Kobo Abe

CETURTAIS LEDUS LAIKMETS


KOBO ABE

CETURTAIS LEDUS LAIKMETS



PRELŪDIJA

<p id="AutBody_0bookmark0">PRELŪDIJA</p>

1.

<p>1.</p>

Biezas šūnainu dūņu kārtas piecu kilo­metru dziļumā, nekustīgas un sastingušas, savēlušās pinkainas gluži kā aizvēsturiska zvēra āda, pēkšņi uzburba un tajā pašā mir­klī arī izjuka, pārvērzdamās tumšos verdošos mutuļos un apdzēsdamas neskaitāmās plan­ktona zvaigznītes, kas virmoja caurspīdīgajā tumsā.

Skatienam atklājās plaisu izvagotais zem­ūdens līdzenuma klinšainais pamats. No plai­sām, šķiežot uz visām pusēm putas, sāka spraukties laukā stīgra, brūnā nokrāsā vi­zoša masa un izlaida vairāku kilometru ga­rumā kā vecas priedes saknes savijušos dzi­numus. Izvirdums kļuva arvien spēcīgāks, izzuda magmas tumšais mirdzums, tikai milzī­gais tvaiku stabs, mežonīgi virpuļodams un plezdamies, strauji un nedzirdami lauzās cauri uzvandītajām dūņām. Taču ari šis stabs, nenokļuvis līdz ūdens virsmai, izgaisa kā ne­bijis, iejukdams milzīgajā ūdens masīvā.

Tieši tajā laikā divas jūdzes uz rietumiem no šejienes uz Jokohamu devās preču-pasa- žieru tvaikonis. Kad kuģa korpuss pēkšņi no­drebēja un iebrikšķējās, šis apstāklis ne ko­mandas locekļus, ne pasažierus nesatrauca. Tikai mirkli viņi saskatījās neizpratnē. Sar­dzes virsnieks uz komandtiltiņa izbrīnījies pamanīja veselu baru izbijušos delfīnu, kas izlēca no ūdens, kā arī acumirklīgu jūras krā­sas maiņu, taču šīs pazīmes viņam nelikās tik nozīmīgas, lai tās ierakstītu kuģa žurnālā. Pie debesīm kā kvēlojošs dzīvsudrabs zvī­ļoja jūnija saule.

Taču tik tikko manāma ūdens svārstība — milzu cunami sākums — okeāna dzīlēs jau vēlās uz kontinenta pusi grandiozos viļņos ar ātrumu divsimt septiņdesmit kilometru stundā.

Elektronu skaitļošanas mašīna savā ziņā ir domājoša mašina.

Tā spēj domāt, bet nevar izvirzīt problēmas. Lai mašīna sāktu domāt, nepieciešams

tās rīcībā nodot tā saucamo programmas karti — lapu ar mašīnai saprotamā valodā uzrakstītiem jautājumiem.

Kad es atvēru durvis, mans asistents Joriki, kas darbojās ap minēto ierīci, pagrie­zies pret mani, jautāja:

—    Nu, kas jauns komisijā?

Mana sejas izteiksme acīmredzot pauda iz­misumu, tā ka viņš, nesagaidījis atbildi, klusu pie sevis nolamājās un pagrūda sānis darba rīkus.

—    Uzvedies pieklājīgi! — es teicu.

Viņš negribīgi noliecās un pacēla skrūv­griezi. Pamētāja to plaukstās un, pastiepis zodu uz priekšu, vaicāja:

—    Kad beidzot varēsim ķerties pie darba?

—    Kā lai es to zinu?

Es biju nikns un nevarēju vienaldzīgi no­skatīties, ka citi dusmojas. Novilcis svārkus, uzsviedu tos uz aparātu dēļa. Tajā brīdī man šķita, it kā mašīna strādātu. Sākusi darboties pati no sevis. Tas, protams, nevarēja notikt. Tās bija tikai halucinācijas. Tobrīd man iešā­vās prātā dīvaina doma. Taču tajā pašā mir­klī to aizmirsu. Izgaisa no atmiņas. Riebīgi, cik karsti…

—    Vai viņiem bija kāds cits plāns?

—    Gaidi vien, ka būs!

Pēc brīža Joriki klusu teica:

—    Noiešu uz brītiņu lejā.

—    Ej vien. Tikpat nav ko darīt.

Atlaidos krēslā un aizvēru acis. Joriki

koka papēžu klaudzoņa attālinājās. Jocīgi, kādēļ Japānā gandrīz visi jaunie zinātnieki valkā sandales ar koka papēžiem? Dīvains paradums. Jo vairāk soļi attālinājās, jo stei­dzīgāki tie kļuva. Varbūt aiz apņēmības kaut ko uzsākt.

Atvēris acis, tūliņ kā kaut ko ļoti svarīgu pamanīju uz plaukta četras mapes ar avīžu un žurnālu izgriezumiem. Trīs gadu laikā sa­krājušies raksti, sākot no tās dienas, kad tika iedarbināta slavenā «MASKAVA-1». Visi raksti par pareģošanas mašīnām. Tas bija manis paša noietais ceļš. Un pēdējās mapes pēdējā lapaspusē mans ceļš būs galā.


2

<p id="AutBody_0bookmark1">2</p>

Pirmās mapes pirmajā lapaspusē bija kāda zinātniskā komentētāja raksts; tā autors vē­lāk radikāli mainīja savus uzskatus. Tas bija cinisms.

Raksts sākās ar vārdiem: «Zinātnieki, atveriet acis!» It kā autors pats būtu pareģo­šanas mašīnas izgudrotājs. «Velsa radītā laika mašīna,» viņš tālāk rakstīja, «ir naivs izgudrojums tikai tāpēc, ka Velss aplūkoja pārvietošanos laikā telpiskā nozīmē. Cilvēks pētī mikroorganismus tikai ar mikroskopa palīdzību. Bet kurš uzdrošināsies apgalvot, ka cilvēks nepētī mikroorganismus, kaut gan neredz tos ar neapbruņotu aci? Gluži tāpat cilvēce guvusi iespēju pati savām acīm ielū­koties nākotnē ar pareģošanas mašīnas «MASKAVA-1» palīdzību. Beidzot laika ma­šīna eksistē! Mēs pieredzēsim jaunu pagrie­zienu civilizācijas vēsturē!»

Tā, protams, varēja teikt. Bet kā šajā rak­stā viss bija pārspīlēts! Ja man jautātu, es atbildētu, ka nekādu nākotni raksta autors nav redzējis. Viņš noskatījies tikai dažus ki­nohronikas kadrus.

Ko toreiz demonstrēja? Vispirms pulksteni, kas rādīja pusdienas laiku, un lielu, atplestu plaukstu. Blakus bija televizors un uz tā ek­rāna tas pats attēls. Tad tika dota komanda: tieši pulksten vienos sažņaugt roku dūrē. In­ženieris pie vadības pults pagrieza kloķus, un pulkstenis uz televizora ekrāna rādīja pirmo pēcpusdienas stundu. Pagāja tikai trīs­desmit sekundes pēc komandas, bet uz ek­rāna jau bija aizritējusi vesela stunda, un roka sažņaudzās ciešā dūrē, kamēr plauksta blakus televizoram palika atplesta.

Pēc tam rādīja citus eksperimentus. Pie­mēram, pavēlēja pēc stundas pamodināt gu­lošu putnu, un uz televizora ekrāna bija re­dzams, kā iztraucētais putns uzspurdz gaisā. Kad pēc stundas pavēlēja palaist vaļā pirk­stus, kas bija cieši aptvēruši glāzi, uz ekrāna varēja redzēt, ka glāze nokrīt uz grīdas un sašķīst smalkās drumslās …

Viss redzētais pārspēja iztēli. Ari es sā­kumā biju aiz pārsteiguma gandrīz vai mēms. Bet ne jau par to es gribu stāstīt. Pagāja trīs gadi. .. pareizāk sakot, sākās ceturtā mape ar izgriezumiem, un tas pats komentētājs sāka vilkt citā tonī:

«īstenībā pareģojumi mūsu pasaulē acīm­redzot nevar piepildīties. (Pat viņa frazeolo­ģijā jautās kaut kas nelietīgs.) Pieņemsim, kādam cilvēkam ir pareģots, ka viņš pēc stundas iekritīs bedrē. Vai atradīsies tāds muļķis, kurš patiešām ievelsies bedrē, ja viņš iepriekš brīdināts? Ja atrastos, tad, nav šaubu, tam jābūt ļoti vientiesīgam un viegli suģestējamam cilvēkam. Šajā gadījumā to nevar uzlūkot par pareģošanu, bet tā ir iedvesma. Labāk atteiksimies no šiem spīdo­šajiem meliem, ko dēvē par pareģošanas ma­šīnu, nosauksim to godīgi par hipnotizēšanas mašīnu, kas izmanto cilvēku vājības …»

Lūk, kur esam nonākuši. Lai notiek, sau­ciet tā, ja jums labpatīk. Kas paņēmis kniep­adatu, tas nozags arī cirvi. Bet ne jau viņš vienīgais ir tāds. Pēkšņi visi novērsušies no mana darba. Esmu kļuvis bīstams cilvēks.

Pirmās mapes otrs izgriezums — raksts ar manu fotoattēlu. Tajā es vēl smaidu. Tā ir mana intervija sakarā ar «MASKAVU-1».

«Es nedomāju, ka tā būtu kārtējā pile. Teo­rētiski tāda mašīna ir pilnīgi iespējama. Ne­domāju, ka tā būtiski atšķirtos no parasta­jām elektronu skaitļošanas mašīnām,» stāsta profesors Kacumi no Centrālā skaitļošanas tehnikas zinātniskās pētniecības institūta. Profesors runāja mierīgi un apvaldīti, kā jau speciālists.»

Tie bija salti meli. Es vienkārši aizsvilos. Atbildēju ļoti vēsi, tā ka viens no korespon­dentiem saniknots jautāja:

—   Vai sensei [1] grib teikt, ka uzbūvēt šādu lietu viņam ir tīrais nieks?

—    Kāpēc ne, ja vien būtu laiks un nauda . ..— To es teicu gandrīz vai ar tīru sirdsapziņu. — Principā spēja pareģot nā­kotni piemīt visām elektronu skaitļošanas mašīnām. Galvenā problēma slēpjas nevis pašā mašīnā, bet tehnisko iemaņu līmenī, kāds nepieciešams, tās apkalpojot. Program­mēt, tas ir, formulēt jautājumus mašīnai sa­protamā valodā, ir grūti. Līdz šim program­mēšanu vajadzēja veikt cilvēkam. Bet šī «MASKAVA-1» acīmredzot ir tieši tāda ma­šīna, kas spēj pati programmēt.

—   Ko var veikt ar šādu mašīnu? Vai jūs mums neatklātu kaut ko no sapņu jomas?

—    Hm … Parasti hipotēžu efektivitāte ir apgriezti proporcionāla pagājušajam laika posmam un zūd paātrināti. Kā jūs paši varē­jāt pārliecināties, pareģošanas iespējas pre­tēji cerībām ir ierobežotas, vai tā nav? Ja ļauj nokrist glāzei, tā saplīst. Lai to uzzinātu, nav nemaz jāaicina talkā pareģošanas ma­šīna, vai nav tiesa? Tas pat skolēnam zināms. Nu, droši vien tiks atrastas iespējas izmantot to kā mācību līdzekli. Bet es domāju, ka ne­vajadzētu lolot pārāk rožainas cerības.

Toreiz es aiz skaudības nespēju nekur rast mieru. Ja sēdēšu, rokas klēpī salicis, tad no­teikti atpalikšu. Nē, man nebūs miera, ie- kāms nemēģināšu pats uzbūvēt tādu mašīnu. Un es drāzos pie institūta direktora, skrēju pie paziņām. Neviens nekādu dziļāku inte­resi par manu priekšlikumu neizrādīja. Pa­visam mani nobeidza kāds rakstnieks, kura smērējumu kā mana domubiedra uzstāšanos nodrukāja blakus intervijai. (Nav nekā šaus­mīgāka par tumsonību.)

«Ļoti iespējams, ka brīvību zaudējušos ko­munistus sagaida tikai tāda nākotne, kādu var pareģot mašīnas. Bet mums, kas ceļ savu nākotni, balstoties uz brīvu gribu, šīs mašī­nas neko nenozīmē. Papūlieties parādīt mūsu nākotni tādā mehāniskā spogulī, un jūs redzēsiet, ka spogulis kļūs caurspīdīgs kā loga stikls. Par visu vairāk es baidos, ka ticība pareģošanas iespējai var iedragāt mūsu morāli…»

Beidzot tomēr man palīdzēja laimīgs gadī­jums. Atvērsim otro mapi. «MASKAVA-1» sāka rādīt, ko tā spēj. Biju gatavs ziedot savu dzīvību par tādu iespēju. Ko nu mūsu sapņi! No mašīnas kā no pilnības raga cits pēc cita bira laukā pareģojumi — lietišķi, sausi, ārkārtīgi reāli. Sākumā tās bija apbrī­nojami precīzas laika prognozes, pēc tam — rūpniecības un ekonomikas stāvokļa progno­zes …

Dažos vārdos nav iespējams pastāstīt par apmulsumu, kāds valdīja tajās dienās. Pēkšņi Japāna saņēma rīsa ražas prognozi. Pret pro­gnozi izturējās nevērīgi — sak, pēc pusgada pārbaudīsim. Bet tad …

Visu valsts banku norēķini pirmajiem di­viem ceturkšņiem.

Nenomaksāto vekseļu skaits nākamajā mēnesī.

Kāda universālveikala paredzamā peļņa.

Nagojas pilsētas mazumtirdzniecības cenu indeksi nākamajā mēnesī.

Tokijas ostas noliktavu piepildīšanas pa­kāpe.

Šīs prognozes tika saņemtas cita pēc citas, un apbrīnojami, ka tās piepildījās ļoti pre­

cīzi, tā ka nebija nevienas nejaušas novirzes un kļūdas. Pārsteidzošs bija arī paziņojums prognožu saraksta beigās:

«Bez tam «MASKAVA-1» var pareģot jūsu zemei akciju cenu indeksus, kā arī ražošanas un patēriņa savstarpējo samēru. Taču mēs atturēsimies un necentīsimies izraisīt jūsu zemē ekonomiskas grūtības. Mūs vienmēr vadīs tikai viens mērķis — godīga, draudzīga sacensība.»

Trieciens bija tik spēcīgs, ka pat laikraksti sniedza vienīgi visnepieciešamākos komen­tārus. Ari citas «brīvās pasaules» valstis acīmredzot bija saņēmušas attiecīgas pro­gnozes un tāpat cieta klusu. Šī nožēlojamā klusēšana turpinājās diezgan ilgi. Taču val­dības nesēdēja vis rokas klēpī salikušas. Fi­nansistu aprindas piespieda rīkoties arī mūsu zemes valdību.

Vispirms, lai glābtu prestižu, arestēja vai­rākus komunistus — it kā par spiegošanu. Un beidzot pie mūsu Centrālā skaitļošanas teh­nikas zinātniskās pētniecības institūta iekār­toja laboratoriju — kā tika paziņots, — lai izveidotu savu oriģinālu pareģošanas ma­šīnu. Mani iecēla par šās laboratorijas vadī­tāju, un tas bija dabiski, tāpēc ka esmu la­bākais programmēšanas speciālists Japānā. Nu mana vēlēšanās piepildījusies, tagad varu ar visu sirdi nodoties pētījumiem, kas sais­tīti ar pareģošanas mašīnām.

Izgriezumi no ceturtās mapes …

Saskaņā ar paziņojumu «MASKAVA-1» klusē. Joriki ir mazliet parupjš, tomēr neno­liedzami spējīgs palīgs. Darbs ritēja raiti, un nākamā gada rudenī gandrīz viss bija pa­beigts, tā ka varējām uz televizora ekrāna parādīt, kā kādreiz saplīsīs glāze. (Parādības, kas saistītas ar dabas likumiem, samērā viegli demonstrēt.) Mēs vairākkārt izdarī­jām vienkāršus mēģinājumus, un ar katru reizi lielāka kļuva kā mana, tā mašīnas slava, un līdzi tai auga visdažādākās cerības. Es zinu, ka dažiem cilvēkiem šī mašīna ir bīs­tama. Kad mēģinājām pareģot zirgu skrieša­nās sacīkšu rezultātus, rīkotāji sacēla troksni un piespieda mūs pārtraukt darbu. Toreiz biju tik naivs, ka priecājos par savas mašī­nas briesmīgo reputāciju, taču tagad saprotu, ka toreizējais incidents bija pirmais nelaimi vēstījošais brīdinājums, ka galu galā mūs atstums pavisam. (Nezinu, uz cik balstiem turas pasaule, bet vismaz trīs no tiem droši vien ir tumsonība, analfabētisms un trulums.) Starp citu, toreiz mēs vēl virzījāmies kalnup un es loloju visrožainākās cerības. Nezinu, kādēļ, bet mani sevišķi mīlēja bērni; es bieži figurēju krāsaino komiksu lappusēs, kurās bija attēlots, kā es, robotu pavadīts, nāku no savas CZP institūta laboratorijas (īstenībā mašīna sastāv no vairākām metāla kastēm, kas izvietotas «E» veidā apmēram septiņdes­mit kvadrātmetru lielā laukumā, taču komik­sos, redzams, nākamo gadsimtu notēlo jumam

roboti vajadzīgi ka ēst) un pieveicu visādus neģēļus.

Beidzot mašīna bija noregulēta, un pienāca laiks sākt to vingrināt un apmācīt. Bez izglī­tības un dzīves pieredzes cilvēks pat ar sa­vām smadzenēm nekur neder. Tāpat ir ar mašīnu. Nepieciešama pieredze, jo tā ir sma­dzeņu barība. Bet mašīna nespēj staigāt pa ielām un uzturēties sabiedrībā; tādēļ cilvē­kiem jākļūst par šīs mašīnas rokām un kā­jām, visur jāskrien un jāvāc tai informācija. Apnīkstošs darbs, kas patērē milzumu spēka un naudas.

(Ņemot vērā mūsu institūta profilu, kā arī «MASKAVAS-1» pareģojumu psiholoģisko ietekmi, informācija attiecās galvenokārt uz ekonomikas jautājumiem.)

Mašīnas spēja apgūt informāciju ir neiero­bežota. Visu, ar ko mašīnu baro, tā pienācīgi pārstrādā un kaut kur noglabā. Kad kāda no mašīnas «sistēmām» ir pietiekami apgādāta, no attiecīga punkta jāpienāk signālam. Kopš šā brīža «sistēma» spēj pati izstrādāt sev pro­grammu.

Kādudien tika saņemts pirmais signāls. Tas nozīmēja, ka mašīna apguvusi visas dabas parādību funkcionālās sakarības, ko izsaka ar līkni. Es nekavējoties pārbaudīju. Noteicu mašīnai uzdevumu — parādīt uz televizora ekrāna, kā četrās dienās ūdenī izaug zirnis. Mašīna ar uzdevumu tika galā teicami. Va­rēja vērot, kā asns stiepjas garumā, līdz

sasniedz septiņus centimetrus. Tālākā attīs­tība norisinājās ātri. Par godu šai dienai es oficiāli nosaucu mašīnu par «KEIGI-1».

Laiks aizvērt trešo mapi un paņemt ce­turto. Situācija pēkšņi krasi mainās.


4

<p id="AutBody_0bookmark2">4</p>

Pareģošanas mašīnas radīšanu nolēmām at­zīmēt ļoti svinīgi. Kādu uzdevumu tai dot vispirms? Izsūtījām anketas, sarīkojām pār­runas. Sāka strādāt speciāla komisija, žurnā­listi gaidīja savu kārtu. Pēkšņi pienāca ziņa, ka iedarbināta «MASKAVA-2».

Šis jaunums slēpa sevī ļaunu joku. Man šo faktu paziņoja agri no rīta pa telefonu no kādas redakcijas.

Stāsta, ka šī «MASKAVA-2» jau esot kaut ko pareģojusi. Tā paziņojusi, ka nākotne no­teikti piederot komunistiskajai sabiedrībai. Nu, kā? Ko jūs par to domājat, sensei? …

Man tas viss šķita gaužam uzjautrinoši, un es neviļus iesmējos. Starp citu, nekā smiek­līga tur nebija. Raudāt vajadzēja, nevis smie­ties, — ne jau bieži gadās dzirdēt ziņas, no kurām dabū vēdergraizes.

Institūtā par to vien runāja. Es jutos nožē­lojami. Ne jau tikai tāpēc, ka mūsu mašīnai nelaimējās. Piedevām mani vēl sagrāba kaut kādu lielu nepatikšanu priekšnojauta.

Jaunie līdzstrādnieki sprieda:

—          Mašīnai nav jāpareģo tādas banālas lietas.

—    Kādēļ ne? Bet ja nu tā ir taisnība?

—    Varbūt šis pareģojums ir safabricēts?

—           Gluži manas domas. Jau tas vien ir smieklīgi, it kā nākotnei esot jābūt ar kaut kādu «ismu».

—           Nedomā par to kā par «ismu», tad ne­būs smieklīgi. Tas ir pavisam vienkārši — no ražošanas līdzekļu privātīpašuma pāriet uz pavisam citu īpašumu …

—- Un tu spēj apgalvot, ka šī cita forma iespējama vienīgi komunismā?

—    Stulbeni! Tieši tas jau ir komunisms!

—    Tāpēc es saku, ka tas ir banāli.

—    Tu taču neko neesi sapratis.

—          Zini, cilvēkam galvenais ir dzīvot brī­vībā, nepakļauties varmācībai.

—    Ko tu saki! Cik oriģināla doma!

Ak vai, neviens neiesmējās.

Tad visi pienāca man klāt. Viņi jautāja, vai mūsu mašīna nevar pareģot kaut ko jē­dzīgu šajā problēmu lokā.

—          Mēs viņus vēl pārtrumposim, — es pa­jokoju.

Otrā dienā pienāca paziņojumi no Ameri­kas. «Pareģošana no zīlēšanas atšķiras pašos pamatos. Pareģošana var būt vienīgi tas, kas ietver sevī jēdzienu par tikumību. Citu jau­tājumu nodošanu mašīnu rīcībā patiešām var nosaukt par necilvēcību. Arī mūsu valstī sen jau ir pareģošanas mašīna, taču mēs, paklau­sīdami savai sirdsapziņai, izvairāmies to iz­mantot. Padomju Savienības rīcība pēdējā laikā ir pretrunā ar tās paziņojumu par mie­rīgu līdzāspastāvēšanu un apdraud tautu draudzību un cilvēka brīvību. «MASKA- VAS-2» pareģojumu mēs uzskatām par var­mācību pret cilvēka garu un iesakām pēc iespējas ātrāk atteikties no šādu mašīnu pa­kalpojumiem. Ja tas netiks darīts, mēs bū­sim spiesti lūgt ANO palīdzību.» (Valsts sek­retāra Stroma intervija.)

Tik barga mūsu sabiedrotā nostāja neva­rēja neiespaidot mūsu darbu. Tas, no kā es biju baidījies, beidzot notika. Tajā pašā dienā ap pulksten trijiem institūta direktors man pasniedza ielūgumu uz programmēšanas ko­misijas ārkārtējo sēdi. Izrādījās, ka komisija reorganizēta un sēde sanāks pavisam citā sastāvā. Statistikas pārvalde bija rīkojusies bez jebkādām ceremonijām. Ja neskaita di­rektoru un mani, komisijā nebija vairs ne­viena speciālista — visi bija jauni, un tās lo­cekļu skaits bija stipri sarucis.

Sēde, kā vienmēr, notika institūta galve­nās ēkas otrajā stāvā. Agrāk, ieradušies uz sēdi, mēs labprāt apmainījāmies ar jokiem un asprātībām, piemēram, — kas notiktu, ja jaunlaulātajiem pareģotu šķiršanās dienu. Tagad šeit valdīja pavisam cits noskaņojums. Pirmais piecēlās Statistikas pārvaldes ierēd­nis — kāds Tomojasu, kas uzņēmās vadītāja lomu.

—    Jaunā komisija, — viņš teica, — patur tikai veco nosaukumu, bet tās būtība no šās dienas izmainīsies pašos pamatos. Piekodinu jūs ņemt to vērā. Valdības aprindas vienprā­tīgi secinājušas, ka iepriekšējo pētījumu laiks beidzies un jāsāk sastādīt programma, kas šoreiz ar vislielāko atbildības sajūtu jā­dara tikko ieceltajai komisijai. Tas nozīmē, ka bez šīs komisijas speciālas atļaujas pare­ģošanas mašīnu turpmāk aizliegts ieslēgt. Patstāvība ir atbalstāma un respektējama pē­tījumu periodā, bet, sākoties praktiskās dar­bības posmam, nepieciešams precīzi zināt, kas uzņemas atbildību. Tā tas ir. Un vēl ko lūdzu jūs ņemt vērā. No šās dienas mūsu sē­des notiks aiz slēgtām durvīm.

Pēc tam piecēlās kāds izstīdzējis tips. Es viņu redzēju pirmoreiz. Viņš nosauca savu vārdu, zinātnisko grādu un titulus, taču es nesadzirdēju. Likās, viņš ir tāds kā ministra sekretārs. Nervozi lauzīdams savus garos pirkstus, viņš sacīja:

—    Ja pavērojam «MASKAVAS-2» pēdējo uzstāšanos, nav grūti saskatīt, kā minēts amerikāņu paziņojumā, zināmu politisku no­lūku … Par to var spriest, piemēram, no … Sākumā viņi uzkurināja mūsu ziņkāri ar savu «MASKAVU-1», cerot, ka mēs, negribēdami atpalikt, būsim spiesti būvēt paši savu pare­ģošanas mašīnu. Tā arī notika … (Interesanti zināt, kāda velna pēc viņš blenž uz mani?) Kad nu mēs esam sasnieguši praktiskās dar­bības pakāpi, lūk, viņi atkal mūs paķer. Pie tam ar smalku izdomu, politiski… Ja viņi izdara politiskus pareģojumus, tad ari mums būtu kauns tādus neizdarīt, citādi radīsies ne­lāgs iespaids. Galu galā mēs varam apsveikt sevi ar to, ka paši diezgan veikli esam tikuši pie spiega. Es runāju par pareģošanas ma­šīnu. Gribētos, lai jūs to rūpīgi apsvērtu. Lai mēs neaizsapņotos un neiekristu slazdos. Es gribētu, lai jūs to pienācīgi apzinātos …

Es pieprasīju vārdu. Direktors satraukti pavērās manī.

—    Bet kā ar programmas projektu, — es jautāju, — ko izstrādājusi iepriekšējā komi­sija? Vai var cerēt, ka mēs to apstiprināsim?

•— Kuru projektu? — garais ieskatījās To- mojasu papīros.

—   Bija taču pavisam trīs… — Tomojasu apjucis šķirstīja papīrus.

—    Kādēļ trīs? Es runāju par pirmo, kas ir izstrādāts un pieņemts. Darba vērtības un sa­maksas problēma atkarībā no mehanizācijas tempiem. Atliek tikai izvēlēties kontrolei uz­ņēmumu un …

—    Pag, pag, sensei, — mani pārtrauca To­mojasu. — Tiesības izlemt komisija ieguvusi tikai šīsdienas sēdē. Tas, kas bijis agrāk, pats par sevi saprotams, zaudējis spēku …

—    Bet mums taču viss ir sagatavots!

—    Nē, nekas neiznāks, — garais sacīja. — Man šis projekts neliekas izdevies. Pārāk liels risks. Šo problēmu iespējams saistīt ar politiku, jūs saprotat…

Viņš iesmējās, sakniebis lūpas, un viņa omulīgajiem, skaļajiem smiekliem piebalsoja pārējie komisijas locekļi. Nesapratu, kas bija smieklīgs. Garastāvoklis man bija galīgi sabojāts.

—    Nu redzat, jūs nesaprotat. Tas taču ir tikpat kā atzīt «MASKAVAS-2» uzvaru! _

—   Patiešām! To viņi tikai grib panākt. Acis jātur labi plati vaļā …

Visi atkal iesmējās. Tā tik bija komisija! Salasījies kaut kāds idiotu bars. Starp citu, es vairs negribēju strīdēties. Politiku nevaru ciest ne acu galā. Ja nu par nederīgu atzīts pirmais projekts, tad tā vietā tūlīt jāizvirza cits. (

—    Tad paliksim pie otra projekta? Iedzī­votāju nodarbinātība pēc pieciem gadiem, nemainoties naudas apgrozībai…

—    Tas arī neder, — garais iebilda un pa­skatījās uz pārējiem locekļiem, it kā gaidī­dams viņu atbalstu.

—    Nu, zināt, tādu jautājumu, kas nebūtu saistīti ar politiku, laikam vispār nav.

—    Jūs tā domājat?

—    Un jūs?

—    Mēs gribētu, sensei, lai jūs par to pa­domātu … Mums trūkst jebkāda priekšstata par to, ko var vai nevar veikt ar pareģoša­nas mašīnu …

—          Nu labi, bet trešais projekts? Prognoze par kārtējo parlamenta vēlēšanu rezultā­tiem …

—    Prātu var zaudēt! … Šis taču ir visne­iespējamākais no visiem jūsu projektiem!

—    Piedodiet, — sarunā iejaucās komisijas loceklis, kurš visu laiku bija klusējis. — Es nekā nevaru saprast vienu… Atkarībā no tā, vai cilvēks zina vai nezina pareģojumu, viņš, saprotams, izturas dažādi. Bet, ja šo pa­reģojumu dara zināmu atklātībai, vai tas vairs piepildās?

—    Jau divdesmit reižu to visu esmu skaid­rojis iepriekšējai komisijai, — es atbildēju.

Acīmredzot mans tonis nebija visai laipns, jo lektora lomu steigšus uzņēmās Tomojasu.

—    Tādā gadījumā izdara jaunu pareģo­jumu, kurā ir ņemts vērā, kā cilvēki rīkojas, zinot pirmo pareģojumu. Tas ir, tiek izdarīts otrs pareģojums … Ja nu arī to publicē, tad izdara trešo pareģojumu… un tā, cik vien vajag, līdz bezgalībai… Beidzamais būs tā saucamais maksimālās pakāpes pareģojums. Uzskata, ka kvalitātei atbildīs vidējais arit­mētiskais lielums no pēdējā un pirmā pare­ģojuma.

Stulbais klausījās un, pagriezies pret mani, māja ar galvu, visādi izrādīdams savu sa­jūsmu.

—    Redzi nu, kas to būtu domājis! . . .

Institūta direktors neizturēja.

—          Paklausies, Kacumi-kun, — viņš čuk- steja man pie auss. — Varbūt vajadzētu ņemt kaut kādas dabas parādības?

—    Ar laika prognozēm lai nodarbojas me­teorologi. Tas taču ir pavisam vienkārši, lai pieslēdz savas skaitļošanas mašīnas pie mū­sējām, un tas ir viss.

—   Es jau arī saku, varbūt ņemt kaut ko sarežģītāku.

Es klusēju. Tik tālu pazemoties nevarēju. Kā es vēlāk izskaidrotu Joriki un citiem dar­biniekiem? Vai varu viņiem teikt, ka visa informācija, ko bijām savākuši pusgada laikā, nav ne plika graša vērta? Nestrīdas taču par to — ir vai nav labi nodarboties ar dabas parādību pareģošanu. Svarīgi ir zināt, kurp virzīs mūsu auklējuma — pareģošanas mašī­nas iespējas?

Sēdi beidzot, nolēma, ka man, ņemot vērā visus aizrādījumus un ierosinājumus, līdz nākamajai sēdei jāsagatavo jauns projekts. Pēc tam komisijas sēdes notika katru nedēļu; dalībnieku skaits tajās kļuva arvien ma­zāks, kamēr ceturtajā sēdē neieradās trīs — Tomojasu, es un tas izstīdzējušais tips. Gluži dabiski. Vienīgi pavisam aprobežots cilvēks nebūtu miris nost aiz garlaicības mūsu apni­cīgajās sapulcēs, kas līdzinājās nopratināša­nai ar mājieniem un līdz galam neizteiktām domām.

Joriki jau paša sakuma atklāti protestēja pret komisijas locekļu nostāju. Viņš uzskata, ka tā ir aizbildināšanās, ka patiesībā viņi baidās no politiskām prognozēm. Kaut arī Jo­riki neslēpj savu neapmierinātību, viņš tomēr ir lielisks darbinieks. (Tikko būs izdevība, es noteikti viņam pierādīšu, cik augsti viņu vēr­tēju.) Tagad mēs visi vaiga sviedros izstrā­dājām programmas projektu, kas būtu pa prātam komisijai. Dažreiz pirms sēdēm iz­nāca strādāt arī naktīs.

Jo ilgāk strādājām, jo vairāk pārliecinājā­mies, ka nav nemaz tik daudz lietu un parā­dību, kas nebūtu saistītas ar politiku. Šķiet, ka tādu vispār nav. Pieņemsim, ka gatavoja­mies izdarīt pareģojumu par apstrādājamās zemes platību. Šis jautājums tūlīt jāsaista ar problēmu par šķirisko noslāņojumu laukos. Aplūkosim jautājumu par automaģistrāļu tīklu valstī pēc vairākiem gadiem, un atkal nepieciešams skart ar valsts budžetu saistī­tas problēmas. Nav nozīmes uzskaitīt citu pēc cita visus piemērus, bet visus divpadsmit manis iesniegtos projektus noraidīja.

Galu galā es biju pavisam nomocījies. Ar politiku ir tāpat kā ar zirnekļa tīklu — jo vairāk centies no tā izkļūt, jo ciešāk tas tevi apvij. Es ne vienmēr esmu vienisprātis ar Joriki, bet vai patiesi nav pienācis laiks at­spēlēties?

Šodien es demonstratīvi devos uz sēdi ar tukšām rokām. Lai negaida no manis nekā­dus projektus. Pie tam es neaizmiršu atgā­dināt Joriki:

— Ņem vērā, es uzspļauju politikai. Ne ta kā tu.

Taču, kā jūs jau zināt, no šās sēdes es at­griezos pagalam satriekts.


5

<p id="AutBody_0bookmark3">5</p>

Iezvanījās telefons. Runāja komisijas lo­ceklis Tomojasu.

—     Sensei? … Piedodiet, es toreiz maz­liet … Vispār es esmu apspriedies ar pār­valdes priekšnieku … (Melo, nav taču pa­gājušas ne trīsdesmit minūtes!) Kā lai jums to … Vārdu sakot, ja jūs rīt līdz pusdienai neiesniegsiet jaunu plānu, baidos, ka visam būs beigas …

—    Kā — beigas?

—     Rīt mums jāziņo kabineta ārkārtējā sēdē.

—     Tad pasakiet viņiem, ko es jums teicu . ..

—     Redzat, sensei, es nezinu, vai jūs to zi­nāt, bet uzskata, ka darbu ar mašīnu vaja­dzētu pavisam pārtraukt…

Paskat, cik tālu esam nonākuši!… Nu ko, paklausīt un reizi nedēļā izzīst no pirksta ne­kur nederīgus plānus? Tagad droši vien arī tas vairs nelīdzēs. Vai izdzēst mašīnas «atmiņu», atsviest to atpakaļ sākotnējā bēr­nišķi idiotiskajā stāvoklī un dot vietu kam citam? . . .

Atkal paraudzījos uz mapēm ar izgriezu­miem, piecēlos un aplūkoju mašīnu zāli. Ma­pes lūgtin lūdz aizpildīt tajās tukšās vietas, bet mašīna, spēka pārpilna, nīkst. «MAS­KA VA-2» vairs nedraiskuļojas, neaizskar ci­tas valstis ar pareģojumiem, bet stāsta, ka pati savā zemē tā sasniedzot pārsteidzošus rezultātus. Nesaprotu . . . Vai patiešām pare­ģošanas mašīna var būt noderīga tikai ko­munistiem? Jeb es jau ķepurojos «psiholo­ģiskā kara» tīklos? …

Karsti. . . Briesmīgi karsti. Nevarēju vairs mierīgi nosēdēt, tādēļ devos uz pirmo stāvu, uz informācijas nodaļu. Tikko vēru durvis, skaļās, strīdīgās balsis uzreiz apklusa. Uz Jo­riki sejas aiz uztraukuma parādījās sarkani plankumi. Protams, viņš, kā vienmēr, atmas­koja mani.

—    Nekas, turpiniet vien … — es teicu un atsēdos uz brīvā krēsla. Tad, pašam negribot, skarbi piebildu: — Darbu pārtrauc .. . Tikko zvanīja.

—   Kas ir, kas noticis? — iesaucās Joriki. — Kā šodien gāja sēdē?

—   Nekā sevišķa. Kā parasts, pļāpāja, tas bija viss.

—    Nesaprotu . .. Jūs taču teicāt, ka neesat pārliecināts par politiskajām prognozēm?

—    Nieki. Pārliecības man ir atliku likām.

—    Kas tad ir? Viņi baidās paļauties uz ma­šīnu?

—    Tieši tā es arī pateicu. Tagad šie draugi paziņoja, ka nevarot paļauties uz to, kas vēl nav pārbaudīts.

—    Tad pārbaudīsim!

—    Tas nav tik vienkārši, kā liekas … — dzedri skan mana balss. — Tu, es redzu, pa­tiešām domā, ka politiku iespējams pareģot. Tas ir caur un cauri komunistisks domu gā­jiens.

Pat Joriki izbrīnījies iekoda mēli zobos. Kādēļ viņš klusē? Tās nav manas domas, es gribu, lai viņš runātu pretī, protestētu, dus­motos! Bet viņš klusēja, un es sprāgu vai no ādas laukā.

—    Vispār es nezinu . . . Ideja par nākotnes pareģošanu jau no paša sākuma nebija plika graša vērta . .. Piemēram, cilvēks tik un tā zina, ka viņš mirs, — kāda jēga viņam to pareģot?

—    Gribas izvairīties no nāves, ja tā nav vecuma rezultāts, — teica Kacuko Vada.

Šī meiča dažreiz liekas pats viduvējības iemiesojums. Bet reizēm viņa ir neparasti burvīga. Viņas izskatu bojā melna dzimum- zīmīte uz augšlūpas.

—    Bet ja nu uzzināsi, ka neizdosies izvai­rīties, ko tad? Būsi laimīga? … Kā tu domā, vai būtu līduši no ādas laukā, lai uzbūvētu mašīnu, ja jau iepriekš zinātu, ka strādāt tev tik un tā neļaus?

—          Vai viņi patiešām grib to panākt, sen­sei?

Jautā nemainīgā Joriki balss.

—           Uzspļausim viņu plāniem, palaidīsim mašīnu ar pilnu jaudu un noliksim viņiem priekšā gatavus rezultātus.

Soba, kā paradusi, viņam piebalso.

—           Rezultāti acīmredzot būs tādi paši kā Padomju Savienībā.

—    Vai patiešām? — jautāja Vada.

—    Kas par to, — atbildēja Soba. — Lai ir.

—           Ak tā? Hm … Diez vai jūsu vidū ir ko­munisti.

—   Ko jūs ar to gribat teikt, sensei?

Man apnika šī saruna.

—           … kā runā mūsu draugi komisijā. Man ir gluži vienalga.

Visi atviegloti iesmējās.

—    Es jau tā domāju!

—    Ai sensei, kā jūs izjokojāt mūs!

—          Vai tas, ka mums vairs neļaus strādāt, arī ir tikai joks?

Mīklaini vīpsnādams, es piecēlos. Man bija kauns pašam no sevis. Joriki sniedza man de­gošu sērkociņu, un es apķēros, ka turu pirk­stos cigareti. Pavisam klusi, lai sadzirdētu tikai Joriki, teicu:

—    Vēlāk uznāc otrā stāvā …

Joriki satraukts pavērās manī. Viņš lai­kam uzreiz saprata, kas man padomā .. .

—    Tu saproti? Kad es ar jums tur lejā ru­nāju, man pēkšņi atausa gaisma …

Cik baismi dūc ventilators!

—   Tā jau es domāju. Man arī nez kādēļ tas ienāca prātā.

—    Tad sāksim rīkoties. Ņem vērā, būs jāstrādā visu nakti. Es vēlos, lai pagaidām par to neviens nezinātu.

—    Protams.

Mēs noņēmām no plaukta mūsu mapes, iz­ņēmām no vākiem izgriezumus un sākām likt tos mašīnai saprotamā kārtībā. Mums va­jadzēja ievadīt izgriezumu saturu mašīnas «atmiņā».

—    Šī ideja jau sen nedeva man miera, taču es nekādi to nevarēju ar prātu apjaust. Rei­zumis man likās, ka mašīna pati sākusi dar­boties. Bet šodien, kad es minūtes desmit biju skatījies uz šīm mapēm, mana iztēle at­kal uzbūra visādas ainas. It kā tevi kaut kas ķircinātu, pazib, liekas, tūlīt tūlīt rokā būs … un viss pagaist.

—    Zemapziņā?

—   Jā. Bet nekas. Mašīna sāks apzināties savu stāvokli, tad vairs nevajadzēs lauzīt galvu, kā agrāk. Mašīna uzreiz dos padomu, kas jādara, uzreiz pateiks priekšā, pēc kā tu tiecies, un nevajadzēs vairs maldīties pa zemapziņu.

—    Bet vai šajos izgriezumos tai pietiks in­formācijas, lai to veiktu?

—    Droši vien būs vajadzīgi daudzi pa­pildu paskaidrojumi. Mēs tos atskaņosim magnetofona lentē ierakstītus.

Vada atnesa mums sviestmaizes un alu, lai naktī būtu ko iebaudīt.

—    Vai jums vairs neko nevajadzēs?

—    Nē, paldies.

Viņa aizgāja. Kad nododies darbam, laiks aizrit nemanot. Pulkstenis deviņi vakarā. Desmit. Reizēm es paņēmu no ledusskapja ledu un piespiedu pie acīm.

—    Vai «MASKAVAS-2» pareģojumu arī vajag ievadīt «atmiņā»?

—    Kā citādi, noteikti ievadi. Tas taču sva­rīgs moments — pāreja no trešās mapes pie ceturtās.

—    Kurā sekcijā lai ievada?

—    Visu viņu informāciju ievadi reizē. Varbūt mēs dabūsim kādu izlīdzinošu lie­lumu.

Izlīdzinošais rezultāts bija visai daudznozī­mīgs. Pirmais vispārējais punkts pavēstīja, ka pareģošanas mašīna Padomju Savienībā strādā ļoti aktīvi — pieņemsim, ka to mēs zinājām jau agrāk, — bet mūs pārsteidza kas cits, proti: «MASKAVAS-2» pareģojums, ka nākotne pieder komunistiskajai sabiedrībai, apstiprinājās šajā punktā ar sevišķu neatlai­dību.

—    Savādi… Kādu viņa iedomājas komu­nistisko sabiedrību?

—    Acīmredzot kāds vispārējs priekšstats par to mašīnai ir.

—    Zini ko, mēģini pameklēt, vai kāda cita sekcija nereaģē uz «MASKAVAS-2» pa­reģojumu.

Bija tāda sekcija, un tā sniedza visizsmeļo­šāko priekšstatu par komunismu. Mašīna iz­prata komunistisko sabiedrību šādi:

«POLITIKA: PAREĢOŠANA: BEZGALĪBA»

Citiem vārdiem sakot, beidzamais politis­kais pareģojums iespējams pēc bezgalīgi daudzu visu iespējamo un neiespējamo poli­tisko pareģojumu paziņošanas, tas ir, maksi­mālās pakāpes politiskais pareģojums ir ko­munisms.

—    Jauki! Tātad, ja mēs izmantosim pare­ģošanas mašīnas, tad par spīti visam komu­nisms atnāks?

Tas bija negaidīts un lielisks panākums. Mēs ar jaunu degsmi ķērāmies pie darba. Kad ievadījām mašīnas «atmiņā» beidzamos izgriezumus, pulkstenis jau rādīja ceturto rīta stundu. Uzēdām sviestmaizes.

—   Tātad …. kādu viedokli tai uzdot, lai tā sastādītu programmu?

—• Viedokli. . . Nē, līdz tam mašīna vēl nav izaugusi. Labāk sāksim aptauju, kāda papildu informācija tai vajadzīga, lai orien­tētos mūsdienu apstākļos.

Tas bija apnicīgs darbs, kas prasīja milzum daudz laika. Tas bija izmēģinājums ar pārbaužu un kļūdu metodi, kas jāveic neno­gurstoši, gandrīz intuitīvi, kā taustoties. Blā­vās logu rūtis jau sāka zilgot. Šajā stundā visvairāk jūtams nogurums. Ja sēž, rokas klēpī salicis, uzmācas miegs, tādēļ es nomai­nīju Joriki. Kad pēc mirkļa atskatījos, viņš jau gulēja.

Jā, mašīna atsaucās. Kaut ko neskaidru at­bildēja. Sākumā nesapratu atbildes jēgu. Mē­ģināju atvienot savstarpēji saistītās sekcijas. Tad pie viena izvada parādījās vārdi «pats, personiski», bet pie otra — «cilvēks». «Pats, personiski» — tā acīmredzot bija pati pare­ģošanas mašīna. Pareģošanas mašīna un cil­vēks? … Ko mašīna ar to grib teikt? Stop! Varbūt šo nenoteiktību nevar izskaidrot ar trūcīgo informāciju, bet gan ar pretrunīgu faktu savstarpēju noliegšanu? Vai ari … Nē, nesaprotu. Ko īsti tā grib teikt?

Pēkšņi attapos. Jau pati nenoteiktība ir at­bilde uz manu jautājumu. Tieši uz to, kuru es uzdevu. Bet ko tad es jautāju? Neesmu to pat ievērojis. Pareizi, programmēšanas tēma! Un ko es gribēju noskaidrot? Atcerējos. Vai iespējams salauzt komisijas pretestību … un, ja ir iespējams, kā vislabāk rīkoties? Tāda bija problēma.

Iespējams, ka mašīna atbild uz šo jautā­jumu. Atbilde taču gaužām vienkārša. Cil­vēka likteņa pareģojums. Cilvēka par sevi, bez sociālās informācijas, tādēļ, ka viņam šī informācija veidota no savstarpēji noliedzo­šiem elementiem … Individuālās nākotnes pareģojums!

Kāpēc gan ne? Liekas, neesmu pienācīgi novērtējis mašīnu. Tās iespējas ir plašākas, nekā biju gaidījis. Starp citu, nav par ko brī­nīties. Bērni dažkārt pārsteidz vecākus, sko­lēns aptin ap pirkstu audzinātāju …

Steidzīgi modinu Joriki. Sākumā viņš šau­bās, bet tad man piekrīt.

—   Tas ir loģiski iespējams. Politiska pro­gnoze un indivīda likteņa pareģojums zināmā mērā ir divas dažādas lietas. Lai nu kā, ir vērts pamēģināt.

—    Kurš būs kontroles paraugs?

—    Pajautāsim mašīnai…

Taču mašīna, liekas, nemaz negribēja uz­rādīt vēl arī kontroles paraugu. Tai bija vienalga.

—    Vajadzēs meklēt pašiem.

—   Ja gribam sākt ar pirmo pareģojumu, tad nepieciešams, lai objekts neko nezinātu par eksperimentu.

—    Tas nav patīkami.

—    Jā …

Mani pārņēma priecīgs satraukums. Dzīva cilvēka liktenis taču ir daudz interesantāks par skaitļiem un grafikiem! Tobrīd mums ne prātā neienāca… Mēs nedomājām par cil­vēku, par tuvāko, kuru izvēlējāmies par ne­kautrīgu pētījumu objektu. Neko nevar da­rīt, laikam tā tam vajadzēja notikt.

Tāpat neizģērbies atlaidos uz dīvāna un nogulēju piecas stundas.

Ap pusdienas laiku piezvanīju Tomojasu.

Pulksten trijos saņēmu atbildi.

— Varu apsveikt ar panākumiem. Tiesa, būs jāpagaida, jo galīgo lēmumu pieņems komisijas nākamajā sēdē, taču pret jūsu plānu pat pārvaldes priekšnieks izturējās vi­sai labvēlīgi. Liels paldies jums .. .

Mēs ticējām mašīnai. Vispār ticējām panākumiem un pārāk neuztraucāmies. To­mēr es atviegloti uzelpoju, saklausījis Tomo­jasu saspringto balsi.


7

<p id="AutBody_0bookmark4">7</p>

Pulksten četros devāmies meklēt pētījamo objektu — vīrieti. Protams, ne uzreiz izlē­mām, ka mums vajadzīgs tieši vīrietis. Div­reiz metām papīra gabaliņu, uz kura vienā pusē bija uzrakstīts «vīrietis», bet otrā — «sieviete», un abas reizes izlozējām «vīrie­tis». Tā nu iznāca, ka bija jāmeklē vīrietis.

—          Cik daudz vīriešu pasaulē! . . . Kuru iz­vēlēties?

—    Mēs esam kā vilki aitu barā.

—          Nezini, uz ko skatīties. Cik žēl, ka mums nav vajadzīga sieviete . . .

—          Nekas, gan nonāksim arī līdz sievie­tēm.

Sākumā mēs bezrūpīgi pastaigājāmies. Ar metro un elektrisko vilcienu nokļuvām līdz Sindzjuku. Pamazām tas apnika.

—   Tā neiet. Pamēģināsim noteikt tieši, kāds cilvēks mums vajadzīgs …

—   Kāds? Varbūt tāds, kas nodzīvojis garu mūžu?

—   Tāds, par kuru no pirmā acu uzmetiena neko nepateiksi.

—   Tam jābūt gaužām vienkāršam, ārēji ne ar ko neievērojamam cilvēkam.

Bet tādu taču ir ļoti daudz. Negribējās ris­kēt. Ap pulksten septiņiem, pavisam nomo­cījušies, iegājām mazā kafejnīciņā un apsē­dāmies pie galdiņa netālu no loga.

Tur ieraudzījām šo vīrieti.

Viņš nekustīgi sēdēja pie blakus galdiņa, uz kura trauciņā bija saldējums, un stingi vērās stikla durvīs, uz kurām ar zelta hiero­glifiem bija uzrakstīts kafejnīcas nosaukums. Saldējums bija izkusis un tecēja pāri trau­ciņa malām. Varēja redzēt, ka viņš pasūtījis saldējumu un tūlīt aizmirsis to.

Ievēroju, ka arī Joriki uzmanību piesais­tījis šis cilvēks. Nezinu, cik ilgam laikam jāpaiet, kamēr izkūst saldējums, bet šī aina mūs dziļi iespaidoja. Pēc izskata tas bija ļoti parasts cilvēks, bet varēja just, ka viņā slēp­jas kaut kas . . . Iespējams, ka mēs pārāk lielu nozīmi piešķīrām ārējām pazīmēm, to­mēr likās, ka šī niecīgā detaļa —»- trauciņš ar neskarto, izkusušo saldējumu ir tieši ekspe­rimentam nepieciešamā cilvēka īstā pazīme.

Joriki piebikstīja man pie elkoņa un pa­meta ar acīm uz to pusi. Pienāca oficiants pieņemt pasūtījumu. Joriki vēlējās sulu, taču, kad es pasūtīju kafiju, viņš pārdomāja un arī lūdza atnest tasīti kafijas. To gaidīdami, nepārmijām ne vārda. Bijām tik ļoti pieku­suši, ka nevēlējāmies runāt; vēl vairāk mūs nomāca veicamais uzdevums. Mums taču bija vienalga, kādu cilvēku izvēlēties. Kaut tas būtu visparastākais, visviduvējākais cil­vēks, tikai ar kādu mazu raksturīgu iezīmi. Bet vai bez iedziļināšanās var uzzināt, vai cilvēkam ir kāda raksturīga iezīme? Pie tam mēs bijām noguruši. Klīst apkārt un šaubī­ties, nevarēdams izšķirties, taču vari līdz bez­galībai. Bija skaidrs — ja kaut viens no mums būs ar mieru, tad par eksperimenta objektu noteikti kļūs šis pats vīrietis ar iz­kusušā saldējuma trauciņu.

Kaut laiks bija karsts, viņš bija ģērbies labi pašūtā, nedaudz apdilušā flaneļa uzvalkā. Cilvēks sēdēja taisni izslējies, nepakustēda­mies. Laiku pa laikam viņš tikai mainīja kāju stāvokli. Un uz galda noliktā roka nervozi virpināja neaizdedzinātu cigareti.

Pēkšņi sāka dārdēt uzbāzīgi skaļa mūzika. Kāda meitene bija iemetusi mūzikas auto­mātā desmitjēnu monētu. Meitenei varēja būt ap astoņpadsmit vai divdesmit gadu, vi­ņai bija melni svārki līdz ceļiem un kājās sarkanas sandales. Mūzikas automāts atra­dās mums aiz muguras. Izdzirdis troksni, vī­rietis satrūcies pagriezās, un mēs pirmoreiz ieraudzījām viņa seju. Tā bija skarba un vienlaikus nervoza, ar iekritušām acīm, tā cieši, gluži kā pieskrūvētā, piekļāvās melna­jam kaklasaites taurenītim. Cilvēkam jau bija pāri piecdesmitiem, taču viņā bija kaut kas bērnišķīgs — varbūt krāsoto matu dēļ.

Mūzika man šķita pārāk vulgāra. Joriki gaumei gan tā pāri nedarīja, viņš pat sāka ar pirkstiem bungot līdzi ritmu. Viņa seja atmaiga. Iedzēris malku kafijas, viņš pievir­zījās man tuvāk un teica:

— Šis ir tas cilvēks, ko mēs meklējam. Kā jums liekas, sensei? Viņā kaut kas ir, vai nav tiesa?

Pēkšņi es sāku šaubīties. Klusēdams pa­raustīju plecus. Nē, tā nebija muļķīga ie­doma. Es jutu kaut kādu nenosakāmu nepa­tiku. Viena lieta ir domās izplānot kādas ab­straktas, nepazīstamas personas likteņa pare­ģošanu; eksperiments šādā gadījumā šķiet lielisks un nozīmīgs. Pavisam kas cits ir pa­šam ieraudzīt cilvēku — nākamo izmēģinā­juma trusīti. Patiesi, vai mūsu idejai ir kāda jēga? Pagājušajā naktī biju šausmīgi noguris. Ja nu mēs mašīnas priekšlikumu esam iztul­kojuši nepareizi? Ja nu mani ietekmējis Jo­riki, kurš bija turpat līdzās un tūlīt piekrita? Bet varbūt tas nebija mašīnas priekšlikums, bet manis paša uztraukums, kas man nedeva miera? Komisijas spiediena radītie pārdzī­vojumi. Varbūt uztvēru tā, kā man bija iz­devīgi.

Joriki apjucis piemiedza acis.

—    Kas noticis, sensei? — viņš čukstēja.

—    Tas taču ir mašīnas uzdevums. Mēs tādē­jādi dabūjām Tomojasu piekrišanu.

—    Neoficiālu piekrišanu. Nevar zināt, ko vēl teiks komisija …

—    Muļķības! — Joriki lūpas izstiepās.

—    Skaidri un gaiši pateica, ka pārvaldes priekšnieks piekritis. Ko jums vēl vajag?

—    Kā tu nesaproti! Līdz nākamajai sēdei viņš var vēl divdesmit reižu pārdomāt. Kas par to, ka mūsu plāns nav saistīts ar poli­tiku? Viņi velti netērēs līdzekļus tādām lie­tām, kas pašiem nav vajadzīgas. Neaizmirsti, ka komisiju vispirms nodarbina budžeta pro­blēma. Tā nav bērnu pļāpāšana par to, kas kuram patīk un kas nepatīk.

—    Kāpēc mašīna deva tādu pasūtījumu?

—   Baidos, ka mēs bijām noguruši un pār- pratām.

—    Es gan tā nedomāju! — Joriki aizsvilās un, pavicinājis roku, apgāza ūdens glāzi. Slaucīdams ar kabatlakatu bikses, viņš tur­pināja: — Piedodiet. . . bet es ticu mašīnai. Pamēģināsim atcerēties, ar ko viss sākās. Vis­pirms «MASKAVAS-2» ietekmē mēs visi — gan komisijas locekļi, gan līdzstrādnieki — centāmies izstrādāt pareģošanas programmu, kas balstītos tikai uz informāciju par sabied­riskām parādībām. Vai nav tiesa? Ja par pa­matu ņem tikai cilvēces attīstības kopainas ārējās, vispārējās pazīmes, tad iespējams, ka mūsu mašīnai ir taisnība un maksimālās pa­kāpes pareģojuma iznākums ir komunisms. Gribu uzsvērt, ka citādi arī nevar būt, ja pa­reģošanas mašīnu izmanto šauri praktiskiem nolūkiem. Mašīnas apgalvojums, it kā komu­nisms esot maksimālās pakāpes pareģojums, bija ļoti interesants … Taču cilvēkam vis­svarīgākais ir nevis sabiedrība, bet pats cil­vēks. Ja cilvēkam klājas slikti, kāda tad jēga visideālākajai sabiedrībai?

—    Tātad?

—   Man šķiet, ka mašīnas priekšlikums mēģināt pareģot indivīda nākotni trāpa nag­lai uz galvas. Bet ja nu mēs «MASKAVAS-2» pareģojuma vietā iegūstam citu secinājumu?

— Mašīna neko tādu nav ziņojusi.

