienes pūš musoni, kā jau to varēja gaidīt, bija krauja un kaila. Bet kaut cik lēzenākās vietās spraucās šaurlapu zāles ceri. Pametis skatienu atpakaļ, viņš redzēja, ka milzu bed­res, kas kļuva jo dziļākas, jo tuvāk atradās kāpas virsot­nei, izvietojas it kā vairākos stāvos un šī bedrēm izraibi­nātā smilšu krauja, kas atgādina bišu stropu šķērsgrie­zumā, savā pakājē devusi patvērumu ciema centram. Šķita, ka ciems ietiecas kāpā. Bet varbūt kāpa ietiecās ciemā. Šā vai tā — ciema izskats nomāca, kaitināja cilvēku.

Lai nu kā, ilgotās kāpas sasniegtas, un viss kārtībā. Viņš iedzēra krietnu malku ūdens no plakanpudeles, dziļi nopūtās, un gaiss, kas bija šķitis tik tīrs, it kā ar smirģeli izbrucināja rīkli.

Cilvēkam padomā bija papildināt smiltīs mītošo ku­kaiņu kolekciju.

Smilšu kukaiņi ir nelieli, blāvās, nespodrās krāsās, bet cilvēku, ko apsēdusi kolekcionēšanas mānija, neinteresē košspārnainie tauriņi vai spāres. Šādi ļaudis necenšas savas kolekcijas izgreznot ar eksotiskiem paraugiem, daudz ne­gudro par sistematizāciju, nevāc ārstniecības augus, no kuriem gatavo zāles, ko lieto ķīniešu medicīnā. Entomo­logam aizvien klusu prieku sagādā jaunas kukaiņu sugas atklāšana. Ja tas izdosies, entomoloģiskajā atlantā bla­kus jaunatklātā kukaiņa garajam zinātniskajam latīņu no­saukumam parādīsies arī tavs vārds, un nav izslēgts, ka tas paliks tur uz mūžiem. Bet, ja tavs vārds, kaut vai pa­teicoties kukainim, ilgāku laiku saglabāsies ļaužu pie­miņā, — tas nozīmēs, ka pūles nav bijušas veltas.

Ar neapbruņotu aci gandrīz neatšķiramu kukaiņu sugu milzum lielais daudzums paver plašas iespējas aizvien jauniem atklājumiem. Tā arī viņš veltīja daudz laika div­spārņiem, pat parastajām mājas mušām, ko ne acu galā necieš cilvēki. Mušu sugu skaits apbrīnojami liels. Bet, tā kā visu entomolgu doma darbojas aptuveni vienā virzienā, viņi gandrīz pilnīgi izpētījuši lielāko daļu no šīm sugām, pat tik reti sastopamo astoto mutantu, kas atklāts Japānā. Varbūt tas tādēļ, ka cilvēku dzīve jo cieši savi­jusies ar mušu dzīvi.

Gudrāk vispirms pievērst uzmanību videi. Varbūt mil­zīgais sugu daudzums izskaidrojams ar mušu lielajām piemērošanās spējām. Viņš vai palēcās aiz prieka, izda­rījis šo atklājumu. Mana doma nav nemaz tik aplama. Ar šo lielo pielāgošanās spēju jau tieši izskaidrojams, kāpēc tās tik viegli panes visnelabvēlīgākos apstākļus, kuros citi kukaiņi nevar eksistēt. Tā, piemēram, mušas pielāgojušās pat apstākļiem tuksnesī, kur viss dzīvais iet bojā …

25

Pēc šī atklājuma viņš sāka īpaši interesēties par smil­tīm. Rezultāti ilgi nebija jāgaida. Izsusējušā upes gultnē netālu no mājas viņš reiz ieraudzīja mazītiņu dzeltenu kukainīti, kas atgādināja spāniešu mušu, kura pieder pie cietspārņu dzimtes (Cicindela japonica, Mofschulsky). Kā zināms, spāniešu mušām mēdz būt visdažādākā krāsa un izmēri. Taču priekšējās kājiņas tām atšķiras pavisam ne­daudz. Tās tad arī noder par svarīgu kritēriju klasifi­kācijai, jo pēc priekškāju dažādās formas nosaka sugu

atšķirības. Pamanītā kukaiņa priekškājas otrajai locītavai patiešām bija acīm redzamas īpatnības.

Spāniešu mušām priekškājas parasti ir tievas, melnas un diezgan kustīgas, bet šim kukainim tās bija apaļas, resnas, koši dzeltenas un it kā ar izturīgām bruņām klā­tas. Iespējams, ka tās bija aplipušas ar ziedputekšņiem. Varbūt kukainim pat bija kādi īpaši veidojumi, kaut kas līdzīgs matiņiem, ar ko savākt putekšņus. Ja apskatē nav pieļauta kļūda, tad, kā liekas, izdarīts vērtīgs atklājums.

Tomēr noķert šo kukaini diemžēl nelaimējās. Cilvēks bija pārāk satraukts, un arī muša lidoja kaut kā ļoti ne­parasti. Tā aizlaidās projām. Tad atgriezās un, kā sacī­dama: «Ķer nu mani,» — gaidīja viņu. Kad viņš, lētticis tāds, gāja tai klāt, tā uzspindza gaisā, tad atgriezās un atkal viņu gaidīja. Muša it kā ķircinājās un beidzot pa­zuda zālē.

Tā viņš kļuva šīs dzeltenkājainās spāniešu mušas gūs­teknis. Pievērsis uzmanību smilšainajai augsnei, viņš vēl lieku reizi pārliecinājās par sava pieņēmuma pareizumu. Spāniešu muša taču ir tipisks tuksneša kukainis. Pēc kādas teorijas šo mušu neparastais lidojums gluži vienkārši ir viltīgs paņēmiens, kā dabūt ārā no alām sīkos dzīvniekus. Mušu vilinātās peles, ķirzakas aizklīst tālu prom no savām alām un iet bojā tuksnesī aiz bada un pārguruma. Mušas to vien gaida un aprij beigtos dzīvniekus. Sīm mušām japāņu valodā ir daiļskanīgs nosaukums — pastnieces, un, kaut arī pirmajā acu uzmetienā tās šķiet graciozas, īste­nībā tām ir asi žokļi un tās ir tik asinskāras, ka pat aprij cita citu. Cilvēks nezināja, vai šī teorija pareiza vai ne, taču spāniešu muša ar savu mīklaino lidojumu turēja viņu savā varā.

Pats par sevi saprotams, ka līdz ar to auga viņa inte­rese arī par smiltīm, kuras radīja spāniešu mušai piemē­rotus dzīves apstākļus. Viņš saka lasīt literatūru par smiltīm un, jo vairāk lasīja, jo vairāk pārliecinājās, ka tās ir ļoti interesanta parādība. Ja ielūkojas, piemēram, encik­lopēdijā, rakstā par smiltīm, tur var izlasīt sekojošo:

«Smiltis ir sairušu iežu kopojums. Dažkārt tās satur magnitītu, kasiterītu, retāk zeltu. Diametrs no vienas līdz divām sešpadsmitdaļām milimetra.»

Pavisam skaidra definīcija. Vārdu sakot, smiltis veido­jas no sairušiem iežiem un ir kaut kas vidējs starp sīkiem

akmentiņiem un māliem. Taču, nosaucot smiltis par starp­produktu, vēl netiek dots pilnīgs izskaidrojums. Kāpēc no trim elementiem — akmens, smiltīm un māla, — no ku­riem sarežģītos savienojumos sastāv zeme, vienīgi smiltis var atrasties izolētā stāvoklī un veidot tuksnešus un smil­šainus apvidus? Ja tās būtu tikai starpprodukts, tad ero­zijas ietekmē starp kailām klintīm un mālainiem apvidiem varētu konstatēt bezgala daudz starpproduktu, kas būtu radušies akmens un mālu mijiedarbībā. Bet īstenībā ir tikai trīs skaidri nošķiramas iežu grupas: akmens, smiltis un māls. Izbrīnu rada tas, ka smilšu graudiņu lielums gandrīz vienāds: vienalga, vai tās ir smiltis Enosima salas piekrastē vai Gobi tuksnesī — to graudiņu diametrs ir viena astotdaļa milimetra, un tie izvietojas pēc līknes, kas tuva Gausa normālajai līknei.

Kādā pētījumā bija visai vienkāršoti izskaidrota aug­snes sairšana, ko rada erozija: vieglie elementi tiek aiz­nesti ļoti tālu. Taču pētījumā nekas nebija sacīts par smilšu graudiņu izmēra īpatnību — vienu astotdaļu mili­metra. Kādā citā ģeoloģiskā apcerējumā tika dots gluži pretējs skaidrojums.

Gan ūdens straumes, gan gaisa straumes rada turbu- lenci. Tās viļņa mazākais garums ekvivalents tuksneša smilšu graudiņu diametram. Šīs īpatnības dēļ no augsnes izdalās vienīgi smiltis, turklāt tās plūst ārā taisnā leņķī pret straumi. Ja atsevišķu augsnes komponentu spēku kohēzija nav liela, smiltis pacelt gaisā var pat viegls vē­jiņš, akmeņus un mālu vis nepacels. Vēlāk smiltis atkal nosēstas zemē vēja virzienā. Smilšu īpatnības, acīm re­dzot, jāaplūko aerodinamikai.

Turpināsim jau minēto definīciju: «…tās ir sairušo iežu daļiņas tādā lielumā, kas piešķir tām vislielāko kus­tīgumu.»

Tā kā virs zemes aizvien plūsmo gaisa un ūdens strau­mes, smiltāju veidošanās ir nenovēršama. Kamēr vien pūtīs vēji, tecēs upes un savus viļņus vels jūra, no zemes plūdīs ārā aizvien jaunas un jaunas smilšu masas un, līdzīgi dzīvam radījumam, klīdis uz visām pusēm. Smiltis nepazīst atpūtas. Nemanāmi, taču neatlaidīgi tās sagrābj savā varā zemi un ārda to.

Šī aina — mūžam plūstošās smiltis — cilvēku ne­izsakāmi satrauca un nedeva viņam miera. Smilšu

neauglība — mūsu parastajā uztverē — izskaidrojama ne vien ar to sausumu, bet arī ar nerimtīgo kustību, kuru nevar panest dzīvā radība. Cik ļoti gan tas atgādina drūmo dzīvi, ko dzīvo cilvēki, diendienā ķerdamies cits citā.

Jā, smiltis nav diez cik noderīgas dzīvei. Bet vai ciets pamats zem kājām ir absolūti nepieciešams eksistencei? Vai gan tieksme pēc tā nerada visu šo pretīgo sacensību? Ja mestu pie malas tieksmi stingri nostāties uz zemes un ļautos smilšu plūsmas varai, beigtos arī sacensība. Pa­tiešām gan — tuksnesī aug puķes, dzīvo kukaiņi un zvēri. Tā visa ir dzīva radība, kas ar savu milzīgo piemērošanās spēju izlauzusies no sacensības žņaugiem. Kaut vai tā pati spāniešu muša …

Cilvēks zīmēja savā iztēlē smilšu plūsmas ainu, un vi­ņam jau sākās halucinācijas — viņš arī pats sevi redzēja ierautu šajā nebeidzamajā straumē.


3

<p>3</p>

Nodūris galvu, cilvēks gāja tālāk pa kāpu, kas, gluži kā mēness sirpim līdzīgs aizsargvalnis, ietvēra ciemu. Viņš nelikās zinis par to, kas notiek tālumā. Entomologam svarīgi koncentrēt visu uzmanību triju metru rādiusā sev apkārt. Bet viens no galvenajiem noteikumiem — neno­stāties ar muguru pret sauli. Ja saule spīd no mugurpu­ses, cilvēks ar savu ēnu var aizbiedēt kukaiņus. Tādēļ ku­kaiņu medniekam deguns un piere nodeg gluži melni.

Cilvēks lēnā, vienmērīgā gaitā virzījās uz priekšu. Ik solī viņa zābakus apšļāca smiltis. Visapkārt — ne dzīvī­bas zīmes, ja neņem vērā dažus pavisam sekli smiltīs augošus zāles cerus, kas gatavi vai tūdaļ saplaukt ziedos, ja vien bijis mazlietiņ valgmes. Vienīgie lidoņi, kas šeit parādījās, bija cilvēka sviedru smakas atvilinātās spā­niešu mušas, raibas kā bruņurupuča mugura. Bet tieši tādā vietā cerības bieži vien piepildās. Tiesa, spāniešu mu­šām netīk dzīvot baros, un mēdz būt gadījumi, kad viena muša sagrābj savā varā vairākus kvadrātkilometrus lielu apvidu. Nu, ko lai dara, cītīgi jāturpina meklējumi.

Te uzreiz viņš apstājās. Zālē kaut kas kustējās. Tas bija zirneklis. Ko gan viņš iesāks ar zirnekli? Cilvēks ap­sēdās, lai izpīpētu cigareti. No jūras aizvien vēl pūta vējš, lejā balti, saplosīti viļņi grauzās kāpas pamatnē. Tur, kur kāpas rietumu gals apsīka, jūrā pacēlās neliels klinšains paugurs. Virs tā, līdzīgi smailu adatu kūlim, šķilās saules stari.

Sērkociņš neparko negribēja aizdegties. Izniekoja des­mit sērkociņus — un viss velti. Gar nomesto sērkociņu gandrīz vai sekunžu rādītāja ātrumā irdza smilšu strūk­liņas. Viņš iezīmēja nelielu smilšu vilni un, līdzko tas bija sasniedzis viņa zābaka papēdi, piecēlās. No bikšu vīlēm izbira smiltis. Viņš nospļāvās — mute bija it kā ar rīvi izbraucīta.

Vai tomēr šeit na'v gaužām maz kukaiņu? Varbūt smilšu plūsma pārlieku strauja? Nē, krist izmisumā vēl par agru. Teorētiski šeit jābūt kukaiņiem.

Kāpas mugura kļuva līdzenāka, vietumis tā atkāpās tālu prom no jūras. Cerību spārnots, ka krietns guvums vēl priekšā, viņš piecēlās un sāka iet lejup pa nolaideno nogāzi. Retumis rēgojās smilšu aizturei darinātu bam- busniedru aizsargrežģu paliekas, un nedaudz zemāk bija redzama terase. Vīrietis gāja tālāk, šķērsodams smilšu rakstus, ko vējš bija iezīmējis ar tādu precizitāti, it kā tas būtu mašīnas darbs.

Te piepeši viss izzuda no viņa redzeslauka un viņš pamanīja, ka stāv dziļas bedres malā.

Bedre bija nepareizas ovālas formas un vairāk nekā divdesmit metrus plata. Tās pretējā siena šķita samērā lēzena, bet tā, kur stāvēja viņš, veda lejup gandrīz stā­vus. Sienas izliektā mala, līdzena kā porcelāna tasei, likās ļoti nedroša. Uzmanīgi, nostājies ar vienu kāju uz malas, viņš palūkojās lejup. Un tikai tad saprata: lai gan vis­apkārt gaišs, jau tuvojas vakars.

Pašā bedres dibenā, tumšā dziļumā, mēma un kurla stāvēja būda. Viens jumta gals bija iestrēdzis lēzenajā smilšu sienā. «Nu gluži kā austeres vāciņš,» viņš nodo­māja. «Neko darīt! Smiltīm savi likumi, tos neviens ne­grozīs …»

Tikko viņš pielika pie acīm fotoaparātu, smiltis zem kājām zuzēdamas sāka strūklot lejup. Izbailēs viņš at­rāva kāju no bedres malas, taču smiltis vēl labu brīdi te­cēja lejup. Cik mānīgs ir šis šķietamais smilšu miers! Aiz satraukuma smagi elpodams, viņš noslaucīja nosvīdušās delnas pie biksēm.

Cilvēkam aiz muguras kāds ieklepojās. Blakus, gan­drīz skardams viņa plecu, stāvēja nez no kurienes uzra­dies večuks, pēc visa spriežot — ciema zvejnieks. Pametis skatienu uz fotoaparātu, pēc tam ielūkojies bedres dibenā, viņš sarauca smaidā vēju un lietu izmiecēto seju. Iekai­sušo acu kaktiņos krājās kas lipīgs.

—   Kas tad nu? Vai izmeklēšana?

Vējš nesa vārdus prom, balss skanēja dobji, vienmuļi, it kā no pārnēsājamā radiouztvērēja. Tomēr izruna bija skaidra un saprast varēja labi.

—   Izmeklēšana? — Cilvēks samulsis piesedza ar delnu objektīvu un iegrozīja ērtāk kukaiņu ķeramo tīkliņu, lai vecais tam pievērstu uzmanību. — Ko jūs ar to gribat teikt? Man nav skaidrs… Es, vai redzat, kolekcionēju kukaiņus. Mana specialitāte — kukaiņi, kas dzīvo tādās te smiltīs.

—   Ko? — vecais it kā nesaprata.

—   Ko-lek-cio-nē-ju ku-kai-ņus! — cilvēks atkārtoja skaļā balsī. — Ku-kai-ņus, saprotiet, kukaiņus! Es tos ķeru!

—   Kukaiņus? — Vecais neticīgi novērsa skatienu un nospļāvās. Vai, pareizāk sakot, viņam pār lūpu pārkārās siekala. Vēja satverta, tā izstiepās garā pavedienā. Kas tad īsti viņu tā uztrauc?

—   Vai šajā rajonā notiek kāda izmeklēšana?

—   Nu nē jau, nē, ja neesat izmeklētājs, dariet, ko sirds kāro. Man viens pīpis.

—   Nē, nē, es neesmu no inspekcijas.

Vecais, pat nepamājis ar galvu, uzgrieza viņam mu­guru un devās prom pa kāpas virsotni, ar salmu sandaļu purngaliem ardams smiltis.

Metrus piecdesmit tālāk, redzams, gaidot veco, tupēja trīs vienādi ģērbušies vīri. Kur tie te radušies? Vienam, šķiet, bija binoklis, ko tas visu laiku grozīja sev uz ce­ļiem. Vecais piegāja vīriem klāt, un visi četri par kaut ko apspriedās, nikni kašādami smiltis cits citam zem kā­jām: kā likās, starp viņiem bija iededzies sīvs strīds.

Cilvēks jau grasījās atsākt savas mušas meklējumus, kad atkal, pavisam aizelsies, atsteidzās vecais.

—   Pag, vai tas tiesa, ka neesat no prefektūras?

—   No prefektūras?… Nu nē taču, jūs esat pārskatī­jušies.

«Diezgan,» cilvēks nolēma un pasniedza uzbāzīgajam večukam vizītkarti; tas, kustinādams lūpas, ilgi burtoja.

—   Ā! Jūs esat skolotājs?

—   Kā redzat, man nav nekā kopīga ar prefektūru.

—   A-ā, tātadiņ skolotājs …

Nu beidzot, šķiet, nācis pie prāta; piemiegtām acīm, turēdams kartīti izstieptajā rokā, vecais atgriezās pie pā­rējiem. Vizītkarte arī tos it kā nomierināja. Tie piecēlās un aizgāja.

Tomēr vecais atgriezās vēlreiz.

—   Nu, un ko tad laba tagad darīsiet?

—   Meklēšu kukaiņus.

—   Bet pēdējais autiņš jau prom.

—   Vai tad šeit nekur nevar pārnakšņot? '

—   Pārgulēt te? Tajā te ciemā? — Vecā sejā ietrīcējās kāds vaibsts.

—   Nu, ja nevar šeit, iešu pie jūsu kaimiņiem.

—   Jūs iesiet? …

—   Patiesību sakot, es nekur sevišķi nesteidzos…

—   Nē, nē, kālab lieki pūliņi? — vecais pēkšņi kļuva pakalpīgs un runātnīgi turpināja: — Pats jau redzat — ciems mazrocīgs, nevienas gruntīgas mājas nav, bet, ja ir vēlēšanās, palīdzēšu, aizmetīšu kādu vārdu.

Neizskatās, ka viņam padomā būtu kas ļauns. Viņi, acīm redzot, no kaut kā baidās — varbūt gaida kādu pre­fektūras ierēdni, kuram kaut kas jāizmeklē.* Nu bailes pārgājušas, un viņi atkal ir parasti, laipni zvejnieki.

—   Būšu ārkārtīgi pateicīgs… Es jums par to, pro­tams, atlīdzināšu. Man ļoti patīk apmesties tādās te zem­nieku mājās.

No cietspārņiem, ko viņš meklēja, bija patrāpījušies tikai smecernieki un garkāju pastnieces.

No mušām, kuras, patiesību sakot, bija viņa brauciena mērķis, nebija pagadījies neviens eksemplārs. Varbūt rīt viņš iegūs trofejas, kas nesīs prieku.

Aiz noguruma acu priekšā peldēja blāvi gaismas apļi. Pēkšņi viņš neviļus apstājās un sāka vērīgi aplūkot tum­šās kāpas virsmu. Nu ko lai dara: viss, kas vien kustē­jās, šķita esam spāniešu muša.

Vecais, kā jau bija solījis, gaidīja pie arteļa valdes.

—   Lūdzu, piedodiet…

—   Kas vēl nebūs! Ja tik bijis pa prātam.

Valdē, acīm redzot, par kaut ko apspriedās. Tur pulkā sēdēja četri pieci vīri, dārdēja smiekli. Virs lievenēm ka­rājās gara audekla strēle, uz kuras bija uzrakstīts — «Esi uzticīgs dzimtenes mīlestības jūtām!». Vecais kaut ko no­burkšķēja — smiekli tūdaļ aprāvās. Bez sevišķa prieka viņš devās ceļā, vīrietis viņam sekoja. Ar gliemežvākiem klātais ceļš koši baltoja biezējošā mijkrēslī.

Beidzot viņi nonāca pie kādas bedres, kas atradās gandrīz vai pašā kāpas virsotnē. Seit ciems beidzās.

Viņi nogriezās pa labi, pa šauru taciņu, kas veda lejup, pēc kāda brīža vecais ienira tumsā, sasita plaukstas un skaļi iesaucās:

—   Ei, bābišķi, kur tu esi?

Lejā, viņiem zem pašām kājām, aklajā tumsā paspīda lukturis un atskanēja balss:

—  Te, te… Kāpnes ir līdzās maisiem.

Patiesi — šī stāvā krauja bez kāpnēm nav pieveicama. Trīs tādas mājas kā tā tur lejā varētu nostatīt citu uz ci­tas; pat ar kāpnēm nav nieka lieta tur nokļūt. Nogāze gandrīz vai svērteniska, bet dienā, viņš labi atceras, tā bija šķitusi gluži lēzena. Kāpnes nav nekādas drošās, sa­saistītas no virvju galiem, un, ja kāpjot zudīs līdzsvars, tās kaut kur pret vidu sapīsies. Te jau dzīve tikpat kā īstā cietoksnī.

—   Esiet bez bēdu, atvelciet elpu!

Vecais nekāpa lejā, brīdi pastāvēja un aizgāja.

Vīrietis no galvas līdz kājām bija smilšu lietus ap- šļākts, un pēkšņi viņam likās, ka atgriezusies bērnība. Sie­vieti, kas viņu sagaidīja ar lukturi rokā, vecais bija no­saucis par bābišķi, un vīrietim domās tēlojās vecene, bet īstenībā tā bija patīkama izskata, neliela auguma un vēl pavisam jauna — ap gadu trīsdesmit. Kā šķiet, viņa mē­dza pūderēties — sievietēm, kas dzīvo pie jūras, sejas nav tik baltas. Vispār vīrietis jutās pateicību parādā, ka viņa to sagaidīja laipni, ar neliekuļotu prieku.

Tiešām gan, ja nebijis sirsnīgās uzņemšanas, diez vai viņš būtu varējis sadūšoties un pārkāpt šīs būdas slieksni. Droši vien viņš tūdaļ aizmuktu, domādams, ka viņu grib izāzēt. Sienas aplupušas, fusumas [8] vietā karājās mašas; stabi, kas balstīja jumtu, sašķiebušies, visi logi aiznag­loti ar dēļiem; salmu pīteņi, kas klāja grīdu, ik brīdi draudēja izšķīst un, kad uz tiem spēra kāju, gurkstēja kā slapjš sūklis. Un piedevām vēl — pretīga saķepušu, pūs­tošu smilšu smaka.

Tomēr visu nosaka garastāvoklis. Vīrieti atbruņoja sievietes laipnība. Nekas, viņš sev teica, kaut kas tāds ga­dās tikai reizi mūžā. Turklāt, ja palaimēsies, dabūšu re­dzēt kādu interesantu kukaini. Tiem te zaļa dzīvīte.

Priekšnojauta nepievīla. Nebija viņš vēl paguvis ap­sēsties piedāvātajā vietā pie tieši zemē ieraktā pavarda, kad visapkārt saklausīja tādus kā lietus lāšu pakšķus. Tur lēkāja tūkstošiem blusu. Bet viņu ar to neiebiedēs. Ento­mologs aizvien ir sagatavojies tādiem pārsteigumiem. Vajag tikai drēbju kreiso pusi nokaisīt ar DDT un atseg­tās miesas daļas pirms gulētiešanas ieziest ar insekticīdu.

—  Es gatavoju pusdienas un tādēļ… — sieviete no­liecās un paņēma lampu, — pacietieties mazliet tumsā.

—   Vai tad jums ir tikai viena lampa?

—   Jā, diemžēl…

Sieviete vainīgi pasmaidīja — kreisajā vaigā iegūla bedrīte. Viņai ļoti pievilcīga seja, vīrietis nodomāja. Tikai acu izteiksme dīvaina. Bet varbūt tāds skatiens viņai slimo acu dēļ. Plakstu apsārtumu nespēja noslēpt pat pūderis. Nav jāaizmirst, gulēt ejot, iepilināt acu pi­lienus …

—   Pirms ēšanas man gribētos nomazgāties.

—   Nomazgāties?

—   Nu, kas tad ir, vai nav iespējams?

—   Ļoti žēl, bet būs jāpagaida līdz parītam.

—   Līdz parītam? Bet parīt te jau manis vairs ne­būs, — viņš iesmējās negribēti skaļi.

—   Vai tiešām? …

Sieviete novērsās, viņai iedrebējās pleci. Laikam sa­rūgtināta. Sie lauku ļaudis pat necenšas izlikties. Juzda­mies neveikli, viņš mulsi pakustināja lūpas.

—  Nu, ja jau nav kur nomazgāties, pietiktu, ja varētu noskaloties. Citādi esmu vienās smiltīs.

—  Ūdens, neņemiet nu ļaunā, palicis viens vienīgs spainītis … Līdz akai taču ļoti tālu …

Kāds viņai nomākts izskats! Labi, vairs neteikšu ne vārda. Bet drīz vien vīrietis pārliecinājās, ka mazgāšanās šeit gluži veltīgs darbs.

Sieviete atnesa vārītu zivi un molusku zupu. Jūras piekrastes ēdiens, vispār tas nebija slikti. Līdzko viņš ķē­rās tam klāt, sieviete viņam virs galvas atvēra lielu pa­pīra saulessargu.

—  Kam tad tas vajadzīgs? («Laikam tāda ir šejieniešu paraša.»)

—   Citādi ēdiens piebirs ar smiltīm.

—   Kā tad tā? — viņš pārsteigts pacēla acis pret griestiem un, sev par izbrīnu, tur nemanīja nevienas spraugas.

—   Smiltis… — arī sieviete paraudzījās griestos, — tās sijājas visās malās … Ja kaut vienu dienu neiz­slaucīs, sakrāsies kārta triju pirkstu biezumā.

—   Varbūt jumts caurs?

—   Nē jau, arī tad, kad tas bija jauns, smiltis te bira tā kā tā … Jā, nav nekā briesmīgāka par smiltīm. Tās ir līdzīgas slīpētājam.

—   Slīpētājam?

—   Ir tāds ķirmis, kas izgrauž kokā caurumus.

—   Tie laikam ir termīti?

—   Nē, ziniet, tādi cieti.

—   A-ā, tad tie ir ūsaiņi-malkcirši.

■— Malkcirši?

—   Iesarkani, ar garām ūsām. Jā?

—   Nē, nē, šie ir kā rīsa graudi un brūni.

—   Ak tā! Tad jau tās ir vabolītes.

—  Ja atmestu ar roku un neliktos ne zinis, to te siju viens divi sapūdētu.

—   Kas, vai šīs vabolītes?

—   Ne, smiltis.

—   Kā tad tā?

—   Tās izspiežas cauri visam. Bet, kad iegriežas nelā­dzīgs vējš, piedzen pilnus bēniņus, un, ja smiltis neaiz- vāktu prom, to drīz vien sakrātos tik daudz, ka neizturētu griestu dēļi.

—   Jā, to nedrīkst pieļaut, ka bēniņos krājas smiltis … Bet vai jums neliekas mazliet dīvaini apgalvot, ka smiltis var sapūdēt siju?

—   Kādēļ gan ne, sapūdē.

—   Bet smiltis taču atšķiras tieši ar to, ka tās ir ļoti sausas.

—   Tik un tā sapūdē… Es jums saku, nolieciet jaunus geta [9] un ļaujiet uz tiem krāties smiltīm — pēc pāris ne­dēļām no tiem nekas nepaliks pāri.

—   Nesaprotu, kādēļ.

—   Koks pūst, un līdz ar to pūst arī smiltis… Pamē­ģiniet atrakt griestu dēļus smilšu apbērtā mājā, tur būs lekna zeme — audzējiet kaut vai gurķus.

—   Blēņas! — vīrietis nicīgi saviebās. Viņam likās, ka sievietes neizpratne apgāna viņa priekšstatu par smiltīm. — Es taču pats šo to sajēdzu no smiltīm… Vai redzat — šīs pašas smiltis kustas visu gadu… To mūžs aizrit kus­tībā. Tās nekur neapstājas — ne ūdenī, ne gaisā, — kus­tība ir to stihija … Lūk, tādēļ kura katra dzīva būtne ne­var mitināties smiltīs. Tas attiecas arī uz baktērijām, kas rada pūšanu … Smiltis var nosaukt par tīrības simbolu, iespējams, ka tās pat aizkavē pūšanu, bet uzskats, ka tās pūdē, ir gluži vienkārši nejēdzība… Un jūs vēl sakāt, ka tās pašas pūst. Sāksim kaut vai ar to, ka smiltis ir vērā ņemams minerāls.

Sieviete samulsusi klusēja. Vīrietis zem saulessarga, ko viņa aizvien vēl turēja tam virs galvas, ar skubu no­tiesāja atlikušās pusdienas, nebilzdams vairs ne vārda. Saulessargu klāja tāda smilšu kārta, ka uz tā varēja rak­stīt ar pirkstu.

Neciešams mitrums. Nē, smiltis nav valgas, paša au­gums ir mikls. Virs jumta iegaudojās vējš. Vīrietis bāza roku kabatā pēc cigaretēm — arī tā pilna smilšu. Vēl ne- aizsmēķējis, viņš jau sajuta mutē tabakas rūgto garšu.

Izņemšu kukaiņus no burkas ar ciānkāliju. Kamēr vēl tie nav sakaltuši, uzduršu uz kniepadatas un izstiepšu tiem kājas. Bija dzirdams, kā sieviete mājas nojume mazgā traukus. Laikam gan te neviena cita nav.

Sieviete atgriezās un klusēdama istabas kaktā klāja gultu. Ja šeit gulēšu es, kur tad viņa pati paliks pa nakti? Nu, protams, tur tālākajā istabā aiz mašām. Vairāk telpu, šķiet, nav. Tomēr kaut kā dīvaini ciemiņu guldināt caur­staigājamā istabā, kam durvis ved uz āru, un pašai nak­šņot dibenējā. Bet varbūt tur mitinās smags slimnieks, kas nevar kustēties… Jā, tā ir pareiza doma. Katrā ziņā loģiski būtu domāt tieši tā. Vai nu vientuļa sieviete ies dāvāt savu laipnību pirmajam garāmgājējam.

—   Vai šeit vēl kāds ir?

—   Kas?

—   Nu, kads no jusu ģimenes.

—   Nav, esmu gluži viena. — Sieviete, šķiet, bija uz­minējusi viņa domas un mulsi iesmējās. — No šīm smil­tīm viss savildzis, pat sega …

—   Bet kur ir jūsu vīrs?

—   Pērnējā taifūnā… — Viņa atkal un atkal līdzi­nāja un bužināja jau uzklāto gultu, darīja ko gluži lieku. — Bet taifūni mums šeit briesmīgi. Smiltis gāžas dārdē­damas, kā ūdenskritums. Neesi lāgā ne apskatījies — vienā vakarā pieputina dzjo vai pat divus.

—   Bet divi dzjo — taču ir seši metri…

—   Tādā laikā grāb, cik gribi, tik un tā ar tām netiksi galā. Nu un tā — vīrs man uzsauc: «Vistu kūts paga­lam,» — un kopā ar meitu, viņa jau gāja vidusskolā, iz­drāžas laukā no mājas… Bet es pati nevarēju pamest māju — raudzīju, lai kaut tā noturētos… Pēdīgi sāka aust gaisma, vējš pieklusa, un es izgāju ārā. No vistu kūts ne zīmes. Arī viņus neatradu.

—   Smiltis apraka?

—  Jā, bez pēdām.

—   Tas ir šausmīgi… Baigi. Smiltis un kaut kas tāds … Drausmīgi…

Te piepeši satumsa lampa.

—  Atkal šīs smiltis.

Sieviete nometās četrrāpus, pastiepa roku un iesmēju- sies satvēra ar pirkstiem dakti. Lampa tūdaļ uzmeta spožu gaismas vilni. Aizvien vēl tajā pašā pozā sieviete vērīgi lūkojās ugunī, sejā viņai bija sastindzis nedabisks smaids. Laikam viņa tā izdarās tīšām, lai parādītu bedrīti vaigā. Vīrietis nevilšus saspringa. Tas nu par daudz ciniski — tikko taču bija stāstījusi par savu vistuvāko cilvēku bojā eju.


5

<p>5</p>

—   Ei, jūs tur, mēs atvedām lāpstu un kannas vēl vie­nam. — Skaidri saklausāmā balss, kaut arī bija dzirdams, ka runā no tālienes — laikam ar rupora palīdzību, — iz­kliedēja neveiklību, kas bija radusies starp viņiem. Atska­nēja lejup lidojošu skārda priekšmetu šķinda. Sieviete pie­cēlās, lai atbildētu. Vīrietim sanāca dusmas: viņam aiz muguras notika kaut kas neizprotams.

—   Ko tas nozīmē? Tātad šeit ir vēl kāds!

—  Nevajag, es jūs lūdzu… — Sieviete sarāvās čo­kurā, it kā viņu kāds kutinātu.

—   Bet tikko taču teica — «vēl vienam».

—   A-a-ā. To … To viņš zīmēja uz jums.

—   Uz mani? … Kāds tad man sakars ar lāpstu? …

—   Nekas, nekas, neliecieties ne zinis! Mūždien viņi jaucas citu darīšanās …

—   Laikam būs kļūdījušies?

Sieviete neatbildēja un, uz ceļgaliem pagriezusies, no­laida kājas zemē.

—   Vai lampa jums vēl vajadzīga?

—  Laikam gan ne, iztikšu… Bet vai jums tā neno­derētu?

—  Ai nē, šis darbs man ierasts.

Uzlikusi galvā lielu salmu cepuri, kādas parasti nēsā, strādājot uz lauka, sieviete izslīdēja tumsā.

Vīrietis aizpīpēja jaunu cigareti. Te notiek kaut kas tāds, ko grūti izskaidrot. Viņš piecēlās un ielūkojās aiz mašas. Tur patiešām bija istaba, bet gultas vietā slējās smilšu kalniņš, kas radies, smiltīm pa šķirbaino sienu iekļūstot telpā. Viņš pārsteigts sastinga. Arī šī māja gan­drīz jau mirusi. Tās iekšieni pa pusei aprijušas ar saviem taustekļiem visur iekļūstošās, mūžam plūstošās smiltis…

Smiltis, kam nav pašām sava veida, bet ir diametrs — viena astotdaļa milimetra. Taču nekas nevar turēties pretī šim graujošajam bezveida spēkam … Bet varbūt pašam sava veida trūkums tieši ir spēka augstākā izpausme…

Tomēr vīrietis drīz atgriezās dzīves īstenībā. Pag, ja šajā istabā nevar, kur tad gulēs sieviete? Klau, kur viņa staigā turp un atpakaļ aiz dēļu sienas. Rokas pulkstenis rādīja divas minūtes pāri astoņiem. Ko viņa tur dara tik vēlu?

Vīrietis nokāpa uz smilšu klona un meklēja ūdeni. Ti­kai pašā tvertnes dibenā bija palikusi lāsīte, un tajā pel­dēja rūsa. Tomēr pat tāds labāks nekā smiltis mutē. Atli­kušo ūdeni viņš uzšļakstīja uz sejas, noberza kaklu un manāmi atspirga.

Gar klonu vilka auksts vējš. Ārā to droši vien var vieglāk paciest. Ar pūlēm viņš atvēra smilšu aizbērtās durvis un izgāja laukā. Vējš, kas pūta no ceļa puses, pa­tiesi bija kļuvis svaigāks. Tas nesa sev līdzi vieglā kravas automobiļa rūkoņu. Labi ieklausoties, varēja atšķirt cil­vēku balsis. Varbūt tikai tā likās, bet tagad tur bija lie­lāka rosība nekā dienā. Taču iespējams, ka tur šalca jūra. Debess bija zvaigznēm nosēta.

Pamanījusi lampas gaismu, sieviete pagriezās. Veikli rīkodamās ar lāpstu, viņa bēra smiltis lielās petrolejas kannās. Viņai aiz muguras draudīgi slējās melna smilšu nokare. Tepat augšā viņš dienā bija ķēris kukaiņus. Pie­grābusi kannas pilnas, sieviete tās abas uzreiz pacēla un nesa tuvāk sienai. Iedama garām vīrietim, uzmeta tam acis un piesmakušā balsī izmeta: «Smiltis…» Viņa iz­bēra kannas tajā vietā, kur karājās virvju kāpnes, bet tur augšā vijās taciņa, kas veda uz šo bedri. Ar plaukstas malu sieviete notrausa sviedrus. No sanestajām smiltīm jau bija izaudzis krietns kalns.

—   Rokat smiltis?

—   Roc vai neroc, ne gala, ne malas.

Nesdama tukšās kannas garām, sieviete viegli iebak­stīja ar brīvo roku vīrietim sānos, it kā pakutināja. Aiž pārsteiguma viņš atlēca nost, tik tikko neizmezdams no rokām lampu. Varbūt nolikt lampu zemē un atbildēt ar to pašu? Viņš stāvēja neziņā. Kā lai izturas? Beidzot no­lēma, ka viņa stāvoklis ir ļoti izdevīgs. Savilcis seju tādā kā smaidā, kura nozīmi arī pats nevarētu izskaidrot, viņš neveiklā gaitā ar lampu rokā tuvojās sievietei. Kad pie­gāja klāt, viņas ēna bija izaugusi pār visu sienu.

—   Nevajag, — viņa teica nepagriezdamās, smagi el­podama. — Kamēr nolaidīs grozus, šurp jāatstiepj vēl se­šas kannas.

Vīrietis sadrūma. Cik nelāgi, ka sieviete it kā tīšām aizdzina viņa — kaut arī uzspēlēto — možo omu. Vai nu viņš to gribēja vai ne, kaut kas ievilnīja vēnās. Šķita, smiltis, ar kurām bija aplipuši viņa āda, nu iekļuvušas vē­nās un apdzēsušas uzbudinājumu.

—   Varbūt man jums mazliet palīdzēt?

—   Nekas… Nevar jau jūs likt pie darba pirmajā dienā — kaut uz brīdi.

—   Pirmajā dienā? … Jūs atkal savu … Es šeit pa­likšu tikai vienu nakti!

—   Jā?

—   Kā tad citādi, mani gaida darbs… Nu dodiet šurp lāpstu!

—   Jūsu lāpsta, rau, tur, bet varbūt nevajag? …

Tik tiešām — nojumē netālu no durvīm savrup stāvēja lāpsta un divas tukšas petrolejas kannas ar īpaši piestip­rinātiem rokturiem. Droši vien tās pašas, ko pirmīt no­meta no augšas, kad sauca: «Vēl vienam.» Viss bija sa­gatavots pārlieku rūpīgi, un viņam pat radās iespaids, ka tie uzminējuši viņa nodomu. Bet tad jau viņš pats vēl ne­zināja, ka gribēs palīdzēt. Lai nu kā, viņš jutās pazemots, un labā oma bija vējā. Lāpstas kāts šķita resns, zarains, no daudzo roku pieskāriena nomelnējis — nebija nekādas vēlēšanās just to savā delnā.

—   Ai, grozi jau pie kaimiņiem! — sieviete iesaucās, it kā nemanīdama viņa svārstīšanos. Balss bija jautra un paļāvīga, gluži citāda nekā iepriekš. Tajā brīdī ļaužu mun­drās čalas, kas jau labu laiku bija plūdušas no tālienes, skanēja tepat līdzās. Vienā laidā bija dzirdami ritmiski uzsaucieni, ko reizumis pārtrauca klusi čuksti un apslā­pēti smiekli. Darba ritms vīrieti negaidīti uzmundrināja. Šajā primitīvajā pasaulītē tas laikam nav nekas sevišķs, ja ciemiņš, kas palūdzis tikai naktsmājas, tver rokā lāp­stas kātu. Tad jau dīvaina šeit drīzāk liktos vilcināšanās. Lai lampa neapgāztos, viņš ar papēdi izurba tai smiltīs iedobi.

—   Rakt laikam var jebkurā vietā, ka tik rok, vai ne tā?

—   Nē, nevar vis jebkurā.

—   Un šeit?

—   Tur var, tikai pielūkojiet, neparocieties zem sienas.

—   Vai visā ciemā šai laikā rok smiltis?

—   Nu protams. Naktī smiltis ir mitras, tāpēc vieglāk strādāt… Bet, ja tās ir sausas, nekad nevar zināt, kurā vietā un mirklī tās nogrūs uz galvas. — Tiešām pār krau­jas malu, gluži kā sniega sanesa, nokarājās bieza smilšu cepure.

—   Bet tas taču bīstami!

—  E-ē, nekas, — viņa attrauca zobgalīgi un mazliet koķeti. — Palūk, sāk celties migla.

—   Migla?

Kamēr viņi runājās, pie debesīm pamazām bālēja un dzisa zvaigznes. Tur, kur debesis piekļāvās smilšu sienai, plandīja palss auts.

—  Tas tādēļ, ka pašas smiltis iesūc sevī ļoti daudz miglas… Savilgušās sāļās smiltis kļūst blīvas kā stēr­ķele.

—   Tavu brīnumu!

—  Tiesa, tiesa. Tās kļūst tādas kā jūras krastā, no kura nupat aizplūdis vilnis, — pa tām pat tanks var droši braukt.

—   Tas tik ir joks!

—  Es runāju patiesību… Tāpēc jau pa nakti karnīze uzaug… Bet dienā, kad vējš pūš no nelāgās puses, tā nojūk, gluži kā sēnes cepure, tā ir… Smiltis izžūst, un viss šis pārjums nogrūst lejā. Un, ja tas nogāžas ne­vietā — nu tur, kur jumta balsti ir tievi vai vēl kāda vaina, — beigas ir.

Tavu šauru redzes loku. Bet, līdzko sievišķis tiek savas personiskās dzīves sfērā, tā atplaukst līdz nepazīšanai. Tur tad laikam arī meklējams ceļš uz viņas sirdi. Un, kaut gan šis ceļš nebija viņam īsti pa prātam, sievietes saspringtās balss intonācija iekveldēja vīrietī vēlēšanos sajust viņas augumu, ko slēpa rupjās darba drānas.

Vīrietis no visa spēka reizi pēc reizes iedūra nodeldēto lāpstu smiltīs.

Kad viņš petrolejas kannas aizstiepa otro reizi, atska­nēja balsis un augšā, virs ceļa, iezvārojās lukturis.

Tonī, kas varēja likties gandrīz vai ass, sieviete teica:

—   Grozus! Te diezgan, nāciet man talkā!

Vīrietis tikai tagad apjauta, kādai vajadzībai domāti ar smiltīm piebērtie maisi augšā pie kāpnēm. Pa tiem slī­dēja virve, kad vilka augšā un laida lejā grozus. Ar katru grozu tika galā četri vīri, bet tādas grupas, acīm redzot, bija divas vai trīs. Tur galvenokārt, kā viņam likās, bija jaunieši, kuriem darbs šķirtin šķīrās. Vēl nebija piebērts vienas grupas grozs, kad otrs jau gaidīja savu kārtu. Se­šos paņēmienos smilšu kaudze pazuda no bedres, kā ne­bijusi.

—   Nu ir gan puiši, īsti zibeņzeļļi.

Ar krekla piedurkni viņš noslaucīja sviedrus, balsī ska­nēja labsirdība. Vīrietis izjuta simpātijas pret šiem zē­niem, kuri, šķiet, ar visu sirdi un dvēseli nodevās darbam un neizmeta neviena zobgalīga vārda par viņa palīdzību.

—   Jā, pie mums stingri tiek godā turēts bauslis: «Esi uzticīgs mīlestības jūtām pret dzimteni.»

—   Bet kāpēc jūtām?

—   Nu jājūt mīlestība pret to vietu, kur dzīvo.

—   Tas ir ļoti labi! ^

Vīrietis iesmējās. Viņam piebalsoja ar sieviete. Taču

diez vai viņa pati īsti zināja, kāpēc smejas.

Tālumā dzirdēja aizbraucošā pikapa rūkoņu.

—   Nu, ko, uzpīpēsim?

—   Nedrīkst, līdzko būs visus apbraukājuši, tūdaļ būs atkal klāt ar saviem groziem …

—   Nekas, pārējo var arī rīt.

Viņš atmeta ar roku, piecēlās un devās uz māju, bet sieviete pat nedomāja viņam sekot.

—  Tā nu nevar. Vajag kaut vienu reizi apiet ar lāp­stu apkārt mājai.

—   Apkārt mājai?

—   Kā tad. Vai gan drīkst pieļaut, ka māja sagrūst?… Smiltis taču birst no visām pusēm …

—   Bet tā jau mēs noņemsimies līdz rīta gaismai.

Sieviete, it kā mezdama izaicinājumu, apsviedās un aizskrēja. Laikam grasās atgriezties pie kraujas un turpināt darbu. Nu īsta spāniešu muša, viņš nodomāja. Viss skaidrs, tikai tagad viņš uz to vairs neuzķersies.

—   Šausmas! Un tā katru nakti?

—   Smiltīm pašām svešs miers, un tās nedod miera arī citiem. Gan grozi, gan pikaps augu nakti ir kustībā.

—   Jā, kā redzams.

—   Tā tas ir. Smiltīm pašām svešs miers, un tās ne­mūžam nedod miera citiem. — Vīrietis samulsa. Bija tāda sajūta, it kā pēkšņi būtu atklājies, ka čūska, kurai viņš savā vieglprātībā uzminis uz astes, uzskatīdams šo rā­puli par mazu un nekaitīgu, īstenībā ir milzum liela un tās indīgā galva viņam aiz muguras jau šauda mēli dzē- lienam.

—   Kā tad nu iznāk? Jūs dzīvojat tikai tālab, lai raktu smiltis?

—   Nu, nevar jau ņemt un nakti aizbēgt.

Vīrietis jutās satriekts. Viņam nebija ne mazākās vē­lēšanās tikt ierautam šādā dzīvē.

—   Nē, var!… Vai tad tas tik grūti?… Jūs varat visu, j^vien īsti gribat.

—   Nē, tā nedrīkst… — Sieviete, elpodama lāpstas cirtienu ritmā, rāmi turpināja. — Ciems tādēļ vien vēl velk garu, ka mēs, muguru neatliekdami, rokam smiltis un tā paglābjam tam dzīvību… Bet, tiklīdz pārstāsim rakt, ciemu tūdaļ aizputinās, nepaies ne desmit dienas, un no tā nebūs ne miņas. Nu un tad… Ai, šķiet, jau pie­nākusi kaimiņu kārta.

—   Esmu jums pateicīgs par interesanto stāstu. Vai tā paša iemesla dēļ arī grozu pārnēsātāji pūlas tik cītīgi?

—   Jā, bet viņiem, tiesa gan, arteļa valde kaut cik maksā par katru nostrādāto dienu.

