GunārsCīrulis AnatolsImermanis

Dzīvoklis bez numura



Dzīvoklis bez numura

<p>Dzīvoklis bez numura</p>

,


1

<p>1</p>

Gestapo Rīgas nodaļas priekšnieks Lange sēdēja pie galda un koncentrēti raudzījās vienā punktā. Tikai pēc laba brīža viņa skatiens atkal pievērsās oberšturmfīre- ram Haraldam Raup-Dīmensam, kas bija ērti atlaidies sēdeklī. «Kas par manierēm!» dusmojās Lange, jo ober- šturmfīrera vaļīgā poza neizrādīja ne mazākās cienības pret priekšnieku. Bet asā piezīme palika neizteikta. Ar šo Rūras miljonāra dēlu pat Langem negribējās ķildoties.

—    Nu, ko jūs domājat par šo lietu?

Oberšturmfīrers sakustējās:

—     Nododiet to manās rokās, un es triju mēnešu laikā likvidēšu spiestuvi.

—    Vai jums ir kāds pieturas punkts?

—    Nē, tikai nojauta. Taču nojautas mani reti pie­viļ. Aiz spiestuves, manuprāt, stāv «Žanis». Notvert Žani nozīmē iznīcināt šo boļševistiskās propagandas perēkli.

—    Tātad drīz viņš jau būs mūsu rokās? . . .

—    Nē, es domāju, ka nedrīkstam pārsteigties. Gal­venais ir spiestuve. Žanis nekur neizbēgs. Vienam no mūsu labākajiem aģentiem jau izdevies nodibināt kon­taktu. Šovakar viņi satiksies pirmo reizi. Sākot ar šo brīdi, Žanis atradīsies mūsu pastāvīgā uzraudzībā.

Cilvēks, par kuru gestapo tā interesējās, pašreiz no­pirka «Tēvijas» 1942. gada 23. oktobra numuru. īsajā ceļa gabalā līdz nākošajam stūrim pagadījās vismaz pieci seši vīrieši tādos pašos mēteļos. Arī izskata ziņā viņš maz atšķīrās no gājējiem, kas šai stundā pildīja ielu. Vidēja auguma, gaišmatis, plecīgs, bet ne pārāk drukns, rūpīgi sasukātiem matiem un gludi skūtu seju Jānis Daugavietis likās caurmēra pilsoņa iemiesojums. Uzlūkojot šo cilvēku, šķita viegli noteikt viņa paražas — tramvajā tas droši vien piedāvāja sievietēm vietu, iera­dās darbā un gāja projām tieši laikā, vilcienā lasīja avīzi un pēc tam žāvājās . . .

Ierāvis galvu paceltajā apkaklē, Daugavietis iejaucās gājēju straumē — neuzkrītošs, neviena neievērots. Pats turpretī ievēroja visu: katrs sīkums varēja kļūt liktenīgs viņa gaitām. Gestapo neredzamais zirnekļa tīkls ietina ielas, namus, cilvēkus. Izlīst caur smalkā tīkla acīm, palikt nepamanītam, lūk, pastāvīgais uzdevums. Katrs solis saistīts ar briesmām. Bet, tāpat kā karavīrs, kas, ilgāku laiku atrodoties priekšējās līnijās, pierod pie nā­ves tuvuma, Jānis bija apradis ar šīm briesmām. Tikai sapņos viņu vēl vajāja bailes no iekrišanas. Nomodā viņš tās vairs neizjūta. Līdzīgi galdniekam pie ēvelsola, grāmatvedim pie kantora pults, zemniekam pie arkla, Daugavietis veica savu ikdienas darbu, kas viņam ne­maz vairs nelikās ārkārtējs. Starpība tikai tā, ka viņa darbs grūtāks par jebkuru citu. Jāņa raksturīgākā īpa­šība bija neatslābstoša modrība. Veselus sešus gadus viņš darbojies pagrīdē, ne reizi nekrītot Ulmaņa polit- pārvaldes rokās, — lūk, viens no iemesliem, kāpēc par­tija atstāja Daugavieti okupētajā Rīgā.

Aiz muguras atskanēja nevienmērīgu soļu troksnis. Ļaudis uz ietves palēnināja gaitu. Daži novērsās, citi apstājās un nogaidīja kolonas tuvošanos. Tur droši vien šucmaņi atkal dzen nelaimīgos ebrejus, karagūstekņus vai apcietinātos. Sirds sažņaudzās, taču kavēties nedrīk­stēja. Tūlīt kāds mēģinās iedot tiem maizi, aprunāties, iejauksies esesieši, izcelsies tracis. Lai izvairītos no tā, Daugavietis iegriezās tuvākā nama vārtos.

Tikko ienācis četrstūrainajā pagalmā, Jānis pazina šo ēku. Viņš bija viens no tiem, kas to cēluši. Nevilšus Daugavietis paskatījās uz savām spēcīgajām rokām, nā­sīs iesitās kaļķu javas kodīgā smaka, zem kājām juta sašūpojamies līganās sastatņu laipas, pa kurām viņa kailā, brūni nosvilinātā, sūrstošā mugura uznesusi tūkstošiem un tūkstošiem ķieģeļu. Tur, kur mājas fasādi tagad greznoja mazs balkons, viņš kādreiz mūra cau­rumā bija slēpis nelegālus uzsaukumus. Pulksten septi­ņos vecais meistars, braucīdams sirmās ūsas, mēdza svinīgi pasludināt «feierabendu». Mūrnieki noņēma sa­vas aptašķītās papīra micītes un, pārspriezdami kara darbību Polijā un Latvijas ārlietu ministra Muntera braucienu uz Vāciju, devās mājās. Arī Jānis steidzās uz Mazo Kalna ielu, kur viņš kādā vecticībnieku ģimenē īrēja gultas vietu. Pārģērbies un samērcējis galvu auk­stā ūdenī, viņš, nevērodams stindzinošo nogurumu, gāja uz «javkām», iznēsāja skrejlapas, aģitēja. Vēlā naktī, pārnācis mājās, Daugavietis nedomāja par atpūtu, bet, nolicis priekšā glāzi ļoti stipras, kafijai līdzīgas tējas, sāka mācīties — mācījās, līdz burti pārvērtās nesalasā­mos hieroglifos. Vienīgi svētdienās viņš sev atļāva nekā nedarīt. Viņam patika vienam pašam klaiņot pa Mas­kavas priekšpilsētas smilšainajām ieliņām, kur kazas plūca putekļaino zāli, iejaukties šķietami bezbēdīgajā pūlī, kas čaloja mirdzošajos bulvāros, iesēsties uz labu laimi kādā tramvajā un aizbraukt līdz fabriku nomalei, kur dūmi klāja debesis saviem izplūdušajiem, dzeltenīgi pelēkajiem rakstiem. Viņš mēdza ieskatīties katrā pa­galmā, neatstājot neizpētītu nevienu šķērsieliņu, un drīz vien viņš — iebraucējs no Liepājas — pazina pilsētu labāk nekā vairums rīdzinieku. Pēc pusgada partija at­kal aizsūtīja Daugavieti uz provinci, kur viņš bija pie­dzimis un uzaudzis.

Tas viss tagad Jānim lieti noderēja: mūrnieka amata prasme — lai izbūvētu slēptuvi pagrīdes tipogrāfijai, Rīgas pazīšana — lai vajadzības gadījumā sajauktu pē­das, līkumojot pa šķērsielām un izmantojot caurstaigā­jamus pagalmus, īsais Rīgā pavadītais laiks — lai varētu dzīvot šeit, neviena nepazīts.

— Ei, Daugavieti! Vai atkal Rīgā? — pēkšņi aiz se­vis Jānis izdzirdēja saucienu.

Tikai labs novērotājs pamanītu, ka Jānis saduga un paātrināja soli, it kā taisīdamies bēgt, bet tad savaldī­jās un pat nepagrieza galvu. Atspulgojums skatlogā tāpat ļāva saredzēt saucēju. Daugavietis tūdaļ pazina

veco meistaru, ko viņi būvdarbos dēvēja par «Feier- abendu». Lieliem soļiem tas centās viņu panākt.

—     Kur nu tik lepns kļuvis? Ar veciem draugiem vairs negribi aprunāties?

Daugavietis mierīgi apgriezās. Ar vēsu skatienu no­mērījis Feierabendu no galvas līdz kājām, viņš pieklā­jīgi pacēla platmali un noprasīja:

—    Ko jūs vēlaties, kungs?

Vecais apjuka. Nez kādēļ viņam bija licies, ka sa­stapis to pašu simpātisko puisi, kas kādreiz strādāja pie viņa par mūrnieka palīgu. Tam taču arī bija gaiši mati, — bet vai maz tādu skraida pa pasauli? īstenībā meistars nevarēja lāgā atcerēties, kāds tas Daugavietis izskatījās.

—     Būšu sajaucis. Neņemiet ļaunā!

—    Nekas, tas jau katram var gadīties, — vienaldzīgi atteica Jānis un, atkal pacēlis platmali, turpināja ceļu.

Vecā meistara svārstīšanās lieku reizi pierādīja Dau­gavietim, ka viņa āriene reti kādam iespiežas atmiņā. Šis apstāklis jau daudzkārt bija glābis viņu no apcie­tināšanas, palīdzējis iziet sveikā no kļūmīgām situāci­jām. Nejaušs paziņa nākošajā dienā vairs neatcerējās Jāņa izskatu un, politpārvaldē pratināts, tikai mācēja pastāstīt, ka tas bijis «savs cilvēks» vai «lāga puisis».

Un tomēr piere bija norasojusi. Meklējot mutautiņu, Jānis iebāza roku bikšu kabatā. Tur kaut kas ieskanē­jās — kādreizējā dzīvokļa slēdzene, kuru viņš arvien vēl nēsāja līdzi. Interesanti, kas tur tagad apmeties.

Toreiz, pēc telefona sarunas ar rajona komitejas sekretāru Avotu, Daugavietis vēl nezināja, ka uz visiem laikiem atstāj savu istabu. Uz visiem laikiem? Nē, viņš vēl kādreiz atgriezīsies. Šī slēdzene bija vienīgais, kas saistīja ar veco pirmskara dzīvi. Visas pārējās saites pārtrūkušas, varmācīgi sarautas. Tūkstošiem kilometru garajā frontē dun lielgabali, liesmās grūst ciemi, pilsētu laukumos rēgojas karātavas, un viņš — Jānis Daugavie­tis — staigā pa okupēto Rīgu ar savu naidu un savām cerībām.

Cik gan Rīga būtu skaista ar rudenīgu dārzu raiba­jām krāsām, ar zeltainajām dūmakām, kas lidinājās virs Daugavas spoguļa, ar vēso, dzidro sauli, kas izcēla namu daiļās līnijas! Cik gan skaista būtu pilsēta, ja to nesmacētu nāves elpa! Ja uz katra soļa neredzētu sve­šos formas tērpus ar ienīstajiem kāšu krustiem un miroņgalvām, ja nedzirdētu fašistu nagloto zābaku klau­dzēšanu un viņu derdzīgo maršu skaņas! Taču tagad — pietika uztvert garāmgājēju skatienus, lai zinātu, ka Rīgu piemeklējis brūnais mēris.

Daudziem cilvēkiem bija pelēcīgas, it kā saburzītas sejas, kas liecināja par negulētu nakti. Jānis to labi sa­prata. Viņam pašam gandrīz katru nakti rādījās viens un tas pats sapnis: viņš slēpjas no ienaidniekiem, bē­guļo, mūk, rāpjas pa jumtiem, krīt. Pēc kritiena ik reizes seko pēkšņa pamošanās, un tad ir tik labi apzināties, ka esi vēl dzīvs, ka blakus istabā mierīgi tikšķ pulkste­nis, ka dzīvoklī bez numura turpinās darbs.

Pie maizes veikala stiepās gara rinda. Pēcpusdienas saulē virs durvīm zeltojās metala kliņģeris, bet tā bija rudens saule un nespēja sasildīt cilvēkus, kuri te jau vairākas stundas mīņājās uz vietas. Vairums stāvētāju bija sievietes. Dažas apmainījās piezīmēm, kurās izska­nēja dienišķas rūpes par dzīvi, citas, atbalstījušas mu­guru pret drēgno mūri, adīja zeķes vai cimdus. Kāda meitene ar ģimnāzistes cepuri galvā cītīgi pētīja skolas grāmatu.

Lai tiktu garām, Daugavietim nācās nokāpt no iet­ves. Bet ielas vidu pēkšņi aizsprostoja vairākas mašīnas un pie veikala strauji nobremzēja. No tām izlēca šuc- maņi un, pirms kāds paguva aizmukt, aplenca rindu. Daugavieti kopā ar pārējiem ieslēdza automātu loks.

—    Veicīgāk! Iekāpt mašīnās! — vāciski nokoman­dēja leitnants.

Atskanēja sieviešu vaimanas, kurnoši saucieni.

—    Ko jūs no mums gribat? Mēs nekā neesam darī­jušas!

—    Atkal paliksim bez maizes!

—    Nelieši! . . . Nekur vairs nav glābiņa.

Vecīte ar degungalā noslīdējušām acenēm mēģināja izspraukties starp diviem policistiem. Viens no tiem viņu rupji atgrūda. Vecā sieviete pakrita, aceņu stikli ar vieglu šķindoņu saplīsa uz akmeņiem. Leitnants samulsa, jo, acīm redzot, pirmo reizi vadīja tādu akciju. Viņš izrāva pistoli.

—     Mieru! — tas kliedza. —- Uztraukums te nevietā. Nekur tālu mēs jūs nevedīsim. Izkrausiet vagonus un varēsiet iet mājās!

—    Man pēc pusstundas jābaro bērns, — ar asarām acīs lūdzās kāda jauna sieviete. — Divus mēnešus vecs . . . Virsnieka kungs, atlaidiet mani uz mājām!

Pats gan būdams latvietis, šucmaņu komandieris iz­likās nesaprotam savu mātes valodu un kliedza vāciski:

—     Muti turēt! Vai runājiet cilvēciskā valodā! Bērns jābaro . . . vai nezināt, ka kara laikā visiem bez vecuma izšķirības pārtikas devas samazinātas, — un, apmieri­nāts par savu asprātību, viņš turpināja dzīt ļaudis ma­šīnās. Beidzot tās bija pilnas. Varēja doties ceļā.

—    Necilvēki! Tādiem nav vietas virs zemes, — ar sašutumu teica vecīte, dusmīgi raugoties caur tukšajiem aceņu ietvariem. Viņas deguns vēl asiņoja, un tumšas lāses ritēja pār drebošo zodu.

Vecītei atsaucās cits:

—    Nošaut, vairāk nekā! Ar vaimanām nevienam ne­būs līdzēts.

Daži atzinīgi piebalsoja. Vīrietis, kas visu laiku bija drūmi klusējis, apsauca pārdrošo:

—    Vai jums dzīvot apnicis? Manu sievu par dažiem vārdiem nomocīja Salaspili . . .

Daugavietis neteica nekā. Klusēdams viņš uztvēra katru naida izpausmi, katru vārdu, kas domās virknē­jās sakarīgos teikumos, žults un kvēles pilnos cīņas ai­cinājumos. Tautas sarunas deva viņam mūžam neizsīk­stošu vielu partijas uzsaukumiem. Un, lasot šos uzsaukumus, tauta savukārt smēla spēkus grūtajai cīņai pret okupantiem Viņš, Komunistiskās partijas biedrs, bija avangarda gājējs, kam jāved masas. Bet vai viņš spētu tik droši soļot uz priekšu, ja nejustu aiz sevis šos vienkāršo ļaužu tūkstošus, kas postā un ciešanās rūdījās par organizētu cīnītāju pulku . . .

Mašīnām iebraucot Preču stacijas teritorijā, Dauga­vietis saprata, kādēļ tik pēkšņi ievajadzējies strādnieku.

