IVARS VĪKS

Trejdeviņi Latvijas brīnumi

Latvija ir brīnumu pilna zeme ar neparasti spēcīgu bioenerģētisku starojumu. Pāri tai kā milzu sagša klājas blīvs senu svētvietu tīkls. Šeit ir pārsteidzoši daudz ļoti spēcīgu svētavotu, kas tālu pārspēj dziednieciskos avotus citās zemēs. Patiesi apbrīnojamas lietas notiek mūsu debesīs un ūdeņos. Mums ir tādas izcilas zemeslodes vietas kā Pokaiņi, trejdeviņi Ķeveles avoti, Skaņais kalns. Un par to visu var pārliecināties ikviens no mums, kas redz, dzird, jūt un saprot.

Ivars Vīks - latviešu svētvietu un seno zināšanu pētnieks, Nacionālo vērtību apzināšanās fonda (VAF) prezidents. Būdams pēc izglītības mehāniķis, metālapstrādes speciālists, noliedz mistiku un ezoteriku, savus secinājumus pamato tikai ar faktiem un aprēķiniem. Savulaik bijis galvenais konstruktors Rīgas Instrumentu rūpnīcā, tad Latvijas Neredzīgo biedrības priekšsēdētājs. Vienmēr aktīvs, kaut kur braucis, ceļojis, laivojis. Kopš acu operācijas gan vairs nevar braukt pa kalnu upēm un piedalīties kalnu ekspedīcijās, nākas vairāk darboties kā gidam, lektoram un pedagogam. Viņš saka: «Dievs mums devis spēku tikt ar visu galā un, kaut ko ņemdams nost, viņš cilvēkam kaut ko citu atstāj vietā. Man tā ir LATVIJAS izpratne.» Kā apliecinājums tam ir daudzās publikācijas, grāmatas, tostarp unikālā enciklopēdija «Kurzeme», kas tapusi sadarbībā ar Sigurdu Rusmani, un aktīvā darbība seno svētvietu apzināšanā un aizsardzībā. Tieši lielā mērā pateicoties Ivaram Vīkam, esam atguvuši Pokaiņus, Ķeveles svētavotus, Pantenes Pujēnus… un beidzot arī sākam apzināties savu Latviju kā izcilu senās civilizācijas pieminekli.

Redaktors Hcinrihs Juhcls Mākslinieks Harijs Brants Astras Reines un Zigurda Šlica zīmējumi Maketētājs Zintis Paeglis Zanes Ofkantes, Ivara Vlka u.c. foto

© Ivars Viks, 2001 © SIA "GEIZERS" 2001

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

IVARS VĪKS

Trejdeviņi Latvijas brīnumi

Saturs

Ievadvārdi 7

Kas ir brīnums 9

Brīnumi ap mums 9

Pirmais apcirknis. Brīnumi Latvijas ūdeņos 11

Ķeveles trejdeviņi brīnumavoti 11

Neparastie ezeri 25

Ezeri zem zemes 30

Mainīgais ezers Allažos 36

Otrais apcirknis. Skaņas un krāsas 43

Brīnumainās skaņas Latvijas debesīs 43

Neparastās skaņas 5 1

Zaļais stars 55

Trešais apcirknis. Pārsteidzošās zināšanas 60

Saules sistēmas radīšana 62

Zemes radīšana 64

Vai pirmsledus laikmeta kultūras pieminekļi? 66

Bet varbūt citplanētieši? 66

Ceturtais apcirknis. Dižā seja 70

Dižās sejas atrašana 75

Tālie skali no dižās sejas 77

Svētā galva 79

Ķēniņa dēls un puszirgs pārvar raganas 82

Zilo avotu ieleja 87

Piektais apcirknis. Milžu darbi šai zemē 90

Milžu bērtie kalni 9 I

Lielo milžu lielās mīklas 95

Ziņas par milžiem 96

Zelta vija 101

Milžu darbi un modernā fizika 105

Sestais apcirknis. Dižā sagša 107

Lielie zīmējumi 107

Popes līnija 107

Kangaru trejžuburis 122

Zelta ķēdes trīsstūri 125

Septītais apcirknis. Pokaiņi 137

Ziņas latvju grāmatās 138

Skats no kosmosa 141

Svētcentru kopa 144

Pokaiņu ģeofiziskais un ģeoloģiskais raksturojums 147

Fizikālie lauki 148

Pokaiņi kā bioenerģētisku starojumu centrs 151

Trešie Pokaiņi 153

Pokaiņu reljefs 156

Neparastie kalni 158

Pokaiņu plānojums 162

Dieva dārzs 162

Mākslīgie veidojumi 167

Dižā grava 168

Svētieleju nozīme 168

Vīnkalni 170

Dziednieku kalns 171

Akmens galvu krāvumi 1 76

Gaišo akmeņu mīkla 178

Kāpēc senči veidoja akmeņu krāvumus? 181

Pokaiņi kā senkapi 186

Lielo zīmējumu noslēpums 1 90

Kad Pokaiņi veidoti? 1 93

Akmeņu salikumi 194

Zintnieku laiva 197

Zintnieku loki 198

Akmens tēli 199

Ceļš uz Pokaiņiem 200

Pokaiņu atklāšanas vēsture 206

Pokaiņu izglābšana 208

Diena saules svētvietu vaiņagā 210

Pokaiņi kā mācība 212

Pokaiņu kopvērtējums 213

Astotais apcirknis. Mūsu zeme kā brīnums 216

Dižās senatnes liecības 2 16

Mūsu vieta pasaulē 2 17

Trīs zemeslodes balsti 219

Pasaules meridiāns jeb galvenā līnija 220

Zemeslode kosmisko enerģiju virpuļos 223

Laimas un Māras līnijas 226

Devītais apcirknis. Mūsu tautas trīs lielie brīnumi 230

Senču baltā gudrība 230

Latvju garamantas 232

Garamantu saturs 234

Teiku un pasaku gudrība 236

Antons Rupainis par dainu vecumu 238

Latvju dainu tulkošana 239

Dzīvības veidi Visumā 243

Mūsu dievestība un modernā fizika 244

Kā senči sargāja savu svētāko vārdu 246

Latviešu valoda kā brīnums 249

Vai pirms ledus laikmeta bija datori 253

Ievadvardi

Mums būtu jāapzinās, ka dzīvojam reti skaistā un brīnumu pilnā pirmatnīgā zeme, kurai ir daudzas lieliskas īpašības. Mums būtu jāapzinās, ka šeit ir izcilas vietas, neatkārtojami dabas un senatnes pieminekļi. Ne reizi vien tos esmu rādījis ārzemniekiem, tostarp arī zinātniekiem, un viņi izteikuši ļoti augstus vērtējumus. Nejau velti ārzemju bagātnieki sākuši un vēl tik ļoti grib iegādā­ties šeit lielus zemes īpašumus.

Mums nebūt nav jākaunas par savu zemi, tās vēsturi, tautu, valodu, bet gan, gluži otrādi, —jābūt par to lepniem.

Diemžēl daļa latviešu, kas nepazīst savu zemi, senču dzīves­ziņu un tās vērtību, dažkārt mēģina sevi izcelt, to pulgojot. Te nu jāatceras, ka amerikāņu rakstnieks O'Henrijs (1862—1910) iz­smēja tos amerikāņus, kas mēģināja tēlot inteliģentos, apgalvojot, ka vīns smaržojot pēc korķa. Cik zinu, tad amerikāņi vairs tā ne­dara. Diemžēl tiem latviešiem, kurus pirms simts gadiem dēvēja par "puskoka lēcējiem", līdzīga sevis apliecināšana nepāriet un nepāriet. Viņiem šķiet, ka mūsu zemes, tās vēstures, tautas, valo­das un citu vērtību noniecināšana vai pat pulgošana uzskatāma par smalkā toņa apliecināšanu.

Esmu gatavs jūsmot līdzi par to, ka Lurdā (Francijā) ir brīnumavots, kas dziedinājis daudzus cilvēkus. Bet, ja piebilstu, ka mums Latvijā ir simts tādu avotu un vēl vairāki svētezeri ar ne sliktāku iedarbību, tad "puskoka lēcēja" seja pieņem tādu izskatu, it kā būtu pieminēts kaut kas nepieklājīgs. Viņa uzskati, kas tver tikai pasaules mērogu, nepieļauj domu, ka Latvijā vispār var būt kaut kas ievērības cienīgs.

Ja avīzēs izlasīta īsa ziņa par kādu ezeru Āfrikā, kas parādās un pazūd, tas neapšaubāmi ir interesanti. Bet, izdzirdot, ka līdzīgs brīnumezers ir arī tepat pie Siguldas, vispasaules pilsoņa — "pus­koka lēcēja" — ģīmis sašķobās pavisam greizs: "Ko jūs ar to savu Latviju. Nezin kāpēc mazās tautas arī grib paspīdēt blakus liela­jām. Ne mums tāda vide, ne kultūra".

Ja atļaujos aizrādīt, ka Brēmenes Ādama hronikā 1076. gadā rakstīts, ka pie mūsu zintniekiem devās cilvēki no visas pasaules, tā atzīstot tos par gudrākajiem pasaulē, tad "inteliģentā" pasaules pilsoņa pacietības mērs ir pilns. Viņš gatavs atzīt, ka sena kultūra bijusi jebkurā citā pasaules malā, bet tikai ne Latvijā. Te, pēc viņa uzskatiem, nekas nedrīkst būt. Nedrīkst būt šodien un nedrīkstēja būt arī tālā senatnē. Bet, pievēršoties jau minētajam Brēmenes Āda­mam, kuru atzīst un ciena visa Rietumeiropa, kāda visai pazīsta­ma latviešu vēsturniece man izteica domu, ka te nu viņš esot klū- dījies. Tomēr šai grāmatā atradīsiet pierādījumus, ka Brēmenes Ādams nav kļūdījies.

Nožēlojamās sevis, savas tautas un zemes noniecināšanas pa­matā ir zināšanu trūkums. Skolnieki un studenti saņem ārkārtīgi maz zināšanu par Latvijas patieso vēsturi, tās dabu, dabas un vēs­tures pieminekļiem. Tāpēc, kaut ko izlasot vai padzirdot par ko interesantu ārzemēs, daļai nekritisku cilvēku rodas iespaids, ka interesantais ir tikai ārvalstīs. Bet citiem "puskoka lēcējiem" šķiet, ka, pulgojot mūsu zemi, viņi sevi ceļ augšup.

"Mūsu tauta ir slima" — tā pirms desmit gadiem teica Imants Ziedonis. Šo sevis noniecināšanu veicina arī mūsdienu informatī­vā vide, kuru veido masu informācijas (vai ne dezinformācijas) līdzekļi savu maizes devēju uzdevumā.

Lai tauta atveseļotos, jākliedē gara tumsība un meli, jāceļ gais­mā patiesība par šo zemi un tās brīnumaino vidi.

Mūsu Latvija nebūt nav maza, salīdzinājumā ar daudzām ci­tām pasaules zemēm. Bet tajā ir daudz tādu brīnumu, kas citur nav sastopami. Mēģināsim ieskatīties dažos no tiem.

Kas ir brīnums

Šajā darbā ar vārdu brīnums domāts kas gauži rets vai nepa­rasts. Mēs paši esam tā saraduši ar savas zemes skaistumu un brīnu­miem, ka tos pat nepamanām. Kāds mans jaunības paziņa 70. ga­dos bija ielūdzis pie sevis Gruzijā iepazītu skolotāju. Mēs rādījām viņam Latviju, un gruzīnu skolotāja skatījumā tā ir brīnumaini skaista zeme — bez neauglīgām sniegotām klinšu virsotnēm, bez sniega lavīnām un nogruvumiem. Zeme, kurā aug labība un lekna zāle, kurā tek tīri un rāmi ūdeņi, viņam šķita kā pati paradīze.

Starp citu, musulmaņu Svētās grāmatas stāsta par to, kā gan Tuvējo un Vidējo austrumu iedzīvotāji iedomājas paradīzi. Tā ir zeme, kur aug zaļa zāle un koki, kur ir ēna Un dzidrs ūdens. Vai tad tā nav Latvija?

Mans brālēns nesen pabija Dānijā. Tur viņam ar lepnumu rādī­ja vietu, kur dažus simtus kvadrātmetru lielā gabalā bija saglabāts dabiskās pļavas rezervāts. Bet mums tādu pļavu ir simts miljonu reižu vairāk. Vēl vinu aizveda uz vietu, no kurienes ar binokli drīkst paskatīties uz vienīgo stārķu pāri. Bet mums stārķu ir tūkstošiem.

Brīnumi ap mums

Cilvēki, kas iebrauc Latvijā, brīnās, cik lielisks aromāts un garša ir ne tikai Latvijā izaudzētajām zemenēm, plūmēm, ābo­liem, ķiršiem, tomātiem, bet pat kartupeļiem. Paceļot galvu aug­šup, iebraucēji jūsmo, cik krāšņas un pārsteidzoši skaistiem mā­koņiem ir rotātas Latvijas debesis.

Nolaižot galvu lejup, viņi brīnās par mūsu zāli un dabiskajām pļavām, kas citur pasaulē kļuvušas par retumu. Manu paziņu Aus­trālijas radi, atgriežoties savā zemē, nodeva attīstīt fotofilmas. Kad radiniece aizgāja saņemt fotogrāfijas, meistars ļoti atvainojās. Pēc viņa domām, notikusi kāda kļūme, bet viņš nejutās vainīgs. Izrā­dījās, ka meistaru mulsināja neparasti zaļā zāles krāsa.

Pastaiga pa Latvijas mežiem un pļavām priecē acis un veldzē sirdi. Brīnišķais, vienreizējais aromāts dod veselību, prieku un spe- ku. Maz, ļoti maz pasaulē ir zemju, kur var dzirdēt tik daudz un tik skaistas putnu dziesmas.

Vēl Latvijā ir lieliskas ārstnieciskās dūņas. Tāpat šeit ir bri- numdaudz ļoti iedarbīgu svētavotu, kas pārspēj dziednieciskos avo­tus citās zemēs. Bet šeit ir runa par bioeneģiju izstarojošiem avo­tiem. To visu ievērojuši daudzi ārzemnieki un pamanījuši arī tie latvieši, kas pabijuši citās pasaules zemēs. Viņi nevar vien beigt slavēt to, cik vērtīgas ir latvju zemes dabas veltes.

Mūsu tautu veido trīs brīnumi, kuros mēs dzīvojam. Tie ir mūsu zeme, mūsu valoda un mūsu garamantas. Ja nav šo pamatu, nav arī tautas. Šos trīs brīnumus mēs nemanām gan tāpēc, ka tie ir mūsu ikdiena, gan tāpēc, ka daudzie okupanti, kurus nācies pār­dzīvot tikai pēdējo gadu tūkstošu laikā vien, visvisādi slavējuši sevi. Turpretī mūsu zemi, lautu, valodu, kultūru pēluši, kā vien mācējuši. Bez tam viņiem par nožēlojamiem Jūdasa grašiem, cik vien jaudājuši, piepalīdzējuši dažādi kangari, dienderi un līdz- skrējēji.

Mūsu zemei ir daudzas tādas īpašības, kuru dēļ to senāk cen­tās iekarot, bet tagad nopirkt — dabas maigums, dāsnums un tās doto augļu vērtīgums.

Mūsdienu Latvijā bez ķimikāliju lietošanas var iegūt lieliskus augļus un dārzeņus, kā ari ārstnieciskas nozīmes augus ar sevišķi vērtīgām dziednieciskām īpašībām.

Vēl jāpiebilst, ka Latvijā arī padomju varas gados lietoja salī­dzinoši maz ķimikāliju. Bet nu jau devīto gadu to lietošana tikpat kā pārtraukta. Taāpēc Latvijas produkti ir ekoloģiski daudz tīrāki nekā ievestie. Dažkārt jāpasmaida, redzot, kā pārdevēji mūsu tirgos ievestos augļus un dārzeņus cenšas iegalvot par Latvijas preci.

Salīdzinot ārstnieciskās tējas, kas vāktas Latvijā, ar citu zem­ju tējām, pirmās izrādījušās ievērojami iedarbīgākas.

Mēs nebūt nevēlamies nonievāt kādu citu zemi vai tautu, bet tikai atzīmēt tās brīnumu pilnās īpašības, kādas piemīt mūsu zemei…

Pirmais apcirknis

Brīnumi Latvijas ūdeņos

Ķeveles trejdeviņi brinumavoti

Vairākas latvju garās dainas stāsta par puisi, kas paveicis izci­lu varoņdarbu un pieveicis pašu Joda māti. Bet nu varonis meklē vietu, kur izmazgāt asinīm apšķīdušos svārkus. Mīļā Māra iesaka to darīt vietā, kur tek deviņas upes, t.i, deviņi avoti. Vai tiešām pasaule tāda vieta vispār varētu būt? Pat Bībele paradīzi raksturo tikai ar četrām upēm. Tomēr dainās aprakstītā vieta pastāv, un katrs nojums var tur ierasties, gūt veselību un spēku. Tā ir Ķevele, un ari šī brīnumvieta meklējama tepat mūsu zemē.

Ķeveles trejdeviņu svētavotu grupa atrodas Dobeles rajonā, Vītiņu pagastā, netālu no Auces pilsētas.

Lielākajai daļai lasītāju ērtāka nokļūšana pie avotiem būs, no­griežoties no Auces-Bikstu šosejas pa Ķeveles ceļu. Pēc apmēram 4 kilometriem tad jāpagriežas pa labi uz lauku ceļu, kas ved uz Kokumuižu.

Pa jau minēto Kokumuižas ceļu braucam apmēram vienu kilo­metru, līdz esam kalnā, tad pa labi gar grants karjeru jāveic apmē­ram puskilometrs. Avotus iezīmē priežu puduris.

Pasaulē ir miljoniem avotu. Daži tūkstoši no tiem ir sevišķi iecienīti kā spirdzinoši un veselīgi minerālavoti. Bet bez tiem vēl zināms pavisam neliels skaits veselībai sevišķi svētīgu, kurus tau­tā sauc par svētavotiem. Visā Rietumeiropā ir zināms tikai viens tāds avots — Lurdā, Francijā. Bet tikai vienā pašā Latvijā tādu avotu vai to grupu, ja avotu grupas, skaita par vienu, varētu būt ap 70. Bet tādu svētavotu grupa, kā Ķevelē, ir tikai vienīgā pasaulē, jo nav zināms nekas tāds, ar ko to varētu salīdzināt.

Avotu raksturojums. Nelielā graviņā, bezmaz vai no Ķeve­les Kambaru kalna pašas augšas izverd spēcīgi avoti, kas darbo­jas gan ziemu, gan vasaru. Ūdeņi nāk no pazemes dzīlēm, tāpēc avoti dēvējami kā augšupejoši. Šo avotu ūdenim ir izcila dzied­nieciska vērtība.

Šauras nelielas graviņas augštecē, apmēram 10 m garā pos­mā izverd deviņi spēcīgi avoti. Tic veido strautu. Tālākajā strauta ceļā ir vēl divtik avotu, tā ka kopā varētu runāt par trejdeviņiem avotiem. Tomēr visērtāk pieejami un cilvēku apmeklēti ir tikai pir­mie deviņi avoti.

Bet vel 100 m un zemāk strauta ūdeņi ietek mākslīgi veidotā dzirnavu uzstādinājumā. Te nu izveidojies svētezers, kurā var pel­dēties. Vēl 20. gadsimta pirmajā pusē dziednieciskie svētavotu ūdeņi griezuši dzirnavu ratus.

Vēl līdz 20. gadsimta otrajai pusei tic bija daudz spēcīgāki. Avotu čalu varēja dzirdēt visai tālu. Diemžēl, norokot kalna galu grants ieguvei, daļa ūdeņu tagad ietek karjerā. Tomēr ari atlikušie vēl aizvien ir viens no pasaules brīnumiem.

Avoti atrodas gleznainā vietā, kuras apkārtni Vītiņu pagasta valde labiekārtojusi par jauku atpūtas vietu. Iztekā graviņas pla­tums ir ap 6 m, dziļums 4 m. Pāri gravai 19. gs. otrā pusē pārbū­vēts mūra tilts. Avotu grava ierobežota ar saliktu akmeņu sienu. Tādas sienas salikšana bijusi liela māka. Tā neplaisā, sals to nebo­jā. Diemžēl pirms gadiem piecpadsmit divdesmit sabrukusi tā sie­nas daļa, kas stiprināja gravas kreiso krastu.

Augšpus tilta ir septiņi avoti. Vēl divi šīs grupas avoti atrodas tūlīt lejpus tiltiņam.

Tas, ka ar tiltiņu ierobežoti tikai septiņi avoti, skaidrojams ar vācu muižnieku uzskatiem par "7" kā laimīgu skaitli. Mūsu senči, gluži otrādi, — "7" uzskatīja par nelaimes skaitli.

Kur tos meklēt? Ķeveles avoti atrodas četrus kilometrus uz ziemeļrietumiem no Vecauces pils. Turpinot domās šo pašu vir­zienu, mēs nonāktu pie ievērojamas senču svētvietas — Dobes kalniem, bet vēl nedaudz tālāk pie šaurajiem un garajiem, upēm līdzīgiem Kērkliņu un Svētaiņu ezeriem. Ap tiem ļoti daudz seno svētvietu. Visā šajā ziemeļrietumu-dienvidaustrumu virzienā ap 15 km garajā līnijā varētu būt kāds ducis ievērojamu svētvietu un senvietu. Tas ir ļoti liels šādu vietu blīvums pat ari Latvijā. Minētā līnija iezīmēja divus sendienās svētus virzienus. Dienvidaustru­mu virzienā Saule lec Ziemassvētkos, ziemeļrietumos — noriet Jāņu vakarā. Šeit ir divu sistēmu sajūguma vieta, tur sākas otra senu svētvietu līnija no Svētaiņu ezera līdz Ķevelei. Ķeveles avo­ti ir gan nedaudz uz austrumiem no šīs līnijas, tomēr tie atrodas tajā pašā enerģētiskās ietekmes joslā.

Augstie viesi. Hronists Brēmenes Ādams piemin, ka visvai­rāk uz šejieni devušies no Spānijas un Grieķijas. Lai cik piesar­dzīgi un skeptiski mēs šo ziņu neuzņemtu, tomēr jāsecina, ka lie­lai daļai no tālajiem ciemiņiem vajadzēja būt augsti titulētām un bagātām personām. Arī senatnē nejau katrs vienkāršs cilvēks va­rēja sev atļauties tik tālu ceļu.

Diža slava saglabājās vēl viduslaikos un pat jaunajos laikos. Auces novadpētnieks Oskars Venckus kopā ar Verneru Banderu un Ludvigu Teteri, izmantojot Zviedrijas vēstniecības palīdzību, ieguvuši interesantu izziņu. Tā apliecina vēl vienu teiku par Ķe­veles avotu, proti, ka pie tiem ārstējies Zviedrijas karalis Kār­lis XII.

Tātad mūsu avoti un mūsu dziednieki palīdzēja tur, kur Zvied­rijas galma labākie mediķi izrādījās bezspēcīgi.

Jau minējām, ka tālā senatnē šeit bijuši arī daudzi citi augsti viesi, kuriem nevarēja līdzēt viņu galma mediķi. Kā atspulgs šo avotu apciemojumiem Rietumeiropā plaši pazīstams mīts par Grāla kausu, kas atbrīvo cilvēkus no visām slimībām un ciešanām. Dau­dzas norādes liek domāt, ka ar to domātas Pokaiņu sistēmas svēt­vietas, kurās ietilpa arī Ķeveles avoti.

Kā avotus dēvēt? Pēdējos gadsimtos vēsturiski veidojušies divi nosaukumi — "Zviedru avoti" un arī "Karaļa avoti". Nostās- ti avotus saista ar Zviedrijas karali Kārli XII (1682—1718). Viens no tiem stāsta, ka avotus karalis Ķevelē ir atklājis nejauši medību laikā.

Nu, redzat, kā sanāk. Ja ticēt teikai, dumjie latvieši te dzīvo­juši nez no kādiem laikiem, bet nav nemaz zinājuši, ka skaistā upīte sākas no tik neparastiem trejdeviņiem avotiem. Bet kara lai­kā ar Poliju, kad zviedri postīja tai pakļauto Kurzemes hercogisti, viņu karalis atļaujas kādu dienu nedomāt par karu, bet nedaudz izklaidēties medībās, un tā nejauši atradis avotus. Pie tam tā nebūt neesot bijis tikai ar Ķeveles avotiem. Viena no teikām stāsta, ka arī dziedniecības avotus Baldonē, Bārbelē, Ķemeros, Rūjienā, Tir­zā u.c. esot atraduši gan vācu ģenerālgubernatori, gan zviedru virsnieki, gan tāli ceļotāji, pat jūrnieki. Bet mūsu senči par tiem agrāk neko neesot zinājuši.

Te nu liksim punktu un sāksim domāt ar savu galvu. Daudzas senās kultūras tautas mūsu senčus atzina par izcili gudriem un brauca pie viņiem pēc gudra padoma un veselības no visas pasau­les. Tikai mūs nekad nav atzinuši mūsu okupanti. Vācu mācītājs Šilings pukojās pārcilvēkiem, kas meklēja Tirzas svētavotu, un pat lika to aizbērt. Mūsu tēvutēviem, lai viņi drīkstētu svētavotus apmeklēt, lai par to viņus nenolādētu baznīckungi un nesodītu baroni, nācās izprātot visādas viltības. Tā arī radās šīs viltus teikas un nosaukums "Karaļa avoti".

Baronu laikos pār avotu gravu uzcēla jau minēto tiltu. Tas no augšējās deviņu avotu grupas norobežoja septiņus, un līdz ar to kādu laiku šo vietu dēvēja ar "Septiņiem avotiem".

Šis nosaukums ir pagalam aplams, jo šeit ir trejdeviņi avoti. Tie nav arī zviedru atrasti avoti. Skaisti jau skan "Karaļa avoti", un šo nosaukumu nevajadzētu aizmirst, jo šeit patiešām dziedi­nāts vismaz viens karalis. Ieskatoties senatnē, mēs varam droši teikt, ka šeit dziedināti daudzi valdnieki. Tomēr vismaz šajā rakstā dēvēsim šo vietu par Ķeveles avotiem. Arī tas ir izcils vārds. Bez tam citu avotu Ķevelē nemaz nav.

Ķeveles vārda tulkojums. Vārda otrā burta īsa izruna pilnī­gi noteikti rāda, ka šeit nav runa par sieviešu kārtas neizdevušos zirgu. Karēlijā un Kolā par keivām sauc garas akmeņainas kalnu grēdas, pa kuru virsmu iet takas. Somu valodā tuvākais vārds kāvely norāda uz vietu, kur notiek liela staigāšana. Keivel— tas būtu svētā kalnu grēda, ko apmeklē daudzi cilvēki. Patiešām uz šejieni, kā jau teicām, gadu tūkstošu laikā nākuši miljoniem cilvē­ku. Ari tagad, pēc avotu otrreizējas atrašanas, šeit ik dienas iero­das daudz cilvēku.

Līdzīgus vārdus dzirdam gan mūsu kaimiņu lietuviešu, gan somu valodās. Parasti te var atrast līdzības, vai nu tieši vai netieši apzinātas. Lietuviešu valodā tuvākais vārds ir kēval, un tas tulko­jams kā čaumala. Iespējams, ka ar to domāti dolomīta slāņi, caur kuru spraugām izlaužas augšupejošie Ķeveles avoti. Ja labi pado­mā, tad starp šiem vārdiem nekādu pretrunu nav. Tomēr, pazīstot cilvēkus ar uzvārdu "Keivs", uzskatu, ka Ķeveles vārds tulko­jams kā "svētā keiva".

Kurā gadsimtā minētie avoti atklāti? Tādu jautājumu sa­ņēmu rakstiskā veidā no kādas Dobeles rajona iedzīvotājas. Ar vi­sai lielu pārliecību varam apgalvot, ka avoti atklāti pirms 100 gad­simtiem, kad Dobeles novadu apdzīvoja tie senie cilvēki, kas sā­ka iekārtot milzīgo Pokaiņu svētvietu sistēmu. Mēs jau minējām Brēmenes hronista Ādama rakstīto, ka uz šo Latvijas daļu pēc veselības un padoma cilvēki devās no visas pasaules. To apliecina arī seno grieķu autori, kā arī senindiešu sanskrita teksti un Eiropā plaši pazīstamās teikas par Grāla kausu. Pokaiņos sanestie un kau­dzītēs saliktie apaļie galvas lieluma akmeņi, kuru kopskaits vērtē­jams miljonos, liek domāt, ka vairāku gadu tūkstošu laikā šo svēt­vietu apmeklējuši daudzi miljoni cilvēku. Pieņemsim, ka puse no viņiem Pokaiņu sistēmā ieradās, lai meklētu padomu pie mūsu senču viedajiem, bet otra daļa — pie mūsu senajiem, izcilajiem dziedniekiem. Pat tad, ja no otras daļas tikai katrs trešais būtu sū­tīts pie Ķeveles avotiem Kambaru kalnā, kopējais avotu apmeklē­tāju skaits tikai senatnē vien vērtējams vismaz miljonos. Arī šo­dien tas skan iespaidīgi, bet te vēl jāņem vērā, ka senatnē iedzīvo­tāju blīvums Eiropā bija vairākus simtus reižu mazāks kā šodien.

Cilvēki galvenokārt ceļoja kājām, tādēļ tālie viesi jāvērtē ar lielu cieņu.

Izcili bagātās latvju tautas garamantas ļauj apgalvot, ka mūsu senči glabāja savā atmiņā galvenās ziņas par Pokaiņu sistēmas atklājējiem un ierikotājiem. Diemžēl 13. gadsimta beigās zemgaļi vairs nespēja pretoties sakšu krustnešu nelietīgajiem postošajiem uzbrukumiem. Nespēdami dobelniekus uzvarēt godīgā cīņā, sak­ši postīja zemnieku sētas, pielietojot t.s. izdedzinātas zemes takti­ku. No senajiem vārdiem palicis tikai viens teiku varonis — īliņš.

Nostāsti par to, ka Zviedrijas karalis esot devis naudu vietē­jiem baroniem, lai tie uzbūvētu tiltu un uzturētu šo vietu sakoptu, ir nepatiesa. Zviedri 17.—18. gadsimtā Zemgali tikai postīja, cik vien spēja. Viņi Zemgales labā neko tai laikā nav darījuši. Vēl cienītā dobelniece jautā, kas uzbūvējis mūra tiltu. Būvēja amat­nieki pēc barona pavēles, bet nekāda projekta dokumentācija ar­hīvos nav atrasta. Mēs varam tikai salīdzināt mūrēto tiltu ar citiem tā laika inženierbūvju arhitektūras pieminekļiem. Salīdzinot ap­kārtnes baronu rocības pieaugumu, var domāt, ka tilts pār gravu būvēts 19. gadsimta otrajā pusē. Tai pat laikā veidoti gravas mūra stiprinājuma krāvumi.

Veci ļaudis vēl atceras, ka līdz Otrajam pasaules karam ar akmeņiem bija bruģēta arī avotu ielejas "grīda". Otrā pasaules ka­ra laikā kalna augšā stāvējis vācu tanks, lejā bijuši padomju kara­vīri. Kāds padomju šāviņš iekritis avotu gravā un izpostījis pa­matni.

Avotu otrā atklāšana. 20. gadsimts mūsu zemei bijis milzīga posta laiks. Kā Pirmā, tā Otrā pasaules kara laikā daudziem cilvē­kiem nācās atstāt savas dzīves vietas un liela daļa no viņiem neat­griezās. Tad nāca padomju represiju un piespiedu kolektivizācijas gadi. Avotus atcerējās vairs tikai paši tuvākie iedzīvotāji. Taciņas pie avotiem aizauga gan šī vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē.

1994. gadā avotus kā skaistu dabas stūrīti man paradīja drau­gi no Auces Ojārs un Diāna. Toreiz tā bija klusa vieta, kuru zināja likai retais. Vietas strāvojums rādīja, ka tie ir svēlavoti, t.i., avotu

ūdenim ir paaugstinātas dziednieciskas īpašības. Tomēr zemapzi­ņā vēl palika sajūta, ka te meklējams kāds liels noslēpums.

Sāku uz šo kluso vietu vest savus draugus un dziedniekus, un citus cilvēkus ar īpašām spējām, kā arī ārstus ar netradicionālu domāšanu.

Kādā no šiem pētījumu braucieniem dziedniece Ruta, kas dzī­vo visai tālu no Dobeles, pamanīja, ka katra avota ūdenim ir sava garša un atšķirīgs strāvojums. Tas bija ļoti nozīmīgs atklājums, jo parādīja to, ar ko šie avoti atšķiras un ir izcilāki par jebkuru citu avotu grupu visā pasaulē. Līdz ar to varēja arī sākt noteikt, kurai kaitei kāds ūdens lietderīgāks. Izrādījās, ka Ķeveles avoti ir uni­kāli arī tai ziņā, ka šeit var atrast noderīgu ūdeni bezmaz vai jeb­kurai slimībai vai vainai. Katra avota ūdens iet pa savu ceļu. To, ka uz ārpusi gandrīz vienā vietā izlaužas deviņi atšķirīgi avoti, kas der katrs savām kaitēm, jānosauc par izcilu brīnumu. Nodevu ūdens paraugus analīzēm specializētai laboratorijai un saņēmu labu at­sauksmi. Nu varēja sākt šo ūdeni ieteikt kā dziedniecisku.

Latviju pēdējos gados apmeklējuši daudzi ārzemnieki. Arī viņi apliecina, ka līdzīgu avotu grupas nav nekur citur pasaulē. Tāpēc šeit nereti var ieraudzīt arī ārzemnieku automašīnas. Pirmo grupu, pilnu autobusu no Rietumeiropas, atvedu šurp 1995. gadā. Liela daļa no tiem bija ceļotāji, kas daudz ko bija redzējuši. Viņi par šo vietu bija sajūsmā. Autobusā bija arī kāda vecāka kundze Vāci­jas, kuru jau daudzus gadus mocīja smags artrīts. Viņa pārvietojās ar grūtībām, ciešot lielas sāpes.

Ar citu cilvēku palīdzību nogādājām viņu pie avota. Te vecā kundze pasēdēja, iedzēra manis ieteikto avota ūdeni. Un nolika brīnums, ko var apliecināt daudzi. Sāpes pārgāja, vecā kundze aizgāja līdz autobusam un pirmo reizi pēc daudzu gadu pārtrau­kuma iekāpa autobusā pati.

Ķeveles avoti pēdējos gados palīdzējuši tūkstošiem cilvēku. Izejamās dienās no agra rīta līdz vēlam vakaram te ir burzma kā gadatirgū. Nebūtu pārspīlēts, ja teiktu, ka 2000. gadā te ieradās ap 30 tūkstošiem apmeklētāju. Ar striķi šurp neviens nav vilkts. Ja ūdens nelīdzētu, tad taču te nebrauktu no malu malām.

Pateicību pelnījusi Vītiņu pagasta pašvaldība un īpaši tās priekšsēdis Vilnis Bēvalds par vietas labiekārtošanu. Tomēr žēl bija noskatīties, kā neapzinīgi autobraucēji vēlos rudeņos un ag­ros pavasaros samuļļā iekāroto ceļu.

Atšķirīgie avoti. Ķeveles svētavoti pārsteidz ne tikai ar avo­tu daudzumu, bet arī ar to, ka samērā blīvi viens pie otra izvietotie avoti ir tik atšķirīgi. Kaut arī avotu ūdens ir bez krāsas un smar­žas, tomēr pēc garšas katra avota ūdens un tā dziednieciskās īpa­šības ir atšķirīgas. Mūsu grupa, garšojot visu avotu ūdeņus, ko­lektīvi mēģināja raksturot katru no tiem. Šīs ziņas gadu gaitā daudz­kārt pārbaudītas.

Avotus gravā skaitījām pulksteņa virzienā, sākot no tiltiņa (sk. 1. att.). Te izverd avots Nr. 1. Vēl labajā krastā, tuvāk gravas ga-

1. att. Ķeveles avoti

lam, Nr. 2, 3, 4, tad tuvu gravas galam, bet jau kreisajā krastā Nr. 5, 6, pēc tam Nr. 7. Piebildīsim, ka Nr. 5 un Nr. 6 iztek ļoti tuvu viens otram un, lai iegūtu ūdeni no katra atsevišķi, jāatceras jaukais pantiņš — grib kaķītis zivis ķert, negrib kājas slapināt.

Kreisajā krastā, turpinot skaitīšanu tai pat virzienā, ir visai spēcīgs avots Nr. 8, tam gandrīz iepretim — Nr. 9. Mēs par pama­tu ņēmām astotā avota ūdeni, jo to var uzskatīt par visu avotu vidējo īpašību paudēju. Tas ir lielisks dziednieciskais ūdens ar svēt- avotam atbilstošu raksturojumu.

Pārējos avotus raksturojam salīdzinoši.

1.   Vēsāks. Mutē paliek it kā viegli saldi skāba piegarša, tas salīdzināms ar vēlīnu bērza vai kļavas sulu.

2.   Dzidrāka, vieglāka garša kā Nr. 1.

3.   Pats gardākais, saldākais, bet arī vieglākais.

4.   It kā sausāks, miltaināks, koncentrētāks — redzes uzlabo­šanai.

5.   Vēss, sauss, mutē paliek it kā viegla kaļķu garša.

6.   Līdzīgs avotam Nr. 5, tikai šī garša jau izteiktāka.

7.  Līdzīgs avotam Nr. 5, bet šī bāziskā piegarša vēl izteiktāka.

Protams, šāds raksturojums ir subjektīvs un atkarīgs no katra

ūdens garšotāja gaumes, kas var būt nedaudz atšķirīgas.

Kopumā labā krasta avoti izgaršojas kā viegli skābi, kreisā krasta — kā nedaudz bāziski. Tā ir tikai izjūta, ko rada avotu ener­ģētiskais starojums. No tā izriet, ka pirmā un devītā avota ūdens būtu pats piemērotākais vājiniekiem ar audzējiem. Otrā avota ūdens der kuņģa čūlu un citu pirmsvēža iekaisumu novēršanai, tostarp miomām un mastītiem. Trešā avota ūdens der slimību attīstības bremzēšanai. Ceturtais avots — redzes atjaunošanai un citu funk­ciju darbības atjaunošanai.

Bet kreisā krasta ūdeņi ir jau organisma spēcināšanai pēc il­gas vai smagas slimības. Labākais šai ziņā ir sestais avots. Septītā avota ūdens veicina nobīdes uz bāzisku reakciju tiem, kas mocās ar nespēku, depresiju vai citām ilgstoša vājuma izpausmēm. Tas noder arī artrītu un locītavu iekaisuma mazināšanai. Visvairāk ūdens izverd no astotā avota, to iesakām visai pārējai organisma tīrīšanai. Tas arī uzskatāms par lielisku veselības ūdeni vispārējai spēcināšanai. Ne mazums mūsu sabiedrībā ir invalīdu, kuru kaite nav izārstējama. Bet arī viņiem šī avota ūdens būtu vajadzīgs vis­pārējās veselības uzturēšanai un uzlabošanai. Tas pats attiecas uz mūsu vecmāmiņām un vectētiņiem. Jaunību vairs neatdosim, bet, vēlot labu, svētavota ūdens palīdzēs uzturēt možumu.

Vēl tikai piebildīsim, ka labā krasta avotu ūdens spēcīgāk dar­bojas dilstošā mēnesī, bet kreisā krasta avoti ir iedarbīgāki augošā mēnesī.

Kambarkalna vārds un nozīme. Avoti iztek no Kambaru kal­na. Diez vai te vajadzētu meklēt istabas vai alas, kā senāk teica — kambarus. Kambaru kalna vārds visai tuvs Talsu Kamparkalnam. Šo vārdu tomēr nevajadzētu saistīt ar ēterisko vielu kamparu. Šo vietvārdu izcelsme jāmeklē citas mūsu senās valodas saknēs, kas saglabātas igauņu u.c. valodās un tulkojas kā sena sapulču vieta.

Tomēr arī senatnē kalnā vai tā pakājē pie avotiem mita kāds zintnieks un sargs, kas šo vietu aprūpēja un uzraudzīja. Apmeklē­tājiem viņš deva padomus, rīkoja rituālus un dziednieciskus sean­sus. Šī ir brīnišķa vieta, bet, lai atgūtu veselību, vajadzīgs laba dziednieka padoms, tāda, kas zina, kad un kā lietot tā vai cita avota ūdeni un kādas zāles tuvumā vākt.

Ap 0,6 km no Kambaru kalna atrodas Skaņais kalns. To ar Kambarkalna norakto virsotni vieno skaņu kanāli. Tiem, kuri ap­meklē avotus, iesaku vakarpusē nesteigties un šeit sagaidīt saules rieta brīdi. Tā noriet aiz Dobes kalniem, un jūs priecēs reti krāšņi skati. Savos neskaitāmajos ceļojumos esmu redzējis daudzus skais­tus saules rietus kā Latvijā, tā arī citās zemēs. Katrā vietā tie ir savādāki un katru reizi atšķirīgi. Esmu tos vērojis gan no Skandi­nāvijas, gan no Kolas pussalas, Karpatiem, Tatriem vai Kaukāza, ari Pamira, Tjanšana, Altaja, Sajānu augstkalnēm, uz Baikāla un vēl daudz kur citur. Bet, šķiet, šo ārēji it kā necilo Dobes kalnu starojums vērš skatu pasakaini pievilcīgu. Bet to jau nevar izstās­tīt, neticami skaistu saulrietu no Kambarkalna jāredz pašiem. Kā šī skaistā skata bālu atspulgu varētu minēt Rēriha gleznas.

Dažkārt mākoņos redzamas zīmes, tās pat atbild uz jūsu jau­tājumiem. Jādomā, ka tieši tāpēc Kambaru kalns bija seno viedo cilvēku sanākšanas vieta, kur lēma tautas likteņus. Tātad šis kalns ir bijis svēts ne tikai avotu dēļ. Te, raugoties saules lēktā un rietā, ka ari sasaucoties ar Skaņo kalnu, varēja izzināt nākotni.

Ko saka dainas? Latvju dainas nebut nav tikai pantiņi padzie- dāšanai. Daudzas no tām satur vēsturiskas ziņas. Vairāki desmiti dainu attiecināmi uz Pokaiņu sistēmu kopuma aprakstiem. Iepazīsi­mies ar garo dainu, kas attiecināma uz avotiem Kambaru kalnā.

Lūk, kā šo kalnu apraksta garā daina. Tā gan pēdējos gad­simtos romantizējusies, tomēr galvenās ziņas atrast varam.

Ak, veca māmiņa, Tavus jaukumiņus! Glāz' tev namiņš, Glāz' istabiņa; Sidraba slotiņa Mēslinus slauka; Zeltīti groziņi Mēslinus nesa.

Tur nāca Dieviņš >

Naksniņas gulēt. Kur ņemšu Dievam Ac' ūdentiņu?

—   Augstajā kalnā, Svēt' avotā.

Kur ņemšu Dievam

Ac' slauķu dvieli?

—   Māriņas klētī,

Pūr' dibenā.

Kur ņemšu Dievam

Ac' slauķu kārti?

—   Augstajā kalnā, Svētajā, kokā. Svētam kokam Deviņi zari;

Ik zaru galā Deviņas lapas;

Ik lapu galā

Deviņi ziedi;

Ik ziedu galā

Deviņas ogas.

1600, 10415 Ugāle

Daina gan pierakstīta visai tālu no pašas Ķeveles. Tomēr tas vēl neizslēdz, ka tā nebūtu radusies Ķeveles tuvumā. Zināms, ka ne visi zemgaļi devās uz Lietuvu 13. gadsimta beigās. Daļa no viņiem aizklīda uz Kurzemi. Tā nu Ugāles mežos saglabātas dai­nas, kas nestāsta par Ugāles apkaimē esošiem avotiem.

Tuvākā apkārtne. Kambara kalna rietumu malā atrodas mā­jas ar dīvainu vārdu "Laukudūres". Nav izslēgts, ka kalnā bija Kalnadūres. Vārds "dūre" Latvijā sastopams arī citās vietās, pie­mēram, pie Gaujas, Burtniekiem u.c., un saistāms ar senas skan­dināvu dievības — Tora vārdu, t.i., ar vikingu laiku.

Tors skandināviem, somugru u.c. Eiropas tautām bija nozī­mīga debesu dievība — pērkona, vēja un auglības pavēlnieks. Pirms vairākiem gadu tūkstošiem Tora vārdu ienesa no Ēģiptes, kur svēto ērgli sauca par Haresu. Tā, piemēram, ebreji savu svēto senvēstures grāmatu, kura atbilst Bībeles Vecās derības Mozus grāmatām, dēvē par Toru. Toram līdzīgi dievību vārdi sastopami, piemēram, acteku, eskimosu, ēģiptiešu, japāņu u.c. tautu mītos. Kristīgā ticībā tas saglabājies vārdā "altāris", kas tulkojams kā To­ra svētvieta.

Kā atmiņa par daudzajiem gadu tūkstošiem, kad tagadējās Latvijas teritorijā dzīvoja somugru ciltis, mums saglabājušies daudzi ar Tora vārdu saistīti vietvārdi. Piemēram, netālu no Liepājas ir vieta Tore, Limbažu rajonā upīte Tora. Pēdējos 2—3 gadu tūksto­šus, kopš šeit ienāca baltu ciltis (vai arī atgriezās), daļa vietvārdu pārveidojušies. Tā radušies vārdi Dorupe, Dūrupe, Dūre.

Šobrīd grūti spriest, vai vecāks ir Tora vai Kambarkalna vārds. Iespējams, ka seno Kambarkalna vārdu kādu laiku nomainījis To­ra vārds, tad vecais nosaukums atkal atjaunojās.

To, ka apskatāmais kalns bijis svētvieta, vēl papildus apliecina arī interesantais skanīgums no jau minētā Skaņā kalna. Šis skanī- gums lieku reizi apliecina smalko enerģiju kupolu virs Tora kalna. Un visbeidzot, interesantas sakarības atrodam, apskatot labas to­pogrāfiskās kartes. Uz vienas dienvidrietumu-ziemeļaustrumu, t.i., svētās līnijas, kādā lec saule vasaras saulgriežos, atrodas iespēja­mais novērošanas punkts — to iezīmē paugurs 102,7 m vjl. Vienu km rietumos no Ķeveles, pie Kokmuižas ceļa gala, atrodas Dobes kalns (119,4 m vjl), tad vēl 3 km tai pāri ziemeļaustrumu virzienā paugurs 150,4 m vjl (tam šķiet ir saistība ar sen meklēto Sidra- bes vietu), un visbeidzot, turpinot šo līniju, nonākam pie Lielau­ces baznīcas. Tā kā viduslaikos kristīgo baznīcas, kā likums, cēla senču svētvietās, tad četru objektu atrašanās uz vienas līnijas ne­var būt nejauša.

Kalnu atjaunot tā senajā izskatā vairs nevar, jo tā pati virsdaļa norakta granti. Ar lielu pārliecību var teikt, ka kalna augšdaļā va­jadzēja atrasties svētvietai ar svētakmeņiem, bet vēsturnieku no­laidības dēļ nekāda izpēte, cik zināms, netika veikta. Tomēr var­būt vērts padomāt par ozolu birzs iestādīšanu, jo ozoli bija rakstu­rīgi senajām svētvietām.

Baltu un somugru ciltīm bija nedaudz atšķirīgi uzskati par Augstākā Saprāta izpausmju vārdiem. Vismaz kādus 10 gadu tūk­stošus mūsu senči Visuma Augstāko Saprātu dēvēja par Dievu, tā izpausmes — par Māru un Laimu. Šai sakarībā avotu vārds būtu jāsaista ar Māru. To apliecina arī nule lasītā garā daina, kas piemin "Māriņas klēti".

Kā uzvesties pie svētavotu. Lielākā daļa atbraucēju pat neie­domājas, ka viņi ieradušies senču svētajā vietā. Viņi dodas uz senču svētavotiem kliegdami, bļaudami, lielus traukus stiepdami, gan­drīz vai viens otru grūzdami. Nu kā pie bada. Šo cilvēku uzvedī­ba atgādina zagļus, kas kara laikā, laupīja no veikaliem un nolik­tavām, ko tik spēja. Šie badakāši gūst visai maz labuma, jo šāda uzvedība nenes ne veselību, ne svētību.

Mūsu senči tā nedarīja. Pie svētavota gāja kā pie svētas vie­tas, nevis kā pie brasla lopu dzirdināšanai.

Ieraugot avotu, godbijīgi jāapstājas, jādomā par to cilvēku, kam ūdens tiek gādāts. Senči nodziedāja vai noskaitīja kādu no Dieva dainām atkarībā no tā, ko īsti vēlējās dziedināt, jo bioener- ģētiskais ūdens der gan ārīgi, gan iekšēji.

Lieli trauki nav vajadzīgi. Protams, var šo ūdeni lietot kā dze­ramo ūdeni un var tajā vārīt tēju vai viru. Bet dziedniecībai pietiek ar trim malkiem vai pieskaršanos slimai vietai ar nelielu ūdens daudzumu, pat mitru pirkstu. Šis ūdens istabas temperatūrā var glabāties vai veselu gadu.

Var jau būt, ka pieklājīgas uzvedības noteikumi pie svētavo- tiem būtu jāuzraksta un jāpieliek, lai cilvēki varētu izlasīt. Jo, cilvē­kiem uzvedoties kā pienākas, avoti varētu darīt vēl vairāk laba — ne tikai tūkstošiem, bet desmitiem tūkstošiem sirgstošo.

Vēl gan beigās jāpiemet pamācošs graudiņš. Lai arī cik avoti spēj darīt brīnumus, daudzos gadījumos ar to vien nepietiek. Ve­selības atgūšanai parasti jāmaina ēdieni un dzērieni vai kas cits jūsu dzīvē, jāatsakās 110 baudvielām. Tāpēc dziednieka padoms var būt visai noderīgs.

Ko vēl šeit skatīt. Tā nebūt nav, ka, ūdeni paņēmušiem, tūlīt skriešus jāmetas prom no šīs reti skaistās vietas. Te vēl daudz inte­resanta un neparasta.

Nevar nepajūsmot par vienreizēju pārsteigumu, kam līdzīga nav vismaz Eiropā. Pāri tiltam uz pretējo krastu, tā teikt, "pa gai­su" pārlīdusi ap 15 cm resna priedes sakne. Tis lieku reizi aplieci­na šīs vietas izcilo bioenerģētisko jaudu, jeb, citiem vārdiem sa­kot, avotu lielo dziedinošo spēku.

Varat pa meža takām paiet uz svētavotu ezeru. Jaunākie var pameklēt pārējos avotus strauta lejtecē. Tc veselīgi pastāvēt vai paiet kailām kājām. Tās nevis sals, bet sils. Tā senči dziedināja dažādus iekaisumus.

Kambara kalna austrumu nogāzē izverd vēl daži avoti. Tic nav ne tik skaisti, ne diži, nav arī apzīmēti, bet kāpēc tos nepa- meklēt? Pie reizes paveras daži skaisti skati uz apkārtējo paugu­raini.

Ūdeni var nopirkt. Tagad Ķeveles avotu ūdeni pilda pude­lēs. To var dabūt gan pašu avotu pakājē, gan veikalos. Tas ir ļoti labs pasākums, jo daudzi cilvēki paši nevar atļauties braucienu uz Ķeveli.

Man ir taujāts par to, vai gan drīkst tirgot svēto avotu ūdeni? Varu uz to atbildēt tā, ka šo ūdeni gan pie avotiem, gan ražotnes, kur to pilda pudelēs, katrs var dabūt par velti, vēl jo vairāk, ražo­tāji iekārtojuši speciālu ērtu vietu ūdens ņemšanai. Šie cilvēki pra­sa naudu tikai par savu darbu un iegādāto taru. Bet, ja kāds uzņe­mas pildīt ūdeni pudelēs, vest uz Rīgu un dāvināt to par velti, lai viņam veselība!

Neparastie ezeri

Mūsdienu cilvēkam ezers šķiet tikai ieplaka, pildīta ar ūdeni, kurā var peldēties, braukt ar laivu, ķert zivis. Bet ezeros notiek arī dažādas brīnumainas parādības, risinās notikumi, kurus izskaid­rot ar mūsdienu zinātnes palīdzību nevien grūti, bet dažkārt pat neiespējami. Dažus no tiem esmu pats piedzīvojis, par citiem stās­tījuši cilvēki, kuriem ticu.

Bezdibeņu ezeri. Talsu paugurainē, 0,7 km uz ziemeļrietu­miem no tās augstākās vietas — Kamparkalna — atrodas Bezdi­beņa ezers. Krasti stāvi, kokiem apauguši. Neviena upe ezerā neie- tek un arī neviena no tā neiztek, bet ūdens līmenis turas apmēram vienāds. Kaut citos apkārtējos ezeros peldētāju ir daudz, Bezdi­beņa ezerā neviens nepeldas. Ezeram ir slikta slava, stāsta, ka te peldētājus raujot iekšā pats nelabais.

Nelielajam ezeriņam (ap 1 ha) ir vēl otrs vārds — Diemests. Šī dīvainā vārda jēgu skaidro teika par otru ezeriņu Talsu rajonā, kuram arī ir divi vārdi, un tieši tādi paši kā nule aprakstītajam. Šis otrs Bezdibeņu ezeriņš ir tikpat liels kā pirmais un meklējams Nā- riņciemā (rietumos no Engures).

Nostāsti vēsta, ka ezers esot Dieva nomests (meteorīts?), no kā arī Diemesta vārds. Šie ezeri saistīti ar seno zintniecību.

1697.gadā par burvestībām apvainotais zemnieks Sviķu Sīma­nis pēc spīdzināšanas atzinies, ka burvestības viņam mācījis no Bezdibeņu ezera iznākušais kungs, kas bijis tērpies melnās vācu drēbēs.

Šie nav vienīgie mazie ezeriņi, kuros esot vairāki bezdibeņi. Bezdibeņu ezeriņi vēl ir Kuldīgas rajonā starp Lipaiķiem un Pla- nīcu, Valkas rajonā Kārķos, kā arī Krāslavas rajonā. Pēdējam ir arī otrs vārds — Veteraucu ezers.

Bet nejau vienmēr jāmeklē bedre ar kraujām malām. Dažkārt tā var būt lēzena ieplaka, kāda ir Burtnieku ezeram un tā apkārtnei.

Bez tam vēl ir kāds ducis tādu ezeriņu, kuros esot tikai viens pats bezdibenis, tātad to vārds ir Bezdibeņa ezers. Šādi ezeri atro­dami visos Latvijas novados. Iespējams, ka lielākā daļa no tiem cēlušies, zemei iebrūkot kādā izskalotā dziļumā. Šāda veida ezeri veidojas arī mūsdienās. Skaistkalnes iedzīvotāji jums parādīs eze­riņu, kas radies pirms septiņdesmit gadiem, pēkšņi iebrūkot ze­mei, pie kam tik tikko neaizgāja bojā divas sievietes.

Ezeru atlidošana. Laiku pa laikam dažādos zemeslodes ap­gabalos, un tostarp arī mūsu zemē, mainās gruntsūdens līmenis, nokrišņu daudzums, klimats. Pēclcdus laikmetā novērotas vairā­kas šādas izmaiņas.

Mūsdienu cilvēkam šķiet, ka dabā nekas nemainās, ka šodien viss ir tieši tāpat, kā bija pirms gadu tūkstošiem. Patiesībā ari Lat­vijas zeme ir daudz mainījusies. Pirms 4,1 gadu tūkstoša klimats kļuva nedaudz siltāks. Upēs sāka celties ūdens līmenis. Tas atkal parādījās dziļākajās ieplakās. Daudzas teikas stāsta, ka šajā laikā ezeri esot lidojuši. Teikas un nostāsti par to ir katrā novadā. Iedo­mājieties paši, kas tas bija par postu, ja veselu 600 gadu laikā daudzu ezeru vietā bija tikai mitras ieplakas, un pat vidēja lieluma upītes bija izsīkušas. Tad vēl neizpētītu iemeslu dēļ sākās ievēro­jama gruntsūdens paaugstināšanās. Pirms 4,1 gadu tūkstošiem ūdens līmeņa izmaiņu dēļ senčiem nācās pamest daudzas apmet­nes, kas atradās kādreizējo ezeru gultnēs un krastos.

Teikas vēsta, ka ezeru appludināto ieleju vietā agrāk bijušas ne tikai pļavas, ganības, tīrumi, bet arī sētas un mājas. Tātad no­tikumi bijuši vēsturiski apzināmā laikā, saistībā ar zemkopību. Ievē­rojama Latvijas teiku daļa vēsta par "atlidojušiem", mākoņu at­nestiem ezeriem. Tā esot cēlušies Aģes, Alauksta, Alūksnes, Ap­guldes, Araišu, Babītes, Biksēra, Brocēnu, Burtnieku, Bušnieku, Cirmas, Cūku, Dieviņa (Vidales), Durbes, Gaurata, Kaltiķa, Ka­mera, Katvaru, Laidzes, Laņģa, Langstiņu, Lazdonas, Lejaslobi- ņu, Lielauces ezeri, Liezers, kā arī Lobcs, Lubānas, Madonas, Maizes, Pepiņu, Plaužu, Pulgošņa, Puzes, Rustēģa, Saukas, Sā- vienas, Silabebru, Tīreļa, Uķa, Usmas, Usūra, Vaidavas, Vecmui- žas, Vīķu, Vilgales, Zebrus u.c. ezeri. Daži no viņiem mainījuši vietas — Burtnieks "ieradies" no Sedas (tagadējā purva), Durbes ezers no Ploča, Gaurats no Vērpja (tagad tur purvs), Viešūrs no Bērzaunes, bet lielākā daļa radušies no mākoņa.

Uzmanīgi lasot teikas par ezeru "atlidošanu", nevar nepama­nīt, ka lielākā daļa no tām vēsta, ka šo "atlidošanu" vadījuši cilvē­ki (lasi zintnieki). Sevišķi spilgtas šai ziņā ir teikas par Lielauces ezera "soļošanu" uz savu vietu un ūdens izsaukšanu Gaurata ezerā (abi Dobeles rajonā). Tas vedina domāt, ka klimata pavērsiens uz siltāku un mitrāku laiku nebija nejaušs, un, lai cik fantastiski tas arī neliktos, senču viedie vecajie kaut vai daļēji bija atguvuši klimata vadīšanas māku.

Ezers met gaisā. Tā ir pati dīvainākā no ezera īpašībām, par kādu jebkad esmu dzirdējis. Nekad tai neticētu, ja to kāds cits pārstāstītu, bet šajā gadījumā man to stāstīja dobclnieks Š., cil­vēks ar lielām novērošanas spējām, kura visi citi stāsti bija pilnīgi ticami. Šis kungs bija pārliecināts, ka ziemā pirmajā salā Zebrus ezers laiku pa laikam vienu otru bļitkotāju "uzsviežot" gaisā pāris metru augstumā, tad, apgriezis apkārt, lēnām nolaižot zemē. Slikts nekas nenotiek, bet savāda gan esot šī izjūta. Arī stāstītājam tā esot gadījies. Viņš par to bijis brīdināts, bet neticējis un tikai pa­smējies. Tomēr tas esot noticis.

Manuprāt, fiziski ezers nevienu gaisā nesviež. Drīzāk ticams, ka laiku pa laikam ezeram pāriet kāds enerģijas virpulis, kurš bļit- kotājos izraisa dīvaino izjūtu. Teiksmotais Zebais ezers ir daudzu brīnumu pilns. Iespējams, ka šādi vai līdzīgi notikumi saistāmi ar "Priesteru dambja" — t.i., akmens ceļa enerģētiskā starojuma viļ­ņiem pāri ezeram.

Virmojošie ezeri. īpatnas parādības biežāk noris, saulei rie­tot vai lecot. Kāda mana bijusī kolēģe Ināra D. stāstīja par dīvainu gadījumu uz Burtnieka ezera. Viņa braukusi laivā, bijis pavisam kluss, bez mazākās vēja plūsmas. Brīdi pēc saulrieta ezers dīvaini saviļņojies, šķitis, ka ūdens ne tikai vārās, bet pat mutuļo. Bijušas dzirdamas dīvainas skaņas. Tas noticis ap pīkst. 19.00 netālu no Salacas iztekas.

Šis notikums vērtējams kā smalko (bioenerģētisko jeb torsionu lauku) enerģiju sabiezinājums, kas izmainījis ezera ūdeņu struktū­ru. Nejau velti no ezera iztek senču svētā Saules (Sol) upe Salaca.

Par līdzīgiem notikumiem stāsta arī teika par Skaistkalnes Bal­tezera īpatnībām. Skaistkalnes Baltezerā kādreiz ūdens vienmēr bijis mierīgs. Bet vienu dienu ap pusdienas laiku gans novērojis: no krūmiem atlaidies tāds savāds putniņš. Vispirms nometies uz egles zara, bet pēc tam ielaidies kā akmens Baltezerā. Kopš tā brīža ūdens vienmēr viļņojas. Laiks var būt, cik rāms būdams, ezers viļņo ir dienu, ir nakti. Teika stāsta, ka tas putniņš esot bijis velns; viņš tāpēc laidies ezerā, lai tur noslīcinātu kādu cilvēku, jo ezerā neviens neesot noslīcis. Ūdens tāpēc viļņojot, ka velns skrai­dot pa ezeru no vienas malas uz otru skatīties, vai nav izdevība noslīcināt kādu cilvēku. Viņam skraidot, saceloties vilni.

Par līdzīgām ūdens "kustībām" vēsta teika par ezeriņu pie Zebrenes pils (Dobeles raj.). Šādus enerģijas virpuļus var izsaukt ar zintnicciskām darbībām, lai radītu enerģētiski uzlādētu dzied­nieciski vērtīgu ūdeni — svētūdeni cilvēku dziedināšanai. To daudzkārt ir izdevies panākt Pokaiņos, kā arī citos senču svētajos ezeros. Par līdzīgu ūdens kustināšanu kā zīmi, ka tas ir sagatavots dziedniecībai, rakstīts arī Bībeles Jaunajā derībā.

Svētie ezeri. Līdz 20. gadsimta vidum, kad sākās vēl nebiju­si vides piesārņošana, daudzu Latvijas ezeru ūdens un dūņas bija dziednieciskas. Tāds, piemēram, bija arī Limbažu Dūņezers, kura rietumu krastā, pretī Limbažiem, līdz Otrajam pasaules karam dar­bojās dziednieciska iestāde. Tagad Dūņezerā nav ieteicams pat kājas mazgāt, jo tas var izsaukt smagu furunkulozi.

Dažu ezeru ūdens bija sevišķi dziedniecisks, tos dēvēja par svētajiem ezeriem. Tādi bija, piemēram, Svātaunes ezers (Balvu raj.), Svātavas ezers (Rēzeknes raj.), Sventes ezers (Daugavpils raj.), Sventiņš (Kuldīgas raj.), Svētaiņu (Saldus raj.), Svētais (Ma­donas raj.), Svētes (Dobeles raj.), Svētezers (Limbažu raj.), vēl cits Svētezers (Madonas raj.), bez tam vēl Cēsu ezers un Lielais un Mazais Svētiņu ezers (Rēzeknes raj.) un citi. Katrs no šiem svētezeriem ir izcils dabas brīnums un pieder pie mūsu nacionāla­jām bagātībām.

Visplašākās ziņas saglabājušās par Svētezeru jeb Kāpurkal- na ezeru Cēsu rajonā Zosēnu pagastā. Ļaudis nākuši pie tā, maz­gājuši slimās acis, slimos locekļus un atguvuši veselību. Par ezera labo slavu liecina arī tas, ka šeit uz veselības peldērn ieradies ari Jaunpiebalgas mācītājs Kēlbrants, kuru nekādi nevarēja saukt par māņticīgu.

Peldinot svētezeros slimos zirgus, tie atkal kļuvuši spēcīgi un darba spējīgi. Šo ezeru krastos, t.i., pie svētajiem ūdeņiem, atra­dušies ari svētie akmeņi, uz kuriem cilvēki atstājuši pateicības zie­dojumus. Kāpurkalna ūdeņi sevišķi spēcīgi skaitījās Rudens Māras dienā— 15. augustā. Šajā dienā arī noturēts Māras tirgus. Ļaudis vispirms ezerā mazgājušies, tad iemetuši ūdenī naudu un tikai pēc tam devušies kārtot savas saimnieciskās darīšanas. Šajā dienā pie Svētezera pulcējušies slimi cilvēki no malu malām, kā arī darba nespējīgie invalīdi, kas bija kļuvuši par ubagiem. Katra pagasta saimniece sūtījusi viņiem cienastu, tā bijusi goda lieta. Ja kāda saimniece pati nevarējusi ierasties, tad viņa lūgusi, lai cienastu ved kaimiņš. Šī paraža ir bijusi ļoti sena, bet izzudusi Pirmā pa­saules kara gados.

Mūsu tauta pēdējos gadu simtos izgājusi cauri smagiem gan no austrumiem, gan no rietumiem uzspiestiem garīgās tumsības viļņiem.

Laiks atkal sākt apzināt mūsu senču izcilo, gadu tūkstošos krāto dzīves gudrību. Runājot par svētajiem ezeriem, jāatzīmē, ka nevienam no tiem nosaukums nav dots veltīgi, neviena teika, no­stāsts vai paraža nav radusies bez iemesla. Protams, rodas jautā­jums, kāpēc gan pēdējos gadsimtos nodzisa šo ezeru slava, atstā­jot tikai nosaukumu? Atbilde ir ļoti vienkārša — tāpēc, ka iznīci­nāja senču viedos cilvēkus, apsūdzot dziedniekus par burvjiem un raganām. Ja nebija vairs cilvēku, kas spēja sagatavot un aktivi­zēt ūdeni, tad ūdenim vairs nebija pietiekamu dziedniecisko spē­ju. Kā jau minējām iepriekš, šī senā māka tagad atkal atjaunota un cilvēki var atgūt veselību ar organismam nekaitīgu dziedniecību.

Ezeru ūdeņu dziednieciskās īpašības veidoja un arī šodien veido vietas starojums. Minētie svētezeri varētu būt noderīgi arī mūsdienu cilvēkiem. Diemžēl gan Kāpurkalna ezers, gan arī daļa citu minēto ezeru nonākuši privātīpašumā. Tādējādi piekļūšana pie šiem ezeriem ir apgrūtināta vai pat pilnīgi liegta. Te var līdzēt tikai valstiska pieeja, izveidojot speciālus noteikumus par ezeriem ar dziednieciskām īpašībām.

Ezeri zem zemes

Zem Latvijas zemes atrodas lieli pazemes ezeri. Ūdens dau­dzums tajos varētu pat pārsniegt to, kas atrodas virszemes ezeros un upēs. Cilvēkiem pieejams gan tikai viens — vienīgais Baltijā un šķiet arī Ziemeļeiropā apakšzemes ezeriņš. Tas meklējams Cē­su rajonā Braslas upes labajā krastā, iepretī Straupei. Laipnā saim­niece to labprāt parādīs. Mēs pastāstīsim par ezera atrašanu un apkārtni.

Elles bedres. Braslas upes lejtecē, tās labajā krastā starp Kni- dēriem un Mazstraupi ir kāda dīvaina vieta — kriteņu grupa, kuru vietējie iedzīvotāji sauc par Elles bedrēm. Elles bedru zona saistā­ma ar apmēram 15 km garu ieplaku, kas sākas Limbažu rajonā pie Nabes un virzīta uz dienvidaustrumiem līdz Braslai. Minētās ieplakas virspusē ir Lielais purvs un Pemmas purvs, bet, kas zem tiem, vēl neviens nezin. Tikai tur, kur šīs ieplakas iedomātā vidus­līnija tuvojas Braslas upei, laiku pa laikam vienā vai otrā tīrumā rodas bedres, kuras vietējie iedzīvotāji dēvē par elles bedrēm. Ap tām vijas dažādi nostāsti. Visi tie ir samērā jauni un sadzīviska rakstura. Tā, piemēram, reiz Vējiņu māju vecais saimnieks pēc ilgākas uzkavēšanās Straupes krogā nav spējis tikt līdz mājām un aizmidzis ceļmalas krūmos. No rīta, kad pamodies, ieraudzījis, ka atrodas dziļā bedrē un kājas mirkst ūdenī. Kādā citā reizē puisis aris jau minēto Vējiņu māju tīrumā. Aizgājis pusdienās, atstājis zirgu ar arklu ceļa malā. Kad atgriezies, ieraudzījis, ka vietā, kur atstājis zirgu un arklu, tagad ir liela un dziļa bedre.

Vietās, kur smilšakmens irdenāks, ar laiku veidojas arvien lielāki dobumi. Beidzot pienāk brīdis, kad smilšakmens slānis virs dobuma vairs nespēj noturēt zemes masu un iebrūk. Straumes ceļš aizdambējas, bet apakšzemes ūdeņi sāk meklēt citas spraugas.

Interesanti pavērot, ka vietās, kurās varētu iebrukt, nekas ne­aug. Neaug ne zāle, ne nezāle, par krūmiem nerunājot, var ierau­dzīt tikai lielu melnu plankumu. Viens tāds, kas redzams jau vai­rākus gadu desmitus, atrodas Mazstraupes-Lēdurgas ceļa labajā pusē, 1,3 km aiz Panūtes pilskalna.

Mēs zinām, ka putni neligzdo vietās, kurās var sagrūt. Kā redzams, arī koki, krūmi un pat zāle neaug vietā, kas var iegrūt pazemē. Tāpēc, atgriežoties pie jau minētā nostāsta, nav ticams, ka puisis pametis zirgu šādā vietā. Bez tam zirgs ļoti labi sajūt bīstamās vietas. Tāpēc nostāsti par iegruvušo zirgu nav ticami, bet vērā ņemami gan, jo tie atspoguļo kādu savādu notikumu. Tieši tāpat jāvērtē nostāsti par krūmiem, kur apgūlies Vējiņu saimnieks.

Apakšzemes ezera atklāšana. 1980. gadu sākumā Gunta Eniņa vadītā grupa Braslas krastos meklēja smilšakmens alas. Vie­tā, kur jau minētais Lēdurgas ceļš pienāk visai tuvu Braslas upei, viņi atrada alu, kuras augšējā mala bija pilnīgi zem ūdens. Tā kā aptaujātie vietējie iedzīvotāji šai alai vārdu nezināja, G. Eniņš iero­sināja atrasto alu nosaukt par Urtānu alu, lai tādējādi izteiktu cie­ņu Latvijas cienījamiem arheologiem — tēvam Vladislavam un dēlam Jurim Urtānam. Bet alā pirmais ielīda un to izpētīja Jura jaunākais brālis Andris.

Braslas krastā, netālu no šīs alas, pētnieki ieraudzīja jau ap­rakstītās Elles bedres. Sākot rakt, viņi gandrīz ievēlās lielā dobu­mā, kas vēlāk izrādījās apakšzemes ezera griestu segums. Tālākā izpēte radīja, ka te ir divi apakšzemes ezeriņi. Tos nosauca par Lielo un Mazo Alezeru. Lielā Alezera garums ir 14 m, platums — 3 m, laukums — 30 m2 , dziļums — 2 m. Mazā Alezera garums — 6 m, platums — 4 m, laukums — ap 15 m2 un dziļums — ap 1,5 m. Ūdens līmeņa augstums un līdz ar to dziļums, cik novē­rots, svārstās 18 cm robežās. Virs alām ir 3 m biezs smilšakmens kupols, bet vēl virs tā apmēram 3 m bieza mālu un smilšu kārta.

Ezera labiekārtošana. Alezeru atradēji nolēma, ka šo vie­lu derētu labiekārtot un dot iespēju cilvēkiem iepazīt Latvijas dabas brīnumu. Lai to izdarītu, Latvijas republikas tūristu klubs sarīkoja lielu talku, ko vadīja šī raksta autors. Brikšņaino ieleju pārvērta par birzi. Otra grupa cītīgi rakās dziļāk un dziļāk Lielās Elles bedrēs, cerot uzrakt vēl vienu ezeru, bet diemžēl ūdens netecēja. Talkas laikā veicām tehniski interesantāko uzdevumu — izveidojām ieeju uz Lielo Alezeru. Paplašinājām eju, lai ieieša­na būtu ērta un droša, izgatavojām un novietojām koka kāpnes ar roku balstiem.

Drīz vien sākās tūristu pieplūdumi gan no tuvām, gan no tā­lām vietām. Tie, kas paņēma līdzi piepūšamās gumijas laivas un sveces vai arī kabatas baterijas, vizinājās pa apakšzemes ezeriņu. Tā šeit esot vizinājušies pat daudzi jaunie pāri, vedējpāri un kāzi­nieki. Diemžēl nekas nav mūžīgs, jo ieeja piebrukuši ar smiltīm. Tagad tūristiem varu tikai parādīt — tā ir ieeja, kuru kādreiz raku. Nav radušies tādi pašaizliedzīgi darboņi, kas, tāpat kā savā laikā mēs, no sava laba prāta un bez maksas, citiem par prieku ņemtos ieeju iztīrīt un izgatavot jaunas kāpnes. Bet gan jau čakli cilvēki atradīsies un atkal šo jauko vietu sakops. Darbi Pokaiņos parādī­ja, ka arī šajā krīzes laikā ir cilvēki, kas kopj savu zemi.

Kas šeit vēl jāmeklē? Alezeram tuvējo "Kaulānu" māju iedzī­votājs Jūlis Bērents (ap 1903—?) savā laikā stāstījis, ka caur Lie­lās Elles bedres malu tecējis strauts. Ejot gar to, varēja nokļūt dzi­ļā un ļoti garā un plašā pazemes ejā — alā. Pa to varēja aiziet ne tikai līdz lielceļam (ap 100 m), bet arī vēl tālāk. Diemžēl vēl nav izdevies šo eju atrast. 1985. gadā Ģeoloģijas pārvaldes speciālisti zondēja apkārtni ar ultraskaņas lokatoru, kam vajadzētu uzrādīt garo dobumu, bet ziņu nav.

Seno vietvārdu liecības. Netālu uz Mazstraupes pusi atro­das t.s. Panūtes pilskalns. Tas visai grūti skaidrojams kā militārs objekts Braslas ūdensceļa sargāšanai. Vārds neapšaubāmi sens. Ar latīņu valodas palīdzību varētu tulkot, ka pilskalna tuvumā at­rodas vieta, kur var "zaudēt līdzsvaru". Protams, ka šie vārdi jā­saprot pārnestā nozīmē. Bet uz ziemeļrietumiem no šī pilskalna sākas minētās plašās ielejas ziemeļu mala, kur senatne bijis daudz ievērojamu svētvietu.

Vistālāk no Panūtes pie Limbažu ceļa ir senkapi, kur vietējie valdnieki un priesteri guldīti akmens "laivās". Jau pusceļā starp šiem kapiem un Straupi ir Sāruma ezers. Tā vārds, līdzīgi kā Liel­britānijā OldSarum, norāda uz ļoti senu un ievērojamu svētvietu. Pavisam netālu ir Pavāri. Līdzīgi kā daudzās citās Latvijas vietās, kas saistītas ar "Pavāru" vārdu (pie Embūtes, Tukuma, Ventspils u.c.), tas saistāms ar varas pārstāvjiem, nevis kulinārijas meista­riem. Bet Braslas kreisajā krastā, gandrīz iepretī kritenēm, ir La­paini, kur dzimis ievērojamais latvju senatnes pētnieks un dievtu- ru kustības dibinātājs Brastiņu Ernests. Šī vieta pieminama arī tā­pēc, ka Lapainu vārds norāda uz sensenu dziedniecības vietu. In­teresanto atklājumu laiks šai pusē nebūt nav beidzies.

Šie ezeri nav vienīgie. Daudzās kritenes redzamas milzīga­jos smilšakmens kupolos Salacas upes krastos lejpus Mazsalacas. Tas apliecina, ka šeit ne tikai bijuši, bet arī vēl šodien ir vareni dobumi. Vēl varenāks ir Raganu katls pie Siguldas. Tomēr pati iespaidīgākā vieta, kur bijuši apakšzemes ezeri, ir Kazu grava. Tā atrodas netālu aiz Cēsu robežas uz Valmieras pusi. Ap 2 km garā un līdz 0,5 km platā grava ar visai stāvām sienām atgādina minia­tūras Altaja vai Sajānu kalnu ainavas.

Pazemes ūdeņi. Ģeologu veiktie urbumi rāda, ka starp ze­mes kārtām atrodas milzīgi pazemes ūdens slāņi — būtībā lieli ezeri, kas izveidojušies pirms daudziem miljoniem gadu. 20. gad­simta 70. gados Latvijas ģeologi domāja, ka šie ūdeņi ir savstar­pēji izolēti un ieslēgti cietajos iežos. Tad pazemes ezeros iesūknē- ja Olaines rūpnīcu sevišķi indīgos atkritumus. Pagāja tikai 15 ga­du, un izrādījās, ka pazemes ūdeņi tek un ir arī savstarpēji savie­noti. Iesūknētās indes tuvojas tiem slāņiem, no kuriem ņem dzera­mo ūdeni.

Nepatīkamās ziņas pašos pamatos mainīja līdzšinējos uzska­tus par pazemes ūdeņiem, un nu vairs nav šaubu, ka šie pazemes ūdeņi pārvietojas. Ar laiku, kaut vai gadu tūkstošos, tiem vajadzē­tu aizplūst, zemei iebrukt. Tad mūsu mīļotās Latvijas vietā paliktu tikai liels ezers vai jūras licis. Tomēr, ja pēdējos simt miljonos ga­du mūsu zeme vēl nav iebrukuši, tad vēl kādu laiku dzīvosim, ja tikai zemi pārāk netraucēsim. Neviens nezin, kāpēc tas tā nav no­ticis. Acīmredzot ir kāds vēl cilvēku neapzināts ūdens papildinā­šanas veids.

Domāju, ka kādreiz, tehnikai attīstoties, radīsies iespējas ma­zās zemūdenēs apceļot Latvijas pazemes ezerus. Tur vajadzētu būt brīnumainai valstībai. Varbūt, ka tai ir pat savi apdzīvotāji. Antarktīdas pazemes ezeros atrastas dzīvas radības, kurām, pēc mūsdienu zinātnieku domām, bez gaismas, skābekļa un barības vielām nebija ne vismazākās iespējas dzīvot un vairoties. Bet šīs radības to nezināja un dzīvoja pazemes ezerā bez Saules, bez sil­tuma un pat it kā bez barības tīri veiksmīgi.

Vēl apakšzemes ūdenim ir arī tīri lietišķa nozīme — proti, to atšķaidot, var iegūt veselīgu minerālūdeni. Tāds, piemēram, ir Val­mieras ūdens, ko iegūst no dziļurbuma un atšķaida ar Rūjas upes ūdeni. Tāpat no apakšzemes ezeriem iztek daudzi veselības avoti.

To vietu un ezeru skaits Latvijā, kuri radušies, iebrūkot kā­dam bijušam apakšzemes ezeram, ir daudz lielāks, nekā to var iedomāties. Pie tām pieskaitāmas visas tās vietas, kuras nevar uz­skatīt par šļūdoņa radītā reljefa ieplakām. Lielākoties tās ir nelie­las purvainas ieplakas vai mazi bezvārda ezeriņi, kurus neviens nav pētījis. Dažiem no tiem vēl mūsdienās turpina iebrukt krasti līdz ar visiem kokiem. Vairākus tādus ezerus Daugavas kreisā kras­ta mežos atradis Edmunds Tukišs. Visai aizdomīgi jāraugās uz purva ezeriem ziemeļos no Mazsalacas pie Igaunijas robežas, ku­ru gultnes pilnas lieliem kokiem un celmiem.

