HERBERTS VELSS,. angļu rakstnieks
DURVIS SIENĀ
HERBERTS VELSS,. angļu rakstnieks
DURVIS SIENĀ I
Pirms mēnešiem trim kādu vakaru, kad viss mūsu apkārtnē rosināt rosināja uz vaļsirdību, Laionels Volless man pastāstīja šo notikumu par «durvīm sienā». Viņā klausoties, es nemaz nešaubījos, ka viņš attēlo to, ko patiesi piedzīvojis.
Viņš izstāstīja šo notikumu tik vaļsirdīgi un vienkārši, ar tādu valdzinošu pārliecību, ka bija jātic gribot negribot. Taču no rīta savās mājās es pamodos pavisam citā noskaņojumā. Gulēdams gultā un atsaukdams atmiņā Vollesa stāstu, es vairs nebiju pakļauts viņa nesteidzīgās, iejūtīgās balss burvībai,, mani vairs neietekmēja pusdienas divatā, spožā gaismas lokā, ko meta ar tumšu abažūru segtā galda lampa, kad istaba visapkārt mums grima rēgainā krēslā, uz sniegbaltā galdauta maigi vizēja desertam uzliktie augļi, dzirkstīja sudrabs, kausos laistījās dažādu krāsu vīni un radās tāda īpaša atmosfēra — spilgta, omulīga maza pasaule, tāla no ikdienas. Tagad, izrauts no šīs apkārtnes, stāsts man likās gluži neticams.
— Viņš mani apzināti maldinājis! — es izsaucos. — Bet cik lieliski tas viņam izdevās! Lai no kā, bet no viņa es to nekad nebūtu gaidījis.
Vēlāk, sēdēdams uz gultas malas un dzerdams brokasta tēju, es pieķēru sevi, ka pūlos izdibināt, kāpēc šo tik neticamo stāstu es tik satraukti izjutu kā neapšaubāmu īstenību; man ienāca prātā, ka Volless, izvērsdams šos tēlus, ir centies kaut kādā veidā darīt zināmus, atjaunot, atsaukt atmiņā (es nevaru atrast īsto vārdu) tos savus pārdzīvojumus, bez kuriem nebūtu, nemaz iespējams kaut ko tādu stāstīt.
Tagad man vairs nevajag nekādu tamlīdzīgu izskaidrojumu. Visas šaubas ir izzudušas. Tagad es ticu, kā ticēju, klausoties Vollesa stāstā, ka viņš visiem spēkiem pūlējās kaut daļēji atklāt man kādu noslēpumu. Vai viņš visu to redzējis patiešām,, vai viņam tikai tā licies, vai viņš bijis apveltīts ar kādām retām, dārgām spējām, vai atradies iztēles un sapņu varā — par to neņemos spriest. Pat viņa nāves apstākļi nav padarījuši skaidrāku šo jautājumu, kurš tā ari palicis neatrisināts.
Lai spriež lasītājs pats!
Tagad es vairs neatceros, kas izraisīja šā tik noslēgtā cilvēka vaļsirdību — kāda mana nejauša piezīme vai pārmetums. Es laikam viņu apvainoju, ka viņš nav bijis pietiekami aktīvs un nav atbalstījis kādu nopietnu sabiedrisku pasākumu, pievildams manas cerības.
Tad viņam pēkšņi izlauzās satraukti vārdi:
— Manas domas bija aizņemtas ar ko citu… Jāatzīstas, es nebiju tam sagatavojies … Tev jāzina… Redzi, te nav iejaukti ne gari, ne spoki… un tomēr, Redmond, es esmu kā apmāts. Mani kaut kas vajā, aptumšo dzīvi, modina tādas vārdos neizteicamas ilgas un skumjas.
Viņš aprāvās, pakļaudamies tai kautrībai, kāda nereti pārņem mūs, angļus, kad jārunā par kaut ko aizkustinošu, skumju vai skaistu.
— Tu taču arī pabeidzi Sent-Atelstenas koledžu? — viņš pēkšņi ievaicājās ne aiz šā, ne aiz tā, kā man tobrīd šķita.
— Nu, redzi… — un viņš atkal apklusa. Tad, sākumā nedroši, mulsdams ik pie vārda, bet tālāk jau tekoši un nepiespiesti sāka stāstīt par to, kas sastādīja viņa dzīves noslēpumu: tās bija neatvairāmas atmiņas par tādu daili un svētlaimi, kas modināja viņa sirdī neremdināmas alkas un padarīja visus šās zemes pasākumus un labāko aprindu izpriecas par kaut ko apnicīgu, nogurdinošu un tukšu laika šķiešanu.
Tagad, kad man rokā šā noslēpuma atslēga, man šķiet, ka to visu varēja jau lasīt viņa sejā. Man saglabājies viņa foto, kur viņa seja pauž dīvainu atsvešinātību. Nāk prātā, ka sieviete, kura viņu karsti mīlēja, reiz izsacījās par viņu: «Pēkšņi viņš pazaudē jebkuru interesi par apkārtni. Viņš piemirst jūs. Viņš jūs nemana, kaut jūs stāvētu viņam līdzās …»
Tomēr Volless nebūt vienmēr nezaudēja interesi par to, kas notiek visapkārt, un, ja viņš kaut kam pievērsa nedalītu uzmanību, tad guva lielus panākumus. Patiešām, visa viņa karjera bija viena vienīga spožu veiksmju virtene. Viņš jau sen bija aizsteidzies man priekšā, pacēlies man pāri, un tā loma, kāda viņam tika piešķirta sabiedrībā, man bija pilnīgi nesasniedzama.
Viņam vēl nebija četrdesmit gadu, un zinātāji apgalvo, ka viņš, ja nebūtu nomiris, būtu ieņēmis atbildīgu posteni un, iespējams, ietilptu pat jaunā kabineta sastāvā. Skolā viņš bez jebkādām pūlēm pastāvīgi pārspēja mani, un tas notika it kā pats no sevis.
Gandrīz visus skolas gadus mēs pavadījām kopā Rietumken- singtonā, Sent-Atelstenas koledžā. Mēs tanī iestājāmies, būdami vienādi sagatavoti, bet viņš beidza koledžu, būdams jau stipri pārāks par mani, likdams visiem apbrīnot savu spožo erudīciju un lieliskās runas dāvanas, lai gan es pats toreiz guvu gluži labus panākumus. Skolā es pirmo reizi izdzirdēju par šīm «durvīm sienā», par kurām otro reizi dzirdēju mēnesi pirms Vollesa nāves.