Stacija bija sabumbota, un fašisti, baidīdamies uzlido­juma atkārtošanās, gribēja ātrāk izkraut nesadegušos vagonus.

Šim nolūkam no visas Rīgas sadzina iedzīvotājus, kas tagad kustējās starp gruvešu kaudzēm. Dīvaini iz­skatījās vagonu metala ģindeņi, riteņi bez platformām, augšpēdus apgāzta lokomotīve. Kāds vilciens laikam bi­jis piekrauts ar ķimikālijām, jo līdz ar rūgteno deguma dvingu bija jūtama arī neizturami asa, amonjakam līdzīga smaka.

Drūmā aina izraisīja šurp atdzītajos cilvēkos gan­darījumu. Sejas atdzīvojās, pūli pārlidoja zobgalīgas piezīmes.

No pārvaldes ēkas iznāca civilā ģērbies vācietis. Pār­mijis dažus vārdus ar leitnantu, viņš aizveda kolonu uz trešā sliežu ceļa. Sastāvs nebija cietis, izņemot pēdējo vagonu, kas stāvēja kaimiņos sabumbotajai lokomotīvei. Šķemba bija izurbusi jumtā lielu caurumu un pa pusei saārdījusi vienu sienu. Sīkas papīra driskas klāja zemi kā nobiruši ābeļziedi.

Papīrs! Te varbūt radīsies izdevība papildināt spies­tuves papīra krājumu, kura sagāde kļuva arvien grūtāka un bīstamāka. Kad leitnants sāka sadalīt cilvēkus, Dau­gavietis tīšu prātu nostājās tā, lai tiktu pie pussagrautā vagona. Viņa grupā iedalīja arī vīrieti, kas mašīnā bija ieminējies par Salaspili.

Veltenīšiem šņirkstot, vagonu durvis paslīdēja sānis, sākās izkraušana. Nebija jau nekāds prieks strādāt fa­šistiem, taču katrs gribēja pēc iespējas ātrāk tikt mājās.

Tikai jaunā māte nekustējās no vietas. Bezspēcīgā izmisumā viņa domāja par mājās palikušo zīdaini. Mē­telis bija pasities vaļā, caur plāno katūna kleitu sūcās piens. Leitnants satvēra viņu aiz elkoņa:

—    Projām! Strādāt! — Un viņš parādīja uz sastāva galu.

Sieviete izrāvās un metās pie civilista cerībā atrast vairāk līdzjūtības.

—    Lūdzu, lūdzu! Man jābaro bērns, — viņa parādīja ar rokām, cik tas maziņš.

Vācietis uzmanīgi uzklausīja viņu. Tad atbildēja lau­zītā latviešu valodā:

—    Saprot, visu saprot. Aber jums ari vajag saprot. Fūr fīrer und faterland nevēn upur ne ir par lēl.

Sieviete beidzot saprata — šo nezvēru sirdīs velti meklēt cilvēcību. Neredzošām acīm viņa devās uz va­gonu pusi. Daugavietis ar pirksta mājienu piesauca to. Viņš bija ievērojis, ka kāda cita grupa, kas turpat kai­miņos izkrāva kastes, pašlaik beidza darbu.

—    Skrieniet uz turieni! Ātrāk, kamēr leitnants ne­skatās šurp! Kopā ar viņiem varēsiet izkļūt no stacijas.

Māte uzmeta tam pateicīgu skatienu un paklausīja padomam. Sai mirklī leitnants apgriezās. Viņa skatiens pārslīdēja vagonu rindai. Tūlīt viņš ievēros skrejošo sievieti. Daugavietis instinktīvi sagatavojās lēcienam. Skriet pretējā virzienā, pievērst sev virsnieka uzmanību, glābt jauno māti! Bet, pagrīdnieks būdams, viņš to ne­drīkstēja darīt.

Lūk, leitnanta skatiens apstājās sastāva galā, kur aiz pēdējās platformas pašlaik pazūd gaišais mētelis.

—    Stāt! — mežonīgi brēc leitnants un nervoziem pirkstiem izrauj no maksts revolveri.

Tomēr šis bļāviens nav domāts mātei, kas jau atro­das drošībā. Daugavieša darba biedrs, ātri aptvēris situā­ciju, izlec no vagona un dara to, ko bija gribējis Jānis. Redzot, ka nodoms izdevies, viņš apstājas.

Leitnants panāk un, iesizdams ar revolvera spalu, rupji viņu pagrūž uz vagona pusi:

—     Strādāt! Marš! Laiks pierast pie kārtības.

Vīrietis kaut ko atrūca un negribīgi ķērās pie darba.

Ruļļi ar uzrakstu «Ostland Faser GmbH» nebija apaļi kā parasti, bet iegareni un plakani. Divatā tos varēja viegli pacelt. Atplēsis dažiem iesaiņojumu, Daugavietis pārliecinājās, ka visi satur plānu iespiedpapīru. Jānim tūdaļ ienāca prātā, ka zem sašķaidītajiem dēļiem, kas mētājās juku jukām, varēs paslēpt kādu rulli. Bet to va­jadzēja izdarīt nepamanītam. Par laimi vagonā viņi bija divi vien — pārējie ārpusē saņēma ruļļus un nesa tos dažus soļus līdz mašīnai.

Kādu laiku abi strādāja klusēdami. Daugavietis gud­roja, vai svešiniekam drīkstētu uzticēties. Kādēļ gan ne? Ar savu pirmītējo rīcību tas uzskatāmi pierādīja, ka uz viņu var paļauties. Tomēr Jānis lāgā nezināja, kā uzsākt sarunu, un tādēļ ierosināja:

—     Derētu mazliet atpūsties. Vai neiesim uzpīpēt?

—    To jau var tepat. — Un pustumsā iegailējās liesmiņa.

Jānis izvilka papirosu, čamdīja kabatas un, neatra­dis sērkociņus, grasījās piesmēķēt pie otra. Tas stāvēja ar degošo sērkociņu rokā un kā apmāts raudzījās uz ruļļiem.

—     Ek, kā derētu pielaist uguni! — tikko dzirdami tas izgrūda caur zobiem. — Būtu mazāk papīra viņu meliem!

Jānis vairs nešaubījās. Ātri apsvēris, ka drīzāk vīrie­tim jābaidās no viņa, teica:

—    Uz šā papīra var iespiest arī patiesību. Jāgādā tikai, lai tas nokļūtu īstajās rokās.

Vīrietis sākumā pārsteigti blenza Daugavietī, tad viņa seja pieņēma viltīgu izteiksmi:

—    Jā, jā, bet kā lai to izdara?

—    Palīdziet man noslēpt rulli! Pārējais nav mūsu darīšana.

Darba biedrs, kas visu laiku bija strādājis ar ma­nāmu apatiju, pēkšņi kļuva enerģisks. Izpildot Dauga­vieša norādījumu, viņš palīdzēja aizvilkt rulli vistumšā­kajā kaktā un noslēpt zem dēļiem un papīra driskām. Drīz vien to vairs nevarēja saredzēt.

—    Ei jūs, vai vēl ilgi stiepsiet gumiju? — pie dur­vīm atskanēja nepacietīga sievietes balss. — Gribas vēl pirms tumsas tikt mājās.

Viņi turpināja darbu. Kurenbergs — tā sauca vī­rieti — likās gluži pārvērties. Viņš jokoja vienā laidā. Arī Daugavietis juta spēku pieplūdumu. Tā tas vienmēr bija — visgrūtākajos brīžos radās brīvprātīgi palīgi.

Vagons ātri tukšojās.

—    Pēdējais rullis, — paziņoja Daugavietis, nolēk­dams zemē.

Nepaļaudamies uz latviešiem, leitnants pats ierāpās vagonā. «Ja nu atklās,» zobus sakodis, domāja Jānis, «tad visas pūles veltas.» Uztraukums norima tikai pēc tam, kad virsnieks atkal parādījās durvīs un paziņoja:

—    Varat iet mājās.

Valdemara ielas stūrī Kurenbergs atvadijas ar ciešu rokas spiedienu.

«Lāga cilvēks,» nosprieda Daugavietis, turpinādams ceļu pa krēslainajām ielām. Tad domas pievērsās gal­venajam. Papīrs vēl nav rokā. Izvest to no Preču staci­jas un nogādāt uz spiestuvi nemaz nebūs tik viegli. Kā lai to izdara, un kam lai uztic šo uzdevumu? Pats viņš tur vairs nedrīkstēja rādīties. Acīm redzot, arī šoreiz visgrūtāko nastu vajadzēs uzvelt Nadjai. Negribējās sūtīt viņu briesmās, — bet ko lai dara? Nadja, kuras rakstu­ram sēdēšana starp četrām sienām bija nepanesama, allaž pati pieteicās visbīstamākajiem pasākumiem. At­miņā viens gadījums virknējās pie otra, un, domājot par Nadju ar apbrīnu un pateicību, Jānis gandrīz pie­mirsa papīru. Tad viņš atkal satrūkās. Ja nu tukšo sastāvu vēl šodien aizved? Ja nu kāds dzelzceļnieks ne­jauši uziet rulli? Simtiem neparedzētu gadījumu varēja visu izjaukt. Jāpasteidzas.

Un Daugavietis paātrināja soli.


2

<p>2</p>

Preču stacijas dežurants pašlaik pārbīdīja balto torni no b8 uz b2 un pieteica melnajiem šahu. Melnie — tie bija hitlerieši, un, lai gan dežurantam partnera trūkuma dēļ vajadzēja domāt par abām pusēm, allaž iznāca tā, ka zaudēja melnie. Spuldze zem zaļā abažūra meta omulīgu gaismu uz figūrām un bandiniekiem. Visu dienu te nāca un gāja intendantūras virsnieki, skanēja pa­vēles un lamas. Nu beidzot gaiss bija tīrs — darba diena tuvojās noslēgumam, un dežurants varēja nodoties savai kaislībai.

Ārā atskanēja automobiļa taures signāls. Tūlīt pēc tam kāds pieklauvēja. Nepaguvis piespiest melnos pa­doties, dežurants piecēlās. Nācēja izrādījās sieviete. No zaļās cepurītes spraucās laukā vijīgi, gaiši mati, sejas krāsa atgādināja ziloņkaula šaha figūras. Bet valdonī­gais tonis tūdaļ padzina patīkamo iespaidu.

— Es no «Ostland Faser». Te mana apliecība.

Dežurants ar nepatiku pagrozīja pirkstos tumšzilo grāmatiņu. Viņš labprāt palūgtu uzpūtīgo mamzeli vāk­ties pie visiem velniem, bet dienests paliek dienests. Viņa turpināja:

—     Mēs te šodien no Līgatnes saņēmām papīru. Pār­sverot izrādījās, ka trīīkst 95 kilogrami, tātad viens rullis, acīm redzot, palicis vagonā . . .

—     Nevar būt, — protestēja dežurants. — Jūsu sa­gādes sekcijas šefs Senegera kungs parakstījās, ka saņē­mis visu.

—    Tas vēl nekā nenozīmē. Kļūdas vienmēr var gadīties. Nu, vai man ilgi nāksies gaidīt? Iesim pārbau­dīt vagonus.

Uzmetis šaha dēlim nožēlas pilnu skatienu, dežurants sniedzās pēc luktura. Jāiet vien ir. Kamēr šī pati nepār­liecināsies, miera nebūs. Sai brīdī iezvanījās galda tāl­runis. Dežurants nocēla klausuli.

Vērojot viņa dīvaino vaibstu spēli, Nadja tūlīt nojauta, ka kaut kas nav kārtībā. Kā vienmēr, briesmu brīžos mute kļuva sausa un pār muguru pārskrēja auk­stas tirpas. Viņa paspēra pussoli uz durvju pusi. Labi, ka tepat ārā gaidīja Šiliņš ar VEF rūpnīcas smago mašīnu.

Dežurants, turot klausuli rokā, apgriezās:

—    Zvana Senegera kungs. Teicu, ka jūs esat atbrau­kuši . . . Viņš mani laikam lāgā nesaprata . . . Lūdzu, aprunājieties pati . . .

īsajās sekundēs, kamēr dežurants pateica šos nedau­dzos vārdus, Nadja izcīnīja smagu iekšēju cīņu. Runāt ar «Ostland Faser» pārstāvi nozīmēja nodot sevi. Bēgt nozīmēja atteikties no papīra. Viņa zināja, cik lielas ce­rības saistīja ar to Daugavietis. Bez tam, ja stacijas vārti ir ciet, mašīnai no šejienes šā vai tā neizkļūt. Tad arī Šiliņš būs iekritis. Vēl mirklis, un dežurantam viņas vilcināšanās liksies aizdomīga. Tad prātā iešāvās vēl viena iespēja. Pareizi, tā jārīkojas! Drošiem soļiem viņa piegāja pie galda. «Kaut viņš nemanītu, ka man dreb roka!» domāja Nadja, pielikdama klausuli pie auss.

—     Hallo?

Dusmīga balss kaut ko pateica vāciski. Nadja ne vārda nesaprata, bet, lai maldinātu dežurantu, vairākas reizes piekrītoši pamāja. Balss kļuva arvien satrauktāka. Nogaidījusi [Jāris mirkļu, Nadja ar enerģisku «Jawohl» izbeidza sarunu un uzmanīgi nolika klausuli tā, lai ne­nospiestu kontakta pogas. Tagad Senegers var trakot, cik grib. Strāva izslēgta, abonenta vads aizņemts.

Ar smaidu, kas nāca no sirds, viņa pievērsās dežu­rantam:

—    Šefs grib, lai es vēl aizbraucu uz pārvaldi. Mums jāpasteidzas.

Viņi izgāja pagalmā. Visapkārt valdīja tumsa, tikai šur tur kā jāņtārpiņi mirgoja dzelzceļnieku lukturi, ap lokomotīves dūmeņiem spietoja sarkanas un dzeltenas dzirksteles. Devusi Šiliņam mājienu, lai seko ar mašīnu, Nadja devās pie pēdējā vagona, kuru Jānis tai bija ap­rakstījis.

—    Tukšs, — norūca dežurants un jau grasījās kāpt zemē.

—     Un kas tur tai kaktā?

—    Gruži vien ir, jūs taču paši redzat, — un, lai pār­liecinātu tiepšu, dežurants ar kāju paspēra dēļus sānis. Sev par lielu izbrīnu viņš ieraudzīja papīra rulli.

—    Jā, jums bijusi taisnība, — viņš vīlies teica, pa­līdzot iecelt rulli mašīnā. Bija tāda sajūta, kā paspēlējot šaha partiju, kur uzvara likusies pilnīgi droša.

Pa to laiku, kamēr Nadja izkļuva no apdraudētā stāvokļa un nobeidza spēli ar matu, Daugavietis uzmeta uzsaukuma tekstu. Viņš nebija nekāds literāts. Grūti nā­cās ietērpt domas pārliecinošos teikumos. Taču pārlie­cināt vajadzēja, citādi uzsaukums nebūs nekas vairāk kā apdrukāta lapa. Uzmundrinot sevi tādās reizēs, viņš mēdza atcerēties kaut kur lasītus vārdus: «Paņemiet rokā zīmuli, centieties būt patiess līdz galam, un no jums iznāks rakstnieks.» Tā viņš arī darīja. Patiesība vadīja Jāņa zīmuli, rūgta, bet ne bezcerīga.

«… Asinis un varmācība uz katra soļa. Asinis un varmācība, kas vērsta pret katru, kam nav apšaubāmās laimes piederēt pie fīrera rases.

Fašisti brīvu un laimīgu tautu grib pārvērst par ver­giem, par mēsliem zemei, no kuras tie vāc asiņainu ražu.

Nav tādas vietas mūsu Latvijā, kur cilvēks būtu drošs no viņu ļaundarībām. Fašistu ķetnas sniedzas visur. Tās var jūs sagrābt ik bridi, vienalga, vai esat darbā, uz ielas vai mājās.