—    Protams, ka nav. Es pats arī neesmu pār­liecināts par tādu iespēju. Es gribu teikt, ka mums ir izredzes dabūt komisijas piekrišanu, ja ar apdomu par to ieminēsimies. Pavērsies arī pavisam konkrētas perspektīvas. Ja mūsu eksperiments būs sekmīgs un mēs izstrādā­sim kaut kādus vispārējus paņēmienus in­divīda nākotnes pareģošanai, tad, piemēram, balstoties uz noziedznieka iepriekšējās un turpmākās dzīves apskatu, būs iespējams pieņemt ideāli taisnīgus spriedumus . . . vai pilnīgi novērst noziegumus. Varēs dot pa­domus, dibinot laulības dzīvi, noteikt profe­sionālas dotības, noteikt diagnozes… un ne­pieciešamības gadījumā pareģot ari nāvi…

—    Kam tas vajadzīgs?

—    Un kā vēl! Vai varat iedomāties, cik priecīgas būs apdrošināšanas sabiedrības? — Joriki triumfējoši iesmējās. Viņš mani pavi­sam atbruņoja. — Jūs tikai labi apdomājiet, un jums pavērsies tādas iespējas… Vismaz es uzskatu mūsu plānu par ārkārtīgi perspek­tīvu.

—    Jā, laikam gan tev taisnība… Es jau arī vispār nešaubos par mašīnas spriedu­miem.

—    Par ko tad jūs šaubāties?

—    Tāpat, ne par ko … Nekas sevišķs … Tomēr uzklausi mani, ko tev teikšu — ja nu par eksperimenta objektu izraudzītos tevi, kā tu justos?

—   Es nederu. Man mašīna ir pazīstama, tā­dēļ īsts eksperiments neizdotos.

—   Pieņemsim, ka tu neko nezini par ma­šīnu.

—   Tad tas mani neinteresētu. Man būtu vienalga.

—    Nez vai…

—   Protams, ka vienalga … Paklausieties, sensei, jūs esat vienkārši pārpūlējies.

Jā, iespējams, ka esmu noguris. Vai tiešām mašīna mani pametīs? Vai Joriki aizsteigsies man priekšā? Nē, tas nenotiks! . . .

Minūtes divdesmit pēc tam, kad bijām pa­dzēruši kafiju, cilvēks beidzot piecēlās. Acīmredzot tas, kuru viņš gaidīja, nebija at­nācis. Arī mēs gājām ārā no kafejnīcas.

Uz ielas biezēja krēsla. Likās, ka ņirbošā ļaužu straume cenšas attālināt nakti, celdama tās ceļā mākslīgās gaismas valni.

Cilvēka izskats neliecināja, ka būtu noti­cis kaut kas sevišķs. Izgājis no kafejnīcas, viņš noteiktā solī devās pa šauru ieliņu uz tramvaja pusi. Spriežot pēc gaitas, viņš ne­bija šeit pirmoreiz. Gar abām ieliņas malām atradās lēti krodziņi, dīvainās drēbēs ģēr­bušies vīrieši un sievietes kliedza pilnā kaklā, aicinādami iekšā savās iestādēs. Vīrieša lie­tišķā gaita izskatījās iespaidīga, vēl jo vai­rāk tādēļ, ka viņa āriene nebija piemērota šiem kvartāliem.

Aizgājis līdz tramvajam, viņš pēkšņi ap­stājās un pagriezās ar seju pret mums. Es apjuku un paliku stāvam kā iemiets, bet Jo­riki, pastūmis mani uz priekšu, čukstēja:

—• Nedrīkst! Viņš tūlīt jūs pamanīs.

Tad, skaļi klaigādamas, mūsu ceļu šķēr­soja staigules. Vairīdamies no viņām, mēs devāmies pretī vīrietim, kurš vēl arvien stā­vēja pagriezies pret mums. Bet viņš mūs ne­pamanīja, it kā būtu aizdomājies. Paskatījies pulkstenī, viņš devās atpakaļ, tieši mums pretī. Staigules to vien bija gaidījušas: viņas iespiedzās tik skaļi, ka man aiz pretīguma seja pārvērtās.

Vīrietis atgriezās kafejnīcā, taču tas, kuru viņš gaidīja, acīmredzot vēl arvien nebija atnācis. Tad viņš atkal soļoja pa ieliņu uz tramvaja pusi. Šoreiz staigules nelikās par viņu ne zinis. Kāds man aiz muguras pat no­spļāvās. Laikam viņas bija nojautušas mūsu nolūkus un noturējušas mūs par detektī­viem. Neviens nemīl slepenos. Es sacīju:

—   Arī šis cilvēks nokļūs cietumā . . . Tiesa gan, pats to nezinādams.

—   Ja tā skatāmies, tad jau katrs cilvēks ir ieslodzīts cietumā.

—    Kā tā?

—    Vai tad tā nav? …

Aizgājis līdz tramvajam, vīrietis nogriezās uz dienvidiem. Mēs pagājām garām dēļu sē­tai, aiz kuras pacēlās kāda ēka. Nams bija tumšs. Pēc diviem kvartāliem vīrietis pār­gāja pāri ielai un pagriezās atpakaļ. Aizstei­dzies garām mums jau pazīstamajai ieliņai, viņš izgāja uz ielas, ko apgaismoja laternu vītnes, un nogriezās pa labi. Tur, aklajā ieliņā, bija sablīvējušies nelieli kinoteātri. Nokļuvis līdz tiem, cilvēks atkal griezās at­pakaļ.

—    Viņš bezmērķīgi klejo pa pilsētu.

—   Droši vien aiz uztraukuma. Tas, kuru viņš gaidīja, neatnāca.

—   Bet kādēļ viņam tāda jocīga gaita? In­teresanti, kāda viņam profesija?

—    Hm … — Arī es šobrīd par to domāju. Var redzēt, viņš ir pieradis būt vienmēr uz­manības centrā. Ilgu laiku nostrādājis vienā un tajā pašā iestādē, un darbs viņam tāds, ka pastāvīgi jārūpējas par savu ārieni. — Zini, man tā kā … Tu domā, ka mums ir tiesības to darīt?

—    Tiesības? …

Man izklausījās, it kā Joriki iesmietos. Palūkojos uz viņu, bet viņš, liekas, bija pa­visam nopietns.

—    Jā, tiesības . .. Piemēram, ārstam nav atļauts eksperimentēt ar dzīviem cilvēkiem. Ja mums misēsies, tad būs vēl ļaunāk nekā neizdevusies operācija. Vai tu mani saproti?

—   Jūs pārspīlējat, sensei. Ja mēs paturē­sim visu noslēpumā, klients no tā it nemaz necietīs.

—    Tā jau ir .. . Bet es šā cilvēka vietā būtu kļuvis traks aiz dusmām.

Joriki neatbildēja. Likās, viņš neklausījās manī. Nav nekāds brīnums! Piecus gadus esam nostrādājuši plecu pie pleca, un viņš man redz cauri. Viņš zina, ka nevienam ne- atskaitīšos un no mūsu nodomiem nekādā gadījumā neatteikšos, lai es saku ko sacī­dams. Pat tad, ja mašīna mums liktu nonā­vēt, es droši vien nonāvētu. Pārdzīvotu, ciestu, tomēr nonāvētu. Tagad mums pa priekšu soļo parasts cilvēks vidējos gados, glabādams sevī kripatiņu noslēpuma, un ne­zina, ka no viņa pagātnes un nākotnes, no visas viņa dzīves tiks norauts noslēpumainī­bas plīvurs. Sajutu mokošas sāpes, it kā man pašam vilktu ādu pār acīm. Tomēr atteikties no manas mašīnas būtu vēl briesmīgāk.


9

<p id="AutBody_0bookmark5">9</p>

Cilvēks vadāja mūs sev līdzi visu vakaru. Tādā pašā gaitā kā ierēdnis, kurš steidzas pa iestādes gaiteņiem ar dokumentu mapi pa­dusē, viņš neapstādamies soļoja pa vienām un tām pašām ielām. Piezvanīja kādam pa telefonu, divas reizes iegāja «patinko», [2] pa- būdams tajā vienreiz ceturtdaļstundu, otrreiz divdesmit minūtes. Citur nekur viņš vairs neapstājās. Mēs secinājām, ka acīmredzot te iejaukta sieviete: apsolījusi atnākt un nav ieradusies. Tādā vecumā — man pašam drīz būs tikpat daudz gadu — cilvēks patiešām tic laimīgam gadījumam. Nav vairs nekā jauna, ko viņš nebūtu izzinājis. Un nav va­jadzības velti šķiest spēkus, bezmērķīgi klai­ņojot pa ielām. Sieviete vienīgā var ierosināt pārmaiņas šajā likumsakarībā. Tad cilvēks kļūst smieklīgs, banāls un pārvēršas par dzīv­nieku.

Beidzot mūsu paredzējumi attaisnojās. Pa­saulē reti kas atgadās nejauši. Ap pulksten vienpadsmitiem viņš iegāja veikalā un, pie­zvanījis no automāta, aprunājās ar kādu. (Joriki pamanījās pierakstīt savā bloknotā telefona numuru.) Pēc tam viņš iekāpa tram­vajā un brauca līdz piektajai pieturai. Tālāk viņš devās uz nelielu namu ar mēbelētām is­tabām veikalu ieliņas viņā galā. No tram­vaja pieturas līdz turienei bija piecdesmit metru, ejot pa ieliņu gar uzkalna piekāji.

Cilvēks apstājās pie vārtiem un mirkli ne­droši palūkojās visapkārt. Mēs pa to laiku stūra veikaliņā nopirkām cigaretes. (Tovakar biju sapircies jau desmitiem kastīšu ciga­rešu.) Beidzot cilvēks iegāja mājā. Uz pēdām nopakaļ devās Joriki. Viņam jāuzzina, kurā istabā ieiet cilvēks, un jāizlasa uz durvīm uz­raksts ar dzīvokļa īpašnieka uzvārdu. Ja viņu pamanīs mājas saimnieks, viņš dos tam naudu un sīki iztaujās. Es paliku gaidot pie vārtiem un aplūkoju ēku. Apakšējā stāva trijos logos aiz aizkariem dega gaisma. Otrā stāva logi, arī tie, kas atradās virs ieejas, bija tumši.

Laiks ritēja. Tad otrā stāva malējā logā uz mirkli iedegās gaisma. Pazibēja milzu ēna, un gaisma atkal nodzisa. Turēdams rokā kurpes, pa durvīm ar basām kājām izskrēja Joriki.

—• Uzrakstu uz durvīm redzēju. Kā jau mēs domājām, tur dzīvo sieviete. Tikako Kondo. .. Vārds Turako uzrakstīts nira- ganā [3] … — vārtu ēnā notupies, viņš, smagi pūzdams, āva kājās kurpes. — Taisni šermuļi skrien pa kauliem . .. Pirmoreiz mūžā kaut kas tāds …

—    Vai tur, kur uz mirkli iedegās gaisma?

—   Nu jā, tur. Un vēl bija dzirdams, ka kaut kas smags noveļas . ..

—    Tur tajā malējā istabā?

—■ Kā tad. Ari jūs redzējāt?

—   Kaut kā dīvaini… Uzzibēja gaisma un vairs neiedegās.

—    Kas tur dīvains? Tika līdz meičai.. .

—   Ja tā, tad nekas. Es tikai baidos, vai viņš nav mūs pamanījis.

—    Diez vai… Nē, tas nevarētu būt. Tad viņš kaut kur būtu sajaucis pēdas un izspru­cis mums, nevis atvedis šurp.

Man tomēr kļuva pavisam nelabi. Mūsu uzdevums bija uzzināt šā cilvēka vārdu un adresi, taču tagad viss iznāca citādi. Stāvēt sardzē nebija nekādas jēgas —• viņš varēja te palikt pa nakti. Kopš vakardienas mēs abi gandrīz nemaz nebijām gulējuši. Turklāt vēl nebija galīgi izlemts, ka tieši viņš būs ekspe­rimenta objekts. Ja izrādīsies, ka izdevīgāk izraudzīties sievieti, tad tā kļūs par gal­veno objektu, bet vīrietis būs palīgobjekts. Pastāstīju Joriki savas domas, un viņš man piekrita:

—• Tā, nu esam tikuši līdz sievietei, vai ne, sensei?

— Galu galā viņu ir apmēram tikpat daudz, cik vīriešu.

Mēs uz laiku atkāpāmies. Kad bijām aiz­gājuši līdz prospektam, atvadījos no Joriki un devos uz mājām, tik tikko turēdams uz pleciem aiz pārguruma sāpošo galvu. Pa ausu galam vēl dzirdēju sievu stāstām, ka mūsu dēls skolā sakāvies, un tad, it kā slīgdams tumšā, šaurā spraugā, iegrimu snaudienā.


10

<p id="AutBody_0bookmark6">10</p>

Nākamajā dienā, saprotams, aizgulējos un ierados institūtā vienpadsmitos. Es vakar . .. Pats sev nevarēju lāgā izskaidrot. Vārdu sa­kot, darbu pie projekta, kas būtu pa prātam komisijai, vakar es iedomājos šādi. Divatā ar Joriki, rūpīgi slēpdami no pārējiem, mēs iz­strādāsim projektu. Pēc tam komisija oficiāli apstiprinās šo projektu, un tad — tikai tad! — mēs iepazīstināsim ar to visus darbiniekus. Tieši tādēļ vakar es atļāvos ielaisties šai avantūrā ar savu vienīgo palīgu. Arī to va­jadzēja ņemt vērā, ka projekts šoreiz skar tikai atsevišķu cilvēku — lielumu, kas, pēc manām domām, nav pelnījis vispusīgu izpēti.

Tikai naktī es nācu pie atziņas, ka nevar neņemt vērā čaulu, kurā ieslēgta ikviena cil­vēka privātā dzīve. Ja mums būtu vairāk laika, nebūtu grūti izstrādāt plašu projektu, taču līdz komisijas nākamajai sēdei atliku­šas vairs tikai piecas dienas. Lai varētu būt droši, ka projekts netiks noraidīts, labāk to iesniegt pāris dienu pirms sēdes. Ja pašreizē­jais projekts nederētu, mūsu stāvoklis atkal pasliktinātos. Tad, bez šaubām, darbs tiktu pārtraukts — kaut vai uz laiku.

Ejot uz institūtu, es izdomāju, ka mainīšu rīcības plānu. Nolēmu oficiāli paziņot visiem darbiniekiem par savu plānu un ķerties pie darba ar kopīgiem spēkiem. Ja viņiem izskaid­rotu situācijas būtību, noslēpums tiktu sagla­bāts. Sadalīšu visus divās grupās. Viena no tām strādās ar sievieti, bet otra nodarbosies ar vīrieti; ikvienam darbiniekam būs savi pienākumi, un tos viņš veiks ātri un precīzi; informācija, ko savāks tuvākajās divās die­nās, dos iespēju paredzēt turpmāko darba gaitu un jaunas iespējas. Galvenais — izda­būt projektu cauri komisijai.

Pirms iešanas uz savu kabinetu es ielūko­jos informācijas nodaļā un apjautājos pēc Joriki. Man atbildēja, ka Joriki jau sen gai­dot mani augšā mašīnu zālē. «Aiciniet visus augšā, man ar jums jārunā,» es teicu un stei­dzos pie Joriki.

Viņš sēdēja, atbalstījies ar elkoņiem pret vadības pulti. Dīvaini, viņš pat nesasveicinā­jās. Skadri paraudzījies manī, viņš nepakus­tēdamies sacīja:

—    Nu, ko mēs tagad iesāksim, sensei?

—    Tas ir — kā?

—           Kā jums patīk šī velna būšana? — Viņš bungoja ar pirkstiem pa avīzi, kas gulēja iz­klāta viņam uz ceļiem.

—    Pagaidi, par ko tu runā?

Joriki apjucis pacēla galvu, pastiepdams uz priekšu zodu un izslējis vēl garāku kaklu.

—    Jūs, sensei, avīzes vēl neesat lasījis?

Uz kāpnēm sāka klaudzēt koka papēdīši.

Šurp nāca informācijas nodaļas darbinieki. Joriki pielēca kājās un aizdomīgi paraudzī­jās manī.

—    Ko tas nozīmē?

—          Es viņiem liku sapulcēties, gribu sada­līt darbus.

—    Vai jūs esat prātu zaudējis? Lasiet!

Iegrūdis man rokās avīzi, viņš atrāva vaļā

durvis un rupji uzbļāva:

—          Kur līdīsiet? Tagad nav laika! Ejiet, kad būsim brīvi, es pasaukšu!

Kacuko Vada atkliedza pretī kaut ko in­dīgu. Ko īsti, es neieklausījos. Tas mani ne­interesēja. Stāvēju, ar acīm ieurbies avīzē, vēl un vēlreiz pārlasīdams ar sarkanu zīmuli apvilkto rakstiņu, un man likās, ka elpot kļūst arvien grūtāk.

MlĻAKA NOŽŅAUGUŠI finansu nodaļas vadītāju

Vakar, vienpadsmitajā datumā, ap pusnakti firmas «Josiba cjodzi» finansu nodaļas vadī­tājs Susumu Todas k-gs, 58 gadus vecs, ap­ciemojis savu 26 gadus veco mīļāko Tikako Kondo, kas dzīvo Tokijā, Sindzjuku, NN ra­jonā, mēbelēto namu «Midori» 6. istabā, pie­kauts un nožņaugts. Iepriekš minētā Tikako Kondo pati ieradusies tuvākajā policijas no­daļā, kur paskaidrojusi, it kā slepkavību izda­rījusi pašaizsardzības nolūkā, pēc tam kad Todas k-gs pārmetis, ka viņa vēlu atgriezusies mājās. Todas k-gs nostrādājis minētajā firmā trīsdesmit gadu, viņa darbabiedri visi kā viens apliecina, ka neko tamlīdzīgu no tik cienī­jama cilvēka nav gaidījuši.

Kamēr es vēl un vēlreiz lēnām pārlasīju rakstiņu, Joriki pacietīgi gaidīja.

—   Redz, kādi jaunumi, sensei… — viņš teica, kad es palūkojos viņā.

Pār manu pieri noritēja sviedru lāse un iz­plūda pāri tekstam. Es teicu:

—    Un citi laikraksti? …

—    Nopirku piecas dažādas avīzes, bet šajā ir vissīkāk.

—    Jā . .. Žēl, protams. Ja mēs būtu ķēru­šies pie darba pirms mēneša, to visu varēja paredzēt. Bet nu vairs cilvēka nav, neko ne­var darīt…

—    Būtu labi, ja viņi domātu tāpat.

—    Ko tu ar to gribi teikt? Tu domā, ka ierosinās, lai pareģojam nākotni miroņiem?

Vai ari, lai tēlojam detektīvus? Mums taču tam nav laika.

—    Esmu nobažījies par …

-— Tev nav par ko uztraukties! Vispār šis cilvēks aiznesa sev līdzi pārāk daudz noslē­pumu. Kā objekts viņš tik un tā mums ne­būtu derējis.

—    Cietiet klusu, sensei! Kuru jūs gribat apmānīt! Nevajag izlikties, it kā jūs neko nesaprastu. Mēs zinām, ka vismaz vairāki cilvēki redzējuši, kā mēs devāmies pa pēdām tam pašam Todo. Piemēram, tabakas veika­liņa īpašnieks, pie kura mēs beidzamo reizi pirkām cigaretes.

—   Nu un tad? Noziedzniece taču savu vainu atzinusi.

—    Un jūs tas apmierina? … — Joriki ap­laizīja lūpas un aiz uztraukuma sāka bērt vienā laidā: —- Mani nekādā ziņā. Pat nelie­lajā avīzes rakstiņā ir ļoti daudz neskaidra. Vai jums, piemēram, neliekas dīvaina šī slep­kavība, kas notikusi pēc piekaušanas? Kā nekā viņa taču jauna sieviete, nu, sarāja par to, ka vēlu pārnāca mājās, te pēkšņi…

—    Tikako laikam iesita viņam un viņš no­skaitās, bet viņa pārbijās un nejauši nogali­nāja to.

—    Diezin… Vai jauna sieviete varētu nosist sakaitinātu vīrieti? Nu labi, lai arī tā būtu. Jūs laikam atceraties, sensei, kā tas no­tika. Viņš iegāja istabā, tajā mirkli iedegās gaisma, kaut kas smags nogāzās zemē, un gaisma atkal nodzisa. Atcerieties, sensei, jūs pats teicāt, ka esot logā redzējis cilvēka ēnu. Es arī to redzēju, tikai ne logā, bet uz stikla durvīm. Vai nav savādi? Iedegas lampa, un cilvēka ēna krīt vienlaikus uz durvīm un uz pretējā loga. Neizprotami… Atliek pie­ņemt, ka istabā bijuši divi cilvēki.

—    Tātad sieviete jau bija mājās?

—   Nē. No rakstiņa var secināt, ka sieviete atnākusi pēc vīrieša.

—   Nebūt ne . .. Tiešām, kaut kā miglaini pateikts. Var saprast dažādi.

—    Pats savām acīm skaidri redzēju, ka Toda pats atslēdza durvis. Bez tam vēl pār­baudīju telefona numuru, ko viņš uzgrieza iepriekš. Viss saskanēja, tajā mājā ir tieši tāds telefona numurs. Pa telefonu viņš gri­bēja uzzināt, vai mīļākā jau pārnākusi. Spriežot pēc viņa izturēšanās, viņam atbil­dēja, ka viņas vēl nav.

—   Viņa varēja atnākt pēc viņa zvanīša­nas, bet pirms ieradās viņš pats.

—    Kāpēc tad istabā nedega gaisma? Un kas tur nokrita? Kādēļ gaisma iedegās tikai uz mirkli un tūlīt nodzisa?

—• Nesaprotu, ko tu ar to gribi teikt. Ja jau viņa savu vainu ir atzinusi…

—    Negribas ticēt, ka policijā sēdētu stul­beņi vien, kāds no apakšējā stāva iedzīvotā­jiem būs ievērojis laiku, kad atskanēja kri­tiena troksnis. Jeb arī kāds no kaimiņiem būs liecinājis, ka istabā nav bijis gaismas.

Iespējams pat, ka uz nožņaugtā Todas kakla palikuši nospiedumi, kas liecinās, ka nozie­gumu nav pastrādājusi sieviete. Tikko radī­sies aizdomas, izdarīs rūpīgu izmeklēšanu. Zeķēs ieautu kāju pēdu nospiedumi uz gai­teņa grīdas . .. Pirkstu nospiedumi uz dur­vīm … Aizdomīgi detektīvi, kas līdz pēdējam brīdim sekojuši upurim.

—    Pagaidi… Vai tur ir arī tavi pirkstu nospiedumi?

—   Tur jau tas suns aprakts … Vai es va­rēju paredzēt, ka tā viss beigsies?

—    Ahā … Jā … Pagaidi, nu lai arī būtu. Viss taču noskaidrosies, tikko mūs pārbau­dīs. Kādas muļķības nāk prātā! Nav ari ne­kāda pamata tā domāt. Lai viņi tur mūs aiz­domās, ja tīk, nekādu pierādījumu nav!

—    Tā ir. Bet, ja radīsies aizdomas, tad arī izmeklēs, jūs saprotat, sensei? Un, kamēr šie nejēgas pamatīgi nenoskaidros mūsu darba būtību…

—    Ai, cik nelādzīgi!

Jā, tagad es sapratu. Joriki nomanīja, ka es saprotu, un viņa balss vairs neskanēja tik skarbi.

—    Briesmīgi nelādzīgi, sensei. Vispirms to uzodīs prese. Slepkavību tūlīt aizmirsīs un ņemsies aprakstīt mūsu darbību. Varam iedo­māties, kādās krāsās to visu notēlos. «Cil­vēka cieņa samīdīta kājām», «Mašīnu laik­meta briesmas». Un tā joprojām.

Viņš attapās un apklusa. Droši vien atce­rējās manas vakardienas šaubas un izbijās, ka nenodara man divkārt pāri. Diezgan. Pie­tiek nodarboties ar pašanalīzi.

—    Liekas, tev taisnība. Mums uzskatāmi jāparāda visiem, kādu praktisku efektu tas dos, jāgūst kāds iespaidīgs rezultāts, citādi mūsu darbu uzskatīs par sabiedrībai bīs­tamu. Ja tikai kāds tādā garā ierunāsies, vi­sam ir beigas. Komisija jau tā dreb aiz bai­lēm, ka tikai kaut kas nenotiek. Pietiks ar visniecīgāko ieganstu, lai pēc iespējas ātrāk izrēķinātos ar mums. Tu esi brašs puisis, man nebija ne jausmas, ka tev tādas spējas. No tevis iznāktu labs detektīvs. Vai arī advo­kāts.

—    Nē, sensei, tāds secinājums man nera­dās uzreiz. Mēs tik ilgi sekojām viņam, pēc tam es stāvēju aiz durvīm … No visa tā man kļuva baismi; kad izlasīju rakstiņu, uzreiz instinktīvi nojautu; nē, slepkavību nav izda­rījusi sieviete, tajā iejaukts kāds cits. Ja tā, tad aizdomās vispirms turēs mūs. Un, ja mums ir dārgs mūsu darbs, nedrīkstam pie­kāpties. Atliek pasteigties un dot triecienu pirmajiem.

—    Triecienu … hm …

—    Jā, tādēļ jānokārto viss ar komisiju, iekāms viņi devuši triecienu mums.

—    Domāju, ka tas būs vieglāk izdarāms, ja rīkosimies ar Tomojasu starpniecību. Ne­drīkst izrādīt ne mazāko nedrošību. Jāpaliek pie sava: sak, tas vajadzīgs projekta izstrā­dāšanai — un cauri. ..

—    Pareizi, sensei. Un pierādījumi mums tālu nebūs jāmeklē. Teiksim, piemēram, ir svaigs līķis, kā uz pasūtījuma.

—    Līķis?

—    Jā. Mašīnas pareģotās nākotnes mate­riāls iemiesojums. Esmu dzirdējis, ka līķiem, ja tos attiecīgi uzglabā, nervu sistēma dzīvo­jot vēl trīs dienas pēc klīniskās nāves.

It kā manu smadzeņu ielās pēkšņi būtu at­ausis rīts, atvērtos logi un durvis, un sma­dzeņu šūniņas sāka enerģiski darboties. Jo­riki bija atkal mani pārtrumpojis. Redz kāds blēdis! Taču nav ko ņemt ļaunā. Pienāks laiks, un viņš stāsies manā vietā.

—- Nav slikti. Pat ja tas nav iegansts . .. Tā patiešām ir interesanta iecere. Nudien, sākt ar līķi — tā ir lieliska ideja!

—    Paskatīsimies. Lai tas būtu matemātis­kās indukcijas pirmais punkts. Otrais punkts būs sieviete .. . Tie ir teicami eksemplāri, vai nav tiesa, sensei? Kaut gan tas nav mūsu no­pelns …

—    Ja labi veiksies, tad vēl jāparādās īsta­jam noziedzniekam. Vai viņš būs trešais punkts?

—    Nē, viņš jau būs praktiskā pielietojuma pakāpe. Ar to mēs pievilināsim komisiju.

Lēmums ir pieņemts, tagad jāpasteidzas. Vēl ir nedaudz laika, iekāms policija nav iz­stiepusi pēc mums savas ķetnas, taču jārīko­jas ātri, kamēr līķis nav atdots radiniekiem. Lai nu kā, dārga ir katra minūte. Nekādā ziņā nevarēs iztikt bez jauniešiem no pirmā stāva. Joriki ir pārliecināts, ka tiks ar viņiem galā. Atbilstoši specialitātei visus sadalījām grupās un izveidojām trīs komandas: viena nodarbosies ar līķi, otra ar sievieti un trešā — ar noziedznieka meklēšanu. Es pats uzņēmos komandēšanu kopumā. Kamēr man būs pārrunas ar Tomojasu, komandas galīgi noformēsies, izstrādās rīcības plānu un pilnā gatavībā gaidīs. Uzzinājis, ka Tomojasu ir savā istabā, tūlīt devos pie viņa.

Tomojasu bija ļoti laipns. Kamēr stāstīju par neskaitāmajām iespējām, kādas paveras, izmantojot mašīnu atsevišķu cilvēku nākot­nes pareģošanai, viņa seja staroja labvēlīgā smaidā. Acīmredzot viņš bija ļoti apmieri­nāts, ka lieta ievirzījusies citā gultnē un vi­ņam vairs nevajadzēs laipot starp mani un savu priekšnieku. Savukārt es mēģināju vir­zīt sarunu tā, lai viņam šī pārliecība kļūtu vēl stiprāka. Šķiet, manā sejā nevarēja ma­nīt ne mazākās rūpes, es visādi centos pierā­dīt, ka mūsu darbam ir vislabvēlīgākie ap­stākļi. Kad sāku stāstīt par līķi un policiju,

Tomojasu smaids apdzisa un viņš kļuva vēss un atturīgs, kā parasti. Ar tādu sajūtu, it kā man būtu jāpārvar bangojoša straume, es no visa spēka griezu mūsu sarunas stūri. Nežē­lodams krāsas, aptēloju pareģošanas mašī­nas perspektīvas noziegumu novēršanā. Ne pušplēsta vārda par to, ka policija varētu interesēties par mums pašiem. Tā nopūlējos vairāk par stundu, līdz beidzot uzvarēju. Viņš piekrita.

Nē, viņš nebija ar mieru sākt sarunas ar ieinteresētajām instancēm. Viņam nemaz nebija tiesības to darīt. Pierunāju viņu at­stāstīt mūsu sarunu Statistikas pārvaldes priekšniekam. Pēc tam veselu stundu vingri­nājos daiļrunāšanas mākslā pie šā paša priekšnieka. Visas mūsu sarunas laikā atšķi­rībā no Tomojasu priekšnieks sēdēja kā ak­mens dievs. Ar tādu pašu pārakmeņojušos skatienu viņš lūdza mūs pagaidīt un izgāja no istabas.

Aiz uztraukuma nezinu, ko iesākt. Man liekas, ka kuru katru acumirkli piezvanīs Jo­riki un paziņos, ka pēkšņi ieradusies policija. Bet Tomojasu atkal ir mierīgs. Pirmītējais vēlīgais smaidiņš rotā viņa seju. Acīmredzot viņš ir apmierināts, ka nodevis stafeti priekšniecībai. Viņš sāk gari spriedelēt par pareģošanas mašīnu iespējām. Melš tādas ap­lamības, ka netīk viņam atbildēt. Un šāds cilvēks ir komisijas atbildīgais loceklis! Nu­dien rokas neceļas …

Pagāja vēl stunda. Tā vilkās bezgalīgi ilgi, un es jau sāku baidīties, ka mūs aizmirsuši. Beidzot priekšnieks atgriezās un lietišķi teica:

— Liekas, viss kārtībā. Vispārējos vilcie­nos ir sarunāts. Rakstisku paskaidrojumu ne­sūtīsim, ja vajag, atsaucieties uz mani. Starp citu, es ziņoju attiecīgām instancēm …

To viņš pateica tik vienaldzīgā balsī, ka es pat aizmirsu, ka tā ir labvēlīga atbilde. Tikai izgājis uz ielas, īsti apjēdzu, ka tagad var ga­vilēt, drāzos pie telefona, lai pavēstītu Joriki par sekmīgajām sarunām. Joriki balsī pat pa telefonu varēja manīt satraukumu. Izrādījās, viņi jau sazinājušies ar Centrālās apdrošinā­šanas sabiedrības slimnīcas skaitļošanas la­boratoriju (skaitļošanas laboratorija slimnīcā ir telpa, kur uzstādīta elektronu diagnostikas mašīna), tikko līķis nonāks slimnīcā, tur sāks tā stimulāciju. Liku nekavējoties sūtīt Sobu uz policijas iecirkni, lai nogādātu līķi slim­nīcā, un pakāru klausuli. Pēkšņi manu miesu pārklāja aukstas sviedru lāses. Ķermeni caur­urba asas sāpes, it kā tas sairtu gabalos. Nē, tās nebija sāpes. Tas bija briesmīgs satrau­kums. Beidzot sāksies īsts darbs… Ir galā ilgā un bezcerīgā gaidīšana, kas kļuva par manas dzīves sastāvdaļu, beidzot sāksies īsts darbs. Vai tā nav laime?

Viss ir sagatavots. Dūc kondicionēšanas iekārta, un, ieejot telpā, jūtams patīkams vē­sums, kas, sākot no kājām, izplatās pa visu ķermeni. Mums ir savi telefona sakari ar skaitļošanas laboratoriju, mani līdzstrādnieki ir sadalīti trīs grupās, un katra no tām ir ap­gādāta ar pārvietojamo radiotelefonu un ga­tava jebkurā brīdī sākt darbu. (Brašs puisis ir Joriki!)

Beidzot visi ir aizgājuši un es viens palieku mašīnu zālē, gaidot pie televizora ekrāna un trim ieslēgtajiem radiotelefona aparātiem. Klusums. Dzirdama tikai mašīnas vienmuļā murmināšana. Tagad es pats esmu kļuvis par vienu tās detaļu. Mašīna pati apstrādās ie­nākošo informāciju, pati izšķiros un ievadīs to iegaumēšanas ierīcē. Mans pienākums ir veikt tikai nenozīmīgas palīgoperācijas, ja mašīna prasīs. Esmu lepns par to. Vienīgi es un neviens cits nav apveltījis mašīnu ar tā­dām spējām! Aiz lielas laimes uzsaucu savai pareģošanas mašīnai: «Tu esi neizsakāmi liela daļa no manis paša! …»

Pulksten trijos un piecdesmit minūtēs, div­desmit piecas minūtes pēc Joriki un viņa biedru aiziešanas, saņēmu pirmo ziņojumu, ko sniedza Cudi no noziedznieka meklēšanas komandas. Ļoti negribas atkārtot šo ziņo­jumu: tajā ar šaušalīgu precizitāti bija piepildījušies Joriki minējumi. Patiešām, sie­viete esot pārnākusi mājās ap pusnakti, to apstiprinājuši aculiecinieki. Pēc visa spriežot, noticis kautiņš: sievietei pakausī atrasta brūce, pati no sevis tā nav varējusi rasties, taču līķa apskate un virkne citu pierādījumu modinot šaubas par viņas liecības pareizību. Šķiet, ka sievietei bijis līdzdalībnieks, taču viņa stūrgalvīgi paliekot pie savas liecības. Iespējams, ka viņai kāds draud. Policija uz­skatot, ka nozieguma atklāšana esot tikai laika jautājums. Esot skaidri redzams, ka slepkavību nav izdarījis rūdīts noziedznieks, un, kā vienmēr šādos gadījumos, atrast viņu būšot grūti, taču jāticot vecajai patiesībai — jo rūpīgāk izdomāts noziegums, jo vieglāk dabūt rokā vainīgo. (Es gandrīz sāku svārstī­ties. Varbūt pastāstīt par to, ko paši piere­dzējām pagājušajā naktī? Ja viss noticis tā, kā apgalvo policija, diez vai mūs, gluži ne­vainīgus cilvēkus, turēs aizdomās. Bet es esmu pārliecināts, ka mums pašiem izdosies atrast noziedznieku, tādēļ nolēmu pagaidām klusēt un gaidīt.)

Drīz pēc tam pienāca sīka informācija, ko sniedza Kimuri no sievietes grupas. Tās bija parastās ziņas, ar ko aizpilda anketas un po­licijas dokumentus, — Tikako Kondo dzim­šanas gads un vieta, nodarbošanās, īsa bio­grāfija, rakstura iezīmes, sejas forma, pat ga­rums, svars un tamlīdzīgi dati. Nav nozīmes te visus uzskaitīt. Kad cilvēks anatomiski

jāizmeklē, šīs ziņas ir pārāk mazsvarīgas. Viss jāsāk no jauna, no paša sākuma, ar gluži citām metodēm. Pie tam, ja arī rastos vajadzība, tādas ziņas vienmēr var dabūt po­licijā. Bet, ja policija atteiktos sniegt, varētu aprunāties ar kaimiņiem un sievietes pa­ziņām.

Beidzot pulksten piecos slimnīcā sāka līķa stimulāciju. Laikam viņi tur domāja, ka viss vēl nav tam pienācīgi sagatavots, bet mēs nolēmām riskēt, kamēr līķa stimulācijai vēl var būt kādi panākumi. Līdz pulksten čet­riem saņēmu vēl vairākus savu līdzstrād­nieku ziņojumus, taču tos es neminēšu, jo vēlāk to pašu apstiprināja līķa «liecības». Stundu pirms stimulācijas es pa televizoru mazliet aprunājos ar slimnīcas galveno ķi­rurgu profesoru Jamamoto. Viņš paskaidroja, ka viņu diagnostikas mašīna varot reprodu­cēt un analizēt tikai galvenās fizioloģiskās reakcijas, bet atšifrēt no galvas smadzeņu garozas pienākošos impulsus tā nespējot. Kā gan citādi! Pat mūsu mašīnai, kas pati spēj programmēt, pagaidām tā vēl ir neizpētīta nozare. Tātad mašīnas uzdevums būs iegau­mēt un atšifrēt impulsu kombinācijas, kas da­žādas iedarbības rezultātā rodas miruša cil­vēka galvas smadzeņu garozā.

Līķi ienes anatomijas kabinetā desmit mi­nūtes pirms darba sākuma. Tas ievietots her­mētiski noslēgtā stikla kastē, kas piepildīta ar īpašu gāzu maisījumu. Preparators rīko­jas ar telemehāniskiem manipulatoriem. Pro­fesors Jamamoto stāv blakus kastei un skaidro. (Visu šo procedūru es noskatos uz televizora ekrāna.) Ieslēdz rentgena apa­rātu, un pa labi uz sienas parādās līķa palie­lināta anatomiskā shēma. Uz šās shēmas ļoti skaidri saskatāms, kā ar apbrīnojamu preci­zitāti un noteiktību nervu centros ieurbjas tieviņas kā mats metāla adatas, kas piestip­rinātas manipulatoriem. Līķa galvaskausa vāks nocelts. Tā vietā tieši uz smadzenēm uzlikta bieza metāla cepure ar daudziem vara vadiem, kas stiepjas uz augšu kā saslējušies mati. Šī cepure noder par mērījumu ierīci.

Pēkšņi iedegas spilgta gaisma, telpā kļūst gaišs. Telekamera pievirzās tuvāk līķa gal­vai. Aiz tās es ieraugu Joriki, viņš man uz­smaida objektīvā. Nedaudz tālāk parādās Sobas un Kacuko Vadas saspringtās sejas — viņi caur pieri raugās uz līķi. Kacuko pagrie­zusies tā, ka dzimumzīmīti uz augšlūpas ne­var redzēt, un viņa izskatās ļoti jauka. Tele­vīzijas kamera apliec loku. Visu ekrānu aiz­ņem kailais, bālais, nedzīvais ķermenis. Uz kakla brūni plankumi, tie ir žņaudzēja pirk­

stu nospiedumi. Zods izstiepts uz priekšu. Plānās lūpas pavērtas, acis cieši jo cieši sa- miegtas. Uz bālganajiem, it kā nopūderēta­jiem vaigiem izlīdušas retas bārdas pūciņas. Priekšzīmīgs ģimenes cilvēks, finansu noda­ļas darbinieks, un še tev — iegādājies mī­ļāko! Sapinušies tiktāl, ka viņa ņēmusi un nogalinājusi šo. Nez kādēļ tagad Todo man liekas daudz izteiksmīgāks un varenāks nekā vakar, kad viņš kā sastindzis sēdēja kafej­nīcā pie galda ar izkusušu saldējumu sev priekšā un cieši pieguļošajā flaneļa uzvalkā izskatījās pēc manekena. Es viņu apskaužu, un tajā pašā laikā viņš man šķiet jocīgs. Krū­tīs iekņudas savāds nemiers.

Tad sākas darbs. Vispirms nosaka svaru un garumu. Dabūtie skaitļi ir 54 kilogrami un 161 centimetrs. Viens divi — tiek izmērī­tas un noraksturotas dažādas ķermeņa daļas. Ieslēdz manipulatorus. Adatas ieduras līķī, un pie sienas iedegas indikatoru lampas. Lī­ķis stikla kastē it kā atdzīvojas. Noraustās kājas, notrīs rumpis. Pakustas lūpas, atveras acis, mainās sejas izteiksme. Vada nopūšas, bet šī nopūta izklausās vairāk gan pēc klie­dziena. Pat Joriki seju klāj sviedri, un viņa lūpas dreb.

— Tā nosaka kustību funkcijas, — pa­skaidro profesors Jamamoto. — Jāatceras, ka kustību funkcijas saistītas ne tikvien ar organisma fizioloģiju, bet gan ar visu nodzī­votā mūža gājumu.

Tālāk pētī iekšējo orgānu darbību, bet, kad tas paveikts, beidzot nonāk pie gal­venā — galvas smadzeņu garozas impulsu analīzes. Manipulatoru adatu skaits palieli­nās, sejas priekšā nokarājas septiņas vai as­toņas no tām. Tās stimulē sajūtu orgānus — ausis, acis un pārējos. Ausīs ieliek klausā­mos stobriņus, pār acīm nolaiž kaut kādu milzīgam binoklim līdzīgu ierīci. Uz oscilo- grāfu ekrāniem parādās savādas līknes. To ir vairāk par astoņdesmit, un tās nemitīgi iz­lokās neiedomājami dīvaini.

—    Mēs sāksim, — paskaidro profesors Ja- mamoto, — ar parasto, ikdienišķo kairinā­jumu stimulāciju. Mūsu laboratorijās rūpīgi izraudzīti un izstrādāti modeļi pieciem tūk­stošiem dažādu kairinājumu. Tie izpaužas re­dzes un dzirdes tēlos, kam atbilst visparas­tākie lietvārdi, darbības vārdi un īpašības vārdi. Pēc tam mēs laidīsim darbā vēl pie­cus tūkstošus modeļu, kas būs iepriekšējo modeļu kombinācijas. Parasti mūsu praksē garozas impulsu analīze ar to arī beidzas, bet šodien centīsimies pavirzīties mazliet tālāk. Kaut vai… Man tikko ienāca prātā … Pa­rādīsim viņam jauno kinohroniku un palasī­sim šās nedēļas laikrakstus. Apgrieztā kār­tībā, sākot ar šīsdienas laikrakstiem.

—    Lieliska ideja! — tīšām iesaucos jūs­mīgi, un Joriki uz ekrāna piekrītoši pamāj.

Patiešām nav slikti izdomāts. Ideja ir ļoti laba. Pat pārāk laba. Acīmredzot profesors

Jamamoto jau sen to lolo, ne vienreiz vien mēģinājis pārbaudīt praksē, tomēr nesek­mīgi, bet aiz godkāres izliekas, ka ģeniālā doma viņam ataususi tikai tagad .. .

Līknēs uz oscilogrāfu ekrāniem nav vēro­jamas nekādas pārmaiņas. Tās joprojām vibrē kā gaiss virs sakarsuša ceļa. Bet ko pašreiz uztver mana mašīna?

Noklakšķ pārslēdzējs. Beidzot! Tūlīt ietark- šķēsies ātrrakstīšanas ierīce un iztīsies lente ar pierakstu. Kad beidzot? Gaidu un nevaru sagaidīt. Ko pastāstīs mirušais?


14

<p id="AutBody_0bookmark7">14</p>

Profesors Jamamoto atvienoja smadzeņu analizētāju un, pamājis man, no televizora ekrāna teica:

— Jā, tas ir viss. Stimulācijas programma ir izsmelta.

Pateicos un ar satrauktu sirdi izslēdzu tele­vizoru. Ekrānam satumstot, paguvu ievērot, ka Joriki ar saviem biedriem samulsuši rau­gās manī. Acīmredzot esmu bijis nelaipns un rupjš pret profesoru. Viņi visi tur, slimnīcā, ar lielu interesi un nepacietību gaidīja, ko ar mašīnas starpniecību pastāstīs mirušais finansu nodaļas vadītājs Susumu Toda. Visi tik ļoti gribēja uzzināt, kā uz šo eksperi­mentu reaģējusi mašīna. Taču man bija savi apsvērumi. Pirms jautājums nebūs pilnīgi noskaidrots, šīsdienas darba rezultātus pub­licēt nedrīkst. Jācenšas nesatraukt bailīgo komisiju ar sensacionālām baumām. Ja, pie­mēram, no šīs slepkavības kaut vismazākā ēna kritīs uz mums, komisija tūlīt noliegs darboties. Bet man šā mīklainā nozieguma atklāšana patlaban ir daudz svarīgāka par mašīnas predikatora spēju pārbaudi. (Kad atnāks Joriki, viņam visu varēs izstāstīt.)

Tieši tad, kad gatavojos ieslēgt izvadsis- tēmu, iezvanījās telefons. Nocēlu klausuli un sadzirdēju tālu, aizsmakušu balsi.

—    Hallo, vai tas esat jūs, Kacumi kungs?

Balss man šķita pazīstama, tomēr nespēju

iedomāties, kas runā. Acīmredzot runātājs zvanīja no automāta, jo bija dzirdams ielas troksnis.

—Brīdinu jūs, — turpināja balss, — ne­iejaukties mūsu darīšanās.

—    Jūsu darīšanās … Kādās tad?

—    Tas jums nav jāzina. Starp citu, poli­cija interesējas par tiem diviem, kas sekoja nosistajam.

—    Kas tu tāds esi?

—    Jūsu draugs.

Nezināmais nolika klausuli. Es aizdedzi­nāju cigareti un, mazliet nomierinājies, atgriezos pie izvadsistēmas. Noklakšķ pārslē­dzēji, un es lasu ierakstu lenti. Citu pēc ci­tas izsaucu visas sekcijas, kas sniedz no slim­nīcas saņemto informāciju, apvienoju tās un pārslēdzu uz «vispārējo reakciju». Tagad mirušajam psihe ir pilnīgi atjaunota un tā spēj reaģēt uz ārēju iedarbību. Protams, ne pati psihe, bet tās elektronu attēls. Bez šau­bām, ir jābūt kaut kādai atšķirībai starp dzīva cilvēka psihi un tās attēlu, un būtu ļoti interesanti izpētīt šo atšķirību, taču ta­gad mani interesē pavisam kas cits.

Mēģinādams pārvarēt satraukumu, es jau­tāju mašīnai:

—    Vai varēsi atbildēt uz jautājumiem?

īsa pauze. Tad seko tik tikko dzirdama, bet

noteikta atbilde:

—          Domājams gan. Ja vien jautājumi būs konkrēti.

Balss skan gluži kā dzīva, un es mazliet apjūku. It kā mašīnā būtu paslēpts dzīvs cil­vēks. Bet tā ir tikai elektronu shēma. Tai nav ne apziņas, ne gribas.

—    Tu, protams, zini, ka esi miris?

—           Miris? — izbijusies, aizlūstošā balsī čukst formula mašīnas iekšienē. — Es esmu miris? . . .

Nē, tas ir šausmīgi. Pārbijies es murminu:

—    Nu jā . . . Protams . . .

—          Ak tad tā .. . Mani tomēr nosituši.. . Ak tādas tās lietas . . .

—    Tu, protams, zini, kas tevi nosita?

Balss pēkšņi kļūst skarba un naidīga:

—          Bet kas jūs tāds esat? Kādēļ man jau­tājat?

—    Es? …

—    Un kur es atrodos? Kas notiek? Es esot miris, bet es taču sarunājos^ domāju… — Balss triumfējoši sauc: — Ā, saprotu! Jūs melojat. Jūs neviens nerunājat taisnību, gri­bat mani ievilkt savos tīklos …

—    Nē jau, ne. Tu taču neesi īsts cilvēks. Tu esi tikai vienādojums, Susumu Todas for­mula, kas nodota pareģošanas mašīnas rī­cībā.

—    Man prāts nenesas uz smiešanos. Me­tiet pie malas savus muļķīgos jokus! Ir gan neģēļi… Es vairs nejūtu savu ķermeni… Pasakiet labāk, kur palikusi Tikako? Un, lū­dzu, iededziet gaismu!

—    Tu esi miris, — saproti?

—    Pietiek! Tu mani vairs neiebiedēsi! Diezgan esmu drebējis bailēs no tevis.

Es noslauku sviedrus, kas aizmiglo man acis. Liekas, tam visam ātri jādara gals.

—    Kas tevi nosita?

Mašīnā dzirdami ņirdzīgi smiekli.

—    Labāk pasaki, kas tu tāds esi. Ja esmu nosists, tad tu esi mans slepkava. Labi, pie­tiks. Iededz gaismu un pasauc Tikako. Dzirdi? Izrunāsimies vaļsirdīgi.

Liekas, viņš patiešām uzskata, ka esmu no­ziedznieks. Tātad apziņa izdzisusi mirkli pirms nāves. Varbūt nav vērts iedvest vi­ņam citu pārliecību? Pamēģināt un nospēlēt komēdiju?

—    Labi. Kas tad es esmu, pēc jūsu do­mām?

—    Kā lai es to zinu?! — gluži kā jauneklis, kam sācies balss lūzums, sauc cilvēks no mašīnas. — Vai tu mani turi par idiotu? Vai tu patiešām domā, ka es noticēšu tavai muļ­ķīgajai idejai?

•— Idejai? Kādai?

—    Apklusti!

Liekas, ka manu seju skar viņa smagā elpa. Zinu, ka tā ir mašīna, tomēr man kļūst pre­tīgi. Jā, stāvoklis sarežģījas. To es no vien­kāršās un nepārprotami precīzās mašīnas nebiju gaidījis. Kaut kādā ziņā esmu pārrē­ķinājies. Nu, protams, nedrīkstēja taču tā uzreiz, bez jebkādas iepriekšējas sagatavoša­nas atklāt viņam patiesību. Vajadzēja rīko­ties apdomīgi, atstājot sev atkāpšanās ceļu.

Es strauji pagriežu pārslēdzēju. Mans sa­runu biedrs vienā mirklī sairst elektronu pu­tekļos. Kaut kas saurda manu sirdsapziņu: viņa eksistence šķita pārāk reāla. Steigšus noregulēju laika indikatoru un pagriežu to par divdesmit divām stundām atpakaļ. Uz to brīdi, kad Sindzjuku ielas kafejnīcā Susumu Toda gaidīja savu mīļāko. Pēc tam ieslēdzu attēlu. -

Atkal ietrinkšķējās telefons. Zvanīja Cuda no noziedznieka meklēšanas komandas.

—   Kā veicas? Kādi rezultāti ir līķa stimu­lācijai?

—   Pagaidām vēl nekādi, — atbildēju un pēkšņi attapos. Mana saruna ar mašīnu taču atklāja kādu ļoti svarīgu detaļu. Kad runā­jām ar Joriki, viņš ieminējās, ka slepkava varbūt nemaz nav Tikako Konda. Tas bija visnepatīkamākais no visiem iespējamiem pieņēmumiem, taču bija tikai pieņēmums bez jebkāda pamata. Bet no sarunas ar mašīnu izriet, ka Toda gaidījis ne tikai sievieti, bet vēl kādu trešo personu. Vai nu vidutāju, vai arī ienaidnieku.

—   Pastāsti, kā jums klājas. Vai ir kas jauns?

—    Gandrīz nekā. Līdz pašai mājai viņam divi sekojuši. To apstiprina, piemēram, vecī­tis no tabakas veikaliņa, kas atrodas blakus mājā. Bet sieviete savu atzīšanos jau aplieci­nājusi ar pirksta nospiedumu. Izmeklētājiem nav vienota uzskata, visi kļuvuši daudz vien­aldzīgāki pret šo lietu.

—    Un kā tu pats domā?

—    Nudien nezinu . .. Runāju ar Kimuru no sievietes komandas. Iekāms neesam no­skaidrojuši viņas attiecības ar noslepkavoto, liekas, nav pamata apgalvot, ka sievietei bi­jis līdzdalībnieks. Un vispār, vai patiešām tas ir tik ļoti svarīgi?

—    Ej tu sazini, ir vai nav svarīgi, ja vēl neko neesam paveikuši? — Manā balsī iz­skan sapīkums. Kā nu ne, meklējām gluži nejaušu objektu un iepināmies tādā jezgā. — Es vēlētos, lai jūs mazāk noņemtos ar teo­rētiskiem prātojumiem un visu uzmanību vel­tītu faktu materiāla vākšanai. Būtu labi, ja varētu dabūt Tikako istabas precīzu plānu.

-— Nespēju iedomāties, kā tas varētu ma­šīnai palīdzēt…

— Es vēlreiz atkārtoju: mēs nezinām, kas mums ir svarīgi un kas nav! — zaudējis paš­savaldīšanos, sāku kliegt, taču tūlīt to nožē­loju. — Labi, vēlāk sanāksim visi kopā un rūpīgi apsvērsim. Mums nav laika, es stei­dzos. Piesargies no reportieriem. Iegaumē, ka tā ir mūsu pēdējā iespēja tikt galā ar ko­misiju …

Liekas, viņš nav ar mani vienisprātis, to­mēr klusēdams piekāpjas. Stāvoklis sarež­ģījas arvien vairāk. Mums tagad nav laika domāt par projektiem, kas būtu pa prā­tam komisijai. Raujamies vaiga sviedros, lai nomazgātu sevi baltu. Tā vien liekas — jo vairāk mēs cenšamies izķepuroties, jo dziļāk purvā iestiegam.


15

<p id="AutBody_0bookmark8">15</p>

Kad nolieku klausuli un pagriežos pret ek­rānu, uz tā redzama Toda mugura pirms div­desmit divām stundām, kad viņš vēl bija dzīvs. Atkal jūtos lepns par savas mašīnas vareno spēku. Pagriežu redzes lauka kloķi. Toda uz ekrāna sakustas, un es vēroju kafej­nīcu it kā ar viņa acīm. Skaidri saredzams tikai tas, kam pievērsts viņa skatiens. Viss pārējais ir kā bezjēdzīgi izķēmots un miglā tīts. Tai vietā, kur sēžam mēs ar Joriki, pa­rādās tumšs plankums, it kā tur nekā nebūtu. Saldējums trauciņā uz galda pavisam izkusis.

Toda ņem saldējumu ar karotīti, un, pa­stiepis lūpas, izstrebj. Viņa skatiens nekus­tīgi pievērsts durvīm. Drudžaini mēģinu at­cerēties, kas notiks tālāk. Ak jā, drīz ieska­nēsies mūzikas automāts un Toda pagriezī­sies ar seju pret mums. Gaidīšu.

Sāk spēlēt mūzika, uri Toda pagriežas. Lai uzzinātu, kādus viņš mūs ieraudzīja, pagriežu redzes lauka kloķi par simt astoņdesmit grā­diem. Mūzikas automāts un meitene īsajos svārciņos parādās uz ekrāna apbrīnojami skaidri. Bet priekšplānā — mēs abi, kontūras neasas, izplūdušas, gluži kā ēnas. (Tas ir labi, tagad vairs nav ko uztraukties, ka līķis va­rētu kļūt par mūsu apsūdzētāju.)

Es pagriežu laika indikatoru par divām stundām uz priekšu.

Toda iet pa ielu.

Vēl par divām stundām uz priekšu.

Toda stāv pie telefona būdiņas.

Es paātrinu laika gaitu uz ekrāna desmit reižu. Gluži kā palēnināti uzņemtā filmā Toda ielec tramvajā, atkal izlec no tā, joņo uz augšu pa šķērsieliņu un pieskrien pie Tikako mājas. Pārslēdzu laika ritumu uz normālu āt­rumu.

Tūlīt notiks vissvarīgākais. Ja mums veik­sies, mēs ne vien izkļūsim no nepatīkamās si­tuācijas, bet ari iegūsim svarīgu materiālu, ko iesniegt komisijai, un tad viss pa vērsī­sies uz labo pusi. Laiku pa laikam nervozi rī­dams siekalas, nenovēršu acis no Todas.

Viņš dodas augšā pa tumšajām kāpnēm, apstājas un vērīgi paskatās uz gaiteņa otru galu. Pašūpojis galvu, nedroši virzās tālāk pa gaiteni. Cenšas klusi spert soļus, iedams pretī savai nāvei… No patrepes tumsas viņu vēro Joriki, taču uz ekrāna to neredz. Toda izņem no sānkabatas atslēgu, ar plaukstas virspusi norauš no pieres sviedrus, pieliecas un iebāž atslēgu slēdzenē. Atslēga apgriežas ar neparasti griezīgu skrapstoņu, un šajā skaņā it kā atbalsojas tas, kas norisinās To­das dvēselē. Neatskatīdamies viņš ar spēku aizrauj ciet aiz sevis durvis. Pēc trokšņa no­protams, ka durvis cieši neaizveras. No ista­bas tumsas pretī raugās loga pelnkrāsas četr­stūris un tajā tālas uguntiņas atspīdums. Toda novelk kurpes un, pastiepis roku pa kreisi, pagriež slēdzi. (Bet nāve jau panākusi viņu!)

Iedegas gaisma. Neliela istabiņa: tūlīt var pateikt, ka šeit dzīvo sieviete. Istabas stūros mēbeles. Neviena nav. Telpa slēpj sevī drau­dīgu klusumu. Toda bezcerīgi aplūko ista­biņu … Tajā mirklī Todam aiz muguras jau­šama kaut kāda tikko sadzirdama skaņa. Tā pieaug spēkā, plešas plašumā, pārvēršas kau­cienā — un pēkšņi viss, ko Toda redz, iz­plūst. Istabas grīda uzslējās slīpi, un nokri­tušā Todas seja piespiežas pie tās. Apdzēšot gaismu, no augšas bez trokšņa gāžas gara, līka ēna. Ekrāns satumst.