Tagad es esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņam šīs «durvis sienā» bija īstas durvis īstā sienā un veda pretī nemirstīgai īstenībai.
Tās ienāca viņa dzīvē ļoti agri, kad viņam bija pieci vai seši gadi.
Atceros, ka viņš, skaļi domadams, nopietnā un nesteidzīga balsī it kā centās skaidri noteikt, kad īsti tas viss ar viņu noticis.
— Es ieraudzīju, — viņš stāstīja, — pēcpusdienas saules spoži apspīdētas meža vīnāja lapas, tumši sarkanas uz baltas sienas. Es tās pamanīju pēkšņi, kaut arī neatceros, kādā mirklī tas notika. Uz tīrās ietves zaļu durvju priekšā gulēja kastaņa lapas. Tās bija dzeltenas, ar zaļām cīpsliņām, nevis brūnas un netīras, — acīm redzot, nule nobirušas no koka. Laikam tas notika oktobrī. Es katru gadu ar patiku vēroju, kā lido lejup kastaņu lapas, es labi zinu, kad tas notiek … Ja nemaldos, man tolaik bija pieci gadi un četri mēneši.
Volless pastāstīja, ka bijis ļoti attīstīts bērns, iemācījies runāt neparasti agri, bijis saprātīgs, «gluži kā pieaudzis cilvēks»r tāpēc baudījis tādu brīvību, kādu vairumam bērnu piešķir labi ja septiņu vai astoņu gadu vecumā. Māte Vollesam nomirusi, kad viņš bijis tikai divus gadus vecs, viņu paņēmusi savā uzraudzībā ne visai modra un ne pārāk stingra mājskolotāja. Tēvs, skarbs, darīšanās iegrimis advokāts, pievērsis maz uzmanības dēlam, kaut gan licis uz viņu lielas cerības. Manuprāt, par spīti apdāvinātībai, dzīve zēnam būs likusies garlaicīga un pelēka.
Un tā kādreiz viņš devies pastaigāties. Volless neatcerējās, kā viņam izdevies izlavīties no mājām un pa kādām Rietumken- singtonas ielām viņš gājis. Tas viss pilnīgi izgaisis no atmiņas. Vienīgi balto sienu un zaļās durvis viņš allaž redzējis savā acu priekšā pavisam skaidri.
Viņš spilgti atcerējās, ka, uzmetis acis durvīm, izjutis dīvainu satraukumu, tieksmi atvērt tās un ieiet iekšā. Reizē ar to viņš nojautis, ka nebūs gudri un varbūt būs pat slikti, ja viņš pakļausies šai tieksmei. Volless apgalvoja, ka, lai cik tas dīvaini, viņš zinājis jau pašā sākumā, ja atmiņa viņu neviļ, ka durvis nav aizslēgtas un viņš var ieiet pa tām, ja vien grib.
Iztēlē es skaidri redzu mazu zēnu, kurš stāv pie durvīm, te grasīdamies vērt tās vaļā, te atraudamies atpakaļ.
Turklāt pavisam neaptveramā kārtā viņam bijis zināms arī tas, ka tēvs būs ļoti dusmīgs, ja viņš ieies pa šīm durvīm.
Volless sīki jo sīki aprakstīja savas šaubas un svārstīšanos. Viņš pagājis durvīm garām, sabāzis rokas kabatās, uzsvilpojis un, rādīdams neatkarīgu seju, nosoļojis gar visu sienu un nogriezies ap stūri. Tur viņš ieraudzījis vairākus nolaistus, netīrus veikaliņus un sevišķi atmiņā iespiedušās ūdensvadu licēja un tapsētāja darbnīcas: nekārtīgi izmētātas, apputējušas māla caurules, svina plāksnes, apaļi krāni, tapešu paraugi un skārda kārbas ar emaljas krāsām.
Viņš stāvējis, izlikdamies, ka vēro šos priekšmetus, bet īstenībā dedzīgi ilgojies tikt atpakaļ pie zaļajām durvīm.
Pēkšņi viņu pārņēmis nevaldāms uztraukums. Baidīdamies, ka atkal nesāk pārdomāt, viņš aizskrējis atpakaļ, pastiepis roku, atvēris zaļās durvis, iegājis iekšā, un tās tūliņ aizvērušās. Viņš mirklī atradies dārzā, un šo dārzu viņš nav spējis aizmirst visu mūžu.
Vollesam bija ļoti grūti attēlot iespaidu, kādu viņš guvis no šā dārza.
— Jau pašā gaisā bija kaut kas uzmundrinošs, tas pauda bezrūpību, mieru, labklājību. Visa apkārtne laistījās tīrās, brīnišķīgās, maigi vizmainās krāsās. Es izbaudīju skaudru prieku, kāds pārņem cilvēku tikai retos mirkļos, kad viņš ir jauns, vesels un laimīgs. Viss bija tik skaists . . .
Volless mirkli padomāja, tad turpināja stāstu.
— Zini, — viņš iesāka nedroši kā cilvēks, kuru apmulsinājis kaut kas gluži neticams, — tur bija divi lieli panteri… Jā, plankumaini panteri. Un vari iedomāties, man nemaz nebija bail. Tur bija garš līčloču celiņš, kam no abām pusēm bija marmors un ziedi, un uz celiņa šie abi samtainie zvēri rotaļājās ar bumbu. Viens ziņkāri pavērās manī, pienāca klāt, mīlīgi paberzēja mīksto, apaļo ausi pret manu pastiepto roķeli un sāka murrāt. Es tev saku, tas bija apburts dārzs. To es zinu . . . Dārza apmēri? O, tas stiepās tālu uz visām pusēm, likās, tam nav gala. Cik atceros, tālumā slējās pakalnu rinda. Dievs zina kur bija pēkšņi pazudusi Rietumkensingtona. Bet man bija tāda sajūta, it kā esmu atgriezies dzimtenē.