23. oktobri rīdziniekiem nācās lieku reizi pārliecinā­ties par to. Visā pilsētā okupanti rīkoja cilvēku medības. Simtiem sagūstīja uz ielas 1111 aizveda uz Preču staciju strādāt smagus darbus. Tos, kas izrādīja nepaklausību, ar varu iegrūda mašīnās. Cilvēkus, kas daudzas stundas bija stāvējuši pie veikaliem, atstāja bez maizes. Žēlas­tību neizpelnījās ne jauna māte, kam mājās zīdainis, ne veca māmuļa, kas tikko turas uz kājām.

Ikviens, kas saprot fašisma īsto dabu, nešaubīdamies teiks, ka tas ir tikai sākums. Šodien jūs aizveda tikai līdz Preču stacijai, rīt jūs aizsūtīs spaidu darbos uz Vā­ciju. Šodien jūs aizveda uz dažām stundām, rīt aizvedīs uz neatgriešanos. Lai pasargātu sevi un savus bērnus no bojā ejas, jums ir tikai viens līdzeklis — aktīva cīņa …»

Nepabeidzis uzsaukumu, Daugavietis pacēla galvu. Viņa ievingrinātā dzirde saklausīja kāpņu telpā pazīsta­mus soļus. Beidzot Nadja atgriezusies! Viņš ar neparastu prieku un maigumu satvēra viņas rokas.

—    Nu, kā?

Nadja jokodamās ieņēma militāru stāju:

—     Majors Cvetkova ziņo: jūsu pavēle izpildīta. — Tad pavisam nopietni piebilda: — Bet varēja misēties. Iedomājies, kas par nejauku sagadīšanos! Kamēr biju tur, zvanīja kāds no «Ostland Faser» … — Un viņa īsumā atstāstīja notikumu.

Daugavietis sadrūma. Jau apziņa vien, ka Nadja bi­jusi tādās briesmās, sāpināja.

—    Un cik tālu tu esi ticis? — viņa jautāja, matus pieglauzdama.

—    Apmēram līdz pusei. Še, paskaties!

Nadja uzmanīgi izlasīja tekstu un šo to palaboja:

—    Tagad vēl dažus konkrētus faktus, un, man šķiet, būs tīri labi. Un vēl kas … Galvenais uzsvars jāliek uz Sarkanās Armijas varonīgajām kaujām. Ļaudīm jāredz perspektīva, jājūt, ka viņi nav vieni šai lielajā cīņā.

—    Labi, Nadja, ievērošu. — Un, uzmetis skatienu rokas pulkstenim, Daugavietis piecēlās.

—     Bet nu man jāsteidzas uz javku.

—     Kaut kas svarīgs?

—    Vēl nezinu, kas tur iznāks. Apse no Austrumu grupas uzņēmis sakarus ar cilvēku, kas strādā Slokas papīrfabrikā. Lai gan mēs uz kādu laiku esam nodro­šināti, tomēr nedrīkst palaist garām šo izdevību.

—    Es tikmēr sagriezīšu papīru uzsaukumiem. Vaja­dzētu vēl līdz rītam novilkt.

—    Katrā ziņā. Skrejlapām jāiziet ļaudīs, kamēr no­tikums vēl svaigā atmiņā.

Pulkstenis virs Valdmaņa veikala Marijas un Dzir­navu ielas stūrī bija tīts tumsā, kad Jānis tuvojās savam mērķim. Viņš ienira melnajā ejā, kuras vienā galā zili maskētā spuldzīte ar mājas numuru meta blāvu gaismu uz apkvēpušo mūri. Te sākās tumši tuneļi un šahtām līdzīgi, šauri pagalmi — četru ielu iesprostotais namu jūklis, ko dēvēja par Berga bazāru. Dienā šeit valdīja skaļa kņada. Darbnīcās dūca autogēni, grabēja skārds, šņāca ēveles, veikalos pircēji sīksti kaulējās ar īpašnie­kiem, sētā rūca motocikli, zviedza laucinieku piesietie zirgi, bērni trokšņaini spēlēja «vistiņas». Tagad te bija klusums un tumsa. Tikai reizēm pagalmam pāri pār­skrēja kāda ēna — Daugavieša soļu iztraucēta žurka. Grūti iedomāties, ka virs šiem melnajiem tuneļiem, aiz šiem putekļainajiem logiem, kas nekad neredzēja sauli, mājo cilvēki. Nepievilcīga, drūma vieta, kas vienam ot­ram liktu nodrebināties. Daugavietis nāca šurp ne pirmo reizi. Viņš ar gudru ziņu izvēlējās šo vietu, lai satiktos ar biedriem. Te tas jutās puslīdz drošībā — no Berga bazāra varēja izkļūt uz Dzirnavu, Marijas un Elizabetes ielu. Viņa rīcībā bija pat ceturtais, tikai viņam zināmais ceļš, kas ved uz Krišjāņa Barona ielu.

Iespiedies pievārtē, Daugavietis paskatījās rokas pulkstenī. Gaismojošās fosfora bultiņas rādīja tieši pus­desmit. Tūlīt jāierodas Apses ieteiktajam cilvēkam.

Kāds pagāja garām un vilcinādamies nāca atpakaļ. Seju tumsā nevarēja saredzēt. Tas arī nekā nelīdzētu, jo viņi nekad agrāk nebija tikušies. Pazīt vienam otru vajadzēja pēc iepriekš norunātā jautājuma un atbildes.

Daugavietis paspēra dažus soļus uz priekšu un noņēma platmali:

—    Piedodiet, lūdzu, — cik tagad būtu pulkstenis? Manējais apstājies. — Atbilde sekoja nekavējoties:

—     Pusdesmit pēc Pu'lkovas laika.

Abi sarokojās. Cik tumsa atļāva saskatīt, svešais biedrs bija maza auguma, paresns, ģērbies ādas mētelī.

—    Nu, stāstiet, kā jums tur iet pa Sloku!

Svešais ziņoja: viņš pats esot meistars kalandrēšanas cehā, grupā viņi pavisam esot deviņi cilvēki. Visi pilnīgi uzticami. Stāstot svešinieks virzījās arvien tuvāk šaura­jam, palsajam lokam, ko veidoja zilā spuldzīte ejas viņā galā. Tā varēja būt nejaušība, tomēr Jānis, instinktīvi vairīdamies no gaismas, vilka otro atpakaļ tumsā. Bet, kad Slokas biedrs, iepriekš neaicināts, piedāvāja papīru pagrīdes spiestuves vajadzībām, Daugavietim radās pir­mās šaubas.

—    Tā jau būtu laba lieta, — viņš atbildēja, — bet man ar tipogrāfiju nav nekādas darīšanas, — un pie se­vis nodomāja: «Apse nemaz nezina, ka man sakari ar slepeno spiestuvi; kāpēc tad šis tieši man piedāvā papīru ?»

Daugavietis sāka svešo uzmanīgi iztaujāt. Jo vairāk viņš vaicāja, jo apšaubāmāka likās Slokas grupas pastā­vēšana. Kaut kas te nebija kārtībā. Vajadzēja uzdot Apsēm aizbraukt uz Sloku un pārbaudīt šo cilvēku. Ti­kai tad drīkstēja uzņemt sakarus. Bet tagad x ātrāk jātiek vaļā.

Nopratis no Daugavieša vārdiem, ka saruna beigu­sies, svešais apstājās.

—    Aizpīpēsim uz šķiršanos, — un, nenogaidījis Jāņa atbildi, viņš uzrāva sērkociņu. Bet Jānis bija veiklāks. It kā spējā uzliesmojuma apžilbināts, viņš ar plaukstu aizsedza seju.

Aizdomas apstiprinājušās. Šis cilvēks gribēja ieska­tīties viņam sejā, lai pēc tam spētu uzzīmēt pēc ārienes. Bet provokators nedrīkstēja manīt, ka ir atklāts. Kas var zināt — varbūt spiegam nāca līdzi gestapiešu aste. Tādā gadījumā Daugavieti apcietinātu uz vietas. Jāizlie­kas, jānorunā nākošā tikšanās, provokatoram jādod cerības uzzināt kaut ko par tipogrāfiju. Un, paņēmis viņu draudzīgi zem rokas, Jānis teica:

—     Mums katrā ziņā jāsatiekas. Teiksim, otrdien šai pašā vietā. Vai varēsiet atbraukt?

—     Protams. Es varētu pat ātrāk.

—     Nē, ātrāk nav nozīmes. Gribu līdz tam laikam nodibināt sakarus ar tipogrāfiju.

Viņi izšķīrās. Neatskatīdamies Daugavietis izgāja uz Dzirnavu ielas. Jau pēc dažiem kvartāliem viņš pārlieci­nājās, ka provokators seko. Nu vajadzēja jaukt pēdas. Iegājis kādā sētā, kura savienoja divas ielas, Jānis pa­slēpās aiz puspievērtajiem vārtiem. Pēc brīža parādījās provokators un steigšus metās uz otru izeju, kas, acīm redzot, arī viņam bija pazīstama. Daugavietis atstāja paslēptuvi un, drošības pēc līkumojot pa Vecrīgas labi­rintu, devās .uz māju pusi. Kad viņš atslēdza dzīvokļa durvis, tuvējās baznīcas tornī nozvanīja desmit — stundu, pēc kuras okupētajā Rīgā uz ielas drīkstēja rādīties tikai ar īpašu atļauju.


3

<p>3</p>

1942. gada rudens Rīgā ar agrajām salnām un bieža­jām miglām Haraldam Raup-Dīmensam mazliet atgādi­nāja Angliju. Jau septembra beigās vajadzēja sākt ku­rināt. Centrālās apkures baterijas viņa kabinetā Reimersa ielā izšķērdīgi izstrāvoja siltumu. Tomēr Raup-Dīmenss ne vienreiz vien ilgojās pēc lielā kamīna, kas viņa stu­diju istabai Kembridžā bija piešķīris dižciltīgu nokrāsu 1111 omulību. Jā, šos trīs gadus senajā angļu universitātes pilsētiņā viņš uzskatīja par jaukāko posmu savā mūžā. Toreiz, saņēmis telegrāfisku aicinājumu pārtraukt stu­dijas un nekavējoties atgriezties, Raup-Dīmenss nelabprāt bija paklausījis tēvam. Viņam, kas Anglijā bija juties kā savās mājās, nemaz negribējās braukt uz Vāciju, kur tas pēdējo gadu laikā bija ciemojies tikai divi reizes.

Rūras lielrūpnieka dēlam, kas Kembridžas universi­tātē bija guvis kosmopolītisku izglītību, derdzās aklā na­cionālisma bungas, kas Vācijā tika rībinātas katrā lau­kumā, katrā krogā, katrā «Stālhelma» un brūnkreklu

sapulcē. Šīm banālajām, aprobežotajām frāzēm par vācu tautas ģēnija pārākumu viņš stādīja pretī visas pasaules lieluzņēmēju interešu kopību. Cilvēku, kuram bankā mil­jons reihsmarku, angļu mārciņas dzimtenē uzņēma tikpat vēlīgi kā Berlīnes labākā sabiedrība šahtu īpašnieku no Birmingemas. Šo uzskatu tēvs viņam bija iepotējis jau no pašas bērnības. Ne velti divdesmit procentu tēraud- lietuvju «Raup-Dīmens A/S» akciju piederēja Morgana banku namam Ņujorkā. Tas tika darīts ar gudru ziņu. Laikā, kad citas, mazāk tālredzīgas firmas atradās tuvu kraham, Bodo Raup-Dīmensa uzņēmums, pateicoties amerikāņu kredītiem, arvien paplašinājās.

Jo lielāks bija Haralda izbrīns, kad tēvs bez liekas vārdu tērēšanas pavēlēja viņam iestāties nacionālsociā­listiskajā partijā. Tikai pēc laba brīža dēls saprata, ka vecais, ierosinādams Rūras lielrūpniekus saistīties ar Hitleru un pats iemaksādams trīs miljonus fīrera perso­nīgajā kontā, atkal vadījies no reālpolitikas principiem. Sociāldemokrāti, zaudējuši tautas uzticību, vairs nede­rēja kapitālisma aizsargvaļņa lomai. Hitlers turpretī no­zīmēja komunistu nežēlīgu iznīcināšanu, plašu bruņoša- nos un karu pret Padomju Krieviju.

Sekodams sava vecākā brāļa Zigfrīda piemēram, Haralds iestājās hitleriešu motorizētajā korpusā, kuru komandēja pats ekskroņprincis. Ar angļu augstskolā ap­gūto izlikšanās māku viņam izdevās slēpt savu nicinā­šanu pret sīkajiem bodniekiem un miesniekzeļļiem, kas, uzvilkuši melno formu ar kāšu krustu, iedomājās, ka tiem pieder visa pasaule. Viņa pūles tika bagātīgi atal­gotas. Jauno Raup-Dīmensu izraudzīja speciālai misijai Anglijā, kur viņam vajadzēja uzņemt sakarus ar valdo­šajām aprindām un panākt labvēlīgu noskaņu nacionāl­sociālistu režīmam un tā agresīvajiem nodomiem.

Šo uzdevumu Bodo Raup-Dīmensa cienīgais pēctecis veica spīdoši, jo Tcmzas krastos Hitleram bija daudz atklātu un vēl vairāk slepenu piekritēju. Nauda, kas gāja caur Raup-Dīmensa rokām, deva Mosleja fašistiem iespēju rīkot mītiņus visgreznākajās Londonas koncert­zālēs. Raup-Dīmenss pavadīja Velsas princi Eduardu tā svētceļojumā pie Hitlera, Raup-Dīmenss devīgi izdalīja sajūsminātajiem lordiem un lēdijām fīrera ģīmetnes ar

tā pašrocīgo veltījumu. Drīz nevienas viesības Londonas augstākajās aprindās netika atzītas par fešeneblām, ja tajās nepiedalījās slaidais vācietis savā elegantajā, pie labākā Bondstrīta drēbnieka pašūtajā SS formas tērpā. Raup-Dīmensam bija nodrošināta galvu reibinoša karjera.

Un tomēr viss iznāca gluži citādi. Kad hitlerieši iebruka Polijā, Anglija pretēji nacionālsociālistu cerībām, sabiedriskās domas spiesta, pieteica Vācijai karu. Tikai pateicoties sakariem angļu kabineta aprindās, Raup- Dīmensam pēdējā brīdī izdevās caur Zviedriju atgriezties Vācijā. Reihskancelejā apsolītā apbalvojuma vietā viņu sagaidīja pavēle nekavējoties doties uz fronti.

Arī tēvs viņam šoreiz nespēja palīdzēt. Angļu partnera negaidītais gājiens viņu bija pavisam satriecis. Tiesa, Eiropa vajadzīga kā placdarms un izejvielu rezerve kara­gājienam uz austrumiem, taču ar Angliju un Ameriku pagaidām neviens nav gribējis plēsties. Tieši otrādi: tās uzskatīja par dabiskiem sabiedrotiem sen plānotajā cīņā pret Padomju Savienību.

Kad Raup-Dīmenss ieradās Varšavā, poļu kampaņa jau bija beigusies. 1940. gada pavasarī viņu nosūtīja uz Franciju ne vairs kā ierindas virsnieku, bet kā armijas pretizlūkošanas dienesta darbinieku. Tādā pašā amatā viņš gadu vēlāk darbojās Grieķijā. Kad sākās iebrukums Padomju Savienībā, jaunais SS šturmfīrers saņēma uzde­vumu doties uz Rīgu, lai tur sagatavotu ceļu vācu armijai.