Ak, viņš nomiris tad . . .

Kādu brīdi sēdēju kā sastindzis, lūko­damies tumšajā, drebošajā ekrānā. Tātad viņš nav slepkavu redzējis. Toda var liecināt mums tikai par sliktu. Sieviete istabā nav bi­jusi. Tas saskan arī ar viņas liecību, bet tie ir salti meli, ka vīrietis būtu viņai uzbrucis un viņa to nositusi. Tālāk. Šis troksnis aiz muguras. Ja nu viņš noturējis šo skaņu par durvju čīkstoņu? Aiz durvīm tobrīd nestā­vēja neviens cits kā Joriki. Jā, līķa stimulā­cija nedod mums cerēto. Paši sev esam uz­metuši cilpu kaklā …

Nezinu, cik ilgi biju tā nosēdējis, ļauda­mies šaudīgām domām. Pēkšņi jutu, ka zālē bez manis ir vēl kāds, un atskatījos. Pie dur­vīm, atspiedis muguru pret stenderi, stāvēja Joriki. Nezinu, pa kuru laiku viņš bija ienā­cis. (Uz mirkli man kā halucinācija parādī­jās beidzamais skats uz ekrāna, es jutos kā Toda un nodrebēju.) Joriki pašūpoja galvu, ielaida pirkstus matos un smaidīdams no­teica:

—    Jā, nekas labs mums nav gaidāms.

—    Tu redzēji?

—    Jā. Pašas beigas.

—    Kur pārējie?

—   Sobu un Vadu es atstāju tur. Lai pa­gaida. Iespējams, ka mums ievajadzēsies vēl kādas ziņas.

—    Gaidīju, ka tu man piezvanīsi…

Joriki pavilka nost no krūtīm sasvīdušo

kreklu un lēnām aplaizīja lūpas. Kopā ar krēslu pagriezos un, skatīdamies viņam tieši acīs, sev pašam par pārsteigumu draudīgā balsī turpināju:

—          … toties piezvanīja kāds tips un man piedraudēja.

—           Ko tas nozīmē? — turēdamies pie krēsla, uz kura viņš gribēja apsēsties, Joriki sastinga.

—           Ieteica nebāzt degunu viņu darīšanās. Policija esot sākusi interesēties par tiem di­viem, kas sekojuši noslepkavotajam. Tas, lie­kas, ir taisnība. Arī Cuda man to teica.

—    Nu un? …

—          Acīmredzot tas tips zina, ka sekotāji esam bijuši mēs.

—           Interesanti… — domīgi novilka Joriki un nobrīkšķināja savus garos pirkstus. — Iz­nāk, ka bez mums tur tiešām bijis vēl kāds…

Es izsmējīgi turpināju:

—    Pilnīgi iespējams. Bet kas tam ticēs?

—           Jums taisnība. Es saprotu … — Ieko­dis lūpā, Joriki caur pieri paraudzījās manī. — Zvanītājs, protams, ir pats slepkava … Bet šo telefona sarunu dzirdējāt tikai jūs, sensei, tātad jūs kļūstat par manu līdzdalīb­nieku. Ja policija nāks uz pēdām tiem diviem, kas sekojuši noslepkavotajam, aizdo­mas vispirms kritīs uz mani.

—    Es mēģināju atrast sakarību starp ista­bas iekārtojumu un ēnu logā. Bez šaubām, Todam krītot, ēnu meta viņa stāvs. Tu re­dzēji vēl vienu ēnu . . . Bet to, izņemot tevi, neviens cits neredzēja.

—    Jā, man var pateikt, ka tā bijusi mana ēna, un es to nevaru atspēkot. — Joriki rūgti pasmaidīja un noklakšķināja ar mēli. — Lik­tenis nav bijis labvēlīgs, jo mūsu objekts ne­redzēja slepkavu. Tik daudz pūļu veltījām līķa stimulācijai, un galu galā tā vēršas pret mums pašiem. Ja man būtu kaut vismazākais iemesls izdarīt slepkavību, pat jūs, sensei, varētu mani turēt aizdomās, un jums būtu tiesības to darīt.

—    Ar šā iemesla noskaidrošanu arī nevei­cas. Nemaz nebija tik viegli piespiest viņu runāt. ..

Es sīki izstāstīju Joriki, kā noslepkavo­tais — šis nelaimīgais cilvēka atspulgs ma­šīnā — neparko negribēja atzīt sevi par mi­rušu un cik grūti bija tikt ar viņu galā. Jo­riki klausījās manī, nebilzdams ne vārda, tad klusi teica:

—    Atliek tikai ķerties pie viltības.

—    Pie viltības?

—   Jā. Todam jāiestāsta, ka viņš vēl ir dzīvs.

Liekas, mums tas ir izdevies. Noslepka­voto, pareizāk sakot, viņa elektrona tēlu ma­šīnā, pārliecinājām, ka viņš guļ slimnīcā. Savu ķermeni viņš neredz un nejūt tādēļ, ka atrodas šoka stāvoklī, taču drīz viņš atvese­ļosies. Kad aizskāra viņa atriebības jūtas, viņš pēkšņi ierunājās. Mēs likām viņam ru­nāt, un tā bija mūsu uzvara. Nevar gan zi­nāt, vai ar to mūsu stāvoklis uzlabosies.

(Pulkstenis ir tikai seši, bet debesis jau sa- tumsušas, un sāka gāzt spēcīgs lietus. Rupjas lāses sašķīst pret rūtīm. Es sēžu sasprindzis, it kā uz krēsla ar divām kājām, un noklau­sos mašīnas grēksūdzē. Šeit es to citēšu.)

«Tad jau labāk būt mirušam. Man kauns … Vai jūs mani saprotat?… Manā vecumā vairs neklājas skriet pakaļ brunčiem … Ko teiks sieva? Šaubos, vai tagad viņa man pie­dos . .. Redzat, man nekad nav bijis iemesla būt ar kaut ko nemierā. Es saku tīru patie­sību. Bet tad ieraudzīju šo meiteni, Tikako Kondo. Viņa dziedāja kabarē, tomēr jums nekad neienāktu prātā, ka viņa pieder pie tām sievietēm. Tāda kautrīga, klusa… Tiesa, augumā viņa ne visai izdevusies, pā­rāk kalsna un kaulaina. Jautājiet, kam vien gribat, visi apliecinās, ka es tādas vietas ne­esmu apmeklējis, bet tajā vakarā aizgāju līdzi mūsu direktoram, un tā… Nezinu, kādēļ pie tik jautras dzīves pieradusī meitene pievērsa uzmanību man — neievērojamam, mazrunīgam, piecdesmit gadu vecam vīrie­tim. Nu, dabiski, ka es tūlīt pazaudēju galvu. Viņa glāstīja manus asos vaigus ar saviem maigajiem pirkstiem. Aiz pateicības vien es būtu . . . Nē, tas vārdos grūti izsakāms, biju pavisam apstulbis … un neprātīgi laimīgs . . . Jums droši vien ir neinteresanti klausīties . . . Taču saprotiet, ka viņa ne tikai naudas dēļ. . . Jūs varbūt tam neticēsiet, bet tas ir taisnība. Nekad viņa necentās izdabūt no ma­nis naudu. Protams, katru mēnesi es viņai kaut ko maksāju, un viņa bija ar to pilnīgi apmierināta. Augumā viņa bija padevusies stūraina, bet ar maigu un patiesu sirdi. Ti­kako pat atklāti pateica, ka iemīlēt mani ne­var, bet es viņai patīku. Neparasta sieviete. Vai nav tiesa?…

Bet tad man radās aizdomas. Kad trīsdes­mit gadu-no vietas esi nodarbojies ar nau­das lietām, pats kļūsti pārlieku akurāts un neuzticīgs. Visu laiku dzīvo vienās bailēs, ka tik nesāk izspiest no tevis naudu, bet, ja to nedara, — atkal nav kā vajag! Kaut kā pā­rāk mierīgi viņa izturējās pret mani… Bet es nebūt neesmu pašpārliecināts, sāku viņai neuzticēties … Tas ir tikpat kā skatīties tāl­skatī no otra gala … Reiz bija tāds gadī­jums. Pareizāk sakot, to nevar nosaukt par gadījumu. Aizeju pie viņas ciemos un redzu, ka viņa nopirkusi dārgu paklāju. Jūs droši vien to redzējāt? Ne jau tāds, ka uzreiz kristu acīs, bet viņas apstākļos tā, protams, bija greznība. Es kā finansu darbinieks tādas lietas uzreiz pamanu. Kad dabūju zināt, kas un kā, kļuvu vēl aizdomīgāks. Viņa apgal­voja, ka esot stāvoklī un paklāju nopirkusi par godu šim gadījumam. Kaut esmu vecs, taču arī man sirds sažņaudzas un gandrīz vai jāraud, to atceroties. Mums ar sievu bērnu nav, un tas mani ārkārtīgi pārsteidza. Nē, ne jau nu pārsteidza, tas nav īstais vārds. Man it kā spārni izauga, aiz lepnuma gribējās skriet un visiem to izstāstīt, lai cilvēki uz mani raudzītos citādi. Man pat šķita, ka va­jadzētu izstāstīt arī sievai, kam nebija ne ma­zākās jausmas, sak, lai priecājas kopā ar mani. Kas tad tas? Līst lietus? Dzirdu . .. Labi, mazliet vēl pagaidiet, tūlīt runāšu par gal­veno. (Steidzas.) Tālāk viss iznāca nelāgi. Ie­domājieties, viņa man apgalvo, ka esot stā­voklī, un tas ir taisnība. Bet nākamreiz viņa pēkšņi pasaka, ka tieši todien izdarījusi abortu. Kā?! Nu labi, ja aborts, tad aborts. Galu galā, godīgi runājot, neesmu nemaz tik drošs par savu nākotni. Bet līdz sirds dzi­ļumiem aizskāra tas, ka viņa nav turējusi par vajadzīgu pat aprunāties ar mani. Nespēju vairs savaldīties, sarunāju viņai visādas rup­jības. Tu pati nezināji, no kā tas bērns tev ir, tāpēc arī baidījies laist pasaulē. Tagad viss ir skaidrs, kļuvi grūta no kaut kāda ne­lieša, kam biezs maks kabatā, un izpumpēji no viņa naudiņu. Kā citādi tev būtu nauda, par ko pirkt paklāju? Es tātad noderēju tikai par iemeslu šantāžai. Galvu purinādama, viņa visu noliedza un beidzot sāka raudāt. Nē, va­kar tas nenotika, vakar mēs nemaz neredzē­jāmies. Tas bija pirms pāris mēnešiem.

Sāku viņu sīki iztaujāt. Viņa raudāja. Es, protams, apjēdzu, ka viņa nav šantažiste, bet kā citādi lai visu izskaidro? Viņa centās sevi attaisnot. Bet viņas taisnošanās bija pārlieku muļķīga . .. Viņa stāstīja, ka esot tāda slim­nīca, kur izdarot abortus un, ja grūtniecība nepārsniedzot trīs nedēļas, vēl piemaksājot septiņus tūkstošus jēnu. Tikko viņa uzzinā­jusi par grūtniecību, tūlīt skrējusi uz slim­nīcu. Viņai teikuši, ka esot trešā grūtniecī­bas nedēļa, un tūlīt izdarījuši abortu. Kas tam noticēs? Arī muļķības runāt jāprot ar mēru. Jautāju viņai, kur atrodas šī slimnīca. Viņa atbildēja, ka nevarot teikt, jo esot devusi vārdu nevienam neizpaust, bet, ja pateikšot, ar viņu notikšot nelaime. Nu, nodomāju, pie­tiks mani muļķot!- Iecirtu viņai pļauku. Ag­rāk es par tādām lietām biju tikai lasījis, ne reizi mūžā pret sievieti nebiju roku pacēlis. Jutos ļoti nelādzīgi un, nebildis ne vārda, aizbēgu.

Lai būtu kā būdams, kopš tā laika es nezi­nāju, kas ir prieks. Domāju tikai par vienu — kā pieķert viņu melos, lai viņa ne­varētu aizbildināties ar muļķīgiem izdomāju­miem. Tad man laimējās. Viņai bija krājka­ses grāmatiņas. Aiz dīvaina paraduma viņa glabāja mājās savas vecās, nekur nederīgās krājkases grāmatiņas. Man tas bija īsts atra­dums. Jūs saprotat, es taču esmu finansu darbinieks. Aizgāju, kad viņas nebija mājās, un rūpīgi tās izpētīju. Skaitļi var pastāstīt daudz interesanta, ja vien prot tos lasīt. To­reiz es daudz ko noskaidroju. Dažkārt divas reizes nedēļā, citkārt divas vai trīs reizes mē­nesī grāmatiņās bija ierakstīti noguldījumi, par kuriem viņa neko nevarētu paskaidrot. Manu vērīgo skatienu nav tik viegli apmā­nīt, domāju, nu tu esi man rokā. Savācu pie­rādījumus un piegrūdu viņai pie deguna. Tas bija pirms trim dienām. Viņa atkal iz­plūda asarās, taču tas mani vairs neaizkusti­nāja. Te ir pierādījumi, no tiem vaļā netiksi. Tad viņa atkal sāk melst tos pašus niekus par slimnīcu. Tā komisijas naudā it kā sa­ņemot divus tūkstošus jēnu par katru sie­vieti, kam grūtniecības laiks nepārsniedzot trīs nedēļas. Šī slimnīca uzpērkot trīs nedē­ļas vecus bērnus mātes miesās un tādējādi piepelnoties ar starpniecību. Briesmīga ne­krietnība, vai ne? Aizdomām pamata vairs nebija, tagad sāku uztraukties. Domāju, var­būt viņa prātā jukusi. Mēģināju atcerēties. Patiešām, dažreiz viņa ir tāda jocīga, tā kā atsalusi. .. Nelikos mierā, turpināju iztau­jāt. Aiz bailēm trīcēdama, Tikako vēlreiz at­kārtoja — ja slimnīcā uzzināšot, ka viņa man izstāstījusi, tai klāšoties slikti, varot pat nosist. Nopirktie embriji it kā nenomirstot. Slimnīcā viņus turot speciālos aparātos, un izaugot daudz pilnvērtīgāki cilvēki par pa­rastajiem, mātes miesās augušajiem. Tātad arī mūsu bērns ir dzīvs… Kā jums patīk? Nav vairs ko teikt, vai nav tiesa? Ja viņa stāsta taisnību, tad tas ir kaut kas briesmīgs. Turpretī, ja Tikako ir samelojuši, tad viņai jāatver acis. Es uzstāju, lai viņa mani aizved uz turieni. Beidzot Tikako bija ar mieru un apsolīja aprunāties ar kādu no tiem tur slim­nīcā …

Un tad es saņēmu atbildi. Tas bija vakar pusdienas laikā. Man piezvanīja uz kantori un aicināja ierasties septiņos vakarā R. ka­fejnīcā Sindzjuku ielā. Apsolīja, ka es tur sa­tikšot slimnīcas darbinieku, kas man visu pa­skaidrošot. Atklāti sakot, es to nebiju gaidī­jis, tādēļ jutos ļoti pārsteigts. Man ne prātā neienāca, ka tie varētu būt slazdi. Biju pār­liecināts, ka man ir darīšana ar vājprātīga­jiem. Sēdēdams kafejnīcā, errodamies un skaizdamies par to, ka man liek tik ilgi gai­dīt, jau gudroju, kurā psihiatriskajā klīnikā viņu rīt ievietošu. Liekas, jūs jau zināt, kas notika tālāk. Jā, mani apveda ap stūri. Nē, nē, nedomājiet, ka tas bija kāds no viņas no­slēpumainās slimnīcas. Protams, tas bija mī­ļākais. Viņa savā gļēvulībā nespēja atzīties un nezināja, ko ar mani iesākt. Par slimnīcu, kas uzpērk bērnus mātes miesās, viņa bija veikli izdomājusi. Bet kādēļ viņa tūlīt ne­teica, ka es viņai traucēju? … Nebūt ne­gribu, lai par mani domātu, ka esmu tik ne­aptēsts. Tādēļ jau viņai nevajadzēja uzrīdīt man savu mīļāko. Lieni vai zemē aiz kauna …»


17

<p id="AutBody_0bookmark9">17</p>

—    Viss, protams, slēpjas sievietē, — kodī­dams lūpu, drūmā balsī nosodoši sacīja Jo­riki.

—   Bet viņa taču atzinusi sevi par vainīgu un paliek pie tā.

—    Tas jau ir dīvaini. Bet, spriežot pēc no­slepkavotā vārdiem, viņa droši vien ir neiro- tiķe.

—   Varbūt viņa patiešām no kaut kā bai­dās?

—    Iespējams … Piemēram, baidās pati no savas ēnas. Vai arī cenšas glābt īsto noziedz­nieku. Varbūt viņa atzinusi sevi par vainīgu tādēļ, ka viņai piedraudēts.

—    No veselā saprāta viedokļa ticamākie ir divi pirmie pieņēmumi. Bet, ja ņem vērā manu telefona sarunu, tad arī pēdējam pie­ņēmumam ir zināms pamats.

—    Jā, šī telefona saruna … — Joriki piere saraucās krunkās, it kā viņš mēģinātu no­tvert kādu domu. — Tādā gadījumā pieņē­mums par mīļāko atkrīt. Nē . .. Jā, tā ir . . .

Jau pašā sākumā es biju pret versiju par mī­ļāko. Tādus priekšzīmīgus un sīkumainus vī­riešus nenonāvē sieviešu dēļ. Tas nav ne­kāds motīvs.

Es pavīpsnāju.

—   Tātad pieņemsim versiju par tirdznie­cību ar embrijiem?

Nopietni paraudzījies manī, Joriki pamāja ar galvu.

—    Domāju, ka tik burtiski nevajadzētu saprast. Bet, ja jau noraidījām versiju par mīļāko, atliek pieņemt, ka noslepkavotais vai nu visu zinājis, vai arī darījis kaut ko tādu, kas nav bijis pa prātam noziedzniekam. Un tas ķērās pie viszemiskākā — cilvēka iz­nīcināšanas. Visam, ko noslepkavotais zināja un darīja, jāatspoguļojas viņa atzīšanās runā. Tātad secinājums — lai cik bezjēdzīga šķiet versija par tirgošanos ar trīs nedēļas veciem embrijiem mātes klēpī, tā tomēr ir rūpīgi jā­izpētī.

—    Ja nu vienīgi kā pasaciņa.

—    Protams, kā pasaciņa. Nav izslēgts, ka izteicieni «trīs nedēļas», «embrijs» un citi slēpj sevī kādu šifru. Lai nu kā, pārbaudīsim ar mašīnu sievieti. Tas jāizdara vispirms.

Man neviļus izlauzās nopūta.

—   Es nojaušu, ka mēs no šīs ķezas neiz- kulsimies.

Atpakaļceļa vairs nav. Tagad tikai uz priekšu.

—    Tātad tu domā, ka viss nokārtosies?

Bet, tikko šī banda uzzinās, ka esam ķērušies pie sievietes, tā var ziņot par mums. Tā ir gatava pat uz slepkavību …

— Ja sēdēsim, rokas klēpī salikuši, aizdo­mas tik un tā kritīs uz mums. Tas notiks agri vai vēlu. Ir tikai viens glābšanās ceļš — uz­brukt pirmajiem. Mums nav obligāti pašiem jāsatiek šī sieviete. Komisija aizsūtīs viņai pakaļ mašīnu, viņu slepus pa sētas pusi izve­dīs no policijas telpām un atgādās uz hospi­tāli. Starp citu, tas būs diezgan interesanti — pareģot nākotni tādam radījumam.

Man trūka stingra pamata, uz kā balstīties, zuda jebkurš priekšstats par nākotnes per­spektīvām, un es nezināju, kas būtu darāms. Gluži kā nemākulīgs velosipēdists nemet mieru, iekāms nav lauzis sprandu, ari es, ilgi nedomādams, piezvanīju komisijas loceklim Tomojasu. Viņš bija ļoti laipns — pastāstīja, ka par mūsu darbu interesējoties arī augstā­kās aprindās. Uzklausījis mani, viņš vēlīgi piebilda, ka atļauju līķa stimulācijai varot iztulkot ļoti plaši, lai nerēķinātos ar arestēto. Viņš tūlīt dabūjis Statistikas pārvaldes priekšnieka atļauju. Tad viņš apjautājās, kā mums veicas. Izvairīgi atbildēju, ka iegūti in­teresanti rezultāti, un palūdzu, lai sievieti pārvestu no policijas uz Centrālās apdroši­nāšanas sabiedrības slimnīcu pie profesora Jamamoto, nepieminot viņas klātbūtnē mūsu Skaitļošanas tehnikas institūta laboratoriju. Tomojasu tūlīt piekrita. Viss gāja tik gludi, ka sāku uztraukties. Man šķita, ka tas liecina par mūsu straujo gaitu pretī bezdibenim…

Gaidīdams, kamēr sievieti nogādā pie pro­fesora Jamamoto, es uzdevu mašīnai no jauna izanalizēt līķa stimulācijas rezultātus un sadalīt tos vispārējās pazīmēs, kādas rak­sturīgas cilvēkiem vispār, un atsevišķās, at­tiecīgam indivīdam piemītošās pazīmēs. Ja mašīna ar to tiks galā, būs ļoti izdevīgi. Tad turpmāk cilvēka personību varēs atveidot, balstoties tikai uz atsevišķām īpašībām, pie­vienojot tās jau iepriekš dotajām, vispārē­jām Mašīna vēl nebija pietiekami attīstīta, lai veiktu tādu darbu, tādēļ uz panākumiem daudz necerēju, tomēr tā tika galā negaidīti ātri. Acīmredzot specifiskais elements …, mainīgais lielums personības formulā nebūt nav tik sarežģīts, kā es biju iedomājies. Gan­drīz visu specifisko organismā var diezgan droši novirzīt uz fizioloģiskām īpatnībām, pat pie smadzeņu biotiku standartiem iespējams tikt ar vienkāršu reakciju analīzi, kas iegūta no tūkstoš paraugiem, stimulējot apmēram divdesmit smadzeņu garozas centrus. Brīniš­ķīgs materiāls! Pats taisni lūgtin lūdz, lai to iesniedz komisijai. Es liku iespiest pamatno­teikumus par raksturīgāko pazīmju analīzi. Iznāca viena lappusīte teksta sīkā salikumā. Vesela virkne parastu medicīnas terminu un vārdu no japāņu valodas mācību grāmatas. Šķiet, ka tajā ietverts tieši tas, ko mēs sau­cam par individualitāti.

—    Paklausies, Joriki-kun, pievienosim šai lapiņai kādu piemēru no prakses un iepazīs­tināsim ar to kārtējā sēdē komisiju.

—    Protams, to var. Bet šīs komisijas mums tagad vairs nav nekāda problēma. Cilvēka likteņa pareģošanas ideju viņi taču pieņē­muši.

—   Nekā tamlīdzīga. Ir dota tikai neofici­āla piekrišana.

—   Tas ir viens un tas pats. Atcerieties, kā pret mums izturējās agrāk …

—    Jā, tā nu gan ir . ..

Piezvanīju profesoram Jamamoto. Sieviete vēl nebija atvesta. Stāstot viņam, ka esam sastādījuši nolikumu par raksturīgāko pa­zīmju analīzi, nevarēju apslēpt savu satrau­kumu. Palūdzu pasaukt pie telefona Kacuko Vadu un nodiktēju nolikuma saturu, lai viņa to ievadītu diagnostikas mašīnā. Joriki atnesa kafiju. Dzerdami saldo kafiju un skalo­dami ar to no nemitīgas smēķēšanas iekai­sušos kaklus, spriedām par jauno, vareno pareģošanas mašīnu «MASKAVA-3». Šo ma­šīnu uzbūvēja nesen, un par to klīda visda­žādākās baumas. Acīmredzot tā sistemātiski sniegs prognozes komunistisko un neitrālo bloku valstīm, kas aizņem vairāk nekā pusi zemeslodes teritorijas. Tas ir dižens piemi­neklis viņu pārākumam, ar ko viņi tik ļoti lepojas. Šā monumenta ēna laikam gan snie­dzas tālu pāri manas laboratorijas robežām. Kad to iedomājos, sajūtu savu niecību. Tur, pie viņiem, pareģošanas mašīna ir viens no valsts balstiem, bet pie mums tā ir tikai žurku slazds, ar ko noķert kādu slepkavu, un pats mašīnas radītājs skraida šurpu turpu uz labu laimi, cenzdamies tikt vaļā no žurkām, kas viņam ieķērušās kājā.

Kļūstu arvien nemierīgāks. Pagājis jau ilgs laiks, bet neviens vēl neziņo, ka sieviete būtu atvesta. Varbūt vēlreiz piezvanīt Tomojasu?

—    Es, sensei, lieku visas cerības uz šo žurku slazdu. Sakiet, ko gribat, bet to izvēlē­jās pati mašīna. Un mašīna — tā ir loģika.

—    Es ir nedomāju atsacīties …

Zvana Tomojasu un ziņo, ka sieviete jau aizvesta no policijas. Bet slimnīcā viņas vēl arvien nav. Nemiers manā sirdī aug.

Var redzēt, ka arī Joriki uztraucas.

, Viņš staigā apkārt mašīnai, ielūkojas tās mezglos un bez apstājas runā.

—    Viss ir saistīts ar programmēšanas sis­tēmu … Mums neļauj izmantot sociālo infor­māciju — labi, iztiksim bez tās. Šajā ziņā, man šķiet, mēs arī šo to esam palaiduši ga­rām … Ja mums būtu plašāks vēriens, tad pat no informācijas par dabas parādībām va­rētu izdarīt pareģojumu, kas nebūtu mazāk nozīmīgs par «MASKAVAS-2» pareģoju­miem. Viss atkarīgs no tā, cik neatlaidīgi un mērķtiecīgi mēs būsim.

Zvana telefons. Joriki paceļ klausuli un klausās. Viņa zods pastiepjas uz priekšu, bet skatiens kļūst drūms. Laikam kaut kas atga­dījies.

—    Kas ir?

Viņš tikko manāmi papurina galvu.

—    Nomirusi. ..

—    Nomirusi? … Kā tad tā?

—    Nav ne jausmas. Acīmredzot pašnāvība.

—    Tas ir skaidri zināms?

—    Esot noindējusies . . .

—   Tūlīt pieslēdz mašīnu Jamamoto labo­ratorijai. Stimulēsim viņas līķi un noskaid­rosim, kas un kad viņai šo ēsmu iedevis.

—    Nekas laikam neiznāks, — neatņem­dams roku no telefona klausules, teica Jo­riki. — Viņa pati noindējusies. Smadzenes viņai ir bojātas, tā ka uz normālu reakciju nav ko cerēt.

—   Tas ir slikti… — Es saburzīju pirkstos aizdedzināto cigareti, gandrīz nemaz nejuz- dams apdeguma sāpes. Centos izturēties mie­rīgi, taču man drebēja ceļgali. — Labi, pa­klausīsimies, ko teiks Jamamoto.

Piezvanīju uz slimnīcu. Jamamoto aplieci­nāja, ka nav nekādu cerību. Viņam reti esot gadījies redzēt līķi ar tik pamatīgi bojātu nervu sistēmu. Viņš paskaidroja tā: ja indi ieņemot vairāk par noteikto normu, pašnāv­niekam sākoties vemšana, inde nepagūstot izplatīties un organisms uzsūcot tikai niecīgu tās daļu. Turpretim šīs sievietes organisms esot gluži piesātināts ar indi. Tas iespējams vienīgi tad, ja indi iešļircina. Bet līķim nav atrastas nekādas injekcijas pēdas. Neizpro tami, kā viņa varējusi pati sev iešļircināt, ja mašīna visu laiku atradusies policista uzrau­dzībā. Varētu gan domāt, ka viņa jau ie­priekš norijusi kaut kādu preparātu, kas pa­ralizē vemšanas centru, un tas devis iespēju ieņemt tik šaušalīgu indes devu. Bet tas ir pārāk sarežģīti…

Ja visu aplūko secībā, tad jāsāk domāt par slepkavību. Es sapratu, ka profesors Jama­moto kuru katru mirkli var ierunāties par šo iespēju, un glābos bēgot. Nedrīkst ļaut nekādā ziņā noprast, ka mēs zinām vairāk nekā citi. Kamēr vēl neesam uztaustījuši ienaidnieku, pašiem jāslēpjas.

Tikko biju nolicis klausuli, atkal iezvanī­jās telefons. Bungādiņu skāra noteikta, ap­valdīta balss:

—      Hallo! Kacumi kungs? Mēs brīdinājām ar labu, bet ko jūs darāt? Tagad vainojiet pats sevi…

Nenoklausījies līdz galam, iedevu klausuli Joriki.

—    Tas ir viņš. Tas pats šantāžists.

Joriki iesaucās:

—    Hallo! Kas jūs esat? Kas runā?

Nezināmais nolika klausuli.

—    Ko viņš teica? — es jautāju.

—     Teica, ka policija tagad nopietni ķēru­sies pie šīs lietas.

—    Vai tev šī balss nelikās pazīstama?

—    Pazīstama? …

—   Pareizāk sakot, ne balss, bet intonā­cija. — Manā atmiņā kaut kas pazibēja un tai pašā mirklī izdzisa. — Droši vien, kad dzirdēšu vēlreiz, tad atcerēšos.

—    Varbūt mēs tiešām pazīstam šo cilvēku. Aizdomīgi ātri viņš dabū visu zināt. Par vi­siem mūsu nodomiem.

—    Ko lai iesākam?

Knikšķinādams pirkstus un lūkodamies ap­kārt, it kā meklētu, kur pakārt cepuri, Joriki teica:

—    Jā, loks ap mums savelkas arvien cie­šāks … Ja tajā neatradīsim vāju vietu …

—   Varbūt vislabāk aiziet un izstāstīt visu policijai?

—   Kā viss bija? — Joriki greizi pasmīnēja un paraustīja plecus. — Kā jūs viņiem pierā­dīsiet, ka tieši tā notika?

—    Vai, piemēram, tas, ka mēs neesam sie­vietes slepkavas, nebūs pierādījums?

— Neder. Kaut arī sieviete ir beigta, to­mēr pašnāvību viņa nav izdarījusi. Mūsu Cuda un Kimura vairākas reizes bija poli­cijā, un viņi varēja piekļūt pie sievietes. Ta­gad uz viņiem aizdomas nekrīt, jo viņiem ir papīri ar visiem zīmogiem, bet, tiklīdz aizdo­mas par šā nelaimīgā finansu nodaļas vadī­tāja nonāvēšanu kritīs uz mums, arī viņiem sāks pievērst uzmanību. «Slepkavu institūts». Labi skan, vai ne? Lielisks virsraksts avīzei. Slava par mūsu cilvēknonāvēšanas metodi pārskanēs visu pasauli.

—   Tas ir tikai pieņēmums. Tas, ko tu man stāsti.

—    Jā, savā ziņā tas ir pieņēmums.

—    Tagad policija nodarbosies ar lietiš­ķiem pierādījumiem. Mēģinās izdibināt, piemēram, no kurienes radusies inde,

— Sensei… Kā jūs domājat, kādēļ komi­sija tik labprāt nāk mums pretī? Vai komi­sijas locekļi nedomā, ka mūsu mašīna palī­dzēs atklāt noziegumu? … Arī mēs uz to cerējām. Pilnīgi paļāvāmies uz mašīnas spē­jām. Bet pretinieks izrādās daudz stiprāks, nekā bijām gaidījuši. Vai jūs domājat, ka policija viegli tiks galā ar pretinieku, kas ir stiprāks par mūsu mašīnu?

—    Pretinieks?

—    Nu protams! Vai tad vēl jāpierāda, ka mums ir darīšana ar pamatīgu pretinieku?

Nodūru acis un aizturēju elpu. Nē, jāmet pie malas visādas emocijas. Jāklausa Joriki. Ja tā patiešām nav nejaušību virkne, bet mums ir darīšana ar pretinieku…

Piezvanīja Cuda. Policija esot aizturējusi kādu tur tipu un parādījusi viņu tabakas vei­kala īpašniekam. Tiklīdz noskaidrojies, ka notikusi kļūda, aizturēto tūlīt atbrīvojuši. Ta­bakas veikala īpašnieks apgalvojot, ka viens no noziedzniekiem bijis neliela auguma vī­rietis, pēc izskata spriežot, no augstākas kār­tas, ar šaurām acīm un saltu, skarbu ska­tienu. Neviļus pasmaidīju. Visos sīkumos es Joriki to neizstāstīju.

—          Kurš, pēc tavām domām, tas būtu? — es viņam jautāju.

—          Man arvien liekas, ka tā nav viena per­sona, bet kāda organizācija.

—    Kādēļ?

—           To es nevaru vārdos izteikt. Man ir tāda nojauta.

Lietus bija mitējies. Nemanot bija pienācis vakars.

—    Jau astoņi. Jālaiž visi mājās.

—    Es viņiem piezvanīšu, — Joriki teica.

Pamāju ar galvu un piegāju pie loga. Lejā

pie vārtiem stāvēja vīrietis ar cigareti zobos. Tumsā nevarēju saskatīt viņa seju. Pēkšņi viņš palūkojās augšup un, ieraudzījis mani, steidzīgi nozuda. Es strauji apgriezos.

—           Tu gribi teikt, ka tā ir tā pati organi­zācija, kas nodarbojas ar triju nedēļu vecu embriju uzpirkšanu?

—           Kā lai es to zinu … — mazliet apjucis, kā man šķita, nomurmināja Joriki, uzgriez­dams telefona numuru. — Starp citu, pie viena gribu pateikt, ka problēmu par zīdītāju audzēšanu ārpus mātes organisma patlaban risina visā pasaulē .. .

•— Ārpus mātes organisma?

—Jā…

—           Interesanti… Vai tev tikai nupat ie­nāca prātā? Vai arī gaidīji izdevību pateikt?

—           Nē, jau sen par to domāju. Neiznāca nekad par to runa.

—    Skaidrs. Ņemot vērā tavu domāšanu, neko citu nevarēja sagaidīt. Zini, ko tev teikšu. Tā ir tikai tava fantāzija. Iesaku tev izmest to no galvas.

—    Kādēļ?

—    Tādēļ, ka tas tev traucē saskatīt faktus.

—    Tā jau nav …

—     Pietiek par to runāt. Dari, kas jādara, un piezvani.

Taču Joriki kavējās zvanīt.

—     Pats esmu redzējis žurkas ar žaunām, īsti abinieki, tikai zīdītāji.

—    Muļķības!

—      Nē, tā ir taisnība. Stāsta, ka, augot ār­pus mātes organisma, iedzimtību viņiem aiz­stājusi individuālā attīstība. Tas tiešām ir iespējams. Ir dzirdēts, ka izaudzēti pat suņu abinieki, bet tos man nav gadījies redzēt. Līdz šim viņiem vēl nav veicies ar zālēdājiem dzīvniekiem. Bet plēsīgie un visēdāji dzīv­nieki samērā…

—    Kur tad atrodas šie dzīvnieki?

—      Netālu no Tokijas. Kāda jūsu paziņas vecākā brāļa laboratorijā, sensei…

—    Kas viņš ir? …

-— Centrālās apdrošināšanas sabiedrības slimnīcas ārsta Jamamoto kunga brālis. Vai jūs to nezinājāt? … 2ēl, ka šodien jau par vēlu. Rīt gan es varētu jūs uz turieni aizvest. Protams, neesmu pārliecināts, ka viņi strādā arī ar cilvēku embrijiem, bet iespējams, ka mēs tur kaut ko uzzinātu. Tas, saprotams, ir apkārtceļš, bet tieša ceļa pie …

—           Man pietiek! Nedomāju kļūt par sle­penpolicistu. Paskat, pie vārtiem slaistās kāds subjekts, kas mums seko. Ja ne slepe­nais, tad droši vien uzpirkts slepkava.

—    Jūs jokojat?

—    Ej un paskaties pats.

—    Piezvanīšu sargam, lai viņš pārbauda.

—    Pie viena pazvani arī policijai.

—          Teikt, ka mums uzglūn uzpirkts slep­kava?

—           Saki, ko gribi… — Piecēlos, pārāvu kājas un paņēmu portfeli. — Es eju uz mā­jām. Tu arī vari iet, kad būsi visus apzva­nījis.


18

<p id="AutBody_0bookmark10">18</p>

Es biju nikns. Pat nevaru pateikt, uz ko īsti dusmojos. Gribēju atšķetināt šo sapiņ- ķēto kamolu, taču nezināju, no kura gala sākt. Ne tādēļ, ka man trūktu pavedienu, gluži otrādi, to bija pārāk daudz. Tie bija sa- vijušies kopā un, raisot vaļā vienu, pārtrūka otrs, tā ka nevarēja izprast, kurš ir īstais.

Pa ceļam uz mājām man uzmācās bailes, tomēr, liekas, neviens nesekoja. Izdzirdusi, cik spēji atrauju vārtiņus, sieva izsteidzās man pretī. Nopratu, ka viņa gaidījusi mani. Tikko biju paguvis priekštelpā novilkt kurpes, viņa pēkšņi saka runāt zemā, aiz­smakušā balsī:

—   Ko tas nozīmē? Šī slimnīca … un vis­pār viss …

Viņa bija saģērbusies iziešanai. Vai nu viņa tikko bija pārnākusi, vai arī gatavojās kaut kur iet. No istabas krītošā gaisma spī­dēja caur viņas izspūrušajiem matiem. Viņa bija loti uztraukta un aizkaitināta. Nesa­pratu, kas atgadījies. Izdzirdējis vārdu «slim­nīca», atcerējos tikai Centrālās apdrošinā­šanas sabiedrības slimnīcas skaitļošanas laboratoriju, kur bija risinājies šīs asiņainās lietas viens cēliens. Kā sieva par to uzzinā­jusi? Un kādēļ tas viņu tik ļoti interesē?

—• Kā tā — ko nozīmē?

—    Kā tu tā vari? … — viņa čukstēja no­māktā, pārmetošā balsī, un es paliku stāvam kā piekalts.

No viesistabas plūda šurp televīzijas mū­zikas skaņas un mūsu dēla Josio spalgie, sa­raustītie smiekli. Gaidīju, ko sieva teiks. Pēk­šņi man radās muļķīga iedoma: ja nu sieva atklājusi Jamamoto kunga skaitļošanas labo­ratorijas darbā kādas kļūdas, kuras neesmu pamanījis? Bet viņa gaidīja, ko teikšu es.

Brīdi valdīja saspīlēts klusums. Beidzot viņa ierunājās:

—    Izdarīju tā, kā tu gribēji. Es redzu, tu vairs pat neatceries, par ko viņiem zvanīji. Tādu vieglprātību no tevis negaidīju . . . Pie­tiek ar to vien, ka tu neatradi par vajadzīgu atbraukt man pakaļ.

—    Es zvanīju?

Sieva pacēla galvu. Viņas sejā lasīju iz­bailes.

—    Vai tā nebija? …

—    Pagaidi. Kādā sakarā es būtu zvanījis?

Viņai ietrīcējās zods:

—   Viņi teica, ka tu esot viņiem piezvanī­jis … Tu taču zvanīji, vai ne?

Viņa izskatījās pagalam apjukusi. Acīm­redzot pārmetumi, ar kuriem viņa nupat vēl bija gatavojusies mani apbērt, sašķīda kā ziepju burbuļi. Tas, ko viņa nupat dabūja dzirdēt, bija tik neaptverams un pārsteidzošs, ka viņas uztraukums vienā mirklī saplaka. Lūk, ko es sapratu no viņas juceklīgajiem, satrauktajiem vārdiem.

Ap pulksten trijiem, tikko Josio pārnācis no skolas, viņai piezvanījis ārsts no sieviešu slimību klīnikas, kur viņa gāja uz pārbau­dēm. Tā ir neliela klīnika, ko vada mans vecs paziņa, un no mūsu mājas uz turieni var aiz­braukt ar autobusu piecās minūtēs. (Man kaut kas ienāca prātā. Pirms dažām dienām sievu brīdināja, ka viņa ir stāvoklī, un viņa prasīja man padomu, vai neizdarīt abortu. Reiz viņai bija ārpusdzemdes grūtniecība, un kopš tā laika viņa kaut ko tādu pārdzīvo ļoti sāpīgi. Liekas, neko noteiktu viņai neat­bildēju, tas bija tieši ap to laiku, kad jautā- juina par mūsu mašīnu bijām iedzīti strup­ceļā.) Pa telefonu sievu esot aicinājuši steig­šus braukt uz klīniku, kur pēc mana lūguma viņu tūlīt operēšot. Sieva sākusi šaubīties. Šķiet, viņā pat sacēlies protests. Tad viņa zvanījusi man, bet nav varējusi sazvanīt. (Pulksten trijos es sēdēju pie komisijas lo­cekļa Tomojasu un mēģināju panākt, lai līķi nodod mūsu rīcībā. Laboratorijā neviens neko nezināja un acīmredzot vēlāk bija aiz­mirsuši man pateikt, ka zvanījusi sieva.) Vi­ņai nav atlicis nekas cits kā braukt uz klī­niku.

—   Tātad tev izdarīja abortu? — es vai­cāju.

Es tīšām runāju neapmierinātā tonī, droši vien instinktīvi cenzdamies atbrīvoties no augošā nemiera.

—    Kā tad, — dusmīgi atbildēja sieva. — Ko citu es varēju iesākt? …

Mēs kāpām augšā uz otro stāvu, kur atro­das mans kabinets, viņa nāca aiz manis. «Lab­vakar, tēt!» kā parasti no gaiteņa man no­pakaļ sauca Josio.

—    Es teicu, ka tomēr gribu aprunāties ar ārstu … Izrādījās, ka viņa nav poliklīnikā. Esot kaut kur aizbraucis. Tad sadusmojos un gribēju tūlīt braukt mājās. Tikko biju izgā­jusi pa durvīm, mani panāca kāda sieviete, acīmredzot medmāsa, ar palielu dzimumzīmi labajā pusē uz zoda, un teica, ka ārsts drīz būšot atpakaļ. Viņa lūdza mani pagaidīt pie­ņemamajā istabā un deva iedzert kaut kādus zāļu zirnīšus. Rūgtus zirnīšus sarkanos papī­riņos … Kā liekas, tie bija sarkani, tātad stipri iedarbīgas zāles. Drīz vien tās lika sevi manīt… Pēc brīža mani pārņēma dīvains stingums. Viss ķermenis it kā iegrima ne­maņā, sajutu tikai acis un ausis… Pēc tam … Atceros visu, tikai kā pa miglu, it kā tas nebūtu noticis ar mani. Liekas, mani iz­veda no istabas, atbalstot no abām pusēm, iesēdināja mašīnā un aizveda uz citu slim­nīcu … Tur bija tumši, gari gaiteņi… Un ārsts … Tas bija pavisam cits ārsts, bet viņš jau visu zināja un ātri izoperēja mani. Viss gāja ļoti raiti. Man nedeva laika ne apdomā­ties, ne aptvert… Bez tam, es nesaprotu, kā­pēc, man promejot izsniedza aplam lielu nau­das summu. Teica, ka tas esot atlikums …

—    Atlikums?

—    Jā. Tu laikam iepriekš samaksāji? …

—   Cik tev iedeva? — es vaicāju, neviļus pieceldamies kājās.

—   Septiņus tūkstošus jēnu … Nezinu, cik viņi atrēķinājuši par operāciju.

Sniedzoties pēc cigaretes, apgāzu glāzi ar ūdeni, ko iepriekšējā vakarā biju atstājis uz galda.

—    Tev, liekas, bija trešā nedēļa?

—    Jā … Apmēram tā bija.

Ūdens tecēja zem grāmatu kaudzītes.

«Lūdzu, noslauki.» Septiņi tūkstoši jēnu . . . Trīs nedēļas .. . No kakla pār muguru aizve­ļas milzu smagums, it kā es rāptos kalnā ar trīs pudu smagu nastu plecos. Sieva apjukusi raugās manī. Novēršu skatienu un, klādams uz peļķes vecu laikrakstu, jautāju:

—   Kas tā bija par slimnīcu? Kāds tai no­saukums?

—   Nezinu. Pēc manis atsūtīja mašīnu un ar to pašu ari atveda atpakaļ.

—   Vai tu vismaz neatceries, kur tā at­rodas?

—    Nudien… Kaut kur ļoti tālu… uz dienvidiem, gandrīz pie pašas jūras. Pa ce­ļam visu laiku snaudu … — Brīdi klusējusi, kā mani pārbaudīdama, viņa piemetināja:

—    Tu taču zini?

Es neko neatbildēju. Jā, zinu gan, tikai pa­visam citā nozīmē. Lai nu kā, neko nedrīkst izpaust. Katrs mans vārds var rosināt jaunus jautājumus, un man vajadzēs uz tiem atbil­dēt. Uztraukums pamazām norima, un manī modās neganta spītība, kas kvēloja kā nokai­tēta dzelzs, zem kuras lēkā liesmu mēles. Pats vēl nebiju ticis skaidrībā par visu. Pa­reizāk sakot, es nesapratu, kāpēc mani ar­vien dziļāk un dziļāk velk iekšā šajā atvarā. Pēkšņi arī mana sieva kopā ar mani bija ie­vilkta šajās lamatās, un tas tik ļoti aizvai­noja, ka mani sagrāba niknums, kas aizēnoja visu pārējo.

Kāpu lejā uz pirmo stāvu un piegāju pie telefona. Sieva jau gribēja teikt Josio, lai iz­slēdz televizoru, bet es viņu aizkavēju. Tā tik vēl trūka, lai es iepītu sievu visā šajā jezgā, kurā pats taustos kā akls.

Vispirms piezvanīju uz klīniku savam pa­ziņam un lūdzu pateikt, kur dzīvo gineko­logs, kas ārstē manu sievu. Man pateica viņa telefona numuru. Ārsts bija mājās. Mani jau­tājumi viņu samulsināja. Protams, viņš neko nezināja un nebija manu sievu izsaucis. Viņš arī neko nav varējis zināt, jo pats kopš va­kardienas apmeklējis slimniekus mājās. Vēl apjautājos par medmāsu, kas sievai bija de­vusi zāļu zirnīšus. Kā jau varēja gaidīt, viņš atbildēja, ka klīnikā neesot medmāsas ar dzimumzīmīti uz zoda. Nojauta nebija mani vīlusi: viss ievirzījās nelabā gultnē.

Zvanot uz laboratoriju, man kļuva slikti, bija tāda sajūta, it kā sirds vairs nebūtu īs­tajā vietā un pukstētu pakrūtē. Šo nelabumu radīja apziņa, ka notikumi, kuros tik pēkšņi biju ierauts, runā pretī visiem dabas liku­miem, saskaņā ar kuriem notikumu attīstību parasti virza nejaušību virkne.

Septiņtūkstoš jēnu . .. Trīs nedēļas veci embriji. . . Audzēšana ārpus mātes orga­nisma . . . Žurkas ar žaunām . . . Zīdītāju abi­nieki . . .

Pavisam cita lieta, ja tas būtu radiouzve- dums vairākās daļās. Bet nejaušības jau tā­dēļ ir nejaušības, ka tām citai ar citu nav nekā kopīga. Finansu nodaļas vadītāja nāve … Aizdomas . .. Sievietes nāve … No­slēpumainie telefona zvani… Tirgošanās ar embrijiem… Lamatas, kurās iekļuvusi sieva … Ķēdes reakcija, ko izraisīja tikai ga­dījums, pārvērtusies par stabilu ķēdi, un šī ķēde arvien ciešāk aizžņaudz man kaklu. Nekā nevaru atrast tam visam ne motīvus, ne mērķus, rodas iespaids, ka mani vajātu vājprātīgie. Mans racionālais prāts nespēj to aptvert.

Klausulē atskanēja dežurējošā sarga balss.

—   Vai laboratorijā vēl deg gaisma? — es jautāju.

Sargs skaļi nokrekšķinājās, ieklepojās un atbildēja, ka viņš gaismas neredzot un tur neviena laikam neesot. Apēdu dažus kumo­sus siermaizes, iedzēru alu un sāku posties.

Sieva apjukusi skatījās uz mani un, at­spiedusi zodu pret kreisās rokas dūri, ar labo roku kasīja otras rokas elkoni. Viņa laikam domāja, ka esmu noskaities par nekārtībām klīnikā, un jutās vainīga manā priekšā.

—   Varbūt nav vērts? — viņa nedroši iemi­nējās. — Tu taču esi noguris …

—   Tos septiņus tūkstošus tev pasniedza aploksnē?

—    Nē, bez aploksnes..

Sieva sarosījās, lai ietu pēc naudas, bet es viņu atturēju. Tad apāvu kājas.

—    Kad tu būsi brīvs? — viņa vaicāja. — Gribu ar tevi parunāties par Josio. Skolo­tājs man teica, ka viņš kavējot stundas.

—    Neuztraucies. Viņš taču vēl ir bērns.

—   Varbūt parīt, svētdien, aizbrauksim uz jūru?

—    Ja rīt viss nokārtosies ar komisiju.

—    Josio gaida un nevar vien sagaidīt…

Manā dvēselē sašķīda kaut kas trausls,

olas čaumalai līdzīgs, un es klusēdams izgāju no mājas. Nē, es sevi nemocīju ar pašpārme­tumiem. Šīs čaumaliņas patiešām ir pārāk trauslas. Pat tad, ja es tās saudzēšu, tās sa­dauzīs kāds cits.

Tikko biju izgājis laukā, kāds metās prom no vārtiem, pārskrēja pāri ielai un iebēga pretējā šķērsieliņā. Devos pa ierasto ceļu uz tramvaju. Svešais tūlīt iznira no šķērsieliņas un, it kā nekas nebūtu bijis, sekoja man. Tas laikam bija tas pats tips, kas jau kādu laiku blandījās ap laboratoriju. Es strauji apsvie­dos un devos viņam pretī. Viņš apjuka, arī apsviedās apkārt un drāzās atpakaļ uz šķērs- ieliņu. Romānos, kurus es biju lasījis, vajā­tāji nekad tā nerīkojās. Vai nu viņš bija ne­pieredzējis iesācējs, vai arī tīšām centās pie­saistīt sev uzmanību. Skrēju viņam pakaļ.

Es biju veiklāks par viņu. Sen nebiju skrē­jis, taču studiju gadu treniņi bija atstājuši savu iespaidu. Bez tam nākamās ielas krustojumā, nezinādams, uz kuru pusi no­griezties, svešais uz mirkli aizkavējās. No­skrējis kādus simt metrus pa ielu, kas bija nobruģēta ar akmens šķembām, es viņu pa­nācu un sagrābu aiz rokas. Svešais rāvās prom, paklupa un pakrita uz ceļa. Turēdams viņu ciet, arī es tik tikko noturējos kājās. Cenzdamies viens otru pieveikt, mēs elsdami pūzdami cīnījāmies klusēdami. Skrejot es biju pārāks, bet cīnoties viņš bija lunkanāks un kustīgāks par mani. Pēkšņi viņš it kā pa­devās, atlieca muguru taisnu un, kad es pie­liecos, iebelza man pa vēderu ar galvu, kas smaržoja pēc briljantīna. Man aizrāvās elpa, un es nokritu zemē kā ar svina plātni pie­spiests.

Atjēdzies vēl saklausīju tālumā izgaistam soļus. Tātad nesamaņā biju nogulējis neilgi, tikai dažas sekundes. Tomēr man vairs ne­bija ne spēka, ne gribas skriet viņam pakaļ. Degunā līda pretīgā, salkanā briljantīna smaka. Piecēlos un sajutu skaudras sāpes, it kā man būtu lauztas apakšējās ribas. Notu­pies sāku vemt.

Sakopies devos uz tramvaja pusi un aptu­rēju taksometru. Pie Joriki mājas Takatano- baba ielā liku pieturēt un pagaidīt, bet pats devos pie vārtsarga. Joriki nebija mājās. Viņš vēl neesot pārnācis no darba. Devos at­pakaļ pie taksometra un braucu uz labora­toriju.

Sargs, izmeties kails līdz jostasvietai, ar dvieli ap kaklu, ieraudzījis mani, briesmīgi apjuka.

—   Kā tad tā, — es teicu, — paskaties, la­boratorijā deg gaisma …

—    Patiešām … — viņš apmulsis murmi­nāja. ■— Jāpazvana uz turieni… Kamēr es sētas pusē mazgājos… Tūlīt, brītiņu pagai­diet …

Atstāju sargu un iegāju ēkā. Mani apņēma necaurredzama, dreboša tumsa, atrados it kā ar biezu sodrēju kārtu pārklātas folijas kastē. Visapkārt absolūts klusums. Bet mašīnu zālē kāds bija — pa durvju spraugu spīdēja gaisma. Atslēgas bija tikai man un Joriki, bet rezerves atslēga glabājās pie sarga. Vai nu Joriki nemaz nav izgājis no laboratori­jas (tādā gadījumā sargs nez kādēļ bija man melojis), vai arī viņš kaut ko aizmirsis un atnācis paņemt. Beidzamā varbūtība parastos apstākļos laikam būtu gluži dabiska. Tātad esmu sastapis vēl vienu nejaušību. Nez kā­dēļ biju cieši pārliecināts, ka es šeit pār­steigšu Joriki. Izskaidrot to nekādi nevarēju, tikai nojautu. Arī Joriki, teikdams, ka viņš nācis šurp, lai satiktu mani, droši vien man draudzīgi uzsmaidīs. Diez vai tagad man pie­tiks drosmes smaidīt viņam pretī. Kaut gan negribētos domāt, tomēr vairs nevaru uzlū­kot Joriki bez aizdomām, kā agrāk. Protams, bezjēdzīgi ir pieņemt, it kā Joriki būtu uz vienu roku ar pretinieku, tomēr. . . Par eksperimenta objektu mēs izraudzījāmies noslepkavoto finansu nodaļas vadītāju, un mūsu izvēle tiešām bija nejauša. Bet vai nav dīvaini, ka visu šo muļķīgai izdomai līdzīgo nejaušību virkni Joriki uztver tik mierīgi un lietišķi? Vismaz viņš vienmēr zināja vairāk un redzēja soli tālāk par mani. (Piemēram, viņš izvirzīja dīvaino teoriju par zīdītāju abiniekiem un tādējādi apstiprināja versiju par tirdzniecību ar embrijiem, kura līdz tam šķita kā nabaga grāmatveža slimīga fantā­zija.) Cik atceros, toreiz viņš gribēja vēl kaut ko stāstīt, bet es iespītējos un, neno­klausījies līdz galam, aizgāju mājās. Bet ta­gad nav īstais laiks tiepties. Man par katru cenu jādabū skaidrība, kas te notiek.


20

<p id="AutBody_0bookmark11">20</p>

Piespiedis plaukstu pie smeldzošajām krū­tīm, satvēru rokturi un strauji atrāvu vaļā durvis. Sejā iesitās ledaina gaisa strāva. Es pabrīnījos, taču vēl vairāk pārsteigts biju, ieraugot sievieti, kas stāvēja pie mašīnas pults, pagriezusi pret mani stingi smaidošu seju. Kacuko Vada! Viņa pasmaidīja. Taču viņas smaids tūlīt apdzisa un seja pauda iz­brīnu un izbailes. Nojautu, ka viņa cerējusi ieraudzīt nevis mani, bet kādu citu.

—■ Tu tā esi? .. .

— Ai, kā es nobijos!

—    Es pats nobijos. Ko tu te dari tik vēlu?

Atguvusi elpu, viņa veikli apgriezās uz pa­pēžiem un apsēdās uz krēsla pie pults. Pie sevis nodomāju, ka viņai ir ļoti kustīga un izteiksmīga seja, ko viņa varbūt pati apzi­nās, kaut arī ne vienmēr var manīt.

—      Piedodiet, — viņa teica. — Mēs ar Jo­riki norunājām šeit satikties.

—      Kāpēc jūs atvainojaties? Vai jūs noru­nājāt satikties tieši šeit?

—      Acīmredzot mēs esam ceļā izmainīju­šies … — Viņa papurināja atpakaļ atliekto galvu. — Jau sen gribējām jums, sensei, visu atklāt…

Viss ir reāli. Baismi reāli. Man negribot jā­pasmaida.

—      Nu labi, labi, neuztraucies … Tātad vi­ņam vajadzēja nākt šurp.

—      Nē, Joriki vajadzēja mani te gaidīt. At­nācu, bet šeit neviena nebija. Tad devos at­pakaļ uz mājām, pēc tam uz viņa dzīvokli, arī tur viņa nebija, un es …

Pēkšņi mani sagrāba šausmas.

—    Uz šejieni taču nupat kā zvanīja sargs!

—      Jā, bet… — Viņa mulsi pasmaidīja, jo acīmredzot nesaprata, kādēļ mana balss kļu­vusi citāda. — Sargs teica, ka atnācis sensei, un es nodomāju, ka tas ir Joriki…

Nu, protams, sargam taču arī Joriki ir sensei.

—      Savādi, ka zālē tik auksts. It kā kāds būtu ar mašīnu tikko strādājis.

—    Nospriedu, ka kuru katru brīdi viņam jābūt klāt, tādēļ paliku gaidīt, — teica Vada, spilgtajā gaismā samiegdama acis.