—   Ja ciemam ir tādi līdzekļi, tad kāpēc netiek stādī­tas mežu joslas, lai pasargātos no smiltīm?

—   Ja parēķina, droši vien iznāk, ka mūsu paņēmiens krietni lētāks.

—   Paņēmiens? … Vai tad tas ir paņēmiens? — Vīrie­tis noskaitās. Noskaitās uz tiem, kas bija piekaluši sie­vieti pie šīs vietas, un uz pašu sievieti, kas to pieļāvusi. — Ja tā, kāpēc gan jāturas pie šī ciema? Es nesaprotu iemeslus… Smiltis nav bērnu spēle. Aplam domāt, ka tā, kā rīkojaties jūs, var uzveikt smiltis. Nejēdzība!… Vajag

izbeigt šis muļķības… izbeigt reizi par visām reizēm. Es pat nevaru just jums līdzi!

Aizmetis lāpstu prom pie kannām, kas vāļājās turpat netālu, un nelikdamies ne zinis par to, kādu seju taisa sieviete, viņš iegāja istabā.

Miegs bēga. Viņš ieklausījās, ko dara sieviete. Bija mazliet kauns: šāda izturēšanās taču galu galā nav ne­kas cits kā greizsirdība uz to, kas sievieti aizkavē tur augšā, mudināšana pamest darbu un paslepus ielīst pie viņa gultā. Tik tiešām tas, kas kveldēja viņa izjūtas, ne­bija tikai sašutums par sievietes muļķību. Viss slēpās daudz dziļāk. Sega savilga ar katru mirkli vairāk, smiltis lēkšķēm vien lipa pie miesas. Cik tas netaisnīgi, cik ne­krietni! Un tādēļ nav ko sevi vainot, ka nometa lāpstu un iegāja atpakaļ mājā. Tādu atbildību viņš neuzņemsies. Jau tā visādu saistību pāri galvai. Arī aizraušanās ar smiltīm un kukaiņiem galu galā ir tikai mēģinājums kaut vai uz laiku aizbēgt no mokošajiem pienākumiem, ko uz­krauj pelēcīgā eksistence.

Nevar aizmigt.

Sieviete bez atpūtas staigā uz priekšu un atpakaļ. Trok­snis, kas rodas, nolaižot un velkot augšā grozus, gan tu­vojas, gan atkal attālinās. Ja tā ilgi turpināsies, viņš ne­spēs rīt strādāt. Jāceļas līdz ar gaismu un diena jāpavada lietderīgi. Viņš cenšas aizmigt, bet jūtas aizvien možāks. Sūrstēja acis, tās asaroja, mirkšķinājās, tomēr nevarēja tikt galā ar vienā laidā birstošajām smiltīm. Viņš izpleta dvieli un pārklāja to pāri sejai. Trūka elpas. Tomēr tā labāk.

Domāšu par ko citu. Līdzko viņš aizver acis, viļņodami sāk peldēt gari pavedieni. Tie ir smilšu raksti, kas izrotā kāpu. Pusi dienas blenzis uz tiem, un tie droši vien atstā­juši savas pēdas tīklenē. Šādas smilšu jūras aprakušas, aprijušas ziedošas pilsētas un lielas impērijas… Bet pil­sētas, ko apdziedājis Omārs Heijams… Tajās bija drēb­nieku darbnīcas, skārņi, tirgi. Cits ar citu krustodamies, tās cieši apjoza ceļi, kurus, kā šķita, nekas nevarēs izkus­tināt no vietas. Cik gadu nebija jācīkstas ar varas iestā­dēm, lai mainītu virzienu kaut vienam no tiem. Senās pil­sētas, par kuru pastāvību nešaubījās neviens… Taču galu galā arī tās nevarēja turēties pretī plūstošajām smil­tīm ar vienu astotdaļu milimetra lielo diametru.

Smiltis…

Ja skatās caur smilšu prizmu, visi priekšmeti, kam ir savs veids, šķiet nereāli. Reāla ir tikai šo smilšu plūsma, kuras noliedz jebkuru veidu un formu. Bet tur aiz plānās dēļu sienas sieviete aizvien vēl rok un rok. Taču ko gan viņa var iespēt ar tik trauslām, vārām rokām. Tas jau tikpat kā mēģināt izsmelt jūru, lai tās vietā uzceltu namu. Laižot kuģi ūdenī, jāzina, kas tas ir — ūdens.

Šī doma negaidīti aizdzina nomāktības sajūtu, ko bija radījušas čirkstošās smiltis, kuras raka sieviete. Ja kuģis gana labs ūdenī, tam jābūt derīgam arī smiltīs. Ja varētu tikt vaļā no nekustīgā nama idejas, kas turēja viņu savā varā, atkristu nepieciešamība cīnīties ar smiltīm… Brīvs kuģis, kas peld pa smiltīm… Peldošas mājas. Bezveidīgi ciemi un pilsētas.

Smiltis, bez šaubām, nav šķidrums. Tādēļ uz to vir­smas nekas neturas. Ja uz tām uzliks kaut vai korķi, kam ir mazāks īpatnējais svars nekā smiltīm, pēc kāda laika tas nogrims. Lai peldētu pa smiltīm, kuģim jāpiešķir gluži citas īpašības nekā parasti. Tā, piemēram, māja, kas būtu apaļa kā muca, varētu pārvietoties veļoties… Pat pa- mazītiņām griežoties no vieniem sāniem uz otriem, tā no­kratīs smiltis, kas gāžas pāri, un atkal izkļūs virspusē … Protams, mājā, kura vienā laidā griežas, tās iemītnieki nejutīsies visai stabili… Droši vien vajadzēs likt lietā iz­gudrotāja spējas — nu kaut vai iebāzt mucas vienu otrā. Izdarīt tā, lai iekšējās mucas smaguma centrs paliktu ne­mainīgs un grīda vienmēr būtu apakšā … Iekšējā muca aizvien stāvēs mierā, tikai ārējā — griezīsies… Māja, kas šūposies kā milzīga pulksteņa vēzēklis… Māja — šū­pulis … Smilšu kuģis …

Ciemi un pilsētas, kas sastāv no šādiem kuģiem un atrodas nemitīgā kustībā.

Pašam nemanot, viņš iesnaudās.


7

<p>7</p>

Vīrieti uzmodināja gaiļa dziesma, kas atgādināja sa­rūsējušu šūpoļu čīkstoņu. Nemierīga, nelāga pamošanās. Likās, tikko uzaususi gaisma, bet pulkstenis jau rādīja vienpadsmit un sešpadsmit minūtes. Tik tiešām — saule spīd kā pusdienlaikā. Bet krēslaini šeit tādēļ, ka līdz bed­res dibenam saules stari nav vēl nonākuši.

Viņš steigšus pielēca kājās. No sejas, no galvas, no krūtīm švirkstēdamas bira smiltis. Arī lūpas un deguns bija apķepis ar sviedru un smilšu lipekli. Berzēdams to nost ar delnas virspusi, vīrietis mulsi mirkšķināja acis. No iekaisušajām acīm nemitīgi plūda asaras, plaksti šķita noberzti ar kaut ko raupju. Taču ar asarām vien nepie­tika, lai izskalotu smiltis, ar kurām bija piesērējuši miklie acu kaktiņi.

Gribēdams pasmelties kaut vai lāsīti ūdens, viņš pie­gāja pie tvertnes, kas stāvēja zemē, un piepeši pamanīja sievieti, kas šņākuļoja pavarda priekšā. Aizmirsis sāpes acīs, viņš aizturēja elpu.

Sieviete bija gluži kaila.

Cauri asaru plīvuram tā viņam šķita kā neskaidrs, iz­plūdis plankums. Viņa augšpēdus gulēja uz mašas bez kāda cita paklāja, viss viņas augums bija it kā izstādīts apskatei, labā roka nedaudz piesedza vingrā vēdera lej- galu. Visi auguma nostūrīši, ko cilvēki raduši slēpt, at­segti, un tikai seja, ko neviens nekautrējas turēt atklātu, aptīta ar dvieli. Tas, protams, tālab, lai pasargātu no smiltīm acis, muti, degunu, taču tāds kontrasts vēl vairāk pasvītroja viņas kailumu.

Visa miesa klāta ar vieglu, plānu smilšu kārtiņu. Smil­tis aizsedza detaļas un izcēla sievišķīgās līnijas. Viņa šķi- tās esam skulptūra, ko apzeltījušas smiltis. Te pēkšņi vi­ņam no mēles apakšas saskrēja mutē lipīgas siekalas. Bet viņš nevarēja tās norīt. Smiltis, kas bija sakrājušās starp smaganām un lūpām, iesūca sevī siekalas un izplūda pa visu muti. Viņš pieliecās, lai izspļautu to visu ārā. Bet, lai spļāva cik spļaudams, asums mutē neizzuda. Lai kā viņš centās iztīrīt muti, tur joprojām palika smiltis. Šķita — starp zobiem sarodas aizvien jaunas smiltis.

Par laimi, tvertne atkal līdz malām pilna ar ūdeni. Iz­skalojis muti un nomazgājis seju, vīrietis juta, ka viņā at­griežas dzīvība. Nekad vēl viņš nebija tik skaudri izjutis ūdens brīnumaino varu. Tāpat kā smiltis, arī ūdens ir mi­nerāls, bet tā ir tik tīra un dzidra neorganiska viela, ka savienojas ar ķermeni daudz vieglāk nekā jebkurš dzīvs organisms… Ļaudams ūdenim pamazām līt rīklē, viņš iedomājās dzīvnieku, kas pārtiek no akmeņiem…

Vīrietis pagriezās un atkal paskatījās uz sievieti. Taču tai tuvoties negribējās. Uz smilšu apbirdinātu sievieti tīkami noraudzīties, bet tai pieskarties nez vai ir tik jauki.

Uzbudinājums un niknums, kas bija uzbangojis naktī, dienas gaismā šķita kas gluži neticams. Būs gan viņam ko pastāstīt. It kā tālab, lai labāk iegaumētu visu redzēto, viņš vēlreiz palūkojās apkārt un sāka žigli posties ceļā. Kreklu un bikses ne pacelt nevar, cik tajos daudz smilšu. Tādu nieku dēļ nav ko uztraukties. Taču izpurināt smiltis no drēbēm bija grūtāk nekā izsukāt blaugznas no galvas.

Arī zābaki bija pilni ar smiltīm.

Uz atvadām laikam jāpasaka sievietei kāds vārds? … Bet, no otras puses, ja uzmodinās guļošo, viņai būs kauns. Jā, bet kā tad ar maksu par naktsmājām? Varbūt labāk atceļā iegriezties arteļa valdē un atdot naudu vecajam, kurš viņu šurp atveda?

Klusītiņām, cenzdamies nesacelt troksni, viņš izgāja no mājas. Saule kā sakaitis dzīvsudrabs plūda gar smilšu sienas malu un pamazām izlija pa bedres dibenu. No pēk­šņās, žilbinošās gaismas šalts viņš sarāvās un piesedza acis. Bet nākamajā mirklī jau bija aizmirsis visu un kā apmāts vērās smilšu sienā, kas slējās viņa acu priekšā.

Kaut kas neiedomājams! Virvju kāpnes, kuras te ka­rājās naktī, nozudušas.

Maisi, ko viņš bija ievērojis, pa pusei piebērti ar smil­tīm, rēgojās vecajā vietā. Tātad viņš neko nejauc. Vai va­rētu būt, ka smiltis aprakušas tikai kāpnes? … Viņš me­tās pie sienas un sāka kašāt ar rokām. Smiltis padevās, bruka un gruva lejup. Bet viņš jau nemeklē adatu, un, ja neko nav atradis uzreiz, tad — roc cik rakdams — rezul­tāts būs viens un tas pats … Pūlēdamies nomākt augošo satraukumu, vīrietis neizpratnē no jauna pārlūkoja smilšu kranti.

Vai nav tādas vietas, kur varētu tikt augšā? Vairāk­reiz viņš apgāja apkārt mājai. Ja nu uzrāptos uz jumta pie ziemeļu sienas, kas pavērsta pret jūru, no turienes gan laikam ir pats īsākais ceļš līdz augšai, tomēr tik un tā būs metru desmit vai pat vairāk, pie tam šī siena vis­kraujākā. Turklāt te nokarājas smaga, no skata ļoti bīs­tama smilšu cepure.

Samērā lēzenāka šķiet rietumu siena, viegli izliekta, kā konusa iekšpuse. Pēc visoptimistiskākajiem aprēķiniem slīpuma leņķis šeit piecdesmit, nu, mazākais, četrdesmit pieci grādi. Jāmēģina uzmanīgi likt pirmo soli. Pakāpās soli — pussoli noslīdēja atpakaļ. Tomēr, ja labi papūlas, rāpties var.

Pirmos piecus sešus soļus viss veicās, kā bija iecerē­jis. Tad kājas sāka stigt smiltīs. Vēl nespēdams īsti ap­jaust, vai ir pavirzījies kaut cik uz priekšu vai ne, viņš līdz ceļiem iegrima smiltīs, un tālāk iet vairs nebija spēka. Viņš mēģināja pārvarēt nogāzi, lienot četrrāpus. Karstās smiltis apsvilināja delnas. Visa miesa pārklājās svied­riem, miklais augums aplipa smiltīm, aizķepa acis. Tad kājas sarāva krampji un viņš nemaz vairs nevarēja tikt uz priekšu.

Vīrietis apstājās, lai atpūstos, atvilktu elpu. Domā­dams, ka ir krietni vien parāpies augšup, viņš pavēra acis un sev par šausmām redzēja, ka nav pakāpies ne piecus metrus. Kālab tad viņš šo laiku mocījies? Un arī nogāze divtik stāva, nekā bija licies apakšā. Bet tā daļa, kas at­rodas virs viņa, vēl baismīgāka. Viņam vajadzēja līst aug­šup, bet visi spēki, acīm redzot, izšķiesti tam, lai ar zo­biem un nagiem ieķertos sienā. Pārkāries viņam pār galvu, ceļu aizšķērsoja smilšu izcilnis.

Vīrietis pieskārās šim izkaltušajam izcilnim, un tajā pašā mirklī pamats zem kājām pazuda. Neizprotams spēks atgrūda viņu no sienas, un viņš nokrita bedres dibenā. Kreisajā plecā kaut kas nokrakšķēja, it kā būtu lūzis ēdamirbulītis. Viņš juta vieglas sāpes. Kā alkdamas rem­dināt šīs sāpes, pa nogāzi lejup šalkdamas vēl labu laiku tecēja sīkās smiltiņas. Tad aprima. Par laimi, izrādījās, ka sasitums visai niecīgs.

Krist izmisumā vēl par agru. Ar pūlēm apspiezdams sevī kliedzienu, viņš lēnām atgriezās mājā. Sieviete gu­lēja, kā gulējusi. Sākumā klusu, tad aizvien skaļāk un skaļāk viņš sāka to modināt. Par atbildi, it kā izrādīdama savu neapmierinātību, tā apgriezās uz vēdera.

No viņas auguma nobira smiltis, dažviet nedaudz at­segdamas plecus, rokas, sānus un krustus. Taču vīrietim ne jau tas bija prātā. Piegājis klāt, viņš sievietei norāva no galvas dvieli. Viņas seja, kaut kādu plankumu izraibi­nāta, bija neglīta, raupja, gluži citāda nekā smiltīm apsi- jātais augums.

Šīs sejas dīvainais baltums, kas viņu bija tā pārstei­dzis vakar lampas gaismā, bez šaubām, tika panākts ar pūdera palīdzību. Tagad pūderis bija noberzts un tikai vietvietām klāja seju. Viņš iedomājās lētas, bez olām ga­tavotas kotletes, kurās baltiem lāsumiem vīd kviešu milti.

Beidzot sieviete atvēra acis, tās miegdama spožajā gaismā. Sagrābis viņu aiz pleciem un no visa spēka puri­nādams, vīrietis ātri, lūdzoši ierunājās:

—  Paklausieties, nav kāpņu! Kā lai tiek augšā? No šejienes taču bez kāpnēm nevar izkļūt.

Sieviete samulsusi paķēra dvieli un spēji iesita sev vairākkārt pa seju, tad uzgrieza viņam muguru un knūpus nokrita uz mašas. Varbūt viņa nokaunējusies? Nu to nu gan varēja pataupīt citai reizei. Nevarēdams vairs izturēt, vīrietis ierēcās:

—  Tas nav nekāds joks! Ja tūlīt pat neatdosi kāpnes, būs slikti! Es steidzos! Kur tu esi tās iegrūdusi, velns pa­rāvis! Dzen jokus, bet ar mēru! Es steidzos! Uz karstām pēdām atdod …

Bet sieviete neatbildēja. Viņa gulēja iepriekšējā pozā un tikai viegli šūpoja galvu.

Un piepeši vīrietis saguma. Skatiens apdzisa, kamols aizžņaudza kaklu, un viņam gandrīz vai aizcirtās elpa. Viņš bija aptvēris visu šīs pratināšanas bezjēdzīgumu. Kāpnes taču bija sasietas no virvēm… Virvju kāpnes pa­šas nevar turēties… Pat tad, ja tās tev rokā, no lejas tās nepieliksi. Tātad kāpnes nav noņēmusi sieviete, bet kāds cits, kas bija tur augšā, uz ceļa … Neskūto smil­šaino seju izķēmoja žēla grimase.

Sievietes uzvedība, viņas klusēšana ieguva neticami baisu jēgu. Gan viss būs labi, viņš domāja, bet sirds dzi­ļumos saprata, ka piepildījušies viņa visļaunākie paredzē­jumi. Kāpnes droši vien aizvāktas ar sievietes ziņu un, protams, ar pilnīgu viņas piekrišanu. Šaubu nav — viņa ir līdzzinātāja. Un šo pozu diktējis nevis kauns, bet viņas divdomīgais stāvoklis. Tā var gulēt tikai noziedzniece, bet varbūt arī upuris, kas ar mieru saņemt jebkuru sodu. Veikli gan tie izrīkojušies. Iekritis šajās nolāpītajās la­matās. Uzticīgi ļāvies spāniešu mušas vilinājumam, un viņa iemānījusi to tuksnesī, no kura nav izejas, — nu gluži kā aiz bada sprāgstošai pelei.

Viņš uzlēca kājās, metās uz durvīm un vēlreiz palū­kojās laukā. Cēlās vējš. Saule bija pakāpusies gandrīz pret pašu bedres vidu. No sakaitētajām smiltīm plūsmoja karsta gaisa viļņi, vizuļodami kā slapji filmas negatīvi. Smilšu siena auga aizvien augstāka un augstāka. Tā jau gan zināja visu un it kā teica viņa miesai un dvēselei, ka pretošanās velta. Karstais gaiss dedzināja ķermeni. Svelme kļuva arvien neciešamāka. Pēkšņi vīrietis ieauro­jās kā ārprātā. Viņš kliedza ko nesaprotamu, nebija vārdu, ar kuriem varētu izteikt savu izmisumu. Viņš gluži vien­kārši rēca pilnā rīklē. Viņam likās, ka tas ir baisms sap­nis, kas, kliedziena pārbiedēts, pagaisīs un, atvainodamies par savu tik rupjo joku, izmetīs viņu ārā no smilšu bed­res. Taču pie kliegšanas neradusī balss bija sīka un vāja. Turklāt to aprija smiltis, aiznesa vējš, un diez vai tā aizskanēja tālu.

Piepeši nogranda šausmīgs grāviens un vīrietis ap­klusa. Kā jau vakar sieviete bija pareģojusi, smilšu dzega, kas nokarājās no ziemeļu sienas, bija izžuvusi un nogāzās lejā. Visa māja žēli ievaidējās, it kā to būtu pie- veicis kāds nezināms spēks, un, gluži kā pasvītrojot šīs ciešanas, no spraugām starp dzegu un sienu šalkdama sūcās pelēka asins. Vīrietim mutē saskrēja siekalas, viņš drebēja, it kā trieciens būtu ķēris viņu pašu.

Un tomēr kaut kas neiedomājams. Notikums, kas ne­iekļaujas nekādos rāmjos. Vai gan gluži tāpat kā peli vai kukaini var iedzīt slazdā arī cilvēku, kurš maksā nodok­ļus, kuram ir savi raduraksti, darbs un tiesības saņemt bezmaksas ārstēšanu? Kaut kas neticams. Droši vien tā ir kļūda. Jā, protams, kļūda. Kas gan cits vēl atliek kā uz­skatīt to par kļūdu.

Izrīkoties ar mani tā, kā izrīkojušies viņi, ir muļķīgi. Es taču neesmu ne zirgs, ne vērsis, un ar varu mani ne­viens nepiespiedīs strādāt. Bet, ja tik drīz no manis darba­spēks neiznāks, tad nav jēgas turēt ieslēgtu šais smilšu sienās. Kādēļ gan šai sievietei kraut kaklā apgādājamo?

Tomēr īstas pārliecības nez kāpēc nebija… Paska­tījies uz smilšu sienu, kas ielenca viņu no visām pusēm, vīrietis ar smagu sirdi atcerējās savu neveiksmīgo mēģinā­jumu uzrāpties pa to augšā … Skraidi vien gar sienu — jēgas nekādas. Sava bezspēka apziņa viņu paralizēja … Redzams, šī smilšu ārdītā pasaule ir kaut kāda īpaša pa­saule, kurai parastie kritēriji neder… Ja grib šaubīties, tad iemeslu šaubām, cik uziet… Piemēram, ja tiesa, ka jaunas kannas un lāpsta bija pagādātas īpaši viņam, tad arī virvju kāpnes aizvāktas tīšām. Un vai par to, ka viņa stāvoklis ir bīstams, neliecina arī fakts, ka sieviete neteica ne vārda, lai paskaidrotu notikušo, ka viņa ar apzīmogo­tās pazemību viegli un bez vārda runas samierinās ar savu likteni? Var jau būt, ka vakar izmestie vārdi, no kuriem varēja noģist — viņš te iestrēdzis uz ilgu laiku, nebija tukša pārteikšanās.

Nogāzās vēl viens — mazāks smilšu lēvenis.

Vīrietis nobijies atgriezās mājā. Viņš taisnā ceļā de­vās pie sievietes, kas aizvien vēl knūpus gulēja uz mašas, un dusmās pacēla roku sitienam. Pāri malām plūstošais naids dega acīs, sāpīgi atbalsojās visā augumā. Bet pēk­šņi kā nespēkā, nepieskāries sievietei, viņš ļāva smagi no- šļukt paceltajai rokai. Viņam nebija nekas pretī iecirst sievietei pliķi. Bet varbūt uz to vien viņa cer. Protams, viņa to gaida. Sods taču nav nekas cits kā atzīšana, ka noziegums izpirkts.

Viņš uzgrieza sievietei muguru, nokrita uz grīdas, sa­ķēra rokās galvu un klusu ievaidējās. Gribēja norīt sie­kalas, kas pildīja muti, bet nevarēja — tās iestrēga rīklē. Gļotāda laikam bija kļuvusi ļoti jutīga pret smilšu garšu un smaržu, un, lai dzīvotu te cik ilgi dzīvodams, viņš ne­varēs pie tām pierast. Siekalas pārvērtās brūnos putainos biezumos, kas krājās lūpu kaktiņos. Izspļāvis tās, viņš vēl stiprāk sajuta mutē palikušās asās smiltis. Centās no tām tikt vaļā, ar mēles galiņu aplaizot lūpu iekšpusi un spļaujot, bet tam nebija gala. Tikai mute kļuva sausa un sāpīga, it kā būtu iekaisusi.

Labi, ko lai dara. Katrā ziņā parunāšu ar sievieti un mēģināšu viņu piespiest, lai visu sīki izstāsta. Tikai tad, kad viss būs kļuvis skaidrs, varēs rast izeju. Ir jābūt rī­cības plānam. Vai gan var paciest tik muļķīgu stā­vokli? … Bet ko darīt, ja sieviete klusēs? īstenībā tā būtu pati baismīgākā atbilde. Taču tāda iespēja nepavisam nav izslēgta. Šī viņas stūrgalvīgā klusēšana … Un kādēļ viņa tā guļ, pierāvusi ceļus, gluži kā neaizsargāts upuris?

Knūpus guļošās kailās sievietes poza bija gaužām pie­dauzīga, tajā bija kaut kas dzīvniecisks. Likās, viņa ga­tava tūdaļ pagriezties uz muguras, ja tik viņš pieskartos. No šīs domas vien jau aizrāvās elpa aiz kauna. Bet pēk­šņi viņš sevi redzēja bendes lomā — viņš plosa sievieti,— redzēja sevi uzklupušu tās augumam, kas dažviet apputi­nāts ar smiltīm. Un saprata … Agri vai vēlu tas notiks… Un tad viņš zaudēs tiesības ko teikt…

Asa sāpe sagrāba vēdera lejgalu. Gatavs vai plīst, urīnpūslis prasīja, lai to iztukšo.


8

<p>8</p>

Nolaidis ūdeni, vīrietis jutās atvieglots un aizvien vēl stāvēja, ieelpodams smirdīgos izgarojumus… Viņš ne­domāja, ka, tā stāvot, var ataust kāda cerība. Gluži vien­kārši — nevarēja "sev pavēlēt iet iekšā. Tikai iztālēm viņš īsti saprata, cik bīstami būt viņai blakus. Nē, briesmas neslēpās pašā sievietē, bet pozā, kādā tā gulēja. Savu mūžu nebija gadījies redzēt tik piedauzīgu sievišķi. Ne­parko nedrīkst iet iekšā. Sievietes poza pārāk bīstama.

Ir izteiciens: līdzināties mironim. Tas ir paralīzes stā­voklis, kurā nonāk dažu sugu kukaiņi un zirnekļi, kad tiem negaidīti kāds uzbrūk… Slimīga iztēle… Lidlauks, kur dispečeru telpu savā varā sagrābuši vājprātīgie … Gri­bējās ticēt, ka stingums, kas viņu bija pārņēmis, spēj ap­turēt jebkuru kustību pasaulē, — vardes, kas nolikušās uz ziemas guļu, taču nepazīst ziemu.

Kamēr viņš sapņoja, saule sāka svelmēt pavisam ne­izturami. Vīrietis saliecās deviņos līkumos, it kā gribē­dams izbēgt no versmainajiem stariem. Tad veikli pie­šķieba galvu un, sagrābis krekla apkakli, no visa spēka to parāva. Izsprāga trīs augšējās pogas. Purinādams smil­tis, kas bija iekļuvušas aiz apkakles, viņš atkal atcerējās sievietes vārdus, ka smiltis nekad nemēdz būt sausas, ka tās vienmēr gana mitras, lai pamazītiņām vien visu, kas tām apkārt, sapūdētu. Novilcis kreklu, vīrietis atlaida va­ļīgāk jostu, lai cik necik izvējotos bikses. Ja labi padomā, diez vai bija vērts tā uztraukties. Vājums tikpat ātri, kā uznācis, pārgāja. Kā redzams, mitrās smiltis zaudē savu velnišķīgo spēku, līdzko nonāk saskarē ar vēju.

Tad iešāvās prātā doma, ka viņš pieļāvis nopietnu kļūdu — pārāk vienpusīgi izskaidrojis, kāpēc sieviete iz­ģērbusies kaila. Zināms, nevar apgalvot, ka sievieti neur- dīja slēpa vēlēšanās ievilināt viņu savos tīklos. Tomēr nav izslēgts, ka tas ir tikai ieradums, ko diktē viņas dzīves apstākļi. .Skaidrs, ka sieviete liekas gulēt tikai rītausmā. Aizmidzis cilvēks svīst. Bet, ja nākas gulēt dienā, turklāt vēl nokaitētā smilšu biķerī, gluži dabiski, rodas vēlēšanās izmesties kailam. Viņas vietā arī es izģērbtos, ja vien būtu tāda iespēja.

Šis atklājums vienā rāvienā aizdzina nomācošo sa­jūtu, gluži tāpat kā vēja brāzma notrauc sasvīdušam ķer­menim pielipušās smiltis. Nav gudri vēl vairāk uzkurināt bailes. īsts vīrietis gan spēs aizbēgt, sagraut nez cik sienu no tērauda un dzelzsbetona. Nedrīkst krist izmi­sumā, redzot atslēgu, bet īsti vēl nezinot, vai ir tai atbil­stoša slēdzene. Bez steigas, kājām grimstot smiltīs, viņš gāja uz māju … šoreiz runāšu mierīgi un uzzināšu visu, kas man nepieciešams … Viņa darīja pareizi, neatbildē­dama ne vārda, kad es kliegdams viņai uzbruku … Bet varbūt sieviete klusēja gluži vienkārši aiz kauna: viņa ne­bija parūpējusies, lai sveša acs nepārsteigtu kailu.


9

<p>9</p>

Pēc dedzinošo smilšu žilbinošā mirdzuma istabā šķita krēslains, vēss un mitrs. Smagais, karstais gaiss oda pēc pelējuma — pavisam citādi nekā ārā. Te piepeši uz brīdi viņam likās, ka sākas halucinācijas.

Sievietes nekur nebija. Uz mirkli viņš apstulba. Diez­gan uzdot mīklas. Kaut gan vispār — nekādas mīklas nav. Sieviete, protams, ir šeit. Nodurtu galvu viņa klusu stāvēja, pagriezusies pret ūdens tvertni, kam blakus at­radās mazgājamā ierīce.

Sieviete bija jau apģērbusies. No bāli zaļa, košiem rakstiem izrotātā kimono, kura krāsa bija pieskaņota pla­tajām biksēm, šķita dvesmojam piparmētru balzama at­svaidzinošais aromāts. Te nu nav vārdam vietas. Jau at­kal viņš pārāk daudz domā_ par sievieti. Bet šajos gluži neticamajos apstākļos, turklāt pēc slikti gulētas nakts, iz­tēle nespēja īsti iekvēloties.

Sieviete bija ar vienu roku atspiedusies pret tvertnes malu un, skatīdamās ūdenī, lēnām zīmēja tajā apļus. Vī­rietis, enerģiski vēzēdams smilšu un sviedru piesmagušo kreklu, cieši tina to sev ap roku.

Sieviete atskatījās, saspringa. Viņas seja tik klaji pauda mēmu jautājumu, lūgumu, ka likās — viņa visu mūžu nodzīvojusi tieši ar šādu izteiksmi sejā. Vīrietis gri­bēja pēc iespējas izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis.

—  Kāds karstums, vai ne? … Tādā sutoņā negribas pat kreklu vilkt mugurā.

Tomēr sieviete vēl aizvien skatījās uz viņu caur pieri — neuzticīgi, vaicājoši. Beidzot ar biklu, neīstu smiekliņu sacīja aiztrūkstošā balsī:

—  Jā … tiesa … Kad apģērbts sasvīsti, visa āda pār­klājas ar smilšu izsitumiem …

—   Ar smilšu izsitumiem?

—  Ā-a… Āda apsarkst, kļūst tāda kā pēc apdeguma un sāk lobīties.

—  Hm, sāk lobīties?… Es domāju — vienkārši izsūt no mitruma.

—   Var jau būt, ka tādēļ… — Likās, sieviete kaut cik atguvusi drosmi, viņai jau raisījās mēle. — Līdzko sākam svīst, tūdaļ cenšamies nomest nost visu, ko vien iespē­jams … Redzat, kā mēs te dzīvojam, — nav ko baidīties, ka patrāpīsies kādam acīs …

—  Nu, protams… Zināt, tiešām neērti, tomēr gribētu jūs palūgt — izmazgājiet man šo kreklu …

—   Labi, rīt tieši atvedīs ūdeni.

—   Rīt? … Rīt gan būs par vēlu… — Vīrietis no- kremšļojās. Veikli gan viņam izdevies sarunu ievirzīt va­jadzīgajā gultnē. — Starp citu, kad man beidzot palīdzēs tikt augšā? … Man ārkārtīgi nepatīkami… Tādam vien­kāršam kalpotājam kā es noteiktās kārtības graušana kaut uz pusi dienas var radīt nopietnas sekas … Es negribu zaudēt ne mirkli… Cietspārņi ir kukaiņi, kas lido pavi­sam tuvu zemei. Smilšainos apvidos to ir ļoti daudz, — vai jūs zināt, kādi tie ir? Es, lūk, tieši gribēju sava atva­ļinājuma laikā atklāt vēl kaut vienu jaunu šo kukaiņu sugu …

Sieviete viegli, bez skaņas kustināja lūpas. Likās — viņa klusībā atkārto svešo vārdu «cietspārņi». Bet vīrietis nekļūdīgi juta — viņa atkal noslēdzas sevī. Un it kā ne­viļus mainīja tēmu.

—  Vai patiesi jums nav nekādas iespējas sazināties ar citiem ciema iedzīvotājiem?… Kā būtu, ja, piemēram, vienu pret otru dauzītu petrolejas kannas?

Sieviete neatbildēja. Odenī iemesta akmens ātrumā viņa atkal iegremdējās glābējā klusumā.

—   Nu, kas ir? … Kādēļ klusējat? — Viņš tik tikko novaldījās un ar pūlēm nomāca vēlēšanos uzkliegt viņai.

—   Es nesaprotu, ko tas nozīmē… Ja atgadījusies kļūda, uzskatīsim to par kļūdu — un viss kārtībā… Kas bijis, bijis, traci celt netaisos. Tādēļ klusēšana ir sliktākais, ko jūs varat darīt. Labi. Ir gluži tādi paši skolēni, bet es tiem vienmēr saku: lai jūs kā izliktos un ņemtu vainu uz se­vis, patiesībā tas ir vislielākais gļēvums… Ja jūs varat attaisnot savu rīcību, tad pasakiet uzreiz, kas par lietu!

—   Bet… — sieviete novērsa skatienu, taču viņas balss ieskanējās negaidīti stingri. — Jūs jau droši vien arī pats esat sapratis?

—   Sapratis? — Viņš pat nedzīrās slēpt, ka ir satriekts.

—   Jā, es domāju, jūs jau laikam esat sapratis…

—   Neko es nesaprotu! — Vīrietis tomēr sāka kliegt:

—  Kā es varu saprast? Vai gan iespējams saprast, ja tur neziņā!

—   Bet, patiesību sakot, sievietei ar savām divām ro­kām nav pa spēkam tāda dzīve …

—   Bet kāds man ar to sakars?

—   Jā, laikam gan es esmu vainīga jūsu priekšā…

—   Ko nozīmē «vainīga»? … — No satraukuma viņam sāka mežģīties mēle. — Iznāk, ka te ir bijusi vesela sa­zvērestība? … Slazdā ielikuši ēsmu … Domāja, es iekri­tīšu tajā kā suns vai kaķis, vajag tik tur iesēdināt sievieti.

—   Pareizi, bet drīz pūtīs ziemeļu vēji un sāksies smilšu vētras — mēs no tām ļoti baidāmies… — Sieviete uzmeta acis līdz kājai atvērtajām durvīm. Viņas vienmuļajā, klu­sajā balsī skanēja trula pārliecība.

—   Tas nav nekāds joks! Pat nejēdzībai ir savas robe­žas! Tas nav nekas cits kā nelikumīga aizturēšana … Vis­īstākais noziegums … It kā nevarētu iztikt bez vardarbī­bas: nu, kaut vai būtu ņēmuši bezdarbniekus par dienas algu, to ir, cik uziet!

—   Bet vai tas būs labi, ja tur uzzinās, kā pie mums šeit…

—   Bet, ja es, tad briesmas nedraud? Stulbums!… Jūs ļoti maldāties. Lai cik tas skumji, bet es neesmu klaido­nis! Es maksāju nodokļus, man ir pastāvīga dzīves vieta.. Drīz iesniegs pieteikumu, lai uzsāk meklēšanu, un tad jūs visi dabūsiet. Vai tiešām tas nav saprotams? Pat tik vien­kārša lieta?… Interesanti, kā jūs domājat attaisnoties?… Pasauc šurp vainīgo… Es viņam lie-ie-liski paskaidrošu, cik muļķīgu jezgu viņš uzsācis!

Sieviete nodūra acis un klusi nopūtās. Sēdēja sagumusi, pat nepakustējās. Gluži kā nelaimīgs kucēns, kuram uz­likts par daudz grūts uzdevums. Bet tas vēl vairāk sa­tracināja vīrieti.

—   Nu, ko tūļājies, nekādi nevari izšķirties? Iznāk, ka tu esi tāds pats upuris? Vai tā nav? Nupat sacīji — ja viņi tur uzzinās, kāda šeit dzīve, būs slikti… Vai tas nepierāda, ka tu pati atzīsti: tā dzīvot nevar. Izbeidz taisīt šo visupiedodošo seju — ar tevi taču apietas kā ar ver­dzeni. Nevienam nav dotas tiesības tevi šeit ietupināt!… Nu, žigli pasauc kādu! Mēs izkļūsim no šejienes!.. ._A-ā, saprotu… Tu baidies, jā?… Nieki! No kā tev jābai­dās! … Ar tevi kopā esmu es!… Man ir draugi, kas strādā avīzē… Mēs visu to apgaismosim kā sociālu pro­blēmu … Nu, kas ir? … Ko klusē? … Es taču tev saku, nav ko baidīties!

Pēc brīža, it kā viņu mierinādama, sieviete piepeši sa­cīja:

—   Es paraudzīšu pusdienas…


10

<p>10</p>

Paslepus, ar acu kaktiņu vērodams, kā sieviete mizo kartupeļus, vīrietis mokoši domāja: vai viņam jāpieņem ēdiens, ko tā gatavo.

Pašreiz ir tieši tāds brīdis, kad nepieciešams miers un aukstasinība… Sievietes nolūks skaidrs, un jāmet pie malas svārstīšanās, nav ko mierināt sevi ar tukšām cerī­bām, jāskatās acīs faktiem un jāizstrādā reāls plāns, kā izkļūt no šejienes… Apvainojumus pretlikumīgā rīcībā atstāsim nākotnei… Bet bads vienīgi nokauj gribu … traucē saņemt dūšu. Taču, no otras puses, ja viņš katego­riski protestē pret šādu stāvokli, laikam gan vajadzētu atteikties no ēdiena. Būtu smieklīgi izrādīt savu sašutumu un tomēr ēst. Pat suns, kad to baro, luncina asti.

Tomēr nesteigsimies… Nav ko ieņemt tik krasas aizsardzības pozīcijas, kamēr nav skaidrs, cik tālu grasās iet sieviete… Nevar būt pat runas, ka varētu ko ņemt no viņas par baltu velti, nekādas labdarības… Kārtīgi samaksāt par katru kumosu… Un, ja samaksāts, viņam nav iemesla justies parādniekam, ne mazākā mērā. Pat boksa komentētājs televīzijas pārraidēs ne vienu reizi vien teicis, ka uzbrukums ir labākā aizstāvēšanās.

Un tā, atradis teicamu iemeslu, lai nebūtu jāatsakās no ēdiena, viņš atviegloti uzelpoja. Pēkšņi viņam it kā atausa gaisma, viņš satvēra domas pavedienu, kas visu laiku bija slīdējis projām. Vai gan viņa galvenais ienaid­nieks nav smiltis? Bet, ja tā, tad nav ko sev velti izdomāt dažādus neveicamus uzdevumus — kā, piemēram, tikt ārā pa durvīm, kas aizšautas ar dzelzs bultām, vai vēl ko tādā garā. Ja virvju kāpnes aizvāktas, var iztaisīt no koka. Tā kā smilšu siena pārāk krauja, to var norakt, lai kļūtu lēzena … Vajag tik druscītiņ palauzīt galvu, un viss no­kārtosies … Varbūt tas ir pārāk vienkārši, bet, ja šādā ceļā var tikt pie mērķa, tad, jo vienkāršāk, jo labāk. Kā redzams no piemēra ar Kolumba olu — vispareizākais at­risinājums nereti ir vienkāršāks par vienkāršu. Ja vien nenobīstas grūtību, ja cīnās ar pilnu krūti… tad vēl nekas nav zaudēts.

Sieviete beidza mizot kartupeļus, sagrieza tos un, pie­likusi klāt ar visām lapām sasmalcinātus rutkus, sabēra lielā čuguna katlā, kas bija pakārts virs pavarda. Viņa uzmanīgi izņēma no polietilēna maisiņa sērkociņus, iekūra uguni, sērkociņus atlika atpakaļ un uzmauca maisiņam gumiju. Tad iebēra sietiņā rīsus un uzlēja tiem virsū ūdeni. Droši vien tādēļ, lai noskalotu smiltis. Vira katlā sāka bur­buļot, uzplūda nepatīkama rutku smaka.

—   Ūdens, tiesa, palicis pavisam maz, bet varbūt jūs tomēr nomazgāsiet seju?

—   Nē, tad jau labāk padzeršos …

—   Ai, piedodiet… Dzeramais ūdens ir citā vietā. — No mazgājamās ierīces apakšas viņa izvilka lielu, poli­etilēnā ievīstītu katlu. — Ūdens nav visai auksts, toties es to uzvārīju, lai varētu dzert.

—   Bet, ja tvertnē nepaliks nemaz ūdens, nebūs ar ko nomazgāt traukus.

—   Nē, traukus es noberžu ar smiltīm, un tie kļūst pa­visam tīri.

To teikusi, sieviete pagrāba no palodzes sauju smilšu, iebēra šķīvī, ko turēja rokā, izdarīja dažas apļveidīgas kustības, griezdama smiltis riņķī, un parādīja viņam šķīvi. Viņš netika īsti gudrs, vai tas kļuvis tīrāks vai ne, beidzot tomēr nolēma, ka droši vien. Katrā ziņā šāda smilšu iz­mantošana pilnā mērā atbilda viņa senajam priekšstatam par tām.

Eda viņš atkal zem saulessarga. Vārītas saknes un žāvētas zivis… Viss bija aizdarīts ar smiltīm. Viņi būtu varējuši pusdienot reizē, ja saulessargu pakārtu pie gries­tiem, vīrietis nodomāja, taču baidījās, ka sieviete to no­vērtēs kā tuvināšanās mēģinājumu. Lētā tēja, lai gan izskatījās stipra, bija gandrīz bez kādas garšas.

Kad viņš bija beidzis, sieviete apsēdās pie mazgāja­mās ierīces un, pārmetuši pāri galvai polietilēna skrandu, sāka rāmi ēst. Tagad viņa atgādina kādu kukaini, vīrietis nodomāja. Vai patiesi viņa taisās tā aizvadīt visu dzīvi?… Tiem tur augšā šis ir tikai mazītiņš milzī­gās zemes ielāpiņš, bet no bedres dibena nav redzams nekas — vienīgi bezgalīgās smiltis un debesis. Vienmuļa dzīve, it kā uz visiem laikiem acu priekšā sastingusi aina. Un tā dzīvo sieviete, kurai nav pat nekā, ko atcerēties — savu mūžu viņa nav dzirdējusi silta vārda. Viņai droši vien, gluži kā meitenei, aizpukstējās sirds, kad par seviš­ķas labdarības zīmi atdeva mani — slazdā noķerto… Cik žēl viņas …

Viņam gribējās ko sacīt sievietei, un, lai pārmestu tiltu, viņš nolēma aizpīpēt. Tik tiešām, polietilēns šeit ir pirmās nepieciešamības priekšmets, bez tā nekādi nevar iztikt. Lai cik ilgi viņš turēja liesmojošo sērkociņu pie cigaretes, tā neaizdegās. Viņš sūca no visa spēka, tā ka vaigi ievilkās starp zobiem, bet, visām pūlēm par spīti, sajuta tikai dūma garšu. Un arī šis dūms, treknais niko­tīna dūms tikai kairināja mēli, nekādi neaizstādams īstu pīpēšanu. Garastāvoklis bija sabojāts, un ne tik vien kā neizdevās pārmest tiltu, viņam vispār zuda vēlēšanās runāt.

Novākusi netīros traukus un nolikusi tos zemē, sieviete bez steigas sāka bērt tajos smiltis. Ar redzamu piespieša­nos viņa nedroši teica:

— Jūs zināt… Laiks jau būtu noraust smiltis no bē­niņiem …

—  Noraust smiltis? Nu ko tad, lūdzu — «Kāda man tur daļa,» vīrietis vienaldzīgi nodomāja. «Lai sapūst sijas, lai sagāžas balsti — man maza bēda.»

—  Ja es jūs traucēju, varbūt man kur aiziet?

—   Atvainojiet, lūdzu, bet…

Nav ko tēlot! Negribēja pat manīt likt. Bet pašai tāda sajūta, it kā būtu uzkodusi sapuvušu sīpolu. Sieviete ar ierastām, izveicīgām kustībām aizsēja muti un degunu ar divkārt salocītu dvieli, iežmiedza padusē slotu, paņēma dēļa galu un pakāpās uz sienas skapja plaukta; skapim bija palikušas tikai vienas durvis.

—  Godīgi runājot, ja gribat zināt manas domas, — tāda māja lai labāk sabrūk.

Viņš pats apmulsa no negaidīti uzliesmojušā niknuma, ar kādu izkliedza šos vārdus, bet sieviete pagriezās pret viņu, vēl vairāk apmulsusi. Paskat tik, nav vēl gluži pār­vērtusies kukainī…

—   Nē, nedomājiet, ka skaišos tikai uz jums vien. Jūs te visi kopā izlēmāt, ka cilvēku piesiesiet važā. Es ciest nevaru tādas intrigas. Skaidrs? Un, ja arī nav skaidrs, man vienalga. Gribat, es jums pastāstīšu kādu interesantu atgadījumu … Tas bija sen. Istabā, kuru es īrēju, turēju nekur nederīgu suni, parastu kranci… Ar apbrīnojami biezu spalvu, ko viņš nemeta pat vasarā … Krancim vien­mēr bija tik drūms, nelaimīgs izskats, ka es nolēmu viņu apcirpt… Un, lūk, kad es jau biju beidzis cirpšanu un dzīros izmest sacirpto spalvu ārā, suns — nezinu, kas tam uznāca, — piepeši iegaudojās, sagrāba zobos šīs spalvas kumšķi un aizmuka savā vietā … Varbūt krancis nocirpto spalvu uzskatīja par daļu no sevis paša un viņam bija žēl no tās šķirties. — Vīrietis paslepšus paskatījās uz sievieti— kā viņa stāstīto uzņem? Bet viņa stāvēja iepriek­šējā pozā, nedabiski izliekusies, uz skapja plaukta un pat nemēģināja pagriezties pret viņu. — Nu labi… Katrs cilvēks spriež pēc sava prāta … Vienalga, vai tā ir smilšu rakšana vai vēl kas cits — lūdzu, rīkojieties pēc saviem ieskatiem. Bet es ir netaisos to ciest. Diezgan! Nekas, vēl mazliet — un ķer nu vēju laukā!… Velti jūs mani vērtē­jat tik zemu … Ja sagribēsies, aizbēgšu no šejienes un turklāt bez kādām pūlēm… Jā, re, pašā reizē izbeigušās cigaretes …

—  Cigaretes! — Viņas vientiesība jau robežojās ar muļķību. — Tās vēlāk, kad atvedīs ūdeni…

—  Cigaretes? … Un cigaretes arī? … — Vīrietis, pa­šam negaidot, nosprauslojās. — Runa jau nav par to… Runa par nocirpto spalvu, par nocirpto spalvu… Vai patiesi nav skaidrs?… Es gribu teikt, ka nocirptās spal­vas dēļ nav vērts pūlēties.

Sieviete klusēja, un nelikās, ka viņa grasītos ko teikt sev par attaisnojumu. Viņa mirkli nogaidīja un, kad bija pārliecinājusies, ka vīrietis beidzis, nesatricināmā mierā atkal ķērās pie darba, no kura bija atrauta. Viņa atbīdīja lūkas vāku griestos virs skapja, ielīda līdz jostasvietai iekšā un, turēdamās uz elkoņiem un neveikli tirinādama kājas, rāpās augšā. Gan še, gan tur sīkām urdzi- ņām sāka tecēt smiltis. Viņam iešāvās prātā, ka bēniņos droši vien mājo kādi neparasti kukaiņi… Smiltis un sa­puvis koks… Nu nē, diezgan! Neparastā jau tā līdz kaklam.

Tad no griestiem te vienā, te otrā vietā atrisa dau­dzas smilšu lentes. Bija ļoti savādi, ka šī raženā straume plūst gandrīz bez skaņas. Vienā mirklī uz salmu pīteņiem, kas sedza grīdu, kā bareljefs pacēlās dēļu griestu nospie­dums — ar visām spraugām un zaru caurumiem. Deguns un acis vīrietim bija smilšu pilnas. Viņš ar joni metās laukā.