1941. gada 25. jūnijā Raup-Dīmenss, ģērbies padomju miliča formā, startēja transporta planierī no Kenigs- bergas militārā lidlauka. Viņam līdzi bija patšautenes, dinamīts, granātas un desmit izmeklētu rīkļurāvēju. Norunātajā vietā tos sagaidīja bijušais aizsargu priekš­nieks Ķīsis ar saviem vīriem.

Raup-Dīmeiass vēl tagad labi atcerējās dzīvokli Brīvī­bas gatvē, kur viņus ieveda Ķīsis. Kaut gan bija pare­dzama nikna cīņa, viņš tur jutās visai ērti. Šturmfīrers pārlaida skatienu guļamistabas greznajai iekārtai un paguva ievērot itin visu — gan apaļo tualetes spoguli, kas rādīja puspievērtās durvis uz vannas istabas balto mirdzumu aiz tām, gan dārgo sieviešu kimono uz gultas, gan Karēlijas bērza kārbu ar papirosiem, par kuriem viņš sevišķi nopriecājās, jo paša cigarešu krājums drau­

dēja izsīkt. Tad Raup-Dimenss nolaida aizkaru, atstājot tikai šauru spraugu, pa kuru varēja novērot ielu, piebī­dīja pie loga ērtu krēslu, ieņēma šaušanai izdevīgu pozi- ciju, nostādīja patšauteni un ar aizdedzinātu papirosu mutē sāka omulīgi gaidīt.

Ķīsis un pārējie arī ieņēma posteņus. Raup-Dīmenss pamanīja, ka Švarcs — viens no viņa diversijas grupas dalībniekiem — slepus iebāza kabatā zelta pūdertrauku. «Mēs esam un paliksim sveši ļaudis,» viņš nodomāja, ar neslēptu pārākuma apziņu lūkodamies savos padotajos, kuru sejas lielāko tiesu pauda trulu vienaldzību vai arī drudžainas alkas pēc laupījuma. Tie bija no tās pašas sugas, kas domāja, ka Francija iekarota tikai tādēļ, lai viņi varētu ielauzties dzīvokļos, izvarot francūzietes un, projām ejot, piemiņai pievākt rokas pulksteņus. Šo idio­tisko tieksmi pēc sīkām trofejām Raup-Dīmenss nesa­prata. Cita lieta — Elzasas ogļraktuves, Transilvānijas kvieši, Baku nafta. Karagājienos viņu valdzināja arī kaut kas cits — apskurbinošais asins tvans, kas, vienreiz iz­baudīts, dzina un dzina uz priekšu. Tam pievienojās tāda varas sajūta, ko miera apstākļos nevarēja sniegt pat tēva miljoni. Ne alkohols, ne sievietes, ne azarts nespēja aiz­vietot tos brīžus, kad viņa priekšā stāvēja komunists, kuru Raup-Dīmenss ar vienu vienīgu pirksta kustību va­rēja atdot nāvei.

Uz šosejas parādījās apbruņotu strādnieku grupas. Neizņemot papirosu no zobiem, šturmfīrers atklāja me­todisku uguni. Apšaudes laikā Raup-Dīmenss ne uz mirkli nezaudēja mieru, kaut arī lodes arvien biežāk ielidoja logā, saplosīja aizkaru un urbās platajā trīsviru skapī.

Aiz stūra iznira tanki. Prāts pavēlēja nekavējoties atkāpties, bet, redzot daudzos dzīvos mērķus, šturmfīrers vienkārši nespēja aiziet, ņeraidījis vēl dažas lodes. Viņa pēdējais šāviens ķēra kādu sievieti Sarkanās Armijas formas tērpā. Tad Raup-Dīmenss ieraudzīja, ka tanks lēnām ceļ savu stobru uz augšu. Nenogaidot tālāko, viņš metās ārā no dzīvokļa. Nodārdēja apdullinošs grāviens, notriecot šturmfīreru gar zemi un apberot baltiem kaļķu gabaliem. Rāpjoties pa pussagrautajām kāpnēm, viņam izdevās sasniegt jumtu. Tagad nebija laika domāt par Ķīsi un saviem vīriem. Vispirms jāglābjas pašam. Par

laimi tikai metru plata sprauga šķīra jumtu no blakus mājas. Viņš pārlēca un, lienot uz vēdera, nokļuva pie lūkas, caur to bēniņos. Te palikt nedrīkstēja. Iznīcinātā ji droši vien pārmeklēs jumta telpas visā apkārtnē. Iziet uz ielas tādā izskatā arī bīstami — miliča forma vairs nenovērsa aizdomas, bet, tieši otrādi, izsauca tās. Vaja­dzēja mēģināt iekļūt kādā tukšā dzīvoklī un paslēpties, kamēr briesmas garām.

Uzmanīgi soļojot pa kāpnēm, kas veda gar virtuvēm, Raup-Dīmenss pa logu ieraudzīja balkonu, kura durvis vērās kādā dzīvoklī. Drošības pēc viņš izliecās laukā un iemeta virtuvē sauju patronu. Tās sacēla krietnu troksni, tomēr neviens nerādījās. Ar acīm izmērījis atstatumu, šturmfīrers izspieda savu ķermeni caur šauro logu un, iekāries palodzē, viegli nolēca.

Piesardzīgi, kā zaglis aizvēris aiz sevis balkona durvis un pat aizbīdījis bultu, kaut tas bija pilnīgi lieki, Raup- Dīmenss atviegloti nopūtās. Tad viņš devās izpētīt dzī­vokli. Melnie aptumšošanas aizkari visur nolaisti. Istabā valdīja vēsa krēsla, kas nepieradušai acij pa daļai no­slēpa resnvēderaino kumodi un vecmodīgo gultu ar lielo pēļu kalnu. Pat nepaskatījies uz to pusi, šturmfīrers steidzās pie skapja. Tikai kad aiz muguras atskanēja spiedzoša balss: «Palīgā! Palīgā! Zagļi!»—viņš pamanīja sirmu sievietes galvu, kas iznira no spilvenu kaudzes.

— Klusu, vecā ragana! — Un Raup-Dīmenss piegrūda viņai pie paša deguna revolveri. Taču ierocis viņu vēl vairāk pārbiedēja. Šturmfīreram likās, ka viņas kliedzie­nus var sadzirdēt kilometriem tālu. Viņš jau gribēja šaut, bet, atcerējās, ka arī šāviens var pievilkt iznīcinātājus, nometa savu ieroci un ar abām rokām ieķērās liesajā, dzīslainajā kaklā. Vecenīte iegārdzās un apklusa.

Raup-Dīmenss noslaucīja pirkstus ar Ķelnes ūdeni iesmaržinātajā kabatas lakatā. Pirmo reizi viņš kailām rokām nogalināja cilvēku. Šturmfīrers bija spiests atzīt, ka tas nemaz nav tik patīkami.

Vēl tagad, pēc gada, atceroties vecenes atbaidoši zilo seju, Raup-Dīmenss saviebās. Bet ko gan viņam nozīmēja tādi sīkumi salīdzinājumā ar visiem jaukumiem, ko iz­šķērdīgi sniedza dzīve. Viņš bija paaugstināts par ober- šturmfīreru, diviem Francijā un Grieķijā nopelnītajiem dzelzs krustiem nācis klāt ordenis par Rīgas operāciju.

Šī pilsēta pie Baltijas jūras ar tīrajām ielām un pla­šajiem apstādījumiem Raup-Dīmensam patika. Tiesa, daudz rūpju sagādāja latvieši, kuri bieži vien negribēja ticēt rietumu civilizācijas priekšrocībām. Tomēr gadījās cilvēki, kas ciešami runāja angļu valodā un cienīja Džeimsa Džoisa «Julisisu». Šeit Raup-Dīmensam piede­rēja jauks, saulains dzīvoklis, ko viņš bija pārņēmis no agrākā īpašnieka — pašās pirmajās dienās nošautā ebreju inženiera, — ar visām mēbelēm, gultas veļu, servīzēm. Arī viņa draudzene Mērija, neskatoties uz savām diezgan vulgārajām manierēm, bija visai valdzinoša sieviete.

Kas attiecas uz vispārējo notikumu norisi, tad daudz labāku vēlēties nevarēja. Pēc neveiksmēm ziemas mēne­šos vācu armija atkal strauji virzījās uz priekšu un ap­draudēja Staļingradu. Kopš Baku nafta bija turpat ar roku sniedzama, atturīgajā tonī, ko varēja nomanīt tēva vēstulēs pēc sakāves pie Maskavas un pēc Amerikas iestāšanās karā, atkal ieskanējās optimisms. Toreiz, aiz­mirsdams savu paša diplomātisko izgāšanos, jaunais Raup-Dīmenss lamāja tūļīgo Ribentropu, kuram, pēc viņa domām, bija pietrūcis smadzeņu paturēt Amerikas Savienotās Valstis kā klusu partneri pasaules dalīšanas akciju sabiedrībā. Bet ar laiku dusmas izgaisa. Protams, viņš vēlējās, lai uzvarētu tieši Vācija, tomēr arī eventuāla zaudējuma gadījumā Anglija un jo sevišķi Amerika ļaus ar sevi runāt. Vismaz Raup-Dīmcnsu kapitālam nedrau­dētu nekādas briesmas, jo Morgana banka prastu pasar­gāt sava vācu kompanjona intereses. Bet, ja uzvaru iz­cīnītu Padomju Savienība, — tā būtu neaptverama kata­strofa. Galvenais — sakaut krievus.

Jā, galvenais bija galīgi sakaut boļševikus. Un ober- šturmfīrers Raup-Dīmenss, nesaudzīgi vajājot komunistus, darīja visu, kas no viņa atkarīgs, lai tuvinātu šo dienu. Viņš skaidri apzinājās, ka ne jau Hitlera un tā kliķes dēļ reizēm caurām naktīm sēž savā kabinetā, vēlīgi saru­nājas ar špikiem, kuriem citos apstākļos pat roku nebūtu sniedzis, un, nezaudējot pacietību, pratina politiskos ap­cietinātos, kuru stūrgalvīgā klusēšana varēja vai traku padarīt. Viņš aizstāvēja savas — Raup-Dīmensa ģimenes intereses, ar lepnumu apzinādamies savu uz austrumiem izbīdītā priekšposteņa lomu varenajā cīņā par pasaules tirgiem.

Oberšturmfīrers ērtāk atlaidās krēslā un izpūta caur degunu nevainojamu dūmu gredzenu. No smaržīgās ciga­retes atdalījās dažas pelnu pārslas un nokrita uz apdru­kātas loksnes, kas gulēja viņa priekšā. Tas atgrieza viņu īstenībā. Likteņa ironija bija gribējusi, lai niknākais komunistu nīdējs kļūtu par cītīgu Padomju Informbiroja lasītāju. Arī šī skrejlapa stāstīja par īsto stāvokli frontē — vēstīja par vērmahta milzu zaudējumiem un tieši tādēļ bija tik bīstama.

Nemaz nevajadzēja salīdzināt šo uzsaukumu ar dau­dzajiem, kas glabājās īpašā atvilktnē, lai zinātu, ka tas izgatavots tai pašā komunistu spiestuvē, kuru oberšturm­fīrers meklēja jau kopš pusgada.

Šarfīrers Ranke, baidīdamies runāt bez uzaicinājuma, vairākas reizes sasita papēžus. Oberšturmfīrers joprojām nepiegrieza tam vērības. Viņam patika, izjust savu varu pār šo rīkļurāvēju ar grenadiera augumu un vērša pakausi, kas ar vienu dūres sitienu varēja notriekt cilvēku gar zemi.

—    Nu, Ranke, — viņš beidzot teica ar ironisku smīnu. — Vai mēle iesalusi? Ziņo, kas tev vēl ziņojams!

—     Oberšturmfīrera kungs, mums izdevies apcietināt cilvēku, kas pacēlis šo uzsaukumu. Vai pratināsiet viņu?

—     Labi, lai nāk iekšā.

Bet apcietinātais nemaz nespēja ienākt. Tas bija tā piekauts, ka Rankem un uzraugam Ozolam nācās iestiept to kā nedzīvu nastu. Apsēdināts tas tūdaļ saļima un novēlās no krēsla. Oberšturmfīrera seja pietvīka no dus­mām. Par pratināšanu nebija ko domāt. Viņa balss kā pātaga ķēra nobālušo Ranki:

—    Šarfīrer, cik reižu esmu teicis, ka trenēties drīkstat tikai pēc tam, kad es būšu galā!

Vēl labu brīdi Raup-Dīmensam niknumā trīcēja ro­kas. Ar kādiem lopiem viņam nācās strādāt! Baudu iz­mežģīt citam žokļus šie miesnieki stādīja augstāk par dienestu. Vajadzības gadījumā gan oberšturmfīrers arī pats ķērās pie spīdzināšanas, bet viņš parasti vispirms mēģināja apcietināto iespaidot psihiski.

Raup-Dīmenss paskatījās plānajā platīna rokas pulk­stenī, ko viņam pēc sava ceļojuma uz Vāciju bija uzdā­vinājusi Simsona kundze. Piecas minūtes pāri četriem. Tātad Ķīsis — viņa labākais aģents — jau ieradies. Viņš nocēla iekšējā tālruņa klausuli:

—     Ievediet sešpadsmito numuru!

Ķīsis, ģērbies vienkāršā strādnieka virsvalkā, apsēdās bez uzaicinājuma. Darbs gestapo slepenajā dienestā nāca par labu viņa veselībai; dzīdams komunistiem pēdas, Ķīsis bija atbrīvojies no kādiem desmit kilogramiem lieko tauku. Tomēr viņa balss skanēja aizelsusies, kad viņš atzinās oberšturmfīreram:

—     Žanis izslīdējis caur pirkstiem!

—     Ko?! — Raup-Dīmenss saslējās visā augumā. — Jūs ļāvāt izsprukt šim puisim, kas pēc visām pazī­mēm ir viens no Rīgas pagrīdes organizācijas vadītā­jiem?! Vēl pirms nedēļas jūs lielījāties, ka jums izdevies uzņemt sakarus.

—     Jā, tā tas arī bija. Mēs satikāmies…

Oberšturmfīrers dziļi ievilka cigaretes dūmus:

—     Nu, un? …

—    Nekā nozīmīga. Ne uzvārdu, ne adresi nedabūju uzzināt. Viņš bija tik piesardzīgs, ka neļāva man sekot. Liku lielas cerības uz nākošo javku, bet Žanis vairs ne­atnāca. Acīm redzot, saodis, ka gaiss nav tīrs.

Raup-Dīmenss izplēsa no bloka lapu, ko, klausoties Ķīsī, bija pārklājis ar dažādiem zīmējumiem, un saga­tavojās rakstīšanai:

—    Slīpēts puisis! Jāmēģina notvert. Augums? Matu krāsa? Acis?

—    Vidēja auguma.

—    Tālāk… Ko jūs klusējat, Ķīsi?

—    Grūti pateikt. Mēs toreiz satikāmies vēlu vakarā Kad es, it kā gribēdams aizsmēķēt, uzrāvu sērkociņu, viņš aizsedza seju. Vidēja auguma, tas ir vienīgais, ko atceros. Pelēks lietus mētelis, brūna platmale. Nekādu sevišķu pazīmju.

Raup-Dīmenss nometa zīmuli:

—    Nu, labi, varat iet!

Palicis viens, oberšturmfīrers pievērsās lielajai kartei. Kaut kur Rīgā staigā šis noslēpumainais Žanis, un viņš, gestapo labākais darbinieks, nevar dabūt to savos nagos. Tāds stāvoklis nav ciešams, jo viņam bija stipra nojauta, ka Žanis saistīts ar sen meklēto komunistu tipogrāfiju.