Upes zem zemes. Daudzas upes tek ne tikai pa virszemi, bet arī zem zemes. Saka, ka zem katras upes vēl esot otra — apakšze­mes upe. Nezinu, kā citur, bet Edmunds Tukišs man stāstīja par dīvainām vietām Iecavas augštecē, kur daļa ūdens pazūd ūdensri- jējās bedrēs, bet pēc tam atkal uzrodas virspusē. Šķiet, ka tādas vietas ir ari zem Ogres un Daugavas vidustecē. Vietām šādas upes izskalo dobumus — ezerus. Šādā veidā, šķiet, radusies liela iepla­ka Daugavā starp Skrīveriem un Jumpravu, ko vietējie dēvē par Velna dobi.

Vislielākais apakšzemes ezers ir Āfrikas valstī Namībijā. Kal­nu zemēs ir zināmi daudzi tādi ezeri.

Sīko apakšzemes strautu Latvijā ir simtiem. Interesantākie? ir tie, kas sākumā tek virspusē, tad ienirst pazemē, lai pēc kāda laika atkal parādītos. Skaistākās no šādām upītēm ir Gaujas labajā kras­tā ziemeļos no Gaujienas un Daugavas kreisajā krastā iepretī Aiz­kraukles pilsētai. Interesanti pavērot, kā ūdens upītē sāk mazinā­ties un beigās pazūd pavisam. Tuvāk aplūkojot, redzams, ka upes gultne ir vienos caurumos kā siets. Zinātāji parādīs vietu, kur kā­dā kraujā upītes ūdeņi gāžas ārā kā no pilnības raga.

Liela apakšzemes upe bijusi Salacas labajā krastā pie Līčiem. Te palikusi varena kritene, ap 50 m plata, 0,5 km gara. Bet uz zie­meļiem 110 šīs vietas sākuši veidoties ezeri, kuru dibens kā nosēts lieliem celmiem. Bet, kad tas bijis, neviens vairs neatceras.

Mainīgais ezers Allažos

Jā, kas tad savā būtībā ir ezers? Varētu teikt, ka tā ir iedobe, kurā sakrājies ūdens. Tā var būt vairāk vai mazāk atkarībā no nokrišņu daudzuma, noteces, iztvaikošanas. Ja sausuma pieturas ilgstoši, gadās, ka mazie seklie ezeriņi izsīkst, un ūdens spoguļa vietā vairs ir tikai dubļiem klāta icdobc.

Pasaulē droši vien ir kāds miljons tādu ezeru. Bet bez tam ir vēl daži, burtiski uz pirkstiem skaitāmi, kuri pēkšņi pazūd lietainā rudenī un tikpat negaidīti no jauna parādās sausā vasarā. Tos sauc par brīnumezeriem, un viens no tiem atrodas Allažos.

Rakstu par izcilo brīnumezeru sāksim ar pagalam ikdienišķu salīdzinājumu par sadzīves lietām. Mūsdienu dzīvokļu vannās ūde­ni ielaiž no krāna. Bet, kad to izlaiž, tad izrauj vannas dibenā ievie­totu aizbāzni. Ja vannas aizbāznis nav blīvs, tad daļa ūdens gar to notek. Tagad mēģiniet iedomāties, ka varens milzis darbojas ar "vannu", kurā ir gandrīz 100 tūkstošu reižu vairāk ūdens nekā jūsu vannā. Te vajadzīgs gan varens aizbāznis, gan varens spēks tā pacelšanai. Bet ne mazāk pārsteidzoši ir tas, ka ik pa brīdim, lai ūdens nepārietu pāri vannas malām, milzis aizbāzni nedaudz pa­cel. Ūdens milzīgajā vannā, ko dabā sauc par Allažu Linezcru, nedaudz novirmo, un līmenis kļūst par kādu milimetru zemāks. Katrs no jums var pavērot šo dabas brīnumu, kuram vēl šobrīd nav atrasts kaut cik zinātnisks skaidrojums. Neviens nezin, vai aizbāzni darbina kāds mehānisms jeb cits, mūsdienu zinātnei vēl nezināms dabas spēks. Drīzāk jau pēdējais.

Mainīgais ezers, Daudzi novērojumi ļauj apgalvot, ka starp virszemes un pazemes ūdeņiem pastāv neskaitāmas, diemžēl vēl neizpētītas sasaistes.

Tā neviens nevar pārliecinoši pateikt, kāpēc gan mūsu mazās un vidējās upes no 8. līdz 14. gadsimtam bija ūdeņu pilnas un pa tām lejup un augšup brauca kuģi. Uz Limbažiem pa Svētupi esot braukuši pat 400 bruto tonnu kuģi. Tagad pa šo upi ar grūtībām var izbraukt tikai ar tūristu laiviņu. Vecākās paaudzes ļaudis atcerēsies vietas, kur vēl līdz 1980. gadiem bija tik dziļi atvari, ka varēja zirgus peldināt. Tagad šajās vietās ūdens tikai līdz viduklim.

Dabā notiek lielas pārmaiņas, kuras vēl nav apzinātas, un tās sākas ar to, ka daļa augšzemes ūdeņu aizplūst pazemē. Šai ziņā ļoti interesantas ir tās vielas, kur notiek atkārtotas līmeņu svārstī­bas. Vienas no tādām vietām ir ezeri, kuri parādās un pazūd. Ari Allažu Linezers.

Savādie vaļņi. Pēc tam, kad mūsu zemīte izcēlās no jūras, tai pāri gājuši daudzi ledus laikmeti, un katrs no tiem kaut ko ir no­mēzis, kaut ko atstājis. Ja tie vieni paši būtu darbojušies, tad mūsu zemīte būtu līdzīga ķemmei un visi tās zari būtu ziemeļu-dienvidu virzienā. Bet bez tam Latvijā ir veidojumi, kas nebūt šādām li­kumsakarībām nepakļaujas. Viens no tiem ir divu leņķu veidā sa­vienotu vainu grupējums.

Dienvidos no Siguldas pa sausu vietu iet Veclaicenes šoseja, bet aiz tās jau sākas mitras zemienes. Savukārt tām pa vidu izceļas sausāks valnis, pa kuru iet Siguldas-Allažu un Siguldas-Mālpils celi. Savukārt šī vaina rietumu malā ziemeļu-dienvidu virzienā ir varena — ap 8 km gara, līdz 1,5 km plata ieplaka, domājams, milzīga kritene. Te sākas Tumšupe.

Pie Allažmuižas minētais valnis savienojas ar otru valni — Mazajiem Kangariem, kas stiepjas perpendikulāri pirmajam, t.i., austrumu-rietumu virzienā. Bet tādu leņķvcidīgu veidojumu ne­kādi nevarēja radīt šļūdonis. Tātad pirmais brīnums ir leņķveidīgā divu vaļņu kopa. Laikam nejau velti senči pirms gadu tūktošiem vietu, kur sanāk kopā vaļņu gali, nosaukuši par Debess kalniem. Tiem tuvumā bijušas Lapainu mājas. Vārds liek domāt, ka te atra­dusies akmens laikmeta dziednīca.

Jau minētās lielās kritenes augšgalā, t.i., ziemeļu galā, ir ezers. Bet uz dienvidiem, tuvāk Tumšupes iztekai, ir vēl vairākas citas, gan ne tik lielas, un neskaitāmas mazas kritenes. Vienā no liela­jām ūdens pastāvīgi turas, otrā dažkārt pazūd, pārējās ir sausas.

Kas ir kritenes? Tās veidojas, zemei iekrītot vietās, kur ūdens izskalojis šķīstošu minerālu, piemēram, ģipša slāņus vai arī irde­nus iežus, piemēram, smilšakmeni. Daudz kriteņu ir ap Baldoni,

Daugavas krastos no Aizkraukles līdz Tomei, Salacas kreisajā kras­tā lejpus Mazsalacas, ap Skaistkalni u.c. Nule minētā Tumšupes ieleja, šķiet, ir otra lielākā kritene Latvijā pēc t.s. Kazu gravas, kas atrodas netālu no Cēsīm.

Kriteņu lauks. Pie Ezernieku mājām ir trīs lielas kritenes. Neviens neatceras, kad tās radušās, bet pati vecākā šķiet tā, kas vistuvāk Tumšupes sākumam. To sauc par Vecezeru. Tā izmēri ap 150 x 150 m. Ap 100 m uz rietumiem no tā atrodas Sausā bedre, kuras lielums ap 100 x 30 m, dziļums līdz pat 5 m. Bet vēl 50 m tālāk uz rietumiem no Sausās gravas ir dīvains mazs ezeriņš, kuru dažkārt dēvē arī par Linezeru.

Varbūt liekas savādi, bet Sausās bedres dibens ir vairākus met­rus zemāks par abu kaimiņu — Vecczera un Linezera līmeni. Ta­jos ūdens turas, bedrē — nē. Agrāk uz bedri novadījuši liekos pavasara ūdeņus.Tātad Sausajai bedrei, autors atļaujas (o tā dē­vēt, ir notece uz kādu vēl zemāku ūdens horizontu. Vecezeram noteces nav, Linezeram — dažkārt.

Piebildīsim, ka Linezerā ietek tikai viens strauts un nekādas acīm redzamas virszemes noteces arī te nav. Tuvējā apkārtnē vēl ir daudzas mazākas kritenes, dažām dziļums pārsniedz 3 m.

Linezera mazie un lielie ritmi. Dzīvības norises dabā izpau­žas nemitīgās pārmaiņās. Tās ir ritmiskas. Ritmu nosaka vairāku apstākļu summa. Tāpēc dažkārt liekas, ka ritmi nav pilnīgi precīzi.

Linezers parasti ir šķietami mierīgs. Šķietami tāpēc, ka, labi ieskatoties, nekāda miera te nav. Ezeram ir nemitīga un jūtama ūdens pieplūde un periodiska, neliela atplūde. Parasti pēc katrām 10—15 minūtēm ezera gludā virsma novirmo, it kā tur būtu iemests akmens. Tātad vismaz daži spaiņi ūdens noplūduši. Bet apmēram ik pēc 10 gadiem Linezers pazūd pilnīgi. Pēdējo reizi tas bija 1996. gadā, pirms tam 1984. un 1976. gadā. Tad skatam atsedzas piltuve, kur noplūst ūdens, t.s., "ūdens rijējs". Tās dziļums vērtē­jams ap 9 m. Piltuves sienas ir stāvas. Piekļūt ir grūti un riskanti. Ezera dibens, bet jo vairāk "ūdens rijēja rīkle", ir pārklāta ar kritu­šo koku stumbriem.

Te izraisās pārdomas. Vispirms šādu ezeru varētu salīdzināt ar vannu, kurā ūdeni aiztur aizbāznis. Ja šo aizbāzni izvelk — ūdens noplūst. Ja ūdens turpina pieplūst un aizbāzni ieliek vietā, tad vanna atkal piepildās. Bet kas gan cilā Linezera "aizbāzni"? Varbūt ka noplūdes gaitā to dara kāds baļķēns. Kad tas sapūst, tad ūdens noplūst. Tomēr padomājot šī iespēja jāvērtē kā neticama. Te daba acīmredzot radījusi kādu citu aizvērēju. Vasarā novēroja­mas līmeņa mazās svārstības, kas notiek ik pēc dažām minūtēm. Tas pilnīgi izslēdz domu, ka jebkāds "mehānisms" varētu būt par šādu svārstību iemeslu. Manuprāt, aizbāzni jāmeklē nevis minēta­jā piltuvē, bet pazemes kopējā sistēmā.

Līdzīgas parādības novērojamas ari Ziloņa ezerā pie Rendas (sk. Rusmanis S„ Vīks I. Kurzeme. R., 1993, 10/183). Ari šeit ezera līmenis ik pēc dažām minūtēm pazeminās, tad atkal lēni ceļas. Esmu dzirdējis apgalvojumus, ka šim ezeram esot dubulti dibeni. Pagaidām kā versiju varētu pieņemt domu, ka ezeru mazā pulsē- šana atbilst bioenerģētiskā lauka pulsācijām, kuras labi pazīst dzied­nieki.

Kāpēc tā notiek? Ap mums dabā ikgadus notiek milzums pārsteidzošu izmaiņu, bet lielākai daļai no tām vēl arvien nav ko­rekta zinātniska skaidrojuma. Latvijā un citās mums tuvās zemēs kopš neatminamiem laikiem divas reizes gadā mainās siltais laiks ar auksto. Pavasarī, maijā, kad vajadzētu ar katru dienu palikt sil­tākam, pēkšņi iestājas visai vēss, pat auksts laiks. Savukārt rude­nī, kad ik dienas vajadzētu palikt aukstākam, iestājas siltā atvasa­ra. No kurienes rodas šis siltums rudenī un aukstums pavasari? Tā vien liekas, ka pavasari mīļais Dieviņš ieslēdz kādu milzu ierīci, kas uzkrāj siltumu, un tad rudenī šī "siltuma banka" atdod uzkrā­jumu ar uzviju. Dzirdēti izteikumi, kas šo parādību skaidro tā, ka apakšzemes upes pārslēdzot savu tecējumu. Ne reizi vien pazūd arī Linezers. Parasti tā notiek rudenī.

Minētās pavasara un rudens aukstuma un siltuma maiņas ir daudz sarežģītākas, nekā tikai siltuma uzkrāšana un atdošana vien. Senči jau senatnē šīs likumsakarības ir ievērojuši un izteikuši īsos, lietišķos secinājumos. Tā, piemēram, visi zina, ka "Mārtiņš tiltus sasaldēja, bet Katrīna, mīža, atkausēja". Pēc tam pa Andrejiem atkal piesalst. Šādu laika vērojumu ir daudz, tie liecina, ka katra "pazemes regulatora pārslēgšana" izsauc vēl papildus svārstības. Bet šis temats ir pārāk plašs, lai to iztirzātu kopā ar Linezera brī­numu apskati.

Kaut pēdējos gadu desmitos Linezeram veltījuši savu vērību daudzi dabas pētnieki, vēl arvien nav zināms, kur tas noplūst. Iz­teiktas domas, ka tas piepilda "Krūmiņu" māju jeb varbūt Kaļķu gravas vai citus avotus. Bet tad, kad ezers noplūst, nav manīts, ka nule minētajās vietās ūdens gāztos kā no dzirnavu slūžām. Tur­klāt dziļā "ūdensrijēju rīkle" liek domāt, ka Linezera ūdens nonāk kādos zemākos slāņos.

Līdzīgi ezeri. Visai līdzīgs bijis mazais Allažu Velnezeriņš pie kultūras nama, kurš iznīcināts meliorācijas gaitā.

Vēl zināms neliels meža ezeriņš ap 5 km dienvidaustrumos no Odzienas, kas arī laiku pa laikam pazūdot un atsedzot akme­ņainu gultni ar dziļu jo dziļu piltuvi. 1999. gada rudenī tas bija pavisam tukšs. Vecie Allažu iedzīvotāji domā, ka agrāk paslēpes spēlējis arī Vecezers. Makšķernieki zina, ka arī tam ir visai dziļa krātera bedre.

Tā nu esam noskaidrojuši, ka mūsu Latvijā tādu ezeru, kas spēlē paslēpes, bijuši vairāki, un bez aprakstītā ir vismaz vēl divi. Bet kā gan tas ir ārzemēs jeb, kā tagad mēdz teikt, Eiropā un pasaulē.

Eiropā par šādiem ezeriem nav dzirdēts. Laiku pa laikam vie­nā otrā avīzē vai žurnālā uzpeld ziņas par kādu līdzīgu ezeru citās pasaules daļās, un katru reizi par to ziņo kā par izcilu sensāciju.

Austrālijā starp Kanberu un Sidneju atrodas Džordža ezers, kas laiku pa laikam pazūd un tad parādās. Kopš 1820. gada, kad sākti ezera novērojumi, tas esot noticies sešas reizes, tātad vidēji ik pa trīsdesmit gadiem. Arī austrālieši nav spējuši rast skaidroju­mu ezera izzušanai, tomēr pilnīgi noteikti viņi šo reto dabas parā­dību nesaista ar sausumu.

Vēl esmu dzirdējis līdzīgas ziņas par kādu ezeru Kazahstānā, kas arī pa laikam pazūdot, un no pārstāstiem — tāds ezers it kā esot arī Āfrikā. Tātad šādu ezeru, kas spēlē paslēpes, pasaulē ir gaužām maz un katrs no tiem, arī vēl šodien — 21. gadsimta sā­kumā, uzskatāms par retu un neizskaidrojamu dabas brīnumu.

Zivis. Linezerā nekad agrāk zivis nav dzīvojušas. Ezerā mēr­cēti lini un tādā žurgā, ko rada linu rūgšana, neviena dzīva radība uzturēties nespēja. Pēc Otrā pasaules kara linus Allažos vairs ne­audzē, un ezera ūdeņi atkal kļuvuši tīri. Ap 1984. gadu vietējo māju saimnieks ezerā ielaida zivis. Kad 1996. gadā ezers pazu­da, viņam šķitis, ka zivis arī būs pazudušas, jo kas gan spētu pre­toties straumes radītajam virpulim. Tomēr izrādījās, ka zivis ir gud­rākas par cilvēku un jau savlaicīgi zināja, kad ezers aizbēgs. Tās ierakās dūņās un pārcieta sauso laiku. Kad ezers piepildījās ar ūdeni, uzradās arī zivis. Tā ieguvām interesantas ziņas par zivju garīgajām spējām.

Jā, šeit patiesi jārunā par zivju garīgajām spējām, nevis iedzim­to pieredzi — instinktu. Nevienai zivij tuvāko piecu tūkstošu ki­lometru apkārtnē tādas pieredzes nevarēja būt, tātad nevarēja būt arī tādas sajūtas, ka ezers noplūdīs. Acīmredzot pirms šī notikuma mainās elektromagnētiskais vai arī bioenerģētiskais lauks.

Ezers kā pareģis. Ezers atrodas senā svētvietā. Par to lieci­na svētakmens dažu simtu metru attālumā un citi mazāki akmeni tā tuvumā arī ar spēcīgu strāvojumu. Pašu Linezcru var "palūgt" ieslēgties atbilžu režīmā. Tad cilvēki, kas nāks pie tā, var uzdot ezeram jautājumus un saņemt attiecīgus atbilžu impul­sus. 1998. gada pavasarī vairāki cilvēki izteica sirsnīgu pateicī­bu par iespēju uzzināt viņiem svarīgos jautājumus. Piebildīsim, ka šis ezers nav vienīgais, kam piemīt šādas īpašības. Ezera spē­jas nosaka tā enerģētisko plūsmu vienojums ar pazemes ūde­ņiem. Allažu senās svētvietu kopas centrs atrodas tikai dažus kilometrus attālu. Vēl atcerēsimies, ka šī ir sena svētvieta un ne­kad nav bijusi paredzēta piknikiem un citām izpriecām.

Izmaiņas. Pēdējā gadu simta laikā Linezerā notikušas dau­dzas izmaiņas. Agrāk ezers bija ievērojami mazāks, to vispār ne- dēvēja par ezeru. Ģeoloģijas zinātņu doktors V. Grāvītis 1978. ga­da "Dabas un vēstures kalendārā" sniedzis dažas visai interesan­tas ziņas. Tā līdz Pirmajam pasaules karam ezerā bi jis ievērojami mazāk ūdens. Karstā vasaras laikā līmenis stipri pazeminājies. Ap 1939. gadu ūdens tajā gandrīz pilnīgi pazudis. Līdzīgi bijis arī laikā no 1965. līdz 1974. gadam, kad divas reizes vasaras vidū ezers kļuvis gandrīz sauss, palikušas tikai dūņas. Gadoties arī, ka zeme apkārt mitra, grāvji pilni ar ūdeni, bet ezers pustukšs. Tātad nejau sausuma dēļ ezerā nebija ūdens.

V. Grāvītis atzīmēja, ka 1976.gada martā ezers bija gandrīz tukšs, un ledus kārta liecināja, ka tas tāds bijis jau labu laiku. Bet jau mēnesi vēlāk, 1976. gada aprīlī, ezers atkal bija pilns. Tomēr tā paša gada novembri ezers atkal bija gandrīz tukšs.

Pēdējos gados, t.i., no 1996. gada līdz 1999. gada rudenim, ūdens līmenis Linezerā kļuvis neparasti augsts. To var manīt gan pēc applūdušajiem kokiem, gan arī pēc ezera izmēra. Ja V. Grāvī­tis 1970. gadā ezera izmērus vērtē kā 100 x 30 m, tagad tas būtu ap 110 x 10 m. Bet 1999. gada decembrī, kad visos citos ezeros un upēs ūdeņu bija daudz, Linezera līmenis bija apmēram par 60 cm zemāks nekā vasarā.

Vēlreiz skatiens pāri pasaulei. Laikā, kad Linezers pieplū­dis kā nekad, Odzienas meža ezeriņš ir sauss. Ja Džordža ezers Austrālijā pazūd reizi 30 gados, tad Linezers trīsreiz biežāk. No tā secināms, ka ezera darbību nosaka nevis globāli, bet gan vietējie apstākļi.

Daudzās vietās Latvijā vecie ļaudis vēro ūdens līmeni tajās akās, kas saistītas ar apakšzemes ūdeņiem. Ja vasara slapja, akā ūdens maz, un otrādi. Tā apgalvo "Tropcļu" māju saimnieks pie Gaiziņkalna, to pašu apliecina daudzi citi vērīgi ļaudis.

Debesu mākoņos peldošie virszemes ūdeņi ir vienoti ar apakš­zemes ūdeņiem, un šīs vienotības likumi ir tie, kas nosaka mūsu dzīves apstākļus uz šīs zemes.

Linezeru mēs varam uzlūkot kā izcilu Latvijas dabas brīnu­mu, un tā uzmanīga izpēte varbūt ļaus mums tuvoties sapratnei par tiem likumiem, kas vada gan apakšzemes, gan arī augšzemes ūdeņu svārstības.

Otrais apcirknis

Skaņas un krāsas

Brīnumainās skaņas Latvijas debesīs

Vai esat kādreiz bijuši vietās, kur dzird daudzas atbalsis? Vai esat kādreiz padomājuši, no kurienes tās nāk? Ja nē, tad domāsim kopā.

Daudzās vietās Latvijā dabas spēki no apakšzemes izspiedu­ši uz augšu smilšakmens kārtas, kas tagad redzamas pauguru vai pat kupolu veidā. Sevišķi uzskatāmi šādi kupoli redzami Gaujas kreisajā krastā pie Lodes un gandrīz iepretim — Gaujas labajā krastā ap Sietiņiezi. Šos kupolus varētu salīdzināt ar apgāztu kat­liņu. Tikai šī katliņa augstums būs vairāki desmiti metru, diametrs vairāki simti metru un pat vairāk par kilometru. Pāri fiziskās vie­las (smilšakmens) kupoliem vēl pastāv acīm neredzami, bet citos veidos uztverami bioenerģētiska starojuma kupoli. Šie kupoli ir viena no viegli uztveramām seno svētvietu pazīmēm. Uzturēša­nās šādās vietās atjauno cilvēka fiziskos spēkus, veicina tā garī­gās spējas, protams, gan tikai tiem, kuri to pelnījuši un cik to pel­nījuši.

Minēto kupolu viegli nosakāmās pazīmes ir neparasts ska­ļums un atbalsis no debesīm. Kā lielisku vietu šādu kupolu iepazī­šanai varam minēt Mazsalacas Skaņā kalna apkārtni, un it īpaši posmā no Saules klintīm līdz Skaņajam kalnam.

Klinšu raksturojums. Saules klintis ir sena svētvieta, atro­das Salacas labajā krastā nepilnu kilometru augšpus Skaņā kalna.

Pēc Otrā pasaules kara tās sāka dēvēt par Neļķu klintīm, jo to iepriekšējais vārds — Suņu klintis likās nelabskanīgs. Tomēr šis vārds nav saistāms ar mūsu četrkājainajiem palīgiem, bet ir senas cilmes, saistāms ar angļu rakstu valodā saglabāto sun — saule. Laiks šo vārdu atjaunot. Saules klintis pacēlās augstāk par apkārt­ni, no tām varēja veikt astronomiskus vērojumus, svinēt Saules gada gadskārtas. Par seno svētvietu liecina gan teikas, gan tuvējo māju vārdi, piemēram, "Silmači".

Skaņais kalns atrodas Salacas kreisajā krastā apmēram 6 km lejpus Mazsalacas tilta. Tā ir apmēram 15 m augsta un 70 m gara smilšakmens krauja. Iepretim, Salacas labajā krastā, atrodas Ska­ņā kalna sarīkojumu vieta. Uz to ved asfaltēts ceļš, kas sākas no Mazsalacas vidusskolas. Skaņais kalns ir slavens ar īpatnām at­balsīm.

Ik gadus Skaņo kalnu apmeklē desmitiem tūkstošu cilvēku. Starp daudzajiem ekskursantiem, kurus esmu turp vedis, bijuši ari tādi ārzemju viesi, kuri ļoti daudz ceļojuši. Viņi ne vienreiz vien apliecinājuši, ka itin nekur nav tādas vietas pasaulē.

Par to jau pagājušajā gadsimtā rakstījuši Kaudzītes Reinis un Lapas Mārtiņš.

Kalnam veltīts ne mazums dzeju. Manuprāt, visjaukākā no tām ir Laimoņa Vāczemnieka "Skaņajā kalnā":

Ādam, kas bij tava sieva?

Ieva…

Mīļais, vārdi skan kā glaimi.

Laimi…

Tevi lūdzu nepiekļaujies.

Ļaujies…

Zvēri, mūžam nepievilšu.

Vilšu…

Diemžēl lielākā daļa apmeklētāju neprot iepazīt Skaņā kalna efektus un auro kā negudri, gandrīz neko negūdami. Dažreiz ga­dās, tie pat stāv rindā, lai ieņemtu vietu iepretim dižajai smilšak­mens kraujai. Tad grupas vadītājs vai ekskursijas gids ievelk elpu un sauc, cik spēka:

— Ādam, kas būs Tava sieva?

Un tūlīt arī saņem atbildi:

—… va.

Krietni izaurojušies, ekskursanti dodas mājup, pārliecināti, ka guvuši visu iespējamo.

Patiesībā no Skaņā kalna jaukumiem un brīnumainajiem akus­tiskajiem efektiem, viņi nav guvuši tikpat kā neko.

Skaņā kalna skanīgums. Atbalss Latvijas dabā nav retums. To pieņemts skaidrot ar skaņas atstarošanos no sienām, klintīm, meža u.c., līdzīgi kā gaisma atstarojas no spoguļa. Daudzos gadī­jumos tas droši vien tā arī ir. Un tomēr Latvijā ir daudzas vietas, kur atbalss atstarojas no acīm neredzamiem slāņiem. Tālās un ne­reti daudzkārtīgās atbalsis grūti, pat neiespējami skaidrot kā tikai skaņas atstarojumu vien, jo tās ir pārāk spēcīgas.

Vispirms atzīmēsim neparastu skanīgumu un īpatnējās atbal­sis daudzos senču svētkalnos un svētvietās, piemēram, Sperjāņu kalnā un tam tuvējos pakalnos (Jēkabpils raj.), Piksteres Zilajā kalnā (Aizkraukles raj.), Upsīšu svētvietā (Talsu raj.) u.c. Četras atbalsis skan no Tirzas Skolas kalna, septiņas no Drusku kalna (Alūksnes raj.) u.c. Nogales parkā (Talsu raj.) atbalss nāk it kā no debesīm. Dažādi savdabīgi akustiskie efekti vērojami arī citur, pie­mēram, Tiņģerē (Talsu raj.), Lindes parkā (Ogres raj.), Ivandē (Kul­dīgas raj.), Zentenē (Tukuma raj.) u.c.

Tomēr tik interesantas vietas kā Mazsalacas Skaņais kalns ot­ras nav ne tikai Latvijā, bet pagaidām, cik zināms, pat visā pasau­lē. Bez tam Skaņā kalna apkārtne ir ne mazāk skaista kā Sigulda vai Abavas ieleja, tikai ne tik izkopta un piemērota lielam cilvēku pieplūdumam. Bet interesanto tūrisma objektu skaita ziņā Mazsa­lacas Skaņā kalna parks pārspēj abas iepriekš minētās vietas, pat kopā ņemot. Varbūt, ka viens no iemesliem ir tas, ka par Siguldu rakstīts ir daudz vairāk nekā par Mazsalacu.

Atbalsis Saules klintīs. Būtībā jau pieminētā Skaņā kalna krauja ir Saules klinšu apakšējā daļa. Kopumā senā svētvieta aiz­ņem abus Salacas upes krastus, veidojot it kā divus spārnus.

Spēcīgākas un interesantākas atbalsis ir pie augšējām klintīm, kas vērojamas no kreisā krasta. Pagaidām kreisā krasta zona vēl ir neizkopta, un to vērtējam ar vārdiem — "par laimi", nevis "diem- žēl", jo, nepārdomāti ierīkojot ceļus un takas, vietai var nodarīt lielu postu, daudz ko zaudējot uz neatgriešanos.

Par abu klinšu grupu saistību liecina teikas par akmeņu lilta celšanu pāri Salacai. Šai rakstā apskatīsim tikai ērti pieejamas vie­tas Skaņā kalna parkā.

īpatnā zīme. Reti gludās Skaņā kalna kraujas ziemeļu jeb, raugoties pa upes tecējumu, lejasgalā saskatāms neparasts veido­jums, it kā zīme. To veido divas pilnīgi taisnas, gandrīz nedaudz ieslīpas, savstarpēji simetriskas līnijas, kuras virzienā uz augšu sa­vienojas. Tā izveidojas ap 8 m augsta zīme ar smaili uz augšu, kuru atbilstoši senrakstiem varētu uzlūkot par Dieva zīmes pavei­du — Jāņa zirni. Šķiet, ka līniju vietā klints krāsa ir mainījusies.

Ļoti grūti izprast, kā šī zīme varēja izveidoties. Tas nav plai- sājums. Šādas līnijas nevarētu arī radīt dzelzs oksīdu Vai citu krā­su saturoši notecējumi. Un pat ar visbagātāko fantāziju apveltītam cilvēkam diezin vai ienāktu prātā tāds process, kura rezultātā pirms 350 miljoniem gadu dabas spēki izšķirotu jūras smiltis tā, lai tās veidotu šādu ģeometriski precīzu zīmi. Liekas, ka tas tomēr ir cil­vēka darbs, lietojot kādu mums nezināmu tehnoloģiju?

Uz Skaņā kalna klints virs šīs zīmes dažu desmitu metru attā- Iumā no krasta ir pārsteidzošs vietas skanīgums. Šajā vietā aug priežu jaunaudze, kurai vajadzētu skaņas slāpēt. Bet notiek pretē­jais. Pēc īsa, pat paklusa sauciena vai svilpiena skaņa turpina gai­sā vibrēt vēl vairākas sekundes kā vislabākajā koncertzālē. Tur­klāt skanu efekti šeit mainās ik pa dažiem soliem. Saskaņā ar fizikas likumiem priežu skujām vajadzētu skaņu ātri noslāpēt. Bet acīmredzot šeit darbojas kāds mums neredzams un neizprotams rezonators, kas saglabā skaņu. Šīs zonas lielums ir ap 300 x 80 m. Līdzīgu efektu var novērot arī Lindes parka t.s. Liepu lustūzī (Og­res raj.), tikai tur skaņa izgaist ātrāk.

Kā baudīt atbalšu burvīgumu? Savulaik Skaņo kalnu bija iemīļojis aktieris Jānis Duburs. Viņš uz šejieni braucis daudzas vasaras, lai lasītu dzejoļus. Šī skanīgā vieta sagādā prieku ikvie­nam, te var sarīkot pat nelielu koncertu. Tikai klausītājiem jāno­stājas vai nu pašā ūdensmalā, vai arī uz takas. Tad skaņu mija būs vēl tīkamāka. Veci ļaudis stāsta, ka līdz Pirmajam pasaules karam uz Skaņā kalna augušas divas lielas egles, kas atbalsi darījušas loti samtainu.

Skaņā kalna skanīgumu var izbaudīt daudzās vietās gan Sa­lacas kreisajā krastā, t.i. uz paša kalna, gan tam iepretim labajā pusē — Skaņā kalna parkā (sk. 2. att.). Tikai šim nolūkam jāatrod skanīgie punkti. Tic atrodas zelta ugunsāderu krustpunktos.

Uz līnijas, kas atbilst klints viduspertpendikulam, labajā kras­tā ir trīs punkti: 15 m no upes, uz takas un senkrastā. Runājot no senkrasta, klausītājam vēlams atrasties pie pašas upes.

2. att. Skanīgie punkti pie Salacas Saules klintīm un Skaņā kalna park

Jau 2—3 m attālumā no āderu krustpunkta skanīgums mazi­nās. Vairāki punkti atrodas arī uz pašas klints, t.i. kreisajā krastā, no šejienes arī labi dzird tālās atbalsis. Pastāv vēl arī punkti ar savstarpēju dzirdamību.

Skaņu kanāli. Saules un Skaņā kalna pakājēs ir daudz nepa­rasta. Tomēr visvairāk pārsteidz skaņu kanāli, kad atbalsi dzird labāk par tiešo skaņu, kur runātāji vai dziedātāji dzird nevis savu, bet pretējas grupas signālu atbalsi. Šīs zonas atrodas Salacas kras­tos ap 30 m augšpus un lejpus no viduspunkta. Un atkal pārstei­dzoši ir tas, ka atbalsij atbilstoši fizikas likumiem vajadzētu atska­nēt no klints cilvēka augstumā, bet tā nāk kaut kur no augšas, šķiet, apmēram no tā paša punkta, kur atbalsojās signāli. Šie ska­ņu kanāli darbojas uz abām pusēm no jau minētās Jāņu zīmes. Turklāt atbalss pienāk 0,8 līdz 1,1 sekundē, t.i., trīsreiz vēlāk, ne­kā to paredz fizikas likumi (sk. 3. att.).

Ja skaņa ir klusa un melodiska, tiešo skaņu nemaz nejūt, dzir­dama tikai atbalss. Vēl jāpiebilst, ka Skaņā kalna efekts vislabāk novērojams, ja runā vai dzied klusināti.

Līdzīgi skaņu kanāli ir arī iepretim Saules klintīm.

3. att. Skaņu kanāli iepretim Skaņajam kalnam

Visas minētās skaņu zonas jāmeklē kā bioenerģētiskā lauka koncentrācijas vietas, jeb, kā tautā saka, — ugunsceļu (āderu) krustpunkti.

Uzvedība. Šeit nevar nepieminēt dažus elementārus pieklājī­bas noteikumus. Gan Saules klintis, gan citas pieminētās vietas ir mūsu senās svētvietas. Ekskursiju vadītajiem vajadzētu paskaid­rot, ka neatkarīgi no apmeklētāja ticības vai neticības jebkuras ze­mes vai tautas svētvietā jāuzvedas klusi un ar cieņu pret to. Neie­nāks taču nevienam prātā, ieejot, teiksim, kristīgo baznīcā, musul­maņu mošejā vai hinduistu templī aurot pilnā kaklā, smieties, ņir­gāties, lietot alkoholiskos dzērienus, smēķēt u.tml.

Kāpēc gan esam tik nepieklājīgi vietās, kuras mūsu senčiem bijušas svētas. Atkal pārsteidzoši, bet ārzemnieki to saprot labāk nekā mūsu pašu ļaudis.

Te vēl varētu piebilst, ka noteikti jālikvidē auto stāvvieta pašā Skaņā parka lejā, jo automašīnu troksnis šeit ļoti traucē. Tāpat būtu jāaizliedz radio, atskaņotāju vai citas aparatūras lietošana un skaļa, svētvietām nepiedienīga uzvedība.

Kā skaidrot atbalsis no debesīm? Papriecājušies esam, ta­gad pavērosim apkārtni un padomāsim. Atbilstoši fizikas likumiem skaņai vajadzētu atbalsoties tieši no klints — kā gaismai no spo­gulīša, bet mēs to dzirdam it kā atbalsotu koku galotnēs virs Ska­ņā kalna. Ar hronometru var noteikt laiku no signāla līdz atbalsij. Šajā vietā tas ir no 0,7 līdz 1,1 sekundei. Zinot skaņas izplatīšanās ātrumu gaisā — 330 metri sekundē, viegli aprēķināt, ka vieta, ku­ra atstaro skaņu, atrodas ap 150 m no mums. Bet līdz klintij ir tikai kādi 45 m. No kurienes tādā gadījumā skaņa atstarojas? Gandrīz droši var teikt, ka tā nav klints, un noteikti tās nevar būt koku galotnes virs klints. Bet kas tad?

Bez tam pārsteidz atbalss neprastais skaļums. Dažreiz, it īpa­ši, ja tiešais signāls nepārsniegs mērenas runas skaļumu, tā šķiet pat skaļāka par tiešo balsi.

Pagaidām var iedomāties tikai vienu pieņēmumu, kā to iz­skaidrot. Proti, šeit darbojas kāda mums nezināma sistēma, kura signālu uztver, kādu laiku aiztur, pastiprina un tad raida atkal at­pakaļ. Šī sistēma noteikti nav ne mehāniska, ne elektroniska. Šobrīd arī nevar iedomāties, kāds varētu būt enerģijas avots tās barošanai.

Ja attālinās ap 50 m no krasta, nonāk upes otrajā terasē. Ja šeit nostājas viens vai divi cilvēki un dzied, tad klausītājiem uz takas šķiet, ka viņi dzied mikrofonā un skaņa nāk 110 skaļruņa.

Jāpiebilst, ka līdzīgu efektu var novērot arī Nogales pils (Tal­su rajona) parkā. Ja dziedātāji stāv īpaši šim nolūkam ierīkotā gro- tā iepretim pilij dīķa pretējā pusē, tad klausītajiem pils priekšā šķiet, ka dzied vesels koris. Turklāt skaņa nāk ne tikai no pašiem dzie­dātajiem, bet galvenokārt 110 kokiem, kas atrodas viņiem aiz mu­guras, un šķiet, ka tie darbojas kā milzu skaļruņi. Turklāt liekas, ka skaņu izstaro koki visā savā augumā, t.i., ap 25 m. Tik liela skaļruņa nav visā pasaulē.

Neparastais koncerts. 1992. gadā baudījām visbrīnišķīgāko koncertu pasaulē. Mēs kopā ar ekskursantu grupu dziedājām me­lodiskas dziesmas, priecājāmies par nedzirdēti jaukajām, neviena netraucētajām atbalsīm. Mums nemanot, Skaņā kalna pakājē pie­stāja laiva ar diviem braucējiem. Brīdi paklausījušies un arī pa­priecājušies, tie izvilka mūzikas instrumentus. Viens no braucē­jiem sāka spēlēt plūstošas melodijas ar saksofonu, otrs piebiedro­jās ar flautu vai oboju. Visa ieleja piepildījās skaņām.

Esmu pabijis daudzās labās koncertzālēs, klausījies izcilu mū­ziķu sniegumu, bet kaut ko tamlīdzīgu neesmu varējis pat iedo­māties. Tās bija telpiskas skaņas, jo skanēja visa ieleja, klintis, koki. Skaņa nāca no debesīm un zemes, no visām pusēm, mēs bijām iekļauti skaņu jūras maigajās putās. Šādu koncertu nevar aprakstīt, to ari nevar aizmirst.

Varu teikt tikai to, ka viss, ko biju līdz šim dzirdējis un arī vēlāk, man šķiet bāls. Saules svētvietā nevajag skaļu orķestri. Tie­ši maigās klusinātās skanas rada šo neticamo burvību, kas sevišķi spilgti izpaužas klusumā. Šeit labi skan flauta, oboja, saksofons, stabule un arī stīgu instrumenti.

… Un Pokaiņos. Pēdējos gados daudzi pētījumi veikti dižajā senču svētvietā Pokaiņos (Dobeles rajons). Arī šeit ir atbalsis no debesīm, skaņu kanāli, skaņas pastiprināšana un citi fiziski neiz­skaidrojami efekti.

Pētījumi Pokaiņos vēlreiz apliecina, ka virs bioenerģētiski ak­tīvām vietām pastāv neredzami veidojumi, kuri spēj skaņu uztvert, aizturēt, pastiprināt un tad atstarot. Varbūt to kopumā varētu salī­dzināt ar vadu tiklu ap televizora ekrānu; šajā tīklā ir milzums detaļu, kuras var pildīt šādus uzdevumus.

Pasaulē nav dzirdēts par vietām ar šādām īpašībām. Tās pa­šas par sevi ir mūsu bagātība un lepnums.

Šodien zinātne vēl nespēj kaut vai daļēji izskaidrot neparas­tās atbalsis senajās svētvietās. Tomēr pilnīgi skaidrs, ka šeit nav runa par kādu interesantu dabas rotaļu, bet gan par būtiskiem atra­dumiem Zemes atmosfēras struktūrās virs aktīvām vielām. Ma­nuprāt, Saules klinšu atbalsis ir likai neliels blakus efekts, kuru varētu salīdzināt ar televizora izstaroto siltumu vai ar īpatnējo ska­ņu, kāda rodas, uzsitot tā paša televizora sāniem ar knipi.

Neparastās skaņas

Daži Latvijas ezeri rada neparastas skaņas, kuras nekādi ne­var izskaidrot ar vēja virpuļiem, ledus lūšanu, plaisāšanu vai berzēšanos, vai arī to, ka ūdens straumes valstītu akmeņus pa ezera dibenu.

Zinu triju veidu skaņas — maigās vasaras skaņas, starpsezo- nu lēkšanu un baurošanu ziemā.

Maigās vasaras skanas rada vairāki Latvijas ezeri. Pazīsta­mākais no tiem ir Burtnieks. Tās dzird klusos vasaras vakaros pēc Saules rieta. Šīs skaņas varētu salīdzināt ar klusinātu zvanu ska­ņām. Lai tās dzirdētu, jānakšņo pie ezera. Mani draugi tā reiz iz­darīja un, kaut arī no tā laika pagājuši jau četrdesmit gadu, vēl arvien viņi šo brīnišķo vakaru atceras ar lielu sajūsmu. Skaņas neesot ne ar ko salīdzināmas, un tā vien liekoties, ka ezers tās veido ar debesu zvaniņiem. Pēdējais no šādiem man zināmiem notikumiem bija 1994. gada rudenī. Burtnieku ezera dienvidu ga­lā starp kapsētu un Ēķinupes ieteku klusā pusnakts stundā varēja dzirdēt maigu zuzināšanu.

Mēs zinām, kā mainās trompetes skaņa, ja tai uzliek klusinā­tāju — surdlni. Varbūt ezera skaņas varētu salīdzināt ar maigu zvaniņu skaņām, kuriem uzlikta surdīne. Iespējams līdzība nav izdevusies; ceru, ka cilvēki, kas labāk izprot mūziku, atradīs pie­mērotāku salīdzinājumu. Bet vēl labāk būtu, ja kādu reizi šīs ska­ņas mēģinātu izteikt notīs kāds romantisks komponists. Ar zvanu skaņām Burtnieku ezera melodijas salīdzināja arī mūsu vecvectē­vi, pārstāstot teiku, ka ezers appludinājis baznīcu.

4. att. Burtnieku ezers

1993. gada vasarā cita manu draugu grupa nakšņoja Pilskal­nē (rietumos no Ilūkstes). No pilskalna ziemeļrietumu virzienā stiepjas jauku ezeriņu rinda. Draugi bija apmetušies apmēram 1,5 km no tuvākā ezera. Vakarā viņi dzirdēja no ezera puses nā­kam ilgstošas, ļoti jaukas skaņas, kas pilnīgi noteikti nebija ne kāda putna dziesma, ne arī mūzikas instrumenta radītas. Bet mani draugi joprojām atceras šo brīnišķīgu vakaru.

Līdzīgas skaņas agrāk novērotas pie mazā Bābeles ezera, kas atrodas Rīgas nomalē, Čickurkalnā, blakus Ķīšezeram. Teika stāsta, ka Jāņu naktī tc nogrimusi baznīca ar dziedošiem baznīcēniem un pašu mācītāju arī. Jāņu nakti varot dzirdēt ērģeļu skaņas un baznī­cēnu dziedāšanu.

Kā vēsta nostāsts, īpatnas skaņas pilnmēness naktīs varot dzir­dēt Incēnu kalna nogāzē pie Alauksta ezera. Tās radot apakšze­mes upīte, kas sākas no Incēnu māju akas. Līdzīgs nostāsts teika ir arī par Durbes ezeru (Liepājas rajons) u.c.

Ziemas skaņas. Bargās ziemās Burtnieka ledus plaisā vie­nos un tajos pašos virzienos. Šo ledus plaisāšanu pavada ārkārtējs un neparasti spēcīgs troksnis, ko dzird kilometriem tālu. Tad saka— ezers bauro. Tā ir baiga un ļoti spēcīga skaņa. Tā nav nedz ledus plaisāšanas skaņa, nedz arī ledus vibrēšana pēc plīšanas. Fizikālā parādība — ledus plīšana — ir tikai daļa no kāda lielāka notiku­ma. Radušās plaisas ir līdz 1 m platas un vairāk nesasalst, lai arī cik spēcīgs sals pēc tam būtu.

Bauro arī Bauzis (Cēsu raj.), Zebrus (Dobeles raj.), Rāzna (Rēzeknes raj.) u.c. Šīs skaņas nav vienīgi lielajos ezeros, bauro arī mazais Sološnieku ezeriņš (81 ha, netālu no Dricēniem, Rē­zeknes raj.).

Savādas skaņas un dobja rūkoņa nāk no Aumeistaru Salaiņa ezera (Valkas raj.) tad, kad ezers pārklājas ar pirmo ledu. Daži tur saklausa vaimanas. Teika stāsta, ka ezerā noslīkuši igauņu sirotā­ji. Vēl teikas stāsta, ka ezeru baurošanā vainīgi vērši, kurus ezers noslīcinājis. Tādi stāsti saglabājušies par Araišu ezeru pie Cēsīm, jau minēto Bauzi, kā arī Burtnieku.

Starpsezonu baurošana novērota pavasaros un rudeņos. Tādi ezeri ir vairāki. Varenu troksni esmu dzirdējis 1994. gada 13. ap­rīlī tepat Rīgas nomalē pie Juglas ezera. Toreiz mana darba vieta bija tieši ezera krastā, tāpēc varēju labi novērot dažas ezera īpatnī­bas. Augu dienu virs tā bija tāds troksnis, it kā no reaktīvās lidma­šīnas. Pievakarē tas beidzās ar agru pērkona lietu. Grūti iedomā­ties fizikālu skaidrojumu varenajam troksnim. Pats ezers bija mie­rīgs, vilnīšu tikpat kā nebija. Šķita, ka troksnis nāk vairāk no gaisa virs ezera. Starpsezonu laikā bauro gandrīz visi tie paši ezeri, ku­ros šādi pat trokšņi dzirdēti ziemā.

Bauro ari upes. 1998. gada vasarā mani draugi līdzīgu, kaut gan stipri vājāku troksni dzirdēja Sventajas upē pie bijušās Ruca­vas muižas.

Skaņu skaidrojumu jau esam snieguši nodaļā par brīnumai­nām skaņām Latvijas debesīs.

Bet varbūt putns? 1933. gadā kopā ar draugiem pavadījām visu vasaras saulgriežu nakti pie Zebrus ezera. Pūta neliels, bet rāms vējiņš, piekrastē bija brīnumdaudz baltu putu. Uz rīta pusi sākās dīvaini trokšņi, kurus varbūt varēja salīdzināt ar vērša iebau- rošanos. Bet tas nebija ne dzīvnieka, ne arī kāda sūkņa vai citas tehniskas ierīces radīts troksnis. Par īpatnējām skaņām stāstījuši arī Lielauces ezera apkārtnes iedzīvotāji. Vecie iedzīvotāji trok­šņa taisītāju saukuši par klunkšķi. Vietējais mežsargs gan iebilda, ka atsevišķos gadījumos visai īpatni klaigājot dumpis. Jāsaka, ka šim putnam, kuru sauc arī par ūdensvērsi, tiešām ir īpatna balss. Tā ir zema kā krauklim "krau, krau". Kāzu dziesma vēl skarbāka un tālu dzirdama, tā ir īsts baurojiens, īsi izgrūžot " ū prumb, ū prumb". Toreiz gan bijām svēti pārliecināti par to, ka skaņas radī­ja kāda nezināma parādība. Tomēr pēc mežsarga stāstītā palikām domīgāki. Var jau būt, ka iepriekš minētās teikas par vēršiem no tā paša dumpja vien nākušas, ja tas brēcis kādā ļoti skanīgā vietā.

Ja stāstu par Zebrus ezera īpatnām skaņām mēs nobeigtu ar šo piezīmi par dumpja dziesmu, tad visas mīklas it kā būtu atmi­nētas. Tomēr tas nebūt nav tik vienkārši. 1994. gadā daži mani draugi sagaidīja vasaras saulgriežus pie Zebrus ezera. Atkal viņi dzirdēja dīvainas skaņas, bet tās tomēr nāca it kā no paša ezera. Draugi domās jautāja ezeram — kā varam palīdzēt? Tad viņi klusi nodziedāja dažas latvju dainas. Dīvainās skaņas no ezera kļuva arvien klusākas un melodiskākas, tad apklusa pavisam. Jādomā, šoreiz skaņas neradīja dumpis, bet gan pats ezers.

Vēlreiz par ezeru baurošanu. Stāstot par ezeru brīnumiem, mēs apskatījām gadījumus, kad ezeri liegi "zvana", dzidri skan, bauro vai pat rēc. Izprotot enerģētisko kupolu būtību, varam ap­jēgt arī minēto ezeru noslēpumus. Tos varētu saistīt ar gaisa masu pārvietošanos virs kupoliem un rezonanses parādībām tajos.

Zaļais stars

Zaļais stars ir reta dabas parādība, kas Latvijā novērojama Baltijas jūras un Rīgas līča krastos. Rīgas līcī to vairākkārt redzē­juši arī jūrnieki. Šo staru var ieraudzīt dažas sekundes pēc Saules rieta kā spilgtu, neparasti sulīgi zaļas krāsas uzliesmojumu. Ja Lat­vijā šī parādība ir reta, tad citur pasaulē tā ir ārkārtīgi reta, tāpēc Zaļo staru var uzskatīt par vienu no Latvijas dabas brīnumiem.

Zaļo staru aprakstījis Žils Verns. Viņa varoņi ilgi ceļo pa visu pasauli, līdz tomēr reiz izdodas šo brīnumu ieraudzīt. Lūk, kā viņi to apraksta:

"Ievērojiet, ka šis (saules, I. Vīks ) pēdējais stars būs nevis sarkans, bet zaļš. Jā, tas būs brīnumaini jaukā, zaļā krāsā. Tādā krāsā, kādu nespēj radīt neviens gleznotājs, jo to nevar sastapt un atrast nekur citur dabā — ne augu valstī ar tās toņu bezgalīgo daudzveidību un bagātību, ne ari viskaistākajos jūru ūdeņos. Ja kaut kur ir Paradīze un ja tajā ir zaļa krāsa, tad tā nevarētu būt citāda kā šī zaļā stara krāsa, jo tā ir īstākā cerību krāsa."

Zila, zaļa gaisma plauka,

Bez saulītes vakarā;

Tā nebija zaļa gaisma,

Tā bij' mana jauna laime.

LD 9269

Negaidītais redzējums. Pirms vairāk kā 30 gadiem mēs ar manu, nu jau diemžēl Viņsaulē aizgājušo draugu Arvīdu Vairogu veicām lielisku ceļojumu ar laivām pa Briedes upi. Burtnieku, Salacu un tad jūru. Šie braucieni notika pa sestdienām un svētdie­nām vairākos posmos. Katru reizi laivas, teltis un citu tūrisma in­ventāru atstājām kādās lauku mājās, tad ar vieglām mugursomām devāmies atpakaļ uz Rīgu. Toreiz jau tā nezaga kā mūsdienās, un neviens mūsu mantas neaiztika. Bez tam ar sabiedrisko transportu viegli, ērti un lēti varēja nokļūt katrā apdzīvotā vietā.

Pēc iepriekšējā brauciena laivas bija atstātas Salacgrīvā. Te ieradāmies piektdienas vakarā. Laiks bija mierīgs un saulains, tā­pēc jau vakarā braucām cauri Salacas moliem jūrā, tur griezām pa kreisi uz Rīgas pusi. Tajā vietā jūrā ir milzums lielu akmeņu. Ne­mierīgākā laikā manevrēšana starp tiem ar saliekamo tūristu smai­līti būtu jāpielīdzina pašnāvībai. Bet mums laimējās. Jūra bija glu­da kā spogulis, saule rietēja dzidrā pamalē. Tas solīja labu laiku.

Izbraucot no mola, saule jau slīdēja jūras viļņos. Vēl brīdis, un paliks tumšs. Nebija vaļas priecāties par skaisto rietu, jo mek­lējām ceļu staip neskaitāmajiem akmeņu milžiem. No saules ripas bija palikusi maza maliņa, un tā pati pazuda zem ūdens. Tūlīt va­jadzēja satumst. Bet te notika negaidīts brīnums. Visu apkārtni burtiski pielēja spēcīga zaļa gaisma. Jūra it kā iedzirkstījās. Jūrak- meņi iemirdzējās pavisam citā krāsā, savādāks kļuva arī piekras­tes gaiši dzeltenais liedags. Kas tas? Paskatījāmies uz gaismas avota pusi. No vietas, kur nule bija norietējusi saule, nāca ļoti spēcīgs, neparasti dzidras zaļas gaismas plūdums. Mēs, trīs šīs laivas brau­cēji — Mārīte, Kārlis un es, bijām apmulsināti šī varenā, nepiere­dzētā skata iespaidā. Bet tas ilga tikai dažas sekundes. Tad patiesi satumsa. Pēc pusstundas piestājām malā un ilgi vēl, 11c tikai tajā vakarā, bet arī visos citos braucienos gar jūras krastu, meklējām iespēju ieraudzīt Zaļo staru.

Kaut ari šī parādība ir ārkārtīgi reta, tomēr senčiem tā bija zināma un pat pieminēta dainās. Netālu no Liepājas, Bernātu kā­pās, nolikts piemiņas akmens Zaļā stara redzējumam. Citās zemēs Zaļo staru dažreiz ierauga ari kalnos. Ticējumi stāsta, ka Zaļais stars sola veiksmi mīlestībā un laimīgu dzīvi tam, kas to ieraudzījis.

Novēlu godātajiem lasītājiem pašiem savām acīm redzēt reto dabas parādību un, protams, arī visu to, kas ar Zaļo staru saistīts. Tāpēc pastāstīšu, kā šo staru ieraudzīt.

Fizikālie pamati. Tomēr šķiet pavisam savādi, ka spilgtā, baltā saule var kļūt zaļa. Daudzi būs ievērojuši, ka gan lecot, gan rietot, saule vairākkārt maina krāsu. Tā var būt dzeltena, var būt ari sar­kana. Bet šim brīnumam ir pilnīgs materiālistisks skaidrojums. Sau­les starus atmosfēra ne tikai izkliedē, bet arī lauž, un tāpēc mēs redzam tikai daļu tās spektra. Sarkano un dzelteno krāsu redzam biežāk tāpēc, ka šie stari mazāk izkliedējas. Šī izkliede lielā mērā atkarīga no atmosfēras dzidruma. Tad, kad saule noslīd lejpus ho­rizonta, mēs viņu pašu vairs neredzam, bet vēl kādu laiku novēro­jami sadalītās gaismas spektra dažādu krāsu starus, kas tiek liekti atmosfēras slāņos. Tur vismazāk liecas sarkanā gaisma, bet zaļās un zilās gaismas stariem ir lielāks laušanas leņķis. Tādēļ pcc sau­les rieta rodas apstākļi, kuros pēc pašas saules norietēšanas var parādīties tās spektra zaļas un zilās gaismas starojums. Tomēr tas notiek ļoti reti, jo šie stari var parādīties tikai tad, ja ir sevišķi dzid­ra atmosfēra. Diemžēl mūsdienās atmosfēras piesārņojuma dēļ Zaļo staru redz gauži reti.

Ieteikumi novērotājiem. Saules rieti vienmēr ir skaisti, un katrs no tiem ir neatkārtojams. Ja saule riet mākoņos, tad ilgi var vērot tās staru spēles. Bet tajās reizēs, kad pamale ir dzidra, jums ir cerība ieraudzīt Zaļo staru. Lai tas izdotos, vajadzīga, kā jau teicu, dzidra jūras pamale, mierīgs bezvēja laiks, zināma māka skatīties, pacietība un veiksme.

Vērošanas vietai nav nozīmes. Kā jau stāstīju, Zaļo staru pir­moreiz ieraudzīju, sēdot laivā, tātad no pašas ūdens virsmas, bet ērtāk, protams, apsēsties kapas malā.

Parastā kļūda ir tā, ka saules rietu sāk vērot pārāk agri. Rieto­šā saule apžilbina acis, un pat tad, ja Zaļais stars uzspīd, jūs to varat nepamanīt. Ja ir vairāki novērotāji, tad darījām tā, ka viens labprātīgi skatījās saules rietu, bet pārējie lūkojās uz otru pusi vai aizsedza acis. Brīdī, kad saule nogrima jūrā, un dzeltenās saules vietā parādījās sarkanā gaisma, pirmais vērotājs brīdināja pārējos, un tad visi sāka vērot tās pazušanas vietu. Bet, ja nedaudz iema­nās, tad arī viens pats vērotājs var tīri labi atvērt acis pirmā satum­suma bridi. Saules rieta mirkli var izjust arī tieši neskatoties

Kur skatīties? Jāskatās nedaudz pa labi no tās vietas, kur sau­le iegrima, jo tā neiet vertikāli jūrā, bet gan zem apmēram 45 grā­du lenka.

Labas cerības ir tad, ja debess ir dzidra, jūra zila vai vēl labāk— zaļa un pamalē nav nekādas dūmakas vai mākoņu. Ja saule jau pirms rieta kļūst sārta, tad cerību tikpat kā nav. Tad papriecājieties par jauku krāsu spēli. Bet ja spilgti dzeltena saule sāk sārtoties tikai tad, kad tā pieskaras jūrai, varat cerēt uz brīnumu.

Tomēr pat tad, ja apstākļi šķiet pagalam nelabvēlīgi, nezaudē­jiet cerības. Tā 1999. gada 28. augustā vērojām saules rietu Pāvilostas pludmalē. Debesis bija apmākušās un arī pamali klāja biezi mākoņi. Bet apmēram minūti pirms saules rieta pašā pamalē mākoņi nedaudz pašķīrās. Ne daudz, bet pietiekoši, lai ieraudzītu rietošo sauli. Mūsu pacietību tā bagātīgi atalgoja. Mirkli pēc sar­kanās saules pazušanas kādu sprīdi virs apvārkšņa uzlēca maza, zaļa saulīte. Tā gan bija redzama pāris sekundes, bet arī tas bija ļoti jauki.

Zaļā stara veidi. Tāpat kā ir dažādi saules rieti un katrs no tiem ir neatkārtojams, tāpat arī Zaļais stars var būt dažādos veidos.

Jau stāstīju par neticami dzidro un spēcīgo zaļo gaismu. Tā toreiz apgaismoja visu Salacgrīvas piekrasti, bet tik spilgtas iz­pausmes ir visai reti. Var arī, kā jau stāstījām, uzlēkt zaļa saulīte. Citu reizi atkal tikai uz sekundi vai divām zaļā krāsa iemirdzas: atspīd plāna šķēlīte — saules diska augšējā maliņa. Bet vēl citu reizi cauri biezajam atmosfēras slānim izlaužas tikai zaļš ziedvei- dīgs uzliesmojums.

Un visbeidzot, var gadīties, ka maigajā pustumsā uz mirkli pagaist tada kā zaļa migliņa. Bet arī šī "migliņa" ir vesels piedzī­vojums. Bet I999.g. 14. augustā Pāvilostā jau aprakstītais zaļais loks pārvērtās zaļā, platā joslā.

Zilais stars. Aiz Zaļā stara var vēl sekot Zilais stars. Kaut arī šādi gadījumi ir ārkārtīgi reti, tomēr vismaz viens Zilā stara novē­rošanas gadījums Latvijā ir zināms. Tas tika publicēts žurnālā "Zvaigzne" 1958.g., Nr.2. Atļaujos pārpublicēt šī raksta nobeigu­mu: "…Taču "zaļo staru" redzēt neizdevās. Viens otrs to uzskatīja par teiku. Dažreiz gan, ilgi skatoties spilgti norietošajā saulē, acu priekšā ņirbēja simtiem zaļu saules ripiņu, bet tām ar "zaļo staru" nebija nekāda sakara.

Pagājušā (t.i. 1957., 1. Vīks) gada vasarā 6. jūlijā, neskatoties uz to, ka virs jūras bija tikko manāma dūmaka, saule rietēja spilgti dzeltena. Drīz aiz horizonta pazuda puse saules, tā kļuva arvien mazāka, un beidzot bija vērojama tikai maza maza maliņa. Tā locījās, it kā nebūtu īstā saule, bet tās sašķobīts attēls viegli viļņo­jošajā ūdens spoguli. Virs maliņas parādījās horizontāli izstiepts plankumiņš, kas it kā atrāvās no rietošā saules diska un kļuva ar­vien mazāks un spilgtāks. Šai mirklī sasprindzināju savu uzmanī­bu. Saules maliņai pazūdot, uz tumšās jūras un oranžsārtās debess robežas iemirdzējās spilgti spīdošs zaļš punkts. Isu mirkli vēlāk tas kļuva zils, daudz zilāks nekā ziemas naktī mirdzoša zvaigzne. Tad punkts izdzisa: zaļais stars mirdzēja tikai pāris sekundes."

Vai Zaļo staru var nofotografēt? Protams. Tikai tad tam savlaicīgi jāsagatavojas, jo tas ilgst tikai pāris sekundes. Tomēr tajās reizēs, kad pavīd tikai mazs ziediņš vai migliņa, diez vai uz fotofilmas tas būs redzams, jo šis punkts būs pārāk sīks.

Rīta stari. Zaļo staru varētu arī ieraudzīt īsi pirms saules lēk­ta. Piemērota novērošanas vieta ir Rīgas līča Kurzemes jūrmala. Šai gadījumā tikai savlaicīgi jāpieceļas.. 1998. gada vasaras saul­griežos visai skaistu Zaļo staru Kolkas ragā redzēja ekskursantu grupa no Dobeles. Bet nebūt nav jābrauc līdz Kolkai, to var vē­rot, jau sākot no Engures.

Ļoti savdabīgs ir skats pustumsā pāri jūrai, jo pirms paša lēk­ta jūrā ļoti labi redzams t.s. "Jūras kalns". Tā ir optiska parādība, kad ūdens pie horizonta šķiet pacelts augstāk, veidojot tādu kā milzu valni — Jūras kalnu. Saule lec pāri šim kalnam. Protams, lai ieraudzītu Zaļo un varbūt pirms tam vēl Zilo staru, jūrai jābūt mierīgai, pamalei dzidrai. Tā kā nav jāuztraucas, ka apžilbs acis, tad iespējas pieaug. Bet ja arī pašu staru neieraudzīsiet, tad varē­siet priecāties par to, kā saule lec. Tieši lec, nevis lēni izlien ārā.

Trešais apcirknis

Pārsteidzošās zināšanas

Pēdējos gadu simtos zinātne veikusi daudzus atklājumus, ku­ri būtiski paplašinājuši cilvēku iespējas, mainījuši viņu dzīvi un darbu. Minēsim kaut vai tikai elektrību, elektromagnētismu, ra­dioaktivitāti, sintētiskos materiālus, skaitļošanas tehniku. Šie at­klājumi radās, paplašinoties vispārējo zināšanu lokam par dabu un tās elementiem, zinātniskā darba metodēm, jauniem materiā­liem un precīziem instrumentiem. Grūti, pat neiespējami, iedomā­ties, kā bez visiem šiem priekšnoteikumiem varētu izdarīt kaut vai vienu no minētajiem atklājumiem.

Mūsu senči bija pratuši iegūt un saglabāt tādas ziņas par no­tikumiem pirms simtiem miljonu vai pat miljardiem gadu, pie ku­rām mūsdienu zinātne nonāca tikai 20. gadsimta beigās vai arī vēl tikai tās apgūst. Tas mudina domāt, ka mūsu tautas sākotne ir daudz sarežģītāka un iesniedzas daudz dziļāk senatnē, nekā to pieņemts uzskatīt līdz šim.

Reizē ar teorētiska rakstura atklājumiem fizikā pavērās iespē­ja apjaust un izprast pārsteidzošās ziņas par vairāku seno kultūras tautu garamantu saturu. Izrādās, ka gan latvju dainas un teikas, gan arī citu tautu senie mīti satur tādas būtiskas ziņas par Visumu, tā enerģētisko uzbūvi un Saules sistēmu, kurām mūsdienu zinātne vēl tikai tuvojas. No tā izriet, ka tālā senatnē cilvēces zināšanu līmenis vairākās jomās bijis augstāks kā 21. gadsimta sākumā. Piemēru ir daudz, tādēļ minēsim tikai galvenos.

Senie cilvēki zināja par Zemes ass stāvokļa izmaiņām — pre- cesiju kā ciklisku parādību. Latvju dainās un "Kalevalā" šīs ziņas atspoguļojas kā Kosmisko dzirnavu motīvs. Ja šīs ziņas nebūtu pārmantotas no senatnes, tad tās no jauna atklātu tikai 20. gadsim­ta beigās.

Senie cilvēki izprata gan Saules sistēmas uzbūvi kā tādu, gan zināja tās galvenos izmērus. To apliecina gan Pokaiņos un citur atrastie akmens diski, gan domājamie Saules sistēmas modeļi Kur­zemē un Tcotiuakanā Centrālamerikā, gan šumēru teksti.

20. gadsimta sasniegumi zinātnē un tehnikā ļauj izvērtēt to mēru sistēmu, kas senatnē lietota Latvijas teritorijā. Tā rāda, ka mūsu senči zināja galveno Saules sistēmas ķermeņu lielumus, at­tālumus līdz tiem, to kustības ātrumu un varbūt pat gaismas ātru­mu vakuumā.

Latvju dainas pārliecinoši rāda, ka senie cilvēki zināja par torsionu plūsmām — līdz šim maz pazīstamu enerģijas veidu, ko zinātne tikai kā sāk pētīt. Dainās šīs plūsmas izteiktas ar simbo­liem zelts un sudrabs. Vēl vairāk, senči prata tās radīt, pārveidot un izmantot.

Šo, t.s. smalko enerģiju ietekme visā dabā ir ļoti nozīmīga. Mūsdienu progresīvākie zinātnieki saprot, ka ļoti daudzas parādī­bas un notikumus nevar izskaidrot tikai fiziskās pasaules ietvaros. Daži zinātnieki runā par sarežģītas konfigurācijas vakuumu, to­mēr šiem izteikumiem vēl ļoti tālu līdz tai izpratnei, kādu atrodam latvju dainās par neredzamo un netveramo Visuma telpu, tās uz­būvi un darbību.

Bet bez tam mūsu senči ļoti labi apzinājās, ka bez taustāmās un redzamās fiziskās pasaules pastāv ari citu dimensiju enerģētis­kās telpas. Tās saistītas ar cilvēka garu, veļiem un dvēseli. Mūsu dainās šīs telpas dēvētas par Viņsauli un Aizsauli, dots samērā precīzs šo telpu apraksts.

Patlaban valda uzskats, ka saprātīgais cilvēks (homo sapieris) attīstījies tikai pēdējā ledus laikmetā. Patiesībā, vismaz šeit Baltijā jau iepriekšējā starpledus laikmetā dzīvoja ne tikai saprātīgi cilvē­ki, bet vēl jo vairāk, — cilvēki ar tik plašām zināšanām, ka vairā­kos virzienos 21. gadsimta zinātne līdz tam vēl nav tikusi. Par to, ka Ietu zeme bija augstas civilizācijas centrs jau ilgi pirms pēdējā ledus laikmeta, liecina gan mūsu garamantas, gan pirmsledus laik­meta milzīgās izbūves. Tostarp jāmin teikas par Zemes radīšanu. Mūsdienu zinātne joprojām nespēj izskaidrot šo teiku avotu.

Šīs un daudzas citas ziņas liecina par to, ka mūsu senču pla­šās zināšanas nākušas no tālas senatnes un latvju garamantās sa­glabājušās labāk nekā citu tautu mītos, tātad mūsu senči bijuši galvenie zināšanu pārmantotāji un glabātāji. Kaut arī nav zināms, kas bija zināšanu radītāji, tomēr nav arī šaubu, ka ilgstoši tās sa­glabāt varēja tikai cilvēki ar ļoti augstu garīgo kultūru.

Šobrīd itin neviena zinātnes nozare nespēj izskaidrot, kā gan mūsu senči jau pirms daudziem gadu tūkstošiem zināja to, ko zi­nātnieki uzzināja tikai 20. gadsimtā. Šeit iespējams tikai viens skaidrojums — mūsu senču kultūras līmenis tālā senatnē bijis ļoti augsts. Diemžēl tālākajos gadu tūkstošos tas būtiski samazinājies.

Saules sistēmas radīšana

Sena latvju teika stāsta, ka Dievs Zemi radījis no putekļiem. Astronomijas zinātne tikai 19.-—20. gadsimtā nonākusi pie slē­dziena, ka Saules sistēma veidojusies no rotējoša putekļu māko­ņa. Mākoņa centrālās daļas putekļi, salīpot kopā, izveidoja Sauli, bet pārpalikumi — planētas. No šīs zinātnieku izstrādātās versijas izriet, ka planētu veidošanos noteikuši gadījuma procesi minētajā mākonī. Tomēr zinātnieku versija nespēj izskaidrot daudzās un pie tam visai precīzās sakarības starp Saules sistēmas ķermeņu galvenajiem lielumiem. Sevišķi interesantas ir Saules, Zemes un Mēness precīzās savstarpējās galveno izmēru attiecības, kas norā­da, ka sistēmas galvenais centrs ir Zeme. Gan Saule, gan Mēness atrodas no Zemes 108 savu diametru attālumā, kas liek domāt, ka Zemes loma Saules sistēmā ir lielāka, nekā to patlaban uzskata. Bez tam pati Saule ir 108 reižu lielāka par Zemi. Šo svēto skaitli 108 zināja daudzas senās tautas tūkstošiem gadu pirms 19. gad­simta, kad astronomi izmērīja minēto debesu ķermeņu diametrus un savstarpējos attālumus. No tiem izriet, ka sākuma lielums ir

Zeme. Jau minēto un šobrīd vadošo zinātnieku versiju pilnīgi sag­rauj tas fakts, ka planētas Venēras (Ausekļa) griešanās virziens vērsts uz pretējo pusi kā pārējām Saules sistēmas planētām. Tātad Saules sistēma veidojusies citādi, nekā šodien uzskata.

Daudz loģiskāk Saules sistēmas radīšanu skaidro latvju gara­mantas. Tā teika (Fs 1840, 59) stāsta, ka gan Sauli (domāta Sau­les sistēma), gan arī Mēnesi Dievs palaidis no Zemes. Protams, ari šī teika sacerēta simbolu valodā, to nedrīkst saprast burtiski, bet būtībā tā stāsta par Saules sistēmas apzinātu radīšanu. Ze­me. šai teikā nozīmē centru kosmosā, no kura notikusi radīšana

Fiziķi, kas izstrādāja Saules sistēmas rašanās versiju, secinā­ja, ka planētu radīšanai vajadzēja kristalizācijas centru. Mūsu sen­či to zināja jau pirms desmitiem tūkstošiem gadu. Par šo centru sēšanu kosmisko putekļu mākonī — jūrā vēsta ļoti sena daina:

Kas to teica, kas redzēja,

Ka jūrāi miežus sēja?

Tad jūrāi miežus sēja,

Kad Saulīte meita bija.

LT dz.. 10085

Vārdi Saulīte meita nozīmē to, ka tai tad vēl nebija bērnu — planētu. Šī daina rosina domāt vēl tālāk. Miežus sēt varēja tikai tas pats Radītājs, ko senči sauca par Dievu un kas palaida Sauli un Mēnesi. No tā jāsecina, ka pārējās Saules sistēmas planētas radī­tas Zemes bioenerģētisko norišu uztveršanai.

Astronomijas mācību grāmatās vienmēr kritizēti senie uzska­ti, ka visa centrs esot Zeme. Ja vērojam Saules sistēmu tikai kā mehānisku kustību, tad mūsdienu zinātnei ir taisnība. Bet, ja ies­katāmies dziļāk, tad tomēr senči zināja īsto patiesību.

Vairākas teikas vēsta par Mēness palaišanu no Zemes. Šo­brīd nav pierādāma neviena no zinātnieku versijām, kas mēģina izskaidrot Mēness dabisko izcelsmi, nepārkāpjot galvenos mehā­nikas likumus. Daži radoši domājošie zinātnieki pēdējos gadu des­mitos sākuši uzskatīt, ka Mēness ir mākslīgi radīts un iedzīts Ze­mes orbītā. Kā vēlāk redzēsim, šis nebūt nav vienīgais jautājums, kur mūsdienu zinātne mēģina tuvoties senajām zināšanām.

Protams, tās ziņas, kuras spējušas kā teikas un dainas sagla­bāties tautas atmiņā cauri gadu tūkstošiem, viduslaiku tumsībai un postam, ir tikai seno lielo zināšanu atspulgi. Un tomēr arī šie atspulgi ir nozīmīgas liecības par pirmsledus laikmeta civilizācijas augsto līmeni.

Zemes radīšana

Jau minējām, ka mūsu senčiem tāltālā senatnē bijusi laba iz­pratne gan par Visuma uzbūvi, gan Kosmosa, tostarp Saules sis­tēmas un Zemes veidošanos, ka arī par lielajām norisēm Zemes ģeoloģiskajā pagātnē.

Vairākas ļoti senas latvju teikas, piemēram, LPT XIII, 118,6 vēsta, ka " … iesākumā bijis tikai ūdens un gaiss redzams, zeme vēl nebijusi radīta". Lai to radītu, Dievs sūtījis savu palīgu — Vel- lu (nejaukt ar kristiešu Velnu) ienirt ūdenī un iznest auglīgās dū­ņas no ūdens apakšas. Tā arī noticis.

Visai līdzīgas teikas ir arī citām pasaules tautām. Tikai tajās pēc zemes ūdenī nirst pīle, bruņurupucis vai kāda cita radība, t.i., šo teiku simbolika šķiet atvasināta no mūsu teikām.

Ģeologi tikai 20. gadsimta beigās pēc neskaitāmiem pētīju­miem un milzīga zinātniskā darba noteica galvenos notikumus Ze­meslodes ģeoloģiskajā vēsturē. Lai cik ari tas pārsteidzoši skan, būtiski tieši to pašu vēsta sirmā senatnē radušās latvju teikas. Gan tās, gan tagad arī zinātnieki vēsta, ka Zeme reiz bijusi karsta, mīk­sta un apaļa kā lode. Pēc tam radusies vai radīta Zemes enerģētis­kā struktūra, kas savukārt izveidojusi reljefu. Patiesais Zemes vir­smas veidols daudzviet visai plašos apgabalos ievērojami atšķiras no teorētiski aprēķinātās, nedaudz saplacinātās lodes jeb geoīda formas. Pagaidām šīs atšķirības skaidro tikai latvju teika par Ze­mes radīšanu, bet ortodoksālai zinātnei nav pat versiju. Attīstības tālākajā gaitā uz Zemes radies vai no Kosmosa atgādāts milzīgs ūdens daudzums.

Tālāk gan latvju teikas, gan "Kalevala", gan indiešu u.c. tau­tu mīti vēsta par ilgstošu laiku, kad visu Zemeslodi klājusi ūdens kārta. Par to, kā radusies sauszeme, stāsta nule minētā latvju teika. Zinātnes valodā tas skan tā, ka paleozoja ēras beigās no ūdens izcēlies pirmkontinents Pangeja. Uzskata, ka šī ēra sākusies pirms 570 miljoniem gadu. Zinātnieki pie nule teiktā nonāca tikai 20. gadsimtā, bet mūsu senči to, ka zeme izcēlusies no ūdens, zināja pirins simtiem tūkstošiem gadu.

Latvijas zemes lielākā daļa pacēlās no seklas un siltas jūras dibena devona laikmeta beigās un līdz ledus laikmetam vairs jūrā neicgrima. Vēlākie Permas perioda nogulumi atrodami tikai Dien- vidkurzemē. Gan devona laikmeta smilšakmeņu, gan māla slāņos atrastas bruņuzivju pārakmeņojušās paliekas. Lodes māla karjerā atrastas unikālas veselas bruņuzivis un pat zivju mazuļi, kas patie­si liecina par strauju Zemes garozas celšanos. Vecākās fosilijas lieliski saglabājušās bārkšspuru zivis ar ārējo, nevis iekšējo skele­tu. To mūsdienu pārstāvji 20. gadsimta 60. gados atrasti pie Ma- dagaskaras.

Vēl jāpiebilst, ka ģeologu uzskatus par Zemes veidošanos snie­dzam ļoti īsā izklāstā. Ģeoloģijas zinātnieki pārliecināti, ka gadu miljonu gaitā nolikusi daudzkārtēja dažādu Zemeslodes vietu cel­šanās un grimšana, kontinentu savienošanās un attālināšanās, sa­duru vietās veidojot kalnu grēdas. Šo hipotēžu plašāks iztirzājums neietilpst šīs grāmatas uzdevumos. Bet, pats galvenais, ka arī jau­nākās hipotēzes apliecina seno teiku vēstījumus.

Pabeidzot kosmisko teiku apskatu par Saules sistēmas un Ze­mes radīšanu, jāpiemin, ka to atspulgi atrodami grieķu mītos par dievības Lētas (dažos avotos Lēto) dēlu Apollonu — Saules dis­ka sviedēju. Pokaiņos un Gulbenes apkārtnē atrasti vairāki ak­mens diski — Saules sistēmas un arī Galaktikas simboli, kurus lie­toja rituālos. Arī dažas citas tautas saglabājušas visai senas ziņas.

Amerikas maiju laika skaitīšanas sistēmā ir mērvienība "alau- tun", kas atbilst 63,04 miljoniem gadu. Pirms šāda laika notika milzu katastrofa, kurā gāja bojā dinozauri un lielākā daļa dzīvo būtņu. Bet seno maiju kultūras pieminekļos atrodamas norādes par 400 miljonus gadu veciem notikumiem. Lai ari cik fantastiski šie skaitļi liekas, tomēr diez vai senie cilvēki radīja mērvienības, kurām nebija pamatojuma.

Vai pirmsledus laikmeta kulturas pieminekļi?

Pirmsledus laikmeta objektu ir daudz vairāk, kā to varam iedo­māties. Latvijā ir maz tādu pauguriņu, kuri radušies tikai pēdējā apledojuma laikā. Daudzas lielo upju ielejas izskalojuši nevis pē­dējā ledāja kušanas ūdeņi, bet tās ir saglabājušās kopš neatmina­miem laikiem. Nc tikai Daugavas, Gaujas, Ventas, bet ari daudzu citu upju ielejas bijušas jau pirms daudzajiem ledus laikmetiem. Šķiet, ka tai pat laikā radies arī Popes kalns. Arī dižās Pokaiņu svētvietas galvenie reljefa veidojumi pastāv vismaz jau kopš pē­dējā pirmsledus laikmeta.