Pirmajā mirklī bija tāda sajūta, ka ielēcis ugunskurā un jau sāk kust pēdas. Bet kaut kur iekšā bija palikusi cilindriska ledus plēksnīte, kas nepadevās pat tādai sve- loņai… Kaut kur iekšā kaisa kauns… Šī sieviete ir kā dzīvnieks… Viņa nezina, kas tas ir — vakar un ko no­zīmē — rīt, viņa dzīvo ar domu par šodienu… Pasaule, kur valda pārliecība, ka cilvēku drīkst aizmēzt prom, tik­pat kā noslaucīt krītu no skolas tāfeles… Pat sapni nebija rādījies, ka mūsu dienās vēl kaut kur perinās tāds mežonīgums. Nu labi… Ja tā ir pazīme, ka viņš atgu­vies pēc nervu satricinājuma un viņā beidzot atgriezies miers, tad šis kauns nav nemaz tik slikts.

Tomēr nav ko velti tērēt laiku. Labi būtu ar visu tikt galā līdz tuifisai. Piemiedzis aci, viņš centās aptuveni no­teikt augstumu viļņainajai smilšu sienai, ko it kā klāja viegls šķidrauts, kas atgādināja izkausētu stiklu. Jo ilgāk

viņš sienu vēroja, jo augstāka tā likās. Grūti, protams, griezt krūti pretī dabai un lēzenu nogāzi pārvērst kraujā, bet viņš taču grib stāvu nogāzi padarīt lēzenu — neko vai­rāk. Sevišķu iemeslu nolikt ieročus it kā nebūtu.

Visdrošākais būtu sākt no augšas. Bet, tā kā to nevar izdarīt, nav citas izejas kā sākt no apakšas. Vispirms viņš paraksies apakšā, cik nepieciešams, un pagaidīs, kamēr smiltis no augšas nogāžas lejā, tad atkal raks, un atkal smiltis gāzīsies lejā … Atkārtodams to vēl un vēl, viņš pacelsies arvien augstāk un augstāk un galu galā nokļūs augšā. Bez šaubām, šajā ceļā gaida nogruvumi un smilšu straumes gāzīs viņu lejā. Bet, kaut arī tās sauc par straumēm, smiltis tomēr nav ūdens. Viņam nav gadījies dzirdēt, ka smiltīs slīktu.

Lāpsta kopā ar kannām stāvēja pie mājas ārsienas. Asi uztrītais asmens spīguļoja kā marmora lauska.

Kādu laiku viņš raka, muguru neatliekdams, ar sirdi un dvēseli nododamies darbam. Smiltis bija ļoti irdas, un darbs gāja no rokas. Katrs lāpstas dūriens smiltīs, katrs sēciens mērīja laiku. Tomēr rokas aizvien biežāk smeldza nogurumā. Viņam likās, ka rok jau diezgan ilgi, bet re­zultāti īsti nebija manāmi. Nogruva tikai nelieli smilšu blāķi tieši tajā vietā, kur viņš raka. Tas viss stipri vien atšķīrās no vienkāršās ģeometriskās shēmas, ko viņš bija zīmējis savā prātā.

Uztraukties vēl par agru, viņš nolēma mazliet atpūs­ties un izgatavot bedres modeli, lai pārbaudītu savus ap­rēķinus. Materiālu, par laimi, cik uziet. Viņš izraudzījās vietu zem mājas dzegas, ēnā, un sāka rakt bedri — centimetrus piecdesmit lielu. Bet nez kādēļ nogāzes slī­pums viņam nepadevās vajadzīgajā leņķī. Vislielākais, četrdesmit pieci grādi — kā piestai, kas augšgalā papla­šinās.

Kad viņš mēģināja parakties zem bedres sienām, pa tām plūda smiltis, bet nogāzes slīpums palika nemainīgs. Likās, smiltīm ir kaut kāds stabils leņķis. Smilšu grau­diņu svars un pretestība, kā redzams, ir proporcionāli. Bet, ja tā, tad arī šai sienai, ko viņš grib pieveikt, ir tāds pats slīpuma leņķis.

Nē, tas nevar būt… Vai tik nav redzes māns? Taču nē, tā nemēdz būt… Skaties uz kuru nogāzi skatīda­mies — no apakšas tā aizvien liksies stāvāka, nekā ir īstenībā.

Un vispār — varbūt to visu nosaka kvantitāte?… Ja atšķiras daudzums, dabiski, atšķiras arī spiediens. Ja at­šķiras spiediens, tad arī svara un pretestības proporcija neizbēgami mainās. Iespējams, ka šeit sava nozīme ari smilšu graudiņu uzbūvei. Ja ņem, piemēram, sarkanos mā­lus. Sarkanajiem māliem to dabiskajā stāvoklī un sarka­najiem māliem pēc to ieguves ir pavisam citāds pretes­tības lielums. Turklāt vēl jāņem vērā mitrums… Un tā modelis var būt pakļauts gluži citiem likumiem.

Un tomēr mēģinājums nebija veltīgs. Viņš saprata, ka nogāzes sienas slīpums ir superstabils, — arī tas jau bija liels ieguvums. Vispār nav jau tik grūti superstabilitāti pārvērst parastā stabilitātē.

Vajag tikai viegli saskalināt pārsātinātu šķīdumu, iz­dalās kristāli, un šķīdums kļūst piesātināts.

Piepeši, sajutis, ka viņam kāds nostājas līdzās, vīrietis pagriezās. Durvīs stāvēja sieviete un vērīgi lūkojās uz viņa pusi. Viņš nebija pat dzirdējis, kad tā iznāca no mājas. Negaidīti pārsteigts, viņš apjukumā pakāpās atpa­kaļ, apmulsis paskatījās apkārt. Un tad viņš pamanīja, ka no aizmugures, no austrumu puses smilšu kraujas, viņā noraugās trīs galvas. Tās bija aptītas ar dvieļiem, kuru gali aizsedza sejas lejasdaļu, un tādēļ viņš nebija īsti pārliecināts, vai tie ir vakardienas veči vai ne. Tomēr, kā rādās, tie paši. Uz mirkli vīrietis nokrita kā no plaukta, bet tūlīt saņēma sevi grožos un nolēma, nepievēršot tiem uzmanību, turpināt darbu. Tas, ka viņu vēro, pat it kā skubināja strādāt ašāk.

Sviedri pilēja no degungala, lija acīs. Nebija vaļas tos noslaucīt, un viņš raka aizvērtām acīm. Nekādā gadījumā nedrīkst ļaut atelpu rokām. Redzot, cik veikli viņš strādā, tie sapratīs, cik paši ir aprobežoti, cik zemiski.

Viņš paskatījās pulkstenī. Pie biksēm noslaucīja stiklu. Tikai desmit minūtes pāri diviem. Tās pašas desmit mi­nūtes pāri diviem kā agrāk, kad skatījās pulkstenī. Viņam uzreiz zuda pārliecība par saviem ātrajiem tempiem. Ja skatās ar gliemeža acīm, tad laikam saule riņķo ar beis­bola bumbas ātrumu. Viņš satvēra lāpstu un no jauna metās uzbrukumā smilšu sienai.

Pēkšņi nogāzās smilšu lavīna. Atskanēja dobjš blāk- šķis, it kā būtu kritis milzīgs gumijas priekšmets, un kaut kas ar visu spēku uzgāzās viņam uz krūtīm. Lai saprastu, kas noticis, vīrietis pacēla galvu un dzīrās paskatīties augšup, tomēr noteikt, kur īsti ir augša, tā arī nevarēja. Viņš gulēja sakņupis paša vēmekjos, bet visapkārt plu­doja tāda kā nespodra, pienaina gaisma.


otrā daļa

<p>otrā daļa</p>

11

<p>11</p>

Dzin, dzin, dzin, dzin. Kas tā par zvanu? Zvārgulīša zvana. Dzin, dzin, dzin, dzin. Kas tā par balsi? Sātana balss.

Sieviete tikko sadzirdami kaut ko dungo. Tīrī­dama no tvertnes ūdens nogulsnes, viņa līdz apnikai atkārto vienu un to pašu frāzi. Dziesma apklusa. Varēja dzirdēt, kā sieviete grūž rīsus… Vīrietis klusām nopūšas, sa- sprindzis nepacietībā apgriežas uz otriem sā­niem un gaida … Tūlīt viņa ienāks, droši vien ar ūdens bļodu, lai viņu noberzētu. Smiltis un sviedri tik ļoti kairina ādu, ka jebkuru brīdi var sākties iekaisums. Jau iedomā­joties vien auksto, mitro dvieli, viņš saraujas.

Kopš tā laika, kad vīrieti saspieda smiltis un viņš zau­dēja samaņu, viņš visu laiku guļ. Pirmās pāris dienas bija augsta temperatūra — termometrs rādīja gandrīz vai trīs­desmit deviņi grādi — un neapturama vemšana. Tad temperatūra nokritās, sāka atgriezties ēstgriba. Slimībā, acīm redzot, ne tik daudz bija vainojams nogruvušo smilšu trieciens, cik ilgais, neierastais darbs zem stāvajiem sau­les stariem. Vispār nekas nopietns.

Varbūt tāpēc viņš tik ātri atlaba. Ceturtajā dienā sāpes kājās un krustos bija rimušās. Piektajā dienā, ja neņem vērā nelielu vājumu, viņš nemanīja vairs nekādu nesenējās slimības pazīmju. Taču no gultas necēlās un aizvien vēl tēloja smagi slimu. Tam, protams, bija savi iemesli. Viņš nepavisam nebija atmetis domu — bēgt.

—   Jau augšā?

Sievietes balss skanēja nedroši. No pievērto plakstu apakšas viņš noraudzījās uz tās apaļīgajiem ceļgaliem, ko varēja samanīt zem platajām biksēm, un atbildēja ar vārgu vaidu. Lēnām izgriezdama dvieli virs iedauzītās vara bļodas, sieviete jautāja:

—   Kā jūtaties?

—   Nu tā …

—   Vai nenoberzīsim muguru?

Viņš pazemīgi ļāvās sievietes rokām ne tikai tādēļ, ka slimniekam tā pienākas, bet arī tāpēc, ka tas bija patī­kami. Viņš atcerējās lasījis dzejoli par puisēnu, kuru mo­cīja drudzis un kurš sapnī redzēja, ka viņu ietin vēsā sudraba papīrītī… Ada, kas aizslāpusi zem sviedri* un smilšu kārtas, pamazām atdziest, sāk elpot. Atsvaidzinātās poras it kā uzsūc sievietes miesas smaržas, un tas viegli satrauc. Un tomēr viņš nav piedevis sievietei. Nevar visu jaukt kopā, tās ir divas dažādas lietas. Triju dienu atva­ļinājums jau sen aiz muguras. Tagad diez vai vērts steig­ties. Viņa sākotnējais plāns — parakties zem kraujas un padarīt to lēzenu — ne nu īsti izgāzies, bet, tā teikt, nav bijis līdz galam pārdomāts. Ja nebūtu traucējuši nepare­dzēti apstākļi — tas pats saules dūriens — viss būtu labāk par labu. Tiesa, izrādījās, ka smiltis rakt nesalīdzi­nāmi grūtāk, nekā viņš domājis, tas ir elles darbs, un nu viss atkarīgs no tā, vai viņš pratīs atrast pašu ērtāko pa­ņēmienu. Te tad arī viņam iekrita prātā manevrs ar šķie­tamo slimību.

Kad atžilbis viņš redzēja, ka vēl aizvien guļ turpat, sievietes mājā, neganti pārskaitās. Tie tipi no ciema pat nedomā par viņu lauzīt galvu. Tas nu ir skaidrs. Un tūdaļ nobrieda lēmums. Saprazdami, ka viņa slimība nav bīs­tama, tie nav izsaukuši ārstu. Bet viņš nepalaidīs garām šo izdevību, un tie vēl kodīs sev pirkstos. Naktīs, kad sie­viete strādā, viņš gulēs. Toties dienā, kad tai jāatpūšas, nedos miera, gauzdamies par neciešamām sāpēm.

—   Vai sāp?

—   Nu, protams… Laikam skarts mugurkauls…

—   Varbūt parīvēsim?

—   Nekādā gadījumā. Vai tad tas ir nespeciālista darbs? Tā jau var visu sabojāt. Muguras smadzenes taču ir dzīvības kanāls. Bet ja nu es pēkšņi nomirstu? Tad jums visiem klāsies plāni. Pasauciet ārstu, ārstu! Sāp… Bries­mīgi sāp … Nedrīkst kavēties ne mirkli!

Sieviete nevarēs to ilgi izturēt, un drīz pagurums ņems virsroku. Viņas darba spējas ies mazumā, un izrādīsies, ka māja ir briesmās. Un tas vairs ciemam nav nekāds joks. Savas muļķības dēļ palīga vietā uzkrāvuši sev kaklā lieku nastu. Ja tie tūdaļ netiks no viņa vaļā, tas tiem dārgi maksās.

Tomēr arī ar šo plānu negāja tik gludi,-kā bija iece­rēts. Nakti te valda daudz lielāka rosība nekā dienā. Cauri sienai dzirdama lāpstas šķindoņa… sievietes smaga elpa … vīru kliedzieni un dialektā izmesti vārdi… grozu klaudzoņa, kad tos velk ārā pilnus ar smiltīm… Piede­vām vējš nes no tāluma pikapa rūkoņu, suņu rejas… Lai kā viņš nopūlas iesnausties, nekas neiznāk — par daudz satraukti nervi, un viņš nevar iemigt.

Naktī viņš gulēja slikti, tāpēc dienā nāca miegs. Bet ļaunākais — ar katru mirkli zuda pacietība: viņš sāka sevi pārliecināt — ja arī šis plāns izgāžas, paliek vēl daudz dažādu iespēju aizbēgt. Kopš tās dienas bija pagājusi jau nedēļa. īstais laiks iesniegt pieteikumu, lai uzsāk meklē­šanu. Pirmās trīs dienas bija viņa likumīgais atvaļinā­jums. Bet tālāk — neierašanās darbā bez iepriekšējā brī­dinājuma. Darba biedri, kas bieži vien bez kāda iemesla uzmana katru sava kolēģa soli, diez vai noklusēs tādu faktu. Gan jau kādu vakaru viens vai otrs no šiem lab­vēļiem iegriezās pasērst viņa mājā. Smacīgajā pēcpusdie­nas saules piekarsētajā istabā valda pamestība — skaidrs, saimnieka nav. Apmeklētājs jūt tīri instinktīvu skaudību pret laimes lutekli, kurš izrāvies no šī būceņa. Bet nāka­majā dienā — aizvainojošas tenkas viņam aiz muguras, neķītrs čukstiņš, ko pavada nosodoši sarauktas uzacis un divdomīgi žesti. Un tas labi saprotams… Sirds dziļumos viņš jau tad juta, ka šis neparastais atvaļinājums radīs darba biedros tieši šādu reakciju. Un kāds tur brīnums! Skolotājiem taču savdabīgs dzīves veids, viņus visu laiku dīda skaudības velniņš. Gadu no gada garām viņiem, gluži kā ūdeņi upē, tek un aizplūst skolēni, bet skolotāji, kā zemē ierakti akmeņi, spiesti palikt šīs straumes dibenā. Viņi modina cerības citos, bet paši nedrīkst cerēt pat sap­ņos. Viņi jūtas kā nevajadzīgi atlūžņi un vai nu nododas mazohistiskai vientulībai, vai arī kļūst puritāņi, beī pret citiem izturas ar aizdomām, apvaino tos oriģinalitātes meklēšanā. Viņi tik ļoti alkst rīcības brīvības, ka brīvu rīcību necieš ne acu galā.

… Droši vien nelaimes gadījums? … Nē, ja nelaimes gadījums, būtu kāda ziņa … Varbūt pašnāvība? … Bet tik un tā policija zinātu… Neesiet tik augstās domās par šo viduvējību!… Viņš pazudis labprātīgi, un nav ko bāzt degunu cita darīšanās… Bet nu jau drīz būs nedēļa… Ir gan cilvēks! Tas vien prātā kā sagādāt citiem uztrau­kumu, ej nu sazini, kas šim aiz ādas …

Diez vai tiem tik ļoti rūp viņa liktenis. Gluži vienkārši viņu neapmierinātā ziņkāre pārgatavojusies kā hurma, kas nav laikā noņemta no koka. Tālāk notikumi risinās tā. Vecākais pedagogs iet uz policiju, lai uzzinātu, kā rak­stāms pieteikums par meklēšanas uzsākšanu. Aiz svētulī­gās, noskumušās maskas grūti apslēpt labpatiku.

«Uzvārds un vārds — Niki Dzimpejs. Vecums — 31 gads. Augums — 1 m 58 cm. Svars — 54 kg. Mati — plāni, atsukāti atpakaļ, breolīnu nelieto. Redze — labā acs 0,8, kreisā 1,0. Ada tumsnēja. Pazīmes — seja iega­rena. Nedaudz šķielē. Deguns strups. Zods stūrains, zem kreisās auss dzimumzīmīte, citu sevišķu pazīmju nav. Asins grupa — AB. Runā piesmakušā balsī, mazliet stos­tās. Sejas izteiksme saspringta. Stūrgalvīgs, taču attiek­smē ar citiem vienkāršs. Apģērbs — droši vien viņš tērpies entomologam piemērotā apģērbā. Augšā pievienotais foto­attēls enface uzņemts pirms pāris mēnešiem.»

Protams, ciema iedzīvotāji būs spēruši visus nepiecieša­mos piesardzības soļus, ja tik apņēmīgi turpina šo nejē­dzīgo avantūru. Aptīt ap pirkstu pāris lauku policistu nav nekas sarežģīts. Viņi, bez šaubām, ir parūpējušies, lai po­licisti bez īpašas vajadzības ciemā neiegrieztos. Taču miglu pūst acīs vajag, un tam ir kāda jēga vienīgi tad, ja viņš ir vesels un spēj rakt smiltis. Un pavisam muļķīgi, pašiem riskējot, slēpt smagi slimu cilvēku, kurš jau veselu nedēļu vāļājas pa gultu. Ja tie nolems, ka no viņa nav nekāda labuma, tad visgudrākais, ko tie var darīt, — rai­sīties no viņa vaļā, kamēr nav vēl radušies kādi sarežģī­jumi. Tagad vēl var izdomāt kādu ticamu versiju. Var, piemēram, paziņot, ka cilvēks pats iekritis bedrē un viņam no smadzeņu satricinājuma sākušās dīvainas halucinācijas. Bez šaubām, šādam paskaidrojumam noticēs daudz lab­prātāk nekā viņa fantastiskajam apgalvojumam, ka ar viltu noslēpts bedrē.

Iemāvās govs — šķita, ka tai rīklē ielikta vara taure. Kaut kur iedziedājās gailis. Smilšu bedrē nav nosakāms nedz attālums, nedz virziens. Tikai tur, ārā, ir parasta, normāla pasaule, tur ceļmalā bērni spēlē klases un noteik­tajā stundā aust rīts, un tā krāsas saplūst ar vārītu rīsu smaržu.

Sieviete berž viņu cītīgi, pat pārāk cītīgi. Pēc norīvē- šanas izgriež mitro dvieli tik sausu, ka tas kļūst ciets kā dēlis, un tad berzē tik centīgi, it kā spodrinātu aizsvīdušu stiklu. No agrīnā rīta skaņām un šiem ritmiskajiem grū­dieniem viņu sāk mākt snauda.

—  Jā, starp citu … — Viņš apspiež žāvas, ko it kā ar knaiblēm velk viņam ārā. — Kā to varētu… Jau sen gribas palasīt avīzi. Vai tad nekādi nevar to dabūt?

—   Labi, es pavaicāšu, vēlāk.

Viņš uzreiz saprata: sieviete grib būt sirsnīga. Viņas biklajā, kautrajā balsī skaidri jaušama vēlēšanās viņu neaizvainot. Bet tas vīrietim vēl vairāk aizdeva dusmas. — «Pavaicāšu?!» Tātad arī avīzes nedrīkst lasīt bez atļaujas, jā? — Nikni šķendēdamies, viņš atgrūda no sevis sievietes rokas. Tā vien nagi niezēja apcirst apkārt bļodu ar visu tās satvaru. Te nu tev bija atbilde uz lū­gumu.

Tomēr viņa stāvoklī nav ko sevišķi trakot — tas var izjaukt visus plānus. Nez vai smagi slims cilvēks ies tā uztraukties nieka avīzes dēļ. Viņš, zināms, grib izskatīt avīzi. Ja liegts noraudzīties ainavā, lūkojies kaut vai bil­dītē, — ainavu glezniecība taču attīstījusies apvidos, kur nabadzīga daba, bet avīzes vairāk lasa rūpniecības rajo­nos, kur sakari starp ļaudīm kļuvuši vājāki. Bez tam var­būt viņš tur uzies paziņojumu, ka bez vēsts pazudis cil­vēks. Bet, ja laimēsies, nav izslēgts, ka sociāliem jautā­jumiem veltītās lappuses stūrī būs ievietots raksts par viņa pazušanu. Protams, nez vai šie laucinieki dos viņam avīzi, kurā iespiests tāds raksts. Tomēr pats galvenais tagad — pacietība.

Izlikties par slimu nav nemaz tik jauki. Tikpat kā turēt rokā stingru atsperi, kas tūlīt pat spruks vaļā. Ilgi to nevar paciest. Samierināties ar savu likteni arī nedrīkst. Par katru cenu jāpanāk, lai šie tipi paši saprastu, kādu nastu uzvēluši sev kaklā. Kaut vai šodien, lai tas mak­sātu ko maksādams, nedrīkst ļaut sievietei ne mirkli aiz­darīt acis.

(Neguli!… Gulēt nedrīkst!)

Vīrietis sarāvās čokurā un liekulīgi ievaidējās.

Zem saulessarga, kuru bija pakārusi sieviete, viņš ap­dedzinādamies rija biezo, ar ūdensaugiem aizdarīto rīsu un sakņu zupu. Bļodas dibenā palika smilšu nogulsnes.

Te atmiņu pavediens pārtrūkst un sākas ilgi, smagi murgi. Jāteniski uz veciem, ieplaisājušiem ēdamirbuļiem viņš lidoja pa dīvainām svešām ielām. Ar šiem irbuļiem viņš traucās kā ar skuteru, un tas nemaz nebija slikti, bet pietika mazdrusciņ novērst uzmanību — un viņu tūdaļ pie sevis vilka zeme. Tuvumā iela šķita ķieģeļsarkana, bet tālāk gaisa zaļā dūmakā. Sī krāsu gamma modināja sirdī bažas. Beidzot viņš pielidoja pie garas koka ēkas, kas atgādināja kazarmas. Oda pēc lētām ziepēm. Saraus­tīdams vaļīgās bikses, viņš uzkāpa pa kāpnēm un iegāja tukšā istabā, kurā atradās viens vienīgs garš galds. Ap to sēdēja kāds desmits vīriešu un sieviešu, kas bija aizrāvu­šies ar kādu spēli. Cilvēks, kas sēdēja centrā, ar seju pret viņu, dalīja kārtis. Pēkšņi pēdējo kārti tas iegrūda viņam un skaļi kaut ko kliedza. Negribīgi paņēmis kārti, viņš redzēja, ka tā ir nevis kārts, bet vēstule. Pataustot tā šķita dīvaini mīksta, un, kad viņš to mazliet paspaidīja ar pirkstgaliem, no tās izšļācās asinis. Viņš iekliedzās un pa­modās.

Acīm priekšā kaut kāds netīrs auts. Viņš sagrozījās, iečaukstējās sauss papīrs. Seja bija pārklāta ar vaļā at­šķirtu avīzi. Velns parāvis, atkal bija aizmidzis… Nometa nost avīzi. No tās aiztrauca smilšu straumītes. Spriežot pēc to daudzuma, nebija pagājis mazais laiks. Pa spraugu iekļuvušo staru virziens liecināja, ka ir dienvidus. Nu labi, bet kas tā par smaržu? Svaiga tipogrāfijas krāsa? … Ne­var būt, viņš nodomāja un uzmeta acis datumam. Seš­padsmitais, trešdiena … Tā taču šīsdienas avīze! Negri­bējās ticēt, bet fakts paliek fakts.

Balstīdamies ar elkoņiem pret sviedriem piesmirkušo matraci, vīrietis paslējās sēdus. Galvā kā viesulis savēr- pās domu jūklis, un viņš ar dalītu uzmanību pārlaida acis tik sūri, grūti iegūtajai avīzei.

«Papildināta darba kārtība Japāņu-amerikāņu apvie­notās komitejas…»

… Kā gan sievietei laimējies dabūt avīzi?… Varbūt šie tipi beidzot atģidušies, ka viņiem ir kāds pienākums pret mani?… Jā, bet, spriežot pēc tā, kā te viss risinājies lidz šim, jebkuri sakari ar ārpasauli pēc brokastlaika pār­trūkst. Skaidrs viens no diviem: vai nu sieviete kaut kādi — viņš gan īsti nezina, kā, — var sazināties ar ār­pasauli, vai arī viņa pati ir tikusi laukā no šejienes un nopirkusi avīzi.

«Efektīvi pasākumi transporta sastrēguma novēršanai!»

Nu labi… Pieņemsim, ka sieviete ir tikusi ārā … Tas nav iespējams bez virvju kāpnēm. Nezinu, kā tas viņai izdevies, bet skaidrs viens — viņas rīcībā bijušas virvju kāpnes … Bet, ja tā … domas traucās mežonīgā ātrumā. Ar gūstekni, kam tas vien prātā kā bēgšana, ir īsa runā­šana. Bet sieviete, ciema iedzīvotāja, taču necietīs, ja viņai liegs iespēju brīvi atstāt bedri… tas, ka aizvākuši kāp­nes, nav nekas vairāk kā pagaidu līdzeklis, lai mani no­turētu šeit… Tātad, ja es darīšu visu, lai iemidzinātu viņu modrību, agri vai vēlu tāda iespēja radīsies arī man.

«Ziemas sīpoli satur efektīvas vielas atomradiācijas seku ārstēšanai.»

Kā redzams, simulēt slimību man traucēja neparedzēti apstākļi. Vēl mūsu sentēvi tik pareizi ir teikuši: ja veik­sme guļ — gaidi… Bet nez kādēļ sirds nemaz uz to netiecās… Māca šaubas. Vai tik tur nav vainīgs nelāgais, dīvainais un baismais sapnis? … Urdīja doma par vēstuli, kas slēpa sevī briesmas, — kāpēc briesmas, arī pats neva­rēja pateikt. Ko gan nozīmē tāds sapnis?

Tas nu gan nav labi — ņemt tik ļoti pie sirds parastu sapni. Šā vai tā, aizsāktais jānoved līdz galam.

Sieviete, klusu šņākuļodama, kā parasti, gulēja uz grī­das netālu no pavarda, viņa bija ar visu galvu ietinusies tīrā kimono, saritinājusies kamolā, aptvērusi rokām ceļus. Kopš tās dienas vīrietis ne reizi nebija redzējis viņu kailu, bet zem kimono gan viņai, acīm redzot, vairāk nekā nav.

Vīrietis ātri ar acīm pārskrēja sociālajiem jautājumiem veltītajai lappusei, slejām par vietējās dzīves notikumiem. Viņš, protams, neatrada nedz rakstu par savu pazušanu, nedz paziņojumu par to, ka bez vēsts pazudis cilvēks. Tā jau viņš bija domājis un nejutās sevišķi sarūgtināts. Klusu piecēlās un nokāpa uz smilšu klona. Vienīgais apģērba gabals viņam bija garas mākslīgā zīda apakšbikses. Tā šķita visērtāk. Tajā vietā, kur gumija apžmaudza augumu, bija sakrājušās smiltis, un tikai tur sāka rasties apsār- tums un nieze.

Stāvēdams durvīs, viņš paskatījās augšup, uz smilšu sienu. Acīs iecirtās gaisma, un visa apkārtne iedegās dzel­tenās liesmās. Nevienas dzīvas dvēseles. Arī kāpņu, pro­tams, nav. Vai nu tas kāds brīnums! Drošs paliek drošs, bija gribējies tikai vēlreiz pārliecināties. Nav nekādu pa­zīmju, ka tās tikušas nolaistas. Tiesa gan, tādā vējā nepa­ies ne piecas minūtes, un jebkuras pēdas būs aizvilktas. Turklāt tūdaļ aiz pašām durvīm augšējā smilšu kārta plūda un plūda prom — tā vien likās, ka smiltīm plēš ādu.

Viņš ienāca atpakaļ istabā un atgūlās. Lidinājās muša. Maza, brūngana drozofīla. Droši vien te kaut kas pūst. Pasmēlis ūdeni no polietilēnā ietītā katliņa gultas galv­galī, viņš izskaloja rīkli un uzsauca sievietei:

—   Ei, jūs tur, varbūt celsieties augšā? …

Sieviete nodrebēja un pielēca kājās. Halāts noslīdēja, atkailinādams krūtis. Pa tikko manāmi nošļukušajām, tomēr vēl diezgan tvirtajām krūtīm stīdzēja zilas dzīsli­ņas. Ar satrauktām, nedrošām kustībām sieviete uzvilka halātu, viņas skatiens maldījās apkārt, šķita, viņa vēl nav īsti attapusies.

Vīrietis svārstījās. Vai nikni un bez aplinkiem nopra­sīt tai par kāpnēm… Jeb vai labāk pateikties par avīzi un pie reizes pajautāt miermīlīgā, vēlīgā tonī? Ja viņš uzmodinājis sievieti tikai tādēļ, lai iztraucētu no miega, tad pats gudrākais — izturēties agresīvi. Iemeslu piesie­ties, cik uziet. Bet tas var novirzīt no galvenā mērķa — izlikties par smagi slimu. Nevarētu teikt, ka tāda rīcība būtu raksturīga slimam cilvēkam, kam ievainots mugur­kauls. Viņa uzdevums pārliecināt tos, ka viņš nebūs ne­kāds strādātājs, un par katru cenu iemidzināt to modrību, šo tipu sirdis jau atmaigušas tiktāl, ka tie iedeva avīzi, tagad tie galīgi jānospiež ceļos.

Bet visas viņa varavīkšņainās cerības saira vienā mirklī.

—  Nu nē taču, nekur es neesmu gājusi. Bija atnācis viens no mūsu arteļa, viņš man atnesa sen apsolīto līdzekli pret koka trupēšanu … Nu un viņam tad es arī palūdzu… Seit ciemā avīzi saņem tikai kādās četrās vai piecās sētās… Viņš īpaši gāja uz pilsētu, lai to no­pirktu …

Tāda sakritība ir pilnīgi iespējama. Bet vai tas neno­zīmē, ka viņš ir iesprostots būrī aiz atslēgas, kuru nekādi nevar atmūķēt? Ja pat šejienieši spiesti samierināties ar šādu ieslodzījumu, tad stāvās smilšu sienas nav nekāds joks. Vīrieti pārņēma izmisums, tomēr viņš savaldījās.

—  Ak tā? … Paklausieties … Jūs šeit esat saimniece, vai ne? … Un nevis plušķains suns… Nevar taču būt, ka jums nav brīv iet un nākt, kad vien gribatl Vai arī jūs esat ievārījusi ko- tādu, ka nevarat sava ciema iedzīvotā­jiem ne acīs skatīties?

Sievietes miegainās acis plaši iepletās izbrīnā. Tās pie­plūda ar asinīm, it kā nokaita, viņam pat likās, ka istabā kļuvis gaišāks.

—  Ko jūs runājat! Nevaru ne acīs skatīties? Kādas blēņas!

—   Nu labi, bet tad jums nevajag būt tik bailīgai!

—  Ja es arī no šejienes izkāptu, ko gan es tur da­rītu? …

—   Varētu pastaigāties.

—   Staigāt?

—   Nu jā, staigāt. Paieties uz priekšu un atpaka], vai tad ar to nepietiek? … Es jautāju, vai jūs, tā sakot, pirms manas ierašanās brīvi gājāt un nācāt atpakaļ, kad vien gribējāt?

—   Tāda tukša staigāšana tikai nogurdina …

—  Tas ir ļoti svarīgi! Padomājiet labi! Jums tas jāsa­prot! … Pat suns, ja to uz ilgu laiku ietupina krātiņā, pat suns kļūst traks.

—   Es jau staigāju! — sieviete izkliedza savā dobjajā, vienmuļajā balsī. — No tiesas, man ļāva staigāt, ci-k vien sirds kāro… Kamēr nebiju nokļuvusi šeit… Ilgi stai­gāju ar bērnu uz rokām… Pat nomocīja mani šīs pa­staigas.

Vīrietis ko tādu nebija gaidījis. Kāds savāds runas veids. Kad viņa to uzlūko, nav spēka atbildēt.

Jā, patiešām, pirms gadiem desmit, juku laikos, visi par to vien sapņoja, kaut nevajadzētu spert soli ārpus mā­jas. Tādu viņi iztēlojās brīvību. Bet vai var apgalvot, ka tagad viņiem jau diezgan tādas brīvības? Patiešām gan, varbūt uz šo smilšaino nostūri tevi atvilināja tieši tas, ka tu jau biji pagurusi, dzīdamās pakaļ šai šķietamajai brīvībai… Smiltis … Milimetra astotdaļas nerimtīgā kustība. Sis otrādais pašportrets filmas negatīvā, kas stasta par tiesībām dzīvot, nesperot soli pāri savas mājas slieksnim. Pat bērns, kurš ar mieru staigāt, līdz krīt no kājām nost, apmaldījies sāks raudāt.

Sieviete pēkšņi krasi mainīja toni:

—   Kā jūtaties? Vai labi?

Ko blenz kā aita! Vīrieti sagrāba dusmas. Saliekšu raga, bet piespiedīšu atzīties, ka pie visa vainīga esi tu! No šīs domas vien pa augumu sāka tekalēt skudriņas, un viņš jau iztēlē dzirdēja sprakšķus, it kā plēstu nost ādai piekaltušu līmi. Šī sajūta it kā asociējās ar vārdiem «sa­liekšu ragā». Pēkšņi sieviete pārvērtās siluetā, it kā pa­gaisa. Kad vīrietim divdesmit gadu, viņu satrauc domas. Kad četrdesmit gadu — āda. Bet trīsdesmit gadu vecumā visbīstamākais ir brīdis, kad sieviete pārvēršas siluetā… Viņš to var apskaut tikpat viegli kā pats sevi… Bet sie­vietei aiz muguras neskaitāmas acis… Un viņa ir tikai lelle, kuru vada šo skatienu pavedieni… Vajag tikai ap­skaut viņu, un arī tevi raustīs diedziņā. Tad arī šie meli par savainoto mugurkaulu vienā mirklī nāks gaismā. Vai gan viņš drīkst tādā vietā kā šī pārvilkt svītru visai savai agrākajai dzīvei!

Sieviete iesānis pavirzījās tuvāk. Viņas apaļīgie ceļ­gali atdūrās viņa gurnā. Uzvēdīja sastāvējuša, sasmakuša ūdens dvinga, kas plūda no viņas mutes, deguna, ausīm, padusēm, no visa ķermeņa. Kā uguns karstie pirksti kautri, nedroši slīdēja augšup un lejup pa viņa mugur­kaulu. Vīrietis saspringa.

Piepeši pirksti pieskārās sāniem. Vīrietis iekliedzās:

—   Kut!

Sieviete iesmējās. Viņa gan uzsāka flirtu, gan mazliet kautrējās. Tas nāca tik pēkšņi, ka viņš vēl nezināja, kā izturēties. Ko īsti viņa grib? Vai viņa to darījusi ar no­lūku, vai pirksti neviļus paši noslīdējuši?… Nupat vēl viņa bija mirkšķinājusi acis, par varēm cenzdamās aiz­dzīt miegu… Bet pirmajā vakarā tāpat dīvaini smēja, kad, garām ejot, iebuksnīja viņam sānā. Varbūt šīs izdarī­bas slēpj sevī kādu īpašu nozīmi? Var jau būt, ka dvēseles dziļumos sieviete netic viņa slimībai un visu to dara tā­pēc, lai pārliecinātos, vai šaubas vietā… Tas nav iz­slēgts. Jātur acis vaļā. Šī kārdināšana ir visparastākie

slazdi, galu galā tas pats, kas saldais medus aroms, ko ap sevi vēdī augi plēsoņas, kas ķer un ēd kukaiņus. Viņa izprovocēs to uz vardarbību, līdz ar to sacels skandalu, un tad viņš būs rokām kājām saistīts šantāžas upuris.


13

<p>13</p>

Vīrietis bija caurcaurēm slapjš un kusa kā vasks. No viņa porām plūda sviedri. Pulkstenis bija apstājies, un viņš nezināja, cik īsti tagad varētu būt. Tur augšā, iespē­jams, vēl gaiša diena. Bet divdesmit metru dziļajā bedrē jau krēsloja.

Sieviete vēl gulēja cietā miegā. Kājas un rokas viņai brīdi pa brīdim nervozi noraustījās — viņa sapņoja. Vī­rietis jau gribēja viņu modināt, bet diez vai bija vērts. Viņa jau bija izgulējusies.

Vīrietis piecēlās un ļāva augumu vējam. Miegā grozo­ties, viņam dvielis, acīm redzot, bija noslīdējis no sejas un aiz ausīm, padegunē un lūpu kaktiņos salipis tik daudz smilšu, ka vai ar skrāpi jāskrāpē. Viņš iepilināja zāles acīs un piesedza tās ar dvieļa galu. Tikai atkārtojis to vairākas reizes, varēja beidzot acis tā īsti atvērt. Vēl pāris dienu — un pilieni būs cauri. Jau tādēļ vien gribas, lai ātrāk viss beigtos. Augums tik smags, it kā viņš dzelzs bruņās gu­lētu uz magnēta. Kaut arī līdz pēdējam sasprindzināja re­dzi, taču nespodrajā gaismā, kas spraucās pa durvīm, avīzes hieroglifi šķita kā nosprāgušu mušu sastingušās kājas. Patiesību sakot, vajadzēja vēl dienā palūgt sievieti, lai viņam palasa. Tad viņa tagad būtu miega badā. Ar vienu šāvienu būtu nokniebis divus zaķus. Bet diemžēl viņu pašu miegs pieveica vēl ātrāk. Lai kā centās — ņēma un visu sabojāja.

Un tagad atkal viņu mocīs šis drausmīgais bezmiegs. Viņš mēģināja elpas ritmā skaitīt no simta atpakaļ. Cen­tās iztēlē soli pa solim noiet ierasto ceļu no mājas līdz skolai. Mēģināja zināmā kārtībā nosaukt visus viņam pa­zīstamos kukaiņus, grupējot tos pēc sugām un dzimtām. Taču, pārliecinājies, ka visas pūles veltas, sāka vēl vairāk nervozēt. Vēja dobjā rūkoņa virs bedres. Lāpstas šņirk- stoņa, griežot savilgušās smiltis… Tālas suņu rejas… Tikko sadzirdamas balsis, kas viļņo kā sveces liesma…

Bez rimas birstošas smiltis, kas, gluži kā smirģelis, skrāpē nervu galus… Un tas viss jāpacieš…

Nekas, kaut kā izcietīšu. Bet tajā mirklī, kad spirgti, zili stari pāri malai ieslīdēja bedres dibenā, viss pavērsās otrādi — sākās cīņa ar miegu, kas pārņēma viņu kā ūdens sūkli. Un, ja šis burvju loks netiks salauzts, smilšu grau­diņi, kas zina, apstādinās ne tikai pulksteni, bet arī pašu laiku.

Raksti avīze bija vieni un tie paši. Tur nebija ne mi­ņas no tā, ka ir apritējusi nedēļa. Ja tas ir logs uz ār­pasauli, tad tā rūtis gaužām nespodras.

«Kukuļņemšana sakarā ar nodokļiem pārsviedusies no atsevišķām kompānijām uz pilsētas varas iestādēm…», «Universitātes pilsētas pārvērst par industrijas Meku …».

«Uzņēmumi cits pēc cita pārtrauc darbu. Tuvojas arod­biedrību ģenerālās padomes sēde; tās viedoklis būs pub­licēts …», «Māte nogalinājusi divus bērnus un noindēju- sies pati…», «Biežās automobiļu nolaupīšanas — jauns dzīves stils vai arī jauns noziegumu veids? …», «Nezi­nāma meitene jau trīs gadus nes ziedus uz policistu sarg- mājiņu …», «Olimpiskā budžeta grūtības Tokijā …», «Šodien spoks atkal nogalinājis divas meitenes…», «Stu­denti bendē savu veselību ar narkotiskām vielām …», «Ru­dens vējš skāris akciju kursu …», «Slavenais tenors Bli Džeksons ierodas Japānā …», «Dienvidāfrikas Savienībā atkal satraukums; 280 nogalināto un ievainoto…», «Blēžu skola bez mācību maksas; iejauktas sievietes; ates­tātus saņem pēc sekmīgi nokārtotiem eksāmeniem».

Neviena raksta, ko būtu žēl palaist garām. No iluzo- riskiem ķieģeļiem celts iluzors tornis ar dažām gaismas ailēm. Starp citu, ja pasaulē eksistētu tikai tas, ko žēl palaist garām, īstenība pārvērstos vārā stikla nieciņā, kam bail pieskarties. Bet dzīve ir tie paši avīžu raksti. Tā­dēļ ikviens, izprazdams tās bezjēdzīgumu, kompasa centru liek savā mājā.

Un pēkšņi viņš ieraudzīja pārsteidzošu rakstu.

«Četrpadsmitajā ap pulksten astoņiem no rīta dzīvoja­mās mājas būvlaukumā Jokokava ielā trīsdesmit ekskava­tora vadītāju Tosiro Cutomu (divdesmit astoņi gadi), kas strādāja Hinohara kompānijā, saspieda nogruvušas smil­tis, un viņš tika smagi sakropļots. Viņu nogādāja tuvējā slimnīcā, bet cietušais drīz nomira. Kā liecina izmeklē­

šana, ko izdarīja Jokokavas policijas iecirknis, nelaimes gadījuma iemesls, acīm redzot, bijis tas, ka cietušais, no­līdzinādams desmit metrus augsto kalnu, bija izgrābis apakšā pārāk daudz smilšu.»

Skaidrs… Viņi man tīšām pabāzuši šo rakstu. Velti jau nu viņi neietu izpildīt manu lūgumu. Labi vēl, ka rak­stu nav apvilkuši ar sarkanu. Tipiem, kam tik ļoti patīk skandāli, var pagādāt arī, tā teikt, Melno Džeku … Adas maisu piebērs ar smiltīm un ar tādu daiktiņu iezvels ne sliktāk kā ar tērauda vai svina nūju … Lai runā cik ru­nādami, ka smiltis plūst, no ūdens tās tomēr atšķiras… Pa ūdeni var peldēt, bet smiltis ar savu smagumu cilvēku nogremdē.

Pārāk gaišās krāsās esmu iztēlojies savu stāvokli.


14

<p>14</p>

Taktikas maiņa bija saistīta ar nopietnām pārdomām un prasīja ne mazumu laika. Bija pagājušas jau kādas četras stundas, kopš sieviete raka smiltis. Tātad grozi ar smiltīm uzvilkti augšā jau otro reizi, to pārnēsātāji pabei­guši darbu un aizgājuši pie pikapa. Ieklausījies un pārlie­cinājies, ka tie neatgriezīsies, vīrietis klusām piecēlās un apģērbās. Sieviete bija paņēmusi sev līdzi lampu, tāpēc viņam nācās paļauties uz tausti. Zābaki bija smilšu pilni. Viņš sabāza bikšu galus zeķēs, sameklēja getras un iegrūda tās kabatā. Kukaiņu ķeramos piederumus un citas savas mantas nolēma salikt pie durvīm, lai vēlāk varētu viegli atrast. Zemi, uz kuras viņš spēra kāju, sedza smilšu pārklājs, un tādēļ nevajadzēja lavīties, soļus tik un tā ne­dzirdēja.

Sieviete nogrimusi darbā. Naski cilā lāpstu. Elpo vien­mērīgi, dziļi. Gaismas aplī, kas no lampas krīt viņai pie kājām, dejo gara ēna… Vīrietis paslēpās aiz mājas stūra, aizturēja elpu. Satvēris rokās dvieļa galus, viņš dvieli ar spēcīgu rāvienu izstiepa uz abām pusēm… Izskaitīšu līdz desmit un lēkšu ārā no aizsega … Jāuzbrūk tieši tai mir­klī, kad viņa pieliekusies ceļ lāpstu ar smiltīm.

Nevar, zināms, apgalvot, ka nedraud nekādas bries­mas. Un jāteic, viņu attieksme pēc kādas pusstundas var krasi mainīties. Pasaulē taču ir tas ierēdnis no prefektūras.

Ne jau velti večuks sākumā noturēja viņu par šo ierēdni un kļuva piesardzīgs. Viņi, acīm redzot, gaida kādu, kas jebkuru mirkli var ierasties viņus inspicēt. Bet, ja tā, tad nav izslēgts, ka pārbaudes laikā domas ciemā dalās, noslēpt viņu nebūs iespējams, un viņi beigu beigās atteiksies no sava plāna — turēt viņu gūstā. Tiesa, nav nekādas garantijas, ka šī pusstunda nevelkas pusgadu, gadu vai pat vairāk. Pusstunda vai gads — vienādas iz­redzes. Viņš neslēgtu derības.

Ja varētu cerēt, ka viņam sniegs palīdzīgu roku, tad būtu daudz izdevīgāk arī turpmāk izlikties par slimu. Tieši pie šī jautājuma viņš domās aizvien atgriezās. Tā ka viņš dzīvo zemē, kur valda likums un kārtība, tad, gluži dabiski, cer uz palīdzību. Tie ļaudis, kurus tin noslē­pumainības plīvurs, kuri nav devuši nekādas dzīvības zī­mes un ierindojušies bezvēsts pazudušd skaitā, lielāko tiesu paši to gribējuši. Bez tam, ja nekas nenorāda uz nozie­gumu, pazušana tiek izskatīta nevis kā krimināllieta, bet gan kā civillieta, un policijai tā daudz nerūp. Bet šoreiz ir pavisam citi apstākļi. Viņš alkst palīdzības, viņš sauc pēc tās — viņam vienalga, no kurienes tā nāktu. Pat cil­vēkam, kas ne reizi nav viņu redzējis, kas nav dzirdējis viņa balsi, viss kļūs skaidrs, tiklīdz tas kaut pavirši ielū­kosies viņa mājā, kas palikusi bez saimnieka. Līdz galam neizlasītā grāmata, kas uzšķirta tajā pašā vietā, kā viņš to atstājis… Daži sīkumi tā uzvalka kabatās, ar kuru viņš gāja uz darbu … Ceku grāmatiņa, kaut arī par ļoti pieticīgu summu, — kas neliecina, ka pēdējā laikā būtu ņemta nauda … Kaste ar puskaltētiem, līdz galam neap­strādātiem kukaiņiem. Aizpildīta pasūtījuma blanka — ar visu marku, — kurā pieprasītas jaunas burkas kukaiņiem. Viss pamests nepabeigts un liecina par saimnieka nodomu atgriezties. Apmeklētājs, vienalga, vai viņš to grib vai ne, nevar neuzklausīt lūgumu, kas skan šais istabās.

Jā … Ja vien nebūtu tās vēstules… Ja vien nebūtu tās aplamās vēstules… Bet tā bija… Sapnis liek ieska­tīties īstenībai acīs, bet tagad viņš jau atkal cenšas sevi par kaut ko pārliecināt. Kālab? Diezgan aplinku! Izlietu ūdeni nesasmelsi. Kur tas laiks, kad pats savām rokām sevi nožņaudzis.