4

<p>4</p>

Atstājis gestapo ēku, Ķīsis caur pagalmiem pa tikai nedaudziem zināmu izeju nokļuva Valdemāra ielā, ko hitlerieši bija nosaukuši Hermaņa Gēringa vārdā. Paska­tījies rokas pulkstenī,viņš paātrināja soli, jo piecos bija solījies būt viesībās pie Graudniekiem. Viesturu Graud­nieku katrs rīdzinieks pazina kā importa un eksporta uzņēmuma īpašnieku, bet nesen viņa rokās bija pārgājis arī juveliera Šapiro veikals.

Ieraudzījis restorāna «Foxtrottdiele» durvīs labi pa­zīstamo šveicaru, aģents pasmīnēja: senāk, kad biju vēl aizsargu pulka priekšnieks, šādā gaišā dienas laikā tikko beidzu dzīres. Tagad naktslokālos vairs neatļāva dejot, staigāšana pēc pulksten desmitiem bija aizliegta, un viesības parasti notika pēcpusdienā. Gluži kā vidussko­lēnu sarīkojumi!

Domas par piekšā stāvošo izklaidēšanos Ķīsim sagā­dāja labpatiku, bet ne mirkli viņš nespēja aizmirst Žani. Vērīgāk nekā parasti viņš ielūkojās gājēju sejās. Izredzes, protams, bija niecīgas, bet varbūt tomēr palaimēsies ieraudzīt. Tādā gadījumā… jā, tādā gadījumā viņš vairs neļaus sevi apvest ap stūri! Nekādā ziņā neļaus! Un, ja turklāt patiešām izrādītos, ka Žanis saistīts ar tipogrāfiju, tad taču atkristu krietns žūksnis. Gan viņš zinātu, ko ar to iesākt.

Ķīsis pēkšņi saspringa. Priekšā pavīdēja pelēks lietus mētelis un brūna platmale un tūdaļ pazuda burzmā pie autobusa pieturas. Žanis! Viņam tik ļoti gribējās, lai tas tā būtu, ka cita iespēja neienāca prātā. Aizmirsis ierasto piesardzību, aģents metās skriešus.

Kad viņš sasniedza pieturu, autobuss jau sāka kustē­ties. Riskēdams nokļūt zem riteņiem, viņš ar vienu kāju uzlēca uz pakāpiena un, rupji atgrūdis durvīs stāvošo sievieti, iespraucās pārpildītajā vāģī.

— Cik tālu? — jautāja kasiere.

—    Līdz gala punktam, — katram gadījumam pateica aģents, skatieniem tvarstīdams brūno platmali.

Tā virzījās uz izeju. Nesagaidījis biļeti un sīknaudu, Ķīsis ar elkoņiem lauza sev ceļu uz priekšu. Autobuss pieturēja, brūnās platmales īpašnieks mierīgi izkāpa, taču aģents vēl arvien bija iespīlēts starp divām mugurām. Viņš vairs nerēķinājās ar citiem pasažieriem. Laidis darbā dūres, izsitās līdz izejai un kā traks bungoja pie šofera lodziņa. Tas beidzot apstādināja mašīnu. Ar vienu lēcienu Ķīsis bija ārā.

Kāda laime! Pelēkais mētelis un brūnā platmale vēl atradās redzes lokā. Pārliecināts, ka šoreiz medījumam neizbēgt, Ķīsis kļuva aukstasinīgāks. Viņš gan nepalēni­nāja soli, bet drošības pēc pārgāja ielas otrā pusē un tēloja cilvēku, kas steidzas darīšanās. Tā viņi veica kā­dus simt metrus. Un, jo ilgāk aģents pētīja svešinieku, jo stiprāka vērtās nojauta, ka viņu maldinājusi apģērba līdzība. Diezin vai Žanis staigātu tik laiskā gaitā, kāda raksturīga vienīgi dīkdieņiem. Arī cits apstāklis — šis cilvēks iekāpa autobusā, lai brauktu tik niecīgu ceļa gabalu — pierāda, ka tas nav radis fiziski piepūlēties. Kad vēl turklāt svešinieks apstājās pie Graudnieku sav­rupmājas un grasījās atvērt vārtiņus, Ķīsis gandrīz vairs nešaubījās, ka kļūdījies. Taču pārbaudīt vajadzēja. Ga­dījumā, ja tas tomēr izrādītos meklētais, viņš atkal uzdosies par pagrīdnieku no Slokas papīrfabrikas.

Pietika ar vienu skatienu, lai gūtu pilnīgu skaidrību. Ķīsis pēkšņi izjuta niknumu pret šo slaistu, kura dēļ bija velti lēcis ejošā autobusā, velti grūstījies ar brau­cējiem, velti zaudējis laiku. Un, kad šis svešinieks, ku­ram viņš bija aizstājies ceļā, norūca kaut ko par nekau­nību, Ķīsis vairs neizturēja:

—    Neizrunāties!

—    Ko?!… — vīrietis tikai pamazām atguva spēju runāt. — Kā jūs uzdrīkstaties?

—     Kāpēc jūs, Grāves kungs, ielaižaties ar tādu rupju cilvēku? Pasauciet kādu šucmani, — atskanēja sašutusi balss.

Tā bija pajauna, pašapzinīga sieviete koši krāsotām lūpām un tikpat spilgti sarkanām kurpēm ar divkāršām pazolēm. Citkārt Ķīsis nepaliktu atbildi parādā. Šoreiz viņš piekāpās, jo laikus aptvēra, ka apvainojošie vārdi neskar viņu pašu, Arnoldu Ķīsi, bet prasto strādnieka virsvalku, kas viņam mugurā. Bez tam — šī gaišmate nepavisam nebija peļama.

Klusībā cerēdams to sastapt Graudnieka viesībās, Ķīsis pagriezās un devās uz mājām pārģērbties.

Kad pēc pusstundas Ķīsis skūpstīja Melsiņai roku un teica savu vārdu, viņš ar gandarījumu konstatēja, ka šī gaišmate nepazina smalki tērptajā kungā pirmītējo rupjo strādnieku.

Koka žalūzijas bija nolaistas, vairākas stāvlampas un sarkaniem plīvuriem maskētas neona caurules izstrā- voja remdinātu gaismu. Viesi valstījās uz zemiem dī­vāniem. Pie vienas sienas bija ierīkots kas bāram līdzīgs.

Jā, noskaņa zālē Ķīsim atgādināja dansingu «Fox- trottdiele» un solīja saistošu vakaru. To pašu solīja arī smaids un liegā kustība, ar kādu Melsiņa aicināja viņu apsēsties sev blakus.

Namamāte Ķīsi iepazīstināja ar pārējiem.

Ķīsis iegaumēja katru uzvārdu. Lai gan viņa darbī­bas lauks neietvēra šīs aprindas, kuras gestapo arhīvos mēdza apzīmēt ar lakonisko vārdu «līdzskrējēji», aģents nešaubījās, ka Lange labprāt uzklausītu ziņojumu par klātesošo kungu sīkajiem grēkiem.

—    … Privātdocents Grāves kungs, — iepazīstināja namamāte.

Pelēkā mēteļa un brūnās platmales īpašnieks, tāpat kā Melsiņa, nepazina aģentu, bet viņš, atcerēdamies vel­tīgo sekošanu un nolādēto Zani, tomēr saīga.

—    Grāves kungs ir liels oriģināls, — čivināja Graud- niece. — Iedomājieties, viņš neieredz vāciešus. Tādēļ ne­varēju ielūgt fon Plantas kungu . . .

—    Cik žēl! Manuprāt, pulkvedis fon Planta ir apburošs vīrietis, — iesaucās Melsiņa. — Es vispār die­vinu vāciešus. Viņi ir tik iznesīgi kavalieri, tik smalki audzināti.

Aiz degunkniebja stikliem uzzibsnīja Grāves ironis­kais skatiens:

—      Kas attiecas uz kavalieru iznesību, jums, bez šau- bam, lielākā pieredze … Bet jus nevarat neredzet, ka aiz visa smalkuma slēpjas kaut kas cits …

«Ak, tāds putniņš tu man esi!» Ķīsis nodomāja, ap­mierināts, ka pirmītējā antipatija nav bijusi bez pamata.

—    Varbūt jūs dodat priekšroku boļševikiem? — iz­aicinoši apvaicājās inženieris Kaltups.

—    Neaizmirstiet, ka vācieši izglāba jūs un mūs visus no Sibīrijas, — pamācīja rakstnieks Kauls.

—     Ko jūs, ko jūs … — sauca Grāve. — Ļaujiet taču izrunāt līdz galam. Vēsture pierāda, ka zināmos apstākļos negatīvais pārvēršas pozitīvā. Kailā vara ir vienīgais, kas spēj satriekt pīšļos boļševismu un nosar­gāt privātīpašumu.

—     Bet jums taču nepieder nekustams īpašums, — iedzēla Graudnieks.

—     Un kas par to? — iekaisa privātdocents. — Lai dzīvotu mērķtiecīgu dzīvi, man nepieciešama apziņa, ka jebkurā laikā varu tādu iegādāties .. .

—    Nu, tad iedzersim uz privātīpašumu vispār un uz Grāves kunga nākāmo privātīpašumu it īpaši! — uz­sauca bankas pārvaldnieks Rigerts.

Viņš jau bija manāmi dūšā un, piepildot glāzes, lie­lāko tiesu aizlēja garām. Bet šai sabiedrībā neviens par to neuztraucās — ja pietrūks dzidrā, dzers to pašu franču konjaku. Labu brīdi neviens nepievērsa uzma­nību tālruņa neatlaidīgajai zvanīšanai. Beidzot iesteidzās apteksne un nocēla klausuli. Namatēvs negribīgi piegāja pie aparāta. Beidzis sarunu, viņš griezās pie viesiem:

—    Ozola kungs izlūdzas jūsu piedošanu. Viņam šo­dien atkal jāstrādā virsstundas.

Ķīsis ievēroja, ka daži ciemiņi samirkšķinās. Nebija nekāds noslēpums, ka Ozols ir gestapo darbinieks un tajās reizēs, kad jālikvidē kārtējā ieslodzīto partija, vie­sībās ierodas ar nosebojumu.

—     Cik žēl! — nopūtās Melsiņa.

Tāpat kā pirmīt, kad pieminēja fon Plantu, Ķīsī pa­modās greizsirdība. Bet, redzēdams, ka gaišmate vēlīgi smaida, viņš nomierinājās. Viņu starpā drīz vien no­dibinājās laba saprašanās, kas stiprinājās ar katru iztukšoto glāzīti. Ķīsis vairs nešaubījās, ka Melsiņa viņam ar uzviju atlīdzinās par visām šīs dienas neveik­smēm.

Beidzot ieradās Ozols. Viņš jau bija manāmi ieturē­jies, acis drudžaini gailēja.

Jaunais viesis no sliekšņa pamāja Ķīsim. Viņi pazina viens otru jau no bērnības dienām, jo tēvu lauku īpa­šumi atradās kaimiņos. Vēlāk viņi abi bija vienā studentu korporācijā «Selonija», kur mediķim Ozolam izdevās uzdienēt līdz fuksmajoram. Tagad Ozols varētu mierīgi dzīvot no bagātā tēva ienākumiem vai ārstēt lēt­ticīgo ļaužu iedomātās kaites, taču, kā pats lielījās, aiz idejiskiem apsvērumiem kalpojot gestapo. Šo vietu viņam vecās draudzības vārdā bija izgādājis Ķīsis.

Ienācēju pamanīja arī Lonija Serde, franču liceja audzēkne.

—     Skolnieks Ozols nokavējis par veselu stundu, — viņa sauca pār visu zāli. — Par to viņam tiek uzlikts stingrs sods.

—    Te būs izpirkšanas nauda. — Un Ozols pasvieda viņai mazu sieviešu pulksteni ar sudraba aproci.

—    Cik skaists! — jūsmoja Lonija. — Par to nu gan tev tiek piedots.

Viņa grasījās pateikties ar skūpstu, bet namatēvs jau vilka Ozolu projām.

—     Vispirms darīšanas, tad prieki!

—    Pagaidiet, Ozola kungs, — lūdza Melsiņa. — Man vajadzīgs jūsu padoms.

—    Vēlāk, vēlāk, — atmāja Ozols, pazuzdams ar Graudnieku blakus istabā, no kuras drīz vien atskanēja metālisku priekšmetu šķindoņa.

—    Varbūt es varu tev palīdzēt? — Ķīsis un Melsiņa jau bija pārgājuši uz «tu».

—    Bet tu taču nestrādā gestapo, — šaubījām gaišmate.

—    To nu gan ne, — apgalvoja slepenais aģents. — Bet ja runa ir par kaut ko pre[valstisku…

Jau pēc pirmajiem Melsiņas vārdiem Ķīsis ieintere­sējās.

Melsiņas pārtikas veikalā strādājot kāda Zemīte, īpašniece uzskatot to par komunistu piekritēju, jo pēc veikala nacionalizēšanas Zemīte tikusi iecelta par vecāko pārdevēju. Un, lūk, ko Melsiņa novērojusi pēdējā laikā: daži strādnieki no apkārtējām fabrikām nekad negriežo­ties pie citām pārdevējām, bet allaž gaidot, kamēr atbrī­vosies Zemīte. Turklāt šī sieviete neesot ne glīta, ne fauna. Aizdomīgie pircēji sačukstoties ar Zemīti — par ko, to Melsiņa nezinot, bet tam noteikti esot jābūt kaut kam pretvalstiskam.

—    Zini, tu man sāc arvien vairāk patikt, — uzslavēja Ķīsis. — Un tagad klausies: pie gestapo nav nozīmes griezties, kamēr trūkst pierādījumu. Bet Zemīti nekādā ziņā nedrīkst izlaist no acīm. Ja atradīsi kaut ko, pasaki man. Es visu nokārtošu.

—    Tu esi nesavtīgs kā eņģelis, — pieglauzdamās čukstēja Melsiņa. Viņa nenojauta, ka par šo nesavtību gestapo aģents saņems prāvu atalgojumu.

Ap pusdesmitiem pasniedza šampanieti. Tas bija smalkjūtīgs mājiens, ka laiks posties uz mājām. Aizgāja visi kopā — trokšņainā, jautrā barā. Pēkšņi atskanēja Lonijas uztrauktā balss:

—    Tur… Tur… Vai tad akli esat!

Uz Graudnieka dzīvokļa melnajām ozola durvīm rē­gojās lapa ar drausmīgas patiesības vārdiem:

«Kas ir šis kungs, ko tu ik dienas sastopi iz­nākam no uzņēmuma direktora kabineta ar importa cigāru zobos un pašapmierinātu smaidu uz lūpām?

Kas ir šis kungs ar sārtiem vaigiem, ko tu, stā­vot rindā pēc maizes, redzi sēžam kafejnīcā elegantu sieviešu sabiedrībā?

Kas ir šis kungs, kurš dēvē sevi par īstu latviešu patriotu, bet vienmēr un visur dzied slavas dziesmas vācu fašistu okupantiem?

Tas ir cilvēks, ko tu, latviešu strādniek, pazīsti jau labi sen. Uz tavu sviedru rēķina viņš allaž dzīvojis iz- virtušu bezdarba dzīvi, naktis pavadījis restorānos, die­nās gulējis uz mīkstām cisām, slaistījies sava tēvoča rūpnīcas kantorī vai izrīkojis kalpus tēva saimniecībā. Vienalga, vai viņu sauc par Arāju, Kaktiņu, Liepiņu vai Ozolu — viņš vienmēr bijis darba tautas izsūcējs un bende.

Paskaties uz viņa rokām, un tu redzēsi, ka pie tām līp neskaitāmu cilvēku asinis! Paskaties uz viņa drēbēm, un tu ieraudzīsi, ka vēl nesen tās piederējušas kādam citam, ko šis kungs pašrocīgi nogalinājis!