Gaujas senlejā, netālu no Līgatnes, tūristu grupa 1960. gados atrada visai neparastu pauguru kopu. 1998. gadā tos pētīja Rasma Rozīte. Pauguru galos un nogāzēs ir dīvaini dolomīta plākšņu krā­vumi. Dažas atsegušās plāksnes šķiet apstrādātas. Pauguros atras­ti dobumi, no kuriem vasarā izplūst auksta gaisa strāvas, tādēļ jā­šaubās, ka tās varētu būt zvēru alas. Drīzāk šeit ir runa par piramī­dām līdzīgiem, ap 25 m augstiem akmeņu krāvumiem.

Ģeologi gan uzskata, ka dolomītu pārsedzes slānis pār smilš­akmeņiem esot Latvijas ģeoloģiskai uzbūvei raksturīgs kalnu vir­sotņu un ūdenskritumu veidotājiezis. To varēja deformēt ledājs, liekot tam saplaisāt. Tomēr varbūtība, ka piramīdai līdzīgie krāvu­mi radušies dabīgo ģeoloģisko procesu rezultātā, ir visai maza.

Šīs vietas prasa rūpīgu izpēti. Tomēr nekādā gadījumā to ne­drīkst darīt ar līdzšinējām graujošām metodēm. Pētot šīs vietas ar senatnes paņēmieniem, var noteikt seno piramīdu vecumu, un, šķiet, ka tas iesniedzas iepriekšējā starpledus laikmetā.

Bet varbūt citplanētieši?

Ziņas par visai pieticīgajiem senču dzīves apstākļiem mūs­dienu cilvēkam var šķist pilnīgi nesavienojamas ar daudzajām lie­cībām par senatnē veiktajiem dižajiem darbiem. Tomēr, pirms jau­tāt, kāpēc gan augstās zināšanas nebija virzītas uz materiālās dzī­ves uzlabošanu, atcerēsimies, ka gan Ņūtons, gan Galilejs, nemaz nerunājot par Leonardo da Vinči, Pitagoru, Aristoteli un Hērodo- tu, arī iztika bez interneta, televizora, telefona, saldējamā skapja un vēl daudzām citām ērtībām, bez kurām mums dzīve nemaz nav domājama. Bet gan minētie, gan daudzi citi, pat vēl senāk un vēl pieticīgāk dzīvojošie cilvēki veikuši lielus darbus. Cilvēka ga­ra spējas un viņa veicamos darbus nosaka ne tikai sadzīviskas ērtības. Pat pavirši ielūkojoties vēstures grāmatās, atrodam sim­tiem izcilu personību, kas veikušas svarīgus atklājumus, dzīvojot un strādājot gluži vienkāršos apstākļos. Nav nc mazākā pamata uzskatīt, ka mūsu senči nespēja izdarīt to pašu.

Daži autori izteikuši domu, ka senie cilvēki garīgi bijuši visai vāji attīstīti. Augstās zināšanas tiem nesuši un lielos darbus veiku­ši uz Zemi atlidojušie citu zvaigžņu sistēmu sūtņi — astronauti. Dažādu ziņu par šādiem apciemojumiem — paleovizītēm tālā se­natnē ir visai daudz. Mūsdienās ik gadus, arī šeit Latvijā, noliek ne mazums tādu dīvainu atgadījumu, kurus grūti skaidrot citādi kā astronautu liešu darbību vai viņu signālus. Ieskatoties senatnē, dzīvības attīstība uz Zemes un arī visai atšķirīgo rasu izveidoša­nās nav izskaidrojama tikai ar dabiskās izlases norisēm. Tāpat uz Zemeslodes veikti daudzi tādi darbi, kas mūsdienu cilvēka prā­tam nav aptverami. Latvju dainas vēsta par Dieva dēliem un Sau­les meitām. Daudzi viņu darbi saglabājušies līdz mūsu dienām. Tomēr šie darbi nevar kalpot par pamatu, lai paziņotu, ka mūsu tālie senči bija vārgi un neattīstīti mežoņi, bet visus dižos darbus veikuši tikai Dieva dēli.

Apskatot gan latvju, gan citu tautu garamantas kā vienotu ko­pumu, jāsecina, ka Dieva dēlu darbi nebūt neizslēdz to, ka arī senči veikuši dižus darbus. Bet jo vairāk par to pārliecina gara­mantās un citādā veidā saglabātās senās zināšanas. Par nekorek­tiem jāuzskata to autoru izteikumi, kas uzskata, ka lielās zināša­nas atnesa astronauti, bet pagalam dumjie mežoņi tās apguva īs­laicīgos kursos un tomēr spēja saglabāt cauri gadu tūkstošiem.

Cilvēks nevar strauji uzņemt jaunas zināšanas, kas daudzkārt pārsniedz viņa apziņā jau esošās. Te varētu minēt vairākus piemē­rus. Paskaidrosim to ar piemēru no autora pieredzes.

1980. gadu sākumā toreizējā PSRS aparātu būves ministrija Kirgīzijā kādas līdz tam slepenas urāna bagātināšanas rūpnīcas vietā uzbūvēja rakstāmpiederumu rūpnīcu, lai nodarbinātu vairā­kus tūkstošus līdzšinējo strādnieku. Piecu gadu laikā šim nolū­kam izlietoja ap 20 miljonu rubļu (tā laika rublis atbilda apmēram 1,5 Ls), bet šī nauda un ieguldītais darbs bija kā zemē nomesti. Bijušajiem melnstrādniekiem nekādi nevarēja iemācīt ne rīkoties ar bīdmēru un mikrometru, ne arī apkalpot ražošanas iekārtas. Ar šo piemēru nebūt negribu apšaubīt kirgīzu garīgās spējas, bet bi­jušajiem urāna raktuvju strādniekiem jaunie uzdevumi bija pārāk grūti.

Tagad varam minēt arī otru piemēru. Zinātnes un tehnikas vēsture pēdējo gadsimtu laikā uzkrājusi neskaitāmus piemērus par to, kā valdošie zinātnieki nekādi nespēja atzīt un izprast jaunas idejas. Lielā mērā tas attiecas arī uz mūsu Latviju un šajā grāmatā izklāstītajiem faktiem un to skaidrojumiem. Tāpēc nešaubīgi jā­noraida domas, ka mūsu senčiem, ja tic būtu bijuši aprobežoti ak­mens laikmeta mežoņi, kā to tēlo nekorekti vēsturnieki, varētu iemācīt kaut vai dainas un garamantas ar dziļu jo dziļu saturu, nemaz nerunājot par citām zināšanām.

Mūsdienu cilvēkam šie fakti šķiet pretrunīgi. Bet fakti nevar būt pretrunīgi. Šķietamās pretrunas radušās no nepatiesiem skaid­rojumiem par senatni, un radušās tikai tāpēc, ka zinātnieki ilgu laiku nepieskārās, vai, vēl ļaunāk, noklusēja tos faktus, kas neat­bilda viņu kļūdainajām versijām par mūsu dižo senatni.

Neapšaubāmi, ka gan teikām par milžiem, gan dainām par Dieva dēliem ir ļoti nopietni materiāla rakstura pamati, bet tos at­rast var, tikai meklējot, nevis klusējot. Mēs nezinām, kas bija mil­ži, un mums nav tikpat kā nekāda priekšstata par dainās daudz­kārt minētajiem Dieva dēliem. Bet, lai spriestu par viņu darbiem (sk. ceturto apcirkni), nepietiek tos skatīt tikai uz Zemes, bet tie jāvēro plašāk, sākot no Saules sistēmas radīšanas. Dieva dēlu dar­bības pēdas atrodamas arī uz citiem Saules sistēmas ķermeņiem.

Milzīgo akmeņu salikumi zināmi visā pasaulē. Bet reli kāds zina, ka astronomi uz Zemes pavadoņa — Mēness — atklājuši šaurleņķa piramīdām līdzīgus lielus akmens veidojumus. To dabī­gai izcelsmei nav skaidrojuma. Bez tam ASV aparāti uz Marsa nofotografēja 3x2 km lielu skulptūru — cilvēka vai humanoīda seju, kas raugās debesīs, un piramīdas netālu no tās. Piemēri jauj secināt, ka mūsu dainu vēstījumi satur daudz vairāk izcili vērtīgu ziņu, kā to varētu iztēlot paši spilgtākie fantāzijas lidojumi.

Ceturtais apcirknis

Dižā seja

Tā nosaucām iespaidīgu zemes un akmeņu veidojumu kopu Pokaiņu (Dobeles raj.) ziemeļrietumu daļā, kas no putna lidojuma atgādina cilvēka seju ar kroni galvā (5. att.). Šīs kopas izmēri ap 300 x 200 m, bet atsevišķu detaļu relatīvie augstumi līdz 10 m.

'

Varam uzskatīt, ka šeit atveidota cilvēka vai drīzāk dievības seja tūkstoškārtīgā palielinājumā. Sejā pietiekoši skaidri var izšķirt acis, degunu un muti. Pauguru virs galvas nosaucām par Kroni. Tā kā gandrīz visa kopa apaugusi ar kokiem un krūmiem, tad nofotog­rafēt to pagaidām nav iespējams.

Ši veidojuma centrs sakrīt ar milzīgo Pitagora trīsstūru līniju (sk. sesto apcirkni), kas iet cauri Engurei, Tukuma Milzu kalnam u.c. senajām svētvietām. Divu lielu mākslīgo veidojumu — Mil­zu kalna un Dižās sejas atrašanos uz vienas ass nevar uzskatīt par nejaušu.

Dižais kronis. Veidojumu kopas aprakstu sāksim ar tās aug­stāko daļu — Kroni. Tā centrālo daļu veido rietumu-austrumu virzienā orientēts, mākslīgi uzbērts paugurs, kura izmēri pie pa­matnes ap 100 x 50 m, augstums — 10 m. Paugura sānos, it īpaši dienvidu malā, saskatāmas senatnē veidotu terašu pēdas. Šīs tera­ses ir slīpas. Būtībā tās ir spirāles, kas cita aiz citas apvi j kalnu, veidojot daudzgājienu vītni. Lai nokļūtu pašā Kroņa kalnā, bija jāveic pilns gājiens ap visu kalnu, ejot pa saulei. Gājiens vienlai­kus varēja notikt piecās vītnēs. Domājams, ka gājienā piedalījās tikai visaugstākie priesteri, jo pašā kalna galā vietas ir maz. Iespē­jams, ka pārējie gājiena dalībnieki palika pusceļā uz terasēm.

Kroņa kalna garenass norāda uz 3 km attālo Rakažu kalnu. Šai sakarībai bija astronomiska nozīme, lai noteiktu precīzu ka­lendāro laiku. Pavasara un rudens Saulritu (ekvinokcijas) dienās saule lec tieši austrumos un riet tieši rietumos. Rakažu kalna vārds būtu tulkojams kā Saules (Ra) centrs. Astronomiski vērojumi no Rakažu kalna saules lēkta un no Kroņa kalna saules rieta laikā ļāva precīzi noteikt Lielās dienas iestāšanos. Senie astroloģiskie uzskati pavasara punktu saista ar ieiešanu Auna zīmē.

Dižie ragi.

No Kroņa kalna austrumu un rietumu gala atiet zemes vaļņi, kuri uz dienvidu pusi veido kaut ko līdzīgu valdnie­ka kroņa augšējai daļai vai auna ragiem. Ragu dienvidu vai augš­daļai piegulst vēl viens iegarens paugurs, kurš atbilst valdnieka kroņa pašai augstākajai daļai. Turpmāk to dēvēsim par Ausekļa kalnu. Ragi neapšaubāmi ir mākslīgi veidots uzbērums, kura aug­stums ap 1 m, platums — 3 m. Kroņa kalna ziemeļu daļā atsegts ap 180 m2 gaišu, Pokaiņiem tipisko galvas lieluma akmeņu klā­jums, kas šķiet bijis maģiskās jostas daļa ap Kroņa kalna pamatni.

Vēl jāpiebilst, ka Dižās sejas attēlam ļoti līdzīgu simboliku 12. gadsimtā izmantoja templiešu ordenis, kas toreiz bija Romas pāvesta galvenais militārais un garīgais spēks. Tas liek domāt, ka Dižajai sejai savā laikā piemitušas kādas izcilas spējas. Vēlāk, zūdot zināšanām, par šīm spējām saglabājās leģendas. Valdnieka kronis ir šo dižo spēju simbols, ko savukārt kā simbolu pārņēma templiešu ordenis

Dižās sejas simetrijas ass un acu līnijas simetrijas ass sakrīt ar bioenerģijas strāvojumu joslām — āderēm. Uz Dižās sejas tajās vietās, kas uz cilvēka sejas atbilst akupresūras punktiem, ir pa­augstināts enerģētiskais starojums. Tādējādi Dižā seja ir ne tikai zemes veidojums, bet zem tās ir speciāli likti akmeņu salikumi, kas veido cilvēka sejai atbilstošo enerģētisko starojumu. Tomēr ar to vien līdzība nebeidzas. Enerģētisko starojumu centri atbilst acu zīlīšu un trešās acs skatam. Paaugstināts skanīgums biezajā mežā ir tai vietā, kur atrodas mute. Pauguriņos kas atbilst ausīm, ienāk skaņu līnijas. Lai izveidotu šo apbrīnojamo enerģētisko līdzību, pirms pašas sejas veidošanas vajadzēja veikt dažādus darbus, ku-

5. att. Diža seja Pokaiņos

1) Ausekļa kalns. Skati uz Saules ratu vietām. A — uz Immas kalniem Ziemassvētkos, B — uz Ronažu kalnu Lielajā dienā, C — uz Krievu (Krīvu) kalnu Jāņos; 2) Vaidelošu stāvakmens; 3) Kroņa kalns un Kroņa ragi; 4) Saules lente; 5) Labā (Sudraba) acs; 6) Priesteru taka; 7) Kreisā (Zelta) acs; 8) Tīrītava; 9) Deguns; 10) Skumais rūķītis; 11) Mute ar akmeņu krāvumiem; 12. Mērakru kopapjoms varētu būt ap 300 tūkstoši m \ Piebildīsim, ka Dižā seja nebūt nav vienīgā vieta Pokaiņos, zem kuras veikti lieli saga­tavošanas darbi. Šie fakti ļauj domāt par kādu tālāk ejošu pieņē­mumu, ka jau aprakstītais enerģētiskā starojuma aplis ar 340 km diametru ir apzinīgu būtņu radīts.

Dižā seja, kaut arī atrodas uz jau minētās Pitagora trīsstūru līnijas, tomēr skatās uz austrumiem par 10° vairāk kā minēto trīs­stūru kopējā mala. Tā nav kļūda vai paviršība, bet gan norāda uz visai tālām sakarībām. Ja Dižās sejas simetrijas asi turpina uz dien­vidiem, tad šī līnija iet caur Varšavu, bet, ja uz ziemeļiem — tad caur Tallinu un Helsinkiem. Tā kā Dižās sejas veidošanas laiks ir daudz senāks par minēto pilsētu dibināšanas laiku, tad jādomā, vai tikai šo triju pilsētu atrašanās vietas nav noteicis Dižās sejas skatiens.

Dižā seja atrodas uz Munameģa-Rīgas-Kretingas enerģētis­kās līnijas. Bet bez tam jāatzīmē visai interesantas saistības ar ap­kārtnes tuvākajiem pauguriem un saules rieta virzieniem gada no­zīmīgajās dienās. Tā 4 km uz ziemeļrietumiem, t.i., saules rieta virziens Jāņos, atrodas Krievu (lasi Krīvu) kalns ar mākslīgi vei­dotu valni. Tas vērsts uz dienvidiem — uz Rakažu kalnu un 1m- mas kalniem pie Īles. Bet Ziemassvētkos saule riet 4 km attālajos Immas kalnos. No teiktā izriet, ka vismaz daži no šiem kalniem veidoti mākslīgi.

Šo domu apliecina arī tas, ka Kroņa kalns attiecībā pret jau aprakstīto Dižo seju ieņem t.s. Auna punkta vietu, kas gadskārtu simbolikā apzīmē gada sākumu Lielajā dienā.

Attālums no Kroņa kalna līdz Rakažu kalnam ir 3 km. Var­būt tas nozīmē simtmiljono daļu starp pavasara un rudens punktu uz Zemes orbītas, jo Kroņa kalns atzīmēja pavasara un rudens punktus. Protams, arī tā var būt tikai sagadīšanās.

Dižās acis. īpaši veidotās un blīvi ar akmeņiem izliktās svēt- ielejas uzskatāmas par pirmo šāda veida atklājumu Ziemeļeiropā. Tās minētas teikās par bedrēm Īles apkārtnē. Arī pārējās svētiele- jas saistāmas ar sevišķi nozīmīgiem zintniecības pasākumiem.

Apmēram 60 m uz ziemeļiem no Kroņa kalna sākas svētiele- ja. Tās krastu dienviddaļa atbilst pierei. Ielejas zemākajā daļā at­rodas divi iegareni ezeriņi — acis. Tajās ieplūst ūdens no avo­tiem, kuru novietojums atbilst cilvēka acu asaru kanāliem. Abas ielejas savieno ar akmeņiem izlikta priesteru taka 20—25 cm pla­tumā un ap 27 m gara.

Acīm ir dažāds starojums. 1998. gada Ziemassvētkos austru­mu, t.i. labās acs apkārtne bija klāta ar apmēram 15 cm biezu sniega kārtu. Kreisās acs apkārtnē sniega nebija. Robeža starp abiem starojumiem ir ļoti izteikta pa simetrijas asi. Būtībā atšķiras ne tikai acis, bet arī Dižās sejas puses. Atbilstoši senajiem uzska­tiem, kreisajai pusei piemīt Zelta (fiziskā) enerģija, tā ir siltā, sie­višķīgā. Savukārt labajai pusei piemīt Sudraba (garīgā) enerģija, tā ir aukstā, vīrišķīgā. Tomēr paliek jautājums — kā gan senči visu to spēja izveidot ar tik pārsteidzošu precizitāti?

Tālāk uz ziemeļiem seko deguns, mute, zods, ausis. Kaut ga­du tūkstošos tās stipri sabojātas, tomēr ir atpazīstamas.

Cilvēka acis ir gan uztvērējs, gan raidītājs. Tās uztver gais­mas kvantus un nodod smadzenēm, kas veido telpisku priekšsta­tu. Acis var pārraidīt, t.i., izstarot dažādas jūtas no maigas sirsnī­bas, līdz ļaunumam un naidam, tās var arī hipnotizēt. Tibetas tem­pļu fasādēs redzami lielu acu atveidi. Šo acu attēlus rūpīgi pētījuši oftalmoloģijas speciālisti. Viņi secinājuši, ka šīs acis nepieder ne­vienai no pasaules cilvēku rasēm. Tibetas priesteri saka, ka tās esot mītisko Dieva dēlu acis. Bet par Dieva dēliem taču vēsta arī daudzas latvju dainas.

Saules meitas danci veda Zaļas birzes pakrēslī; Dieva dēli lūkojās Caur ozola lapiņām.

LD 33959

Kas varēja grožus vīt No straujā ūdentiņa? Kas varēja vilnu vērpt No pelēka akmentiņa ?

Dieva dēli grožus vija No straujā ūdentiņa; Saules meitas vilnu vērpa No pelēka akmentiņa.

LD 33818

Pokaiņu apkārtnē atrastas vēl divas līdzīgas, mākslīgi veido­tas ūdenstilpnes ar bruģētām sienām un pamatni. Viens no to uz­devumiem varētu būt bijis nākotnes izzināšana zemēm un tautām, lūkojoties zvaigžņu atspulgos ūdenī. Šādas darbības iespējamas tikai augsti enerģētiskās vietās, kur ūdens virsma atrodas uz hori­zontālo enerģijas plūsmu robežslāņa un to šķērso plūsmas. Tieši šādi iekārtotas Dižās sejas acu vietas. Tās nevar uzlūkot tikai kā veiksmīgi izvēlētas vietas, bet drīzāk kā speciāli radītas. Varbūt, ka tieši šeit bija tā vieta, kur zemgaļu vecajie ķēniņam Namejam ieteica atstāt Zemgali un doties palīgā žemaišiem, lai tādējādi glābtu mūsu tautu no pilnīgas iznīcības

Saules lente. Kroņa kalnu no Dižās sejas pieres atdala gaišu akmeņu bruģis. Tas veidots no galvas lieluma akmeņiem, tāpat kā tālāk apskatītie krāvumi. Bruģis likts slīpā nogāzē. To var salīdzi­nāt ar lenti, kuras augšgals vērsts uz dienvidaustrumiem, t.i., uz saules lēktu Ziemassvētkos, bet lejas gals uz ziemeļrietumiem — saules rietu Jāņos. Lentes platums augšdaļā 2 m, lejas daļā — 4,5 m. Atsegtās daļas garums ir 31 m. Turpinot domās ziemeļrie­tumu, virzienu, nonākam pie iedobes, kas šķiet bijusi svētā aka.

Dižās sejas atrašana

Tālāk minētās latviešu pasakas liecina, ka pēdējos gadu tūk­stošos senči vēl atcerējās, ka milzu galva, t.i., Dižā seja kādreiz devusi ļoti svarīgas ziņas, jeb, kā tagad saka, informāciju. Tomēr no pasakām izriet ari tas, ka māka izmantot Dižo seju, bija jau tikpat kā zudusi. Un šķiet, ka zudušas bija arī ziņas par to, kur Dižā seja atrodas.

Vēl 1996. gadā te bija mitrs dumbrājs. Kad izsmēla gadu tūk­stošiem krājušos dubļus, atsedzās divas akmeņiem bruģētas, lai­vām līdzīgas, ap 27 m garas ielejas. Tās turējās sausas, līdz lietus bruģējumu nomazgāja un atklājās, ka to veido gaišas krāsas ak­meni.

Dižās sejas atrašana bija vairāku gadu un daudzu cilvēku darbs. Pirmos būtiskos soļus ne tikai pārnestā, bet arī tiešā nozīmē spēra Rasma Rozīte. Pokaiņu meža kritalās un brikšņos viņa atra­da divus iegarenus purviņus, pareizāk sakot dumbrājus, kas šķita viens otra turpinājums. Gaišredzīgas nojautas vadīta, Rasma dros­mīgi iebrida dumbrājā un zem kājām sataustīja akmens bruģi.

Dumbrāja izsmelšanai Pokaiņu pētnieki sarīkoja vairākas tal­kas. Kad bija izsmelti vairāki tūkstoši spaiņu melnās žurgas, at­klājās īpatnas, akmeņiem izliktas kausveida ielejas. Lietus un sniega ūdeņi akmeņus nomazgāja. Izrādījās, ka, tāpat kā citi Pokaiņu ak­meņi, arī šie ir gaišā krāsā. Kādu laiku pēc tam, kad Pokaiņu ko­pēji bija papriecājušies par skaisto bruģējumu, līdz tam sausās iele­jas pieplūda ar skaidru tīru ūdeni. Sāka darboties avoti, kas gadu tūkstošiem ilgi bija aizsērējuši. Vieta bija ik skaista, ka Pokaiņu kopēji to nosauca par Zilo avotu ieleju.

Jau toreiz abas šīs kausveida ielejas atgādināja divas acis. Diemžēl visapkārt bija tik biezi brikšņi un kritalas, ka pamanīt kādas tālākas sakarības nebija iespējams. Tikai 1999. gadā vēlā rudens talkā Zilo avotu ielejas apkārtni sakopa, un skatam pavē­rās vēl citi veidojumi. Tikai 2000. gada sākumā apjautām, ka šeit attēlota cilvēka vai humanoīda seja ar kroni galvā, tūkstoškārtīgā palielinājumā. Bet vēl vēlāk — 2000. gada otrajā pusē, secinā­jām, ka galva nav tikai māksliniecisks veidojums, bet uzskatāma par milzīgas skaitļošanas sistēmas un pat, iespējams, tālo kosmis­ko, starpgalaktisko sakaru centru nozīmīgu daļu. Vēl jo vairāk, dažas vienkāršas, senču metodēm veiktas pārbaudes liecināja, ka šī sistēma patlaban darbojas tukšgaitas režīmā, Tas vedina domāt, ka šīs sistēmas darbība ir atjaunojama.

Dīvainā krēsla. Mežā, apmēram simts metru apkaimē ap Di­žo seju, novērojama kāda īpatnēja fizikāla rakstura parādība, kuru varbūt varētu dēvēt par gaismas fotonu uzsākšanu (absorbciju). Šī parādība izpaužas tādejādi, ka pat gaišā saulainā dienā šajā me­ža daļā ir stipri tumšs. Tas nebūtu nekas sevišķs biezā egļu mežā, bet mežs ap Dižo seju uzskatāms drīzāk par skraju, un koku vai­nagi nepavisam nav kupli. Šī parādība īpaši izteikta ir starp Dižo seju un autobusu stāvvietu.

Tālie skati no dižās sejas

Tūkstoškārtīgi palielinātais cilvēka sejas attēls ir pats lielākais šāda veida mākslas darbs uz Zemeslodes. Bet Saules sistēmā — uz Marsa — atrasts vēl viens līdzīgs veidojums, kas ir 10 reizes lielāks par Pokaiņu Dižo seju. Abi šie veidojumi jāapskata kopu­mā, tad, iespējams, pavērsim jaunu lappusi ne tikai Latvijas, ne tikai pasaules, bet arī visas Saules sistēmas vēsturē.

Par nule minētajām sejām vēsta viens no senākajiem indoei­ropiešu kultūras pieminekļiem — 16.gadsimtā, p.m.ē. pierakstī­tais eposs par pasaules radīšanu — "Enuma eliš" (Kad augšā … IV, 142—146). Tas stāsta, ka dievībai pielīdzinātais valdnieks Mar- duks noteicis izmērus un radījis divus dievību pirmtēva Apsu por­tretus, vienu debesīs, otru uz Zemes. Pēdējais, būtībā svētvieta, nosaukta par Ežarru. Burtiskā tulkojumā tas nozīmē — mītne (svēt­vieta) daudziem. Žar apzīmē skaitli 3600, kas varētu izteikt ak­mens krāvumu skaitu Pokaiņos Dižās sejas veidošanas laikā. Vēl jāpiebilst, ka no teksta izriet seju veidošanas secība. Pirmais Apsu attēls veidots uz Zemes, bet debesu attēls ir pirmā atspulgs.

Kosmiskās ziņas. 1971. gadā ASV starpplanētu aparāts "Mariner-9" fotografēja Marsa virsmu un tostarp arī Marsa Dižo seju. Ne tikai toreiz, bet vēl tagad daudziem ziņa par izcilo veido­jumu šķiet neticama. Tikai pēc 28 gadiem, proti, 1999. gadā, iz­devās atrast Dižo seju uz Zemes.

Dižās sejas izbūvei Pokaiņos vajadzēja veikt zemes darbus vismaz ap 0,3 miljoni m3 . Lai izbūvētu tieši desmit reizes lielāku veidojumu uz Marsa, bija jāveic 10 x 10 x 10= 1000 reižu lielāks darba apjoms. Mūsdienu zinātne un tehnika vēl nav spējīga pat nosūtīt cilvēku uz Marsa, kur nu vēl veikt tur kādus darbus.

Var jau būt, ka tā ir tikai nejauša sakritība, bet Marsa un sena­jās leģendās minētā abu Dižo seju celtnieka Marduka vārdi skan ļoti līdzīgi. Savukārt Marduka vārda otrā daļa skan visai tuvu so­mugru senās dievības Ukko vārdam.

Vairākas latvju pasakas, būtībā teikas, saglabājušas pārstei­dzoši precīzas ziņas par mūsu senču lidojumiem kosmosā. Nav arī nemaz tik nejauši tas, ka tieši Ansis Lerhs-Puškaitis (1859— 1903), kas dzīvoja Anneniekos un Džūkstē, tātad samērā netālu 110 Pokaiņiem, pierakstījis pasakas, būtībā teikas, par Milžu gal­vām. Tās neapšaubāmi vēsta par Dižo seju, kura spēj dot pado­mus. Tādējādi atkal redzam, ka latvju garamantas, to atspulgi citu seno tautu mītos un paši jaunākie zinātnes un tehnikas sasniegumi cits citu papildina, pie tam ļoti precīzi un bez pretrunām….

Pokaiņu Dižajai sejai vienlaikus ir divas saistības. Tā atro­das uz Galvenā meridiāna zilās jeb Māras līnijas, kas vieno Seju un Enguri. Bet pati Seja raugās nedaudz vairāk uz ziemeļaustru­miem — uz Apšuciemu, kur, starp citu, apses nemaz neaug.

Latvijā ir vēl viens vietvārds, kas būtu saistāms ar dievību Ap­su. Ogres rajonā ir upīte Abza. Pie kuras senatnē bijusi svētvieta. Senie mīti Apsu vārdu saista ar dziļo pazemes ūdeņu okeānu. Tulkojot šos simbolus, iegūstam norādi uz ļoti tālu senatni.

Engures vārds tulkojams kā dievības Enki svētvieta, vēl se­nāk dievībai Ūri piederošā vieta. Engures novadpētniece Vera Irbe atklājusi pārsteidzoši senus apstrādātus svētakmeņus bijušā Engures ezera gultnē. Vēlāk Ūri vietā nāk visai nežēlīgā dievība Errc, 110 kā vēlāk radās Ēridanas vārds, kas saistāms ar tagadējo Latvijas teritoriju.

Apsu, Enki, Engure, Eridu un Marduks daudzkārt pieminēti seno šumēru un babiloniešu tekstos, pieminot arī dzintaru, kas Babilonijā nemaz nav atrodams.

Skatot visas šīs saistības kopsakarībā, jāsecina, ka minēto in­doeiropiešu tautu senatnē pierakstītie teksti vēsta par pirmsledus laikmeta notikumiem mūsu zemē.

Tā kā Ešarra apzīmē jau 3600 senos veidojumus pirms Dižās sejas radīšanas, tad Pokaiņu senatne iesniedzas visai tālu iepriek­šējā starpledus laikmetā. To apliecina ari daudzie atradumi Pokai­ņos, kas uzskatāmi par pirmsledus laikmeta darinājumiem.

Dieva dēli, Saules meitas. Nule apskatītās Dižās sejas kos­miskās sasaistes ļauj vēlreiz, un nu jau ar daudz lielāku pārliecību apgalvot, ka bioenerģētisko starojumu aplis ap to ir apzinīgu būt­ņu veidots. Šī, pagaidām vēl pilnīgi neizprastā izbūve saistāma ar citām senām izbūvēm, ar deviņiem transkontinentālajiem svētvietu līniju stariem, kā arī ar tālāk aprakstītajiem milžu darbiem. Tos varēja veikt tikai dainās minētie Dieva dēli sadarbībā ar mūsu se­najām zintniecēm — Saules meitām. Viedās Saules meitas ari uz­skatāmas par senbaltu civilizācijas pamatlicējām. Kā tālas atmi­ņas par Dižās sejas iespējām, lasiet divas A.Lerha-Puškaiša Džūk­stē, pavisam netālu no Pokaiņiem pierakstītās pasakas

Svētā galva

Kādam tēvam bij trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Kādu die­nu tēvs saka dēliem: "Pie manis neko nepelniet, eita pasaulē kaut ko nopelnīt!"

Visi trīs aiziet. Mežā pie kāda ozola tie domā izšķirties, un tādēļ norunā tā:

"Iekams šķiramies, iedursim šinī ozolā katrs savu nazi. Ja kāds no mums ātrāk pārnāktu, tad lai naži pateic, kā abiem brāļiem sve­šumā klājās: ja naži spoži — tad labi, ja norūsējuši — tad nelabi."

Gudrie nu aiziet, viens uz ziemeļiem, otrs uz rītiem, muļķi- tis uz dienvidiem. Trešā dienā, caur mežu ejot, muļķītis satiek zaķi, satiek stirnu, satiek beidzot arī lāci. Zaķis grib aizlckt, stir­na grib aizbēgt, un lācis grib virsū skriet, bet muļķītis viņus vi­sus trīs pielabina sev par ceļa biedriem. Un tā bij viņa laime, jo drīzi vien viss mežs aizklimst: deviņdesmit un deviņi vilki dze- nas pakaļ. To dzirdot, lācis saka uz muļķīti: "Sēdies man mugu­rā, es tevi izglābšu."

Muļķītis sēžas mugurā, un nu iet: zaķīts pa priekšu, tekas mek­lēdams, stirna nopakaļus, zarus no ceļa līdzinādama, un lācis ar muļķīti pa iemītām pēdām klātu vien, klātu vien. Tā tie jož gabalu lielo, kamēr lācis, pie beigām nokusis, apstājas, sacīdams: "Ko vēl skriet, tiem pēdas nojukušas. Nu, manu jātniek, vai negribas ēst?"

"Kā nu negribēsies, lācīti mīļais, bet kur lai ņem?"

"Pagaidi — dabūšu!"

Lācis ieiet dziļāki mežā un iznes medu. Šie nu abi sukā mc- du. Zaķītis, stirna vicojas gar lapām, atvasēm.

Paēdis muļķītis iet tālāk un atron dziļi mežā skaistu, skaistu pili. Ieiet pilī — neviena cilvēka, tik cilvēka galva nolikta pagal­dē. Izskatās — ies atkal ārā, bet galva sauc atpakaļ, prasīdama: "Puisīt, no kurienes esi, ko meklē?"

Muļķītis izstāsta visu, no kurienes nācis un ko mežā, no vil­kiem bēgdams, piedzīvojis.

"Jā, redzi, puisīt, šie deviņdesmit deviņi vilki, mūs burdami, nobūrās ari paši sevi. Tas bija tā: šis mežs senāk bija mana ķēniņa valsts un viņi vilki deviņdesmit deviņi burvji. Burvji, atnākdami pār deviņām jūrām, gribēja visu manu valsti noburt, bet burdami aizmirsa, ka, visu valsti burot, paši sevi arī līdz nobursies, tādēļ ka tai brīdī paši arī manā valstī atradās. Tā arī notika. Es paliku par galvu, mana meita ar pavalstniekiem — par meža zvēriem, un šie — par vilkiem. Tomēr, ja kāds mani trīs rītus, saulītei lecot, aiznestu pie svētās akas mazgāt, tad paliktu ir es, ir mani pavalstnieki par cilvēkiem. Bet glābējam tas nav tik viegli izdarāms, jo, kad mani nesīs, tad visādi zvēri, putni aiz muguras kritīs virsū, brēks, kliegs, kauks. Tomēr, ja tik nociešās, atpakaļ neskatās, tad zvēri nedrīkst ne vīlītes aiztikt un mēs esam glābti."

Muļķītis apņēmās to izdarīt un — par laimi — arī izdara. Tre­šā rītā bij lieli prieki pili: galva paliek par ķēniņu, stirna — par viņa meitu, lācis par ķēniņa tēvu, zaķītis par ķēniņa dārznieku un citi meža zvēri — par ķēniņa pavalstniekiem. Tik vilki — vilki bijuši, vilki palika. Ķēniņš nu atdeva savu meitu muļķītim par sie­vu un pieņēma to par savu mantinieku. Tās bij kāzas, kādas ne­kur. Ari muļķīša tēvs un abi brāļi ieradās kāzās un palika pilī dzīvot.

Cits šo pasaku tā izteica:

Vienam tēvam trīs dēli — divi gudri, viens muļķītis. Kādu dienu tēvs saka uz dēliem: "Eita pasaulē, kurš vairāk naudas pār­nesis, tam atdošu mājas."

Visi trīs aiziet. Muļķītis staigādams atron pili. Ieiet pilī — uz galda zelta galviņa nolikta. Viņš paņem galvu un nes to ārā, bet galva viņam prasa, no kurienes tas esot, ko meklējot. Muļķītis izstāsta, pēc kā tēvs sūtījis. Galva viņu pamāca, lai nesot viņu atpakaļ un lai grābjot naudu tai un tai tīnītē, cik gribās. Muļķītis pārnes naudu, gudrie nekā.

Nu tēvs sūta dēlus pa otram lāgam, sacīdams: "Kurš pārnesis skaistākas drēbes, tam atdošu mājas."

Muļķītis aiziet uz to pašu pili un nes galviņu ārā, bet galviņa lūdz, lai to nesot atpakaļ, un pamāca, kur skaistākās drēbes dabū­jamas. Muļķītim skaistākās drēbes, gudrajiem nekā.

Nu tēvs sūta dēlus pa trešam lāgam, sacīdams: "Kurš pārve­dīs skaistāko sievu, tam atdošu mājas."

Muļķītis aiziet uz to pašu pili un nes galviņu ārā. Bet galviņa lūdz, lai ārā nenesot, lai labāki nesot uz jūru mazgāt, tad skaistāko sievu dabūšot.

Muļķītis nes galvu uz jūru, bet uz ceļa galviņa viņu pamāca tā: "Kad nāksim jūrmalas tuvumā, tad tev dzīsies visādi zvēri pa­kaļ. Neskaties tik ātrāki atpakaļ, kamēr neesi mani nomazgājis." Muļķītis paklausa visu to, ko galviņa māca, un izdara pareizi. Līdz­ko nu galviņa nomazgāta, te zvēri pazūd un galviņa paliek par cilvēku. Tagad viņš paskatās atpakaļ un ierauga skaistu meiču ka­rietē: tā galviņas meita. Izglābtais nu atdod muļķītim savu pili, atdod ir meitu par sievu. Sieva viņam izstāsta, ka bijusi noburta par stirnu un tēvs par galvu.

Muļķītis no tā laika dzīvo pili un abiem brāļiem atdod izpelnī­tās tēva mājas.

LP.1.91 AM "401B"

Ķēniņa dels un puszirgs parvar raganas

Vecos laikos kāds ķēniņš aizgājis uz deviņiem gadiem karā. Mājā tas atstājis jaunu sievu un gada vecu dēliņu. Šo dēliņu viņš ļoti mīlējis, tādēļ tad arī aiziedams sievai cieši noteicis, lai viņa mīlulīti rūpīgi kopjot, audzinot. Māte to apņēmās: būšot pate ēdi­nāt, pate guldināt, citam neļaušot ne rokās paņemt. Tā nu puisēns aug kā rutks. Piektajā gadā tas tik liels un saprātīgs kā citiem ļau­dīm desmit gadu veci bērni. Turpretim astotā gadā jaunais ķēniņa dēls pilnīgi izaudzis par stipru, staltu jaunekli, kam prāts tik zobiņu cilāt. Viņš saka: "Māmiņa mīļā! Mājās man nav nekā, ko darīt — iešu tētiņa meklēt."

"Labi, labi, dēliņ, posies vien un eji, es jau arī pēc tētiņa ilgojos."

No rīta ķēniņa dēls aiziet. Pret vakaru tas sasniedz lielu mežu, kur — pašā mežmalā—ierauga tik lielu galvu kā siena kaudzi un apakš galvas lielu zobiņu. Viņš grib zobiņu ņemt, bet galva saka: "Ja tu, dēliņ, apņemies ar šo zobiņu to burvi nokaut, kas man galvu nocirta, tad vari ņemt, citādi ne."

"Labi, labi, mīļā galva, gribu tev palīdzēt, bet vai nezini pa­teikt, kur mans tēvs?"

"Dēliņ, ja nokausi burvi un atnāksi atpakaļ pie manis, tad pa­teikšu, kur tavs tēvs. Bet klausies, burvis dzīvo tur viņā klints kal­nā, tomēr tā neej: apvelc manas bruņas, uzsēdies manam kume­ļam mugurā un tad. Šinī koka dobumā būs bruņas, būs ir zirgs. Un vēl kaut ko: cērti burvim tikai vienu vienīgu reizi; otrreiz ne, citādi nebēdnieks atdzīvosies.

Ķēniņa dēls aizjāj pie klints kalna un cērt burvim tik spēcīgi, ka galva nokrīt uz plecu, viena mala tik drusku turās pie rumpja. Burvis saka: "Cērt vēl reizi labāk pavisam galvu nost, lai neciešu sāpes!"

Bet kēnina dēls atbild: "Labs karavīrs tik vienu reizi cērt — necirtīšu vis!"

"Nu tad man taču reiz jāmirst gan, tu esi par mani stiprāks," burvis atsaka un tūlīt arī izdziest.

Atpakaļ atjājot, galva saka: "Paldies, ka mani atpestīji, palī­dzēšu tev visur tāpat, kā man palīdzēji. Ņem manu kumeļu, bru­ņas, zobiņu un jāj uz mājām, jo tavs tēvs arī ceļa jūtīs; gan viņu satiksi."

Jā, itin pareizi: pret vakaru ķēniņa dēls satiek svešu karavīru. Tas prasa: "Nu, dēls, ko gribi?"

"Gribu spēkoties, gribu cīnīties tāpat kā tu!"

"Kā redzu, griba tev laba, dēliņ, bet kamēr manos kaulos nāksi, tad vēl nepiemirst dažus gadus cūkas paganīt."

"Nedomāju vis, ka māte mani par velti lolojuse. Kā būtu, ja liktum zobiņus pie malas un saķertumies sprandā. Diezin, vai ne­atlaistu mani cūkas ganīt."

"Nu raudzīsim!" vecais smiedamies iesaucās. Abi saķērās: ve­cais paliek apakšā. To redzēdams, vecais prasa: "Dēls, to nebūtu domājis. Saki tūlīt, uz kurieni jāsi, kas tāds esi?"

"Jāju uz tēva mājām, ķēniņa pili, jo esmu viņa vienīgais dēls. Tēvs esot aizgājis, kā man māte stāstījuse, priekš deviņiem ga­diem uz karu. Jāju viņu meklēt. Tomēr uz ceļa mani pamācīja, lai jājot atpakaļ — tēvs nākot uz mājām."

To dzirdēdams, vecais atver acis, viņš pazīst savu bērnu, savu stipro dēlu.

Saulītei rietot, tēvs ar dēlu pārjāj pilī. Māte priecīga bez gala, viņa apkampj vīru, apkampj dēlu un nezin, kā izpriecāties par to, ka ņiprais jauneklis tik ātri tēvu atradis. Bet tēvs saka: "Man ne­vien par dēlu prieks, es visvairāk priecājos par tevi, kas mācējuse tik brašu dēlu izaudzināt."

Tā tas nu paliek. Pēc laba laika dēls saka: "Tēt, laid mani pasaulē spēkus izmēģināt!"

Labi. Tas tēvam patīk. Viņš izvada dēlu, lai iet mēģināties.

Ķēniņa dēls nu jāj, jāj, kamēr aizjāj svešā ķēniņa pilī, kur daiļa ķēniņa meita. Viņš bildina daiļo ķēniņa meitu par līgaviņu. Šī iet. Bet kaimiņa ķēniņam tas nav pa prātam. Viņam arī tiktos tik daiļa līgava. Kā nu atņemt? Beidzot tas sagudro šādus niķus: viņš laiž savam pretiniekam, ķēniņa meitas līgavainim, ziņu, lai ejot uz mājām tēvu raudzīt, tas esot pie miršanas. Tie, zināms, bij karsti meli. Bet kā to zināt?

Ķēniņa dēls, tādas bēdas sadzirdējis, tūlīt sedlo savu kumeļu un jāj pie tēva. Un, līdzko šis aizjājis, tā kaimiņa dēls klāt un no­laupa ķēniņa dēla līgavu. Uz ceļa ķēniņa dēls satiek vecu nabagu. Tas saka: "Nejāji, apturi! Tu palīdzēji galvai, galva palīdzēs tev. Klausies, tas nav tiesa, ka tavs tēvs pie miršanas. Tavs pretinieks tevi piekrāpis, un pa to laiku, kāmēr jāji, tas nolaupījis tavu līgavi­ņu. Steidzies atpakaļ, jo parītu būs kāzas. Tad šc vēl trejas zēles: ja iedzersi pirmās, tad gulēsi deviņas dienas un deviņas naktis; ja iedzersi otras, tad paliksi tik vecs, nespēcīgs, ka neviens nepazīs; bet, ja trešajās nomazgāsies, tad paliksi, kāds bijis—jauns, stiprs, zaļoksnis."

Ķēniņa dēls tūlīt griež kumeļu atpakaļ un steidzās līgaviņu pestīt. Nojāj pie kaimiņa ķēniņa vārtiem: visas malas appušķotas, viesi sabraukuši, kāzas patlaban sākušās. Ķēniņa dēls tūlīt iedzer no otrām zālēm un paliek par vecu vecu nabagu. Nabags ieiet pilī, kāzu namā, un lūdz kādu dāvaniņu. Visi dod dāvanas, tik pate līgava nedod, tā redzami noskumuse, saīguse. Beidzot nabags sa­ka: "Ja līgava mani apveltētu, pacienātu, tad gan pamācītu jauno namamāti, kā svētība savākama, kā laime pielabināma."

To dzirdēdama, līgava pasniedz ir savu tiesu nabagam. Na­bags saņem dāvanas abām rokām, sacīdams: "Paiesim divati un uzmeklēsim klusu istabiņu, lai pamācu, kas jauniem ļaudīm mā­cāms, lai mājās labi klātos,"

Abi aiziet savrup. Tagad nabags vispirms izstāsta, kas tāds esot, tad, ko uz ceļa saticis, kā zāles dabūjis, kā tīšu par nabagu palicis, un beidzot, pirmās zāles līgavai iedevis, pamāca tā: "Rau­gi viņam, savam laupītājam, šīs zāles iedot. Kamēr viņš deviņas dienas domās izgulēties, mēs būsim pār kalnu kalniem."

Līgava priecīga paņem miega zāles, ieiet pie sava laupītāja un saka tā: "Vadzi, priekš laulībām iedzersim no šī kausa derības malku!"

Šis ar mieru. Bet, kā iedzer, tā aizmieg uz deviņām dienām. Kāzinieki gan grib atmodināt, bet nekā. Beidzot nabags saka: "Ja līgava pate man līdzi nāktu, Tad iedotu zāles, kā ķēniņu atmodi­nāt, bet, ja ne, tad tik lēti neatmodināsiet."

Visi tūlīt vienā balsī: lai ejot līdz, lai ejot līdz, jo citādi kāzām beigas, citādi prieku vietā bēdas.

Labi. Šie divi aiziet. Kāzinieki gaida vienu brīdi, otru bridi, vienu dienu, otru dienu — ne vairs līgavas, ne zāles. Gaidi, gaidi, tie tev vairs nāks atpakaļ!

Abi kumeļam mugurā un nu tik jāj. Un, kas vēl tas labākais: nabags, upītē nomazgājies, paliek par slaiku ķēniņa dēlu. Kāzi­niekiem par tādām lietām, zināms, ne jausmas. Bet pēc deviņām dienām ķēniņš atmozdamies tūlīt apķer citādi to lietu. Tas saka: "Tā jau domāju! Lai, lai, tūlīt likšu raganai pēdas jaukt, lai abi bēgļi mājas neatrastu, un tad pavēlēšu karaspēkam pakaļ dzīties. Tā notiek. Karaspēks panāk gan bēgļus, bet ķēniņa dēls ar savu zobiņu apkauj visu karaspēku, tāpat kā toreiz burvi klintīs. Tik viens atliekās un izbēg. Tas aiznes savam ķēniņam ziņu par karas­pēka likteni. Ķēniņš tūlīt liek vēl otrai raganai bēgļiem pēdas jaukt un tad nolielās: "Pag, pag! Man stāv ieslodzīts tāds stiprinieks, kas ozolu visām saknēm izceļ un deviņdesmit asu vienā lēcienā aizlec — laidīšu to vaļām. Lai tik nu jaunie ļaudis sataisās."

Ķēniņš palaiž savu stiprinieku vaļām. Tas izrauj lielu ozolu visām saknēm un tad dzenās, ko tik māk, ar lielo rungu bēgļiem pakaļ. Bet stiprinieks vēl nebija ne trīs lēcis, te vecais nabags jau­najiem palīgā, sacīdams: "Dēls, sataisies! Drīzi būs jācīnās, jo no- tāļumā zeme sāk dimdēt. Te atskries tāds milzis, pusē cilvēks, pu­sē zirgs. Bet nu ievēro: necērti ar savu zobiņu divreiz. Redzi, tu, vienu cirtienu cērtot, notrieksi viņu gar zemi, un tad pietiks: pus- zirgs sāks mieru līgt. Tomēr citādu mieru nelīgsti, kā tik tādu: vi­ņam, vienkārt, jāapsolās tev līdzi iet; otrkārt, jāpalīdz tavs preti­nieks, viņa paša ķēniņš, apkarot un, treškārt, jāapņemas mazākais divas raganas nonāvēt."

Līdzko vecais nabags bij aizgājis, te puszirgs ar lielo ozolu ik pa deviņdesmit asīm, ik pa deviņdesmit asīm klāt. Ķēniņa dēls izrauj zobiņu un gāž zvēram pa ribām. Puszirgs noveļas gar zemi, sacīdams: "Liela vajadzība man priekš citiem dzīvību pazaudēt! Līgsim mieru!"

"Labi — līgsim."

Nu salīgst tādu mieru: puszirgam jāiet līdz, jāpalīdz ķēniņš apkarot un jānonāvē mazākais divas raganas. Labi — visi trīs ai­ziet kā draugi.

Te abas raganas — pēdu jaucējas — pie ķēniņa klāt: "Ko domā, puszirgs pārvarēts, puszirgs mieru salīdzis! Ko nu darīsi?"

"Ko nu citu darīt, jāiet pašam. Jauciet jūs divas viņiem pēdas, es steigšos ar karaspēku pakaļ."

Tā notiek. Raganas jauc, un ķēniņš steidzās, steidzās, kamēr panāk. Nu izcēlās briesmīgs karš. Zeme dimdēja, kauli krakšķēja. Kur ķēniņa dēls ar zobiņu deva, tur šķīda, kur puszirgs ar ozolu krāva, tur lēveņiem bira. Tik izglābās kā ķēniņš ar raganām.

Ķēniņa dēls, viņa līgava un puszirgs pēc tik varenas kaujas domā vispirms labi atpūsties. Viņi ieiet dziļāki mežā un atron ma­zu būdiņnu. Te visi trīs apņēmās kādu nedēļu padzīvot. Ķēniņa dēls būšot katru dienu medījumus pagādāt, un puszirgs atkal pa­likšot pie viņa līgavas mājā, lai raganas neuzbruktu. Šiem tā izli­kās itin droši un derīgi esam. Bet ķēniņš ar raganām ncpuva vis aizkrāsnē. Tas sadabū vēl trešo raganu un tad izrīko darbus šitā: divām raganām jāpārvēršas par lāčiem, lai uzbruktu puszirgam un līgavai, un trešajai raganai jātiek galā ar ķēniņa dēlu.

Trešā dienā pēc kautiņa dēls aiziet medīt un puszirgs ar līga­vu paliek mājā — būdiņā. Te ap pusdienas laiku divi lāči klāt. Viens lācis uzbrūk puszirgam, bet otrs paslēpjas. Kamēr nu pus­zirgs to vienu lāci žņaudz, tāmēr otrs lācis slepus no muguras pu­ses puszirgam klāt un izrauj sirdi. Puszirgs, ar nāvi cīnoties, pār­plēš vienu lāci, pārplēš otru, bet tad arī pats atkrīt augšpēdus un izdziest.

Līgava to redzēdama, atstāj būdu un skrien ķēniņa dēlu mek­lēt, bet tam tāds pats liktenis gaidāms. Trešā ragana, par vilkaci pārvērtusēs, jauc pēdas ķēniņa dēlam un grib tādā bezdibenī ievi­lināt, ko cilvēks, ja to nezin, nemaz nevar par bezdibeni iedomā­ties: visapkārt mīksta lāču sūna, un tā jau neaugs uz bezdibeņiem. Jau ķēniņa dēls bezdibeņa malā, jau domā kāju uz nevainīgo lāču sūnu spert, te tas sadzird meža biezumos līgavas balsi, līgavas ūkšķināšanu. Viņš atūkšķina pretim un paskatās atpakaļ. Ak, ta­vus brīnumus! — vilkacis turpat uz papēžiem. Ko nu gaidīt. Liek vienreiz ar zobiņu — gatavs! Līdzko nu vilkacis atstiepjas, te ķē­niņa dēlam atveras acis: mīkstā lāču sūna pārvērtusies par bries­mīgu bezdibeni. Nebūtu līgava saukuse, tad raganai būtu izde­vies. Līgava nu izstāsta savas briesmas un šis atkal savas. Abi bij priecīgi bez gala, ka tik laimīgi izdevies, bet tie lielākie prieki vēl bija tie: raganām mirstot, gadījās pazīstams teks, pa kuru jaunais pāris iziet uz tēva pili.

Otrā nedēļā tēvs darina savam dēlam tādas kāzas, kādas vēl nebij redzētas. Tur jāsaka, pus pasaule bij saaicināta: kam bij ku­meļš, tas nāca jāšus, kam kumeļa nebij, tas nāca kājām, un, kas nevarēja nc jāšus, nc kājām, tas līda četrrāpus. Bet kāzās būt vaja­dzēja, lai būtu kā būdams.

LPII 35 AT707B*

Zilo avotu ieleja

Kā nule lasījām, daudzi seni notikumi gadu tūkstošu gaitā pārvērtās pasakās. No tām secināms, ka Dižā seja varējusi sniegt nozīmīgas ziņas. Vispirms apskatīsim pašu vienkāršāko veidu, kā to varēja izdarīt — proti, zīlējot nākotni no Ausekļa, t.i., Venēras kustības atspulgiem Dižajās acīs. Mūsu senču viedie vecajie vē­roja kā Ausekļa rietu, tā arī lēktu. Šiem vērojumiem bija praktiska nozīme dabas lielo auglības ciklu izzīlēšanā. Dažas norādes par to var atrast dainā par Saules meitu pirti, kur Auseklītis garu meta un seno svētvietu plānojumos. Nelielu papildus skaidrību Ausekļa, Saules meitas un Dieva dēlu attiecībās sniegs garā daina:

Man māmiņa šautru svieda,

Es iebēgu lejiņā.

Es atradu lejiņā

Zelta pirti kuroties.

Dieva dēli kūrējiņi,

Saules meitas pērējiņas, Auseklītis garu lēja Ar sudraba biķerīti. Es tev lūdzu, Auseklīti, Lej gariņu pamazām, Lai tā man neizkasa. Zelta slota peroties, Lai pārnestu māmiņai Jel ar vienu žagariņu, Jel ar vienu žagariņu Par šautriņas sviedumiņu.

LD 33844

Uzmanīgi izlasot šo dainu, redzam, ka galvenā loma šajā pirtī ir Auseklim. Pašas Saules meitas ir tikai pērējiņas. Dieva dēli, kas dainās ieņem ļoti augstu vietu, ir pirts kūrējiņi. Tātad, runājot mūs­dienu tehniskajā valodā, Ausekli varētu uzskatīt par sistēmas ope­ratoru. Ņemot vērā tik augstu simboliku, jādomā, ka dainas stāstī­tāja ir pati Zeme. Te varētu būt runa par mūsu tautu un zemi, kur tā dzīvo. Tādējādi šī daina ļoti mīļi un sirsnīgi stāsta par mazgāša­nos kā pāratdzimšanas cikla daļu. Līdzīgas norādes ir ari bārenes dainās.

Tomēr nule apskatītā zīlēšana nebūt nav vienīgā iespēja, kā iegūt ziņas par nākotni. Ši vieta varēja būt arī tālo kosmisko saka­ru centrs, kurā varēja veikt darbības nākotnes vadīšanai.

Ar dainas sākumā minēto šautru domāti lieli, vēl mūsdienās saglabājušies, ļoti seni zemes veidojumi, kuru atveids kartē patie­šām atgādina šautru.

Simbola/?jV/.v vienkāršākais (bet ne vienīgais) skaidrojums — tā ir akmeņiem izlikta svētieleja. Tādas atrastas Dobeles Pokai­ņos, Itālijā, Peru. Šādu domu apliecina daina:

Dieva dēli pirti dara No sīkiem olīšiem. . .

LD 33844 vl

Nākošais variants paskaidro, kas tie ir par olišiem.

Dieva dēlis pirti kūra Ar Sudraba oliņām. Saules meita pērties nāca, Zelta slota rociņā. Zelta slota rociņā, Zīžu kreklis padusē.

LD 33844 v2

Domājams, šī daina vēsta par darbošanos svētvietās, piemē­ram, Pokaiņu u.c. svētielcjās, kur valda Sudraba (Yin, iņ) staro­jums. Jāpiebilst, ka svētielejas Baltijā veido savdabīgu, pie tam visai precīzu sistēmu, kas pirmā tuvinājumā salīdzināma ar uguns­krusta zīmi. Sistēmas atzari aizņem visas Baltijas valstis.

Papildu skaidrojums par Ausekļa darbu un iespējām dainā:

Es atradu uz celiņa Dieva jātu kumeliņu: Caur segliem Saule lēca, Caur iemauktu Mēnestiņš. Pavadiņas galiņā A useklītis ritināja.

LD 33664 v3

Simbols pavada izvēlēts īpaši veiksmīgi. Pavadā cilvēks ved zirgu, un tad tas viņam klausa. Bet simbolu valodā zirgs apzīmē lielo spēku, kas dara lielo darbu. No tā izriet, ka Auseklis apzīmē ļoti gudru un spējīgu zintnieku grupu, kura spēj apzinīgi un liet­derīgi vadīt tai piešķirto lielo spēku — Dieva kumeliņu.

Piektais apcirknis

Milžu darbi šai zemē

Latvijas kalni ir maigi un mīlīgi, raksturojami kā oļu, grants, smilts un māla veidojums. Pa tiem var droši staigāt jebkurā gada laikā, nebaidoties ne klinšu vai zemes nogruvumu, sniega vai dubļu lavīnu, vulkānu izvirdumu vai citu briesmu. Lai gan augstuma ziņā mūsu kalni šķiet necili, tie sevī slēpj daudz lielu noslēpumu.

Mums skolā mācīja un vēl šodien māca, ka Latvijas kalnus veidojuši ledus laikmeta šļūdoņi, kas no Skandināvijas nesuši klin­šu atlūzas, pa ceļam tās saberžot grantī un smiltīs. Ja tā, tad mūsu zemei vajadzētu būt līdzīgai kā kartupeļu vagām, un visiem vie­nas vagas kalniem savstarpēji sarindotiem ziemeļu-dienvidu vir­zienā. Tā nebūt nav. Daļa kalnu pat sarindoti rietumu-austrumu virzienā. Šajā virzienā šļūdonis nevarēja izveidot pat nelielu pau­guru.

Pavirši ieskatoties, šķiet, ka mūsu kalni izmētāti, kur kurais. Rūpīgāk raugoties, katru no tiem saista vairākas likumsakarības. Tā, piemēram, uz līnijām, kas saistīta ar Pokaiņiem, atrodas Krie­vu (lasi Krīvu) kalns — Kurzemes augstākais punkts, Valmieras Zilais kalns, Gaiziņš, kā ari Baltijas augstākā vieta, kas atrodas Igau­nijā, netālu no Latvijas robežas—Lielais Munameģis (318 m vjl.).

Sena latvju teika vēsta, ka Dievs Zemeslodi radījis pilnīgi apa­ļu. Tās reljefs veidots vēlāk. Ģeologi pie šādiem uzskatiem nonā­ca tikai 20. gadsimta 80. gados. Zinātnieki izpētījuši, ka mūsu zemes virsmu veidojuši daudzi ģeoloģiski laikmeti vairāku simtu miljonu gadu laikā. īpašos urbumos, kā arī zemes atsegumos, viņi saskatījuši likumības dažādu zemes kārtu secībā. Tās dod pietic-

kamu priekšstatu par norisēm, kas veidojušas mūsu kalnus un le­jas, upju un jūras krastus.

Katras fizikālas dabas norisi noteic zināmas likumsakarības, kurām jāpakļaujas matemātiski formulētiem fizikas un mehānikas likumiem. Savukārt teorētiskās mehānikas, materiālu pretestības, hidraulikas u.c. likumi nosaka ierobežojumus, t.sk. minimālos ap­mērus tās vai citas norises teorētiskajai iespējamībai.

Ģeologi, kas strādājuši citās zemēs, zina, ka viena veida ģeo­loģiskās norises (procesi) aizņem vismaz daudzus desmitus tūk­stošus km2 lielas platības. Latvijas zemi viņi uzskata par ģeoloģis­ki visai sarežģītu, jo šeit dažādas struktūras mainās ļoti nelielos posmos, ko teorētiski grūti vai pat neiespējami pamatot. Bez tam mūsu zemē ir daudz tādu un pie tam visai iespaidīgu veidojumu, kuru rašanās nekādi nav skaidrojama kā dabīgo ģeoloģisko nori­šu sekas.

Mūsu senči daudzas Zemes reljefa veidošanās likumsakarī­bas izprata labāk, nekā lielumlielā daļa 20. gadsimta mācīto speci­ālistu. Tās vietas, kuru izcelsmi var pamatot ar jau minēto zinātņu likumiem, viņi uzskatīja kā Dieva liktas. Bet tās, kuras nevar būt ne Zemes viļņveida iegrimšanas vai celšanās sekas, vulkāna iz­virduma, šļūdoņa sanesu vai citu ģeoloģisko norišu radītas, senči uzskatīja par milžu darbiem. Un tādu vietu nav mazums. Lai cik fantastiskas šķiet domas par milzīga auguma ļoti gudrām un spē­cīgām cilvēkiem līdzīgām būtnēm, šo ziņu ir pārāk daudz, lai par tām klusētu. Vēl jo vairāk, pat tad, ja tādu milžu senatnē nebūtu bijis, viņi būtu jāizdomā, jo milži šķiet vienīgais daudzu neparasto ziņu skaidrojums.

Milžu bērtie kalni

Lai cik pārsteidzošas ari šķiet ziņas par izmirušajiem milžiem, vēl pārsteidzošāki ir viņu darbi. Tos varam ieraudzīt daudzās Lat­vijas vietās. Savādi, bet mūsdienās izglītoti cilvēki, pat speciālisti, tos reti kad pamana. Senie cilvēki labi izprata Zemes reljefa vei­došanās likumsakarības un lieliski prata atšķirt ģeoloģiskajos pro­cesos radušos veidojumus no milžu darbiem. Arī mēs apskatīsim dažus 110 tiem.

Tostarp ir arī tādi milžu darbi, kurus vēl šodien nespētu izpil­dīt visas pasaules būvniecības firmu kopdarbība. Tikai Latvijā vien veikto darbu saraksts aizņemtu vairāk kā lapas pusi. Šajā apcirknī apskatīsim dažus raksturīgākos, jo arī šie darbi ir mūsu dižās se­natnes liecības.

Talsu centrā, blakus Talsu ezeram, paceļas puskilometru garš zemes valnis — Ķēniņa kalns. Kalna austrumu nogāze ir pārāk krauja, lai varētu uzskatīt, ka to veidojuši ģeoloģiskie procesi. Tei­kas stāsta, ka šis kalns uzbērts kā mirušā ķēniņa kapa vieta. No citas teikas izriet, ka zeme ņemta no mākslīgi izraktā Talsu ezera. Darbu apjoms ap pusmiljons tonnu.

Tukuma rietumu malā saglabājusies daļa no Lielā kalna, kura garums ap 1 km. Arī šī kalna austrumu nogāze ir ļoti stāva. Teika stāsta, ka Lielais kalns mākslīgi uzbērts, norādot vietu, kur ņemta grants. Darbu apjoms 1,5—2 miljoni tonnu. Vēl gan jāpiebilst, ka arī Tukuma pilsētas centrālās daļas reljefs kopumā uzskatāms par ģeoloģisku mīklu. Raugoties no bijušā Tukuma ezera gultnes, cen­trāla daļa ir līdzīga augu augšanas (meristematiskajam) konusam, patiesībā kupolam, kādu biologi redz mikroskopā, novērojot pum­pura attīstību. Vēl piebildīsim, ka pat kritiski noskaņotajiem ģeo­logiem nākas atzīt, ka Tukuma apkārtnes reljefu ievērojamos ap­jomos veidojušas apzinīgas būtnes.

Teikas stāsta par vēl lielākiem milžu darbiem. Atļausimics vēl­reiz pievērsties jau minētajai Lielo Kangaru grēdas uzbēršanai pāri Lielkangaru purvam, bijušajam ezeram. Atbilstoši materiālu pre­testības mācībai no ziemeļiem nākošajam šļūdonim plaisas varēja rasties tikai ziemeļu-dienvidu virzienā. Bet 30 km garie Lielie Kan- gari novietoti perpendikulāri šim virzienam, tātad tie nav šļūdoņa radīti un to sapratuši arī mūsu senči. Bez tam Kangaru kalniem ir vairākas pārāk stāvas nogāzes, lai tos varētu uzskatīt par ledus laikmeta veidojumiem.

Bet, ja jau senči saprata, ka Kangari ir mākslīgi uzbērti, tad kas gan varētu būt vienkāršāk, kā paziņot, ka zeme kalna sabērša- nai ņemta no blakus esošās Lielkangaru purva ieplakas. Nē, teika stāsta, ka zeme ņemta no Viskaliem. Tie atrodas 35 km uz dienvi- daustrumiem no Kangariem. Šī nav vienīgā viela, kur materiāli milžu darbiem gādāti no liela attāluma. Šāda veida liecības nepār­protami pierāda, ka senčiem par milžu darbiem bijušas pārliecino­šas ziņas, nevis izdoma.

Par vismaz daļēji mākslīgi bērtiem jāuzskata Talsu un Tuku­ma Milzu (lasi Milžu) kalni.

Teiku apvīto un ģeoloģiski neizskaidrojamo mākslīgi uzbērto vai pārveidoto kalnu un pauguru, kā arī milzīgi smago pārvietoto akmeņu kopējais skaits mērāms simtos. Tikai teikas jālasa uzma­nīgi, jo visai bieži īstā vārda milzis vietā lietoti simboli. Vēl jāsa­ka, ka dažādās teikās minēti visai atšķirīgi lielo uzdevumu veicēji. Tā, piemēram, kāda teika vēsta, ka Kangaru kalnus uzbēris pats Dievs. Citās to darījis milzis, vēl kādā citā — velns. Tas liecina par to, ka daļa teiku šai ziņā var būt kropļotas. Protams, mēs šob­rīd nezinām, kā šie grandiozie darbi veikti, tomēr droši varam teikt — tas izdarīts ar Dieva spēku.

Kā to varēja izdarīt? Pilnīgi izslēgts, ka, lai uzbērtu Kanga­ru kalnus, kam nepieciešams 6 000 000 m3 zemes, divarpusmetrigais milzis vienu dienu aizčāpoja uz Viskaliem, iebēra klūgu gro­zā pārdesmit kilogramu zemes un tad nākošajā dienā to nesa iz­bērt Kangaru purvā. Nav grūti izrēķināt, ka pat tad, ja milzis šajā darbā būtu iesaistījis visus tā laika tagadējās Latvijas teritorijas iedzīvotājus, Kangaru kalni nebūtu uzbērti vēl šodien. Bet tic ir, un tie nebūt nav vienīgie milžu darbi. Kopējais šādu darbu ap­joms pārsniedz 50 miljonu m3 . Pie tam šajos vērtējumos nav ie­tverti kaut vai daļēji apstrīdami veidojumi. Mēģinot izvērtēt gan tos, gan jau sagrautās svētvietas, milzu darbu veikšanai ar akmens laikmeta tehnoloģiju vajadzētu simtus miljonus darba dienu. Pirms sākt rēķināt, cik ilgā laikā varētu paveikt tos darbus, kuri vispār tehniski nav iespējami, atgādināsim vēstures zinātnieku aprēķi­nus, ka akmens laikmetā iedzīvotāju skaits mūsu zemē bija 100 reižu mazāks kā mūsu dienās. Mūsu senči lieliski saprata, ka šādi darbi ne tehniski, ne fiziski nebija vietējiem iedzīvotājiem paveicami to gadu tūkstošu laikā, kas pagājuši kopš ledāja atkāp­šanās.

Vēlreiz atkārtosim, ka senči prata atšķirt tos reljefa veidoju­mus, ko radījuši dabas spēki, no tiem, kuri pēc tam papildus vei­doti. Teikas stāsta, ka velis esot nesis pa gaisu lielus akmeņus. Citas teikas vēsta par kalniem, kurus ar mēteļu stūriem un cepu- rem sanesuši un sabēruši zaldāti. Tagad padomāsim — nešana ar cepurēm — tas nozīmē, ka strādāts ar galvu. Bet vēl labāku un uzbēršanas apstākļiem atbilstošu skaidrojumu dod tās teikas, kas stāsta, ka lielie smagumi nesti pa gaisu. Tā, ar viesuļa palīdzību, esot uzbērts tagadējās Rīgas sākums — Kubcs kalns. Kangaru kalnu virsma atbilst darbam, kuru varētu veikt ar ļoti lielu un spē­cīgu smilšu strūklu.

Nu varam skaidri atbildēt uz jautājumu par milžu spēku. Tāds tiem bija, tikai tas nebija fiziskais, bet gan garīgais spēks. Milžiem bija zināmi kādi citi. mums nezināmi darba paņēmieni. Tāpēc jā­ieskatās dainās par mītiskajiem Dieva dēliem. Lūk, ko viņi darīja šai zemē.

Dieva dēli tiltu taisa, Vairāk zelta, ne sudraba; Saules meitas pāri gāja, Kā lapiņas drebēdamas, Kā lapiņas drebēdamas, Kā ieviņas ziedēdamas.

FS 1654, 3959 Viesīte

Iespējams, ka šī daina stāsta par kādu no jau aprakstītajiem rietumu-austrumu virzienā orientētajiem, mākslīgi bērtajiem liela­jiem vaļņiem. Daudzās sakrālajos virzienos veidotās mākslīgās ielejas Lielo Kangaru kalnos liek tos uzskatīt par milzu svētvietu, kur darbojās dainās minētās Saules meitas.

Bet bez Kangariem ar šo tiltu varēja būt domāti ari Viesītes Āžu kalns, Bēnes Krūškalns vai kāds cits no daudzajiem ģeolo­ģiski neizskaidrojamiem rietumu-austrumu virzienā orientētajiem vaļņiem.

Dainā minētajam simbolam Saules meita pats vienkāršākais skaidrojums ir saules stars. Senči svinamajās dienās, un it īpaši Lielajā dienā, vēroja sauli tās lēkta laikā. Šajā dienā saule lec tieši austrumos un tās stars — meita — iet tieši austrumu-rietumu vir­zienā. Tāpēc visai iespējams, ka tādiem vaļņiem bija arī kāda as­tronomiska nozīme saules lektu un rietu vērošanai pavasara un rudens saulritu (ekvinokciju) dienās.

Lielo milžu lielās mīklas

Ziņu par milžiem un viņu darbiem šai zemē ir pārāk daudz, lai tām varētu vienaldzīgi paiet garām. Tomēr mīklu ir daudz vai­rāk. Teikas liek domāt, ka milži bija šīs zemes iedzīvotāju neliela, bet ļoti apzinīga daļa.

Šī skaitliski nelielā daļa bija nozīmīga ar to, ka veica tādus darbus, ko nespēja paveikt parastie cilvēki. No citām ziņām var secināt, ka viņi vienlaikus bija gan zintnieki, gan svētnieki, gan arī valdnieki. Mēs varam pieņemt, ka milži zināja tādus dabas spēku vadīšanas noslēpumus, kādus mēs joprojām vēl nezinām.

Bioloģisko būtņu un to sugu attīstības gaitā katrai sugai ir bijis savs milžu laiks. Bija laiks, kad jūrās dzīvoja haizivis vaļa lielumā, bija milzu krokodili, kuru garums sasniedza 15 m, aug­stums un platums 1 m. Atrasti neticami lielu putnu skeletu nospie­dumi, pa sauszemi pārvietojušies zauri—dzīvnieki, kas pārvietojās uz divām kājām, bet bija smagāki par ziloni.

Pierādīts, ka mamuti, spalvainie degunradži, alu lāči un citi pirmsledus laikmeta dzīvnieki bijuši daudz lielāki, kā to radinieki mūsu dienās. Ja jau bija milzu dzīvnieku saime, tad varēja bul arī cilvēki — milži.

Tomēr katras dzīvās radības lielumam ir savas robežas. Pārāk liela auguma cilvēki pārvietojas ar grūtībām, jo viņu mugurkauls tik tikko spēj noturēt savu svaru. Arī sagādāt sev pārtiku brīvā dabā šie cilvēki spēj tikai ar grūtībām. Bet, kā jau teicām, pārstei­dzoši liels bijis šo cilvēku garīgais spēks un vēl pārsteidzošākas vinu zināšanas.

Grūti, pat neiespējami iedomāties, ka milži varēja rasties da­bīgas attīstības ceļā kā cilvēku rases sānzars. Lai cik tas skan fantas­tiski, daudz ticamāk, ka viņi ieradās no kādas citas planētas, kur gravitācijas spēks bija daudz mazāks.

Sēdus apglabāto, ipaši liela auguma zintnieku kauli liek do­māt, ka daļa milžu darbojusies vēl samērā nesen. Bet mūsu sen­či bijuši milžu laikabiedri, palīgi, zināšanu pārmantotāji un gla­bātāji.

Akadiešu eposā "Kad dievības bija līdzīgas cilvēkiem" ap­rakstīti cilvēku radīšanas iemesli, kas ļauj skaidrot milžu rašanos cilvēces vēsturē.

Eposā stāstīts, ka sākumā visus darbus uz Zemes veikušas tikai dievības. Viņas rakušas upes un darījušas citus smagos dar­bus. Tad divas dievību ciltis — Annuaki un Igiti, kas skan visai līdzīgi pirmo cilvēku vārdiem latvju garamantās — Annai un Jē­kabam — sāka kurnēt par grūtajiem darbiem un izdomāja, ka jā­rada cilvēki, kuri strādātu viņu vietā. Dievību ciltsmāte Beleta, kuras vārds tuvs vārdam balti, apņēmās radīt cilvēkus.

Šī ziņa saskan ar latvju dainās pausto, ka cilvēka uzdevums bija palīdzēt Dievam. Tomēr tās nebija kunga un verga attiecības. Milži veidoja informatīvās sistēmas (sk. devīto apcirkni) un iegu­va galaktiskas nozīmes zināšanas, kuras viņi nodeva tālāk senbal- tu senčiem, un tādējādi tie kļuva par citu civilizāciju radītājiem.

Milži bija tie, kas cilvēkus virzīja uz civilizētu sabiedrību. Vi­ņi darbojās daudzās zemēs, bet galvenokārt, šķiet, tomēr Baltijā. Par to liecina vārdi garš, gars un garīgs. Citās valodās šādu līdzī­bu nav. Jaunākajās teikās milži dažkārt tēloti kā ļaunas būtnes. Tas uzskatāms par kropļojumu.

Ziņas par milžiem

Milžus atceras gandrīz visas senās tautas. Mūsu zemē par tiem liecina milzu zemes darbi, pārvietotie milzu akmeņi ar kāpnēm, sēdekļiem, kas piemēroti ļoti liela auguma cilvēkiem. Milžus pie­min teikas un pasakas, bet to nav daudz. Domājams, ka tās sace­rētas pēc Rama laika, kad liela auguma cilvēki nekādus dižos dar­bus vairs neveica.

Teikas par milžiem skaidro vairāku dižu kalnu, lielu akmeņu un citu ievērojamu vietu apzinīgu izveidošanu. Pie tam teikas skaid­ro tikai to vietu radīšanu, kuru rašanos dabīgā ceļā mūsdienu ģeo­loģijas zinātne nevar izskaidrot. Tādējādi, lai vai cik fantastisks liktos stāsts par milžiem, vismaz vēl šobrīd tas ir vienīgais minēto objektu izcelsmes skaidrojums. Neapšaubāmi latviskais vārds mil­zis pazīstams arī citur Eiropā. Tā, piemēram, Vācijā, netālu no Frankfurtes atrodas Milsenberga kalns, kuru uzskata par seno ķeltu priesteru — druīdu svētvietu.

Teikās nav tiešā milžu apraksta. Tomēr no tām izriet, ka viņi izskatījušies kā cilvēki, tikai atšķīrušies ar neparasti lielu augumu. Pie tam milži nebūt nebija ēteriskas būtnes, bet gan veidoti no kauliem un miesas. Ari daudzu pasaules tautu senie mīti un ak­mens skulptūras saglabājušas ziņas par milzīga auguma cilvēkiem.

Tomēr milžu galvenā atšķirība ir nejau dižajā augumā vien, bet gan iespējās. Arī mūsdienās laiku pa laikam rodas ļoti gara auguma cilvēki, tomēr viņu fiziskās un garīgās spējas būtiski ne­atšķiras no citu cilvēku darba spējām. Bet senie milži spējuši veikt tādus darbus, kurus nevarētu veikt vesela parasto cilvēku armija.

Dažādas ziņas liek domāt, ka mūsu zemē nc tikai dzīvojuši, bet arī veikuši vadoņu un svētnieku pienākumus apmēram 2,4 m gari cilvēki. Par viņiem saglabājušās daudzas materiālas liecības, un dala no tām skatāmas un taustāmas vēl mūsdienās.

Milžu kāpnes. Šīs nebūt nav vienīgās liecības par senajiem milzīga auguma svētniekiem. Divos, savstarpēji salīdzināmos Lat­vijas augstajos svētakmeņos Vandzenē un Aizkrauklē iecirsti ne­lieli pakāpieni svētnieku uzkāpšanai. Abi šie svētakmeņi ir ap 4 m augsti, apstrādāti tā, ka trīs to malas bezmaz vertikālas, bet ceturtā— ieslīpa. Šo akmeņu augšdaļu veido speciāli apstrādātas horizontā­las virsmas ar iecirstām zīmēm. Nule minētie pakāpieni ik pa 0,9— 1,2 m ir pārāk tālu cits no cita, lai tos varētu izmantot mūsdienu cilvēki. Bet tic būtu pašā laikā cilvēkam, kura augums ir ap 2,4 m.

Pie viena atzīmēsim, ka Latvijā ir vairāki senie svētkalni, ku­ru uzbērums veidots līdzīgi kā jau minētie akmeņi — trim stāvām un vienu slīpu nogāzi. Viens no tādiem atrodas pie Unguru ezera, Cēsu-Stalbes šosejas malā un ir viegli pieejams. Teika stāsta, ka to uzbēris milzis. Kalna patreizējie nosaukumi ir Ureles pilskalns vai ari Ureles baznīckalns, t.i., svētkalns senajai dievībai Uri. Bet Un- guru vārds norāda uz valdnieka mītni.

Visai līdzīgs ir Čāpuļu kalns Tukuma rajonā, blakus Kuldī­gas šosejai, tieši pretī Velna (lasi Milža) akmenim Abavas krastā blakus Remežu mājām. Padomāsim par vārdu čāpuļi. Liela augu­ma cilvēki taču iet savādāku gaitu kā parastie cilvēki, un šādu gaitu tautā sauc par čāpošanu. Nule minētie nebūt nav vienīgie šāda veida kalni. To apveids nav skaidrojams ar dabīgām nori­sēm, bet gan ar milžu darbiem.

Milžu sēdekli. To, ka milži svētnieki darbojušies vēl pēdējos gadu tūkstošos, apliecina vairākas svētakmcņu kopas, kuras pie­mērotas ļoti gara auguma cilvēkiem sēdēšanai pilota pozā. Tādus salikumus vēl šodien var aplūkot Araišos, Mazsalacā, Pāvilostā, Pokaiņu Laimas kalnā un citur. Parasti tic ir divi akmeni. Uz viena akmens sēž, pret otai atbalsta kājas. Var apsēsties arī tagad, bet līdz otram akmenim kājas sniegtu tikai ap 2,4 m gariem cilvēkiem.

Šķiet, ka šie akmeņu salikumi domāti gaišreģu darbībai. No­teiktā laikā, vērojot Saules vai Ausekļa (Venēras) kustību (sk. piekto apcirkni) tie viedam cilvēkam ļauj ieskatīties gan pagāt­nē, gan arī nākotnē, gūt Dieva Padomu par nākotnes mainīšanu un vadīšanu. Tāpat šīs vietas noder domu pārraidei un, it īpaši, vājinieku dziedināšanai no attāluma. Šīs iespējas nav zudušas arī mūsdienās.