Arī tas ir loģiski. Ne mazākā pamata aiz­domām. Man tikai pārāk saspīlēti nervi. Sarga apjukums arī izskaidrojams pavisam vienkārši: viņš palīdz tiem abiem satikties. Mīlestība. Visikdienišķākais notikums pa­saulē. Var atviegloti uzelpot. Atkal stingrs pamats zem kājām. Vislielākā drošības sa­jūta rodas, apzinoties, ka ikdienas ritums ir nepārtraukts.

—   Neesmu manījis, ka jums ar Joriki jau tik tālu.

—    Man negribējās iet projām no šejienes.

—    Kāpēc tad jāiet prom no darba? Var taču strādāt kopā . . .

—   Tas nav tik vienkārši… Ir dažādi ie­mesli . . .

—    Nu jā, skaidrs . ..

Man nebija ne mazākās sajēgas, kas ir skaidrs. Bet man kļuva viegli ap sirdi un gri­bējās smieties.

—    Ko jūs, sensei, teiktu, — Vada jautāja, — ja es lūgtu mani ņemt par eksperimenta objektu? Lai mašīna pareģo man nākotni.

—    Tas būtu interesanti.

Patiešām, tad mēs būtu pasargāti no dau­dzām nepatikšanām.

—    Es runāju nopietni. — Viņas slaido pirkstu gali lēnām slīdēja gar pults malu.

— Gribu zināt, kādēļ cilvēkam ir katrā ziņā jādzīvo.

—   Kad dzīvosiet divatā, tad redzēsi, cik tas vienkārši.

—   Ko nozīmē divatā? Jūs ar to domājat laulības?

—    Nu jā, visu kopā. Cilvēki dzīvo ne jau tādēļ, ka var to izskaidrot. Gluži otrādi — viņi sāk domāt par šo jautājumu tieši tādēļ, ka dzīvo.

—    Tā visi saka. Un tomēr interesanti zi­nāt, vai gribēsies dzīvot, ja uzzināšu savu nākotni.

—    Tu gribi ļauties eksperimentam tikai tādēļ, lai to izjustu? Tu dīvaini spried.

—    Bet ja nu tomēr, sensei? . . .

—    Ko nozīmē — tomēr?

—    Ja cilvēks pacieš dzīvi nevis savas tumsonības dēļ, bet gan tādēļ, ka dzīve pati par sevi ir nozīmīga, kādēļ tad mēs uzdroši­nāmies izdarīt abortus?

Man aizrāvās elpa, un es instinktīvi sabo­žos. Kaut kas paslīdēja garām manām ausīm. Bet Vada to pateica tik nemākslotā, naivā balsī. . . Tā, protams ir nejauša saga­dīšanās.

—    Neapzinīgu radījumu nevar salīdzināt ar cilvēku.

—    Juridiski tā ir, es piekrītu, — teica Vada atklātā, godīgā balsī. — Pie mums at­ļauts nonāvēt bērnu mātes miesās kaut vai devītajā mēnesī. Taču nelaikā dzimušu bērnu ir aizliegts nonāvēt, jo uzskata, ka tā ir pār­lieku liela greznība. Vai gan ne nabadzīgas iztēles dēļ mēs samierināmies ar spriedelē­jumiem par to, ko var un ko nevar pielīdzi­nāt cilvēkam?

—    Tā var nonākt līdz absurdam … Ja ri­sināsim tavu domu tālāk, mums neatliks ne­kas cits kā pasludināt par slepkavām visas sievietes un vīriešus, kas fiziski spēj radīt bērnus, bet izvairās no tā . . . — Es ar pūlēm pasmaidīju. — Lūk, mēs abi tagad tērējam laiku tukšām pļāpām, tātad, pēc tavām do­mām, mēs izdarām slepkavību?

—   Iespējams. — Vada izslējās krēslā un paraudzījās tieši manī.

—   Un mums vajadzētu, pēc tavām domām, kaut ko darīt, lai glābtu šo bērnu?

—   Jā, iespējams. — Viņa pat nepasmai­dīja.

Es apmulsu un, iebāzis mutē cigareti, aiz­gāju pie loga. Es jutos dīvaini: pašam bija ļoti karsti, bet kājas kā ledus gabali.

—    Tu esi ļoti bīstama sieviete …

Izdzirdu, ka Vada pieceļas no krēsla. Sa­springu gaidās. Klusums bija nepanesams, un es pagriezos. Viņa stāvēja man aiz muguras, un es nekad nebiju redzējis viņai tik skarbu seju. Iekāms paguvu bilst kādu vārdu, viņa sāka runāt:

—   Atbildiet, sensei, man skaidri un no­teikti. Spriedīšu jums tiesu.

Es iesmējos. Tie bija bezjēdzīgi smiekli. Arī viņa pavīpsnāja.

—   Tu patiešām esi savāda meitene, — es teicu.

—    Tiesa nāk. — Viņas seja atkal kļuva nopietna. — Tātad jūs, sensei, bērna nonāvē­šanu mātes miesās neuzskatāt par nozie­gumu?

—   Kad sāk prātot par tādām lietām, tad viegli var nonākt līdz absurdam.

—   Es redzu, sensei, ka jums trūkst dros­mes ar mašīnas palīdzību ielūkoties savā nā­kotnē.

—    Ko tu ar to gribi teikt?

—    Neko. Pietiks.

Nobeigums bija tik spējš, ka aiz satrau­kuma man vai sirds kāpa pa muti laukā. Vada stāvēja, pavērsusi pret griestiem savas mazliet izvalbītās acis, un skumīgi šūpoja galvu. Ja viņa neizskatītos tik labsirdīga, es būtu sācis kliegt aiz šausmām.

Pēc tam viņa, it kā nekas nebūtu bijis, pa­lūkojās pulkstenī un nopūtās. Arī es mehā­niski paskatījos pulkstenī. Piecas minūtes pāri deviņiem.

—   Ir jau vēls … — viņa teica. — Iešu mājās.

Viņa pasmaidīja, raudzīdamās manī caur pieri, strauji un graciozi apgriezās un viegli izslīdēja no zāles. Tas bija tik negaidīti, ka es apjuku. Stāvēdams pie loga, vēl redzēju,

kā viņa atvadās no sarga un pazūd aiz vār­tiem.

Sakopojis visus spēkus, ar kājām atspēros grīdā. Ar to apliecināju pats sev, ka turpmāk vairs nevienam neļaušu ņirgāties par sevi. Diez vai Vadas dīvainā izturēšanās maskēja kādu slepenu nodomu. Ja raudzījās uz visu to pavisam vienkārši, nekas sevišķs acīm­redzot nebija noticis. Protams, es turēju aiz­domās Vadu un pats ārkārtīgi uztraucos tikai tādēļ, ka man nedod mieru paša problēmas. Jānomierinās, nedrīkst neko sarežģīt. Jāat­šķir svarīgais no mazāk svarīgā un pakāpe­niski jānosprauž tuvākie uzdevumi.

Piegāju pie galda, paņēmu papīra lapu un uzvilku lielu apli. Pēc tam gribēju ievilkt tajā mazāku apli, bet nolūza zīmulis. Man neizdevās noslēgt mazākā apļa loku.


21

<p id="AutBody_0bookmark12">21</p>

Es vairākkārt gribēju doties prom, taču nevarēju saņemties, un paliku pacietīgi gai­dām. Ja Joriki uzzinās, ka esmu šeit, viņš no­teikti atnāks. Savādi, ka viņš vēl arvien nenāk. Varbūt zina, bet grib mani tikai pa­ķircināt? Nē, nav vērts skaisties par tukšiem minējumiem.

Divdesmit minūtes pāri deviņiem . . . Bez piecpadsmit minūtēm desmit. . . Bez des­mit. . . Beidzot desmitos un desmit minūtēs viņš piezvanīja.

—   Tas esat jūs, sensei? Tikko satiku Vadu … — Nē, viņa balsij nebija bikluma un vainas pieskaņas. Gluži otrādi, tā pauda enerģiju, pat prieku. — … Jā, es gribētu jums kaut ko parādīt. Varbūt mājās ērtāk? Ak tā, nu labi, pēc piecām minūtēm būšu la­boratorijā.

Raudzījos pa logu un gaidīju, mēģinādams sagatavoties uz šo tikšanos. Meklēju un at­metu vārdus, ko teikt Joriki. Aiz loga pletās naksnīgā pilsēta. Man likās, ka vienā vietā starp debesīm un jumtiem izvilkta plāna, bāl­gana plēve. Nu protams, tā ir piepilsētas elektriskā dzelzceļa stacija. Cita ar citu sa­tikdamās, tur saviļņojas neskaitāmas dzīves un likteņi, bet, skatoties iztālēm, šķiet, it kā tur valdītu klusums un miers. No kalnu vir­sotnes pat bangojoša jūra izskatās kā gluds līdzenums. Raugoties tālās ainavās, liekas, ka tur vienmēr valda kārtība. Visfantastiskā­kais notikums nevar pārkāpt ietvarus, ko no­teikusi tālajai ainavai piemītošā kārtība . . .

Pie vārtiem apstājās taksometrs, no tā iz­kāpa Joriki. Paskatījies uz logu, viņš pamāja ar roku. Bija aizritējušas tieši piecas minū­tes.

—   Tā mēs viens otru pazaudējām, — viņš teica, ienākdams zālē.

—    Sēdies. — Es norādīju uz krēslu, uz kura pirmīt sēdēja Vada, bet pats paliku stāvam — tā, lai gaisma būtu man aizmugurē. — Ilgi man vajadzēja gaidīt. Vai jūs ar Vadu ceļā izmainījāties?

—     Nē. Atklāti sakot, kā aizgāju, tā vairs neatnācu šurp. Mani aizkavēja …

—     Labi, tas nav svarīgi… — es viņu pār­traucu, cenzdamies runāt mierīgi. — Lai tā būtu. Redzi, kas par lietu. Man ar tevi jā­runā, un es gribu, lai mūsu sarunu fiksētu mašīna.

—     Kā?… — Joriki vaicājoši nolieca galvu. Viņa sejā nebija ne mazākā apmul­suma.

—    Es gribētu vēlreiz rūpīgi pārrunāt visus šāsdienas notikumus.

—     Tas būtu labi… — Viņš piekrītoši žes­tikulēja un apsēdās ērtāk. — Es jau centos izanalizēt šos notikumus, un man ļoti žēl, ka jūs, sensei, nevēlējāties ar to nodarboties. Cik atceros, pirms promiešanas jūs uz mani pat tā kā saskaitāties.

—    Jā . . . Ko tad es teicu?

—     Ka jums tagad pietiekot un jūs negri­bot spēlēt slepenos.

—     Jā, tā bija. Turpināsim šo sarunu. Ieslēdz ievadkanālu.

Joriki pieliecās, lai iedarbinātu mašīnu, bet tad pārsteigts iesaucās:

—     Tā jau ir ieslēgta! Neviens to nav pa­manījis, jo tai ir izdegusi signāllampa. Esam nu gan mēs abi! . ..

—    Kas ir ievadkanālā?

—    Mikrofons.

—   Tātad mašīna fiksējusi visu, kas te ru­nāts?

—    Acīmredzot… — Viņš noņēma nost mašīnas ādas apvalku un iebāza savus veik­los pirkstus metāla nervu sistēmas mezglos. — Aha, redzi, kas … Tad tādēļ Vada bija tik pārliecināta, ka esmu bijis šeit pirms viņas atnākšanas. Es to noliedzu, bet viņa manī pat neklausījās. «Kāpēc,» viņa prasīja, «zālē ir tik auksts?» Uz to, protams, arī es nevarēju atbildēt. Bet tagad man viss ir skaidrs.

Atkal viņš apvedis mani ap stūri. Grūti pa­teikt, ko sajutu stiprāk, vilšanos vai aizdo­mas, ka arī tas ir speciāli sagatavots. Kad viņš man apgalvoja, ka neesot šeit bijis, klu­sībā jau triumfēju. Manas prombūtnes laikā neviens cits, izņemot viņu, mašīnu nevarēja ieslēgt, un aukstums zālē viņu nodeva. Bet tagad atkal viss vējā. Neko nevar darīt. Bet tādēļ nokārt degunu nebija vērts.

—    Labi, — es teicu. —• Sāksim ar noti­kumu vispārēju apskatu.

— Lūdzu. Es savukārt koriģēšu un preci­zēšu.

—    Mēs izvēlējāmies eksperimenta objektu un gribējām ar to iepazīstināt programmēša­nas komisiju. Mūsu izvēle bija pilnīgi ne­jauša. Pēkšņi atklājās, ka šo cilvēku kāds noslepkavojis … Tā kā slepkavības brīdī bi­jām tuvu nozieguma vietai, radās varbūtība, ka aizdomās varētu turēt mūs.

—   Pareizak sakot, mani, — Joriki izla­boja.

—    Aresteja nonāvētā mīļāko, taču polici­jai, liekas, ar to nepietika . . . Starp citu, ne­zinu, vai policijai . . . Iespējams, ka ideju par meklēšanu citā virzienā policijai iegalvojuši slepkavas līdzdalībnieki, lai mūs iebiedētu.

—    Piekrītu.

—    Lai nu kā, bet mēs iekļuvām lamatās. Sapratām, ka jādara kaut kas, citādi policija tā kā tā nokļūs mums uz pēdām. Vajadzēja atrast īsto slepkavu, un mēs nolēmām stimu­lēt nonāvētā līķi. Bez tam, ja viss būtu vei­cies labi, to varētu iesniegt komisijai kā pirmo eksperimentu ar izciliem panākumiem. - Taču noskaidrojām tikai to, ka slepkava nav sieviete, kā arī noklausījāmies neticamu pa­saku par tirdzniecību ar cilvēku embrijiem. Par eksperimenta pielikumu var uzskatīt te­lefona sarunu ar kaut kādu šantāžistu.

—   Sevišķa uzmanība jāpievērš tam, cik ātri šis objekts saņem informāciju . . .

—   Jā. Un vēl tam, ka viņa balss man ir pazīstama . . .

—    Jūs tā arī neatcerējāties?

—   Nē. Liekas, tūlīt tūlīt atcerēšos, bet ne­varu. Šis cilvēks noteikti ir no mums tuvā­kajiem.

—    Bez tam, — manu domu turpināja Jo­riki, — viņš ir samērā labi informēts par mūsu mehānisko pareģotāju. Tieši tādēļ, kad nolēmām analizēt noslepkavotā mīļāko, viņš

tūlīt nojauta briesmas un nonāvēja Tikako, pirms viņa nonāca mūsu rokās . . . Taču ar to nebūt nav izskaidrots, kā pilnīgi nejauša cilvēka nāve varēja būt par iemeslu notiku­miem, kas saistīti ar mūsu lietām.

—    Neviens mums neliedz uzskatīt to par nejaušību. Iznāk, ka pretinieks iedzinis mūs lamatās, lai pasargātu sevi no nepatikšanām. Bet varbūt šai ķēdei ir vēl citi, pagaidām mums nezināmi posmi. Un tad lamatām var būt daudz lielāka jēga.

—    Ko jūs ar to gribat teikt?

—   To, ka ir kāds, kas grib diskreditēt pa­reģošanas mašīnas nozīmi.

—    Nesaprotu.

—   Labi, ejam tālāk … Tā nu ir, ka mūsu rokās nav neviena pavediena.

—    No pirmā acu uzmetiena tā liekas.

—    Ar to viņiem vēl bija par maz .. . Man atkal piezvanīja šantāžists; lai izspiegotu, man seko kāds tips. Tai pašā laikā tu man pastāstīji par zemūdens zīdītājiem, un man jau zuda visas cerības kaut ko šai lietā ap­jēgt . . .

—    Es tieši gribēju . ..

—   Acumirkli, ļauj man pabeigt.. . Kad pārgāju mājās, mani gaidīja jauns pārstei­gums. Kamēr biju prom, manu sievu ar viltu ievilinājuši kaut kādā slimnīcā un tur ar varu izdarījuši viņai abortu.

—    Ko jūs sakāt!

—    Sieva jau trešo nedēļu bija stāvoklī.

Kad viņa braukusi mājās, tai izmaksājuši septiņus tūkstošus jēnu … Pagaidi taču … Tas, protams, mani nepiespiedīs noticēt ver­sijai par tirdzniecību ar embrijiem mātes miesās. Ar šantāžu pa telefonu viņiem ne­pietika, tādēļ tie ķērās pie iespaidīgākas iebiedēšanas formas. Nezinu. Ne velti ir tei­ciens, ka viltīgs blēdis cenšas noslēpt lielus melus sīku melu kaudzītē. Varbūt ar šiem septiņiem tūkstošiem viņi cenšas saistīt manu uzmanību pie visbezjēdzīgākās vietas no­slepkavotā cilvēka grēksūdzē . .. Nē, atļauj man pabeigt… lai mani psiholoģiski apdul­linātu. Starp citu, vai nav vienalga, kāds vi­ņiem mērķis. Svarīgākais ir tas, ka nelietis, kas organizējis visu šo nekrietno sazvēres­tību, ļoti labi zinājis stimulācijas rezultātus. Vai tā nav? Vai notikumu ar sievu es būtu uztvēris kā draudus, ja noslepkavotā grēk­sūdzē nebūtu runāts par tirdzniecību ar embrijiem, par septiņiem tūkstošiem jēnu, par trijām nedēļām? Šis tips zināja visu. Vai nav tiesa? … Ir. Bet grēksūdze bija zināma tikai diviem. Man un tev. Tu taču to neno­liegsi?

—    Jā, to es atzīstu, — izdvesa Joriki.

Viņš sēdēja nekustīgi, mazliet nobālējis un

acis nolaidis.

—   Tā tik vēl trūka, lai tu neatzītu. Tagad taču viss ir skaidrs.

—    Kas ir skaidrs?

Nostājos viņa priekšā un, pastiepis roku pret viņa seju, lēni, vārdu pa vārdam, ar pū­lēm izdabūju:

—    Tas … ka slepkava … esi tu!

Pavisam negaidīti bija tas, ka Joriki ne sa-

guma, ne aizsvilās. Nervu sasprindzinājumu viņš nevarēja noslēpt, taču viņa balss ska­nēja salti un mierīgi. Raudzīdamies man tieši acīs, viņš jautāja:

—    Bet kā ar motīvu?

—     Ja tu domā, ka neesmu gaidījis tādu iebildumu, tad dziļi maldies. Ja tu esi slep­kava, motīvs atradīsies pats no sevis. īsi sa­kot, nonāvētais tikai man bija nejaušs cil­vēks, turpretim tu viņu pazini un paturēji prātā jau no paša sākuma. Todien mums ne­bija noteikta mērķa, nogurums arī mācās virsū. Nebija nemaz tik grūti ievest mani ka­fejnīcā un pievērst uzmanību šim cilvēkam, kurš bija tur ievilināts ar mīļākās palīdzību. Un to tu nostrādāji diezgan prasmīgi. Tu mani ievilināji lamatās, iebiedēji ar policiju, pēc tam izlikies, ka palīdzi man meklēt no­ziedznieku, un tādējādi novērsi no sevis aiz­domas. Tu biji paredzējis visu līdz beidza­mam sīkumam. Un tagad tev ķeras pie sirds, ka tavos aprēķinos atklājusies kļūda … Tu pārāk paļāvies uz šo slepkavības motīvu…

—    Bet, ja nu šīs kļūdas nebūtu, ko tad?

—    Tavs nodoms bija skaidrs. Tu gaidīji, ka es, lamatās iedzīts un iebaidīts, visiem dzirdot, samelošu, it kā mašīna būtu apstipri­nājusi, ka šī pašnāvniece ir vainīga.

—   Interesants siloģisms … Ko jūs tagad domājat iesākt, sensei?

—   Esmu spiests palūgt tevi aiziet, kur va­jag.

—    Kaut ari nav motīva?

—    Par to tu droši vien aprunāsies ar ad­vokātiem. Starp citu, var gadīties, ka tevi pilnīgi likumīgi pārbauda ar mašīnu … — Pēkšņi man izsīka spēki un es jutu sevī briesmīgu tukšumu. — Padomā, cik daudz muļķību tu esi pastrādājis! . . . Vai tad tā var? Tu taču … Es vienmēr tā cerēju uz tevi. . . Kas to būtu domājis! . . . Tīrās šausmas . . .

—    Ko šeit teica Vada?

—    Vada? Ak tā, Vada . . . Neko sevišķu viņa nepateica .. . Kaut gan . . . Liekas, viņa uztraucās par tevi. .. Redzi, tagad arī viņu tu esi padarījis nelaimīgu . . . Bet kāda no­zīme tevi žēlot, tikpat nekas vairs nav labo­jams . . .

Joriki smagi nopūtās un noraidoši papuri­nāja galvu.

—    Siloģisms bija ļoti interesants. Pilnīgi jūsu garā, sensei. Loģisks un precīzs. Tajā gan ir viena kļūda — arī pilnīgi jūsu garā.

—    Kļūda?

—   Nu, labi, nesauksim to par kļūdu. Sauk­sim to par aklo punktu.

—   Kādēļ tu mēģini izlocīties? Mašīna taču visu ir fiksējusi.

—         Patiešām, kādēļ mums nelūgt palīdzību mašīnai? Tā izlems. — Joriki apsēdās pie pults un, grozīdams kloķus, teica mikrofonā: — Sagatavoties izlemšanai!

Zaļā lampiņa — gatavības signāls.

—      Noteikt, vai dotajā siloģismā ir vai nav kļūda.

Sarkanā lampiņa signalizē, ka siloģismā ir kļūda.

Joriki pārslēdza ierīci no izejas stāvokļa uz skaļruni un nokomandēja:

—    Norādīt, kur ir kļūda!

Mašīna tūlīt atsaucās:

—      Sākotnējā pieņēmumā ir noticis loģisks lēciens. Saņemot informāciju par tirdznie­cību ar embrijiem, cilvēkam iepriekš jāzina, ka šis jautājums atspoguļosies līķa stimulāci­jas rezultātā.

Es iekliedzos un saķēru Joriki aiz rokas.

—      Tas ir viņš! Tā pati balss! Es viņu pa­zīstu!

—    Tā taču, sensei, ir jūsu balss.

Velns parāvis! . . . Patiešām . . . Kad ma­šīnu ieskaņoja, tai piešķīra manu balsi. Šī pati balss toreiz runāja ar mani pa telefonu, par to nevarēja būt šaubu. Kāds tur brīnums, ka tā bija man pazīstama. Iespējams, ka no mašīnas kāds to ierakstījis magnetofona lentē. Es triumfēju. Kratīju un raustīju Jo­riki roku: «Re, kāds vilkača purns! Tavu vilt­nieku, tavu nezvēru! Ak, neizdevās vis? Nu, par nelietību ar nelietību arī soda!»

Joriki necentās izrauties un, raudzīdamies sānis, nekustējās no vietas. Kad es, palicis bez elpas, aprimu, viņš klusu teica:

— Tas jau nav pierādījums. Balss nav tik ļoti individuāla kā seja …

Man aizrāvās elpa "un acīs sariesās asaras. Palaidu vaļā Joriki roku, lai noslaucītu asa­ras. Joriki pagāja nost un, nostājies aiz krēsla, teica:

•— Kā apstiprina mašīna, visi jūsu sprie­dumi, sensei, balstās uz aklo punktu — uz ciešo pārliecību, ka tirdzniecība ar embri­jiem nav nekas cits kā noslepkavotā cilvēka fantāzija. Jāsāk tikai to apšaubīt, un viss jūsu spožais siloģisms sabruks pīšļos… Pro­tams, es arī nezinu neko konkrētu. Kaut tas ir aplinkus ceļš, bet, iekāms mums nav iespē­jams izmeklēšanu izdarīt atklāti, policijas acu priekšā, kādēļ nepārbaudīt arī šādu ver­siju? Protams, tā ir tikai darba hipotēze … Pieņemsim pagaidām, ka tirdzniecība ar em­brijiem tiešām notiek. Tādā gadījumā mēs varam iegūt daudz interesantākus secināju­mus nekā no versijas, it kā es būtu slepkava. Piemēram, veselības aizsardzības ministrijas nesen publicētajā biļetenā ir dati, ka mūsu valstī abortu skaits ir aptuveni vienāds ar jaunpiedzimušo bērnu skaitu un gadā sa­sniedz apmēram divus miljonus. Ja nu pa­stāv tirdzniecība ar embrijiem, tad tā ir plaši izplatījusies un notiek diezgan organizēti. Tātad diezgan ticams, ka nejaušs objekts kaut ka var būt saistīts ar šo organizāciju.

—    Tās ir muļķības. Dīkdieņiem domātas pasakas.

Joriki iekoda lūpā, spītīgi savilka uzacis un izņēma no kabatas fotogrāfiju pastkartes lielumā. Viņš lēnām nolika to uz krēsla sē­dekļa un teica:

—    Lūdzu, paskatieties. Šajā fotouzņē­mumā jūs redzat zemūdens suni… Jāatzīs­tas, es šovakar biju aizbraucis uz Jamamoto kunga brāļa laboratoriju. Man atļāva to ap­skatīt, pie viena paņēmu līdzi šo uzņēmumu.

Fotogrāfijā bija redzams zem ūdens pel­došs suns. Suņa priekškājas bija pievilktas klāt, bet pakaļkājas izstieptas, galva nolaista. No kakla visgarām mugurai stiepās gaisa burbulīšu ķēdītes.

—    Tas nav sugas suns … Šeit, paresninā­jumā aiz apakšžokļa, redzamas melnas sprau­gas. Tās ir žaunas … Ausīm nepievērsiet uz­manību, tas ir fotouzņēmuma defekts. Vi­sumā tas izskatās pēc parasta suņa, kaut gan neliela operatīva iejaukšanās tūlīt pēc pie­dzimšanas, šķiet, tomēr nepieciešama. Acis ir savādas. Atmirstot plaušām, pārveidojas arī dažādi dziedzeri, starp citu, deģenerējas asaru dziedzeri, un tas savukārt izmaina acu formu.

—   Sintētiskais vilkacis, ķirurģijas brī­nums …

—    Nekā tamlīdzīga. Tādas žaunas ir tikai haizivīm, bet vai ir iespējams no haizivs tās pārnest uz suņa? Nē, tādu rezultātu dod plānotā evolūcija, kas pamatojas uz audzē­šanu ārpus mātes organisma. Ja jūs to pats redzētu …

—    Skaidrs. Tu gribi teikt, ka tirdzniecībai ar embrijiem ir nozīme zemūdens cilvēku ra­dīšanā?

—    Triju nedēļu veci embriji garumā ne­pārsniedz trīs centimetrus. Ja tos iepirktu gaļai, tad nebūtu vērts maksāt septiņus tūk­stošus jēnu gabalā.

Aplūkoju šo fotouzņēmumu, kas šķita kā ļauns sapnis, un man bija tāda sajūta, ka reālā īstenība vairs nepastāv. Negribēju vairs ticēt, ka ārpus šīs zāles sienām eksistē ielas un ka tur dzīvo cilvēki.

—    … Un viņi atļāva apskatīt?

—    Jā, man izdevās viņus pierunāt, — Jo­riki sarosījās un pievirzījās man tuvāk. — Tikai ar noteikumu, ka mēs klusēsim.

—    Paklausies, te kaut kas nav kārtībā. Pieņemsim, ka tirdzniecība ar embrijiem pa­stāv un finansu nodaļas vadītājs noslepka­vots tādēļ, lai neizpaustu šo noslēpumu. Bet kādēļ tādi rūdīti konspiratori mūs pielaiž sev tik tuvu klāt?

—   Lai cik savādi, bet acīmredzot viņiem ir iemesls to darīt.

—    Iemesls? . .. Varu iedomāties, kas tas par iemeslu! . . . Vai gribi zināt manas do­mas? Ja tur varētu iegūt kādus pierādīju­mus, viņi mūs neparko nelaistu. Un, ja jau viņi atļauj, tad tur nav ko braukt.

Joiiki drudžaini norija siekalas.

—           Sensei… — viņš vārgā balsī sacīja. — Tā laikam ir pēdējā iespēja.

—    Vai tad viņi pārtrauc darbu?

—           Es nerunāju par braukšanu. Tā, sensei, jums ir pēdējā iespēja.

—    Ko tu ar to gribi teikt?

—    Neko, pietiek . . .

Kas tad tas? Man jau bija ar kādu tieši šāda saruna. Ak jā, šos pašus vārdus nesen teica Kacuko Vada . . .

—    Šis suns . . . vai viņš pats ķer zivis?

Joriki acis iemirdzējās.

—           Jā, tur viņus tieši šim nolūkam apmāca. Kad aizbrauksim turp, varēsim paskatīties, kā tas notiek.

—           Savādi. Par ko tu tā priecājies? Mēs taču dosimies uz pretinieka nometni.

—           Es? . . . Jā, esmu apmierināts. Ja mums veiksies, pret mani vairs nevērsīsies aizdo­mas.

—          Vai tev tas ienāca prātā, ka mēs va­ram no turienes arī neatgriezties?

Joriki iesmējās.

—    Ja gribat, atstāsim šeit zīmīti.


22

<p id="AutBody_0bookmark13">22</p>

— Labi, šodien pietiks. Esmu noguris… — gurdenā balsī sacīju un pacēlu pie sejas di­vus pirkstus, ar kuriem biju atspiedies pret galdu. Uz pirkstu galiem bija balti nospie­duma plankumi.

—    Piedodiet, sensei… — iebilda Joriki. Viņš, kā vienmēr, bija apņēmīgs un neatlai­dīgs. —- Droši vien esmu jums apnicis, bet, ja jau esat ar mieru, tad varbūt izdarīsim līdz galam šodien?

—    Ko izdarīsim?

—    Apskatīsim zemūdens zīdītājus.

—   Kādas muļķības! Pulkstenis jau ir vien­padsmit.

—    Zinu. Bet, ja esam nolēmuši braukt, vai nav vienalga, cik ir pulkstenis? Nedrīkst aiz­mirst arī, ka līdz komisijas sēdei atlikušas vairs tikai trīs dienas, un, ja gribam iesniegt Tomojasu kungam mūsu projektu, tad dar­bam paliek tikai vēl rītdiena.

—    Tā jau ir, bet diezin vai viņiem patiks, ka ierodamies tik vēlu? Un varbūt vispār tur neviena nebūs.

—    Nekā tamlīdzīga. Laboratorijas direk­tors Jamamoto kungs tieši mūsu dēļ pārcēla savu dežūru uz šo nakti.

—    Dežurē direktors?

—    Tur ir tieši kā slimnīcā. Tā kā viņi strādā ar dzīvām būtnēm… Tur vispār nak­tīs daudz darba. Gan jūs pats redzēsiet.

—    Paklausies … — Uzlicis celi uz krēsla sēdekļa, izņēmu cigareti, kaut gan negribēju

smēķēt. Ar to laikam centos Joriki un pats sev pierādīt, ka esmu saglabājis pilnīgu dvē­seles mieru. — Teikšu taisnību — tu neesi pret mani gluži atklāts.

Joriki izstiepa garu lūpu un saīga. Viņš tā kā gribēja ko sacīt, bet nepateica. Es tur­pināju:

—    Man būtu daudz ko tev teikt. Visā no­tikušajā es nesaskatu nekādu loģiku. Izjūtu iekšēju neapmierinātību. īsi sakot, tas viss man ir pretīgi.

—    Liekas, es jūs saprotu.

—    Ja tā, tad met pie malas visus aplin­kus un izstāsti man visu, ko zini. Mēs esam iedzīti strupceļā. Kāds visu apgriezis ar kā­jām gaisā. Mums nav ne jausmas, pēc kā tīko pretinieks, tādēļ nevaram atbildēt tam ar prettriecieniem. Kam un kāds no tā la­bums, ja atrodamies lamatās?

—    Nav šaubu, tā banda baidās no pareģo­šanas mašīnas.

—    Diez vai… Mašīna īstenībā neko nav mums atklājusi. Viņi noslepkavoja sievieti, un mums nav nekādu pierādījumu. No kā vēl viņi baidās? Nē, nevar būt.

—    Mēs taču turpināsim darbu. Komisija cer atrast īsto noziedznieku un tādēļ neļaus mums apstāties pusceļā.

—    Komisiju var apvest ap stūri, iesniedzot tai noslepkavotā paša liecību.

—    Nezinu… — Joriki nogrozīja galvu. — To, ka mēs strādājam, zina arī policija. Protams, tikai augstākās amatpersonas. Viņi gaida no mums rezultātus, tādēļ izturas kā nomaļi vērotāji un pat atbalsta mūs. Ja ne­atradīsim slepkavu un aizdomas kritīs uz mums pašiem, tad visam ir beigas . . . Nē, tā nevar. Tas nekur neder.

—    Labi, pieņemsim, ka tev taisnība. Tad gribot negribot rodas šāds apsvērums. Ban­dīti — pieņemsim, ka viņi patiešām ek­sistē . . . Šie bandīti var sameklēt savus lie­ciniekus un uzlaist mums virsū policiju kuru katru brīdi, kad vien viņiem iepatiksies. Mēs pilnīgi esam viņu varā.

—    Blēņas! Viņi to vien gaida, lai mēs no­karam degunus. Gļēvulis vienmēr uzķeras uz šā āķa. Padzirdējis, ka tuvumā klaiņo vilki, paslēpjas savā alā un, kaut skaidri zina, ka viņam neizbēgami draud bada nāve, neparko nebāž degunu laukā. Piedodiet, sensei, līdzī­bās es runāju aiz niknuma, ka mums viss iz­nāk tik nejēdzīgi.

—    Nekas. Es pats apzinos, ka esmu gļē­vulis. Tagad, klausoties tevī, man ienāca prātā . . . Paklau, kā būtu, ja mēs aizietu uz policiju un visu izstāstītu? Pašiem kļūtu vieglāk.

Joriki lūkojās manī caur pieri. Nevarēja saprast, vai viņš jūt žēlumu vai arī nosoda mani, bet varbūt izliekas. Iekodis lūpu zo­bos, viņš neskaidri nomurmināja:

—    Droši vien kāds par to priecāsies. Ir taču milzum daudz tādu, kas par to vien sapņo, kā mūs abus padzīt no šejienes un pārvērst laboratoriju par skaitļošanas palīg- centru . . . Un vēl kas, sensei. Jūs negribat atzīt, ka pastāv tirdzniecība ar embrijiem. Jūs domājat, ka jūsu dzīvesbiedre ievilināta lamatās, lai piesaistītu uzmanību šai pasaci­ņai. Bet iedomājieties, ka tā ir īstenība. Tad jau iznāk, ka viņi nevis grib paglābties no jums, bet paši bāžas virsū ar faktiem … — Viegli pabungojis ar pirkstiem pa pults malu, Joriki pēkšņi sāka čukstēt: — Varbūt tas ir brīdinājums, sensei. Viņi grib jums parādīt, ka tiem netrūkst spēka, lai izrēķinātos arī ar jums . . . Patiešām, vīrietis ir noslepkavots, arī sieviete beigta . . .

—    Ko tu iesaki darīt? — Tikai tagad pa­manīju, ka jau labu laiku, papēžiem klau­dzot, staigāju starp mašīnas blokiem.

—   Jānoskaidro, kas ir šīs lamatas. Cits nekas neatliek. — Es klusēju, un Joriki zag­līgi piemetināja: — Varam pajautāt mašīnai.

—   Pietiek! — es iekliedzos. Man kļuva baismi, un es dusmojos uz sevi par šīm bai­lēm. Likās, biju gaidījis šo priekšlikumu. Gaidījis un baiļojies.

—    Kādēļ? Vai jūs vairs neticat mašīnai?

—   Mašīna ir loģika. Te nevar būt runas par neuzticēšanos.

—    Kādēļ tad? . . .

—   Tā nav tāda lieta, kuras dēļ ir vērts ņemt palīgā mašīnu.

—   Savādi… Tātad jūs atzīstat, ka tais­nība ir man?

—    Kāpēc savādi?

—   Jūs taču svārstāties, sensei. Ja jūs uz­ticaties mašīnai, tātad jūs neuzticaties lo­ģikai?

—    Domā, kā tev tīk.

—    Nē, tā nevar. Iznāk, ka jums ir sva­rīga pati mašīna, bet jūs neesat ieinteresēts uzzināt tās pareģojumus.

—    Kas tev to teica?

—    Vai tā nav? Pieņemsim, ka jūs neizman­tojat mašīnu nevis tādēļ, ka tai neticat, bet gan tādēļ, ka negribat ticēt, — ar ko tad jūs atšķiraties no mašīnas pretiniekiem? Un kā cilvēks, kam bail uzzināt nākotni, jūs, sen­sei, neesat spējīgs vadīt mūsu darbu.

Pēkšņi jutos pieveikts. Dusmu vietā stājās nožēla. Seja bija pietvīkusi aiz noguruma.

—   Jā … Varbūt tev taisnība … Taču ne­varu saprast, kā jūs, jaunie, ar tādu aukstasi­nību varat apgalvot tik briesmīgas lietas?

—    Lūdzu, nerunājiet tā, sensei, — Joriki labsirdīgā tonī teica. Viņš it kā bija apmai­nījis masku. — Jūs taču zināt, kāda man mēle. Nedusmojieties, sensei…

—    Negribu iet projām no šejienes. Man līdzīgi cilvēki, ja viņus atrauj no tā, ko viņi paši radījuši, nekam vairs neder. Ja jutīšu, ka netieku galā, pats aiziešu un nolīdīšu kaut kur maliņā. Kas cits man atliek? … Tā lai­kam ari notiks, ja ļaušos notikumu gaitai. Esmu stingri pārliecināts par to, kaut arī pre­tīgi tā domāt. Pretīgi, vai ne, ka inženieris, kas radījis pareģošanas mašīnu, pats baidās no pareģojuma. Taisni smieklīgi! Kad tu ie­teici ņemt palīgā mašīnu, mani sāka kratīt drudzis …

—    Jūs esat noguris.

—    Bet tu rīkojies negodīgi.

—    Kāpēc?

—• Es jau teicu, ka tu neesi atklāts.

Joriki neapmierināts jautāja:

—    Kādā ziņā? Runājiet konkrēti. ..

—    Pieņemsim, ka tev taisnība un mums vi­sas pūles jāveltī, lai noskaidrotu šo lamatu būtību. Bet vai tādēļ noteikti jāredz zem­ūdens zīdītāji? … Pagaidi, zinu jau, tu esi par to pārliecināts .. . Ne velti ziedoji pusi dienas un tagad gribi mani tik vēlu aizvest turp. Saprotu. Ļoti labi saprotu . .. Bet nez kā­dēļ tu neparko negribi paskaidrot, kāds tam iemesls. Tu apgalvo, ka tirdzniecība ar em­brijiem ir fakts un laboratorijā, kur audzē embrijus ārpus mātes miesām, mēs gūsim kā­dus pierādījumus. Neticu, ka tik miglainas cerības tevi tā aizrautu. Jā, līdz komisijas sēdei palikušas vairs tikai trīs dienas. Tu domā, es ticu, ka tu tērēsi šo dārgo laiku kaut kādu ūdens suņu un žurku dēļ, nebū­dams pārliecināts par panākumiem. Skaidri redzams, ka tu kaut ko slēp no manis.

—    Nē taču, nekā tamlīdzīga, — mulsi smaidīdams, atbildēja Joriki. — Es tikai do­māju tā: lai izstrādātu precīzu rīcības tak­tiku, vajag būt cieši pārliecinātam, ka pastāv tirdzniecība ar embrijiem, un pēc tam var virzīties tālāk. Bet man, sensei, trūkst dros­mes uzspiest jums tādu plānu, jo ļoti labi sa­protu, ka tas būtu aplam. Kam gan patiks lauzīt galvu par lietām, par kurām nav pat nekāda priekšstata? Pavisam citādi būtu, ja jūs kaut reizi pats ar savām acīm paskatītos uz šiem zemūdens dzīvniekiem: tad jūs vairs nešaubītos un ticētu, ka ir iespējama tirdz­niecība ar embrijiem. Es, piemēram, esmu tos redzējis un tagad bez pūlēm varu iedo­māties šo tirdzniecību.

—    Braukt turp tādēļ vien nav nekāda va­jadzība. Ja, balstoties uz tādu hipotēzi, var izstrādāt rīcības taktiku, kādēļ lai mēs ne­pamēģinātu?

—   Vai var ar visu sirdi nodoties tam, kam pats netici?

—    Uzskatīsim, ka esmu noticējis.

—    Nē, sensei, jūs vēl neticat. Nav nemaz tik vienkārši tam noticēt. — Es neviļus pa­smaidīju, un viņš piemetināja: — Nu redzat, jūs smejaties, tātad neticat.

—    Muļķības . . .

—   Ja par visu pats pārliecinies, tad smiekli vis nenāk. Tas ir briesmīgi. Iedomā­jieties tik — miljoni zemūdens cilvēku gadā . . .

—    Ai, cik liels tu jūties! . . .

—    Par to jau es runāju. Iekāms jūs neticē­siet, mēs nepavirzīsimies ne par soli uz priekšu. Jebkuru iespēju jūs uztversiet kā fantāzijas augli. Kāda te var būt taktika!

—   Saprotu. Labi, lai tā būtu . . . Tātad ik gadu tiek radīti miljoni zemūdens cilvēku…

—   Un viņu vidū atrodas arī jūsu dēls, sen­sei.. .

Es iesmējos. Sausi un sēcoši, tomēr iesmē­jos. Kā gan citādi es būtu atbildējis, ja ne ar smiekliem .. . Kaut kur dziļi sirdī, cenzda­mās iekļūt atmiņā, bezspēcīgi ķepurojās saruna ar sievu pirms dažām dienām. Toreiz nepievērsu tai gandrīz nekādu uz­manību.

Šķiet, tas bija vakarā pēc komisijas bei­dzamās sēdes. Biju apsēdies gultas galvgalī un dzēru viskiju ar sodu, bet sieva man kaut ko neatlaidīgi jautāja. Biju pikts. Mani kaiti­nāja ne tikai komisijas ietiepība, bet arī no­gurums, kas neļāva koncentrēt uzmanību uz sievas vārdiem. Sievas klātbūtne mani no­māca, it kā tā uzliktu man kādu atbildību. «Tad pērc vien . . .» es nomurmināju, iemez­dams acis elektrisko piederumu kataloga lappusītē, un steidzīgi cēlu pie lūpām glāzi. «Pirkt? Ko pirkt?» — «Nu to . . . ledusskapi, vai…» — «Par ko tu runā?» Izrādījās, ne­biju dzirdējis ne vārda. Acīs dūrās sievas plāno matu šķipsnas, kas, it kā nelaimi vēstī­damas, bija izjukušas pār viņas seju. Beidzot sapratu, ka viņa runā par mūsu nākamo bērnu.

Šī saruna sākās jau iepriekšējā vakarā. Sieva bija uzzinājusi, ka ir mātes cerībās, un jautāja man, vai neizdarīt abortu. Liekas, sie­vietes dievina tādas sarunas. Tieši par šādu tematu es nesen biju nejauši sācis runāt ar Vadu Kacuko. (Starp citu, tagad es šaubījos, vai tas notika nejauši.) Sieva taču labi zināja, ko es domāju. Ja būtu atkal ārpusdzemdes grūtniecība, līdzēt varētu vienīgi ārsts, no ru­nām nebūtu nekāda labuma. Bet sieva gri­bēja parunāties, pastrīdēties. Ļoti labi sa­pratu viņu, taču man šķita muļķīgi kult tuk­šus salmus. Nevaru teikt, ka negribētu bērnu, bet nevaru arī teikt, ka gribētu. Bērnus ne­dzemdē, viņi piedzimst.

… Ārsts bija teicis, ka šoreiz grūtniecība ir normāla, taču būtu labāk, ja izdarītu abortu. Tādā jautājumā pieņemtais lēmums neko nenozīmē, pieeja no morāles un tiku­mības viedokļa acīmredzot ir vienīgi satrauk­tas iztēles sekas. Patiešām, lai cik grūti ir novilkt robežu starp abortu un bērna slepka­vību, taču vēl grūtāk ir noteikt robežu starp abortu un pretapaugļošanās līdzekļiem. Cil­vēks ir būtne ar nākotni, slepkavība ir ļau­nums, jo atņem cilvēkam šo nākotni, tomēr nākotne vienmēr un visur ir tagadnes ēna. Kas atbildēs, kāda nākotne gaida tos, kam nav pat šīs tagadnes? Aizbildināšanās ar at­bildību būtu bēgšana no īstenības.

«Tātad tu domā, ka vajadzētu taisīt abortu?» — «Es neko nedomāju. Teicu tikai, lai tu rīkojies pēc saviem ieskatiem.» — «Bet es gribu zināt tavas domas.» — «Man nav savu domu. Man ir vienalga…» Strīds, pro­tams, ir muļķība. Taču izvairīšanās no strīda ir tāda pati nožēlojama izmānīšanās. Vai pa­tiešām par tuviem var saukt tos cilvēkus, kas tik bezjēdzīgi ievaino viens otru? Biju pārliecināts par savas loģikas pareizību, paš­pārliecināti domāju, ka viss vienmēr notiek saskaņā ar maniem uzskatiem. Tā arī šoreiz, kad sieva pēkšņi, saņurcījusi katalogu, pie­cēlās un aizgāja, es paliku sēžam, izdzēru vēl glāzi viskija un pēc mirkļa jau visu biju aizmirsis.

Joriki vārdi par to, ka mans bērns, iespē­jams, kļuvis par zemūdens cilvēku, acumir­klī satrieca pīšļos manu pašpārliecinātību. Mans bērns, kam nevajadzēja nākt pasaulē, no melnā ūdens nekustīgi raugās uz mani… Tumšās spraugas pakaklē — tās ir žaunas … Ausis kā visiem cilvēkiem, bet plakstiņiem jākļūst citādiem … Melnajā ūdenī cilājas baltas rokas un kājas … Mans bērns, kam nevajadzēja nākt pasaulē … Bērns, kuru biju radījis un kura dēļ, sakrustojis kājas uz spilvena, pašapmierināti strīdējos ar sievu … Tā vakara laiskais pašapmāns un trulā paš­pārliecinātība bija pārvērtusies par atrie­bību, kas tagad kā melni mākoņi savilkās pār paša galvu… Tagad man un sievai nebūs vairs savstarpēju pārmetumu. Turpmāk brūces saņemšu vienīgi es. Līdz mūža galam sieva mani biedēs ar varmācīgi starp dzīva­jiem atstātā bērna rēgu, un, jo izmisīgāk aiz­stāvēšos, jo sāpīgāki būs sitieni, bet, ja mē­ģināšu glābties bēgot, man tik un tā visur no ūdens pretī raudzīsies nekustīgas, plati ie­plestas acis . . .

Es aprāvu smieklus.

—    Tā taču nevar… — noteica Joriki, cieši vērodams manu sejas izteiksmi. — Ja jūs pats nepārliecināsieties . . .

—   Saprotu. Paldies tev, tagad, man šķiet, es zinu, kas jādara . ..

—    Kas tad?

—  'Parunāsim par to, kad atgriezīsimies.

Joriki pētījoši paskatījās manī, pagrozīja

krūšu kabatā zīmuli un gāja izslēgt mašīnu.

—    Ko? Visu laiku pierakstīts?

—    Jūs, sensei, taču nelikāt izslēgt… — Joriki pasmaidīja. Viņš norādīja uz skaņu ieraksta skalu. — Ja nu kaut kas atgadītos, tas mums būs testamenta vietā.

Zāli piepilda tikko dzirdama klusuma elpa. Kā vienmēr, mašīna liekas citādāka nekā pa­rasti. Sajūta ir ļoti nepatīkama: šķiet, ka, mil­zīgu rīkli atpletusi, aiz tās blokiem gaida nā­kotne. Pēkšņi nākotni ieraudzīju nevis kā sausu shēmu, kā līdz šim, bet kā briesmīgu nezvēru, kam ir pašam sava, no tagadnes ne­atkarīga griba.

Programmēšana

nav

nekas cits

ka kvalitatīvas

realitates

par vēršana

kvantitatīva

realitate.

Nakts bija klusa un tveicīga. Pirkststarpas kļuva mitras no sviedriem, it kā rokās būtu cimdi. Zvaigznes neredzēja, pa mākoņu spraugu izlīda zilgansārts mēness. Iegājām sargmājiņā, un Joriki kādam piezvanīja. Sargs, it kā tieši mūs būtu gaidījis, steidza attaisīt augļu sulas burku. Viņa iztapība bija pretīga.

—   Sazvanījies? — uz labu laimi pajau­tāju.

—   Jā, viss kārtībā, — smaidīdams atbil­dēja Joriki. — Iesim.

Mēs nepārmijām vairs ne vārda. Sekotāju pie vārtiem nemanīja. Devāmies uz tramvaja pusi, un drīz vien mums izdevās noķert tak­sometru. Apsēdos un steidzīgi bāzu roku ka­batā, lai izņemtu kabatlakatu, taču nepa­guvu: man no degungala nopilēja sviedru lāse. Joriki teica šoferim:

—    No Cukudzi brauksim garām Harumi līdz tiltam, uz divpadsmito celtniecības ie­cirkni. Jūs zināt? Tas ir Joroi tilts … Tūlīt aiz tā tilta …

Pavecāks šoferis, kam zem formas cepures ap galvu bija aptīts dvielis, lai uz sejas ne- plūstu sviedri, uz mirkli apgriezās un aizdo­mīgi paskatījās uz mums, pēc tam, ne vārda neteikdams, iedarbināja motoru. Gar abām ceļa malām garām slīdēja it kā redzētas koka mājiņas, kas izskatījās kā lielajā karstumā iztvīkušas un pagurušas. Mūra māju kvartā­los bija vēl tveicīgāk. Pēc stundas pabrau­cām garām Harumi, un skatienam pavērās skumīga ainava, kurā, likās, nebija nekā cita, izņemot grāvjus un ceļus. Braukdami sākumā runājām par visu ko — par kraso laika ap­stākļu maiņu pēdējos gados, par nepieredzēti augsto ūdens līmeni, grunts noslīdēšanu un biežajām zemestrīcēm, bet tad apklusām Liekas, es pat mazliet snaudu.

Beidzot, traucoties pret lipīgo, sāļo vēju, skatienam pavērās Joroi tilta zaļganās ugu­nis. Spilgtās ugunis drūmajā, tuksnesīgajā klajumā radīja ļoti nepatīkamu iespaidu. Kad braucām pāri tiltam, atskanēja īss, dobjš svilpes signāls. Tas vēstīja pusnakti.

Aiz tilta šosejas malā stāvēja vecmodīgs automobilis. Tam blakus bija notupies cil­vēks ar kabatas bateriju rokā un izskata pēc rīkojās ap motoru. Joriki lika šoferim apstā­ties, samaksāja, un mēs izkāpām. — Tas ir no turienes, — pačukstēja Joriki un, piegā­jis pie mašīnas šosejas malā, kaut ko pateica. Cilvēks ar kabatas bateriju tūlīt piecēlās un paklanījās.

Mēs pārsēdāmies viņa mašīnā un braucām vēl kādas divdesmit minūtes. Ceļi bija plati un parasti, tikai braucām kaut kā neparasti. Ļoti ātri zaudēju orientēšanās spēju. Pabrau­cām garām trim lieliem tiltiem, tā ka droši vien vairs neatradāmies divpadsmitā celtnie- čības iecirkņa teritorijā. Nolēmu neko ne­jautāt. Ja jau ielaižas tādā dēkā, nav nozī­mes jautāt, tikpat neatbildēs. Bet, ja viņi ne­domā slēpt, tad labāk pagaidīt un vēlāk palūgt, lai parāda uz kartes.

Beidzot mašīna apstājās. Tukša iela starp milzīgām noliktavām. Priekšā, kur ceļš ap­raujas pie jūras, paceļas vienstāva koka mā­jiņa, tai apkārt parasta betona sēta. Pie ieejas tikko samanāms koka dēlītis ar uzrak­stu: «Jamamoto laboratorija». Sētā zem kla­jas debess mētājās dzelzs mucas. Es steigšus palūkojos uz augšu. Bet diemžēl mēness aiz­slīdēja aiz mākoņiem. Tā kā tā mēness ne­būtu palīdzējis man noteikt, kur esam nokļu­vuši. Šo vietu no visām pusēm, izņemot zie­meļus, ieskāva jūra.

Jamamoto kungs pats iznāca mums pretī. Viņš bija liela auguma vīrietis ar zilganu, it kā nosmērētu seju. — Mans brālis vienmēr izmanto jūsu palīdzību, — viņš sacīja no­teiktā, tvirtā balsī, sniegdams savu vizīt­karti. Viņa gaļīgajos pirkstos ar dziļi iedob­tajiem nagiem kartīte izskatījās niecīga. Man tūlīt ienāca prātā, ka viņa brālis vada Cen­trālās apdrošināšanas sabiedrības slimnīcas skaitļošanas laboratoriju, un šie vārdi viesa manī nelāgu nojautu. Šķiet, ka tieši tā viss izliekas mīklaini nozīmīgs cilvēkam, kas cieš no amnēzijas. Cenzdamies nepadoties, ātri nomurmināju, kas pirmajā mirklī iešā­vās prātā:

—    Jūs patiešām esat viņam līdzīgs.

—    Ko jūs, mūs saista tikai radniecība.

Jamamoto kungs līksmi smejas un lūdz

mani iet viņam līdzi. Arī viņš ir baltā virs­valkā un sandalēs, tikai drēbes mazliet notraipītas ar eļļu. Milzīgās, gar sāniem no­laistās rokas liekas ļoti smagas. Lai cik tas savādi, parasti tieši šādu roku pirksti ir neie­domājami veikli un kustīgi. Tiem ir darīšana nevis ar neredzamām abstrakcijām, kā mūsu pirkstiem, bet ar dzīvu būtņu smalko uzbūvi.

No iekšpuses celtne izskatījās sačākstē- jusi un stipri nolaista, it kā tā būtu kādas pamatskolas ēka, kam dienas ir skaitītas. Bet gaiteņa viņā galā nišā bija lifts. Mēs iekā­pām tajā, Jamamoto kungs piespieda pogu, un lifts negaidot sāka slīdēt lejup. Taisnību sakot, daudz zemāk tas nevarēja braukt, jo celtnei bija tikai viens stāvs, taču es aiz iera­duma biju sagatavojies straujam braucie­nam un jutos tik ļoti izbrīnījies, ka neviļus iekliedzos. Jamamoto kungs sāka skaļi smie­ties. Tie bija naivi, bezrūpīgi smiekli, kas lika aizmirst gan to, ka ir jau tik vēls, gan arī novērsa domas no dīvainajiem apstāk­ļiem. Priekšstats par sazvērestībām un intri­gām nekādi nesaistījās ar Jamamoto kunga personību. Ļaunais nodoms atmaskot un ap­vainot pamazām izkusa manā sirdī un pār­vērtās kaut kādās neskaidrās cerībās.

Lifts kustējās lēnām, un man šķita, ka esam nobraukuši jau par kādiem trīs stāviem zemāk. Mūsu priekšā bija garš gaite­nis un tajā daudz durvju. Ja sevi neliktu ma­nīt drēgnais mitrums, te būtu diezgan parasti pētniecības institūta apstākļi. Pagājuši ga­balu pa gaiteni, mēs pagriezāmies pa labi, un mani ieveda plašā telpā.

Pavērās apbrīnojams skats. Gluži kā kub­veida akvārijs. Kā no netīra ledus blāķiem veidota celtne. Mazu un lielu baseinu labi­rints, cauruļu, krānu un mērinstrumentu mu­džeklis. Trīs rindās stiepjas dzelzs tiltiņi, pa kuriem iet pāri cilvēkiem, tieši kā okeāna kuģa mašīntelpā. Ar zaļu eļļas krāsu nokrā­sotas, nosvīdušas sienas, noslēpumaini, lipīgi šļakstieni, bēguma atsegta liedaga smir­doņa . . . Tādi murgi man bieži rādās pirms saslimšanas ar gripu.

Pa tiltiņu virs mūsu galvām, sandalēm klaudzot, šurp un turp soļoja cilvēks baltā virsvalkā. Viņš apstaigāja un pierakstīja apa­rātu mērījumus. Mums viņš nepievērsa uz­manību, bet, kad Jamamoto kungs uzsauca: «Harada-kun!» — atskatījās un apbrīnojami laipni uzsmaidīja.

—   Harada-kun, pēc tam atver mums trešo kameru!

—    Klausos, tur viss jau sagatavots.

Jamamoto kungs pamāja.

—    Ieiesim pagaidām manā kabinetā, — viņš teica un sāka staigāt pa centrālo tiltiņu.

—   Skatieties, skatieties! … — satverdams mani aiz elkoņa, čukst Joriki.

Taču es bez aicina juma nenolaižu acis no baseiniem, kam ejam garām.

Pirmajā baseinā redzamas divas milzīgas zemūdens žurkas — tēviņš un mātīte. Tās ne ar ko neatšķiras no parastajām lauku žur­kām, tikai kakla apakšdaļā, kur retāka spalva, atveras un aizveras bālgansārtas spraugas, bez tam acīs krīt krūšu forma, kas atgādina nelielu mucu. Ūdenī viņas kustējās apbrīnojami veikli, pie tam peldēja ne tikai kā suņi, irdamies ar ķepām kā sauszemes dzīvnieki, bet kā garneles, spēji saliecot un iztaisnojot rumpi. Taču grauzējiem piemīto­šos instinktus viņas acīmredzot nebija zaudē­jušas: kāda žurka uznira virspusē, ieķērās peldošā koka gabalā un, grauzdama to, lēni, vēderu uz augšu pavērsusi, atgriezās dzi­ļumā. Cita žurka grasījās mesties man virsū, tik tikko neuzgrūdās baseina stiklam, bet pē­dējā brīdī veikli pašāvās sānis un, pavērusi muti, izkārusi sarkano mēli, palika stāvam, blenzdama manī ar lielām, apaļām acīm.