Visu, kam bija kāds sakars ar šo atvaļinājumu, viņš turēja dziļā noslēpumā un ar nodomu nevienam no darba biedriem nestāstīja, uz kurieni brauks. Un ne vien klusēja, viņš apzināti centās savam braucienam uzmest noslēpu­mainības plīvuru. Tas bija lielisks paņēmiens — labāku pat neizdomāsi, — kā paķircināt šos cilvēkus, kas savā pelēkajā ikdienas dzīvītē paši kļuvuši no galvas līdz pa­pēžiem pelēki. Tagad viņš sev pārmet: vajadzēja pado­māt, ka visā šajā pelēcīgumā ne jau nu viņš, protams, bet citi var būt arī citās krāsās — sarkani, zili, zaļi…

Vasara žilbas saules pilna ir tikai romānos un kino­filmās. Dzīvē — tas nav nekas cits kā vienkāršā mazā cilvēka svētdienas. Viņš izbraucis zaļumos, kur tā pati in­dīgā dūmu dvaka, un guļ zemē uz avīzes, uzšķīris tajā po­litisko jautājumu apskatu … Termoss ar magnētisku glā­zīti un konservēta sula… pēc ilgas rindā stāvēšanas no­īrēta laiva — piecpadsmit jenu stundā… Krastmala, uz kuras šļācas svina pelēkās bangu putas, kur ņudzēt ņudz beigtas zivis … Pēc tam elektriskais vilciens stāvgrūdām pilns ar ļaudīm, kas noguruši līdz nāvei… To visi lieliski saprot, bet, negribēdami iegūt muļķa slavu, dedzīgi zīmē uz pelēkā audekla kaut ko līdzīgu svētkiem. Nožēlojami bārdas rugājiem apauguši tēvi purina savus čīkstīgos bēr­nus, spiezdami tos apstiprināt, cik lieliski pavadīta svēt­diena … Scēnas, ko katrs vismaz reizi būs vērojis elek­triskā vilciena vagona kaktā. Gandrīz vai aizkustinoša skaudība, ka citu silda saule…

Taču, ja nelaime slēptos tikai te, nebūtu vērts to ņemt pārāk pie sirds. Ja tas cilvēks uz visu nereaģētu tāpat kā pārējie darba biedri, tad diez vai viņš būtu bijis tik stūr­galvīgs.

Šim cilvēkam viņš izrādīja sevišķu uzticību. Tas bija cilvēks ar skaidrām, atklātām acīm, ar seju, kas aizvien šķita tikko nomazgāta. Viņš ļoti aktīvi piedalījās arod­biedrību kustībā. Kādreiz vīrietis pat mēģināja nopietni un vaļsirdīgi pastāstīt šim cilvēkam savas slēptākās do­mas, kurās nedalījās ar citiem.

—   Tu tā domā? … Mani, redz, pagalam nomoka tā­das izglītības problēma, kas sakņojas pašā dzīvē.

—   Ko tas nozīmē — «kas sakņojas pašā dzīvē»?

—   Nu, vispār izglītība, kas balstās uz ilūziju, kura liek neesošo pieņemt par esošo. Ņemsim kaut vai smil­tis — tā ir cieta viela, bet tajā pašā laikā tām lielā mērā piemīt hidrodinamiskas īpašības. Un tieši tas jau mani tik ļoti ieinteresējis …

Cilvēks apstulba. Gluži kā kaķim kūkumā saliektā mu­gura sakumpa vēl vairāk. Bet sejas izteiksme, kā aiz­vien, palika atklāta. Viņš nekādi neizrādīja, ka šī ideja viņam derdzas. Kāds bija izteicies, ka viņš atgādinot Me- biusa lenti. Mebiusa lente — šī vienreiz apgrieztā un ga­los kopā savienotā papīra strēmele, kas tādējādi pārvēršas plaknē, kam nav ne virspuses, ne apakšpuses. Varbūt šajā iesaukā atspoguļojās doma, ka viņš, gluži kā Mebiusa lente, bija sakausējis vienā veselā savu profesionālo dar­bību un personisko dzīvi? Līdz ar vieglu izsmieklu šai iesaukā jautās arī atzinība.

—   Varbūt tu domā reālistisko izglītību?

—   Nē, ņemsim manu piemēru ar smiltīm… Vai gan pasaule galu galā nav līdzīga smiltīm? … Šīs pašas smil­tis, kad tās atrodas miera stāvoklī, nekādi neliek manīt savu esību … īstenībā nevis smiltis atrodas mūžīgā kus­tībā, bet gan pati kustība ir smiltis… Labāk es nevaru paskaidrot…

—   Es jau sapratu… Mācīšanas prakse taču ietver sevī ļoti svarīgus relatīvisma elementus.

—   Nē, tas nav tas. Es arī pats pārvērtīšos smiltīs … Visu redzēšu ar smilšu acīm… Kas reizi miris, tam nav jābaidās, ka būs jāmirst vēlreiz …

—   Vai tik tu neesi ideālists, ko?… Tu laikam baidies no saviem skolēniem, vai ne?

—   Jā, tādēļ ka arī skolēnos es saskatu kaut kādu līdzību ar smiltīm …

Cilvēks tad skaņi iesmējās, atsegdams baltos zobus, un nekādi nelika manīt, ka šī saruna, kurā viņi tā arī ne­atrada kopīga pieturas punkta, nav viņam pa prātam. Viņa jau tā mazās acis pavisam paslēpās sejas krokās. Es, cik atceros, arī atbildēju ar smaidu. Šis cilvēks tik tiešām bija Mebiusa lente. Gan labā, gan sliktā nozīmē. Viņš pelnīja cieņu kaut vai ar savu labāko pusi.

Bija klaji redzams, ka arī šis «Mebiusa lente», tāpat kā pārējie darba biedri, kļuva zaļš aiz skaudības, uzzinā­jis par viņa atvaļinājumu. Tas jau nemaz vairs neizskatī­jās pēc Mebiusa lentes. Apskauzdams viņš reizē priecā­jās. Staigājoša tikumība nereti iesveļ dusmas. Tāpēc viņu pakaitināt visiem bija liels prieks.

Un tad šī vēstule… Izspēlēta kārts, kuru nepaņemsi atpakaļ. Vakarējie murgi nekādā ziņā nav bijuši murgi vien.

Būtu meli, ja sacītu, ka starp viņu un to otro sievieti nebija nekādas mīlestības. Viņiem bija tādas kā remde­nas un laikam gan neskaidras attiecības, un viņš nekad nezināja, ko no viņas var sagaidīt. Vajadzēja tikai, pie­mēram, ierunāties, ka viņu laulība būtībā līdzinās plē­suma plēšanai, kad viņa kategoriski un nikni iebilda: lau­lība nozīmē paplašināt māju, kurā kļuvis par šauru. Ja viņš sacītu otrādi — sieva arī tad visādā ziņā iebilstu. Tā bija spēle — kurš gūs virsroku, — kas bez rimas tur­pinājās jau divus gadus četrus mēnešus. Pareizāk gan laikam būtu sacīt, ka viņu kaisle bija ne tik daudz apdzi- susi kā nosaldēta, jo viņi visu pārāk idealizēja.

Un, lūk, tieši tad gluži negaidīti nobrieda lēmums at­stāt vēstuli un tajā paziņot, ka viņš uz kādu laiku aiz­brauc, nenorādot vietu. Noslēpumainība, kurā viņš ietina savu atvaļinājumu un kura tik ļoti satrauca darba bied­rus, nevarēja atstāt vienaldzīgu sievu. Bet pēdējā mirklī, jau uzrakstījis adresi un uzlipinājis marku, viņš nolēma, ka tā ir māžošanās, un atstāja vēstuli uz galda.

Nevainīgajam jokam tagad bija tāda pati loma, kāda ir automātiskajai atslēgai ar šifru, atslēgai, ko var at­slēgt vienīgi seifa īpašnieks. Vēstule katrā ziņā patrāpījās kādam acīs. To, zināms, uzskatīja par tīšuprāt atstātu pie­rādījumu, ka viņš nozudis pats pēc sava brīva prāta. Viņš bija pielīdzināms ne visai gudram noziedzniekam, kurš trulā neatlaidībā iznīcina pirkstu nospiedumus, kaut gan viņu redzējuši nozieguma vietā un viņš ar šādu rīcību tikai lieku reizi apliecina savu vainu.

Iespēja izkļūt no gūsta attālinājās. Un cerība, kaut gan viņš to vēl nebija pavisam zaudējis, dzisa, viņa paša noindēta. Tagad viņam ir tikai viens ceļš — negaidot, ka­mēr atvērs durvis, pašam tās atvērt un izlauzties no še­jienes kaut vai ar varu. Ilgām pārdomām nav vairs vietas.

Pārnesdams visu auguma svaru uz kāju pirkstiem, tā ka tie sāpīgi iegrima smiltīs, viņš nolēma: izskaitīšu līdz desmit un lēkšu ārā no aizsega… Taču aizskaitīja līdz trīspadsmit — un vēl aizvien nevarēja izšķirties. Beidzot, nogaidījis vēl četrus elpas vilcienus, iznāca no paslēp­tuves.

Lai paveiktu to, kas viņam bija padomā, nederēja tik gausas kustības. Smiltis atņēma visus spēkus. Pa to laiku sieviete pagriezās un, atbalstījusies pret lāpstu, izbrīnā viņu cieši uzlūkoja.

Ja sieviete būtu pretojusies, iznākums būtu bijis pavi­sam citāds. Tomēr viņa cerības uz pēkšņumu attaisnojās. Tiesa, viņš rīkojās ļoti nervozi, taču arī sieviete bija tik ļoti pārsteigta, ka šķita it kā paralizēta. Viņai pat prātā neienāca atvairīties ar lāpstu, kas bija rokā.

—   Necel brēku!… Neko es tev nedarīšu!… Klusu!… — viņš čukstēja apslāpētā balsī, pa roku galam grūzdams viņai dvieli mutē. Bet viņa ir netaisījās preto­ties šai neveiklajai, aklajai rīcībai.

Juzdams viņas pasivitāti, vīrietis beidzot saņēma sevi grožos. Viņš izrāva dvieļa galu sievietei no mutes, cieši aptina dvieli viņai ap galvu un aizmugurē savilka stingrā mezglā. Pēc tam ar iepriekš sagatavotu getru pamatīgi sasēja uz muguras rokas. — Un nu žigli mājā iekšā!

Sieviete, gluži vai pamirusi, pazemīgi pakļāvās ne vien viņa darbiem, bet arī vārdiem. Kāds gan tur naids! Pat ne miņas no pretestības. Redzams, viņa nonākusi tādā kā hipnozē. Vīrietis daudz nedomāja par to, ko dara, un ne­zināja, vai dara to, kas vajadzīgs, bet, acīm redzot, rupjā vardarbība bija tieši tā, kas laupīja viņai spējas pretoties. Viņš piespieda sievieti pakāpties augstāk. Ar otru getru sasēja kājas pie potītēm. Viņš visu darīja aklā tumsā, ar taustes palīdzību, un pāri palikušo getras galu aptina, drošs paliek drošs, vēlreiz ap kāju.

—  Nu tā, sēdi mierīgi, skaidrs?… Ja uzvedīsies, kā pieklājas, neko tev nedarīšu… Bet pielūko — jokus ar mani nedzen …

Raudzīdamies uz to pusi, kur bija saklausāma sievie­tes elpa, viņš lavījās uz durvīm, tad žigli izmetās ārā, pagrāba lampu un lāpstu un atgriezās istabā. Sieviete bija apvēlusies uz sāniem. Viņa ātri un smagi elpoja, el­pas ritmā te paceldama, te nolaizdama galvu. Ieelpojot viņa pastiepa uz priekšu zodu, redzams tāpēc, lai neierautu degunā smiltis, kas krājās uz mašas. Bet izelpojot — ot­rādi, lai spēcīgā gaisa strūkla, plūzdama no nāsīm, no­trauktu smiltis no sejas.

—   Labi, būs mazliet jāpaciešas. Jānogaida, kamēr at­griezīsies tie ar groziem. Pēc visa tā, ko esmu pārcietis, tev labāk klusēt. Turklāt es jau atlīdzināšu par to laiku, ko šeit nodzīvoju. Nu, bet visādus tur izdevumus tu pati sarēķināsi… Vai iebildumu nav? … Ir? Patiesību sakot, nevajadzētu neko maksāt, bet man patīk, lai viss būtu gods godam. Tādēļ — gribi to vai ne — es šo naudu tik un tā atdošu.

Aptvēris ar rokām kaklu, it kā palīdzēdams sev elpot, vīrietis saspringti un satraukti ieklausījās troksnī ārpusē. Jā, lampu labāk nodzēst. Viņš pacēla cilindru un jau dzī­rās liesmu nopūst… Nē, pārbaudīšu vēlreiz, ko tur dara sieviete. Kājas sasietas diezgan stingri — ne pirkstu ne­var aizbāzt. Ar rokām arī viss kārtībā — delnu locītavas satvīkušas, līdz dzīnadžiem aizlauztie nagi vecas, sabiezē­jušas tintes krāsā.

Vīšķis mutē pamatīgs. Aizvien bālās lūpas tā izples­tas, ka tajās ne asins lāsītes, — nu īsts rēgs. Siekalas, kas sūcās no mutes, izplūda melnā plankumā uz mašas, tieši zem paša vaiga. Lampas šaudīgajā gaismā no turie­nes, kur bija sieviete, likās, atskanēja apslāpētas gaudas.

—  Nu, ko lai dara. Pati ievārījusi šo putru… — Viņa steigā izmestajos vārdos bija manāma nervozitāte. — Tu mēģināji apvest ap stūri mani, es — tevi. Nu esam līdzīgi. Es tomēr esmu cilvēks, mani nevar tik vienkārši piesiet važā kā suni… Jautā, kam gribi, ikviens teiks — tā ir godīga, atļauta pašaizsargāšanās.

Pēkšņi sieviete pagrieza galvu, tiekdamās ar puspie­vērtās acs kaktiņu notvert viņa skatienu.

—   Nu, kas ir? … Vai gribi ko sacīt?

Sieviete nedabiski pašūpoja galvu. Kā apstiprinādama vai arī noliegdama. Viņš piebīdīja lampu tuvāk tās sejai, cenzdamies nolasīt atbildi no acīm. Pirmajā mirklī viņš pat neticēja. Tajās nebija ne dusmu, ne naida, tikai ne­remdināmas skumjas un, šķita, vēl tāds kā lūgums.

Tas nevar būt… Droši vien izliekas …

«Acu izteiksme» — gluži vienkārši skaista to izgro­zīšana. Vai gan acīm var būt kāda izteiksme, ja acs ābo­lam nav muskuļu? Un tomēr vīrietis sāka svārstīties un bija jau pastiepis roku, lai palaistu vaļīgāk dvieli, kas žņaudza viņai muti.

Un tūdaļ roku atrāva. Steigšus nodzēsa lampu. Tuvojās smilšu grozu pārnēsātāju balsis. Lai apdzēsto lampu vaiētu vieglāk atrast, viņš nostatīja to uz pašas slīpā klona maliņas, izņēma no mazgājamās ierīces apakšas katliņu ar ūdeni, pieplaka pie tā ar lūpām un kāri dzēra. Tad, satvēris lāpstu, paslēpās pie durvīm. Viņš mirka sviedros. Tūlīt būs darīts… Vēl jāpaciešas piecas, des­mit minūtes… Apņēmīgi pievilka sev klāt kasti ar ku­kaiņu kolekciju.


16

<p>16</p>

—   Ei! — atskanēja piesmakusi balss.

—   Ko jūs tur darāt? — gluži kā atbalss tai pievieno­jās cita — vēl diezgan jauneklīga.

Bedre grima tik dziļā tumsā, ka šķita — šo tumsu var sataustīt, bet augšā jau droši vien uzlēcis mēness, jo tur, kur saplūda smiltis ar debesi, kā neskaidrs plankums mel- noja blīva ļaužu grupa.

Labajā rokā satvēris lāpstu, vīrietis līda pa bedres dibenu.

Augšā atskanēja piedauzīga ķiķināšana. Lejā nolaidās virve ar kāsi galā, lai vilktu augšā kannas.

—   Tantiņ, kusties nu žiglāki

Tajā pašā mirklī vīrietis sasprindzis metās pie virves, saceldams aiz sevis smilšu vērpetes.

—   Ei, velc augšā! — viņš ieaurojās, abām rokām sa­grābis raupjo virvi tik cieši, ka tā varēja būt kaut no ak­mens, pirksti tik un tā tajā ieurbtos. — Velc! Velc! Velc! Kamēr neizvilksiet, vaļā nelaidīšos… Sieviete mājā vā­ļājas sasieta! Ja gribat viņai palīdzēt, velciet žiglāk! Āt­rāk klāt viņai netiksiet!… Ja kāds mēģinās šeit bāzt savu degunu, pauri ar lāpstu pāršķelšu. Ja būs jāiet pie tiesas — vinnēšu es! Žēlastības negaidiet!… Nu, ko tūļā­jaties? Ja tūlīt izvilksiet mani ārā, es nesūdzēšu, visu no­klusēšu… Nelikumīga aizturēšana nav mazais nozie­gums! … Nu, kas tur ir? Velciet!

Birstošās smiltis kulsta seju. Zem krekla no kakla lejup plūst kaut kas nejauks, lipīgs. Karstā elpa svilina lūpas.

Augšā laikam apspriežas. Te pēkšņi — straujš rāviens, un virve slīd augšup. Viņa augums, kas kūļājas gaisā, ir krietni vien smagāks, nekā viņš bija domājis, virve sprūk no rokām ārā. Vīrietis iekrampējas tajā ar divkāršu spēku. Gluži kā no aizturētiem smiekliem, vēderu sarauj krampji, no mutes uz visām pusēm pašķīst šļakatas… Ļaunais ve­selu nedēļu ilgušais sapnis sairst un izgaist… Labi… Labi… Nu esmu glābtsl

Pēkšņi viņš sajuta bezsvara stāvokli un sāka peldēt iz­platījumā … Jūras slimībai līdzīga sajūta izplūda pa visu augumu, virve, kas tikko vēl viņam plēsa ādu no rokām, tagad ļengana gulēja viņa delnās. Tie nelieši palaiduši virvi vaļā!… Apmetis kūleni, viņš neveiklā pozā ietrie­cās smiltīs. Kukaiņu kaste pretīgi nokrakšķēja zem viņa auguma svara. Tad kaut kas aizlidoja garām, skardams vaigu. Acīm redzot, tas bija virves galā piesietais kāsis. Ko tie dara, neģēļi tādi! Labi vēl, ka neaizķēra viņu. Pa­taustīja sānus, ar kuriem bija uzkritis uz kastes, lielu sāpju šimbrīžam nejuta. Kā dzelts uzlēca kājās un sāka meklēt virvi. Tā jau bija uzvilkta augšā.

—   Stulbeņi!

Vīrietis ierēcās pārvērstā balsī.

—   Stulbeņi! Gan jūs to nožēlosiet!

Nekādas reakcijas. Tikai klusa sačukstēšanās, vārdi nebija atšķirami — peldēja gaisā gluži kā dūmi. Kas tvan šajā čukstoņā, naids vai izsmiekls — ej nu sazini! Un tas nav izturams.

Niknums un pazemojums kā stīpās iekala viņa augumu. Viņš aizvien vēl kliedza, sažņaudzis tik stipri dūres, ka nagi urbās miklajās delnās.

—   Vēl nav skaidrs?! Vārdus jūs tik tiešām nesaprotat, bet es izdarīju ko tādu, kas pat jums iedzīs saprašanu. Vai es jums neteicu, ka sieviete ir sasieta?… Kamēr jūs mani neizvilksiet ārā vai arī nenolaidīsiet lejā kāpnes, viņa tā arī gulēs valgos!… Un nebūs neviena, kas raks smiltis… Nu kā, vai patīk? … Padomājiet labi… Ja šeit visu aizbērs smiltis, tas jums dārgi maksās, tā taču ir? Smiltis gāzīsies pāri bedrei un velsies virsū ciemam!… Ko tad jūs iesāksiet? … Kādēļ klusējat?

Par atbildi tie gluži vienkārši ņēma un aizgāja, atstā­dami aiz sevis tikai pa smiltīm vilkto grozu švīkstoņu.

—   Kāpēc?… Kā jūs drīkstat aiziet, neteikuši ne vārda? …

Nožēlojams brēciens, kuru dzirdēja vienīgi viņš pats.

Drebēdams pie visām miesām, vīrietis pieliecās un tausto­ties sāka vākt kopā sasistās kukaiņu kolekcionēšanas kas­tes saturu. Spirta pudele, kā redzams, bija iesprāgusi: kad viņš tai pieskārās, starp pirkstiem izplūda patīkams vē­sums. Vīrietis neskanīgi ieraudājās. Taču viņš nemaz ne­bija tik ļoti satriekts. Likās pat, ka raud kāds cits.

Smiltis viņam līda nopakaļ kā viltīgs zvērs. Maldīda­mies melnajā tumsā, tik tikko vilkdams kājas, viņš aiz­kļuva līdz durvīm. Kasti ar atlauzto vāku taustīdamies klusu nolika pie pavarda. Gaisu pāršķēla vēja gaudas. No tukšās burkas pie pavarda viņš izņēma polietilēnā ietītos sērkociņus un iededza lampu.

Sieviete vēl aizvien gulēja tajā pašā pozā, tikai vēl vairak pieplakusi pie grīdas. Viņa pagrieza galvu uz durvju pusi, redzams, gribēja zināt, kas notiek ārā. Iede­goties gaismai, viņa sāka mirkšķināt acis un tūlīt tās cieši samiedza. Kā viņa uzņem šo cietsirdību un rupjību, kas tikko viņam pašam bija jāizbauda? … Ja grib raudāt — lai raud, ja grib smieties — lai smejas… Vēl viss nav pagalam. Manās, nevis kāda cita rokās ir palēninātās dar­bības mīnas deglis …

Vīrietis notupās uz ceļiem sievietei aiz muguras. Brīdi vilcinājies, atraisīja dvieli, kas žņaudza viņai muti. Un ne jau tādēļ, ka piepeši būtu sajutis sirdsapziņas pārmetu­mus. Un, protams, ne jau aiz žēluma vai līdzjūtības.

Viņam vairs nebija spēka. Viņš nevarēja izturēt šo mūžīgo sasprindzinājumu. Vīšķim īstenībā nebija nekādas jēgas. Ja sieviete arī būtu saukusi pēc palīdzības, tas var­būt, gluži otrādi, būtu radījis apjukumu viņa ienaidniekos un spiedis tos drīzāk izšķirt šo jautājumu.

Sieviete, izstiepusi zodu, smagi elpoja. No siekalām, kas bija sajaukušās ar smiltīm, dvielis kļuvis pelēks un smags kā nosprāgusi pele. Dvieļa atstātie zilie nospie­dumi, šķita, nekad neizzudīs. Lai atdzīvinātu sastingušos vaigus, kas tagad bija tik cieti kā kaltēta zivs, viņa bez mitas kustināja apakšžokli.

— Jau laiks… — Ar diviem pirkstiem paņēmis dvieli, viņš nometa to zemē… — Laiks beigt tiem apspriešanos. Tūlīt tie atskries ar virvju kāpnēm. Ja viss paliks, kā bi­jis, tiem pašiem būs slikti. Jā gan … Ja negribēja lieku klapatu — nevajadzēja mani iemānīt šais slazdos.

Sieviete norija siekalas un aplaizīja lūpas.

—   Bet… — Mēle viņai vēl slikti klausīja, un viņa runāja dobji, it kā mutē būtu ola. — Vai zvaigznes jau uzlēkušas?

—   Zvaigznes? … Kāds te sakars ar zvaigznēm?

—   Bet ja nu zvaigžņu vēl nav?

—   Kas par to, ja nav?

Sieviete pagurusi atkal apklusa.

—   Ko tas nozīmē? Ja esat sākusi — teiciet līdz ga­lam! Varbūt gribat sastādīt horoskopu? Vai arī tā ir še­jienes māņticība? … Varbūt sacīsiet, ka bezzvaigžņu nak­tīs nevar nolaist kāpnes? Nu, kā tad ir? Tā jau nevar tikt pie skaidrības, ja cilvēks klusē!… Ja gribat nogaidīt, ka­mēr uzlec zvaigznes, un tad pateikt — tā ir jūsu darī­šana… Bet kas notiks, ja pa to laiku, kamēr jūs gaidāt, sāks trakot taifūns? Tad zvaigznes vairs nebūs prātā!

—  Zvaigznes… — Sieviete izspieda vārdus it kā pi­lienus no pustukšas tūbiņas. — Ja zvaigznes līdz šim vēl nav uzlēkušas, tad sevišķi stipra vēja nebūs…

—   Kāpēc?

—   Zvaigznes nav redzamas miglas dēļ.

—  Vajag ar ko tādu izdomāt! Vai tad patlaban vējš nepūš tāpat kā iepriekš?

—   Nē, tad bija daudz stiprāks. Dzirdat, tas pierimst…

Var jau būt, ka tā tas ir, kā viņa saka. Zvaigznes re­dzamas kā miglā tāpēc, ka vējš nespēj izkliedēt tvaiku gaisā. Diez vai šonakt būs stiprs vējš… Tas nozīmē, ka arī tie tur ciemā nesteigsies pieņemt lēmumu… Un tas, kas sākumā viņam bija licies neprāts, aplamība, pēkšņi pārvērtās gudrā atbildē.

—   Patiešām… Bet es esmu gluži mierīgs… Ja viņi tā, tad arī es varu nogaidīt. Vienalga, nedēļu vai desmit, piecpadsmit dienas — kāda tur starpība …

Sieviete cieši savilka kāju pirkstus. Tie kļuva līdzīgi piesūcekņiem. Vīrietis iesmējās. Un iesmējies juta, ka rīkli aizžņaudz nelabums.

Nu ko gan sevi mocīt?… Vai tu neesi uztaustījis savu pretinieku vājo vietu?… Kāpēc nevari rāmā garā visu novērot? Kad galu galā laimīgi atgriezīsies mājās, bez šaubām, būs vērts aprakstīt pārdzīvoto.

… O! Mēs esam pārsteigti! Beidzot jūs esat nolēmis visu uzrakstīt. Jā, pārdzīvots nav maz. Pieredze mūs māca — pat slieka neizstiepsies, ja tai nekairinās ādu… Paldies. Man tik tiešām nācies daudz ko pārdomāt, ir jau pat virsraksts. O! Nu, un kāds ir šis virsraksts? … «Kāpu velns» vai «Skudru pekles drausmas». Jā, intriģējoši virs­rakstu Bet vai tie nerada mazliet pavieglu iespaidu? … Jūs tā domājat?… Lai cik drausmīgi bijuši pārdzīvojumi, nav jēgas aprakstīt tikai notikumu ārējo pusi. Bez tam traģēdijas varoņi taču ir ļaudis, kas tur dzīvo, un, ja jūsu rakstā nebūs kaut vai ieskicēts ceļš uz problēmas atrisinā­jumu, tad visi jūsu smagie pārdzīvojumi — tukša skaņa… Cūcība!… Ko?

Jā, liekas, kaut kur tīra notekgrāvi. Vai arī notiek kada īpaša ķīmiska reakcija starp gaitenī izslacītajiem dezinfekcijas līdzekļiem un ķiploku smaku, kas nāk no jusu mutes … Ko? … Nekas, nekas, lūdzu, neuztraucie­ties! Lai rakstu cik rakstīdams, redzu — no manis rakst­nieks neiznāks. Sī nevajadzīgā sevis noniecināšana jums nepiestāv. Man šķiet, ka rakstnieks nav jāuzskata par kaut ko sevišķu. Ja raksti — tas nozīmē, ka esi rakst­nieks… Pastāv uzskats: lai nu kas, bet šie skolmeistari nu gan mīl rakstīt — ļauj tik šiem vaļu… Tas laikam tā­pēc, ka pēc profesijas viņi tuvi rakstniekiem… Savā darbā viņi gūst jaunrades iemaņas. Kaut gan paši neprot pat kastīti krītam sameistarot… Kastīti krītam? Paze­mīgi pateicos. Vai tad tas vien, ka tev atver acis, lai tu ielūkotos pats sevī, nav brīnišķīga jaunrade? Un līdz ar to dod iespēju gūt jaunus un jaunus iespaidus, kas nes jaunas sāpes… Bet arī cerību!… Neuzņemoties nekādu atbildību, vai šīs cerības piepildīsies vai ne. Ja jau no sākta gala neviens neticēs saviem spēkiem… Nu, pietiks sevi krāpt. Nevienam skolotājam nav atļauts šāds neti­kums … Netikums?… To es par rakstīšanu. Vēlēšanās kļūt par rakstnieku ir visīstākais egoisms — tieksme kļūt par leļļu dancinātāju un līdz ar to novilkt robežu starp sevi un pārējām marionetēm. Tas ir tas pats, kādēļ sie­vietes ķeras pie kosmētikas… Vai nav pārāk bargi? Bet, ja jūs ar vārdu «rakstnieks» saprotat kaut ko tādu, tad varbūt patiesi ir jāšķir jēdzieni «rakstnieks» un «rakstīt tāpat vien».

…Varbūt. Un tieši tāpēc es gribēju kļūt par rakst­nieku! Ja nespēju, tad jau arī rakstīt nav vērts!… Starp citu, kāds izskatās bērns, kas nav dabūjis apsolīto?

Ārā atskanēja troksnis, kas atgādināja spārnu plauk- šķienus. Satvēris lampu, vīrietis metās laukā. Bedres di­benā vāļājās kaut kas mašā ietīts. Augšā — nevienas dzīvas dvēseles. Nepieskardamies tīstoklim, viņš skaļi iesaucās. Nekādas atbildes. Viņš atraisīja virvi, ar ko bija pārsieta maša. Vīstoklis ar nezināmu saturu ir sprāgst­viela, kam pievienots deglis, ko sauc par ziņkārību. Pret paša gribu dvēseles dziļumos iegailējās cerība: varbūt tur ir kaut kas tāds, ar kā palīdzību varēs izkļūt no bedres… Sie lauķi būs te nometuši visu, kas nepieciešams, un paši aizmukuši.

Bet mašā bija tikai neliels avīžpapīrā ietīts sainītis un litra pudele, aizbāzta ar koka korķi. Sainītī atradās «Sin- seja» cigaretes — trīs paciņas, pa divdesmit katrā. Un vairāk nekā. Paļ ticēt tam negribējās. Viņš vēlreiz sa­grāba mašu aiz malas un stipri papurināja — izbira vienīgi smiltis… Ļaunākajā gadījumā jābūt vismaz zīmī­tei, viņš nezaudēja cerību, bet neatrada arī zīmīti. Pu­delē bija draņķīgs degvīns, kas oda pēc saskābuša rīsu plāceņa.

Kādēļ tas viss?… Vai tie grib noslēgt kādu darī­jumu?… Viņš kādreiz bija dzirdējis, ka indiāņi par drau­dzības zīmi apmainoties pīpēm. Un degvīns visur ir svētku atribūts. Tātad ir pilnīgs pamats domāt, ka tā viņi pauž vēlēšanos atrast ar mani kopīgu valodu.

Parasti lauku iedzīvotāji kautrējas izteikt savas jūtas vārdos. Šai ziņā viņi ir lāga dvēseles.

Bet pagaidām atliksim visas sarunas — pirmām kār­tām cigaretes. Kā viņš veselu nedēļu bez tām izturējis? Ar ierastu kustību uzplēsdams paciņas stūrīti, viņš sa­taustīja sudraba papīrīti. Uzsita knipi pa paciņas dibenu, un no tās izlīda cigarete. Pirksti, to satverot, viegli dre­bēja. Pie lampas piesmēķējis, viņš lēnām un dziļi ievilka dūmu, un pa visu ķermeni izplūda kritušu lapu aromāts. Lūpas kļuva stingas, acīm priekšā nolaidās smags, sam­tains aizkars. It kā no sitiena viņam noreiba galva, sāka kratīt drebuļi.

Piespiedis sev cieši klāt pudeli, ar pūlēm saglabādams līdzsvaru, viņš lēnām iegāja mājā. Kājas neklausīja.

Galva, gluži kā stīpās iekalta, aizvien vēl reiba. Viņš gri­bēja paskatīties uz to pusi, kur bija sieviete, bet nekādi nevarēja pagriezt galvu. Sievietes seja, ko viņš samanīja ar acu kaktiņu, šķita brīnum maza.

—   Re, kur dāvana… — Viņš augstu pacēla pudeli un to pakratīja. — Veikli izdomāts, vai ne? Tagad, lai pal­dies viņiem, mēs jau pie laika varam visu nosvinēt… Skaidrs bez vārdiem… Es jau pašā sākumā visu sa­pratu… Kas bijis — bijis. Nu, kā? Varbūt iedzersiet glā­zīti kompānijas pēc?

Par atbildi sieviete cieši samiedza acis. Laikam dus­mojas, ka viņš nav atraisījis rokas un kājas. Muļķa sie­višķis. Ja kaut uz vienu jautājumu atbildējusi, kā pieklā­jas, viņš tūdaļ būtu atraisījis. Bet varbūt izjūt pārestību? Tāpēc ka nevar noturēt ar tādām pūlēm iegūto vīrieti un ir spiesta — tur nu vairs nevar neko līdzēt — palikt tuk­šām rokām. Kāds iemesls jau nu būs… Atraitne, arī gadu jau ap trīsdesmit. Uz kājām pie potītēm viņai savādas, dziļas bedres. Vīrietim atkal ne no šā, ne no tā uznāca smieklu lēkme. Kāpēc viņai tik dīvainas kājas?

—  Vai negribat aizsmēķēt? Pasniegšu uguni.

—   Nē, negribu, jau tā rīkle kalst… — viņa klusi at­bildēja, purinādama galvu.

—   Varbūt vēlaties nodzerties?

—   Nē, nekas.'

—   Sakiet vien droši. Ne jau tādēļ ar jums tā izrīko­jos, ka man būtu kāds īpašs naids pret jums pašu. Jums jāsaprot, ka tas bija nepieciešams no stratēģiskā viedokļa. Un, redz, tagad viņi it kā būtu piekāpušies …

—   Vīriešiem reizi nedēļā izsniedz degvīnu un ta­baku.

—   Izsniedz? … — Liela muša, kurai šķiet, ka viņa lido, kaut gan īstenībā sitas ar galvu pret stiklu… Zi­nātniskais nosaukums Muscina stabulans … Gandrīz vai aklas acis, kas nespēj redzēt visu priekšmetu kopumā … Pat necenzdamies slēpt apjukumu, viņš satraukti jautāja: — Bet kādēļ tie uzņemas liekas pūles?! Vai gan nebūtu gudrāk, ja ļautu cilvēkiem pašiem nopirkt to, kas vaja­dzīgs?

—    Darbs ir ļoti smags un tā ļoti daudz — nekam ci­

tam neatliek laika… Un ari ciemam izdevīgi: daļu izde­vumu sedz līga

Ja tā, tad tā nav piekrišana, bet gluži otrādi — ietei­kums kapitulēt!… Kur nu! Jādomā gan, kaut kas vēl sliktāks. Varbūt viņš jau pārvērties par vienu no ritenti­ņiem, kas griež ikdienas dzīves mehānismu un ierakstīts visos sarakstos.

—   Man gribētos skaidrības labad pajautāt. Vai es esmu pirmais, ar kuru šeit notiek kaut kas tāds?…

—   Nē. Var jau spriedelēt gan šā, gan tā, bet darba roku mums tomēr nepietiek…'Gan ļaudis, kam ir sava saimniecība, gan trūcīgie — visi, kas vien jaudā strādāt, cits pēc cita pamet ciemu… Nabadzīgs ciemelis — vie­nas smiltis…

—   Nu kā tad galu galā ir?… — Pat viņa balss bija ieguvusi tādu kā aizsargkrāsu — kļuvusi līdzīga smil­tīm. — Vai bez manis te ir vēl kāds, ko jūs esat noķē­ruši?

—  Jā, tas bija viņgad, agrā rudenī… pastkaršu pār­devējs …

—   Pastkaršu pārdevējs?

—   Nu jā, no kādas kompānijas, kas izdod pastkartes tūristiem, atbrauca aģents ciemos pie šejienes Savienības vadītāja … «Brīnišķīgs skats,» viņš saka. «Tikai iestāstīt to pilsētniekiem…»

—   Un viņu noķēra?

—  Tieši tad vienā mājā mūsu rindā trūka darba roku …

—   Un kas notika tālāk?

—   It kā tūdaļ ar esot nomiris… Nē, viņš jau no sākta gala nebija nekāds stiprais. Bet te vēl kā par spīti taifūnu laiks, un tā arī pārmocījās …

—   Bet kādēļ tad viņš uzreiz neaizbēga?

Sieviete neatbildēja. Tāpat viss skaidrs, ko tur vēl at­bildēt. Neaizbēga tāpēc, ka nevarēja aizbēgt… Tur tas āķis.

—   Un vēl, bez viņa?

1 Domāta Visjapānas liga, kas sniedz iedzīvotājiem palīdzību. Kā zināms, pēc 1868. gada pāriju kasta (etā) tika formāli likvi­dēta. Bet faktiski tā eksistē vēl šodien. Pie tās pieder arī šī ciema iedzīvotāji.

—   Jā, pašā gada sākumā šeit bija ieradies students, viņš, šķiet, pārdeva grāmatas.

—   Kolportieris, vai?

—   Tādas plānas grāmateles, tikai desmit jenu gabalā. Tur par dažiem bija kas slikts rakstīts.

—   Students, kas piedalās kustībā par atgriešanos dzimtenē… Un arī viņu sagrāba ciet?

—   Viņš arī tagad, kā liekas, dzīvo tepat — pāris māju talak.

—   Un arī tur hav virvju kāpņu?

—   Jaunatne nekādi nevar pie mūsu dzīves piejūgt… Nu ko tu padarīsi, pilsētā vairāk maksā, turklāt kino un restorāni katru dienu vaļā …

—   Bet nevar būt, ka nevienam pašam cilvēkam nav izdevies no šejienes aizbēgt.

—   Kāpēc gan ne, bija kāds jauns puisis, kuru drau­ģeļi noveda no ceļa, un viņš aizmuka uz pilsētu… Tur viņš kādam ielaidis dunci ribās, pat avīzē par to bija rak­stīts … Piešķīra viņam par to gadiņus, bet pēc tam at­veda atpakaļ, tagad, kazi, dzīvo rāms vecāku pajumtē…

—   Ne jau tas mani interesēl Es jautāju par tādiem, kuri aizbēguši no šejienes un nav atgriezušies.

—   Tas bija sen … Atceros, vesela ģimene veikli aiz­manījās kādu nakti. Māja ilgi stāvēja tukša, un tas bija ļoti bīstami, bet ko tu padarīsi… No visas tiesas, gauži bīstami… Ja kauč viena bedre aizgrūst, tas ir tikpat kā pārrāvums aizsprostā.

—   Un pēc tam, jūs sakāt, vairāk neviens?

— Domāju, ka ņe …

—   Kāds absurds! — Viņam uz kakla pietūka vēnas, trūka elpas.

Piepeši sieviete saguma, it kā pārlūza vidū pušu, gluži kā lapsene, kas dēj.

—   Kas ir? … Vai sāp?

—   Jā, sāp …

Viņš pieskārās tās bālajai rokai. Tad izbāza pirkstu cauri mezglam un pataustīja pulsu.

—   Vai jūtat? Pulss pavisam labs… Manuprāt, nav nekas nopietns. Es saprotu, ka rīkojos slikti, bet es gribu, lai jūs sūdzētos tiem tipiem no ciema, kas pie visa vai­nīgi.

—   Piedodiet, vai jūs nepakasītu man kaklu tur pie auss?

Piepeši pārsteigts, viņš nevarēja atteikt. Starp ādu un smilšu garozu bija biezu sviedru kārta, kas likās ķā izku­sis sviests. Bija tāda sajūta, ka viņš ar nagiem iegrābis firziķa mīkstumā.

—   Piedodiet… Vai patiešām neviens pats nav izkļu­vis ārā no šejienes? …

Te pēkšņi durvju aprises izplūda bezkrāsainās, ne­skaidrās līnijās un izgaisa. Tas bija mēness. Bālas gais­mas drumslas, gluži kā skudru spārniņi. Un, acīm cik ne­cik aprodot, viss smilšu biķera dibens pielija ar valgu spozmi, kādā vizuļo jaunas, sulīgas lapas…

Nu ko, tādā gadījumā es būšu pirmais.


18

<p>18</p>

Gaidīt bija smagi. Laiks, gluži kā saritinājusies čūska, meta cilpu cilpas. Uz priekšu varēja tikt, vienīgi izlodā­jot visus gredzenus. Un katrā no tiem savas šaubas, un katrām šaubām savs ierocis. Un ļoti grūti bija tikt uz priekšu, strīdoties ar šīm šaubām, tās ignorējot vai arī atmetot.

Mokošās gaidās pagāja nakts. Uzausa gaisma. Logā par viņu ņirgājās rīts, līzdams kā gliemezis pa viņa pieri un degunu.

—   Piedodiet, vai nevarētu ūdeni…

Kas tad tas? Laikam viņš bijis iesnaudies. Krekls un bikses ceļgalos kļuvušas mitras. Smiltis, kas saķepu- šas uz sviedrainās miesas, gan pēc krāsas, gan blīvuma atgādina pusjēlu kviešu rausi. Viņš piemirsis aizklāt seju, tāpēc deguns un mute izkaltusi kā rīsa lauks ziemā.

—   Piedodiet, es ļoti lūdzu … (

Sieviete, no galvas līdz kājām smilšu apbērta, drebēja kā drudzī. Viņas mokas kā pa vadiem pārstrāvoja arī uz vīrieti. Viņš norāva no katliņa polietilēnu un vispirms pats pieplaka klāt. Ieņēma malku ūdens, lai izskalotu muti, bet vienas, pat divu reižu bija par maz. Viņš spļāva un spļāva smilšu pinkuļus. Tad atmeta ar roku un norija līdz ar ūdeni-arī smiltis. Tas bija gluži tas pats, kas rīt akmeņus.

Izdzertais ūdens tūlīt pārvērtās sviedros. Iekaisusī āda, kas klaja muguru, krūtis, vēderu un sānus līdz pat krus­tiem, sāpēja tā, it kā to sloksnēm plēstu nost.

Beidzot viņš bija padzēries un ar vainīgu seju pielika katliņu pie lūpām sievietei. Viņa sakampa to ar zobiem un, neizskalojusi muti, dūdodama kā balodis, aizgūtnēm dzēra. Trijos malkos katliņš bija tukšs. Acīs, kas no pie- tūkušo plakstiņu apakšas noraudzījās vīrietī, pirmoreiz iedegās nesaudzīgs nosodījums. Tukšais katliņš bija kļu­vis viegls, it kā tas būtu taisīts no papīra.

Lai paglābtos no urdošās vainas apziņas, vīrietis no­kāpa lejā uz klona, nopurināja sev smiltis. Varbūt nober­zēt viņai vismaz seju ar mitru dvieli? Jā, tā būs krietni vien gudrāk nekā ļaut viņai nosmakt sviedros. Pastāv uz­skats, ka civilizācijas līmenis proporcionāls ādas tīrībai. Ja cilvēkam ir dvēsele, tā, bez šaubām, mājo ādā. Tiklīdz prātā ienāk ūdens, netīrā āda tūdaļ pārklājas ar desmi­tiem tūkstošu sūknīšu, kas gatavi ūdeni uzsūkt. Auksta un caurspīdīga kā ledus, mīksta kā dūna — lielisks pa­tvērums dvēselei… Vēl mirklis — un āda, kas klāj viņa miesu, sapūs un nokritīs nost.

Viņš ielūkojās tvertnē un izmisis-iekliedzās:

—   Tukša!… Pavisam tukša!

Viņš iebāza tvertnē roku. Melnās smiltis, kas bija no­sēdušās dibenā, nosmērēja pirkstu galus. Zem ādas, kas slāpa ūdens, sāka ņudzēt ievainotu tūkstoškāju miriādes.

—   Nelieši, aizmirsuši ūdeni!… Varbūt viņi taisās to atvest vēlāk?

Vīrietis labi saprata, ka tikai mierina sevi. Pikaps aiz­vien beidz darbu un aizbrauc atpakaļ uz ciemu, līdzko uzaust gaisma. So neģēļu nolūks skaidrs. Tie, acīm re­dzot, nolēmuši pārtraukt ūdens piegādi un novest viņu līdz trakumam. Un viņš atcerējās, ka šie tipi, ļoti labi zi­nādami, cik bīstami smilšu krauju rakt no apakšas, netu­rēja par vajadzīgu pat brīdināt viņu. Tiem pat prātā ne­nāk gādāt, lai ar viņu nenotiktu kas ļauns. Tie ir netaisās izlaist dzīvu no šejienes cilvēku, kurš tik dziļi iepazinis viņu noslēpumus, un, ja jau nostājušies uz šī ceļa, tad ies pa to līdz galam.

Vīrietis, stāvēdams durvīs, palūkojās debesīs. Rīta sau­les staru sārtotajā klaidā grūti saskatīt kautros, pūkainos mākoņus… Debesis nevēstī lietu. Ar katru elpas vilcienu ķermenis, kā liekas, zaudē ūdeni.

—   Kas gan tiem padomā?! Grib mani nobendēt, vai?!

Sieviete, tāpat kā iepriekš, klusuciešot trīcēja. Varbūt

tāpēc, ka viņai viss gaužām skaidrs. Vārdu sakot, nozie­guma līdzdalībniece tēlo upuri. Pamokies vien!… Tavas mokas ir tikai taisnīga atmaksa.

Un tomēr viņas mokām trūkst jēgas, ja par tām ne­zina ciema neģēli. Un nav arī garantijas, ka uzzinās. Tur­klāt, ja apstākļi prasīs, tie nekautrēsies arī sievieti pār­vērst upurī. Varbūt tāpēc viņa ir tik izbiedēta. Zvērs pārāk vēlu aptvēris, ka sprauga, kurā viņš ielīdis cerībā iz­kļūt brīvībā, ir eja krātiņā… Zivs, vairākkārt atsitusies ar galvu pret akvārija stiklu, beidzot apjēdz, ka tas ir ne­pārvarams šķērslis… Viņš otrreiz palicis ar garu de­gunu. Un tagad ieroči ir viņu rokās.

Bet nevajag zaudēt galvu. Kuģa avārijā cietušie iet bojā ne tik daudz aiz bada un slāpēm kā aiz bailēm, ka nepietiks ēdamā un ūdens. Tiklīdz prātā pazib doma, ka esi zaudējis, tajā pašā mirklī sākas sakāve. No degungala noritēja sviedru lāse. Sākt prātot par to, cik kubikcenti­metru "šķidruma zaudēts, nozīmē uzķerties uz ienaidnieka makšķeres. Pagudrosim labāk, cik ilgā laikā izgaro glāze ūdens. Veltīgs satraukums jau nepaskubinās šo kleperi — laiku.

—   Varbūt atraisīt, ko?

Sieviete neticīgi pieklusa, aizturēja elpu.

—  Ja negribat — man vienalga… Ja gribat, atrai­sīšu… Bet ar vienu noteikumu… Bez atļaujas nedrīkst lāpstu ņemt rokā … Nu kā, vai apsolāt?

—   Ļoti lūdzu, nu, lūdzu! — sieviete, kas pacietīgi, kā paklausīgs suns bija līdz šim visu panesusi, žēli izdvesa. Tas nāca tik negaidīti, it kā vēja brāzmā būtu uz otru pusi izvērsts lietussargs. — Apsolīšu visu, ko vien gribat. Ļoti lūdzu, nu, lūdzu … lūdzu!…

Virves bija atstājušas zilgansārtus nospiedumus. Tos klāja bālgana plēvīte. Gulēdama tādā pašā stāvoklī, ar seju augšup, sieviete berzēja potītes vienu pret otru. Tad, otras rokas pirkstiem piepalīdzot, sāka ievingrināt plaukstu locītavas. Lai apspiestu vaidu, viņa sakoda zobus. Seja pārklājās ar sviedriem. Viņa lēnām apgriezās un paslējās četrrāpus: sākumā tikai uz ceļiem, tad arī uz rokām.

Beidzot ar pūlēm pacēla galvu. Viegli šūpodamās, viņa labu brīdi palika šādā stāvoklī.

Vīrietis klusu sēdēja uz grīdas paaugstinājuma. Viņš krāja mutē siekalas un rija tās. Pēc pāris malkiem tās kļuva stīgras kā līme un iestrēga kaklā. Miegs nenāca, bet aiz noguruma apziņā viss izplūda kā tinte uz mitra papīra. Acu priekšā ņirbēja tādi kā neskaidri plankumi un līnijas. It kā dīvaina glezna. Ir sieviete… Ir smiltis… Ir tukša ūdens tvertne… Ir dzīvniekam līdzīgs radījums ar nokārtu degunu … Ir saule… Un kaut kur — bet, kur īsti, to viņš arī pats nezina, — protams, ir vietas ar zemu atmosfēras spiedienu un brīvība. No kura gala lai ķeras klāt šim vienādojumam ar tik daudziem nezināmiem?