Valmieras Zilā kalna pakājē brīnumainā kārtā saglabājies ak­mens krēsls, kurā senais milzis — svētnieks varēja ērti atlaisties spriedzes (stresa) noņemšanai. Krēsla pakājē izveidota ērta vieta kāju atbalstīšanai. Tas paredzēts cilvēkam, kura garums ap 2,4 m. Vienkāršāki milža sēdekļi ir Kaltenē, Pokaiņos, Sperjāņu kalnā u.c. vietās. Netālu no Ventspils pie Grīžiem atrodas liels akmens, t.s. Velna sēdeklis. 6 m garajā dižakmenī ar mūsdienās nezināmu paņēmienu izveidots prāvs iedobums, kur varētu būt ērta sēdēša­na milžu pārim. Varbūt tā viņiem bijusi laulību vieta.

Vairākkārt jau pieminējām šo 2,4 īn garo augumu. Pilnīgi iz­slēgts, ka tā būtu sagadīšanās. Šāds auguma garums labi sakrīt ar seno grieķu autoru vēstījumu, aprakstot mūsu senčus kā sešas olek­tis garus. Vēl atcerēsimies, ka Anglijā, atverot leģendārā karaļa Artūra šķirstu, atrada 2,4 m garu skeletu.

Milži saistāmi ar jau pieminēto Unguru vārdu. Unguri Latvi­jā ir vairākās vietās, un tas vedina domāt, ka milži — svētnieki bijuši arī valdnieki.

Milžu gultas. Sliteres Zilo kalnu pakājē uz diviem milzīgiem akmens balstiem, līdzīgi kā rakstāmgalds uz diviem skapīšiem, novietots ap 5 m garais olveidīgais Upsīšu akmens. Tā augšā ir iedobe, kurā ērta guļa biitu milzim. Līdzīgas gultas ir arī Allažos, Sunākstē un pie Stupeļu pilskalna Rites pagastā (Jēkabpils raj.). Pie šiem akmeņiem cilvēkam var izraisīt gaišreģa spējas. Teika par Avotu purvu (netālu no Gaiziņkalna) stāsta, ka cilvēki redzē­juši ļoti skaistu, neparasti gara auguma, sievieti ejam uz Bolēnu svētavotu. Viņi to noturējuši par pašu Laimu. Vai tālā senatnē dainās minētās Saules meitas nevarēja būt milz.es, kas veica rituā­lus Saules dievībai Laimai…

Bībele par Dieva dēliem. Pārdomu vērti ir daži Bībeles Ve­cās derības 1. Mozus grāmatas 6. nodaļas panti:

"… 2. Tad Dieva dēli redzēja, ka cilvēku meitas ir skaistas, un ņēma sev tās par sievām''.

" ….4. Tanīs dienās tie milzu vīri bija virs zemes, un arī pēc, kad Dieva dēli bija iegājuši pie cilvēku meitām un sev bērnus bija dzemdinājuši, šie tie varenie, kas bija no iesākuma, slaveni vīri."

Šeit redzams, ka ar vārdiem milzu vīri domāti Dieva dēli. Arī latvju dainās minētie Dieva dēli nebūt nav domāti kā cilvēki.

Latvju teikās pieminētas divu milžu, domājams, divu dažādu milžu dzimtu nesaskaņas un.pat cīņas. Visai nepārprotami par to vēsta teikas par Kuldīgas rumbas izspārdīšanu viņu cīņas laikā un domstarpībām par to, kur celt Dobeles pilsētu. Viņi izvēlējās Do­beles Zilo kalnu.

Lielie zemes darbi. Latvijā vēl ir daudz ar milžiem saistītu vietu. Viņus uzskata par Lielo Kangaru kalnu veidotājiem un lie­lo akmeņu nesējiem. Saldus Čāpātāju kapi būtu tulkojami kā Mil­žu kapi. Ar milžiem saistāmi Tukuma un Talsu Milzu kalni. Bet vēl daudz vairāk ir vietu, kur viņu darbības pēdas pēdējos gadu tūkstošos piedēvētas Velnam.

Gan tiešo, gan netiešo materiāla rakstura pierādījumu ir pārāk daudz, lai drīkstētu par tiem klusēt vēl ilgāk. Ļoti iespējams, ka milži patiešām bijuši un viņu loma mūsu zemes vēsturē bijusi ļoti liela. Iespējams, ka mūsu zeme ir skandināvu sāgās daudzkārt pie­minētā milžu dzīves vieta.

Milžu kapi. Vairākās vietās Latvijā saglabājušās ziņas par milžu apglabājumiem. Teika vēsta, ka viņi paši sevi apbedījuši Dobeles Zilajā kalnā (norakts ap 1970. gadu). Par milža apglabā- jumu liek domāt arī Ķēniņa kalns Talsos. Arī Pokaiņos varētu būt sevišķi gara auguma cilvēku apbedījumu vietas.

Gārsenē (Jēkabpils raj.) Katmilža kalniņā vietējie iedzīvotāji atraduši cilvēka stilba kaulu. Salīdzinot šī kaula garumu ar parasta cilvēka stilbu, atradēji secinājuši, ka apglabātā cilvēka garums bi­jis ap 3 m, tomēr šis vērtējums šķiet pārspīlēts. Garu cilvēku kauli atrasti Talsu rajonā Lībagu ciemā un pie Dārtes. Pati par sevi šī ziņa nebūtu nekas sevišķs, jo laiku pa laikam dzīvojuši īpaši gari cilvēki. Atcerēsimies kaut vai 20. gadsimta otrās puses pasaulsla­venos latviešu basketbolistus — Jāni Krūmiņu un Uļjanu Semjo- novu, kuru garums pārsniedz 2,2 m. Tomēr minētie apglabājumi Talsu rajonā nebūt nav bi juši parasti. Šie milži apglabāti sēdus, tā kā vēl šodien Indijā apglabā dižos viedos cilvēkus — mahatmas. Līdzīgu apglabājumu Odesas apgabalā atraduši krievu arheologi. Tur svētnieks apglabāts sēdus uz īpaša sēdeklīša — režģu veidā liktiem koka stienīšiem, kam bijis apvilkts apkārt aplis. Vairākas šādas augsto svētnieku sēdekļu zīmes saglabājušās Latvijā, Gau­jas krasta Režģu klintīs..

Zināmi mākslīgi veidoti zemes pauguri ar lēzenu, vienmērīgi slīpu uzeju. Pārējas trīs malas ir stāvas. No latvju un igauņu tei­kām izriet, ka mūsu senči šos īpatnos kalniņus uzlūkojuši par mil­žu gultām, iespējams, arī kapiem. Tie veidoti tā, ka gulošā milža kājas un skats vērsts uz ūdeni. Spilgts piemērs bija Daigoncs Milz- kalns (Tukuma raj., sk: Rusmanis J„ Vīks I. Kurzeme, 19—31). Līdzīgi virzīti arī citi mākslīgi veidotie kalni, kas pirms gadu tūk­stoša pārveidoti par pilskalniem, piemēram, Kandavā. Vēl citos pārbūvētajos pilskalnos izveidoti uzbērumi — milža galvas vieta. Tā veidota tā, lai gulošā milža skatiens būtu vērsts turp, kur aiztek ūdeņi — pie Čāpuļu kalna (Tukuma raj.), Aizkraukles pilskalna (Aizkraukles raj.) u.c. Šo kalnu iekārtojums atbilst dainu paudu- main par dvēseles pāratdzimšanu (sk. piekto apcirkni). Vienīgais izņēmums šai ziņā ir divu uzbērumu pilskalns Kangaros — t.s. Lielā vīra gulta, kura, šķiet, ir simbolizēta Veļu laiva.

Vēl jāpiebilst, ka jēdziens Milzu gulta vai Milžu gulta nav jāsaprot burtiski. Tās drīzāk ir bijušas svinīgo rituālu vietas.

Zelta vija

Pasaulē, un tostarp ari Latvijā, ir daudz dažādu brīnumu. Tos varētu sadalīt trijās grupās. Vieni no tiem ir tādi, kas izsauc izbrī­nu tādēļ, ka neizprotam, kā gan tos varējuši radīt cilvēki pirms gadu tūkstošiem ar mums nezināmiem līdzekļiem. Bet šos brīnu­mus var atkārtot ar mūsdienu tehnikas palīdzību. Pie šīs grupas pieskaitāmi daudzi lielie zemes darbi, tostarp Kangaru kalnu uz- bēršana.

Otrai grupai pieskaitāmi tie brīnumi, kurus mūsdienu tehnika gan vēl nespēj atkārtot, bet, ja tas būtu nepieciešams, šādu tehni­ku varētu radīt. Piemēram, minēsim daudzus simtus tonnu smago svētakmeņu novietošanu Kapsēdē, Nīcgalē, Vandzenē un citur.

Paliek trešā brīnumu grupa. Tai pieskaitāmi tādi senatnē vei­doti darbi, kurus cilvēki, iespējams, nevarēs atkārtot nekad. Viens no tādiem ir milzīgais krasta valnis — Zelta vija ap Baltijas zemju jūras krastu. Par to stāsta daina:

Vij, Dieviņ, zelta viju

Visgarām jūras malu,

Lai nenāca salta salna

Šai zeme ziedu traukt.

LD 31032

Milžu vaļņi. Pasaules kontinentu un salu krastu kopgarums ir vērtējams miljonos kilometru. Latvijas krasta līnija ir 500 km gara. Mūsu zemes krasti ir īpatni un neparasti ar to, ka kopumā tie atgādina paplāti ar uzvelvētu malu. Turklāt šī uzvelvētā mala ir samērā jauna — tā ir tikai kādus astoņus gadu tūkstošus vecs vei­dojums.

Mūsu senči apzinājās šo viju kā vienreizēju brīnumu, kam nav nekā līdzīga visā pasaulē un ko varēja radīt tikai ar Dieva palīdzību. Mūsdienu cilvēki pa šo brīnumu staigā, būvē ceļus, mā­jas, pat veselas pilsētas, neapzinoties, kas tas ir. Vai saprotat, ka runa ir par Baltijas jūras mākslīgo krastu? Jūras krasts? —jūs teiksiet, — vai tad tas ir kāds īpašs brīnums? Kur cietzeme saska­ras ar jūru, tur arī ir krasts.

Šāds nekur citur pasaulē nepazīstams valnis stiepjas no Kre- tingas Lietuvā gandrīz līdz Pērnavai Igaunijā. Ja no attāluma staip šīm vietām atņemam vēl vienu citu brīnumainu veidojumu — Slī- teres Zilos kalnus, tad uzvelvētā krasta kopgarums ir ap 600 km. Šajā daļā gandrīz visu krastu veido uz augšu pacelts, vidēji ap 0,5—1 km plats valnis. Aiz tā atrodas bijusī jūras daļa, tā sauktie, lagūnu ezeri. Pie tiem Baltijas jūras daļai pieskaitāmi Papes ezers, Bārtas zemiene, Liepājas un Tosmāres ezeri, Ploces purvs, Sārna- tes ezers. Rīgas līča daļā minēsim kaut vai purvaines aiz Rojas, Kaltenes un Valgalciema, kā arī Engures, Kaņiera, Slokas, Babī­tes un vēl citus ezerus. Daļa no tiem ir aizaugusi, un no tiem vēlāk radušies purvi gan Kurzemes, gan Vidzemes piekrastē, tāpat arī Lietuvā un Igaunijā..

Vidēji šī lagūnu zona iesniedzas piekrastē 15 km dziļumā. Tātad zelta vija mūsu zemes platību padarījusi par apmēram 7000 km2 lielāku.

Nērijas. Tās ir šauras un garas pussalas Baltijas jūras dienvi­daustrumu daļā, kuras veidojušas jūras straumes, pagriežot upju tecējumu un pieskalojot smiltis. Vārda izcelsme saistāma ar angļu valodā saglabājušos vārdu narrow — naurs.

Lielupes tecējums pagriezienā pie Slokas veido 20 km garu pussalu, bet tās vēl senākais tecējums — iepriekšējo nēriju starp tagadējo gultni un Babītes ezeru, arī tikpat garu. Tautā to sauc par Salu. Ap 6 km garu un ļoti šauru pussalu starp Apšuciemu un Klapkalncicmu veido Lāčupīte. Līdzīgi pagrieztas mazās upītes abpus Kolkas ragam. Iespaidīgi zemes veidojumi novirza pa labi Ventas un Bārtas tecējumus.

Pats iespaidīgākais no šādiem veidojumiem ir Kuršu nērija, kuru kļūdaini dēvē par Kuršu kāpām. Tā ir 98 km gara, līdz 70 m augsta. Tās platums šaurākajā vietā, tāpat kā Jūrmalas pussalai, ir tikai 300 m. Vēl tālāk uz rietumiem atrodamas divas, kaut ari ma­zākas, tomēr iespaidīgas nērijas, kuru kopgarums ap 100 km. Aus­trumos no Vislas ietekas ir Mierzeja Vislana, bet ziemeļrietumos no tās — Mierzeja Helska.

Nēriju pastāvēšana ir dinamiska, kurā liela loma ir jūras strau­mei. Tomēr to rašanās saistāma ar Milžu vaļņa rašanos vai radīša­nu. Līdz šim publicētā versija par to, ka minētās nērijas un mūsu jūras piekrasti izveidojis milzu meteorīta radītais vilnis, nav uz­skatāma par korektu.

Kad tas notika? Vecākie arheoloģiskie atradumi zelta vijas jomā Pāvilostā, Ploces purvā, Purciemā, Sārnatē, Vārnu krogā un citur datēti kā 6,5 gadu tūkstošus veci. Tā kā kādreizējā jūras di­bena smiltīs uzreiz dzīvot nevarēja, tad kā visai ticamu zelta vijas veidošanas nobeiguma laiku varētu pieņemt posmu pirms 7,5 gadu tūkstošiem, tās sākumu pirms 8 gadu tūkstošiem.

Bet par to, kā tas noticis, varam tikai minēt. Milzīgais pa­cēlums sastāv no daļām, kuru ģeoloģiskā vienotība ir diskutēja­ma. Rietumu daļā tas izpaužas ziemeļu-dienvidu virziena pacēlu­mā no Palangas līdz Kolkai, austrumu daļā — no Rīgas līdz Pēr- navai tajā pašā virzienā, Abu šo pacēlumu savstarpējie attālumi ir 170 km — skaitlis, kuru šajā darbā pieminam otrajā un septītajā apcirknī. Šos paralēlos pacēlumus vieno trešais — Milžu valnis, kas virzīts ziemeļrietumu-dienvidaustrumu virzienā un virzās no Kolkas uz Rīgu. Šobrīd nav zināma neviena ģeoloģiska vai kos­miska rakstura dabas norise, kas varētu izskaidrot zigzagveida lī­nijas izcelsmi.

Jau minētās paralēlās nērijas Lielupes grīvā — Jūrmalas pus­sala un Sala, kā arī senās kāpas starp vēl senāko jūras lagūnu — Tīreļpurvu un Babītes ezeru liek domāt, ka Milžu vaļņi nav vei­dojušies uzreiz, bet gan vairāku secīgu notikumu gaitā. Par to liek domāt arī nedaudz tālāk aprakstītie atradumi lagūnās. Bet pēdējā posma notikumi varētu būt šādi.

Jūrā, vidēji ap 15 km no toreizējās piekrastes, no simts metru dziļuma sācis uz augšu celties ap 2 km plats valnis. Līdz ar šo valni cēlusies plata josla abpus tā gan uz iekšzemes, gan jūras pusi. Valnim paceļoties virs ūdens, starp to un senāko jūras pie­krasti palika ap 15 km plata bijušo jūras ūdeņu josla. Par to, kā izskatījās piekraste pēc pacelšanās, var spriest, apskatot Kuršu jo­mu, Kuršu nēriju un tām līdzīgus zemes vaļņus jūrā tālāk uz dien­vidiem. Atdalītā jūras ūdeņu josla ar laiku daļēji pārpurvojās.

Mēs nepārzinām dabas norises tik pilnīgi, lai katru veidoju­mu, ko ģeologi nespēj izskaidrot, uzskatītu par apzinīgu būtņu, tostarp milžu vai cilvēku veidotu. Tomēr nav arī pamata šādu ie­spēju pilnīgi izslēgt, jo minēto Milžu vaļņu dabīga izveidošanās neiekļaujas nekādās fizikas vai mehānikas likumsakarībās. Lai cik ari tas skan fantastiski, visticamākais no Milžu vainu rašanās skaid- rojumiem liek domāt par to mākslīgu radīšanu.

Ja šādu veidojumu vajadzētu radīt, uzberot smilšu dambjus jūrā, tad to kopsvars būtu daudzi simti miljardi tonnu. Mūsdienu cilvēcei šādi darbi vēl nav pa spēkam. Bet šeit nebūt nav notikusi tikai smilšu uzbēršana vien. Posmā Ķemcri-Klapkalnciems viegli izsekot, ka, veidojot jau minētā vaļņa pamatu, ievērojami uz aug­šu pacelts ari dolomīta paplāksnis, kura biezums ir vidēji 20— 30 m. Tikai viena paša piekrastes kilometra robežās augšup celti līdz 2 miljardi tonnu dolomīta.

Tāpēc zelta vijas vaļņa pacelšanās nav skaidrojama ne ar saus­zemes celšanos, ne jūras atkāpšanos, ne ar straumju izskalotām smiltīm, lielu meteorītu krišanu vai ar kādu citu mums zināmu dabas norisi vai ģeoloģisku procesu.

Zigzagveida vaļņus nevar skaidrot arī kā zemes pacēlumus pēc lielā apledojuma. Gan upju gultnes, gan nērijas, kas visas pa­grieztas pa labi, liek domāt par ilgstošu, spēcīgu un apzināti virzī­tu darbību.

Izveidotais valnis ir sarežģīta kontūra, kuras dabīgā izveidoša­nās neiekļaujas līdz šim zināmajās dabas procesu likumsakarībās.

Milžu darbi un moderna fizika

Daļa lasītaju, iepazinušies ar šo apcirkni, teiks: "Nu gan par traku! Tas taču nevar būt tāpēc, ka tā nevar būt! Un tas nav iespē- jams!"

Šādi vai ļoti līdzīgi vārdi pēdējos gadu tūkstošos teikti dau­dzas reizes. Tos teica tad, kad izgudroja pirmo buru laivu, pirmās ūdensdzirnavas un pirmo tvaika mašīnu. Franču zinātņu akadē­mija savā laikā izlēma, ka meteorītu krišana no debesīm ir absur­da, jo debesīs akmeņu neesot. Tāpat franču gudrākās galvas no­raidīja tvaikoņa būves projektu, jo dzelzs ūdenī nevarot peldēt.

19. gadsimta vidū zinātnieki "pierādīja", ka vilcieni nedrīk­stot braukt ātrāk par 40 km stundā, jo lielāks ātrums cilvēkus no­galināšot. Līdzīgi "pierādīja" to, ka lidmašīnas ideja noraidāma pašā būtībā, bet vēl 1950. gadā Anglijas zinātnieki pamatoja uz­skatus par to, ka cilvēks nekad nevarēs lidot kosmosā. Šādu faktu uzskaitījumu varētu turpināt vēl ilgi.

1900. gadā Parīzē atklāja 20. gadsimta sākumam veltīto Vis­pasaules zinātnes un tehnikas sasniegumu izstādi. Tās laikā noti­ka plaša, zinātnes attīstībai veltīta konference, kurā piedalījās pa­saules gudrākās galvas. Cienījamie zinātnieki konferences lēmu­mā atzīmēja, ka 20. gadsimts solās būt visai neinteresants, jo visi nozīmīgākie atklājumi jau ir izdarīti. Ja kāds tajā laikā mēģinātu apgalvot, ka nepaies ne simts gadu un cilvēkiem kabatā būs ma­zas kastītes, kas ļaus sazināties ar draugiem un paziņām, kuri atro­das jebkurā citā Zemeslodes vietā un, ka, sēdot savās mājās, varēs sekot notikumiem visās pasaules malās, tad šādu cilvēku nosauk­tu parjukušu.

Šādā noskaņojumā pagāja viss 20. gadsimta pirmais ceturk­snis. Atzīmēsim, ka 1922. gadā ASV, kas tolaik skaitījās tehnis­ki visprogresīvākā zeme, pašas gudrākās galvas ilgi sprieda par to, vai nevajadzētu likvidēt patentu birojus, jo viss jau esot iz­gudrots un pēdējos gadu desmitos neviens būtiski jauns izgud­rojums neesot radīts.

Ne reizi vien nācies dzirdēt to cilvēku iebildumus, kas sevi uzskata par zinātnes aizstāvjiem, ka augstāk minētie fakti runājot preti zinātnieku atklātajiem un izpētītajiem dabas likumiem. At­bilde te ir vienkārša —ja kāds fakts neatbilst kādam likumam, tad vaina meklējama cilvēka izdomātajā likumā. Te jāpiebilst, ka mūs­dienu zinātne apjēguši tikai pavisam nelielu daļu no visiem dabas likumiem. Latvju garamantas un mūsu senču veiktie darbi liek domāt, ka viņi zināja vairāk.

Nav pagājuši pat vēl divi simti gadu kopš tā laika, kad angļu fiziķis M. Faradejs sāka pētīt elektrību, berzējot dzintaru ar vilnas lupatiņu. Toreiz neviens pat nesapņoja par elektrības rūpniecisko ražošanu un tās lietošanas iespējām. Šobrīd jautājumā par dabas spēku izmantošanu mēs esam tādā pat līmenī, kā savā laikā M. Fa­radejs. Būtu smieklīgi noliegt to, kas ir acīmredzams.

Neskaitāmi fakti rāda, ka mūsu tālie senči zināja daudzus tā­dus dabas likumus, par kuriem mūsdienu zinātnei nav pat nojau­tas. Tieši tas viņiem palīdzēja veikt milzu darbus. Mēs nevaram apgalvot, ka milzu darbu veicēji bija milžu augumā, bet to, ka viņi bija gara milži, nevar apšaubīt neviens.

Minējumi. Arī mūsdienās laiku pa laikam pasaulē piedzimst un izaug cilvēki, kuru garums ir 2,4 m vai pat vairāk. Šie cilvēki pārvietojas ar grūtībām, jo ķermeņa spiediens uz mugurkaula le­jas daļas skriemeļiem ir pārāk liels. Viņi nevarēja būt nekādi kal­nu gāzēji, kā to apgalvo teikas. Lai skaidrotu milžu pastāvēšanu un viņu darbus, iespējami vairāki minējumi.

Pirmkārt, uzskats, ka viņi prata vadīt gravitācijas laukus ap sevi.

Iespējams arī, ka tālā senatnē Zemes gravitācijas lauks bija mazāks. Par to liecina milzīgie izmirušie zauri — veikli skrējēji uz divām kājām, kuru svars dažkārt pārsniedza 100 tonnas.

Vēl pastāv trešā iespēja, ka milžu darbus tālajā senatnē veica cita enerģētiska tipa būtnes — Dieva dēli, kas daudzkārt minēti dainās. Bet Saules meitas — priesterienes prata sazināties ar Die­va dēliem.

Sestais apcirknis

Dižā sagša

Lielie zīmējumi

Iezīmējot Latvijas kartē lielākās senču svētvietas un savieno­jot tās ar līnijām, rodas zīmējums, ko varētu pielīdzināt Stāmerie­nas sagšas rakstiem. Par šādu sagšu aušanu vēsta vairākas dainas, piemēram:

Saules meita sagšas auda Vidū gaisa stāvēdama: Metus ņēma tīra zelta Audus tīra sudrabiņa.

FS 958,2816

Katra svētvieta sagšas ornamentā atrodas divu svētvietu līni­ju — metu un audu — krustpunktā. Katras svētvietas attālumi no citām ir stingri noteikti. Šajā grāmatā apskatīsim tikai dažas līni­jas, kuras saistāmas ar Galveno meridiānu. Jāpiebilst, ka svētvietu Dižās sagšas zīmējumi nav tik vienkārši kā Stāmerienas villainē, jo Latviju klāj vairākas svētvietu sistēmas. Katrai no tām bijuši savi uzdevumi.

Popes līnija

Šajā sadaļā apskatīsim vienu no Dižās sagšas ornamenta me­tu līnijām, kas divas reizes šķērso jūru. Saules meita audumu auž un ritina saules gaitas virzienā, t.i., no austrumiem uz rietumiem. Tāpēc metiem atbilst rietumu-austrumu līnijas. Bet lielās līnijas, kas to šķērso pāri visai Baltijai un vēl tālāk, saucamas par audiem.

Sirpjveida kalns. Braucot no Ventspils uz Rīgu, šosejas abās pusēs līdz Usmai ir gandrīz tikai vieni purvi. Tomēr 20 km no Ventspils Rīgas šoseja šķērso pacēlumu — kādu visai īpatnu ze­mes veidojumu, kas virs apkārtējā purvainā līdzenuma paceļas 50 m augstumā. Ģeologi domā, ka tajos aizvēsturiskajos laikos, kad gandrīz viss tagadējais Ventspils rajons vēl bija tikai jūras licis, šī vieta pacēlusies virs ūdens kā sala jau pieminētajā Baltijas ledus ezerā. Tās visai stāvie ziemeļrietumu krasti patiešām šķiet kā viļņu grauzti. Pēdējos gadu tūkstošos uz salas izveidojies Po­pes ciems.

Visai īpatns ir šīs salas apveids, ko varētu salīdzināt ar stipri padilušu Mēness sirpi. Tā rādiuss ir ap 1,7 km, kas atbilst vienai tūkstošai daļai no Mēness rādiusa. Sirpja centrs meklējams ap 0,7 km dienvidos no Popes kapiem. Šīs salas apveidu var salīdzi­nāt arī ar vēju sapūstu parabolisku kāpu.

Pope ir mežu vidū, tāpēc grūti atrast vietu, no kuras varētu apskatīt šo salu kopumā. Šķiet vienīgā vieta, no kurienes, kaut aptuveni, iespējams vērot augšup pacelto salu, ir Jaunmuiža aus­trumos no Popes.

Tā Popes sirpis skatās uz ziemeļrietumiem, uz jūras krastu pie Ovišiem, kas arī veido līdzīgu loku. Tāpat uz Ovišiem lido arī iedomātā milzu spāre, kuras spārnus veido Spāres ezeri. Un vēl bez tam uz ziemeļrietumiem raugās Dundagas pacēluma augstā­kā daļa — Slīteres Zilo kalnu pusloks. Vēl pieminam šīs vietas tāpēc, lai norādītu, ka Popes salas apveids un sirpja virziens nav nejauši, bet izsaka kādu vairākkārt sastopamu likumību Kurze­mes pussalā.

Popes salas sirpja centrālā daļa ir arī pati augstākā vieta. To veido ap 0,1 km plats un 0,6 km garš pacēlums ar visumā nolaide­nām malām, ja neskaita kraujo sirpja rietumu malu. Šī paugura garenass virzīta ziemeļrietumu-dienvidaustrumu virzienā. Bet sirp­ja ragi, kas atrodas pa labi un pa kreisi no ši paugura, salīdzinoši lēzeni nolaižas apkārtējā līdzenumā.

Tās Popes salas daļas apjoms, kas paceļas virs apkārtējā lī­dzenuma, vērtējams ap 30 miljoniem kubikmetru. Šodien ne tikai grūti, bet pat neiespējami iedomāties un modelēt tādu ģeoloģisko procesu, kas būtu varējis radīt šo milzu sirpi, kā mēdz teikt, dabī­gā ceļā.

Vēl jāatzīmē, ka Popē atrodami vairāki sīkāki reljefa veidoju­mi, kuru mākslīgā izcelsme ir neapšaubāma, piemēram, terasētās noejas no pilskalna un terases muižas parkā.

Kalns padodas enerģētiskai ieskaņošanai. Tā, piemēram, ja pavasarī Popei iet pāri pirmais pērkona lietus, tad negaisi te plosās līdz vēlam rudenim. Parkā daudz zibens skartu koku. Bet, ja pir­mais negaiss iet garām, var gadīties, ka visu vasaru nenolīst ne pilīte.

Raugoties pāri mežiem uz ziemeļrietumiem, t.i., uz jūras pu­si, vienmēr redzama zila migla.

Jau vairākkārt minējām par Popes kalna saistību ar ziemeļrie­tumu virzienu, kur noriet Saule Jāņu vakarā. Tas norāda uz Jāņu nakts rituālu vietu. Latvju garamantas stāsta par Jāņu nakts gājie­niem. Iespējams jau minētās noejas bija vieta, kur sākās un arī beidzās šādi gājieni apkārt visam Popes sirpim.

Neparastais kalns savā laikā bijis visa novada garīgais centrs. Vēl šodien tas atstāj spēcīgu iespaidu.

Teikas un nostāsti. "Senos laikos tur, kur tagad Popes pils­kalns, bijusi senā latviešu pils. Pils apburta un nogrimusi zem kal­na. Vēl ilgi pēc tam uz kalna varējuši saskatīt divas ar zāli aizau­gušas bedres. Tās bijušas pils skursteņu vietas. Barons licis pili atrakt. Bet cik strādnieki pa dienu atrakuši, tik divi melni suņi pa nakti aizbēruši."

Tāpat kā citas, arī šī teika ar mums runā simbolu valodā. Pils vai klostera nogrimšana nozīmē, ka zudušas senās zināšanas un dzīves kārtība. Bet, ja vien zina īstos vārdus, pils var atkal celties augšup. Zināšanas un dzīvesziņu var atjaunot, un tad arī radīsies īstie vārdi.

Pēdējais Popes barons Bērs bijis lāga vīrs, bet viņa pārvald­nieks Renne — nežēlīgs un cietsirdīgs. No tā laika šajā apkārtnē daudzus suņus sauc par Reņiem.

"Kad nomiris iepriekšējais barons, šķirstu ar nelaiķi novieto­juši medību pilī un sulaiņiem vajadzējis aizgājēju vāķēt. Naktī pirms bērēm ārā sacēlies negants viesulis. Kaut arī telpā nebijusi manā­ma ne vēsmiņa, pēkšņi nodzisušās visas sveces. Kad vēlāk tās pašas no sevis atkal iedegušās, barona šķirsts bijis tukšs. Cita pa­doma nezinādami, sulaiņi šķirstu aiznaglojuši un tā arī tukšu ap­glabājuši."

Tur, kur pilskalns, kādreiz bijis sieviešu klosteris. No turienes apakšzemes eja vedusi uz muižas ēku. Vēl Pilskalnu māju vecais saimnieks Jēgers zinājis rādīt, kur caur viņa mājas pagalmu gājusi šī apakšzemes eja.

"Pa to Popes muižas puiši gājuši pie mūķenēm. Tad vienu nakti, kad visi sēdējuši pie labi klātiem galdiem, ēduši un dzēruši, sacēlies negants viesulis un klosteris nogrimis. Palicis tikai skur­stenis. Ja tajā ieskatoties, varot redzēt dzīrotājus. Ja iemetot akme­ni, ilgi dzirdama skaņa, bet, ja ielaižot pīli, tā izpeldot muižas dīķī."

"Kad muižu cēluši, vajadzējis daudz strādnieku. Lai zinātu, vai visi atnākuši, katram vīram vajadzējis traukā iemest pupu. Ja trauks nebijis pilns, tūdaļ kļuvis skaidrs, ka nav sanācis viss vaja­dzīgais skaits, un meklējuši, kura trūkst."

Popes pilskalns.

Popes sirpjveidīgais kalns ir ļoti neparasts veidojums. Mūsu senčiem tā bijusi svēta vieta. Tās centrs atrodas kalna augstākajā daļā. Pēdējos gadu simtos tur apbedīti vietējie baroni. Blakus kapiem mežu vērošanas un sakaru torņi. Diemžēl kā arheoloģijas piemineklis aizsargāts tikai pilskalns. Tas izvei­dots visai īpatnā vietā — nevis kalna augstākajā daļā, bet gan tā nogāzē, ap 100 m rietumos no kapiem. Tomēr arī šo pilskalnu nevar uzlūkot tikai par aizsargātu vietu Popes aizstāvjiem, tāpēc pakavēsimies pie šīs īpatnās vietas ilgāk.

Kalna augstākā vieta paceļas 75 m virs jūras līmeņa un ap 50 m virs apkārtējā līdzenuma. Rietumu nogāze stāva, ap 25 m augsta. Kalna ziemeļu malā vairāki, neapšaubāmi mākslīgi dari- nāti veidojumi. Tās ir terases, kas līdzinās milzīgiem pakāpieniem..

Pilskalns izveidots kraujas malā. Tas aizņem 40 x 60 m ar ap 2 m platu vaļņveida noeju ieslīpi uz ziemeļrietumiem. Iespējams, pa to gāja priesteri Ziemassvētku saullēktā un Jāņu vakara saul­rietā.

Pilskalns atrodas divu enerģētisko līniju krustpunktā. Viena paugura ass orientēta ziemeļrietumu-dienvidaustrumu virzienā. Tā iezīmē jau minēto Saules rieta virzienu Jāņos. Otru līniju ziemeļ- austrumu-dienvidrietumu virzienā, t.i., perpendikulāri pirmajai, iezī­mē skaņu kanāls caur estrādi uz muižas dīķiem. Skatoties no pils­kalna, te lēc Saule Jāņu rītā.

Ko nozīmē Popes vārds? Pope ir plašas apkārtnes augstākā vieta, bet tāda tā bijusi, ne tikai fiziskā, bet arī garīgā nozīmē. Tāda pati nozīme vārdam Pope bijusi ne tikai mūsu, bet arī dau­dzās citās zemēs. Lai gan pati Pope Latvijā un visā pasaulē ir vienīgā vieta ar tādu nosaukumu, tomēr no šī vārda saknes atvasi­nāto vietvārdu ir daudz ne tikai pie mums, bet arī visā pasaulē, īpaši bieži to tos sastopam ezeru nosaukumos

Latviešu konversācijas vārdnīcā vārdam pope ir daudz skaid­rojumu. Kurzemē ar to apzīmē purvu ar ciņiem, staignu, dumbrai- nu vietu. Pope vai popis ir arī cinis, sūnains pauguriņš purvā. Amat­nieki šo vārdu lieto mīkstu, popētu mēbeļu apzīmēšanai. Vēl ir daži citi līdzīgi vārdi:

popenis — pāri ezera malai pāraugusi līgana pļava; popa zeme — nosusināta purva zeme, dumbraina zeme; popiena, popiens — purvs; popējs — staigna, dumbraina vieta; popains — purvains, nelīdzens, ciņains. Citu zemju Popes. Kā redzam, latviešu valodā Popes vār­dam ir visai piezemēta nozīme. Toties citur pasaulē ar šo vārdu izsaka augstas garīgās vērtības. Salīdzināsim šīs vietas vārdu ar Meksikas lielā vulkāna Popokatepetla (5452 m vjl.) vārdu. Tāpat vairākus tukstošus kilometru uz dienvidiem, Bolīvijā atrodas Po- po ezers. Popo ir viens no lielākajiem augstieņu ezeriem pasaulē. Tā platība ir 2530 km2 — tātad lielāka par visu Ventspils rajonu.

Iespējams, ka Popes vārds cēlies no Urālu somugriem, kas ar vārdu pup ap/.imēja gan savu dievību, gan ar to saistītos akmens stabus. Arī polinēziešu dievība Popa nozīmē "pamats", "akmens".

Skitiem bija dievība Popai. Kopā ar sievu Api viņi ieņēma ļoti augstu vielu skitu dievību panteonā. Popai pielīdzināms grieķu augstākai dievībai Zevam. Rietumslāviem bijusi sena dievība — Popela. Jau vēlāk, reizē ar kristietību, radās slāvu priesteru vārds pops un katoļu baznīcas augstākās amatpersonas nosaukumspa- pa jeb pāvests.

Nule minētās sakarības izskaidro arī Apekalna (Alūksnes raj.) vārdu.

Cik Latvijā ir Popes? Latvijā ir daudz Popei līdzīgu viet­vārdu. Mēs nedaudz pie tiem pakavēsimies, jo tālākajā gaitā šo vārdu jēgai var būt sava nozīme.

Netālu no Kuldīgas pie Ventspils ceļa ir Popāņu mežniecība. Abrenes novadā atrodas Popava un Popureva. Vēl Latgalē, Lu­dzas rajonā, austrumos no Rundēniem ir mazā Popsuiķu sādžiņa, bet Viļānos, pagasta ziemeļu daļā bija Popovas ciematiņš.

Atgriežamies Kurzemē. Pie senā Popervāles-Talsu ccļa, Sas- makas ezera dienvidu galā, Popragā, bijusi sena svētvieta. Netālu no tās aug interesanta liepa ar 24 stumbriem.

Poprags atrodas šaurā un garā Sasmakas ezera galā. Jāatzī­mē, ka nekādu zemes ragu te ieraudzīt nevar. Bet pats ezers gan ir kā rags, un šī ezera raga gala apzīmēšanai Popraga vārds ir īstajā vietā. Vai tik ūdens klajumam senāk nav bijis Popezera vārds? Bet šī paša, tagad Sasmakas, ezera ziemeļu gals ir visai tuvu jau pieminētajai Popervālei. Tā iezīmē seno jūras krastu, bet ceļa brau­cējam tā liekas kā valnis (angliski — wall, mūsu vietvārdos — valle, šeit vāle). Tādā gadījumā, vārdu Popervāle varētu tulkot — "valnis pie Popes ezera".

Bet vārdu Pope varētu tulkot arī tā — "kalns, kas izcēlies no purva". Paliek jautājums — kāpēc un tieši šajā vietā? Kā tālāk redzēsim, šī vieta nepavisam nav nejauša.

Popes līnija.

Popes kalns atrodas uz ziemeļu platuma 57°24' paralēles.

Domās virzoties pa karti uz austrumiem, pēc 43 km nokļūs­tam vietā ar līdzīgu vārdu —jau minētajā Popervālē. Popes kalna austrumu pakājē, t.i. uz tās pašas rietumu-austrumu līnijas, jeb pre­cīzi uz tās pašas 57°24' paralēles atrodas arī 1771. gadā celtā Po­pes baznīca. Dodoties tālāk uz austrumiem, tieši uz šīs paralēles atrodas 1793. gadā celtā Arlavas baznīca. Zinot, ka līdz 19. gad­simta vidum kristīgo baznīcas mūsu zemē cēla tieši uz senču svēt­vietām, var droši teikt, ka tā nav sagadīšanās.

Tagad ar labas kartes palīdzību paceļosim pa nule minēto ģeo­grāfisko paralēli, ko nosauksim par Popes līniju. Ja domās šķērso­jam visu Kurzemes pussalu un tālāk arī Rīgas līci, tad izrādās, ka šī paralēle ir vienīgā, uz kuras Kurzemes pussalas platums ir vie-

6. att. Popes līnija

nāds ar Rīgas līča platumu. Kurzemes pussalu un Rīgas līča dien­vidu daļu var uzskatīt kā vilni, kur pussala veido viļņa pozitīvo, līcis — negatīvo daļu. Izrādās, ka šim vilnim var atrast materiāla rakstura izpausmes gan uz rietumiem, gan arī uz austrumiem. Kur­zemes pussalas un Rīgas līča Latvijas piekrastes veidotā viļņa ga­rums ir 170 km. Tieši tāds pats ir attālums no Kurzemes līdz Got- landei.

Ja pa Popes līniju dodamies rietumu virzienā pāri Baltijas jū­rai, tad, veicot tik lielu attālumu, kas ir līdzīgs Kurzemes pussalas un Rīgas līča platuma summai, nonākam tieši Gotlandes salas aug­stākajā punktā — Tora kalnā. Tā ir senas skandināvu dievības — Tora svētvieta. Tā apzīmē pilnā viļņa garumu.

Ar 170 km garu vilni sastopamies arī otrajā un septītajā apcir­knī, apskatot seno svētvietu sistēmas. Tas iezīmē superīsviļņu sta­rojumu ap Pokaiņu svētvietu. Uz tā paša meridiāna, uz kura atro­das Pokaiņi, viens no otra 170 km attālu atrodas senās Apollona un Asklēpija svētvietas Grieķijā. Pa šo pašu meridiānu 170 km no Pokaiņiem uz dienvidiem ir Nemunas upe. Var nosaukt vēl citus piemērus, bet jau no minētajiem ir skaidrs, ka tālā senatnē radīto svētvietu savstarpējie attālumi atbilst Pokaiņu starojuma rādiusam, kuru 20. gadsimta 70. gados uzzināja zinātnieki, fotografējot Ze­mi no kosmosa superīsviļņu diapazonā.

Mūsu minētie lielumi — Pope-Popervāle — 43 km un Lielā viļņa garums 170 km un tā pusvilnis — Kurzemes pussala, t.i., Rīgas līča platums, uz Popes līnijas mērots senās mērvienībās — zviedru jūdzēs. Tās garums 10,7 km. Pilns viļņa garums ir 16, pusvilna — 8, viļņa ceturtdaļas — 4 zviedru jūdzes. Šī mērvienī­ba ietilpst seno kosmisko mēru sistēmā.

Duntes mīkla. Dodamies pa Popes līniju tālāk uz austrumiem. Rīgas līča Vidzemes daļā līnija iet caur Dunti. Domājams, ka šeit bijusi sena svētvieta. Viduslaikos tās vietā ierīkota muižiņa, kas līdz mūsdienām gan nav saglabājusies. Duntes vārds nāk no so­mugru vārda tont — "rēgs", "spoks", "parādība". Bet cits ļoti lī­dzīgs somugru vārds tontt ir tulkojams kā rūķītis. Te nav pretrunu, jo rūķītis taču nav fiziska būtne, bet gan parādība. Senskandināvu sāgās rūķīši kala ieročus augstākai dievībai Toram. Tādejādi Dun­tes vārds varētu būt saistīts ar Tora vārdu. Atcerēsimies Tora kalnu Gotlandē, kas atrodas tieši uz šīs līnijas. Sagadīšanās? Diez vai.

Gan uz ziemeļiem, gan arī dienvidiem no bijušās Duntes mui­žas ir itin jaukas vietas. Vai esat padomājuši, kāpēc gan Dunte atrodas tieši tur, kur tā ir, nevis kaut kur citur? Iemesls ir tikai viens — tāltālie senči ļoti labi zināja, kurā vietā Popes līnija krus­to seno krasta līniju. Un vēl kāda Duntes un Tora vārdu saistība. 8 km aiz Duntes uz austrumiem Popes līnija šķērso Aģes upes pieteku Toru, kuras tuvumā ir Kalntoru mājas. To vārds norāda uz Tora svētvietu. Vēl tuvumā ir dzelzsceļa stacija Inte. Tās nosau­kums ņemts no tuvējo māju vārda, kas savukārt saistāms ar seno Saules vārdu Inti. Neizslēgsim iespēju, ka šis vārds saistīts ar jau minēto Indra vārdu. Tātad šeit varēja būt sena Saules svētvieta. Ar lielu pārliecību var apgalvot, ka tā nevar būt tikai sagadīšanās.

Zvejnieku un jūrnieku vidū Duntei nav laba slava. Jūrā iepre­tim Duntei laiku pa laikam sākas negaidītas un neviena nepare­dzētas vētras, kas prasa cilvēku dzīvības. Varbūt ka enerģētisko līniju krustpunkti prasa papildu uzmanību un aprūpi, ko mūsdie­nās cilvēki aizmirsuši..

Dodoties vēl tālāk pa Popes līniju uz austrumiem, pēc mums jau zināmā pusvilna attāluma — astoņām zviedru jūdzēm — no­nākam pavisam īpatnējā kalnā pie Smiltenes, kuru tagad dēvē par Cērtenes pilskalnu.

Cērtenes pilskalns

atrodas uz tās pašas 57°24' paralēles. Tā atrašanās vieta, mērot no Duntes, atbilst jau pazīstamajam astoņu zviedru jūdžu ritmam.

Cērtenes pilskalns ir mākslīgi veidots. Tas ir viens no mūsu senajiem dubultsvētkalniem. Interesantākā ir ziemeļu daļa. Tās ga­rums ap 150 m, platums 50 m, augstums ap 15 m. Nogāzes ir pārāk stāvas, lai tās uzskatītu par dabīgām. Ziemeļu nogāzē re­dzamas triju terašu pēdas. Zemes darbu apjoms vērtējams ap 150 tūkstošiem tonnu.

Cērtenes senajam dubultsvētkalnam ir arī vairākas citas tālās saistības. Tieši dienvidos, mūsdienu mērvienībās 30 km no tā, at­

rodas citas, ļoti ievērojamas senu svētvietu kopas centrs. Tas ir Zosens, tagad Zosēni. Tā ir atsevišķa apskata vērta sistēma, bet šajā darbā pie tās nekavēsimies.

Cērtenes dubultsvētkalna ziemeļu daļu grūti iedomāties citā­di, kā senu rituālu vietu Jāņu svinīgajiem pasākumiem (ceremoni­jām). Nav jābūt diez kādam seno kara lietu speciālistam, lai sa­prastu, ka dubultsvētkalna valnis ir pārāk tuvs dienvidu daļai, ku­ru sauc par pilskalnu. Tādējādi ziemeļu kalns nekādi nevarēja no­derēt pils aizstāvēšanai. Tas, ka šeit un tāpat arī daudzos citos sen­ču svētkalnos uzbūvēts militārs objekts, jāvērtē kā posta laika darbs, bet tas vēl nemazina senatnes dižumu.

Vēl padomāsim, kāpēc gan tāltālu senatnē tika veikts tik mil­zīgs zemes darbu apjomu. Toreiz vēl Smiltene nebija pilsēta, pat

7. att. Svetvietu sasaistes Kurzemē

nc miests un muiža. Te gan gāja garām sensens ceļš: Cēsis-Rau- na-Cērtene-Grundzāle-Apekalns-Lielais Munameģis vai arī Pe- čori, bet diez vai tirdzniecības apjomi bija tik lieli, lai būvētu tik lielu svētkalnu. Tātad šī kalna būvētājiem bija kāds cits uzdevums. Tālie senči, kas dzīvoja ap Cērtcni un svētvietu sistēmā ap to, labi zināja, ko viņi dara, kāpēc dara, un zināja arī to, tieši kas kurā vietā jābūvē.

Pēdējos gados ap Cērteni atklāts seno svētvietu loks. Tā rādi­uss ap 15 km. Šajā lokā ir daudz objektu, kuru vecums vērtējams daudzos gadu tūkstošos. Tostarp jāmin 1998. gadā atrastais Emīlu bļodakmens. Tā vidējais diametrs 3 m. Viegli ovālais apveids ir precīzi viena simtmiljardā daļa no Zemes orbītas ap Sauli (300 mil­joni km). Ovālais apveids atbilst Zemes orbītas saspiedumam. Bļodakmens nebūt nav vienīgais īpaši apstrādātais akmens, kura izmēri atbilst decimāldaļai no kāda kosmiskā lieluma. Smiltenes apkārtnē zeme samērā neauglīga, tāpēc iedzīvotāju blīvums ne­liels. Tomēr svētvietu loks ap Smilteni vienlaikus varēja uzņemt daudzus tūkstošus cilvēku, kas simtām reižu pārsniedza šī novada seno iedzīvotāju skaitu. Visu šo sistēmu kopumā varam vērtēt ti­kai kā vienu no senbaltu civilizācijas centriem. Atliek secināt, ka šīs vietas bija paredzētas lielam svētceļnieku skaitam. Jau minēto attālumu līdz Zosēniem var izteikt ar citām senajām mērvienī­bām — četrām krievu (lasi — krīvu) jūdzēm (7,5 km).

Jāsaka, ka Cērtene senatnē bijusi ievērojams un nozīmīgs pla­šas apkārtnes centrs. Šeit iedomāto svētvietu sagšas metu diegu šķērso trīs audu līnijas. Tas būtu: Munameģis-Cērtene-Pokaiņi; Trikāta-Cērtene-Ranka un Piebalga-Cērtcnc-Saule (pie Valkas). Vietvārdu Cērtene varētu tulkot, ņemot par pamatu somugru vār­du tsaori — "valdnieks". No šī vārda radies krievu cars, nevis otrādi. Tātad Cērtene varētu būt "valdnieka dēla vieta". Tā uz Popes līnijas, sākot no rietumiem, bija dievības Tora vieta, svēt- nieka vieta — Pope un austrumu daļā — valdnieka vieta. Šī sais­tība ir loģiska. Bet varbūt jāskatās vēl tālāk. Ap 0,5 km uz zieme­ļiem no Cērtenes pilskalna atrodas lielas, mākslīgi veidotas bed­res. Nostāsti, kas vijas ap tām, liek domāt, ka bedrēm bijusi kāda zintnieciska nozīme. Bet tā jau ir cita, ar kosmiskiem noslēpu­miem saistīta sistēma.

Upju grīvas un svētvietu līnijas. Upju iztekas no ezeriem, bet vēl jo vairāk upju grīvas, senatnē bija svētas vietas. Dainas vēsta, ka vietā, kur upe ienes jūrā mirušo dvēseles, notiek to pār- atdzimšana (tuvāk sk. piekto apcirknī). Tāpēc Latvijas lielāko upju grīvas sakrīt ar svētvietu līnijām. Tā, piemēram, Popes līnija Bal­tijas juras Kurzemes krastu šķērso tieši tajā vietā, kur jūrā ietek Venta. Līdzīgi Zosēnu līnija iziet uz Rīgas jūras līča krastu tieši tur, kur ietek Gauja. Savukārt Salacas grīvas vieta saistāma ar Lielā Munamcģa-Kolkas-Skagcna raga (Dānija) līniju. Tāpat nozīmī­gas ir Sakas un citu upju ietekas.

Dažkārt šķiet, ka nevis svētvietas pielāgotas upju grīvām, bet gan otrādi. Tā, piemēram, nav saprotams, kāpēc Venta pēc savie­nošanās ar Abavu nav šķērsojusi nelielo zemieni iepretī Sārnatei, pa kuru tek Užava. Ventu no šīs zemienes — bijušā jūras dibena atdala ģeoloģiski samērā neliels zemes valnis, vietām tikai pāris kilometru platumā. Lai gan pieņēmums, ka 30 km garo valni Ven­tas ūdeņu ievadīšanai jūrā iepriekš paredzētā vietā tieši caur minē­to Popes līniju veidojušas apzinīgas būtnes skan visai pārdroši, tomēr tas ir ticamāks, nekā nejauša sagadīšanās.

Lielās mīklas. Svētvietu līnijas turpinās arī jūrā un šķērso salas. Tāpēc jādomā, kāpēc viena vai otra sala atrodas tieši tur, kur tā radusies un kāpēc tā radusies.

Gotlandes sala ir samērā jauna, tā radusies vai radīta pēc le­dus laikmeta. Salas vārds, ticamākais, tulkojams kā Dieva (radītā) sala. Arī tas vedina uz domām par tās radīšanu. Tā aizņem 2960 km2 un ir tikpat liela kā viss Ventspils rajons. Gotu cilts vārds nācis no salas vārda, nevis otrādi. Vēl tagad nav saprotams, kāpēc tā izcēlusies no jūras tieši tur, kur tas ir noticis, un kāpēc tās augstākais punkts —Tora kalns atrodas tieši uz Popes līnijas, pre­cīzi tajā vietā, kas izsaka līnijas viļņa garumu.

Mēģināsim no šīs salas novērtēt Popes līnijas galvenās vietas. Skatoties no Gotlandes Tora kalna, uz Popes līnijas austrumu gala atrodas:

Kurzemes lielākās upes — Ventas grīva;

Vienīgais pacēlums plašā apkārtnē — Popes kalns un baznī­ca tā pakājē;

Sena svētvieta (bija svētezers) Pesteli, kas saistāms ar angļu the best — "vislabākais", kā ari pestīt, pestītājs. Šie vārdi saistāmi ar makroķeltu valdīšanas laiku.

Popcrvāles jeb Arlavas baznīca, Dunte, četru svētlīniju krus­tošanās vieta Cērtenes dubultsvētkalnā — visas šīs vietas atrodas precīzi uz vienas 57°24' ģeogrāfiskā ziemeļu platuma paralēles. Tā šķērso Kurzemes pussalu un Rīgas jūras līci tieši tajā vienīgajā šķēluma vietā, kur abu šo vietu platums ir vienāds. Savukārt attā­lumi starp tām pakļauti noteiktai ritmikai, ko nosaka sena mērvie­nība — zviedru jūdze.

Dabā, tāpat kā mūsu dzīvē, daudz kas var sagadīties reizi, divas, trīs. Bet te jau kopā ir deviņas sagadīšanās, tātad jārunā par likumsakarību. Bet, ņemot vēl vērā to, ka attālumi starp šīm vie­tām ir noteikti ar vienotu mērvienību, jārunā par divreiz deviņām brīnumainām sakritībām. Var jau dzīvē kādreiz kaut kas arī saga­dīties, bet te šo sagadīšanos ir stipri par daudz.

Jebkura no šeit minētajām vietām pati par sevi nav nekāds brīnums. Jo, kas gan tur sevišķs, ja no jūras izceļas sala? Nav arī nekāds brīnums, ja kādā vietā, teiksim Popē, paceļas kalns. Jau rakstījām, ka Popes izveidošanās jāvērtē saistībā ar paša vārda tulkojumu — t.i., izaugums no purva. Pope atgādina milzu kāpu, bet tā tomēr nav smilšu kāpa. Pope drīzāk salīdzināma ar Dunda­gas pacēlumu.

Interesenti var uzlikt lineālu uz Baltijas kartes tā, lai lineāla mala skartu Popi un Dundagas pacēluma augstākās daļas — Slī- teres Zilo kalnu līnijas ģcomelrisko centru —Aučus ( salīdziniet ar angļu out). Šīs līnijas turpinājums dienvidu virzienā iet caur Užavu, ziemeļu virzienā tā šķērso Roņu salu un Igaunijas krastu. Šajā līnijā Užava-Pope-Auči-Latvijas krasti-Roņu sala-Igaunijas krasti katrs viegli atradīs savstarpējo attālumu ritmiku. Tas liecina, ka Popes līnija ir izvērsta milzu zīmējumā ne tikai caur Cērteni, bet arī citos punktos.

Iepriekšējā apcirkni jau stāstījām par vairākām lielām zemes svārstībām pēc ledus laikmeta.

Esam nonākuši pie lielas mīklas, kuru šodien atminēt vēl nav iespējams. Bet tas nenozīmē, ka nedrīkstam mēģināt minēt. Patie­sībā jau daba nav mīklu, ir tikai cilvēku neizpratne un nevēlēša­nās domāt, meklēt un izprast. Lai arī cik skeptiski vērtētu ar Popi saistītās mīklas, tās tomēr iekļaujamas lielo, ļoti nozīmīgo senat­nes dižo darbu skaitā.

Dižo darbu noslēpumi. Mēģināsim vērtēt Popes līnijas kop­sakarības, lai varētu spriest par tās veidotājiem.

Četrās vietās uz Popes līnijas ir redzams cilvēku roku darbs. Un tas būtu: Popes baznīca (1771); Popervāles jeb Ārlavas baznī­ca (1793); Duntes muiža; Cērtenes dubultsvētkalnu terases u.c. cilvēku veidojumi.

Neapstrīdami, ka abas baznīcas, līdzīgi kā daudzas citas, cel­tas senču svētvietu vietās. Citādi nevar izskaidrot to, ka baznīcas nav celtas pašos augstākajos punktos, bet būvētas tieši tur, kur iet Popes līnija. Attālums starp abām baznīcu vietām, t.i., senajām svētvietām, ir četras jau minētās zviedru jūdzes. Šis attālums ir tieši puse no Kurzemes pussalas platuma. Vai atkal sagadīšanās? Jāpiemin vēl viena sagadīšanās — tieši vidū starp tām atrodas jau minētie Pesteļi. Tātad no Pesteļiem līdz Popes baznīcai ir 2 jūdzes un tieši tikpat tālu līdz Ārlavas baznīcai Popervālē. Kā varēja se­nie cilvēki šajā mežainajā un purvainajā apvidu precīzi atrast tās vietas, kur ierīkot minētos objektus? Tas nav izdarāms bez labām kartēm un instrumentiem. Bet mūsu zemē šādas iespējas radās tikai 19. un 20. gadsimtu mijā.

Bet tieši divreiz lielāks attālums, t.i., 8 zviedru jūdzes ir: Kur­zemes pussalas platums uz Popes līnijas; Rīgas līča platums uz šīs līnijas; attālums no Duntes līdz Cērtenei. Un vēl, precīzi divas reizes lielāks attālums ir no Ventas grīvas līdz Tora kalnam Got- landē. To, ka senie cilvēki zināja šīs likumsakarības, pierāda arī mūsu zemē agrāk lietotā mērvienība zviedru jūdze — 10,688 km. Daudzviet minētie 170 km labi atbilst 16 šādām jūdzēm un kļūda ir mazāka par Bet jau minētais attālums no Popes baznīcas līdz Ārlavas baznīcai Popervālē atbilst 4 jūdzēm.

Vēl piebildīsim, ka šī nav vienīgā senā mērvienība, bet Popes līnija pakārtota tieši zviedru jūdzei.

Atgriežamies pie Tora kalna Gotlandē. Tā vieta uz šīs līnijas ir gan pārāk precīza, gan pārāk labi atbilst daudzām citām seno svētvietu līniju savstarpējām saistībām, lai varētu runāt par saga­dīšanos.

Daudz kas var sagadīties, bet šī ritmika ir pārāk precīza, lai to nosauktu par dabas spēku izpausmi vai rotaļu. Tajā pašā laikā To­ra kalns Gotlandē ir pārāk grandiozs, lai to uzdrošinātos dēvēt par cilvēku roku darbu. Pagaidām pieņemsim, ka tā ir mīkla, vēl viens no nenovērtētiem pasaules brīnumiem. Gan Tora kalns, gan Po­pes kalns, gan Popcrvāle ir šī brīnuma sastāvdaļas, bet tās nebūt nav vēl visas.

Mēs šeit galvenokārt pieskārāmies diviem jautājumiem — pal­senajām kartēm un senajām zemes mērīšanas iespējām. Bet bez abām šīm paliek vēl trešā un visgrūtākā mīkla — kā un kas izcēla no zemes Popes kalnu vai Gotlandes salu, turklāt īstajā vietā? Sav­starpēji salīdzinot, Ventas iegrožošana jau ir tīrais sīkums, tikai 600 miljoni m3 zemes darbu, t.i., 300 lielās Ēģiptes piramīdas ap­jomu. Tas viss skan neticami, bet miljons reižu neticamāk būtu teikt, ka viss aprakstītais ir tikai netīša 18 kārtīga sagadīšanās.

Objektu novietojums uz Popes līnijas ir pārāk precīzs, lai to varētu veidot dabas procesi. Dažādu fizikālu, ģeoloģisku un ener­ģētisku blakus faktoru dēļ dabas ritmika nevar būt tik precīza. Bet, no otras puses, darbi ir pārāk lieli, lai tos veiktu cilvēki.

Daba var radīt brīnumus, bet arī tai ir savu iespēju robežas. Pope un objekti uz tās līnijas drīzāk uzskatāmi par mums nezinā­mu, apzinīgu būtņu veidotu brīnumu. Bet, ja šīs vietas rašanās tiešām būtu sagadīšanās, tad tas būtu vēl lielāks brīnums.

Lai cik ari šīs ziņas šķiet pārsteidzošas, tomēr Popes līnija nebūt nav vienīgā seno svētvietu līnija. Dažas līnijas šķērso ne tikai Latviju, bet pat visu Eiropu, atsevišķas pat visu pasauli. Šīs līnijas ir svētvietu sagšas pamatnes. Visu Latviju klāj vairākas svēt­vietu sagšas, kas liecina par ļoti senām un neticami augstām sen­ču zināšanām. Audēji zina, ka auduma rakstus veido gan meti, gan audi. Tas pilnībā attiecas arī uz dižo svētvietu sagšu pāri Lat­vijai. Protams, Popes līnija tajā nebūt nav vienīgais metu diegs. No fizikālā viedokļa šī līnija pielīdzināma vibrējošai stīgai. Citas stīgas iet pāri Burtniekiem, Kolkas ragam, Valmieras Zilajam kal­nam, Pāvilostai, jau iznīcinātajam Liepājas Saules muižas Saules akmenim un citām dižām vietām. Par dažām līnijām autors rakstī­jis enciklopēdiskajā izdevumā "Kurzeme". Šo līniju lielajos mez­glu punktos senči ierīkojuši daudzas svētvietas. Lai veidotu tik sarežģītu sistēmu kopu, kas būtu saskaņota ar Latvijas zemes pau­guriem, upju gultnēm un jūras krastu, vajadzētu ilgu mūsdienu lieljaudas datoru darbu. Ikviens svētvietu plānojums ir viens no izciliem senču augstā intelekta pierādījumiem.

Kangaru trejžuburis

Vairākās vietās Latvijā atrodamas pauguru kopas, kas veido milzīgas zīmju sistēmas. Viena no ērtāk pieejamām atrodas starp Ogri un Siguldu. Tā aizņem vairāk kā 30 x 20 km lielu laukumu un sastāv no trim daļām. Pirmajā tuvinājumā tās visas raksturoja­mas kā gari uzbērumi, kuru augstums vietām līdz 30 m, vidējais platums augšdaļā pirms postīšanas bijis ap 10 m. Šīs daļas salīdzi­nāmas ar līnijām, bet bez tām ir ari vairākas paugurainas vietas — kalni, kā arī laivas veida iedobes. Par šīm vietām ir neparasti daudz teiku; tās stāsta, ka šos veidojumus esot uzbēris milzis.

Visas trīs daļas atveido it kā milzu bultu, kuras smaile vērsta uz rietumiem, pret Daugavas senāko ieteku Rīgas līcī pie Vecā­kiem.

Sistēmas ziemeļu daļa — Mazie jeb Allažu Kangari ir divu grēdu kopums. Ziemeļu daļas — Lakangara austrumu gals pa­griežas uz ziemeļiem. Starp ziemeļu un dienvidu daļu ir divas lie­las laivas veida iedobes. Šī līnija, kuras garums ap 20 km, sākas

no Podkājas un turpinās līdz Allažmuižai. Tās centrālās daļas ga­rums ap 5 km. Centrālais kalns pēdējos gadu desmitos norakts grantī. Pirms tam nekādi zinātniski pētījumi nav izdarīti.

Sistēmas vidējā daļa ir Lielie Kangari. Tic sākas pie Bajā­riem, beidzas netālu no Suntažiem. Vaļņa garums ap 20 km. Tas ir apmēram viena augstuma uzbērums uz dažāda augstuma pamat­nēm. Lielkangaru purvā, bijušajā ezerā, uzbēruma augstums ir ap 25 m, bet vietās, kur pamatne ceļas augšup — ir tikai ap 0,5 m vai pat tikko samanāms. Pāri Mazajiem un Lielajiem Kangariem iet lielceļi.

Teikā saglabājusies ziņa par to, no kuras vietas ņemta zeme Lielo Kangaru uzbēršanai. Loģiski domājot, šķiet, ka grants un smiltis ņemtas tepat no Lielkangaru purva — bijušā ezera. Bet teika vēsta, ka zeme ņemta no 25 km attālajiem Viskaliem. Tas šo teiku dara daudz ticamāku par ortodoksālās zinātnes uzskatiem, jo norāda šādiem darbiem piemērotu vietu. Jāpiebilst, ka Lielajos Kangaros ir vairākas senčiem nozīmīgajos saules lēktu un rietu virzienos vērstas noejas, tādēļ šo uzbērumu var uzskatīt par vietu lielu pasākumu rīkošanai.

No Lielo Kangaru vaļņa ziemeļu daļas noejas iet ziemeļrietu­mu virzienā — uz saules rietu Jāņos, bet no vaļņa dienvidu daļas uz dienvidaustrumiem — saules lēkta virzienu Ziemassvētkos. Šīs noejas nav uzskatāmas par baļķu ceļiem vai citiem saimniecis­kiem darbiem paredzētām vietām. Ziemeļu daļas līnijas ir it kā dienvidu līniju turpinājums. Vēl jāpiebilst, ka Kangaru nogāzes daudzās vietās ir pārāk stāvas, lai to veidotāji varētu būt bijuši dabas spēki.

Sistēmas dienvidu daļa iet gar Daugavas labo krastu. Tās sākums varētu būt Saulkalnē, beigas Rembatē, sastādot ap 22 km garu posmu. To šķērso Ogres upe. Rietumu daļā — Ogres Zilajos kalnos ir pacēlums un liels paplašinājums, ko dēvē par pilskalnu. Ziemeļos no tā ir arī neliela paralēla grēda. Tām pa vidu iet Tīnū­žu šoseja.

Šīs līnijas austrumu gala — Ogres Kangaru augstākā vieta bija Ķentes kalns, kas norakts granti 20. gadsimta vidū. Tomēr grandiozie darbi, kuru kopapjoms vērtējams ap 8 miljoni kubik­metru, pārsteidz vēl šodien. Mēs varam tikai minēt, kādēļ šie dar­bi veikti.

Iespējams, ka trīs minētās daļas atspoguļo galvenās svētvie­tas gar Daugavas ūdensceļu. Kopējās sistēmas trīs daļas ir trīs Dau­gavas galveno ceļu modelis mērogā 1: 20 000. Tomēr tas ir tikai paša zemākā līmeņa minējums. Daudz ticamāk, ka šeit modelēti debesu atspulgi (sk. sesto apcirkni), kas vieno debesu Daugavu ar šo zemi.

Sistēmā ir arī vairāki cilvēku darināti veidojumi, kas radīti pēc pēdējā ledus laikmeta sakrālām vajadzībām, kā, piemēram, astronomiski nozīmīgos virzienos veidots svētkalns, ko tautā dē­vē par Lielā vīra gultu.

Jāpiebilst, ka ģeoloģiski tos nekādi nevar uzskatīt par pēdējā ledus laikmeta veidojumiem. Nav tāda modeļa — ne matemātis­ka, ne tehniska, kas varētu izskaidrot šo veidojumu rašanos dabis­kā ceļā. Teorētiskās mehānikas, hidraulikas un materiālu pretestī­bas likumi izslēdz iespēju, ka uzbērumus varēja radīt šļūdoņa plai­sās iebirušie oļi un grants.

Nevar uzskatīt par korektu ari citu skaidrojumu, ka minētos rietumu-austrumu virzienā veidotos uzbērumus esot radījusi šļū­doņa apstāšanās. Tādā gadījumā šīs sistēmas veidošanās bija ie­spējama tikai tad, ja šļūdonis kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ ap­stājās piecas reizes, un katru reizi dažu metru posmā kusa tikai pats šļūdoņa gals. Šādu versiju var dēvēt tikai par pilnīgu aplamī­bu. Nav itin nekādu šķēršļu, kas iepriekš minētajā sistēmā būtu piecreiz bremzējuši šļūdoni un nav itin nekādu iemeslu, kāpēc lai kustu tikai pats šļūdoņa gals.

Pārāk naivi būtu domāt, ka milzīgie zemes uzbērumi, kuru kopapjoms vērtējams ap 3,5 miljoni kubikmetru, bērti tikai tāpēc, lai tālie pēcteči saprastu, kādi spēka vīri bijuši viņu tēvutēvi. Trīs aprakstītie Kangari kopumā veido piecdaļīgu sistēmu, kuru nosa­cīti varētu salīdzināt ar vienas rokas pieciem pirkstiem. Uz zieme­ļiem pavērstais Lakangars atbilstu īkšķim. Pagaidām šīs rokas uz­devums ir mīkla, tomēr šķiet, ka tās risinājumam atslēgu dod teika par Kangaru uzbēršanu, lai veidotu ceļu uz Rīgu.

Simbolos Rīga nozīmē "vadības vieta". Tātad šī diemžēl jau papostītā sistēma kalpojusi kādu ļoti lielu darbu vadīšanai.

Zelta ķēdes trīsstūri

Šajā sadaļā apskatīsim četras audu līnijas, kas kopā veido t.s. Pitagora trīsstūrus. Tā sauc taisnleņķa trīsstūrus ar veselos skait­ļos izsakāmām malu attiecībām.

Mēs visi skolā mācījāmies Pitagora teorēmu, kas daudziem likās visai neizprotama. Bet tai ir liela nozīme seno izbūvju plāno­jumos. No teorēmas varēja secināt, ka taisnleņķa trīsstūri veidotu virve, kuras trīs nostiepto malu garumi attiektos viens pret otru tāpat kā 3:4:5. Šāda virve (aukla, ķēde) būtu vienkāršākais no veidiem, kā konstruēt taisnu, t.i., 90° leņķi.

Grieķu matemātiķis un filosofs Pitagors, kā zinām, dzīvoja 6. gadsimtā p.in.ē. Bet vai gan Pitagora teorēma un tās secināju­mi bija zināmi jau pirms Pitagora? Ārzemēs jebkuru atradumu, kas šādu iespēju apliecinātu, uzskatītu par brīnumu. Zinātnieki pēta izbūves, kur atrasti savstarpēji perpendikulāri virzieni, un cen­šas izprast, kā tās ir plānotas. Bet mums Latvijā ir liela Pitagora trīsstūru kopa, kuru malu kopgarums pārsniedz 500 km. Tas ir viens no mūsu dižas senatnes brīnumiem, kam nav nekā līdzīga visā pasaulē. Nejau velti senie grieķi raksta, ka Pitagors par savu

9. att. Zelta ķēdes trijstūri

skolotāju uzskatījis mūsu senču zintnieku Abarisu, kurš dzīvojis vismaz vairākus gadu tūkstošus pirms Pitagora.

Pitagora trīsstūri ārzemēs. Iepazīstot senās izbūves, zināt­niekus pārsteidz to precīzais plānojums. Ārzemju literatūrā vai­rākkārt nācies iepazīt pētījumus, kas mēģinājuši izprast, kā gan senie celtnieki varējuši dabā nospraust precīzu, t.i., 90° leņķi.

1998. gadā latviešu valodā izdots viens no tulkotiem darbiem, kurā kā brīnums pieminēti senatnē veidotie Pitagora trīsstūri. Tā ir Lara Fišingera grāmata "Dievu laiki". Tās 200. lpp. lasām: "Arī par celtnieku mērījumu metodēm nav nekādas skaidrības… Kā redzams megalitiķi (lielo akmens veidojumu celtnieki — I.V.) iz­mantojuši savas zināšanas par Pitagora trīsstūriem! Pie Lemene- kas, rietumos no Kromlehas, izveidoti divi trīsstūri, kuru malu at­tiecība ir 3:4:5…

Kāpēc megalitiķi ainavā iekombinējuši vienkāršo — taisn­leņķa trīsstūri, var tikai minēt. Vai viņi tādējādi būtu gribējuši pie­rādīt savas precīzās zināšanas ģeometrijā?"

Gan minētās, gan arī citu grāmatu autori, pieminot senās iz­būves ar Pitagora trīsstūru attiecībām, vērtē to kā ļoti pārsteidzošu zināšanu izpausmi. Vēl piebildīsim, ka runāts tiek par samērā ne­lielām izbūvēm. Visu rietumu autoru aprakstīto šāda veida izbūv­ju izmēri mērāmi dažos simtos metru.

Protams, seno celtnieku precīzie mērījumi mūsdienu cilvē­kam šķiet brīnums. Bet neizsakāmi lielāks brīnums ir divi milzīgie taisnleņķa trīsstūri Latvijā. Lielākā trīsstūra apvilkšanai vajadzētu 300 km garu ķēdi. Šos trīsstūrus veido vismaz 10 svētkalni, kas atrodas vidēji 40 km attālu cits no cita. Salīdzinājumā ar ārzemju zinātnieku apbrīnotajiem Kromlehas trīsstūriem Latvijas trīsstūri ir brīnumu brīnums.

Lielie darbi Tērvetes ielejā. Daudzi no lasītājiem pabijuši skaistajā Tērvetes parkā, A. Brigaderes muzejā, izstaigājuši An- neles un Sprīdīša takas, uzkāpuši arī Tērvetes pilskalnā un priecā­jušies par skaisto ainavu, kas paveras no tā. Tikai 200 m ziemeļ­rietumu virzienā no pilskalna atrodas otrs, nedaudz zemāks pau­gurs, kura īstais vārds ir Svētkalns. Tas līdzīgs milzu burtam "U", atvērtam uz ziemeļiem. Abi šie kalni šķiet veidojušies vai drīzāk gan veidoti kā salas Tērvetes upes ielejā. Vai tiešām citādi rāmā upīte šeit būtu plosījusies ar neiedomājami negantu sparu, veido­jot ap 2,5 x 1,5 km lielu ieleju?

Līdz Tērvetei upīte rāmi tek vienā gultnē, tāpat arī lejpus tās. Bet te, tikai 2 km garā posmā Tērvetes upe veidojusi daudzas jaunas gultnes. Tērvetes sanatorijas un Kalnamuižas apkārtnē var saskatīt vecupju ielejas un ezeriņus, kas liecina par upes senajām gultnēm. Pētot tās un savstaipēji salīdzinot ar citām šī novada upēm, grūti iedomāties, ka tās visas būtu tikai dabas spēku rotaļas. Daudz ticamāk šķiet, ka gultņu maiņas veiktas apzināti, lai izveidotu di­vu seno svētkalnu pāri. Tad, kā vedina domāt teika, no šī svētkal- na sāka plānot citus svētkalnu pārus un tos veidot jau pēc iepriekš sastādīta plāna.

Kamēr stāvam uz Tērvetes pilskalna vien un vērojam apkārt­ni, šķiet pilnīgi dabīgi, ja upe dažkārt maina gultni un šur tur no­skalo pa krasta gabalam. Tomēr, skatot līdzīgas, upes grauztas ielejas ap Buses un Kandavas pilskalniem (abi Tukuma raj.), bez mate­mātikas neiztikt. Tāpēc mēģināsim izteikt skaitļos tos darbus, kas veikti Tērvetes ielejas veidošanai. Mūsdienu, t.i., pašreizējās Tēr­vetes upes gultnes kreiso krastu lejpus "Sprīdīšiem" veido augsts paugurs, uz kura plešas Tērvetes sils. Senākā gultne atrodas 2,5 km uz austrumiem. Tās labais krasts ari ir paugurs, uz kura bijušas Pokaiņu mājas. Šīs grāmatas septītajā apcirknī šī vieta dēvēta par Pokainiem 4.

Izstaigājot upes izgrauzto ieleju, varam vērtēt, ka Tērvetes upe nograuzusi veselu kalnu, kura tilpums ap 25 miljoni m\ Val­da uzskats, ka Tērvetē pilskalns izveidots vēlākais pirms diviem gadu tūkstošiem. Tātad pēcledus laikmeta Tērvetē katra upe varē­ja strādāt tikai 10 gadu tūkstošus. Vidēji tas būtu 2500 m3 gadā. Tas ir pārāk daudz Tērvetes upes caurtecei. Lejpus Tērvetes pils­kalna upe rāmi tek gultnē, kuru ierobežo augsti krasti. Straume lēna, nule minēto nogulšņu daudzumu tā neaiznestu. Tāpēc jādo­mā, ka gan Tērvetes, gan Buses un citu līdzīgu pilskalnu veidoša­nā ielikts arī cilvēku darbs, apzinīgi vadot upes tecējumu.

Teika par zelta ķēdi. Katrai teikai ir savs materiālas dabas pamats. Tai ir arī savs slēptais saturs, tikai to vajag atminēt un iztulkot. Sāksim ar seno, it kā vienkāršo vēstījumu par Zelta ķēdi Tērvetes pilskalnā:

"Reiz vecos laikos viena meita ganījusi pilskalnā cūkas. Viņa pamanījusi, ka raibais vepris kaut ko rok. Gājusi klāt. Kā tad! Veprim mutē zelta ķēdes gals. Aizdzinusi vepri un sākusi ķēdi vilkt no zemes ārā. Vilkusi, vilkusi — ķēde jau garu garā. Te mei­tai uznākušas šķavas. Kā nošķaudījusies, tā ķēde izsprukusi no rokām atpakaļ zemē. Neviens vairs ķēdi nekad nav manījis."

Teikā minētajai meitai neizdevās ķēdi izvilkt līdz galam. Vilk- sim ķēdi vēlreiz, jo nu jau mēs zinām, ka tā jāvelk no Tērvetes pilskalna. Tā būs pilskalnu ķēde.

Šajā rakstā pilskalnus pieminam tikai kā vietvārdus. Patiesībā tās ir seno svētkalnu vietas. Pilskalnu veidošana uz svētkalniem sākta tikai pēdējo 2—3 gadu tūkstošu laikā, tātad pavisam nesen.

Ieskatoties kartē, redzam, ka gandrīz vienādos attālumos un uz vienas taisnes gan uz rietumu, gan austrumu pusi no Tērvetes izvietoti vairāki pāru pilskalni. Citiem vārdiem sakot, tā ir pāru pilskalnu ķēde, kuru "kala kārtīgs kalējs", jo visi ķēdes locekļi ir gandrīz viena garuma. Tā ir senu svētkalnu ķēde, kur daži kalni pārveidoti militārām vajadzībām.

Uz austrumiem no Tērvetes pilskalna 40 km attālumā atrodas Mežotnes pilskalni. Turpinot ceļu pa šo pašu iedomāto līniju, pēc 37 km ir divi Skaistkalnes pakalni. Varbūt te domāts Skaistkalnes centrs, kur tagad atrodas baznīca un bijušā klostera ēka.

Tomēr šie Skaistkalnes divi pakalni ir ap 3 km dienvidos no teorētiskās līnijas. Tā iet caur viegli paugurainu vietu, kuru dēvē par Deviņzari. Parasti to saista ar Deviņzares avotu, kas ietek Mē­melē. Bet varbūt šim vārdam ir kāda dziļāka jēga, kas saistīta ar Pitagora trīsstūriem.

Bet bez tam šī ķēde turpinās arī uz rietumiem. Pēc 40 km no Tērvetes (atcerieties šo skaitli) ir Kokmuižas pilskalns. Vēl pēc 40 km nonākam ziemeļos no Nīgrandes pie Luku Gariskalna un Alšu Skujkalna, vēl pēc 36 km — Krotē pie Misiņkalna un Elku kalna. Tātad uz vienas un tās pašas taisnes gandrīz vienādos attā­lumos atrodas seši dubultkalni.

Aprakstīto ķēdes posmu kopējais garums ir 193 km. Vērīgs lasītājs jau pamanīja, ka malējie ķēdes posmi ir nedaudz īsāki.

Šie seši punkti uz kartes veido it kā piecus ķēdes locekļus. Tas atbilst gan vienas rokas pieciem pirkstiem, gan arī daudzkārt latvju dainās paustajam it kā dīvainajam skaitlim pieci seši. Pa­skatieties uz savas rokas pirkstiem. Trīs vidējie no tiem gandrīz viena garuma, divi malējie manāmi īsāki. Līdzīgi ir arī ar Zelta ķēdi. Protams tā ir tikai tāda ārēja līdzība. Nedaudz vēlāk redzē­sim, ka katram no minētajiem attālumiem ir sava nozīme.

Dubultkalni uz vienas līnijas. Vēlreiz atzīmēsim, ka visas šīs līnijas svētvietas ir dubultsistēmas. Katrai no šīm vietām bla­kus atrodas divi acīmredzami speciāli veidoti kalni. Tiesa, daži no tiem pēdējos gadu tūkstošos pārbūvēti par militāru nocietinājumu vietām — pilskalniem. Bet tas nemazina seno mērnieku un celt­nieku darba dižumu. Visi šie dubultie svētpauguri ir saistīti ar tei­kām. Bez tam Nīgrandes Alšu Skujkalns saistāms ar teiksmainā Velna (lasi Milžu) akmens vietu.