Divos nākamajos baseinos arī bija žurkas. Bet ceturtajā atradās zaķi. Gluži pretēji žur­kām, tie kā nedzīvi, ar salipušu spalvu pār­klāti maisi nekustīgi karājās ūdenī pie paša dibena. Jamamoto kungs pabungāja ar nagu pa stiklu un teica:

— Ar zālēdājiem pagaidām nekas prātīgs neiznāk. Pārāk specifisks enerģijas asimilāci­jas paņēmiens . . . Pirmo paaudzi vēl kaut kā

izdodas izaudzēt, bet, sākot ar otro, viss saiet grīstē.

Mēs devāmies augšā pa dzelzs kāpnēm un nonācām pie kameras, kas bija piekārta pie griestiem un izskatījās pēc kastes. Uz kame­ras sliekšņa es instinktīvi pagriezos. Tieši tajā brīdī baseinā, kas bija preču vagona lie­lumā un atradās pie attālākās sienas, sakul­dams ūdeni, smagi nosēkdamies, iznira mil­zīgi liels, melns dzīvnieks ar spīdīgu spalvu. Tā bija govs.

— Iespaidīgs skats, vai ne? — aizvērdams durvis, ar smaidu iejautājās Jamamoto kungs. — Ar zālēdājiem to pašu var panākt, ja nežēlo mākslīgo barību. Govis dod gaļu un pienu, tādēļ mākslīgās barības ražošana plašos apmēros ir izdevīga. Vienīgi slaukša­nas aparāti ūdenī nedarbojas. Pagaidām lie­tojam nelielus vakuuma sūkņus, bet tā, pro­tams, nav izeja … — Viņš pagriezās pret sienas ledusskapi, paņēma porcelāna krūzi un ielēja glāzē pienu. — Nogaršojiet, lūdzu. Silts, tikko slaukts piens. Gandrīz neatšķiras no piena uz sauszemes. Jāatzīmē gan, ka analīzes rāda augstāku sāls saturu, bet tas nav no piena, — slaucot pienam piejaucas klāt jūras ūdens. Galvenais, ka piens ir svaigs.

Lai viņu neapvainotu, vienā rāvienā iz­dzēru glāzi tukšu. Piens bija garšīgāks nekā mājās. Acīmredzot labās barības dēļ. Pēc tam mani piesēdināja pie galda. Jādomā, tas ir lielisks paņēmiens, kā izkausēt sastinguma ledu, — vispirms pacienā ar pienu un tikai tad piedāvā apsēsties. Ja tā ir spēle, tad mans partneris ir īsts aktieris.

—    Ir jau vēls, jūs droši vien esat nogu­ris .. . Mēs te esam pieraduši pie nakts darba, — teica profesors Jamamoto.

Viņš stāvēja, savijis uz krūtīm savus res­nos pirkstus un pagriezis muguru pret stendu ar mikroskopu un dažādiem ķīmijas aparā­tiem. Viņa pirkstus klāja reti, cieti mati, gluži kā sukas, ar ko tīra mājas kaķus un su­ņus. Man aiz muguras atradās augsts grā­matu skapis un aizslietnis, aiz kura varēja redzēt gultas galu.

—   Nekas, arī mums bieži vien iznāk no­sēdēt stipri vēlu.

—   Nu protams, jūs esat ļoti noslogoti. .. Bet pats mūsu darbs ir tāds, ka mums neek­sistē ne diena, ne nakts. Liktenis, nekā nevar darīt! Plēsoņas galvenokārt ir nakts dzīv­nieki. Varētu izlīdzēties ar mākslīgo apgais­mojumu, bet suņi mums jādresē zem klajas debess, un dienā tas nav izdarāms. Mēs taču slēpjamies, lai svešas acis neieraudzītu …

—    Jūs slēpjaties?

—    Protams, slēpjamies, — viņš apstipri­nāja, labsirdīgi pasmīnēdams. — Bet jums mēs vēlāk parādīsim, ja atliks laiks … Kā tad ir ar pienu? Varbūt ieliet vēl vienu glāzi? Joriki-kun, varbūt tev?

Izbrīnījies paskatījos uz Joriki. Ar vien­kāršiem paziņām tā nesarunājas, pat ņemot vērā, ka Jamamoto kungs ir draudzīgs un sabiedrisks cilvēks. Tomēr Joriki nemaz ne­slēpa, ka viņš šeit nav svešinieks. Viņš at­balstīja profesoru.

—    Dzeriet, sensei! Pienā ir Tokijas līča ūdens, bet tas ir sterili tīrs. To šeit izfiltrē un pēc tam mākslīgi rada no jauna …

—    Es jums parādīšu maketu. — Jamamoto kungs piecēlās un no skapīša blakus grāmatu skapim izvilka ādas rulli. Sacēlās putekļi. — Te nu gan es nevaru lepoties ar sterilu tīrību … Paskatieties, lūdzu. Tas ir viens no laboratorijas iecirkņiem vertikālā griezumā. Virs tā ir jūra . .. Līdz ūdens līmenim ir ap­mēram divsimt metru, vai ne? Ūdens tek pa šīm caurulēm. Filtrus darbina spiediens, tiek izmantots ūdens dabiskais spiediens. Caurlai­des spēja ir ap astoņi tūkstoši kilolitru mi­nūtē. Bez tam ir vēl divi rezerves filtri, katrs divtūkstoš kilolitru. Bet rūpīgi izfiltrētā ūdenī acīmredzot tiek izjaukts kaut kāds dabisks līdzsvars, un tas traucē organismu normālu attīstību. Starp citu, zūd asimilācijas spēja, rodas alerģiskas slimības. Tādēļ šeit, lejā, iz­filtrētajam ūdenim tiek pievienotas dažādas organiskas un neorganiskas vielas, lai tā sa­stāvu tuvinātu dabiskajam jūras ūdenim. Tā mēs pēc vajadzības varam atveidot Sarkanās jūras, Antarktikas jūru un Japānas jūras līča ūdeni. Pie mums, piemēram, pētī, kādas jūras ir vispiemērotākās cūkkopībai.

—    Šeit var pēc sirds patikas mieloties ar cūkgaļas sasumi, — piebilda Joriki.

—     Gluži pareizi. Cūkgaļa pie mums ir se­višķi garšīga. Daži gan, kas nav pieraduši, jūt pret to pretīgumu. Bet tā ir daudz garšī­gāka par liellopu gaļu. Kad esi pieradis, grūti bez tās iztikt. Gribat pagaršot?

—     Nē. Tagad ne. — Man šķita, ka viņi norunājuši mani izmuļķot, un es saskaitos. — Es gan atzītu par labāku, ja vien iespē­jams, bez kavēšanās ķerties pie galvenā jau­tājuma … — Tūlīt pats pamanīju, ka ne­esmu visai pieklājīgs, taču atpakaļceļa vairs nebija, un es turpināju, lai notiek kas notik­dams: — Nezinu, kā lai atvainojos. Uzkritu jums kā sniegs uz galvas tik nepiemērotā laikā… Ceru, ka Joriki jums ir paskaidro­jis, kādēļ esam ieradušies?

—    Jā, dzirdēju, ka jūs interesējoties par mūsu pētījumiem … Bet tam taču nav nekā­das nozīmes, lūdzu, neuztraucieties. Šeit esam pilnīgi izolēti no ārpasaules, un jūs, sensei, nevarat pat iedomāties, cik patīkami ir parunāties ar tādu cilvēku kā jūs… Dzī­vojam gandrīz pašā Tokijas centrā, bet ar cilvēkiem tiekamies ļoti reti. Grūti ir dabūt atļauju.

—    Atļauju iziet ārā no šejienes?

—    Nē, atļauju apmeklēt mūs.

—    Vai tad šī nav valsts laboratorija?

—    Protams, ka nav! Ja tā piederētu valstij kā jūsējā, vai tās darbību varētu saglabāt noslēpumā? Tiesa, tad nebūtu arī tāda stingrība. — Viņš pastiepa pret mani savu milzīgo roku, it kā atvairīdams manu jautājumu. — Nē, to es jums nevaru teikt. Taisnību sakot, es pats ne visai labi zinu, kas tā par organizāciju, kam pieder mūsu labora­torija . . . Bet šai organizācijai ir milzu spēks! Man ir tāda sajūta, it kā tā turētu savās ro­kās visu Japānu. Bet, tā kā pilnīgi paļaujos uz šo organizāciju, man nav vajadzība izzi­nāt un precizēt to, kas uz mani neattiecas.

—    Tādā gadījumā to zini tu, — es teicu Joriki.

•— Es? Ko jūs!

Joriki pārlieku izbrīnījies savilka uz augšu uzacis un papurināja galvu, bet es ievēroju, ka viņa seja pauž līdzšinējo mieru.

—   Tas ir savādi, — es teicu. — Kā tu iz­gādāji man atļauju?

—    Protams, ar manu palīdzību, — paskaid­roja Jamamoto kungs, smaidot atsegdams garus, retus zobus. Viņam, liekas, bija pa prātam, ka saruna kļūst tik raita. —■ Kā cil­vēks no malas varētu zināt to, ko nezinu pat es, kas tomēr esmu atbildīga persona! Gluži vienkārši, zinu, pie kā ir jāiet, un at­ļauju jums sadabūju bez grūtībām.

—    Saprotu …

Taču manās rokās bija vēl viena kārts, es nojautu, ka tas ir trumpis, un tādēļ nestei­dzīgi, izbaudīdams pats savu satraukumu, liku to galdā:

—    Tātad, kad Joriki-kuns pirmo reizi uz­zināja par šo laboratoriju, arī viņam, lai to apskatītu, vajadzēja dabūt atļauju no kādas trešās personas . . . Citādi nevar būt…

Joriki pavēra muti, lai kaut ko teiktu, taču Jamamoto kungs aizsteidzās viņam priekšā.

—    Gluži pareizi, — viņš sacīja. — īsumā jums paskaidrošu, kas par lietu. Lai tā būtu tāda kā instrukcija apmeklētājiem. Kā jau teicu, darbs šajā laboratorijā notiek slepeni. Glabāt to noslēpumā ir svēts pienākums ik­vienam cilvēkam, kas zina par tās darbu, ne­atkarīgi no tā, vai viņš ir līdzstrādnieks vai apmeklētājs. Protams, nav tāda likuma, kas to garantētu. Mēs neprasām arī apzvērēt to ar parakstu un zīmogu. Formāli neviens ne ar ko nav saistīts. Toties ļoti stingra ir at­lase. Mēs rādām laboratoriju tikai tiem, kam pilnīgi uzticamies. Tādēļ arī šīs saistības gan­drīz nekad netiek pārkāptas.

—   Jūs teicāt — gandrīz? Tātad ir arī iz­ņēmumi?

—    Kā lai jums to izskaidro … Tā kā cil­vēkiem nekas nav zināms par mūsu darbu, var pieņemt, ka tādi gadījumi vispār nav bi­juši, vai ne? Tomēr kādreiz pa ausu galam dzirdēju, ka viens no mūsu darbiniekiem, rupjš un neaptēsts cilvēks, dzērumā esot iz­pļāpājies. Par to viņš saņēma stingru sodu.

—    Viņu nonāvēja?

—          Nē, kādēļ tad tā. . . Zinātne iet uz priekšu. Nav obligāti jānonāvē. Var atņemt cilvēkam atmiņu. Ir ari citi paņēmieni.

Liekas, mans trumpis bija līdzējis. Jama­moto kungs bija tikpat laipns un pretimnā­košs kā sākumā, bet Joriki, pašam nemanot, bungoja ar pirkstiem pa galda malu, un klau- dzoņas paātrinātais ritms liecināja, ka sa­runa skar vissvarīgāko jautājumu.

—    Bet, ja līķis sāk runāt, atliek tikai sa­griezt viņu sīkos gabaliņos, — es teicu.

Jamamoto kungs iesmējās, it kā es būtu pateicis kaut ko ļoti jocīgu.

—   Jā, — viņš noteica, kratīdamies smiek­los, — tas nu gan nebūtu labi.

—     Es tomēr nespēju saprast… Ja jūs šeit tik ļoti baidāties no atklātības, kādēļ tad vispār atļaujat apskatīt? Ja nu vēl cilvēks neliktos mierā un par varēm gribētu apskatīt, bet jūs taču paši uzplijaties, bet pēc tam draudat ar nāvi… Tas nav nekas cits kā la­matas. Bez tam — kāda nozīme ir zināšanām, ja nevarat par tām ne ar vienu runāt? Viss jūsu pasākums izklausās pēc ņirgā­šanās.

—    Jūs pārspīlējat, sensei, — Joriki iebilda. — Neviens jums neliedz dalīties uzskatos ar saviem domubiedriem …

Jamamoto kungs viņu pārtrauca:

—    Gluži pareizi, atļauju vienmēr dabū ar trešās personas starpniecību. Tas tiek darīts tādēļ, lai paplašinātu domubiedru loku, un nebūt nav pretrunā ar prasību saglabāt no­slēpumu. Baumas, sabiedriskā doma un tā saucamā tautas balss, kam nav konkrēta pa­mata, — tā būtu viena puse. Bet domubiedra, atbildīgas personas uzskati — tas ir pavisam kas cits.

—   Domubiedri, domubiedri. .. Kādā ziņā īsti?

—    To jau mēs gribam jums parādīt. — Ja­mamoto kungs strauji piecēlās un saberzēja rokas. Starp viņa šaurajiem, pietūkušajiem plakstiņiem priecīgi šaudījās acu zīlītes.

—     Man šķiet, ka jūs tik daudz neinteresē faktiskais materiāls, cik pati ideja. Sāksim apskati ar audzēšanas kameru, taču vispirms gribētos jūs īsumā iepazīstināt ar mūsu pē­tījumu priekšmetu, ar vēsturi.

—    Pagaidiet, — es teicu, pacēlis roku.

—     Vispirms noskaidrosim vēl vienu jautā­jumu. — Arī es piecēlos, pakāpos soli atpa­kaļ un lēni nolaidu rokas uz galda. — Joriki- kun … tagad es zinu, kādēļ tu izgādāji man atļauju. Bet vēl nezinu, kurš un kādēļ izgā­dāja atļauju tev. Tagad man ir tiesības to uz­zināt, vai ne? Visi, kas dabūjuši atļauju, taču ir domubiedri. Tātad — kurš izvēlējās tevi un kāpēc?

Arī Joriki piecēlās un mazliet pasmaidīja.

—    Lūdzu, — viņš teica. — Tagad es jums varu pateikt. Baidos tikai, ka sadusmosieties.

—   Es netaisos dusmoties. Gribu zināt tais­nību.

—          Pamatota vēlēšanās, — Jamamoto kun­gam bija pamuļķīgs izskats. — Taisnība vien­mēr ir patīkama. Un Joriki-kunam novelsies kā akmens no sirds.

—• Tā bija Vada, —• teica Joriki un aplai­zīja lūpas.

—    Vada?!

—   Jā, agrāk, kamēr vēl nebija pārgājusi pie jums, viņa strādāja šeit, — paskaidroja Jamamoto kungs. — Viņa bija spējīga asis­tente, ar skaidru un noteiktu pārliecību, kāda sievietēm reti gadās. Bet viņai bija viens trūkums, kas padarīja to pavisam nepiemē­rotu mūsu darbam. Viņa nevar skatīties uz asinīm. Tādēļ arī viņa iesniedza atlūgumu un pārgāja darbā pie jums. Starp citu, galvojumu par viņu jums deva mans brālis no Centrālās apdrošināšanas sabiedrības slimnīcas.

—    Jā, jā, nāk prātā …

Atsevišķie ķēdes posmi pēkšņi šķindēdami savienojās vienā veselā ķēdē. Viss bija ļoti vienkārši. Tas, protams, nenozīmēja, ka šau­bas būtu izkliedētas un vairs nerastos jautā­jumi. Jā, ķēde apbrīnojami veikli izvilkta no haosa, taču tieši šī veiklība skubina uz pār­domām. Nelāgi ir tas, ka nekādi nevaru ie­raudzīt pašu galveno triku meistaru. Taču ķēde mani sajūsmina. Tā ir lieliski savir­knēta. Šķietami pavisam nejauši cilvēki pēk­šņi pārkārtojās, un katrs no tiem dabūja skaidru un noteiktu lomu. Tagad radās vis­maz kaut kāda cerība izprast, kādēļ Joriki atvilcis mani šurp. Vismaz varēs izskaidrot visu notiekošo. Un mana paļāvība Joriki.. . Starp citu, līdz paļāvībai vēl tālu. Taču man likās, ka kuru katru mirkli sākšu viņam uz­ticēties. Lēnām, lai citi nemanītu, es no­pūtos.


24

<p id="AutBody_0bookmark14">24</p>

—    Sākumā mēs pētījām kukaiņu pārvēr­šanos. Jums, Kacumi-san, protams, ir kāds priekšstats par embrioloģiju?

—• Nē, uzskatiet mani par pilnīgu neprašu. Pat neatceros, kas ir vispirms — gastrula vai blastula . ..

—     Ļoti jauki. Tādā gadījumā centīšos iz­teikties vienkāršāk. — Un Jamamoto kungs sāka runāt monotonā balsī, ar neaizdedzinātu cigareti uzsizdams pa galda malu. — Pro­tams, ne jau kukaiņu pārvēršana bija mūsu mērķis. Uzdevums visplašākajā nozīmē bija plānveidīgi pārveidot dzīvos organismus vis­pār. Zinātnē kaut kas ir sasniegts jau pļrms mums. Piemēram, ir izdevies augiem divkārt palielināt pigmentu sastāvu. Ar dzīvniekiem stāvoklis bija sliktāks. Tālāk par sugas uzla­bošanas eksperimentiem neviens nebija ticis. Centāmies šo problēmu atrisināt radikāli. Gribētos pat sacīt, ka tā bija pārdroša ie­cere apsedlot evolūciju, likt tai attīstīties lēcienveidīgi un mums vēlamā virzienā. Jūs droši vien zināt, ka ontoģenēze ir filoģenē­zes atkārtojums, tas ir, katrs organisms savā individuālajā attīstībā, sākot no embrija, no­staigā visus sugas vēsturiskās attīstības pos­mus. Patiesībā neviens organisms gan neat­kārto sava priekšteča formu, taču tas zināmā mērā ir proporcionāls šai formai. Ja iejau­cas embrija attīstībā, ir iespējams novirzīt to no iedzimtības nospraustā ceļa un iegūt pavisam jaunas sugas organismu. Jau pirms mums notika tādi mēģinājumi rupji iejauk­ties. Radīja kroplīgus ķēmus, kas izskatījās kā divgalvaini kurkulēni vai vardes ar ķir­zakas muti, tomēr tas nebija tas, ko meklēja. Pulksteni saplēst var arī zīdainis, bet, lai konstruētu pulksteņa mehānismu, nepiecie­šama īpaša meistarība. Organisma attīstību ietekmē zināmi hormoni, savdabīgi karojoši stimulatori. Tieši šo elementu savstarpējā iedarbība arī nosaka dotā organisma rakstu­rīgās iezīmes. Vajadzības gadījumā šo sav­starpējo iedarbību laikam varētu izteikt ar integrālvienādojumu sistēmu.

—   Mūsu žargonā to sauc par saliktu ap­grieztu saiti.

—    Lūk, tieši šī apgrieztā saite ir neparasti sarežģīta. Lai noskaidrotu tās būtību, mēs pē­tījām kukaiņu pārvērtības. Kā zināms, ku­kaiņu metamorfožu galvenokārt ietekmē divi hormoni. Kādu laiku izdarīja mēģināju­mus, kuros vienu no šiem hormoniem izva­dīja no kukaiņa organisma. Attīstības gaitas regulēšana šajā gadījumā ir atkarīga no tā, cik pareizi noteikta kāda hormona deva. Tas sagādā tehniskas grūtības. Pirms desmit ga­diem tās gandrīz vienlaikus tika pārvarētas Amerikas Savienotajās Valstīs un Padomju Savienībā. Pēc gada arī mēs patstāvīgi apgu­vām šo tehniku. Radījām reti dīvainus kukai­ņus. Lūk, paskatieties!

Jamamoto kungs izvilka no aizsega kaut ko līdzīgu lielam putnu būrim. Tajā rāpoja divi pelēki radījumi plaukstas lielumā. Rie­bīgie kukaiņi bija pārklāti ar tādām pašām pelēkām gļotām un pelēkiem, cietiem sariem.

— Kas tie ir pēc jūsu domām? Paskatie­ties, sešas kājas, pavisam kārtīgs kukainis, lai nu kā.. . Tās ir mušas. Jūs esat pār­steigts? Ja jums tīk, mušas kāpuri, kuru at­tīstība ir apturēta. Redziet, mute veidota kā mušai. Starp citu, viņi spēj reproducēties. Tas ir tēviņš, bet tā — mātīte . . . Protams, tie ir tikai tādi reti eksemplāri bez praktis­kas nozīmes, mēs tos saglabājām par piemiņu pirmajam eksperimentam. Nešpetni radījumi, ļoti sāpīgi kož, ja liek tiem klāt roku. Bet, kad viņiem ir labs garastāvoklis — acīmre­dzot dzimumtieksmju periodā — viņi tā sa­vādi čirkst. — Jamamoto kungs nolika būri atpakaļ aiz aizsega. — Atļaujiet, lūdzu, tagad pavadīt jūs uz audzēšanas kameru.

Mēs nokāpām uz tiltiņa, izgājām cauri telpai un atkal nokļuvām pustumšā gaitenī.

Jamamoto kungs gāja pa priekšu un, atska­tīdamies pār plecu, turpināja stāstījumu:

—     … tad pēkšņi starptautiskā informāci­jas apmaiņa šajā jautājumā apsīka. Pareizāk sakot, kaut kas jau tika darīts: publicēja rak­stus par zīdītāju audzēšanu ārpus mātes or­ganisma, bet ne vairāk. Visam pārējam priekšā slējās klusuma siena. Tas bija gluži dabiski. Mums, cilvēkiem, kas tieši saistīti ar pētniecības darbu, šī klusēšana bija skaid­rāka par skaidru. Tā nesaistījās ar tehniku un zinātni, tai bija daudz dziļāks un briesmīgāks saturs. No tā, ka teorētiski un tehniski viss šķita pilnīgi iespējams, kļuva vēl baigāk. Tā, esam pie kameras.

Mēs apstājāmies pie dzelzs durvīm, uz ku­rām ar eļļas krāsu bija uzrakstīts skaitlis «3». Jamamoto kungs pavilka aizbīdni. Bija re­dzama desmit kvadrātmetru liela kaste ar trim stikla sienām. Iekšpusē uz labo un kreiso pusi lēni slīdēja desmitiem vairākos stāvos izvietotu konveijeru lenšu. Simtiem aparātu, kas atgādināja lēcu slīpēšanas darb­galdus, lēnām un ritmiski noliecās un atkal pacēlās virs konveijeru lentēm. Apakšā četri cilvēki baltos virsvalkos kaut ko darīja pie gara metāla galda.

—    Iekšpusē viss ir rūpīgi sterilizēts, — Ja­mamoto kungs skaidroja, — tādēļ jūs tur ie­vest nevaru. Parasti arī es norādījumus dodu no šejienes. Lūdzu, paskatieties! Katru dienu vienā šādā kamerā apstrādā līdz tūkstoš trīs­

simt embriju. Atbilstoši izstrādātajai pro­grammai tiek pārtraukta viņu iedzimtās at­tīstības normālā gaita. Lūk, tieši mūsu priekšā ir zemūdens govju embriji. Jā … Tā tas ir . . . Sākumā mums šermuļi gāja pār kau­liem, iedomājoties šādu ainu… — Jama­moto kungs palūkojās uz mani, un viņam gar acu kaktiņiem es pamanīju krunkas. — Pro­tams, mēs esam dabas pētnieki, un mūsu dar­bību neaizkavēs tukšas pļāpas par dabas ap­gānīšanu. Taču godīgi jāatzīstas, ka man, par embriju apstrādāšanas fabriku domājot vien, kļuva nelabi.

—   Arī man tagad kļūst nelabi, kad redzu pats …

—    Par to es nešaubos .. . Vispār, ja nākot­nes daļiņas izrauj no veselā, rodas ķēmīgs iespaids. Kā stāsta, kādas pirmatnējas tautas pārstāvis, pirmoreiz nokļuvis modernā pil­sētā un ieraudzījis milzu celtnes, nospriedis, ka tās domātas cilvēku nonāvēšanai. Piedo­diet, neuztveriet manus vārdus burtiski. Ci­tiem vārdiem sakot, bailes rodas no neizprat­nes, kāds visam sakars ar cilvēka dzīvi. Muļ­ķīgi, tomēr nepārvarami.. .

—    Jūs gribat teikt, ka šajā jūsu darbībā, kas līdzīga ļaunam murgam, ir jēga, kas pa­līdz tikt vaļā no bailēm?

Jamamoto kungs piekrītoši pamāja. To viņš darīja kā ārsts, kas bez liekām emoci­jām, ar nesatricināmu pārliecību un skaid­rību pārliecina slimnieku. Taču man viņš neatbildēja, bet atvēra pie sienas piestiprinā­tas metāla kastes vāku, noknikšķināja pār­slēdzēju un sacīja:

—    Harada-kun, lūdzu, parādi mums graudu, ko jūs patlaban gatavojat… — Viņš pagrie­zās pret mani un paskaidroja: — Neapstrā­dātu embriju, kas tikko kā ņemts no placen­tas, mēs saucam par graudu.

Kāds no cilvēkiem, kas strādāja pie galda, pāri plecam pašķielēja uz mums, noņēma no statīva lēzenu stikla trauku un pa dzelzs kāp­nēm nāca augšā pie mums. Viņa nebēdīgās acis raudzījās šurp, un viņš tikko jaušami smaidīja. Liekas, no tā man kļuva nedaudz vieglāk. Joriki man pie auss ieklepojās.

—   Jorkšīras cūka, — Harada ierunāja stobriņā.

—   Pieaugums ir? — Jamamoto kungs jau­tāja.

Harada apgrieza stikla trauku ar dibenu uz augšu.

—    Jā, viss kārtībā.

Trauku pildīja recekļaina, sarkana masa. Tās centrā atradās tārpveidīgs ķermenītis, no kura uz visām pusēm stiepās tievi asinsvadi. Jamamoto kungs skaidroja:

—    Visgrūtākais ir pieaudzēt graudu pie mākslīgās placentas. Tas ir tikpat kā iestādīt nozāģētu koku. Kaut gan vēl grūtāk ir grau­dus savākt un uzglabāt… kamēr tos dabū šurp… Var būt, ka tā ir galvenā problēma. Visu laiku iznāk darīšanas ar cilvēkiem no malas, noslēpums karājas mata galā. Ne vien­mēr var būt absolūti piesardzīgs …

—     Tagad no katriem simts cūku embri­jiem izdodas pieaudzēt septiņdesmit čet­rus, — teica Harada.

Jamamoto kungs pamāja ar galvu.

—     Tas tur lejā, — viņš turpināja, — ir darbgalds. Uz tā atlasa embrijus. Tas ir vie­nīgais process, kur nevar iztikt bez roku darba, viss pārējais ir automatizēts. Pie māk­slīgās placentas pieaugušos graudus novieto uz konveijera. Tur tie paliek desmit dienu. Redzat šīs ierīces, kas klanās virs konveije­riem? Tie ir mūsu pavāri. Ikviens no tiem pa­sniedz graudiem stingri noteiktas dažādu hormonu porcijas. Embrija attīstība mātes or­ganismā notiek, savstarpēji iedarbojoties da­žādiem hormoniem, kurus izstrādā kā mātes, tā paša augļa organisms. Šeit savstarpējā iedarbība pārveidota laika un kvantitātes ziņā. Attīstība norit pa citu līniju, to nosaka tā saucamais vienādojums «Alfa». Bet es jūs neapgrūtināšu ar sīkumiem.

—    Dažādām sugām pēc apaugļošanās at­tīstības laiks nav vienāds, tādēļ ari embriju vecums precīzi nesaskan.

—    Taisni apbrīnojami, ka jūs esat to ievē­rojis. Tā tas ir, no cūkām, piemēram, mēs ņemam embrijus otrajā nedēļā, kaut gan zi­nāmas atšķirības vērojamas arī te. Galvenais tomēr ir tas, lai vecums nepārsniegtu to ro­bežu, kad embrijs jau veidojas vai nu par

sauszemes, vai par zemūdens organismu. Ja izmaiņas embrijā vēl atbilst «Alfa» vienādo­jumam, tad par precizitāti nav ko uztrauk­ties. Jo vairāk tādēļ, ka arī mātes nav vie­nādas — ir jaunas un ir vecākas. Šķirojot ne­pieciešams noteikt, kad tiek pārkāpta šī robeža. Te mēs to nevaram redzēt. To var pa­teikt pēc placentas krāsas… tā kļūst zil­gana. Pieredzējusi acs uzreiz ievēro.

Harada tūlīt piedāvājās sameklēt un parā­dīt mums piemērotu eksemplāru. Kamēr gai­dījām viņu, Jamamoto kungs teica, ka tagad varot uzsmēķēt, izvilka no virsvalkā kabatas cigaretes galu un, raudzīdamies tabakas dū­mos kā kādā brīnumā, nomurmināja:

—    Mums, cilvēkiem, jāelpo gaiss, tādēļ mēs piesavināmies nelāgus ieradumus.

—    Trešajā kamerā embrijus apstrādā līdz šim momentam, — nevarēdams nociesties, paskaidroja Joriki savā parastajā skarbajā tonī. Acīmredzot, lai aizdzītu miegu.

Kaut nervi bija sasprindzināti, arī man mā­cās virsū miegs, un es tikko apjēdzu, ko man stāsta. Jutos pat vainīgs. Bet Jamamoto kungs, nepievērsdams tam uzmanību, pievie­nojās:

—    Pareizi… Pirmajā kamerā atmet nost brāķi, otrajā notiek pārstādīšana mākslīgajā placentā, pēc tam embriju pārvieto uz še­jieni, bet, kad placenta maina krāsu, embriju nes uz ceturto kameru. Tur sākas viņa pār­vēršanās zemūdens zīdītājā. Ahā, tūlīt, lie­kas, mums parādīs .. .

Šurp steidzās Harada, saudzīgi nesdams kādu citu stikla trauku. Izskatījās, it kā ap sazaroto asinsvadu tīklu plestos miglaina ēna.

— Tā ir pazīme, ka embrijā notiek pār­maiņas. Tikko to pamana, embriju tūlīt no­gādā ceturtajā kamerā. Harada-kun, parādi viņu mums tuvāk .. . Redzat, trauks drīz jo drīz kļūs viņam par mazu… Šīs stadijas īpatnība ir tā, ka pamazām veidojas mugur­kauls, bet priekšējās nieres un žaunu krokas darbojas visspraigāk. Lūk, šis padziļinājums zem galvas ir žaunu krokas. Mugurkauls paš­reiz mūs neinteresē. Rodas jautājums: kādēļ priekšējās nieres un žaunu krokas, kas vēlāk bez pēdām izzūd, aktīvi darbojas tikai šajā stadijā? Jau iepriekš lūdzu atvainot, ka no­lasīšu nelielu lekciju bioloģijā, bet tas ir ļoti svarīgs jautājums.

Jamamoto kunga paskaidrojumi bija ap­mēram šādi.

Evolūcijas teorijā pastāv svarīgs likums, tā saucamais «atbilstības likums». Tā būtība ir tāda, ka izmaiņas vienā orgānā neizbēgami saistītas ar izmaiņām citos orgānos. Sugas attīstības atkārtošanās indivīda attīstībā ir nevis vienkārša iepriekš noietā ceļa mehā­niska kopija, bet gan fiziska nepieciešamība, kas ietver sevī evolūcijas iespēju. Gluži viss neatkārtojas. Piemēram, asinis tikpat kā nemainās. Embrija attīstībā atkārtojas tikai tie orgāni, kas rada pamatu jaunu orgānu vei­došanai, bet paši pēc tam izzūd. Cūkas em­briji iziet priekšējo nieru stadiju. Priekšējās nieres nobriedušā organismā ir tikai zušiem. Cūkas embrijiem tās izzūd bez pēdām jau apmēram pēc piecām dienām, bet to vietā izaug vidējās nieres. Pirmajā mirklī šķiet, ka priekšējās nieres ir gluži nevajadzīgs attīstī­bas posms, bet, ja tās izņem, neizveidojas vidējās nieres. Tās savukārt pārvēršas par orgānu, no kura tālāk izveidojas īstās nieres.

Tas pats notiek ar žaunu krokām. Viena to daļa, kas atrodas tuvāk galvai, pārvēršas par iekšējās sekrēcijas dziedzeri, kas savukārt tālāk gādā par to, lai pārējā daļa pārvērstos plaušās. Šī pārvērtusies žaunu kroku daļa arī kļūst par orgānu, no kura izveidojas krūšu dziedzeri un vairogdziedzeris.

Rodas jautājums: kas notiktu, ja žaunu krokas nepārvērstos dziedzeros? Zivīm, pie­mēram, evolūcija apstājas tieši šajā stadijā. Protams, ja zīdītāja embriju apturētu šajā stadijā, tas par zivi nepārvērstos. Labākajā gadījumā iznāktu kaut kāds baismīgs glie­mis, kas nebūtu dzīvotspējīgs. Ne viss tiek imitēts, un daudzi orgāni, kas nepieciešami, lai zīdītāja embriju pārvērstu par zivi, jau uz visiem laikiem degradējušies.

Jamamoto kungs runāja vienā runāšanā. Tad viņš apklusa, vērīgi palūkojās manī un, atviezis biezās lūpas smaidā, apvaicājās:

—    Vai tāds paskaidrojums jūs apmierina?

Nenogaidījis atbildi, viņš tūlīt steidzās uz

durvīm, stāstīdams tālāk:

—           Ievērojot pareizo secību, mums tagad vajadzētu apskatīt ceturto kameru. Taču tajā nav gaismas, tur pilnīgā tumsā griežas stikla bumbas, un tas arī ir viss. Dosimies tieši uz piekto kameru, tā ir pati pēdējā.

—           Jā gan, — piekrita Joriki, palaizdams mani pa priekšu. — Arī es apskatīju tieši tādā pašā secībā, kad Vada-kuna mani pirmo­reiz atveda šurp.

—           Ja jūs vēlēsieties, vēlāk varēsim noska­tīties filmu, kas uzņemta infrasarkanajos staros.

—    Nē, man tas būs pārāk sarežģīti.

—           Nu jā, protams, tehnoloģija taču jūs in­teresē mazāk. Bet piektajā kamerā tomēr ie­lūkosimies. Tas ir to vērts.


25

<p id="AutBody_0bookmark15">25</p>

Atkal nokļuvām garā gaitenī, kura grīda virzījās slīpi uz leju.

— Žaunu kroku stadijā iezīmējas tālākās attīstības līnija: vai nu krokas pārvērtīsies par īstajām žaunām, vai arī pārveidosies par iekšējās sekrēcijas dziedzeriem… — Jama­moto kungs sāka runāt klusāk, it kā viņam nepatiktu atbalss no sienām. — Tāpat kā kukaiņu pārvērtībās, tas atkarīgs no hormonu savstarpējās iedarbības. Hormonus taču iz­strādā nervu šūnas. Nervu sistēma patiešām ir apbrīnojama. Tā ir ne vien nepieciešama, lai uzturētu līdzsvaru dzīvā organismā, pie­devām tā ir enerģijas avots evolūcijai. Tā­tad, ja šajā stadijā apturētu hormonu dar­bību, tūlīt apstātos augošo audu specializā­cija. Reiz mēs ar tādu paņēmienu izaudzējām gandrīz septiņdesmit centimetrus garu cūku- gliemezi.

—   Vai tāds radījums ir ēdams? — iejau­tājās Joriki.

Likās, ka viņš jau iepriekš izdomājis šo jautājumu. Viņš pūlējās par katru cenu pa­rādīt, ka šeit viņam viss ir ierasts un ikdie­nišķs. Man tas nepatika.

—    Kādēļ gan ne? — mierīgi atbildēja Ja­mamoto kungs. —- Droši vien ēdams. Tikai diezin vai tam ir laba garša. Specializācijas pārtraukšana nozīmē, ka apstājas nervu sis­tēmas un atbilstoši tam arī muskuļu audu at­tīstība, citiem vārdiem sakot, līdz ar olbal­tumvielu kvantitatīvu pieaugumu nenotiek vairs kvalitatīvas izmaiņas.

Klusēdami palocījušies, mums garām pa­gāja vīrietis un sieviete baltos virsvalkos. Gaitenis veda arvien dziļāk, tā griesti kļuva velvjveida. Grīda, šķiet, kļuva arvien slī­pāka. Es saklausīju troksni, tādu kā bangu dunoņu, bet varbūt man tikai ausīs tā ska­nēja.

—    Ja varētu palikt pie tādām cūkām- gliemežiem, — pagriezies pret mani, turpi­nāja Jamamoto kungs, — atstāt žaunas zīdī­tāju embrijiem būtu ļoti vienkārši. Būtībā viss ir daudz sarežģītāk. Žaunu stadijā taču jāaptur ne visa organisma, bet tikai elpoša­nas orgānu attīstība. Te ar hormonālo fun­kciju vispārējo teoriju cauri netiksi. Šai ziņā esam guvuši vislielākos panākumus.

—    Cik garš gaitenis!

—    Tūlīt būs pagrieziens, un tad vairs tālāk nav kur iet. Eka ir celta «n» veidā, un mēs esam izstaigājuši to no viena gala līdz otram. Esat noguris?

—    Nē. Bet temperatūra . . .

—   Ar temperatūru jāsamierinās. Mēs taču atrodamies zem jūras virsmas . . .

Šai kamerai durvju nebija. Visgarām sie­nai, divu metru attālumā no tās, atradās dziļš, ar ūdeni pildīts baseins. Tas bija no iekš­puses spilgti apgaismots, tā ka varēja redzēt cauri līdz dibenam, un izskatījās pēc neliela sporta peldbaseina. Baseina kreisajā pusē bija lodziņš ar kaut kādiem mēraparātiem gar malām. Pretējā sienā pa labi bija vēl lie­lāks lodziņš. Divi cilvēki akvalangos pie lo­dziņiem kaut ko darīja ar mēraparātiem, iz- laizdami ūdenī mirdzošus burbuļu mākulīšus.

—    Veterinārs un barotājs, — paskaidroja Jamamoto kungs. Viņa balsī jautās apvaldīti smiekli. Apgājām apkārt baseinam un iegā­jām mazā istabiņā.

Tā bija nepievilcīga telpa, piemētāta ar medikamentiem, spožiem ķirurģiskiem in­strumentiem, akvalangiem un kaut kādām sa­vādām ierīcēm. Vienmērīgi sīca ventilators, degunā sitās asa, nepatīkama smaka. Istabas stūrī uz milimetra papīra kaut ko rasēja kāds neliela auguma cilvēks ar šauru pieri. Tikko ienācām istabā, viņš steigšus piecēlās un aici­nāja apsēsties. Pavēros visapkārt. Bija tikai divi krēsli, un es atteicos sēdēt. Negribējās te ilgi uzkavēties.

—    Mums ir apmeklētājs, — teica Jama­moto kungs. — Pasakiet viņiem, lai strādā tā, ka viss būtu redzams.

Mazais cilvēks devās prom, vilkdams līdzi mikrofona auklu. Mēs gājām viņam pa pē­dām un, tāpat kā viņš, notupāmies baseina malā. Mazais cilvēks kaut ko ierunāja mik­rofonā, bet divi, kas atradās ūdenī, pacēla uz augšu sejas un pamāja mums.

—    Nākamais būs pēc divām minūtēm, — pagriezies pret Jamamoto kungu, paskaid­roja mazais cilvēks.

Viens no tiem, kas atradās ūdenī, parādīja mums divus pirkstus.

—    Tagad pie mums viens piedzimst ik pa piecām vai astoņām minūtēm… — teica Ja­mamoto kungs. — Iekāms embriji žaunu sta­dijā, kurus mēs redzējām trešajā kamerā, no­kļūst šeit, tie glabājas blakus, ceturtajā kamerā. Ilgums, protams, ir atkarīgs no dzīv­nieka sugas. Cūkām šis laiks ir apmēram seši mēneši. Bet dīvaini skan šis vārds — «glabā­jas», vai ne, sensei?

Biju pārlieku izbrīnījies.

—   Bet sešus mēnešus ik pa piecām minū­tēm viens jauns klāt — tas taču ir milzīgi daudz!

—    Viņi tur izvietoti piecās kārtās, katrā sešpadsmit tūkstoši, — pastiepis zodu, piezī­mēja mazais cilvēks. — Tā ir astoņdesmit tūkstošu liela rezerve.

—     Ja jūs, sensei, būtu speciālists šajā no­zarē … — skatīdamies ūdenī, teica Jama­moto kungs. — Manuprāt, jūs interesē pro­cedūra ceturtajā kamerā … Barošanas un asenizācijas sistēma, temperatūras un spie­diena regulēšana … Sevišķi temperatūras problēma … Tā pie mums ir daudz zemāka nekā mātes ķermenī… Mēs kavējam žaunu kroku pārvēršanos un tajā pašā laikā stimu­lējam mākslīgo dziedzeru izveidošanos, kas sekmē visu pārējo orgānu specializāciju… Tas ir tik precīzs process, ka izsakāms skait­ļos, tikai šo matemātisko izteiksmi nedrīkst iznest no laboratorijas. Vārdu sakot, mēs iz­dzenam velnu ar Belcebulu . . . Lai sāls kris­tāls vairs nešķīstu, ūdens jāpārvērš par pie­sātinātu šķīdumu, vai ne? Līdzīgu darbu vei­cam arī mēs, un mums ir izdevies apturēt žaunu evolūciju, neietekmējot pārējo orgānu attīstību.

Baseina sienā pie lodziņa iedegās sarkana gaisma. —- Nāk! — sauca mazais cilvēciņš, sabužinādams matus. Joriki, atbalstījies pret baseina malu, paliecās uz priekšu.

—    Šis lodziņš ir kaut kas līdzīgs mākslīga­jiem dzimumorgāniem, — viņš nomurmināja.

Cilvēki ūdenī, signalizēdami ar rokām, no­stājās abpus lodziņa, lai gaisa pūslīši neaiz- klātu mums skatienu. Pēkšņi no lodziņa iz­lēca melna metāla kastīte. Cilvēki ūdenī tū­līt sāka rīkoties ar aparātiem.

—    Atdala mākslīgo placentu.

Viņi atvēra kastīti un izņēma no tās polie­tilēna maisiņu, kas turpat mūsu acu priekšā piepūtās un pārvērtās par lielu balonu. Va­rēja redzēt, kā tā iekšpusē plūsmo duļķains, sarkans šķidrums. Kāds paņēma aiz uzgaļa šļūteni, kuras otrs gals atradās aparātā pie sienas, iebāza uzgali balonā un pagrieza krānu.

—    No balona izsūknē šķidrumu. Tikko placenta ir atdalīta, refleksīvi sākas elpošana caur žaunām, un šai operācijai jānotiek, cik vien ātri iespējams.

Balons saruka, un plastmasas plēve ap- kļāva jaunpiedzimušo sivēnu. Sivēns tirināja kājeles un raustījās. Kāds akvalangists, pār­griezis plastmasas plēvi, noņēma to no sivēna gluži kā kreklu.

Mazā cilvēka rokās pēkšņi parādījās gara kārts. Ar to viņš izvilka no ūdens vairs ne­vajadzīgo apvalku — viņš kustējās līdz rie­bumam veikli un ierasti — un ar vienu vē­zienu iesvieda to kaktā dzelzs mucā. Degunā iesitās pretīga smaka. Tātad no šejienes nāca tā riebīgā smirdoņa.

Sivēns, ko_turēja aiz priekškājām, neveikli ķepurojās. Ūdenī viņam visapkārt pletās iesārts, duļķains šķidrums. Otrs akvalangists ar šļūtenes uzgali tīrīja no sivēna ķermenīša tam pielipušos netīrumus. Laikam tāpēc, lai nepiesārņotu baseina ūdeni. Pēc tam sivēna ausī iebāza šļirci, un viņš palēcās gaisā.

—    Bungādiņa viņam tik un tā nav vaja­dzīga, un tā vispār ātri iekaist. Mēs tūlīt ie­liekam viņiem ausīs plastmasas aizbāžņus.

—    Bet dzīvnieks taču aug … — Joriki ie­sāka, bet tūlīt arī apklusa, ievērojis, ka es grasos kaut ko jautāt.

—    Nekas, — es teicu. — Jautā vispirms tu.

—    Jā . . . Man ir pavisam vienkāršs jau­tājums. Vai tad, kad dzīvnieks ir izaudzis liels, šie aizbāžņi viņam nav izkrituši?

—    Tā … Šai plastmasai ir ļoti interesanta īpašība. Neatkarīgi no smaguma spēka vir­ziena tā vienmēr plūst augstākas temperatū­ras virzienā. Ķermeņa dabiskais siltums vien­mēr pievelk aizbāžņus. Kā redzat, šī pro­blēma pie mums atrisināta diezgan asprātīgi. Un ko jūs gribējāt jautāt, sensei?

—    Par skaņu … Kā ir ar skaņu ūdenī?

—     Saprotu . . . Diemžēl te vēl daudz ne­skaidrību, un es nevarēšu izsmeļoši atbildēt. Ari zivīm dzirdes orgāni ir aizsegti ar bruņu vairodziņiem, tomēr tās ļoti labi dzird. Droši

vien mūsu plastmasas aizbāžņi netraucē dzirdēt.

—    Jūs gribat teikt, ka dzīvnieki ūdenī nav kurli?

—    Nu protams! Piemēram, zemūdens suņi dzird pat ļoti labi.

—    Jūru bieži vien sauc par «klusuma val­stību», — dziļdomīgi piezīmēja Joriki. — Droši vien šī pasaule nemaz nav tik klusa.

—    Tās ir blēņas! — iesaucās mazais cilvē­ciņš, it kā pēkšņi būtu atcerējies, ka šeit esam mēs. — Tas, kurš dzird, apliecinās, ka nav rosīgākas vietas par jūru. Ikviena ziv­tiņa čivina savā balsī, kā putniņš birzī.

—    Ir vēl sarežģītāka problēma par ^ dzirdi, — teica Jamamoto kungs, noliekdams

galvu un ar milzīgo pirkstu paberzēdams degungalu. — Zivīm nav balss, bet tas ir pretrunā ar viņu instinktiem. Jūs paši sapro­tat, ka elpošana caur žaunām laupa iespēju izmantot baiss saites. Ar šo problēmu esam pavisam nomocījušies. Mēms suns nevar kļūt par sargsuņi. Starp citu, suņus mēs iemā­cījām.

—    Iemācījāt riet?

—    Ejiet nu ejiet… Iemācījām čirkstināt zobus. Uz to mūs pamudināja kāda zivs. Nav slikta ideja, vai ne?

Akvalangists bija beidzis tīrīt sivēnu, at­grūdās no dibena un, turēdams sivēnu iz­stieptās rokās, uzpeldēja līdz pašai virspusei. Iesārtais, ar baltām pūkām klātais sivēns

Sparīgi strādāja ar žaunu krokām, kas izska­tījās kā gaļas šķēles, un izbrīnījies blenza uz mums.

—    Kā, viņš jau skatās?!

—    Ahā, ievērojāt? … — Jamamoto kungs apmierināts iesmējās. — Es, cik atceros, teicu jums, ka, atskaitot pārmaiņas elpošanas or­gānos, nekas cits organismā neizmainās, to­mēr tas nebūs gluži pareizi. Jāatzīmē vēl šā­das tādas pārmaiņas.

Akvalangists paņēma sivēnu padusē, pa­griezās un, vilkdams aiz sevis izbalējušas gaišzilas šļūtenes, strauji pārpeldēja pāri ba­seinam un veikli ieslīdēja pretējās sienas lo­dziņā. Aiz viņa palika plakana, balta sudra­botu burbulīšu lente.

■— Kurp viņš aizsteidzās?

—    Uz piena barības kameru, — atbildēja Jamamoto kungs. — Dodiet man brilles, — viņš pavēlēja mazajam cilvēkam un gar dzegu aizveda mūs pie sienas ar lodziņiem. — Vēlāk parādīšu jums anatomiskās shēmas. Jūs redzēsiet, ka dažos orgānos, kas parasti attīstās pārvērtušos žaunu kroku izdalīto hor­monu ietekmē, ir notikušas zināmas pārmai­ņas. Visraksturīgākās no tām — izzuduši vai­rāki iekšējās sekrēcijas dziedzeri, piemēram, asaru, siekalu un sviedru dziedzeri. Deģene­rējas plakstiņi, izkrīt balss saites. Zīdītājiem vēl ir plaušas. Izveidojoties žaunām, tās to­mēr neizzūd. Bronhi deģenerējas un kļūst par atveri barības vada sieniņām, bet plaušas pārvēršas par peldpūsli. Acīmredzot daba prot pielāgoties. Zemūdens iedzīvotājiem nav vajadzīgi ne asaru, ne siekalu dziedzeri.

—    Un viņi vairs nevar ne raudāt, ne smie­ties?

—    Ko nu! Vai tad dzīvnieki raud un sme­jas?

No baseina kāpa ara otrs akvalangists. Liekas, viņš nomainīja mazo cilvēku. Mazais atnesa kaut kādu divus metrus garu, balti la­kotu cauruli, pasniedza to Jamamoto kun­gam un, pagājis malā, sāka pārģērbties zilā zemūdens tērpā. Izrādījās, ka garā caurule ir periskops. Jamamoto kungs nolaida objek­tīvu ūdenī, pagrieza to uz loga pusi un pa­raudzījās okulāros.

—    Tā. Lūdzu …

Viņš pasniedza periskopu man. Kaut tu­rēju to pavisam tuvu pie acīm, tomēr nere­dzēju neko citu kā tikai pienbalti duļķaino šķidrumu. Domāju, ka lēcas nosvīdušas, tā­dēļ sāku meklēt kabatlakatu.

—    Nē, nē, — mani apturēja Jamamoto kungs. — Tā jābūt. Ielūkojieties uzmanīgi. Ūdens ir saduļķots.

Palūkojos vērīgāk un drīz patiešām sama­nīju tajā kaut kādu kustību.

—    Redzat, kā mudž? Tie ir sivēni. Bet tie, kas nokarājas no augšas un izskatās kā lie­las bišu šūnas, ir mākslīgais tesmenis. Baro­šanas laikā daļa piena nokļūst ūdenī un to saduļķo.

—         - Bet kādēļ piens neieplūst šeit, baseinā? Logam taču nav nekā priekšā.

—    Aiz lodziņa aizsegu veido vertikāla ūdens straume. Ari pašā barošanas kamerā ir tādas sienas, kas sadala kameru četros no­dalījumos. Temperatūra šajos nodalījumos ir dažāda — no 0,3 līdz 18 grādiem. Izkļūt cauri sienai nav grūti. Mākslīgais tesmenis tiek iedarbināts pārmaiņus dažādos nodalīju­mos, un dzīvniekiem gribot negribot jāpierod pie straujajām temperatūras svārstībām. Tas ļoti veicina tauku dziedzeru attīstību, zem­ādas tauku nogulsnēšanos un apmatojuma augšanu.

Pamazām acis pierada. Ieraudzīju baltu vārpstiņveida priekšmetu ar neskaitāmiem izciļņiem, kas bija līdzīgi bērnu pupiņiem. Pie tā ar mutēm bija pieplakuši desmitiem sivēnu. Izskatījās kā balti apsūbējis vīnogu ķekars. Laiku pa laikam redzes lauku lēnām šķērsoja akvalangos ģērbto ganu ēnas.

—   Te viņus tur apmēram mēnesi, tad «at­ņem no krūts», pēc tam pārceļ uz zemūdens ganībām.


26

<p id="AutBody_0bookmark16">26</p>

«Jamamoto laboratorijai, 112. pasūtījums.

1.   Jorkšīras šķirnes dzimtcūkas — 2.

2.    Prethaizivju sargsuņi — 2.

3.    Medību suņi, šķirnes — 5.

4.   Piena govis, «Trešās, uzlabotās» šķir­nes — 8.

5.   Vakcīna pret dzelteno kaiti — 200 por­cijas.

Norādīto lūdzam steidzami piegādāt pa sauszemi.

M. Niigata, 3. jūras ganības.»

—    Jorkšīras cūku pēcteči? — es jautāju. — Tas ir, jūsu radītās pazīmes kļūst par iedzimtām?

Laiva ar prožektoru slīdēja pāri zemūdens ganībām neliela ezera lielumā. Saspiestajā gaisā trūka elpas.

—    Nē. Pirmajā paaudzē to pagaidām vēl nevar panākt. Zemūdens zīdītāji, kas cēlu­šies no pirmās paaudzes, ir pietiekami dzīvot­spējīgi, taču radīt pēcnācējus nespēj. Spējīgi vairoties viņi kļūst tikai tad, ja tos savukārt izaudzē ārpus mātes miesām. Tādējādi iegū­tos otrās paaudzes dzīvniekus mēs saucam par dzimtcūkām, dzimtgovīm. Tas prasa daudz darba un līdzekļu, tādēļ pagaidām mums viņu vēl ir maz. Pienāks laiks, kad, pēc manām domām, zemūdens dzīvnieki, kas spēs vairoties patstāvīgi, nebūs vairs nekāds retums.

—    Kas tās tādas par jūras ganībām Ni- igatā?

—   Tieši tādas, kā tur teikts. Ganības jūras dibenā.

—   īstas ganības? Varbūt jūs arī produk­ciju piegādājat tirgum?

—     Hm … Šajās lietās, jāatzīstas, esmu profāns. Vismaz pagājušā gada pavasarī pēk­šņi sākām saņemt tādus pasūtījumus. Ja ne­maldos, pirmo saņēmām no jūras ganībām Boso. Pamazām pasūtījumu skaits pieauga, dažkārt tos atsūta no pavisam negaidītām vietām, piemēram, no dziļiūras Ka-Eļas ga­nībām Klusajā okeānā. Līdz šim esam nosūtī­juši pavisam ap divsimt tūkstoš govju un cūku; tas ir gandrīz pieci procenti no mūsu valsts sauszemes lopu skaita. Šie lopi droši vien pāriet kādas organizācijas īpašumā, un iespējams, ka no komerciālā viedokļa tas ir visai ienesīgs pasākums.

—    Gandrīz neticami! . ..

—    Es pats lāgā nevaru aptvert. Kaut vai, piemēram, nogulumi okeāna dibenā, tās pa­šas dziļūdens dūņas. Cūkām tā ir gluži cie­šama barība. Tādējādi barība cūkām ir neie­robežotā daudzumā. Cūkas, tāpat kā aitas, var laist ganībās. Kādēļ lai šāds pasākums nebūtu rentabls? Paskatieties, tieši zem mums ar vakuuma sūkni slauc govi.

—    Ja pieņemam, ka tik milzīgs uzņēmums patiešām eksistē, kādēļ neviens par to neko nezina? Nē, es nespēju tam ticēt. . .

—    Tur jau ir tā lieta, — dzedri noteica uz airiem sēdošais Joriki. — Acīmredzot orga­nizācija ir solīda …

Vēl nezināju, vai viņš ir mans draugs vai ienaidnieks, tādēļ arī nesapratu zemtekstu. Varbūt viņš atkal izmet makšķeri?

Es patiešām svārstījos. Šīs vietas apmeklē­jums bija radījis īstu apvērsumu manā prātā — šai ziņā Joriki bija taisnība. Versija par tirdzniecību ar embrijiem, par kuru es agrāk ir dzirdēt negribēju, mācās virsū kā reāla īstenība. Ja jau tā, tad jāpārvērtē visi pēdējā laika notikumi. Finansu nodaļas va­dītāja noslepkavošana tad jau vairs nebūs šo notikumu centrā.

Pašam nemanot, vēlēšanās atrast un no­tvert slepkavu man bija atslābusi, tagad manu sirdi pildīja jūtas pret nolaupīto bērnu. Manīju, ka kļūstu par oportūnistu. Biju ar mieru sniegt nepatiesu liecību un pasludināt par slepkavu to pašu nelaimīgo sievieti, lai tikai saglābtu mašīnu. Laboratorijas apmek­lējums mani bija pievirzījis tuvāk šai lietai, bet tai pašā laikā es jutu, ka visas problēmas atrisinājums atvirzījies vēl tālāk. Kas par to, ja tālāk, tad tālāk, man vienalga. Pietiek, tādās lietās vairs negribu iepiņķēties. Joriki teica, ka policija turot mūs aizdomās, bet arī policija, jādomā, augstu vērtē savu prestižu. Kaut arī tie būs meli, taču tie būs pareģoša­nas mašīnas meli, un policija ar prieku tos pieņems, lai izkļūtu no sarežģītās lietas. Ta­gad vēlos tikai vienu: pēc iespējas ātrāk tikt prom no šejienes un atpūsties pie savas uzticīgās, mierīgās mašīnas.