Zini, tai pašā mirklī, kad durvis aizcirtās aiz manis, es aizmirsu ietvi, izraibinātu ar nobirušajām kastaņu lapām, ielu ar tās karietēm un orēm, aizmirsu disciplīnu, kas valdonīgi sauca mani uz mājām, aizmirsu visas šaubas un bailes, aizmirsu jebkuru piesardzību, aizmirsu visu ikdienišķo. Vienā mirklī biju nokļuvis citā pasaulē, pārvērties par jautru, bezgala laimīgu bērnu. Tā bija gluži cita, siltas,-liegas, laipnas gaismas apstarota pasaule; gaiss bija rāma, gaiša prieka piesātināts, debesu zilgmē peldēja viegli, saules caurstaroti mākoņi. Līčloču celiņš, kam gar abām pusēm auga krāšņas, neviena neapsargātas puķes, traucās uz priekšu, vilinādams aizvien tālāk, un man blakus soļoja abi lielie panteri. Es bez bailēm uzliku rociņas uz viņu pūkainajām mugurām, glaudīju viņu apaļās ausis, jutīgo vietiņu aiz auss un rotaļājos ar viņiem. Šķita, arī panteri apsveica šo manu atgriešanos dzimtenē. Visu laiku manu sirdi pildīja kvēla izjūta, ka nu beidzot esmu mājās. Un, kad uz celiņa parādījās meitene zaļā tērpā, smaidot nāca man pretī, izsaucās: — Tu arī klāt! — pacēla augšup, noskūpstīja, nolaida zemē un veda aiz rokas tālāk, — tas nemodināja ne mazāko izbrīnu, tikai līksmu apziņu, ka taisni tā visam jābūt, un atmiņas par ko jauku, kas dīvainā kārtā bijis piemirsies. Atceros platus, sarkanus pakāpienus starp bruņinieku piešu garajiem stublājiem; uzkāpuši augšā, mēs ieraudzījām tālu aizstiepjamies aleju, kuru ieslēdza veci jo veci ēnaini koki. Gar aleju starp rūsganajiem, dziļu plaisu izvagotajiem stumbriem bija izvietoti skaisti marmora soli un tēli, bet pa smiltīm tekalēja piejaucēti, mīlīgi, balti baloži.
Mana draudzene veda mani pa šo aleju, lūkodamās lejup uz mani. Atceros viņas maigās, laipnās sejas mīļos vaibstus un smalkās zoda līnijas. Klusā, liegā balsī viņa man kaut ko jautāja un stāstīja, bez šaubām, kaut ko patīkamu, bet, ko īsti, nekad neesmu varējis atcerēties. Pēkšņi pērtiķēns kapucīns, apbrīnojami spodrs, ar sarkanbrūnu spalvu un labsirdīgām brūnām acīm, nolēca no koka un tecēja man blakus, šķielēdams uz mani un viezdams zobus, tad uzlēca man uz pleca. Tā mēs abi turpinājām ceļu, līksmi un apmierināti.
Volless apklusa.
— Tālāk, — es mudināju.
— Atceros vienu otru sīkumu. Mēs pagājām garām sirmgalvim, kas sēdēja, domās iegrimis, lauru ēnā. Pametām birztalu, kur zaros spurdza draisku papagaiļu bari. Gar garu, ēnainu kolonādi nonācām pie plašas, vēsas pils, kur bija daudz krāšņu strūklaku, skaistu mantu — daudz kā tāda, par ko var tikai sapņot. Tur bija arī daudz cilvēku, — dažus atceros skaidri, dažus miglaini, bet visi bija skaisti un laipni. Kaut kādā neaptveramā kārtā es uzreiz sapratu, ka viņi mani mīl un priecājas par manu ierašanos. Viņu kustības, pieskārieni, mīlā starojošie skatieni — viss pildīja man sirdi ar neizskaidrojamu līksmību … Jā . . .
Viņš uz mirkli iegrima domās.
— Es tur sastapu rotaļu biedrus. Man, vientuļam bērnam, tas bija liels prieks. Viņi uzsāka brīnišķīgas rotaļas zālienā, kur atradās ar puķēm apstādīts saules pulkstenis. Un šais rotaļās mēs iemīlējām cits citu.
Lai cik tas dīvaini, bet te manā atmiņā ir liels robs. Es neatceros, kas tās bija par rotaļām. Nekad neesmu varējis atcerēties. Vēlāk, arī jau bērnībā, es stundām ilgi, asaras liedams, lauzīju galvu, pūlēdamies atcerēties, kas mani darīja tik lai- migu. Man gribējās savā istabā atkartot šīs rotaļas, bet tas neizdevās. Vienīgais, ko atceros, — laimes sajūta un divi mīļi biedri, kuri visu laiku rotaļājās ar mani.
Tad ieradās stingra, tumšmataina sieviete ar bālu, nopietnu seju un sapņainām acīm, stingra sieviete ar grāmatu rokās, bālganā purpurkrāsas tērpā, kas krita mīkstām krokām. Viņa pieaicināja mani pie sevis un aizveda uz galeriju virs zāles. Rotaļu biedri ne labprāt šķīrās no manis, viņi pārtrauca rotaļu un stāvēja, nolūkodamies, kā mani aizved. «Nāc atpakaļ pie mums! — viņi sauca. — Nāc atpakaļ drīzāk!»
Es ieskatījos sievietei sejā, bet viņa nelikās neko dzirdam. Viņas lēnīgā seja bija nopietna. Viņa pieveda mani pie sola. Es nostājos līdzās, lai ielūkotos grāmatā, kuru viņa ielika sev klēpī. Lappuses pašķīrās. Viņa norādīja uz tām, un es izbrīnā skatījos: grāmatas pēkšņi atdzīvojušās lappuses rādīja mani pašu. Tas bija stāsts par mani, viss, kas noticis ar mani, sākot no piedzimšanas. Tas mani pārsteidza arī tāpēc, ka lappusēs nebija bildītes, saproti, bet īstenība.
Volless zīmīgi apklusa un tad šaubīdamies pavērās manī.
— Turpini, — sacīju, — es saprotu.
— Tā bija pati īstākā īstenība: cilvēki kustējās, notikumi risinājās. Tur bija mana dārgā, gandrīz jau aizmirstā māte, tēvs, kā vienmēr, taisni izslējies un skarbs, mūsu kalpotāji, bērnistaba, visi pazīstamie priekšmeti. Tad ārdurvis, trokšņainās ielas, pa kurām šurpu turpu traucās karietes. Es skatījos un brīnījos neizpratnē, lūkojos sievietei sejā, apšķīru lappusi pēc lappuses un nevarēju vien atskatīties; beidzot es ieraudzīju sevi tai mirklī, kad mīņājos pie zaļajām durvīm baltajā sienā. Un atkal es izcīnīju lielu cīņu savā dvēselē un izjutu bailes.