Visai īpatns ir divu svētkalnu izvietojums pie Nīgrandes Ven­tas un Zelta ķēdes krustojumā. Upes kreisajā krastā atrodas Sku- jukalns, labajā pie bijušās Luku muižas — Gāriskalns. Tie atro­das iepretim viens otram uz ziemeļu-dienvidu līnijas, kas atbilst Ventas tecējuma ģenerālvirzienam. Venta ap šiem kalniem veido divus lielus lokus. Skatoties kartē, šie loki atgādina seno Zalkša zīmi. Kopā ar abiem jau minētajiem kalniem tā veido Austrumu filosofijā pazīstamo ln — jaņ zīmi.

Zelta ķēdes līnija nav gluži rietumu-austrumu virzienā, kā lie­lākā daļa svētvietu metu līniju, tostarp arī Popes līnija. Varam ti­kai apbrīnot seno mērnieku pārsteidzoši augsto precizitāti, veido­jot svētvietu sagšas metu līnijas. Tērvetes ķēdes slīpums nav ne­jauša kļūda. Šīs līnijas ģeogrāfiskais azimuts 94°5\ t.i., no Tērve­tes pilskalna jāskatās nc gluži uz austrumiem, bet nedaudz arī dien­vidu virzienā. Šis, pavisam nelielais slīpums saistāms ar tālaika pasaules mēroga plānojumiem, par kuriem jau runājām otrajā ap­cirknī.

Apskatītās līnijas slīpums dažādos posmos mazliet atšķiras. Ne tikai šī, arī citas svētvietu līnijas nav ideāli taisnas, bet gan salīdzināmas ar vibrējošu kontrabasa stīgu, kas jebkurā bridi ir viegli viļņota. Vismazākā ķēdes slīpuma posms ir Dobes kalni — Tērvete. Bet šai posmā savienojošā līnija visai precīzi iet pāri vai­rākām pauguru virsotnēm, svētvietai pie Romjiem un ļoti īpatna­jam Ligu svētakmenim, kurā var saskatīt ķēdes attēlu. Tā kā pa­gaidām pasaulē zināms tikai viens šāds attēls un viena Zelta ķēde, tad tā nekādi nevar būt kaut kāda nejauša sagadīšanās.

Tas, ka sešas senās svētnīcas un dziednīcas, kas konstruktīvi veidotas no dubultpauguriem, atrodas uz vienas taisnes noteiktos attālumos, nekādi nevar būt nejaušība. Te pilnīgi noteikti jārunā par Zelta ķēdes sistēmas apzinīgu veidošanu.

Visi minētie punkti atrodas vietās, kur starojums ir ļoti labvē­līgs cilvēkam. Zelta ķēde ir senču dziednīcu simbols. Dažkārt to apliecina paši vietvārdi. Piemēram, vārds Tērvete varētu būt cē­lies no somugru ter\'a — "veselība".

To apliecina tas, ka šie apvidi bijuši visai apdzīvoti. Mežotnē, Tērvetē un vēl citās vietās arheologi atraduši visai plašus kapu­laukus. Pirms gadu tūkstoša Mežotnē bijis vairāk iedzīvotāju kā toreizējā Rīgas ciematā.

Jau minējām, ka triju iekšējo ķēdes locekļu garums ir 40 km. Tā nevarēja būt nejaušība. Neatkarīgi no tā, kādas mērvienības lietojam, minētais attālums atbilst vienai tūkstošai daļai no Zemes apkārtmēra, kas mūsdienās zināms kā 40076 km. Tiesa, šo lielu­mu aptuveni noteica tikai 19. gadsimta beigās, bet minēto precīzo lielumu tikai 20. gadsimta otrajā pusē. Ne tikai minētie ķēdes lo­cekļu garumi, bet arī citu seno svētvietu izmēri liecina, ka senie cilvēki zināja gan Zemeslodes, gan arī citu Saules sistēmas ķer­meņu izmērus. Bija taču kāds būtisks iemesls, kāpēc attālums 40 km uzsvērts veselas trīs reizes.

Lielie trīsstūri. Atgriežamies pie Pitagora trīsstūriem. Zelta ķēde ir milzīgs, seno svētvietu veidoto trīsstūru pamats. Trīsstūru virsotnes veido vēl viens dubultkalns, — proti, Māras kalni En­gurē pie pašas Engures upes ietekas jūrā. Ari Māras kalni ir māks­līgi veidoti. Par Māras kalniem stāsta teika, un nebūt nav jābūt ģeologam, lai saprastu, ka tie nav nejauši sapūstas kāpas. Citur apkārtnē kāpu nav un jūra šeit pārāk akmeņaina, lai viļņi no tās nestu ārā smiltis un vēji sapūstu kāpas. Dubultkalna dienvidu daļā redzamas mākslīgi veidotu terašu pēdas, līdzīgi kā Cērtene. En­gures upes labajā krastā saskatāma ieplaka, no kurienes ņemtas smiltis kalna uzbēršanai.

Zelta ķēdes viduspunkts atrodas pie Bēnes "Saulītēm". Var­būt, ka šis vārds ir tikai sagadīšanās, tomēr tie ir interesanti paugu­ri. Pieļaujam domu, ka pauguros pie Auces upes senatnē bijusi Saules svētnīca.

Iedomāta līnija, kas savieno Engures Māras kalnus ar ķēdes viduspunktu, ir perpendikulāra ķēdei un veido divu Pitagora trīs­stūru kopējo malu.

Uz taisnes, kas vieno ķēdes vidu ar Enguri, ir vēl arī citas ievē­rojamas vietas. Trīsstūru kopējā mala iet caur Pokaiņu centru — Dižo seju (sk. septīto apcirkni), senām svētvietām — Annenieku Karsto kalnu un Tukuma Milzu kalnu, līdz pie Rīgas līča krasta nonāk Engurē. Turklāt abi nule izveidotie trīsstūri Bēnc-Krote- Engure un Bēne-Engurc-Skaistkalne ir pilnīgi vienādi taisnleņķa trīsstūri.

Tātad blakus atrodas divi Pitagora trīsstūri. Katram no tiem malu garums vienāds. Kopīga ir īsā katete — 75 km, garā katete ir puse no ķēdes, t.i., 96,5 km, hipotenūzas — pa 121 km. Malu garumu attiecības ir 3:4:5. Vidējā atkāpe no jau minētās attiecības veido apmēram 1,5%.

Apskatītajā Pitagora attiecību sistēmā 3:4:5, bāze, kas atbilst skaitlim 1, ir 24,4 km. Ar gandrīz 1 % precizitāti tā atbilst 15 se­nām mērvienībām — t.s. angļu jūdzēm (1,61 km). Bez tam katra Pitagora trīsstūra perimetrs (292,5 km) labi atbilst Zemes orbītas diametra (299 miljoni km) miljonai daļai.

Lielais trīsstūris. Bez šiem diviem Pitagora trīsstūriem Zelta ķēdes iekšējā daļa veido pamatni vēl vienam vienādsānu trīsstū­rim. To sastāda trīs iekšējie posmi no Tērvetes līdz Nīgrandei. Katra posma garums ir 40 km, kopgarums —120 km. Šī vienādsānu trīsstūra augstumu — 75 km jau minējām. Tā izmēri atbilst pieci tūkstoši reižu palielinātas Heopsa piramīdas sānskata projekcijai (Gizā, Ēģiptē). Atgādinām, ka Heopsa piramīdas augstums ir 147 m, pamatnes malas garums 230 m. Tātad Heopsa piramīda atšķiras no Lielā trīsstūra par 4%.

Var jau būt, ka šāda sakritība ir nejauša. Bet, ja tā nav nejau­ša, tad jādomā, ka Zelta ķēdes pamati likti jau pirms ledus laikme­ta, bet Heopsa piramīdai tikai pirms trim gadu tūkstošiem. Vairāki zinātnieki secinājuši, ka Heopsa piramīdas izmēri norāda uz Ze­mes diametru, tās attālumu līdz Saulei un citiem kosmiskiem lie­lumiem. To pašu var attiecināt arī uz Lielo trīsstūri. Tā, piemēram, dubullsvētkalnu savstarpējais attālums (40 km) atbilst vienai tūk­stošai daļai no Zemes apkārtmēra. Lielā trīsstūra augstums (75 km) atbilst vienai pusmiljonai daļai no Zemes attāluma līdz Saulei. Ir arī vēl citas saistības.

Lai ari cik skeptiski vērtētu minētās sakarības, tās nevar no­liegt. Apskatītie trīsstūri jāuzskata par nozīmīgiem senbaltu civili­zācijas pieminekļiem. Neapšaubāmi bijuši kādi svarīgi iemesli, kā­pēc šie trīsstūri veidoti un tieši ar šādiem, nevis kaut kādiem ci­tiem izmēriem.

Kur raugās Māras kalni? Engure ir skaista vieta pie Engu­res upes ietekas Rīgas līcī. Ne velti tā no 18.gs. vidus bijusi iecie­nīta muižnieku atpūtas vieta. Kaut plašākā apkārtne ir visumā lī­dzena, pie upes ietekas jūrā paceļas divi pauguri — katrs savā upes krastā. Tie apvīli teikām un nostāstiem, tādēļ arī šeit mēģinā­juši rakt naudu. Hercoga Jēkaba laikā Engures grīvā aiz Māras kalniem bijusi osta, kur pat vislielāko vētru laikā bijis ļoti mierīgi, kā saka vecie zvejnieki: "kluss kā šķūnī". Tātad šie kalni nav vien­kārši smilšu sabērumi, bet spēj radīt spēcīgu enerģētisko barjeru.

Jau stāstījām, ka Zelta ķēdes pamatne nav gluži rietumu-aust­rumu, bet nedaudz pagriezta Saules kustības virzienā. Tieši tāpat pagriezts vai sašķiebts ir trīsstūros vienādsānu vidusperpendikuls. Iedomātā līnija, kas vieno abus Pitagora trīsstūrus, vēl turpinās arī ziemeļos no Engures. Nejau tikai tāpēc mūsu senči izveidoja dau­dzās svētvietas, lai parādītu, ka zina Pitagora teorēmu un prot ļoti precīzi izmērīt savu zemi. Līnijai Dižā seja Pokaiņos-Karstais kalns-Tukuma Milzkalns-Engurcs Māras kalni ir tālāka nozīme. Raugoties tepat pāri līcim, šīs līnijas turpinājums iet pāri lielāka­jam dziļumam Rīgas līcī, bet tālāk norāda uz seno izeju no līča

Baltijas jūrā starp tagadējo Muhu salu un Igaunijas rietumu kras­tu. Bet vēl tālāk šī līnija iet caurTunturi kalniem, līdz nonāk Eiro­pas un arī Eirāzi jas tālākajā ziemeļu punktā — Nordkapā, kas ir Skandināvijas un Kolas pussalas saskares vieta.

Vispārpieņemtā nozīmē par Nordkapu sauc nedaudz tālāku punktu — Magerē (Mageroy) salas stāvo, ap 300 m augsto klinšu ragu Barenca jūrā. Tā koordinātes ir 710 10' ziemeļu platumā un 25°47' austrumu garumā. Tomēr tas ir tikai Magerē salas tālākais punkts. Paša kontinenta tālākais ziemeļu punkts atrodas apmēram pusgrādu uz rietumiem un ir sākums pasaules galvenajai līnijai, kas iet gan caur Latvijas, gan Grieķijas Idus pakājēm, Valmieras Zilo kalnu un citām ievērojamām vietām. Tad lūk, tieši uz šo vietu arī raugās Pokaiņu-Engures līnija.

Kad trīsstūri veidoti? Visai precīzi var noteikt laiku, kad senči varēja uzbērt Māras kalnus. Tas nav nemaz tik sen un sais­tāms ar tālāk aprakstītās Zelta vijas un Litorinas jūras veidošanās laiku. Vēl tikai pirms 6,5 gadu tūkstošiem to piekrastes daļu, kur tagad atrodas Engures ciems, klāja Ancilus ezera ūdeņi. Kad Rie- tumskandināvijā sauszeme iegrima, Ancilus ezers savienojās ar okeānu un pārtapa par Litorinas jūru. Tātad diez vai Māras kalni veidoti agrāk kā pirms 6 gadu tūkstošiem. Šim laikam ir būtiska nozīme, jo tas liecina, ka mūsu senči vēl šajā laikā bija saglabājuši ļoti augstas zināšanas. Blakus Māras kalniem redzama ieplaka, no kuras ņemtas smiltis kalnu uzbēršanai.

Mūsu apskatītā Popes līnija un Zelta ķēdes trīsstūris ir tikai divas no seno svētvietu sagšas līnijām. Tās nc tikai klāj Latvijas zemi, bet tām ir tālas sasaites. Šādus darbus varēja veikt tikai aug­sti attīstīta civilizācija ar spēcīgiem valstiskiem veidojumiem, kas labprātīgi iekļāvās šīs civilizācijas mērķos. Var secināt, ka vēstur­nieku domas par pirmatnējām kopienām arī šajā gadījumā nebūs patiesība.

Bet trīs Lielo trīsstūru pamatne — Zelta ķēde — veidota daudz senāk. Šeit atkal un jau kuro reizi sastopamies ar lielajiem senat­nes noslēpumiem. Kā gan mūsu senči uzzināja, kurās vietās ierī­kot senās svētvietas? Mūsdienās tas nebūtu iespējams bez kosmo­sa foto, precīzām kartēm, daudzu variantu aprēķiniem ar dator­tehniku, precīziem instrumentiem un kvalificētiem zemes icriko- tājiem. Šādu zelta ķēžu ierīkošanu nevarētu veikt ātrāk par 20. gad­simta beigām. Bet šis neticamais darbs veikts tad, kad, pēc orto­doksālo vēsturnieku domām, mūsu zemē dzīvoja tikai pirmatnē­jās akmens laikmeta kopienas. Vai šīm kopienām bijušas kādas kartes un tehniskas ierīces, kas gājušas bojā, vai arī šo vietu atra­šana un ierīkošana veikta ar kādiem citiem, mums nezināmiem paņēmieniem? Tas jājautā vēl un vēl, jo šī Zelta ķēdes dubultkal- nu sistēma nevar būt nejauši radusies. Šeit, tāpat kā skatot Popes līniju, atrodam senču precīza darba liecības. Visi Zelta ķēdes kal­ni ir piesaistīti upēm. Tas plānošanu dara ievērojami grūtāku. Lai šādu ķēdi izplānotu mūsdienu cilvēkam nepietiktu tikai ar labām kartēm. Vēl vajadzētu strādāt ar moderno datortehniku, lai lielā­kos ķēdes posmus sasaistītu ar upju gultnēm. To varētu izdarīt ti­kai pēc īpašas programmas sastādīšanas un variantu analīzes.

Senie plānojumi nav skaidrojami bez labām kartēm. Pētot Lat­vijas seno svētvietu kopas, ar šo jautājumu saskaramies ik uz soļa. Pasaulē ir zināma t.s. admirāļa Piri karte, kas rāda Antarktiīdu tā­du, kāda tā bija pirms miljons gadiem. Tātad kartes patiešām ir bijušas. Nejaušs nav arī jautājums par datortehniku. Tai vēlreiz pieskarsimies devītajā apcirknī.

Jo nopietnāk iedziļināmies ziņās par Zelta ķēdes trīsstūriem, jo tālāk pagātnē atbīdās iespējamais tās veidošanas laiks. Uztve­rot Zelta ķēdes posmus kā Pokaiņu Dižās sejas "barošanas ele­mentus", jāsecina, ka tic radīti vienlaikus (sk. septīto apcirkni) pirms 220 gadu tūkstošiem. Bet šīs nodaļas sākumā minētais Engures Māras kalnu uzbēršanas laiks jāattiecina uz sistēmas atjaunošanu pēc ledus laikmeta.

Bet varbūt sagadīšanās? Ja Rietumu speciālisti, skatot da­žus simts metrus garos senos veidojumus, uzskata par brīnumu to, ka veidojumu malu attiecības atbilst Pitagora trīsstūrim, tad ko gan viņi teiktu par milzīgajiem dubultsvētvietu trīsstūriem, kuru apvilkšanai vajag bezmaz pustūkstoša kilometru ķēdes? Šeit stin­gri noteiktās vietās atrodas septiņi dubultsvētkalni un vēl vismaz trīs citas senās svētvietas. Nevar šo kopumu vērtēt citādi, kā vis­maz vienu no lielajiem pasaules brīnumiem. Diemžēl jāņem vērā, iespējams, radīsies skeptiķi, kas visos nule aprakstītos dubullsvēt- kalnus, Zelta ķēdi un trīsstūrus var vērtēt tikai kā sagadīšanos. Mēģināsim novērtēt skeptiķu izteikumus ar matemātikas palīdzī­bu, nosakot izteikuma ticamību.

Sāksim ar visai plaša rakstura vērtējumu, ka Baltijā dubultsvēt- kalnus sastopam vidēji ik pēc 10 000 km2 , t.i., ik uz 100 x 100 km platības. Tādā gadījumā ticamība, ka kāds no tiem atrodas noteik­tā 1 km2 lielā platībā, būtu vērtējams kā 1:10000. Septiņu dubult- svētkalnu atrašanās noteiktā vietā būtu jāvērtē ar skaitļa 10 cetur­to pakāpi, kas savstarpēji reizināta 7 reizes, ar ko iegūstam 4x7, t.i. 28. pakāpi.

Bet vēl triju citu svētvietu atrašanās noteiktās vietās šajā sistē­mā aprēķināto skaitli palielinātu vēl kādu miljonu reižu.

No tā izriet, ka ticamība skeptiķu ortodoksāliem izteikumiem par sagadīšanos jāvērtē ar skaitli 0,000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 0001. Cilvēkus, kam matemātika nav īsti tuva, šis garais skaitlis var mulsināt. Tad paskaidrosim to tā —ja ticamību apgalvojumam varētu salīdzināt ar visu minēto kalnu un dubult- kalnu svaru, tad apgalvojums par sagadīšanos nav pat viena pu­tekļa vērtībā. Te jāpiebilst, ka līdzīgs varētu būt vērtējums izteiku­mam par jau aprakstīto Popes līniju kā sagadīšanos.

Protams, var lietot ari citas metodes, lai aprēķinātu šāda svēt­kalnu kopuma nejaušu izveidošanos. Aprēķinu var sniegt ar kādu citu skaitli, tomēr rezultāta būtība nemainās.

Mēs apskatījām tikai divas senās svētvietu sistēmas — Popes līniju un Engures-Pokaiņu trīsstūrus, Te jāpiebilst, ka šīs nebūt nav vienīgās sistēmas.

Nobeidzot sadaļu par Zelta ķēdi, vēl piebildīsim, ka senajām svētvietām bijuši daudzi uzdevumi. Mēs šeit pieskārāmies tikai seno svētkalnu izvietojumam. Dažas ziņas par pašu svētvietu dar­bību varēsiet tuvāk iepazīt aprakstā par dižo Pokaiņu svētvietu.

Septītais apcirknis

Pokaiņi

Pokaiņi raksturojami kā milzīga seno svētvietu veidojumu ko­pa. Kopējais zemes darbu apjoms tikai Pokaiņu centrālajā daļā vien vērtējams vairākos miljonos kubikmetru. Ari speciāli meklēto un daļēji apstrādāto, no tālienes nesto akmeņu skaits vērtējams vairākos miljonos. Lai cik skeptiski un pieticīgi vērtētu kopējo darbietilpību Pokaiņu radīšanai, tā varētu būt ap simts miljoniem darbadienu.

Tomēr nule teiktais ir tikai Pokaiņu centrālās daļas vērtējums. Visai precīzas sakarības starp Krievu, Rakažu un Immas kalnu saistību ar Dižo seju, liek domāt, ka šie kalni, kaut vai daļēji, ari ir mākslīgi veidoti. Nepārprotami tas jāsaka par Krievu kalna virsējo daļu un ieleju starp Immas kalniem. Neapšaubāmi mākslīgi vei­dota ir bijušā Bramaņu ezera apkārtne un sala, Spārnu kalns un, domājams, arī ezers. Bet pieskaitot mākslīgi veidolos vai pievei- dotos apkārtnes paugurus, kopējais darbu apjoms jāpalielina.

Neapšaubāmi, ka šādu milzumlielu darba apjomu veica, lai pildītu kādu ļoti lielu, kaut arī šodien grūti apjaušamu uzdevumu. Iepazīstot atsevišķu veidojumu biocnerģētisko raksturojumu, jāse­cina, ka katra no veidotajām vietām ir rūpīgi pārdomāta kādas lielākas sistēmas daļa. Kopumā to seno svētvietu sistēma, kas saistīta ar Pokaiņiem aizņem apmēram 40 x 20 km lielu platību un vērtējama kā lielākā apzinātā seno svētvietu kopa pasaulē.

Uz Pokaiņiem var raudzīties dažādi. Liela daļa apmeklētāju priecājas par skaisto Zemgales ainavu, daļa meklē šeit mistiku un brīnumus. Bet netrūkst arī tādu, kuri ievēro īpatnos paugurus, sav­dabīgo skanīgumu un atbalsis, apstrādātos un liktos akmeņus, kā arī samērā līdzīgo akmeņu neparasti lielo daudzumu (blīvumu) atsevišķās vietās. Tas tūkstošiem reižu pārsniedz līdzīgu akmeņu blīvumu citur Latvijā un izslēdz jebkādu iespēju ieraudzīt līdzīgus akmeņus tuvāko 100 km rādiusā.

Speciālisti saprot, ka Pokaiņu reljefu nevarēja izveidot dabas procesi. Arī akmeņu krāvumus un tos vienojošās priesteru takas, kā arī dažādos bruģējumus, varēja veidot tikai apzinīgas būtnes. Bet, lai atbildētu uz jautājumiem — kas, kad un kāpēc veicis ne­aptverami darbietilpīgo Pokaiņu iekārtošanu, vajadzīga ilga un rūpīga izpēte. Tomēr jāapzinās, ka uz lielāko daļu šādu jautājumu mūsdienu zinātne nespēj atbildēt arī pēc vispusīgiem pētījumiem. Tāpēc jāieklausās visdrošākajā ziņu avotā — tautas garamantās. Tās, kopā ar senatnē lietotām izziņas metodēm, ar pietiekamu pārliecību atļauj izteikt spriedumus un minējumus par Pokaiņu nozīmi un uzdevumiem. Vēl jo vairāk, daudzkārtēja un ilggadīga pieredze liecina, ka, lai ari cik pārsteidzoši pirmajā brīdī var likties šādā veidā iegūti secinājumi, tic ir visticamākie, t.i., visvarbūtīgākie, salīdzinot ar tiem, kurus varētu iegūt zinātnisku pētījumu ceļā.

Ziņas latvju grāmatās

Tiešas vai netiešas ziņas par Pokaiņu svētvietu atrodamas vairākos desmitos latvju garamantu. Sāksim ar teikām.

Nostāsts vēstī, ka Pokaiņu krogā reiz nakšņojusi pati Krievi­jas cariene Katrīna Lielā. Pirmajā brīdī liekas dīvaini, kāpēc gan dižajai valdniecei butu vajadzējis nakšņot necilā krodziņā labu gabalu 110 lielā Vāczemcs ceļa. Jau minējām, ka mūsu vectēvi daudzas ziņas par tāltālās pagātnes notikumiem ievērojamām vietām un varoņiem izteica simbolos. Lai stāstītu par seno laiku varoņiem un valdniekiem, kā simbolus izmantoja samērā nese­nus, visiem zināmus valdniekus, piemēram, zviedru ķēniņu

Kārli XII, Krievijas caru Pēteri I, carieni Katrīnu Lielo un citas labi zināmas personas. Gudrie to saprata un šīs vielas sargāja.

Visā pasaulē, un tostarp arī Latvijā, neskaitāmas reizes pār­baudīts, ka teikas nebūt nav izdomātas, bet satur senas un izcili vērtīgas ziņas, kuras rūpīgi glabājusi tautas atmiņa. Par Pokaiņiem un to apkārtni saglabājies samērā daudz teiku, kurās vēstītas ne­parastas ziņas. Tas liek Pokaiņus un to apkārtni vērtēt kā sevišķi izcilu vietu un censties pēc iespējas uzmanīgāk ieklausīties katrā senatnes liecībā.

Lai īpaši izceltu kādas vietas nozīmīgumu, tā simbolos rādīta kā jaunāku laiku valdnieku apmeklējumu vieta. Ar teiku par Krie­vijas carienes ierašanos Pokaiņos vien jau pietiktu, lai apliecinātu Pokaiņu dižumu. Bet, iespējams, ka šī ir vienīgā vieta Latvijā, kur par dižu cilvēku apciemojumiem vēsta divas teikas. Otra, būtībā līdzīga teika stāsta, ka tuvējo Spiņņu māju saimniekam Kurzemes hercogs dāvājis sudraba kausu. Visai savādi — kāpēc kausu, ne­vis kādu naudas gabalu? Šķiet, ka te atkal ir norāde uz mākslīgi veidotajām svētielejām, kuru saistība ar vārdu kauss ir nepārpro­tama.

Neapšaubāmi, šīs abas teikas apliecina, ka tālākā senatnē Po­kaiņus apmeklējuši ļoti augsti viesi. Tas, ka gadu tūkstošu gaitā pazaudēti augsto viesu vārdi un tituli, vietas nozīmi nemazina.

Trešā teika vēsta par daudzām bedrēm Īles apkārtnē. Pašā tuvākā Īles apkārtnē nekādu dabisko bedru nav. Tāpēc jādomā, ka teikās minētās bedres ir Pokaiņu svētielejas — lielie kausi.

Vairākas citas teikas ir vēl mīklainākas. Tās vēstī par ugunsāderēm jeb ugunsceļicm — augsti enerģētiskām joslām, kas iet caur Pokaiņiem. Patiešām, Pokaiņos krustojas daudzas nozī­mīgas svētvietu līnijas. Tuvāk par to sk. nākošajā apcirknī.

Visai interesantas ir arī teikas par tuvāko apkārtni — Spārņu kalnu, par baznīcas celšanu Īles Zilajā, t.i., Svētajā kalnā u.c. īpaša vēsturiskā nozīme ir teikai par Naudas kalnu, kas atrodas Pokaiņu dienvidu malā.

Vēl jāpiemin kāda ļoti neparasta pasaka, patiesībā teika, par spēka vīru īliņu. Vairāki iemesli liek šo teiku saistīt ar Pokaiņiem tuvāko lielāko apdzīvoto vietu — Iii. Sī pasaka ir visai gara, pārstāstām no tās tikai vienu mazu daļu. Proti, Īliņš jaunībā bijis pavisam slims. Tad Dievs viņam par labo sirdi devis veselību un spēku. To izmēģināšanai Dievs, kas parādījies kā mīļš vecītis, īliņa sētā uzslējis akmens stabu un licis to pagriezt. īliņš kā griezis, tā apgriezis apkārt visu pasauli. īliņa (īstais vārds Illinkou) tēls saistāms ar "Kalevalā" aprakstīto debesu kalvi Ilmarinenu un Po­kaiņu iekārtošanu. >

Pārdomu vērta ir arī ziņa par to, ka īliņš no Dieva saņēmis tādu spēku, ka varējis apgriezt visu pasauli. Tā ir visai noteikta norāde uz Pokaiņos veiktajiem senbaltu civilizācijas dižajiem dar­biem — pasaules mēroga pasākumiem. Ne jau velti Pokaiņu svētvietas pieminējumi vēlāk pārvēršas visā Eiropā populārajā teikā par Grāla kausu.

īliņa teikā ieskanas vēl kāda neparasta ziņa par Dieva likto akmens stabu, kam var rast pilnīgi taustāmu skaidrojumu. No Liepājas līdz Īlei bijusi 118 km gara, ar akmeņiem izlikta līnija (sk. Rusmanis S., Vīks I., Kurzeme, 26. Ipp.). Atzīmēsim, ka ne­parastā līnija nav bijusi vienkārša laukakmeņu rinda. Tās garums ir 108. daļa (Saules sistēmas pārejas jeb bāzes skaitlis) no Zemes diametra. Savukārt Saules diametrs ir 108 reizes lielāks par Ze­mes diametru, bet attālums no Zemes līdz Saulei — 108 reizes lielāks par Saules diametru. Objektu novietojums uz šīs līnijas liek domāt, ka šī līnija veidojusi Saules sistēmas modeli.

Ja šādu nozīmīgu līniju iekārtoja blakus Pokaiņiem, tad diez vai tā būs nejaušība. Līnija no Īles gājusi cauri svētvietām pie Svētaiņu ezera, Pampāļiem, šķērsojusi Ventu. Te iezīmējas tieši puse līnijas. Atlikušās puses vidū atrodas vieta Vidi. Līnijas galu iezīmējis ap 800 tonnu smagais Pērkona akmens, kuru spēkavīrs Ķints nolicis Liepājas ceļa vidū, netālu no tagadējās rūpnīcas "Me­talurgs". Bet uz otru pusi —austrumiem aprakstītā līnija turpinās caur Viļāniem un Ludzu.

Ļoti nozīmīgi ir garamantu vēstījumi par Dižo seju. Tos ap­skatīsim nedaudz tālāk.

Skats no kosmosa

Mūsdienās Pokaiņu nozīme apjaušama, raugoties pasaules kartē un fotogrāfijās, kas uzņemtas 110 kosmosa. 20. gadsimta 70. gados gan AS V, gan PSRS Kosmisko pētījumu centri no Ze­mes mākslīgajiem pavadoņiem fotografēja tos Zemeslodes mik­roviļņu starojumus, kuriem ir biocncrģētiska nozīme dzīvības radīšanā un attīstībā. Uzņēmumos bija vērojamas īpatnas, no Ze­mes neredzamas riņķveida struktūras. Pati iespaidīgākā no tām ar 340 km diametru (jeb 1/10 daļa Mēness diametra) ietver gandrīz visu Latvijas teritoriju, tās centrs ir Pokaiņos. Pokaiņiem ir arī ci­tas visai izteiktas kosmiskās saistības ar Mēness diametru.

Viena Mēness diametra šķēlumā iegrimis Ziemeļu ledus okeāns apmēram uz Spicbergenas platuma.

Divu Mēness diametru šķēlums iet pa kritisko griezumu zonu Baltijas jūrā un cauri Latvijai. Pokaiņi atrodas šīs zonas un Ze­meslodes galvenās līnijas krustpunktā.

Pokaiņi ir vienīgā vieta uz Zemeslodes, kas trīskārtīgi atzīmēta ar kosmiska rakstura līnijām. Nākošā aiz Pokaiņiem ir Grieķija. Tā ietilpst joslā, kur Zemes Galvenā līnija šķērso to šķēluma zo­nu, kurā ietilpst 3 Mēness diametri. Nedaudz tālāk redzēsim, ka šeit radīti veidojumi ar kosmisku nozīmi — Dižā seja, kas saistāma

10. att. Pokaiņu ģeogrāfiskas struktūras un Mēness diametru saistība

ar Marsu. Mūsu senči labi izprata šīs vietas nozīmi. Sena mērvienība — t.s. angļu jūdze (1,608 km) ietilpst jau minētā enerģētiskā strāvojuma rādiusā (170 km) 108 reizes, tas ir senais svētais Saules sistēmas skaitlis.

Minētā apļa ārējā daļā notiek enerģijas riņķojums, kura iedarbība ir acīm redzama. Riņķojuma virziens atbilst pulksteņa rādītāja virzienam, t.i., Saules virzienā—uz labo pusi. Tāds gadu miljoniem bijis Latvijas zemes attīstības virziens, kas noteicis dau­dzu būtisku notikumu gaitu. Nule minētā riņķojuma rezultātā Kur­zemes upju tecējums pagriezts uz labo pusi, un tās līdz ietekai jūrā labu gabalu tek paralēli krastam. Sevišķi izteikti tas redzams Ir­bes, Lāčupītes un Lielupes Icjastecē. Tātad Pokaiņi ir unikāla vie­ta, kuras starojums rada vislielāko riņķveida struktūru pasaulē. Atzīmēsim vēl, ka jau minētā mikroviļņu starojuma ziemeļrietu­mu daļa iezīmē Latvijas jūras piekrasti, ziemeļaustrumu daļa at­bilst Vidzemes centrālajai augstienei. Acij neredzamo starojumu līnija krusto Daugavu pie Krustpils. Šīs vietas vārdu mēģina skaid­rot ar visai naivu izdomājumu par krustnešu laika arhitektūru. Daudz ticamāk, ka mūsu senči devuši šai vietai vārdu jau sen pirms krustnešu ienākšanas, apzinoties jau minēto starojuma līniju.

Uz šīs līnijas atrodas vēl citas ievērojamas vietas — Valmie­ras Zilais kalns, Jūdžu akmens, Rama sievas Kaikejī svētcentrs Piebalgā — Kaikaži. Katra no minētajām vietām savukārt ir citu mazāku svētvietu centrs.

Lietuvā neredzamā apļa dienvidu daļa pieskaras Nemunai. Nule pieminētajam starojumam ir nepārprotamas viļņa izpausmes. Pusvilna garumā, t.i., 85 km attālu rietumos no Pokaiņiem, atro­das Kurzemes rietumu pacēlums — pauguraine ap Embūti ar Krie­vu (Krīvaišu, t.i., pašu augstāko Krīvu) kalnu. Bet divu viļņu (R = 340 km) austrumu daļa visā dabā iezīmē Daugavas un Veļikajas ūdensšķirtni, t.i., Latgales augstieni, ziemeļaustrumu daļā — Hānjas augstieni ar Baltijas augstāko punktu — Lielo Munameģi. Šīs va­renās materializētās izpausmes lieku reizi apliecina Pokaiņu sta­rojuma spēku.

Unikālais enerģētiskais veidojums saistāms ari ar Latvijas aug­stajām enerģētiskajām īpašībām. Par tām sk. otro un devīto ap­cirkņus. Tomēr vēl pārsteidzošāk ir tas, kā senči pirms daudziem gadu tūkstošiem zināja novērtēt Pokaiņu izcilo lomu uz Zemeslo­des. Vēl 20. gadsimta beigās vēsturnieki un citi speciālisti šeit sa­skatīja tikai vietu vandaliskai mežu izciršanai un egļu stādīšanai.

Pasaulē lielākā enerģētiskā strāvojuma gredzena avots, pēc ģeologu domām, atrodas 200 km zem zemes. Tā atrašanās tieši šeit un nevis kaut kur citur nebūt nav nejauša. Šīs grāmatas otrajā apcirknī jau runājām par Galvenā meridiāna Māras līniju. Tā iet caur Pokaiņiem un tieši šeit šķērso jau minēto Baltā šķēluma jos­lu. Atgādinām, ka tas atbilst tādam Zemeslodes šķēlumam, kurā var ietilpināt divos mūsu Zemes pavadoņa — Mēness diametros. Bet jau apskatītais Melnais šķēlums atbilst trīs Mēness diamet­riem.

Mūsu senči apzinājās arī šīs sakarības, izteicot tās ar simbolu, t.s. Sirds zīmi, kas daudzkārt atveidota īpaši apstrādātos akmeņos.

Atgriezīsimies pie jau minētā starojuma gredzena. Lai cik tas ari skan pārdroši, neizslēgsim iespēju, ka šis gredzens ir apzinīgu būtņu veidots. Modernajā radiotehnikā varam atrast neskaitāmus piemērus, kur gredzenveidīgas konstrukcijas rada spēcīgu elek­tromagnētisko lauku, lai to izmantotu apzinīgi vadāmu impulsu — t.i., informācijas pārveidošanai, pastiprināšanai, raidīšanai un līdzīgiem uzdevumiem. Tas arī skaidro mūsu zemes vēsturisko nozīmi senajā pasaulē, izcilo zintnieku daudzumu tieši šeit un jau aprakstītos milžu darbus. Nule teikto apliecina arī lielie mākslīgie veidojumi Pokaiņos. Zem tiem atrodas tādi starojumu avoti, ku­rus grūti, pat neiespējami, uzskatīt par dabīgi veidotiem. Ne­apšaubāmi, ka milzīgie veidojumi nav iecerēti kā pašapliecinājums, bet kādiem visai Zemei nozīmīgiem mērķiem.

Arī šodien Pokaiņi ir izcila zemeslodes vieta, kas atspīd un atskan debesīs gan šī vārda vistiešākajā, gan arī pārnestā nozīmē. Mākoņu vāli, kas tuvojas Pokaiņu trejdeviņu svētvietu vainagam, pagriežas un apiet to. Tāpēc Pokaiņos Saule spīd biežāk, kā citur šajā apkārtnē.

Ap Pokaiņiem griežas ne tikai kilometriem biezie mākoņu vāli. Teika par īliņu vēsta, ka ar Dieva palīdzību ap tiem pagriezta visa pasaule. Pokaiņus kā ievērojamu zintniecības centru aplieci­na visā pasaulē zināmie mīti par kosmiskajām dzirnavām un Rie­tumeiropā izplatītās teikas par brīnumaino Grāla kausu. Senin- diešu svētajā valodā — sanskritā vēstīts par tālo ziemeļu zemi, kur dzīvoja "gudri un laimīgi cilvēki. Ap šo vietu griezās apkārt Saule, Mēness un debesu spīdekļi". Visai līdzīgas ziņas, pie tam ļoti daudzas reizes, apliecina sengrieķu autori. Un, pats galvenais, daudzkārtīgus Pokaiņu aprakstus, tiesa, nenosaucot vietas vārdu, varam atrast pasaulē senākajā un viedākajā ziņu krājumā — latv­ju dainās.

Svētcentru kopa

To, vai kāda vieta ir tikai parasts mežs, pļava, kalns, vai tā ir svētvieta, senatnē noteica nevis valdnieku vai priesteru iegribas, bet gan šīs vietas enerģētiskais raksturojums. Svētvietu nevar ne pasludināt, nc apstiprināt. Ja vieta dod tās apmeklētājiem veselību, aizsardzības spējas, palīdz ieskatīties nākotnē un to mainīt, iegūt citas dzīvei nepieciešamās ziņas, t.i., gaiši redzēt, tad tā ir svētvie­ta. Bramaņu (krīvu, priesteru) dziesmas, uzrunas un citas darbības savā būtībā ir svētvietas enerģētiska aktivizēšana, kas pēdējos ga­du tūkstošos diemžēl bieži vien pārtapusi par ārišķīgām ceremo­nijām.

Pokaiņi ir seno svētvietu kopums, kas vēl šodien nav zaudējis savu nozīmi, jo to nemitīgi uzlādē debesu un Zemes enerģijas.

Daudzas ziņas liek domāt, ka sirmā senatnē, pirms gadu tūkstošiem, Pokaiņus zināja ne tikai visā Eiropā, bet arī tālu pa­saulē. Ik gadus šeit ieradušās neskaitāmas svētceļnieku grupas, un katra nesusi līdzi gaišu akmeni galvas lielumā. Šie apmeklētāji nāca tālus ceļus, dažkārt pat vairāk kā tūkstoti kilometru. Vismaz miljons gaišo, no tālienes nesto akmeņu apliecina, cik liels bijis to svētceļnieku grupu skaits pirms gadu tūkstošiem, kas nesa sev līdzi pa akmenim. Apmeklētāju skaits bija daudzkārt lielāks par Pokaiņos atnesto akmeņu skaitu, jo daļa ceļotāju neatnesa neko.

Par lielo apmeklētāju pieplūdumu liecina ari grandiozās sapulču vietas.

Pokaiņi ir plašas senbaltu svētvietu sistēmas daļa, kuras izmēri ap 40 x 20 km. Ziemeļu daļu robežo Pokaiņi-2 un Pokaiņi-4, rie­tumu daļu — Kokmuiža, austrumu — Pokaiņi-5. Sistēmas dien­vidu mala meklējama netālu no Penkules, kas tulkojumā no som­ugru valodām varētu nozīmēt — "galvas", jeb galvenais ciems — peakull, jo pea — "galva", kuli — "ciems".

Starp Pokaiņiem un Penkuli, apmēram 5 kilometrus ziemeļrie­tumos no tās, pie senā ceļa uz Pokaiņiem bijušas Bramaņu mājas. Tagad te ir tikai brikšņiem aizaugusi vieta. Gan reljefs, gan māju vārds un atrašanās vieta liek domāt, ka senāk te bijis apaļš ezers ar apaļu salu vidū, kur dzīvojuši senie priesteri — bramaņi. Domā­jams, ka pie šī ezera pulcējušies svētceļnieki no tālām vietām, kuri bija gājuši dažkārt pat tūkstoti vai vairāk kilometru. Tālāk, jau kopā ar bramaņiem, svētceļnieki devušies pāri Sesavas upes iele­jai uz Pokaiņiem.

No Pokaiņiem tālākais ceļš droši vien veda uz Krievu (lasi Krīvu) kalnu, Zebrus ezera Svēto kalnu, uz Dobeles Zilo kalnu un Gaurata ezeru. Šī svētceļojuma nobeigums varēja būt Kok- muižā vai tās tuvumā pie Svētaiņu ezera. Vājnieki devās uz Tērveti, ko raksturo pats vārds (somugru valodā terve nozīmē "vesels", "veselība"). Apmeklējamās vietās droši vien ietilpa Tie, Tuntuļu kalni, Dēliņkalns un citas apkārtnes ievērojamākās vietas. Visas tās ietilpst aplī ap Pokaiņiem, kura rādiuss apmēram 20 km. Dau­dzu šo vietu iekārtojums gan Zebrus baznīcas kalnā, gan Kok- muižā, Tērvetē, Krievu kalnā u.c. pārliecinoši rāda, ka tās pa­redzētas daudzu tūkstošu svētceļnieku apmeklējumiem. Arī citas pazīmes, tostarp vietvārdi un teikas, apliecina, ka šeit senatnē iz­veidotas savstarpēji saistītas, plašiem pasākumiem paredzētas vie­tas. To apjoms tālu pārsniedzis visas mums senatnē zināmās līdzīgās vietas pasaulē.

Šobrīd Pokaiņu un tuvākās apkārtnes apsekotās vietas varam dalīt trijās nosacītās grupās:

1) vietas par kuru nozīmi varam izteikties ar apmierinošu pārliecību;

2)  vietas par kurām var izteikt minējumus;

3)    vietas, kuras ir tik ļoti izpostītas, ka par to nozīmi grūti izteikt pat minējumus.

No pirmās grupas vietām ievērību pelna:

—   svētvietu kopa, kur viesi sagaidīja saules lēktu pāri Tun- tuļu kalniem;

—   svētvietu kopa, kur notika pareģošana;

—   dziednieku vietas Pokaiņos-1 un Pokainos-2;

—   svētvietu kopa jauno pāru līdzināšanai un ievadīšanai dzīvē.

Minējumus varam izteikt par tādām vietām, kā:

—   Dieva, Laimas un Māras svētvietu kopa augstiem viesiem;

—   lielo priesteru svētvieta un Dižā seja;

—   sapulču vieta vecajiem — Veču kalns;

—   auglības rituālu viela Dziļajā gravā;

—   Bramaņu ezers ar salu.

Ap Pokaiņu vaiņagu vēl ir arī citi zemes veidojumi, kuriem savā laikā varēlu būt saistība ar lielo sistēmu. Ar to nedomāju likai paugurus.

Pokaiņi ir liela un sarežģīta sistēma, kuras robežas nosaka aplis apmēram 45 km diametrā. Jāapzinās, ka Pokaiņi var pievilkt visai lielu ārzemju tūristu skaitu. Jau tuvākā nākotnē apmeklētāju skaits varētu pārsniegt miljons cilvēku gadā. Būs daudzi, kas vēlēsies tuvākā apkārtnē ierīkot viesnīcas, dziedniecības iestādes vai arī privatizēt zemi, kuras vērtība var pieaugt tūkstošiem reižu. Tādos apstākļos var iet bojā lielas vērtības, tāpēc nepieciešama Pokaiņu izpētes un aizsardzības stratēģija.

Pokaiņu fizikālie raksturojumi jāpēta ar moderniem instrumen­tiem un metodēm. Diemžēl jāņem vērā, ka daļa pētnieku Pokaiņus pētīs nevis kā vietu laba darīšanai, bet gan kā psihotrono ieroču poligonu. Tad var gadīties, ka Naudas kalna teikā minētais ak­mens nospiedīs tos, kas mēģinās darboties svešu spēku labā.

Un visbeidzot, nedrīkstam aizmirst, ka Pokaiņi ir izcilāko senču apbedījumu vieta, mūsdienu izpratnē — valdnieku kapsēta. Tāpēc šajā vietā nav pieļaujamas nc medības, ne koku ciršana.

Pokaiņu ģeofiziskais un ģeoloģiskais raksturojums

Jau visu 20. gadsimtu un vēl tagad skolās bērniem māca un stāsta par t.s. Zemgales līdzenumu. Tā ir rupja kļūda, kur vainoja­mi tie vēsturnieki, kas vāji pārzin 13. gadsimta notikumus, jo jēdziens Zemgale attiecas tikai uz Dobeles rajonu. Tagadējie Baus­kas un Jelgavas rajoni ietilpa senajā Upmales valstī, tāpēc būtu jārunā par Upmales līdzenumu šajos rajonos un par Pokaiņu pacēlumu vai augstieni Dobeles rajonā. Pokaiņi ir šīs augstienes ģeogrāfiskais un bioenerģētiskais centrs.

Pēdējos gadu desmitos ģeologi secinājuši, ka Zemes virsējā daļa (reljefs) vairāk vai mazāk ir dziļumā gulošā pamatklintāja atspoguļojums. Tāpēc, lai labāk izprastu Pokaiņu pauguraines vei­došanos un kopsakarības, jāieskatās apkārtnes ģeoloģiskajā rak­sturojumā. Tas iegūts no urbumiem Pokaiņu apkārtnē.

Vidēji ap 1,4 km dziļumā zem Pokaiņiem guļ pamatklintājs, ko veido granīti un granītgneisi. To virsējā daļa ir sadēdējusi. Virs tās atrasti kristāliskā pamatklintāja metamorfizētie un iņtruzīvie arhaja un apakšējā proterozoja ieži. Tos klāj biezs nogulumu iežu slānis, bet virs tā — kembrija nogulumi vidēji 1,2 km dziļumā.

Zem Pokaiņiem kembrija nogulumi atrodas ap 1,2 km dziļumā. Šajā slānī atrasti rūpniecībā, dziedniecībā izmantojami, augsti mi- neralizēti ūdeņi ar paaugstinātu broma, hloridu un nātrijā saturu saturu, kā arī termālie ūdeņi, kuru siltumu tālākā nākotnē varētu izmantot visai plaši enerģētiskiem mērķiem

Kembrija nogulumos atrasti arī smilšakmeņu slāņi, kuru bie­zums 43 līdz 58 m. Smilšakmeņu hidrocaurlaidības pārbaudes lie­cina, ka šiem iežiem ir labas kolektoru īpašības. Tos sedz 25— 32 m biezs blīvs apakšējā ordovika mālu slānis. Tam uzgulst or- dovika un silūra dolomitizētu un mālainu kaļķakmeņu, merģeļu slāņkopas, kuru biezums sasniedz 436 m.

Apakšējā ordovika slāni veido māls ar retām tnerģeļa un mālai­na kaļķakmens kārtām. Griezuma vidusdaļā pārsvarā merģeļi un dolomītmerģeļi. Vietām sastopami dolomīti un mālaini kaļķakmeņi ar mālu starpkārtām. Augšējā daļā iegulst blīvi māli ar neliela bie­zuma merģeļu un kaļķakmeņu kārtām; austrumdaļā — kaļķak­meņi, bieži vien daudzkrāsaini, ar pikainu lekstūru.

Augstāk atrod kaļķakmeni ar merģeļu un mālainu kaļķakmeņu kārtām. Vietām sastopams melnu, kaļķainu argelītu slānis ar plānām merģeļu un mālainu kaļķakmeņu kārtiņām.

Nākošajā — silūra griezumā — atrodams karbonātiežu slānis: kaļķakmeņi ar merģeļu kārtām. Dažviet tie mālaini, brekčijveida, ar smalkgraudaina pirīta ieslēgumiem. Silūra iežus klāj devona nogulumi.

Pats augšējais slānis pēc pašreizējiem ģeologu uzskatiem ir leduslaikmeta šļūdoņu sanesas, kas satur ievērojamu daudzumu oļu un akmeņu piejaukumu. Vietām šajā slānī sastopamas mālu lēcas, kā arī izskaloto smilšu materiālu starpkārtas un lēcas. No­gulumu biezums pārsvarā no 5 līdz 20 m. Atsevišķās vietās aug­stienes rietumos tas sasniedz 30 m.

Fizikālie lauki

Izteiktas hipotēzes par iežu lūzuma zonu saistībām ar fizikālo lauku maiņu, tomēr autora rīcībā nav tādu mērījumu, kas šos iztei­kumus ļautu tieši saistīt ar Pokaiņiem. Kompartijas laikos par gra- ♦ vitācijas lauku izmaiņām runāja maz. Tomēr ir zināms, ka tieši Dobeles rajonā šīs izmaiņas bijušas visai jūtamas. Bet, tā kā šī bija sevišķi slepena informācija, nekādu sīkāku ziņu par to nav.

Zināms, ka šajā apkārtnē magnētiskā lauka raksturojums uz­skatāms par visai sarežģītu.

Jau minējām, ka zem Pokaiņiem un arī apgabalā ap tiem kon­statēti visai silti pazemes ūdeņi, kurus varbūt kādreiz izmantos rūpnieciskām vajadzībām. Ģeologi vēl šobrīd nezina iemeslu, kāpēc gan tieši šajā rajonā pazemes ūdens ir ļoti plašā apgabalā. Tomēr grūti atteikties no domas, ka pazemes ūdeņu paaugstinātā tempe­ratūra saistāma ar paaugstināto bioenerģētisko starojumu. Savukārt visai īpatnējās Pokaiņu pauguraines reljefu ģeoloģijas zinātņu dok­tors R. Griškjans skaidro kā milzīga enerģiju virpuļa veidolu.

Pokaiņi ir vieta, kas "it kā atspīd debesīs". Parasti virs Po­kaiņiem mākoņu ir vai nu mazāk kā citur apkārtnē, vai arī to nav nemaz. Dažkārt visapkārt drūzmējas biezi mākoņu vāli, bet virs pašiem Pokaiņiem debesis pavisam skaidras un tīras. Tas liecina par spēcīgu, augšup virzītu bioenerģētisku starojumu.

Varenie zibens ceļi. Ap Pokaiņu vaiņagu bieži savelkas ne­gaisa mākoņi. Parasti pērkons tālāk netiek un zibeņo šī vaiņaga malās. Bet, ja kādreiz negaiss tomēr tur ielaužas, tad plosās nepa­rasti bargi. Vecie iedzīvotāji to zināja, un, redzot negaisa tuvošanos, nekavējoties steidzās prom.

Parasti Latvijā zibens meklē saskari ar zemi gar kāda koka stumbru, tad gabalu iet pa zemes virsu, līdz atrod ieeju pazemē. Zibens ceļu iezīmē apsvilusi zāle. Tā tas ir citur, bet ne Pokaiņos. Vecpokaiņu saimnieks man stāstīja, ka reiz redzējis tādu zibens izrautu vagu, ka tur varētu kartupeļus stādīt

Debesu velve. Debesīs virs Pokaiņiem biežāk kā citur var redzēt mākoņu ccļu, veidu un blīvuma izmaiņas. It īpaši to var novērot virs Dižās sejas, kur mākoņi šķiet izvel vēti.

No Staru kalna pakājes interesanti vērot, kā vējš dzen mākoņus. Tic atduras it kā pret neredzamu sienu un to apiet — daļa pa labi, daļa pa kreisi. Šo skatu var vērot un apbrīnot. Jāpie­bilst, ka Pokaiņos pa laikam tomēr līst un snieg. Likumības, kuras nosaka meteoroloģiskos procesus, vēl jāpēta. Ziemā Pokaiņos pat daudz vairāk sniega, kā apkārtnē.

Skanas. Debesīs virs Pokaiņiem izveidojusies sarežģīta enerģētiska struktūra, kas rada neparastas atbalsis. Te var iepazīt daudzos skaņu kanālus un arī atbalsis no debesīm, pie tam ne tikai vienkāršas atbalsis, bet daudzkārtīgas, ar skaņu pastiprinājumu. Tātad Pokaiņi ne tikai atspīd, bet arī atskan debesīs. Pavisam viegli var sarunāties cilvēki, kas atrodas uz cita, dažkārt visai attāla pau­gura, ja tos vieno skaņu kanāli. Netālu no Naudas kalna kādā izcirtumā, kuru nosaucām par amfiteātri (Mārītes Balodes tele­filmā šeit redzami balto akmeņu krāvumi), palūdzām dziesminie­ku Ramantu Jansonu ar stabulīti uzspēlēt kādu no mūsu tautas melodijām. Paši aizgājām aiz kalna, pareizā vietā. Tiešo skaņu nevarēja dzirdēt, toties labi dzirdējām vairākas atbalsis no debesīm nedaudz atšķirīgos toņos. Likās, ka no debesim stabulē vesels an­samblis. No debesīm atbalsotās skaņas ir neparasti maigas, rada neaprakstāmas izjūtas. Pokaiņos var iepazīt tādus akustiskus brīnu­mus, kā reti kur pasaulē.

Pokaiņos ir arī skaņu kanāli ar vadāmību vienā virzienā. Uz vienu pusi skaņa iet ļoti labi, 100 m attālu dzird bezmaz vai čuk­stus. Bet, ja klausītājs grib čukstētājam atbildēt, jākliedz pilnā balsi. Visi minētie novērojumi liecina par smalko enerģiju plūsmas iz­pausmēm uz fizikāla rakstura procesiem.

Tajā pat laikā jāatzīmē, ka Pokaiņi ir mūsu senču svēto ap­bedījumu vieta, kurā nav pieļaujama klaigāšana, izklaides kon­certi, medību troksnis un mums svešu rituālu rīkošana.

Pokaiņus ietver enerģētiska barjera, kas pati par sevi gan ne­redzama, bet var redzēt tās darbību.

Īpatnības attēlos. Smalko enerģiju plūsmu rezonanses krust­punktos dažādas īpatnības ir ne tikai dzirdamas, bet arī redzamas. Pokaiņos, tāpat kā citās svētvietās, neskaitāmas reizes uz fo­togrāfijām un videofilmām parādījušās nedabīgas krāsas, svītras, gaiši vai tumši plankumi un citas materiālistiski neizskaidrojamas īpatnības. Dažkārt attēli ir miglaini, it kā aizplīvuroti. Minētie de­fekti nav ne filmas, ne aparāta, ne fotogrāfa vaina. Fotografējot ar to pašu filmu citā vietā, defektu nav. Tos rada smalko enerģiju koncentrācijas izpausmes. Vienmēr jāatceras, ka daļa uzņēmumu, iespējams, neizdosies.

Akmeņu temperatūra. Pārbaudot ar roku dažādu bruģēju­ma akmeņu temperatūru, jūtama manāma starpība. Tā nav skaid­rojama ar apsūnojumu vai citām virsmas atšķirībām. Tas liek domāt, ka akmeņi atrodas enerģētiskas mijiedarbības režīmā. Vienkāršotā veidā varētu teikt, ka Pokaiņi turpina darboties. To apliecina arī iepriekš minētie kosmisko aparātu sniegtie dati.

Viss minētais liecina par ilgstoši pastāvējušu, rūpīgi pārdomātu zintniecisku kopumu Pokaiņu svētvietu apkalpošanai.

Pokaiņi ka bioenerģetisku starojumu centrs

Vārdam bioenerģētika ir vairākas nozīmes. Parasti ar to sap­rot fizikāla vai ķīmiska rakstura procesus dzīvā organismā. Teh­nikā ar to apzīmē deggāzes iegūšanu, raudzējot fekālijas. Runājot par svētvietām, ar šo vārdu domājam saistības ar t.s. torsionu jeb smalko enerģiju plūsmām, kuras ietekmē gan dzīvo būtņu apziņu un veselību, gan arī vairākus Zemes veidošanās procesus.

Smalko enerģiju starojumi nepieciešami gan, lai dzīvība ras­tos, gan, lai tā pastāvētu. Bioenerģētiskā starojuma rezonanses zo­nas, kuras agrāk tautā dēvēja par ceļiem (ugunsceļiem un ūdens­ceļiem), bet 20. gadsimtā par āderēm, iet pāri visai Zemeslodei tāpat kā stīgas pāri koklei. Senie cilvēki labi apzinājās šī staroju­ma nozīmīgumu, tāpēc centās savas mītnes ierīkot labvēlīga strāvo­juma joslās. Tādējādi senās pilsētas, ciemi, apmetnes bieži vien izvietotas uz vienas līnijas, taisnas kā kokles stīga. Pasaulē pastāv daudzas šādas stīgas, kas krustojas dažādos leņķos. Biežāk iz­platītu līniju virzieni atbilst t.s. Auseklīša zīmes līniju virzieniem.

Smalko enerģiju fiziskā jauda, salīdzinot ar citiem dabas spēkiem, ir niecīga. Tomēr tā gadu miljardu gaitā ietekmējusi ze­mes reljefa veidošanos. Ļoti bieži uz vienas un tās pašas līnijas ir upju senās grīvas, apkārtnes augstākie pauguri, kā ari senču likto svētakmeņu kopas, arī jau pieminētie svētkalni, senču svētvietās celtās baznīcas, senie ciemi un apdzīvotās vietas. Pie tam bieži vien varam atrast visai izteiktas savstarpējo attālumu vienkāršās attiecības (proporcijas).

Sevišķi spēcīga starojuma vietās cilvēki nedzīvoja, bet iekārto­ja tur svētvietas. Vēlākos laikos daļa mūsu seno svētkalnu pārbūvēti par pilskalniem, citās senajās svētvietās celtas kristīgo baznīcas. Pokaiņus šķērso vairākas lielas bioenerģētisko plūsmu līnijas.

Lielie tālie stari. Saules lēktu un rietu vietas gadskārtās no­teica virzienus, kas mūsu senčiem bija svēti. Šajos virzienos ik pēc noteiktiem attālumiem senatnē bija izveidotas svētvietas. Lai­ka gaitā daļa no tām pārtapa par apdzīvotām vietām, pat pilsētām.

No Pokaiņiem kā centra atiet vairākas šādas līnijas. Tās šķērso ne tikai Latviju, bet arī visu Eiropu un pat okeānu. Neapšaubāmi, ka šādu līniju izveidošana prasīja loti augstas zināšanas. Jau minējām, ka Pokaiņi atrodas uz Zemeslodes Galvenā meridiāna joslas rie­tumu līnijas. Ģeogrāfiski tā atbilst austrumu garuma 23°06\ Grieķijā uz šīs pat svētlīnijas atrodas Asklēpija templis, bet ne­daudz tālāk uz dienvidiem — vēl divi Apollona tempļi.

Ziemclrietumu-dienvidaustrumu virzienā caur Pokaiņiem iet transkontinentāla līnija Stokholma-Ventspils-Pokaiņi-Minska- Erevāna. Atcerēsimies Armēnijas galvaspilsētas vārda līdzību ar vienā sasaistē ietverto seno Eridanu. Bez tam jau pieminējām dicn- vidu-rietumu virziena transkontinentālo līniju uz Peru.

Bez tam Pokaiņus šķērso 350 km gara līnija — Lielais Mu- nameģis-Pokaiņi-Kretinga. Tā iezīmē Gaujas lejteces gultnes ģenerāllīniju. Tālāk šī svētlīnija šķērso Rīgu, Bērzi, Dobeli, Po­kaiņus, Iii. Senči šo līniju zinājuši, jo Cēsu, Bērzes un Īles baznīcas nav celtas rietumu-austrumu virzienā kā parasti, bet gan uz vienas līnijas, vienā un tajā pašā 60° azimutā, kas atbilst Saules lēktam Ūsiņos. Šīs līnijas sākums ir sevišķi interesants, jo Munameģis ir ne tikai Baltijas augstākā vieta, bet ari apļveida struktūras centrs. Bez tam ģeologi konstatējuši pamatiežu lūzuma zonu, kas sakrīt ar minēto svētvietu līniju un ir tās materializēts apliecinājums. Uz šīs līnijas atrodas četri Baltijai nozīmīgi punkti:

a)   fiziski augstākā vieta Baltijā — Lielais Munameģis;

b)   garīgi augstākā vieta — Pokaiņu Dižā seja;

c)  senatnes administratīvais centrs — Rīga;

d)   tālās senatnes piemiņas vieta — Kretinga.

Četru šādu punktu atrašanās uz vienas līnijas noteikti nevar būt nejaušība.

Turklāt Pokaiņu sistēmas dienvidu dalu šķērso jau minētās līnijas — Liepāja-Ile-Viļāni-Ludza un Zelta ķēdes līni ja, kuras gal­venie posmi ir Nīgrande-Kokmuiža-Tērvete-Mežotne-Skaistkal- ne. Šī, pēdējā līnija, kopā ar Pokaiņu vaiņagu veido milzīgu zīmēju­mu, kas kartē atgādina Lielā Lāča zvaigznāju. Paši Pokaiņi atbilst tā kausam.

Nav pasaulē zināma otra tāda vieta, kurā krustotos tāds liela mēroga svētlīniju daudzums. Tas lieku reizi norāda uz Pokaiņiem kā izcilu Zemeslodes vietu. Lielo līniju krustošanās Pokaiņos vei­do visai sarežģītu enerģētisko struktūru Pokaiņu vaiņagā. Tā sa­vukārt izsauc fizikāla rakstura procesu īpatnības Pokaiņos, kuras var vērot visu gadu.

Šo daudzo svētvietu līniju simbolisks atspoguļojums atrodams pie Laimas akmens, caur kuru iet deviņas Zelta plūsmas jeb ugunsāderes. Tas ir ļoti rets gadījums. Nejau velti šim akmenim dota vēl viena iesauka — Kartes akmens.

Seno svētvietu, tostarp arī Pokaiņu, centros mēraparāti, ar ku­riem nosaka lādēto daļiņu plūsmas, uzrāda paaugstinātu staroju­mu. Tas nav bīstams apmeklētājiem, tomēr jānorāda, ka senās svētvietas nav piemērotas nakšņošanai.

Vadātājs.

Līdzīgi kā citās senču svētvietās arī Pokaiņos ir ļoti spēcīgs bioenerģētiskais lauks. Tādēļ daudzi cilvēki, pat labi šīs vietas zinātāji, Pokaiņu mežā apmaldās. Kā tautā saka, piesitas vadātājs. Kāda sieviete stāstīja, ka, Pokaiņos sēņojot viņa tā apju­kusi, ka pārgājusi divus lielceļus un neko nemanījusi, līdz pieva­karē atjēgusies 10 km attālajā Slagūnē. Tāpēc iesakām nenoiet no iezīmētajām takām un ceļiem, neklaiņot pa Pokaiņu mežu kur pa­gadās. Te bieži vien novirzās arī kompasa adata.

Trešie Pokaiņi

Gan unikālais starojuma aplis ap Pokaiņiem, gan arī daudzās ziņas par fizikālo lauku īpatnībām liek meklēt materiāla rakstura skaidrojumus. Iespējams, ka tie saistāmi ar vietām, kuras turpmāk dēvēsim par Trešajiem Pokaiņiem.

Vārdu "Pokaiņi" vietu un māju nosaukumos, bez jau ap­skatītiem, sastopam vēl četrās vietās. Pati interesantākā no tām atrodas dienvidos no Dobeles, Bērzes un Sesavas satekā. Atgādi­nāsim, ka Sesavas upe apliec Pokaiņus. Kopā ar Bērzi tā apliec kādu mīklainu vietu, kuru ģeologi dēvē par Dobeles anomāliju.

Ģeologs V. Segliņš to pētījis no 1986. līdz 1989. gadam. Par šo vietu izvirzītas daudzas, pie tam visai pretrunīgas hipotēzes. Pazīstamākā no tām apgalvo, ka šeit guļot lielākais apzinātais me­teorīts pasaulē. Tas atgādina apgāztu konusu, kura diametrs ir 4 km.

Rajona galvenā upe — Bērze — lejpus Dobeles izteikti tek uz dienvidiem, līdz pie Velna kalna tajā ietek Sesava. Tii ir izteik­ta ieleja, kura augštecē apliec Pokaiņus, bet lejastecē ieleja virzīta uz ziemeļiem-ziemeļaustrumiem. Bērzes ģenerālvirzieni līdz un pēc satekas ar Sesavu veido visai asu, ap 330° leņķi, ko varētu salīdzināt ar saliektu elkoni. Vēl atcerēsimies, ka šajā ziemeļu- ziemeļaustrumu virzienā raugās arī Dižā seja. Tā pirmā hipotēze neparasti aso Bērzes pagriezienu saista ar meteorīta novietojumu minēto upju satecē.

Kāda cita hipotēze uzskata, ka struktūra veidojusies, vairāk­kārtīgi atjaunojoties tektoniskai darbībai, pie tam tektoniskām kus­tībām raksturīgi dažādi virzieni; vienlaicīgi ārzemes svārstībām notikusi pārkarsušu ūdens tvaiku un gāzu eksplozija. Autors izda­la 3 attīstības posmus.

Visai interesantas ir nākošās hipotēzes, ka Dobeles anomālija izveidojusies vulkāniskās darbības rezultātā. Par to varētu liecināt gan vulkāniskais stikls, gan magnētiskas, gan ari nemagnētiskas iežu lodītes, minerāli — dimantu pavadoņi. Vēl jāpiebilst, ka zinātņu doktors R. Griškjans uzskata, ka zem Pokaiņiem varētu atrasties ieži, kas satur visai lielus dimantus. Kā gan šeit neatcerēties senās leģendas, ka atlanti esot veikuši milzu darbus ar lielu di­manta kristālu palīdzību.

Vēl cita, sufozijas hipotēze uzskata, ka anomāliju radījusi ģipšakmeņu šķīšana un izskalošana, dolomītu dēdēšana — sufo- zija. Sufozijas un karsta brekčiju veidošanās izsaukusi slāņu nosēšanos, iebrukumu, noslīdēšanu. Hipotēzes autors noraida jebkādu slāņu nobīdi (novirzi) un stratigrāfiskā griezuma nepilnību. Bet vienlaicīgi pieļauj sedimentācijas pārtraukumus, kā arī nogu­lumu virsmu izskalojumus.

Visai interesants ir meteorīta hipotēzes papildinājums, doma par to, ka Dobeles anomālija veidojusies, milzīgam kosmiskam ķermenim ietriecoties zemē. Sprādziena rezultātā izveidojusies gre­dzenveida forma un izjaukts normālais iežu sagulums, ieži un slāņi deformēti, sadrupināti; deformācijas novērojamas atsevišķos mi­nerālos (kvarcs, laukšpats). Hipotēzes autors uzsver, ka "saārdītais" konuss varēja izveidoties triecienviļņa iedarbības rezultātā. Bez tam ieži un slāņi sajaukti tikai griezuma augšējā daļā (līdz 250— 350 m dziļumam), dziļāk iežu stratigrāfiskā secība ir normāla un izturēta. Magmatisma pazīmes konusā nav fiksētas.

Kāds cits autors mēģinājis meteorīta un sufozijas hipotēzes apvienot. Viņi izteikuši pieņēmumu, ka Dobeles anomālijas struktūra veidojusies, meteorītam uzsprāgstot Zemes atmosfērā (2—3 km augstumā). Triecienviļņa iedarbība izraisījusi sufozijas procesus laikā, kad agrā triasa posms jau bija beidzies. Slāņu nosēšanās, iežu sablīvēšanās un sufozijas procesi, pēc autora domām, notikuši vēlajā triasā, bet pirms pleistocēna nogulumu veidošanās. Autors noliedz, ka meteorīta triecienvilnis varētu iz­raisīt tektoniskās svārstības iežos un ilgstošu slāņu relaksāciju.

Meteorīta un tektoniskā hipotēze paredz ari iespēju , ka debe­su ķermenis ietriecies Zemē un apakšzemes eksplozijas vilnis iz­raisījis tektoniskās svārstības un ilgstošu slāņu relaksāciju. Tekto­niskās kustības izmainījušas nogulumu pirmatnējo hipsometrisko stāvokli. Autors izsaka varbūtību, ka bloks, kas atrodas starp Do- beles-Babītes un Penkules lūzumiem, ticis iesaistīts sprādziena viļņu ilgstošās relaksācijas procesā, kas, sākoties augškarbona laikā, turpinājies līdz kvartāra nogulumu veidošanās sākumam. Anomālijas veidošanās laiks bijis ilgstošs. Tas atļāvis nogulsnēties augšpermam un apakštriasam ar vidējo biezumu virs 41 m. Au­tors noliedz sufozijas procesu, kas varētu ietekmēt struktūras nosēšanos par 41m. Jāpiebilst, ka nule minētajā blokā ietilpst arī Pokaiņi.

Iepazinis augstāk minētās hipotēzes un faktisko materiālu, balt­krievu ģeologs E. Gromovs secinājis, ka Dobeles gredzenveida anomālija ir astroblēma, kas veidojusies, lielam meteorītam ietrie­coties zemē un eksplodējot. Meteorīts nokritis laika posmā starp apakšējo karbonu un augšējo permu.

Vietā, kur atrodas Dobeles anomālija, agrāk bijušas Pokaiņu mājas. Visas minētās ģeologu hipotēzes liecina par grandioziem notikumiem pirms vairākiem simtiem miljonu gadu, kas varēja radīt tādas būtiskas ģeofiziskās izmaiņas, kuru dēļ senči izveidoja Pokaiņos svētvietu. Vienlaikus nule teiktais arī atbild uz jautāju­mu, cik veci ir Pokaiņi.

Pokaiņu reljefs

Gan Pokaiņu centrālās daļas, gan arī tai piegulošo Krievu kal­nu sikreljefa veidojums šobrīd ir ģeoloģiski neizskaidrojama mīkla. Daudzu pauguru un arī dažu ieleju nogāzes ir pārāk stāvas, lai tās skaidrotu ar mitru zemes masu uzkrāšanos šlūdona sanesumos vai ledāja plaisās. Reljefs ir pārāk sīks un sarežģīts, lai to veidotu kūstošo ūdeņu straumes. Vēl jo vairāk, daļai pauguru uz visām pusēm no plakuma ir stāvas konusveida nogāzēs, kas nevarēja rasties dabīgā ceļā. Tāpat itin nekādi mums zināmie ģeoloģiskie procesi nevarēja veidot savstarpēji paralēlas rietumu-austrumu vir­ziena pauguraines.

Tāpēc, lai cik tas arī pārsteidzoši skanētu, jārunā nc tikai par apzinīgu būtņu veiktu atsevišķu pauguru vai to daļu pārveidošanu, bet, vēl jo vairāk, par apzinīgu reljefa veidošanu visai plašos mēro­gos un lielos apjomos ar mums nezināmiem paņēmieniem. Diemžēl mūsdienu zinātnes līmenis vēl neļauj apjēgt ne šos paņēmienus, ne arī mērķus, kāpēc veikti milzu darbi, kuru apjoms jāvērtē mil­jonos kubikmetru.

Līdzšinējā apkārtnes izpēte liek domāt, ka Pokaiņu sīkreljefa formas klātas uz samērā līdzenas pamatnes, kas viegli ieslīpa uz dienvidiem un veido Sesavas upes ieleju. Sevišķi interesanti ir tas, ka vairāki pauguri ar iegareniem vai ovāliem plakumiem un stāvām nogāzēm savā starpā veido ģeometriski saistītu sistēmu. Tādu sistēmu varētu radīt, mākslīgi pastāvinot dabīgo reljefu, bet

11. att. Pokaiņu reljefa karte

vai Pokaiņu reljefs radies šādā veidā, var noteikt tikai nopietna ģeoloģiskā izpēte. Patlaban daudz ticamāk šķiet, ka gan šie pau­guri, gan citas vietas veidotas, berot sausus materiālus.

Diemžēl jāatzīmē, ka Pokaiņu unikālo reljefu 20. gadsimta otrajā pusē postījušas gan daudzās grants bedres, gan baļķu vešanai izbūvētais ceļš. Neapzinoties šīs vietas un milzīgo, senču veikto darbu nozīmi, tālākie vietas pārveidojumi var nodarīt lielu ļaunu­mu. Tāpēc, kaut arī ziņu mūsu rīcībā maz, jādomā par senču veik­to milzu darbu jēgu.

Jau pieminējām Dižās sejas kosmisko saistību ar Marsa Dižo seju. Šo kosmisko sasaisti apstiprina ari atradumi Dieva dārza uzar­tajā daļā — akmens diski, kas uzskatāmi par Galaktikas simbo­liem. Kādā Ausekļa kalna akmeņu krāvumā šāds disks siīnbolizēja kosmiskās telpas piepildīšanu.

Vairākas mūsu pasakas stāsta par lidojumiem kosmosā, paužot ziņas, kas nav pieejamas tādai sabiedrībai, kas mitusi tikai uz Ze­mes. Tāpēc, kopumā ņemot, nedrīkst pilnīgi noraidīt ļoti pārdrošo domu, ka Pokaiņu pauguraines centrālās daļas reljefa veidojumi ir būtībā līdzīgi galaktiku superkopu attēliem. Tad tālāk izteiktā doma par Dieva dārza veidojumu kopumu visai loģiski iekļaujas pārējās kopsakarībās.

Neparastie kalni

Pokaiņi pārsteidz arī tos Latvijas pazinējus, kuri ne vienu rei­zi vien jūsmojuši par Gaiziņa vai Ērgļu apkārtnes pauguriem, vēro­juši ainavas pāri Abavai vai Gaujas senlejai, nolaidušies Siguldas gravās, kāpuši Veclaicenes pauguros un skaitījuši, cik ezerus var redzēt no Krāslavas Sauleskalna.

Pokaiņu paugurus no rietumiem un austrumiem apliec ap 2 km platā Sesavas upes ieleja. Upes nosaukums, iespējams, saistāms ar somugru kess ("centrs"). Tādējādi upes vārds aplieci­na senču izpratni par šo vietu. Sesava ietek Bērzē pie jau minētā Dobeles meteorīta.

Ģeogrāfiski Pokaiņu pauguraini pieskaita Austrumkurzemes augstienes austrumu malai. Bez pašiem Pokaiņiem šajā apvidū paceļas Tuntuļu kalni, Immas kalni, Rakažkalns un Krievu kalni. Kopumā minētās pauguru kopas ierakstāmas 5x5 km lielā taisnstūrī. Pokaiņu pauguraine iekļaujama ap 1,5—2 km2 platībā, pārējās ir mazākas.

Pokaiņu paugurus veido vai nu smilts, vai arī akmeņaina grants. Vietām uz tiem neliela mālu kārta. Tas vedina domāt, ka tie radīti vismaz divos secīgos posmos. Augstākās vietas (metros virs jūras līmeņa):

Krievu kalns — 149 m, tā augšdaļa veidota mākslīgi;

Immas (lies) kalni — 138 m;

Staru (Pastaru) kalns— 121 m;

Rakažkalns — 120 m;

Tuntulu kalns — 119 m;

Pokaiņu Baltais kalns — 113m.

Pokaiņu pauguru loki atgādina viļņus vētras sabangotā līcī. Tā vien liekas, ka pauguraine veidota kādā sensenā Kosmosa un Zemes milzīgu enerģijas plūsmu sabangojumā.

Pokaiņi izceļas ar gleznām ielejām. Dažas no tām slēgtas, bez noteces, un atgādina milzīgus iegarenus traukus. Iedobes bez no­teces ir mitras. Tas liecina, ka kaut kur dziļāk ir arī ūdensnecaur­laidīgi slāņi.

Dažas pa daļai atklātās nogāzes atgādina milzīgus U veida burtus jeb lielus pakavus. Pakava loka daļa piekļaujas kalna ko­rei, bet tā gali ieslīpi virzās lejup.

Pokaiņu pauguraini varētu raksturot kā svētkalnu gredzenu vai vainagu ap Staru kalnu. Gredzena austrumu malā — Tuntuļu kalns, ziemeļrietumu malā — Veču kalns. Pokaiņu pauguru vir­sotņu skaits vērtējams ap 25—30. Vidējais attālums starp tām apmēram 200 m, relatīvais augstums parasti 10—15 m. Pauguri un lejas veido savdabīgu, it kā vītu vai pītu struktūru. To grūti attēlot vai uzzīmēt, jo tā ir telpiska.

Līdzīgus, tikai ievērojami plašākus veidojumus, ģeologi apzīmē ar nesen radušos terminu — šūnveida struktūras. Tā varētu vērtēt daļu no Latgales pauguraines. Tomēr Pokaiņos šīs struktūras ir visai blīvas. Grūti, pat neiespējami iedomāties tādu fizisku pro­cesu, kas dabas spēku nestajai, saberztajai iežu gūzmai liktu grupēties šūnveida struktūrā.

Pokaiņu vainaga vidū no ziemeļiem uz dienvidiem iet dziļa, gleznaina grava. Nonākot pie tās, liekas, ka esat nevis Zemgalē, bet Siguldā. Gravas izcelsmi nevar skaidrot tikai ar šļūdoņa sane­su nogulumiem vai ar ūdens straumes izgrauzumiem. Varbūt gra­vu veidojuši kādi neotektoniski procesi, bet drīzāk ari tai ir mākslīga izcelsme.

Uzmanīgāk vērojot skaisto Pokaiņu pauguraini, nākas atzīt, ka to nevar uzskatīt tikai par nejaušu dabas (ģeoloģisku) veidoju­mu. Šeit ir pārāk daudz tādu vietu, kuras veidojušas apzinīgas būtnes.

Galvenie garenie pauguri orientēti rietumu-austrumu, citi, kas tos savieno — ziemeļu-dienvidu virzienā. Šādas kopas noteikti nevarēja izveidot nc apledojuma šļūdonis, ne kūstošie ūdeņi, ne Zemes garozas krokošanās (neotektonika), ne kādi citi mums zināmi dabas speki vai norises. Savstaipēji perpendikulāri ir ari ieleju vir­zieni. Pokaiņos ir lieli zemes veidojumi, kas pilnīgi noteikti ir ne­vis dabas, bet gan apzinīgu būtņu radīti vai vismaz pārveidoti. Lielie darbi nav darīti kādu mītņu vai aizsardzības objektu vei­došanai. Šo nogāžu atsegumos nav manāmi dažādu, atšķirīgu no­gulu slāņi, kas raksturīgi ģeoloģiskiem veidojumiem.

Ģeoloģijas zinātņu doktors R. Griškjans domā, ka Pokaiņu reljefu veidojis spēcīgs enerģētiskais virpulis. Netieši to apliecina pauguri, kas atgādina stāvviļņos sabangotu ūdeni. Tādus viļņus redzējuši cilvēki, kas lielā vējā pabijuši uz Burtnieka vai kāda cita ezera. Tomēr arī R. Griškjana hipotēze skaidro tikai daļu no vei­dojumiem.

Diemžēl jāpiebilst, ka 20. gadsimta pēdējos gados Pokaiņu skaistās vietas stipri bojājusi smagā meža tehnika, kas, izvedot baļķus, atstājusi dziļas riteņu pēdas. Vēl jo vairāk, ar vēl vandāliskāku tehniku stādītas eglītes, atstājot zemē dziļas jo dziļas vagas. Vajadzīgi daudzi gadu simti, iekams aizdzīs šīs cilvēku bez-

12. att. Pokaiņu centrālā daļa

1) Veču (Vecajo) kalns; 2) Vecpokaiņu senkapi; 3) Staru kalns; 4) biļešu kase un autostāvvieta; 5) Pokaiņu mājas; 6) Vecpokaiņu mājas; 7) Caunu mājas; 8) Tuntuļu kalni; 9) Metamais kalns. Senkapi. Avota vieta; 10) Kartes akmens (Atzīmēts nosacīti, atrodas tālāk uz austrumiem.); 11) Dižā seja — sk. 5. att.; 12) Dieva dārzs — sk. 13. att.; 13) Vīnkalni; 14) Priesteru kāpnes; 15) Baltais kalns; 16) Mātes akmens; 17) Diža grava; 18) Lielvārdes josta; 19) Mazās kāpnes; 20) Dziednieku kalns; 21) Ziedu akmens; 22) Veselības avots; 23) Vil­ku akmens; 24) Skaņais kalns; 25) Zintnieku laiva; 26) Gaišreģa loks; 27) Nau­das kalns; 28) Naudas akmens; 29) Sesavas upe; 30) Nāves ieleja; 31) Vārtu akmens; 32) Ogānu svētkalns (Zīmēts nosacīti, atrodas tālāk uz austrumiem.) atbildības radītās brūces. Vēl lielāku ļaunumu nodarījusi zemes virskārtas sajaukšana, kas ievērojami apgrūtinājusi iespēju pētīt Pokaiņus kā arheoloģijas pieminekli.