Pēc pulksten desmitiem, kad tevi iedzen dzīvoklī, pa Rīgas ielām trauc slēgtas mašīnas ar simtiem uz nāvi notiesāto. Tur, kur šīs mašīnas apstājas, pie tikko izrak­tām bedrēm, tu vari ieraudzīt šo kungu. Izpildījis savu bendes amatu, viņš steidzas pievākt laupījumu, lai pēc tam līdz rītausmai rīkotu orģijas kopā ar saviem darba devējiem — gestapiešiem.

Viņa noziegumu pēdas tu vari atrast Biķerniekos, Dreiliņu priedēs un Rumbulas mežā, kur pirmajos piec­padsmit okupācijas mēnešos noslepkavoti pāri par 80 000 vīriešu, sieviešu un bērnu.

Lūk, tāds ir šis «nacionāli domājošais» kungs, kas tīko arī pēc tavas dzīvības un mantas!»


5

<p>5</p>

Tai pašā laikā uzsaukums jau bija nokļuvis līdz Raup-Dīmensam. Oberšturmfīrers pagrozīja to, paoda tāpat kā suns, kas dzen pēdas. Papīrs vēl smaržoja pēc iespiedkrāsas. Tātad iespiedums vēl gluži svaigs, tikko no spiestuves. Nolādēts! Kur gan tā varētu atrasties?! Ja tas tūļa Ķīsis būtu bijis gudrāks, viņš varbūt tagad jau zinātu …

Deviņi. Laiks beigt darbu. Ieslēdzis slepenos doku­mentus seifā, rūpīgi iztīrījis nagus un uzvilcis Rīgā pa­šūto formas mēteli, kas lika ar ilgām atcerēties Bond- strīta drēbnieku, oberšturmfīrers Haralds Raup-Dīmenss izgāja uz ielas. Viņam, protams, bija mašīna, bet Mērijas dzīvoklis atradās netālu, un pēc garās darba dienas pie­smēķētajā kabinetā Raup-Dīmenss mīlēja pastaigāties. Lietus bija pārstājis, bet bulvāra melnais asfalts un garāmbraucošo limuzīnu lakotās karosērijas vēl laistījās mitrumā. Šur tur iemirdzējās kabatas spuldžu zili ap­tumšotā gaisma. Dzirdēja vai vienīgi vācu valodu, jo latvieši pēc tumsas iestāšanās vairījās iziet no dzīvokļiem.

Mērija jau droši vien būs uzklājusi galdu. Viņa zi­nāja, ka oberšturmfīreram pēc gestapo skarbās un nežē­līgās atmosfēras nepieciešama sievišķīga gādība. Jā, lik­teņa ceļi ir neizprotami. Kad Švarcs planieri bija minējis Alhambras bārdāmas Marlēnas vārdu, Raup-Dīmensam pat prātā nebija ienācis, ka viņš to kādreiz satiks. Viņu iepazīšanās bija tīri nejauša. Kādu vakaru, garlaicības dzīts, viņš aizgāja uz restorānu. Tur uzstājās dziedātāja koši krāsotiem matiem, kuri prožektoru gaismā liesmoja kā sarkans satiksmes signāls. Šī pēc izskata jaunā sie­viete — tās īstais vecums slēpās zem prasmīgi uzliktas krāsu kārtas — tīri pieklājīgi izpildīja vairākas angļu dziesmiņu parodijas. Kad viņas priekšnesums beidzās, dziedātāja neaicināta apsēdās pie oberšturmfīrera gal­diņa. Neraugoties uz viņa noraidošajiem skatieniem un vēso klusēšanu, sarkanmate, tukšodama glāzi pēc glāzes, ar mākslotu vaļsirdību stāstīja, ka viņa agrāk strādājusi Alhambrā, ka viņu saucot — Marlēna un ka viņai paš­laik neesot neviena drauga. Pieklājīgi, bet noteikti norai­dījis viņas nepārprotamo priekšlikumu, Raup-Dīmenss samaksāja tēriņu un aizgāja. Pēc vairākām nedēļām oberšturmfīreram nācās izsaukt uz gestapo kādu Mariju Lieni Zariņu, kura, pēc aģentūras ziņām, ilgāku laiku bijusi angļu militārā atašeja mīļākā. Tā bija tā pati Marlēna, tikai šoreiz bez smiņķa. Kad viņa bāla un trīcoša stāvēja Raup-Dīmensa priekšā, tas pēkšņi kairi sajuta savu varu pār šo sievieti. Protams, viņš drīz pār­liecinājās, ka bijušajai bārdāmai jau sen nav nekādu sakaru ar Angliju, bet viņam patika atstāt Marlēnu pār­liecībā, ka tās dzīvība atrodas viņa rokās. Tā sākās pa­zīšanās, kas atgādināja zvēru dīdītāja un sitienu iebie­dēta pantera attieksmes.

Dziedātāja dzīvoja Vecrīgā četrstāvu namā. Vecā ēka, būvēta Ludviķa XVI stilā, ar spraišļotiem logiem tumsā izskatījās tīri iespaidīga. Bet rītos, kad nesaudzīgā dienas gaisma atklāja atlupušo, brūngano krāsu un vietām no- birušo apmetumu, Raup-Dīmenss tikai viebdamies varēja to uzlūkot. Acīm redzot, nama īpašniekam Baumanim, taisot kapitālremontu, pietrūcis līdzekļu fasādes uzpo­šanai. Melsa, ka vecais Baumanis, kas pats cēlies no strādnieku kārtas, daudz dzerot. Raup-Dīmensam izdevās uzzināt, ka pie nama tas esot ticis, pateicoties nejaušam laimes gadījumam. Nomiris viņa attāls rads, kam, izņe­mot Baumani, nebijis mantinieku. Vakardienas bezdarb­nieks, nezinādams, ko iesākt ar naudu, nopircis šo māju. Bet savas proletāriskās paražas vecais nespēja atmest: pats slaucīja sētu un ielu, staigāja nodilušā uzvalkā, savai māsai un tās meitai lika strādāt vaiga sviedros. Raup-Dīmenss, allaž uzmanīgs būdams, bija ievācis ziņas arī par pārējiem iedzīvotājiem. Pirmajā stāvā pretī Bau- manim mitinājās klusas dabas atraitne Skorostina, pie kuras piedzīvoja students Kalniņš. Otro stāvu aizņēma Mērijas dzīvoklis un grāmatu aģentūra, kas piederēja kādam Burtniekam. Augšējos stāvos atradās savstarpējā kredīta sabiedrība, manufaktūras noliktava un zobārst­niecības kabinets. Solīds nams ar solīdiem īrniekiem, kur gestapo darbinieks varēja justies drošībā.

—    Hallo, Mērij, vai vakariņas gatavas? — Haralds sauca priekštelpā, vilkdams nost savus cieši piegujošos ziemišķādas cimdus.

Durvju spraugā parādījās Marlēnas sarkanie mati.

—     Mīļais, es taču lūdzu saukt mani īstajā vārdā, — viņa pārmetoši teica, sniedzot lūpas skūpstam. — Kad tu sauc mani par Mēriju, man vienmēr liekas, ka tu domā par kādu anglieti, savu bijušo mīļāko. Tēja at­dziest. Ej nomazgā lūpu krāsu no vaiga.

Haralds paskatījās spogulī. Viņam bija viegli cirtoti, tumši mati, gaiši brūnas acis ar sīku rieviņu tīklu ap tām, taisns deguns ar mazu pauguriņu, smalki veidotas lūpas, ap kurām vaigu muskuļi atradās pastāvīgā kustībā, īss zods — seja, kurā Mērija saskatīja līdzību ar kino­aktieri Volfgangu Albahu Retiju. Taču, pēc Haralda paša domām, Raup-Dimensa mantinieks drīkstēja izskatīties pat kā Kvazimodo, arī tad panākumi pie sievietēm viņam būtu nodrošināti.

Kad abi apsēdās zem skaistās, dzeltenās stāvlampas (Haralda dāvana) un viņš jau gribēja ieslēgt lielo deviņu spuldžu radioaparātu (arī Haralda dāvana), Mērija pēkšņi sāka sūdzēt savas bēdas. Taču Haralds par to nemaz nebija sajūsmināts. Taisni šai stundā Londona raidīja pēdējās ziņas. Arī tanīs netrūka «propagandas», bet Haralds tām ticēja vairāk nekā Hansa Fričes uzpūs­tajiem komentāriem.

Marlēna bija sašutusi. Tikai bailes atšķaidīt skropstu tušu atturēja viņu no asarām:

—   Iedomājies! Šodien, kad veikalā pirku zīdu jauniem rīta svārkiem, kāda vecene aiz manis iečukstēja otrai: «Vāciešu draugaļa! Tai jau nu kuponu netrūkst.» Šie latvieši ar katru dienu kļūst nekaunīgāki.

Raup-Dīmenss ironiski pasmīnēja:

—     It kā tu pati nebūtu latviete …

—   Jā, bet man taču nav nekā kopēja ar prasto tautu, kas neieredz jūs, Harald, — un viņa strauji tam pieglau­dās. — Vai nevarētu ātrāk nošaut visus boļševikus!…

Haralds nokratīja cigaretes pelnus:

—    Gan jau … Nupat viens kandidāts uz karātavām, burtiski, izslīdēja caur pirkstiem. Bet nekas, agrāk vai vēlāk tomēr savilkšu cilpu ap viņa kaklu …


6

<p>6</p>

Tai pašā namā, tikai vienu stāvu zemāk, sēdēja Jānis Daugavietis, kas mājas grāmatā bi ja pierakstīts kā Dzin­tars Kalniņš. Istabā atradās visi nepieciešamākie priekš­meti. Sienas izdaiļoja gleznu reprodukcijas un kino­aktieru fotogrāfijās, kādas var redzēt daudzos mietpil­soņu dzīvokļos. Šo bezgaumīgo kolekciju, par kuru Jānim pašam bieži nācās smaidīt, papildināja dažas krāsainas atklātnes ar salkanām ainavām un vēl salkanākiem mīlas pārīšiem. Uz vecmodīgās etažeres līdzās dziesmu krāju­miem, Poruka kopotajiem rakstiem un dažiem «Grāmatu Drauga» romāniem atradās inženierzinātņu fakultātes studenta mācību grāmatas.

Daugavietis bija ilgi gudrojis, ar kādu nodarbošanos vislabāk maskēt savas īstās gaitas. Beidzot viņš izšķīrās par universitāti, jo tur varēja nākt un iet pēc patikas. Par ienākumu avotu viņš uzdeva privātstundas, kuras bija grūti pārbaudīt.

Daugavietis samērā reti apmeklēja lekcijas, bet pār­baudījumus centās nolikt, lai ne ar ko neatšķirtos no citiem studentiem. Arī pašreiz viņš bija noliecies pār analitiskās ģeometrijas kursu. Grūti nācās koncentrēt domas, kas visu laiku atgriezās pie pagrīdes cīņas. Rei­zēm likās, ka nebūs iespējams līdz galam izturēt šo

dzīvi, kas prasīja nepārtrauktu gribas spēka mobilizāciju. Izlikšanās, nepieciešamība tēlot citu cilvēku, piesardzība uz katra soļa, kas neatstāja pat miegā,— tas viss bendēja nervus. Taču katru reizi, kad uzmācās vēlēšanās lūgt, lai šim uzdevumam izrauga citu, bet pašam atļauj aiziet pie partizāņiem, Jānis atcerējās sarunu ar Centrālās Komi­tejas sekretāru, pie kura viņu bija aizvedis Avots.

Saruna ar sekretāru toreiz noritēja naktī galda spul­dzes apgaismotajā, lielajā kabinetā ar paneļa sienām. Viņus visu laiku pārtrauca — te strādnieku gvardi nesa ārā evakuācijai sagatavotos papīrus, te tālrunis, nepār­traukti zvanot, pieteica savienojumu ar Maskavu. Logus sedza aptumšošanas aizkari, aiz kuriem varēja sadzirdēt šai vēlajai stundai neparasti dzīvās satiksmes troksni. Spuldzes zaļais stikla kupols projicēja uz sienas divu cilvēku ēnas, un Daugavietim likās, ka viņš nemūžam neaizmirsīs ne šīs milzīgās ēnas, ne gudrās, pētījošās acis zem biezajām uzacīm, kas cieši uzlūkoja viņu. Iesvilpās kāda tāla sirēna, tai pievienojās arvien jaunas vaidošas, kaucošas, gaudojošas skaņas — baigs orķestris, kas ar savu griezīgo trauksmes uvertīru ievadīja kārtējo ienaid­nieka uzlidojumu.

—     Mēs gādāsim, — teica sekretārs, — lai jums būtu pastāvīgi sakari ar Centrālo Komiteju, vienalga, kur tā atradīsies. Nekad neaizmirstiet, ka tipogrāfijā ir jūsu galvenais darba lauks. Neielaidieties pasākumos, kas va­rētu apdraudēt tās drošību… Grūtības būs lielas, — pēc mazas pauzes piemetināja sekretārs. — Vai izturēsiet?

Šī saruna bija norisinājusies vairāk nekā pirms gada…

Daugavietis aizvēra ģeometrijas mācību grāmatu un piecēlās — ikdienišķs cilvēks ikdienišķā, brūnā uzvalkā. Bet neikdienišķa bija acīs degošā kvēle un nelokāmā balss, kad viņš klusi pie sevis atkārtoja:

—     Esmu boļševiks — izturēšu!

No virtuves atskanēja patvāra klusā sīkšana. Tur Nadja laikam jau gatavoja vakariņas. Jānis iedomājās, kā viņa uzpūš ogles, iedomājās viņas maigo, sievišķīgo kustību, ar kādu tā sakārtoja matus.

Toreiz, kad Daugavietis pirmo reizi ieraudzīja Na- deždu Cvetkovu. viņa ievainota gulēja uz ielas un mīkstie

linu krāsas mati bija izrisuši pār putekļaino bruģi. Viņš ieraudzīja asinis sūcamies caur medicīniskā dienesta ma­jora frenci, bālo, sāpju apēnoto seju un pirkstus kramp­jaini žņaudzam sanitāra somu. Blakus gulēja sarkan­armietis, ko viņa bija gribējusi pārsiet. Tas vairs neelpoja. Velti Daugavietis mēģināja ar kabatas lakatu apturēt asinis, kas plūda no viņas krūtīm. Cvetkova gurdi atvēra acis. Tās likās neparasti caurspīdīgas, kā divas lielas, no kalnu ezera smeltas lāses.

—     Manā somā ir marle, — viņa teica aizlauztā balsī.

Neveikliem pirkstiem, baidīdamies ar straujām kustī­bām sagādāt sāpes, Jānis kā mācēdams pārsēja brūci. Cvetkova pūlējās savilkt lūpas pateicības smaidā:

—     Ir jau labi tāpat… Nez vai tam vispār nozīme … Pati esmu ārste, zinu, ka ievainojums smags… Katram gadījumam izņemiet no kabatas piezīmju blociņu. Tur jūs atradīsiet mana vīra adresi. Aizrakstiet viņam…

Fašisti jau forsēja Daugavu. Tādēļ Jānis, nezinādams labāka padoma, nolēma aiznest ievainoto uz mājām. Nebija tik viegli ar smago nastu uz rokām veikt zem apšaudes šo ceļa gabalu. Ik brīdi nācās atvilkt elpu. Kad viņš sasniedza mērķi, jau krēsloja. Un tā arī bija labāk — neviena sveša acs neredzēja, kā Jānis ienesa Nadeždu kaimiņu dzīvoklī. Kad tā, pateicoties Elizes un Skaidrītes pašaizliedzīgajai kopšanai, beidzot piecēlās no gultas. Daugavietis pagādāja viņai pasi, un Nadežda Viktora meita Cvetkova pārvērtās Jadvigā Vladislava meitā Skorostinā no Rēzeknes. Ārste izveseļojās tieši tai laikā, kad pagrīdes tipogrāfijās izbūves darbi tika pabeigti un Daugavietim ievajadzējās uzticama palīga. Pagrīdes darbs bieži vien stundām ilgi saistīja Jāni pilsētā. Bet dzīvokli nedrīkstēja atstāt tukšu — kādam pastāvīgi vajadzēja apsargāt ieeju slepenajā tipogrāfijā un nepieciešamības gadījumā ar trauksmes signālu brīdināt to, kas lejā strā­dāja pie uzsaukumiem. Nadja izrādījās teicams palīgs un labs draugs. Bez viņas dzīve būtu daudz grūtāka.