Sieviete piecēlās un lēnām gāja uz durvīm.

— Uz kurieni? …

Lai tiktu vaļā no viņa, tā kaut ko nomurmināja. Nu skaidrs, kāpēc tai visu laiku bijis tik slikti. Vīrietis tūdaļ izdzirda, ka viņa aiz dēļu sienas klusām urīnē.

Un pēkšņi viņš ar šausmām juta, ka it viss zaudē savu jēgu.


19

<p>19</p>

Tik tiešām: laiks pēkšņi nesāk auļot kā zirgs. Bet tas nevelkas arī tik gausi kā stumjamie ratiņi. Siltais rīts iekvēlojās visā savā svelmainumā; tas gandrīz vai izce­pināja acis un smadzenes, izkausēja iekšas, aizdedzināja plaušas.

Smiltis, kas.uzsūkušas sevī nakts valgmi, izgaro to at­mosfērā … Tā kā saules stari tiek lauzti, smiltis zvīļo kā mitrs asfalts… Bet patiesībā tās ir tīras, bez kāda pie­jaukuma, milimetra astotdaļa, un sausākas par pannā sa­karsētiem miltiem.

Un, lūk, pirmais smilšu nogruvums… Pierastais grā­viens, bez kura nesākas neviena diena, tomēr vīrietis ne­vilšus apmainījās skatieniem ar sievieti. Vienu dienu smil­tis nav raktas — un kādas būs sekas?… Nekas sevišķs, viņš nodomāja, tomēr sirdi kremta nemiers. Sieviete, no­dūrusi acis, klusēja. Viss viņas izskats pauda — izstreb vien, ko esi ievārījis. Nu, bet, ja tā, — rauj viņu kociņš, neies jau sievieti izprašņāt. Smilšu straume, kas jau bija vērpusies kā smalks diedziņš, atkal pieņēmās spēkā, plūda tik plata kā obi[10] un, nošalkusi vairākas reizes, apsīka.

Vispār nekā briesmīga. Viņš atviegloti uzelpoja. Pie­peši vaigs sāka tvīkt un tajā kaut kas it kā pulsēja. Lē­tais degvīns, ko viņš bija centies aizmirst, neglābjami vilka pie sevis, gluži kā gaismeklis tumsā. Lai nu kā, bet rīkli izskalot nebūtu par ļaunu. Tā jau visas asinis iz­tvaikos. Viņš labi apzinājās, ka ar šādu rīcību radīs sev jaunas mocības un vēlāk nožēlos, bet nespēja sevi pār­varēt. Izvilka aizbāzni, pielika pudeli pie mutes un sāka dzert no kakliņa. Taču mēle joprojām bija uzticams sarg- suns — tā šaudījās negaidītā iebrukuma pārbīlī. Un viņš aizrijās. It kā ai# skābekļa pārpilnības. Cilvēks nespēja turēties pretī kārdinājumam — norīt trešo malku. Dzēra par godu kaut kam baigam .'..

Bija vien jāpiedāvā arī sieviētei. Bet viņa, protams, ka­tegoriski atteicās. Pie tam ar tādu izskatu, it kā viņai pie­dāvātu indi. Kā jau viņš bija baidījies, vēderā iekļuvušais alkohols tūdaļ, gluži kā galda tenisa bumbiņa, atsitas galvā un kā lapsene zumēja ausīs. Ada kļūst cieta ka cū­kai. Asinis sādalās sastāvdaļās… Asinis iztvaiko!

—   Kaut kas jādara! Pašai jau arī droši vien nav saldi ap dūšu? Auklas es atraisīju — dari taču kaut ko!…

—   Labi… Bet ja nu es neiešu lūgties, lai atved ūdeni? …

—   Vai tad to nevar izdarīt?!

—   Tikai tad, ja atkal sāksim strādāt…

—   Beidz velnu dzīt!… Nu saki… Vai gan kādam ir tādas tiesības?

Sieviete nodūra acis un cieši saknieba lūpas. Ko tu tā­dai padarīsi. Debesu ielāps, kas bija redzams virs dur­vīm, zaudēja savu košo zilumu un palsi ievizmojās, gluži kā gliemežnīcas iekšpuse. Pieņemsim, ka pienākums ir cil­vēka pase, bet kālab tā jāvizē pie šādiem te tipiem!… Cilvēka dzīve nav vējā izsētas papīra lapas… Tā ir rū­pīgi sabrošēta, aizvērta dienasgrāmata … Vienam eksem­plāram gana vienas — pirmās lappuses… Un nav ko gudrot par savu pienākumu tajās lappusēs, kam nebūs turpinājuma … Ja ikreiz gribēs glābt savu tuvāko, kas mirst badu, nekam citam neatliks laika. Nolāpīts, kā gribas dzert!… Bet cik daudzi gan neiet bojā aiz slāpēm? Ja viņam liktu apbedīt visus mirušos, tad viņam varētu būt simtiem roku, to tik un tā būtu par maz.

Nogāzās jauns smilšu blāķis.

Sieviete piecēlās un paņēma slotu, kas stāvēja pie sienas.

—   Nesadomā tik strādāt! Apsolīji taču, kā liekas?

—   Nē, norausīšu no segas …

—> No segas?

—  Ja jūs kaut mirkli nepagulēsiet…

—  Ja gribēšu gulēt, pats izdarīšu visu, ko vajag!

Pēkšņs grūdiens, un nolīgojās zeme, sadrebēja māja.

Uz mirkli acis aizmigloja no griestiem ķā dūmi plūstošās smiltis. Te nu ir viņu bezdarbības sekas. Nerazdamas sev cita ceļa, smiltis lauzās lejup. Mājas sijas un balsti, pre­todamies spiedienam, visos kaktos žēli ievaidējās. Sieviete stīvi blenza durvju palodā, bet īpaši satraukta nelfkās. Jādomā tādēļ, ka pagaidām lielākais spiediens bija jāiztur mājas pamatiem.

—  Nelieši, neģēļi… Cik gan ilgi tā drīkst?… Vi­ņiem, kā redzams, tas tīrais' nieks …

Kā dauzās sirds… Kā izbiedēts zaķēns, tik ātrāk prom… Nav spēka tupēt savā alā, tā gatava paslēpties, vienalga, kur — mutē, ausīs, zarnās. Siekalas kļuvušas vēl stīgrākas. Bet rīkle tik ļoti nekalst. Droši vien tādēļ, ka viņš iedzēris degvīnu un mazliet iereibis. Bet, līdzko alkohols izvējosies, tā degs kā ugunī. Un uguns viņu pār­vērtīs pelnos.

—   Izdarījuši kaut ko tādu… un nu priecājas. Tāpēc ka viņiem nav prāta pat tik daudz, cik pelei… Bet ko viņi iesāks, ja es te nosprāgšu?!

Sieviete pacēla galvu, grasīdamās ko teikt, taču aprā­vās. Laikam nolēma, ka atbildēt nav vērts. Šī viņas klu­sēšana it kā apstiprināja, ka sarunām nav nozīmes, ka at­bilde var būt tikai noraidoša. Labi… ja gals var būt tikai viens, tad kādēļ gan neizmēģināt visu, kas vien iespē­jams?!

Vīrietis iesūca vēl vienu malku no pudeles un, kļuvis mundrāks, izmetās ārā. Acīs iecirtās izkausēta svina šalts, viņš sagrīļojās. Viņa kāju iemītajās pēdās tūdaļ savērpās smilšu virpuļi. Lūk, tur viņš naktī metās uz sievieti un sasēja to. Tepat kaut kur jābūt smilšu apraktajai lāpstai.

Smilšu lavīna vairs negāzās, bet no kraujas, kas atradās jūras pusē, vēl aizvien bez mitas plūda smilšu tērces. Laiku pa laikam vēja nesta, vai, šī smilšu straume atrāvās no sienas un plandīja gaisā kā audekla strēle. Sargāda­mies, lai neradītu jaunu gāzmu, viņš piesardzīgi rušināja ar zābaka purngalu smiltis.

Nesen bija nogruvums, tātad jāmeklē dziļāk, taču kāja nekur nesastapa pretestību. Stāvie saules stari dedzina līdz nemaņai. Mazos punktiņos pārvērtušās acu zīlītes… Vēders, kas drebelējas kā medūza… Asas sāpes, kas smeldzina pieri… Vairs nedrīkst zaudēt ne lāsi sviedru. Tā ir robeža. Bet kur gan palikusi lāpsta? Ak jā, tā man bija rokās, kad es dzīros to laist darbā kā ieroci… Tātad tai jābūt apbērtai kaut kur tur… Viņš sāka pārlūkot bed­res dibenu un tūdaļ pamanīja kādā vietā izcilni, kas pēc formas atgādināja lāpstu.

Vīrietis gribēja nospļauties, bet šo vēlēšanos pārmāca. Viss, kur ir kaut lāsīte valgmes, jāsaglabā organismā. Viņš centās atšķirt no siekalām smiltis, kas krājās starp lūpām un smaganām, un tikai tās, kas bija pielipušas pie zobiem, notīrīja ar pirkstiem.

Istabas kaktā sieviete, pagriezusies ar seju pret sienu, darbojās ap savu kimono. Varbūt palaida vaļīgāk jostu un purināja tā iekšpusē iespraukušās smiltis. Vīrietis sa­tvēra lāpstas kātu pret vidu un pacēla plecu augstumā. Un atvēzējās ar asmeni pret ārsienu netālu no durvīm…

Viņam aiz muguras atskanēja sievietes kliedziens. Viņš cirta ar lāpstu, uzguldamies tai ar visu auguma svaru. Lāpsta viegli izlīda caur dēļu sienu. Pretestība nebija lie­lāka par to, kāda būtu savilgušai vafelei. No ārpuses smilšu nospodrināta, siena izskatījās kā jauna, bet īste­nībā bija jau gluži satrupējusi. . ,

—   Ko jūs darāt?!

—   Sacirtīšu to gabalos, un man būs dēļi kāpnēm.

Izraudzījās citu vietu un izmēģināja roku vēlreiz. Tas

pats. Redzams, sievietei bijusi taisnība, kad tā sacīja, ka smiltis pūdē koku. Ja satrunējusi pat šī siena, saules pusē, tad var iedomāties, kādas ir pārējās. Kā gan šis grausts vēl turas?… Sašķiebušies uz sāniem, it kā viena puse būtu paralizēta … Varbūt pašā pēdējā laikā, kad pasākuši celt mājas no papīra un plastmasas, iespējamas konstruk­cijas, kas turas tikai uz zila gaisa ..,

—   Nu ko, ja dēļi neder, izmēģināsim šķērssijas.

—   To nedrīkst! Liecieties, lūdzu, mierā!

—   Ir gan ko žēlot! Smiltis tās tik un tā samals.

Nelikdamies gar sievieti ne zinis, viņš atvēzējās, lai

triektu lāpstu baļķī, bet sieviete iekliegdamās metās uz priekšu un iekārās viņam rokā. Viņš izrāva elkoni un strauji apsviedās, lai tiktu vaļā. Taču, redzams, pārrēķinā­jās un pakrita nevis sieviete, bet viņš pats. Tai pašā mirklī viņš pielēca kājās un metās sievietei virsū, bet viņa ar dzelžainu tvērienu it kā pieauga pie lāpstas. Kas tad tas? … Ar spēku taču viņa nevar to pārmākt… Viņi kādu brīdi kūleņoja pa zemi, un, lūk, tai zibenīgajā mirklī, kad viņam jau šķita, ka viņš sievieti pieveicis un piespiedis pie zemes, viņa, vēcinādama lāpstu kā vairogu, viegli no­grūda vīrieti no sevis nost. Nu ko tu neteiksi!… Droši vien tāpēc, ka viņš sadzēries degvīnu … Un, jau nerēķināda­mies ar to, ka viņa pretinieks sieviete, no visa spēka iebelza ar saliektu ceļgalu viņai pa vēderu.

Sieviete iekliedzās un acumirklī atlaidās. Nezaudēdams ne brīdi, viņš tai uzklupa un piespieda pie zemes. Viņas krūtis atsedzās, un vīrieša rokas slīdēja pa sasvīdušo, kailo augumu.

Piepeši viņi sastinga, kā mēdz notikt kinoteātrī, kad sabojājies kinoprojektors. Vēl mirklis — un cīniņš par lāpstu būtu pārvērties par kaut ko gluži citu. Taču viņa piesmakušā balsī pēkšņi teica:

—   Bet visas pilsētnieces ir smukas, vai ne? …

• — Pilsētnieces? — Viņš piepeši apjuka… Un ap­dzisa … Briesmas bija it kā garām. Viņam nebūtu ienā­cis prātā, ka melodrāma var patverties arī šeit, šajās smiltīs. Bet, kā redzams, nav tādas sievietes, kas, pat pa- plezdama ceļgalus, nebūtu pārliecināta, ka vīrietis pratīs viņu novērtēt, *ja vien tiks nospēlēta melodrāma. Tieši šī aizkustinošā un naivā ilūzija jau padara sievieti par'vien­pusīgas garīgas vardarbības upuri… Sievietes naivitāte pārvērš vīrieti viņas ienaidniekā, i


20

<p>20</p>

Raupja, it kā iestērķelēta seja, elpa, kas brāžas orkāna atruma, siekalas ar grauzdēta cukura piegaršu… Šauša­līgs enerģijas patēriņš. Izsviedrēts ne mazāk par glāzi šķidruma. Sieviete, galvu nodūrusi, lēnām piecēlās. Viņas smilšainā seja atradās vīrieša acu augstumā. Te pēkšņi viņa ar pirkstiem izšņauca degunu un noslaucīja rokas smiltīs. Tad pieliecās — un platās bikses noslīdēja zemē.

Vīrietis nikni novērsās. Kaut gan sacīt «nikni» ne­būtu īsti pareizi. Uz mēles bija palikusi dīvaina garša, viņš nejuta slāpes — tas bija kaut kas cits …

Viņš miglaini apjauta, ka ir divējādas seksuālās dzi­ņas. «Mebiusa lentes» tipa vīrieši, aplidodami meiteni, parasti sāk ar lekciju par ēdieniem un gaumi. Ja ņemsim izsalkušu cilvēku, viņi spriež, tam eksistē tikai ēdiens vis­pār, tādam vienlīdz labi garšo gan vērša gaļa no Kobe, gan Hirosimas austeres… Bet, tiklīdz izsalkums remdi­nāts, tas sāk atšķirt ēdiena garšu… Tas pats ir ar dzi­mumtieksmēm: ir dzimumtieksmes vispār, un tikai pēc tam rodas dzimumtieksmes konkrētajā gadījumā … Arī seksu nedrīkst aplūkot vispār. Viss atkarīgs no vietas un laika: dažreiz nepieciešami vitamīni, bet citos gadījumos — zutis ar rīsiem. Tā ir nopamatota, dziļi pārdomāta teorija, bet diemžēl viņam līdz šim nebija patrāpījusies neviena meitene, kas būtu piedāvājusies, lai saskaņā ar šo teoriju kopīgi pārbaudītu dzimumtieksmes vispār vai konkrēti. Un gluži dabiski. Ne vīrieti, ne sievieti nevar iekārdināt tikai ar teoriju. Un arī šis aplam godprātīgais «Mebiuss» lie­liski to saprot un tikai tādēļ, ka viņam derdzas garīga varmācība, vēl aizvien zvana pie tukšu namu durvīm. Viņš arī pats, protams, nav tāds romantiķis, lai sapņotu par tīrām dzimumattieksmēm. Tās iespējamas tikai tad, kad jau ar vienu kāju stāvi kapā … Jau aizkaltusī bambus- niedre steidz nogatavināt savas sēklas. Bada nāvē mir­stošās peles migrācijas laikā negausīgi kopojas … Tuber­kulozes slimnieki visi kā viens sirgst ar paaugstinātu ju­teklību… Tornī dzīvojošais karalis vai valdnieks, kas tikko vairs jaudā nokāpt lejā pa kāpnēm, visus spēkus ziedo harēma celtniecībai…

Bet, par laimi, cilvēks ne vienmēr dzīvo kaulainās pa­vēnī. Cilvēks, kuru nemāc bailes no ziemas, spēj tikt galā ar pārejošiem mīlas uzplūdiem. Bet, kad cīņa ir galā, ieroči pārvēršas nastā. Ierodas tā, ko dēvē par kārtību, un neapvaldīto dziņu vietā cilvēkam piešķir kontroles tie­sības pār ilkņiem, nagiem un dzimumtieksmēm. Un dzi­mumattiecības var salīdzināt ar piepilsētas vilciena sezonas biļeti: pirms katra brauciena tā noteikti jākompostrē. Turklāt vēl jātiek skaidrībā, vai biļete nav viltota. Un šī pārbaude lieliski atbilst noteiktajai iesīkstējušajai kārtībai. Tā prasa neticami daudz pūļu. Visdažādākie dokumenti: kontrakti, licences, personas apliecības, caurlaides, aplie­cība par zinātniskā grāda piešķiršanas apstiprināšanu, do­kuments par reģistrāciju, biedra karte, dokumenti par ap­balvojumiem, vekseļi, parādzīmes, apdrošināšanas polise, nodokļu deklarācija, kvītis un pat radurakstu izklāsti — nepieciešams turēt pie rokas visus papīrus, kādi tik var ienākt prātā.

Tādēļ dzimumattiecības, kā izrādās, ir apbedītas zem dokumentu kalniem un atgādina tauriņa-maišelnieka kā: purus. Un arī tas vēl nebūtu nekas, ja tik vien nelaimes. Bet varbūt papīri tiks prasīti arī turpmāk?… Vai nav 'aizmirsts vēl kāds? … Un gan vīrieti, gan sievieti tirda nelāgas aizdomas, ka pretējā puse nav pietiekami cītīgi vākuši dokumentus… Un, lūk, lai pierādītu savu godī­gumu, viņi izdomā aizvien jaunus un jaunus… Un ne­viens nezina, kad pienāks kārta pēdējam dokumentam… Un šiem dokumentiem nav gala …

(Tā sieviete mani apvainoja, ka man kašķīgs raksturs. Es nekašķējos pretī, tā tas arī ir!)

—   Bet vai tieši tas nav jāprasa no mīlestības?

—   Nemūžam! Mīlestība ir tas, kas paliek pāri, kad ar izslēgšanas metodi tiek atmesti aizliegumi. Neticēt tam nozīmē — neticēt nekam.

Protams, nebūtu gudri nonākt tiktāl, ka samierinās ar sliktu gaumi: visam, kam jel kāds sakars ar seksu, pielikt pavadzīmi, ka tā ir dāvana. Ik rītus rūpīgi izgludināsim mīlestību ar karstu gludekli… Kaut brīdi valkāta, tā kļūst veca … Bet vajag tik izgludināt grumbas — un tā atkal kļūst kā jauna… Un atjaunota sāk tūdaļ nove­cot… Vai gan kādam jāuzklausa un jāņem par pilnu tamlīdzīgi piedauzīgi spriedelējumi?

Zināms, ja jau kārtība garantētu dzīvību tiem, kas šo kārtību uztur, tad vēl būtu kāda jēga piekāpties. Bet kā tad ir īstenībā? Nāves dzeloņi krīt no debesīm. Un uz zemes nāvei tūkstoš veidi. To pašu var miglaini apjaust dzimumdzīvē. It kā rokās būtu viltots vekselis. Tad jau arī sākas sezonas biļetes viltošana — ja viens ir neap­mierināts. Nu ko, tā ir lietišķa pieeja. Nereti kā neizbē­gams ļaunums tiek atzīta garīga vardarbība. Bez tās nav domājamas gandrīz nevienas laulības. Ar savu rīcību daudz neatšķiras arī tie, kas sludina brīvo mīlestību. Viņi tikai ar ticamu ieganstu līdz galējībai racionalizē vardar­bību. Ja to uzskata par nepieciešamību, tad tajā, redzams, var gūt zināmu baudu. Taču brīvība, ko mūždien pavada bažas, ka slikti aizvilkti aizkari, var novest tikai pie psi­hiskiem traucējumiem.

Sieviete, šķiet, ļoti smalki izprata vīrieša izjūtas. Viņa it kā bija pārdomājusi un netaisījās siet ciet saitīti, kas saturēja platās bikses. Izrisušās saitītes gals karājās viņai starp pirkstiem. Ar savām truša acīm sieviete paskatījās vīrietī. Truša acis tās atgādināja ne tikai ar iekaisušajiem plakstiņiem. Vīrietis atbildēja viņai ar skatienu, kurā bija apstājies laiks. No sievietes vēdīja asa smaka: tā ož, kad vāra cīpslainu gaļu.

Tāpat kā iepriekš, ar rokām saturēdama saitīti, viņa pagāja garām vīrietim, iegāja istabā un sāka vilkt nost bikses. Un tik brīvi, dabiski, it kā turpinātu aizsāktu darbu. Bet tādai jau arī jābūt īstai sievietei, pazibēja vi­ņam galvā. Un viņš izšķīrās. Muļķi, palaidīsi garām īsto brīdi — un viss būs pagalam. -Arī viņš steigšus atsprā­dzēja siksnu.

Vēl vakar viņš droši vien būtu nolēmis, ka tā ir kārtējā sievietes sarīkotā izrāde, tāpat kā tas bija ar bedrīti vaigā un kautrajiem smiekliem. Var jau būt, ka tā tas arī ir. Taču viņam negribējās pieļaut šādu domu. Laiks, kad sieviete varēja noderēt par tirgošanās objektu, bija garām. Tagad visu izšķirs spēks… Bija pamatots iemesls domāt, ka no tirgošanās jāatsakās, ka viņu attiecības balstīsies uz savstarpēju uzticību …

Nometusies uz viena ceļa, sieviete ar cieši sagrieztu dvieli berza smiltis no kakla. Negaidīti nogruva jauna lavīna. Visa māja nodrebēja un noņerkstēja. Nolāpīts trau­cēklis! … Sievietes galvu vienā mirklī pārklāja balts pū­deris. Smiltis viļņoja gaisā gluži kā migla. Arī uz pleciem un rokām nosēdās plāna smilšu kārtiņa. Apskāvušies viņi gaidīja, kad beigsies smilšu gāzma.

Pielipušās smiltis piesūcās ar sviedriem, bet no augšas vēlās lejup aizvien jaunas un jaunas… Sievietes pleci drebēja, arī vīrietis bija sakaitis līdz baltkvēlei… Un to­mēr nav saprotams, kāpēc tik neatvairāmi pievelk viņas gurni? … Tik ļoti, ka viņš gatavs sev izvilkt pēdīgo nervu cīpsliņu un ar to apvīt viņas gūžas… Tā jau bija plēso­nīga zvēra rijība. Viņš pats sev šķita esam neapvaldāma spēka pārpilns, gluži kā uzvilkta atspere… Ar to otro ne reizi nebija izjutis ko tādu …

Smilšu straume apsīka. Vīrietis, it kā to vien gaidījis, palīdzēja sievietei apslaucīties. Viņa čērkstoši smējās. Ceļā no krūtīm uz padusēm un no turienes uz gurniem — vīrieša rokas zaudēja apvaldu. Sievietes pirksti iedzēlās viņa kaklā; reižu reizēm viņa klusām iespiedzās.

Kad viņš beidza, bija pienākusi sievietes kārta aptīrīt viņu. Viņš aizvēra acis un gaidīja, laizdams caur pirkstiem viņas matus. Tie bija biezi un cieti.

Krampji… Un vēlreiz … Tie sagrābj ikreiz, kad viņš ir kāda sapņa varā, bet dara ko citu: ēd, staigā, guļ, žago­jas, kliedz, savienojas ar sievieti…


21

<p>21</p>

Kā likās, viņš nebija snaudis ilgu laiku, nemierīgi gro­zīdamies sviedros un gļotās, kas atgādina sarūgtējušus zivs taukus. Viņš bija redzējis sapni. Viņam rādījās sa­sista glāze, garš gaitenis ar izļodzītu grīdu, ateja ar pilnu klozeta podu, vannas istaba, kuru nekādi nevarēja atrast, kaut gan ūdens šalkoņa visu laiku bija dzirdama. Kāds cilvēks paskrēja garām ar plakanpudeli rokā. Viņš palūdza malku ūdens, bet tas nikni pablenza viņā un, palēkdamies kā sienāzis, aizjoza garām.

Vīrietis pamodās. Kaut kas lipīgs un karsts dedzināja mēli. Ar divkāršu spēku sevi pieteica slāpes… Dzert! Spīguļojošs, kristālskaidrs ūdens. Sidrabaini gaisa pūs­līši, kas paceļas no glāzes dibena … Bet viņš pats — ūdensvada caurule pamestā, pa pusei sagrautā namā, pie­putējusi, zirnekļu tīmekļu aiztīklota, aizslāpusi kā no ūdens izmesta zivs …

Viņš piecēlās. Rokas un kājas bija smagas kā ar ūdeni pielieti gumijas spilveni… Viņš pacēla katliņu, kas vā­ļājās zemē, un, atgāzis to atpakaļ, pielika pie mutes. Pēc kāda brīža uz mēles galiņa uzpilēja pāris lāšu. Mēle tās iesūca kā dzēšpapīrs. Bet rīkle, kas tā bija kārojusi šo lāšu, krampjaini noraustījās, velti tīkodama tās norīt.

Meklējot ūdeni, vīrietis izokšķerēja ap mazgājamo ierīci itin visu, kas pagadījās pa rokai. No visiem ķīmiskajiem savienojumiem ūdens ir visvienkāršākais. Tam te jābūt, tāpat kā galda atvilktnē aizvien būs patvērusies kāda des­mit jenu monēta. Ahā, uzvēdīja ūdens smarža. Tieši tā, ūdens smarža. Vīrietis steigšus grāba mitrās smiltis no tvertnes dibena un bāza tās mutē. Apšķebinājās dūša. Pie­liecās, vēderu sarāva krampji. Viņš izvēma žulti, noritēja asaras.

Galvassāpes, gluži kā svina plātne, spieda acis… Fi­ziskais tuvums gala rezultātā tikai tuvināja bojā eju. Vīrietis, piepeši nometies četrrāpus, sāka pa suņa modei kašāt smilšu klonu. Izracis bedri tik dziļu, ka tajā pazuda roka līdz elkonim, viņš atklāja, ka smiltis kļuvušas tum­šas un mitras. Iebāzis bedrē galvu, piespiedis pie smiltīm kaistošo pieri, viņš dziļi ieelpoja to smaržu. Ja krietnu brīdi tā paelpošu, kuņģī skābeklis un ūdeņradis, bez šau­bām, savienosies.

—  Velns parāvis, cik netīras rokas! — Viņš krampjaini sažņaudza dūres — nagi iecirtās delnā — un pagriezās pret sievieti. — Nu ko tad beigu beigās darīt? Ūdens tik tiešām vairs nekur nav?

Pārvilkusi kājām pāri kimono un sarāvusies čokurā, sieviete nočukstēja:

—   Nav, nemaz nav …

—   Nav? Nu un ko tad? Ar šiem «nav» tā arī taisies samierināties? Tā jau garu drīz var izlaist… Gatavā draņķe!… Rauj, kur gribi, uz karstām pēdām! … Es lūdzu tevi… Vai dzirdi? Šobrīd vēl es saku «lūdzu».

—   Nu atliek tik mums sākt darbu, un tūdaļ pat…

—   Labi, padodos!… Ko lai dara, padodos!… Nav nekāda prieka kļūt par žāvētu siļķi… Nosprāgt par baltu velti. Bet tā nav kapitulācija aiz brīva prāta. Lai dabūtu ūdeni, esmu ar mieru pat mērkaķu danci nodancot — lai bola acis… Padodos, goda vārds .;. Bet gaidīt vakaru, kad ved ūdeni, — nu, tencinu … Tādi te aizslapuši, tuvu pie gala, mēs jau nevaram strādāt. Vai ne tā? Vienalga, kā, tūdaļ uzņem sakarus ar viņiem… Pašai droši vien rīkle izkaltusi?

—  Ja sāksim darbu, viņi tūlīt to uzzinās. Ugunsdzēsēju tornī viens visu laiku skatās ar binokli.

—   Ugunsdzēsēju tornis?

Ne dzelzs vārti, ne bezlogu sienas, bet mazā actiņa kameras durvīs — lūk, kas cilvēkam ik brīdi liek paturēt prātā, ka viņš ir cietumā. It kā sarāvies mazāks, vīrietis sāka domās pārlūkot apkārtni. Visapkārt — debess un smiltis, nekā cita … Nav tur nekāda ugunsdzēsēju torņa. Bet, ja tas nav redzams no šejienes, tad nez vai no tā var saskatīt mūs …

—    Pavērojiet no kraujas pretējās sienas, un viss būs -skaidrs…

Vīrietis ātri pieliecās un pacēla lāpstu. Domāt tagad par pašcieņu — būtu tas pats, kas rūpīgi gludināt dubļos savārtītu kreklu. Kā plēsts viņš izdrāzās ārā.

Smiltis dega kā" tukša panna uz uguns. Svelme aiz­cirta elpu. Gaiss oda pēc ziepēm. Uz priekšu! Tikai tā ce­rības tikt tuvāk ūdenim. Kad viņš apstājās pie smilšu sienas, kas atradās jūras pusē, un pacēla acis, tad patiesi ar pūlēm saskatīja pašu melnā torņa galu, ne lielāku par mazā pirkstiņa vienu posmu. Bet mazītiņais izcilnītis augšā droši vien ir novērotājs. Jau laikam pamanījis. Jā­domā, ar nepacietību gaidījis šo mirkli.

Vīrietis pagriezās pret melno izcilnīti un, pacēlis lāp­stu, enerģiski ar to pamāja. Viņš centās to turēt tādā leņķī, lai novērotājs pamanītu uztrītā asmens spīguļošanu… Acīs iešļācās karsts dzīvsudrabs… Ko tā sieviete tur dara? Būtu nākusi palīgos …

Pēkšņi pāri bedrei kā mitrs lakats pārklājās ēna: vēja dzīts mākonis debesu pamalē, ne lielāks par nobirušu lapu. Velns parāvis, uznācis lietus, tad visa šī ķēpa būtu lieka. Ek, viņš pastieptu saujas, un tajās sālītu ūdens… Odens straumes uz loga stikla… Ūdens strūklas, ko iz­šļāc notekcaurule … Lietus lāses, kas garo uz asfalta …

Viņš sapņo, vai arī rēgi pārvērtušies īstenībā — visap­kārt troksnis un tāda kā kustība. Atģidies viņš redzēja, ka stāv nogruvušu smilšu vidū. Viņš metās uz mājas nojumi un piespiedās pie sienas. Kauli bija kļuvuši mīksti kā kon­servētai zivij. Slāpes pulsēja deniņos. Un sīkas šo slāpju drumstalas kā tumši plankumi izkaisījušās kaut kur apzi­ņas virspusē. Izstiepis uz priekšu zodu, satvēris ar rokām vēderu, viņš cīnījās ar uznākušo nela.bumu.

Atskanēja sievietes balss. Pagriezusies pret krauju, viņa kaut ko kliedza. Vīrietis ar pūlēm pacēla smagos plakstus un paskatījās uz to pusi. Tas pats vecis, kas viņu bija atvedis šurp, uzmanīgi laida lejā virves galā piestip­rinātu spaini. Ūdens!… Beidzot atnesuši!… Spainītis sašķiebās, un uz smilšu nogāzes radās mitrs plankums, īsts, visīstākais ūdens!… Vīrietis iekliedzās un metas pie spaiņa.

Kad spainis jau bija tik zemu, ka to varēja aizsniegt, viņš atgrūda sievieti un, izpletis kājas, saudzīgi ar abam rokām trauku pieturēja. Viņš atraisīja virvi un, degdams nepacietībā, tūdaļ pat iebāza seju ūdenī, un viss viņa ķer­menis pārvērtās sūknī. Viņš pacēla galvu, atguvās un atkal pieplaka pie spaiņa. Kad trešo reizi atravas no spaiņa, no deguna un lūpām strūkloja ūdens, trūka elpas. Viņam saļodzījās ceļi, gurdi aizvērās acis. Tagad bija sie­vietes kārta. An viņa dzēra aizgūtnēm: šņākdama,- it kā viņas ķermenis būtu gumijas virzulis, vienā paņemiena iztukšoja pusspainīša.

Paķērusi spaini, sieviete iegāja mājā, bet vecais sāka vilkt virvi. Te pēkšņi vīrietis iekārās taja un žēlabaini sauca:

—   Pagaidiet! Es gribu, lai jūs mani uzklausītu. Tikai uzklausītu. Es jūs lūdzu, pagaidiet!

Vecais nepretojās, virvi atlaida. Apjukumā viņš mirk­šķināja acis, bet sejas izteiksme palika tā pati.

—   Tā kā jūs atnesāt ūdeni, es izdarīšu, kas man jā­dara. Es to apsolu un gribu, lai jūs mani uzklausītu. Jūs ļoti maldāties… Es esmu skolotājs… Man ir draugi, ir arodbiedrība, pedagogu padome un vecāku un pedagogu asociācija, un visi mani gaida. Vai jūs patiešām domājat, ka sabiedrība noklusēs manu pazušanu?

Vecais pārlaida mēles galu augšējai lūpai un vien­aldzīgi pasmaidīja. Nē, tas pat nebija smaids — viņš tikai samiedza acis, lai tajās neiekļūtu smiltis, ko nesa vējš. Bet satrauktā vīrieša skatienam nepaslīdētu garām pat vissīkākais vaibsts viņa sejā.

—   Kas te notiek? Vai jums nav skaidrs, ka jūs atro­daties uz nozieguma sliekšņa?

—   Ko? Kopš tā laika jau aizskrējušas desmit dienas, bet no policijas ne čiku, ne grabu… — Vecais runāja nosvērti, likdams vārdu pie vārda. — Bet, ja jau desmit dienas klusē, ko tad vēl…

—   Nevis desmit dienas, bet nedēju.

Taču vecis neatbildēja. Patiešām, šādai sarunai pašlaik nav jēgas… Vīrietis apvaldīja satraukumu- un centās runāt mierīgi.

—   Nu labi, tas nav tik svarīgi… Vai'nebūtu gudrāk, ja jūs nolaistos lejā un mēs te apsēdušies mierīgi visu apspriestu? Es jums neko nedarīšu. Pat ja gribētu ko darīt, tik un tā nevarētu. Pret jums es esmu bezspēcīgs… Apsolu. — Vecais joprojām klusēja. Vīrietis runāja aizel­sies: — Es taču saprotu, cik svarīgi ciemam, lai smiltis tiktu raktas… Ko tur runāt — dzīvības jautājums… Ļoti akūts jautājums… Lieliski saprotu… Ja mani ne­būtu spieduši ar varu, kas zina, es pats uz savu ierosmi būtu gribējis kopā ar jums… Ticiet man! Vajag tikai paskatīties, kāda šeit dzīve — un jebkurš, tīras cilvēcības mudināts, gribēs jums palīdzēt. Bet vai gan to, ko daru es, var uzskatīt par īstu palīdzību? … Šaubos … Kāpēc jūs nepalauzāt galvu par kaut kādiem citiem, vairāk pieņe­mamiem sadarbības veidiem? … Ļaudis vajag izvietot gudri… Viscildenākā vēlēšanās palīdzēt tiks nomākta, ja neatradīs cilvēkam viņa īsto vietu… Nu tā taču ir?… Vai gan nevarēja izgudrot kaut ko citu, kā likt lietā ma­nus spēkus, neķeroties pie tik briesmīgi riskanta pasā­kuma?

Vecais ar tādu izskatu, ka nevarēja tikt gudrs, klausās viņš vai ne, pagrieza galvu un atmeta ar roku, it kā at­gaiņādamies no delvera kaķēna. Bet varbūt viņu satrauc novērotājs tornī? Varbūt baidās tā acu priekšā tik ilgi sarunāties?

—   Jums būs man jāpiekrīt… Patiesi, smilšu rakšana ir svarīgs darbs … Bet tas ir līdzeklis, nevis mērķis … Mērķis — kaut kā atvairīt šīs baismās dzīvības bries­mas … Nu ir taču tā? Par laimi, es pietiekami daudz esmu pētījis smiltis. Esmu dziļi interesējies par šo jautājumu. Tāpēc jau es atbraucu uz tādu te vietu. Ko nu tur, bet smiltis mūsdienās pievelk cilvēku… Un šo izdevību ne­vajag palaist garām… Šo apvidu var pārvērst jaunā tūristu rajonā … Izsist labumu no smiltīm, tām pakļaujo­ties, nevis izrādot pretestību… Tā sakot, sāciet domāt citā virzienā!

Vecais pacēla acis un ar vienaldzīgu seju teica:

—   Kāds tad te nu tūristu rajons, ja nav karsto avotu… Turklāt visiem skaidrs, ka no tūrisma iedzīvojas tikai tirgotāji un atbraucēji.

Vīrietis saklausīja viņa vārdos izsmieklu un tūdaļ pat atcerējās sievietes stāstu par atklātņu pārdevēju, kuru bija piemeklējis tāds pats liktenis kā viņu un kurš bija sasli­mis un nomiris.

—   Jā … Zināms tas, ko es teicu, — tas tikai piemēr ram… Vai jūs neesat padomājuši par speciālām lauk­saimniecības kultūrām, kas augtu smiltīs? … Vispār nav nekādas vajadzības par katru cenu turēties pie vecās dzī­ves …

—  Mēs te dažādi punktierējam. Mēģinām stādīt zemes­riekstus un sīpolaugus… Ja jūs tik redzētu, kā te aug tulpes…

—   Bet kādi darbi tiek veikti, lai pasargātos no smil­tīm? … īsti darbi šai jomā … Kāds mans biedrs strādā par korespondentu … Ar avīzes palīdzību izdosies mobi­lizēt sabiedrības domu. Tur nav nekā neiespējama.

—   Lai kā šī jūsu sabiedrības doma mūs žēlotu, tā ir tukša būšana, ja mēs nesaņemam palīdzību naudā.

—   Es jau tieši arī iesaku uzsākt kampaņu, lai saņemtu tādas te subsīdijas.

—   Varas iestādes nolēmušas, ka smiltis, ko nes vējš, nav uzskatāmas par stihisku nelaimi, un zaudējumus ne­sedz.

—   Vajag piespiest.

—   Ej vien ko panāc mūsu prefektūrā!… Mēs jau esam zaudējuši ticību … Tā, kā darām pašlaik, iznāk vislē­tāk… Bet, ja gaidīs uz varas iestādēm, tad, kamēr šie rakstīs un rēķinās, smiltis jau būs mūs aprakušas.

—   Bet es taču, es taču esmu cilvēks ar stāvokli! — vīrietis iekliedzās ar pilnu krūti. — Re, jūs, vai gan jūs neesat savu bērnu vecāki? Jums jāizprot, kāds ir skolo­tāja pienākums!

Sajā mirklī vecais pavilka virvi. Negaidīti pārsteigts, vīrietis izlaida to no rokām. Kas tad tas? … Vai patiesi vecis tikai izlicies, ka uzklausa viņu, bet pats tvēris mirkli, lai izrautu viņam virvi?… Apjukumā viņš tvarstīja ar rokām gaisu.

—   Jūs esat traki… Jūs esat nenormāli… Pat pērtiķis,

ja to iedīdīs, raks smiltis… Es spēju kaut ko vai­rāk… Cilvēkam jāliek lietā visas savas spējas.

—   Edz, ko… — vecais nevērīgi izmeta, un viss viņa izskats liecināja, ka šī pļāpāšana viņam līdz kaklam. — Nu labi, neņemiet nu ļaunā, ja kaut kas nav īsti pa prā­tam. Ko varēsim, to darīsim jūsu labā.

—   Pagaidiet! Jokus pie malas! Ei, pagaidiet, lūdzu!… Jūs to nožēlosiet! Jūs taču vēl neko neesat sapratuši!… Es jūs lūdzu!… Nu pagaidiet!

Bet vecais ne reizi pat neatskatījās. Uzkumpis, it kā nestu uz muguras smagu nastu, viņš piecēlās un gāja. Pēc trim soļiem skatienam nozuda viņa pleci, bet pēc ceturtā viņš pavisam pagaisa no redzes loka.

Vīrietis gurdi atslējās pret sienu. Rokas un galvu viņš iegremdēja smiltīs, un smiltis tecēja aiz apkakles; tajā vietā, kur bikšu siksna saturēja kreklu, uzpūtās tāds kā spilvens. Pēkšņi kakls, seja, kājstarpe pārplūda sviedriem. Bija izdalījies viss nule izdzertais šķidrums. Sviedri, sa­jaukušies ar smiltīm, šķita kā sinepju plāksteris, kas cieši pielipis pie ādas. Āda pietūka un kļuva gludena kā gumi­jas lietus mētelis.

Sieviete jau bija ķērusies pie darba. Vīrietim pēkšņi modās aizdomas, ka viņa izdzērusi atlikušo ūdeni. Pani­kas pārņemts, viņš metās mājā.

Ūdens stāvēja neskarts. Vienā paņēmienā viņš nodzēra trīs vai četrus malkus un atkal nevarēja vien nobrīnīties par šī caurspīdīgā minerāla garšu. Viņš nespēja slēpt sa­traukumu. Līdz vakaram viņam ar šo ūdeni nekādi neiz­tikt. Bet par ēdiena pagatavošanu ar tādu lāsi nav pat ko domāt. Siem tipiem viss smalki aprēķināts. Bailes no slā­pēm ir groži, ar kuriem viņi taisās mani vadīt, kā vien labpatiks.

Pārvilcis pār acīm lielu salmu cepuri, viņš kā plēsts izdrāzās ārā. Bailes no slāpēm viņa domas un spriedumus pārvērta nožēlojamās sniegpārsliņās, kas krīt uz karstas pieres. Ja desmit glāzes ir debesu dzira, tad viena glāze — jau drīzāk pātaga.

—   Nu kur tad ir tā lāpsta?… — Sieviete norādīja uz nojumi un, gurdi pasmaidījusi, piedurknē noslaucīja svied­raino pieri. Kaut gan viņa jutās kā salauzta, taču ne uz mirkli neizlaida no prāta, kur stāv darba rīki. Šis ieras­tais domāšanas veids ir raksturīgs cilvēkam, kas savu mūžu pavada smiltīs.

Tajā mirklī, kad vīrietis satvēra lāpstu, viņa pagurušie kauli kļuva it kā īsāki, gluži kā laba statīva kājas. Droši vien tāpēc, ka pagājušajā naktī viņš nebija ne acu aiz­vēris. Lai kādi ir apstākļi, vispirms jāvienojas ar sievieti par darba minimālo apjomu. Bet viņam grūti runāt. Var­būt tādēļ, ka sarunai ar veco bija izšķiedis tik daudz spēka, balss saites šķita satrūkušas gabalos kā satrūsējusi dzija. Gluži kā tāds automāts, viņš nostājās blakus sievietei un sāka cilāt lāpstu.

Viņi raka kā sasieti — vienā solī virzīdamies uz priekšu starp nogruvušajiem smilšu blāķiem un māju. Mājas dēļu sienas bija izčākstējušas kā pajēls rīsu plā­cenis, tur tikai sēnēm augt. Beidzot viņi bija savākuši smiltis kaudzē. Tad sāka tās bērt kannās un stiept tur, kur smiltis bija jau noraktas. Aiznesuši visas kannas, raka tālāk.

Trulas, gandrīz neapzinātas kustības. Mute pilna pu­tainām siekalām, kuru garša atgādina jēlu olbaltumu •.. Siekalas tek pa zodu un pil uz krūtīm, bet viņš nepievērsa tam uzmanību.

—   "Saņemiet te ar kreiso roku, re, tā, mazliet ze­māk … — sieviete klusu ierunājās. — Tad lāpsta nebūs tā jāvicina, labā roka darbosies kā svira,' tā jūs tik ļoti nenogursiet.

Ieķērcās vārna. Dzeltenā gaisma pēkšņi pārvērtās zilā. It kā tuvplānā uzņemtās sāpes izkliedējās apkārtējā ainavā. Gar piekrasti zemu aizlidoja četras vārnas. Pavizēja to tumšzaļie spārni, un vīrietis nez kādēļ atcerējās ciānkāliju burkās. Jā, kamēr nav aizmirsies, kukaiņi jāpārliek citā burkā un jāietin polietilēnā. Citādi karstumā sabirzīs, ka nebūs ko redzēt.

—   Sai dienai, kā liekas, būs gana.

To teikusi, sieviete pacēla acis uz kraujas kranti. Viņas seja bija pavisam sažuvusi, un, lai gan to klāja smilšu kārta, vīrietis saprata, ka tajā nav ne lāsītes asins. Te pēkšņi viss satumsa, it kā pārklājās ar rūsu. Ar taustes palīdzību cauri aptumšotās apziņas tunelim viņš beidzot nokļuva savā piesviedrētajā gultā. Kad atgriezās sieviete, viņš vairs neko nedzirdēja.

Ja starp muskujiem salietu ģipsi, tad sajūta laikam būtu tāda pati. Acis ir it kā vaļā, bet kāpēc tāda tumsa? Netālu skrabinās pele, tā kaut ko velk uz savu alu… Kaklā dedzina, it kā tas būtu izbrucināts ar rašvīli… No mutes nāk smaka kā no mēslu izgāztuves… Kārojas uzsmēķēt… Nē, vispirms nodzeršos … Ūdens! Un tūlīt viņš atgriezās īstenībā … Tad redz, kā! Tā nav nekāda pele — sieviete sākusi strādāt!… Cik ilgu laiku viņš no­gulējis?… Gribēja piecelties, bet kaut kāds briesmīgs spēks nometa viņu atpakaļ uz matrača … Beidzot viņš aptvēra, kas par vainu, un norāva no sejas dvieli. Pa plaši atvērtajām durvīm plūda dzidra, kā caur želatīnu izlaista mēness gaisma. Nemanot atkal bija iestājusies nakts.

Pie gultas stāvēja katliņš, lampa un pudele ar deg­vīnu. Viņš žigli paslējās uz elkoņiem un izskaloja muti. Ūdeni spļāva pēc iespējas tālāk prom, pie pavarda. Lēnām, ar baudu norija dažus malkus. Pataustījies visapkārt lam­pai, sagrābstīja mīkstu sainīti — sērkociņi un cigaretes. Aizdedza lampu, pielika uguni pie cigaretes. Nodzēra pā­ris malku no pudeles. No apziņas drumslām maz pamazām dzima kaut kas' vesels.

Sainītī bija arī ēdiens. Trīs vēl silti no miltiem un rīsiem cepti rauši, divas žāvētas siļķes, apkaltuši, savītuši marinēti rutki — un skripata vārītu dārzeņu, kas atsita mutē rūgtumu, liekas, sažāvētas to pašu rutku lapas. Viņš remdināja izsalkumu ar siļķi un rausi. Kuņģis bija sa- šļāpis kā gumijas cimds. v

Vīrietim pieceļoties, locītavas noknakšķēja kā skārda jumts vēja brāzmā. Viņš bažīgi ielūkojās tvertnē. Tā atkal bija pilna līdz malām. Vīrietis samērcēja, dvieli un pielika sev pie sejas. Cauri visam ķermenim izskrēja drebuļi, glužr kā elektrības dzirksts, iededzot dienas gaismas spuldzi. Viņš noberzēja kaklu, sānus, izslaucīja smiltis no pirkstu starpām. Varbūt tieši šādos mirkļos vaj spriest par dzīves jēgu.

—   Vai teju negribat? — Durvīs stavēja sieviete.

—   Nav vērts… Vēders kā bungas — pilns ar ūdeni.

—  Vai gulējāt labi?

—   Kad cēlies, vajadzēja arī mani modināt…

no;

Nodūrusi galvu, brīdi pa brīdim ieķiķinādamās, it kā viņu kāds kutinātu, sieviete sacīja:

—  Es naktī trīs reizes cēlos augšā, sakārtoju jums dvieli uz sejas.

Tā koķetēt varētu trīs gadus vecs bērns, kurš ar pūlēm sāk atdarināt pieaugušo smieklus. Sievietes apjukums skaidri liecināja, ka viņa gluži vienkārši nezina, kā labāk parādīt savu lielo prieku. Vīrietis drūmi novērsa skatienu.