Skaistās pauguraines lielākajā daļā nav skatu stigu, kas ļautu baudīt apkārtnes gleznainumu. Izkopjot šo vietu, to var padarīt par vienu no skaistākajām Latvijā. Labas gribas cilvēki ar Dobe­les mežniecības atbalstu šo darbu ir sākuši.

1990. gados ap Pokaiņu pauguriem izveidots jauns zemes ceļa posms izcirsto koku izvešanai, pa kuru var ērti piekļūt Pokaiņu interesantākajām vietām.

Pokaiņu plānojums

Pokaiņu centrālo daļu ierobežo Sesavas upe (25 km) un tās pieteka, kuru turpmāk dēvēsim par Tuntuļu upīti. Tā sākas starp Staru un Tuntuļu kalniem. Šajā, dabīgu robežu ietvertajā daļā, bez jau apskatītās Dižās sejas, ir vēl vairākas seno svētvietu kopas. Tām, tāpat kā vairumam citu vietu, doti pašu izdomāti vārdi, jo īstos nosaukumus neviens vairs neatceras:

a)   Dieva dārzs,

b)   Dižā grava,

c)   Vīnkalni,

d)   Dziednieku kalns,

e)   Naudas kalns,

f)  Metamais kalns.

Ap šo daļu ir vēl citas lielo svētvietu kopas — Spārnu kalns, Immas kalni, Tuntuļu kalns, Rakažkalns, Krievu kalni, Staru kalns u.c.

Dieva dārzs

Dieva dārzs ir Pokaiņu svētvietu vaiņaga dienvidu loka centrālā daļa. Tas aizņem ap 0,8 x 0,6 km lielu laukumu un pieguļ

Dižās gravas rietumu krastam. Ziemeļdienvidu virzienā to dala senatnē bruģēta taka — Ķēniņu ceļš, kas ved gan kalnā, gan lejā. Dieva dārza ziemeļos un dienvidos ir akmens krāvumu — seno apglabājumu joslas, kas orientētas rietumu-austrumu virzienā. Aust­rumos no Ķēniņu ceļa ir trīs pauguri — Dieva, Laimas un Māras kalni. Māras kalnā atrodas Līgavu akmens, rietumos no tā — Māras actiņa — laulību vieta — un tai blakus Saderības akmens.

Terases. Pokaiņos ir gan nebruģētas, gan bruģētas terases. Pēdējās atrodas dienvidos no mežsarga mājas, blakus arheologu 1996. gadā postīto krāvumu vietām.

Terases, raugoties no augšas, sastāv no divām viegli ieliektām daļām. Raugoties no ielejas augšup uz pauguru, kurš, mūsuprāt, būtu saucams par Dieva kalnu, redzama ļoti sena dzīvības zīme, kas atgādina lidojoša putna spārnus. Katra spārna vēziens ir ap 130 m. Bet, raugoties no kalna lejup, t.i., no otras puses, šī zīme lasāma kā grieķu alfabēta pēdējais burts — omega, t.i., nāves zīme. Tā kā šeit lejā ir vairāki senkapu krāvumi, arheologi vienu no tiem 1996. gadā atraka, pētīja, izvandīja un nesakārtotu pameta.

Akmeņiem izliktās terases bija paredzētas augstākajiem zint­niekiem, priesteriem un goda viesiem. Te rīta agrumā svinīgi sa­gaidīja uzlecošo sauli. Ap 100 m ziemeļaustrumos no terasēm atro­das divi, domājams mākslīgi veidoti pauguri, kas norāda Saules lēkta virzienu Jāņos. Šķiet, ka arī tic ir šī svētvietu kompleksa sastāvdaļa.

Lielie akmeņi. Pokaiņos virszemē lielu akmeņu ir maz. Šajā nodaļā ar jēdzienu "lieli" apzīmēti tie, kuru lielākais izmērs pārsniedz 1 m. Pats lielākais guļ Baltā kalna rietumu pakājē. Lielo akmeņu krāsa ir zilganpelēka, pat tumša. Tātad, kā tie, tā arī apaļie gaišpelēkie un dzeltenie ceļa bruģa akmeņi nāk no dažādām vietām, nevis no viena šlūdona sanesām.

Vairāki lieli akmeņi ar apstrādes pēdām novietoti atsevišķi. Tomēr arī tie saistīti savā starpā ar acīm neredzamām, bet zinātājam viegli izprotamām saitēm, kuras apzināmas ar īpašiem instrumen­tiem vai zintnieku rīksti. Ap šiem akmeņiem bija vēl citi, mazāki akmeņi, bet tie pēdējos gados nozagti.

Laimas galdiņš. Lieli akmeņi ir gan austrumos, gan rietu­mos no Dziļās gravas. Šīs grupas ir savstarpēji saistītas. Uz tām norāda īpaši zīmju akmeņi. Interesanta akmeņu kopa ir rietumu pusē, dienvidos no mežsarga mājām. Uz to norāda dobumakmens ar ūdens ekrānu, kura smailais gals vērsts uz Laimas galdiņu. Tas ir īpaši apstrādāts akmens stāvā nogāzē. Tā izmēri 1,6 x 1,4 x 0,5 m. Ar mums nepazīstamām metodēm tā līmeniskajā, plakanajā virsmā iestrādāta glezna — Saules meita pie ugunskura. Šis mākslas darbs, vērtējot ar senču paņēmieniem, veidots pirms ledus laikmeta. Šeit vārds "glezna" lietots nosacīti. Lielākā daļa cilvēku redz tikai ak­mens rievoto virsmu. Līdzīgi kā dažos citos tālās senatnes darbos, minēto attēlu redz tikai nosacītos apstākļos. To ieraudzīt palīdz virsmas mitrināšana ar svētavota ūdeni.

Līdzīgi senās mākslas darbi, kas redzami tikai noteiktos apstākļos, zināmi vairākās vietās pasaulē. Latvijai tuvākais atro­das Dienvidkarēlijā.

Tā ir sevišķa māksla — radīt veidojumus, kas redzami tikai noteiktos apstākļos. Mūsdienās šī māksla pilnīgi aizmirsta. Varbūt to var salīdzināt ar kodinātu foliju, kur attēlu redz tikai zem no­teikta leņķa. Tomēr folija tehnoloģija neļauj mākslinieka ieceri sa­glabāt cauri gadu tūkstošiem.

Latvijā ir vairāki līdzīga veida apstrādāti akmeņi. Pieņemts uzskatīt, ka tie ilgstoši gulējuši purvā, tos skalinājuši un kodinājuši skābie purva ūdeņi. Ja ticēt šādiem uzskatiem, tad Laimas galdiņš nejauši nokļuvis uz paugura, līmeniski novietots saistībā ar pau­gura akmeņiem, pie tam uz balstiem virzienos, kas saistās ar ci­tiem akmeņiem. Protams, tā nebija, šis ir izcils tālas senatnes mākslas darbs.

Šis nebūt nav vienīgais tādā veidā apstrādātais akmens, bet mākslinieciskajā ziņā pats izcilākais gan. Visādā ziņā šis akmens pieskaitāms pasaules nozīmes vissenākajiem pirmsledus laikmeta mākslas darbiem. Šim akmenim ir it kā cimda veidols, tā īkšķis rāda uz Līgavu akmeni. Šie un citi nosaukumi pašu doti, salīdzi­not vietas iekārtojumu ar dainās vēstītām ziņām, jo senatnē katrai vietai noteikti bijis savs apzīmējums, bet tas jau sen izzudis no tautas atminas.

Šīm vietām ir vēl viena loģiska saistība. Ziemeļu-dienvidu virzienā no terasēm atrodas trīs pauguri, kurus nosaucām par Die-

13. att. Dieva dārzs

1) Ziemeļu krāvumi; 2) vieta izcirtumā, kur atrada Galaktikas zinību akmens disku; 3) arheologu izpostītais krāvums; 4) Terases (Virziens A — uz saules lēktu Jāņos, t.i. ziemeļaustrumiem caur virziena pauguriem); 5) Virziena pauguri; 6) Dieva kalniņš; 7) Lielā Lāča krāvums; 8) Akmens spogulis; 9) Galaktiku kalns; 10) Laimas galdiņš; 11) Laimas kalniņš; 12) Mazās sejas vieta; 13) Milža sēdeklis; 14) Saderības akmens (Skats B uz saules lēktu Ziemassvētkos virzienā uz dienvidaustrumiem); 1 5) Laulību aleja; 16) Māras actiņa; 17) Dienvidu krāvums; 18) Māras kalniņš; 19) Līgavu akmens (Skats C uz saules lēktu Lielajā dienā); 20) Zintnieku loks; 21) baļķu vedēju ceļš; 22) Kukažiņas akmens; 23) Ozolkalns

va, Laimas un Māras kalniem. Laimas galdiņš atrodas pie Laimas kalna. Šī kalna augšā ir vieta gaišreģiem. Bet Līgavu akmens ir Māras kalnā. Tā katram kalnam ir dubultas sakrālās sasaistes.

Saderināšanas akmens. Uz to norāda Laimas galdiņš un Līgavu akmens. Ap 2,5 x 2,5 x 0,8 m lielais akmens uzlikts uz pamatiem, tam apkārt apmēram 6 m diametrā ir mazāku akmeņu bruģis —jaunāko priesteru vieta. Šo akmeni var izmantot divu cilvēku saderības pārbaudei un stiprināšanai.

Akmens augšdaļā ir divi sēdekļi — līgavai un līgavainim. Abi sēž blakus ar skatu uz dienvidaustrumiem — Saules lēkta virzie­nu Ziemassvētkos. Šajā pat virzienā raugās arī jau minētā Saules lenta. Skati un domas šai vietā vērsti uz Naudas kalnu. Tāpēc jādomā, ka šim akmenim bijusi nozīme ari Ziemassvētku rituālos.

Ielejā pie šī akmens ir akmeņiem bruģēta iedobe — Māras actiņa. Lielajā kausveida ielejā ap to, šķiet, vēl atrodamas terašu pēdas. Iespējams, te notika laulību rituāls.

Līgavu akmens atrodas uz Māras kalniņa. Tas ir ap 2 m garš, tā augstākā, austrumu mala paceļas virs zemes 1,2 m. Akmens lēni sairst. Gadu tūkstošu gaitā tam kārtu pa kārtai nolobījušies ārējie slāņi. Tāpēc senās iezīmes, ja tādas bijušas, nav saglabājušās. Akmens forma ir trīsstūris gan skatā no sāniem, gan šķēlumā. Tas uzstādīts tā, ka paceļas no zemes virzienā no rietumiem uz austrumiem, t.i., uz uzlecošo, dzimstošo Sauli. Tātad tas ir saistīts ar auglību, ko senču uzskatos simbolizēja Māra. Uz tā var uzsēsties kā uz zirga. Akmens pakājē līdz 1996. gadam bija sirds veida akmens apmēram 20 x 20 x 10 cm ar smaili pret lielo akmeni.

Mums šis akmens šķiet nozīmīgs auglības kulta rituālu ele­ments. Varbūt uz šī akmens sēdušās sievietes, kuras gribējušas bērniņu. Tāda uzdevuma akmeņi vēl šodien redzami Indijā. Pat lielajās pilsētās tur ir saglabājušies akmens stabiņi — pēc formas un izmēra līdzīgi tiem, kādus Latvijā 19. gadsimtā lika parkos un ap kapiem ķēžu piestiprināšanai (ari tie ir senas atmiņas par auglības kultu). Indijā tos dēvē par šivalingamiem (dievības Šiva dzimum­loceklis). Līdzīgi Vācijā pēc viduslaiku paražas vietām saglabāti veci lielgabalu stobri, uz kuriem sēžas sievietes, vēlēdamās vai gaidīdamas bērniņu. Protams, sēšanās uz lielgabaliem ir mūsdie­nu māņticība, bet tā ir liecība par senajām paražām. Apmēram 2 km uz dienvidiem no šī akmens mežā atrodas kāds cits liels, apstrādāts akmens, kurš, mūsuprāt, domāts dzemdību pieņemšanai. Mūsdienu cilvēkam grūti saistīt vārdus akmens, kapenes, bērna ieņemšana un dzemdēšana. Senie cilvēki visu uzskatīja pārdabis­ku. Valdnieču (ciltsmāšu) apglabājuma vieta deva dzimtai, ciltij, valstij spēku, veselību, auglību.

Kukažiņas akmens. Netālu no Saderināšanās jeb Līdzināšanas akmens atrakts kāds cits akmens, kura izmēri apmēram 2 x 2 x 1,5 m. Bedrē ap to 2000. gadā izveidots oļu bruģējums. Kādā fotoattēlā aiz šī akmens saskatāms melns, domājams, sievietes tēls. Pats ak­mens atgādina sēdošu sievieti, kurai pār pleciem pārmesta villai­ne, tāpēc šo akmeni varētu dēvēt visai mīļās, Poruka aprakstītās Kukažiņas vārdā. Iespējams, ka melnais tēls norāda uz Pokaiņu zintnieču nogalināšanas vietu. Pie šī akmens vai- padomāt par tiem, kas rūpējušies pārjums.

Mākslīgie veidojumi

Pokaiņos ir daudzi apzinīgu būtņu radīti, ļoti nozīmīgi un iz­cili vērtīgi zemes veidojumi, cilvēku nestu akmeņu salikumi un apstrādāti akmeņi. Tie visi ir senatnes pieminekļi, veidoti pēc kāda īpaša uzdevuma plāna, kuru vēl neizprotam.

Visai droši var teikt, ka kraujā un dziļā Vidus grava, kas atda­la Austrumu un Rietumu Pokaiņus, nosacīti sadala arī divas atšķirīgas zemes veidojumu sistēmas. Šo gravu nevarēja izveidot nekādas ūdens straumes, tās izcelsme vismaz šobrīd ir mīkla. Varbūt tieši šeit mākslīgi pārveidotais zemes reljefs ir visinteresantākais, jo senie meistari nav žēlojuši pūles, lai tas būtu līdzīgs dabīgajam. Iespējams, te veidota mātes kulta vieta.

Pilnīgi noteikti par apzinīgu būtņu veidotām jāuzskata Dižā seja un Ogānu pilskalns. Nav arī iedomājami dabīgi procesi, kas varētu radīt garenu pauguru T veida salikumus. Tāpēc, lai arī cik skeptiski un pieticīgi vērtētu apzinīgu būtņu veidojumu kopapjo­mu, tas stipri vien pārsniegs miljonu kubikmetru. Bet, ja ņem vērā arī tās vietas, kuras varbūt tikai daļēji pieveidotas, tad šo vērtēju­mu jāpalielina desmitām reižu. Ka vismaz daļēji mākslīgi veidoti jāuzskata tuvējie Krievu kalni ar to dienvidu daļu — Rakažkalnu, kā ari Immas kalni pie Īles. Kopā ar jau aprakstīto Dižo seju tie veido vairākkārt sasaistītu kopumu. Ziemeļdienvidu virzienā orientētie Krievu kalni un tiem perpendikulāri rietumu-austrumu virzienā novietotie Immas kalni ar to turpinājumu uz Spārnu pils­kalnu nekādi nav uzskatāmi kā tikai ģeoloģisku procesu veidots kopums. Vismaz puse no šī kopuma veidota ar kādiem, mums vēl neapjaušamiem paņēmieniem, kādiem vēl neapzinātiem mērķiem.

Dižā grava

Dižā grava ir vairāk nekā 100 m gara, tās krasti ap 15 m augs­ti, visai krauji. Grūti, pat neiespējami iedomāties, kā gan šāds vei­dojums varētu rasties dabīgā ceļā. Pašā gravas dibenā sīka tērcīte. Grava ir pārāk īsa, lai to veidotu izskalojumi vai neotektoniski procesi. Pilnīgi noteikti to nevarēja radīt arī ar pēdējo apledojumu saistītie procesi. Atliek domāt, ka grava radīta mākslīgi. Iespējams, ka tai bijusi nozīmīga loma auglības kulta rituālajās norisēs.

Svētieleju nozīme

Bez nule apskatītām bruģētām ielejām ir vēl citas, arī mākslīgi veidotas, ar nelielām bruģētām ūdens tilpnēm. Bez tam ir arī tādas ielejas, kuras, ja ne pilnīgi, tad vismaz daļēji ir apzinīgu būtņu veidotas. Protams, ja ieleju mākslīgi veidoja, tad šim lielajam dar­bam bija kāds noteikts mērķis. Dažas no ielejām varēja būt sapulču vai nelielu pasākumu vietas. Šo ieleju lielais skaits liek domāt, ka Pokaiņos vienlaikus ritējuši daudzi pasākumi.

Pokaiņu svētieleju apveidi atgādina ovālus kausus vai trau­kus. Līdzīgas vietas zināmas arī Dienvideiropā — tā sauktie grieķu amfiteātri Vidusjūras baseinā. Domājams, ka šie neapšaubāmi mākslīgie veidojumi ir dainās aprakstītās ielejas, kur:

Dieva dēls pirti dara

No sīkiem olī šiem;

Saules meitas pērties gāja,

Zelta slotas padusē.

Auseklītis garu lēja

A r Sudraba biķerīti.

Lej i, lej i, Auseklīti

Izpatapu siltumiņu

LD 33844 vl

Šī daina nebūt nav vienīgā, kas vēsta par neparastu pirti, ko Dieva dēli būvē Saules meitai.

Tie zintnieki, kas prot vadīt bioenerģētiskās plūsmas svētie- lejās, var tās ierosināt, radot patiešām īstu pirti, kas varētu noderēt dziedniecībai vai citām vajadzībām. Tālab ar zināmu pārliecību var teikt, ka šī un līdzīgas dainas varētu būt Pokaiņu svētieleju apraksti. Uz šo domu noskaņo arī biķerīša vārds, ar kuru Auseklītis lēja garu. Cik zināms, pirtī garu lej ar ķipīti vai kādu citu trauku. Šajā dainā interesanta un nozīmīga ir Ausekļa loma, kas saistāma ar jau minētajiem gara gaismas nesējiem. Svētieleja būtībā ir šis biķeris vai kauss (atcerieties latīņu—pokulum). Tā kā Baltijā nav zināmas citas līdzīgas olīšiem bruģētas ielejas — kausi, tad ar pie­tiekošu pārliecību varam teikt, ka minētās un līdzīgas dainas vēsta par Pokaiņiem.

Atgriežamies vēl pie pirmās 1994. gadā atklātās ielejas. No Līdzināšanas akmens īpaša taka ved uz akmeņiem izlikto trešo svētieleju. Gan pēc formas, gan bioenerģētiskā raksturojuma arī tā ir ļoti līdzīga grieķu amfiteātriem Vidusjūras baseinā. Icdobe ir skanīga. Ja iedobi izliktu ar tufa bluķiem tā, kā tas darīts senos Vidusjūras baseina amfiteātros, tad tā neatšķirtos no līdzīgām vietām Grieķijā un Sicīlijā. Iespējams, ka bez jau minētās pirts svētielejās darīja vēl daudz ko citu, piemēram, vēroja zvaigžņu atspulgus, sagatavoja enerģētisko ūdeni dziedniecībai un ri­tuāliem u.c.

Šķiet, ka mākslīgi veidots ir arī Spārnu ezers, kas atgādina lidojošu putnu. Tas jāskata kā svētvietu kopuma daļa, kura ietilpst arī Spārnu kalns.

Vīnkalni

Vīnkalni ir savstarpēji saistītu pauguru grupa ar stāvām nogāzēm, bet līdzenām virsmām — plakumiem, kuri augšdaļā ir vidēji ap 100 m gari un ap 10 m plati, orientēti rietumu—austru­mu virzienā. Šo un vēl dažu citu pazīmju sakritība liek tos uzskatīt par mākslīgi veidotiem.

Pauguru savstarpējos novietojumos un to savstarpējos attālu­mos atrodama visai izteikta ritmika, kuras modulis 150 m, t.i., vie­na miljardā daļa no Zemes attāluma līdz Saulei. Arī pauguru nogāžu stāvums un plakumu novietojums rietumu-austrumu vir­zienā pilnīgi izslēdz iespēju, ka šīs pauguraines veidojis šļūdonis.

Vīnkalnu augstākajam — Baltajam kalnam plakuma virsma virs apkārtnes paceļas 12 m, bet virs jūras līmeņa — 108 m. Uz šo kalnu raugās Dižās sejas Saules lentes dienvidaustrumu gala tur­pinājums. Tātad šis kalns iezīmē jaunās gaismas dzimšanu. Vien­laikus tas atrodas uz vienas rietumu-austrumu līnijas ar citiem pau­guriem un tādējādi izsaka vienību ar senču Jauno gadu Lielajā dienā.

Jau teicām, ka Saules lente ir slīpa, tās augšgals atrodas Sau­les lēkta galā. Starp šo lēkta galu un Balto kalnu ir divi zemāki pauguri. Tiešo skatu patlaban aizsedz meži, bet, skatot augstumu atzīmes kartē, šķiet, ka Saules lēktu Baltajā kalnā vajadzēja vērot caur vizieriem, kas atradās minētajos zemākajos pakalnos. Arī jeb­kuri citi šīs apkārtnes pauguri šķiet veidoti ar dziļu pārdomātu jēgu. Tas pats sakāms par uzejām un pārejām.

Kopumā Vīnkalnu plānojums ir viens no pārsteidzošākajiem diždarbiem pasaulē. Ja pauguru savstarpējo novietojumu it kā no­saka astronomiska rakstura saistības, tad to augstums, virsmas vei­dols, uzeju un noeju veidojumi darināti atbilstoši bioenerģētiskajām joslām — stringiem. Vienkāršotā valodā tās varētu dēvēt par hori­zontālām āderēm. Tā nav nejaušība. Senči, pirms veidot paugu­rus, labi zināja to, kas atrodas virs Pokaiņiem, kādas ir šo horizon­tu bioenerģētiskās īpatnības un iespējas. Tādējādi Pokaiņi uz­skatāmi par ļoti sarežģītu telpisku shēmu, kuru mēs šobrīd varam tikai apjaust.

150 m no Baltā kalna atrodas otrs, zemāks paugurs, kura pla- kums arī ir rietumu-austrumu virzienā. Uz tā 1999. gadā novieto­ja ozolkoka stabu, kurā Dobeles mākslinieks Sandris Konrāds ie­griezis Lielvārdes jostas rakstus.

Kalnu virsmas un nogāzes stipri bojātas 1990. gadu sākumā, kad šeit zāģēja kokus un izveda baļķus. Uz Baltā kalna vēl bija palikusi sirds veida akmens šķila ap 0,8 x 0,8 m.

Jāpiebilst, ka vārdam Vīnkalni nav nekā kopīga ar vīnogu audzēšanu. Tas saistīts ar seno Venēras, t.i., Ausekļa vārdu, kura gaitai senči vērīgi sekoja, lai izzinātu nākotni.

Apskatot paugurus kopumā, to telpiskos veidojumus, nogāžu veidus un stāvumu, jāsecina, ka tie veidoti, berot sausus mate­riālus — oļainu granti un smiltis ar mums nezināmiem tehnoloģis­kiem paņēmieniem. Jau atzīmējām, ka gan plakuma, gan pamatņu novietojums pilnīgi izslēdz domu, ka tās varētu veidot apledoju­ma plaisās iebirušās klinšu šķembas vai citi to sadrupšanas mate­riāli. Pauguru virsmas ir samērā līdzenas, kas arī liek domāt par to uzbēršanu sausā veidā. Tādējādi visa šī pauguraine uzskatāma par senču zinātnes un tehniskas pieminekli.

Dziednieku kalns

Dziednieku kalns ir rietumu-austrumu virzienā novietots pau­gurs, kas būtībā noslēdz Vīnkalnu sistēmas dienvidu daļu. Kalna garums ap 100 m, platums ap 60 m, augstums ap 8 m. Kalna rietumu gals savienojas ar citu līdzīgu pauguru, arī rietumu-aus- trumu virzienā novietotu pauguru ķēdi, kuras kopgarums pārsniedz 0,5 km. Kopš 1990. gadu sākuma gar tā dienvidu malu izveidots ceļš baļķu izvešanai. Tas bojājis daļu kalna pamatnes. Ari šis ir mākslīgi uzbērts kalns, jo šī vieta ļoti piemērota dziedniecībai. At­bilstoši bioenerģētisko plūsmu sazarojumiem attiecīgās vietās no­vietoti īpaši apstrādāti akmeņi dažādu vainu dziedināšanai. Parei­zu dziedināšanu šajās vietās var veikt tikai pieredzējuši speciālis­ti. Pēdējos gados kļuvuši zināmi daudzi pārsteidzoši izdzie­dināšanas gadījumi. Tomēr jāpiebilst, ka vairākos pašdziedināšanās gadījumos apmeklētāju stāvoklis pasliktinājies.

Dziedniecības akmeņi atrodas tajā pašā Dziednieku kalna nogāzē, kur Ziedu akmens. Netālu no tiem akmens bļoda, iespējams ginekoloģisku vainu dziedināšanai. Dažos akmeņos iestrādātas vietas sēdēšanai, gulēšanai vai citām vājiniekam ērtām pozām. Katrs akmens novietots tādā vietā, kur torsionu plūsmas rada dziedināšanai labvēlīgu lauku.

Ziedu akmens atrodas nogāzē, apvedceļa malā. Mūsu senči neatzina asiņainus upurus, lai gan vēsturnieki, kas nepārzina se­natni, cenšas iegalvot pretējo. Akmenī iekalts plauktiņš ziedu likšanai. Līdzīgi akmeņi Latvijā ir daudzās vietās. Jau minējām, ka R. Rozīte līdzīgus plauktiņus redzējusi arī Peru (sk. piekto ap­cirkni). Bet Latvijā līdz šim nav zināms neviens akmens, kuru pamatoti varētu dēvēt par upurakmeni.

Vilka galva. Dziednieku kalna austrumu galā izplūst avoti ar dziednieciskām īpašībām. To ūdenim piemīt baktericīdas spējas. 1997.—1998. gadā avota izteku attīrīja no zemes slāņa, kas bija uzkrājies pēdējā gadu tūkstoša laikā. Blakus atsegts kulta akmens, kas atgādina vilka galvu.

Dziedniecība. Saglabājušās ziņas par to, ka vēl 20. gadsimta sākumā sasirgušie Pokaiņu apkārtnes ļaudis gājuši uz seno svētvie­tu. Viņi padzēruši veselības avota ūdeni, pasēdējuši uz dzied­niecības akmeņiem un kļuvuši veseli.

Pokaiņos atrastas divas senču dziedniecības vietas ar īpaši apstrādātu akmeņu kopām. Viena kopa ir Pokaiņu loka dienvidos uz īpaši uzbērta paugura. Otra atrodas apmēram 3 km ziemeļos, netālu no bijušās Pokaiņu mājas vietas. Abās vietās īpaši liktie akmeņi ir tā apstrādāti, lai piedotu tiem noteiktām dziedniecības vajadzībām atbilstošu apveidu. Katrai no šīm dziedniecības vietām ir gan atšķirīgs iekārtojums un paši akmeņi, gan arī to apveids un dziednieciskās spējas.

Dziedniecības vietas un akmeņi savu spējas nav zaudējuši. Pārbaudīts, ka tie var dziedināt arī šodien. Ar katru gadu uzkrājas arvien vairāk ziņu par pārsteidzošiem izdziedināšanas gadījumiem.

Uz Pokaiņiem nāk dziedināties daudzi slimi vai ievainoti dzīvnieki, Līdzīga vieta ir Zebrus ezera krastos. Abas vietas ne­laimīgo zvēru atšaušanai iecienījuši mednieki.

Vēl pavisam nesen, 20. gadsimta sākumā, ārstu mūsu zemē bija maz un par vājiniekiem galvenām kārtām rūpējās dziednieki. Jau minējām, ka senie grieķi pieminēja trīs izcilus senatnes dzied­niekus — hiperborejieti Abarisu, Lētas mazdēlu Asklēpiju un Peānu, kuru uzskata par pašu Apollonu. Par izcilām dzemdību aizgādnēm uzskatīja Kifeju, Apollona māsu Artemīdu. Bet, kad Lcta dzemdēja pašu Artemīdu, viņai dzemdībās palīdzēja no hi- perboreju zemes ataicinātā dziedniece Ilisija.

Visi šie dziednieki cieši saistīti ar mūsu zemi. Gan mūsu senču izcilā gudrība, gan šīs zemes spēcīgais bioenerģētiskais starojums, gan vērtīgie dziedniecības augi bija pazīstami tuvās un tālās zemēs. Vēl jāpiebilst, ka mūsu zemē ir vairāk enerģētisko svētvietu kā visā pārējā Eiropā. To apliecina ari Rietumeiropā pazīstamā teika par Grāla kausu, kas dod veselību un laimi, kā arī seno grieķu autoru raksti par to, ka šeit cilvēki dzīvojuši ilgi, laimīgi un ne­zinājuši, kas ir slimības.

Par Latvijas dziedniecības avotiem un augu brīnumainām spējām vēsta arī garamantas.

Tajā pat laikā jāatzīmē neticami augstās dziednieku spējas. Viņi sekmīgi veikuši visai sarežģītas ķirurģiskās operācijas, to­starp ari galvaskausa trcpanācijas. Vienā no atradumiem redzams, ka nelaimes gadījumā vai cīņā cietušajam cilvēkam noņemta daļa galvaskausa, brūce sekmīgi sadziedēta un cietušais dzīvojis vēl vairākus gadus. Mūsu dienās bez modernām iekārtām, instrumen­tiem un medikamentiem kaut kur mežā vai laukā neviens ķirurgs neko tamlīdzīgu nespētu izdarīt.

Protams, šīs izcili augstās iemaņas ķirurģijā nebija domāja­mas bez plašam zināšanām vispārējā dziedniecībā, kas izriet ari no seno svētvietu iekārtojuma.

īpaši pakavēsimies pie dažiem atradumiem, kas vēsta par labi saliktiem un sadziedētiem kaulu lūzumiem un galvaskausa operācijām. Lai tās veiktu, vajadzēja gan liela prasmi, gan ari aug­stas zināšanas. Pilnīgi izslēgts, ka tādas operācijas varēja izdarīt nemācīts cilvēks, vadoties tikai no intuīcijas.

Šodien neviens ķirurgs nevar iedomāties veikt galvaskausa operācijas meža būdiņā ar akmens šķēpelēm, bez antibiotikām, sterilām saitēm, dezinficējošām vielām utt.

Ķirurga zināšanas var iegūt vienīgi skolās. Tādas, mūsuprāt, bijušas vairākās vietās, daudzmaz tās saglabājušās Briņķos, Sauļos (abi Valmieras raj.), Pokaiņos un Smiltenes apkārtnē. Šīs vietas varētu saukt ne tikai par akmens laikmeta ambulancēm un skolām, bet varbūt pat par sava laika akadēmijām, kur zinības ieguva gaili — Eiropas zintnieki un ari valdnieki, jo senatnē par valdnie­kiem izvēlējās gudrākos cilvēkus. Katrā no šīm skolām ir speciāli apstrādātu dziedniecības akmeņu salikumi, kur vājinieku var nosēdināt vai noguldīt vajadzīgajās pozās, pie tam vietu skaits ievērojami pārsniedz tuvējās apkārtnes vajadzības. Bioencrģētis- kais starojums seno ambulanču vietās var palīdzēt cilvēkiem arī šodien tādu slimību ārstēšanai, kur nepalīdz modernā medicīna.

Skaņā leja un kalns. Vēl tālāk uz austrumiem kalnam pie­gulst viena no lielajām ielejām, arī visai sapostīta. Tai pāri uzbērts ceļš baļķu vedējiem. 1995. gadā TV režisore Mārīte Balode šajā ielejā uzņēma divas telefilmas. Virs ielejas ir visai interesantas bio- enerģētiskās plātnes, kas veido atbalsi.

1996. gadā dziesminieks Ramats Jansons ielejā pie gaišo ak­meņu krāvuma spēlēja stabuli. Pārējie pakāpās kalnā, kur tiešā dzirdamība izzuda. Toties no debesīm varēja dzirdēt četras vai pie­cas atbalsis. Tās nāca tieši no augšas un bija visai spēcīgas. Skaņas nobīde laikā varēja būt sekundes simtdaļas. Kopumā šīs atbalsis veidoja brīnišķīgu debesu kvartetu vai kvintetu. Tomēr jāpiebilst, ka Pokaiņi domāti maigām senču melodijām, bet nc kliegšanai, aurošanai vai modernās mūzikas dārdiem.

Naudas kalns. Dienvidos no Pokaiņu pauguraines apved­ceļa, Sesavas kreisajā krastā, atrodas Naudas kalns (102,3 m vjl.). Tieši austrumos no tā ir maizes kukulim līdzīgs paugurs, kuru vēsturnieki nosaukuši par Ogānu pilskalnu. Abu šo vārdu cilme ir pārliecinoši ķeltiska, vietu nozīmi varētu saistīt ar pavasara svētkiem. Paugura apveids rāda, ka tas nav bijis ne nocietināta aizsardzības, ne arī dzīvesvieta. Izcērtot skatu stigu uz Naudas kalnu, Ogānu varētu izmantot Saules kustības vērojumiem, kā ari rituāliem.

Gar tā dienvidu pakāji tek Sesavas upe, kurā guļ teiksmainais Naudas akmens.Teikas stāsta par dīvainu akmeni, kuru "skrode­ri" vēluši, vēluši, bet šajā kalnā uzvelt nav varējuši. "Skroderi" ir amatnieki, kas šuj apģērbu. Teikā skroderus nogalē un sakropļo viņu pašu veltais lielais akmens. Tas norāda, ka Pokaiņos iecerētos darbus nav izdevies pabeigt un daļa darītāju gājuši bojā. Teika par Naudas kalnu liek domāt, ka šeit bijusi sena, nozīmīga svētvieta. Vārda tulkojums ķeltu valodā liek pat domāt, ka makroķelti savas valdīšanas laikā pirms apmēram 8 gadu tūkstošiem šeit iekārtojuši savas augstākās dievības svētvietu, neaiztiekot senākās svētvie­tas. Diemžēl Otrā pasaules kara laikā Naudas kalns ļoti izpostīts un izrakņāts — tur bijuši ierakumi. Naudas kalna tuvumā ir arī vēl citas ievērojamas vietas — Nāves grava un Vārtu akmens.

Kalna dienvidu nogāzē nedaudz paceļas garens zemes vei­dojums, it kā dambis, apmēram 10 m plats, 0,5 km garš, līdz 2 m augsts. Iespējams, dambis ir kādas rituāla vietas sastāvdaļa, kas saistāma ar Bramaņu bijušo svētezeru.

Daudzas vietas, it īpaši mākslīgi veidotās, līdzīgi kā citās Lat­vijas svētvietās ir savstarpēji saistītas, pie tam parasti astronomiski nozīmīgos virzienos. Tā, piemēram, Ogānu t.s. pilskalns bērts tieši austrumos no Naudas kalna.

Naudas akmens. Naudas kalna pakājē Sesavas upē guļ t.s. Naudas akmens, kas saistīts ar jau minēto teiku par akmens velšanu kalnā. Diemžēl piekļūšana pie tā visai grūta.

Metamais kalns ir 98 m augsts paugurs. Tā nosaukums nāk no igauņu "metu", kas nozīmē "kaudzīte," tātad apzīmē kaut ko kopā samestu. Uz kalna ir seni akmeņu krāvumi. Bijis ari avots, bet pēdējos gados tas izsīcis.

Ap 0,5 km no Metamā kalna ir vieta, kur nelabvēlīga staroju­ma dēļ koki lūzt un iet bojā — Koku nāves paugurs. Tam blakus mīklainais akmens.

Akmens galvu krāvumi

Pokaiņos bijusi vairāki tūkstoši sakrālas nozīmes salikumu. Tie ir ļoti atšķirīgi. Izplatītākie ir gaišo akmens galvu krāvumi, kuri atgādina apgāztu laivu. Tie ir gan pauguru virsotnēs, gan ie­lejās, gan nogāzēs. Tas liecina, ka 110 šiem krāvumiem veidots kāds milzīgs zīmējums. Akmeņi galvenokārt ir gaišas krāsas, ie- apaļi, apmēram cilvēka galvas lielumā. Šeit nav ne olīšu, ne šķilu, nav skaldītu vai apdarinātu akmeņu. Laika gaitā daži no krāvu­mos saliktajiem akmeņiem ūdens un sala ietekmē pāršķēlušics.

Krāvumos likti gandrīz tikai neapstrādāti akmeņi. To forma parasti atgādina olu cilvēka galvas lielumā, kuras diametrs ap 20— 25 cm. Dažkārt krāvuma galā ir viens lielāks akmens, parasti līdz 40 cm diametrā.

Atsedzot atsevišķas kaudzes, atrasti daudzi akmeņi, kuros ieskrāpētas latvju rakstiem līdzīgas zīmes. Vienā no kaudzēm pat šķita, ka zīmes ir uz visiem akmeņiem. Retumis krāvumos ir l — 2 akmeņi ar rupjas apstrādes pazīmēm. Atrasts akmens ar iekaltu dzīvnieka pēdu. Atrasts arī ar reljefi (uz āru) veidotu (kodinātu?) krusta zīmi, kas orientēta ziemeļu-dienvidu un rietumu-austrumu virzienos.

Krāvumi ir visai atšķirīgi pēc veida un lieluma. Nepostītie krāvumi atgādina apgāztu laivu, tā simboliski norādot uz aiziešanu Viņsaulē. To garums līdz 4 m, platums 2,5 m, virszemes daļas augstums parasti ap 30 cm, kopējais augstums ap 1 m. Bet ir ari

tādi krāvumi, kuru veidols tuvs aplim. Lielajos krāvumos varētu būt apmēram 300—350 akmeņu, kuru kopsvars vērtējams ap 3 tonnām.

Bet lielumlielā daļa krāvumu ir mazāki. Citviet saglabājušies tikai atsevišķi akmeņi. Liekas, ka šie krāvumi daļēji izlaupīti vai arī nav pabeigti. Bet varbūt atšķirīgi lielumi bijuši iecerēti jau pašā sākumā un krāvumu sistēma radīta tā, lai pildītu kādu kopēju gran­diozu plānu. Iespējams, te veidota milzīga zvaigžņu karte. Tomēr šo domu grūti pārbaudīt, jo lielākā daļa krāvumu ir postīti. Ir ari citas nozīmes krāvumi, piemēram, gaišu galvas lieluma akmeņu paplāte, kas veido pamatni jau minētajam Kroņa kalnam.

Purvainās ielejās krāvumus ieraudzīt grūti. Vietām tos atse­dza mežcirtēju kāpurķēžu traktoru iebrauktās sliedes. Šie krāvu­mi vai varbūt to krāvumu pārpalikumi, kuri saglabājušies nogāzēs; tie ir apmēram 1,5 m diametrā. Virszemes daļa paceļas vidēji 30 cm augstu. Akmeņi nav pilnīgi balti, krāsa pat vienā krāvumā ir atšķirīga, tie ņemti no dažādām vietām.

Krāvumi nav nejauši sasviestu akmeņu kaudze, tie ir salikti rūpīgi un pārdomāti, lai iekļautos apgāztas laivas vai konusa vei­dolā. Konstruktīvi krāvums veidots kā šūnas — katram akmenim pārsedzot apakšējo trīs akmeņu izveidoto tukšumu. Mūsu senči nelika akmeņus tieši vienu uz otra. Vienam krāvumam vidū do­bums kā skurstenis.

14. att. Tipisks akmens krāvums Pokaiņos

Akmens krāvumu postīšana saimnieciskām vajadzībām, gal­venokārt mūra ēku būvei, sākās 19. gadsimtā. Izcilais Latvijas vēstures pētīšanas patriarhs, baltvācietis Augusts Bīlenšteins

(1826—1907) rakstīja, ka vēl 19. gadsimta sākumā Dobeles no­vada uz daudziem kalnu galiem bijuši īpaši likti akmeņu krāvumi.

Pokaiņu salikumus un krāvumus sāka postīt 18. un 19. gad­simta mijā. Tos bojāja arī Otrā pasaules kara laikā. Tomēr vis­lielākais posts Pokaiņus piemeklēja pavisam nesen. Labāk sag­labājušies tic krāvumi, kas atrodas tālāk no stigām vai ceļiem. Tas vedina domāt, ka krāvumi poslīti.

Pokaiņu krāvumu lielākā daļa ir pilnīgi izpostīta, stādot eglītes ar vandāliskām metodēm. Vēl neizpostītie atrodas galvenokārt pau­guru vaiņaga dienvidu un rietumu daļā. Pēc vēl nepietiekoši pārbaudītām ziņām postītu krāvumu atliekas atrastas ari Tuntuļu kalnu rietumu joslā apmēram 1 km2 lielā platībā. Tur, ejot pa jaun­audzi, zem kājām var sajust daudzus akmeņus.

Nepostītajās platībās līdz šim atrasti ap 1500 akmens galvu krāvumi, bet pavisam to tur varētu būt ne mazāk kā 2 tūkstoši. Ik gadus tiek atrasti arvien jauni veidojumi. Varētu vērtēt, ka krāvu­mu skaits pirms postīšanas bijis ap 4—5 tūkstoši. Šis vērtējums tuvs jau šumēru minētajam svētvietu skaitam — Ešarra — 3600. Dažu vēsturnieku atkārtotie apgalvojumi, ka starp šiem akmeņu krāvumiem bijuši labības sējumi, nav korekti. Katra šāda "ģime­nes lauciņa" lielums būtu pārdesmit kvadrātmetri.

Gaišo akmeņu mīkla

Pavirši paskatoties uz Pokaiņu akmeņiem, tie šķiet gluži paras­ti. Tomēr, skatot vienus un tos pašus akmeņus dažādos apstākļos— lietū vai sausā laikā, ēnā vai saules gaismā, nonākam pie pārstei­dzoša secinājuma, ka šie akmeņi maina krāsu. Saulē tie ir gandrīz balti, ēnā — gaiši pelēki. Savukārt lietainā laikā to krāsa kļūst stipri tumšāka — zilgana, iesarkana utt., kā parastiem Latvijas lau­kakmeņiem.

Tiesa, arī tie, atkarībā no laika apstākļiem, nedaudz maina krāsu. Saulē tie izskatās gaišāki, lietū un ēnā — tumšāki. Bet ak­meņiem Pokaiņu krāvumos piemīt spēja mainīt savu krāsu pārstei­dzoši plašās robežās. Lai gan speciālisti, kas pēta iežus (pctrogrāfi), akmeņu krāsu uzskata par otršķirīgu pazīmi, sakrālajos krāvumos tai ir liela nozīme. Pokaiņos akmens galvas, ja tās nomazgā un nožāvē, saulē kļūst neparasti baltas.

Ģeologi, apskatot Pokaiņu akmeņus, ievērojuši, ka arī gaišie akmeņi nebūt nav vienādi. Te var atrast Alandu (Ēlandes) salu porfīru,'kā arī retu Karēlijas granīta gaišo paveidu, kurš nav sasto­pams dienvidos no Pēterburgas. Pie tam neviens no šiem iežiem nav atrasts ledāju šļūdoņu sanesās, tos varēja atnest tikai cilvēki.

Ieskatīsimies būtībā. Krāsa ir priekšmeta virsmas īpašība, ko nosaka noteikta garuma izstaroti vai atstarotie gaismas viļņi. Tāpēc dažādos apstākļos vienam un tam pašam priekšmetam var būt visai atšķirīga krāsa. Sirmo ne tikai cilvēki, sirmo arī akmeņi. Gadu tūkstošu laikā uz akmens virsmu iedarbojušies Saules stari, un tā kļuvusi gaišāka, it kā nosirmojusi. Tādējādi varētu skaidrot vārdus sirmā senatne.

Mūsu senčiem tādi jēdzieni, kā gaišs un balts saistījās ar vecs, gudrs, tīrs, godīgs, cienījams, svēts. Visgodājamākie cilvēki bija viedie vecajie, gudrie ar baltām galvām, baltu bārdu, baltā apģērbā, kuru baltu izbalināja pati saule. Visās latvju garamantās balts ir pati godājamākā krāsa. Pokaiņu krāvumos pirms to vandāliskās postīšanas varēja būt ne mazāk kā 1—1,5 miljoni akmens galvu. Ne tikai Dobeles apkārtnei, ne tikai Zemgalei, bet arī visai Latvi­jai neraksturīgu gaišu akmeņu. No kurienes tos atnesa?

Latvijas vēsturnieki vairākkārt apgalvojuši, ka šie akmeņi vākti no jau pieminētajiem "ģimenes dārziņiem". Nav nemaz tik grūti uzzināt, kādi akmeņi sastopami Dobeles apkaimē. Piemēram, ne Dobeles, ne citās pilsdrupās nc citu vecu celtņu mūros gaišus ak­meņus neatradīsiet. Šīs būves cēla no vietējiem tumšiem, tumši brūniem, zilganpelēkiem akmeņiem. No līdzīgas krāsas akmeņiem vēlāk būvētas daudzas mājas gan tagadējā Dobeles rajonā, gan citur Latvijā. Gaišu akmeņu tur tikpat kā nav. Bet Pokaiņos to ir vismaz miljons.

Latvijā — gan krāvumos, gan lauku malās, upju gultnēs un gravās gaiši akmeņi sastopami ļoti reti. Tāds pats retums tie ir Ko- las un Skandināvijas pussalā, no kurienes akmeņus šurp esot at­nesis šļūdonis. Akmeņu krāsu tur galvenokārt veido tumši zilu, pelēku un brūnu toņu jaukums. Maz ir iesarkanu akmeņu, gadās ari melni vai pavisam tumši. Gaiši akmeņi arī šajās ziemeļu zemēs ir retums.

Nav viegli atcerēties, kur gan Latvijā redzēti gaiši laukak­meņi. Pie Priekuļiem (Cēsu raj.) ceļa atzarojumā uz Raunu, atce­roties K. Ulmaņa darbību šai novadā, novietots gaiši pelēks pie­miņas akmens. Vēl līdzīgu akmeni autors skatījis senajā Ibdenes novadā ziemeļos no Mazsalacas. Domājams, tie abi bijuši kulta akmeni.

Redzētas neskaitāmas mūra ēkas ne tikai Latvijā, bet arī Lie­tuvā un Igaunijā. Gandrīz visas tās celtas no tumšiem akmeņiem. Atceros tikai divas no gaišiem akmeņiem celtas ēkas — Sarkaņu baznīcu (Rēzeknes raj.) un Jaundrustu pili (Cēsu raj.). Kāds nostāsts vēsta, ka līdz Aglonas baznīcas uzcelšanai Sarkaņi esot bijuši svētākā vieta Latgalē. Varbūt tieši gaišo akmeņu dēļ?

Senās akmeņu virsmas apstrādes metodes. Arī tad, ja pieņemam, ka krāvumu veidošanai miljons gaišo akmeņu nesti no tālienes, nebūtu viegli savākt tādu daudzumu. Lai arī cik neti­cami tas šķiet, neizslēdzam iespēju, ka akmeņu gaišums iegūts ar kādiem mūsdienu zinātnei nezināmiem paņēmieniem. Rūpīga svētvietu akmeņu apskate liecina, ka senči zinājuši tādus mate­riālu apdares paņēmienus, kuri šodien ir aizmirsti.

Tā, piemēram, Latvijā, tostarp ari Pokaiņos, ir akmeņi ar apstrādātu, it kā kodinātu sīkreljefu, kas veido zīmējumus.

Skotijas ziemeļrietumos, netālu no Rainijas ciema pie Tepo- nota kalna (560 m.vjl.), saglabājies liels akmeņu mūris, kurš pārklāts ar baltu vai viegli iezilganu glazūru. Mūra iežogotā lau­kuma sākotnējie izmēri bijuši 45 x 28 m. Mūsdienu zinātnieki nevar pateikt, kā šis mūris pārklāts, jo, pēc neorganiskās ķīmijas speciālistu domām, tam bija vajadzīga vismaz 1200°C temperatūra. Grūti, pat neiespējami iedomāties, kā šo mūri varēja apdedzināt senatnē.

Pokaiņu sirmie akmeņi liek domāt, ka Saule tos balinājusi daudzu gadu tūkstošu garumā. Tas lieku reizi apgāž izteikumus par to, ka akmeņi vākti tikai 20. gadsimta sākumā vai ari 14. gad­simtā kādas pils būvei u.tml.

Nesaprotami, kāpēc gan arheologi, kuri 1996. gadā pētīja ak­mens krāvumus, neizdarīja šo akmeņu ekspertīzi. Bet tas, ka gaišie akmeņi nav savācami uz vietas, ir skaidrs arī bez ekspertīzes. Ap­vaicājoties daudzās Pokaiņu apkārtnes mājās par to, kādi akmeņi atrasti viņu laukos, ļaudis parasti atbild: "mūsu zemēs akmeņi ne­aug", vai tamlīdzīgi.

Apzinoties, ka diez vai visā Baltijā varēs savākt tik daudz gaišu galvas lieluma akmeņu, cik to ir Pokaiņos, jāsecina, ka tic var būt tikai atnesti no lielas tālienes. Bet to apstrāde paliek noslēpums.

Nobeidzam šo nodaļu ar pārdomām par sirmo akmeņu vecu­mu. Latvijā un arī citās zemēs redzēti daudzi lieli, pilnīgi vai daļēji zemes virspusē guloši zilganpelēki vai citas tumšas krāsas akmeņi. Nav šaubu, ka tie šeit atrodas vismaz kopš pēdējā ledus laikmeta beigām. Saule tos balinājusi daudzus gadu tūkstošus, tomēr ak­meņu krāsa mainījusies visai maz. No tā jāsecina, ka Pokaiņu spilgti baltie akmeņi skatījuši sauli vismaz simtiem tūkstošu, ja ne miljo­niem gadu. Paliek tikai jautājums, vai tas noticis Pokaiņos, jeb gaišie akmeņi atnesti no tālām malu malām.

Kāpēc senči veidoja akmeņu krāvumus?

Mēģinot aizsargāt Pokaiņu svētvietas akmeņu krāvumus, au­toram un viņa domubiedriem nācās saskarties ar mūsdienu cilvēku šauri materiālistisko domāšanu. Daļa zinātnieku, kā jau minējām, apgalvoja, ka akmeņi novākti no lauksaimniecībai izmantojamām zemēm, citi — ka akmeņi vākti kādas pils būvei. Šos apgalvoju­mus viegli apgāzt ar vienkāršas aritmētikas palīdzību. Nav grūti aprēķināt, ka savākt no mikrolauciņiem vairākus tūkstošus tādu akmeņu kaudžu, kādas tās ir Pokaiņos, varētu tikai tad, ja šie ak­meņi klātu apkārtni bezmaz vai blīvā slānī. Bet, ja ari tāds ak­meņu klājums te kādreiz būtu bijis, nav domājams, ka normāls cilvēks tādā vietā pūlētos iekopt kaut nelielu lauciņu. Vismaz ne Latvijā.

Neskaitāmas ziņas gan no Latvijas, gan visas pasaules lieci­na, ka akmeņu krāvumiem, tāpat kā atsevišķiem lieliem akmeņiem, bijusi izcila loma seno cilvēku dzīvē. Viņi uzskatīja, ka tie palīdz aizsargāties pret ļaunumu, izzināt un vadīt nākotni, veikt citus zintniecības pasākumus. Daži pētnieki nule minētās akmeņu spējas saista ar kvarca kristālu spējām uzņemt informāciju, to uzkrāt un arī izstarot. Dažādas ziņas liek domāt, ka mūsu senči prata sa­runāties ar dabu caur akmeņiem un šādā veidā virzīt savas zemap­ziņas norises. Tāpēc viņu dzīvē akmeņiem, tostarp arī to krāvu­miem, bija liela nozīme. Jāpiebilst, ka tā joprojām nav zudusi.

Ko nozīmē akmens? Mūsdienu cilvēkam akmens ir tikai būvmateriāls. Senatnē akmeni uzskatīja par dzīvības veidu, ar ku­ru var palīdzēt cilvēkam atgūt veselibu, caur kuru gūt Dieva pa­domu. Svētceļnieki, kas senatnē ieradās Pokaiņos un uz dzel- tenīgajām, saules krāsas smiltīm ieraudzīja žilbinoši balto akmeņu krāvumus un līdzās tiem bramaņus baltos ģērbos, izjuta pavisam ko citu nekā mūsdienu cilvēks, kas biezā mežā ierauga pelēku akmeņu čupiņu.

īpaša vērtība bija akmeņiem, kas likti bioenerģētisko plūsmu tīkla krustpunktos. Tos arī uzskatīja par svētakmeņiem. Lūk, ko saka daina:

Ūdentinš, akmentinš,

Tie dzīvoja saules mūžu.

Ūdens zemju dibenā,

Akmens kalna galiņā.

V 1600, 7038

Tātad īpaši godājams tikai "akmens kalna galiņā". Tomēr ar šiem vārdiem nav jādomā tikai par fiziskās pasaules pauguriem. Ar tiem varēja apzīmēt arī t.s. āderu krustpunktus.

Arī visi Pokaiņu krāvumi un salikumi atrodas oderu krust- punktos. Nevienam no pētītajiem salikumiem nav bijis cita no­vietojuma. Katrs no tiem krauts rūpīgi izvēlētā vietā, un to var pārbaudīt gan ar moderniem instrumentiem, gan ar sen­senajiem rīkstniecības paņēmieniem.

15. att. Krāvumu izvietojums Balta kalna pārejā. Vieta iznīcināta 1995. gadā

Aizsardzība. Ziņas par akmeņu lietošanu aizsardzībai sasto­pamas ne tikai nostāstos. Ir dažas dainas, kas stāsta, kā gatavo karavīru kaujai:

Dzelzim dzimu, dzelzim augu,

Dzelzim savas kājas āvu.

Manas miesas, mani kauli,

Tinaties pakulās,

Lai nelien svina lode,

Ne tērauda zobentiņš.

Dieva dotu cirvi cirtu

Pelēkā akmenī;

No akmena taukus ņēmu,

Smērēj' savu augumiņu.

Dzelzu pirti kurināju

Tēraudiņa skaidiņām,

 Dzelzu slotu sutināju,

Lai peras tas puisītis,

Kam tērauda kažociņš.

Man kažoka nav.

LD 34! 11

Šos aizsardzības vārdus skaitīja trīs reizes, lai no kara pārnāktu vesels.

Kaut arī aizsardzības vārdu sākums un beigas stipri kropļotas, vidējā daļa saglabājusies labi un dod nelielu ieskatu par iespējām sasaistīt cilvēka garu ar akmeņu starojumu, lai aizsargātu no iespējamām nelaimēm. Mūsu senči kopš neatminamiem laikiem ir ticējuši Dievam un viņa spēkam, un šī ticība nav izzudusi ari 21. gadsimtā. Saskarsme ar Radītāju īpaši izjūtama bija minētajās vietās. Visā pasaulē cilvēki kā talismanus nēsā vairāk vai mazāk apstrādātus akmentiņus, lielākoties iestrādātus rotaslietās.

Ja šodien pēc pārpalikušo akmeņu skaita vērtējam, ka Po­kaiņos ieradies apmēram miljons svētceļnieku grupu, tad pašu svētceļnieku skaits bijis vismaz 15—20 reižu lielāks. Norādes par tālās ziemeļu zemes apciemošanu var sastapt sengrieķu tekstos. Domājams, ka, rūpīgāk pētot citu Rietumeiropas tautu teikas un citas garamantas, varētu atrast vēl citas norādes.

Vārds akmens senajā svētajā valodā — sanskritā tulkojams kā "savienojums ar debesīm". Interesanti atzīmēt, ka latviešu va­lodā vārda akmens otrā zilbe angļu valodā atbilst no angļu valo­das saglabātām vārdam men (raksta man) — "cilvēks". Daudzu tautu pasakās cilvēkus un dzīvniekus varēja gan pārvērst par ak­meņiem, gan arī atburt atpakaļ. Tā kā šo akmens galvu nozīme tālā senatnē varēja būt ļoti būtiska.

Visā pasaulē sensenos laikos pastāvēja akmens galvu kults. Dienvidamerikā un Lieldienu salās tās bija milzīgas, citur mazākas. Pirms 30 gadiem Latvijā samala šķembās akmens galvu piramīdu pie Kaltenes, kuras virsotne bija vienā līmenī ar koku galotnēm, t.s., Vellkalvu, kura senāk, iespējams, saukta par Ilmatu kalvu.

Vēstures avotos ziņas par krāvumiem ir visai trūcīgas. Pro­fesors V. Klive rakstā par latviešu reliģijas tradīcijām (Viedas vēstis, 1996, Nr. 9/10, IX. lpp.) piemin Hupeļa aprakstu par Val­kas apriņķi. Tur bijusi svētvieta — akmeņu kaudze, saukta par "Mājas Kungu", kur ļaudis upurējuši gaili un olu gan kā pateicību, gan lūdzot aizsardzību.

Tā kā mūsu senči dzīvu radību upurēšanu neatzina, tad šī ziņa liecina par seno paražu kropļojumu un Rietumeiropas paražu ietek­mi. Tomēr tā vērtējama kā, kaut vāja, tomēr seno zināšanu atblāzma, cieņa pret akmeņu krāvumiem. Diemžēl ar to vien vēl nav izskaidrojama citu, Latvijā vēl nesen atrasto krāvumu nozīme. Tādēļ nedaudz par akmeņu krāvumiem dažādās pasaules vietās. Akmeņu krāvumi kā kulta objekti zināmi visā pasaulē. Augstkal­nu rajonos ceļš uz kalnu pāreju vienmēr ir bīstams. Ceļotāji uz­skatīja, ka bez Dieva palīdzības pāri kalniem netikt. Tāpēc kā zie­dojumu nesa līdzi un vēl šodien nes nelielu akmeni, kuru kalnu pārejā noliek āderu krustpunktā. Tā gadu tūkstošu gaitā kalnu pārejās izauga akmeņu kaudzes. Eiropā tās dēvē par tūrietn, Āzijā par obo.

Līdzīgi akmeņu krāvumi nesen atrasti tepat Latvijā, Valkas rajonā. Par daudziem līdzīgiem krāvumiem Ludzas rajona dienvi­du daļā, stāstījusi ģeoloģe Silvija Mūrniece. Rakstos minēts, ka tādi bijuši arī pie Alūksnes un citur. Tie atradušies pie svētozo- liem. Par akmeņu krāvumiem stāsta arī angļu pētnieks Džo Frēzers savā izcilajā darbā "Zelta zars" (latviski nav tulkots). Akmeņus likuši ceļotāji, dodoties garā, bīstamā ceļā.

Ziemeļos no Mazsalacas, senajā Ibdenes novadā, zem liela svētakmens pārkares atradām daudz olīšu, kuri noteikti bija tur atnesti. Dabīgā ceļā šādu akmens olīšu kaudze tur nevarētu ras­ties. Olīši bija virs zemes, nebija apsūnojuši, bet tas nevarēja būt arī bērnu darbs jo tuvumā māju nav. Acīmredzot šī paraža bijusi dzīva vēl 20. gadsimta sākumā.

Krāvumi, līdzīgi kā Pokaiņos, zināmi Gotlandē, Zviedrijā, Norvēģijā, Tibetā, Japānā un citur.

Norvēģijā tos dēvē par "Karaļu kapenēm" un, pats par sevi saprotams, tie atrodas valsts aizsardzībā.

Tibetā vēl šodien ne tikai kalnu pārejās, bet arī pie ciematiem ir akmeņu krāvumi — laces un Ihatlio. Pēdējais vārds saistās ar Iha — Kalnu dievību, kas mīt debesīs. Atkal līdzība ar Ietu tautas vārdu. Šīs ziņas liecina, ka akmeņu krāvumi savākti cilvēka aiz­sardzībai vai, vel drīzāk, pareģošanai, zīlēšanai, lai gutu Dieva Padomu aizsardzībai, ja jādodas bīstamos ceļos. Krāvumi ir ne tikai kalnos, bet arī līdzenumos.

Akmens krāvumi ir arī Japānā. Šeit tos sauc Sei-islii-seki, t.i. "Svētie akmens krāvumi". Japānas ziemeļaustrumos, salīdzi­not ar dienvidu daļu, akmens krāvumi ir samērā nelieli (1—1,5 m). Bieži tās ir ģeometriskas taisnes, kur akmeņi nolikti cits citam bla­kus. Naras apkārtnē ir lieli akmens krāvumi, kas norāda uz ap­bedījumu vietām. Japānas ziemeļaustrumu daļas "Svētajiem ak­mens krāvumiem" mēdz būt augšā akmens ar Dieva simbolu. Šos "Svētos akmens krāvumus" uzskata par vietām, kur notiek kon­taktēšanās ar gariem (rei — gars). Iespējams, ka akmens krāvumi ir izveidoti arī ap avotiem. Kaut arī Japāna ir ļoti tālu, atkal at­cerēsimies ļoti senās saites ar japāņu kultūru. Tas nozīmē, ka Po­kaiņu krāvumu ideja un līdz ar to arī konstruktīvais risinājums varēja pastāvēt ne tikai iepriekšējā starpledus laikmetā, bet varbūt jau agrāk.

Neapšaubāmi, ka senajiem cilvēkiem bija kādi nozīmīgi iemes­li, kuru dēļ miljoni akmeņu nesti tūkstoš un pat vairāk kilometru uz Pokaiņiem. Šķiet, ka šī svētceļojuma garīgā nozīme bijusi tik augsta, ka mūsdienu domāšanai tā nemaz nav izprotama. Bet pie neizprotamā vienmēr jāpieiet ar cieņu, nevis ar cirvi un lāpstu.

Pokaiņi kā senkapi

Pokaiņos 20. gadsimta beigās vandāliski iznīcināti apmēram 2 tūkstoši kapeņu krāvumu. Jādomā, kā tas varēja notikt un kas būtu darāms, lai tādas lietas vairs nekad neatkārtotos.

Vēl līdz Otrajam pasaules karam vietējie iedzīvotāji Pokaiņu akmens krāvumus uzskatīja par senkapiem. Diemžēl arheologu interese par Pokaiņu mežu bija gaužām pavirša. Viņi krāvumu tuvumā atrada agrīno viduslaiku apbedījumus, bet neievēroja, ka tic atrodas tur, kur akmens krāvumu nav. Pašus krāvumus viņi nepētīja.

Diemžēl to valsts algoto cilvēku attieksmi, kam jārūpējas par senatnes pieminekļu aizsardzību, nevar skaidrot tikai ar vāju izglītību un senvēstures nezināšanu. Te drīzāk jārunā par vairāk vai mazāk apzinātu rīcību, lai iznīcinātu tos vēstures pieminekļus, kuri neatbilda ortodoksālajām nostādnēm. Līdzīgas il kā paviršības, kļūdas vai aplamības, bet būtībā noziedzīgas darbības pieļautas (lasi — veiktas) arī daudzās citās Latvijas senvietās, un tādējādi iznīcinātas izcilas senatnes vērtības.

Pirms gadu tūkstoša senči savus labākos cilvēkus bijīgi ap­glabāja krāvumu malā, uzberot nelielus pauguriņus, bet neaiztie­kot pašus krāvumus, jo apzinājās tos kā svētus. Tā mūsu senči senatnes vērtības apzinājās labāk kā 20. gadsimta zinātnieki.

No krāvumu izvietojuma pret Dižo seju un Dieva kalnu izriet to dalījums. Pa kreisi no Dižās sejas varētu būt sieviešu, pa labi — vīriešu apbedījumi. Ausekļa kalns, kas atrodas uz dienvidiem no Kroņa kalna, atbilst valdnieku, bet Dieva kalns visaugstāko pries­teru apglabājumiem. Tie ir tik seni, ka nav cerību atrast ne kaulus, un it ne pavisam kādas senlietas vai citus priekšmetus.

Akmens krāvumu kapi Latvijā saglabājušies daudzās vietās. Varētu domāt, ka šī paraža ienākusi no tām vietām, kur mūžīgā sasaluma vai klinšaina pamata dēļ mirušo nevar zemē ierakt. Lat­vijas zemē šādu problēmu nav. Tomēr akmens krāvumi nav tikai fizisko apstākļu noteiktas paražas ievērošana vien. Akmens krāvu­mam enerģētiskā vietā ir nozīme pati par sevi. Ja tas likts uz ievēro­jama apbedījuma, šī nozīme pieaug.

Vairākas faktu drumstalas par senajiem laikiem liek domāt, ka mūsu senči zemē raktajās bedrēs, t.i., skeletkapos, guldīja tikai vergus, varbūt arī kalpus. Pamatiedzīvotājus sadedzināja uz sārta, pelnus bēra ozolkoka urnās, kuras lika noteiktās vietās, vēlāk bēra ari ūdeni. Domājams, ka Pokaiņos dedzināja tikai bramaņus un svētvietu kalpotājus, pelnus bēra Spārnu ezerā. Par to liek domāt attēls uz akmens, kas nosaukts par Laimas galdiņu. Daļa cilvēku tur saskata sievieti, kura raugās Spārnu ezera virzienā. Tai blakus ugunskurs.

Pāratdzimšana caur ūdeni daudzkārt pieminēta dainās, par to jau lasījām piektajā apcirknī. Kurši savus aizgājējus sadedzināja sārtos lidz 15. gadsimtam, jo uzskatīja, ka tāda gadījumā dvēsele pie Dieva nonāk tūlīt. Dedzināja kopā ar rotas lietām, to saku­sušās atliekas atrastas Talsu Vilkmuižas ezerā. Tomēr traucēt Spārnu ezera mieru nevajag. Jo runa ir par tik seniem laikiem, kad metālu vēl nepazina. Turklāt mūsu senču priesteri rotas nenēsāja.

Uz sārtu cilvēki devās labprātīgi tad, kad juta pēdējās stundas tuvošanos. Viņi paši nogūlās uz mirstamā akmens vai tieši uz sārta. Tādas ziņas saglabājušās par grieķu varoni 1 lēraklu. Latvieši ne­saka mirējs, bet gan aizgājējs, piemēram, dainā:

Mana mīļa māmulīte

Pār kalniņu pārtecēja…

Spārnu ezera apveids atgādina lidojošu putnu. Putns lido vis­pirms uz Bramaņu ezeru, tad caur Medni uz Augstkalni. Augst­kalnē augstu kalnu nav, tā ir tikai norāde uz rituālu vietu. Putna lidojuma virziens uz dienvidaustrumiem, kur lēc saule Zie­massvētku rītā, atbilst senajiem uzskatiem par pāratdzimšanu. Jo Ziemassvētki ir gan Saules, gan Zemes, gan Visuma dzimšanas svētki.

Domu par senkapiem un pāratdzimšanu apstiprina arī Dzīvības zīme, ko veido akmeņu krāvumi terasē pie Dieva kalna un jau apskatītie Pokaiņu vārda tulkojumi. Šajā nodaļā izvērtējām augstāko priesteru apglabāšanas būtību un izteicām dažus minēju­mus par jau sen aizmirstām paražām. Pārmeklējot ar modernām analīžu metodēm Spārnu ezeru un augsni vietās, kur varēja notikt apbedīšanas rituāli, mēs varētu gūt ne tikai priekšstatu par senajām paražām. Iegūtās ziņas dotu iespēju 21. gadsimta cilvēkiem atgūt tās zaudētās senās zināšanas, kas vajadzīgas mūsu zemei un tautai.

Arheoloģiskie atradumi. Akmeņu salikumus nedrīkst pētīt ar graujošām metodēm. Ar tādām pat sekmēm malkas cirtējs ar savu cirvi varētu pētit televizora, pulksteņa vai kāda cita smalk- mehānisma uzbūvi.

Diemžēl ļoti līdzīgas ir pašreizējās arheologu metodes akmens salikumu apzināšanā. Artām labākā gadījumā var inventarizēt vi­duslaiku kapus. Bet šīs metodes ir barbariskas un pētāmo objektu pilnīgi saposta. Tāpēc tas nav pieļaujamas, pētot tādas senās civi­lizācijas pieminekļus, kuras garīgais mantojums tālu apsteidz šīsdienas cilvēces saprašanu.

Gan Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, gan arī citu zemju arheolo­gi 19.—20. gadsimta laikā pētīja senās svētvietas galvenokārt ar graujošām metodēm. Tomēr materiāla rakstura priekšmetus viņi atrada visai reti. Pilnīgi skaidrs, ka nevar senvietas pētīt ar līdzšinējām primitīvi rupjām metodēm.

1996. gadā Dobeles rajona pašvaldība piešķīra vienu tūkstoti latu Pokaiņu arheoloģiskās izpētes sākuma darbiem. Par šo nau­du 1996. gadā ar graujošām metodēm atraka un pārcilāja vairākus krāvumus pie terasēm un tādējādi tos pilnīgi iznīcināja. Bet vēl pat 2000. gada beigās Dobeles rajona pašvaldība pārskatu par dar­bu veikšanu nebija saņēmusi. (!)

Raugoties uz šiem izrakumiem, pats vērtīgākais bija se­cinājums, ka krāvumu akmeņi likti tieši uz gaiši dzeltenās smilts un oļu pamatslāņa. Tas pilnīgi apgāž pašu godājamo vēsturnieku iepriekšējo apgalvojumu, ka akmeņus 19.—20. gadsimtu mijā sakrāvuši zemnieki, lai atbrīvotu zemi sējumiem. Nav ziņu, ka pēdējos gadsimtos Pokaiņu baltajā akmeņainajā gruntī kāds her­cogs vai barons būtu ierīkojis vairākus tūkstošus mikrolauciņu. Lai šādas aplamības novērtētu, nav pat vajadzīgs agronoms. Jeb­kurš cilvēks ar kaut cik veselu saprātu, ieraugot gaišo oļaino smil­ti, tūlīt apjēgs, ka te nevar augt ne graudaugi, ne dārzeņi. Akmeņu krāvumu senumu apliecina arī tas, ka to pamatnes ir apmēram 0,5 m zem patreizējā zemes līmeņa. Šāda līmeņu starpība nevarēja rasties ne vienā gadsimtā, ne gadu tūkstotī, tai vajadzīgi daudzi gadu tūkstoši. No tā, ka lielais krāvums likts uz pamatslāņa, var secināt, ka akmeņi krauti vismaz pirms astoņiem gadu tūkstošiem.

Pēdējā gadu tūkstotī akmeņu krāvumi pārklājušies ar līdz 10 cm biezu sūnu un trūdu kārtu, ko veido nobirušās lapas, sku­jas un arī pašu sūnu trūdēšana. Zem krāvumiem nav atrasti nc kauli, ne bronzas vai dzelzs lietas, ne bultas vai citi priekšmeti. Akmeņu apakšējās kārtās it ka esot atrasti labības putekšņi, ko ieskalojuši lietus ūdeņi. Iespējams, tic radušies no savvaļas vārpau- giem, jo krāvumu likšanas laikā kultūraugu nebija. Bet šie pu­tekšņi vēlreiz apliecina, ka krāvumi kopti, neļaujot tiem ieaugt sūnās, līdz 13. gadsimtam, kad kopēji kopā ar ķēniņu Nameju aizgāja no Zemgales.

Jaunāko laiku apglabājumi. Pokaiņu ziemeļu daļā divās jaunāko apbedījumu vietās — Metamajā kalnā uz ziemeļiem no autobusu pieturas "Pokaiņi" atrodas 2.—6. gadsimta kapi. To izpētē nav pamanītas tādas vērtības vai ziņas, kas liecinātu par šo samērā jauno kapu saistību ar Pokaiņu senatni. Šādas saiknes trūkums ir vairāk kā dīvains, tas liek domāt par būtiskām ne­pilnībām agrīno viduslaiku kapu izpētes metodikā.

Pauguraines dienvidos daļā vēl palikušas Otrā pasaules kara ierakumu pēdas. Vēl šeit vietām manāmas grantsbedres, veidoti jauni ceļi.

Lielo zīmējumu noslēpums

Lielā Lāča kauss. Jau rakstījām, ka akmens krāvumu izvie­tojumu Pokaiņos var salīdzināt ar zvaigžņu karti. R. Rozīte, apse­kojot Dieva kalna krāvumus, secināja, ka to novietojums atbilst Lielā Lāča zvaigznāja apveidam. Šis R. Rozītes izteiktais salīdzi­nājums ar Lielā Lāča (Greizo ratu) zvaigznāju pelnījis plašāku izvērsumu.

Akmeņu krāvumus līdzīgus Pokaiņu krāvumiem Tibetā dēvē par lace, svētā pilsēta ir Lhasa. Lielā Lāča zvaigznājs veido ko līdzīgu kausam ar kātu. Atcerēsimies gan Pokaiņu latīnisko salīdzinājumu (pokulum) ar kausu, Pokaiņu paugurveida formu, kausa veida svētielejas. Eiropas seno gudrajo domas par Pokaiņu kausiem atspoguļotas teikā par Grāla kausu.

Apskatot Zemgales lielās svētvietas — Kokmuižu, Pokaiņus, Dobeles Zilo kalnu, Zebrus Svēto kalnu un citus kalnus, Tērveti, • Mežotni, Skaistkalni kā sistēmu, redzam, ka to kopums ir līdzīgs Lielā Lāča zvaigznājam. Skaistkalne, Mežotne un Tērvete veido Lielā Lāča zvaigznāja kausa kātu, bet Pokaiņi — pašu kausu. Atkal jāatceras gan latīņu pokulum, gan daina par to sudraba kau­su, ar kuru Auseklis lēja garu Saules meitai Dieva dēlu pirtī. Iespējams, ka gan Pokaiņu pauguraines kausiņi, gan bruģētie svētieleju kausi, gan pārējie, nebruģētie, ir vienotas sistēmas at­spulgs. Savukārt nav izslēgts, ka visas Daugavas lejteces kreisā jeb Kurzemes krasta svētvietas veidojušas vienu vienotu sistēmu ka zvaigžņotās debess tās daļas atspulgu, kas ietilpst Lielā Lāča zvaigznājā.

Astronomi, pētot citu zvaigžņu planētas, konstatējuši Lielā Lāča zvaigznājā ap Lielā Lāča 47. zvaigzni planētu sistēmu līdzīgu mūsējai. Šajā sistēmā konstatēta planēta, kas atrodas tikpat tālu no centrālās zvaigznes kā mūsu Zeme no Saules.

Nule paveiktais atklājums izsauc dažādas pārdomas. Atcerēsi­mies, ka daudzas ziemeļu tautas tieši lāci uzskata par savu ciltstēvu (senāks variants — ciltsmāti). Šīs daudzās teikas atbalsojas mūsu Lāčausī. Tā redzam, ka krāvumu grupai, kas veidota terašu pakājē, saistība ar Lielā Lāča zvaigznāja kausu ir daudz nozīmīgāka, nekā tas šķiet pirmajā brīdī.

Kāpēc gan zvaigznājs nosaukts par Lāci? Varbūt tāpēc, ka dzīvnieks lācis ir galvenais meža dzīvnieks, kuru jāuzlūko ar cieņu. Kas zin, no kurienes esam nākuši. Varbūt arī mums uz Lielā Lāča zvaigznāju, it īpaši 47. zvaigzni, jāraugās kā iespējamo baltās ra­ses dzimteni.

Zvaigžņu kartes. Ari vēl citur Latvijā zināmi akmeņu izvie­tojumi, kam, pēc atradēju domām, varētu būt līdzība ar zvaigžņoto debesi. Dainas apliecina, ka mūsu senči vērojuši zvaigžņu kustību un labi pārzinājuši astronomiju. Pokaiņu skaidrās debesis ļoti piemērotas vērojumiem. Iespējams, ka zvaigžņu lūkotavas atra­dušās īpaši veidotajās ielejās. Vēlreiz uzsveram, ka seno cilvēku zināšanas par debesu spīdekļiem pārsteidz vēl šodien (sk. piekto apcirkni). No 21. gadsimta speciālistu atziņas šīs zināšanas un interese par zvaigznēm daudzkārt pārsniedz tās seno cilvēku va­jadzības, kādas mēs spējam iedomāties. No tā jāsecina, ka senčiem bijušas kādas mūsdienās vēl neapjaustas zināšanas un darbības mērķi, kuru izpildīšanai viņi lūkojās zvaigznēs. Pokaiņu izpēte dod pavedienu tālākiem meklējumiem. Viens no šādiem pavedie­niem ir bramanu celi.

Pokaiņu krāvumi savā starpā ir savienoti ar akmeņu bruģa taciņām ko sauksim par bramanu ceļiem. Šie ceļi rūpīgi bruģēti ar gaiši dzelteniem akmeņiem, kas atšķiras no krāvumos liktajiem baltajiem un gaiši pelēkajiem akmeņiem. Kopumā šie ceļi izveido milzīgu tīklu. Bramanu ceļu kopgarums vērtējams vairākos des­mitos kilometru. Ceļu tikls vērtējams kā kāda diža objekta mode­lis, bet, vēl ticamāk, tas salīdzināms ar viļņu vadu. Gadu tūkstošos sabirušās lapas, skujas, sūnas apsegušas senos ceļus ar trūdu slāni, tāpēc parastai acij tie nav ieraugāmi. Ar laiku, attīstoties zinātnei, šie ceļi varētu sniegt ļoti vērtīgas ziņas.

Bet pašlaik varam tikai minēt par milzīgās tīklveida struktūras nozīmi. Diez vai tie ir tikai rituālie zīmējumi, līdzīgi kā Naskas tuksnesī Peru. Bet varbūt te attēlota sena pasaules karte? Mūsuprāt, vēl ticamāk šo ceļu tīklu salīdzināt ar milzīgu elektronisko shēmu vai cilvēka smadzeņu izvērsumu, kas saistāms ar Dižās sejas darbību. Šobrīd tie ir tikai minējumi, bet tie nepieciešami, lai mēs būtu gatavi saprast to, ko rādīs tālākie pētījumi. Tiem nav vajadzīgi atsegumi. Bramaņu ceļus un zīmējumus var noteikt arī citādā veidā. Pat paši pieticīgākie vērtējumi liek domāt, ka milzīgajam darbam, veidojot zīmējumu tīklu starp tūkstošiem krāvumu, bijis kāds ļoti svarīgs mērķis.

Arī šīs takas lieku reizi pierāda, cik absurdi ir dažu Latvijas vēsturnieku apgalvojumi, ka Pokaiņu krāvumi radušies, novācot no tīrumiem akmeņus, kā citās vietās Latvijā. Bet tur akmeņi vai nu sakrauti vaļņos gar lauka malām vai sagāzti kaudzēs. Un tur vienuviet ir gan lieli, gan mazi akmeņi. Nekad un nekur šādas kaudzes nekrauj rūpīgi, bet akmeņus tajās vienkārši sasviež. Ne­kad un nekur no laukiem novākto akmeņu kaudzes nesavieno ar rūpīgi bruģētām taciņām. Šīm kaudzēm nav arī īpaši izvēlētas vie­tas āderu krustpunktos.