— Tālāk! — es saucu un gribēju apšķirt, lappusi, bet stingrā sieviete satvēra manu roku savos vēsajos pirkstos.
— Tālāk! — es neatlaidos, pūlēdamies atbīdīt viņas roku; ar visiem saviem bērna spēkiem es grūdu nost viņas pirkstus. Un, kad viņa piekāpās un lappuse atšķīrās, sieviete klusu kā ēna noliecās pār mani un noskūpstīja man pieri.
Šai lappusē es neredzēju ne burvīgo dārzu, ne panterus, ne meiteni, kas veda mani aiz rokas, ne rotaļu biedrus, kas tik nelabprāt šķīrās no manis. Es ieraudzīju garo, pelēko ielu Rie- tumkensingtonā tai sērīgajā vakara stundā, kad lukturi vēl nav iededzināti. Un es arī tur biju — mazs, nožēlojams radījums; es skaļi raudāju, asaras plūstin plūda, lai arī kā pūlējos tās apturēt. Es raudāju tāpēc, ka nevarēju atgriezties pie mīļajiem rotaļu biedriem, kuri mani bija saukuši: «Nāc atpakaļ pie mums! Nāc atpakaļ drīzāk!» Tā vairs nebija grāmatas lappuse, bet nežēlīgā īstenība. Brīnišķais dārzs, domīgā sieviete, pie kuras ceļiem es biju piekļāvies, skatoties grāmatā, — viss bija pēkšņi pazudis.
Volless atkal apklusa un labu brīdi cieši lūkojās ugunī, kas spoži liesmoja kamīnā.
— Cik mokoša bija šī atgriešanās! — viņš nočukstēja.
— Un tālāk? — es ieteicos, mirkli klusējis.
— Mazs un nožēlojams es atkal atgriezos šai nepievilcīgajā pasaulē! Kad es pilnīgi sapratu, kas ar mani noticis, tad man uzbruka nevaldāms izmisums. Vēl līdz šim atceros, kādu kaunu izjutu, kad raudāju, visiem redzot, atceros arī apkaunojošo došanos uz mājām. Redzu labsirdīgu, vecu džentlmeni ar zelta brillēm, kurš apstājās un teica, iepriekš iebikstījis man ar lietussargu: «Nabaga puišel, tu laikam esi apmaldījies?» Man, Londonas puikam, kuram jau pāri par pieciem gadiem! Turklāt vecais vēl sadomāja piesaukt jaunu, laipnu polismenu, ap mums sastājās vesels ļaužu bars, un mani veda uz mājām. Apjucis un nobijies, skaļi elsodams, es atgriezos no apburtā dārza tēva mājās.
Cik atceros, tāds bija šis dārzs, kuru redzu vēl vienmēr sapņos. Protams, es nespēju izsacīt vārdos šīs it kā nereālās, ierastajai ikdienai tik tālās pasaules mulsinošo burvību, bet .., tas viss tā arī bija. Ja tas bija sapnis, tad, protams, pats neparastākais, sapnis gaišā dienā .. . Jā!
Zināms, mani ņēma stingri priekšā, — nācās atbildēt krustmātei, tēvam, auklei, mājskolotājai. . .
Es mēģināju izstāstīt visu notikušo, bet tēvs pirmo reizi mūžā nopēra mani par meliem. Kad es iedomājos izklāstīt pieredzēto krustmātei, viņa savukārt sodīja mani par ļaunprātīgu tiepšanos. Pēc tam man stingri aizliedza par to runāt un citiem uzklausīt, ja es sāktu stāstīt. Pat manas pasaku grāmatas uz laiku atņēma, jo man esot pārāk stipri attīstīta iztēle. Jā, to viņi izdarīja! Mans tēvs piederēja pie vecās skolas piekritējiem . .. Un viss pārdzīvotais atkal uzpeldēja atmiņā. Es čukstēju par to nakti spilvenam un jutu uz lūpām savu asaru sāļumu.
Ierastajiem, vienaldzīgi noskaitītajiem vakara lūgšanas vārdiem es tagad pastāvīgi pievienoju dedzīgu lūgumu: «Dieviņ, izdari tā, lai es sapnī redzētu savu dārzu! Aizved mani atpakaļ uz manu dārzu! Aizved mani atpakaļ!»
Varbūt es šim stāstam kaut ko pieliku, varbūt kaut ko sagrozīju, — to es pateikt nevaru. Saproti, tas ir mēģinājums sasaistīt vienkopus saraustītas atmiņas un atdzīvināt satraucošu -agrīnās bērnības pārdzīvojumu. Starp to un citām manām pusaudža gadu atmiņām ir atvēries bezdibenis. Pienāca laiks, kad man likās pilnīgi neiespējami pateikt kādam kaut vārdu par šo 'brīnišķīgo, acumirklīgo parādību.
— Vai tu kādreiz mēģināji uzmeklēt šo dārzu? — es ievaicājos.
— Nē, — Volless atbildēja, — neatceros, ka agrīnās bērnības gados es kaut reizi būtu to darījis. Patlaban man tas šķiet dīvaini, taču4ādomā, ka pēc šā bēdīgā notikuma mani stingri uz- Taudzīja, baidīdamies, ka es atkal nenomaldos.
Es sāku meklēt savu dārzu no jauna krietni vēlāk, kad biju jau iepazinies ar tevi. Taču, šķiet, bija arī tāds laika posms — lai arī šobrīd tas liekas neticami —, kad es biju gluži piemirsis •savu dārzu. Droši vien tas bija astoņu vai deviņu gadu vecumā. Vai tu atceries mani Sent-Atelstenas koledžā?
— Nu protams.
— Toreiz nevienam ne prātā nenāca, ka es loloju klusībā slepenu sapni, vai ne?
II
Volless paskatījās uz mani, un viņa seju apstaroja smaids.