—   Palīdzēt rakt? … Vai arī nest kannas?

—  Jā, bet… jau laiks… Kuru katru mirkli nolaidīs grozus…

Sākdams darbu, viņš brīnījās, ka nejūt sevī to pretes­tību, ko bija gaidījis. Kāds iemesls šādai pārmaiņai? Var­būt bailes palikt bez ūdens vai pienākuma sajūta pret sie­vieti, bet nav izslēgts, ka izskaidrojums meklējams pašā darba būtībā. Patiesi, darbs palīdz samierināties ar to, ka laiks trauc vēja spārniem, samierināties pat tad, ja tas aizskrien bezmērķīgi.

Reiz «Mebiusa lente» viņu aizvilka uz kādu lekciju. Vieta, kur tā notika, bija apjozta ar zemu sarūsējušu dzelzs režģi, aiz kura mētājās tik daudz papīru, tukšu konservu kārbu, neizprotamai vajadzībai domātu lupatu, ka zemi nevarēja nemaz saredzēt. Kā gan projektētāja galvā bija dzimusi doma uzcelt šeit žogu? Un, it kā atbildēdams uz šo izbrīna pilno jautājumu, uzradās kāds cilvēks apval­kātā žaketē, pārliecās pār dzelzs režģi un cītīgi skrubināja to ai" pirkstiem. «Mebiusa lente» pačukstēja, ka tas ir ci­vildrēbēs pārģērbies policists. Griestos izplūda dzeltenīgi lietus radīti plankumi — tik milzum lielus viņš nebija ne­kad redzējis. Un, lūk, tādos, apstākļos lektors runāja: «Nav cita ceļa, lai paceltos pāri darbam, kā vien pats darbs. Ne jau pašam darbam ir kāda vērtība, svarīgi ir tas, ka ar darba palīdzību var uzveikt darbu… Darba īstā vērtība ir tā sevis paša noliegšanas spēkā.»

Atskanēja griezīgs svilpiens. Ielicis mutē divus pirk­stus, kāds deva norunāto signālu. Bezrūpīgie saucieni, ar kādiem tika pavadīti augšup vilktie grozi, tuvojoties viņu bedrei, pamazām pierima. Grozus nolaida jau dziļā klu­sumā. Vīrietis juta, ka viņu novēro, bet pagriezties pret sienu un kliegt — pašlaik būtu vēl bezjēdzīgāk nekā ag­rāk. Kad vajadzīgais smilšu daudzums bija laimīgi uz­vilkts augšā, sasprindzinājums atslāba, atmosfēra it kā izlādējās. Neviens nekā nebilda, bet tā vien likās, ka sa­prašanās panākta.

Arī sievietes uzvedībā bija manāma pārmaiņa.

— Atpūtīsimies… Es atnesīšu tēju …

Kā viņas balsī, tā kustībās jautās mundrums. Sieviete sprēgāja neslēptā šķelmīgumā. Vīrietim tas gandrīz vai Šķebināja dūšu, it kā viņš būtu pārēdies cukuru. Tomēr, kad sieviete gāja garām, viņš viegli papliķēja viņai pa sē­žamvietu. Kad spriegums kļūst par daudz augsts, drošinā­tājs pārdeg. Nekādā ziņā nedrīkst viņu tā mānīt. Līdzko radīsies izdevība, vajadzēs viņai pastāstīt par sardzi, kas apsargā iluzorisku cietoksni.

Bija cietoksnis… Nē, tam nav jābūt noteikti cietok­snim — rūpnīca, banka, spēļu nams — nav svarīgi. Un sardzes vietā droši var būt vienkārši sargs. Un tā nu sargs, jebkuru brīdi gaidīdams ienaidnieka uzbrukumu, aiz­vien bija nomodā. Beidzot ilgi gaidītais ienaidnieks iera­dās. Sargs tūdaļ sāka pūst signāltauri. Tomēr, lai cik tas dīvaini, no karapulka nebija nekādas atbildes. Skaidrs, ka ienaidnieks bez kādām pūlēm, ar vienu triecienu apklusi­nāja sargu. Savā pēdējā dzīves brīdī viņš kā caur miglu redzēja, ka ienaidnieks, nesastapdams pretestību, kā gaiss izbrāžas cauri vārtiem, sienām, namiem. īstenībā nevis ienaidnieks bija gaiss, bet gan cietoksnis. Sargs, vientuļš, gluži kā sauss koks aizaugušā laukā, visu mūžu bija sar­gājis rēgu…

Vīrietis apsēdās uz lāpstas un grasījās aizsmēķēt. Uz­rāvis trešo sērkociņu, viņš beidzot aizdedzināja smēķi. No­gurums kā ūdenī izlieta tuša aizplūst lokos, kā medūza iz­stiepj uz visām pusēm savus taustekļus, pārvēršas sarež­ģītā ornamentā, tad atomu kodolu shēmā un beidzot iz­šķīst. Naktsputns, pamanījis lauku peli, pretīgā balsī aicina savu draudzeni. Dobji rej saērcināts suns. Debesu dzīlēs sadurdamās, iegaudojas gaisa straumes. Bet virs zemes ass vējš it kā ar nazi kārtu pa kārtai dīrā smiltīm plāno ādu.

Vīrietis noslaucīja sviedrus, izpurināja no galvas smil­tis, ar diviem pirkstiem izšņauca degunu. Smilšu raksti zem viņa kājām atgādināja pēkšņi sastingušu viļņu mu­guras.

Ja tie būtu skaņu viļņi, kāda gan tagad te skanētu me­lodija? Ja degunu aizspiestu ar ogļu knaiblēm, ausis aiz- ķepinātu -ar asins recekļiem, ar veseri izdauzītu visus zo­bus, citu pēc cita, tad laikam gan arī cilvēks varētu iz­dziedāt šo melodiju… Bet tas būtu tik cietsirdīgi, turklāt melodija tik un tā būtu cita … Pēkšņi sāka likties, ka viņa acis kā divi putni uzspurgušas augstu gaisā un no turienes uzmanīgi nolūkojas viņā. Un neviens cits kā viņš pats, kas prāto par visā notiekošā dīvainumu, dzīvo ļoti dīvainu dzīvi.

.


23

<p>23</p>

Got a one-way ticket to the blues, woo, woo…

(Biļete man nopirkta turpbraucienam uz debesīm, vū, vū…) Gribi dziedāt — lūdzu, dziedi. Bet īstenībā cilvēks, kuram iesmērēta biļete braucienam tikai uz vienu pusi, ne­parko tā nedziedās. Pazoles šādiem cilvēkiem, "kam ir bi­ļete tikai uz vienu galu, ļoti plānas, un viņi iekliedzas, uz­kāpdami pat uz visniecīgākā akmentiņa. Tālāk — ne soli. Viņiem gribētos dziedāt par biļeti, ar kuru drīkst braukt uz debesīm un atpakaļ. Biļete uz vienu pusi — tā ir daļās sairusi dzīve, kur nav nekā kopēja starp vakardienu un šo­dienu, starp to, kas ir šodien, un to, kas gaida rīt. Un tikai tāds cilvēks, kura sažņaugtajā dūrē ir biļete atpakaļ­ceļam, var dziedāt paskumjo dziesmiņu par biļeti uz vienu galu. Tā tas ir. Tieši tāpēc jau viņš dzīvo mūžīgā satrau­kumā, ka baidās pazaudēt pusi biļetes — braucienam at­pakaļ — vai arī ka šo biļeti var nozagt; viņš pērk akci­jas, apdrošina dzīvību, ir divkosīgs pret arodbiedrību un priekšniecību. Viņš aizspiež ausis, lai nedzirdētu izmisī­gos palīgā saucienus, kas atskan no notekgrāvjiem un at­kritumu bedrēm — to cilvēku kliedzienus, kam trāpījusies biļete tikai turpbraucienam. Lai neuzmāktos pārdomas, viņš uzgriež televizoru, cik vien skaļi var, un pilnā balsī dzied dziesmiņu par biļeti uz vienu pusi. Un varam būt droši, ka ikviens ieslodzītais dziedās dziesmiņu par bi­ļeti turp un atpakaļ.

Līdzko iekrita brīvāks brīdis, vīrietis slepšus taisīja virvi. Viņš saplēsa strēmelēs virskreklu, sasēja tās kopā, piestiprināja tām galā sievietes bojā gājušā vīra kimono jostu — un kādi pieci metri bija rokā. Pienāks laiks, un viņš virves galā iesies vecās sarūsējušās grieznes ar pa­plestiem asmeņiem; lai tie nevērtos ciet, viņš.starp tiem iemeistaros skaidu. Virve pagaidām vēl par īsu. Lai da­būtu nepieciešamo garumu, vajadzēs piesiet vēl veļas auklu un salmu virvi, kura pārstiepta pāri smilšu klonam un uz kuras tiek kaltētas zivis un graudi.

Sī ideja dzima gluži nejauši. Taču nekur nav teikts, ka īstenot var tikai tādus plānus, kas izauklēti ilgā laikā. Tā kā nav iespējams apzināt ceļus, pa kuriem virzās doma, kaldinot plānu, šāda pēkšņa apgaismība iespējama jau pēc savas būtības. Izpildot tādus negaidītus lēmumus, daudz lielākas izredzes gūt panākumus nekā visu bezgala apsverot un pārdomājot.

Tagad palicis tikai viens jautājums — plāna izpildes laiks. Izkļūt no bedres visvieglāk dienā, kad sieviete guļ. Tas ir izlemts. Bet iet cauri ciemam gaišā dienas laikā — to nu nedrīkst. Prātīgākais" būtu darīt tā: uzrāpties augšā īsu brīdi pirms tam, kad sieviete mostas, paslēpties droša vietā un, kad norietējusi saule, zagties ārā no ciema. Tum­sas aizsegā, kamēr nav vēl uzlēcis mēness, var diezgan viegli nokļūt līdz šosejai, pa kuru iet autobusi.

Visu šo laiku vīrietis cenšas izvilkt no sievietes ziņas par apvidus reljefu un ciema izvietojumu. No kā pārtiek ciems, ja tam nav neviena zvejas kuģa, kaut gan tas at­rodas pašā jūras krastā? … Vai sen, kopš sieviete nonā­kusi tādā te stāvoklī? Cik iedzīvotāju ir ciemā?… Kas un kur audzē tulpes?… Pa kuru ceļu bērni iet uz skolu?… Apvienojot šīs netieši iegūtās ziņas par ciemu ar savām ne visai spilgtajām atmiņām, kas bija saglabā­jušās no tās vienīgās dienas, kad viņš šo ciemu Tedzēja pats savām acīm, izdevās domās uzskicēt aptuvenu apvi­dus plānu.

Ideāli, protams, būtu neiet cauri ciemam, bet apmest tam līkumu. Taču rietumos ceļu aizšķērso kraujš zemes­rags, un, lai gan tas nav sevišķi augsts, viļņi, grauzda­mies tajā kopš neatminamiem laikiem, pārvērtuši to stāvā klinšu blīvā. Tur, protams, ir taciņas, pa kurām kāpaļā ciema ļaudis, iedami pēc žagariem, bet tās slēpjas brik­šņos un nav tik viegli uzejamas. Pārlieku uzmācīga praš- ņāšana var modināt sievietē aizdomas, Bet ciema aus­trumu pusē dziļi sauszemē iestiepjas — kilometrus des­mit — neapdzīvotu kāpu ieskauts jūras līcis. Tas ar savu kraso izloku pienāk gandrīz pie pašām ciema pirmajām mājām. Tā ciems ir it kā ieslēgts smilšu maisā, ko augš­galā satur kopā svērteniskas klintis un jūras līcis. Tādēļ nedrīkst maldoties zaudēt laiku un dot iespēju šiem tipi&m uzsākt vajāšanu, tad jau daudz drošāk ir varonīgi doties cauri centram.

Tomēr tas vēl nenozīmē, ka problēma atrisināta. Nu, kaut vai novērotājs sasodītajā ugunsdzēsēju tornī. Tur­klāt vēl jābaidās, ka sieviete, atklājusi viņa bēgšanu, -sa­cels troksni, un izeja no ciema būs slēgta ātrāk, nekā viņš būs ticis laukā. Var jau būt, ka abas šīs problēmas galu galā iespējams apvienot. Pirmie smilšu pārnēsātāji parasti atved ūdeni un visu nepieciešamo krietni vien pēc saules rieta. Ja sieviete gribēs paziņot par viņa pazušanu līdz to atnākšanai, viņa to varēs izdarīt tikai ar ugunsdzēsēju tornī sēdošā novērotāja palīdzību. Tādēļ jautājums redu­cējas uz to, ko iesākt ar novērotāju.

Par laimi, šajā vietā, jādomā, straujās temperatūras maiņas dēļ zemi kādu pusstundu vai pat veselu stundu pirms saules lēkta pārklāj viegla migla. Tas ir tādēļ, ka kramskābe, ko satur smiltis, ātri izdala dienā uzņemto siltumu. Ja raugās no torņa, visa šī vieta attiecībā pret to atrodas gaismas atstarošanas leņķī, un pat vismazākā migla novērotājam šķiet kā biezs, balts auts, kuram cauri nevar nekā saskatīt. Drošs paliek drošs, vīrietis vēl lieku reizi vakar vakarā par to pārliecinājās. Tās kraujas pa­kājē, kas atrodas jūras pusē, viņš labu laiku vicināja dvieli it kā signalizēdams, bet, kā jau bija domājis, uz to netika reaģēts.

Savu plānu īstenot vīrietis nolēma ceturtajā dienā pēc tā iecerēšanas: viņš izraudzījās sestdienas vakaru, kad ved ūdeni, lai būtu ar ko nomazgāties. Viņš nolēma nakti pirms bēgšanas izlikties, ka ir saaukstējies, un labi izgu­lēties. Slimnieku viņš tēloja tik cītīgi, ka viņu piespieda pat ieņemt aspirīnu. Tabletes, kas izskatījās, it kā ilgi būtu mētājušās kādā sīkumtirgotavas kaktā, bija pavisam zaudējušas krāsu. Viņš ieņēma divas tabletes, uzdzēra virsū ūdeni, un rezultāts neizpalika. Kamēr vien sieviete pēc darba nebija ienākusi istabā, viņš nedzirdēja ne ska­ņas — tikai vienu reizi, it kā vilka augšā grozus ar smiltīm.

Sievietei pēc ilga pārtraukuma bija atkal vajadzējis strādāt vienai, un viņa aiz noguruma krita vai no kājām. Kamēr viņa steidza gatavot jau tā vēlās brokastis, viņš laiski melsa dažādus niekus — sacīja, piemēram, ka de­rētu salabot mazgājamo ierīci, kura jau sen kopš caura. Sieviete nejāva vaļu dusmām, baidīdamās kaitēt viņa ve­selībai un laikam domādama, ka vīrieša egoisms liecina par to, ka viņš jau laidis šeit saknes. Pēc darba katram gribas nomazgāties. It īpaši kairina smiltis, kas pielipu­šas miegā sasvīdušai miēsai… Bet tieši šodien atvedīs ūdeni, turklāt sievietei sagādā baudu viņa mazgāšana, tā­dēļ šodien viņa, jādomā, būs piekāpīga.

Kamēr sieviete viņu mazgāja, vīrieti sagrāba iekāre, un viņš norāva viņai kimono. Viņš gribēja savukārt no­mazgāt sievieti. Viņa vai pamira samulsumā un gaidās. Tad protestējoši pacēla roku, taču nebija skaidrs, kam tad galu galā viņa pretojas. Vīrietis steigšus uzgāza viņai kausu karsta ūdens un tāpat bez mazgājamā vīkšķa ar saziepētām rokām sāka berzēt viņas augumu. Rokas slī­dēja no kakla uz zodu, pa pleciem, un viena bija piezagu­sies pie krūtīm. Sieviete iekliedzās un piekļāvās viņam. Viņa gaidīja. Taču vīrietis vilcinājās. Viņa rokas aizvien vēl klīda pa sievietes augumu.

Sievietes uzbudinājums beidzot pielipa arī viņam. Un pēkšņi viņu sagrāba neizprotamas skumjas. Sieviete sta­rot staroja, it kā viņai iekšā spīguļotu jāņtārpiņi. Nodot viņu tagad — būtu tas pats, kas uz nāvi notiesātajam ļaut bēgt un tad ielaist lodi mugurā. Vīrietis kā apmāts metās viņai virsū, vēl vairāk uzkurinādams no jauna pamodušos iekāri. Bet jebkurai kaislei ir robeža.' Sieviete, kas tik ļoti bija iztvīkusi pēc glāstiem, uz brīdi izbijās no satracinātā partnera, un vīrieti pārņēma prostrācija, it kā viņš jau būtu apmierinājis iekāri. Tad atkal sāka sevi iekvēlināt, satraukdams iztēli ar dažādām riskantām situācijām, skūpstīdams viņas krūtis, plosīdams augumu, kas no ziepju, sviedru un smilšu sajaukuma šķita pārklāts ar ma­šīneļļā iemaisītām dzelzs skaidām. Viņš varēja tā ņem­ties vēl pāris stundu. Bet sieviete aiz sāpēm sāka pat zo­bus griezt un nometās tupus. Viņš klupa tai virsū… Vienā mirklī viss bija galā. Viņš aplaistīja sievieti ar ūdeni, lai noskalotu ziepes, bet tad ar varu piespieda iz­dzert degvīnu, kurā bija izšķīdinātas trīs tabletes aspi­rīna. Tagad līdz pat saules rietam, bet, ja viņam uzsmai­dīs laime, pat līdz smilšu pārnēsātāju ierašanās brīdim, kad tie sievieti uzmodinās ar saviem kliedzieniem, viņa gulēs kā nosista.

Sieviete miegā šņāca, it kā nāsīs būtu papīra aiz-1 bāžņi… Dziļi elpoja. Vīrietis viegli pieskārās viņas pē­dai, bet sieviete pat nepakustējās… Tukša tūbiņa, no ku­ras izspiests viss jutīgums. Viņš sakārtoja dvieli, kas se­dza sievietes seju, un pārvilka viņai pār ceļiem kimono, kas bija sagriezies kā virve un uzrāvies augšup. Par laimi, viņam jāveic pēdējie sagatavošanās darbi un nav laika nodoties sentimentalitātei. Kad viņš beidza burties ap ve­cajām grieznēm, īstais brīdis bija klāt. Pēdējo reizi atska­tījies uz sievieti, viņš, kā jau bija gaidījis, juta sažņau­dzamies sirdi.

Pa bedres sienām, kāda metra platumā no augšas, plūda blāva gaisma. Pēc viņa aprēķiniem varēja būt pus­septiņi vai bez divdesmit minūtēm septiņi. īstais laiks. Viņš spēcīgi savēzēja atpakaļ rokas, izlocīja kaklu, līdz ar to iztaisnodams notirpušo muguru.

Vispirms jāuzrāpjas uz jumtaugšas. Visvieglāk uzmest priekšmetu četrdesmit piecu grādu leņķī. Viņš jau gri­bēja ņemt talkā virvi, lai tiktu uz jumta, bet tad nolēma, ka griežņu klaudziens var uzmodināt sievieti. Tad jau la­bāk atteikties no šāda eksperimenta, aiziet mājas otrā pusē un tur pa pussagruvušo nojumi, kurā kādreiz žāvēta veļa, uzrāpties augšā. Tievie četrkantīgie šķērskoki bija gandrīz sapuvuši, un tas biedēja vīrieti. Bet īstās bries­mas bija vēl priekšā. Jumts, ko bija nopulējušas vēja nes­tās smiltis, mirdzināja savus baltos dēļus kā jauns. Bet, līdzko viņš uzrāpās augšā, izrādījās, ka tas ir mīksts kā biskvīts. Tā tik vēl trūka, lai viņš izkristu tam cauri. No­gūlies garšļaukus, viņš piesardzīgi rāpās uz priekšu. Bei­dzot aizkļuva līdz pašai korei un, uzsēdies uz tās jāte­niski, notupās uz ceļiem. Jau arī jumta mugura bija ēnā, un bedres rietumpuses malā skaidri saskatāmie atsevišķie smilšu graudiņi, kuru krāsa atgādināja sacukurojušos medu, liecināja, ka sāk celties migla. Par novērotāju tornī tagad maza bēda.

Ar labo roku satvēris virvi kāda metra attālumā no grieznēm, viņš savīcināja to sev virs galvas. Viņš tēmēja tajos pašos maisos, kuri kalpoja par blokiem, velkot augšā

grozus. Ja tie var noturēt virvju kāpnes, tas nozīmē, ka ierakti diezgan pamatīgi. Viņš grieza virvi aizvien ātrāk un ātrāk, tad notēmēja un svieda. Tā aizlidoja gluži uz citu pusi. Nebija pareizi aprēķinājis. Grieznēm jālido pa tangenti attiecībā pret aploci, tālab virve jāizlaiž no ro­kām brīdī, kad tā atradīsies taisnā leņķī pret mērķi vai arī vienu mirkli pirms tam. Jā, noteikti! Žēl, šoreiz griez­nes, iedūrušās kaut kur pret kraujas vidu, nokrita lejā. Kā redzams, griešanas ātrums un pacēluma leņķis nav bijuši pietiekami.

Nopūlēdamies vēl un vēlreiz, viņš beidzot precīzi no­teica attālumu un virzienu. Līdz panākumiem, tiesa, vēl tālu. Viņš būtu priecīgs par jebkuru cerības stariņu. Bet vēl gan nelikās, ka kļūdas iet mazumā, gluži otrādi — nogurums un nervozitāte radīja aizvien jaunas, nopietnas kļūmes. Jā, tas viss viņam bija licies daudz vienkāršāk. Viņš nervozēja, dusmojās un bija tuvu asarām, kaut gan neviens taču nebija devis viņam cerības.

Bet jāatzīst, ka varbūtības teorija, saskaņā ar kuru iespējamība ir tieši proporcionāla mēģinājumu skaitam, nav nemaz tik aplama. Un, kad viņš jau nez kuro reizi bez jebkādas cerības meta virvi, tā pēkšņi trāpīja tieši maisā. Vīrietis sastinga ar vaļā muti. Mutē saskrēja sie­kalas. Taču priecāties vēl bija par agru … Pagaidām vi­ņam rokā tikai nauda loterijas biļetes iegādei… Laimēs biļete vai ne — to rādīs nākotne. Katrs viņa nervs bija it kā saaudzis ar virvi. Viņš to pavilka tik piesardzīgi, it kā ar zirnekļa tīmekļa pavedienu vilktu zvaigzni.

Sajuta pretestību. Sākumā grūti bija tam ticēt, bet virve patiešām turējās stingri. Pavilka stiprāk… Sasprin- dzis gaidīja — tūlīt, tūlīt atrausies… Taču nebija vairs nekādu šaubu. Grieznes kā tāds āķis bija cieši ieurbušās maisos. Tavu veiksmi!… Neticama veiksme!… No šī brīža viss būs labi! Jā gan!

Vīrietis žigli norāpās no jumta un pieskrēja pie vir­ves, kas tagad mierīgi nokarājās lejup pāri visai smilšu sienai. Rau, tur ir zemes virsa … Tik tuvu, ka nevar ne­maz ticēt… Seja saspringa, lūpas drebēja. Kolumba ola, bez šaubām, bija cieta. Bet, ja to novārīsi par daudz cietu, tad viss pagalam.

Ieķēries virvē, viņš iekārās tajā ar visu auguma svaru.

Un tūdaļ tā sāka stiepties kā gumija. No pārbīļa viņu pār­klāja sviedri. Par laimi, kļuvusi garāka par centimetriem trīsdesmit, virve tālāk vairs nestiepās. Viņš no j-auna tajā iekārās. Un šoreiz bažas bija veltas. Iespļāvis saujās, ap­tvēris virvi ar kājām, vīrietis līda augšā. Viņš rāpās gluži kā spēļu mērkaķītis spēļu palmā. Var jau būt, ka sviedri, kas aiz satraukuma izspiedās uz pieres, bija auksti. Vī­rietis centās rīkoties tā, lai smiltis nebirtu viņam virsū, un rāpās, tikai pārtverdams virvi; tādēļ viņa ķermenis ro­tēja. Bedres mala tuvojās daudz gausāk, nekā viņš bija domājis. Zemes pievilkšanas spēks tik tiešām ir briesmīgs. Bet kas tie par drebuļiem? Rokas kustējās neatkarīgi no paša gribas, likās, viņš pats sevi met augšup. Tur nebija nekā dīvaina, ja atceras četrdesmit sešas indes tvanā aiz­vadītās dienas. Kad viņš bija parāpies uz augšu par vienu metru, bedre jau gulēja simt metru dziļumā, kad bija pie­vārējis divus metrus, no tās šķīra jau divi simti. Dziļums aizvien palielinājās, un beidzot no tā sāka reibt galva… Noguris līdz nāvei… Nav ko skatīties lejup!… Bet, re, jau arī mala … Zemi apjož ceļu tīkls, pa tiem var brīvi soļot, kur vien tīk, kaut vai līdz pasaules malai… Kad viņš nokļūs augšā, viss, kas bijis šeit, pārvērtīsies mazos, sažuvušos ziediņos, kas piemiņai ielikti starp piezīmju grāmatiņas lapām… Gan indīgie, gan kukaiņēdāji augi — visi tie pārvērtīsies plānās, gandrīz caurspīdīgās krāsaina papīra strēmelēs, un, dzerot mājā tēju, viņš turēs tās pret gaismu un labprāt stāstīs par visu, kas ar tam saistīts.

Un tieši tāpēc viņam zuda jebkura vēlēšanās apvainot sievieti. Var galvu likt ķīlā, ka viņa nav nedz tikumības iemiesojums, nedz arī prostitūta. Ja viņai būs vajadzīgas rekomendācijas, viņš ar lielāko prieku gatavs tās dot — cik vien tīk, kaut vai desmit. Bet kāda gan muļķe ir šī sieviete, viņa tik vien spēj kā ieķerties tajā pašā biļetē, ko arī es cenšos noturēt, — biļetē braucienam turp un atpa­kaļ. Kaut arī biļete ir viena un tā pati, ja stacijas, no ku­rām atiet vilciens, atrodas pretējās pusēs, tad arī gala punkti būs pretēji. Un nav jābrīnās, ka viņa biļete atpa­kaļceļam būs viņas biļete turpbraucienam.

Nu lai ar sieviete pieļāvusi kļūdu… Bet kļūda ir tikai kļūda, un nekas vairāk.

… Neskaties lejup! Lejup skatīties nedrīkst!

Alpīnists, logu mazgātājs, montieris televīzijas torni, cirka akrobāts uz trapeces, skursteņslauķis augstā elektro­stacijas dūmeņa galā — vajag tikai kādam no tiem pa­mest skatienu lejup, un tas lauzīs sev sprandu.


24

<p>24</p>

Darīts!

Iekrampējies ar nagiem maisā, saskrāpēdams līdz asi­nīm rokas, viņš izrāpās no bedres. Re nu, augšā ir! Ta­gad jau vairs nav ko baidīties, ka nolidosi lejā,-līdzko at­lieksi pirkstus. Bet pirksti, kas vēl nespēja izstiepties taisni, joprojām cieši turēja maisu.

Brīve, kas bija iegūta četrdesmit sestajā dienā, sagai­dīja viņu ar stipru, brāzmainu vēju. Kad viņš sāka līst, smiltis sāpīgi šaustīja seju un kaklu. Viņš nelikās zinis par šo drausmīgo vēju!… Bedrē tikai jūras duna bija likusies drusku stiprāka nekā parasti. Bet nu jau drīz jā­iestājas vakara bezvējam. Citādi nav ko cerēt uz miglu. Bet varbūt debess šķiet dūmakas aizvilkta, tikai raugoties no bedres? Varbūt viņš par miglu noturējis smiltis, ko ve­seliem mākoņiem vējš nesa pa gaisu?JŠā vai tā — nekā iepriecinoša… *

Nepaceldams galvu, viņš satraukti palūkojās apkārt… Palsajā gaismā ugunsdzēsēju tornis likās mazliet sašķie­bies. Tas nez kādēļ izskatījās gaužām nožēlojams, un līdz tam bija diezgan tālu. Bet no turienes raugās ar binokli, tādēļ nevar paļauties uz attālumu. Interesanti, vai tie viņu pamanījuši vai ne?… Droši vien ne. Tad jau tankšētu zvans.

Sieviete reiz viņam stāstīja, ka pirms pusgada kādā naktī sākusi plosīties vētra, vienai bedrei ciema rietumu nomalē iegruvusi siena, un māja bijusi pa pusei smilšu aprakta. Bet tad vēl uznākusi lietus gāze, piemirkušo smilšu svars daudzkārt palielinājies. Māja sabrukusi kā sērkociņu kastīte. Par laimi, upuru neesot bijis, un rīta pusē mājas iedzīvotāji pamanījušies izkļūt no bedres. Tū­daļ iedimdējies zvans, un nepagājušas ne piecas minūtes, kad jau bijis dzirdams, kā vaimanā vecenīte, kuru stie­puši atpakaļ. — Stāsta, šī ģimene sirgstot ar iedzimtu gara aptumsumu, — sieviete šķelmīgi piebilda.

Nu labi, nav ko ilgi gudrot. Viņš apņēmīgi pacēla galvu. Starp saulrieta sārtotajiem smilšu viļņiem klājās garas ēnas. Smilšu plīvurs, kas, vēja sagrābts, uzplandīja gaisā no vienas ēnas, piekļāvās otrai un tad trešajai ēnai. Varbūt šis lidojošo smilšu auts paslēps viņu?… Atskatī­jies, lai redzētu, cik stipri acis žilbina saule, vīrietis iz­brīnā sastinga. Kā izrādījās, ne tikai lidojošo smilšu dēļ saule, kas sliecās uz rietu, šķita esam izkrāsota ar krā­sainajiem zīmuļiem, — visa apkārtne tinās pienbaltā dū­makā. No zemes gan še, gan tur cēlās saplosīti miglas lē­veri. Vēja izkliedēti vienā vietā, tie uzvilnīja citur, izklie­dēti tur, jau virpuļoja te… Sēdēdams bedrē, viņš pats bija pārliecinājies, ka smiltis uzsūc mitrumu, bet nebija domājis, ka tik daudz… Tā vien likās — tur kūp uguns­dzēsēju pamestas krāsmatas… Migla, tiesa, nav nekāda lielā, to pat grūti samanīt, jo saule spīd viņam aiz mu­guras, tomēr tā ir gana labs patvērums, lai paslēptos no novērotāju acīm.

Viņš uzāva zābakus, kas bija karājušies pie jostas, sa­tina virvi un noglabāja to kabatā. Grieznes, ja nu kas at­gadās, var noderēt arī par ieroci. Jābēg uz rietumiem — gaisma, žilbinādama novērotājam acis, nosegs viņu. Jā­atrod vieta, kur paslēpties līdz tumsai.

Nu, ātrāki… Pieliecies un joz prom pa ieplakul… Tagad tik nezaudēt galvul… Dod kājām ziņu, bet acis turi vaļā!… Nolikšos pie zemes tajā tur palejā!… Kas tā par skaņu?… Ļauna zīme?… Nu diez… Tā, augšā — un uz priekšu … Jāturas vairāk pa kreisi! Labajā pusē nogāze ļoti lēzena, jau pret vidu viņu var pamanīt.

Tā kā ik nakti tiek nesti grozi ar smiltīm, starp bed­rēm iemītas dziļas, taisnas ejas. Šo eju labā puse vietu­mis nogruvusi un kļuvusi lēzena. Lejā tikko saskatāmas bedrēs paslēpto otrās māju rindas jumtu kores. Tos aiz­sedz trešā — jūrai tuvākā rinda. Tādēļ gan bedres te krietni vien seklākas, gan smilšu aizturei paredzētie aiz- sargrežģi šeit var tikt galā ar savu uzdevumu. Ciema pusē, redzams, var no bedrēm brīvi izkļūt ārā. Viņš ne­daudz paslējās, un gandrīz vai viss ciems atklājās kā uz delnas. Viļņaino kāpu pakājei kā vēdeklis piekļāvās dak­stiņu, cinkota skārda un dēļu jumti… Skatienam pavērās arī priežu mežiņš, tiesa, tas šķita paskrajš un nez kādēļ atsauca atmiņā dīķi. Un, lūk, tālab, lai nosargātu šo

nožēlojamo zemes ielāpu, vairāki desmiti māju krastmalā lemti verga dzīvei.

Šīs vergu bedres nu stiepās gar ce|a kreiso pusi… Šur tur bija redzami eju atzari, ko radījuši pa zemi vilktie grozi, bet šo atzaru galā smilšu maisi, pēc kuriem varēja noteikt, kur sākas bedre… Sirds sāpēja, uz tiem noskato­ties … Vietumis trūka pie maisiem piestiprināto kāpņu, bet gandrīz visur tās bija. Redzams, daudzi šo bedru iemītnieki atmetuši domu bēgt.

Tagad viņu vairs nepārsteidza tas, ka tāda dzīve vis­pār iespējama. Virtuves, aizkurtas krāsnis, rakstāmgalda vietā — ābolu grozi, pilni ar mācību grāmatām; virtuves, zemē ierakti pavardi, lampas, aizkurtas krāsnis, salauz­tas pārbīdāmās šķērssienas, nokvēpuši virtuves griesti, ejoši pulksteņi un stāvoši pulksteņi, brēcoši radio un sa­lauzti radio; virtuves un aizkurtas krāsnis… Un visā tajā kā ietvarā ieliktas lētas rotas, mājlopi, bērni, fiziskas dziņas, parādsaistības, nodevība, vīraka kvēpināšana, fo­tokartītes atmiņai… Nebeidzama atkārtošanās, kas iedveš šausmas… Un, kaut gan tā ir dzīvē tikpat neizbēgama atkārtošanās kā sirds puksti, tomēr sirds puksti taču vēl nav visa dzīve.

Gulsties!… Nē, nav nekas briesmīgs. Parasta vārna … Viņam nav vēl gadījies ķert vārnas un taisīt to izbāzeņus, bet tagad tas nav svarīgi. Sapņi par tetovējumiem, me­daļām, ordeņiem apciemo tikai kopā ar neiedomājamiem murgiem.

fcrikās, viņš sasniedzis ciema nomali. Ceļš vijās augšup kāpā, pa kreisi skatienam pavērās jūra. Vējš atnesa krasta bangu rūgteno smaržu, ausīs sāka džinkstēt, it kā tur un arī degunā būtu sākuši griezties vilciņi. Ap galvu apsietā dvieļa gali plandījās vējā un sita pa vaigiem. Šeit jau arī miglas spēki apsīka, tā nespēja pacelties gaisā. Jūru klāja biezas svina plātnes, kas vietumis raucās seklās krokās, gluži kā kūsājošs piens. Kurkuļiem līdzīgo mākoņu sa­spiestā saule stāvēja kā pamirusi, tā negribēja nogrimt aiz apvāršņa. Pie tā kā melns punkts bija sastindzis ku­ģis, kura lielums un attālums nebija nosakāms.

Cilvēka priekšā līdz pašam zemesragam kā bezgalīgs viļņu klaids gulēja lēzenas kāpas. Iet tikai uz priekšu lai­kam gan bīstami. Viņš neziņā atskatījās. Par laimi, uguns­

dzēsēju torni aizklāja ne visai augsts smilšu paugurs, un pamanīt viņu no turienes nebija iespējams. Piesardzīgi pacēlies pirkstgalos, viņš pa labi smilšu nokalnes ēnā ieraudzīja sašķiebušos, gandrīz līdz pašam jumtam smilšu apraktu būdu, kas bija saskatāma tikai no tās vietas, kur viņš stāvēja. Būdas aizvēja pusē bija dziļa, it kā ar karoti izgrebta ieplaka.

Lieliska paslēptuve… Smiltāja virsma visapkārt līdzena, gluži kā gliemežnīcas iekšpuse, nekādu pazīmju, ka šeit būtu staigājuši cilvēki… Bet ko darīt ar paša at­stātajām pēdām?… Viņš pagājās atpakaļ pa savām pē­dām un, nosoļojis metrus trīsdesmit, redzēja, ka no tām vairs nav ne zīmes… Un jau turpat pie kājām viņa acu priekšā tās plaka un mainīja formu… Savā reizē arī vējš var lieti noderēt.

Viņš jau grasījās apiet būdai apkārt, kad pēkšņi no tās izlīda kaut kas tumšs. Tas bija ruds suns, trekns kā ba­roklis. Nav ko baidīties. Prom no šejienes! Bet suns ar acīm iedzēlās cilvēkā un ir nedomāja doties projām. Viena auss tam bija saplosīta, pārlieku mazās ačeles blenza nikni. Suns viņu apostīja. Vai tikai netaisās riet? … Pa­mēģini tik!… Vīrietis iebāza roku kabatā un sažņaudza grieznes… Ja vērs rīkli vaļā, iztaisīšu caurumu paurī ar šo krāmu. Suns joprojām nikni skatījās, neizdodams ne skaņas. Varbūt tas ir meža suns? Spalva savēlusies, no­karājas lēkšķēm… Laikam tam kāda slimība, viss purns vienās krevelēs… Stāsta, ka suns, kurš nerej, ir bīs­tams… velns parāvis! Vajadzēja paķert līdzi kaut ko ēdamu … Jā, ēdamu, ak tu, aizmirsu paņemt ciānkāliju … Nu, nekas, viņš to tik labi noslēpis, ka sieviete diez vai atradīs… Vīrietis klusu iesvilpās un pastiepa roku, cenz­damies suni pielabināt… Par atbildi tas atšiepa plānās lūpas un atieza dzeltenos, ar smiltīm aplipušos ilkņus… Kur nu, vai gan viņš tādam sunim vajadzīgs… Pretīgais āmrija! … Derētu gāzt ar kaut ko, lai uz vietas atstiepj kājas.

Pēkšņi suns pagriezās, nodūra galvu un, it kā nekas nebūtu noticis, slinki aizrikšoja projām. Laikam nobijies no viņa draudošā izskata. Ja viņš piespiedis bēgt meža suni, tad garā vēl stiprs. Viņš nošļūca ieplakā un palika guļam uz nogāzes. Vējš viņu te neaizsniedza, un varbūt tādēļ ap sirdi kļuva vieglāk. Grīļodamies suns nozuda aiz

vējā plandošā smilšu auta. Ja jau šajā graustā iemitinājies meža suns, tas nozīmē, ka ļaudis te tuvumā ne soli ne­sper … Un, kamēr suns nebūs par viņu paziņojis arteļa valdei, viņš var justies drošībā. Cik jauki pat tas, ka viņš pludo sviedros. Kāds klusums!… It kā viņš būtu nogul­dīts trauka dibenā un virsū uzliets želatīns… Viņam ro­kās ir bumba ar pulksteņa mehānismu, sprādziena laiks nav zināms, bet tas neuztrauc vairāk par modinātāja tikšķiem… Ja viņa vietā tagad būtu «Mebiusa lente», tas acumirklī izanalizētu apstākļus un teiktu:

«Tu, mans draugs, esi spilgts tāda cilvēka piemērs, kuram tīk līdzekļus pārvērst mērķī.»

—   Pilnīgi pareizi, — viņš piekristu. — Bet vai gan vajag tā norobežot mērķi no līdzekļiem? … Tie jāliek lietā atkarībā no nepieciešamības …

—   Nu to nu gan nedrīkst. Nevar nodzīvot savu laiku pa vertikāli. Laiks ir kaut kas tāds, kas plūst horizontāli. Tas taču visiem zināms.

—   Bet kas notiktu, ja mēģinātu nodzīvot vertikāli?

—   Pārvērtīsies mūmijā. Domā — ne?

Vīrietis iesmējies sāka vilkt nost zābakus. Bet tā ir patiesība, laiks plūst horizontāli. Zābaki bija pilni ar sviedros savilgušām smiltīm, to nevarēja vairs izturēt. Viņš ar pūlēm norāva zeķes un izlika vējā. Kādēļ gan tur, kur mitinās dzīvnieki, tik pretīga smaka?… Labi būtu, ja tie vēdītu ap sevi ziedu aromātu… Bet ne, smird viņa kājas… Un, lai cik paradoksāli, šī atziņa bija viņam pa­tīkama … Kāds sacījis, ka nav nekā labāka par sēru no paša auss — tas garšīgāks par sieru… Iespējams, ka mazliet pārspīlēts, tomēr arī paša izpuvušo zobu smakā ir kaut kas patīkams — šo smaku kārojas ieelpot vēl un vēlreiz.

Ieeja būdā pusdurvju augstumā bija aizvilkta ar smil­tīm, un viņam pirmajā mirklī neizdevās ielūkoties iekšā. Varbūt tā ir veca, sagruvusi aka? Nē, tur nav nekā sa­vāda, ka virs akas, lai to neaizbērtu smiltis, uzcelts na­miņš. Kaut gan diez vai šeit ir ūdens… Viņš atkal tiecās ieskatīties iekšā, un nāsīs iecirtās asa suņa smaka. Dzīv­nieku smaka ir stiprāka par filozofiju. Esot bijis kāds sociālists, kas teicis, ka viņam tuva korejieša dvēsele, bet viņš nevarot ciest tā smaku… Nu labi, ja laiks plūst horizontāli, lai tad tas parāda, cik ātri prot steigties!… Cerība un satraukums … Brīvības sajūta un degšana ne­pacietībā … Tās ir visbaismīgākās mokas. Viņš pārklāja sejai dvieli un atlaidās uz muguras. Tā bija viņa paša smaka, bet, lai kā vēlētos sev pateikt komplimentu, neva­rēja nosaukt šo smirdoņu par patīkamu.

Kaut kas rāpo pa kāju. Spriežot pēc gaitas, tā nav spāniešu muša … Tad jau drīzāk kāda vabole, kas ar savām sešām vārgajām kājiņām tik tikko velkas uz priekšu … Sīkāk pētīt negribējās. Pat ja tā pretēji gaidī­tajam būtu spāniešu muša, diez vai viņš vēlētos to noķert. Vismaz droši atbildēt uz šo jautājumu viņš nevar.

Vējš norāva sejai dvieli. Ar acu kaktiņu viņš ierau­dzīja kāpas muguru, kas laistījās zeltā. Smilšu krauja maz pamazām veda līdz šai zeltītajai līnijai un tad spēji iegruva tumsā. Šādā izplatījuma uzbūvē bija kaut kas ne­izsakāmi saspringts, un vīrietis pat nodrebēja aiz nepār­varamām ilgām pēc cilvēkiem. (Jā. Neko teikt, romantiska ainava… Tieši šādas ainavas pēdējos gados pievelk gados jaunos tūristus… Drošas akcijas… Kā cilvēks ar pieredzi varu šim apvidum garantēt spožu nākotni. Taču pirmām kārtām vajadzīga reklāma. Bez reklāmas pat mušas šurp nelidos… Nezināt — nozīmē palikt tukšā. Tev ir dārg­akmeņi, bet tu ieroc tos zemē. Ar ko tad sākt?… Uzdot prasmīgam fotogrāfam izgatavot mākslinieciskas atklāt­nes. Senos laikos šādas atklātnes laida klajā tikai pēc tam, kad ievērības cienīgā vieta bija kļuvusi plaši pazīstama… Bet tagad vispirms atklātnes, pēc tam šo ievērojamo vietu labiekārtošana. Tagad tāda kārtība nav nekas jauns. Šeit ir daži paraugi, apskatiet tos, lūdzu.) Nabaga atklātņu pārdevējs dzīrās izlikt slazdus citiem, bet pats iekrita slazdā, tad saslima un nomira. Vārdu sakot, nav bijis ne­kāds laimes luteklis… Viņš droši vien lika lielas cerības uz šejienes dabu un ieguldīja šajā pasākumā visus savus līdzekļus… Kur gan īsti slēpjas šis burvīgums? Varbūt tas ir fiziskajā harmonijā un precizitātē, kas piemīt dabai, vai arī gluži otrādi — nežēlīgajā dabas pretestībā cilvēka mēģinājumiem to iepazīt.

Līdz vakardienai vīrietim vārda tiešajā nozīmē metās nelabi no domas par šo skatu. Un viņš ar niknumu prā­toja, ka bedre tik tiešām ir gluži piemērota vieta tādam blēdim kā šis atklātņu pārdevējs.

Bet kādēļ gan, apcerot dzīvi bedrē un dabas skatu, tos abus nostādīt vienu otram pretī? Skaistam dabas skatam nepavisam nav jābūt augstsirdīgam pret cilvēku.

Galu galā arī viņa pamatideja — saskatīt smilšu kus­tībā stabilitātes noliegšanu nav nemaz tik aplama. Vienas milimetra astotdaļas kustība. Pasaule, kur eksistence ir stāvokļu virkne … Citiem vārdiem — dzīves jaukums mek­lējams nāvē. Valdzinājums nāvē, kas apžilbina ar savu milzīgo graujošo spēku, atstātajām drupām… Nē, pa­gaidi! Tā var nokļūt sprukās, — ja nu viņam saka, — lūk, tieši tāpēc jau viņš sakampis un nelaiž laukā no rokām biļeti, ar kuru var braukt turp un atpakaļ. Filmās par meža zvēriem, par karu daudz kas notiek gluži kā īstenībā, tās cilvēku var novest līdz sirds lēkmei, bet izej laukā no kino — un ārā tevi gaida šodiena, vakardienas turpinā­jums… Tur jau slēpjas šo filmu burvīgums. Kur gan re­dzēts tāds muļķis, kas iet uz kino, pagrābis sev līdzi ar īstām patronām pielādētu šauteni?… Kas var pielāgoties dzīvei tuksnesī? Dažu sugu peles, kas dzer nevis ūdeni, bet pašas savus mīzalus, kukaiņi, kas pārtiek no sapuvu­šas gaļas, nu un vēl klejotāji, kuriem nav ne jausmas, ka mēdz būt arī biļetes turp un atpakaļ. Ja jau pašā sākumā ir droša pārliecība, ka biļete ir tikai uz vienu pusi, tad var mierīgi dzīvot, nav ko velti līst, pieplakušam pie smiltīm kā austerei pie klints. Bet šie klejotāji pat savu nosau­kumu mainījuši un tagad saucas par lopkopjiem…

Jā, vajadzēja gan par visu to pastāstīt sievietei… Vajadzēja viņai nodziedāt dziesmu — nav svarīgi, ka maz­liet klibotu melodija, — smilšu dziesmu, kurai nav nekā kopēja ar biļeti turp un atpakaļ… Labākajā gadījumā viņš atdarinātu nožēlojamu siržulauzēju, kurš dara visu, lai sieviete uzķertos uz makšķeres, uz kuras āķa uzsprausta cita, kaut kāda īpaša dzīve. No galvas līdz kājām smilšu apbērts, nespēdams pakustēties, viņš bija līdzīgs kaķim, kas ietupināts papīra turzā.

Pēkšņi kāpas virsotne apdzisa … Visa apkārtne iegrima tumsā. Vienā mirklī vējš norima, no jauna uzbangoja mig­las vāli. Varbūt tāpēc ar tādu skubu nolaidās saule.

i.. Nu, tagad ceļā …

Jāpagūst izkļūt cauri ciemam, pirms smilšu pārnēsā­tāji ķērušies pie darba. Viņa rīcībā apmēram stunda. Drošs paliek drošs, teiksim — četrdesmit piecas minūtes. Zemes­rags, it kā ieskaudams ciemu, met lielu līkumu un nonāk līdz jūras līcim, kas piekļaujas ciemam austrumu pusē. Tāpēc to šķērso tikai viens šaurs ceļš. Bet tur jau beidzas zemesraga stāvo klinšu blīva, klintis pamazām noplok, un to vietā sākas ne visai augstas smilšu kāpas. Atstājis no sevis pa labi cauri dūmakai mirguļojošās ciema uguntiņas un iedams tikai uz priekšu, viņš nokļūs tieši tajā vietā. Cik tas tālu? … Pāris kilometru. Tur jau ciems beidzas, šur tur patrāpās zemesriekstu lauki, tad atkal smiltis un neviena cilvēku mājokļa. Bet, ticis pāri uzkalnam, varēs iet arī pa ceļu. Tas ir iebraukts, mālains ceļš, un, ja pa to jož, ko kājas nes, pēc minūtēm piecpadsmit var sasniegt šoseju. Bet tur jau viņš būs glābts. Pa šoseju iet autobusi, un arī ļaudis tur ir normāli.