Pokaiņu mežs. Līgavu akmens

Pokaiņu mežs. Mātes akmens

Pokaiņu mežs. Dižas sejas "acs" un Priesteru taka

Pokaiņu mežs. Ziedu akmens

Pokaiņu mezs. Pokaiņu uzbērtie kalni

Pokaiņu mežs. Laivveida krāvums

Pokaiņu mežs. Saules josta

Pokaiņu mežs. Auglības akmens

Pokaiņu mežs. Zintnieku loks

Pokaiņu mežs. Laimas galdiņš

Pokaiņu mežs. Ivars Vīks pie gaišo akmeņu krāvuma Zilo avotu ieleja

Pokaiņu mežs. Skaņais kalns

Pokaiņu mežs. Ķeveles svētavoti

Zīmes. Senatnē zīmēm bija liela nozīme. Pokaiņos sastopam daudzas un dažādas zīmes. Jau aprakstījām sargājošo U veida zīmi. Zintnieku lokā ir telpiskas laivas. Terases veido dubultzīmes, kas tulkojamas atbilstoši tam, no kuras puses tās lasa. Ari pašas trīspakāpju terases ir zīmes. Vairākās vietas ir terašu vai kāpņu veida akmens salikumi.

Krāvumos liktajos akmeņos atrodam daudzas ieskrāpētas zīmes. Varbūt tādā veidā licējs atzīmēja savu akmeni. Vēl ticamāk, ka šīs zīmes ir jaunākas, pēdējo gadu tūkstošu darbs. Tikai jāpie­bilst, ka šīs zīmes nav uzskatamas par rakstiem mūsdienu nozīmē.

Dažos akmeņos iekaltas norādes zīmes — būtībā ceļa rādītāji. Bet netālu no Tuntuļu kalniem kādā akmenī iekalts kartei līdzīgs zīmējums.

Salīdzinot kopējo līdz šim ieraudzīto zīmju akmeņu skaitu ar domājamo kopējo akmeņu skaitu Pokaiņos, jāsecina, ka tādu ak­meņu skaits, kuros ieskrāpētas vai iekaltas zīmes, pārsniedz simts tūkstošus.

Sevišķi lielus zīmējumus veido mākslīgie zemes vaļņi un ak­meņu salikumu kopas.

Kad Pokaini veidoti?

Lielo kopsakarību vijumi. Viens no lielajiem Visuma uzbūves likumiem nosaka mikropasaules, mūsu pasaules un mak- rostruktūru savstarpējo līdzību un dažādu struktūru atspulgus katrā ķermenī. Dižās sejas atspulgu varēja ieraudzīt jau aprakstītajā ak­mens portretā Laimas kalniņā ar tūkstoškārtīgu samazinājumu. Savukārt desmit reižu lielāks Dižās sejas attēls saskatīts uz Marsa.

Jau apskatīto Pitagora trīsstūru daļas veido milzīgu zīmēju­mu — vienādsānu trīsstūri 75 x 120 km, kura augstuma un pa­matnes attiecības ir tādas pat kā Heopsa piramīdai Gizā. Šī trīsstūra virsotnes atrodas Engurē, Mežotnē un Nīgrandes Alšos. Velkot perpendikulu pret pamatni, tas sakrīt ar jau aprakstīto Pitagora trīsstūru kopējo malu, kas iet caur Pokaiņu Dižo seju, Annenieku

Karsto kalnu un Tukuma Milzu kalnu. Šis veidojums ir vecāks par Heopsa piramīdu, tāpēc jāvērtē, ka tās plānojums varētu but aizņemts no senbaltu civilizācijas un sastāda 1/5000 no nule ap­rakstītā seno svētvietu plānojuma Latvijā.

Vienlaikus Dieva kalns varētu atbilst Polārzvaigznes vietai zvaigžņu kartē. Bet svētvietu līni ja Skaistkalne-Mežotne-Tērve- te-Pokaiņi atbilst Lielā Lāča kausa kātam.

Mūsdienu cilvēkam dažādu simbolu un atspulgu pārklāšanās var likties pārāk sarežģīta. Seno cilvēku tas nemulsināja. Dižās sejas piere pāriet Auna ragos, kas vienlaikus ir arī kronis. Mūsu dainās dažkārt var būt vairāku līmeņu skaidrojumi, un tie nebūt cits citu neizslēdz, bet gan papildina, paskaidro un pat apstip­rina.

Dižā seja un Spārnu ezers nav ne vienīgie, ne paši lielākie veidojumi Latvijā. Šķiet, ka pats lielākais no zīmējumiem ir Lielā Lāča kausa atveids, kur kausu atveido visi Pokaiņi kopā ņemti.

Mūsdienu zinātne vēl nespēj izskaidrot, kāpēc gan veidoti lielie zīmējumi un milzīgās zvaigžņu vai citas kartes. Tomēr, lai kādas ari būtu atbildes, pilnīgi noteikti var teikt, ka neveidoja taču šīs zīmes tāpat vien. Tām neapšaubāmi bija kāda ļoti svarīga, kaut arī vēl neatminēta nozīme. Bet ar vēl lielāku pārliecību varam teikt, ka tūkstoši seno krāvumu un miljons vai miljoni akmens galvu jāsaista ar Dižo seju, ko latvju garamantas dēvē arī par Milža gal­vu. Šī Milža galva un miljons mazo galvu jāvērtē kā vienots ko­pums.

Akmeņu salikumi

Pokaiņos atrasti vairāk kā 10 akmeņu salikumu veidi, kuriem nav sasaistes ar jau aprakstītajiem krāvumiem: svētieleju un te­rašu bruģējumi, bruģētie akmens laukumi un ceļi, dziedniecības akmeņu kopas. Bez tam vismaz vairāki simti apzīmētu vai daļēji apstrādātu akmeņu ietilpst lielākos salikumu tīklos, kas klāj visus Pokainus.

Daži akmeņi nolikti atsevišķi, bet to forma vai zīmes tajos veido norādes. Šādi akmeņi ietilpst salikumos, tikai katrs akmens no nākošā akmens vai akmeņu salikuma atrodas 70—200 m attālu. Tomēr šie salikumi darbojas kā viena kopa. Līdzīgi, it kā savrupi un tomēr vienotām kopām piederīgi akmeņi atrasti Pāvilostā, Smil­tenes apkārtnē, Koknesē un citās Latvijas svētvietās.

Vairākas akmeņu kopas liktas un izmantotas dziedniecības pasākumiem. Tādas sastopamas vaiņaga dienvidu 1111 rietumu daļā.

Visi šeit atrastie akmeņu salikumi novietoti uz bioenerģētisko jeb torsionu plūsmu rezonanses joslām, t.s. āderēm. Arī samērā nelielie akmeņi savā starpā "sajūgti" ar šīm rezonanses līnijām. Šīs bioenerģētiskā starojuma plūsmas var pētīt gan ar speciālu apa­ratūru, gan ar rīkstītēm un citiem zintnieku paņēmieniem.

Akmeņu salikumi Pokaiņos vispirmām kārtām norāda šo plūsmu mezglu vietas. Katra akmeņu kopa likta ar savu noteiktu uzdevumu. Nebūt nav izslēgts, ka daļā akmeņu ierakstīta in­formācija, kura var zust, mainot to stāvokli.

Katra salikumu vieta ir kopējās sistēmas daļa un nav no tās atdalāma. Bramaņu ceļus starp bruģētajām laivām un Dižās sejas acīm jau apskatījām. Nākošajās nodaļās uzzināsim par terasēm, zintnieku laivu un dziedniecības akmeņiem. Ari tālāk aprakstītie Lielie akmeņi ir salikumu daļas. Uz šīm vietām norāda īpaši norādes akmeni.

Atsevišķi pieminēsim tikai pareģu krēslu. Tas ir divu akmeņu salikums, kā jau minējām aprakstā par milžiem. Tie ir nelieli 2— 3 akmeņu salikumi. Uz viena sēž, pret otru atbalsta kājas, pie kam to var izdarīt tikai ļoti liela auguma cilvēki.

No seno svētvietu izpētē gūtās pieredzes var strikti apgalvot, ka neviens 110 salikumiem, neviens no akmeņiem nav likts tāpat vien. Gan katram salikumam, gan katram akmenim tajā bijis kāds noteikts uzdevums. To izprotot, var iegūt ļoti vērtīgas ziņas, kuras varētu noderēt gan mūsu, gan nākošajām paaudzēm. Būtiskas ziņas var sniegt gan salikuma vieta, gan veids, izmēri, orientācija. Bieži vien tas attiecas uz katru atsevišķu akmeni. Tāpēc jebkura saliku­ma saglabāšana, pat ja tas šķiet bojāts, ir nozīmīga tam laikam,

kad pieaugs cilvēku izpratne. Nekādā gadījumā mūsdienu neiz­pratnes dēļ nav pieļaujama salikumu postīšana.

Bruģētie laukumi. Arī Pokaiņos, līdzīgi kā citās Eiropas svētvietās, priesteru vietas un ceļi ir bruģēti. Tā Kurzeme bruģēti laukumiņi atrasti Purciemā (sk. Rusmanis S., Viks I., Kurzeme, 13, 106) un Matkules Baznīckalnā (turpat 15, 117) u.c. Tāpat kā citās kulta vietās Eiropā tie bijuši tikai nelieli laukumi. Pokaiņos atrastie akmeņu bruģa ceļi un bruģētās terases liecina par lielu, sazarotu un rūpīgi pārdomātu sistēmu. Lielākais no līdz šim at­segtajiem bruģētajiem laukumiem ir jau minētā Saules lente starp Dižo seju un Kroņa kalnu. Tā platība ir ap 240 m2 . Visai sens šķiet rituālu laukuma bruģējums pie Saderības akmens.

Kopējā bruģēto laukumu un ceļu platība Pokaiņos vērtējama ap 5000 m2 . Bruģēto ceļu un laukumu iekārtošana bija ļoti darbie­tilpīga. Acīmredzot gan ceļiem, gan terasēm bi jusi nozīmīga loma visā Pokaiņu darbībā. Mūsuprāt, tie salīdzināmi ar viļņu vadiem modernajā elektrotehnikā.

Bramunu ccii. Iepriekšējā sadaļā jau stāstījām par sazaroto ceļu tīklu starp atsevišķiem svētvietu centriem. Ap 100 m rietu­mos no terasēm, nonemot sūnu slāņus no akmeņu krāvumiem, 'i ? ļ '

1995. gadā atrasti pirmie bruģa celi, kas krāvumus savieno. Tas liek domāt par bramaņu rituālajiem gājieniem no viena krāvuma uz otru. Pats ceļš nav paredzēts iešanai, bet gan informatīvo tor- sionu plūsmu pārraidei.

Daudzi cilvēki uz atsegtajiem ceļu akmeņiem saskatījuši zīmes. Iespējams, ka tās ieskrāpētas jaunākos laikos, jo tiešajiem uzde­vumiem veidotajām zīmēm vajadzēja jau izdēdēt.

Vēl piebildīsim, ka šo ceļu būvei izlietoti ap 200 tūkstoši ak­meņu. Tas ir vērā ņemams darbs pat tad, ja ceļi kalpotu tikai grez­numam.

Milžu kāpnes.

Vairākās vietās Pokaiņu pauguru nogāzēs at­rasti akmeņu salikumi, kurus varētu dēvēt par šaurajām terasēm. Bet drīzāk gan tās salīdzināmas ar apmēram 0,8 m platām kāpnēm. Tajās gan ir tikai trīs pakāpieni. Šie salikumi domāti kādam no­teiktam rituālām. Iespejams, ka tuvāku skaidrojumu var rast dai­nas vārsmā:

Es uzkāpu debesīs Pa tiem pupas zariņiem.

Zintnieku laiva

Jau stāstījām par akmeņu salikumiem, kas atgādina telpiski veidotas laivas. Bet vēl ir arī salikumi, kas uz zemes veido laivas kontūru. Ap 100 m dienvidaustrumos 110 t.s. Skaņās lejas bal­tajām akmens kaudzēm paugurā pie ceļa izlikta senas laivas — buru kuģa kontūra ar stūres airi.

Salikums ir samērā rupjš, bet līdzība ar laivas apveidu un stūres airi nepārprotama. Kontūra izlikta no akmeņiem, kuru vidējais di­ametrs ap 25 cm, līdzīgi kā daudzām t.s. Velna laivām Kurzemē. Šī zintnieku laiva ar stūres airi ir vienīgais šāds saglabājies veido­jums Latvijā. Laiva dodas uz dienvidaustrumiem — uz Saules lēkta virzienu Ziemassvētku rītā. Tā brauc it kā no Svētā ezera puses caur terasēm, caur Skaņās lejas krāvumiem uz Milžu kal­nu — Dēlinkalnu. >

No teiktā secināms, ka vietas izvēle nav nejauša. Ja kāds sauc, dzied vai runā no balto akmens krāvumu vietas, tad atbalss atsau­cas no debesīm, virs laivas centra.

Šāda tipa laivas — buru kuģus būvēja apmēram 7. gadsimtā Iespējams, ka šī laiva ir viens no pašiem jaunākajiem veidoju­miem Pokaiņos. Kurzemē vēl 1960. gadā bija ap 20 līdzīgu sali­kumu. Gandrīz visas šīs Velna laivas samaltas šķembās.

Iespējams, ka šī vieta paredzēta tālākas nākotnes pareģoju­miem. Dainas māca, ka zintniekam, kurš vēlas izzināt nākotni, vakarā pirms saules rieta jāiesēžas laivā un tajā jāpavada visa nakts. Par šādām laivām vēsta vairākas zintnieku dainas, piemēram:

Vakarā iesasēdu

Ozoliņa laiviņā,

Rīgā man gaisma ausa, Vāc zemē saule lec, Rīgā man tēvs, māmiņa, Vāczemē līgaviņa.

LD 52134

Runa nebūt nav par jauna puiša braucienu uz Rietumeiropu. Vāczeme dainās simbolizē veļu valstību — Viņsauli. Tā zintnieks domās dodas uz nākošo dzīvesvietu, lai noredzētu, tālo nākotni. Laivai blakus neliels U veida salikums nākotnes iespēju izvēlei.

Brīdinām no eksperimentiem. Nesagatavotam cilvēkam nakts veļu laivā var beigties gauži bēdīgi pārmērīga enerģētiskā lādiņa dēl.

Zintnieku loki

Somu-karēļu eposā "Kalevala" dižais debesu kalvis llmarinens vispirms izkala loku stopu), tad laivu un visbeidzot brīnumdzirnas Sampo. Pēdējam atbilst visi Pokaiņi kopā ņemti, bet par laivām nule runājām. Pēdējos gados atrasti arī vairāki tādi saliku­mi, kas atbilst strēlnieka loka apveidam. Tos varētu saukt arī par U veida salikumiem.

Saules un zvaigžņu kustības vērotājam no Zemes atgādina U veida loku. Burta U atveids saistāms ar latiņu vārdu uterus — mātes klēpis, dzemde, dzemdēšana, t.i., radīšanas vieta. Tās simbo­liski attēli redzēti vairākos Latvijas svētakmeņos. Latvijā atrasti vairāki U veida akmeņu salikumi. To lielums no 2 x 2 līdz 30 x 30 m. Katram no tiem bijusi sava nozīme. Pokaiņos pagaidām zināmi tikai divi šāda veida salikumi. Lielākā izmērs apmēram 20 x 20 m, mazākā — 2 x 2 m.

Šī zīme pieminēta pasakās, teikās, ticējumos un dainās. Tikai tur tā izteikta ar citiem simboliem — pakavu vai kumeļa pēdu. Zintnieciskās darbības šajās vietās veicina labu un iedarbīgu do­mu pārraidi, slimu vai citādi novājinātu cilvēku dziedināšanu un spēcināšanu. Šis darbības pēdējo desmit gadu laikā daudzkārt pārbaudītas ar labiem panākumiem.

Zintnieku loka salikumi pēdējā pusotrā gadu tūkstotī izman­toti kristīgo baznīcu altāra daļas veidojumā. No altāra loka mācītājs var daļēji hipnotizēt draudzi, stāstīt tai par labiem darbiem, garīgi spēcināt, iedrošināt u.tml. Mēs to varētu salīdzināt ar bultu šaušanu no strēlnieka loka, šoreiz tikai labā nozīmē.

Zintnieku loki bieži sastopami dažādos zemes veidojumos, kur atrodas jeb bijušas senās svētvietas. Tos labi var saskatīt An­drupenes Ļitviņos (Krāslavas raj.), Allažu Kalna Rautānos (Rīgas raj.), Brantu mežā (Valkas raj.) gandrīz pie robežas ar Cēsu rajo­nu u.c. vietās. Te jāmeklē līdzība ar prožektoru, kas var raidīt spēcīgu gaismas staru, arī ar kristīgo baznīcu altāra daļām.

Akmens tēli

Pokaiņos atrasti arī vēl citi pārsteidzoši paleolītiskās mākslas veidojumi. Noteikti jāpiemin izcilo polieikoniskās mākslas dar­bu — akmens galvu. Skatot to no dažādām pusēm, var saskatīt trīs atšķirīgus veidojumus — delfīna, zirga un cilvēka galvu, kuri simbolizē kolektīvā saprāta attīstību. Bet tā nav šeit vienīgā. Vie­na no tām, t.s. Mazā seja, kas atradās Laimas kalniņā, bija Dižās sejas atveids. Apmēram 3 mm dziļi akmenī bija iegravēta mute, deguns, acis, virs galvas kronis. Pirmā brīdī šķiet, ka valdnieka kronis varēja rasties tikai bronzas laikmetā, tomēr atcerēsimies milzīgo zemes veidojumu — Dižo seju ar tās kroni. Diemžēl šī galva 1995. gadā rudenī nozagta.

Citādāku, arī izcilu veidojumu, tā atradēja R. Rozīte nosau­ca par Lāčausi. Tā vidējā daļa — tumšs, apstrādāts laukakmens ap 15 x 8 x 8 cm. Katrā sānā, pie tam ļoti simetriski, pa gaišam atšķirīga sastāva akmenim, kas veido milzu ausis. Tās šķiet pie­metinātas ar mūsdienās aizmirstiem paņēmieniem. Tomēr ģeoloģe 1. Ulmane uzskata, ka senie meistari Lāčauss veidošanai atraduši slāņainu gneisa laukakmeni ar tumšiem minerāliem bagātinātu

dzīslu. Bet arī tādā gadījumā Lāčouss ir izcils dižās senatnes mākslas darbs.

Senās vērtības. Unikālie paleolītiskās mākslas priekšmeti at­rasti zemes virspusē vandāliski uzartajās vietās. Nav tiem līdzīgu ne Latvijā, ne Baltijā un diez vai visā Ziemeļeiropā. Liela daļa no šajā darbā minētajiem senču mākslas darbiem veidoti ar metodēm,

kādas mūsdienu tehnika nepazīst. Bet cik vēl tādi nav palikuši uzartajā slānī? To skaits jāvērtē tūkstošiem reižu lie­lāks par atrasto priekšmetu skaitu.

Pokaiņi slēpj sevī lielas garīgās un materiālās kultūras vērtības, kuras mūsdienu zinātne nespēj apjaust un iz­skaidrot, bet tehnika nevar atkārtot. Diemžēl dažu vēsturnieku bezdarbības rezultātā, kuru grūti vērtēt citādi kā no­ziedzīgu ļaunprātību, dižā svētvieta jau smagi postīta un bojā var aiziet arī ci­tas izcilas vērtības. Jauno eglīšu sak­nes un to izdalītā skābe jau sākušas ir­dināt tos unikālos priekšmetus, kuri vēl atrodas zem zemes. Tā 21. gadsimtā ai­ziet bojā, iespējams, pasaules senākās civilizācijas vērtības.

Celš uz Pokainiem

Ceļš līdz šī pētījuma publicēšanai bija garš, ievērojami garāks, nekā to var iedomāties. Tas ir daudzu cilvēku ilgs kopējs darbs, un ne tikai Pokaiņu tiešajiem atklājējiem, bet arī tiem, ar kuriem kopā lauzām ceļu mūža garumā, lai varētu Pokainiem tuvoties.

16. atr. Mazā seja. (Akmens cilvēka galvas lielumā ar šādu iegravējumu atradās

Laimas kalnā. Nozagts 1995. gada rudenī. Zīmēts pēc atmiņas)

Daudziem no maniem draugiem, ar kuriem kopā atklājām sen- baltu civilizācijas noslēpumus, kā arī man pašam, vispirms bija jāredz AItajs, Karpati, Kaukāzs, Sajāni, Pamirs, Tjanšans, Urāli un vēl daudzas citas vietas. Tikai pēc tam sākām saprast Latviju.

Jo ne toreizējā, ne tagadējā izglītības sistēma nedod kaut cik ap­mierinošu izpratni nedz par Latvijas ģeogrāfiju, nedz tās vēsturi.

Katrā tālā ceļā, un ari šajā, ir vietas un notikumi, kurus nedrīkst aizmirst. 1988. gadā Republikas tūristu kluba pasākumu virknē gatavojām vakaru par Latvijas svētakmeņiem kā par senas Ietu zemes civilizācijas pieminekļiem. Tas bija ziņojums par daudzu gadu darbu, tā bija liela uzdrīkstēšanās. Biju pat pārsteigts, cik gan lielākā daļa klausītāju šo ziņojumu uzņēma labvēlīgi. Tas ie­drošināja pēc pusotra gada Kultūras fonda kongresā ziņot par sen- baltu civilizācijas atklāšanu.

Nedrīkst aizmirst Pokaiņu atklāšanu un izpēti. Un ne tikai tāpēc, ka tā šķiet kā fantastisku piedzīvojumu stāsts un gaišredzī­bas uzplaiksnījumu kopums. Šis stāsts ir arī pamācošs, jo latvju zemē vēl daudz neatklāta un netrūkst negodīgu cilvēku, kas dažādu iemeslu dēl centušies iznīcināt mūsu dižās senatnes liecības. Po- kaiņu sākumi saistāmi ar jau minētajiem Marduka laikiem vai pat vēl senākiem starpledus laikmetiem.

Pokaiņu apmeklētāji mēdz taujāt — cik veci ir Pokaiņi? Kad tie radušies? Pie tam jautātāji bieži vien gaida stāstījumu par senas naudas, rotaslietu, šķēpu uzgaļu, seno mītņu paliekām un citiem līdzīgiem atradumiem. Te uzreiz jāsaka, ka svētvietās šādas lietas veltīgi meklēt, jo tur nebija mītņu dzīvošanai, tur nerīkoja mielas­tus vai dzīres.

Senas svētvietas vecumu nevar mērīt tikai ar kāda šajā vietā celta vai veidota materiālistiska rakstura objekta vecumu. Mēs jau minējām, ka svētvietu nosaka tās bioenerģētiskais starojums. Tāpēc, salīdzinot ar cilvēces pastāvēšanas laiku, Pokaiņi ir mūžīgi. Vietas vecuma noteikšanai noderēs to vai citu akmeņu pārvie­tošanas, novietošanas veida, apstrādes, apdares vai citu tehnoloģiju salīdzinājumi.

Pokaiņu vēsture ir gara. Jau minējām, ka tā aizsākusies pirms simtiem miljoniem gadu. Tic ir ne tikai pēdējie desmit gadu tūkstoši. Pokaiņu enerģētiskais starojums, kas nosaka šīs vietas nozīmi pastāv jau simtiem miljoniem gadu. Ļoti iespējams, ka šī svētvieta bijusi jau iepriekšējos starpledus laikmetos.

Pokaiņu ka svētvietas sistēmas vēsture jāskata kopā ne tikai ar Eiropas, bet visas pasaules vēsturi.

Pokaiņi veidoti un attīstījušies ilgā laika posmā. Ziņas par Dižās sejas radīšanu liek domāt, ka tās sākumi veidoti vismaz ie­priekšējā starpledus laikmetā, ja ne vel senāk. Tikpat seni varētu būt pirmie gaišo akmeņu krāvumi un zemes vaļņi. Bet ir arī tādi akmeņi, kuri novietoti tikai pirms dažiem gadu tūkstošiem. Tomēr visus nule teiktos vērtējumus nepieciešams pārbaudīt vai vismaz salīdzināt ar citādā veidā noteiktām ziņām.

Mūsdienu zinātnei ir daudzas metodes, kā noteikt tā vai cita objekta vecumu. Apmierinošas ziņas var iegūt tad, ja saglabājies kāds priekšmets, kurš satur oglekli, piemēram, koka detaļas. Tās sadedzinot, nosaka oglekļa izotopu saturu un no tā objekta vecu­mu. Vietas vai būvdarbu vecumu nosaka arī pēc kāda atrasta priekšmeta.

Zināmu norādi uz iespējamo laiku, kad veidoti akmeņu krāvu­mi, varētu dot tieši to krāvumu izpēte, kuri atrodas ielejās. Daudzos gadu tūkstošos Latvijas zemē bi jis visai atšķirīgs ūdens līmenis. Mūsu dienās tas ir zems. Vēl 20. gadsimta pirmajā pusē tas bija augstāks. Vēstures avoti liecina, ka 13.—14. gadsimtā kuģi devušies pa Teb- ras upi uz Aizputi, pa Svētupi uz Limbažiem, pa Salacu un Rūju uz Rūjienu. Tagad te grūti braukt pat ar tūristu laiviņu. Bet pirms apmēram 4,5 gadu tūkstošiem bija vēl sausāks kā šodien.

Acīmredzot akmeņi, vismaz ielejās, krauti tad, kad tur bija sauss. Jo, ja jau ielejas starp Pokaiņu pakalniem šodien ir mitras, tad pirms simts gadiem tām vajadzēja būt vēl mitrākām, pirms trim četriem gadu simtiem — pilnām ar ūdeni. Bet pirms pieciem gadu tūkstošiem šīs ielejas, iespējams, bija sausas.

Tikai tajā laikā akmeņus varēja kraut ielejās. Diez vai senči būtu veidojuši skaistus krāvumus zem ūdens. Tā esam noskaidro­juši laiku, kad veidoti akmens krāvumi ielejās. Bet krāvumi pau­guru galos un nogāzēs, domājams, ir daudz vecāki.

Vēl vienu norādi uz šīs vietas senumu dod vietvārds Meta­mais kalns, kur atrasta daļa senkapu. Nekas no šī paugura nav mests. Vietvārds radies, baltu ciltīm pārveidojot seno somugru vārdu mātas (izrunā metas), kas tulkojumā nozīmē cinis, paugu- riņš. Tas rāda, ka vietai vārds dots somugru valdīšanas laikā, bet akmeņu krāvums ir senāks.

Jau minējām, ka kopējais akmeņu krāvumos likto akmens gal­vu skaits jāvērtē ap miljonu. Jo uz Pokaiņiem devās svētceļotāju grupas, un nejau katrs nesa akmeni. Visa grupa nesa vienu — ilgi meklēto akmeni no savas zemes. Bet nāca arī pa vienam vai di­viem, kas neatnesa neko. Tātad kopējais tālo svētceļnieku un ap­meklētāju skaits bija daudzkārt lielāks par akmeņu galvu skaitu. Protams, šos akmeņus atnesa nejau vienā simtgadē, bet vairākās, varbūt pat daudzās tūkstošgadēs.

Vieta, kur atrodas Pokaiņi, ir milzīgās jau aprakstītās apļvei­da struktūras pats centrs ar sevišķi paaugstinātu strāvojumu. Šajā, pasaules lielākajā apļveida struktūrā, kas pie tam atrodas Baltā šķēluma joslā, risinājušies daudzi cilvēces vēsturei nozīmīgi noti­kumi. Par pierādītu jāuzskata indoeiropiešu valodu un līdz ar to arī tautu veidošanās (sk. devīto apcirkni). Tagadējā Dobeles rajo­na senais vārds Semigallia un Pokaiņu svētvietas plānojums lieci­na, ka šeit ilgstoši pastāvējusi seno Eiropas dižpriesteru — gailu augstākā skola.

Tomēr šīs izcilās pasaules vietas nozīme vēl maz apzināta. Pārdrošu minējumu līmenī iespējams, ka šeit veidota balto cilvēku rase. Bet citas, jau apskatītās ziņas apliecina, ka šī vieta ir pasau­les seno civilizāciju šūpulis (sk. piekto apcirkni). Mūsuprāt, Po­kaiņi ir tik seni, cik sena mūsu Zeme. Mēs varam runāt tikai par to, kad veidots viens vai otrs kalns, novietots tas vai šis akmens vai veikti kādi citi darbi. Bet arī tad Pokaiņu senums iesniedzas iepriekšējos starpledus laikmetos. Zinātne nezina kā to noteikt, mēs varam teikt tikai to, ka tagadējā, pēdējā starpledus laikmeta Pokaiņu atjaunošana, sakārtošana un papildu veidošana ietver sevī daudzus darbus.

Divās senajās teikās — par īliņu un Naudas kalna skrode­riem gūstam svarīgas ziņas par Pokaiņu vēsturi. Teika par Iliņu vēsta, ka Dievs šai vietai devis lielu spēku.

Ģeologu pētījumi par klimatu senatnē liek domāt, ka Pokaiņu ziedu laiki sākušies ap 6. gadu tūkstoti p.m.ē., beigušies ap 2700. gadu p.m.ē. Šķiet, tajā laikā senči pratuši regulēt klimatu, jo tas bijis ievērojami siltāks un maigāks, kā mūsu dienās. Sa­vukārt teika par Naudas kalnu jau stāsta par ziedu laiku beigām, kad kalnā veltais akmens saspieda un sakropļoja skroderus.

Melnie laiki. Teika, kas stāsta par Naudas kalnu un skrode­riem, kurus tur nogalēja viņu pašu veltais akmens, nemin iemes­lu, kāpēc tas sāka ripot lejup.

Papildus ziņas sniedz senskandināvu "Jaunākajā Edā" pie­minētais gudrais vīrs Kvasīrs, kas ceļojis pa pasauli, mācīdams cilvēkus. Punduri Fjalārs un Galārs (t.i. ārieši) Kvasīru nogalina un no viņa asinīm (variantā arī no smadzenēm) gatavo dzērienu. Kaut ari mīts stipri kropļots, tajā var saskatīt ziņu par seno iebrucēju ķeltu priekšteču vardarbībām — Pokaiņu priesteru nogalināšanu uz akmeņu krāvumiem, kas pielīdzināti smadzenēm.

Pamazām aizsērēja Dižās sejas acis un tajās vairs nespoguļojās Saule un neatmirdzēja zvaigznes. Vairs nerunāja mute, nedzirdēja ausis, klusēja smadzenes. Tas notika pirms 5 gadu tūkstošiem. Akmens krāvumus vēl tīrīja un kopa līdz krustnešu iebrukumam 13. gadsimtā. Pēc tam tie sāka pārklāties ar sūnu un trūdiem. Tomēr visa sistēma kopumā palika neskarta. Un tikai pēc daudziem gadu simtiem Pokaiņu krāvumi atkal ieraudzīja Saules gaismu 1996., 1997. gados, kad te notika pirmās kopšanas un tīrīšanas talkas.

Paši briesmīgākie postījumi Pokaiņos notika 1995. gadā, kad, uzarot kailcirtes, iznīcināja lielāko daļu smadzeņu, t.i., akmens krāvumus, sarāva saites ar pārējām svētvietām. Kā jau tas vēsturē bijis ne vienu vien reizi, zemākās, t.i. 20. gadsimta civilizācijas pārstāvji iznīcināja augstākas civilizācijas darbu, pat neapjaušot ko viņi dara.

Satrauc, ka arheologi, pilnīgi neizprotot krāvumu nozīmi, plāno izpostīt arī vēl atlikušos.

Postīšana mūsdienās. 20. gadsimta nogalē pilnīgi izpostītas vismaz 2/3 no Pokaiņu svētvietas centrālās daļas kopējās platības. Diemžēl daļēji bojātas arī tās platības, ko uzskatām par neskartām. Tāpēc ļoti svarīgi ir saglabāt to, kas vēl palicis.

Kopumā jāvērtē, ka Pokaiņos 20. gadsimta beigās iznīcināti tādi senās kultūras pieminekļi, kurus vismaz patreizējā 21. gad­simta zinātne un tehnika nespēj ne novērtēt, ne radīt, ne atjaunot.

Jau runājām par Dižo seju un tās īpašībām, kuras pārsniedz pat ļoti spilgtas fantāzijas lidojumu. Citās neskartās vietās atrodas tādi izcili veidojumi, kuru nozīme pagaidām nav pat apjaušama.

Veiklie mērījumi un aprēķini jauj noteikt darbu apjomu, kāds bija vajadzīgs Pokaiņu radīšanai — vairāki miljoni darba dienu. Bet tā ir tikai apjaušama daļa. Tas, ka zinātnieki vēl šodien nespēj apjēgt Pokaiņu radīšanas un iekārtošanas nozīmi, nedrīkst, kā līdz šim, kalpot par ieganstu to iznīcināšanai.

Pokaiņu vēl nepostītajā daļā nav pieļaujami nekādi patvaļīgi izrakumi. Varbūt tieši tajā vietā, kur jūs dursiet lāpstu, vērīgā ar­heologa acs, uzmanīgi atsedzot slāņus, var atrast kādu jums šķieta­mi sīku, bet arheologiem nozīmīgu lietiņu, kas var palīdzēt veikt būtisku atklājumu.

Katra, pat šķietami necila, salikuma postīšana var nodarīt lie­lu ļaunumu. Šai ziņa Pokaiņus var salīdzināt ar retu rokrakstu bib­liotēku. Katrs senais, ilgi glabātais raksts ir tikai vienā eksemplārā, tāpēc tas jāsaudzē, cik vien iespējams. Vai jums, godājamais lasītāj, nav gadījies, ka dāvinātā grāmata pirms dažiem gadiem likās nevērtīga, bet, augot jūsu zināšanām, tagad ta kļuvusi par vienu no pašām vajadzīgākajām. Līdzīgi tas var būt ar jebkuru šķietami necilo akmeņu salikumu Pokaiņos.

Diemžēl Pokaiņiem nākas izciest to pašu likteni, kā jebkurai jaunatklātai svētvietai. To apmeklē ne tikai ekskursanti, bet arī īpatņi ar psihiskām novirzēm, tāpat nelieši un zagļi. Nule minēto grupu izdarības izpaužas sekojoši:

a)   daļa salikumu apzagta, vērtīgie akmeņi aizvesti. Lai kaut daļēji zagšanu slēptu, vietā atvesti dolomīti un melnas akmens šķilas. Paskaidrosim, ka ne dolomītus, ne šķeltos un it īpaši mel­nos šķeltos akmeņus mūsu senči savās svētvietas nelika. No vil­tus akmeņiem, kas atgādāti zagto vietā, veidoti tādi salikumi, kādus mūsu senču senajās svētvietās nekur un nekad neatradīsiet. Melnās šķilas slietas augšup kā kaujas raķetes. Citi akmeņi likti viens ot­ram uz galvas. Veidoli mazi riņķi u.c. netipiski salikumi;

b)  ap dažiem akmeņiem zeme izrakņāta, bet oļi sakārtoti apaļā valnī, radot it kā svētvietas iespaidu. Akmentiņi, kuriem bijusi kāda vērtība, nozagti.

Gudrie "pārveidotāji" nereti ir zagļi. Ar viņiem labprāt sadar­bojas latvju garam naidīgu sektu pārstāvji. Viņi priecājas, ka neko nezinoši ekskursanti ne tikai apbrīno viņu rakņājumus un saslietās šķilas, bet pat liek ziedus, domājot, ka ar to izrāda cieņu senčiem.

Pokaiņu atklāšana 20. gadsimtā sākās nevis dabā, bet pie rakstāmgalda. 1988. gadā, skaitļojot Kurzemes un Zemgales svētvietu kopumu, līnijā Stokholma-Ventspils-Erevāna, aprēķini rādīja, ka iespējamā bioenerģētisko plūsmu līniju mezgla vieta jāmeklē ap Īli. Vārdu Pokaiņi toreiz vēl nezināju.

1990.gadā mana palīdze Biruta Vītoliņa, gatavojot izrakstus no literatūras par Dobeles rajonu, atrada Kārļa Ieviņa romānā "Pie

17. att. Kārlis leviņš. 20. gadu vidū

teiksmotā ezera" (1938. g.) vietu, kur Pokaiņu krāvumi pieminēti kā senkapi. Tā­pēc jāpasvītro, ka Pokaiņi nekad nav bijuši ne noslē­pums, nc jaunatklājums. Jau rakstnieks Kārlis Ie- vinš pirms Otrā pasaules kara savā daļēji doku­mentālajā romānā "Pie teiksmainā ezera", kuru iespieda žurnālā "Atpū­ta", rakstīja par mākslī­gajiem akmens krāvu­miem Pokaiņos kā iespē­jamiem senkapiem. Mū­suprāt, tic varētu būt arī seno priesterieņu vald­nieču rituālo apbedījumu 17. att. Kārlis leviņš. 20. gadu vidū vietas.

1991.   gadā gatavoju Dobeles rajona ievērojamo vietu sarak­stu, kur pieminēti arī šie krāvumi. Vienu šī saraksta eksemplāru nodevu Dobeles rajona muzejam, lūdzot piezīmes un papildināju­mus. Tā paša gada beigās rakstīju uz Auci savai skolniecei Diānai Ozolai un lūdzu uzzināt, kur šie krāvumi atrodas.

1992.  gada sākumā saņēmu no D. Ozolas pirmās ziņas. Viņa bija iztaujājusi bijušo Pokaiņu mežsargu Ziedoni Mitrēvicu. Drīz vien, 1992. gada pavasarī, mans draugs, vēstures skolotājs Egils Brāķis, pēc mana lūguma sarīkoja Rīgas skolotāju izbraukumu, lai apskatītu krāvumus. Mums tos laipni parādīja mežsargs Aivars Klūga. Spēcīgais bioenerģētiskais starojums rādija, ka šeit ir teo­rētiski izskaitļotais lielais svētvietu mezgls. Nu sākās daudzi klusi pētnieku braucieni uz Pokaiņiem. Kaut arī mūsu grupai jau bija visai ievērojama pieredze seno svētvietu izpētē un ne mazums atklājumu, Pokaiņos saskārāmies ar daudzām citur nepieredzētām problēmām. Pārsteidza šīs vietas grandiozums un nozīmīgums se­natnē.

Vēl jāpiebilst, ka 1999. gadā R. Rozītes grupa uzstādīja Po­kaiņos ozolkoka stabu, kurā Sandris Konrāds iegriezis Lielvārdes jostas rakstus. Pārsteigti konstatējām, ka stabs nejauši novietots blakus ielejai, kur 1992. gadā ieraudzījām pirmos krāvumus. Bet neviens no staba licējiem pat nenojauta, ka vieta, kur stabs likts, ir vēsturiska, jo no šejienes sākās Pokaiņu izpēte dabā.

Pēc ietilpīga un spraiga darba 1994. gada beigās bija izstrādāta sistēmā apkopota Pokaiņu būtības apjausma (koncepci­ja). Atzīmēsim, ka daudzie jaunie atklājumi tālākajos sešos gados šo apjausmu nav būtiski mainījuši.

1995. gada martā mūsu grupas dalībnieki no Dobeles pa­ziņoja, ka uzarta un pilnīgi izpostīta Pokaiņu centrālā daļa. Dažu dienu laikā sagatavoju rakstu avīzei "Zemgale". Dobeles muze­jam nosūtīju jau minētās apjausmas izklāstu — 20 mašīnraksta lappuses, kas to tālāk nodeva zinātnieku rokās. TV režisore Mārīte Balode par Pokaiņiem uzņēma divas filmas. Tā gada vasarā Po- kaiņus parādīju arī R.Rozītei.

Nobeidzot šo nodaļu, ar vislielāko sašutumu jānovērtē atbildīgo vēstures darbinieku paziņojums, ka ziņas par Pokaiņu krāvumiem viņiem bijušas jau no musu gadsimta 30. gadiem. No tajasecina, Pokaiņus izpostīja noziedzīgas nolaidības dēļ.

Pokaiņu izglabšana

Ziņa par to, ka Latvijas senatnes pētnieku grupa Pokaiņos veikusi izcilu atklājumu, radīja lielu satraukumu Latvijas-Somijas kopuzņēmumam "Silva" un visiem, kas guva tiešus vai netiešus ienākumus no Pokaiņu meža cirsmām, jo to slēgšana nozīmēja ienākumu samazināšanos. Bet Latvijas vēsturniekiem un tiem, kam jāatbild par senatnes pieminekļu aizsardzību, tas bija milzīgs kau­na traips, jo senās kultūras pieminekļu izpostīšana Pokaiņos bija viņu nolaidīgā darba rezultāts. Šie darboņi acīmredzot atcerējās kompartijas diktatora Staļina iemīļoto teicienu, un no tā tapa viņu lozungs: ir Pokaiņi — ir problēmas, nebūs Pokaiņu — nebūs problēmu. Tikai tā vērtējama to zinātnieku rīcība, kuras gala mērķis bija senās civilizācijas pieminekļu iznīcināšana. Vadošo vēstur­nieku, Kultūras ministrijas un Zinātņu akadēmijas nostāja Pokaiņu jautājumā bija vērsta uz to iznīcināšanu.

Saspīlējums turpināja pieaugt. Pokaiņos ieradās Latvijas vēstu­res zinātņu doktors, profesors un akadēmiķis Jānis Graudonis un pašpārliecināti paziņoja, ka, izņemot skaistu vietu, te nekā ievērības cienīga neesot. Vēlāk Rīgā, Mākslas darbinieku nama rīkotajā pasākumā, nācās uzklausīt spriedelējumus, ka Pokaiņu krāvumi esot nekas vairāk kā tikai 20. gadsimta sākumā no laukiem novākto akmeņu čupas. Likās, ka Pokaiņi nolemti iznīcībai.

Uzskati var būt dažādi. Tomēr visā pasaulē īstu zinātnieku vidū pastāv viens vienīgs princips — aizsargāt un pētīt arī mīklai­nos gadījumus. Ja kaut ko nezini, tad neiznīcini! Diemžēl pie mums šo principu neievēro.

Pokaiņu glābšanai nodibinājām komisiju, kuru apņēmās vadīt Latvijā labi pazīstamais zinātņu doktors Jānis Ligers. Bet nelīdzēja ne viņa pūles, ne Dobeles pašvaldības vēstules. Vēstures speciālisti palika pie uzskatiem, ka Pokaiņos nav nekā ievērības cienīga, izņemot skaistu ainavu. Situācija kļuva pilnīgi bezcerīga.

Lai varētu spēkoties ar tik vareniem pretiniekiem, vajadzēja rīkoties enerģiski. Latvijas senatnes pētnieku grupu vajadzēja pārvērst par oficiālu organizāciju. Tā tapa Latvijas Nacionālo vērtību apzināšanas fonds (VAF), kura vārdā rakstīju vēstules dažādām organizācijām.

1995. gada novembra beigās Vides aizsardzības klubs (VAK) pēc mana ziņojuma pieņēma nozīmīgu lēmumu —ja turpināsies Pokaiņu postīšana, VAK aktīvisti pieķēdēsies pie traktoriem, rīkos starptautisku skandālu un ar citu Eiropas valstu Zaļo biedrību palīdzību izsauks uz Pokainiem ārzemju zinātniekus. Šis pa­ziņojums stipri mazināja augsti titulēto darboņu pārlieko pašpārlie­cību, jo tad atklātos nekaunīgie meli.

Bija brīdis, kad likās — Latvijas vēstures zinātne izveidojusi nesagraujamu dzelzsbetona sienu, kuru vēl piedevām balsta saim­nieciski ieinteresēti censoņi. Un tomēr daudzu godīgo cilvēku enerģiskā rīcība to sagrāva. Pirmām kārtām tas bija VAF darbs, ko atbalstīja VAK un Dobeles rajona padome. Liels paldies ģeo­loģijas zinātņu doktoriem Lijai Bērziņai un RišardamGriškjanam, kuri pārliecinoši sagrāva vēsturnieku domas par t.s. "ģimenes lau­ciņiem" 20. gadsimta sākumā, akmeņiem piļu būvēšanai un tam­līdzīgi. Bet par tagadējo vietas uzturēšanu paldies Dobeles virs­mežniecībai.

Tad pašā vistumšākajā brīdī nāca Dieva padoms, un, proti, — uzrakstījām vēstuli vēstures zinātņu doktorei Ilgai Kreitusei, kuru parakstīja rajona padomes deputāti. Piebildīsim, ka tērvetniece I.Kreituse toreiz bija arī Saeimas priekšsēdētāja. Viņa reaģēja ātri. Augsti godāto zinātnieku dziļi principiālie uzskati pēc vēstules saņemšanas vienā mirklī pagriezās uz otru pusi gluži kā vēja rādītājs. Nu jau viņi par Pokaiņu akmeņu krāvumiem rakstīja: "Tie ir kultūras pieminekļi, kas ņemami valsts aizsardzībā." Diemžēl, cik autoram zināms, cienījamie vēsturnieki savu solījumu piecu gadu laikā nav izpildījuši, un par to, ka Pokaiņu postīšana beigu­sies, jāpateicas vienīgi meža darbiniekiem.

Tomēr cīņa par Pokainiem, kas būtībā ir Vispasaules nozīmes senās civilizācijas piemineklis, nav beigusies. Vietai vēl arvien nav sava statusa. Bez tam pēdējo gadu jaunie atradumi liek domāt par aizsargājamās joslas paplašināšanu.

Pokaiņu aizsargāšanas vēsturi nedrīkst noklusēt. Citādi ap 2070. gadu, kad cirtīs tās egles, kas izaugušas vandāliski izpostīto krāvumu vietās, pētnieki var izdarīt rupjas kļūdas.

1996. gada februārī Dobeles rajona padome izlēma par Po­kaiņu aizsardzību, bet — izrādījās, ka šim lēmumam nav likumīga spēka, jo Pokaiņi atrodas uz valsts fonda zemes. Sākās vēl viens cīņas posms, kas ilga vairākus mēnešus. VAP viceprezidente Ilze Jansone neskaitāmas reizes devās uz Zemkopības ministrijas Valsts meža dienestu. Gods kam gods, mežinieki pēc tam, kad viņiem izskaidroja lietas būtību, nepretojās Pokaiņu aizsardzības idejai, lai gan viņiem tas nozīmēja ienākumu samazināšanos. Problēma bija pavisam cita, un proti, — viņi no sirds brīnījās, kāpēc nekādu ziņu nebija devuši tie zinātnieki, kuriem jārūpējas par pieminekļu aizsardzību. Un tomēr Zemkopības ministrijas valsts sekretārs A. Vītols 1996. gada 6. maijā parakstīja vēstuli par Pokaiņu meža apsaimniekošanas režīmu. Skan pārsteidzoši, bet šis VAF vice­prezidentes 1. Jansones, teiksim tieši, "izplēstais" dokuments šobrīd ir vienīgais, kas sargā unikālās Vispasaules nozīmes senās kultūras vērtības no pilnīgas iznīcības. Diemžēl par Pokaiņiem jau inte­resējas privatizētāji.

Diena saules svētvietu vaiņagā

Sudrabina man matiņi

Zeltu pīņu vaiņagā;

Trejas tautas pakaļ nāca

Pa vaiņaga spīdumiņu.

K1148, 2695

Vairāk kā skaidrs ka, šī daina nav par kādu fizisku personu un tās vaiņagu. Bet par ko tad, ja ne Pokaiņu svētvietu vaiņagu? Jau skaitļojām, ka gadu tūkstošu laikā to apmeklējuši 15—20 mil­joni cilvēku. Ņemot vērā šādu ceļojumu sezonas raksturu, varam teikt, ka ik gadus Pokaiņos pulcējās daudzi tūkstoši svētceļnieku, kas bija nākuši tālus ceļus. Vidēji sezonas laikā ik dienas te pabija vairāki desmiti, bet, iespējams, bija gadījumi, kad ieradās simts un pat vairāk. No otras puses, lielā svētvietu kompleksa posmā no Bramaņu ezera līdz Svētaiņu ezeram vajadzēja daudz bramaņu un viņu palīgu. Vajadzēja ari palīgus, kuri sagaidīja un aprūpēja viesus, apkopa svētvietas un to apkārtni. Visai iespējams, ka bez jau atrastajiem priesteru ceļiem bijušas ari gājēju — svētceļnieku taciņas.

Diez vai svētceļnieks vai svētceļnieku grupa mēroja garo, nedēļām vai pat mēnešiem ilgo ceļu, lai, uzmetot Pokainiem ska­tienu, tūlīt dotos atpakaļ. Tāpēc, lai izprastu Pokaiņu kā diža svētcentra darbību, šī vieta jāapjauš kā liela sistēma ar daudziem tās apkalpotājiem.

Svētceļnieku lielākā daļa Pokainiem tuvojās no dienvidiem, līdz nonāca pie Apguldes ezera. Šīs vietas vārds liek domāt, ka te bijusi atpūtas un nakšņošanas vieta.

Tālākais ceļš uz Bramaņiem veda garām Dēliņkalnam, ko se­natnē, iespējams, sauca ari par Garo vai Milžu kalnu (salīdziniet angļu valodā saglabāto vārdu tall — garš, liela auguma. Šo domu apliecina tuvējo māju vārds — Tēļas.

Senās tradīcijas liek domāt, ka Sesavas upi šķērsoja rītausmā, lai pirms Saules lēkta nonāktu Pokaiņos — līdzenumā virs Skaņās lejas. Vasarā, skatoties no šīs vietas. Saule lec pār Tuntuļu kal­niem. Senatnē gan Pokaiņos, gan Tuntuļos bija izkoptas svētbir- zis, skatam vajadzēja būt īpaši skaistam. Vairākas pazīmes liek domāt, ka te bijusi priesteru vieta saullēkta vērošanai.

Tuntuļu vārds nav saistāms ar tuntulošanos. Mūsdienu tulko- jumā igauņu tont, somu tonttu ir spoks, parādība, arī rūķis. Šim vārdam kādreiz bijusi plašāka pielietojamība, jo līdzīgas nozīmes atrodam ķeltu valodā. Arī netālā Ogānu pilskalna vārdam skaid­rojumu var atrast, ņemot palīgā ķeltu valodas.

Pēc Saules lēkta bramaņi sveica ceļotājus, pēc tam uzklausīja vinu lūgumus.

No Skaņās lejas pa kreisi atrodas Zintnieku laiva, kas kalpoja nākotnes izzināšanai. Pa labi sākās dziednīca ar svētavotu.

Pievakares rituālie pasākumi notika pie svētielejām. Kad aiz Veču kalna rietēja Saule, visi kopā to pavadīja.

Pēc Saules pavadīšanas svētceļnieki varēja doties pāri Tun- tuļu kalniem līdz Naudītei. Šeit atkal vajadzēja būt kādai aprūpes vietai, arī naktsmītnēm. Te ceļi dalījās.

Daļa svētceļnieku nonāca Slagūnē, lai līdzīgu dienu pavadītu pie Zebrus ezera. Citi devās uz Dobeles Zilo kalnu un Gaurata ezeru.

Nule izklāstītajiem redzējumiem un pieņēmumiem par pierādījumu kalpo vietvārdi un svētvietu iekārtojums. No iespēja­miem secinājumiem izvēlēti tie, kurus nosaka loģika un kuri šķiet visticamākie.

Pokaiņi ka maciba

To cilvēku skaits, kuri pēdējos gados apmeklējuši Pokaiņus, mērāms desmitos tūkstošos. Šeit pabijuši arī daudzi ārzemju spe­ciālisti un devuši par šo vietu ļoti augstas atsauksmes. Šeit bijuši izcili Latvijas botāniķi, ģeologi, ģeogrāfi, vēsturnieki un citu spe­cialitāšu pārstāvji, nemaz nerunājot par žurnālistiem un literātiem. Par šo vietu Latvijas televīzijas skatītāji redzējuši vairākas tai veltītas filmas. Pokaiņu problēmai veltīti daudzi avīžu raksti ar visai atšķirīgiem viedokļiem. Ļoti lielu darbu šīs ievērojamās vietas izpētē ir veikuši Latvijas Nacionālo vērtību apzināšanas fonda, galve­nokārt Rasmas Rozītes grupas aktīvisti. Viņi izpēti un ari kopšanu veikuši bez valdības vai citu iestāžu finansiāla atbalsta.

Pokaiņu izpētes gaitā daudzkārt pārliecinājāmies, ka tos nedrīkst vērtēt ar 20. gadsimta cilvēka skatu. Senatne jāpēta ar senatnes metodēm. Tās liecina par šo zemi kā senas, ievērojamas civilizācijas centru.

Cilvēki, kuri ne tikai ciena, bet arī mīl savu zemi un tās vēstu­ri, paveikuši lielu darbu. Viņi uzvarēja cīņu ar pseidovēsturnie- kiem, kas ne tikai sava mundiera goda, bet drīzāk gan citu iemes­lu dēļ vēlējās Pokaiņus iznīcināt. Nespeciālisti izdarījuši daudzus svarīgus atklājumus. Viņu darbs vēl būs vajadzīgs. Jālikvidē egļu audzes, no saknēm jāatbrīvo virszemes slānis.

Nevar neatzīmēt ari daudzo, minētajās grupās neiesaistīto la­bas gribas cilvēku lielo un nesavtīgo darbu, piedaloties šīs vietas sakopšanā. Pokaiņi būtībā atkal kļuvuši par latviešu tautas svētvie­tu, un tās sakopšanā piedalās daudzi cilvēki no visas Latvijas, pat Lietuvas. Un neviens nav īpaši jālūdz pielikt savu roku, lai ko labu darītu vai dotu savu padomu. Paldies par to ne tikai rīdzinie­kiem, bet arī cilvēkiem no Apes, Engures, Lielvārdes, Liepājas, Mazsalacas, Ogres, Rēzeknes, Saldus, Valmieras, Ventspils un vēl daudzām citām vietām. Un pats par sevi saprotams, arī talci­niekiem no Dobeles, Jelgavas un citas tuvākās apkārtnes. Tāpat nedrīkst neatzīmēt to ieguldījumu, ko Pokaiņu saglabāšanā un sakārtošanā ieguldījusi Dobeles pašvaldība, mežniecība, laikraksts "Zemgale", Dobeles muzejs un citas organizācijas.

Tai pat laikā pats svarīgākais ir kopsakarību apjaušana un Po­kaiņu darbības atjaunošana. Uz mirkli iedomāsimies, ka, lietojot pašas modernākās metodes, visā pilnībā izpētīta Pokaiņu vēsture. Bet ko no tā iegūs mūsu tauta un zeme, visa cilvēce?

Nebūt nenoliedzot, ka arheoloģiskā izpēte var sniegt intere­santas ziņas, tai tomēr ir tikai pakārtota loma. Pokaiņi jāpēta pilnīgi citā līmenī. Jāapzinās, ka debesu un zemes enerģijas, kas deva Pokainiem spēku, tādu spēku, ka ap tiem griezās visa pasaule, staro vēl šodien. Senči šo spēku izmantoja gara gaismas nešanai. Mūsdienās to vajag ne mazāk kā senatnē. Pēdējos gadu tūkstošos pasaulē valda ideoloģijas, kas cilvēci novedušas ne tikai dziļā purvā, bet ari bezdibeņa malā. Pokaiņi ir vieta, kas atkal var pagriezt cilvēci no iznīcības uz patiesas attīstības ceļa.

Pokaiņu kopvērtējums

Pokaiņi ir jāapzinās kā izcils senās pasaules centrs, kā visu laiku ievērojamākais atklājums Ziemeļeiropā. Pokaiņi ir ne tikai milzīgs svētvietu komplekss, tā ir arī grandiozas, vēl nepieredzēti lielas seno svētvietu sistēmas centrālā daļa.

Mežu vandāliski izcirta ar ārzemēs jau aizliegtām metodēm. Tādējādi ne tikai nežēlīgi sapostīta augsnes virskārta un pilnīgi iznīcināti daudzi arheoloģiskie pieminekļi, bet arī mežā palikušas dziļas retas. Jauno egļu audzes padara zemi skābu, saknes plēš akmeņus. Šī skābe iznīcinās liecības par senatni, kurai kādreiz bijusi un, cerams, reiz atkal būs sava garīgā nozīme. Tāpēc eglītes iespējami ātrāk jānocērt un šeit jāizveido parks.

Pokaiņi, viena no izcilākajām Zemeslodes vietām, ir pati lielākā Latvijas Republikas nacionālā vērtība. Tāpēc Pokaiņus nekādā ziņā nedrīkst ļaut izlaupīt, šeit atrodamās vērtības ir izcila pasaules vēstures daļa. Pokaiņi jāpēta, savienojot tālās senatnes metodes ar pašiem jaunākajiem zinātnes sasniegumiem, lai saudzētu, nevis grautu.

Pokaiņi kā senās pasaules centrs. īsi atgādināsim dažas jau apskatītās ziņas.

1.  Šo vietu iezīmē kosmiskā starojuma aplis un lielākais sejas atveids pasaulē. Velkot ap Pokaiņiem iedomātu apli, kura rādiuss ap 9 tūkstoši km, tajā visai precīzi iekļaujas Ziemeļu puslodes sauszemes daļa.

2.   Uz Pokaiņu meridiāna būvētas senās svētvietas Grieķijā. Ar Pokaiņiem saistāms senās inku valsts centrs Dienvidamerikā un seno maiju valsts centrs Centrālamerikā. No Pokaiņiem nākuši senie Eiropas priesteri un valdnieki — gaili.

3.  Latvju garamantas par Milža galvu kā padoma devēju liek vērtēt Pokaiņus kā senatnē nozīmīgu informatīvo centru. Pokaiņu Dižās sejas sasaiste ar Marsa Dižo seju nav zudusi. Vairāki no­sacījumi liek domāt, ka Pokaiņu sistēma vēl arvien darbojas. Attīsto­ties zinātnei, Pokaiņi varēs palīdzēt mūsu zemei un tautai veikt būtisku lēcienu Kosmosa informatīvo sakaru jomā.

Protams, laiki mainījušies un 21. gadsimtā ne mūsu zeme, ne Pokaiņi neieņem nozīmīgu vietu pasaules apritē. Bet dabas liku­mi vēsta par cikliem. Ja kaut kas reiz senatnē bijis, tas var atkārto­ties arī nākotnē.

Pokaiņi nekādā gadījumā nedrīkst nonākt kādas pri­vātpersonas, personu grupas vai valstiski nekontrolējamas struktūras īpašumā. Šādi mēģinājumi jau ir, aiz tiem stāv ārzemju kapitāls. Pokaiņi drīkst būt tikai Latvijas valsts īpašums.

Ja jau īliņam reiz bija spēks apgriezt apkārt visu pasauli, tad kāpēc mūsu tauta to nevarētu izdarīt vēl vienu reizi? Tikai būsim saprātīgi, ņemsim vērā gan "skroderu", gan Iliņa pieredzi, rīkosi­mies tā, lai spēku pietiek un varam dziedāt:

Dievs, dod mūsu tēvu zemei

Ziedu laikus piedzīvoti,

Ziedu laikus piedzīvoti

Saules mūžu nodzīvoti.

Secinājumi. Pokaiņi daudzos skatījumos ir izcila Zemeslo­des vieta, nozīmīgs Scnbaltu civilizācijas centrs, kurš pastāvējis jau pirms pēdējā ledus laikmeta.

Pārvarot negodīgu zinātnieku pretestību, bez valsts, pašval­dības vai kādu labdaru atbalsta, ar senču gaišredzības metodēm Pokaiņos veikti daudzi izcili atklājumi.

Daudzu labas gribas cilvēku nesavtīgs darbs Pokaiņus paglā­bis no tālākas vandāliskas iznīcināšanas. Tie sakopti kā parks. Šai vietai jāpiešķir pasaules mēroga senatnes pieminekļa statuss. Po­kaiņos jāaizliedz jebkura postoša darbība, arī medības. Pokaiņos apglabāti pāri par pieciem tūkstošiem mūsu izcilāko senču, un kul­turāli cilvēki kapsētās medības nerīko.

Pokaiņu — senas svētvietas vērtība nav zudusi. Te cilvēki var iegūt garīgu pacēlumu, mieru, atveseļoties garīgi un fiziski.

Pokaiņu jaunatklāšana un daudzie pārsteidzošie atradumi nav izskaidrojami no vulgārā materiālisma viedokļa. Tas ir viens no lielajiem Dieva brīnumiem pēdējo gadu tūkstošu laikā. Šī gais­mas pils, kas ceļas augšā, ir kalpojusi un nākotnē vēl var kalpot augstiem un cēliem mērķiem. Pienācis laiks pārvērtēt, cienīt un celt godā senču dižo mantojumu.

Astotais apcirknis

Mūsu zeme kā brīnums

Dižas senatnes liecības

Liecības par senatni var vērtēt visai atšķirigi. Varbūt vispirms padomāsim, vai tautai darījuši godu iekarotāji, kuru dēļ gājuši bojā simti, tūkstoši un pat miljoni cilvēku? Mūsu senči nav centušies iekarot pasauli tā, kā to darīja Aleksandrs Lielais, Pēteris I, Napo­leons, Hitlers, Staļins.

Vai uzskatīt par vērtīgām celtnes, kuru vienīgā atšķirība ir to lielums? Vai Bābeles tornis ir kaut ko devis cilvēcei? Mūsu zemē nav atrastas senu cietokšņu, pilsētu vai milzu izbūvju drupas. Bet ari tas vēl nenozīmē, ka mūsu zemē senatnē nav bijis nekā ievērības cienīga.

Mūsuprāt, patiesi diži darbi ir tie, kas paliek citu kultūras lau­tu atmiņā vēl daudzus gadu tūkstošus. Ar lielu lepnumu varam atkārtot, ka par mūsu viedo senču gudrību pašus cildinošākos vērtējumus devuši gan senie grieķi un romieši, gan citas senās tautas. Mūsu zemē bijuši tādi milzu darbi, kurus 21. gadsimta teh­nika vēl nevar atkārtot.

Mūsu zemes un tās dižo senču piemiņa uz mūžu mūžiem glabā pašas spožākās debesu daļas zvaigžņu vārdi (Rīgels, Eridona, Kursa u.c.). Lielāku godu visas pasaules vēsturē nav saņēmusi neviena tauta, neviena zeme, neviena civilizācija.

Un, visbeidzot, devītajā apcirknī pieskarsimies pašam būtis­kajam — mūsu valodai un latvju garamantās saglabātajām senču zināšanām. 21. gadsimta zinātne vēl tikai sāk tuvoties to izpratnei.

Iepazīstot faktus par atsevišķu novadu cīņām, jāsecina, ka dau­dzos gadījumos šo novadu rīcība bija vienota, kas liecina par to, ka senču valstiskie veidojumi turpināja pastāvēt vēl līdz 13. gad­simtam.

Musu vieta pasaulē

Tiem, kuri radīja pirmos mūsu senčus, ko tautas atmiņā dēvē par Jēkabu un Annu — baltās rases sēklu un kodolu, ne­apšaubāmi bija iespēja izvēlēties vietu, kur to darīt. Jāsecina, ka Baltija bija pati piemērotākā vieta jaunas, ievērojami augstākas civilizācijas radīšanai un labākā vieta citu civilizāci ju iedīgļu vei­došanai. Lai izprastu mūsu zemes iespējas, vispirms mēģināsim to apzināt, apjaust un novērtēt.

Mūsu zemei ir daudz tādu izcilu iezīmju, kuras, šeit dzīvojot, ir ikdienišķas un pierastas. Tās redz iebraucēji, bet paši pamanām tikai tad, kad esam kādu laiku pabijuši ārzemēs. Šīs īpašības saju­tuši tūkstošiem cilvēku, tās skar mūsu veselību un labsajūtu. Tāpēc daži jautājumi.

Vai esat padomājuši, kāpēc gan tieši Latvi ja pļavas un meži ir tik spēcinoša aromāta pilni? Kāpēc gan pie mums audzētie dārzeņi un augļi ir smaržīgāki un garšīgāki? Kāpēc gan šeit ir tik daudz spēcīgu svētavotu? Kāpēc gan tālā senatnē no visas tai laikā zināmās pasaules tieši uz Latviju devās cilvēki atgūt veselību un meklēt padomu?"

Visvienkāršāk būtu saistīt šīs iezīmes ar Latvijas maigo kli­matu un dabu. Nekur citur pasaulē uz 57. platuma grāda jeb pa­ralēles nav tik maiga klimata kā Latvijā. Gan uz austrumiem Sibīrijā, gan uz rietumiem Amerikas kontinentā šajos platuma grādos valda mūžīgais sasalums. Bet te, Latvijā, nav ne pārmērīga karstuma, ne briesmīga aukstuma, nav mežonīgu virpuļviesuļu, cunami. Pat jūrā nav kaut cik manāmu lielu paisumu un bēgumu.

Bet tagad ziņkārīgais lasītājs taujās vēl neatlaidīgāk — kāpēc gan tas tā ir tieši Latvijā un nevis kādā citā vietā, teiksim, Uguns- zemē, kas atrodas Dienvidamerikā apmēram tajos pašos platuma grādos kāLatvija?Te par pamatu jāmin jau fizikāli nosakāms rak­sturojums — Latvijas zemes izcili spēcīgais bioenerģētiskais sta­rojums. To var izmērīt ar instrumentiem, un to var sajust. Tie, kuri sajūt šo starojumu un daudz ceļojuši pa pasauli, apliecina, ka pat visspēcīgākajām citu tautu svētvietām Tibetā un Mekā starojums ir daudz vājāks. Senie cilvēki to zināja un prata novērtēt. Nejau velti senatnē mūsu zemi ļoti augstu vērtēja tāpēc, ka šeit dzīvoja un strādāja izcilākie pasaules viedie cilvēki. Nejau velti tieši mūsu zemē bija slavenākie dziednieki, nejau velti gan seno grieķu au­tori, gan hronists Brēmenes Ādams vēstīja, ka uz šo zemi pēc padoma un veselības cilvēki devušies no visas pasaules.

Neparasti augstā starojuma iemesls ir Latvijas vieta uz Ze­meslodes. Lai par to runātu, jāpieiet pie globusa vai pasaules kar­tes. Kaut vai tikai pavisam pavirši apskatot Zemeslodi, redzam visai interesantas sakritības. Sauszeme aizņem tikai tās trešo daļu. Pie tam sauszeme izvietota pagalam nevienmērīgi. Gandrīz pusi Zemeslodes aizņem Klusais okeāns, kurā sauszemes tikpat ka nav.

Lielākā daļa no sauszemes izvietota Ziemeļu puslodē — 100 miljoni km2 sauszemes un 155 miljoni km2 okeānu un jūru ūdeņu. Dienvidu puslodē attiecīgi ir 49 un 206 miljoni km2 . Ievēro­jot to, ka Dienvidu puslodē atrodas Antarktīda, var teikt, ka Zie­meļu puslodē atrodas trīs reizes vairāk cilvēku dzīvei derīgas saus­zemes. Vai gan tā būtu sagadīšanās, ka Ziemeļu puslode, kurā mēs dzīvojam, atrodas labākos apstākļos? Savā riņķojumā ap Sauli Zemeslodes ass ir pavērsta pret to tā, ka ziemā mūsu puslode saņem vairāk saules gaismas un siltuma nekā Dienvidu puslode attiecīgi savas ziemas laikā, bet vasarā tā sakarst mazāk.

Rūpīgāk ieskatoties kontinentu sadalījumā un atveidā, var at­rast vēl interesantākas sakarības. Pieņemot, ka visa Zemeslodes platība ir 10 vienības, sauszemes platība Dienvidu puslodē aizņem 1, Ziemeļu — 2 vienības, bet ūdeņi attiecīgi 4 un 3. Bet vēl pārstei­dzošāks ir pats sauszemes sadalījums.

Trīs zemeslodes balsti

Senie mīti stāsta, ka Zeme balstās uz trim bruņurupučiem, ziloņiem vai valzivīm. Bērnībā, neizprotot simbolu valodu, prāto­ju. kāpēc gan liesi uz trim? Kāpēc gan šo dzīvnieku nav kāds tūkstotis vai pat miljons? Pagāja daudzi gadi, kamēr, pētot pasau­les karti, sapratu, ka senie cilvēki lieliski zinājuši, kā izskatās Ze­meslodes kontinenti, un ka skaitlim 3 ir dziļa jēga.

Paraudzīsimies uz kontinentu telpisko attēlojumu. Cietzemes gabali, kas izvietojušies ap Ziemeļpolu, gandrīz saskaras, veido­jot gandrīz noslēgtu gredzenu. No tā atzarojas trīs kājas — sena­jos mītos minētie simboli — trīs dzīvnieki (ziloņi, valzivis, bruņurupuči), kas balsta Zemi. Kājas nav vienāda lieluma. Kā spēcīgs centrālais balsts izceļas Eirāzija kopā ar Āfriku. Šī kontinentu bloka austrumu kras­tus apskalo Klusais okeāns. Pārējie divi balsti pret pirmo ir simetriski nobīdīti nedaudz vairāk par 1/4 no Zemeslodes apkārtmēra. Kopumā sauszemes izskats atgādina tādu kā tabureti uz trim kājām. Rietumu kāju veido Amerikas kon­tinents. Tā ir nedaudz lika un vārga, salīdzinot ar centrālo daļu. Vēl vājāka ir austrumu kājiņa, kas iet caur Kamčatku, Japānu, Austrumāziju un Austrāliju.

18. att. Lielo sistēmu zīme

Milzīgās taburetes augšdaļu veido jau minētais sauszemes gredzens ap Ziemeļu Le­dus okeānu. Skatoties uz Zemeslodi kopumā, redzam, ka Dienvidu puslodē Antarktīdas kontinents pēc sava apveida un lieluma sa­mērā labi atbilst Ziemeļu Ledus okeānam. Šie veidojumi liek atcerēties latvju teiku, ka Ze­meslodes reljefu veidojis Velns, spaidot vēl mīksto Zemi. Un tiešām — Ziemeļpolā Ze­me it kā iespiesta uz iekšu, un tieši tikpat liels puns izspiedies Dienvidpolā. Šobrīd to katrs

var ieraudzīt pasaules kartē, bet ka gan to varēja zināt mūsu tālie senči?

Turklāt kartē Latvija iezīmē visai nozīmīgu ziemeļu puslodes sauszemes daļu centru. Velkot ap mūsu dzimto zemi apli, kura rādiuss ir 9000 km, tajā pārsteidzoši labi iekļaujas Ziemeļameri­ka, Āzija un Āfrika. Tātad Latvija atrodas Ziemeļu puslodes ģeometriskajā centrā. Droši vien tā nav nejaušība, ka mūsu zemē atrodas lielākā enerģētiskā riņķveida struktūra pasaulē — Pokaiņu svētvieta, kuras rādiuss ir piecdesmit reižu mazāks par nule minēto. Tuvāk par to sk. Pokaiņu aprakstā septītajā apcirknī.

Pasaules meridiāns jeb galvenā līnija

Vēlreiz ieskatīsimies pasaules kartē. Lielākā daļa sauszemes apvienota triju kontinentu — Eiropas, Āzijas un Āfrikas blokā. Šī bloka galējais ziemeļu punkts ir Skandināvijas un Kolas pussalu savienojumā — Nordkapā, kas atbilst 25. austrumu garuma un 71. ziemeļu platuma grādam. 12 tūkstoš kilometru uz dienvidiem no šī punkta atrodas Āfrikas kontinenta dienvidu gals. Senie zint­nieki ziemeļu-dienvidu līniju, kas šīs vietas savieno, uzskatīja par Zemeslodes Galveno līniju (zinātniskāk būtu teikt — Galveno me­ridiānu). Tās garums tuvs Zemeslodes diametram (12756 km). Tā ir ģeogrāfiski nosakāmā un dabā ar senām svētvietām iezīmētā līnija, kura šķērso visas trīs Baltijas valstis, kā arī Somiju un Grieķiju. Lielvalstīm šis jēdziens ir netīkams, turklāt neviena no tām šim meridiānam pat nepieskaras.

Nav brīnums, ka šīs sakarības var ieraudzīt šodien, vērojot labas kartes. Pārsteidzoši ir tas, ka mūsu senči šīs sakarības zināja jau pirms simts tūkstošiem gadu. Viņi savas zināšanas prata aplie­cināt, speciāli uzberot svētkalnus, apstrādājot un noteiktās vietās novietojot svētakmeņus. Tā, piemēram, Latvijas teritorijā mūsu senči šo līniju atzīmējuši vairākkārt, iekārtojot uz tās lielas svētvietas Idus Pantenē, Zilajā kalnā (abi Valmieras raj.) un arī novietojot noteiktā vietā izcilu sava laika veidojumu — Pučurgas akmeni (Valmieras raj.), Meļķitāru akmeni (Aizkraukles raj.). Somijā uz šīs līnijas uzbērts Kumputunturi svētkalns.

1992. gadā sev par lielu pārsteigumu uzzināju, ka, nezinot par manis veiktajiem un vēl nepublicētajiem secinājumiem, tādu pat domu par pasaules galveno līniju, kas iet caur Viļņu, pilnīgi neatkarīgi izteikusi lietuviešu zintnieku cilts pēctece AnželikaTa- maša. Viņa to uzzinājusi no sava tēva, bet viņš no vectēva. Vectēvi vēl noteikti nevarēja zināt par pasaules kartēm, jo Lietuvā tādas tautai kļuva pieejamas tikai pēc Pirmā pasaules kara.

19. att. Galvenā meridiāna sasaites Grieķijā

Pasaules galvenā līnija iezīmēta ne tikai Latvijā. Minēsim vēl kaut vai Suure-Jaani svētvietu Igaunijā un Ģedimina kalnu — īpaši uzbērtu pauguru Viļņā. Bet sevišķi spilgtu saistību atrodam Grieķijā.

Atbalss Grieķijā. Latvijas un Grieķijas senās svētvietas vie­no visai pārsteidzošas sakarības. Lai tām izsekotu, jāieskatās gan Latvijas, gan Grieķijas kaitēs. Pirmkārt, Latvijā uz jau minētā pa­saules Galvenā meridiāna pie senas apdzīvotas vietas Idus atro­das Pantenes Pujēnu svētvieta. Grieķijā, tieši dienvidos no tā, at­rodas Krētas salas Idus kalna pakāje. Grieķu mīti stāsta, ka tieši šeit, Idus kalna pakājē Diktēs pakalnā dzimusi sengrieķu augstākā dievība un dievību panteona (visu dievību tempļa) valdnieks Zevs. Pievērsīsim uzmanību tam, ka par Zeva dzimšanas vietu izvēlēta nevis Idus kalna virsotne, kā tam vajadzētu būt atbilstoši seno lai­ku tradīcijām, bet gan pakāje, kas atrodas uz jau minētā pasaules Galvenā meridiāna. Tas vedina domāt, ka Zeva dzimšanas vieta pakārtota Latvijas Pantenes Pujēnu svētvietai, kas atrodas ielejā pie jau minētā Idus. Šo vietvārdu var tulkot ar jau pieminētās japāņu valodas palīdzību. Iegūstam lielisku atbilstību gan Latvijas, gan Grieķijas Idum, jo vietvārds nozīmē — "vieta, kur dzimst (dievība)".

Tātad transkontinentālajā svētvietu kopumā noteicošā vie­ta bijusi mūsu zemes svētvietām. Tā kā šī sasaiste veidota pirm- sledus laikmetā, arī šis japāņu vārds radies un ienests senajā Hel- ladā pirms ledus laikmeta.

Seno grieķu autori stāsta par daudziem savstarpējiem ceļoju­miem no Grieķijas uz ziemeļiem un arī pretējā virzienā. Arhitekti atzīmē, ka vecajām dzīvojamām mājām, kas Eiropā atrodas uz šī meridiāna, ir apbrīnojamo līdzība, īpaši jumtu konstrukcijās.

Jau lasījāt septītajā apcirknī par mūsu dižās svētvietas Pokaiņu centra meridiānam pakārtotajām Apollona un Asklēpija senajām svētvietām Grieķijā, Peloponesas pussalā. Gan no nule teiktā, gan vēl jo vairāk, no tālākā teksta varēs secināt, ka mūsu senči ļoti labi un neticami precīzi apzinājās Zemeslodes enerģētisko joslu krust­punktu vietas. Pirms pēdējā ledus laikmeta viņi lajos izveidoja senās svētvietas, lai gan tas prasīja daudz pūļu un enerģijas. Tātad svētvietu iekārtošanu noteica kāds šodien vēl neapzināts, bet ļoti svarīgs virsuzdevums. Tc gan jāpiebilst, ka pagaidām apskatītie divi meridiāni ir tikai daļa no mūs vienojošo svētvietu līniju sistēmas.

Zemeslode kosmisko enerģiju virpuļos

Galvenā līnija nebūt nav tik tieva kā taisni nostiepta vijoles stīga. Tā ir smalko enerģiju plūsma, ko var salīdzināt ar starojuma joslu vai upi. Galvenos punktus vieno viegli viļņots līklocis. To, ka mūsu tālie senči izprata minēto plūsmu fizikālos pamatus, ap­liecina arī to vietu vārdi, kas šim vilnim pieskaras, kā Vilnius (Viļņa) Lietuvā un Viljandi (Vīlande) Igaunijā. Latvijā šo joslu iezīmē 25° 1T austrumu garuma meridiāns.

Šai joslai ir maksimuma punkti, un galveno meridiānu divās vietās — ziemeļos un dienvidos — šķērso lielu ģeoloģisku iz­maiņu joslas. Ziemeļu šķēluma josla izpaužas Baltijas jūrā un tās piekrastē, bet dienvidu josla — Vidusjūrā un tās piekrastē. Ģeofi- zikālā skatījumā šīs joslas saistāmas ar Zemeslodes šķēlumiem rie- tumu-austrumu virzienā pa ģeogrāfiskajiem platuma grādiem jeb paralēlēm. Ziemeļu krustpunkts nosaka Latvijas īpašo vietu Ze­meslodes enerģētiskajā tīklā.

Vietās, kur galvenā līnija šķērso Baltijas jūru un Vidusjūru, atrodas vissenākās kultūras zemes: dienvidos — abpus Vidusjū­rai — senās hellēņu zemes, ziemeļos — ap Baltijas jūru — senās baltu zemes. Kāpēc gan minētās jūras it kā iešķeļ kontinentus tieši šeit?

Atbildi uz šo jautājumu var rast diferenciālvienādojuma aprēķinā, apskatot Zemeslodi kā rotējošu lodveida ķermeni. Ar diferenciālvienādojuma palīdzību var aprēķināt tos šķēlumus, kur Zemei, ja tā mainītu rotācijas ātrumu, rastos kritiskie spriegumi. Izrādās, ka tādas bīstamo spriegumu joslas rastos tieši tajos platu­ma grādos, kas atbilst Baltijas un Vidusjūras izvietojumam.

Šiem šķēlumiem atbilst arī paaugstināta bioenerģētiskā staro­juma (torsionu lauku) joslas. Ģeoloģisko izmaiņu saistības ar torsio- nu laukiem apliecina progresīvo fiziķu un ģeologu kopīgie pētīju­mi. Zemes nozīmīgāko veidojumu izvietojumu likumsakarības no­saka teorētiskās mehānikas un fizikas likumi, izteikti ar matemātis­kiem vienādojumiem. Bet vēl tālāk, jau kā sekas, nāk ģeoloģiskās izmaiņas, kam seko klimatisko apstākļu maiņas. Šīs dziļās un senās sakarības sasaistās ļoti cieši, tās pārliecinoši veido lielo vēsturi un kultūru visā pasaulē un visos laikos.

Pirmajā apcirknī jau rakstījām, ka Pangejas pirmkontinents patiešām šķelies rietumu-austrumu virzienā, sadaloties t.s. Laurāzijā un Gondvanā. Kādu laiku abas pusītes viena no otras attālinājušās. Vēlāk tās atkal daļēji savienojušās, atstājot vidū spraugas — Vi­dusjūru un tās turpinājumu — Melno un Kaspijas jūru. Šis ģeolo­gu atklājums arī skaidro Vidusjūras vārdu.