— Vai tu kādreiz esi rotaļājies ar mani, meklējot «ziemeļ- :rietumu eju»? Nē, tolaik mēs ar tevi vēl nedraudzējāmies. Tā ir tāda rotaļa, — viņš turpināja, — kura var aizraut dienām ilgi ikvienu ar dzīvu iztēli apveltītu bērnu. Vajag atrast, kā nokļūt skolā no ziemeļrietumu puses, nevis pa labi pazīstamo un parasto ceļu, bet pa kādu jaunu, līdz šim nezināmu. Vajadzēja iziet no mājām desmit minūtes agrāk, nogriezties uz pretējo pusi un pa nepazīstamām ielām nokļūt pie mērķa. Reiz, nomaldījies kādās šķērsieliņās viņpus Kempdenhilam, es jau sāku domāt, ka šodien paspēlēšu un nokavēšu stundu. Devos uz labu laimi pa kādu ieliņu, kura šķita ievedām strupceļā, un pēkšņi atklāju eju starp namiem. «Es tomēr tikšu cauri!» — es nodomāju. Steidzos garām dīvaini pazīstamiem, netīriem veikaliņiem un piepeši ieraudzīju garo, balto sienu un zaļās durvis uz apburto dārzu!
Šis atklājums mani neizsakāmi pārsteidza. Tātad šis dārzs,, šis brīnišķīgais dārzs nav tikai sapnis?
Viņš apklusa.
— Man šķiet, ka mans otrreizējais ar zaļajām durvīm saistītais pārdzīvojums skaidri parāda, kāda starpība starp bērna, neierobežoto vaļu un skolnieka stingri nosprausto dienas kārtību. Toreiz man ne prātā nenāca tūliņ iet iekšā dārzā. Redzi.. . es domāju tikai par to, kā laikā nokļūt skolā, lai neciestu mana priekšzīmīga skolnieka labā slava. Droši vien man radās vēlēšanās kaut pavērt vaļā šīs durvis. Citādi tas nemaz nevarēja būt… Taču es tā baidījos nokavēt stundu, ka viegli uzveicu kārdinājumu. Protams, mani ārkārtīgi ieinteresēja negaidītais atklājums un ejot es visu laiku domāju par to. Tomēr tas mani neapturēja, un es turpināju ceļu. Ieskatījies pulkstenī un ieraudzījis, ka manā rīcībā tikai desmit minūtes, es rikšiem paskrēju garām sienai, nodrāžos lejā pa nogāzi un atrados jau pazīstamā vietā. Skolā es ieskrēju aizelsies un nosvīdis, taču laikā. Atceros, pakāru mēteli un cepuri… Un es varēju paiet garām dārzam, pat neielūkojies iekšā?! Dīvaini, vai ne?
Viņš domīgi pavērās manī.
—* Zināms, tolaik man nebija ne jausmas, ka dārzu nevar atrast katru dienu. Skolniekiem taču ir diezgan aprobežota iztēle. Mani droši vien priecināja doma, ka dārzs ir tuvumā un es zinu ceļu uz to. Taču pirmajā vietā bija skola un tās neatvairāmais aicinājums. Manuprāt, to rīt es biju pilnīgi izsists no> sliedēm, ārkārtīgi neuzmanīgs, jo visu laiku pūlējos atcerēties brīnumainos cilvēkus, kurus drīz vien redzēšu. Lai cik tas savādi, bet es nemaz nešaubījos, ka arī viņi priecāsies, ieraugot mani. Jā, torīt šis dārzs man laikam šķita kā jauks, saulains stūrītis, kur varēs ieskriet starplaikos starp sasprindzinātajām skolas nodarbībām. Taču todien es neaizgāju uz turieni. Otrā dienā laikam bija svētki, un es paliku mājās. Var ari būt, ka par neuzmanību tiku nosodīts ar kādu mājas darbu un man neatlika laika apmest līkumu. Nudien, nezinu. Atceros tikai to, ka brīnišķīgais dārzs tā nodarbināja manas domas, ka nespēju vairs glabāt šo noslēpumu. Es to uzticēju kādam puikam… Nu, kā viņu īsti sauca? Viņš atgādināja sesku. Viņu saukāja par Pleiku…
— Hopkinss, — es pateicu priekša.
— Jā, Hopkinss … Nekāda sevišķa prieka man nebija viņam to stāstīt. Es jutu, ka tā nevajag darīt, bet tomēr izstāstīju. Mums bija kopīgs ceļa gabals ejams, kad gājām mājup* Viņš bija drausmīgs pļāpa, un, ja mēs nebūtu runājuši par dārzu, tad droši vien par kaut ko citu, bet es todien ne par ko citu nespēju domāt. Nu, tā es izpļāpāju visu viņam, un viņš savukārt izpļāpāja manu noslēpumu visiem pārējiem.
Otrā dienā mani lielajā starpbrīdī aplenca kāds pusducis zēnu, vecāku par mani. Viņi ķircināja mani un reizē ļoti kāroja vēl kaut ko dzirdēt par burvīgo dārzu. Viņu vidū bija tas šķeista Fosets, — atceries? Un Karnebijs, un Morlijs Rei- noldss. Vai tu gadījumā arī nebiji viņu barā? Nē, nē, es atcerētos, ja tu būtu tur bijis …
Savāds radījums ir tāds bērns! Es jutu, ka rīkojos nepareizi, derdzos pats sev, un reizē man glaimoja šo lielo zēnu uzmanība. Atceros, man bija sevišķi patīkami, kad mani uzteica Krošovs. Vai atceries komponista Krošova vecāko dēlu? Viņš sacīja, ka vēl nekad neesot dzirdējis tik interesantus melus. Un tai pašā laikā es izjutu mokošu kaunu, stāstot par to, ko uzskatīju par savu svētu noslēpumu. Tas nelietis Fosets vēl atļāvās izteikt bezkaunīgu piezīmi par meiteni zaļajā tērpā.
Volless neviļus sāka runāt klusāk, atcerēdamies smago pārdzīvojumu.
— Es izlikos neko nedzirdam, — viņš turpināja. — Te Karnebijs nosauca mani par melkuli un visādi nolamāja, kad es apgalvoju, ka tā ir patiesība. Es teicu, ka zinu, kur atrodas zaļās durvis un varu visus aizvest uz turieni — jāiet minūtes -desmit, ne vairāk. Tad Karnebijs, attēlodams aizvainotu tikumību, paziņoja, ka man jāpierāda savu vārdu patiesība, citādi man klāsies plāni. Saki — vai tev Karnebijs nekad nav mēģinājis izlauzt rokas? Ja mēģinājis, tad tu sapratīsi, kas notika ar mani. Es apzvērēju, ka esmu stāstījis svētu patiesību.