Jānim, kā allaž, kad domas kavējās pie Nadjas, kļuva tā kā kauns par savu sentimentalitāti. Staigādams pa istabu, viņš neapzinīgi sāka dungot iemīļotu dziesmiņu, kuras vārdus gan vairs lāgā neatcerējās, bet aizmirstos atvietoja ar pašizgudrotiem:

Ne olīvzars, bet šautene tev saujā, Ne kastaņetes — kanonāde skan. Par Madridi mēs abi ejam kaujā, Un tavas lūpas čukst: «No pasarān!»

Varbūt pēc brīža saļims mūsu stāvi, Bet dzīvības ne tev, ne man nav žēl. Ir mūsu mīla stiprāka par nāvi, Un brīvā Spānija mums sirdī kvēl.

Durvis atvērās, ienāca Nadežda.

—   Kas tā par dziesmu, Jāni? Pirmo reizi to dzirdu,—- latviski viņa jau runāja gandrīz bez kļūdām.

—    To man iemācīja jaunības draugs Krauja, Inter­nacionālās brigādes rotas komandieris. īsi pirms kara viņš atgriezās Rīgā no franču koncentrācijas nometnes. Tas bija neaizmirstams vakars, kad mēs atkal tikāmies. Dzīvoklī pretī operas apstādījumiem sanāca daudz bijušo pagrīdnieku. Ārā šalca maija nakts, zvaigznes likās tik lielas kā vēl nekad, un mēs svinējām atkalredzēšanos, vēl nezinot, ka drīz no jauna karš mūs izšķirs. Krauja apsēdās pie klavierēm un nodziedāja to spāniski. Dzej­nieks Malenieks pārtulkoja tekstu. Es sēdēju klusi, ierā­vies stūrī, iedomājos kaistošās dienvidu debesis, ložme­tēju ligzdu Gvadaramas kalnos un melnmatainu kauji­nieku, kas, glāstot ģitāras stīgas, dzied par savu mīlu … Acīs man toreiz sakāpa asaras — varbūt tā bija jūsma par Spānijas varoņiem, varbūt arī kas cits…

—    Asaras? — Nadežda brīnījās. — Un man likās, ka tevi nekas nespēj aizkustināt…

Jānis dziļi nolieca galvu. Jā, skarbs viņš bija kļuvis, ciets un sevī noslēgts. Sevišķi pret Nadju. To darīja smagie cīņas apstākļi. Bet sirds dziļumos viņš zināja, ka pats kaldinājis šīs cietās bruņas, lai neļautu jūtām iz­lauzties uz āru. «Jums jāatsakās no personīgās dzīves,» toreiz teica sekretārs.

—    Nu nesāc tik tu atkal prātot, kāds esmu un kāds izliekos… Pasaki labāk, kā tev patīk šī dziesma.

—    Mazliet skumja, bet skaista. Klausoties tajā, atkal atcerējos Serjožu, visu kādreizējo dzīvi. Vai vēl redzēšu viņu?

—    Cerēsim, Nadja, — Jānis teica ar uzsvaru.

—     Bet ja vairs nav uz ko cerēt… Nu jau pieci mē­neši, kopš nosūtīju vēstuli. Šai laikā no Maskavas esam saņēmuši vairākus sūtījumus, bet par Serjožu ne vārda. Lidotājs … tu taču saproti, ko tas nozīmē …

Jānis klusēja. Viņš zināja, ka īstas sāpes nevar rem­dināt ar vārdiem. Tad jau labāk kliedēt skumjas ar dziesmu. Bet dziedot viņš no pagrīdes darbinieka, kas apsver katru soli, katru kustību, katru vārdu, pārvērtās vienkāršā cilvēkā ar atklātu dvēseli. Dziesmā atkal ieska­nējās jūtas, par kurām pašam nebija skaidrības.

Nadežda novērsa seju. Ko Jānis pats vēl nenojauta, viņa zināja jau labu laiku un, lai atbrīvotu draugu no grūtsirdīgās noskaņas, uzsāka lietišķā tonī:

—    Jāni, ļauj taču man strādāt tipogrāfijā. Es ātri iemācīšos.

—    Nevar, — strupi atteica Daugavietis, — tev ar savām sašautajām plaušām tas nav iespējams. Līdz tam laikam, kad sāks strādāt jaunais biedrs, es pats tikšu galā, — nevēlēdamies turpināt sarunu, Daugavietis pie­cēlās.


7

<p>7</p>

Tai pašā namā, dzīvoklī iepretī Kalniņa durvīm, Skaidrīte Svempa beidza sukāt savus tumšbrūnos matus.

—    Nu, meit, vai neesi vēl bijusi pie kaimiņa? — jautāja māte, kas, guļot uz vecmodīgās kušetes, atpūti­nāja nogurušās kājas.

—    Tūlīt, māmiņ, tūlīt aizskriešu apjautāties.

Meitene atvēra durvis un neapmierināta savilka de­gunu. Tā bija tikai iedoma, bet ko tur varēja darīt, ja viņai visur spokojās zivju eļļas treknā, riebīgā smaka. Šai ziņā Skaidrīte nebija mainījusies — viņa joprojām nevarēja ciest zivju eļļu. Velti māte agrākos gados bija centusies iestāstīt meitai, ka trīs ēdamkarotes zivju eļļas dienā piešķiršot viņas vaigiem apaļumu un sārtumu. Patiešām, Skaidrīte jau kopš bērnības izskatījās mazliet trausla, un katram neviļus radās vēlēšanās tēvišķīgi ap­likt roku ap viņas šaurajiem pleciem un pasargāt viņu no dzīves vētrām. Bet, kad Līgo vakarā Skaidrītes patvaļīgās cirtas rotāja baltu margrietiņu un zilu rudzu­puķu vainags, grūti nāktos atrast piemīlīgāku meiteni. Un, kas redzēja, cik drosmīgi viņa lēca pāri ugunskuram, ka dzirkstis vien nošķīda, saprata, ka Skaidrīte nemaz nav tik trausla.

Tagad, okupācijas grūtajos apstākļos, kad zivju eļļu nevarēja sadzīt ne par kādu naudu, Skaidrītes seja iz­skatījās daudz šaurāka nekā pirms kara. Šis gads bija paasinājis viņas vaibstus, tomēr dzīves bargumam nebija izdevies izdzēst jaunības svaigumu meitenes sejā.

Kas attiecas uz Jāņiem, tad Skaidrītei ar šo dienu saistījās visdrūmākās atmiņas.

Toreiz, 1941. gadā, tieši Līgo svētkos viņa sēdēja pie­blīvētajā autobusā un sausām acīm raudzījās uz druvām, kas līgojās vasaras briedumā. Fašistu negaidītais iebru­kums bija pārtraucis viņas ciemošanos pie radiem, un Skaidrīte steidzās pie mātes uz Rīgu. Autobusa kasiere tumšiem sviedru plankumiem klātā blūzītē izstāstīja, ka pavēlēts ņemt līdzi apģērbu un pārtiku trim dienām. Un Skaidrīte, kas bija cerējusi, ka karš varbūt neskars Lat­viju, saprata, ka arī šīm ziedošajām druvām jākļūst par asiņainu kaujaslauku. Nē, šeit viņa nepaliks, jāpierunā māte evakuēties dziļāk uz aizmuguri. Labāk atstāt savas mājas un mīļoto Rīgu nekā nokļūt fašistu jūgā. Šāds lēmums pa daļai nomierināja meitenes prātu. Baismās kara bangas, kas vēlās arvien tuvāk, vairs tā nebiedēja. Skaidrīte juta, ka aiz viņas ir neizmērojama zemes pla­tība un miljonu tauta. Pievilkusi ceļus, jo kāda soma neļāva izstiept kājas taisni, viņa ierāvās autobusa kaktā un pie sevis čukstēja: «Jā, māmiņ, mēs brauksim.»

Satumsa. Autobuss lēni spraucās caur vezumiem un karaspēka mašīnām. Divi jaunieši priekšējā solā uzsāka dziesmu, kas pēdējā laikā bija kļuvusi populāra: «Mēs mierīgi ļaudis, bet dzimtenei sargos stāv bruņotais vil­ciens arvien!» Vārdi tā iederējās vispārējā noskaņā, ka pat Skaidrīte, nebūdama sevišķi muzikāla, skaļi vilka līdzi. Aizrāvušies ar dziedāšanu, braucēji no sākuma ne­piegrieza vērību nevienmērīgai rūkoņai, kas nāca arvien tuvāk. Tikai kad autobuss apstājās un pēkšņajā klusumā varēja sadzirdēt vairākus dobjus sprādzienus, viņi sa­prata, ka lielceļš kļuvis par uzlidojuma mērķi. Kaut kur aizdegās mežs. «Lūk, kādas jāņugunis,» rūgti nodomāja Skaidrīte. Viņa joprojām neizjūta bailes un tikai vilci­noties paklausīja kasieres rīkojumam izkāpt un paslēp­ties ceļmalas grāvī. Bet, tikko viņa bija apgūlusies, rū­koņa pārvērtās baigā, griezīgā kaukšanā. Zālē iesīcās lodes, pavisam tuvu virs sevis Skaidrīte ieraudzīja melnu krustu uz piķējošā štukasa sasvērtā spārna, un paniskas bailes dzelžainām rokām iespieda viņas seju tieši dubļos.

Kad zeme pārstāja līgoties un Skaidrīte atvēra acis, viņa ieraudzīja liesmojošo autobusu un blakus tam šofera ķermeni…

—    Meitiņ, kas noticis? Kāda tu izskaties! —• iesaucās galīgi pārbiedētā māte, kad Skaidrīte pēc četrām stun­dām iestreipuļoja istabā.

Dubļaino seju Skaidrītei izdevās nomazgāt kādā upītē, bet ap nelielo brūci sarecējušās asinis rēgojās kā tumšs traips uz gaiša auduma. Svārciņi saplēsti, tenisa kurpes sabristas un netīras.

—    Nekas, nekas, — Skaidrīte centās mierināt uz­traukto māti, pati bez spēka noslīgdama krēslā.

Elize Svempa iededzināja elektrību, bet tūdaļ, bailīgi sarāvusies, atkal nodzēsa to. Fašisti no lidmašīnām va­rētu pamanīt gaismu un uzmest bumbu.

Bet spuldzes īsā uzliesmojuma Skaidrītei pietika, lai ievērotu, ka citkārt omulīgā istaba kļuvusi gluži sveša. Tikai mazliet vēlāk, pieradusi pie jūnija nakts blāvās puskrēslas, viņa saprata, ka tie bija ar krusteniskām papīra strēmelēm aplīmētie logi, kas piešķīra telpai sprosta noskaņu.

—    Māmiņ, vai mūsu mantas jau sakravātas?

—    Kādas mantas, Skaidrīt? — nesaprašanā vaicāja māte. — Mēs taču netaisāmies nekur braukt.

—     Vai tad tu nemaz nedomā braukt projām, māt? — pārsteigti iesaucās meitene, jūtot, ka viņai izslīd pamats zem kājām.

—- Braukt projām … Es jau labprāt, bet…

Ārdurvīs gandrīz bez trokšņa apgriezās slēdzene, un istabā ienāca Skaidrītes tēvocis, vecais Donats Baumanis. Lai cik satraukta bija meitene, viņas prātam nepagāja secen, ka pat šais kara dienās Donats nav atmetis savu dīvaino paražu staigāt pa naktīm apkārt. Jau tad, kad meitene vēl apmeklēja pamatskolu, viņas miegu bieži iztraucēja tēvoča klusie soļi, kad tas uz rīta pusi pār­radās mājās. Šai labsirdīgajā, klusajā, sevī noslēgtajā cilvēkā viņai daudz kas nebija izprotams. Baumanim, četrstāvu nama īpašniekam, nekad nebija ne graša pie dvēselēs. Skaidrītes mātei, kura vadīja brāļa pieticīgo saimniecību, nācās strādāt pie svešiem ļaudīm, lai sagā­dātu līdzekļus meitas skološanai. Kur tad vecais Donats lika īres ienākumus? Skaidrītei ne vienreiz vien uzmācās aizdomas, ka tēvocis savās nakts gaitās notriec šo naudu pie kāršu galda. Bet, ja tas tā, vecais labi prata slēpt savu kaislību. Retajās reizēs, kad pie viņiem ieradās ciemiņi un kāds lika priekšā uzspēlēt «cūkas» vai «zolīti», Baumanis atrunājās ar to, ka neprotot atšķirt karali no kalpa.

Skaidrīte griezās pie viņa pēc palīdzības:

—    Tēvoci Donat, tu taču arī evakuēsies mums līdzi, vai ne? Pasaki mātei, lai viņa sataisās ātrāk.

Māte un Baumanis apmainījās skatieniem, kuru no­zīmi meitene velti pūlējās izprast. Tad vecais nokrekšķi­nājās un, izņēmis kaļķīti no mutes, noglāstīja meitenes matus:

—    Nē, Skaidrīt, mēs ar tavu māti esam veci cilvēki. Mēs paliksim tepat.

Ikreiz, kad Skaidrīte atcerējās šo liktenīgo nakti, viņai likās, ka tieši Donats vainīgs viņu palikšanā. Kopš tā laika meitene ar savu tēvoci vairs neatrada kopēju va­lodu. Viņš ar katru dienu kļuva dīvaināks. Te viņam nez no kurienes gadījās nauda mājas kapitālremontam, te atkal pietrūka dažu marku, lai izpirktu kartīšu trūcīgās devas. Naktīs Donats gan vairs nemēdza pazust, toties caurām dienām ar slotu rokā grozījās uz ielas, lai gan, pēc Skaidrītes domām, tur nebija ko slaucīt.

Sakārtojusi matus, kaut arī tas nemaz nebija nepie­ciešams, Skaidrīte pieklauvēja pie kaimiņu durvīm. Mei­teni ielaida Nadežda. Kā allaž, ieraugot Nadju, Skaidrītei atsila sirds. Šī sieviete, ar kuru viņa bija paguvusi sa­draudzēties tās slimošanas laikā, bi ja vienīgā, kam varēja atklāt visas jūtas un domas. Mātei, kas apkopa dzīvokļus un bez tam vēl strādāja viesnīcā, nekad neatlika vaļas patērzēt ar Skaidrīti. Nama jauno iemītnieku — studentu

Kalniņu — meitene nespēja lāgā izprast. Toreiz, kad viņš atveda ievainoto, likās tīri patīkams, sirsnīgs, patiess, bet vēlāk izvairījās no katras nopietnas sarunas. Reizēm radās pat iespaids, ka viņš neuzticas. Bet kādēļ? Novie­todams padomju kara ārsti Donata dzīvoklī, viņš taču bija nodevis savu likteni meitenes rokās. Bet varbūt Kal­niņš vienkārši rēķinājās ar to, ka viņa baidīsies iegāzt māti, tēvoci un sevi pašu? Skaidrīte nekādi netika gudra. Un tā viņas vainīgais domu biedrs bija un palika Sko- rostina.

—     Māte grib zināt, vai rīt jānāk uzpost dzīvoklis, — Skaidrīte, ienākusi istabā, jautāja.

Jānis sarokojās ar viešņu:

—     Pasaki, lai atnāk… Nu, kas jauns pasaulē?

—     Kas tad jauns var būt? — īgni atteica meitene. — Marija Zariņa staigā jaunā mētelī. Laikam viņas ge- stapietis atkal dabūjis prēmiju par slepkavošanu. Nesa­protu, kāpēc tēvocis cieš tādu savā mājā.