Viņa rīcībā pusstunda, lai izkļūtu cauri ciemam. Noiet pa smiltīm četrus kilometrus nav smiekla lieta. Smiltīs stieg kājas, katrs jauns solis prasa liekas pūles. Bet skrienot vēl vairāk veltīgi šķiežas spēki. Prātīgāk laikam spert plašu soli. Taču, izsūkdamas spēkus, smiltis it kā par atlīdzību apslāpē soļu troksni. Iet un nebaidīties savu soļu trokšņa — tā arī ir zināma priekšrocība. Jā gan, priekšrocība.

Skaties sev zcrn kājām! … Pakrist jau nav bīstami, bet paklupsi pret kādu nieka cini vai aizķersies kāja grambā — sadauzīsi celi. Arī tas būtu sīkums, bet, ja nu pēkšņi ievel- sies jaunā smilšu bedrē, ko tad?

Visapkārt tumsa. Cik tālu saredz acs — juku jukām sastinguši smilšu viļņi. Milzum lielos viļņus vago sīkāki, bet tie savukārt virmo ņirbu vilnīšos. So neapsīkstošo viļņu kores aizsedz ciema ugunis, kam vajadzēja noderēt par orientieri, bet kas nu paspīd tikai retumis. Jāiet tikai uz priekšu, pēc nojautas turoties īstajā virzienā. Bet vīrie­tis ik pa brīdim pārliecinājās, ka pieļāvis nepiedodamu kļūdu. Varbūt tāpēc, ka vēlēšanās ieraudzīt šīs ugunis ne­vilšus lika meklēt augstākas vietas.

Nu re, jau atkal noklīdis no ceļa! Jāturas vairāk pa kreisi!… Vēl mazliet, un viņš būtu iekūlies pašā ciemā.

Pamatīgas trīs kāpas viņš jau pievārējis, bet ugunīm ne­maz nav ticis tuvāk… tā vien šķiet, ka gājis apkārt vien. Sviedri tek acīs… Kaut mirkli apstāties un ieelpot ar pilnu krūti.

Sieviete droši vien jau pamodusies… Ko gan viņa no­domāja, kad, atvērusi acis, redzēja, ka viņa nav? … Kaut gan diez vai tūdaļ apķērās… Laikam nosprieda, ka viņš aizgājis aiz mājas savās darīšanās… Sieviete iepriekšējā naktī bija ļoti nostrādājusies… Brīnīdamās, ka nogulē­jusi līdz tumsai, steigšus izlīda no segapakšas … Augums, kuru vēl dedzināja skūpstu pēdas, atgādināja viņai to, kas bija noticis starp viņiem no rīta … Taustīdamās ar roku pēc lampas, sieviete droši vien smaidīja.

Un tomēr man nav iemesla justies parādniekam, būt atbildīgam par viņas smaidu. Ko gan zaudē sieviete, man aizejot? Tikai mazu dzīves epizodi. Radio un spogulis mani aizstās.

«Nav vārdam vietas, man dūšīgs palīgs… Viss iegro­zījies citādi, kopš neesmu vairs viena. No rīta rāmā garā daru savu darāmo un arī ar smiltīm tagad tieku galā pā­ris stundu ātrāk… Domāju, ka drīz varēšu palūgt artelim kādu tepat mājā darāmu papilddarbu. Iekrāšu naudu. Un, kazi, nopirkšu pēdīgi radio, spoguli vai vēl kaut ko…»

(Radio un spoguli… Radio un spoguli…) Kāda uz­mācīga doma — it kā visa cilvēka dzīve sastāvētu no šiem diviem priekšmetiem. Jā, radio un spogulim patiešām ir kas kopējs: tie vieno ļaudis. Bet iespējams, ka ar tiem saistās dedzīgā vēlēšanās iekļūt visdziļākajās cilvēka esī­bas dzīlēs. Lai notiek, tiklīdz būšu ticis no šejienes pro­jām, tūdaļ nopirkšu radiouztvērēju un nosūtīšu to viņai. Izdošu visu savu naudu, bet nopirkšu vislabāko tranzis­toru.

Spoguli — to gan nez vai vērts apsolīt. Spogulis šeit ātri aizies bojā… Pēc pusgada būs atlupusi amalgama, bet pēc gada tas apsūbēs smiltīs, kas bez mitas klīst gaisā… Tāpat kā tas spogulis, kas viņai jau ir: ja redz tajā vienu aci, tad neredz degunu, ja redz degunu, neredz muti. Nē, ne jau tikai tur tā vaina, ka spogulis drīz sabo­jāsies. Spogulis atšķiras no radio: lai tas kļūtu par sakaru līdzekli, vajadzīgs cilvēks, kas skatās uz sievieti. Kāds labums no spoguļa, ja viņai nav kam sevi parādīt?

Pag, jāpaklausās!… Ko tad viņš tik ilgi tur kārto jas?… Bet varbūt? … Ak tu blēdis tāds, tomēr aizbē­dzis … Interesanti, vai viņa sacēla trauksmi? … Vai viņa ir pārsteigta, nomākta? … Bet varbūt tikai klusi raud? … Nu diezgan, lai viņa dara, ko grib, — tā vairs nav mana vaina… Bet tu taču pats atzīsti, ka ar spoguli viņai nav ko iesākt.

—  … Es kaut kur esmu to lasījis… It kā tagad bieži pametot mājas?… Domāju, tas tāpēc, ka dzīve ir ļoti smaga, bet varbūt arī ne tikai tāpēc… Tur tieši bija rak­stīts par kādu diezgan pārtikušu zemnieku ģimeni. Gan zemi tie bija piepirkuši klāt, gan mašīnas iegādājās un, kā šķiet, saimniekoja tīri labi, bet vecākais dēls tomēr ņēma un aizgāja no mājām. Bija kārtīgs, strādīgs puisis. Vecāki lauzīja galvu — kāpēc viņš pēkšņi aizgāja? Lauku ļaudis augstā cieņā tur savu pienākumu, sargā savu labo vārdu. Tādēļ laikam gan jābūt kādam sevišķam iemes­lam, ja mantinieks aiziet no mājas.

—   Jā, protams. Pienākums paliek pienākums.

—   Nu un kāds no tuviniekiem it kā esot puisi uzmek­lējis un mēģinājis noskaidrot, kādēļ viņš tā darījis. Izrā­dās, ka viņa bēgšanai par ieganstu nav bijusi ne sieviete, ne mīlestības dēkas, ne parādi — vispār nekāda īpaša iemesla. Kā tad lai to saprot? … Tam, ko atbildējis puisis, trūkst jēgas. Un viņš jau arī pats īsti nespējis izskaidrot savu rīcību, sacījis tikai, ka nevarējis vairāk ciest…

—   Ir gan pasaulē vējagrābšļi…

—  Bet, ja labi padomā, šo puisi var saprast. Nu kas ir zemnieks? Ja viņš strādā vaiga sviedros un tiek pie lielāka zemes gabala, līdz ar to uzkrauj sev jaunus pūli­ņus… Tā viņa smagajam darbam nav ne gala, ne malas, un vienīgais, kas viņam atlec no tā — vēl smagāks darbs… Tiesa gan, darbs nes zemniekam augļus — viņš iegūst rīsa un kartupeļu ražu. Ko viņš vēl grib? Zemnieka darbu nekādi nevar salīdzināt ar mūsu noņemšanos pa smiltīm. Tas jau ir tikpat kā celt akmens dambi pekles upē — velni tik un tā izmētās akmeņus.

—   Bet kā beidzās šis notikums peklē?

—  Nekā… Un tādēļ, ka nekādi nebeidzas, tas jau arī ir sods par grēkiem!

—  Bet kas vēlāk notika ar šo puisi, kuram vajadzēja kļūt par mantinieku?

—   Viņš pie laika bija visu apsvēris un, jādomā, pirms atstāja māju, jau bija iekārtojies darbā.

—   Nu un?

—   Nu un sāka strādāt.

—   Bet kas bija tālāk?

—   Tālāk? Algas dienā droši vien saņēma naudu, bet svētdienās uzvilka tīru kreklu un gāja uz kino.

—   Bet pēc tam?

—   Grūti pateikt, kamēr neesi paprasījis pašam puisim.

—   Kad bija sakrājis naudu, droši vien nopirka radio…

…Nu tā, beidzot augšā! Kaut gan tas ir tikai pus­ceļš… Nē, viņš ir kļūdījies… Šeit jau ir līdzenums… Jā, bet kur tad palikušas ugunis? … Viņš bez īstas pār­liecības gāja uz priekšu … Likās, ka tā ir milzīgas kāpas kore… Kāpēc tad no šejienes nav redzamas ugunis? Pa­zibot domai, ka piemeklējusi nelaime, viņam sagrīļojās kā­jas. Nevīžoja uzmanīties — un te nu ir maksa par to. Nošļūca pa stāvo nogāzi lejā, nezinādams, uz kuru pusi jāiet. Izrādījās, ka paleja ir lielāka, nekā bija domājis. Tā bija ne vien dziļa, bet arī plata. Turklāt smilšu viļņu pakāpieni lejā drūzmējās juceklīgās rindās un neļāva izvēlēties pareizo virzienu. Un tomēr nevar tikt gudrs, kāpēc nav redzamas ugunis… Ja arī noklīdis no ceļa, tad ne vairāk kā puskilometru uz vienu vai otru pusi. Viņu visu laiku vilka pa kreisi — iespējams tāpēc, ka viņš bai­dījās no ciema. Nojauta teica: lai tiktu tuvāk ugunīm, jāmet pie malas piesardzība un jāiet pa labi… Drīz izklī­dīs migla, paspīdēs zvaigznes… Šā vai tā, lai pārlūkotu apkārtni, visprātīgāk uzrāpties kādā kāpā, kas paceļas pāri citām …

Tomēr nav saprotams… Nepavisam nav saprotams, kāpēc sieviete tā pieķērusies tai pekles upei.. • Runāt par dzimtenes mīlestību, par pienākumu ir jēga tikai tad, ja cilvēks kaut ko zaudē, noliegdams to, atteikdamies no tā. Bet ko var zaudēt šī sieviete?

(Radio un spogulis … Radio un spogulis …)

Uztvērēju viņš, protams, atsūtīs… Bet vai rezultāti nebūs gluži pretēji gaidītajiem: vai viņa nav zaudējusi vairāk nekā iegūs? Tā, piemēram, cauri ir vannošanās ceremonija, kura viņai tā patika. Pat uz veļas mazgāša­nas rēķina aizvien ietaupīja ūdeni, lai es varētu noskalo­ties. Šļāca silteno ūdeni man kājstarpi un salīkusi skaļi smējās, it kā mazgātu viņu. Tagad jau nu nebūs par ko smieties.

Nē, prom ilūzijas… Starp mani un tevi jau kopš paša sākuma nav bijis nekāda līguma. Bet, ja nav līguma, tad nav iespējams to lauzt. Turklāt nevar teikt, ka tas mani pašu nekādi nav skāris. Kaut vai lētā, it kā no pēdējā draņķa dzītā, reizi nedēļā piegādātā degvīna smaka… tavas nepakļāvīgās, no cietiem muskuļiem savītās cis­kas … kauns, kad es ar siekalās samērcētu pirkstu izka­šāju smiltis, kas atgādināja sakusušu gumiju… Un tavs kautrīgais smaids, kas visu to vērta vēl piedauzīgāku… Un daudz kas cits. Ja to visu saskaitītu, sanāktu diezgan daudz. Tici vai netici, bet fakts paliek fakts. Vīrietim vairāk nekā sievietei ir noslieksme piešķirt nozīmi sīku­miem.

Bet, ja atceras to, ko man nodarījis ciems, tad šos zau­dējumus nevar ne aprēķināt. Salīdzinājumā ar to manas attieksmes ar sievieti — tīrais sīkums.

Bet tie agri vai vēlu dabūs savu tiesu. Viņš, jāteic gan, vēl īsti nezina, kādu triecienu tiem dot, lai tas būtu jo sāpīgāks… Varbūt aizdedzināt ciemu vai saindēt akās ūdeni, vai arī ierīkot vairākas lamatas un pa vienam vien samest smilšu bedrēs visus, kas vainīgi viņa likstās, — tik vienkārši viņš sākumā iekvēlināja iztēli un sevi iedves­moja. Bet tagad, kad viņam radusies izdevība savus nodo­mus īstenot, viņš vairs nevar nodoties šiem bērnišķīgajiem sapņiem. Pie tam — ko gan spēj izdarīt viens cilvēks? Nav citas izejas kā aicināt talkā likumu. Tiesa, šajā gadī­jumā var draudēt briesmas, ka likums nespēs izprast, cik daudz cietsirdības slēpjas viņam nodarītajā pārestībā. Labi, nezaudēdams laiku, paziņošu par visu to kaut vai šejienes policijai.

Jā, beidzot būtu vēl viens …

Pag! Kas tā par skaņu? … Visapkārt klusums … Var­būt tikai izlikās? Tomēr — kur gan palikušas ciema ugu­nis? Pat ja tās paslēpušās aiz augstajām kāpām, tik un tā šausmīgi. Var iedomāties, kas noticis: manai stūrei ir paradums griezt pa kreisi, un es esmu aizgājis pārāk tālu uz zemesraga pusi, bet ciemu pašlaik aizsedz kāda augsta klints… Nav ko vilcināties! Tas ir izlemts. Mēģināšu iet pa labi.

… Nu un, beidzot, negribētos, lai tu aizmirstu vēl vienu. Atceries, tu tā arī neatbildēji uz manu jautājumu. Tad divas dienas bez apstājas lija. Lietus laikā noslīdeņi kjūst bīstami; toties gandrīz nemaz neputina smiltis. Pir­majā dienā mēs padarījām mazliet vairāk nekā parasti, toties otrā varējām atpūsties. Izmantodams sengaidīto at­elpu, es nolēmu par katru cenu visu noskaidrot. Tiepīgi, it ka raudams nost miesai kreveles, es nolēmu tikt pie pa­tiesības, lai maksātu ko maksādams, uzzināt, kādēļ tu esi nokļuvusi šajā bedrē- Es pats biju pārsteigts par savu neatlaidību. Sākumā tu līksmi ļāvi savu kailo augumu lie­tus šaltīm, bet galu galā, spiesta atbildēt, sāki raudāt. Un sacīji, ka nevari pamest bedri tādēļ, ka šeit gāja bojā vīrs un bērns, kurus līdz ar vistu kūti apracis taifūns. Ja jau tā, tevi varēja saprast. Tas ir ticams iemesls, un skaidrs, kādēļ tu līdz šim biji izvairījusies par to runāt. Man gribējās tev ticēt. Un es nolēmu jau nākamajā dienā nozagt mazliet no sava miega un meklēt mirušos.

Divas dienas raku tevis norādītajā vietā. Taču ne vien neatradu mirstīgās atliekas, bet arī ne zīmes no sagrautās vistu kūts. Tad tu norādīji citu vietu. Bet arī tur es nekā neuzgāju. Tu mani vedi uz citu un atkal citu vietu. Piecās dažādās vietās deviņu dienu laikā turpinājās veltīgie mek­lējumi. Un tad jau atkal, valdīdama asaras, tu sāki tais­noties. Tu teici, ka māja laikam būs stāvējusi citur, ka nemitīgais smilšu spiediens to sagriezis un pārbīdījis uz citu vietu, bet iespējams, arī pati bedre pavirzījusies sā­nis. Varbūt vistu kūts un aizgājēju mirstīgās atliekas guļ zem biezās smilšu sienas, kas nošķir tavu māju no kaimi­ņiem, bet iespējams, ka pat kaimiņu bedrē. Teorētiski tas tā varēja būt. Taču tavs nelaimīgais, nomāktais izskats liecināja, ka tu neesi tik daudz gribējusi mani krāpt, cik jau no paša sākuma slēpt patiesību. Bojā gājušie bija tikai atruna. Es nespēju vairs dusmoties. Un nolēmu nelauzīt galvu par to, kurš kuram parādā. Man šķiet, arī tev va­jadzēja to saprast…

Kas tad tas!… Vīrietis šausmās nolikās guļus … Viss notika tik strauji, ka nevarēja ne aptvert… Viņa acu priekšā pēkšņi izauga ciems!… Jādomā, viņš bija gājis tieši uz kāpas virsotni, kas iesniedzās ciemā… Un tajā mirklī, kad skatienam pavērās visa panorāma, viņš re­dzēja, ka atrodas pašā ciemā… Nebija vēl lāgā atģidies, kad jau blakus aiz žoga atskanēja suņa rejas. Tam piebal­soja otrs, tad vēl kāds un vēl — īsta ķēdes reakcija. Aklajā tumsā viņam klupa virsū vesels bars atieztiem ilkņiem. Viņš izrāva virvi ar galā iesietajām grieznēm un metas bēgt. Nebija izvēles. Vienīgais, ko viņš varēja darīt — pa visīsāko ceju drāzties cauri ciemam.


26

<p>26</p>

Cilvēks skrēja.

Ar nespodru uguņu zibu pretī traucās mājas, te pa­šķirdamas ceļu viņam, te izaugdamas par jaunu šķērsli. Rīkles šaurajā spraugā gārdz gaiss. Vēja garša… Rūsas garša. Bīstama spēle uz plāna stikla, kas draud sašķīst drumslu drumslās. Pārāk vēls, lai cerētu, ka smilšu pār­nēsātāji nav vēl izgājuši no mājas, un par daudz agrs, lai domātu, ka tie jau sasnieguši krastmalu. Pikaps, šķiet, vēl nav braucis. Nevar būt, ka viņš kilometra attālumā pa­laidis gar ausīm šo apdullinošo divtaktu motora tarkšķoņu. Stāvoklis riebīgs.

Pēkšņi no tumsas izlēca tāds kā kamols. Spriežot pēc skaļās elsoņas, laikam liels suns. Tas, kā redzams, nebija mācīts slepšus uzklupt un, pirms mēģināja iecirsties ar zobiem, skaļi ierējās. Vīrietis gāza tam ar virvi, kurai galā bija iesietas grieznes, un, šķiet, trāpīja. Zēli smilkstē­dams, suns nozuda tumsā. Par laimi, tas bija tikai izrāvis robu viņa biksēm. Vīrietis pārāk strauji rāvās uz priekšu, kājas sapinās, un viņš pakrita, apmeta kūleni, bet tūdaļ atkal uzlēca augšā un drāzās tālāk.

Taču izrādījās, ka suns nav viens, to bija kādi pieci vai seši. Pirmā neveiksmes izbiedēti, tie ar skaļām rejām riņ­ķoja viņam apkārt, gaidīdami īsto brīdi, lai kluptu virsū. Varbūt tas pats rudais suns no pussagruvušās būdas bija uzvedinājis tos uz viņa pēdām. Satvēris virvi kādu pus­metru no gala, vīrietis to grieza no visa spēka sev virs galvas. Tā atgaiņādamies no suņiem, viņš pārlēca pāri gliemežvāku kaudzei, izjoza cauri šaurajai ejai starp žo­giem, pārskrēja pāri pagalmam, kur žāvējās zemē izklāti salini, un beidzot sasniedza platu ceļu. Vēl mazliet — un ciems beigsiesl

Gar ceļa malu stiepās šaurs grāvis. No turienes pēkšņi izlīda divi bērni, kā likās — brālis un māsa. Viņš tos pa­manīja par daudz vēlu. Parāva virvi, lai bērnus neskartu grieznes, bet nekas neiznāca, un visi trīs ielidoja grāvī. Gravja dibenā bija ūdens tekne. Nokrakšķēja koks. Bērni iebrēcās… Ko viņi, velni, tā auro! Viņš no visa spēka tos atgrūda un izrāpās ārā. Un tajā mirklī triju kabatas bate­riju gaismas stari cits citam blakus aizkrustoja viņam ceļu.

Nodimdēja zvans. Skaļi raudāja bērni. Aizvien vēl rēja suņi. Katrs zvana šķindiens lika sāpīgi sarauties sirdij. Kukaiņu tūkstoši, gluži kā rīsa graudi, izbira no atvērta­jām alām. Vienai no kabatas baterijām, acīm redzot, bija reflektors gaismas fokusēšanai — stars te izplūda, te pēkšņi dūra kā ar smalku, nokaitētu adatu.

Mesties viņiem virsū, vai, un ar kājas spērieniem iz­svaidīt uz visām pusēm?… Ja izdotos izlauzties, tad tūlīt jau arī būtu ārā no ciema … Vai viņam nāksies nožēlot vai ne — to izšķirs šis mirklis … Nav ko vilcināties!… Pēc brīža būs par vēlu… Vēl drusciņ — un vajātāji var apiet viņu, tad viss pagalam!

Kamēr viņš svārstījās, kabatas baterijas sāka viņu ielenkt, tuvodamās no labās un kreisās puses; attālums saruka aizvien mazāks un mazāks. Vīrietis stiprāk sa­žņaudza virvi un saspringa, bet nekādi nevarēja izšķirties. Zābaku purngali grima aizvien dziļāk mīkstajā pamatā. Arvien augošajā atstatumā starp baterijām drūzmējās ļaužu ēnas. Vai daudz to? Bet ceļmalā tādas kā bedres aprises — ai nē, tas jau pikaps. Ja viņš arī izlauzīsies uz priekšu, viņu sagrābs no muguras. Aizmugurē viņš iz­dzirda mūkošo bērnu soļu dipu — viņi vairs neraudāja. Uz mirkli pazibēja izmisīga doma. Saķert viņus un iz­mantot par vairogu! Viņi būs ķīlnieki, un viņš neļaus tiem neģēļiem nākt sev klāt. Bet, kad pagriezās, lai sagrābtu bērnus, pamanīja jaunas ugunis, kas uzglūnēja viņam. Ceļš bija nogriezts.

Gluži kā vaļā palaista atspere, viņš metās atpakaļ un, ko kājas nes, skrēja pa to pašu ceļu, pa kuru bija nokļuvis šeit. Viņš darīja to gandrīz neapzināti, cerēdams atrast vietu, kur varētu šķērsot kāpu, kas bija it kā zemesraga turpinājums. Ar negantiem kliedzieniem viņam dzinās pa­kaļ vai viss ciems. No milzu piepūles kājas kļuva ļenganas, it kā tām būtu izrautas dzīslas. Bet varbūt tāpēc, ka viņa vajātāji bija negaidot pārsteigti, vīrietim tomēr izdevās saglabāt pietiekamu distanci un laiku pa laikam pamest aci atpakaļ — kur tie ir.

Cik daudz viņš noskrējis?… Jau ticis pāri vairākām kāpām. Un, jo zuda spēki, jo auga pārliecība, ka viss ir velti, ka viņš mīcās uz vietas, kā sapnī. Bet tagad nav īstā reize spriedelēt par to, cik lietderīgi viņš tērē savus spēkus. Mutē bija ar asinīm sajaukta medus garša. Viņš gribēja izspļaut siekalas, bet tās bija tik stīgras, ka nekādi nevarēja ar tām tikt galā. Vajadzēja vilkt ārā ar pirkstiem.

Vēl joprojām dauzīja zvanu, taču tas jau bija tālu, un reizēm tā skaņa izdzisa pavisam. Arī suņi bija palikuši tālu prom un rēja kaut kur krietnā gabalā. Dzirdama tikai paša aizelsu elpa — likās, it kā vīle skrāpētu metālu. Va­jātāju kabatas baterijas — visas trīs, — tāpat kā iepriekš, par gabaliņu cita no citas, šūpojās augšup, lejup, it kā netikdamas tuvāk, bet arī neattālinādamās. Gan bēglim, gan tiem, kas dzenas viņam pakaļ, vienlīdz grūti skriet. Uzvarēs tas, kam lielāka izturība. Bet tas nav mierinā­jums. Varbūt no ilgā sasprindzinājuma zudis gribas spēks, piezadzies vājums, vēlēšanās, kaut ātrāk viņš pavisam pagurtu. Bīstams simptoms… Bet, kamēr viņš vēl apzi­nās šīs briesmas, nav tik ļauni.

Zābaki smilšu pilni, pirksti sāp. Viņš atskatījās. Vajā­tāji palikuši kādus septiņdesmit astoņdesmit metrus iepa­kaļ, mazliet pa labi. Kāpēc tie aizklīduši sānis? Droši vien centušies skriet pa līdzenumu, un tā nu iznācis… Šķiet, arī viņi ir krietni noguruši… Saka taču, ka vajātāji pie­kūstot ātrāk… Viņš zibenīgi norāva zābakus un sāka skriet basām kājām… Ja zābakus iebāzīs kabatās, tie traucēs, un viņš tos aizgrūda aiz jostas. Mirkli atvilcis elpu, vienā pastiepienā pievārēja stāvu smilšu kalnu. Ja tā veiksies arī uz priekšu, tad viņš, šķiet, izbēgs no šiem riebekļiem …

Mēness vēl nebija uzlēcis, bet zvaigžņu gaisma visu izraibināja ar gaišiem un tumšiem plankumiem, un tālo kāpu virsotnes bija skaidri saskatāmas. Viņš skrēja it kā uz zemesragu. Atkal stūre velk pa kreisi. Tiklīdz viņš gri­bēja mainīt virzienu, pēkšņi aptvēra, ka līdz ar to saīsi­nās attālumu starp sevi un vajātājiem. Tad viņš beidzot saprata to plānu un izbijās.

Jā, viņa vajātāju ceļš, kas pirmajā mirklī likās izrau­dzīts nemākulīgi, īstenībā bija gudri izvēlēts, tie centās viņu piespiest pie jūras. Nenojauzdams šo plānu, viņš visu laiku bijis to rokās. Padomājis viņš saprata, ka arī kabatas baterijas tiem kalpo, lai viņam parādītu, kur tie atrodas. Tātad arī tas, ka vajātāji nedz nāk viņam tuvāk, nedz arī paliek iepakaļ, bet visu laiku turas zināmā attā­lumā, ir ar gudru ziņu.

Nē, padoties vēl par agru. Kaut kur jābūt ceļam, kas ved augšā klintīs, bet, ja nav citas izejas, var pa jūru peldus tikt apkārt zemesragam. Prom visas šaubas — pietiek tikai iztēloties, kā sagrābj viņu ciet un iemet atpa­kaļ bedrē.

_ Pēc augsta, lēzena smilšu kalna krauja nogāze… Pēc stāvā kalna — gara, nolaidena nogāze… Solis, vēl solis kā krelles virknējas cits aiz cita — īsta pacietības pār­baude. Vienā mirklī zvans apklusis. Nevar īsti noteikt, vai viņš dzird vēja gaudas, juras bangoņu vai tikai džinkst ausīs. Uzrāpies kādā smilšu paugurā, viņš apgriezās. Va­jātāju ugunis pazudušas. Brīdi nogaidīja — no tām ne zīmes. Vareni! Vai tiešām laimējies izbēgt?

Cerība liek straujāk pukstēt sirdij. Ja tas tiešām tā, tad nav ko pūsties. Vēlreiz ievilkt elpu — un uz priekšu, līdz nākamajai kāpai!

Bet kādēļ tik grūti skriet? Kājas tik smagas. Un sma­gums tāds neparasts. Tas nebija tikai nogurums — kājas patiešām bruka smiltīs. Gluži kā sniegā, viņš nodomāja, bet kājas jau bija smiltīs līdz puslieliem. Pārbijies viņš centās izvilkt vienu kāju, bet otra iemuka līdz celim. Kas tad tas?… Viņš bija dzirdējis, ka ir smiltis, kas spēj aprīt cilvēku… Vīrietis visiem spēkiem kārpījās ārā no smil­tīm, bet, jo vairāk nopūlējās, jo dziļāk iegrima. Kājas jau bija iestigušas gandrīz līdz gūžām.

Bet varbūt tās ir gluži vienkārši lamatas?!… Tie nav dzinuši viņu uz jūru, bet uz šejieni… Tie grib viņu iznī­cināt, nemaz neķēpājoties ar tvarstīšanu … Tā ir iznīci­nāšana vārda pilnā nozīmē. Burvju mākslinieks ar savu lakatu nevarētu to nostrādāt labāk… Vēl viens vēja brāziens — un arī galva būs zem smiltīm… Un tad vi­ņam pēdas nesadzīs pat policijas suns, kas konkursā saņē­

mis pirmo godalgu… Tie riebekļi jau te nerādīs savas acis!… Viņi neko nav redzējuši, neko nav dzirdējuši. Kaut kāds muļķa ieklīdenis pats apmaldījies un pazu­dis… Un darīts, maitas, pat rokas nesasmērēs…

Slīkstu… slīkstu… Jau līdz jostas vietai smiltīs… Ko iesākt? … Ja izdotos palielināt smilšu un ķermeņa sa­skares laukumu, ķermeņa spiediens katrā atsevišķā punktā pavājinātos un viņš, jādomā, dziļāk negrimtu… Plaši izpletis rokas, viņš nogūlās ar krūtīm uz smiltīm… Bet bija jau par vēlu. Un, kaut gan viņš gulēja uz vēdera, ķer­meņa apakšdaļa bija sastingusi vertikālā stāvoklī. Lauza krustos, un viņš nevarēja ilgāk palikt, saliekts taisnā leņķī. Neviens, pat trenēts sportists, nespētu ilgi izturēt tādu stāvokli.

Kāda tumsa … Visa pasaule aizvērusi acis un aizbā­zusi ausis… Nosprāgsti te, un neviens pat nepaskatīsies uz tavu pusi! Bailes, kas bija slēpušās kaut kur dziļi rīklē, piepeši izlauzās uz āru. Vīrietis pavēra muti un iegaudo­jās kā dzīvnieks:

—   Palīgāl

Nodeldēta frāze!… Nu lai ir nodeldēta… Kad nāve zobu galā, nav jāmeklē oriģinalitāte. Dzīvot, par katru cenu palikt dzīvam, pat ja šī dzīve mats matā līdzināsies visu pārējo cilvēku dzīvei, gluži kā lēti vienā un tai pašā formā cepti cepumi. Drīz smiltis sasniegs krūtis, smakru, degungalu… Diezgan! Pietiek!

—   Palīgā!… Apsolu visu, ko gribat!… Es jūs lūdzu, palīdziet!… Es jūs lūdzu!

Vīrietis neizturēja. Viņš iešņukstējās, tad sāka raudāt pilnā balsī. Viņš ar Šausmām saprata, ka viss pagalam. Vai nav vienalga — kas gan viņu te redz? … 2ēl, pro­tams, ka tas notiek bez šādos gadījumos nepieciešamās procedūras… Kad mirst uz nāvi notiesātais, viņš var at­stāt savas piezīmes … Seit brēc, cik gribi… nevienam nav gar tevi daļas. Slikti!

Viņš pat sevišķi neizbrīnījās, aizmugurē pēkšņi izdzir- dis balsis. Viņš bija uzvarēts. Kauns šķita esam sadedzis un pārvērties pelnos kā spāres spārniņš, kam pielikta uguns.

—   Ei, ķeries klāt!

Garš dēlis slīdēja lejup un atdūrās viņam sānā. Gais­mas stars zīmēja smiltīs apli un apspīdēja dēli. Vīrietis

ar pūlēm pagrieza sastingušo rumpi uz to pusi, no kurie­nes atskanēja balsis, un žēli palūdza:

—   Piedodiet, bet varbūt jūs mani izvilksiet ar šo virvi…

—   Kur nu, neesat jau nekāds celms, kas jālauž ārā.

Aizmugurē iesmējās. Precīzi nevarēja noteikt, bet tur

bija kādi pieci vai seši cilvēki.

—   Kāds brīsniņš jāpaciešas, jau aizgāja pēc lāp­stām… Lieciet elkoņus uz dēļa, un būs labi…

Viņš atbalstījās ar elkoņiem pret dēli, kā bija ieteikts, un iespieda seju delnās. Mati bija slapji no sviedriem. Viņš nejuta neko citu kā vien vēlēšanos drīzāk izkļūt no šī pazemojošā stāvokļa.

—   Vai zināt?… Jūsu laime, ka mēs skrējām pakaļ. Te ir tāds staignājs, ka pat suņi met līkumu… Jums drau­dēja pamatīgas briesmas… Kazi, cik cilvēku, nekā ļauna nenojauzdami, te iemaldījušies un tā arī nav atgriezušies. Šeit, kalnu pakājē, dikti rāma vietiņa, nu un sadzen smil­tis… Kad atnāk ziema, saputina sniegu… Uz tā atkal smiltis… Tad atkal sniegu un tā kādus simt gadus — kā lāgā neizcepta kārtaina vafele… Tā mums, reče, stās­tīja bijušā arteļa priekšsēdētāja dēls, nu tas, kurš aiz­brauca uz pilsētu mācīties… Interesanti, vai nav tiesa?… Ja pamēģinātu aizrakties līdz dibenam, kazi, at­rastu ko vērtīgu.

Kālab viņš to visu saka? Runā tā, it kā mazgātu rokas nevainībā! Varētu gan izbeigt savus spriedelējumus… Būtu labāk pavilkuši uz zoba, tas te krietni labāk iederē­tos… Vai arī — lai lasās prom un atstāj mani vienu ar sabrukušajām cerībām.

Visi sarosās — redzams, atnestas lāpstas. Trīs vīri, piestiprinājuši pie pazolēm dēļus un ar pūlēm noturēdami līdzsvaru, zināmā attālumā sāka atrakt no viņa smiltis. Slānis pēc slāņa. Gan sapņi, gan kauns, gan izmisums — viss bija apbedīts zem šīm smiltīm. Un viņš pat nebrīnī­jās, kad viņu satvēra aiz pleciem. Ja pavēlētu, viņš varētu nolaist bikses un turpat visu acu priekšā nokārtot savas dabiskās vajadzības. Debesis kļuva gaišākas — tūlīt droši vien uzlēks mēness. Ar kādu seju mani sagaidīs sie­viete?… Vai nav vienalga, ar kādu… Tagad mani var pātagot, cik uziet, — viss jāpacieš.

Cilvēku apsēja zem padusēm ar virvi un kā maisu no jauna ielaida bedrē. Visi klusēja. Likās, ka tie piedalās viņa apbedīšanā. Bedre dziļa, tumša. Mēness gaisma tina kāpas plānā, spožā zīdā; vēja iezīmētos rakstus, pat smiltīs iemītās pēdas tā vērta zaigojošā, kroku krokās sastingušā stiklā. Un tikai bedre, kam netika iekļauties kopējā ainavā, viena pati grima tumsā. Taču vīrieti tas viss atstāja vien­aldzīgu. Kad viņš pacēla acis un paskatījās uz mēnesi, viņam sāka reibt galva un kļuva nelabi — tik ļoti viņš bija noguris.

Šai aklajā tumsā sievietes stāvs iezīmējās kā melnum melns plankums. Viņas pieturēts, vīrietis kaut kā aizvilkās līdz gultai, bet pašu sievieti nez kādēļ neredzēja. Un ne tikai sievieti — viss bija izplūdis kā miglā. Pat nokritis uz matrača, viņš «aizvien vēl skrēja pa smiltīm… Arī miegā skrēja. Gulēja nemierīgi. Skaidri atcerējās lejup laisto un augšup vilkto grozu čīkstoņu, tālas suņu rejas. Zināja, ka sieviete ienāca ap pusnakti, lai paēstu, un aiz­dedza pie gultas stāvošo lampu. Bet īsti pamodās tikai tad, kad piecēlās, lai nodzertos ūdeni. Iet sievietei talkā viņš nejaudāja.

Viņš aizdedza lampu un aizsmēķēja, aplaizdams ap­kārt izklaidīgu skatienu. Resns, bet varen ņiprs zirneklītis tekalēja ap lampu. Ja tas būtu tauriņš — vīrietis nebrīnī­tos, bet tas, ka gaisma pievilinājusi zirnekli, — bija sa­vādi. Viņš jau gribēja tam pielikt degošo cigareti, taču pārdomāja. Zirneklis ar sekunžu rādītāja precizitāti meta lokus ap lampu piecpadsmit, divdesmit centimetru attā­lumā no tās. Bet varbūt zirnekli pievelk kas cits, ne tikai gaisma? Jā, zirneklis sagaidīja savu gaidāmo — pie uguns atlidoja naktstauriņš- Pāris reižu viņš triecās pret lampas stiklu — lielā ēna iezīmējās uz griestiem, — tad nokrita uz metāla paliktņa, un vairs nekādu dzīvības zīmju. Kāds dīvains tauriņš — tik pretīgs. Vīrietis piespieda pie tā cigareti. Nervu centri bija paralizēti, un viņš pasvieda kukaini, kas vēl rāvās čokurā, zirneklim. Norisinājās drāma, ko vīrietis jau bija paredzējis. Acumirklī zirneklis pielēca klāt un ieķērās vēl dzīvajā tauriņā. Tad zirneklis atkal sāka mest lokus, stiepdams līdzi savu upuri, kas vairs nekustējās. Viņš, acīm redzot, jau iepriekš tīksminājās par to, kā aprīs sulīgo tauriņu.

Vīrietis pat nebija zinājis, ka ir tādi zirnekļi. Cik pras­mīgi tīmekļa vietā var izmantot lampu. Aužot tīklu, atliek tikai gaidīt, ka tajā kas ieskries, bet ar lampas palīdzību upuri pats var atvilināt. Tam nepieciešams tikai piemērots gaismas avots. Dabā diemžēl tādu nav. Mēness vai meža ugunsgrēki diez vai noderēs. Nav izslēgts, ka šis zirneklis pārstāv kādu jaunu sugu, kas izstrādājusi savus instin­ktus, evolucionējot līdzi cilvēkam … Izskaidrojums, šķiet, nav slikts… Bet kā tad lai izskaidro, ka gaisma pievelk tauriņus?… Tauriņš ir gluži kas cits nekā zirneklis, diez vai lampas gaisma sekmē viņa saglabāšanos. Pie tam šī parādība novērojama tikai pēc mākslīgās gaismas rašanās. To pierāda kaut vai tas, ka tauriņi nesalasījās baros un neaizlidoja uz mēnesi.

Vēl varētu saprast, ja šāds instinkts piemistu kādai vienai šo kukaiņu sugai. Bet tas taču kopējs visiem tau­riņiem, kuru ir kādi desmit tūkstoši sugu. Tātad tas ir noteikts, negrozāms likums. Akla, neprātīga spārnu plivi­nāšana, ko rada mākslīgā gaisma. Noslēpumaina sakarība starp gaismu, zirnekļiem un tauriņiem… Ja likums var izpausties tik aplam, kam tad lai tic?

Vīrietis aizvēra acis… Uzpeldēja neskaidri mēness mirguļi…

Kad viņš pastiepa roku, lai tos satvertu, tie iezibējās un pazuda … Gluži kā spāniešu mušu ēnas smiltīs …

Viņu uzmodināja raudas.

—   Ko tu raudi?

Sieviete centās slēpt apjukumu un piecēlās.

—   Piedodiet… Gribēju jums uzvārīt tēju …

Viņas nomāktā balss, kurā skanēja asaras, padarīja vīrieti domīgu. Kad sieviete noliecās, lai aizkurinātu krās­niņu, viņas mugura savādi raustījās, un viņš ilgi nevarēja saprast, kas noticis. Gaisma viņam atausa pamazām, it kā viņš laiski šķirstītu appelējušas grāmatas lapas. Bet labi vēl, ka var tās pāršķirt. Un pēkšņi viņam kļuva sevis neizsakāmi žēl.

—   Nekas neiznāca …

—   Jā …

—   Un tik muļķīgi viss izgāzās.

—   Nevienam jau nav izdevies… nevienu pašu reizi…

Viņa runāja caur asarām, taču balsī skanēja pārlie­cība, it kā viņa izskaidrotu un attaisnotu viņa neveiksmi.

Saki, ko gribi, — aizkustinoša līdzjūtība. Būtu nekrietni nelikties to manām.

—  Zēl gan… Es jau biju nolēmis, ja vien izdosies aiz­bēgt, tūlīt nopirkt un atsūtīt tev radio…

—   Radio?

—   Tu taču par to jau sen sapņo.

—  Nav liela bēda, nevajag… — Sieviete runāja bikli, kā atvainodamās. — Ja sparīgi ķeršos pie darba, nopirkšu tepat… Ja ņem uz nomaksu, tad pirmajai iemaksai, šķiet, naudas jau pietiek.

—  Jā, zināms, ja uz nomaksu…

—   Vai nenomazgāsimies, kad ūdens būs sasilis?

Pēkšņi viņam uznāca skumjas, pelēkas kā mijkrēslis.

Laizīsim viens otra brūces. Bet, ja mūždien laizīs viens otra nedzīstošās brūces, tad jau arī no mēles nekas nepa­liks pāri.

—   Nu labi, nevajag mierināt… Dzīvi jau nevar no- - dzīvot ar vieniem mierinājumiem… Tur ir sava dzīve, šeit — sava, un aizvien šķiet, ka sveša dzīve ir saldāka … Vispretīgākais ir domāt: ko tad, ja tāda būs visa dzīve?… Kas gan tā par dzīvi? Bet to jau neviens nezina… Ek, labāk līdz kaklam apkrauties ar darbu un par visu to ne- lauzīt galvu …

—   Vai nomazgāsimies? …

Sieviete to sacīja tāpēc, lai viņu uzmundrinātu. Maigi, mierinoši. Vīrietis lēnām atpogāja kreklu, novilka bikses. Viņš no galvas līdz papēžiem bija vienās smiltīs. (Ko tagad dara tā otra?) Viss, kas bija bijis līdz vakardienai, šķitās esam tāla pagātne.

Sieviete saziepēja dvieli.


TREŠĀ DAĻA

<p>TREŠĀ DAĻA</p>

28

<p>28</p>

Oktobris.

Pa ieilgušās vasaras dienu smiltis bija tā sa- kaitušas, ka basām kājām nevarēja uz tām nostāvēt ne piecas minūtes. Bet vajadzēja tikai norietēt saulei, lai drēgns aukstums ieplūstu pa šķirbainajām sienām, un, pirms iekurināja pavardu, bija jāizžāvē savilgušie pelni. Rītos un vakaros bezvēja laikā straujās temperatūras maiņas dēļ cēlās migla, kas atgādināja mutuļojošu upi.

Vīrietis taisīja aiz mājas lamatas vārnu ķeršanai. Viņš tas nosauca par «Cerību». Lamatas ,bija darinātas ļoti vienkārši, ņemot vērā smilšu īpašības. Viņš izraka padziļu bedri un ielika tur koka muciņu. Ar trim ķīlīšiem, tik lie­liem kā sērkociņš, viņš nostiprināja vāciņu, kas bija drus­ciņ mazāks, nekā vajadzētu būt, lai atbilstu muciņai. Pie katra ķīlīša piesēja tievu diegu. Diegi stiepās pāri sprau­gai uz vāciņa centru un bija savienoti ar stiepli ārpusē. Stieples galā uzsprauda ēsmu — kaltētu zivi. Visu ierīci rūpīgi apbēra ar smiltīm, atstājot tikai ēsmu ārpusē seklā smilšu iedobītē. Līdzko vārna satver ēsmu, tajā pašā brīdī puļķīši pajūk uz visām pusēm, vāciņš iekrīt muciņas di­benā, grūst smiltis, un vārna ir dzīva aprakta… Viņš vairākkārt izmēģināja savu ietaisi. Tā darbojās nevaino­jami … Viņš jo dzīvi iztēlojās šo nelaimīgo vārnu, ko tik strauji apraka smiltis, ka tā pat spārnus nepaguva sa­vēcināt.

Ja palaimēsies noķert vārnu, varēs uzrakstīt vēstuli un piesiet tai pie kājas… Nu, protams, viss atkarīgs no tā, vai laimēsies. Maz gan izredžu, ka izlaistā vārna otrreiz nokļūs cilvēka rokās… Ej nu sazini, uz kurieni tā lidos… Parasti vārnu lidojuma loks ļoti šaurs … Turklāt nav iz­slēgts, ka šie ciema tipi salīdzinās divus faktus: mana vārna aizbēgusi, bet barā parādījusies vārna, kurai pie kājas piesieta balta papīra strēmele, un viņiem uzreiz kļūs skaidrs mans nodoms… Un var gadīties, ka viss, kas tik rūpīgi apsvērts, ar tādu pacietību gatavots, būs vējā…

Pēc neveiksmīgās bēgšanas vīrietis bija kļuvis ļoti pie­sardzīgs. Viņš piemērojās dzīvei bedrē, it kā iegrima zie­mas miegā un rūpējās tikai par to, lai izkliedētu ciemi- nieku aizdomas. Mēdz sacīt, ka vienas un tās pašas dar­bības bezgalīga atkārtošana esot vislabākā maskēšanās. Un, ja viņš dzīvos tādu dzīvi, kur nemitīgi tiks atkārtots viens un tas pats, nav izslēgts, ka galu galā viņu aiz­mirsīs.

Atkārtošanās var nest arī citādu labumu. Nu, piemē­ram, divus pēdējos mēnešus sieviete, galvu nepacēlusi, diendienā ver krelles un tā aizrāvusies ar savu darbu, ka pat seja pietūkuši. Garā adata zib vien, kad viņa ar tās aso galu uzķer kartona kārbā sabērtās, metāliski spīguļo­jošās krelles. Viņas ietaupījumi jau sasnieguši divi tūk­stoši jenu. Pastrādās vēl pāris nedēļu — un nauda pirma­jai iemaksai par radiouztvērēju būs rokā.

Adata, kas dietin dēja ap kārbu ar krellēm, šķita esam kaut kas tik nozīmīgs, it kā šī kārba būtu pasaules centrs. Atkārtošanās bija tagadnes rota, tā piešķīra apkārtnei rea­litāti. Un arī vīrietis nolēma aizmirsties vienmuļā fiziskā darbā. Nomēzt smiltis no bēniņiem, sijāt rīsus, mazgāt, tas' bija kļuvis par viņa ikdienas pienākumu. Kamēr viņš strādāja, dungodams sev zem deguna, laiks traucās žig­lāk. Sev par prieku viņš sameistaroja nelielu polietilēna pārjumu, lai miegā viņiem uz galvas nebirtu smiltis, un izgudroja ierīci zivju vārīšanai karstās smiltīs.

Lai nebendētu sev nervus, viņš kopš tā laika vairs ne­lasīja avīzes. Pietika paciesties vienu nedēļu, un avīzes gandrīz vairs nevilināja. Bet pēc mēneša jau bija aizmir­sis, ka tādas ir pasaulē. Kādreiz viņš bija redzējis gravī­ras reprodukciju, gravīra saucās «Vientulības elle», un tā viņu pārsteidza. Tur bija attēlots cilvēks dīvainā pozā. Tas peldēja debesīs. Tā plaši ieplestajās acīs sastingušas bailes. Viss izplatījums caurspīdīgu rēgu pilns. Sim cil­vēkam grūti izspraukties cauri viņu pūlim. Mirušo ēnas, mētādamās rokām, grūž nost cita citu, vienā laidā kaut ko stāsta cilvēkam. Bet kādēļ gan «Vientulības elle»? Viņš tad nodomāja, vai tik nav sajaukti nosaukumu Bet tagad viņam skaidrs. Vientulība — tā ir neremdināmās alkas pēc sava sapņa.

Tieši tāpēc jau grauž nagus, ka ar to vien nepietiek — ja pukst sirds. Pīpē tabaku, kad kaitina domāšanas ritms. Nervozi nodreb, nerodot apmierinājumu dzimumaktā. Gan elpošana, gan iešana, gan zarnu peristaltiskās kustības, gan darbdienas, kas mijas cita ar citu, gan svētdiena, kas atkartojas pēc katrām sešām dienām, gan eksāmeni, kas skolas tiek likti ik pēc četriem mēnešiem, — tas viss nevis nomierināja viņu, bet gan ierosināja uz jaunu un jaunu jau ierastā atkārtošanu. Izpīpēto cigarešu skaits auga, vi­ņam rādījās murgaini sapņi, kuros viņš kopā ar kādu sievieti, kam bija netīri nagi, meklēja vientuļus, svešām acīm apslēptus kaktiņus. Un, kad beidzot viņš konstatēja saindēšanās simptomus, domās tūlīt pievērsās debesīm, ko veido vienkāršas cikliskas eliptiskas kustības, un kāpām, kur valda vienu astotdaļu milimetra gari viļņi.