Tolaik skolā nebija neviena, kas spētu pasargāt mani no Kar- nebija. Tiesa, Krošovs kaut ko sacīja, mani aizstāvēdams, taču Karnebijs bija stāvokļa noteicējs. Es nobijos, uztraucos, ausis man svila. Es izturējos kā pēdīgais muļķis, negāju meklēt dārzu viens pats, bet vedu līdzi visu baru. Es gāju pa priekšu ar degošām ausīm, iekaisušām acīm, smagu sirdi, vai nemaņā aiz kauna, bet aiz manis soļoja seši zēni, iedegušies ziņkārē, mētādamies ar zobgalībām un draudēdami man… Mēs neatradām ne balto sienu, ne zaļās durvis .. .
— Tu gribi sacīt? . . .
— Es gribu sacīt, ka man neizdevās neko atrast. Es tā gribēju, bet… Arī vēlāk, kad gāju meklēt viens pats, es neko 'neatradu. Tolaik man tas neizdevās. Tagad man šķiet, ka visus skolas gadus esmu meklejis zaļas durvis baltaja siena, bet ne1 - vienu pašu reizi neesmu tas atradis.
— Un kā pēc tam izturējās pret tevi biedri?
— Zvēriski! … Karnebijs nežēlīgi izrēķinājās ar mani par tādiem acīm redzamiem meliem.
Atceros, kā ielavījos mājās un klusiņām uzzagos augšā, lai mājinieki neredzētu manas saraudātās acis. Es aizmigu asarās» Es neraudāju pārestības dēļ, es raudāju par pazaudēto dārzu, kur biju sapņojis pavadīt tik jaukus vakarus. Raudāju par mīlīgajām, laipnajām sievietēm, par biedriem, kuri mani gaidīja, par aizrautīgo, aizmirsto rotaļu, kuru cerēju no jauna iemācīties …
Es biju pārliecināts, ka tad, ja nebūtu visu izstāstījis … Man pienāca grūti laiki, — naktīs es raudāju, dienu manas domas klejoja tālu. Veselus divus ceturkšņus es nevērīgi izturējos pret saviem pienākumiem un saņēmu sliktas atzīmes. Atceries? Protams, tev noteikti tas jāatceras. Tu man aizsteidzies priekšā matemātikā, un tas piespieda mani sēsties pie grāmatām un iedzīt pārējos.
III
Brītiņu mans draugs klusēdams lūkojās kamīna sarkanajās liesmās un tad atsāka:
— Kad man bija jau septiņpadsmit gadu, es atkal ieraudzīju zaļās durvis. Tās pēkšņi parādījās manā priekšā trešo reizi, kad, nolēmis iestāties Oksfordas universitātē, braucu uz Padingtonu nolikt konkursa pārbaudījumus. Tas bija aši paslīdošs mirklis.
Sēdēdams kebā, es smēķēju papirosu un, bez šaubām, uzskatīju sevi par nevainojamu džentlmeni. Un piepeši parādījās siena, durvis un atmiņā atausa dārgie, neaizmirstamie bērnības iespaidi.
Mēs dārdot pabraucām garām. Es biju pārāk pārsteigts, lai uzreiz apturētu ekipāžu. Mēs bijām nobraukuši jau krietnu gabalu un nogriezāmies gar stūri. Tad iestājās dīvains gribas sašķelšanās brīdis. Es pieklaudzināju pie keba sienas un izvilku pulksteni.
— Jā, ser? — braucējs laipni jautāja.
— Ei, paklausieties! — es iesaucos. — Nē, nekas! Es maldījos! Man jāsteidzas! Brauciet!
Un mēs traucāmies tālāk.
Konkursu es izturēju. To pašu vakaru es sēdēju savā mazajā kabinetā pie kamīna, un man vēl ausīs skanēja tēva uzslava — dārga uzslava un viņa gudrie padomi. Es smēķēju iemīļoto pīpi, lai izskatītos cienīgāks, un domāju par zaļajām durvīm baltajā sienā.
«Ja es būtu apturējis ekipāžu,» es prātoju, «tad nebūtu nolicis eksāmenu, nebūtu uzņemts Oksfordā un droši vien būtu sabojājis savu nākamo karjeru.» Es jau sāku labāk izprast dzīvi. Šis gadījums gan lika man padomāt, bet es tomēr nešaubījos, ka gaidāmā spožā karjera ir šāda upura vērta.
Dārgie draugi un žilbinošas gaismas caurstrāvotais dārzs joprojām šķita valdzinoši un skaisti, bet dīvaini tāli. Tagad es dzīros iekarot visu pasauli un manā priekšā pavērās citas durvis — durvis uz manu karjeru.
Volless atkal pievērsās kamīnam un sāka cieši lūkoties ugunī; uz īsu mirkli sārtā atblāzma apspīdēja viņa seju, un es izlasīju viņa acīs savādu stūrgalvīgas apņēmības izteiksmi, bet tā tūliņ nozuda.
— Jā, — viņš noteica nopūzdamies. — Es pilnīgi nodevos savai karjerai. Es strādāju daudz un neatlaidīgi, bet iztēlē pastāvīgi vēroju apburto dārzu. Kopš tā laika man gadījies četras reizes uz mirkli ieraudzīt zaļās durvis. Jā, četras reizes. Bet tanīs gados pasaule man likās tik spilgta, interesanta un nozīmīga, man pavērās tik daudz iespēju, ka atmiņas par dārzu bija pagaisušas manā dvēselē, tās bija atkāpušās kaut kur tālu, pazaudējušas varu pār mani un valdzinājumu.
Kam ienāks prātā glāstīt panterus ceļā uz banketu, kur gaida sastapšanās ar glītām sievietēm un slavenībām!