Bet vispirms man par katru cenu jāveic kāds uzdevums. Kamēr vēl nav par vēlu, jā­atrod un jāiznīcina mans nolaupītais bērns.

Ja tas man izdosies, uz visiem laikiem varēšu pagriezt muguru Jamamoto kunga darīša­nām. Atradīšu visparastāko cilvēku un sākšu visu no gala. Nāk prātā, ka eksperimentam sevi piedāvāja Vada. Ļoti jauki! Starp citu, gadu gaitā sievietes zaudē savu jaukumu. Bet viņu laikam sagaida rāma, mierīga nākotne, kas būs austa no sīku prieku un bēdu pave­dieniem. Nekā sevišķi interesanta, tomēr nez vai drošāku objektu man izdosies atrast.

—    Kādēļ to visu glabā kā lielu noslē­pumu? — Joriki jautāja. Acīmredzot viņš ne­varēja vairs paciest klusumu.

Tajā brīdī laiva piestāja malā. Jamamoto kungs ar savam augumam apskaužamu veik­lību izlēca krastā un, pasniedzis man roku, mierīgi atbildēja:

—    Tādēļ, ka tas ir pārāk revolucionārs pa­sākums. Tas radīs veselu apvērsumu kā iek­šējā, tā arī starptautiskajā stāvoklī. Pat or­ganizācijas smadzeņu trests droši vien nezina, kas no tā beidzot iznāks.

—    Kādēļ ar tādām lietām jānodarbojas, ja nezina, kas no tām iznāks?

—    No finansu karaļu viedokļa ar pieaugo­šajām grūtībām laikam var tikt galā, izveido­jot mākslīgas kolonijas. Vairs nav atpalikušu zemju, kur bija tik izdevīgi tirgoties senos laikos, bez tam tas ir daudz drošāks kapitāla ieguldīšanas veids nekā karš. Ja jūsu pare­ģošanas mašīna, sensei, nebūtu kļuvusi par avīžu kņadas objektu, bet būtu turēta sle­penībā, šie kungi, bez šaubām, ierastos pie jums, lai izdibinātu zemūdens koloniju nā­kotni. Ļoti interesanti būtu uzzināt, ko viņa atbildētu. Stāsta, ka «MASKAVA» esot pa­reģojusi cilvēcei komunismu, taču diez vai tā ņēma vērā, ka eksistē kolonijas okeānu dzīlēs.

—   Pie mums nenodarbojas ar politiskiem pareģojumiem.

—    Protams! Ja sabiedrību apgrūtinātu ar pareģojumiem, tas taču būtu pret liberālisma principiem.

Gar zemūdens ganību krastu stiepās augsta betona siena. Iegājuši pa durtiņām, atkal no­kļuvām pie baseina. Šis bija nedaudz lielāks par baseinu piektajā kamerā, sienās melnēja aizrestoti caurumi. Dresētājs ar akvalangu uz muguras apmācīja zemūdens suni. Dzīv­nieka spalva melni vizēja, gluži kā vidus­laiku bruņas.

—    Tas ir viens no tiem medību suņiem, kas bija minēti pasūtījumā. Viņa spalva pār­klāta ar speciālu taukainu preparātu, kas aiz­sargā ādu, jo viņam jāpeld un jānirst dažā­dās bīstamās vietās. Paskatieties, uz ķepām tam ir gumijas pleznas. Suni dresē tik ilgi, kamēr tas pierod pie tām. Šo suni rīt no rīta sūtīs prom, un tagad viņam ir pēdējais treniņš.

Pēkšņi suns izstiepa kaklu, atmetis galvu, izliecās un drāzās pie viena no restotajiem lodziņiem. Pec mirkļa viņš atgriezās, turē­dams zobos zivi.

—    Galvenais laikam ir tas, ka suns atstāj zivi dzīvu, — Joriki piezīmēja, bet Jamamoto kungs piebilda:

—    Kamēr zobos zivs, suns pievada žaunām ūdeni nevis caur muti, bet caur degunu. To spēj veikt tikai šāds dresēts suns.

Suns iebāza purnu celofāna maisā, ko tu­rēja dresētājs, pagaidīja, kamēr viņš to ar roku aizspiež ciet, un tikai tad palaida vaļā zivi. Zivs patiešām bija dzīva. Varēja redzēt, kā tā lēkā pa maisu.

—     Sensei, — Joriki kaut ko atcerējās, — vai jūs zināt, kā viņus pārsūta pa saus­zemi? Arī tas ir ļoti interesanti. Naftas pār­vadāšanai izmanto īpašas autocisternas, jūs varbūt esat redzējis, tām aizmugurē kuļājas ķēde. Dzīvniekus ievieto šajās cisternās. Lie­liska ideja, vai ne? Kad redzu, kā šie auto­mobiļi cits aiz cita pa pieciem vai sešiem aiz­drāžas, es nodomāju, — āre, lieta iet! …

—    Un tagad tu nevari vien sagaidīt, kad varēsi parādīt savu kompetenci? — zobgalīgi iejautājās Jamamoto kungs.

—    Ko nu … — samulsis nomurmināja Jo­riki, bet pēc tam abi sāka skaļi smieties, it kā viņiem būtu ļoti jautri.

Bet man smiekli nebija prātā. Man nebija spēka pat pasmaidīt.

Laboratorija nodeva mūsu rīcībā mašīnu, ar ko nokļūt mājās, un šoferis visu ceļu pie­sardzīgi klusēja. Vēl gribēju ar Joriki paru­nāt tikai par vienu jautājumu, jo visas pārē- .jās sarunas man bija jau līdz kaklam. Liekas, arī viņš bija noguris un tādēļ klusēja. Nema­not aizmigu. Mani pamodināja jau pie mā­jām. Stipri sāpēja galva.

—    Rīt gulēšu līdz pusdienai. ..

—    Rīt? Pulkstenis jau pāri trijiem.

Joriki, tikko manāmi pasmaidījis, pamāj

man pa lodziņu ar roku. Es pamāju pretī ar galvu un velšus ieveļos savā mājā. Tikko turos uz kājām. Sieva sagaida mani ar mēmu klusēšanu, bet arī tas mani neietekmē. Bai­dos, ka aiz pārguruma nevarēšu aizmigt, jau stiepju roku pēc viskija pudeles galvgalī, bet, neaizsniedzis to, iemiegu.

Sapņos vairākkārt nokļūstu Jamamoto la­boratorijā. Braucu prom no turienes ar ma­šīnu un tūlīt atkal dodos uz citu Jamamoto laboratoriju. Visi ceļi kā istabā ar spoguļu sienām ir līdzīgi cits citam un visi ved uz neskaitāmām Jamamoto laboratorijām. Bet tur, aiz vārtiem, mājo briesmīgi radījumi. Kas tajos briesmīgs, nevaru izskaidrot, taču briesmīgi tie ir. Viņi grib mani sodīt par to, ka esmu nokavējis darbu. Tas ir šausmīgs sods. Pie vārtiem jau nolasa apsūdzību. Ar katru sirds pukstienu apsūdzība kļūst arvien smagāka. Man jāsteidzas uz turieni, bet tai pašā laikā arī jābēg prom. Un nu vairs pats nezinu, vai bēgu vai steidzos turp. Lai kur es braucu, Jamamoto laboratorijas vārti man visur priekšā . ..

Vienpadsmitos es pamodies atviegloti no- pūšos — guļu savā gultā mājās. Nopūta mani sasmīdina, un es smejos. Līdzīgi sapņi mani bieži vajāja jaunības gados, kad gadījās iedzert pavairāk sake. Gribēju vēl mazliet pagulēt, bet pēkšņi man kaut kas ienāca prātā.

Izlēcu no gultas un gāju uz turieni, kur dīca putekļu sūcējs. Otrajā stāvā sieva uz­kopa manu kabinetu.

—    Vai es tevi pamodināju? — nepacēlusi galvu, viņa jautāja.

—    Nē, neraizējies. Gribu tev ko jautāt.

—    Kur tu vakar biji?

—    Strādāju.

—    Nevarēju tevi sagaidīt, sāku uztrauk­ties un piezvanīju uz laboratoriju.

—    Strādāju citā vietā.

Sāku uztraukties un noskaitos uz sevi par to, ka uztraucos. Nez kādēļ man likās, ka no šā brīža man ir tiesības dusmoties. Un, kad gribēju jau pa īstam sadusmoties, zvanīja telefons. Atviegloti nopūtos.

Zvanīja no laikraksta redakcijas. «MAS­KAVA-2» pareģojusi veselas vulkānu vir­knes aktivizēšanos Klusā okeāna dzīlēs, un

Padomju Savienība, cenzdamās noskaidrot šās parādības sakaru ar atmosfēras neparasto temperatūru beidzamajā laikā, aicina ieinte­resētas Japānas organizācijas sadarboties. No laikraksta man jautāja, vai šo priekšli­kumu pieņems CZPIST pareģošanas mašīnas laboratorija. Atbildēju, ka neko nevaru teikt, jo visu informāciju presei tagad izskata pro­grammēšanas komisija Statistikas pārvaldē. Kauns, ko sajutu vienmēr, kad iznāca šādas sarunas, pārņēma mani ar jaunu spēku un sevišķu nozīmi.

Aiz loga, mainot kontūras, lēnām gaisa apaļš, žilbinoši balts mākonītis. Drusku ze­māk redzēja lapotu zaru, kaimiņmājas jumtu un pagalmu. Vēl vakar biju cieši pārlieci­nāts, ka sajūtu šo reālās esamības nepār­trauktību. Turpretim tagad neticu. Ja tas, ko redzēju pagājušajā naktī, ir reāla īstenība, tad mana realitātes sajūta mani viļ. Viss ap­griezies ačgārni.

Biju cerējis, ka ar pareģošanas mašīnas pa­līdzību pasaule kļūs arvien mierīgāka un skaidrāka — tik dzidra kā kalnu kristāls. Esmu bijis idiots. Bet varbūt vārds «izzināt» patiesībā nenozīmē «saskatīt kārtību un likumsakarību», bet gan «atklāt haosu»?

— Pamēģini vēlreiz atcerēties, kāds izska­tījās dzemdību nams, uz kuru tevi aizveda. Tas ir ļoti svarīgi.

Sieva klusēja, mulsi vērdamās manī. Skaidrs, viņa nesaprata, cik tas ir svarīgi.

Viņai nebija ne jausmas, kādas raizes tas man sagādā. Bet es viņai nevarēju paskaidrot un tik tikko atkal nenoskaitos. Pat ja mani nesaistītu pienākums glabāt noslēpumu, arī tad izstāstīt viņai patiesību būtu neiespējami. Tas ārkārtīgi sarežģītu stāvokli. Ja mūsu ne­dzimušā bērna liktenis tā satrauca mani, kas tad notiks ar sievu, ja viņa uzzinās … Jau iedomājoties vien man kājas trīc.

Bet vajag no viņas uzzināt. Varbūt kaut ko samelot?

—    Kā tu domā, vai tas patiešām bija dzem­dību nams?

—    Kādēļ tu … — Viņas balsī manāms sa­traukums.

—• Redzi, man ir iemesls domāt, ka ar mums izspēlējuši ļaunu joku.

—    Kā tā?

—   Man bija kāds sens paziņa, ginekologs. Viņš sajuka prātā.

Tās bija tīrās blēņas, un citreiz es nebūtu varējis novaldīt smieklus. Bet es pateicu to pavisam nopietni, un sieva noticēja. Viņas seja kļuva skarba. Patiešām, smagāku aizvai­nojumu sievietei grūti būs izdomāt. It kā velnu dzenot, uzlikt uz galda un izraut no mātes miesām bērnu …

—   Jā, tagad man sāk likties, ka tā nebija slimnīca.

—    Pēc kā tā izskatījās?

—    Saproti… — Viņa piemiedza acis un

atlieca atpakaļ galvu. — Tur viss bija tāds kails un briesmīgi tumšs …

—    Netālu no jūras?

—    M-m …

—    Vai ēka bija divstāvu? Vienstāva?

—    J-jā …

—    Un pagalmā mētājās dzelzs mucas?

—    M-m … Varbūt…

—      Kāds izskatījās ārsts? Vai nebija tāds spēcīgs vīrietis?

—    J-jā, iespējams …

—    Vai tad tu neko vairs neatceries?

—       Man taču iedeva tos zirnīšus. Viss ir kā miglā tīts; liekas, tūlīt atcerēšos, bet ne­varu. Sajūta ir tāda, it kā atmiņa nebūtu vairs manis pašas. Es skaidri atceros visu, kas no­tika līdz tam, kamēr vēl nebiju iedzērusi zā­les. Ja satiktu medmāsu ar dzimumzīmīti uz zoda, viņu gan es tūlīt pazītu.

Jā, sievieti ar dzimumzīmīti uz zoda es Jamamoto laboratorijā nesatiku. Liekas, ir atlikusi vairs tikai viena iespēja. Izpētīt sie­vas atmiņu ar pareģošanas mašīnu. Taisnība gan, tas ir bīstami. Tā jau viena sieviete — Tikako Kondo aizgāja bojā. Vai ir vērts riskēt?

Izlēmu to darīt ne tādēļ, ka būtu atbildējis uz šo jautājumu. Gluži vienkārši mani sa­grāba dusmas. Neciešami bija jau tas vien, ka man tā jābaiļojas un jāuztraucas. Ar sievu nekas nenotiks, es no viņas acis neno­laidīšu. Domāt tikai par briesmām — tā būtu sevis pazemošana. Es teicu sievai:

— Mēs iesim. Ej pārģērbies …


28

<p id="AutBody_0bookmark17">28</p>

Viņa pētījoši paskatījās manī, bet neko ne­jautāja. Varbūt tādēļ, ka es neko prātīgu arī nepaskaidroju, bet laikam mans tonis bija tāds, ka viņa neuzdrošinājās izjautāt. Rei­zēm gadās, ka jāsaprot bez paskaidroju­miem.

Noskatījos, kā sieva ar stingu seju kāpj lejā uz pirmo stāvu, lai pārģērbtos. Jāatzīst, ka, lai attaisnotu pats sevi, esmu lietojis paš­analīzi. Kādēļ to darīju? Vai tādēļ, lai tie­šām aizstāvētu sievu? Varbūt tādēļ, lai iz­mantotu viņu kā paklausīgu instrumentu? Es pratināju pats sevi. Man bija kauns, un es noliecu galvu. Par ko man ir kauns? Kur slēpjas mana vaina? To izskaidrot es nevaru. Varbūt kaut kur pašos dvēseles dziļumos jau paredzēju, ka mūs sagaida tik briesmīgs iz­nākums?

Viens ir skaidrs: esmu zaudējis paļāvību pats sev. Man vairs nav pašam savu domu. Pāri palicis vairs tikai ārkārtīgs satraukums. Ļoti gribas bēgt prom .. . Būtu arī brīnums, ja es nesajustu nemieru. Nezinu, vai man ir dēls vai meita, tas nav svarīgi. Manam bēr­nam būs žaunas, viņš dzīvos ūdenī. Ko viņš domās par mums, saviem vecākiem, kad būs izaudzis liels? Jau šī doma vien liek nodre­bēt. Tās ir vārdos neizsakāmas šausmas, un tām nav nekā kopīga ar vecāku atbildības izpratni. Bērna slepkavība uz šo šausmu fona izskatās it kā cēlākā, humānākā rīcība.

Pār manu seju tecēja sviedru lāses. Es at­jēdzos. Biju nostāvējis kādas desmit minūtes un vēl neesmu nomazgājies. Steidzīgi kāpu lejā. Iebāzis mutē zobu suku, sajutu nela­bumu, gluži kā paģirās.

Atskanēja telefona zvans. Pēkšņi man ienāca prātā šantāžists — tas pats riebīgais šantāžists, kam zināmas visas manas gaitas un plāni, — neizskalojis muti, pieskrēju pie telefona. Zvanīja Tomojasu no programmē­šanas komisijas.

—    E-e… Es, taisnību sakot, zvanu sakarā ar padomju priekšlikumu sadarboties.

•— Priekšlikumu noraida? — vienaldzīgi jautāju.

—        Nē, nevar teikt, ka noraida… Mēs šeit nolēmām pagaidām nogaidīt un pavērot.

Viss pa vecam. Un laikraksti atkal klusēs. No gaidīšanas un vērošanas nekāda sensā­cija neiznāk. Interese par mašīnu beidzamajā laikā ir mazinājusies. Acīmredzot sākusi dar­boties propaganda, apgalvodama, ka pare­ģošanas mašīna nav savienojama ar liberā­lismu. Tagad tas mani vairs neaizskāra. Man gluži vienkārši nebija spēka pievērst tam uz­manību. Ja gļēvulis Tomojasu, kas iztēlojas, ka viņš tur aiz apkakles nākotni, būtu redzē­jis kaut simto daļu no tā, ko es skatīju pa­gājušajā naktī… Es neatbildēju, un Tomo­jasu turpināja:

—    Jā, kā jums ar darbu? Komisijas sēde notiks parīt, un es jau iepriekš priecājos . ..

—    Mēs gatavojam interesantu referātu. Starp citu, arī par personības raksturīgāka­jām pazīmēm.

—    Bet kā ir ar slepkavu?

No lūpas uz rokas nokrita balts zobu pastas piliens.

—    Šodien sastādu referāta plānu, Joriki jums to nodos, — steidzīgi pateicu un pakāru klausuli.

Tūlīt atkal atskanēja zvans. Šoreiz patie­šām zvanītājs bija tas pats šantāžists ar manu balsi.

—    Kacumi-sensei? Cik ātri jūs paņēmāt klausuli! Laikam gaidījāt, ka es zvanīšu …— viņš smiedamies teica un, negaidīdams at­bildi, pārgāja uz nopietnu toni.

Viņa balss kļuva vēl līdzīgāka manai balsij.

—    Jūs patiešām gaidījāt. Vai ne? … Jūs esat nodomājis darīt kaut ko tādu, no kā gribu jūs atturēt…

Jā, sirds dziļumos es tiešām biju gaidījis, ka šantāžists man piezvanīs. Jau kuro reizi viņš uzmācīgi iejaucas manos nodomos. Un tomēr biju apjucis. Ja manā mājā nav uzstā­dītas slepenas noklausīšanās ierīces, tad vie­nīgi Joriki varēja paredzēt, ka gatavojos pār­baudīt sievu ar pareģošanas mašīnu. Bet, no otras puses, Joriki ir pārāk veikls, lai tik muļķīgi atmaskotu sevi. Sajutu neredzamo okšķeri pavisam tuvu un nodrebēju.

—    Kādēļ tu domā, ka es gaidīju? Tā ir ne­jaušība.

—   Gluži pareizi. Iekāms es zvanīju, jūsu telefons taču bija aizņemts.

Es samulsu. Ja vēl pieļāvu varbūtību, ka kāds izmanto manu balsi, ko ierakstījusi magnetofona lentē pareģošanas mašīna, tad nekādi nevarēju saprast, kā šis ieraksts ikreiz precīzi atbilst notikumiem un pareizi reaģē uz maniem vārdiem.

—    Jūs esat pārsteigts? — apvaicājās mans sarunu biedrs. Atskanēja smiekli: redzams, viņš noskārta, ka esmu apjucis. — Vai tagad jūs zināt, kas es esmu?

—    Kas?

—    Kā — «kas» … Vai patiešām jūs vēl neesat aptvēris? Tad došu jums rokās vēl vienu pavedienu. Pirms tam jums zvanīja Tomojasu-sans no programmēšanas komi­sijas.

—    Tu, Joriki! … Nē, tu, protams, esi ma­šīna. Tu vienkārši esi balss. Bet tevi vada Joriki, par to nav šaubu. Viņš, jādomā, stāv tev blakus. Lai paņem klausuli, žigli!

—          Nieki. Ja es runāju, tad pats arī klau­

sos. Piezvanīju jums tāpēc, ka pats gribēju. Vai tiešām jūs domājat, ka mašīna spēj ātri un precīzi atbildēt, ja kāds to vada? Starp citu, sensei, jums mute pilna ar zobu pastu. Laikam nebijāt paspējis nomazgāties, kad jūs iztraucēja? Ja gribat, ejiet un izskalojiet muti, es pagaidīšu. Lūdzu piedodiet, bet es nejokoju. Gribu tikai pierādīt, ka runāju ar jums pēc paša vēlēšanās.

—   Labāk skaidri un gaiši pasaki, kas tu tāds esi!

—    Jā, laikam labāk pateikt… Bet vai tie­šām jūs nevarat iedomāties? Kaut gan arī tas ir iespējams. Jūs, sensei, jau ievērojāt, ka mana balss ir tieši tāda kā jūsējā. Jūs tagad domājat: tā laikam ir nejauša sagadīšanās. Tā ir? Nu labi, labi, nestrīdēsimies. Tātad, sensei, jūs nevēlējāties mani pazīt. Tas, ka jūs negribat veltīt tam pūles, kā arī tas, ka esmu spiests runāt ar jums pa telefonu, ir vienas medaļas divas puses. Man jāpaskaidro jums kāds svarīgs apstāklis, tas ir…

—    Kādēļ tu neienāc pie manis? … Izru­nāties aci pret aci būtu vienkāršāk.

—    Jūs tā domājat? Diemžēl tas nav iespē­jams. Bez tam mūsu saruna nav arī tik sa­režģīta …

—    Tad runā. Un labi īsi.

—    Lieliski. Pacentīšos, — balss izteiksmīgi noteica un turpināja: — īsi sakot, jūs esat nolēmis izdarīt kaut ko nelabojamu.

Sapratu, ka jābūt uzmanīgam. Mans sarunu biedrs tikpat veikli lieto bramanīgās klai­doņa intonācijas kā sauso, ierēdniecisko toni. Tātad tas nav parasts cilvēks, kas runā to, ko domā. Kāds amats prasa noraut cilvēka esī­bas ārējo čaulu, sabiedriskā stāvokļa un pro­fesijas masku? Pirmām kārtām detektīva un šantāžista amats. Varbūt, tēlojot viszini, viņš grib izpētīt, kas man padomā.

—    Nu, zināt… — uz manu klusēšanu balss atbildēja, klusu noklepodamās. — Kaut gan nav nekāds brīnums, ka jūs mani turat aizdomās. Es saprotu. Tātad jūs pašlaik ga­tavojaties iziet un gribat ņemt līdzi sievu? Tā ir? .. . Lūdzu, nedomājiet, ka es jūs vēroju binoklī no kādas tuvējās mājas. Starp citu, pašreiz pie jūsu mājas patiešām dežurē no­vērotājs. Labi veikli palūkojieties pa logu gaiteņa galā!

Es paklausīgi noliku klausuli un paskatījos pa logu. Tieši tajā brīdī gar vārtiem no krei­sās puses uz labo ar garlaicības izteiksmi sejā aizgāja mans spiegs. Es atkāpos no loga, devos atpakaļ pie telefona un piesardzīgi, cik klusu vien varēju, paņēmu klausuli.

—    Nu, kā ir? — tūlīt jautāja balss. Kā viņš zināja, ka esmu jau pie telefona? — Tas ir tas pats jaunais cilvēks, ar kuru jūs toreiz sakāvāties. Starp citu, spējīgs speciālists vi­sāda veida slepkavībās.

—    No kurienes tu zvani?

Pacietīgi panesdams trulās sāpes, kas no muguras pārgāja uz galvu, pūlējos izdomāt, no kurienes, runājot pa telefonu, tajā pašā laikā iespējams novērot manu māju.

—    Nē taču, es, liekas, jums jau teicu, ka zvanu no tālienes. Aha, ļoti jauki, man te ga­rām brauc ugunsdzēsēju mašīnas. Man logs ir vaļā. Vai jūs dzirdat? Pie jums nekas nav dzirdams, vai ne?

—    Katrs muļķis var izstrādāt tādu joku ar magnetofona palīdzību.

—    Arī tas ir taisnība … Pierakstiet manu

telefona numuru. Ja zināsiet to, jūsu šaubas izgaisīs. Nolikšu klausuli, bet jūs man pie­zvaniet, vai esat ar mieru?

—    Pietiek! Man ir vienalga.

—    Nē, tā vis nav… — Pēkšņi balss kļuva pamācoša. — Tas ir ļoti svarīgi. Es visam redzu cauri.

—    Un kas tad ir?

—   Nabadziņš, tu tomēr neko neesi sapra­tis …

Šantāžists dziļi nopūtās. Viņa balsī ieska­nējās tik patiesas skumjas, ka mani neaiz­skāra pat tas, ka viņš pārgāja uz familjāro «tu».

—    Un tā tu vēl līdz šim brīdim neesi at­skārtis, kas ar tevi runā? Tas esmu es. Tu pats … Es — tas esi tu!

Ilgu laiku stāvēju kā stabs. Ne vien viss ķermenis, bet arī dvēsele bija pamirusi, no­slēgusies sevī. Tā nebija vienkārša baiļu sa­jūta. Tās bija neaprakstāmas izjūtas: te miers, te satraukums, it kā man pašā sākumā viss būtu izstāstīts un, kaut es sen visu zinātu, tomēr jebkurā brīdī varētu sajukt prātā. Šo mieru var salīdzināt ar muļķīgi līksmo sajūtu, kas pārņem, kā caur miglu redzot pazīstamu cilvēku un pēkšņi atklājot, ka tas ir tavs at­tēls spogulī. Bet satraukums ir kā neizsakāmi sāpīgas skumjas, kādas tevi pārņem sapnī, kad esi pārvērties par garu un, lidinoties pie griestiem, no augšas raugies pats uz savu līķi…

Ar pūlēm, meklēdams vārdus, izdabūju:

—   Kā tad tā … Tātad tu — tas esmu es … mašīnas sintezēts, vai?

—   Tas nav tik vienkārši. Tu taču zini, ka sintezēta personība nespēj tā sarunāties.

Neviļus pamāju ar galvu.

—    Bet tev nevar būt apziņa.

—    Ko vēl ne! … Man taču nav ķer­meņa … Es esmu tikai ieraksts magnetofona lentē, kā tu pareizi spriedi. Gluži dabiski, ka es nevaru būt apveltīts ar tādu dārgumu kā apziņa. Toties es esmu labāk determinēts un iekārtots nekā apziņa. Man vissīkākajās de­taļās jau iepriekš zināms tavs domu gājiens.

Lai ko tu darītu, lai kā rīkotos, tu vienmēr iekļausies manī paredzētās programmas ro­bežās.

—    Kas tev sastādīja šīs sarunas konspektu?

—    Neviens. To noteici tu pats.

—    Tātad? …

—    Pareizi. Es — tas ir tavas nākotnes ot­rais pareģojums, kurā ņemta vērā pirmā pa­reģojuma pieredze. īsāk sakot, es esmu tu. Līdz galam izzinātais tu pats.

Pēkšņi jutos kā kāda tāla, niecīga daļiņa. Bet tajā vietā, kur es atrados, kā frizētavas izkārtne [4] smagi un lēni riņķoja stipras, ne­mitīgas sāpes.

—    Kas tev lika zvanīt? Vai Joriki?

—    Tu vēl arvien nesaproti. Nekādi nevari iejusties pareizajā situācijā. Mana griba — tā ir tava griba. Tu tikai neesi vēl to apzinā­jies, un cauri. Es rīkojos tā, kā rīkotos tu, zinādams savu nākotni.

—    Kā tu tieci galā ar magnetofonu?

—    Beidz vienreiz gvelzt niekus. Protams, ka man palīdz cilvēks. Tas ir Joriki-sans, tu uzminēji… Tikai, lūdzu, nedomā, ka tās ir viņa intrigas vai kaut kas tamlīdzīgs. Līdz šim viņš visu veicis, izpildot manu lūgumu. Ja tu gribi turēt aizdomās Joriki, tad labāk turi aizdomās pats sevi…

—          Labi, lai tā būtu. Bet kādēļ tu izturējies kā šantāžists un biedēji mani ar savu zva­nīšanu?

—    Es nebiedēju. Es brīdināju.

—    Vienalga, kādēļ bija vajadzīgs šis ap­linku ceļš? Ja tu zini manu nākotni, tad droši vien arī manus ienaidniekus? Kādēļ nevarēja iet taisnāku ceļu?

—    Ienaidnieki… Tu esi nelabojams. Pa­tiesībā ienaidnieks slēpjas tevī pašā. Tavs domāšanas veids — tas ir mūsu īstais ienaid­nieks. Es tikai gribēju glābt tevi 110 katastro­fas … A, redz, cik labi, nāk Sadako. Kaut gan es esmu tu pats, protams, tev nepatīk, ka es viņu tā saucu. Labi, saukšu viņu par tavu sievu. Viņa ir pārģērbusies un aiz durvīm gaida tevi. Un laikam neizpratnē klausās mūsu sarunā. Pasauc viņu un iedod viņai klausuli, es gribu kaut ko pajautāt.

—    Ne prātā nenāk!

—    Pareizi, es zināju, ka tu tā atbildēsi. Lai pastāstītu viņai kaut nedaudz, vajadzētu iz­stāstīt visu. Un tam tev trūkst drosmes. Tu taču viņai nepateici, kur tu gatavojies viņu vest. Tagad vairs nav arī nozīmes.

—   Kādēļ? Šo apvainojumu es tev nepie­došu …

—    Labi, labi. Ja negribi pasaukt viņu pie telefona, pajautā pats. Pajautā viņai par fik­tīvo medmāsu ar dzimumzīmīti… Liekas, tava sieva teica, ka dzimumzīmīte bijusi uz zoda… Vai viņa nav kļūdījusies? Varbūt bija nevis uz zoda, bet gan uz augšlūpas?

Man trūka gaisa. Biju pavisam aizmirsis, ka jāelpo. No tālienes izlauzās gaismas sta­riņš, un viss ap mani mainījās. Dzimum­zīmīte nevis uz zoda, bet gan uz augšlūpas … Atmiņa pievīlusi, sieva ir aizmirsusi. Vai tad medmāsa būtu bijusi mana palīdze Kacuko Vada? Viņai dzimumzīmīte ir uz augšlūpas. Aiz kautrības viņa pieliec galvu, lai dzimum­zīmīte nekristu acīs. Tad tā pavīd pašā apakšā uz zoda un aizmiglotā atmiņa pārnes to uz zoda.

—     Sadako! — šausmās kliedzu, ka visa māja skan. — Medmāsas dzimumzīmīte!

Pavērtajās durvīs parādījās sievas izbie­dētā seja.

—    Kas tev notika? Tu mani tā pārbie­dēji .,.

—    Kur tā dzimumzīme bija? … Varbūt nebija uz zoda? Varbūt bija šeit?

— Laikam gan … Liekas, jā …

—    Bet precīzi? Papūlies atcerēties!

—    Ja es viņu ieraudzīšu, tad atcerēšos, bet.. . Droši vien, jā.

—    Tieši uz lūpas … — teica balss klau­sule.

Steidzīgi māju ar roku, raidīdams sievu prom. Viņa negāja. Stāvēja, raudzīdamās man acīs ar saltu skatienu. Nesapratu, kādēļ viņai tāda seja. Piespiedu klausuli ciešāk pie auss un pagriezu muguru.

—    Citiem vārdiem sakot… — turpināja mans otrais «es», — šī medmāsa, kā jau tu uzminēji, bija Kacuko Vada. Tava sieva viņu nepazīst, jo Vada toreiz bija saslimusi, kad pārējie darba biedri tevi apciemoja Jaunajā gadā. Tagad tu saproti, ka tavi priekšstati par draugiem un ienaidniekiem nekur ne­der?

—    Ja jau tā, tad viss ir labi. Viņa taču da­rīja to manā uzdevumā, tas ir, izpildot tavu lūgumu.

—    Ar ko tu esi neapmierināts?

Slepus palūkojos visapkārt. Sieva bija aiz­gājusi.

—    Ar to, ka tagad man visi liekas ienaid­nieki.

—    Jā, droši vien … — viņš mierīgi un, kā man šķita, skumji noteica. — Ko tur var da­rīt, tu pats esi bijis sev vislielākais ienaid­nieks. Lai kā mēs centāmies, nevarējām tev palīdzēt.

—    Sapratu, diezgan! — Pēkšņi mani sa­grāba dusmas. — Pietiek staigāt riņķī un ap­kārt! Kāds ir secinājums? Kas man, pēc ta­vām domām, jādara?

—    Jocīgais … Domāju, ka tev secinājums jau gatavs. Vispirms, nav vairs ko celt trok­sni un vēl jo vairāk iejaukt šajā lietā sievu.

—    Es netaisu nekādu troksni!

—          Kā tad ne? Vai tu domā, ka sieva tik vienkārši, bez jebkādiem paskaidrojumiem, piekritīs pētījumiem ar mašīnu? Ja tu uz to ceri, tad esi gatavais muļķis. Ar lepnumu tu domā par sevi: esmu aukstasinīgs cilvēks, visu redzu un varu izlikties, ka neko neesmu manījis. Patiesībā tu esi garlaicīgs un konser­vatīvs cilvēks līdz matu galiņiem, un sieva tagad neparko neļaus tev ielūkoties savā dvēselē. Kādēļ? Tādēļ, ka viņas dvēsele glabā kaut ko tādu, kas nav domāts tavām acīm. Neuztraucies, tā nav ne greizsirdība, ne ne­uzticība. Tas ir kaut kas daudz ļaunāks. Tas ir nicinājums un bezcerība.

—    Blēņas!

—    Nē. Slēpņi var būt ierīkoti visnegaidī­tākajās vietās. Pēkšņi tu sastop šķērsli, par kuru tev nav ne jausmas, un notiek pagrie­ziens tavā liktenī. Lai panāktu, ka sieva pie­krīt pētījumiem, tev būtu vajadzējis viņai vismaz kaut ko pastāstīt… Tā tu gribot ne­gribot būtu atklājis Jamamoto laboratorijas noslēpumu.

—    Tā ir vienīgi tava hipotēze.

—    Tā nav hipotēze, tā ir predestinācija. Tik un tā tu būtu nonācis pie šāda seci­nājuma. Ja es nebūtu tev piezvanījis, tu rīkotos tieši tā. Bija arī cita iespēja, kā no tā izvairīties. Piemēram, tu varēji lūgt Ja­mamoto kungam, lai atļauj tavai sievai ap­skatīt laboratoriju. Kaut gan, liekas, tāda nodoma tev nebija. Tavas domas ir vērstas diametrāli pretējā virzienā. Tu apmeklēji laboratoriju, sāki saprast, ka viss apkārtējais ir tikai reālās īstenības ārējā čaula, un tomēr tu domā tikai par to, kā nogalināt savu bērnu un pārraut visas saites ar nākotni, lai uz vi­siem laikiem ieraktos šajā ikdienā. Vai tu atceries, vakar vakarā Vada-kuna tev teica, ka tiesa nāk. Jā, tā bija īsta tiesa. Tas, ko ta­gad saku, iespējams, ir tiesas spriedums. Ne­gribas ticēt, ka tāds iesīkstējis, līdz matu ga­liem konservatīvs cilvēks kā tu spējis radīt pareģošanas mašīnu.

—- Vai tu piezvanīji tādēļ, lai lasītu man morāli?

—     Tu izturies tā, it kā runa būtu par svešu cilvēku. Bet es taču esmu tu pats… Nu labi… Lai nu kā, bet upuru jābūt pēc iespē­jas mazāk. Tu jau zini, ka medmāsa bija Vada-kuna, un tagad nav nekādas vajadzī­bas pārbaudīt sievu ar mašīnu. Ja vismaz to tu esi sapratis, tad par pārējo var neraizēties.

—- Tātad mans bērns piestiprināts pie māk­slīgās placentas un izaugs par zemūdens cil­vēku?

—    Tieši tā.

—    Kādēļ? Kam tas vajadzīgs?

—     Saprotu. Tu gribi zināt iemeslu. Tas ir dabiski. Pirmīt Jamamoto kungs visu laiku gaidīja, ka tu jautāsi par cilvēku audzēšanu ārpus mātes organisma, bet tu esi, kā viņš izteicās, pārlieku kautrīgs cilvēks. Tādēļ iz­lūdzos atļauju, lai tu varētu apskatīt zem­ūdens cilvēku audzētavu. Šim nolūkam va­jadzīga īpaša atļauja. Droši vien mans pie­prasījums jau būs izskatīts, bet pēc atbildes tev vajadzēs pašam iet uz komisiju. Ap pie­ciem tev atnāks pakaļ.

—    Ko tad vēl… Kas galu galā nonāvēja finansu nodaļas vadītāju?

—    Protams, ka Joriki-kuns … Bet nestei­dzies izdarīt secinājumu. Nonāvēt pavēlēju es, tas ir, tu.

—    Negribu par to ne dzirdēt!

—    Neklausies, ja negribi, tas neko ne­groza.

—    Kas tur ieklepojās? Vai Joriki stāv tev blakus?

—    Nē, tā ir Vada-kuna.

—    Vienalga … Iedod viņai klausuli!

—    Vai tu runāsi? — novērsies sāņus, viņš jautāja, un viņam atbildēja maigā, smejošā Vadas balss:

—    Dodiet, sensei, gana esat pats ar sevi sarunājies.

Tieši tā, pats ar sevi. Taisni smieklīgi, viens «es» tur jau esmu, tā tik vēl trūka, lai ieras­tos otrs «es». Ir gan situācija! Pirksti man pēkšņi kļuva stīvi, un klausule tikko neizslī- dēja no sasvīdušās plaukstas. Cenzdamies to noturēt, es neveikli pagriezos un nospiedu aparāta kontaktdakšu. Uzgriezu numuru, bet atskanēja tikai dobjš signāls.

Laikam tā vajadzēja notikt. Ja viņš ir ma­nas nākotnes otrais pareģojums un zina par mani visu līdz beidzamam sīkumam, tad viņš ir paredzējis arī manu kļūmi ar klausuli. Bet es vēl gribēju viņam ko jautāt. Ja viņš pa­vēlēja nonāvēt finansu nodaļas vadītāju, tad viņš ir bijis jau toreiz. Jau tad, kad es vēl nebiju aizdomājis līdz atsevišķu cilvēku nākotnes pareģošanai. Kad viņš nācis pa­saulē? Kas viņu radījis?

Piezvanīju Joriki. Viņa nebija. Protams, arī Vadas nebija.

Aiz pievērtajām durvīm sieva teica:

—    Esmu gatava.

—    Viss. Vairs nevajag.

—    Ko nevajag?

—    Iet. Viss kļuva skaidrs.

—          Ak tā … Tev bija tāda savāda telefona saruna.

Atrāvu vaļā durvis un paliku uz sliekšņa. Sieva, raudzīdamās sānis, noņēma brošu un nosvieda to uz galdiņa spoguļa priekšā.

—          Gribu tev ko jautāt, — es teicu. — Vai tu mani nicini?

Sieva paskatījās uz mani izbrīnījusies un negribīgi iesmējās. Un smiedamās teica:

—    Tev visa mute ar zobu pastu …

Gribēju gan, bet neko neatbildēju. Man

viss bija kļuvis pretīgs. Es nenojautu, ka mēs viens otru redzam beidzamo reizi, es -— vi­ņas stingo smaidu, no kā man kļuva nelabi, viņa — manu muļķīgo, ar zobu pastu notrai­pīto seju. Aizvēris durvis, gāju atpakaļ pie izlietnes. Izskaloju muti un sāku skūties.

Ik pēc pusstundas zvanīju uz laboratoriju un jautāju pēc Joriki, bet starplaikā bez stei­gas pāršķirstīju laikrakstus. Kā vienmēr, starptautiskas vienošanās, jautājumi par te­ritoriālajiem ūdeņiem, ekonomiskā spiego­šana … neparasti augsta atmosfēras tempe­ratūra, ūdens līmeņa celšanās Pasaules oke­ānā, zemestrīces … apraksti par skaistulēm, slepkavībām un ugunsgrēkiem. Savādi, kād­reiz šīs informācijas par nepatīkamajiem no­tikumiem viesa manī sentimentālu noskaņo­jumu. Es redzēju gabaliņu no nākotnes, un viss ikdienišķais, arī mana mūža četrdesmit seši gadi, tagad man šķita kā ļoti tāla pa­gātne. Jutos tā, it kā aiz noguruma būtu pa­kritis un palicis viens guļam uz ceļa.

Pašam nemanot, atkal iesnaudos. Avīzes lapa, uz kuras biju nogūlies, kļuvusi slapja no sviedriem. No skolas pārnāca Josio, no­meta somu un tūlīt kaut kur aizskrēja. Sieva pikti nokliedza viņam pakaļ. Piecēlos. Gri­bēju pasaukt Josio un parunāties ar viņu. Bet nākamajā mirklī viņa vieglie soļi jau izgaisa kādā attālā ieliņā.

Nokāpu lejā. Sieva no virtuves sauca:

—    Varbūt paēdīsi?

—    Nē, vēlāk.

Apāvu getas [5] un gāju prom. Gribējās maz­liet paklejot.

Tikko izgāju uz ielas, ieraudzīju savu spiegu. Vilkdams kājas un spārdīdams ak­mentiņus, viņš nāca uz manu pusi, un viņa sejas izteiksme bija tāda, it kā viņam viss būtu apnicis. Ieraudzījis mani, viņš palika stāvam kā pienaglots. Devos viņam tieši pretī, taču šoreiz viņš netaisījās bēgt, tikai apjucis smaidīja man.

—    Ko tu šeit dari?

—    Piedodiet…

Dziļāk ar viņu sarunās neielaidos un pa­gāju viņam garām. Bet viņš apgriezās uz pa­pēžiem un nāca man līdzi. Vai tiešām viņš būtu tāds muļķis, ka mēģinātu man tagad uz­brukt? Visapkārt dzirdamas bērnu balsis, re­dzami gājēji. Gribēdams viņu aizskart, teicu, ka vakar vakarā viņš ir varen izcēlies, taču spiegs tikai atņirdza zobus naivā smaidā un nomurmināja:

—   Nē jau, es darīju tikai tā, kā bija pa­vēlēts …

—   Vai tas taisnība, ka tu esot liels slep­kavību meistars?

—   Kas nu par lielu. Tikai tā, izpildu pavē­les…

—    Un ko tev tagad pavēlēts darīt?

—          Piedodiet, sensei… — Viņš nolaida acis, it kā justos neērti. — Pavēlēts pagaidām tikai sekot jums, neko citu …

—    Kas pavēlēja?

—    Jūs pats, sensei, kurš cits?

Redz, kā! Tātad mans otrais «es» nodarbo­jas ar neģēlīgu slepkavību pasūtījumiem. Nekad savā mūžā nebūtu varējis iedomāties, ka esmu spējīgs uz to. Ja nebūtu jau līdz nāvei iebiedēts, droši vien no izmisuma un šausmām mani sāktu drudzis kratīt.

—  Tā… Un cik cilvēku tu jau esi nonā­vējis?

—   Vispār neko lielu … Kopš esmu pie jums, vēl neesmu nevienu nonāvējis…

Es atviegloti nopūtos.

—    Bet pirms tam?

—    Vienpadsmit. Kas ir mana stiprā puse? Es neatstāju nekādas pēdas. Vispirms apdul­linu, pēc tam aizspiežu muti un degunu. Cil­vēks nosmok. Noņemšanās liela, toties ne gailis pakaļ nenodzied. Bet, ja pavēl iztaisīt slīkoni, iebāžu degunā gumijas šļūteni un leju pa to iekšā ūdeni. Pie tam jāizdara māk­slīgā elpināšana, tad plaušas pieplūst pilnas ar ūdeni. Ne ar ko neatšķiras no īsta slīkoņa. Nožņaugt arī var dažādi. Vajag aptvert šitā te kaklu un atplestām plaukstām ciešāk sa­spiest, un nekādas pēdas nepaliks. Jāatzīst gan, ka tas prasa daudz laika. Bez tam vēl viņš pretojas. Pirmām kārtām viņš jāsalauž garīgi. Jānodara nelieli, ne nāvīgi miesas bojā­jumi. Piemēram, jāsalauž pirksts vai jāizsit acs . .. Rīkus es nekad nelietoju. Tie vien­mēr atstāj pēdas. Strādāju ar kailām ro­kām … Man ir tādas spējas: tikko ieraugu cilvēku, lai kas viņš būtu, tūlīt zinu, kā ar viņu apieties. Pietiek tikai uzmest acis. Tas ir kaut kas līdzīgs hipnozei… Jāatrod tikai vājā vieta, un gatavs ir, miris kas miris, dari ar viņu, ko gribi. Ja, piemēram, ņemtu jūs, sensei… Vispār to nedrīkst izpaust, ja cil­vēks zina jau priekšlaikus, grūti tikt ar viņu galā. Jums, sensei, to var pateikt… Jums šī vieta ir seja vai vēderam sānos.

Kādam nolūkam mans otrais «es» ir salī­dzis šo cilvēku? Varbūt apsargāšanai, bet nav izslēgts, ka tam dots viņa specialitātei atbilstošs uzdevums. Katrā ziņā tas ir ļoti sa­vādi. Un man nav nekāda vajadzība pastai­gāties ar tādu tipu.

—    Tu vari iet mājās.

Viņš pavīpsnāja un iešķībi paskatījās manī.

—    Uz tāda āķa jūs mani nepaķersiet, sen­sei. Pats taču teicāt: nekādā gadījumā neiz­pildīt pavēles, pat jūsējās, ja tās nav iesnieg­tas rakstiski. Nē, mani jūs ap stūri neapvedī- siet. Labāk aiziesim kaut kur un iekodīsim, ja jūs neesat aizņemts. No rīta aizmirsu pa­ķert līdzi brokastis. Biju jau nolēmis pacies­ties un iztikt, bet, ja iesim abi, pavēli nebūšu pārkāpis. Lūdzu, sensei, esiet tik laipns … Tagad tīri labi derētu griķu putra …

Galu galā atteikties bija kūtrums, bez tam

varbūt varēja cerēt, ka izdosies kaut kā pie­radināt šo paklīdeni, un es piekritu. Viņš ievilka mani tuvākajā traktierī. Arī es pats jau kopš rīta nebiju neko ēdis un, kaut gan apetītes nebija, pasūtīju sev putru groziņā. Bet mans nāvējošais draugs, par spīti liela­jam karstumam, izvēlējās makaronu zupu un sabēra tajā milzum daudz sarkano piparu. Viņš ēda ārkārtīgi lēni, ar baudu notiesā­dams katru makarona skaidiņu, un bija tā aizrāvies, ka nemanīja pat mušas, kas rāpoja viņam pa seju. To skatīties bija vēl pretīgāk nekā klausīties viņa vaļsirdīgajā stāstījumā par slepkavošanas paņēmieniem.

Pa televīziju ziņoja, ka pulkstenis ir pieci. Spiegs kā dzelts pielēca kājās un, paskatījies visapkārt, teica: — Pulksten piecos man jā­piezvana un jāuzzina, kur jūs šodien vest…

Satraukts viņš drāzās uz stūri pie telefona un satvēra klausuli. Liekas, viņam tūlīt atbil­dēja. Viņš pateica pāris vārdu, pašūpoja galvu un, nokāris klausuli, nāca atpakaļ. Viņa sejā varēja lasīt atvieglojumu.

—   Kungi jau sanākuši un lūdz nekavējoties ierasties, — viņš teica.

—    Kur ierasties?

—   Jūs nezināt? Mēs taču norunājām… ka pēc pieciem aiziešu jums pakaļ…

Tad redz ko mans otrais «es» sūta pēc ma­nis! Šim tipam jāaizved mani uz bēdīgi sla­veno zemūdens cilvēku audzētavas komisiju. Tātad arī viņš ir no turienes. Cik viss izrādās sarežģīts, bet tajā pašā laikā neparasti vien­kāršs!

—    Kam tu nupat zvanīji?

— Joriki kungam.

—   Joriki! Kāpēc viņam? Kāds Joriki sa­kars ar komisiju?

—    Nezinu …

—    Vai tu zini, kurp jābrauc?

—    Tieši tā.

Es pirmais izskrēju no traktiera un tūlīt noķēru taksi. Beidzot taču noslēgsies minē­jumu loks un es ieraudzīšu mednieku, kas izliek cilpas, tikšu klāt pie zaru aizsegtā stumbra. Nokārtošu savu parādu, bet jūs, kungi, atdosiet man to, kas man pienākas, pēc tam noslēgsim rēķinus un paskatīsimies. Nedomāju par to, ka mugurā man ir saņur­cīts krekls, kājās getas un kabatā pāri pali­kušas vairs tikai trīsdesmit jēnas. Tur būs Joriki, par taksi lai samaksā viņš.

Mans pavadonis, kā jau slepkavību speci­ālistam pienākas, pilsētu pazīst labi. Viņš liek šoferim braukt te pa kreisi, te pa labi, it kā tīšām izvēlētos visklusākās un šaurākās ieli­ņas. Bet liekas, ka mēs nebraucam uz to pusi, kur vajadzēja, nevis uz apbūves rajonu, un pamazām manī aug nemiers. Drīz vien mēs izbraucam uz pazīstamas ielas. Lūk, tramvaja līnija, gar kuru eju rītos un vakaros. Mans pavadonis uzsita šoferim uz pleca: — Pie ta­bakas veikaliņa nogriezies un tad pa labi, pie baltās sētas …

—   Kas tie par muļķīgiem jokiem? •— ne­izpratnē jautāju. — Tā taču ir mana labora­torija.

—   Tieši tā, — atbildēja spiegs, pavirzīda­mies nost, lai es varētu izkāpt. — Joriki-sans tā pavēlēja …

Kaut ko iebilst vai strīdēties nebija nozī­mes. Izkāpu un pajautāju sargam. Gluži pa­reizi, atbildēja sargs, neesot nekāds pārpra­tums, visi jau sanākuši un gaidot sensei. Mans pavadonis apmierināts māja ar galvu un braucīja zodu.

—    Kurā telpā?

—    Otrajā stāvā, mašīnu zālē.

Otrā stāva logos atblāzmojās saulrieta mā­koņi, rūtīs blāvi laistījās balta gaisma. Pa­lūdzu sargu norēķināties ar šoferi un devos cauri sētai. Pusceļā atskatījos. Sargs izbijies raudzījās uz manām getām. Bet slepkavas kungs ar nolaistām rokām nekustīgi stāvēja viņam blakus un smaidīja.

Pie ieejas es uzāvu kājās dzori, apmeklē­tājiem paredzētos apavus.

Pirmajā stāvā ielūkojos materiālu apstrā­des nodaļā. Nenogurdināmais Kimura ar sa­viem četriem jaunajiem palīgiem plānveidīgi un rūpīgi izšķiroja un kodēja veselus kalnus visdažādāko datu, kas kādreiz varētu no­derēt. Šo nodaļu var nosaukt par pareģoša­nas mašīnas virtuvi. Darbs šeit ir vienmuļš, taču prasa lielu precizitāti, atzīst tikai faktus, un nevienu neuztrauc, vai šī barība mašīnai

nāk par labu vai par sliktu. «^Uklāti sakot, šāds darbs man patīk visvairāk. Informācijas nodaļā neviena nebija.

Otrā stāva gaitenī, kurā ir tikai viens logs, bija jau tumšs. Mēģināju ieklausīties, bet, izņemot apslāpētu ielas troksni, neko nesa­dzirdēju. Uzmanīgi pielavījos pie mašīnu zā­les durvīm un paskatījos pa atslēgas cau­rumu, bet to bija aizsedzis kāds stāvs.

Satvēru durvju rokturi, klusībā atkārto­dams to, ko gribēju teikt.

(«Kas jūs tādi esat?! Kas jums atļāva? Var­būt jūs esat kāda komisija, bet es nevaru atļaut zālē rīkoties kaut kādam baram, par kuru pirmo reizi dzirdu. Pirmkārt, pareģoša­nas mašīnu stingri jo stingri kontrolē valdība. Pat man jāziņo par savu darbu ar mašīnu. Tātad lūdzu man paskaidrot. Nevaru pieļaut patvaļu. Nezinu, kungi, kādas ir jūsu tiesī­bas, bet šeit katrā ziņā par visu atbildu es…»)

Jau iepriekš priecādamies par to, kādu efektu izraisīs šī runa, atvēru durvis. Ledains vējš man iecirtās sejā, apsvilināja acis. Es sastingu un nespēju izrunāt ne vārda. Nekas nebija tā, kā biju iedomājies.

Tāds, kādu šeit bija cerējuši ieraudzīt mani, izskatījos es. Smaidīdami uz mani lūko­jās četri vīrieši un viena sieviete. Es viņus visus pazinu, pārāk labi pazinu. Viņos ne­manīja ne mazāko satraukumu.

Pa kreisi pie galda sēdēja Jamamoto kungs un Kacuko Vada … Iepretī, starp diviem ma­šīnas blokiem, stāvēja Joriki… Ja vēl va­rēja saprast to, ka turpat stūrī bija Soba, šī Joriki uzticīgā ēna… Bet pa labi no tele- ekrāna ieraudzīju vēl Tomojasu no program­mēšanas komisijas! Tas mani galīgi satrieca. Es, stulbenis, biju uzskatījis Tomojasu par sarežģītā valsts mehānisma vienkāršu skrū­vīti! . . .

Vēl būtu pieņemams, ka ļaundara stāvs iz­nirst tavā priekšā no neziņas tumsas. Daudz briesmīgāk ir apjēgt, ka, neko nenojauzdams, esi dzīvojis plecu pie pleca tam blakus. Biju apstulbis un nezināju, kā izturēties. Prātā pa­zibēja doma, ka visbriesmīgākais rēgs ir labi pazīstama cilvēka nedaudz pārvērsta seja …

—    Mēs jūs gaidījām, — teica Joriki.

Viņš paspēra soli uz priekšu un ar žestu

aicināja mani ieņemt vietu tukšajā telpā zā­les vidū. Pārējie vienkārši un atturīgi sa­sveicinājās ar mani. Man tūlīt kļuva vieglāk. Protams, biju gaidījis kaut ko pavisam ne­parastu, un tādēļ laikam visikdienišķākās pa­rādības man likās neparastas. Patiesībā nekā neparasta nebija.

Nolēmu izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Apsēdies uz piedāvātā krēsla un pie­klājīgi noliecis galvu uz Jamamoto kunga pusi, ar cieņu apjautājos:

—    Par ko spriedīsim šīsdienas sanāksmē?

—    Izskatīsim iesniegumu, kurā jūs lūdzat atļauju apskatīt zemūdens cilvēku audzē­tavu … — savā parastajā lietišķajā tonī ātri norunāja Vada.

—    Izpildot jūsu vēlēšanos, sensei… — pamājis ar galvu, steidza piebilst Jamamoto kungs, un viņa platajā sejā atplauka labsir­dīgs, mazliet mulss smaids.

Pēkšņi man atkal kļuva slikti. Nē, tas viss tomēr bija pārāk neaptverami. Nespēju iz­sekot savu sajūtu straujajai maiņai. Seja man bija sastingusi, bet dvēsele, sarāvusies čo­kurā, noslēpās manas būtnes visdziļākajā kaktiņā.

—     Oficiāli šīsdienas sanāksmes nosau­kums, — teica Joriki, — ir «Jūras dzīļu apgūšanas un ekspluatācijas sabiedrības ad­ministratīvā biroja CZPIST laboratorijas ko­misija». Bet tas ir pārāk gari, bez tam pietie­kami dziļi neizsaka un neatspoguļo būtību. Tādēļ parasti mēs saucam vienkārši par «biroja komisiju».

—    Kaut gan mēs esam komisija, nekas vai­rāk, ar mums ļoti rēķinās, — piezīmēja Soba.

—     Pilnīgi pareizi, — šūpodamies krēslā, teica Jamamoto kungs. — Es bez tam vēl esmu valdes loceklis. Tādēļ, ka pareģošanas mašīnas komisijas darbam ir ļoti liela nozīme, mani atsūtīja šurp par novērotāju . . .

Nolaidis acis, vārgā balsī nomurmināju:

—    Kas jums atļāva izmantot šo telpu?

—   Es, — pēkšņi atskanēja mašīnas skaļ­runī.

—         Jūsu nākotnes otrais pareģojums, sen- sei, — kā taisnodamies apstiprināja Tomojasu un atskatījās uz skaļruni.

Iestājās neveikls klusums. «Viņi mani žēlo,» es nodomāju. Man nebija kauns par savu nožēlojamo izskatu.

Jamamoto kungs uzrāva sērkociņu.

—    Sāksim? … — klusu jautāja Joriki.

Soba ieslēdza magnetofonu.

—    Sāksim gan, — Joriki teica. Viņš laikam šeit bija priekšsēdētājs. — Bez jebkādām for­malitātēm. Galvenais jautājums, kas mums šodien jāizskata, ir … hm … Kacumi-sensei lūgums piešķirt atļauju un mūsu lēmums šajā sakarā.

—   Lēmumu nosaka secinājums, — mašīna teica manā balsī, — tātad šo jautājumu nav ko izskatīt.

—   Pareizi, —• piekrita Vada, tīdama ap pirkstu matu šķipsnu. — Atliek tikai lēmumu realizēt dzīvē.