Par Baltijas un Baltās jūras veidošanos šādi pētījumi, cik zināms, pagaidām vēl nav veikti. Bet tā kā aprēķini arī šeit rāda bīstamo šķēlumu zonu, tad ar visai lielu pārliecību varam pieņemt, ka arī šīs jūras veidojuši pirmkontinenta atšķelto daļu pārvietoju­mi.

Par to, ka Zemeslode ne reizi vien patiešām nonākusi kos­misko enerģiju virpuļu laukos, apliecina tas, ka mūsu planēta vairākas reizes mainījusi sava magnētiskā lauka polu vietas. Pēdējā šāda polu maiņa notikusi pirms 700 tūkstošiem gadu. Bet pēdējos gadu desmitos polu vietas sākušas "ceļot" ar ātrumu, kas simtiem reižu pārsniedz 19. un 20. gadsimtā līdz šim novēroto. Iespējams, ka tas norāda uz lielām izmaiņām gan Zemes, gan cilvēces nākotnē. Daži speciālisti jau izteikuši domas, ka neparasti lielās dabas ka­tastrofas pēdējā gadu desmitā saistāmas ar kosmiskām enerģijām, kas pārvieto polus. Patlaban Zemeslode bremzējas, palielinot dien­nakti viena apgrieziena laiku par divām sekundes desmitmiljonām daļām. Ņemot vērā tās masu un izmērus, šis skaitlis tomēr ir vērā ņemams.

Baltais un melnais šķēlums. Latvijas atrašanās sevišķā Ze­meslodes vietā, divu paaugstināta līmeņa bioenerģētisko plūsmu krustpunktā, nosaka tās augsto bioenerģētisko starojumu un līdz ar to dabas īpašības. Šie fizikālās dabas iemesli izsenis veicinājuši cilvēku darbīgumu un augstās garīgās spējas. Tāpēc šajos apga­balos attīstījušās senās civilizācijas ar izciliem kultūras piemi­nekļiem. Latvijā to apliecina dižās svētvietu sistēmas (sk. ceturto apcirkni), pārsteidzošie atradumi Dobeles Pokaiņos (sk. septīto apcirkni), Sunākstē, ap Smilteni, Talsu novadā, kā arī citās se­najās svētvietās. Līdzīgi Pasaules galvenās līnijas un lielā šķēlu­ma krustpunkti zināmi arī Grieķijā.

Arī dienvidu šķēluma joslā saglabātas daudzas senās zināša­nas. To kopumu var salīdzināt ar vienu no likteņdainā minētiem zelta zariem.

Tomēr jāpiebilst, ka nevar likt vienlīdzības zīmi starp Zemes šķēlumiem caur Balto-Baltijas un Vidusjūras-Melnās jūras šķēlu­miem. Neviens senais, tostarp arī šo jūru, vārds nav radies nejauši un tāpat vien. Tāpēc jārunā par Balto jeb Baltijas, t.i., Ziemeļu un Melno jeb Dienvidu šķēlumu.

Viegli pārliecināties, ka, šķeļot Zemeslodi pa paralēlēm, šķēlu­ma laukums, tuvojoties ekvatoram, pieaug. Dienvidu, t.i., Melnā šķēluma laukums vairāk par divām reizēm pārsniedz Ziemeļu šķēluma laukumu. Lielāks šķērsgriezums, tāpat kā resnāka stīga kontrabasā, rada rupjākas svārstības. Ar šo modeli var izskaidrot, kāpēc tik augstu morāli un ētiku, kāda pausta latvju dainās, nesastopam citu tautu garamantās.

Katrai Zemeslodes daļai ir savs atšķirīgs starojums, kas rada gan iedzīvotāju ārējās (izskats), gan arī viņu uzvedības, morāles, ētikas un ideālu īpatnības. Tieši tas, ka Latvija atrodas Baltā šķēlu­ma daļā, kur krustojas divas lielās smalko enerģiju joslas, ļāva mūsu senčiem radīt izcilu civilizāciju. To apliecina atradumi Po­kaiņos, seno grieķu autori, kā ari hronists Brēmenes Ādains.

Baltā šķēluma apgabalā aizsākusies baltās rases indoeiropiešu tautu veidošanās. No šejienes nākuši gara gaismas nesēji — pa­saules seno civilizāciju radītāji. Šis apgabals saistāms ar senās dievības Uri sekotāju — Uri ānu darbību. Godinot viņu darbu, senie astronomi šo vārdu un citus, kas senatnē atradušies šajā ap­gabalā, iemūžinājuši debesīs — Oriona zvaigznāja un tā spilgtāko zvaigžņu vārdos (sk. piekto apcirkni).

Laimas un Māras līnijas

Kāda sena zīme (sk. 18. att.) rāda trīs stāvas līnijas, kas saiet vienā punktā. Vai senais mākslinieks to būtu izdomājis tāpat vien? Nebūt ne, senatnē pastāvējusi daudzu tūkstošu km gara svētvietu līniju kopa, kas atbilst šai zīmei. Tā ir triju līniju kopa, kurai zie­meļos ir kopīgs sākuma punkts Tas sakrīt ar pasaules Galvenā meridiāna sākumu Eirāzijas tālākajā ziemeļu punktā. Bet dienvi­du virzienā divas sānu līnijas veido ar nule minēto Galveno meri­diānu 5,5° lielu lenki.

Rietumu līnija uz pasaules kartes varētu savienot Nordkinu (Kontinenta tālākais ziemeļu punkts), ar Olimpu Grieķijā. Somijā šī līnija šķērso Tunturi kalnus, Igaunijā — Hapsalu, Latvijā — Pokaiņus, Visas sasaistes vietas ir senas, nozīmīgas un apzinīgu būtņu veidotas svētvietas, saistītas galvenokārt ar likteņa vadīšanu. Tāpēc šo līniju varētu visai droši nosaukt par Māras līniju. Gaišreģi šo līniju redz zilu, tas atbilst Māras un jūras sadarbībai (sk. devīto apcirkni).

Austrumu līnija iet no Nordkina uz Gizas piramīdām Ēģiptē. Savā ziemeļu daļā tā šķērso Tunturi kalnu austrumu daļu, Igau­nijā Baltijas augstāko kalnu Lielo Munameģi (318 m vj 1.) un Mātes upi — Emajogi. Latvijā šī līnija iet pāri Alūksnei un Sauleskal­nam pie Krāslavas, tādēļ tā būtu nosaucama par Laimas — lik­teņa lēmējas līniju. Šo domu apliecina arī Lielā Munameģa vārda tulkojums — Lielās Olas, t.i. Sākotnes kalns.

Vēl jo vairāk, šī kalna nosaukuma Suur Munameģi pirmo vārdu mūsdienās tulkojam kā dižs, varens, liels, taču senais vārds bija Saule. Bet Laima ir Saules dievišķā izpausme. Gaišreģe, kas nule teikto nezināja, šo līniju redzēja zeltainā saules krāsā, kas arī uz­skatāma par liecību.

Vēl jāpiebilst, ka visu trīs minēto līniju svētvietas saistītas gan savstarpējā tīklā, gan ar citām svētvietām un to lielajām grupām Somijā, Latvijā un Grieķijā.

Šo, nule aprakstīto, svētvietu kopumu nozīme pasaules civi­lizācijas vēsturē ir neapšaubāma un nepārvērtējama. Tomēr, ska­tot kopumā ziņas, kas dotas tālākajos apcirkņos, jādomā, ka šo sistēmu nozīme meklējama ārpus zemeslodes, varbūt pat ārpus Saules sistēmas robežām.

Daudzu ievērojamu svētvietu atrašanās uz minētām trim līnijām apliecina ievērojamu zinātnes un kultūras līmeni pirmsle- dus laikmetā. Eiropas nozīmīgāko svētvietu saistības un tām pakļautās Laimas un Māras līnijas apliecina šīs vietas kā vienotu pirmslcdus laikmeta sistēmu. Šis zināšanas nākušas no mūsu sen­ču — Ietu zemes. Viņu intelektu un gudrību apliecina daudzi antīko zinātnieku darbi, daudzi un dažādi mīti, kā ari vietu vārdi un senie svētakmeņi, lielo dievību — Lielā Tēva, Mātes un Dēla savstarpēji saistītās svētvietu kopas. Gadu tūkstošu laikā galvenās saistības bija zudušas, saglabājušies tikai to atspulgi. Tēva — senās dievības Uri parādīšanās vieta bijusi tagadējā Somijā. Pati gal­venā — Mātes vieta ir mūsu senču zemē, Dēla vieta — Delosas salā Grieķijā.

Tunturi. Atcerēsimies, ko latvju dainas stāsta par Zie­massvētkiem. Tās vēsta, ka šajā laikā Dievs piedzima, kas, sa­vukārt, norāda uz Saules jauno gaitu debesīs. Somijā par to sag­labājies ticējums, kas mūsdienās kropļots un pārtapis stāstā par ļoti jauna personāža — Santa Klausa jeb Ziemassvētku vecīša piedzimšanu Tunturi tundrās.

Vārds tunturi tiešā tulkojumā no somu valodas nozīmē kailie kalni, bet senākais un pareizākais šī vārda skaidrojums, šķiet, būtu "tunt Uri", t.i. vieta, kur parādās senā Saules dievība Uri. Tunturi ir plašs apgabals Polārā loka (66°33') un Pasaules meridiāna krus­tojumā. Ievērojamākās vietas ap 67° ir Yllas tunturi — Dievības kalns (740 m vjl.) un Kumpa tunturi — Sabērtais kalns (583 m vjl.). Uz 67. paralēles, t.i. virs Polārā loka, atrodas Puha tunturi — Svētais kalns (539 m vjl.), kura pakājē Saule parādās drīz pēc Ziemassvētkiem, bet no paša kalna tās pagriezienam jābūt redza­mam jau Ziemassvētkos.

Par Mātes zemi izsenis saukta tagadējā Vidzeme un Latgale, iespējams, arī Dienvidigaunija, ieskaitot Lielā un Mazā Muna- meģa (Olas jeb Sākotnes kalni) augstienes.

Nekur citur pasaules tautu garamantās tik ļoti nav izcelta mātes loma kā mūsu zemē. Un kā atskaņa nule teiktajam jāpiemin, ka vēl 13. gadsimta sākuma dokumentos Romas pāvests Inocentijs 111 mūsu zemi dēvēja par Svētās Mātes zemi atšķirībā no Jeruzale­mes — Dēla zemes.

Senajos uzskatos īstā Dēla zeme ir Delosas sala Grieķijā, kur Lēta dzemdēja savu dēlu Sauli —Apollonu.

Tātad pasaules Galvenais meridiāns šķērso Tunturi tundras kalnus, kuri atbilst jēdzienam par Tēvu, Lētas zemi, kas atbilst Mātes jēdzienam, un Delosas (Dēlos) salu — Dēla dzimšanas vietu. Šī centrālā līnija ir augstāko dievību līnija, mūsu senču izpratnē to varētu saukt arī par Dieva līniju.

Saistības sengrieķu svētvietās. Pasaules meridiāns bija zināms arī senajiem grieķiem. Deltu svētvietā, kur Apollona templī atradās slavenais orākuls, ir īpaši atzīmēta vieta, kuru grieķi uz­skatīja par pasaules centru. Teika vēsta, ka Zevs pavēlējis diviem ērgļiem vienādā ātrumā lidot no pasaules rietumu un austrumu malas, līdz tie satiksies, lai tādā veidā noteiktu pasaules vidus punk­tu. Ērgļi satikušies Delfos. Kaut arī šis punkts par trim ģeogrāfiskā garuma grādiem novirzīts uz rietumiem no pasaules Galvenā me­ridiāna, šī ziņa apliecina seno zināšanu atblāzmu. Bet varbūt tā vienkāršotā veidā sniegta ziņa par Māras līniju.

Starp nozīmīgākajām sengrieķu svētvietām vērojamas ne­pārprotamas sakarības (sk. 19. att.). Teikto papildināsim ar nelielu ieskatu citu dižo vietu kopējās saistībās. Tā Delfu orākuls atrodas uz viena 22°5' austrumu meridiāna ar Peloponesas pussalas augstāko punktu — Olimpu, ko uzskatīja par dievību mītni. Tur­pinot šo līniju uz ziemeļiem, Latvijā tā Šķērsos milzīgo, īpaši iz­veidoto valni —joni zīmi ap Cieceres ezeru.

Pokaiņi savukārt saistīti ar Asklēpija un diviem Apollona tempļiem uz 23° austrumu meridiāna.

Uz pasaules meridiāna atrodas Delosas (Dēlos) sala, 1os sala un Idus kalna pakāje Krētas salā, kur dzimis Zevs. Delosas sala šķiet centrālā, jo tur dzimusi vien no vissenākajām dievībām — Apollons. Bet 1os sala liek domāt par aizmirstu saistību ar vēl vie­nu teiku varoni — Zeva mīļāko Io. Viņa Zevam dzemdēja dēlu

Epafu — daudzu varoņu ciltstēvu. Divi viņa dēli — Hērakls un Pcrsejs ieradās ari Ietu zemē. No tā izriet, ka Dclosas sala ir nozīmīgs centrs pasaules meridiāna svētvietu rindā.

Domu par Delosu kā centru apliecina arī citas sakarības. Sala atrodas uz tā paša 37,4 ziemeļu platuma grāda, kā jau minētais Asklēpija templis. Tā atrodas dienvidaustrumos no Olimpa un at­bilst pasaules telpas astoņu virzienu dalījumam, kas iekļaujas mūsu zemes svētvietu plānojumos. Skaitot no Olimpa, tā saistāma ar Dieva piedzimšanu Ziemas Saulgriežos. No sacītā redzam, Hel- lādas galvenās svētvietas cieši saistītas ne tikai ar mūsu senajām svētvietām, bet tai pat laikā arī savstarpēji (sk. 19. att.). Pagaidām tikai atzīmēsim, ka uz Galvenā meridiāna ir divi pāri Mātes un Tēva vietu, un Hellādas svētvietas kopē lielo pasaules sistēmu, līdzīgi kā dzīslojums uz koka lapas attēlo tā lielo zaru izvietojumu.

Devītais apcirknis

Mūsu tautas trīs lielie brīnumi

Senču baltā gudrība

Mūsu tālā senatne nesaraujami saistīta ar sava laika dižajiem darbiem — acīmredzamajiem desmitiem miljonu kubikmetru lie­lajiem zemes veidojumiem un ne tik redzamo, bet pat grūti aptve­ramo miljardu kubikmetru lielo Zelta viju. Saglabājušies daudzi no simtiem tonnu smagajiem akmens bluķiem, desmiti tūkstoši apstrādātu, īpaši novietotu laukakmeņu, krāvumos saliktie gaišie galvas lieluma akmeņi, kuru jēgu mēs vēl joprojām neizprotam. Skatoties kartē, varam apjaust milzīgās svētvietu kopas ne tikai Latvijā, ne tikai Baltijā, bet pāri visai Eiropai un pat pāri Atlantijas okeānam uz Amerikas kontinentu. Šie milzu darbi, ko veikuši mūsu senči vai varbūt arī citas apzinīgas būtnes, pat pēc pašiem pie­ticīgākajiem aprēķiniem prasījuši simtu vai pat vairāk miljonu darba dienu. Domājams, ka 21. gadsimta tehnika šos darbus vēl nespēj atkārtot. Vēl lielāks ir to darbu skaits, kas nebija pa spēkam 19. gadsimtā un vēl agrāku gadsimtu tehniskām iespējām. Ne­spējot atbildēt uz jautājumu, kāpēc tas darīts, gan vēsturnieki, gan ģeologi, gan citi zinātnieki centušies šos milzu darbus nepieminēt.

No otras puses, minēto darbu veikšanai senčiem vajadzēja tādas zināšanas, kuras nu nekādi neatbilst tām tehniskām iespējām, kādas spēj saskatīt 21. gadsimta arheologi. Lai iekārtotu precīzas svētvietu sistēmas, vajadzēja gan labas kartes, gan zemes mērīšanas instrumentus. Lai pārvietotu lielus smagumus, vajadzēja ceļamās ietaises un transportu. Tāpat plašāka mēroga akmeņu apstrāde nebi­ja domājama ar krama šķēpeli vien. Vēl jo vairāk, daudzas senās zinības liecina par pārsteidzošu izpratni astronomijā un tādās fizi­kas nozarēs, kuras vēl 21. gadsimta sākumā pat nav sākušas attīstīties piemēram, torsionu un sarežģītu konfigurāciju vakuuma telpu pētīšana. Par visiem šiem brīnumiem runa jau bijusi ne vie­nu reizi vien. Tomēr šajā devītajā, noslēguma apcirknī mēģināsim izzināt, vai gan starp nule minētajām divām brīnumu grupām ne­pastāv kāda saistība?

Pirms iebilst, ka ari citās zemēs veikti milzu darbi, atgādinām, ka gara gaismas nesēji, kas radīja civilizācijas citās zemēs un nesa uz turieni zinības, nāca no Ietu zemes Tāpēc visu šo, arī citu zem­ju lielo darbu noslēpumu sākums būtu jāmeklē mūsu zemē.

Nav daudz to autoru, kas mēģinājuši atminēt senču lielo dar­bu un zināšanu noslēpumus, bet pagaidām nesekmīgi. Atrisināju­mu var rast vienīgi tad, ja lielos senatnes darbus saista ar lielo zināšanu pirmdzimteni — Baltā šķēluma joslu un tur radušos sen- baltu civilizāciju, ar gara gaismas nesējiem, ar pasaules senāko un nozīmīgāko svētvietu — Pokainiem, ar lielajām zināšanām pa­saules vissenākajos un vissvētākajos rakstos — latvju garamantās, un visbeidzot — ar latviešu tautu.

Mūsu tautas kodolu veido trīs brīnumi, kuros mēs dzīvojam. Tie ir mūsu zeme, mūsu valoda un mūsu garamantas. Ja to nebūtu, nebūtu arī pašas tautas. Šos un citus brīnumus mēs nemanām gan tāpēc, ka tie ir mūsu ikdiena, gan tāpēc, ka daudzie okupanti, ku­rus nācies pārdzīvot tikai pēdējā gadu tūkstotī vien, nolieguši visu izcilo mūsu zemē, lai slavinātu paši sevi. Turpretī mūsu zemi, tau­tu, valodu, kultūru okupanti pēluši, kā vien mācējuši. Turklāt viņiem par nožēlojamiem Jūdasa grašiem, cik vien jaudājuši, pie­palīdzējuši dažādi kangari, dienderi un līdzskrējēji.

Mēs nebūt nevēlamies nonievāt kādu citu zemi vai tautu, bet tikai atzīmēt tās brīnumu pilnās īpašības, kādas piemīt mūsu pašu zemei.

Latvju garamantas

Pateicoties Fr. Brīvzemniekam, Kr. Valdemāram, A. Ler- ham-Puškaitim, P. Šmitam, Kr. Baronam un daudziem jo dau­dziem cilvēkiem ar latvisku domāšanu, Latvijas Zinātņu akadēmijā glabājas pasaulē izcilākais un ari pats dižākais pēc apjoma, vērtīgu un ļoti senu, tautas garamantu krājums — 2,9 miljoni vienību. Nav zināma otra tauta pasaulē, kas būtu savākusi tik bagātīgu sa­vas tautas garīgo mantojumu. Apmēram 3/4 visa dižā krājuma sastāda pantmērā rakstītas garamantas.

Mūsu dainas, tautas dziesmas, pasakas, teikas, gudrības vārdi jeb ticējumi, parunas, dziedniecības, aizsardzības un citi t.s. bura­mie vārdi, mīklas un citas garamantas pārsteidz gan ar savu nepa­rasti lielo daudzumu, gan ar senumu, satura dziļumu, bet, vēl jo vairāk, ar tajās atrodamo izcilo zināšanu plašumu.

Cik liela un cik dziļa var būt cilvēka atmiņa par iepriekšējās paaudzēs piedzīvoto un pārdzīvoto? To katrs spēj pavisam viegli uzzināt, mēģinot atcerēties nevis lasīto, bet gan no vecmāmiņām, vectētiņiem un citām iepriekšējām paaudzēm dzirdēto.

Sāksim kaut vai tikai ar 20. gadsimta sākumu, t.i., nepilnu ga­du simtu. Ko jūs vēl atceraties no iepriekšējo paaudžu pārstāstītā par tādiem ļoti dramatiskiem notikumiem, kā 1905. gada revolūci­ja, Pirmais pasaules karš, Latvijas atbrīvošanas cīņas, 1920. gadu krīzes laiki? Vēlreiz atkārtoju — runa ir nevis par lasīto, bet tieši no vecākās paaudzes dzirdēto. Vēl pajautājiet saviem vienaudžiem, ko viņi atceras no senākiem laikiem kā paaudžu mantojumu. Ja vidēji katrs desmitais kaut ko pa ausu galam būs dzirdējis un atcerēsies par Otro pasaules karu, čekas zvērībām, tas būtu pavisam labi.

Iesim tālāk. Vai starp jūsu paziņām ir tādi, kuru dzimtas at­miņas glabā kaut ko no 19. gadsimta? Un no 18. gadsimta? Mūsu ģimenē vecākais pārstāsts ir par notikumiem Vidzemē pēc 1710. gada kara un posta. Toreiz briesmīgais tirāns Pēteris Pir­mais bija izdevis pavēli visus darba spējīgos latviešus aizdzīt uz vergu tirgiem, pārējos nogalināt, mājas nodedzināt, lopus nokaut, sējumus izbradāt. Reti kāds glābās. Karam sekoja briesmīgs bads un tad mēris. Mana māte atstāstīja no saviem vectēviem dzirdēto, cik maz cilvēku palicis Vidzemē. Kad divi, pat pavisam sveši cilvēki satikušies, tad apkampušies, apsēdušies un viens otram stāstījuši, kā izdevies šo drausmīgo laiku pārdzīvot. Vēl māte zināja, kur viņas dzimtajā Svētciema pusē ir mēra kapi — Tota kalniņš. To vectēvi viens otram pārstāstīja. Protams, tad vēl nāca pasakas, teikas un citas garamantas, kas saturēja nozīmīgas ziņas par senatni. Bet tās jau bija bezpersoniskas, jo stāstīja par varoņiem, kas nebija mūsu dzimtas senči.

Mūsdienu cilvēks vēl varētu saprast, ja šādā veidā saglabā kādas jaukas pasakas, teiksim, par mazo puisīti, kas uzvar velnu, kādu skaistu ziņģi par nelaimīgu mīlestību jeb ko līdzīgu, kas stip­ri aizkustina sirdi. Tomēr pārsteidzoši, ka mūsu tautā saglabājušās ne tik aizkustinošas, bet toties ļoti vērtīgas ziņas par visai nozīmī­giem, seniem nolikumiem.

Mūsu garamantas galvenokārt pierakstītas 19. gadsimta ot­rajā pusē. Te var atrast arī sadzīviska rakstura tautas dziesmas, kas vēsta par cilvēka mūžu, darbu, paražām. Ir arī muižas grūtā darba pieminējumi, pat kunga un viņa vagara nolādējumi, bet šo dzies­mu skaits nav liels. Zināms un arī vēsturiski pierādīts ir nostāsts par Brantu kungu, kuru sasituši labības kūlēji, tomēr šādi un līdzīgi stāsti veido pavisam nelielu daļu. Lielākās garamantu daļas ve­cums jāmeklē gadu tūkstošos.

Tautas garamantās tikpat kā nav uzglabāti pēdējā gadu tūkstoša notikumi. Tiesa, tur it kā atradīsiet tādus valdniekus, kā jau minēto caru Pēteri Pirmo, kā Zviedrijas karali vai citus augstmaņus. Tomēr, rūpīgāk ieskatoties šajās teikās, jāsecina, ka tās ir ievērojami vecākas un to sākumi meklējami vairākos un dažkārt pat ļoti dau­dzos gadu tūkstošos. Tikai seno, jau aizmirsto varoņu vietā likti jaunāki. Arī vietumis sastopamiem senkapiem, ko sauc par zvied­ru kapiem, nav nekāda sakara ne ar 17. gadsimta zviedru okupan­tiem, ne ar 8.—11. gs. vikingiem. Tāpat tā sauktiem Krievu kal­niem nav nekādas saistības ar tiem iebrucējiem, kas sāka pārvaldīt Māras zemi no 18. gadsimta.

Visās Latvijas malās zināmas teikas par nogrimušām pilīm, apakšzemes ejām, kas ved zem upes vai ezera, par pīlēm, kas, ielaistas pils akā, izpeldot ezerā un tamlīdzīgi. Rūpīgāk pārskatot vēsturiskās teikas, jāsecina, ka tādu nostāstu, kas patiešām attie­cināmi uz viduslaikiem, ir maz. Minētās teikas norāda uz daudz tālāku senatni. No tā izriet, ka senči rūpīgi glabājuši pašas vis­senākās ziņas, bet pēdējā gadu tūkstoša notikumi viņiem šķituši mazāk svarīgi.

Jaunākās no simbolu valodā sacerētajām dainām vēsta par Laimu kā sadzīviskās veiksmes devēju. Būtībā tās vērtējamas kā seno zināšanu kropļojums, kas radies pirms četriem vai pieciem gadu tūkstošiem. Tomēr tās ir tikai pašas jaunākās no dainām, kur minēta Laima. Pārējās ir vecākas. Vēl vecākas ir dainas par Māru un Dievu. Dieva vārds no mūsu zemes tika ienests Eiropā un vis­maz pirms pieciem gadu tūkstošiem, ja ne daudz senāk, Indijā. Vēl senākas ir dainas, kuras vēsta par mūsu senču aiziešanu no savas zemes pirms 100 gadu tūkstošiem, kad sakās pēdējais ledus laikmets. Bet pirmajā apcirknī minētās teikas stāsta par Zemes radīšanu.

Garamantu saturs

Garamantas, un it īpaši dainas, satur izcili vērtīgas ziņas, bez kurām nav iespējams apzināt un izprast senatni. Nebūt nenonie­cinām arheologu pētījumus, bet tie sniedz tikai ļoti šauru un paga­lam nepilnīgu ieskatu par pēdējiem gadu tūkstošiem. Bet gara­mantās var atrast vērtīgas ziņas par vairākus desmitus reižu ilgāku laiku. Tās īsā, lietišķā, tomēr saistošā izklāstā sniedz pašu būtiskāko par notikumiem, kas risinājušies pirms daudziem gadu tūkstošiem, un šis ziņojums nav piesārņots ar nenozīmīgiem sīkumiem.

Daļa garamantu savā būtībā ir mūsu senču plašo zināšanu īsi izklāsti. Teikās par Zemes rašanos mēs rodam tādas ziņas, kuras zinātniekiem kļuva zināmas tikai 20. gadsimta pēdējā ceturtdaļā. Teikās vēstīts, ka Zeme agrāk bijusi pilnīgi apaļa, bez kalniem, bez ielejām. Pie šīs atziņas pasaules izcilākie ģeologi nonāca tikai ap 1980. gadu, apstrādājot daudzos dziļurbumos iegūtos datus ar modernu datortehniku. Tātad mūsu senči zināja par apmēram 4 miljardus gadu ilgo Zemes ģeoloģisko senatni. Ne mazāk pārsteidzošas ir ziņas par Visuma uzbūvi kā tādu. Mūsu senči ļoti labi apzinājās, ka bez fiziskās pasaules pastāv vēl citas — nere­dzamās un netveramās citu dimensiju pasaules. Šiem uzskatiem mūsdienu gudrākie zinātnieki tikai vēl tuvojas. Šādu un līdzīgu piemēru ir daudz, tie apliecina, ka vairākās jomās mūsu senču zināšanas ievērojami pārsniedza 21. gadsimta mūsdienu funda­mentālās zinātnes līmeni.

Daudzas dainas uzskatāmas par lielāku vēstījumu atlūzām. Dainu variantu salīdzinājumi liek domāt, ka vienoti dainu tekstu pieraksti bijuši vēl pirms nepilna gadu tūkstoša. Pašus vēstījumus, šķiet, iznīcinājuši krustneši. 13. gadsimtā viņi iznīcināja gan mūsu viedos vecajos, gan viņu rakstus un citus kultūras pieminekļus. Šo vandaļu darbības rezultātā no pasaulē visnozīmīgākajām gara kultūras vērtībām palika tikai neliela daļa. Tāpēc mūsu priekšteču zināšanas jāmeklē milzīgajā garamantu krājumā kā taka lielā mežā, kur īsto ceļu norāda reti iecirtumi kokos un akmeni ar virziena zīmēm. To klāsts tikai jautājumā par Visuma uzbūvi dainās vien ir ļoti bagāts.

Pētot Pokaiņu senatni, daudzi izcili atklājumi nāca no dainās smeltajām domām. Arī citu svētvietu izpētē dainas devušas tādas lieliskas norādes, kādas nav atrodamas it neviena mūsdienu zinātnieka rakstos. Te vienīgi jāpiebilst, ka latvju garamantu, it īpaši dainu, nenovērtējami augsto praktisko vērtību izprašanai jāzi­na simbolu valoda, kurā garamantas sastādītas.

Lai cik ari nebūtu pārsteidzoši garīgajā mantojumā atrodamie senču zinātnes atspulgi, vēl pārsteidzošāks ir latvju garamantu izklāsta veids, kas virza tikai uz labu darbu veikšanu. Salīdzinot ar citu tautu garamantām un senajiem svētajiem rakstiem, pārsteidz latvju garamantu ārkārtīgi augstā morāle un ētika, jo tajās nav ļau­numa filosofijas.

Pirms gadsimta trešdaļas Rīgā ieradās izcilais indiešu filologs, profesors Suniti Kumars Čaterdži (1890—1977), daudzu zinātnis­ku darbu, tostarp arī latviešu valodā tulkotās grāmatas "Balti un ārieši" autors. Sarunās ar dzejnieci un tulkotāju Mirdzu Ķempi ievērojamais zinātnieks uzsvēra, ka nav pasaulē garamantu ar tik augstu morāli ka Latvju dainas. Lai tas lasītu, pasaulslavenais zinātnieks bija apguvis latviešu valodas pamatus.

Teiku un pasaku gudrība

Mūsu garamantas atspoguļo zināšanas, kuras cilvēce uzkrājusi savā gadu miljoniem ilgajā aizvēsturē. Tās apliecina iespēju aktīvi mainīt izzināto likteni. Šī pieredze pilnīgi apgāž vispārpieņemtos uzskatus par nenovēršamo nolemtību.

Mūsdienās vārdu pasaka saprot kā vairāk vai mazāk pamācošu stāstiņu. Šāds uzskats ir aplams. Pasakas, ja tajās rūpīgāk ieklausās, ir senču gudrības glabātājas. Tikai tās veidotas viegli uztveramā stāstījumā, lai prātā iegultos pasaku pamatdoma, un proti — ar čaklu, godīgu darbu, ar sirsnību un mīlestību pret savu apkārtni, dabu, ari pret skudru un zāles stiebru, var sasniegt ļoti daudz. Pasaka ir tā, kas paskaidro varoņa likstu iemeslus un pasa­ka, kā tās pārvarēt.

Pasaku pamatā ir patiesi gadījumi un vēsturiski notikumi. No atmiņas tic pārvērtušies nostāstos, tad teikās un, visbeidzot, pa­sakās. īstajās mūsu tautas pasakās nav nedz gaušanās par likteni, nedz citu veiksmes apskaušana, nedz sliņķa sapņošanas par laimi, kas pati iekritīs rokās

Lielākā daļa īsto pasaku savā būtībā ir pamācoši likteņstāsti, izcils izziņas materiāls. Tās parasti apraksta kādu grūtu brīdi, likstā vai nelaimē iekļuvušu varoni, un rāda, kā viņš ar savu attieksmi pret dabu un cilvēkiem, savu gudrību, attapību, čaklumu un iz­veicību tiek ar visām likstām galā. Pasaku varonis nesūrojas par grūto likteni, bet gan strādā, cīnās un uzvar.

Pasaku vēstījumi ir ne tikai pamācoši, bet satur arī izcili vērtīgas ziņas par seno zintnieku darbību. Tāpēc pasakas mazāk domātas bērniem, bet vairāk pieaugušajiem, kuri spēj saprast pasakās slēpto. Tajā pašā laikā pasakas sacerētas tādā simbolu valodā, kas nemūžam nenoveco, un kuru spēj saprast arī bērni.

Šīs zemes mazajiem bērniem jālasa nevis svešzemju, bet mūsu pašu un kaimiņu — igauņu un lietuviešu pasakas. Nule teiktais nebūt nav šaura, aprobežota nacionālisma izpausme, bet gan včlme ieaudzināt un stiprināt mūsu tautai raksturīgās garīgās īpašības — čaklumu un darba mīlestību, godīgumu, cieņu pret vecākiem, da­bas mīlestību, kas ietver sevī arī palīdzību vājākajiem.

Tie, kas savā laikā lasījuši citu tautu pasakas, piemēram, sērijā "Brīnumzeme", var salīdzināt dažādu tautu morāli.

Kuru tautu pasakās slinks vecis, kas nevīžo pat cūku sili salāpīt, lūdz 110 zelta zivtiņas pili vai citas veltes? Un kuru tautu pasakas māca uzcītīgi strādāt?

Kuru tautu pasakās sliņķis, sēdēdams uz krāsns, brauc pie princeses precībās, un kuru tautu pasakās varoņi savu dzīvi uzla­bo ar neatlaidīgu, godīgu darbu?

Kuru tautu pasakās mēs sastopam dažādas biežas ļaunuma izpausmes — blēdības, nelietības, un kuru tautu garamantas māca labsirdību, līdzjūtību pret nabadzīgiem, pret dabu un dzīvām radībām?

To, kuras pasakas audzina drosmīgus un krietnus cilvēkus, kuras sliņķus un neliešus, domājiet paši un paši arī seciniet. Kad bērni paaugušies, viņi var lasīt arī citu zemju pasakas. Arī tās stāsta par patiesiem notikumiem, māca būt uzmanīgiem, tiekoties ar ne­godīgiem cilvēkiem. Tikai pie lielumlielas citu tautu pasaku daļas derētu vēl papildu jautājums — kā tu šo pasaku vērtē? Ko no tās vari mācīties? Pēdējo 10 gadu pieredze, virzoties uz Eiropu, rāda, ka citu zemju pasakas noder kā mācību lidzeklis ne tikai bērniem.

Pasakām ir liela nozīme. Pateicoties tām, mūsu tauta izturēju­si ilgus un smagus okupāciju laikus. Tā izdzīvoja, pateicoties se­najām zināšanām un čaklam darbam. Arī šodien mūsu tautu glābs nevis gaušanās par grūto likteni, bet gan darbs.

Protams, var gadīties izņēmumi, piemēram, sliņķis saņem man­tojumu, dienas zaglis laimē loterijā. Bet, kā likums, kas viegli nācis, arī viegli aiziet. Taču pasaku gudrības mācība paliek kā dzelzs likums. Mūsu sirmo pasaku gudrība nebūt nav novecojusi, viss ko senči tajās ir ielikuši pirms neskaitāmiem gadu tūkstošiem, ir zelta vērtē arī šodien.

Mūsu pasaku gudrība dod lielu garīgo spēku. Ne jau velti svešas varas un reliģijas pret tām ir cīnījušās un cīnās vēl šodien.

Jehovieši pat pieprasa mūsu pasakas iznīcināt, jo no tām nākot Sātana spēks. Padomāsim pasija labestība un godīgs darbs kādam nepatīk, kurš tad saucams par Sātanu.

Antons Rupainis par dainu vecumu

Pirms turpinām skatīt mūsu zemes un tautas aizvēsturi kā vie­notu kopumu, jāpiemin ortodoksālās zinātnes noklusētais ģēnijs — Antons Rupainis, īstajā vārdā Ontons Rupaiņs.

Viņš dzimis 1906.g. Bērzgales pagasta Purišķu ciemā. Miris ASV 1976. gadā. Viņa pelni 1991. gadā pārapbedīti Bērzgales kapos (ziemeļos no Rēzeknes ). A.Rupainis bija skolotājs, dzej­nieks, rakstnieks un sabiedrisks darbinieks. Vina darbu lielākā dala ' i >

veltīta kultūrvēsturiskiem jautājumiem. 1944. gadāA. Rupainis atstāja Latviju, vēlāk izbrauca uz ASV. 1967. gadā ASV iznāca viņa mūža darbs, kas zinātnieku vidū izraisī­ja lielu interesi — "Ar- heolingvistika".

Šo darbu nav ie­spējams apzīmēt citādi kā par ģeniālu ieskatu tāltālā aizvēsturē. Lie­kot kopā jaunākās zi­nātnes atziņas un senos i

20. att. Antons Rupainis (Ontons Rupaiņs)

mītus, ziņas par cil­vēka attīstību un tā va­lodas veidošanos, kā arī pētot mūsu dainas, A. Rupainis radīja me­todi, kuru sekmīgi pār­ņēmuši vispirms ame­rikāņu, bet pēdējos 15—20 gados arī citu tautu zinātnieki. Rupaiņa metode cilvēces aizvēstures pētīšanā ļāvusi gūt daudzus pārsteidzošus atklājumus. To izmantojot, A.Rupainis secinājis, ka latvju dainu vecums jāvērtē 60—65 gadu tūkstošu garumā. Pro­tams, tas ir vērtējums, kuru tālākie atklājumi ļaus precizēt.

Piebildīsim: teiktais nav jāsaprot tā, ka pirms 65 gadu tūkstošiem cilvēki runāja un dziedāja tieši tā kā šodien un dainu teksti precīzi atbilda Kr.Barona krājumā lasāmajiem. Droši vien valodas skaņas, tās vārdi un gramatika tajos bija atšķirīga no mūsdienu runas. Bet dainu kā simbolos izteikta vēstījuma veids un paši vēstījumi ir ļoti seni un, kā jau lasījām, ietver vēl senākas ziņas. Tāpēc dainas pieder pie pasaules vecākajiem un viedāka- jiem, atļaušos pat teikt, pašiem svētākajiem vēstījumiem.

Mūsu tālākie dainu pētījumi apliecina šo datējumu. Tā bāreņu dainās, ko lasīsim šajā apcirknī, vēstīts par apmēram 75 gadu tūkstošus veciem notikumiem. Tomēr, uzmanīgi ieskatoties, tas nerunā pretī A.Rupaiņa darbam, jo viņš runā par tekstu pierak­stiem, ne par pašu dainu rašanos vai to, cik senus notikumus tās atspoguļo. Iespējams, ka dainas varētu būt vēl vecākas.

Latvju dainu tulkošana

Latvju dainas ir senbaltu garīgās kultūras piemineklis Te tikai jāpiebilst, ka ar vārdu dainas apzīmējam tikai simbolu valodā sa­cerētos vēstījumus pantmēros, atdalot atsevišķās grupās tautas dziesmas un ziņģes.

Mūsu dainu valoda ir sevišķi glezna. Tomēr šis gleznainums nav pašmērķis, bet apbrīnojama māka pateikt nozīmīgu domu vai svarīgu ziņojumu īsi, kodolīgi, skaistiem, viegli iegaumējamiem vārdiem. Kā dainu pamatvārdi, tā to kopas simboli pauž ļoti nozīmīgas ziņas, tādejādi katra daina uzskatāma par zinātnisku vēstījumu dzejā. Izvēlētie vārdi ļauj pamatdomu pateikt vienlai­kus vairākos līmeņos. Tāpēc mūsu dainu teksti nav tulkojami. Precīzs dainas visu līmeņu domu tulkojums citā valodā aizņemtu vairākas lappuses.

Nav pasaulē otra tāda garamantu kopuma ka latvju dainas. To vērtību nosaka ne tikai apjoms, bet, pats galvenais, — tajās pausto ziņu senums un nozīmīgums. Diemžēl liela latviešu daļa vēl nav tikuši pāri baltvācu mācītāja Vecā Stendera vērtējumam, kurš pirms divarpus gadu simtiem dainas nosauca par blēņu dziesmām.

Šī neizpratne radusies tāpēc, ka mūsu senču viedie zintnieki pašus svarīgākos vēstījumus un norādes sacerēja dabisko simbolu valodā. Tā ir valoda, ar kuru mums nozīmīgus vēstījumus sūta senču veļi no Viņsaules. Tā ir pati nozīmīgākā un nekad nenove­cojoša valoda, kas ļāvusi saglabāt caur gadu tūkstošiem pasaules izcilākās un vērtīgākās ziņas. Diemžēl šī dabīgā simbolu valoda bija gandrīz aizmirsta. Tautas apziņā bija saglabājušies tikai daži, paši vienkāršākie sadzīves notikumu skaidrojumi. Neizprotot sim­bolu nozīmi, nav iespējams saprast ne dainās, ne pasakās, ne teikās, ne citās garamantās teikto.

Līdz šim izdotajos krājumos dainas klasificētas, neizprotot to patieso saturu. Lielākā daļa tautas dziesmu, kā zināms, apraksta cilvēka mūža gājumu un galvenos notikumus mūža ritumā. Bet, ja nopietnāk ieskatāmies katrā no krājumu nodaļām, mēs ikvienā no tām atrodam vairākas vēstījumu veidā atšķirīgas grupas, kuras prasa savu, pilnīgi atšķirīgu pieeju. Pie pašām svarīgākajām pie­skaitāmas ziņas par Visuma uzbūvi.

Mēģināsim ieklausīties sekojošā dainā:

Cīrulīti, cīrulīti,

Ko redzēji debesīs?

Redzēj' pili nodegam,

Redzēj 'jaunu uzceļam…

FS 1955,9056

Ja atcerieties aprakstu par Ausekli, sapratīsiet, ka šeit, tikai ar citiem simboliem, aprakstīta ciklu būtība.

Dainu slēptais saturs. Lai saprastu garamantās vēstīto, nācās ilgi strādāt, līdz izdevās apgūt galveno simbolu pamatjēgu, un ti­kai tad varēja sākt dainu tulkošanu. Apmēram 25 gadu laikā Lat­vijas senatnes pētnieku grupas veiktais darbs ir ļāvis apzināt, ka mūsu dainas satur ļoti senas un vērtīgas ziņas par Visuma uzbūvi, tā vēsturi un norisēm, kā arī daudz būtiska par seno svētvietu iekārtojumu, zintniecību un citus nozīmīgus vēstījumus. Ar pilnu atbildības sajūtu varam teikt: nav pasaulē otra tik sena, tik vērtīga, tik svēta zināšanu krājuma kā latvju dainas. Jau minējām, ka senču dainās slēptās ziņas dažkārt apsteidz mūsu zinātnes sasniegto. Vēl piebildīsim, ka bez dainu slēptā satura izpratnes nebūtu sākts šis darbs par mūsu dižo senatni.

Galvenajos pamatsimbolos ietilpst Visums un tā dalījumi. Latv­ju senči apzinājās Visumu visā tā daudzveidībā. Vadoties no cilvēka izjūtām un izpratnes, Visumu var dalīt divās daļās. Pir­majā — cilvēkam redzamajā un tveramajā daļā ietilpst Visuma vieliskā daļa — Kosmoss ar neskaitāmiem kosmiskajiem ķer­meņiem— galaktikām, zvaigznēm, planētām u.c. veidojumiem bezgalīgajā trīsdimensiju telpā.

Otra Visuma daļa ir cilvēkam neredzama un netverama, jo tā atrodas citu dimensiju telpās — paralēlajās pasaulēs. Caur šo pa­sauļu informatīvajiem laukiem mēs dažkārt varam ieskatīties gan tālā pagātnē, gan arī nākotnē.

Mūsu dainās tā Visuma daļa, ko cilvēki apdzīvo, simboliski dēvēta par Daugavas šo krastu, bet paralēlās pasaules apzīmētas kā Daugavas viņš (pretējais) krasts. Protams, ka šeit ar vārdu Dau­gava nebūt nav domāta fiziskā upe, bet gan robeža. Cilvēks, no­modā būdams, tajā nevar ieiet, bet viedajos sapņos iespējams no­redzēt, kas tur notiek.

Es redzēju Vecomāti

Daugavā zvejojot

Sudrabina laiviņā,

Zelta irklis rociņā.

LD 30745

Paralēlās pasaules nebūt nav šķirtas no Kosmosa. Tās viena otru caurvij un ir vienotas ar daudzām sasaitēm. Katru cilvēku un arī katru bioloģisko radību ar paralēlajām pasaulēm vieno nere­dzams un netverams bioenerģētisks veidojums—dvēsele. Tā caur zemapziņu ļauj izzināt to, ko nespēj prāts.

Mūsu sentēvi labi apzinājās arī abu minēto Visuma daļu sav­starpējo mijiedarbību. Latvju garamantās par to runāts daudz reižu. No tām izriet, ka mūsu senči pirms desmitiem tūkstošiem gadu par paralēlajām pasaulēm zinājuši vairāk nekā mūsdienu pasaules izcilākie zinātnieki.

Viņsaule. Pirmā no paralēlajām pasaulēm ir Viņsaule — veļu valstība. Tikai jāpiebilst, ka latv ju garamantās Viņsaule nebūt nav tumša, drūma pazemes valstība. Tur ari rit dzīve. Par šo gaismas valstību stāstījuši daudzi cilvēki, kas atgriezušies no klīniskās nāves.

Aizsaule. Otra paralēlā pasaule ir Aizsaule, kur caur Viņsauli aiziet mana dvēselīte pie Dieviņa dziedādama. Arī tā ir gaiša un starojoša, pārpilnām pielieta ar spožu baltu gaismu. Gan cilvēki, gan citas bioloģiskās radības no Aizsaules saņem dvēseli. Pēc­nāves tās tur atgriežas atpakaļ.

Kosmoss sevī ietver kaut arī ļoti atšķirīga lieluma, bet tomēr savstarpēji līdzīgas struktūras. Mazākā no tām ir atoms. Tā uzbūve savā būtībā līdzīga lielāku struktūru — Saules sistēmas un Galak­tikas uzbūvei. Visām šīm trim struktūrām centrā ir kodols, kur koncentrēta galvenā masa. Ap kodolu riņķo apskatāmās struktūras sīkākie elementi, un attiecīgi tie būtu — elektroni, planētas, zvaigžņu sistēmas. Zināmu līdzību saskatām arī bioloģiskās dzīvības pamatelementā — šūnā. Arī šūnās ir centrālā daļa — ko­dols, kuru ietver citoplazma ar atsevišķiem veidojumiem — orga- noīdiem. Šādas lielās līdzības var ieraudzīt visos Visuma struktūru līmeņos gan uzbūvē, gan norisēs. Šīs statiskās līdzības un sav­starpējās dinamiskās mijiedarbības izsaka ļoti būtisku Visuma uzbūves likumsakarību, kuru turpmāk dēvēsim par caurviju prin­cipu. Ļielās struktūras atspoguļojas ne tikai statiski, bet arī dina­miski mazajās, un otrādi. Tādejādi ne tikai no lielās struktūras var. ietekmēt mazākās, bet arī no mazākās — lielāko. Gleznaini izsa­koties, ne tikai Saule ietekmē cilvēku, bet cilvēks arī var ietekmēt Sauli. To daudzkārt sastopam latvju dainu simbolos.

Visuma un tā jebkuru atsevišķu struktūru dzīvības izpausme ir nemitīga kustība un daudzas mijiedarbības. Gan mūsu garaman­tas, gan arī daudzi fakti ļauj domāt, ka nule aprakstītais kosmosa caurviju princips darbojas arī paralēlajās pasaulēs, t.i., visā Vi­sumā. Ar paralēlajām pasaulēm mūs vieno cilvēka neredzamās un netveramās daļas — dvēsele un tās pavadonis — gars. Tās ir sa- saites struktūras, kuru raksturošanai, mūsuprāt, piemērotāka būtu salīdzināšana ar fotonu. Fotons ir elementārdaļiņa, kura vienlai- kus ir enerģijas kvants un arī vilnis.

Mūsu senči gan nelietoja vārdu fotons, bet viņi lieliski zināja, ka gan cilvēka dzimšana, gan visas svarīgākās viņa dzīves norises skaidrojamas kā kontakti starp vielisko pasauli un enerģētiskajām paralēlajām pasaulēm. Kontaktu laikos neredzamo un netveramo paralēlo pasauļu viļņi pāriet mūsu pasaulei uztveramu enerģijas veidu kvantos. Līdzīgā veidā mūsu psihes enerģija var pārvērsties paralēlo pasauļu citu dimensiju viļņos.

Dzīvības veidi Visuma

Viss, kas šobrīd pastāv, savā laikā radīts no pirmvielas. Kos­miskie ķermeņi pēc bojāejas pārvēršas starojumā, no kura atkal rodas pirmviela. Tā sevī ietver gan vielisko pirmvielu, gan in­formācijas lauku. Dainās to apzīmē ar simbolu Jūra. Pārveidoja­mo vielu tajā ienes jau minētā Daugava. Bet starojuma centru apzīmē ar simbolu Saule.

Gan jau minētajā dainā par cīruli, gan citās garamantās stāstīts par lielajām pārvērtību norisēm, proti, vielas pāreju starojumā, sta­rojuma pāreju pirmvielā, pirmvielas pārveidošanos vieliskos ķer­meņos. Garamantās atrodamās caurviju likuma izpausmes ļauj se­cināt, ka nule teiktais atliecas ne tikai uz visu līmeņu vieliskām, bet arī uz enerģētiskām paralēlo pasauļu struktūrām. Šī doma at­tiecināma arī uz lielajām civilizācijām Zemes virsū. Līdzīgas do­mas, tikai plašākā izklāstā, pauž arī somu-karēļu eposs "Kaleva- la" un citu laulu senie mīti par Kosmiskajām dzirnavām. Visas šīs ziņas skaidri liecina, ka mūsu tālie senči ļoti labi apzinājās lielās Visuma pirmvielas un starojuma savstarpējās pārejas.

Bez šīm lielajām pārejām visās Visuma struktūrās un visos līmeņos pastāvīgi notiek daudzas un nemitīgas mijiedarbības. Mēs jau minējām Kosmosa un paralēlo pasauļu savstarpējās iedarbības.

Katrā Kosmosa struktūru līmeni pastāv mijiedarbības kā starp ko­dolu un pārējiem veidojumiem, tā arī starp pašiem veidojumiem. Tāpat katrā līmenī pastāv mijiedarbība starp starojuma centru un pirmvielu jeb simbolu valodā — starp Sauli un Jūru.

Saule gāja spēlēties

Ar to jūras ūdentiņu.

Saule meta zīdautiņu

Jūra putu gabaliņu.

FS 35, 110

Šī ir radīšanas daina. Jauna viela rodas 110 Saules un Jūras mijiedarbības. Lieku reizi atgādināsim, ka šeit nebūt nav stāstīts par jūras viļņu vizuļošanu Saules staros un baltajām viļņu krēpēm.

Bioenerģētisko lauku izmaiņas ap Zemeslodi rada ģeoloģis­kas un klimata izmaiņas, tās savukārt maina dzīves apstākļus bio­loģiskās dzīvības veidiem. Ja ārējie apstākļi būtiski mainījušies un līdzšinējās bioloģiskās būtnes nogājušas nepieciešamo attīstības ceļu, no tām ti ka radītas jaunas, sarežģītākas būtnes ar plašākām iespējām. Tā arī tika radīti cilvēki.

Mūsu dievestība un modernā fizika

Mūsu senču dzīvesziņa nebija reliģija šī vārda mūsdienu nozīmē, bet gan zinātniski pamatotu uzskatu kopums. Dainās var rast ļoti nopietnus pamatojumus pašiem visaugstākajiem jēdzie­niem par Dievu, tā būtību un izpausmēm.

Mēs jau apskatījām Visumu kā dzīvības veidu, un Dievs ir šīs dzīvības dvēsele. Bet, lai skaidrotu tā izpausmes — Laimu un Māru, jāieskatās dažos simbolos.

Ar simbolu Jūra domāts pirmvielas kopums — bezgalīgs pirmvielas okeāns, kas aptver un caurvij Visumu. Gan tas, ko re­dzam Kosmosā, gan arī Visuma neredzamās un netveramās struktūras radušās vai radītas no pirmvielas Jūra.

Dainu simbolos Saule ir Visuma starojuma avots, kas no gružiem un putekļiem rada pirmvielu.

Tāpat kā struktūru uzbūvē, arī Visumā notiekošajiem pamat- procesiem piemīt caurviju princips, t.i., lielas būtiskās likumsa­karības ir līdzīgas visos līmeņos. Tā, kaut arī cilvēks ir tikai niecīga daļa no visas Visuma esības, tomēr, runājot par cilvēka rašanos, dzīvi un likteni, dainās izmantoti tie paši lielie simboli līdz pat aiziešanai Viņsaulē (pāreju cilā esības veidā). Latvju dainas ne tikai cilvēka, bel arī visu bioloģisko radību apriti saista ar Jūras augstāko simbolu — Māru.

Savukārt Saules ka starojuma avota augstākā izpausme ir dievība Laima. Tiesa, pats Laimas vārds ir jaunāks par vārdiem Dievs un Mara. Otrkārt, Laimas tēls dainās un tautas dziesmās gājis caur lielām pārvērtībām. Ir bijis laiks, kad Laima likta pat Dieva vietā, bel ir bijis periods, kad tā nolādēta par Velna māti. Tāpēc mūsu dainās vēstītais par Laimas kā senas Visuma staroju­ma centra organizējošās struktūras izpausmi pieņemams tikai kā nosacīts modelis. Latvju garamantās gan nav tieša izklāsta par Lai­mas un Saules simbolu saistībām, jo tie viens otru nomainījuši pirms vairākiem gadu tūkstošiem. Bet tās nav grūti secināt, iepazīstot dainas kopumā. Piemēram, salīdzināsim dažas dainas par Sauli un par Laimu.

Trīs sarkanas ogas zied Vidu jūras uz akmeņa: Tur Saulīte raudājusi, Tur birušas asariņas.

V  72, 13770

Nākošā daina vēsta gandrīz to pašu, tikai te raudāja Laima.

Vidū jūras uz akmeņa 'Trīs sarkanas ogas auga; Tur Laimiņa sēdējusi, Asariņas birdinājusi.

V 546, 943

Daudzās citās dainās minēti Dieva dēli un Saules meitas.

Es redzēju lejiņā(i) Siltu pirti kūrējam;

Dieva dēli kūrējiņi,

Saules meitas pērējiņas.

V 1730, 41409

Tomēr ir arī tādas dainas, kur blakus Dieva dēliem parādās Laimas meitas.

Jūras un Saules mijiedarbība nebūt nav vienkārša. Katra matērijas izpausme, tostarp arī starojums, nes sev līdzi informāci­ju. Katrai no enerģētiskajām izpausmēm, atbilstoši jau minētajam caurviju principam, var atrast zemāka līmeņa izpausmes vielis­kajā pasaulē.

Tādējādi varam teikt, ka mūsu senči apzinājās Visumu kā nepārtrauktu kustību, kur viela pāriet enerģijā, tā pirmvielā, no kuras atkal veidojas viela. Ari daļa mūsdienu fiziķu nonākuši pie tā Visuma modeļa, kuru senči zināja jau pirms desmitiem tūkstošiem gadu. Cilvēce, izgājusi caur gadu tūkstošus ilgai gara tumsībai, atkal sāk tuvoties senbaltu zināšanām un pasaules uz­skatam.

Noslēdzot šo nodaļu, vēlreiz uzsveram, ka mūsu senčus gan garīgajā dzīvē, gan praktiskajā darbībā jau pirms simts un vairāk gadu tūkstošiem vadīja ne māņticība, ne mistika, ne maģija, ne ticība un ne reliģija, bet gan zināšanas. Zināšanas, kurām 21. gad­simta cilvēce vēl tikai sāk tuvoties.

Kā senči sargāja savu svētāko vārdu

Gan Kosmoss, gan Visums nav viendabīgi. Kā mūsu planēta Zeme, tā Saules sistēma un, iespējams, visa mūsu Galaktika, ir piedzīvojusi neskaitāmas ārējo apstākļu izmaiņas, kas neapšaubāmi ietekmēja arī bioloģisko būtņu izdzīvošanu, kas prasa gan gudrību, gan izveicību.

Lielais dabas likums. Radītājs dabā ir ieviesis kādu ļoti svarīgu likumu: nekas nedrīkst palikt pāri, citādi visa dzīvība pēc kāda laika aizies bojā pali savos atkritumos. Tāpēc katra radība pārtiek no kādas citas radības, un savukārt arī pati var kļūt par barību kādam citam.

Katrai bioloģiskai būtnei ir savs labvēlīgais laiks, kad tā vai­rojas strauji. Tad sakas jaunas teritorijas, jaunu izdzīvošanas iespēju meklējumi. Sājos meklējumos nākas saskarties un cīnīties ar radībām, kas šīs teritorijas jau aizņēmušas. Dzīvnieku pasaulē tiesības dzīvot pieder tam, kas sevi pierādījis par stiprāko, gudrāko un izveicīgāko. Tomēr, ja uzvarētājs neiekļaujas kopējos dabas likumos, viņam jāiet bojā. Pie Radītāja liktajiem lielajiem dabas likumiem pieder ari savstarpēja palīdzība

Radītāja apziņa. Mūsu senči Radītāju un viņa likumus ap­zinājās jau kopš neatminamiem laikiem. Vairāku ziņu salīdzināšana ļauj spriest, ka viņi to apzīmēja ar vārdu Dievs jau vismaz pirms 100 gadu tūkstošiem (tuvāk par to sk. devītajā apcirknī). Sākoties ledus laikmetam, bramaņi šo vārdu aiznesa uz Indiju. Mūsu senči, kā indoeiropiešu tautu sākotne, to izplatīja pa visu Eiropu.

Daudzas un dažādas ziņas rāda, ka gadu tūkstošu gaitā Eiro­pu postījuši gan sveši iebrucēji, gan vietējās tautas karojušas pašas savā starpā. Ikvienu no kariem izraisa kāda valdnieka vēlme vai­rot savas bagātības uz citu tautu rēķina.

Ļaunumu mēdz dēvēt kādā citā vārdā. Iebrucēju viltīgie pries­teri paziņoja, ka tas vai cits vārds esot slikts un nozīmējot pašu ļaunāko. Tā nu vismaz 100 tūkstošu gadu garumā mūsu senči ne reizi vien ir aizstāvējuši Dieva vārdu. Šīm cīņām ar dažādu tautu uzskatiem varam izsekot pavisam vienkārši — pavērojot, kā gan tiek dēvēts pats lielākais ļaunums.

Ļaunā vārds. Gadās, ka dusmu brīdī kāds cilvēks savu pre­tinieku nosauc par velnu. Tā ir sena paraža.

Velna tēla pirmsākumi jāmeklē ļoti sen — baltās un melnās rases cīņās. Mūsu senčiem velns bija melns. Līdzīgi krievu va­lodā velkamas paralēles starp čert (velns) un černij (melns). Viens no velna veidiem bija Jods, kas atbilst senās melnās rases dievības Jod-he-ved-he vārdam. Bet ar laiku ideoloģiskie pretinieki sāka cits citu apsaukāt paša nelabā vārdā, lietojot to kā lamu vārdu. Velna tēls ir daudzkārt mainījies. Katru gadu tūkstoti šim vārdam bijusi cita jēga, un, kā redzēsim, visai atšķirīga.

Mūsdienu cilvēkam jēdziens velns saistās ar pašu augstāko ļaunuma spēku virskundzības centru (egregoru). Bet, ja izsakāmies vienkāršāk, tad pēdējos gadsimtos lielai daļai cilvēku tas bija ļau­nais gars vai ļauno garu vadonis, pasaules nelaimju vaininieks, 4. gadsimtā izgudrotās elles valdnieks, kas vedina cilvēkus grēkot. Viņu dēvē arī par sātanu, nešķīsto, Luciferu, šaitanu utt.

Velna tēls attīstījies pēdējos gadu tūkstošos, kad iebrucēji sāka mainīt Ūsiņa (Uānu) laikā iedibināto kārtību un Dieva dēlu izvei­doto zemi. Velna tēla radīšanu sekmēja iebrukumi mūsu zemē, tad akmeņu pārvietošana, bet it sevišķi lopkopības un zemkopības ieviešana. Tautas dziesmās, un jo vairāk dainās, šis tēls tikpat kā neparādās, jo, kaut arī tajās sastopami skauģi, burvji, raganas, tomēr nav pašas ļaunuma ideoloģijas. Velna tēls ar ragiem, asti, āža kājām, šauru ģīmi un ķīļbārdiņu radās līdz ar lopkopību.

Tomēr neizslēgsim iespēju, ka ķeltu priekšteči, kas ienāca Ie­tu zemē, varēja būt visai melnīgsnēji.

Indiešu mīti stāsta, ka Rama uzvarēja Ravanu. Šis laiks saistāms ar pasakām par princeses vai arī trīs māsu nolaupīšanu un citām ļaundarībām. Kā vājākas atskaņas jāpiemin teikas par velna bikšu lāpīšanu un viņa padzīšanu no rijas, alas vai citas vie­tas. Šai laikā sāka plēnēt zināšanas. To vietā nāca reliģija un ideo­loģija. Zintnieciskās darbības rituālus aizstāja ārišķīgas ceremoni­jas. Tautas pretestība okupantiem sekmēja Velna tēla veidošanos.

Ar velna vārdu saistītas daudzas teiku vietas Latvijā, un it īpaši lielie, vairākus simtus tonnu smagie svētakmeņi. Liekas savādi, kā gan paša nelabā nesto akmeni var saistīt ar vārdu svēts.

Te jāpiemin, ka daudzos gadījumos jaunās reliģijas mūsu senču svētajām vietām piedēvēja dažādu ļaunumu, saistot tās ar paša nelabā vārdu. Bet seno svētvietu nosaukuma maiņai saknes jāmeklē dziļāk. Paskatīsimies paša velna tēla attīstības gaitu.

Atskaitot samērā jaunos nostāstus, kur velnam pielīdzināts kāds ļauns barons, vai arī tos, kur vadātājs vai cita iedomāta parādība maldina un mulko cilvēkus, velns lielumlielā daļā teiku rādīts kā neizdarīgs un viegli apmuļķojams. Bet ari tas ir senču uzskatu kropļojums.

Velna vārds līdz ar ļaunā gara ideju uzslāņots pavisam senam labajam senču garam — velim. Nejau velli vecie ļaudis teica — velis. Šis vārds saistāms ar angļu well — labs, labi.

Savukārt angļu valodā no makroķeltiem saglabāta paraža ar mūsu vārdu Dievs saistīt pašu nelabo. Angļu valodā deviI nozīmē velns. No tā atvasināts vācu Teufel, kam savukārt tuvs ir slāvu djavol — sātans. Līdzīgi Tuvajos Austrumos ļaunos garus sauc par dēviem. Šis laipnības norāda uz ļoti senām un ilgstošām cīņām. Var tikai apbrīnot, kā to ģermāņu pēcteči, kuri mūsu Dievu nosauca par Sātanu (Teufel), sākot no 13. gadsimta apgalvo­ja, ka viņi uz šo zemi esot atnesuši Dieva vārdu tumsonīga- jiem pagāniem.

Tātad jau tāltālā senatnē un gadu tūkstošiem ilgi mūsu vārdam Dievs un mūsu senčiem bijuši vareni pretinieki. Bet tas savukārt nozīmē, ka vareni bijuši arī mūsu senči.

Latviešu valoda ka brīnums

Valodu var aplūkot dažādi. Ja uzklausītu tikai to, kā mūsu valodu vērtējuši un nievājuši okupanti un viņu pakalpiņi, tad var iebraukt dziļā purvā. Neviens neiebilst, ka lielo tautu pilsoņi lepo­jas ar savu valodu plašo pielietojumu, bet tas nedrīkst būt par iemes­lu citu valodu noniecināšanai. Vēl jo vairāk tas nav jādara pašiem latviešiem.

Starp citu, arī lielo tautu tā sauktajām augstākajām aprindām laiku pa laikam bijusi tieksme parādīt savu inteliģenci, runājot kādā citā valodā. Tā, piemēram, Krievijas cara galmā 16. —17. gad­simtā par smalko toni uzskatīja sarunāšanos poļu valodā. Bet krievu tauta šajā laikā runāja skaistā senkrievu valodā, kas mūsdienās sastopama vairs tikai hronikās. Savukārt 18. gadsimta otrajā pusē par smalko toni kļuva franču valoda.

19.   gadsimtā latviešu smalkās aprindas uzskatīja, ka bez vācu vārdiem nav iespējams pateikt pat vienkāršas domas.

20.  gadsimta otrajā pusē daudzi mūsu pašu titulētie zinātnieki to pašu teica par krievu valodu un savos darbos lietoja rusicismus pat ja pēc tiem nebija nekāda vajadzība. Bet nu sācies anglicismu laiks. Brāļi Kaudzītes, savas puses sprukstiņu, kas nevarēja iztikt bez svešvārdiem, ļoti veiksmīgi nosauca par Švaukstu. Varbūt, ka tagad būtu jāsaka — anglošvauksti vai neošvauksti.

Protams, dzīve iet uz priekšu. Rodas jauni izgudrojumi, tiem jāmeklē jauni vārdi. Tomēr, labi ieskatoties, mūsu pašu valodā jeb­kura svešvārda vietā var atrast labus latviešu vārdus. Pagāja laiks, kamēr izdomājām, ka aeroplāna vietā var teikt lidmašīna, kompjūtera vietā — dators. Ļoti labskanīgi ir jaunvārdi — vil­ciens, tālrunis u.c. Mūsu valoda ir ļoti bagāta, taču parastā sarunu un rakstu valodā izmantojam tikai daļu no plašā vārdu krājuma, pārējo uzskatot par novecojušu.

Latviešu valoda ir viena no visbagātākajām pasaulē: tās uzbūve pieder pie lielajiem brīnumiem, jo vārdi viens ar otru vijas pārsteidzoši dziļās kopsakarībās. Ja attīrām mūsu valodu 110 vār­diem, kas radušies citu valodu ietekmē, nonākam pie nozīmīgiem secinājumiem. Izrādās, ka katrs senais vārds saistāms ar veselu vārdu kopu. Daudzu kopu saknes ir savā starpā saistītas ar vairāku līmeņu saitēm, jeb, lietojot modernos terminus, dziļi strukturētas. Vēl vairāk — šīs saknes ir tās, no kurām senajās valodās veidoti paši galvenie jēdzieni.

Kā piemēru minēsim sakni dzi. Tālajā senatnē tā apzīmēja enerģētisko dzīvības spēku. No šīs saknes veidoti dzīvības spēka izpausmju apzīmējumi arī citās senajās valodās. Piemēram, ķīniešu valodā šo spēku apzīmē ar skaņām — tsi, ci, či, ciguns. Mūsdienu latviešu valodā no šīs saknes veidotas daudzas vārdu kopas. Sāksim ar vārdiem cilvēks, cilts, tad skatām vārdus — dzimt, dzimta, dzim­tene, dzimte, dzimts u.c.

Tālāk varam atvasināt vārdus: dzīvība, dzīve, dzīvot. No tiem veidoti dzīvības radīšanas vārdi — dzemdēt, dzemdības, dzemde, dzemdētāja. Vēl tālāk nāk dzīvības saturēšanas un atjaunošanas vārdi — dzīšana (gan brūces sadzīšana, gan virzoša darbība), dzīsla (kas satur muskulatūru), dzīslojums, dz.īslene u.c. Vēl pie- mināmi vārdi, kas saistīti ar tādu nepieciešamu dzīves būtību kā nākotnes izzināšana — zīlēšana. To darīja zem svētā koka ozola ar tā augļiem — zīlēm. Zīles nes un stāda putns silis.

Zilējot iegūst ziņas. Tās nes sīks putns zīlīte. Bet cilvēks, kas iegūst ziņas un prot tulkot zīlītes teikto, zīļu zīlēšanas, zilo ūdeņu un citas debess zīmes, ir zintnieks. Viņš ir zinīgs. No šiem vārdiem — ziņnesis, zināt un daudzi citi.

Ja, nedod Dievs, kāds cilvēks apslimis vai notikusi nelaime, tad viņu vajag dziedināt. To dara dziednieks. Viņš gatavo dziedi­nošo zāļu dziru. Ari vārdi dzert, padzerties, dzirdināt ietilpst šajā grupā.

Gan zintniekam, gan dziedniekam jāprot dzirdēt un jābūt dzirdīgam. Šīs īpašības gan vajadzīgas katram, kas grib saglabāt dzīvību, senie dziednieki savu darbību veicināja, dziedot dziedi­nošu dziesmu. Mūsu senčiem bija dziļas zināšanas. Līdzīgi kā ugu­ni rada no dzirksteles, dzirkstēja viņu valoda, jo tā sākās no die­višķās dzirksts — dz.i.

Apskatījām tikai daļu no vārdiem, kas veidoti no saknes dzi kā varena uguns no mazas dzirksteles. Šo lielo vārdu kopu varētu salīdzināt ar jau minēto sīļa stādīto zīli, no kuras izaug varens ozols. Tam vainagu veido spēcīgi pamatzari, kas, kupli zarojoties, veido grezno ozola vainagu. Mūsu valoda dzirkstīt dzirkstī no daudzajām pārsteidzoši dziļajām sakarībām.

No šiem piemēriem redzams, ka vārdi, kas izsaka līdzīgus jēdzienus, arī paši ir savā starpā ļoti līdzīgi. Tas nozīmē, ka lat­viešu valodas vārdi nav radušies nejaušu jūtu uzplūdumos, bet šī valoda ir apzinīgi veidota. Vēl jo vairāk, tā kalpojusi par izejas punktu citām indoeiropiešu valodām.

Daudzviet mūsu valodā jūtamas pašas dabas, t.i., Dieva dotās skaņas. Par valodas veidošanas pamatu kalpojušas zemes, iežu, upju, ūdenstilpņu, gaisa un citu dabas veidojumu rezonanses svārstības, kā arī vecāko bioloģisko būtņu — zāles, niedru, koku, mežu, zvēru un putnu valodas. Ar muzikālo dzirdi apveltītie mūsu senči tās pārvērta balsenes radītās skaņās. Piemēram, gan latviešu, gan somugru skanīgās vārdu saknes saistāmas ar to izcelsmi no Ziemeļeiropas kristāliskajiem iežiem — granīta un gneisa. Mūsu valoda vēl tikai 20. gadsimta sākumā skanēja kā dziesma. Tagad šādu izrunu valodnieki dēvē par stiepto intonāciju. Vēl tagad var sastapt lauku māmuļas, kuru runa skan kā dziesma. Nejau velti tieši šajā valodā saglabājies pasaules senāko, svētāko un vērtīgāko ziņu krājums — latvju dainas.

Mūsu dainu valoda ļauj izteikties īsāk un precīzāk nekā dau­dzas citas valodās. Tā ir tuvāka dabai, tad ari tās vārdu spēks ir lielāks. Nācies salīdzināt dažādu tautu dziedniecības un aizsardzības tekstus, t.s. buramvārdus. Latviešu valodā to teksti ir ļoti īsi, bel citu tautu teksti ir desmit un pat vairāk reižu garāki. Apmēram lidzīgi veidota ne tikai mums ļoti tuvā lietuviešu valoda, bet to varētu attiecināt ari uz armēņu valodu.

Mūsu valoda ir ļoti tuva svētajai valodai — senindiešu sanskritam, ko augstu vērtē visa civilizētā pasaule. Pēdējā laikā arvien vairāk zinātnieku uzskata, ka sanskrits radies Eiropā. Tomēr jēdziens Eiropa ir visai plašs. Tāpēc paskatīsimies dziļāk.

Valodu speciālisti mēģinājuši salīdzināt sanskritu ar dažādu tautu valodām, lai noteiktu svētās valodas izcelsmi. Par pamatu ņēma pašu senāko un svētāko tekstu — Rigvēdu pirmo himnu. Tajā sastopam 62 vārdu saknes. Līdzīgas vārdu saknes latviešu valodā ir 52, lietuviešu — 36. Pārējās Eiropas taulu valodās sa­kritību bija maz, piemēram, angļu, grieķu, latīņu un vācu valo­dās — 8—12. Tādejādi, kā arī ņemot vērā daudzos Latvijas viet­vārdus, kur pieminēti Rama, Indra, Kāli u.c. tagadējās indiešu die­vības, varam izteikt minējumu, ka pasaules svētā valoda — san­skrits — cēlusies no mūsu senču — Ietu valodas. Senie svētnie- ki — bramaņi aiznesa to no Ietu zemes uz Indiju pirms pieciem gadu tūkstošiem kopā ar lielajām zinībām.

Mūsdienu ārzemju valodnieki latviešu valodu atzīst par visvecāko dzīvo valodu pasaulē. Tiesa, paralēli pastāv vēl otrs uzskats, kas par nedaudz vecāku vērtē lietuviešu valodu. Ņemot vērā šo valodu radniecību, abi apgalvojumi savā būtībā nav pret­runīgi.

Ļoti cienījami ārzemju zinātnieki mācās latviešu valodu, lai varētu iepazīt mūsu gara mantās glabātās sensenās zināšanas. Latviešu valodu māca, Bonnas, Hamburgas, Prāgas, Minsteres, Stokholmas, Vašingtonas, Viļņas un vēl citās universitātēs. Mums nav jākaunas no savas valodas, bet gan jālepojas ar to.

Vai pirms ledus laikmeta bija datori

Salīdzinot latviešu un seno svēto valodu sanskritu, secināts, ka tas veidojies no senākās baltu (Ietu) valodas. Tomēr pārdomas izraisa sanskrita gramatika, kas visai atšķiras no jebkuras indoei­ropiešu valodas. Ja jau pārņēma valodu, tad vajadzēja pārņemt arī gramatiku. Te slēpjas kāda mīkla.

Visai negaidītu iespēju rast šai mīklai risinājumu deva mākslīgā intelekta meklējumi, kas tika veikti 20. gadsimta 70. un 80. ga­dos. Vajadzēja atrast jeb ari radīt valodu, kas būtu piemērota dato­ram. Datorvalodai, no vienas puses, jābūt dzīvai un izteiksmīgai, no otras, — ļoti precīzai, it īpaši terminos, formulējumos un pierādījumos. Šie noteikumi izvirza daudzas visai stingras prasības. Izrādījās, ka šķietami dīvainā sanskrita gramatika, salīdzinot ar citām līdzīgām valodām, ir vienīgā, kas ļoti labi atbilst mākslīgā intelekta stingrajām prasībām. Šis amerikāņu zinātnieka Rika Brig- sa atklājums ļauj atrisināt jau minēto mīklu. Mūsuprāt, radot sans­krita valodu no seno baltu (Ietu) valodas, radusies tik ļoti atšķirīga gramatika tāpēc, ka sanskritu izmantoja datoru vajadzībām. Šis pieņēmums skaidro arī to, kāpēc sanskritu sauc par svēto valodu. Bet datoru valodu varēja veidot tikai tā civilizācija, kas datorus jau lietoja.

Akmens laikmeta Internets. Daudzas, pagaidām neatri­sinātas senatnes mīklas risinās pašas no sevis, ja pieņemam, ka mūsu tālajiem senčiem bija sakaru sistēmas, kas salīdzināmas ar 21. gadsimta Internetu. Pirmkārt, kļūst skaidrs no kurienes cilvēki varēja saņemt pārsteidzošās zināšanas par Visuma uzbūvi, norisēm un vēsturi. Seno mēru sistēmas, svētvietu iekārtojumi, izmēri un savstarpējie attālumi ļauj secināt, ka senči zināja attālumus starp Saules sistēmas ķermeņiem, to izmērus, kustības ātrumu un arī gaismas ātrumu. Lidz ar to kļūst saprotams, no kurienes varēja rasties zināšanas kartogrāfijā un citās jomās.

Iekārtojot jebkuru informācijas sistēmu, tās nozīmīgāko daļu sastāda informatīvā bāze. Šobrīd visas informatīvās sistēmas strādā ar pašu cilvēku radītām datu bāzēm, kuru apjoms ir ļoti ierobežots.

Salīdzinot senās un mūsdienu zināšanas, jāsecina, ka senči, iz­mantojot akmeņus un citus dabas veidojumus, pratuši pieslēgties ne tikai Zemeslodes, bet arī visas Saules sistēmas informatīvajam laukam.

Otrkārt, kļūst skaidra milzīgo darbu nozīme, iekārtojot senās svētvietas. Tās var salīdzināt ar milzīgu shēmu, kur akmeņi un grants uzbērumi kalpo par informācijas uzkrāšanas, pārstrādāša­nas, glabāšanas un izvades elementiem. Milzīgie veidojumi Po­kaiņos —jau aprakstītā Dižā seja, kā arī daudzie tūkstoši speciāli likto akmens krāvumu un bruģētās takas, kas tos savieno, pielīdzināmi milzīgam datoram. Tā atmiņas apjoms ievērojami pārsniedz visu līdz šim radīto datoru jaudu.

Treškārt, t.s. Bļodas kalnos, Gulbenes, Aizkraukles un citos Latvijas rajonos atrasti īpatni zemes veidojumi, kas atgādina rada­ru antenas.

Un visbeidzot, iegūstam papildu pierādījumu tam, ka no šīs zemes nākuši seno civilizāciju radītāji — gara gaismas nesēji.

Bļodas kalni un paraboloīdiem līdzīgi apdarināti akmeņi Kok­nesē, Zasā u.c. vietās liek domāt, ka senči pratuši vadīt ziņas un saņemt tās no tālām zvaigznēm, izmantojot viļņus, kuru strāvoju­mi pārsniedz gaismas ātrumu. Šādu iespēju vācu fiziķi eksperi­mentāli pierādīja 1999. gadā.

Astroneti. Senču Interneti, varbūt pareizāk būtu teikt Astro- neti, bija veidoti no dabas materiāliem, tie izmantoja cilvēku do­mu enerģiju. Veiktas vairākas pārraides, kas liek domāt, ka nule teikto varētu atkārtot.

Vai atceraties senās garamantas par Saules sistēmas un pašas Zemes radīšanu, ko apskatījām šīs grāmatas sākumā. Tās nekādi nevarēja saglabāt cilvēku atmiņā, jo cilvēkus radīja tikai pēc vairākiem miljardiem gadu. Šīs ziņas nevarēja saglabāt arī Zemes iežu kristāliskās struktūras, jo tās radās tikai apmēram pēc kāda miljarda gadu. Ziņas par Saules sistēmas rašanos un attīstību varēja uztvert tikai citu senāku zvaigžņu informatīvās sistēmas, kuru » sajūgumu pagaidām nosaucām par Astronetu. Minētie fakti liek domāt, ka cilvēce pirmslcdus laikmetā pratusi pieslēgties Astro- netam un iegul pašas svarīgākās ziņas par Visumu, tā attīstību un nozīmīgākajām norisēm.

Mēs šajā grāmatā ieskatījāmies dažos senatnes brīnumos. Tie ir godam pelnījuši, lai mūsu zemes garīgās un senās materiālās kultūras pieminekļi tiktu iekļauti Vispasaules nozīmīgāko vērtību sarakstos.

Diemžēl nācies dzirdēt citādi cienījamus cilvēkus sakām: "Jā, mēs zinām, ka ārzemju zinātnieki tā domā, bet mēs viņiem ne­piekrītam." Šādi izteikumi ir nevis zinātnisku salīdzinājumu, bet gan mazvērtības kompleksa apliecinājums. Tā ir savas tautas no­niecināšana un pat pulgošana. Atcerēsimies R.Blaumaņa vārdus:

Mans zelts ir mana tauta,

Mans gods ir viņas gods.

Kas postīdams viņu šausta,

Uz pekli lai rauj to jods!

SIA "GEIZERS O" tālr.: 9451155; 9247457

Ivars Vīks

Vi 390 Trejdeviņi Latvijas brīnumi. — R.: SIA "Geizers O", 2001. — 256 Ipp: il.