Kad pārcēlos no Oksfordas uz Londonu, tad biju jauneklis, uz kuru lika lielas cerības, un kurš šo to bija jau paspējis veikt. Šo to. .. Tomēr arī vilšanās negāja man secen. Divas reizes iemīlējos, bet par to tagad nerunāsim. Pastāstīšu tikai, ka reiz, steigdamies pie tās, kura, kā man bija zināms, šaubījās, vai iedrīkstēšos pie viņas ierasties, es nejauši, gribēdams saīsināt ceļu, iegriezos nomaļā šķērsielā Erlskortas tuvumā un pēkšņi uzdūros uz balto sienu un zaļajām durvīm.
65
«Cik dīvaini,» es sev sacīju, «manuprāt, dārzs atradās Kemp- denhilā. Šo apburto vietu tikpat grūti atrast kā saskaitīt Ston- hendžas akmeņus.»1
1 Druīdu kulta celtne, sastāvoša no koncentriskiem akmens apļiem, kurus apņem valnis un grāvis.
5 — 1993
Un es pagāju garam, jo neatlaidīgi tiecos uz savu mērķi. Todien durvis mani nevilināja.
Tiesa, uz mirkli radās vēlēšanās atvērt durvis, — vajadzēja tikai paspert trīs soļus sānis. Sirds dziļumos biju pārliecināts, ka durvis būtu atvērušās, bet tad iedomājos, ka aizkavēšos, ieradīšos par vēlu uz satikšanos, un mana pašmīla dabūs ciest. Vēlāk es nožēloju savu steigu, — varēju taču ielūkoties pa durvīm un pamāt ar roku saviem panteriem. Taču tolaik es jau biju apguvis dzīves gudrību un nedzinos pakaļ nenotveramām parādībām. Jā, bet tomēr es izjutu sarūgtinājumu . ..
Tad sekoja neatlaidīga darba gadi, un durvis man nebija vairs prātā. Tikai nesen es atcerējos tās, un mani pārņēma dīvaina sajūta: likās, visu pasauli aizsedzis miglas auts. Es domāju par to, ka nekad vairs neredzēšu šīs durvis, un mani māca sūra nožēla. Iespējams, ka biju mazliet pārstrādājies, bet varbūt vecums lika sevi manīt, — man taču drīz būs četrdesmit gadu. Nudien, nezinu, kas ar mani notiek, bet kopš kāda laika esmu zaudējis dzīves prieku, kas man palīdz uzveikt visus šķēršļus. Un tas tieši tagad, kad briest svarīgi politiski notikumi un jāsāk enerģiski rīkoties. Dīvaini, vai ne? Man sāka apnikt dzīve, un visi man piešķirtie šās zemes prieki liekas niecīgi. Jau labu laiku mani moka neizsakāma vēlēšanās ieraudzīt dārzu. Jā . .. trīs reizes es to redzēju.
— Kā, dārzu?
— Nē, durvis. Un neiegāju iekšā.
Volless pārliecās pāri galdam uz manu pusi, un viņa balsī skanēja bezgalīgas skumjas.
— Trīs reizes man tika dota tāda iespēja. Veselas trīs reizes. Es nozvērējos, ka, līdzko atkal ieraudzīšu šīs durvis, iešu iekšā. Aiziešu no šīs neciešamās dvingas un putekļiem, no ārišķības, no bezjēdzīgās burzmas un jūkļa. Aiziešu un vairs ne- atgriezīšos. Šoreiz palikšu tur uz visiem laikiem. Tā es zvērēju, bet, kad durvis parādījās manā priekšā, es neiegāju pa tām.
Trīs reizes vienā gadā es gāju tām garām un neiegāju iekšā. Trīs reizes šai pēdējā gadā.
Pirmo reizi tas atgadījās tovakar, kad parlamentā krasi sadalījās balsis, apspriežot likumu par nomas zemju izpirkšanu, un valdība noturējās pie varas tikai ar triju balsu vairākumu. Atceries? Neviens no mūsējiem un laikam arī opozīcijas vairākums negaidīja, ka jautājums izšķirsies tovakar. Balsis sašķēlās kā olas čaumala.
Tovakar mēs ar Hočkinsu ēdām pusdienas pie viņa brālēna Brentfordā. Mēs abi bijām bez dāmām. Mūs izsauca pa tālruni, mēs tūliņ aizjoņojām viņa brāļa mašīnā un tikko paspējām ierasties laikā. Ceļā mēs pabraucām garām manām durvīm sienā — tās izskatījās pavisam palsas mēness gaismā. Mašīnas ugunis meta uz tām spilgtus, dzeltenus atspīdumus — tās noteikti bija meklētās!
— Ak dievs! — es iesaucos.
— Kas ir? — Hočkinss prasīja.
— Nekas! — es atbildēju.
īstais mirklis bija atkal palaists garām.
—1 Es nesu šovakar lielu upuri, — es sacīju mūsu partijas organizatoram, ieejot parlamentā.
— Tā arī vajag! — viņš, garām steidzoties, noteica.
Vai es varēju rīkoties citādi?
Otrreiz tas notika, kad es steidzos pie mirstošā tēva, lai pateiktu šim skarbajām sirmgalvim pēdējās ardievas. Tas atkal bija ārkārtīgi sasprindzināts mirklis.
Trešo reizi bija pavisam citādi. Tas notika pirms nedēļas. To atceroties, mani moca sāpīgi sirdsapziņas pārmetumi. Es biju kopā ar Harkeru un Ralfsu. Saproti, tagad tas nav vairs noslēpums, ka man bija saruna ar Harkeru. Mēs ēdām pusdienas pie Frobišera, un mūsu saruna bija intīma. Toreiz vēl nebija skaidrs, vai es tikšu par jaunā kabineta locekli. Jā, jā. Tagad šis jautājums ir izlemts. Par to vēl nevajag runāt, bet no tevis man nav ko slēpt. .. Pateicos, pateicos. Bet ļauj man izstāstīt līdz galam.
Tovakar tā vēl bija varbūtība. Mans stāvoklis bija diezgan neērts. Bija nepieciešams kaut ko uzzināt no Harkera, bet traucēja Ralfsa klātbūtne. Es visiem spēkiem pūlējos nepiespiesti tērzēt. Neko citu nevarēja darīt. Ralfsa turpmākā izturēšanās rādīja, ka esmu pareizi rīkojies, piesargādamies no viņa … Es zināju, ka Ralfss atvadīsies no mums Kensingtonhaistrītā, un tad es pārsteigšu Harkeru ar negaidītu vaļsirdību. Dažreiz arī tādi triki labi noder . .. Un pēkšņi manā redzes lokā no jauna parādījās baltā siena un zaļās durvis. Runādami mēs gājām tai garām. Mēs soļojām lēni. Kā šobrīd redzu uz baltās sienas Harkera krasi iezīmēto ēnu — uz pieres uzvilkto cilindru, knābim līdzīgo degunu un šalles mīkstās krokas; viņa ēnai sekoja mūsējās.