Viņš guva zināmu baudu nebeidzamajā cīņā ar smil­tīm, savā ikdienas darbā, kas bija pārvērties par labu mācību, bet nevar teikt, ka tā būtu bijusi gatavā pašmo- cība. Viņš nebrīnītos, ja atklātu, ka tas ir ceļš uz izvese­ļošanos. Taču kādu rītu kopā ar produktiem viņa rokā no­kļuva karikatūru žurnāls. Žurnāls kā jau žurnāls, nekā sevišķa. Vāks pārplēsts, izraibināts netīru pirkstu nospie­dumiem — viņi būs to dabūjuši no kāda vecu krāmu uz­pircēja. Kaut gan žurnāla izskats nav nekāds pievilcīgais, šāda cieminieku rīcība jānovērtē kā rūpes par viņu. Vis­vairāk vīrieti samulsināja tas, ka, lasīdams žurnālu, viņš aiz smiekliem vārtījās pa grīdu, spārdījās ar kājām, it kā būtu sākušās konvulsijas.

Karikatūras bija ļoti muļķīgas. Tukšas, vulgāras, sliktā izpildījumā — ja viņam pajautātu, kas tajās jocīgs, viņš nevarētu atbildēt. Padevusies bija tikai viena karikatūra, kurā bija uzzīmēts pakritis zirgs, kam saļodzījušās kājas, kad tam mugurā uzrāpies milzīgs tēvainis. Purns zirgam tiešām bija jocīgs. Bet tik un tā — vai gan tāds neveik­sminieks kā viņš drīkst smieties? Kauns gan! Pielāgoties var tikai līdz zināmai robežai. Turklāt tam jābūt līdzek­lim, nekādā gadījumā mērķim. Viegli runāt par ziemas guļu, bet vai gan viņš var pārvērsties kurmī un uz visiem laikiem nokaut sevī jebkuru vēlēšanos ieraudzīt dienas gaismu.

Tiesa, ja labi padomā, nav jau nekādas cerības, ka vi­ņam jebkad jel kādi izdosies izkļūt no šejienes. Tomēr nav izslēgts, ka var pierast pie bezmērķa gaidām, bet, kad ziemas guļa būs galā, izrādīsies — gaisma tevi apžilbinā­jusi un tu nevari līst ārā. Saka taču: ubags trīs dienas — ubags uz visu mūžu… Rūsa sirdī ieēdas apbrīnojami ātri… Viņš iegrima dziļās pārdomās, bet, līdzko atcerējās jocīgo zirga purnu, viņu atkal sagrāba muļķīgie smiekli. Sieviete blakus lampai, kā aizvien nogrimusi piņķerīgajā kreļļu vēršanā, pacēla galvu un labsirdīgi viņam uzsmai­dīja. Vīrietis, nespēdams paciest savu nodevību, nometa žurnālu un izgāja ārā. Virs bedres mutuļoja pienbalta migla. Nakts paliekas — izmētātas ēnu driskas… ēnu pavedieni, kas zvāro kā nokaitēta metāla stieple… spīgu­ļojošās garaiņu lāsītēs pārvērtušies peldoši ēnu punktiņi… Un šie teiksmainie ēnu raksti modināja sapni, kuram ne­bija gala. Viņš skatījās un nevarēja vien noskatīties. Ik mirklis slēpa sevī jaunu atklāsmi. Te jaucās kopā viss — gan tēli, kas aizgūti no dzīves, gan fantāzija, kam trūka reāla pamata.

Pagriezies pret šo ēnu jūkli, vīrietis uzsauca:

—  Tiesas priekšsēdētāja kungs, iepazīstiniet mani ar apsūdzības rakstu! Sakiet — kāds pamats šādam sprie­dumam? Notiesātais, kājās stāvot, gaida jūsu atbildi!

Miglā iešalcās balss, kas šķita viņam pazīstama. Tā bija dobja, it kā atskanētu telefona klausulē.

—   Tikai viens no simta galu galā …

—   Ko tas nozīmē?

—  Es saku, Japānā no katriem simts cilvēkiem viens ir šizofrēniķis.

—   Piedodiet, par ko jūs runājat?

—   Starp citu, kleptomānu arī ir viens no simta.

—   Par ko jūs runājat?

—  Ja uz sava dzimuma mīlestību disponēts viens pro­cents vīriešu, tad, dabiski, tikpat lielam jābūt sieviešu procentam. Un, turpinot tālāk, — viens procents dedzinā­tāju, viens procents alkoholiķu, viens procents garīgi at­palikušu, viens procents seksuālu maniaku, viens procents lielummānijas apsēsto, viens procents rūdītu blēžu, viens procents impotento, viens procents teroristu, viens pro­cents paranoiķu.

—   Es jūs lūdzu, izbeidziet šīs nejēdzības!

—  Labi, klausies rāmi! Pieskaitīsim vēl tos, kas sirgst ar bailēm no augstuma, bailēm no ātruma, narkomāniju, histēriju, slepkavības domu apsēstos, sifilitiķus, plānprā­tīgos … — arī pa vienam procentam — un mums būs jau divdesmit procenti. Bet, ja tu tādā pašā garā vari nosaukt vēl astoņdesmit anomālijas… nav nekādu šaubu, ka to var izdarīt… Tas nozīmē, ka ar statistikas datiem pavi­sam skaidri pierādīts: simt procentu cilvēku ir nenormāli.

—   Kas par blēņām! Ja nebūtu kaut kāda normalitātes etalona, tad nevarētu konstatēt arī nenormalitāti!

—   Tā nevajag, es taču tikai gribēju tevi aizstāvēt.

—   Aizstāvēt?

—   Diez vai tu gribēsi apgalvot, ka esi vainīgs?

—   Bez šaubām — ne.

—   Tad kļūsti piekāpīgāks. Lai cik ārkārtējs būtu tavs stāvoklis, sevi spīdzināt nav jēgas. Cilvēkiem nevar uzlikt par pienākumu glābt ērmotu kāpuru, bet viņiem nav tie­sību arī to nosodīt…

—   Kāpuru?… Kāpēc protests pret nelikumīgu aiztu­rēšanu mani pārvērtis ērmotā kāpurā?

—   Netēlo vientiesi… Japānā, zemē, kam raksturīgs liels mitrums un augsta temperatūra, astoņdesmit septi­ņus procentus dabas katastrofu rada plūdi, un šajos ap­stākļos zaudējumi, ko nodara vēja dzītās smiltis, sastāda tikai vienu tūkstošdaļu procenta. Ņemt to vērā — būtu tas pats, kas izdot īpašus likumus cīņai ar plūdiem Sahārā. Tukšas runas!

—   Es jau nerunāju par to. Runa ir par manām mocī­bām … Nelikumīga aizturēšana ir nelikumīga visur — vienalga, vai tas būtu tuksnesī vai purvā!

—   A, nelikumīga aizturēšana … Cilvēku alkatībai taču nav robežu… Un tu esi gards kumosiņš ciema iedzīvotā­jiem …

—   Bada laikā velns mušas ēd! Bet es dzīves jēgu sa­skatu kaut kur augstāk!

—   Tas viss ir pareizi. Tātad tu uzskati, ka tev nav paveicies ar tavām dievinātajām smiltīm?

—   Nav paveicies? …

—   Esmu dzirdējis, ka pasaulē ir cilvēki, kas turpat desmit sava mūža gadus ziedojuši tam, lai izrēķinātu skaitli jt ar vairākiem simtiem zīmju pēc komata … Nu brīnišķīgi… Arī tā droši vien var atrast dzīves jēgu … Bet tieši tāpēc jau tu esi iemaldījies šajā apvidū, ka neat­zīsti tādu dzīves jēgu.

—   Tas nav tiesa! Arī par smiltīm nevar spriest tik vienpusīgi. Piemēram, vai tad no tām netaisa veidnes at- lējumiem? … Tālāk — tās nepieciešamas kā izejmateriāls betonam, lai tas būtu cietāks… Smiltis pēti lauksaimnie­cības speciālisti, jo tajās viegli var iznīcināt baktērijas un nezāles… Beidzot, tiek izdarīti mēģinājumi, lai smiltis pārvērstu auglīgā augsnē, tajās ievadot enzīmus. Par smiltīm nevar spriest tik vienkārši…

—  Tavu brīnumu! Cik dedzīgi tu centies pievērst savai ticībai… Bet, ja nu tavi uzskati mainās, es nezināšu, kam lai tic.

—   Man derdzas nosprāgt kā sunim!

—   Bet vai gan nav vienalga… No āķa norāvusies zivs aizvien šķiet lielāka par noķerto.

—   Velns ar ārā, ko tad tu galu galā iesaki?

Bet miglas auti uzplīvoja augšup, un atbildi viņš nesa­dzirdēja. Lejup šļācās gaismas šaltis. Gaisma apžilbināja acis. Sakodis zobus, viņš neļāva nogurumam, lipīgu sod­rēju kamolam, kas spriedās kaklā, izlauzties uz āru.

Ieķērcās vārna. Atcerējies lamatas, viņš nolēma aiziet viņpus mājas un apskatīt savu «Cerību». Nav ko lolot ce­rības, bet ar lamatām ir interesantāk noņemties nekā šķir­stīt karikatūru žurnālu.

Ēsma joprojām stāvēja neskarta. Nāsīs iesitās sapu­vušu zivju smaka. Kopš tā laika, kad viņš iztaisīja «Cerību», aizritējušas jau vairāk nekā divas nedējas — un nekādu rezultātu. Kāds tam galu galā iemesls? Par lamatu konstrukcijas pareizību viņš ir pārliecināts. Ja vārna sakamptu ēsmu, viss būtu kārtībā. Bet tās pat virsū neskatās, nu ko lai dara? …

Kāpēc vārnām nepatīk «Cerība»? Skaties, no kuras puses gribi, — nekā aizdomīga šajās lamatās nav. Vārnām raksturīgi, ka, tīkojot iegūt ko ēdamu, tās riņķo ap cil­vēku mājokļiem, turklāt ļoti piesardzīgi. Viņas it kā sacen­šas piesardzībā ar cilvēku. Kamēr viņu uztverē šī sapuvusi zivs iedobē nepārvērtīsies par kaut ko pavisam parastu … Vispār aukstasinība vēl nenozīmē sakāvi… Gluži otrādi, ja pacietību sāc uzskatīt par sakāvi, tad īstā sakāve tikai sākas. Tieši tāpēc jau viņš izvēlējās nosaukumu «Ce­rība». Labās Cerības Rags — nevis Gibraltārs, bet Keip- tauna …

Lēniem, šļūcošiem soļiem vīrietis atgriezās mājā. Jau atkal laiks gulēt.

Ieraudzījusi viņu, sieviete it kā tikai tagad attapās, no­dzēsa lampu un pārsēdās tuvāk pie durvīm, kur bija gai­šāks. Vai tiešām viņa grib turpināt darbu? Tūlīt pat vaja­dzēja kaut ko darīt. Pieskrējis pie sievietes, vīrietis nogāza viņai no ceļiem kārbu ar krellēm. Melnās bumbiņas, kas atgadināja kaut kādus augļus, izbira pa klonu un vienā mirklī pazuda smiltīs. Sieviete izbīlī noraudzījās viņā, taču neteica ne vārda. Vīrietis stāvēja ar trulu seju. No bez­palīdzīgi savaikstītajām lūpām līdz ar dzeltenu siekalu iz­lauzās žēls vaids.

—   Ko nu tur … Veltas pūles… Nav ko tērēt vār­dus … Tu jau esi saindēta …

Sieviete joprojām klusēja. Viņa klusām laida caur pirk­stiem jau savērtās krelles. Tās spīdēja kā želejas gabaliņi. Vīrieti sagrāba drebuļi: trīsas no kājām kāpa aizvien augstāk un augstāk.

—   Jā, tā tas ir. Drīz nekas vairs nebūs līdzams. Kādā jaukā dienā attapsimies, ka ciemā nav palicis neviena cil­vēka, tikai mēs. Man viss skaidrs… Jā … jā … Tas mūs sagaida, turklāt ļoti drīz… Un, kad atjēgsimies, ka esam nodoti, būs par vēlu… Mēs esam ziedojuši visus savus spēkus, bet tiem par to nospļauties.

Sieviete, cieši vērdamās saujās sažņaugtajās krellēs, lēnām šūpoja galvu.

—   Nē, tas nu nevar būt. Kā tad tie dzīvos, no šejienes aizgājuši, — nekur jau negaida atplestām rokām!…

—   Vai nav vienalga? Šeit garu vilkt vēl nenozīmē dzīvot!…

—   Bet ir smiltis, un tāpēc …

—   Smiltis? — Sakodis zobus, vīrietis paraustīja zodu. — Smiltis, bet kāds labums no tām? Plika graša ar tām nenopelnīsi, slogs kaklā.

—   Nē, tās pārdod.

—   Pārdod? Kam tad viņi tās pārdod?

—   Nu, tās aiziet celtniecībai, vai… Jauc klāt beto­nam …

—   Izbeidz velnu dzīt! Labi vēl, ja šīs smiltis varētu piemaisīt cementam, bet tās taču pilnas ar sāli. Tā jau būtu celtniecības noteikumu neievērošana vai, tā sakot, instrukciju pārkāpšana …

—   Nu, zināms, droši vien pārdod pa kluso… Piegādā par puscenu …

—   PJāpā tavu pļāpāšanu! Ja dambis vai nama pamati sagrūs, viņus neglābs tas, ka smiltis bijušas par puscenu vai pat par velti.

Sieviete uzmeta viņam dusmīgu skatienu. Tad nodūra acis un viņas balsī vairs nebija pazemības.

—   Bet kas tad mums tur, vai nav vienalga? Tā nav mūsu darīšana, nevajag bāzt savu degunu.

Vīrietis apstulba. Viņu pārsteidza ar sievieti notikusī pārmaiņa — it kā viņai no sejas būtu nokritusi maska. Tā bija sievietes veidu pieņēmušā ciēma seja. Līdz šim ciems bija viņam šķitis tikai bende. Vai nederīgs plēsoņa augs, rijīga aktīnija. Viņš sevi uzskatīja par nelaimīgu, aiz ne­jaušības sagrābtu upuri. Bet no ciema iedzīvotāju redzes viedokļa tieši viņi bija visu pamesti un atstāti. Pats par sevi saprotams, ka viņiem nebija nekādu pienākumu pret pārējo pasauli. Un, tā kā vīrietis piederēja pie tiem, kas viņus iegrūduši šai postā, ciema atvieztie ilkņi tika vērsti pret viņu. Viņš vēl ne reizi nebija savas un ciema attie­cības apsvēris šādā plāksnē. Nav nekāds brīnums, ka viņi paši nezina, ko dara. Nu, lai arī tā, tomēr atkāpties būtu tikpat kā pārvilkt svītru savai taisnībai.

—   Varbūt patiesi nav ko raizēties par citiem. Aiz sa­traukuma viņš saslējās. — Tomēr no šī netīrā darījuma kāds brangi iedzīvojas, vai ne?… Nav ko liekt savu mu­guru šo tipu labā …

—   Nē, smilšu pārdošana — tā ir arteļa ziņā.

—   Kā tad!… Tik un tā, kuram vairāk akciju, kurš ieguldījis vairāk naudas, tas galu galā …

—   Saimnieki, kuriem bija nauda, par ko nopirkt šo­neri, sen no šejienes aizbraukuši… Bet pret mums izturas ļoti labi… Varat ticēt, nekādas krāpšanas nav… Ja do­mājat, ka es meloju, lieciet viņiem parādīt aktus, un jums uzreiz būs skaidrs.

Vīrietis stāvēja samulsis, satraukts. Viņš pēkšņi jutās nožēlojams un bezpalīdzīgs. Uzbrukuma plāns, kur ienaid­nieka un paša karaspēks bijis apzīmēts dažādās krāsās, pārvērties mīklainā nenosakāmas krāsas smērējumā, no kura nevar tikt gudrs. Un vai gan bija vērts tik ļoti ņemt pie sirds atgadījumu ar karikatūru žurnālu? Nevienu tas neuztrauc, vai viņš smejas savus muļķīgos smieklus vai ne… Ar pūlēm kustinādams mēli, viņš meimļoja:

—   Nu jā… Jā, zināms… Citu ļaužu darīšanas… Tā ir …

Un tad no viņa lūpām izlauzās vārdi, kas pārsteidza viņu pašu un kam nebija* nekāda sakara ar tikko pār­runāto.

—   Tuvākajās dienās vajadzētu nopirkt kādu augu podā … — Viņš pats brīnījās, bet sievietes seja kļuva vēl domīgāka, un viņš vairs nevarēja atkāpties. — Visapkārt kā izmiris, pat acij nav kur atpūsties ..,

Sieviete satraukta atbildēja:

—   Varbūt priedi?

—   Priedi? … Nē, priedes es nemīlu … Kaut gan vien­alga — ko, kaut vai kādu zāli… Tur ap zemesragu daudz tās, kā to sauc?

—   Spilve", vai? Tomēr kādu kociņu būtu labāk, vai ne?

—   Ja nu koku, tad varbūt kļavu vai arī paulovniju ar tieviem zariem un lielām lapām… Lai tās plandītos vējā …

Plandītos… Trīcošu lapu čemuri. Ja tām ienāks prātā aizbēgt, nekur netiks — cieši pieaugušas pie stumbra …

Nez kādēļ elpa kļuva aprauta. Viņš tikko valdīja asa­ras. Aši noliecies pie zemes, kur bija sabirušas krelles, viņš sāka neveikli rušināties smiltīs.

Sieviete steigšus piecēlās.

—   Nekas, nekas. Es pati… Atri visu pārsijāšu.

Kādreiz, kad vīrietis bija aizgājis aiz mājas savās vajadzībās un_ nolūkojās pāri bedres malai kāpjošajā bāl­ganajā mēnesī, kas šķita esam tik tuvu, ka varētu aizskart ar roku, viņam pēkšņi pārskrēja auksti drebuļi. Varbūt saaukstējies?… Nē, diez vai… Viņu daudzreiz bija kra­tījuši drebuļi, pirms cēlās temperatūra, bet šoreiz bija kaut kas cits. Gaiss nelikās dzeldīgs, miesu neklāja zos­āda. Šermuļi nekņudināja ādu, bet drebināja kaut kur dziļāk, kaulos. Tie izplūda pa augumu sīkiem vilnīšiem, kādi ņirb virs ūdens, kad iemests akmens. Trula sāpe skraidīja no viena kaula uz otru, un nelikās, ka drīz pār­ies. Bija tāda sajūta, it kā, vēja nesta, viņā būtu iestrē­guši sarūsējusi skārda kanna un nu blarkšķēdama veļas pa viņa iekšieni.

Kamēr viņš tā stāvēja, pie visām miesām trīcēdams, un skatījās uz mēnesi, galvā dzima vispārsteidzošākās asociācijas. Ko gan atgādina šis plakanais mēness? Apre­pējis un dažviet rupjiem miltiem apbārstīts augonis… Lētas, sažuvušas ziepes… Bet varbūt apaļa, appelējusi alumīnija brokastkārba… Nu tuvāk centram jau pavi­sam neticami veidojumi. Galvaskauss… Visām zemēm vienādā indes emblēma… Ar baltu pulveri apbiruši kristāli pudeles dibenā… Pārsteidzoša līdzība starp mē­ness virsmu un kristāliem, ko iztvaikodams atstāj ciān- kālija šķīdums. Šī pudele, jādomā, aizvien vēl stāv, ap­bērta ar smiltīm, netālu no durvīm …

Sirdī bija jūtami pārsitieni, tā lēkāja kā ieplīsusi galda tenisa bumbiņa. Cik skumjas asociācijas. Kādēļ prātā aiz­vien kas baiss? Jau arī tā oktobra vējā skan bēdas un iz­misums. Vējš gaudo tā, it kā pūstu stabuli, kas taisīta no tukšas pāksts.

Noraudzīdamies uz kraujas malu, pār kuru lija blāva mēness gaisma, cilvēks nodomāja: ej nu sazini — varbūt šī sajūta, it kā iekšā viss izdedzis, ir tikai skaudība. Viņš apskauž visu, kas jel kādi pārstāv to, kas atstāts tur, augšā, — apskauž ielas, tramvajus, gaismas signālu apa­rātus ielu krustojumos, reklāmas uz telefona stabiem, pus- sprāgušus kaķus, aptiekas, kur tirgojas ar cigaretēm. Un, tāpat kā smiltis bija aprijušas sienu iekšpusi un mājas stabus, skaudība bija izgrauzusi viņa iekšpusi un pārvēr­tusi viņu tukšā kastrolī, kas atstāts uz uguns. Kastroļa temperatūra strauji ceļas. Karstums kļūst neciešams, un nav izslēgts, ka jebkuru mirkli kastrolis izkusīs. Un, pirms runāt par cerību, jāpārdomā, kā pārvarēt šo mirkli un vai vajag pārvarēt.

Gribas vieglāka gaisa! Gribas kaut vai tīra gaisa, kas nebūtu sajaukts ar to, kuru es ieelpoju! Ja katru dienu varētu uzrāpties augšā un kaut vai pusstundu nolūkoties uz jūru, cik tas būtu jauki! Nu to taču varēja atļaut. Ciems apsargā viņu pārāk stingri. Viņa vēlēšanās gluži dabiska, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņš tik apzinīgi strādājis šos pē­dējos trīs mēnešus. Pat ieslodzītajam tiek atļautas pa­staigas.

—    Tas nav izturamsl Dzīvot veselu gadu, iebāzušam degunu smiltīs. Tas jau tikpat kā dzīvu iekonservēt. Vai patiesi man kaut retumis neatļaus pastaigāties bedres ap- kartnē?

Taču sieviete, nerazdama atbildi, klusēja. Viņai bija tāda sejas izteiksme, it kā viņa nezinātu, ko iesākt ar bērnu, kurš gražojas, pazaudējis konfekti.

—    Lai tikai pamēģina teikt, ka nedrīkst! — vīrietis noskaitās. Viņam atkal nedeva miera šīs nīstās virvju kāpnes,, kas izraisīja tik rūgtas atmiņas. — Kad tajā dienā bēgu, es tās redzēju savām acīm… Arī mūsu rindā ir vairākas mājas, pie kurām nolaistas kāpnes.

_— Jā, bet… — viņa runāja bikli, gluži kā taisnoda­mās, — vairums no viņiem jau veselām paaudzēm dzīvo šajās mājās.

—   Bet vai tad uz mums viņi nepaļaujas, vai?

Sieviete kā suns, kas gatavs uz visu, pazemīgi nolieca

galvu. Ja vīrietis tepat viņas acu priekšā dzertu ciānkāliju, viņa droši vien tikpat pazemīgi klusētu.

—   Labi, mēģināšu pats ko sarunāt ar šiem neģē­ļiem.

Tiesa, dvēseles dziļumos viņš neloloja lielas cerības, ka šīs sarunas ko dos. Viņš jau bija apradis ar vilšanos. Tā­dēļ, kad kopā ar otru smilšu pārnēsātāju ieradās tas pats vecis un pavēstīja atbildi, viņš pat nedaudz apmulsa.

Taču šo apmulsumu nekādi nevarēja salīdzināt ar tām izjūtām, kas viņu pārņēma, kad bija aptvēris atbildes jēgu.

— Nu labi… — Vecais runāja lēnām, stostīdamies, it kā atmiņā pārcilādams vecus papīrus. — Tas vispār ne jau nu tā, ka nemazam nevarētu sarunāt, — tā jau nu nav… Es to saku tāpat vien — piemēra dēļ: ja nu jūs abi iznāktu laukā no mājas un mūsu visu acu priekšā … to izdarītu, bet mēs paskatītos… Nu, bet tas, ko jūs lū­dzat, tas ir pareizi, to varēs nokārtot, labi…

—   Bet kas mums jāizdara?

—   Nu, tas… kā lai saka, nu tas, ko dara tēviņš un mātīte. Kopojas … Nu tad tā …

Smilšu pārnēsātāji iezviedzās. Vīrietis sastinga, it kā viņam būtu aizžņauguši rīkli. Viņš ar pūlēm sāka aptvert, ko tie grib. Sāka saprast, ka viņš saprot. Un, kad bija to sapratis, priekšlikums vairs nelikās tik mežonīgs.

Kabatas baterijas stars kā zelta putns aizspurdza gar vīrieša kājām. Tas bija kāds signāls. Tam nopakaļ vēl septiņi vai astoņi stari sāka lodāt pa bedres dibenu. Viņu stindzināja augšā stāvošo vīru nepacietība, kurā tie dega tikpat kā sveķi, un viņš, vēl nevarēdams attapt vārdus, lai noraidītu šo priekšlikumu, jau pats iedegās šai neprātā.

Viņš lēnām pagriezās pret sievieti. Nupat vēl viņa te bija vēzējusi savu lāpstu, bet pēkšņi pazudusi. Būs iemu­kuši mājā. Viņš ielūkojās pa durvīm iekšā un pasauca viņu.

—   Nu, ko mēs darīsim?

Aiz sienas atskanēja viņas apslāpētā balss:

—   Lai iet ratā!

—   Bet gribas tak no šejienes tikt ārā …

—   Tā nedrīkst!

—   Nu, ko tur, uz visu jāskatās vienkāršāk…

Pēkšņi sieviete, smakdama vai nost, nāca viņam virsū.

—  Vai jūs prātu esat zaudējuši? … Tik tiešām zaudē­juši prātu. Sajukuši. Kā drīkst ko tādu atļauties?… Es vēl neesmu traka!

«Varbūt tiešām? … Varbūt tiešām jūku prātā? …» Sie­vietes spīvums spieda viņu atkāpties, bet krūtīs pletās pla­šumā tukšums… Viņš bija tik daudz kājām spārdīts, kāda jēga tagad godam, pašcieņai?… Kad uz tevi skatās un tu dari kaut ko riebīgu, tad šis riebīgais vienlīdz ap­traipa arī tos, kas skatās … Tikt novērotam un vērot… Kādēļ gan tik strikti nošķirt šos divus jēdzienus? Zināma atšķirība starp tiem, protams, ir, bet, lai tā izzustu, es sa­rīkošu viņiem šo nelielo izrādi… Turklāt jāņem vērā arī tas, kāda balva par to gaidāma!… Brīvi staigāt pa zemes virsu… Es gribu izbāzt galvu no šī smirdošā purva un uzelpot ar pilnu krūti! Nojautis, kur atrodas sieviete, viņš pēkšņi metās tai virsū. Sievietes kliedziens, savijušos au­gumu kritiena troksnis pie mājas sienas uzkurināja augšā dzīvniecisku uzbudinājumu. Atskanēja svilpiens, plaukšķi­nāšana, rupji izsaucieni… Ļaužu pulks bija krietni pie­audzis, šķiet, tur bija arī jaunas sievietes. Trīskārt vairāk bija saradies arī kabatas bateriju, kuru gaisma šaudījās gar mājas durvīm.

Viņš sievieti bija pārsteidzis, un viņam izdevās to iz­vilkt ārā. Viņš aizžņaudza tai kaklu, un sievietes augums kļuva ļengans kā maiss. Uguņu pusloks virs bedres atgādināja svētku ilumināciju. Lai gan nebija sevišķi karsts, no padusēm lija sviedri, mati samirkuši, it kā uz galvas būtu uzgāzts ūdens toveris. Skatītāju bļāvieni kā atbalss skanēja ausīs, kā milzīgi, melni spārni aizklāja de­besis. Vīrietim šķita, ka tie ir viņa spārni. Viņš bija kā sa­audzis ar šiem ļaudīm, kas saspringti skatījās no kraujas krants. Tie bija daļa no viņa paša. Viņā uzkurinātā iekāre lika tecēt to siekalām. Viņš drīzāk jutās kā bende, nevis kā upuris.

Tumsa, turklāt trīcēja rokas, un pirksti bija kļuvuši it kā divtik resni. Kad viņš beidzot sagrāba sievieti savās skavās, tā izliecās un veikli izslīdēja no viņa rokām. Stig- dams smiltīs, viņš metās tai pakaļ. Taču tā, gluži kā tē­rauda atspere, no jauna atsvieda viņu nost. Beidzot sa­kampis sievieti, viņš sāka lūgties.

— Lūdzu… Es tevi lūdzu… Es taču tik un tā ne­varu … Nu, izliksimies tikai…

Bet viņam vairs nevajadzēja sievieti turēt. Tai, šķiet, bija zudusi vēlēšanās bēgt. Piepeši viņš izdzirda plīstošas drānas stirkšķi un tai pašā mirklī sajuta stipru belzienu pavēderē — sieviete bija iezvēlusi ar elkoni, ielikdama šajā sitienā visu savu niknumu, visu spēku. Neizdvesis ne skaņas, viņš sakņupa uz priekšu un satvēra ar rokām ceļ­galus. Noliekusies pār viņu, sieviete ņēmās ar dūrēm kul­stīt viņa seju. Pirmajā mirklī varēja likties, ka viņas kus­tības ir gurdas, taču īstenībā katrs sitiens bija tik stiprs, it kā viņa grūstu savilguša un pēc tam sacietējuša sāls galvas. No deguna viņam izšļācās asins strūkla. Asiņainā seja drīz aplipa ar smiltīm un pārvērtās smilšu pikā.

Uzbudinājums augšā noplaka, gluži kā salauzts lietus­sargs. Cits caur citu skanēja sašutuma pilni izsaucieni, ņirgas, uzmundrinājumi, taču tie bija haotiski, aprauti. Arī skurbās, piedauzīgās klaigas nevarēja uzmundrināt skatītājus. Kāds kaut ko meta lejā, bet cits viņu tūdaļ no­rāja. Beigas bija tikpat negaidītas kā sākums. Tālumā skanēja balsis, kas aicināja pie darba, garā uguņu aste izdzisa, it kā to būtu uzvilkuši augšā. Pūta drūms ziemeļu vējš, aizmēzdams pēdējās uzbudinājuma pēdas.

Vīrietis, sadauzīts un smilšu apbērts,• sāka noģist, ka viss bija gājis kā pēc notīm. Šī doma gailēja kaut kur dziļi apziņā, kas atgādināja piesviedrētu veļu, zem kuras

tikai sirds dauzās mokoši skaļi. Sievietes ugunīgi karstās delnas guļ viņam padusēs, un tās sviedru smaka kā ar dzeloņiem dursta viņa nāsis. Vīrietim šķita, ka viņš guļ tās liegajās rokās gluži kā maziņš akmentiņš rāmas upes gultnē.


31

<p>31</p>

Ritēja vienmuļās naktis smilšu gūstā, vilkās nedēļas.

Vārnas vēl aizvien meta «Cerībai» līkumu. Esmu — kaltētās zivis jau vairs nevarēja saukt par kaltētām zi­vīm. Vārnas šī ēsma nespēja iekārdināt, bet baktērijas, acīm redzot, nebija tik izvēlīgas. Kādu rītu viņš pabak­stīja ēsmu ar koku — no zivs bija palikusi tikai āda, bet pati tā pārvērtusies melnā, lipīgā masā. Uzlicis jaunu ēsmu, viņš nolēma pārbaudīt, vai viņa ietaise nav sabojā­jusies. Viņš atgrāba smiltis, atvēra vāku un pārsteigumā sastinga. Muciņas dibenā bija sakrājies ūdens. Centimetru desmit, ne vairāk, bet tas bija pavisam dzidrs, krietni vien tīrāks par to rāvaino suslu, ko viņi saņem ik dienas. Vai gan nesen būtu lijis lietus? … Nē, lietus nav bijis vismaz divas nedēļas. Tad varbūt šis ūdens te patvēries kopš iepriekšējiem lietiem? Nu jauki, bet mulsināja tas, ka mu­ciņa tecēja. Tik tiešām, kad viņš to pacēla, no tās dibena izšļācās ūdens. Tā kā šādā dziļumā nevarēja būt apakš­zemes avota, nāca prātā doma, ka no muciņas aizplūstošā šķidruma vietā nez no kurienes rodas aizvien jauns ūdens. Katrā ziņā tā tam vajadzētu būt teorētiski. Bet kur gan tas radīsies te, šajos saules izdedzinātajos smiltājos?

Vīrietis ar pūlēm apvaldīja aizvien augošo satraukumu. Prātā nāca tikai viena atbilde. Smilšu kapilaritāte. Smilšu virskārta sakarā ar augsto īpatnējo siltumietilpību aiz­vien ir sausa, bet vajag tikai kādu sprīdi parakt — un smiltis jau miklas. Bez šaubām, tas ir tādēļ, ka to virs­kārtas izgarojumi darbojas kā sūknis, kas sūknē ūdeni no apakšējiem slāņiem. Izprotot šo parādību, var viegli rast izskaidrojumu arī biezajiem miglas vāliem, kas veļas pāri kāpām no rītiem un vakaros, pārmērīgajam miklumam, kura dēļ pūst koka mājas sienas un stabi. Galu galā smilšu sausums nav izskaidrojams ar ūdens trūkumu vien; ūdens sūkšanās pa kapilāriem nevar sacensties ar iztvaikošanu.

Citiem vārdiem sakot, ūdens papildinās bez apstājas. Ti­kai šī cirkulācija notiek tādā ātrumā, kāds nav iespējams parastajā augsnē. Un šī «Cerība» ir stājusies ceļā ūdens cirkulācijai. Kā redzams, ieraktās mučeles izvietojums, sprauga starp to un vāku — tas viss nav ļāvis ūdenim, kas sūcas no zemes dziļumiem, iztvaikot, un šķidrums sa­krājies trauka dibenā. Kāds ir šis izvietojums un visa kop­sakarība, viņš vēl nespēja īsti izskaidrot, bet pēc rūpīgiem pētījumiem, bez šaubām, varētu atkārtot savu izmēģinā­jumu. Un nav izslēgts, ka viņam izdotos sameistarot jau pavisam nopietni ņemamu ierīci ūdens uzkrāšanai.

Ja šie izmēģinājumi vainagotos sekmēm, viņam vairs nevajadzētu kapitulēt, ja tie tur pārtrauktu ūdens piegādi. Bet vēl svarīgāks ir kas cits: kā izrādās, visas smiltis ir milzīgs sūknis. Vīrietim sāka likties, ka viņš sēž uz iedar­bināta sūkņa. Lai apvaldītu mežonīgos sirds pukstus, nā­cās apsēsties un atvilkt elpu. Pagaidām tas nevienam nav jāzina. Ja nu šā vai tā — rokā būs labs ierocis.

Viņš nevarēja novaldīties un jautri iesmējās. Lai gan par savu atklājumu vajadzēja klusēt, grūti bija noslēpt lepnumu, kas pildīja sirdi. Vīrietis pēkšņi smalkā balsī iekliedzās un no mugurpuses sagrāba sievieti, kas klāja gultu. Taču viņa izlocījās, bet viņš nokrita uz muguras un, tirinādams kājas, skaļi smējās, — tā vien likās, ka viņam kutina vēderu ar vieglu gāzi pildīta bumba. Viņam bija tāda sajūta, ka roka, ko viņš bija pacēlis pie sejas, brīvi peld gaisā.

Arī sieviete smējās, bet it kā piespiesti — tikai tādēļ, lai nesabojātu viņa labo omu. Vīrietim tēlojās neskaitāmi dzidri jo dzidri apakšzemes strautiņi, kas, gluži kā sudra­baini pavedieni, irdz augšup pa šauro gultni starp smilšu graudiņiem. Sievietei prātā bija kas cits — dzimumakts, kas tūdaļ notiks. Nu labi! Tikai tāds cilvēks, kas cietis kuģa avārijā un kā par brīnumu izglābies, spēj saprast otru, kam gribas smieties tādēļ vien, ka viņš elpo.

Vēl joprojām mitinādamies bedres dibenā, viņš jutās tā, it kā būtu uzkāpis augstā tornī. Varbūt visa pasaule apgriezušies ar kājām gaisā un augstienes un gravas ap­mainījušās vietām. Lai nu kā, bet viņš ir atradis smiltīs ūdeni. Un tas nozīmē, ka tie ciema tipi viņu tik lēti nepie- veiks. Lai pārtrauc ūdens piegādi, viņš iztiks bez tiem pa­visam labi. Viņu atkal sagrāba smiekli, iedomājoties, ka tie skraidīs kā apsviluši. Viņam pat likās, ka ir jau ticis ārā no bedres. Viņš atskatījās, un viņa skatienam pavērās visa bedre. Ļoti grūti spriest par mozaīku, ja nevar to ap­lūkot no tālienes. Pieejot cieši klāt, jūs apmaldīsieties de­taļās. Tikko būsiet ticis vaļā no vienas detaļas, jau otra turēs savā gūstā. Līdz šim viņš redzējis nevis smiltis, bet drīzāk gan tikai atsevišķus smilšu graudiņus.

To pašu viņš varēja sacīt par to otru sievieti un sa­viem darba biedriem. Viņš atcerējās tikai atsevišķas sīkas detaļas, kas viņa iztēlē tagad bija ieguvušas milzīgus ap­mērus: gaļīga deguna nāsis… červeļainas lūpas, gludas, smalkas lūpas … strupi pirksti… slaidi pirksti… zvaig­znes acīs … gara kārpa zem atslēgas kaula … violetu dzīsliņu nostīgotas krūtis… Aplūkojot tuvumā, skatoties tieši virsū — pretīgi. Bet iztālēm tas viss šķiet brīnum sīks, ne lielāks par mazītiņu kukaini. Lūk, tur tālumā ro­sās viņa kolēģi, viņi dzer tēju skolotāju istabā. Bet tur, tajā kaktā, tā sieviete guļ savilgušā guļvietā — kaila, pie­vērtām acīm, kā sasalusi — par to nekas, ka viņas ciga­rete tūdaļ nobirdinās pelnus. Par šiem sīkajiem kukainī­šiem viņš domāja bez kādas skaudības, it kā tie būtu cepumu veidnītes ar tukšu vidu. Un nav jābūt tik fanātis­kam pīrādzniekam, lai ceptu cepumu, ko neviens nav pa­sūtījis, — cept tikai tādēļ, lai veidnes nestāvētu dīkā. Ja viņam nāksies vēlreiz ar tiem stāties sakaros, tad viss būs jāsāk no gala. Pārmaiņas, kas notikušas smiltīs, bijušas pārmaiņas arī viņā pašā. Tā vien šķita, ka smiltīs līdz ar ūdeni atrasts arī jauns cilvēks.

Tā viņa ikdienas pienākumiem nāca klāt darbs pie ūdens savāktuves. Krājās skaitļi un diagrammas. Tika aprēķinats, kurā vietā jāierok muciņa … muciņas forma … attiecība starp laiku, kad spīd saule, un ūdens uzkrāšanās ātrumu … temperatūras un atmosfēras spiediena ietekme uz viņa ierīces efektivitāti. Sieviete nevarēja vien nobrīnī­ties, jkāpēc viņš tik ļoti aizrāvies ar vārnu lamatām. Viņa centās sevi pārliecināt, ka ikvienam vīrietim ir savs jā­jamzirdziņš, un, ja tas viņam sagādā prieku, — nu jauki! Turklāt nez kādēļ viņš izrāda tādas rūpes par viņas mā­jas soli. Tas nav slikti. Lai jau niekojas. Bet arī vīrietim te bija savi apsvērumi un motīvi. Viņa pētījumi pēkšņi sa­stapa nopietnu šķērsli, bija jāsalīdzina un jāsaskaņo' dau­dzi jo daudzi apstākļi. Un, lai gan savākto materiālu daudzums auga, viņš nekādi nevarēja atrast likumsakarību, kas ]autu tos apkopot vienotā sistēmā. Pie tam, ja viņš gribēja iegūt precīzus datus, bija nepieciešams radiouztvē­rējs, lai varētu noklausīties laika ziņas un prognozes. Tā radiouztvērējs kļuva par abu kopējo mērķi.

Novembra sākumā ūdens sakrājās mučelē pa četri litri dienā, bet tad ar katru dienu aizvien mazāk un mazāk. Varbūt to nosaka temperatūra? Izmēģinājumus pilnā ap­jomā, redzams, varēs uzsākt tikai pavasarī. Atnāca gara, barga ziema, un līdz ar smiltīm gaisā virmoja ledus ada­tiņas. Lai varētu nopirkt daudzmaz labu radio, viņš no­lēma reizumis palīdzēt sievietei. Bedrei arī bija savas priekšrocības — te neiekļuva vējš. Toties arī saule, var teikt, nemaz neielūkojās. Pat tajās dienās, kad smiltis sa­sala, to gaisā bija tikpat daudz, cik parasti, un tās vaja­dzēja rakt un rakt. Rokas sasprēgāja un asiņoja.

Beidzot ziemai pienāca gals. Iestājās pavasaris. Marta sākumā viņiem bija nopirkts radiouztvērējs. Uz jumta uz­stādīja garum garu antenu. Sieviete, līksma un izbrīnīju­sies, pusi dienas grozīja kloķus. Mēneša nogalē viņa at­tapa, ka ir uz grūtām kājām. Aizritēja vēl divi mēneši. Trīs dienas no rietumiem uz austrumiem lidoja lieli balti putni. Bet vēl pēc kādas dienas sieviete sūdzējās par neciešamām sāpēm. Viņa pamanīja, ka guļ vienās asinīs. Kāds no ciema — viņai rados bija veterinārs — noteica diagnozi: spontānais aborts. Nolēma sievieti pikapā vest uz pilsētu, uz slimnīcu. Gaidot mašīnu, vīrietis apsēdās sievietei bla­kus, atļāvis tai saņemt savu roku, bet ar otru roku glau­dīja tai vēderu.

— Nu, lūk, pie bedres piebrauca pikaps. Pirmoreiz pusgada laikā tika nolaistas virvju kāpnes. Sievieti, ievīs­tītu segā, kā tādu kokonu uzvilka ar virvi augšā. Līdz pa­šam pēdējam brīdim viņa lūdzošām, asaru pilnām acīm nolūkojās vīrietī. Nelikdamies to manām, viņš novērsās.

Sievieti aizveda, bet virvju kāpnes aizvien vēl karājās savā vietā. Vīrietis bikli piegāja tām klāt un pabakstīja tās ar pirkstgalu. Pārliecinājies, ka tās nav nekāds regs, sāka lēnām kāpt augšā. Debesis bija netīri dzeltenas. Ro­kas un kājas tik smagas, it kā viņš būtu izrāpies no ūdens … Te tās ir … senilgotās kāpnes …

Vējš, kā likās, rautin rāva elpu no mutes. Apgājis vis­apkārt bedrei, viņš pakāpās augstāk, kur skatienam jau pavērās jūra. Ari ta bija duļķaini dzeltena. Viņš dziļi ievilka elpu, bet gaiss bija ass, pavisam citāds, nekā viņš bija iedomājies. Pagriezies viņš pamanīja putekļu mākoni ciema nomalē. Droši vien pikaps ar sievieti… Jā, vaja­dzēja gan tai pastāstīt par lamatām, pirms devās projām.

Bedres dibenā kaut kas sakustējās. Viņa paša ēna. Mazliet augstāk atradās ūdens savāktuve. Viens dēlis bija vaļā. Droši vien kāds uzkāpis tam, nesot_ sievieti. Viņš steidzās atpakaļ, lai bojājumu salabotu. Ūdens, kā jau bija domājis, sniedzās līdz ceturtajai iedaļai. Bojājums ne­bija nekāds lielais. Mājā sprakstošā balsī dziedāja radio. Ar pūlēm valdīdams asaras, viņš iebāza rokas mučelē. Le­dainais ūdens tās apsvilināja. Taču viņš tupēja vien tā­lāk, pat nepakustējās.

Ar bēgšanu nav ko steigties. Tagad viņam rokās bi­ļete braucienam turp un atpakaļ — tīra blanka, un viņš pēc saviem ieskatiem var tajā ierakstīt gan vilciena at­iešanas laiku, gan vietu, uz kurieni grib braukt. Turklāt viņam tik ļoti kārojas pastāstīt kādam par savu ūdens sa- vāktuvi. Un, ja viņš nolems to darīt, tad pateicīgāku klau­sītāju par šī ciema ļaudīm neatrast. Ja ne šodien, tad rīt viņš kādam visu izstāstīs.

Bet bēgšana — par to vēl diezgan laika padomāt.

Paziņojums sakarā ar iesniegumu par pazušanu.

Pazudušā vārds un uzvārds — Niki Dzimpejs.

Dzimšanas datums —

1924. gada 7. marts.

Sakarā ar to, ka saņemts Niki Sino iesniegums par augstāk minētā Niki Dzimpeja pazušanu, pēdējais tiek uz­aicināts līdz 1962. gada 21. septembrim darīt tiesai zināmu savu atrašanās vietu. Gadījumā, ja šāds paziņojums ne­tiks saņemts, viņu uzskatīs par mirušu. Visi, kuru rīcībā būtu kādas ziņas par pazudušo, aicināti līdz norādītajam termiņam par to paziņot tiesai.

1962. gada 18. februārī.

Civiltiesa

Lēmums

Prasītājs Niki Sino

Bez vēsts pazudušais Niki Dzimpejs,

dzimis 1924. gada 7. martā.

Ar šo tiek apstiprināts, ka pēc attiecīgo formalitāšu nokārtošanas — paziņojuma publicēšanas sakarā ar iesnie­gumu par minētās personas pazušanu 1955. gada .18. au­gustā, — tas ir, vairāk nekā pēc septiņiem gadiem, — nav saņemtas nekādas ziņas. Sakarā ar augstāk sacīto tiek pieņemts sekojošs lēmums: pazudušo Niki Dzimpeju uz­skatīt par mirušu.

1962. gada 5. oktobri Civiltiesa Tiesneša paraksts


Paskaidrojumi

<p>Paskaidrojumi</p>

1 K. Markss un F, Engelss. «Vācu ideoloģija», LVI, 1963, 410. lpp.

1 K. Markss un F. Engelss, «Vācu ideoloģija», LVI, 1963, 67. lpp.

3 — Kobo Abe

4

Saule nolaidās, vējš pierima. Vīrietis klejoja pa kāpu, kamēr vien varēja atšķirt dažādos vēja zīmētos rakstus smiltīs.

Guvums nebija liels. Circenis un baltūsainā spīļaste no taisnspārņu kārtas.

Sarkanblakts un vēl viens kukainis — viņš neatcerējās tā īsto nosaukumu, — taču arī kāds to sarkanblakšu sugas.

I , 8*

[1] no žurnāla «inostrannaja literatūra», 1967, 1. nr.

" romāns iznācis krievu valodā izdevniecībā «Molodaja gvardija» 1965. gadā. Latviešu valodā izdots 1967. gadā izdevniecībā «Zinātne». (Red.)

[3] no kobo abes sniegtās intervijas franču literātam Zanam Perolam. «Les Lettres Franļaises», 9.—13., IX, 1967.

[4] «mefropo|u metastāzes iegraužas dabā,» rakstīja žurnāla *Spiegel» autors, «indīgās izplūdes gāzes aizsedz sauli.» Lielajā Tokio ar Četrpadsmit miljoniem iedzīvotāju pirms trim gadiem 154 dienas tika izsludināta trauksme, tas ir, tika aizliegta jebkura automobiļu kustība. Nepaguvušas uzziedēt, no izplūdes gāzēm nokalst tradicionālās sakuras. Laikā, kad uz ielām visdzīvākā kustība, policisti katru pusstundu ieskrien iecirknī, lai ieelpotu skābekli no baloniem.


[6] «inostrannaja literatūra», 1966, 12. nr.

[7] «inostrannaja literatūra», 1966, 12. nr.

[7]

Kādā augusta pēcpusdienā uz S. stacijas perona parā­dījās cilvēks ar pelēku pikē panamu galvā. Pār plecu viņam krustiski karājās liela koka kaste un plakanpudele, bikšu gali bija sabāzti zeķēs, it kā viņš taisītos kāpt kal­nos. Taču visā apkaimē nebija neviena kalna, kurā būtu vērts uzkāpt. Un stacijas kalpotājs, pie izejas pārbaudījis biļetes, aizdomīgi noskatījās viņam nopakaļ. Cilvēks bez garas domāšanas iekāpa autobusā, kas stāvēja turpat pie stacijas, un apsēdās pakaļējā sēdeklī. Autobuss gāja prom no kalniem.

Cilvēks aizbrauca līdz gala pieturai. Izkāpis no auto­busa, viņš redzēja, ka viss apvidus ir bezgalīga augstieņu

[8] dīdāma šķērssiena, kas japāņu mājās noder ari kā durvis.

[9] lauku apavi.

[10] sieviešu josta — 30—40 cm plata drānas strēmele.