—    Neiebilstu. Bet komisijai ir jāpaskaidro. Ja jums nepatīk frāze «jautājuma izskatī­šana», varbūt var formulēt kā «atbildi uz lūgumu» .. . Tā, sensei, ņemdami vērā seci­nājumu, mēs diemžēl bijām spiesti noraidīt jūsu lūgumu. Atteikuma iemesls ir tas, ka jums, sensei, ir padomā slepkavība, jūs esat nolēmis izdarīt noziegumu, ko sauc par bērna slepkavību … Mēs noraidām jūsu lūgumu, lai šis noziegums netiktu pastrādāts .. .

Norijis siekalas, pacēlu acis. Taču nespēju izteikt vārdos to, ko domāju. Ka mani mie­rinādams, Joriki turpināja:

—    Lai sensei būtu skaidrs priekšstats, esam nolēmuši uzaicināt jūs paskatīties uz televi­zora ekrāna zemūdens cilvēka nākotni, kādu pareģojusi mašīna. Tā izlēmusi vienīgi mūsu komisija, taču mums liekas, ka tas jums dos vairāk nekā apskate. Pēc tam pāriesim pie secinājuma, kuru te jau pieminēja. Protams, vispirms jums paskaidrosim, kā un kāpēc šis secinājums tika izdarīts. Vienlaikus jums ra­dīsies patiess priekšstats par to, kas norisinā­jies šajās pēdējās dienās.

—    Bet slepkava taču esi tu! — iekliedzos vecīgi spiedzošā balsī, no kuras pats sabijos.

—    Jūs jau sen to zinājāt, sensei… Bet jāņem vērā, ka to nedrīkst atraut no visa pārējā … Jāizprot sakars ar veselo … citiem vārdiem sakot, kādu apsvērumu dēļ…

—    Vai tādēļ, — aizkaitināta pārtrauca viņu Vada, — labāk neapskatīt jautājumus, kuri sensei šķiet visnozīmīgākie? Piemēram, kad un kādam nolūkam izdarīja viņa nākot­nes otro pareģojumu …

Taisnība, to man gribējās uzzināt par visu vairāk. Bet es jutu, ka man redz cauri, un tas mani aizvainoja. Padomā tik, pat šī Vada sen jau uzskata mani par nelabojamu muļķi! Tas bija nepanesami. Man paspruka pirmie vārdi, kas tajā mirklī iešāvās prātā.

—   Vispirms gribu zināt, kas tas ir par se­cinājumu, par ko šeit spriež?

—    Redzat… — kā neziņā noteica Joriki un palūkojās apkārt.

Bet pārējie, skatīdamies uz saviem pirk­stiem, klusēja. Joriki šo klusēšanu droši vien iztulkoja kā atbalstu, tādēļ viņš, lēni aplai­zījis lūpas, teica:

—    Secinājums ir tāds, ka mums, sensei, vajadzēs lūgt jūs nomirt…

—    Nomirt? … Kas tās par blēņām!

Piecēlos no krēsla. Uztraukumu nejutu, lie­kas, pat ironiski pasmaidīju. Joriki turpināja:

… un tagad pamēģināsim izskaidrot jums, kādēļ…

—    Diezgan!

Ko šie tipi man var padarīt, neko, tikai jā­pieceļas un bez vārda runas ātri jāiet prom. Un nekas nenotiks, nekas taču nevar notikt. Bet, paraudzījies viņu nomāktajās, uztrauk­tajās sejās, pēkšņi es nodrebēju.

—     Paklausieties, sensei, —• paliekusies uz manu pusi, teica Vada. — Jūs nedrīkstat iz­samist. Jums jācīnās līdz pēdējam elpas vil­cienam.

Visi piekrītoši māja ar galvu. Joriki uz­mundrinoši sacīja:

—    Tieši tā. Tas ir secinājums, bet tīri loģisks secinājums. Mēs zinām, ka loģika mainās atkarībā no sākotnējās hipotēzes. Esam jau darījuši visu iespējamo, lai jūs glābtu, un sensei nekādā ziņā nedrīkst zaudēt cerības. Secinājums tagad jums ir zināms, un mes ceram, ka jūs pats radīsiet priekšnosa­cījumus, kas dos iespēju radikāli mainīt re­zultātu … Bet tagad lūdzu jūs uzmanīgi klau­sīties.


32

<p id="AutBody_0bookmark18">32</p>

Loģika nevar nonāvēt cilvēku … Vismaz nevar pastāvēt tāda loģika, kas pavēlētu man nomirt. Šie cilvēki smagi kļūdās. Paliku sē­žam zāles vidū, bet ne tādēļ, ka būtu noticējis viņu vārdiem vai arī lai cīnītos ar šo loģiku. Divi cilvēki jau aukstasinīgi nonāvēti, no mā­tes miesām ar varu izrauts bērns, kaut kur tuvumā klejo virtuozais slepkava. Lai kāda būtu šī loģika, mani nonāvēt viņiem acīm­redzot ir tīrais nieks. Taisnību sakot, pat klau­sīties viņos bija pazemojoši. Bet nez kādēļ nevarēju pakustēties ne no vietas. Man šķita, ka tad, ja sēdēšu pavisam nekustīgi, apstāsies arī laika gaita.

— Paskaidrošu visu pēc kārtas… — stei­dzīgi sāka skaidrot Joriki. — Par šīs organi­zācijas pastāvēšanu uzzināju apmēram pagā­jušā gada septembrī… tieši tad, kad mašīna bija pabeigta un sāka rādīt uz ekrāniem, kā plīst glāzes … Tajā laikā, atcerieties,' ar Ja­mamoto kunga ieteikumu no Centrālās ap­drošināšanas sabiedrības slimnīcas pie mums ieradās Vada-kuna. īsi sakot, viņa man pa­stāstīja par to pirmā …

Pētījoši paskatījusies man acīs, Vada teica:

—   Bet. visu es neizstāstīju. Vispirms viņu stingri pārbaudīju.

—    Un kā vēl! — Joriki pašķielēja uz viņas pusi. — Pārbaude bija stingra. Man pat likās, ka mani grib ievilkt mīlas tīklos. Viņa ne­pārtraukti stāstīja man dažnedažādus roman­tiskus un fantastiskus stāstus par nākotni, kuru it kā parādīšot mašīna. Biju pat pār­liecināts, ka viņa ir dzejniece. Pret visu iz­turējos diezgan miermīlīgi, un pēkšņi atklā­jās, ka tā bijusi briesmīga pārbaude.

—    Es pārbaudīju, kā viņš reaģē uz priekš­statu par nākotni… par nākotni, kas atrauta no tagadnes. Pareizāk sakot, pārbaudīju, kas viņu interesē vairāk — paši pareģojumi vai pareģošanas mašīna. Arī jūs, sensei, es pār­baudīju, vai atceraties? …

Jā, kaut kas tāds bija. Neko konkrētu ne­varēju atcerēties, tikai nāca prātā, ka viņa stāstīja kādus jocīgus niekus un man gri­bējās smieties. Gribēju kaut ko atbildēt, bet mēle bija kā sasieta un pār lūpām nenāca ne vārds.

—    Ar jums, sensei, stāvoklis bija bezce­rīgs. Jūs negribējāt pat dzirdēt par tādu var­būtību, ka nākotne varētu nodot tagadni. Tātad … Kā lai pasaka … Pareģošanas ma­šīna, piemēram, nevar atbildēt, ja nav sa­ņēmusi jautājumu. Jautāt pati sev tā nevar. Tādēļ, strādājot ar pareģošanas mašīnu, ir svarīgi, kas jautā. Šajā ziņā, sensei, man šķiet, jūs absolūti neesat spējīgs strādāt ar mašīnu.

—    Nav taisnība! Vissvarīgākie ir fakti! — Mana balss bija sausa un aizsmakusi. — Pa­reģojums nav pasaka! Tas … tas ir loģisks secinājums, kas balstīts tikai uz faktiem! Bet tu te pļāpā visādus … Eh, ko tur runāt! …

—    Jūs esat pārliecināts? Vai tad mašīna spēj strādāt ar pašiem faktiem? Bet ja nu galvenais ir tas, kā faktus pārvērš jautāju­mos?

—    Diezgan. Tā jau ir filozofija… Tu taču zini, ka esmu vienkāršs tehniķis.

—    Pareizi. Te, sensei, arī atklājas jūsu me­todes ierobežotība, izvēloties tēmu.

—    Kas jūs tādi esat, ka gribat mani mā­cīt? — Atmetu roku aiz krēsla atzveltnes un noliecos uz priekšu. Mēģināju kliegt, taču man aizrāvās elpa un katrs vārds iestrēga kaklā. — Joriki-kun, saki, ko gribi, tu tomēr esi un paliec slepkava! Bet tu, Vada-kuna? Tu nozagi manu bērnu! Jūs visi šeit esat prātā jukuši! Un jūs, Tomojasu-san? Jūs esat nepārspējams liekulis, nekas vairāk! Jūs me­lojat ik uz soļa, un es pat nezini, kā lai jūs tagad nosaucu …

—    Bet es taču… — it kā meklēdams pa­līdzību, Tomojasu skatiens slīdēja pāri grī­dai. — Es tikai centos glābt stāvokli. Darīju visu, kas bija manos spēkos …

—■ Tā ir, — teica Jamamoto kungs un pa­stiepa uz manu pusi izplestu plaukstu. — Arī

Tomojasu-sanam nebija viegli. Viņa stāvok­lis bija ļoti nedrošs, jo viņam vajadzēja slēpt no svešām acīm mūsu divkāršo organizā­ciju . ..

—    Divkāršo organizāciju?

—     Pagaidiet, atgriezīsimies pie mūsu te­mata, — teica Joriki. Viņš pagāja man garām, pie durvīm pagriezās un ar pirkstiem atbal­stījās pret darbgaldu. — Kopš neilga laika pareģošanas mašīnu esam sākuši lietot jūras dzīļu izmantošanas sabiedrības vajadzībām. To darījām jums, sensei, nezinot, taču jūs laikam nojautāt. Nē, šis skaitītājs nerāda pre­cīzi. Tam pierīkota ierīce, un tādēļ to var pa­griezt atpakaļ.

—    Kas jums atļāva tik patvaļīgi rīkoties?

—     Redzat, pa organizācijas līniju mani iecēla par mašīnu zāles vadītāju. Protams, sākumā es atteicos. Kaut arī jūras dzīļu iz­mantošanas sabiedrībai ir dotas lielākas piln­varas nekā valdībai, man bija ārkārtīgi ne­patīkami uzņemties tādu atbildību bez jūsu ziņas. Tomēr sabiedrības vadība man neļāva ilgi domāt. Tā steidzās. Tā gan saprata, ka jūras dzīļu apguve jau rit pilnā sparā un at­kāpties ir par vēlu, taču vajadzēja noskaid­rot, uz ko var cerēt nākotnē. Saklausījusi par pareģošanas mašīnu, sabiedrība tūlīt steidza to likt lietā. Pieprasīt pareģojumu oficiāli nevarēja … organizācija taču ir pilnīgi sle­pena … Tad pie mums atsūtīja Vada-kunu, noskaidroja, pārbaudīja un atzina, ka esmu pilnīgi piemērots. Vēl ilgi pretojos šai iecel­šanai. Ar visiem spēkiem centos pārliecināt un pierunāt, lai no mūsu slepenās organizā­cijas par atbildīgo personu kļūtu jūs. Netikās strādāt slepus no jums. Turklāt bija jābaidās, ka jebkuru brīdi jūs varētu atklāt mašīnas jaunās zināšanas, kādas tā noteikti iegūtu šajā darbā. Šai ziņā gan jūs bijāt ļoti lojāls un nekad neiedarbinājāt mašīnu bez komisi­jas atļaujas.

—    Tas liecina, — aizkaitināta teica Vada,

—     ka sensei interesēja nevis nākotne, bet pati mašīna.

—    Vai nevarētu palūgt mazliet maigākā tonī? … — skarbi teica Joriki un turpināja.

—    īsi sakot, paredzēdama tādas grūtības, sa­biedrības vadība uzdeva Tomojasu-sanam, cik vien iespējams, bremzēt programmēšanas komisijas darbu … Tomēr mūžīgi tāds ne­dabisks stāvoklis turpināties nevarēja. Vaja­dzēja atrast izeju …

—    Un jūs nolēmāt mani nogalināt?

—    Nē, ne toreiz. To, ka citas izejas nav, sapratām tikai vēlāk. Nebrīnieties, sensei, ka Vada-kuna šeit runā tādā tonī. Cenzdamās jūs glābt, viņa ir pavisam nomocījusies. Sa­biedrība iesniedza vairākus priekšlikumus, lai panāktu jūsu legālu atlaišanu, bet mēs ne- piekritām. Mēs nevarējām apieties ar jums cietsirdīgi. Ļoti labi sapratām, ko jums nozīmē paša radītā mašīna. Vada-kuna toreiz ierosināja, lai mašīna jūs analizē un pareģo jūsu nākotni. Izmēģinājuma pārbaude nekādu labvēlīgo rezultātu nedeva, bet mēs nolē­mām, ka galīgajam secinājumam ar to ne­pietiek. Gribējām precizēt… Uzdevām ma­šīnai pareģot jūsu rīcību tad, kad konkrēti zināsiet par darbu jūras dzelmē.

—    Un kas iznāca?

—   E-e… — Joriki apklusa un, sakniebis lūpas, sāka zīmēt uz galda stūra mazus kvad­rātiņus.

—   Zemestrīce! — skatīdamies uz gries­tiem, pēkšņi iesaucās Soba.

Patiešām, pa kājām uz ceļgaliem virzījās nelieli, viļņveidīgi grūdieni. Tas ilga tikai dažas sekundes.

—    Nu un? — es jautāju.

Joriki izklaidīgi pamāja.

—   Jā. E-e… Vārdu sakot, mēs sapratām, ka tas ir veltīgi.

—    Kas ir veltīgi?

—    Ka jums, sensei, šī nākotne ir nepane­sama. Jūs nespējāt iedomāties nākotni citādu, tikai kā ikdienas turpinājumu. Šai ziņā jūs lielas cerības likāt uz mašīnu, bet nespējāt traukties pretī nākotnei, kas ir atrauta no tagadnes … kas noliedz un grauj šo tagadni. Iespējams, ka jūs esat labākais programmē­šanas speciālists, bet programmēšana ir kva­litatīvas realitātes pārvēršana kvantitatīvā realitātē. Taču bez šīs kvantitatīvās realitātes atgriezeniskas sintēzes kvalitatīvā realitātē nākotne nav domājama. Tas ir vienkārši un

saprotami, bet jūs, sensei, šai ziņā bijāt ne­labojams optimists. Jums vienmēr šķita, ka nākotne ir tikai kvantitatīvās realitātes me­hānisks turpinājums. Tieši tādēļ reālā nā­kotne jums likās nepanesama, kaut gan tās pareģošana jūs vienmēr ļoti interesēja.

—    Nesaprotu. Tas viss ir muļķības. Par ko tu runā?

—    Pagaidiet, centīšos paskaidrot. Pēc tam jūs šo nākotni skatīsiet pats ar savām acīm uz televizora ekrāna. Jūs ne vien atklāti uz­stājāties pret nākotni, bet sākāt šaubīties pat par mašīnas spējām.

—    Neko nesaprotu. Kādēļ visu laiku ru­nājat it kā par pagātni?

—    Tādēļ, ka to visu pareģoja mašīna. Un, lai novērstu šo nākotni, jūs lauzīsiet doto vārdu, kā mēģinājāt darīt pirms dažām stun­dām, un izpaudīsiet organizācijas noslēpumu.

—    Un kas par to? Vai tas ir kas slikts, ja esmu pret šīm zemūdens kolonijām un zem­ūdens cilvēkiem? Varam iegūt otrā pareģo-

' juma nākotni, kas izrietētu no jaunajiem no­sacījumiem, un tā būtu lieliska. Pēc manām domām, tieši tā ir pareģošanas mašīnas vēr­tība, ka iespējams jau laikus izslēgt tādus idiotiskus nākotnes variantus.

—     Tātad, jūsuprāt, pareģošanas mašīna va­jadzīga nevis nākotnes veidošanai, bet gan tagadnes iekonservēšanai?

—     Tur jau ir tas suns aprakts … — stei­

dzīgi partrauca Vada. — Te nu ir viņš — Ka- cumi-sensei. Liekas, vairs nav ko piebilst…

—    Nedrīkst taču spriest tik aprobežoti, — es teicu, valdīdams augošās dusmas. — Vai tiešām jūs domājat, ka nākotne ar zemūdens kolonijām ir vienīgā iespējamā? Nekas nav tik bīstami, kā padarīt pareģojumu par ab­solūtu, to es jums mūždien esmu teicis ar putām uz lūpām. Tas taču ir fašisms. Tas ir tas pats, kas nodot garīgo varu politikāņu rokās. Kādēļ nemēģinājāt pareģot nākotni, pieņemot, ka noslēpumu atklāj?

—    Protams, ka mēģinājām … — rāmi teica Joriki. — Gala iznākums bija tāds, ka jūs, sensei, nogalinās.

—    Kurš?

—    Algotais slepkava, kas gaida ārā.


33

<p id="AutBody_0bookmark19">33</p>

. . . Un tādēļ mani nogalinās? Kāda nejē­dzība! Vēl būtu saprotams, ka nonāvē, lai ne­piepildītos pareģojums. Bet nonāvēt tieši tādēļ, lai piepildītos pareģojums par nonāvē­šanu? Protams, tas ir vienīgi iegansts, lai iz­rēķinātos ar mani.

— Aplam, — skaļrunī atskanēja mana otrā pareģojuma balss, un pēkšņi es jutos tā, it kā manām drēbēm varētu redzēt cauri.

—    Kas ir aplam?

—    Tas, ko tu pašreiz domā.

Visu skatieni pievērsās man. Balss mašīnā turpināja:

—     Tu maldies. Ar šo pareģojumu nebija apmierināts Joriki-kuns un viņa biedri. Viņi lauzīja galvas, domādami, kā tevi glābt. Un viņi lūdza man padomu.

—     Jūsu nākotnes otrais pareģojums, — ar skubu paskaidroja Joriki. — Neviens tā ne­rūpējas par cilvēka likteni kā viņš pats. Bez tam jūsu otrais pareģojums pazīst jūs labāk, nekā jūs sevi…

—      Pilnīgi pareizi… Viss, kas bija pēc tam, notika pēc mana plāna. Es esmu tava saprāta un neapzinātās gribas atspulgs.

—    Arī šīs slepkavības … un lamatas …

—     Jā. Par tām neviens nav atbildīgs. To visu tu darīji sevis dēļ.

—     Neticu. — Nez kādēļ paskatījos uz Joriki.

Joriki nolaida acis un pielika pirkstus pie deniņiem.

—      Kādēļ ne? Plāns bija pavisam loģisks, — mierīgi iebilda balss. Sajūta bija tāda, it kā mani no iekšpuses iztaustītu kāda roka. — Padomā pats. Visam vajadzēja virzīties uz vienu mērķi: kādi pasākumi jāveic, lai tu,

uzzinājis nākotni, neizpaustu organizācijas noslēpumu. Pirmajai slepkavībai neapšau­bāmi bija divi mērķi. Pirmkārt, tevi pašu sāka turēt aizdomās un tu vairs nevarēji meklēt atbalstu sabiedrībā. Otrkārt, tev izstāstīja, ka pastāv tirdzniecība ar embrijiem, un tādējādi sagatavoja turpmākajiem notikumiem …

—   Vai nav savādi, ka tieši tajā dienā es pirmoreiz sāku domāt par indivīda nākotnes pareģošanu? Un finansu nodaļas vadītāju mēs satikām gluži nejauši.

—   Tu maldies. Mājienu par šo ideju tev deva mašīna. Pati ideja bija sagatavota jau agrāk. Ja tu pats to nebūtu ievērojis, Joriki- kuns tev dotu mājienu. Un finansu nodaļas vadītāju tev arī palīdzēja izvēlēties Joriki- kuns. Greizsirdis bija novedis nelaimīgo sie­vieti tiktāl, ka viņa izpļāpājās. Viņa bija iz­stāstījusi, bet vadītājs to uzzinājis. Kā paredzēts organizācijas noteikumos, abiem vajadzēja aizbāzt mutes. Apsolījis paskaidrot kaut ko par slimnīcu, Joriki-kuns aizvilināja vīrieti uz norunāto vietu, kurp aizveda arī tevi. Pārējo tu jau zini. Joriki-kuns viņu no­nāvēja, bet es piedraudēju tev pa telefonu. Sieviete, iedzērusi indi, ko viņai iedeva Soba- kuns, paklausīgi izdarīja pašnāvību.

—    Cik nežēlīgi!

—    Tā nu ir …

—   Lai cik cēlu mērķu vārdā tiktu izdarīta slepkavība, tā vienmēr būs nejēdzīga …

—    Ar tamlīdzīgiem banāliem spriedumiem jautājumu par slepkavību atrisināt nevar. Slepkavība ir ļaunums ne tādēļ, ka atņem cil­vēkam viņa nīcīgās miesas, bet gan tādēļ, ka laupa viņam nākotni. Mēs bieži sakām: dzīve nav neko vērta. Īstenībā ar dzīvi mēs sapro­tam nākotni. Piemēram, tu. Tu taču biji no­domājis iznīcināt savu bērnu? '

—    Tas ir pavisam kas cits …

—    Kādēļ cits? Tev derdzās bērna nākotne, un pret viņa dzīvību tu izturējies pavisam vienaldzīgi. Laikmeta pagrieziena punktos, kad nākotne vēl nav zināma… kad vienas nākotnes glābšanai ir jāziedo cita nākotne … upuri ir neizbēgami. Vai tā nav? Ko tu iesāktu, ja tā sieviete nebūtu nomirusi? Tu būtu viņu pārbaudījis ar pareģošanas mašīnu un, uzzinājis par zemūdens cilvēkiem, sacēlis brēku pa visu pasauli.

—    Protams.

—    Tu esi atklāts. Jā, tieši tā tu būtu rīko­jies. Pateicoties tev, sabiedrība būtu sašutusi, satracinātais pūlis gāztos virsū zemūdens cil­vēku audzētavai, un nākotne tiktu sabra­dāta …

—    Kā tu to zini?

—    To pastāstīja mašīna, ko tu pats radīji.

—   Kaut vai tā. Bet nākotnei, kura pat vēl nav sākusies, nav tiesības sodīt tagadni.

—    Nav tiesības, bet ir atļauts.

—    Vēl mazāk tai ir atļauts.

—    Un to saki tu? Vai tu pats nepamodināji snaudošo nākotni? Var redzēt, ka tu pats ne­aptver, ko esi paveicis. Kad suns kož saim­niekam, vainīgs ir pats saimnieks. Taisnību sakot, tu nevarētu iebilst, ja būtu izrēķinā­jušies nevis ar sievieti, bet ar tevi…

—   Jā, bija arī tāds priekšlikums, — teica Joriki.

—    Bet mēs līdz pēdējam brīdim nezaudē­jām cerības. Nolēmām darīt visu nepiecie­šamo. Tas bija iespējams tādēļ, ka Joriki-kuns pats uzņēmās bīstamo slepkavas lomu.

—    Es tikai… — nomurmināja Joriki.

—   Jā, saki paldies Joriki… Saki viņam paldies, ka tevi nenosita… un tagad tev ir iespēja, kaut uz laiku, ielūkoties nākotnē … Un, starp citu, mūsu dēls … Jā, tu vēl nezini, mums ir dēls. Tā nav mana ideja, tas ienāca prātā Vada-kunai…

Palūkojos uz Vadu, bet viņa nenovērsās. Viņa izskatījās ļoti bāla, it kā būtu zaudējusi daudz asiņu, bet skatiens viņai bija vērīgs, gluži kā putnam. Pēkšņi man ienāca prātā mūsu vakardienas saruna, kad viņa teica, ka mani tiesās. Nē, viņa nejutās vainīga. Gluži otrādi, viņa apsūdzēja mani. Kāda jēga bie­dēt vilkaci ar bargiem skatieniem? Manas dusmas pamazām kliedēja apmulsums.

—   Tas ir viņas nopelns, ka tagad tu esi saistīts ar nākotni… Tā ir mūsu kopīga dāvana tev, pareģošanas mašīnas radītajam.

Tu saproti? Tādēļ, ka tu esi tīrs nākotnes priekšā. Tas ir ļoti svarīgi… Jo noziegumam pret nākotni atšķirībā no nozieguma pret ta­gadni ir būtiska un izšķiroša nozīme.

—    Tu domā, ka man vajadzētu pateikties par to, ka mans dēls pārvērsts par kropli un vergu? Man trūkst vārdu …

—    Pagaidi. Tu atkal neko neesi sapratis. Vēlāk tev paskaidrošu . .. Pēc tam kad tu biji salīdzis ar Joriki, tev beidzot parādīja Jama­moto kunga laboratoriju. Tu droši vien uz­skatīji, ka visi notikumi nav cits ar citu sais­tīti, ka tie ir nejauši, bet īstenībā tos saistīja viens pavediens. Viss bija jau iepriekš iz­domāts. Un mērķis bija sasniegts. Tev ļāva ielūkoties nākotnē, bet uzlika par pienākumu neko neizpaust. Pārējais bija atkarīgs no te­vis paša. Acis no tevis nenovērsuši, mēs gai­dījām. Vai tu dosies pretī nākotnei, vai at­kāpsies? …

—    Un kas notika?

—    Kāpēc tu jautā? Mēs taču runājam par tevi… Lai kā pūlējāmies, tu tomēr nemainī­jies. Visā šajā lietā tu iejauci vēl sievu un nonāci tiktāl, ka vajadzēja viņai visu atklāt. Vārdu sakot, rezultāts bija tāds pats, kā iz­darot pirmo pareģojumu. Tiesa, pie šā rezul­tāta tu nonāci pa apkārtceļu. Ja es nebūtu tevi apturējis, tu noteikti būtu izpaudis no­slēpumu, vai ne? … Tādēļ jau tevi ataicināja šurp, lai dotu pēdējo iespēju.

—   Jamamoto kungs vakar teica, ka nf vienmēr vajagot nonāvēt. Esot arī citi paņē­mieni.

—    Jā, ir. Parasti lieto mazāk manāmus līdzekļus. Sabiedrība taču ik dienas saņem astoņus simtus embriju. Neskaitot ārstus un vidutājus, par embriju uzpirkšanu katru dienu uzzina astoņi simti māšu. Tas ir, gadā divi simti deviņdesmit tūkstošu cilvēku. Tu laikam domā: tad nu gan ir noslēpums! Zī­mīgi, ka tas tomēr paliek noslēpums. Lai ap­slāpētu tukšo ziņkārību, mātēm iestāsta, ka embrijus pērk noziedzīgiem nolūkiem un līdz ar to viņas, mātes, kļūst par nozieguma līdz­dalībniecēm. Bailes, par ko sievietei samaksā septiņus tūkstošus jēnu, spiež viņu pievaldīt mēli. Ja nemaksātu neko, tad, protams, būtu daudz sarežģītāk… Tu domā tā: kādēļ jā­maksā par embriju septiņus tūkstošus, ja vi­ņus tikpat iemet kanalizācijā. Bet zemūdens kolonijām šie trīs miljardi gadā ir piliens jūrā. Septiņi tūkstoši jēnu par veselu cilvēka dzīvi, tas taču ir tik lēti. Starp citu, psihologi, ņemot vērā pašreizējās pārtikas produktu un plaša patēriņa priekšmetu cenas, ir aprēķinā­juši, ka cilvēks izmaksā tieši septiņus tūk­stošus jēnu. Interesanti, vai ne? Protams, tiem septiņiem tūkstošiem jēnu, kurus saņēma tava sieva, ir pavisam cita jēga … Tas bija vienkārši žests. Cilvēka vērtība arī nav vien­mēr vienāda. Kad iznāk saskarties ar dau­dziem cilvēkiem, izņēmumi vienmēr ir nepie­ciešami. Kamēr tas skar tos, kas jūtas kā no­zieguma līdzdalībnieki, vēl nav bīstami. Tad tā ir individuāla saslimšana, kaut kas līdzīgs kuņģa slimībai. Zināmā mērā sabiedrībai tas ir pat izdevīgi, jo embriju skaits arvien pie­aug. Pavisam citādi ir, kad noslēpums izkļūst ārpusē. Baumas pārvēršas par neindividuali- zētu sabiedrības uzskatu, kas plosās kā gripas epidēmija. Protams, tad attiecīgi jārīkojas… Dažkārt jāsoda ļoti bargi, piemēram, kad iekrīt vidutājs, kā bija ar to sievieti. Ar vi­siem tā nedrīkst, tas sagādā pārāk lielas ne­patikšanas. Nogalināt nav grūti, bet ir liela noņemšanās ar līķi. Parasti izvēlas tādus pa­ņēmienus, kas neatstāj pēdas. Piemēram, pa­stiprina baiļu sajūtu, bet, ja tas nelīdz, māk­slīgi rada psihisku traumu … Bet negribētos ticēt, ka tu labprāt beigtu dzīvi ārprātā.

—    Par sevi tu tik viegli nespriestu …

—    Nerunā muļķības… Tava nāve ir arī mana nāve. Bet nebūsim sentimentāli. Ja vien tu spētu spriest aukstasinīgi, tu pats būtu iz­darījis šādu secinājumu… Tas ir daudz la­bāk, nekā samierināties un eksistēt kā cil­vēka vrakam. Bez tam sabiedrība laipni pie­kritusi izmaksāt tavai ģimenei apdrošināšanas prēmiju…

—    Apdrošināšanas prēmiju? Kāda labsir­dība! … Bet, ja tava griba ir arī mana griba, tad mana nāve savā ziņā būtu pašnāvība. Vai pašnāvniekiem pienākas apdrošināšanas prē­mijas?

— Par to neraizējies. Tava nāve izskatīsies pēc nelaimes gadījuma. Tu mirsi, pieskāries augstsprieguma vadiem . ..


34

<p id="AutBody_0bookmark20">34</p>

Cik ilgs laiks ir pagājis? Nezinu. Aiz loga sabiezējusi krēsla. Neviens nav pakustējies. Arī es sēžu kā snaudā, krampjaini ieķēries savā laikā. Man liekas, ja šis klusums turpi­nāsies bezgalīgi, nekad nebūs arī nākamā mirkļa.

Vai es par kaut ko domāju? Laikam gan, bet tie bija tikai sīkumi. Kas izgludināja Jo­riki bikses — viņa saimniece vai Vada? … Kur esmu iebāzis rēķinu par televizoru? … Biju iestidzis šajās juceklīgajās domās un ne­varēju pakustēties. Acīmredzot mūsu emoci­jas iedarbojas uz nervu sistēmu daudz stip­rāk par domām. Gaidīju brīdi, lai bēgtu. Muskuļi man bija sasprindzināti kā kaķim, kas gatavs lēcienam. Nē, salīdzinājums ar kaķi nav vārdi vien. Manā iztēlē, it kā ap­liecinot ikdienas nemitīgo ritumu un protes­tējot pret šā plūduma bezjēdzīgo apraušanos, parādījās saules pielijuši, ziedos slīkstoša ve­randa. Kamēr pastāvēs šī veranda, es ne­miršu, neparko nemiršu.

Pēkšņi, nočīkstinājis krēslu, piecēlās Soba.

— Vai nav jau laiks? …

—     Nogalināt? — Apgāzdams krēslu, arī es pielēcu kājās.

—    Nē jau nē … — nobijies izdvesa Joriki.

—      Mūsu rīcībā vēl ir divas stundas, — ātri ierunājās Vada. — Mums jāparāda jums pa televizoru zemūdens cilvēku audzētava, bet pēc tam, ja vēlēsieties, jums parādīs jūras dzīļu koloniju nākotni.. .

—      Viņš katrā ziņā gribēs to redzēt, — sauca balss no mašīnas. — Tāda ir pro­gramma, ne velti nāve atlikta uz pulksten deviņiem. Loģika nav viņu pārliecinājusi, viņš joprojām nesaprot. Vēl viņš domā pre­toties …

—     Tātad var sākt? — jautāja Soba un To­mojasu aiz muguras pastiepa roku uz pults pusi.

Tomojasu pavirzījās nost.

—     Ja jūs atļautu, vispirms gribētu glāzi ūdens … — viņš palūdza, kautrīgi paskatī­damies uz Vadu.

—    Varbūt augļu sulu?

—     Jā, lūdzu. Rīkle pavisam izkaltusi… Piedodiet, ka jūs apgrūtinu …

—      Nekas, lūdzu. Man tik un tā jānoiet lejā pie Kimuras un jāsaka, lai viņi dodas prom un negaida mūs …

Augstu pacēlusi galvu, viņa līganā gaitā devās uz durvīm. Es viņu apturēju.

—         Tātad Kimura un viņa līdzstrādnieki arī ir saistīti ar šo organizāciju?

—   Nē, viņi neko nezina … —• viņas vietā atbildēja Joriki.

Tajā pašā mirklī, ar visu spēku atspēries pret grīdu, metos uz durvīm. Jāizstāsta viss Kimuram un jālūdz palīdzība, citas izejas nav. Visa šī banda ir prātā jukusi… Taču nebiju paguvis pieskarties durvju rokturim, kad tās atsprāga vaļā un uz sliekšņa parādījās tas pats jaunais cilvēks, slepkavību speciā­lists, ar atplestām rokām, it kā lai mani sa­tvertu, ja man paslīdētu kāja un es kristu. Viņš stāvēja, mulsi smaidīdams, pacēlis savas garās rokas, nezinādams, ko ar tām iesākt.

—   Jūs tomēr gribat… Kādēļ tas vajadzīgs, sensei? …

Metos viņam virsū, ar kreiso plecu tēmē­dams viņam krūtīs, lai nogāztu viņu no kā­jām un pats pa labo pusi aizslīdētu garām. Taču biju nošāvis buku. Sajutu spēcīgu grū­dienu vēdera kreisajā pusē, apmetu kūleni, bet nākamajā mirklī mani jau svieda pret pretējo sienu. Nokritu un paliku guļam jo­cīgā, nedabiskā pozā. Ķermeņa apakšdaļa it kā bija atdalījusies un nez kur pazudusi. Pēc tam es atguvu normālu telpiskuma sajūtu un jutu sirds apkaimē skaudras sāpes.

Joriki ar Tomojasu piecēla mani kājās un, no abām pusēm balstīdami, nogādāja vecajā vietā. — Sviedri… — klusu teica Vada, uz­likdama man uz delnas salocītu kabatlakatu. Jamamoto kungs šūpoja galvu un smagi pūta. Atskatījos uz slepkavību speciālistu. Viņš stāvēja turpat, kur pirmīt, tai pašā pozā, mute viņam bija pavērta.

—          Jūs pats to gribējāt, sensei… Mēs jau brīdinājām: sak, nesamulsti, ja es tā da­rīšu … Toreiz nodomāju, ka tas ir tikai joks, bet es taču nevarēju …

—    Labi. Ej un gaidi, — pavēlēja mašīna.

Viņš laikam neatšķīra mašīnas balsi no ma­nas balss. Nejuzdamies pārsteigts, viņš pa­māja ar galvu un izgāja ārā, brezenta kurpju pazoles šļūkādams.

—          Sāciet bez manis, — teica Vada un arī izgāja.

—          Tu runa un rīkojies tieši tā, kā pare­ģots, — pārmeta mašīna, skaidri izrunādama katru vārdu.

Joriki nodzēsa gaismu, un Soba ieslēdza televizoru.

Piepeši, it kā tumsa būtu mani atbrīvojusi, es iekliedzos. Rīkle man bija izkaltusi, balss skanēja svešādi.

—           Kādēļ… Kam tas viss vajadzīgs? Kāpēc jūs nenogalināt, ja esat nodomājusi to darīt?

Joriki pagriezās, no televizora ekrāna krī­tošās violetās gaismas apspīdēts.

—           Mums taču ir vienalga, sensei… — viņš nedroši teica. — Ja jūs atsakāties skatī­ties …

Es klusēju … locīdamies aiz sāpēm vēderā.


INTERLūDIJA

<p id="AutBody_0bookmark21">INTERLūDIJA</p>

Zemūdens cilvēku (Uz ekiana redzamas audzētava dzelzs durvis, uz kuiam ai

Komentē Jamamoto baltu eļļas krāsu uzrakstīts kungs skaitlis «3». Parādās jauns

cilvēks baltā virsvalkā un, spilgtajā gaismā piemiedzis acis, apstājas objektīva priekšā.)

—           Šeit ir audzēšanas kamera. Parādīsim jums, sensei, jūsu bērnu … (Jaunajam cilvē­kam.) Vai jums viss ir sagatavots?

—    Tieši tā … Šeit, trešajā kamerā …

—          Nē, nē, neko nevajag paskaidrot. Pa­rādiet sensei viņa dēlu.

(Jaunais cilvēks piekrītoši pamāj un atver durvis. Iekārtojums gandrīz tāds pats kā cūku audzēšanas kamerā. Jaunais cilvēks uzkāpj pa dzelzs kāpnēm un nozūd.)

—           Ja jūs dosieties pa labi uz priekšu pa šo gaiteni, tad nokļūsiet pie ēkas pēdējās fa­sādes, kur jūs, sensei, bijāt vakar.. Atcera­ties? Pie baseina, kurā mācīju suni… Tur ir gara apakšzemes pāreja, vairāk nekā trīs­desmit minūtes ko iet, drīzumā izlemsim, vai neierīkot šaursliežu dzelzceļu.

(Jaunais cilvēks atgriežas, nesdams rokās stikla trauku.)

—    Pieaugums ir?

—    Jā, brīnišķīgi.

(Stikla kolba parādās tuvplānā. Redzams kurkulēnam līdzīgs embrijs. Caurspīdīgā sirds trīs kā sakarsis gaiss. Tumšajā receklī kā ugunīgas šautras uz visām pusēm stīdz asinsvadi.)

—    Tas, sensei, ir jūsu dēls … Kā jums viņš patīk? … Mundrs puišelis, vai ne?… Ja jums nav iebildumu, dosimies tālāk. (Ek­rāns satumst.) Mazliet pagaidīsim, kamēr viņi tur visu sagatavo. Tātad mūsu zemūdens cil­vēku audzētava ir sadalīta audzēšanas, audzi­nāšanas un apmācības sektoros. Audzēšanas sektoru neapskatīsim, tas neko neatšķiras no dzīvnieku kamerām. Audzināšanas sektora atšķirību no apmācības sektora nosaka bērnu vecums. Pirmajā turam bērnus no dzimšanas līdz pieciem gadiem, otrajā — par sešiem ga­diem vecākus. Pagaidām mums tādu ir ļoti maz, — tie dzimuši tajā laikā, kad darbs vēl bija eksperimenta stadijā. Viens bērns te ir astoņus gadus vecs, astoņiem ir septiņarpus gadu, divdesmit četriem — septiņi gadi un, beidzot, simt astoņdesmit vienam — seši gadi. Piecgadīgu bērnu mums jau ir četrdes­mit tūkstoši, četrgadīgus un jaunākus katru gadu iegūstam no deviņdesmit līdz simt tūk­stošiem. Tāpēc jau ar nākamo gadu apmācī­bas sektorā darbam būs īsti plašs vēriens. Tagad dažādās vietās okeāna dzīlēs notiek strauji šā sektora nodaļu būvdarbi. Tādu būs vairāk nekā divdesmit, un katrā no tām varēs uzņemt no trīs līdz desmit tūkstošiem bērnu …

(«Piedodiet, mēs likām jums gaidīt,» pār­trauc balss. Ekrāns kļūst gaišs. Milzu baseina iekšpuse. Neskaitāmas sīkos nodali jumos sa­dalītu garu plauktu rindas. Katrā nodalījumā peld pa zemūdens mazulim.)

— Tā ir zīdaiņu kamera. Katru dienu uz šejieni viņus pa pieciem simtiem vai pat pa tūkstotim atgādā no dzemdību kameras. Ide­āli būtu, ja viņus šeit varētu atstāt piecus mēnešus … līdz «atņemšanai no krūts» … bet tad vajadzētu ierīkot baseinus ar simt div- desmittūkstoš vietām. Tas praktiski ir neie­spējami. Tāpēc šeit visus turam līdz diviem mēnešiem un eksperimentam pa trīssimt zī­daiņu no nākamajiem mēnešiem. Pārējos divu mēnešu vecumā nogādā audzināšanas sektora filiālēs, kas pakļautas nākamo zem­ūdens koloniju pārvaldēm. Mums pastāvīgi trūkst darbinieku, tā ka ir zināmas bažas, to­mēr mirstība, par brīnumu, ir ārkārtīgi zema. Šajā baseinā atrodas trīsdesmittūkstoš zī­daiņu, bet pavisam ir pieci šādi baseini. Vēl iekārtots paraugbaseins bērniem no trim līdz pieciem mēnešiem, kā arī audzināšanas un

apmācības nodaļas šā baseina audzēkņiem. Pēc tam jūs varēsiet apskatīt, tagad pavēro­jiet, kā zīdainis.saņem pienu .. .

(Objektīvs pavēršas pret kādu nodalījumu. Tā ir caurspīdīga plastmasas kaste. Ar galvu uz leju un dibenu uz augšu guļ zemūdens ma­zulis — sīciņa būtne, visa vienās baltās krun­ciņās. Var redzēt, kā darbojas viņa žaunas. Kastes vākā ir izciļņi, no tiem uz paresnu cauruli, kas iet pāri plauktam, stiepjas tievas šļūtenes. Apakšā atrodas vēl viena caurule, no tās uz katru kasti iet nozarojums.)

—    Pa augšējo cauruli piegādā pienu, pa apakšējo aizplūst netīrumi…

(Šajā mirklī piepeld tehniķis akvalangā, pamāj mums un vieglītēm pieklauvē pie kas­tes sienas. Mazulis pamostas, lēnām apveļas uz muguras un, ātri ātri kustinādams žaunas, ar muti pieplok pie griestu izciļņa. Seja vi­ņam gluži kā jebkuram zīdainim, kad tas ēd, taču neparasti ir tas, ka līdz ar katru norīto malku no žaunu spraugām izplūst piens. Pa­mazām kasti no iekšpuses aizsedz balta migla. Tagad var pārliecināties, ka apakšējā caurule ir paredzēta ūdens apmaiņai.)

—    Vissarežģītākā bija nevis barības, bet temperatūras problēma. Mēs, protams, gaidī­jām, ka līdz ar žaunu attīstību notiks izmai­ņas iekšējās sekrēcijas dziedzeros, ādas uz­būvē, zemādas tauku uzkrāšanas procesos, taču neko konkrētu paredzēt nevarējām. Tur­klāt galīgi nomocījāmies ar ādas fiziskās un fizioloģiskās pretestības spējas problēmu. Ar pieaugušajiem ir vienkārši: jāsagādā sintē­tiskā auduma apģērbs, un viss kārtībā, jo ūdens slikti vada siltumu… Šo jautājumu, starp citu, esam atrisinājuši sekmīgi… Vis­vairāk mūs nodarbināja jautājums par to, kādu temperatūru uzturēt piena barošanas periodā. Kā jūs zināt, siltasiņu dzīvnieki nav atkarīgi no apkārtējās vides temperatūras, viņu ķermeņa temperatūra ir pastāvīga; šā apstākļa dēļ viņi var iztērēt lielu enerģijas daudzumu. Zemūdens cilvēki izrādījās apvel­tīti ar augstāku pielāgošanās spēju, viņi spēj pazemināt sava ķermeņa temperatūru atbil­stoši ūdens temperatūrai, un, ja mēs to pie­ļautu, tie kļūtu par vārgām, nekam nederī­gām, flegmātiskām būtnēm. No otras puses, nedrīkst viņus pieradināt arī pie trīsdesmit piecu grādu temperatūras, jo tas traucētu ādas normālu attīstību un zemādas tauku uz­krāšanos. Tā radās pamatīga dilema. Taču mēs to atrisinājām. Palūkojieties uz augšējo cauruli… Pa to tek piens un arī jūras ūdens, kas atdzesēts līdz sešiem Celsija grādiem. Parasti pret bērniem ir pavērsti knupīši, pa kuriem tek piens, bet trīsreiz diennaktī — no rīta, dienā un vakarā, vadības kabīnē nospie­žot sviru, cauruli pagriež un no knupīšiem zīdaiņiem virsū šļācas auksta ūdens strūkla, astoņas sekundes ar desmit sekunžu garu starplaiku. Tā ir masāža ar aukstu ūdeni. Re­zultāti pārspēja visu cerēto. Žēl, ka nav iespējams jums parādīt, kā mazuļi zem dušas spirinās!… (Smejas, māj ar roku.) Pietiek, dosimies tālāk. Mums nav pārāk daudz laika, tādēļ pāriesim tūlīt pie pēdējās grupas, pie piecgadīgajiem bērniem.

(Ekrāns satumst un atkal iedegas. Baseins pamatskolas klases telpas lielumā. Ap trīs­desmit bērnu — zēnu un meiteņu ar gumijas pleznām pie kājām brīvi peld visos virzienos. Visparastākie japāņu bērniņi ar baismi ie­plestām nemirkšķinošām acīm, gariem ma­tiem, kas plīvo kā ūdenszāles, žaunu krokām kaklā un ļoti šauriem krūšukurvjiem. Dzir­dams nerimstošs troksnis, it kā sarūsējuša dzelzs gabala čīkstoņa. No griestiem nokarā­jas vesels metāla cauruļu mudžeklis. Virs ūdens peld koka gabali. Sienās sarežģītas formas veidojumi, izciļņi ar iedobumiem. Acīmredzot tie domāti rotaļām.)

— Dzirdat troksni? Viņi griež zobus. Zobu griešana — tā ir zemūdens cilvēku valoda. Balss saites ir atmirušas, zem ūdens tām arī nebūtu nekādas nozīmes. Zemūdens cilvēki lieto Morzes ābeci, viņi sazinās japāņu va­lodā, tā ka pārtulkot nav grūti. Šādai valodai ir tā priekšrocība, ka sarunāties var ar kāda priekšmeta palīdzību. Sarunāties iespējams arī slepeni, pieskaroties cits citam ar pirk­stiem, runāt var ēdot, ar pilnu muti, dauzot ar kāju pa grīdu. Ir radīta ļoti vienkārša ābece no burtiem, ko veido horizontālu un vertikālu līniju sakārtojums. Pašreiz jau as­

toņpadsmit mūsu līdzstrādnieku, visi bijušie telegrāfisti, prot zemūdens cilvēku valodu, bez tam strādā elektronu tulkošanas mašīna, tā ka mēs saviem audzēkņiem varam sniegt pietiekami labu izglītību. Pavērojiet, visi sa- ausījās. Droši vien ir dota pavēle no sakaru kabīnes.

(Kādu brīdi visi bērni nepakustēdamies raugās uz vienu pusi. Pēc tam, aizsteigda­mies cits citam priekšā, viņi metas pie krei­sās lūkas. Objektīvs viņiem seko. Parādās di­vas sievietes akvalangos. Viena nostājas pie lielas kastes, otra klaudzina ar diviem dēlī­šiem. Acīmredzot kaut ko skaidro. Bērni no­stājas ar seju pret sievietēm. Izņēmušas no kastes plāksnītes prāvas grāmatas lielumā, viņas izdala tās visiem pēc kārtas. Kāds bērns, tikko saņēmis melno plāksnīti, tūlīt nokož no tās gabalu.)

—    Vakariņas.

(Sieviete ar dēlīšiem iesit bērnam, kas sācis ēst. Nošņirkstinājis zobus, viņš metas bēgt.)

—    Tas ir sods par sliktu uzvedību. Pie mums audzina stingri. Ēst ir atļauts tikai savā istabā.

—    Vai tas bērns … Vai viņš smējās?

—    Hm … Viņiem jūtas izpaužas mazliet citādi. Vismaz tādā nozīmē, kā mēs to sapro­tam, viņš nesmējās. Līdz ar plaušām ir at­miruši diafragma, tā ka viņi nespēj smieties. Viņi arī neraud. Viņiem ir izzuduši arī asaru dziedzeri, tie nevarētu raudāt, pat ja gribētu.

—          Varbūt viņi raud kaut kā citādi, bez asarām?

—          Ja var ticēt Džeimsam, cilvēks neraud aiz skumjām, gluži otrādi, viņam ir skumji tādēļ, ka viņš raud. Iespējams, ka tie nepa­zīst skumjas, jo viņiem taču nav asaru dzie­dzeru.

(Garām objektīvam aizpeld meitenīte. Viņa izbrīnījusies atskatās. Maza, šaura sejiņa, lie­las, spožas acis. Griezīgi čirkstinādama, viņa apgriežas apkārt un aizpeld …)

—    Kāda cietsirdība!

—    Ko jūs teicāt?

—    Tā taču ir traģēdija …

(Jamamoto kungs smejas.)

—           Nē, tā nedrīkst. Jūs uztiepjat viņiem savu līdzjūtību uz analoģijas pamata. Labāk dosimies tālāk … Uz mācību paraugnodaļu sešgadīgiem un vecākiem bērniem . . .

(No ekrāna.)

—          Varbūt piekritīsiet mazam pārtrauku­mam? .. .

—          Jā, pareizi. Tas ir patālu. Viņiem jāpār­vieto televīzijas kamera uz zemūdeni. Pa to laiku, lūdzu, ieslēdziet gaismu …

Hipotēzē par ceturtā ledus laikmeta beigām

sei, būsiet par to jau dzirdējis, šorīt jums zvanīja pa telefonu. Tas ir padomju priekšlikums par sadarbību

Pārtraukuma laikā ziņo Tomojasu kungs — Es taču esmu tikai vienkāršs ierēdnis, tādēļ stāstīšu īsi, pāris vār­dos . .. Jūs, Kacumi-sen-

Klusā okeāna dzīļu vulkānu grēdu aktivizēša­nās procesu pētīšanā. Taisnību sakot, mēs ar Joriki- sana palīdzību jau agrāk izdarījām šos pētījumus. Protams, arī Padomju Savienībai ir visas šīs ziņas, bet tas ir politikas jautā­jums …

—   Ja varētu mazliet īsāk, — palūdza Jo­riki.

—    Jā, protams . . . Starp citu, es nemaz gari nemāku stāstīt, jo šajās lietās esmu īsts nepraša. Vulkānu grēdas Klusā okeāna dzi­ļumos patiešām aktivizējušās. Tas, jādomā, ir saistīts ar meteoroloģiskajām svārstībām bei­dzamajā laikā. Sevišķi ar to, ka ziemeļu pus­lodē vasaras periodā pastāv neparasti augsta temperatūra. Sākumā par šo parādību cēloni uzskatīja saules plankumus vai arī to, ka cil­vēki zemes virsū patērē aizvien vairāk ener­ģijas, kādēļ atmosfērā palielinājies ogļskābās gāzes daudzums, bet izrādījās, ka ar to vien nevar izskaidrot.

Tāpat jau bija zināms, ka jūru un okeānu līmenis celsies, jo kusīs ledāji un polu cepu­res, kas izveidojušās ceturtajā ledus laik­metā, taču pašreizējā līmeņa paaugstināšanās neatbilst aprēķiniem. Teiksim, zināja, ka pēc tūkstoš gadiem ledāji būs pilnīgi izkusuši un okeānu līmenis, tāpat kā pēc pagājušā, trešā ledus laikmeta … vispār okeānu līmenim būtu jākļūst par simt metriem augstākam, tā­dēļ daudzas valstis pamazām jau sākušas pārvietot pilsētas un uzņēmumus tālāk prom no krastiem — uz augstienēm un plakankal­nēm. Vienīgi mūsu valdība atstājusi šo jautā­jumu pašplūsmei un izliekas neko par to nezinām … droši vien tādēļ, ka mums nav tādu plakankaļņu.

Pēc pagājušā ģeofiziskā gada ir noskaid­rojies, ka ūdens okeānos pieplūdis vairāk, nekā izkusuši ledāji. Pēc mērījumiem iznāk, ka trīs reizes vairāk, saprotat? … Daži zi­nātnieki pat apgalvo, ka trīsarpus reižu vai­rāk . .. No otras puses, sauszemes grimšana nav izskaidrojama arī ar gruntsūdeņu izsīk­šanu. Tātad var būt tikai viens izskaidro­jums — kaut kur atkal un atkal rodas jūras ūdeņi. Citiem vārdiem sakot, ļoti aktīvi sā­kuši darboties zemūdens vulkāni. Kā izpētīts, vulkāniskās gāzes gandrīz pilnīgi sastāv no ūdens tvaikiem, uzskata pat, ka visa okeāna ūdens masa ir izveidojusies no vulkāniska­jām gāzēm. Es maz ko saprotu šajā jautā­jumā, bet tā laikam ir . ..

Spriežot pēc tā, cik spēji palielinās ūdens daudzums, tas nav kaut kāds vietējs izvir­dums … Es daudz ko nesajēdzu, taču liekas, ir sācies velns zina kas. Jaunākie uzskati ir, ka sauszeme ir zemes garozas iecirkņi, kas satur daudz radioaktīvo vielu, kuras zemes garozu sasildījušas, izkausējušas un izstiepu­šas. Tātad zem garozas atrodas milzums iz­kausētas lavas. Kad šī lava uzburbst un iz­laužas zemes virspusē, rodas vulkāns. Bet lavai tā nav izeja. Vēl vairāk — zemes garo­zas iecirkņi no lavas kļūst arvien biezāki un smagāki, tie spiež uz lavu, un lava galu galā sāk spraukties ārā tiem gar malām gluži kā ievārījums no saspiesta pīrāga. Tas, protams, notiek uz jūras un sauszemes robežām.

Uzskata, ka šādām parādībām jāatkārtojas ik pa piecdesmit vai deviņdesmit miljoniem gadu. Ir noskaidrots, ka uz Klusā okeāna un Āzijas kontinenta robežas notiek aizdomīga kustība. Tā saucamajā Klusā okeāna uguns aplī, zemestrīču joslā … Es nezinu, ko tas va­rētu nozīmēt. .. Iznāk, ka pašreizējā atmo­sfēras temperatūra un okeānu līmeņa celša­nās ir ne tikai ar ledus laikmetu saistītas parādības, bet vēstī milzu katastrofu, kāda notiek reizi piecdesmit miljonos gadu. Lūk, ko nozīmē hipotēze par ceturtā ledus laik­meta beigām …

Nezinām, kurš pirmais izteica šo domu, taču tā sāka izplatīties, un tad visas valstis atģidās un ātri pārtrauca ģeofiziskā gada pē­tījumus. Ja hipotēze ir pareiza, tad tuvākajā nākotnē izvirdīs simtiem reižu vairāk zem­ūdens vulkānu nekā tagad, okeānu un jūru līmenis celsies par trīsdesmit metriem gadā, tā ka pēc četrdesmit gadiem tas būs par tūk­stoš metriem augstāks. Pamēģiniet publicēt tādas ziņas, tad redzēsiet, kas notiks. Tūlīt sabruks valsts un sabiedriskā kārtība. Izņe­mot Padomju Savienību, visas pārējās valstis būs zem ūdens, noslīks Eiropa, nogrims

Amerika, virs zemes paliks tikai Klinšu kalni, no Japānas pāri paliks kādas desmit kalnai­nas saliņas. Valdībām tas jāslēpj no iedzīvo­tājiem, kamēr nebūs veikti attiecīgie pretpa- sākumi.

Patiešām, visas valdības apņēmušās neko neizpaust. Bet valdībās visu laiku notiek da­žādas pārmaiņas, akli uzticēties tām ne­drīkst .. . Tādēļ vislielākie finansu karaļi ap­vienojušies un izveidojuši īpašu komiteju ne­pieciešamo pasākumu izstrādāšanai. Vēlāk šo komiteju pārveidoja par jūras dibena ap­gūšanas un ekspluatācijas sabiedrību …

—    Tas taču ir negodīgi!

Man svila mute, it kā tā būtu izplaucēta ar kādu stipru skābi. Nezinu, vai biju īsti no­skaities, vai tikai biju nolēmis noskaisties, varbūt dusmas bija tikai iegansts, taču man vajadzēja kliegt pilnā balsī.

—    Ja es to būtu zinājis … — runājot man mežģījās mēle. — Kāpēc? Kādēļ neteicāt man tūlīt? Ja es pašā sākumā to būtu zinājis . . . es …

Joriki paraudzījās manī caur pieri.

—    Jūs tā domājat? — viņš jautāja.

—    Nu vai tā drīkst? … — Mana balss ska­nēja kā vaids. — Jūs slēpāt no manis notei­cošo faktoru…

—     Diez vai tam būtu kāda nozīme. Ja jūs, sensei, būtu zinājis to jau agrāk, jūs vēl ne­atlaidīgāk turētos pie tagadnes un nodarītu daudz ļauna.

—    Kādēļ? …

—    Vai pasaules mēroga plūdi jūs biedē?

—    Jā.

—    Bet vai tas, ka eksistē zemūdens cilvēki, jūs izglāba no šīm bailēm?

Mēģināju atbildēt, bet nespēju. Man bija tāda sajūta, ka kuru katru acumirkli sākšu smilkstēt kā vajāts dzīvnieks … Viss degu vienās ugunīs, tikai kājas stindzināja ledains aukstums. Gluži kā zagtos klāt nāve.

—    Tieši tādēļ, — lēni stiepa vārdus Jo­riki, — visas šīs runas par zemūdens vulkā­niem es uzlūkoju par mazāk nozīmīgām.