Es atrados collas divdesmit no durvīm. «Kas notiks, ja es atvadīšos no viņiem un ieiešu pa šīm durvīm?» es sev jautāju.
Taču es degu nepacietībā izrunāties ar Harkeru. Mani bija apsēdis vesels neatrisinātu problēmu spiets, tāpēc es neatbildēju uz savu jautājumu. «Viņi iedomāsies, ka esmu zaudējis prātu,» es domāju. «Pieņemsim, ka es tagad pazūdu. «Redzama politiska darbinieka noslēpumainā nozušana …» — tā rakstīs avīzes.» Šis apsvērums ietekmēja manu lēmumu šai kritiskajā brīdī. Mana apziņa atradās sabiedrības pieņemto uzvedības noteikumu valgos. Volless, skumji smaidī- . dams, pievērsās man.
— Un tā nu es sēžu šeit, — viņš lēni sacīja. — Esmu palaidis garām arī šo iespēju.
Trīs reizes šai gadā man bija izdevība atvērt šīs durvis, kuras ved uz miera, svētlaimes, neiedomājama skaistuma un mīlas pasauli, kuru nepazīst neviens šās zemes iemītnieks. Un es to esmu atstūmis, Redmond, un tā man ir zudusi…
— Kā tu to zini?
— Noteikti zinu. Kas man tagad atliek? Iet uz priekšu pa nosprausto ceļu, censties sasniegt savu mērķi, par kuru domājot es nespēru vajadzīgo soli vēlamajā mirklī. Tu saki, es esmu guvis panākumus? Kas ir šie panākumi, ko visi tā apskauž? Nožēlojama, tukša čaula! Jā, tādus es esmu guvis.
Viņš pārspieda valriekstu, ko turēja prāvajā plaukstā, un pastiepa uz manu pusi:
— Tādi ir mani panākumi! Jāatzīstas, Redmond, ka mani moka domas par šo zaudējumu. Pēdējos divus mēnešus — jā, gandrīz desmit nedēļas — es tikpat kā nemaz nestrādāju, tikai piespiezdamies izpildu pašus neatliekamākos pienākumus. Mani māc dziļas, neremdināmas skumjas. Naktīs, kad nav tā jābīstas ar kādu nejauši sastapties, es klejoju apkārt. Gribētos
zināt. .. Jār interesanti, ko gan cilvēki domātu, ja zinātu, ka nākamais ministrs, paša atbildīgākā departamenta pārstāvis, klejo viens pa tumšām ielām un teju pat skaļi apraud sazin kādas neatrodamas durvis, sazin kādu pazudušu dārzu …
IV
Es atkal redzu Vollesa nobālušo seju, viņa acis, kuras mirdz neparasti drūmi. Šovakar es redzu viņu pavisam skaidri. Es sēžu uz dīvāna, atcerēdamies viņa vārdus, balss noskaņu, un man blakus atrodas Vestminsteras avīzes vakara izlaidums ar paziņojumu par viņa nāvi. Šodien klubā pie brokastīm visi runāja tikai par to, cik negaidīti viņš beidzis savu dzīvi.
Viņu atrada vakar agri no rīta dziļā bedrē Rietumkensingto- nas stacijas tuvumā. Tur bija izraktas divas tranšejas sakarā ar dzelzceļa līnijas paplašināšanu dienvidu virzienā. Lai gājējus nodrošinātu pret nelaimes gadījumiem, ap tranšejām bija uzcelts uz ātru roku sasists dēļu žogs, kurā bija nelielas durtiņas, lai pa tām tiktu iekšā strādnieki. Aiz kāda desmitnieka neuzmanības durvis bija palikušas neaizslēgtas, un pa tām bija iegājis Volless.
Es maldos minējumos kā miglā.
Acīm redzot, Volless tovakar nostaigājis visu ceļu no parlamenta kājām. Pēdējās sesijas laikā viņš bieži vien devās kājām uz māju. Es spilgti redzu iztēlē viņa tumšo augumu: dziļā naktī viņš klīst pa tukšām ielām, vienas domas pārņemts, iegrimis sevī.
Varbūt stacijas lukturu blāvajā gaismā raupjais dēļu žogs viņam šķita meklētā baltā siena? Varbūt liktenīgās durvis pamodināja dārgās atmiņas?
Un vai vispār kādreiz ir bijusi šāda balta siena ar zaļām durvīm? Nudien, nezinu.
Es atstāstīju šo notikumu tā, kā dzirdēju no Vollesa. Dažreiz man šķiet, ka Volless kritis par upuri savdabīgam pašapmānam, kas ievilinājis viņu pa šīm durvīm, kuras, kā par nelaimi, palikušas neaizslēgtas. Taču es nebūt neesmu pārliecināts, ka tā tas noteikti ir. Varbūt jūs uzskatīsiet mani par māņticīgu vai pat aprobežotu, bet man tā vien gribas ticēt, ka Vollesam piemita kādas pārdabiskas spējas, ka viņu bija pārņēmušas — kā lai to pasaka? — neapzinātas jūtas vai dziņas, kuras iedvesa viņam šo ilūziju par sienu un durvīm kā par kādu
noslēpumainu, neaptveramu ieeju citā bezgala skaistā pasaulē. Jūs sacīsiet, ka gala iznākumā viņš tapa piekrāpts? Bet vai tā tas ir? Mēs stāvam pie mūžsena noslēpuma sliekšņa, un šis noslēpums ir pieejams tikai nedaudziem, viņam radniecīgiem gaišreģiem, cildena sapņa lolotājiem. Mums viss mūsu apkārtnē liekas ikdienišķs un parasts, mēs redzam tikai žogu un aiz tā tranšeju. Mums, ikdienišķiem ļaudīm, mūsu ikdienas apziņas gaismā šķiet, ka Volless neapdomīgi spēris soli briesmu pilnā tumsā pretī savai bojā ejai.
Bet vai kāds zina, kas viņam tur atklājās?