—    Kādēļ? — Tomojasu bija neapmierināts. — Tagadne nav tikai ledus laikmets, tā ir ce­turtā ledus laikmeta beigas. Iespējams, ka pavisam jauna ģeoloģiska laikmeta sā­kums . . .

—    Tā tas ir. Bet zemūdens kolonijām ir ļoti liela patstāvīga nozīme, neatkarīgi no ģeolo­ģiskām katastrofām. Tās ir brīnišķīgas pa­saules, un nepavisam ne tādēļ, ka tās ir ne­pieciešamības radītas. Man, piemēram, Pa­saules okeāna ūdens līmeņa celšanās ir tikai labs arguments, lai sakustinātu mantīgās šķiras.

—    Nepareizs uzskats, Joriki-san, nepareizs uzskats . . .

—    Lai būtu nepareizs. Mums abiem, To- mojasu-san, ir dažādi uzskati… Jā, sensei, mēs darām vienu darbu, bet raugāmies uz to katrs citādāk. Šī finansistu banda ir ieplāno­jusi ar mūsu uzņēmumu labi nopelnīt, vai nav tiesa, Tomojasu-san? Varbūt jūs domā­jat, ka viņi upurē savus gaistošos kapitālus nākotnes labā?

— Jūs pārspīlējat, — sašutis sacīja Tomo­jasu. — Vienalga, vai tas būtu otršķirīgs vai pat trešās šķiras jautājums, skaidrs ir viens: visas pilsētas un ciemi aizies dibenā. Par to nav šaubu, sakiet, ko gribat.

Zemudens cilvēku paraugskola

Komentē Jamamoto kungs (Okeāna dzelme … Tul­pes ziedam līdzīgs veido­jums ar tievu kātiņu izce­ļas uz zemūdens debess melnā fona.)

—    Tā ir paraugskolas ēka. Interesanta ar­hitektūra, vai ne? … Ēka celta no plastikāta, sienas dobumainas, pildītas ar gāzi. Celtne ir vieglāka par ūdeni. Gluži pretēji virszemes principam, kur viss balstās uz gravitācijas spēku. Šīs ēkas iedzīvotājiem nav jārēķinās ar ēkas augšstāviem un apakšstāviem, jo viņi brīvi pārvietojas telpā. Horizontālās plāk­snes nevienu neaiztur, tādēļ ieejas un izejas ierīkotas no augšas. Konstrukcija gaužām vienkārša. Vispatīkamākais ir tas, ka nav jā­domā ne par ūdens spiedienu, ne par caur­laidību.

(Objektīvs tuvojas celtnei.)

—    Cik tā milzīga …

—    Pašreiz tajā atrodas divsimt četrdesmit bērnu, bet tā paredzēta tūkstoš bērniem. Tajā ir gan skola, gan internāts … Izdevīga mā­jiņa, vai nav tiesa? … Tuvākajā nākotnē » das te uzcels pavisam divdesmit vienu. Div desmit vienam tūkstotim bērnu no sešiem līdz desmit gadiem. Nē, uzcelt nav grūti. Drīz sāksim celt masveidā. Gatavās sekcijas no­gādā uz vietas, samontē, piepūš ar gāzi, un ēka gatava. Nedaudz vairāk laika droši vien prasīs pamatu nostiprināšana.

(Objektīvs virzās visgarām ēkai. Pāri ek­rānam mirguļo jāņtārpiņiem līdzīgu uguntiņu joslas. Acīmredzot spīd pašas sienas. Pāri redzes laukam aizšaujas sīku zivtiņu bars.)

—     Ieskatieties uzmanīgi! Šīs uguns svīt­ras acij gandrīz nemanāmi pastāvīgi maina spilgtumu. Spilgtākas un mazāk spilgtas gais­mas viļņi ritmiski veļas no augšas uz leju … tie ir savdabīgi zivju pievilinātāji. Katrai zivju sugai ir savs iecienīts spilgtums; šīs gaismas viļņu kustības savaldzinātas, zivis peld uz leju, kur tās sagaida lamatu atplestā mute. Domāju, ka nākotnē plaši lietos tādu zvejas paņēmienu. Lomi ir ļoti bagāti. Tādēļ zvejnieki, kas zvejo šajā rajonā …

—    Kur tas ir?

—    Apmēram vidū uz taisnes, kas savieno Urajasu un Kisaradzu.

—    Un neviens līdz šim nav jūs uzgājis?

—    Tas ir piecdesmit sešdesmit metru dzi­ļumā. Bez tam tur aizvākta prom dūņu kārta … divdesmit pieci metri, tieši ēkas augstumā … Tādā dziļumā bez ūdenslīdēja tērpa nevar doties. Iznirt virs ūdens audzēk­ņiem stingri jo stingri aizliegts .. .

—    Bet audzinātāji?

—   Kad ir nepieciešams, apaļstieni, kas sa­tur celtni, izvelk. Tad attālums no virsmas līdz jumtam vairs ir tikai divdesmit metru.

(Objektīvs apstājas pie jumta. Tas ir ku­pols ar lielu, apaļu lūku centrā. Uz lūkas, ba­lansēdams uz vienas kājas, stāv zēns. Viņam pie pleca piepeldējusi zivs plaukstas lie­lumā.)

—    Izgājis sagaidīt… Tas ir pirmais un visvecākais no zemūdens cilvēkiem. Šogad viņš kļuva astoņus gadus vecs, bet, spriežot pēc izskata, var dot vismaz divpadsmit trīs­padsmit gadu. Pat vēl vairāk. Tas izskaidro­jams tādējādi, ka viņš aug bez vecākiem, taču tas nav galvenais. Zem ūdens viss dzī­vais attīstās apbrīnojami ātri. Kādā PSRS Zi­nātņu akadēmijas izdotā grāmatā lasīju, ka pieci procenti augu bioloģiskā lietderības koeficienta uz sauszemes atbilst gandrīz simt procentiem okeānā. Ziloņa dzimumattīstībai nepieciešams četrdesmit gadu, bet milzu val­zivs jau otrajā trešajā gadā pēc piedzimšanas spēj radīt pēcnācējus.

(Zēns izdveš tikko dzirdamu skaņu un pa­klanās. Zivs mēģina ar purniņu iespraukties viņam mutē, bet viņš to saudzīgi atvaira. Vienu mirkli liekas, ka viņš smaida, taču tas laikam nav smaids. Viņš ir ieģērbts svīterī un garās triko biksēs, kājās pleznas. Virs gal­

vas, gluži kā dūmi, plīvo plāni mati, acis ieplestas neparasti plati. Kustības ir gracio­zas un vieglas kā meitenei. Tikai žaunas un šaurās krūtis rada nepatīkamu iespaidu.)

—    Kā viņš pieradināja zivi? Šim puišelim patīk dzīvnieki. Fonētiski atveidojot viņa vārdu, tas skan Iriri… kaut jāpiebilst, ka tas ir tikai Morzes ābeces šifrs. Bet tagad palū­kojieties uz jumta virsu.

(Skats uz jumtu no augšas. Cauri caurspī­dīgai riastmasai var vērot melnganu bie­zokni, kas atgādina tumšas putas.)

—    Tas ir saldūdens hlorellas paveids, bet mēs to esam pieradinājuši pie jūras ūdeņa. Šim augam ir ideāla barības vērtība, tas satur vairāk par duci dažādu aminoskābju. No tā pagatavotie cepumi ir bērnu iecienīts gar­dums.

(Zēns, palikdams agrākajā stāvoklī, tikai mazliet saliecis kājas, lēnām laižas iekšā pa lūku. Zobus čirkstinādams, viņš sauc līdzi zivi. Objektīvs viņiem seko. Zēns apgriežas ar galvu uz leju un sāk peldēt ātrāk. Kājas ar pleznām strādā veikli. Akas pašā dziļumā milzums bērnu. Viņi turas pie sienas margām un gaida. Nepārtraukts troksnis, it kā čirk­stinātu cikādes…)

—    Zivi gan viņš ir pamatīgi pieradinājis. Tā viņi zivis pakāpeniski pieradina un pār­vērš par mājdzīvniekiem … (Mikrofonā.) Uz mirkli apstājieties!

(No skaļruņa atskan dobja balss.)

—    Apskatīsiet darbnīcas?

—    Jā, mēs ātri.

(Objektīvs apstājas. Sienās ir ovālu durvju vienādas rindas. Zēns kopā ar zivi, kas iepi­nusies viņam matos, paslīd uz priekšu.)

—    Šeit veiks visu praktiskajā darbā ne­pieciešamo, sākot ar fizikas un ķīmijas eks­perimentiem un mašīnu vadīšanu un beidzot ar pārtikas produktu apstrādes tehniku. Tik­līdz viss būs galīgi iekārtots, te vairāk izska­tīsies nevis pēc klasēm, bet drīzāk pēc ne­lieliem cehiem. Pēc pieciem gadiem, kad ve­cākās klases būs pilnīgi nokomplektētas, skola varēs pāriet uz pašapkalpošanos.

—    Bet pēc skolas beigšanas?

—    Pašreiz būvē zemūdens rūpnīcas. Dau­dzi droši vien aizies strādāt uz zemūdens raktuvēm un naftas atradnēm. Visu laiku trūkst darbaroku zemūdens ganībās. Visspē­jīgākos audzēkņus pārcels uz speciālām sko­lām, kur viņi kļūs par ārstiem, inženieriem un tehniķiem. Domājams, ka sākumā viņi pa­līdzēs cilvēkiem, bet vēlāk pavisam aizstās cilvēkus.

(Tomojasu steidzīgi.)

—   Ir būtiski iebildumi sakarā ar šīm spe­ciālajām skolām…

—    Tā nav nekāda problēma. Pirmkārt, zemūdens cilvēku iespējas ir ierobežotas, bez tam pārāk niecīgs ir viņu absolūtais skaits.

(Uz ekrāna parādās darbnīca. Darbgaldus tajā neredz, bet grīdas, griestus un sienas

klāj visdažādākie plauktiņi, izciļņi un āķi, bet pie plastmasas bumbām piekārti instru­menti peld telpas vidū. Zēns lepni raugās te uz objektīvu, te uz instrumentiem.)

—    Skatieties, tas ir Iriri izgudrojums. (MikrofonāJ Palūdziet viņu, lai parāda.

(Dzirdama čirkstoņa… Zēns pamāj, satver kādu instrumentu kopā ar bumbu un pie­vieno pie caurules pretējā sienā.)

—    No turienes pievada saspiestu gaisu. Zem ūdens tas ir galvenais enerģijas avots. Bez tam vēl ir gāzveida degviela, sašķidri­nātas gāzes …

(Zēns pagriež krānu. Instruments sāk vib­rēt, izgrūzdams gaisa pūslīšu strūklas. Pie griestiem no pūslīšiem izveidojas liels pūs­lis, kas lēnām izspraucas cauri ventilācijas atverei. Zivis dzenas pakaļ šiem pūšļiem. Zēns nolaiž instrumenta vibrējošo uzgali uz vinila dēļa un vienā mirklī pārgriež to uz pusēm.)

—    Automātiskais zāģis … Pamatīgs, vai ne? Katru detaļu viņš pats izdomāja… un, protams, pats ar savām rokām izgatavoja. Šī ir plastmasu apstrādāšanas darbnīca, te sa­komplektēti visi nepieciešamie rīki. Zem ūdens plastmasai ir gluži tāda pati loma kā dzelzij uz sauszemes, un tās apguve ir visu dzīves procesu pamats … Un tomēr negribas ticēt. Zēnam taču ir tikai astoņi gadi. Acīm­redzot zem ūdens ātrāk norisinās ne tikai fiziskā attīstība.

—    No kurienes ņem enerģiju? Plastmasu apstrādei nepieciešama augsta temperatūra, tāpat apgaismojums …

—    Protams, izmanto elektroenerģiju … Tā ir visgrūtākā problēma zem ūdens, kaut gan sakarā ar izolācijas materiālu ražošanu šis jautājums vairs nav tik sarežģīts. Iztikt bez elektroenerģijas nav iespējams.

—    Nav iespējams?

—    Nekādā ziņā. Siltuma un mehānisko enerģiju vēl var iegūt ar citiem paņēmie­niem. Bet, piemēram, radiosakarus … Ūdenī radioviļņi neizplatās, jāizmanto ultraskaņa, bet ultraskaņas ģeneratoriem nepieciešama elektroenerģija. Labi būtu, ja varētu pāriet arī uz saspiestā gaisa pašapgādi. Pašreiz elek­troenerģiju pievada pa kabeļiem no sausze­mes, bet nākotnē nepieciešami no sauszemes neatkarīgi līdzekļi… kaut kas līdzīgs maz­gabarīta atomelektrostacijām, naftas siltum­centrālēm vai ģeneratoriem, kas izmanto gā­zes cēlējspēku zem ūdens. Tad zinātniskās pētniecības institūtus varēs būvēt, cik tālu no krasta vien tīk, un milzīgās zemūdens pil­sētas nebūs vairs sapnis vien. O, vēl viens izgudrojums?

(Zēnam rokās gara, taisna kārts, zem kuras piestiprināti pedāļi. Zēns uzsēžas uz kārts jā­teniski, sāk mīt pedāļus, un kārts galā sāk griezties lāpstiņas. Kārts vertikāli ceļas augšā. Zēns noliecas uz sāniem, un kārts vir­zās horizontāli.)

—    Zemūdens velosipēds. Zēns ir ļoti ap­mierināts, ka viņa noraugās cilvēki.. .

—   Es vēroju, ka viņš tomēr ir pieķēries cilvēkiem.

—   Jā … Iriri ir ļoti pieķēries … Šis zēns ir mūsu pirmais eksperiments, un audzēšanas procesā mēs laikam esam pieļāvuši kaut kā­das kļūdas. Viņam nav pilnīgi atmiruši iek­šējās sekrēcijas dziedzeri. Vai jūs ievērojāt, kādas viņam acis? Tas tādēļ, ka kreisās acs asaru dziedzeris viņam ir daļēji saglabājies. Iespējams, ka tādēļ zēns nav pilnīgi pārvēr­ties.

—    Nav pilnīgi pārvērties?

—    Jūs saprotat, ka cilvēka emocijas zi­nāmā mērā ir atkarīgas no gļotādas un ādas taustes spējām. Ņemsim, piemēram, izteicie­nus «šermuļi skrien pa kauliem», «tirpas skrien pār muguru», «rīkle izkaltusi», «viņš tai līp klāt kā dadzis». Pat no šiem vārdu sa­vienojumiem var redzēt, kāda loma ir taustei mūsu noskaņu un pārdzīvojumu apzīmēšanā, īsi sakot, taustes spēja ir instinktīva cenšanās pasargāt jūru no gaisa. Es redzu, jums liekas, ka es gvelžu niekus, tomēr, lūdzu, uzklau­siet, jo tas ir ļoti svarīgi… Kā jūs zināt, pat cilvēkam, vispilnīgākajam sauszemes dzīv­nieku pasaules pārstāvim, viss — asinis, kauli, protoplazma — veidots no elementiem, kādi raksturīgi jūrai. Dzīvība ir izkristalizē­jusies jūrā, pat vēl vairāk — tā visu laiku bi­jusi atkarīga no jūras. Pat tad, kad tā atstāja jūras stihiju, tā paņēma līdzi uz sauszemes jūru, ietinusi to savā ādā. Slimniekiem daž­kārt iešļircina vārāmās sāls šķīdumu. Bet arī āda nav nekas cits kā jūras metamorfoza. Un kaut gan ādai pretošanās spēja ir lielāka nekā citiem orgāniem, arī tā reizēm nevar iztikt bez jūras. Un ārējās sekrēcijas dzie­dzeri — vai tā nav jūras palīdzība nespēcī­gajai ādai? Asaras ir acu jūra… Visas mūsu emocijas ir ārējās sekrēcijas dziedzeru no­teikts stāvoklis … jeb stadijas jūras aizsar­dzības karā pret sauszemi.

—   Un ja šā kara nav, tad nav ari emo­ciju?

—    Es nesaku, ka nav. Taču tas laikam jums ir kaut kas neizprotams. Tur, jūrā, tiem nav jācīnās ar atmosfēru. Tāpat kā, piemē­ram, zivis nebaidās no uguns.

(Zēns uz velosipēda sāk spēlēt sunīšus ar savu zivi.)

—    Dažreiz, noskatoties uz citiem bērniem, ne uz Iriri, rodas jautājums: vai viņiem ir dvēsele? Protams, ir, bet pavisam citāda.

—   Tātad tas ir vienīgais bērns, kas līdzīgs cilvēkam?

—    Jā … Mēs saprotam, kāpēc viņš tā iz­turas. (Kļūst sentimentāls.) Ar sauszemes būt­nes dvēseli jūras dzelmē. Nepilnīga pārvēr­šanās, citādi to nevar nosaukt…

(Dzīdamies pakaļ zivij, zēns paslīd garām objektīvam un telpā vairs nav redzams.)

—    Vai tādēļ viņš ir tik gudrs un attīstīts?

—    Nē, citiem bērniem intelektuālās spē­jas nav zemākas. Kāds trīs mēnešus par viņu jaunāks zēns konstruēja pulksteni, ko dar­bina saspiests gaiss. Rādītājs gan pavirzās uz priekšu tikai reizi piecpadsmit minūtēs, tomēr …

(Objektīvs, sekodams zēnam, lēnām tuvo­jas citiem bērniem …)

Jamamoto kungs atkal sāk runāt lietišķā tonī:

—    Šeit, ēkas vidusdaļā, ir dzīvojamās tel­pas, bet apakšējos stāvos iekārtotas parastās klases. Mācību process, tāpat kā pie mums, sākas ar lasīšanu, rakstīšanu un rēķināšanu, bet kā viņus mācīt tālāk… Pastāv uzskats, ka vislielākā nozīme viņu dzīvē būs tādām zinātnēm kā fizikālā un organiskā ķīmija. Galu galā ne jau mums jānodarbojas ar mi­nējumiem … Tas noskaidrosies, kad viņiem būs skolotāji no pašu vidus. Pārāk dažādi ir sajūtu izraisītāji gaisā un zem ūdens …

(Redzams vairākstāvu balkons … Bērni ro­taļājas … Daži raugās uz objektīvu ar ne­slēptu ziņkāri, citi turpretim ir pavisam vien­aldzīgi.)

—    Protams, viņiem nemāca ne vēsturi, ne ģeogrāfiju, ne socioloģiju. Mēs nevaram vie­noties, kā lai tiem izskaidro attiecības starp viņiem un cilvēku sabiedrību.

Tomojasu paberzē degunu.

—   Gluži dabiski. Viņi mūs ienīstu, un tas būtu viss . . .

—    Nu nē . .. (Noraidoši purina galvu.) To jūs sakāt tādēļ, ka pārvērtējat sauszemes cil­vēku.

(Zemūdens bērnu ziņkārībā un vienaldzībā ir kopīga iezīme. Tas ir dīvains saltums. Cil­vēkam, kuru viņi uzlūko ar tādu skatienu, sāk likties, ka viņš pats ir «priekšmets». Ne­varu nepievienoties Jamamoto kungam, kad viņš sev jautā: vai viņiem ir dvēsele?

… Draiskulis piepeld pie objektīva un cen­šas to aizklāt ar plaukstām. Meitenīte sa­sprindzināti vēro molusku, kas lien pa sienu. Zēni ielenkuši Iriri un viņa velosipēdu. Maza meitenīte noķer nomaldījušos zivteli un bāž mutē, bet kāds lielāks zēns liek viņai to iz­spļaut .. . Bērnu bariņš — var būt, ka tie ir dežuranti — ar saspiestu gaisu mazgā sie­nas … Mazāks zēns pieglaužas ar vaigu zem­ūdens sunim …)

—    Ar to mūsu nelielā apskate ir beigu­sies … Soba-kun, lūdzu, izslēdziet…

(Kāds smagi nopūšas… Uz ekrāna, sarūk- dams arvien mazāks, trīsuļo gaišs plan­kums …)

Gaišais plankums uz ekrāna saruka arvien vairāk, līdz beidzot izzuda pavisam. Neviens nekustējās. Gaismas nebija, un neviens to arī nelūdza ieslēgt. Varbūt vēl kaut kas būs? … Sirds dziļumos cerēju, ka būs turpinājums. Tad vēl kādu brīdi varēšu dzīvot…

Bet klusēšana ieilga, un mani pārņēma šausmas. Savādi, redzētais mani nomāca, mana būtība protestēja, bet bija interesanti visu to skatīt. Pats sev nemanot sāku skai­tīt, cik zēnu un meiteņu bija zemūdens ēkā, — liekas, viņu skaits bija vienāds, — un zīlēju, cik laulību nākotnē varēs sagaidīt. Ju­tos kā eksperimentētājs laboratorijā. Bet ek­rāns apdzisa, es atkal atrados tumsā un kļuvu tas, kas biju agrāk. No eksperimentētāja at­kal esmu pārvērties par izmēģinājumu tru­sīti. Es gaidu nāvi… Uz nāvi notiesātajam aiz žēlastības iedeva krūzīti tējas. Bet nāve paliek nāve …

Nagi iecērtas plaukstā. Sēžu kā piekalts un tveru mirkļus. Vai patiešām esmu noticējis savam otrajam «es» un pieprasu pats sev nāvi? Šaubīties par pareģošanas mašīnu no­zīmētu piekrist tās spriedumam. Atzīt, ka tai ir taisnība, arī nozīmētu piekrist… Tas būtu tikpat kā mest naudas gabalu, kam abas pu­ses vienādas. Tātad burvju loks? Tas ir ab­surds. Lai izbēgtu no nāves, nav vajadzīgs nekas cits kā tikai nevēlēšanās mirt. «Tas vairs nav izturams,» nodomāju. Bet tikai do­māju. Neko nedaru. Ne tādēļ, ka neapzinā­tos savu stāvokli. Tā ir pasivitāte, no kuras var atbrīvoties, nevis ļaujot vaļu emocijām, bet, tieši otrādi, ar gausumu un atslābumu. Bet muskuļi man ir saspringti kā uzvilktas stīgas un sasīkstējuši kā veca āda. Liekas, tiklīdz pagriezīšu galvu, varēs dzirdēt, ka ie­čirkstas kakls.

Soba sakustējās, it kā grasītos kaut ko jau­tāt. Centos to izmantot, lai atraisītos no sa­sodītā sastinguma. Sāku runāt. Mana balss skanēja nožēlojami, it kā uz balss saitēm būtu uzlipināts parafīna papīrs. Beidzot zau­dēju jebkuru pašcieņu.

—    Iespējams, ka sauszeme salīdzinājumā ar jūru patiešām ir mazāk izdevīga dzī­vei … — es šļupstu. — Taču šīs neērtības dēļ dzīvnieks ir evolucionējis par cilvēku. Te es nevaru piekrist…

—    Jā, patiešām… — čukst Vada.

—    Aizspriedumi! — moži iesaucās Jama­moto kungs. — Jā, dzīvās būtnes attīstījušās cīņā ar dabu. Jā, četri ledus laikmeti pārvēr­tuši australopiteku par mūsdienu cilvēku. Kāds ir zīmīgi teicis, ka cilvēks nometis bur­vju lakatu, ko sauc par šļūdoni. Tā tas ir… Bet cilvēce galu galā taču pakļāvusi dabu. Cilvēce ir mākslīgi pārveidojusi un uzlabo­jusi gandrīz visu, kas sastopams dabā. Citiem vārdiem sakot, viņa ir iemantojusi spēku pārvērst evolūciju no nejaušību procesa par apzinātu procesu. Un vai nav pieļaujams, ka tā misija, kas jāveic visam dzīvajam un ku­ras dēļ tas izlīdis uz sauszemes, jau beigusies? Senatnē lēcas vajadzēja slīpēt, bet tagadējās plastiskās lēcas jau ražo gatavas. Laikmets, kad «mokās un ciešanās dzima pērles», ir pa­gājis … Vai nav pienācis laiks arī pašam cil­vēkam atbrīvoties no mežonīguma, sākt ra­cionālu sevis pārveidošanu un ar to noslēgt cīņas un evolūcijas loku? Ir pienācis laiks atgriezties vecajā dzimtenē — jūrā, taču ne vairs kā vergiem, bet gan kā saimniekiem.

Viņš nez kādēļ nopūtās, un es saņēmies iebildu:

—    Bet viņi tieši ir vergi. Dzīvo kolonijās, tiem nav ne savas valdības, ne politikas.

—    Tā tas ir pašreiz… — Joriki bija sa­niknots. — Visos laikmetos visu jauno radī­juši vergi.

—    Tāds uzskats par zemūdens cilvēkiem nozīmē pašnoliegšanu. Sauszemes cilvēki, vēl dzīvi būdami, kļūst par pagātnes liecinie­kiem.

—   Vajadzēs izturēt. Izturēt šo lēcienu un ieņemt nākotnes pozīcijas.

—   Ja es nododu zemūdens cilvēkus, tad jūs nododat sauszemes cilvēci!

—    Labāk, sensei, padomājiet par ko citu, — Tomojasu teica, šūpodams galvu, it kā gribētu parādīt, ka lai nu kas, bet viņš visu saprot. — Pilsētās mudž no bezdarbnie­kiem, darbības aktivitāte nepārtraukti sama­zinās …

—    Tas viss ir taisnība, par to neviens ne­strīdas … Bet jums tik un tā nav tiesību tu­rēt slepenībā šo baismīgo plānu.

—    Ir tiesības. Tās mums devusi zemūdens cilvēce ar pareģošanas mašīnas starpniecību. Bez tam kādreiz tas viss tiks publicēts.

—    Kad?… ,

—    Kad lielākai daļai māšu būs kaut vai pa vienam zemūdens bērnam. Kad aizsprie­dumi pret zemūdens cilvēkiem vairs neap­draudēs mūsu pasākumu. Pa to laiku plūdu briesmas būs pienākušas pavisam tuvu, un cilvēcei vajadzēs izšķirties: vai nu sākt cīņu par sauszemi, vai arī pakļauties zemūdens cilvēku aizbildnībai… Saprotams, tauta, — nočīkstinājis krēslu, Joriki piecēlās, — izvē­lēsies zemūdens cilvēkus.

Viņš pagriezās un deva zīmi Sobam. Šis žests, man šķita, pauda tik bargu noteiktību, ka es sarāvos, it kā tumsā negaidīti būtu uz­skrējis virsū kādam neredzamam šķērslim. Soba tūlīt piecēlās un ielika mašīnā program­mas karti. Tad, skatīdamies novērošanas ie­rīcē, sāka regulēt.

Pēkšņi sajutu kreisajā plecā skaudras sā­pes, it kā kāds būtu iedūris ar šļirces adatu. Taču tā nebija adata. Tā bija Joriki roka. Viņš bija nedzirdami pienācis no mugurpu­ses un uzlicis roku man uz pleca. Viņš nolie­cās un klusu teica:

— Tā ir nākotnes aina, sensei… īsta nā­kotne … Jūs tik ļoti gribējāt to redzēt…


36

<p id="AutBody_0bookmark23">36</p>

Lūk, ko mašīna pastāstīja.

Biezas šūnainu dūņu kārtas piecu kilo­metru dziļumā, nekustīgas un sastingušas, sa­vēlušās pinkainas gluži kā aizvēsturiska zvēra āda, pēkšņi uzburba un tajā pašā mir­klī arī izjuka, pārvērzdamās tumšos, verdo­šos mutuļos un apdzēsdamas neskaitāmās planktona zvaigznītes, kas virmoja caurspīdī­gajā tumsā.

Skatienam atklājās plaisu izvagotais zem­ūdens līdzenuma klinšainais pamats. No plai­sām, šķiežot uz visām pusēm putas, sāka spraukties laukā stīgra, brūnā nokrāsā vizoša masa un izlaida vairāku kilometru garumā kā vecas priedes saknes savijušos dzinumus. Izvirdums kļuva arvien spēcīgāks, izzuda magmas tumšais mirdzums, tikai milzīgais tvaiku stabs, mežonīgi virpuļodams un plez- damies, strauji un nedzirdami lauzās cauri uzvandītajām dūņām. Taču arī šis stabs, ne- nokļuvis līdz ūdens virsmai, izgaisa kā ne­bijis, iejukdams milzīgajā ūdens masīvā.

Tieši tajā laikā divas jūdzes uz rietumiem no šejienes uz Jokohamu devās Dienvidame­rikas līnijas preču-pasažieru tvaikonis «Nan- tjo marī». Kad kuģa korpuss pēkšņi nodre­bēja un iebrikšķējās, šis apstāklis ne koman­das locekļus, ne pasažierus nesatrauca. Tikai mirkli viņi saskatījās neizpratnē. Sardzes virsnieks uz komandtiltiņa izbrīnījies pama­nīja veselu baru izbijušos delfīnu, kas izlēca no ūdens, kā arī acumirklīgu jūras krāsas maiņu, taču šīs pazīmes viņam nelikās tik nozīmīgas, lai tās ierakstītu kuģa žurnālā. Pie debesīm kā kvēlojošs dzīvsudrabs zvīļoja jū­nija saule.

Taču tik tikko manāma ūdens svārstība — milzu cunami sākums — okeāna dzīlēs jau vēlās uz kontinenta pusi grandiozos viļņos ar ātrumu divsimt septiņdesmit kilometru stundā.

Cunami strauji virzījās pāri zemūdens ga­nībām, pilsētām, naftas atradnēm. Daudzi zemūdens cilvēki, kas vāca zivju ikrus, vis­pār to nepamanīja.

Otrā rītā cunami brāzās virsū Japānas pie­krastei no Sidzuokas līdz Boso. «Nantjo marī» saņēma pa radio paziņojumu, ka Jokohama vairs neeksistē, un apstājās atklātā jūrā.

Frāze «vairs neeksistē» galīgi izsita kap­teini no sliedēm, taču vēl dīvaināka viņam šķita pasažieru izturēšanās. Kādēļ viņi no­klausījās šo paziņojumu tik mierīgi? Starp citu, dīvainības bija sākušās jau agrāk. Šie cilvēki nofraktēja kuģi pilnīgi, uzcēla uz klāja kaut kādu milzu mašīnu, bet gala ostā kuģi neizlādeja un pavēlēja doties atpakaļ.

Bez tam brauciena laikā viņi iekārtoja tilp­nēs kaut ko līdzīgu laboratorijai un neatgaja ne soli no savas mašīnas. Viņus vadīja kāds cilvēks, vārdā Joriki. Kas tie bija par cilvē­kiem?

—    Tātad tie bijāt jūs?

—    Acīmredzot jā.

—   Jūs zinājāt, ka Jokohama ies bojā, un klusējāt?

—   Kā jūs tā varat… Iedzīvotāji bija brī­dināti, un gandrīz visi evakuējās.

—    Bet es? Arī es atrados uz šā kuģa?

—    Nē, sensei… Jūs jau sen …

Plūdi nerimās. Divi alkatīgi cilvēki, vīrie­tis un sieviete, klīda gar krastmalu. Neko vērtīgu viņiem neizdevās dabūt. Tas, ko viņi bija noturējuši par kaklarotu, izrādījās liekie zobi. Tad sieviete pamanīja ūdenī slīkoni. Vi­ņai kjuva baigi un gribējās doties mājup. Vī­rietis mēģināja ar nūjas galu apvelt līķi otrādi. Bet slīkonis pēkšņi atņirdza zobus, pa­rādīja mēli un ienira dziļumā. Tas bija zem­ūdens cilvēku izlūks. Runāja, ka sieviete esot paģībusi.

Ūdens arvien vēl nekritās, bez apstājas turpinājās zemestrīces, cilvēki stāstīja cits citam par dīvainajiem slīkoņiem. Satraukums pieauga. Klīda baumas, ka valdība esot kaut kur pazudusi, un tas bija visbriesmīgākais.

Baumas nebija bez pamata — valdība patie­šām bija pārcēlusies uz jūru.

Valdības ēka stāvēja kalna galā, no kurie­nes pavērās skaists skats uz klinšaino kla­jumu un pirmā zemūdens rajona Iamināriju biezokņiem. Netālu no pakalna, aiz divdes­mit metru platas aizas, pa trim rindā pacēlās milzīgi, oranži tulpjveida magnija un plast­masu rūpnīcu dūmeņi. Šo brīnišķīgo skatu ierēdņi vēroja pa logiem no peldošās cilin­driskās ēkas, kura turējās jūras dzelmē uz trim balstiem.

Beidzot virs jūras pacēlās antena un sākās radiopārraide. Valdības paziņojumā bija teikts:

1.   Ceturtais ledus laikmets ir beidzies. Sā­kas jauns ģeoloģisks laikmets. Jāvairās no pārsteidzīgas rīcības.

2.   Lai nostiprinātu valsts starptautisko stā­vokli, valdība jau laikus lielā slepenībā ra­dījusi zemūdens cilvēkus un vadījusi jūras dzelmes kolonijas izveidošanas darbus. Paš­reiz ir astoņas zemūdens pilsētas ar trīssimt tūkstošiem iedzīvotāju katrā.

3.   Zemūdens iedzīvotāji ir laimīgi un pa­kļaujas kārtībai. Pašreizējā grūtajā stāvoklī viņi visiem spēkiem palīdz valstij. Drīz jūs sāksiet saņemt nepieciešamos produktus un priekšmetus, kas izgatavoti jūras dzelmē.

4.    Pēdējais. Japānas valdība pretendē uz

18 - 415 269 akvatoriju tajās robežās, kādas norādītas at­sevišķā dokumentā.

5. Papildu paziņojums. Pašreiz izskata jau­tājumu par speciālām uztura devām sievie­tēm, kuru bērni ir zemūdens cilvēki. Gaidiet turpmākos paziņojumus.

(Beidzamajam punktam bija vislielākie pa­nākumi. Tas attiecās uz lielāko daļu māšu.)

Aiz valdības ēkas pacēlās vēl trīs tādas pa­šas formas, tikai nedaudz mazākas ēkas. Ta­jās bija parastās dzīvojamās telpas, uz jum­tiem stāvēja speciāli helikopteri, viss bija iekārtots diezgan komfortabli. Ar dzeloņ­stieplēm apvilktajā plašajā parkā, kurā zem­ūdens cilvēkiem bija aizliegts iepeldēt, ska­tienam pavērās gleznainas ielejas, koraļļu rifi, daudzkrāsainu ūdensaugu birzis. Jaukā laikā ir patīkami pagulēt jūras dibenā ar ak- valangu uz muguras, papriecāties, kā saules disks vizuļo un šūpojas viļņos, kas atgādina matētu stiklu, vai arī visai ģimenei ar har­pūnas šauteni rokās doties piknikā … Taču dzīvokļu īres maksa ir neticami augsta un tie, kas nav izpelnījušies valdības sevišķu labvēlību, nespēj samaksāt. Ne visi, kas grib, var atļauties sev tādu dzīvokli.

Bet dzīve uz sauszemes tomēr turpinājās. Darbojās elektrostacijas, strādāja rūpnīcas, ielās un veikalos valdīja rosība. Vienkāršie cilvēki, kam mācās virsū jūra un inflācija,

kaut kā savilka galus kopā. Sliktākajā gadī­jumā vienmēr varēja salīgt par uzraugu zem­ūdens ganībās.

Dīvaina kustība apvienoja mātes uz saus­zemes. Viņas gribēja tikties ar saviem bēr­niem. Taču zemūdens cilvēki nesaprata, ko no viņiem vēlas, un neatsaucās. Tādēļ arī valdība nelikās par to ne zinis. Toties radās civila aģentūra, kas organizēja pastaigas pa jūras dibenu. Aģentūra plauka.

Reiz atgadījās incidents. No aizžogojuma, kur zemūdens cilvēkiem bija aizliegts iepel­dēt, akvalangā ģērbies zēns ar harpūnu no­šāva zemūdens bērnu. Valdība te nesaskatīja noziegumu, bet sakaitinātie zemūdens cilvēki pieteica streiku. Tad apjukusi valdība pastei­dzās attiecināt uz zemūdens cilvēkiem visas cilvēku tiesības. Pēc tam attiecībās starp abām pusēm notika lielas izmaiņas. Pēc da­žiem gadiem trīs zemūdens cilvēku pārstāv­jus — tieslietu, tirdzniecības un rūpniecības pārstāvjus — uzņēma valdības sastāvā.

Gāja gadi, jūras līmenis cēlās arvien strau­jāk. Cilvēki aizklejoja vēl augstāk kalnos. Dzīvojot nemitīgā trauksmē, viņi beidzot at­radinājās no pastāvīgas dzīves vietas. Nebija

vairs ne dzelzceļu, ne elektrostaciju. Neviens vairs ne par ko nerūpējās, cilvēki pārtika no zemūdens pasaules žēlastības dāvanām. Kādā krastā viens bija izgudrojis ienesīgu peļņas avotu — uzstādījis vairākus perisko- pus un tiem, kas vēlējās, rādīja jūras dzīvi. Pasākums guva lielus panākumus. Garlaicī­bas mākti, sirmgalvji stājās rindā, lai par da­žām vara monētām papriecātos par bērnu un mazbērnu dzīvi un nosistu laiku.

Taču pagāja vairāki gadi, un arī periskopi atradās ūdenī un pārklājās ar rūsu.

—   Bet tie, kas apmetās zemūdens mājās? Kas notika ar viņiem?

—    Viņi dzīvoja kā agrāk.

—    Un dzīvoja labi?

—    Tā nekas. Tikai sargam ar harpūnas šauteni vairs nebija akvalanga. Zemūdens cilvēki pieņēma lēmumu rūpīgi glabāt tos kā cilvēku pagātnes eksponātus.

—    Vai tas ir labi, Tomojasu-san?

—   Kā lai to pasaka… Starp citu, tajā laikā es jau būšu miris …

Pienāca diena, kad zemūdens cilvēki izvei­doja savu valdību. To atzina starptautiskā mērogā. Daudzas valstis radīja savas zem­ūdens kolonijas.

Taču zemūdens cilvēkiem bija ari savas likstas. No katriem desmit tūkstošiem viens saslima ar savādu slimību. Acīmredzot to ra­dīja iedzimta kaite. Iespējams, ka sevi lika manīt arī daži ārējās sekrēcijas dziedzeri, kas bija palikuši pirmajai, Iriri paaudzei. Valdība nosauca šo slimību par «sauszemes slimību» un izdeva lēmumu, ka, tikko slimība atklāta, nekavējoties jāoperē.


37

<p id="AutBody_0bookmark24">37</p>

—   Nu redzat! — es ļaunā priekā uzvaroši iesaucos.

—    Kas ir?

—   Tagad pienākusi viņu kārta ilgoties pēc sauszemes!

Neviens man neatbildēja. Visās sejās bija vienāda godbijīgi skumja izteiksme, it kā šie cilvēki stāvētu pie aizgājēja gultas. Pat ne­pacietīgajai Vadai lūpas bija cieši saknieb­tas, bet man pretī sēdošā cilvēka seja pauda te mīlestību, te naidu. Ne no šā, ne no tā man pēkšņi ienāca prātā: ko nu vairs tiepties …

—   Tas ir neiedomājami tālu no mums, — kāds zemā balsī teica.

Likās, Jamamoto kungs. Jā, tālu… Šī nākotne ir tikpat tālu no mums, cik pirmat­nējā pasaule … Krūtīs kaut kas notrīsēja, man kļuva nelabi un uznāca sēcošs klepus.

Acīmredzot esmu sapinies. Vai izlikties, ka atzīstu nākotni, skriet un pie pirmās izdevī­bas visiem to paziņot? … Ja jēdzienā «tais­nība» ir kaut daļiņa morālas vērtības, man jārīkojas tieši tā. Bet ja nav? Godīgi atzīties, ka ienīstu tādu nākotni, un tad gaidīt nāvi? … Ja jēdziens «gods» ietver sevī kaut daļiņu morālas vērtības, man jārīkojas tieši tā. Tātad, ja es neticu mašīnai, jāizvēlas pir­mais ceļš, ja ticu — otrā iespēja …

Biju ne visai precīzs, apgalvodams, ka esmu sapinies. Pats sev iestāstīju, ka ir jāsa- pinas. Visticamāk gan, ka nepratīšu galīgi izlemt un mani sagaida nenovēršamas beigas kā nožēlojamu mīkstčauli. Un mašīna droši vien to jau iepriekš paredzējusi.

Es nevilšus pajautāju:

—   Vai var uzskatīt, ka mašīna ir beidzamā instance?

—   Jūs vēl šaubāties? — Joriki balss pauda pārsteigumu un līdzjūtību.

—    Bet vai tad negadās kļūdas? Jo tālāka nākotne, jo vairāk kļūdu iespējams. Te nav runa par kļūdām vien … Kas var galvot, ka tas viss nav mašīnas izdomājums? Varbūt sa­grozīja vai izmeta to, kas pašai nav sapro­tams, un pasniedza mums daudzmaz ticamu patiesību … Tu taču pats zini, ko tā spēj .. . Ja, piemēram, ievadītu tajā informāciju par cilvēku ar trim acīm, mašīna automātiski iz­labotu trīs par divi.

—    Arī to viņa pareģoja. Ka jūs agri vai vēlu sāksiet šaubīties par tās spējām pare­ģot un tad… — Joriki nepabeidza un izli­kās, it kā sāktu klepot.

—          Neesmu teicis, ka šaubos. Šaubīties un izturēties kā pret beidzamo instanci — tās ir divas dažādas lietas. Gribu tikai teikt, ka nā­kotne ir pavisam citāda.

—    Citāda?

—    Jūs izliekaties, ka aplaimojat zemūdens cilvēkus, bet es šaubos, vai nākamā cilvēk- zivs teiks jums paldies par šo labdarību. Esmu pārliecināts, ka viņa jūs līdz nāvei ie­nīdīs.

—   Cūka neapvainojas, kad to nosauc par cūku…

Pēkšņi sajutu visā ķermenī nogurumu un nespēju vairs parunāt, tādēļ klusēju. Reizēm tā ir, kad raugies uz zvaigznēm, domā par visuma bezgalību un jūti, ka kuru katru mirkli sāksi raudāt. Tas ir nevis izmisums, nevis sentimentalitāte, bet apvienojusies paša ierobežoto spēju un fiziskās nevarības apziņa.

—    Bet… — Šis vārds man paspruka ne­jauši, un es prātoju, ko teikt tālāk. — Kas noticis ar manu dēlu?

—    Viss ir kārtībā, — kaut kur no tālienes atskanēja Vadas samtainā balss. — Tā ir mūsu vislabākā dāvana jums, sensei.


38

<p id="AutBody_0bookmark25">38</p>

Pēc tam mašīna pastāstīja tādu notikumu. Dzīvoja reiz jaunietis. Viņš bija praktikants zemūdens naftas atradnēs. Reiz viņš palī- dzeja izlabot radiomastu — tas bija piestipri­nāts pie plastmasas pludiņa un peldēja virs ūdens — un nejauši izlīda no ūdens bez gaisa skafandra. (Tas ir hermētiski noslēgts apģērbs, ar ierīci, kas pastāvīgi piegādā žaunām svaigu jūras ūdeni; zemūdens cilvēki šo skafandru lieto, strādājot virs ūdens.) Kopš tā laika viņš nevarēja aizmirst dīvaino sajūtu, kāda viņu pārņēma. Medicīniskās uz­raudzības dienests bija stingri aizliedzis šā­das gaitas. Par to draudēja sods. Tādēļ jau­nietis nevienam neko nestāstīja, un tas kļuva par viņa noslēpumu.

Bet nemiers, kas bija kā drebuļi pārskrē­jis pār kauliem, neizgaisa no atmiņas, un viņš arvien biežāk pameta pilsētu un peldēja tālu prom no citiem. Viņš devās uz zem­ūdens plato, kas, pēc nostāstiem spriežot, kādreiz bijusi sauszeme. Tādās vietās pai­suma un bēguma laikā radās spēcīgas strau­mes un virpuļi, no dibena uzvandījās duļķes, veidodamas fantastiskas svītras un iegūda- mas zemūdens klinšu apveidus, un visu klāja necaurredzama migla. Jauneklis ielūkojās šajā miglā un iedomājās, ka tie ir mākoņi pie debesīm. Protams, mākoņi pie debesīm bija ari tagad, viņš tos vairākkārt mācību stundās bija redzējis kino. Bet šie mākoņi visi bija vienādi. Stāsta, ka sensenos laikos, kad uz zemeslodes atradušies milzīgi konti­nenti un sauszemes reljefs bijis ļoti sarež­ģīts, mākoņi veidojuši visdažādākās. formas.

Interesanti būtu uzzināt, ko tādi spoki atgā­dināja, peldēdami debesis, un ko izjuta senie sauszemes cilvēki, skatīdamies uz tiem?

Taisnība, uz sauszemes cilvēkiem jaunek-. lis neraudzījās kā uz brīnumu. Viņus vien­mēr varēja apskatīt muzeju gaisa telpās. Viņi izskatījās gurdeni, nedzīvi un neveikli kus­tējās starp sen ierastajiem iedzīves priekš­metiem, kurus piespiedis pie grīdas zemes pievilkšanas spēks. Ķermeņa augšdaļa viņiem ir pārliecīgi liela, tādēļ ka tajā atrodas gaisa sūknis, ko sauc par plaušām. Viņi ir gaužām nevarīgi: lai ieņemtu visparastāko pozu, tiem jālieto tā saucamais krēsls. Nē, diez vai viņi spēj sapņot. Mākslas zinātņu stundās zēnam bija stāstīts, cik nevarīga un barbariska bi­jusi māksla senatnē.

Piemēram, mūzika … Kā bija teikts defi­nīcijā, tā ir māksla, kas balstās uz svārstī­bām … Dažādas frekvences svārstības izpla­tās ūdenī, un tās uztver ar visu ķermeņa virsmu. Bet sauszemes cilvēkiem mūziku vei­doja gaisa svārstības. Šīs svārstības sausze­mes cilvēki neuztvēra ar visu ķermeni, bet tikai ar niecīgiem orgāniem — bungādiņām. Gluži dabiski, ka viņu mūzika ir bijusi primi­tīva un vienmuļa.

Tam nevar neticēt, aplūkojot sauszemes cilvēkus muzejā. Starp citu, kā tas viss bijis īstenībā, nevar iedomāties. Varbūt tā bijusi kaut kāda sevišķa pasaule, kas nepavisam ne­izskatījās tāda, kādu viņš, ūdenī dzīvodams,

iedomājās? Viegls, svārstīgs gaiss … Mai­nīgi mākoņi, kas dej pie debesīm… Ne­reāla, visdažādāko brīnumu pārpilna pa­saule …

Vēstures mācību grāmatās stāstīts, cik drosmīgi cīnījušies un savas dzīvības ziedo­juši senči uz lielās sauszemes, šajā nemieru un ciešanu mājoklī. Viņi bija ar atpalikušu apziņu, toties apveltīti ar tā saucamo «cīņas garu». Kaut gan viņi bija konservatīvi, tiem netrūka drosmes ietriekt savā ķermenī ķi­rurga nazi, lai radītu zemūdens cilvēku. Un, kā rakstīts grāmatās, lai kādi bija viņu cen­tieni, ir jāsaka paldies par šo vīrišķību.

Bet kādēļ vīrišķība un drosme nedveš pretī no tiem sauszemes cilvēkiem, kas atrodas muzejā? Skolotājs stāstīja, ka viņi degradē­jušies sakarā ar vadošās lomas zaudēšanu sa­biedrībā. Iespējams, ka tā bija, bet ja nu viņos bijis kaut kas tāds, ko mēs nespējam aptvert? Nekādā ziņā negribas piekrist tam, ka viņiem, izņemot «cīņas garu», nekad nekā cita nav bijis… Jauneklis daudz par to lau­zīja galvu, protams, ne gluži tādā secībā. Kopš tā brīža, kad vējš bija pieskāries viņa ādai, pagātnes pasaule otrpus gaisa sienas pievilka viņu ar neatvairāmu spēku. Zinātne sauszemes laikmetā bija sasniegusi diezgan augstu attīstības pakāpi. Pat pamatskolu mā­cību grāmatās sauszemes laikmetam bija ie­rādīta diezgan plaša vieta. Toties par saus­zemes cilvēku iekšējo pasauli tajās nebija teikts gandrīz nekas, atskaitot vienīgi ziņas par viņu sajūtu sistēmas īpatnībām. Pētījumi šajā jomā netika stimulēti, jo baidījās no «sauszemes slimības»; šī slimība izpaudās vienīgi nervu satraukumā, ko izraisīja dabis­kas emocijas, taču nezin kādēļ tai bija idejis­kas infekcijas raksturs — iespējams, tādēļ, ka zemūdens laikmeta vēsture nebija gara un sabiedriskajā iekārtā vēl bija saglabāju­šās apstrīdamas un kļūdainas detaļas. Kārdi­nājums pārkāpt šo tabu nedeva jauneklim mieru.

Tagad viņš katru dienu pēc darba slepus peldēja prom no pilsētas. Visu brīvo laiku viņš braukāja ar zemūdens motorlaivu, mek­lēdams sauszemes cilvēku dzīves paliekas. Traukdamies zem viļņiem, kas mirguļoja blāvi zilā gaismā kā uz otru pusi apgriezts spogulis, viņš peldēja pāri zemūdens ganī­bām, apmeta līkumu meteoroloģiskajām sta­cijām, kas bija nostiprinātas pie neskaitā­mām bojām, drāzās garām gaisa pūslīšu sta­biem, kurus izvirda zemūdens rūpnīcas.

Taču tik īsā laikā neizdevās nokļūt līdz tā­dai vietai, kur, nostājoties uz kājām, varētu izbāzt galvu no ūdens. Viņa pilsētas tuvumā jau sen vairs nebija sauszemes.

Reiz jauneklis jautāja mūzikas skolotājam: vai sauszemes cilvēku mūzika nav bijusi līdzīga vējam, ko viņi uztvēruši ne vien ar ausīm, bet ar visu ādu? Skolotājs noraidoši papurināja galvu.

—    Vējš ir gaisa kustība, nevis svārstība.

—   Bet bija taču teiciens «dziesma līdzi vē­jam traucas»?

—   Odens pārraida mūziku, bet pats ūdens nav mūzika … Uzskatīt gaisu par kaut ko vairāk nekā par rūpniecības izejvielu nozīmē iestigt misticismā.

Bet jauneklis par vēju domāja ne tikai kā par rūpniecības izejvielu. Skolotājs kļūdās. Un jauneklis nosprieda, ka viņš vēlreiz pats pārbaudīs, vai mūzika ir vai nav vējš.

Pienāca brīvdienas, kas ilga trīs dienas. Tad jauneklis ar saviem biedriem sēdās iz­braukumu kuģī un devās ekskursijā pa vēs­turiskām vietām. Nepagāja ne puse dienas, kad viņi nokļuva pie milzu drupām, kas se­natnē esot saukušās par Tokiju. Tur ir tūristu bāzes, kas apgādātas ar visu nepieciešamo, veikali ar brīnišķīgiem suvenīriem, visā pa­saulē slavens zooloģiskais dārzs ar sausze­mes dzīvniekiem. Tur pamestos labirintos un aizās starp neskaitāmām betona kastu grē­dām var paklejot un patrenkāt zivis. Tas ir interesanti, saistīts ar risku un patīkami ku­tina nervus. Ja uzpeld virs drupām, var vērot dīvainu ielu tīklu. Ielas — tas ir kaut kas līdzīgs tuneļiem, tikai bez pārseguma. Saus­zemes cilvēki bija piekalti pie zemes un va­rēja izlietot tikai horizontālas plaknes, tādēļ arī viņiem bija vajadzīgas ielas. Cik neliet­derīga telpas izšķiešana! … Pirmajā acumir­klī tas liekas smieklīgi, bet, kad apdomā, skats ir varens. Pēdas, ko atstājusi senču smagā ciņa ar zemi… Liecinieces viņu pū­lēm atraisīties no zemes pievilkšanas spēka un kļūt vieglākiem… Viņiem pat tukša plastmasas kārba krita lejup … Viņi cīnījās cits ar citu par zemes gabaliņu … Pārvietoja savus ķermeņus, mīdīdami ar tievajām kā­jām zemes virskārtu … Sauszeme, vējš, bet ūdens šajā milzīgajā tukšajā telpā krita lejup kā reti pilieni. . .

Taču jauneklim nebija laika prātot par šīm dīvainajām parādībām. Sajūsmu un ziņkā­rību atstājis naivajiem draugiem, viņš pats nemanot atpalika no tiem un peldēja tālāk uz priekšu. Ja viņš peldēs veselu diennakti uz ziemeļrietumiem, tad sasniegs sauszemes gabaliņu, par ko tika stāstīts ģeogrāfijas stun­dās. Rietēja saule, pienāca brīdis, kad viļņi mirdz sevišķi skaisti, bet, jo tālāk viņš pel­dēja, jo vienmuļāks un drūmāks viss kļuva. Šīs vietas, kuras tikai nesen bija aprijusi jūra, vēl tagad šķita glabājam nāves at­spulgu.

Viņš pagriezās un paraudzījās uz apgais­moto skatu torņa platformu, kas pacēlās virs Tokijas drupām un izskatījās kā milzīga, mir­dzoša zivs. Pēkšņi viņam kļuva baigi un gri­bējās griezties atpakaļ, taču kājas pašas no sevis kūla ūdeni, nesdamas viņu pretējā vir­zienā …

Jauneklis peldēja un peldēja … Pamazām zemūdens ainava kļuva arvien mežonīgāka, parādījās zemūdens klintis un dziļas aizas… Rēgojās ērkšķainas mirušo sauszemes augu atliekas … Pavīdēja tikko manāmi bālgani plankumi kāda paugura nogāzē — jādomā, kauli, kas bija palikuši pāri no sauszemes dzīvniekiem, kuri, uzbrūkošās jūras iedzīti, tur bija aizgājuši bojā.

Jauneklis peldēja visu nakti. Pa ceļam viņš trīs reizes atpūtās, iebaudīja saldo želeju un noķertās zivtiņas. Tik ilgi bez motorlaivas viņš nekad nebija peldējis un tagad aiz no­guruma nejuta vairs ne rokas, ne kājas. Taču viņš peldēja tālāk un, beidzot, rītausmā sa­sniedza mērķi. Jūras dibens šeit bija aug­stāks un pacēlās virs jūras līmeņa. Tā bija sauszeme. Puskilometru gara tik tikko virs jūras izslējusies saliņa.

Ar pēdējiem spēkiem viņš izlīda no ūdens. Viņš bija iztēlojies, kā izsliesies visā augumā un klausīsies vēja mūziku, bet, tikko viņš bija izkāpis no jūras, pēkšņi viņam gāzās virsū viss pasaules smagums. Viņš pieplaka pie zemes un nespēja vairs pakustēties. Ar lielām pūlēm viņš pacēla vienu pirkstu. Tur­klāt bija neizsakāmi grūti elpot, it kā spēko­joties pretinieks viņam neatļauti būtu aiz­spiedis žaunas. Bet viņš tam nepievērsa uz­manību, jo skābeklis ir arī gaisā.

Senilgotais vējš pūta. Tas pieskārās viņa acīm, un it kā par atbildi tās kļuva mitras. Viņš bija apmierināts. Tās bija asaras. Ta- tad «sauszemes slimība» .. . Viņam vairs ne­gribējās kustēties.

Ļoti ātri viņš pārstāja elpot.

Aizritēja vairāki desmiti dienu un nakšu. Jūra aprija arī mazo saliņu. Jaunekļa līķis vēl ilgi šūpojās viļņos.

«Bet es? Vai es varu pacelt pirkstu?» jau­tāju pats sev. Nē, liekas, ka nevaru. Pirksti ir smagi, kā ar svinu pielieti. Gluži kā tam zemūdens zēnam, kas izkāpa krastā.

Kaut kur tālumā nosvilpās elektriskais vil­ciens. Dārdēdama garām aizbrauca smagā mašīna. Kāds klusu ieklepojās. Divreiz no­drebēja rūtis, laikam no vēja.

Uz durvju pusi lēnām vilkās mana slepka­vas brezenta kurpju šļūcošie soļi. Es vēl jo­projām neticēju … Vai tiešām cilvēkam pie­nākumi ir tikai tādēļ, ka viņš eksistē? … Jā, laikam tā ir, strīdu starp tēviem un bērniem vienmēr izšķir bērni… Radītie tiesā radītā­jus, lai ko domātu radītāji, jo tas acīmredzot ir dzīves likums.

Soļi apstājās pie durvīm.

Beigas


K o b o A b e

CETURTAIS LEDUS LAIKMETS Vāku zīmējis /. Reinbergs.

Redaktors 0. Jansons. Māksi, redaktore Sk. Elere. Tehn. redaktore Z. Bruzgule. Korektore I. Ozola. Nodota salikšanai 1966. g. 25. jūlijā. Parakstīta iespiešanai 1966. g. 6. septembrī. Papīra formāts 70X 90'/3j. 8,875 fiz. Iespiedi.; 10,38 uzsk. iespiedi.; 9,66 izdevn. 1. Metiens 40 000 eks. Maksā 56 kap- Izdevniecība «Zinātne> Rīgā, Turgeņeva Ielā 19- Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina Ielā Nr, 137/139. Pašūt. Nr. 415. A(Jap)


[1] zinātniekā vai skolotāja pagodinoša uzruna.

[2] spēļu automāts.

[3] viena no divām galvenajām japāņu ābecēm.

[4] japāna par frizētavas izkārtni noder stikla cilindrs, kas lēni griežas.

[5] japāņu koka apavi.