—    Tā nav mūsu darīšana, Skaidrīt, — sarunā iejau­cās Nadežda. — Kam būs līdzēts ar to, ka viņa dzīvos citur? Diemžēl tādu Mariju ir vēl diezgan.

Jānim bija prieks par Skaidrītes sašutumu. No šīs meitenes iznāks lietas koks. Bet viņa nedrīkstēja zināt, ka Donats sen gribējis izlikt Mariju Zariņu no dzīvokļa. Jānis nepiekrita Baumanim. Izsekojis vācu virsnieku, kas katru vakaru apciemoja šo sievieti, viņš uzzināja, ka tas ir atbildīgs gestapo darbinieks. Ienāca prātā vecā gud­rība, ka nikns suns rej tikai svešiniekus, bet savām mā­jām ir labs sargs. Špikiem nebija ko ošņāt namā, ko viņu tiešais priekšnieks pastāvīgi apmeklēja.

Skaidrīte pastāstīja, ka vakar ekonomiskajā veikalā atrastas vairākas komunistiskas skrejlapas. Satrakotie šucmaņi noslēguši izeju un izkratījuši visus pircējus. Vainīgo neatraduši, viņi apcietinājuši veikala direktoru, kas izrādījies Bangerska radagabals. Šucmaņi dabūjuši brāzienu, bet tautai beidzot bijis par ko pasmieties.

Smiekli caur asarām vārda tiešajā nozīmē — Jānim ienāca prātā, klausoties Skaidrītes stāstu. Daudz cietusī tauta pamazām aizmirsa īstus, sirsnīgus, gaišus smieklus. Saraudātās acis vairs nespēja jautri smaidīt. Daugavietis apzinājās, ka optimisms, ticība drīzai atbrīvošanai nepie­ciešami cīņas gara stiprināšanai. To ļaudīm deva viņa slepenajā tipogrāfijā iespiestie uzsaukumi, kas atrada ceļu uz tautas sirdi un iesaistīja pretestības kustībā ar­vien jaunus cīnītājus.

Daugavietis joprojām nevarēja sev piedot sastapšanos ar Apses ieteikto cilvēku. Viņš pat nevarēja galvot, vai nav iekritis. Cik uzbāzīgi tas, uzrāvis sērkociņu, centās toreiz ielūkoties viņa sejā. Pēdas izdevās sajaukt, Apse brīdināts. Bet ja provokators tomēr paguvis saredzēt viņa seju? Nolādēdams bezdarbību, Daugavietis nolēma vis­maz nedēļu nerādīties uz ielas. Tāpēc viņš pagaidām neuzņēma sakarus ar Rīgā iebraukušo puisi, kuram va­jadzēja strādāt pagrīdes tipogrāfijā.

Piecēlies viņš iegāja vannas istabā. Ja pēc dažām minūtēm kāds pārmeklētu dzīvokli, tas atrastu vienīgi Nadeždu, kas jau gulēja ciešā miegā.


8

<p>8</p>

Tai pašā namā, tikai vienu stāvu augstāk, Elize Svempa piezvanīja pie grāmatu aģentūras durvīm, kas atradās tieši iepretī Marlēnas dzīvoklim. Viņai atvēra Visvaldis Burtnieks, vienlaicīgi firmas īpašnieks un per­sonāls. Tikai pasūtījumus viņš neiznēsāja pats, bet uzti­cēja Skaidrītes mātei.

—    Labvakar, Burtnieka kungs. Vai šodien daudz grā­matu jāaiznes? — vēl nepārkāpusi pār slieksni, skaļā balsī vaicāja Elize Svempa.

—    Šis tas jau nu ir. Arī uz pastu vajadzētu aiznest dažus sūtījumus provinces klientiem…

Durvis aizvērās. Uz letes, saliktas kārtīgās kaudzēs, ietītas biezā papīrā ar zīmogu «Drukas darbi», atradās grāmatas. Daži saiņi bija pārsieti ar melnu auklu, citi — ar baltu. Saskaitījusi saiņus, Svempa smagi apsēdās ap­dilušajā ādas krēslā.

—    Nav jau vairs tie gadi, kad bez aizdusas varēju uzkāpt sestajā stāvā. Visu dienu uz kājām, vakarā pat nostāvēt grūti.

Burtnieks noņēma acenes un sāka tās ar kabatas lakatiņu spodrināt.

—   Zinu, zinu, tev daudz grūtāk nekā mums pārējiem. Nekā nevar darīt, šie sainīši vēl šovakar jāaiznes. Cilvēki taču gaida.

—    Vai tad es ko saku? … Šodien bija daudz apmek­lētāju ?

—    Kā jau parasti, — atbildēja Burtnieks, atkal pa­slēpdams savas kautrās, tuvredzīgās acis aiz biezajiem stikliem. — Atbrauca ģenerāļa Ilartmuta šoferis, tad vēl iegriezās Makuļevičs … Vārdu sakot, tas pats karuselis …

—    Ak tas vīrelis, kas sacerē franču peršas? Viņš jau nāk katru dienu. Tam taču kāda skrūvīte vaļā. — Un Svempa sabāza grāmatas savā lielajā tirgus somā, pašā augšā uzliekot vācu ilustrētos laikrakstus.

Visvaldis Burtnieks aizbultēja durvis un atlaidās tajā pašā krēslā, kurā nupat bija sēdējusi Elize Svempa. Arī viņš vakaros jutās nožēlojami. Vainīga bija sirds. Scle- rosis aortae — tas skanēja skaisti, gandrīz kā Ilorācija heksametrs. Bet, kad uznāca cenzūra — tā Burtnieks pašironiski dēvēja brīžus, kad sirds pamira, — viņš ne­varēja sev piedot, ka 1941. gada pavasarī bija atteicies no ceļazīmes uz sanatoriju Kaukāzā. Tagad nebija nekā­das iespējas ārstēties.

Nebija nekāds brīnums, ka Burtnieka sirds bieži strei­koja — jaunības dienās viņš to maz bija saudzējis. Cēlies no trūcīgas darbaļaužu ģimenes, Visvaldis par savu dzīves mērķi bija spraudis apgūt zināšanas un sniegt tās citiem. Strādājot dažādus gadījuma darbus, ar lielu neat­laidību viņam bija izdevies kaut kā izkulties un pabeigt augstskolu. Taču izrādījās, ka čaukstošais diploms, ko viņš bija saņēmis no rektora rokām, neienesa viņa dzīVē nekāda atvieglojuma. Viss bijis velts — pārtikšana no sausas maizes un cerībām, pie grāmatām pavadītās nak­tis, hroniskās galvas sāpes. Tāpat kā daudzi buržuāziskās Latvijas universitātes diplomandi, Visvaldis nevarēja at­rast piemērotu darbu. Bet tieši šī vilšanās noveda viņu uz pareizā ceļa …

Burtnieks pēc dabas bija sabiedrisks cilvēks. Taču tagad, apstākļu spiests, viņš bez kurnēšanas atteicās no saviem daudzajiem pirmskara paziņām. Gandrīz vienīgie, ar kuriem iznāca sarunāties, bija kaimiņi un nedaudzie grāmatu pasūtītāji.

Lūk, šis ģenerālis Hartmuts, kas kolekcionēja erotisku literatūru visādās valodās. Ko viņš ar to dara, nevar saprast, jo, izņemot vācu valodu, ģenerālis nevienu citu neprata. Pats viņš reti rādījās aģentūras kantorī, bet jo biežāk sūtīja savu šoferi Baueru, kas Burtniekam likās daudz izglītotāks par priekšnieku. Bauers jau tāpēc vien piederēja pie simpātiskiem apmeklētājiem, ka nekad ne­sveicināja «Ileil Hitler», kā to darīja citi vācieši. Priekš­nieka pasūtītās grāmatas viņu nemaz neinteresēja, toties viņš šodien bija izlūdzies no Burtnieka fašistiskajā Vā­cijā aizliegtos Heines dzejoļus un Stefana Cveiga noveles.

Burtnieks atcerējās savus ironiskos vārdus:

—    Tie taču neāriski autori, — palasiet labāk Nīčes «Tā runāja Zaratustra», — bet jefreitors pasmīnēja:

—     Tā runāja fīrers… Bet man «zemcilvēks» Heine tomēr mīļāks par «pārcilvēku» Nīči ar tā pātagas filozo­fiju. Vācijā ir vēl labas literatūras cienītāji.

Pieminēdams Baueru, Visvaldis neviļus pašūpoja galvu. Viņš nebija vēl ticis skaidrībā par šo cilvēku, bet nevarēja noliegt, ka ģenerāļa šoferis būtiski atšķiras no citiem okupantiem …

Un ko lai domā par šo Makuļeviču, ar kuru Bauers, projām ejot, sastapās durvīs? Makuļevičs, kā jau parasti, ar aristokrātiski smalku žestu noņēma mūžveco, līdz oderei novalkāto platmali un dziļi palocījās. Tad viņš nolika galvassegu uz grīdas, kā to mēdza darīt pirms simt gadiem, iemeta tanī nenoteicamas krāsas cimdus un kautri gaidīja, kamēr viņam sniegs roku.

Tiešām uzjautrināja šis oriģināls, kura rīcībā viss bija dīvains. Taču, kas pazina Makuļeviča līdzšinējo dzī­ves gājumu, par viņa savādībām nebrīnījās. Makuļeviča tēvam kādreiz Tirgoņu ielā bija piederējis neliels juve­liera veikals, kas tam bija devis iespēju dēlu izglītot Francijā. Vēlāk vecais juvelieris bankrotējis un, nespē­dams pārdzīvot negodu, ūtrupes dienā pakāries. Māte drīz vien mirusi no bēdām, bet dēls Antons, kuru bargie likteņa sitieni bija ķēruši pilnīgi nesagatavotu, mazliet sajucis prātā. No tā laika viņš vairs nebija spējis atrast pamatu savai eksistencei un, pats nīkuļodams, sāka uz­skatīt visu dzīvi par pārpratumu …

Vardu pa vardam Burtnieka atmiņa uzpeldeja šīs­dienas saruna…

—    Kā jūs šodien jūtaties, kungs Burtniek? — sieviš­ķīgā balsī jautāja Makuļevičs, parādot savus nelīdzenos, pieklājīgā smaidā atņirgtos zobus. — Vai sirds atkal dara raizes?

—    Nē, var iztikt.

Makuļevičs savukārt piekrītoši pamāja ar galvu, kuras retie mati bija tikpat nenosakāmas krāsas kā viņa noval­kātie cimdi.

—    Par to paldies dievam, cienījamais draugs. Visiem ģeniāliem cilvēkiem piemīt šī kaite. Lielais domātājs Montangardo, piemēram, nomira ar sirdstrieku, uzzinājis, ka viņa sievai piedzimuši dvīnīši.

—    Man liekas, ka par to tikai jāpriecājas.

—    Jūs maldāties, kungs Burtniek! Visa dzīvība ir viens vienīgs traģisks pārpratums. Mīlestība starp pretēja dzimuma radījumiem ir nosodāma, jo tā veicina šo pār­pratumu. Pasaules vienīgā patiesā eksistences forma ir iznīcība, nāve. Tāpēc es varu samierināties ar fašistiem. Viņi gan nes cilvēcei neizmērojamas ciešanas, noposta kultūras pieminekļus, taču svarīgs ir gala iznākums. Hitlerieši papriekš iznīcinās savus pretiniekus, pēc tam cits citu, kamēr pasaulē nepaliks neviena cilvēka. Tad absolūtā nāve atgūs savas pirmatnējās kosmiskās tiesības.

—    No kurienes jums radusies tik asinskāra filozofija?

—    Tieši otrādi, godātais kolēģi! Vai jūs neredzat, ka aiz šiem uzskatiem slēpjas dziļš humānisms? Nāve taču ir atpestīšana, un to es novēlu visiem saviem līdzcilvē­kiem.

—     Bet jūs pats vēl nemaz netaisāties mirt.

—     Man vispirms jāpabeidz dzeju krājums «Le bon- heur des morts»[1]. tas sastāvēs no piecpadsmit sonetu vainagiem, kuru pirmās rindas savukārt veidos noslē­guma vainagu. Pagaidām esmu ticis tikai līdz trešdaļai. Tas gan nav vienīgais iemesls. Garu biedē apziņa, ka manas mirstīgās atliekas varētu sajaukties ar zemi, kas baro dzīvību.

Visdīvainākais tas, ka pats Makuļevičs cieši ticēja saviem vārdiem. Nebija nekādas nozīmes mēģināt pār­liecināt šo cilvēku, kura izsmalcinātās manieres un dzīves apnikuma aristokrātiskās idejas bija brēcošā pretrunā ar nabadzīgo apģērbu un daudzās vietās lāpītajām kurpēm.

Pēc stundu gara ievada Makuļevičs beidzot pievērsās sava apciemojuma mērķim:

— Atļaujiet atgādināt, ka pirms gada pasūtīju jums Morica Kerkoviusa dzeju krājumu «Aizsaules gaviles». Papildus noskaidroju, ka tas iznācis Bāzelē 1827. gadā 25 eksemplāros autora apgādā. Ceru, ka šīs ziņas palī­dzēs jūsu cildenajām pūlēm pagādāt man šo unikālo sējumu.

Šis savdabis tātad vēl nebija zaudējis cerības iegūt grāmatu, kuru sameklēt tikpat grūti kā prātīgu domu viņa paša galvā.

Tā, atmiņā cilādams dienas notikumus, bijušais kla­sisko valodu katedras aspirants Visvaldis Burtnieks ilgi sēdēja, atspiedis plaukstā bakurētaino seju, kas likās kā no poraina akmens izcirsta. Kad viņš jau grasījās ieiet blakus istabā, kur mēdza pārnakšņot, pie durvīm zvanīja.

Nācējs bija Jānis Daugavietis.


9

<p>9</p>

Pamodies viesnīcas istabā, Ēriks nejutās visai labi. Svešas bija bezgaumīgi krāsotās, ar alus vai vīna šļaka­tām notraipītās sienas, no kurām, tramvajam garām braucot, bira apmetums. Svešs bija noputējušais logs, kas pavēra drūmu skatu uz apkvēpušiem jumtiem, un mazgājamā bļoda, kurā pa netīrām ziepju putām peldēja beigta muša. Sveša bija arī ķirmju sagrauztā, čīkstošā, nemākulīgi darinātā gulta, kas ar savu izskatu centās iebraucējam atgādināt, ka tas neatrodas savās mājās. Sveša un tukša bija visa šī istaba pēdējās šķiras viesnīcā, kurā viņš, Ēriks Krapovskis, uzturējās jau vairākas dienas.

Ēriks piecēlās, uzklāja gultu, nomazgājās, apģērbās un atkal apgūlās. Nekas cits neatlika ko darīt kā tikai gaidīt, gaidīt. Pēc spraigās, cīņas atmosfēras pilnās dzī­ves Jelgavā šis bezdarbībā pavadītās dienas likās kā ve­sels mūžs.

Guļot čīkstošajā gultā, Ēriks atcerējās skolas biedrus, Liepājas drāšu fabrikas karsto, dunošo velmētavu, uz kurieni viņš tēvam bija nesis pusdienas, atcerējās raibo, kņadas pilno ostu, kur puikas mīlēja klaiņot un noska­tīties kuģos, atcerējās to dienu — tas bija novembrī, un krita jau pirmais sniegs, — kad viņu uzņēma komjau­natnē, atcerējās darbu tipogrāfijā, kur asi smaržoja iespiedkrāsa.

Tad sākās karš, un viss mainījās. Pirms dažām die­nam viņš vēl bija salicis «Komunista» ievada virsrakstu: «Liepājas strādnieki, pie ieročiem!» — bet drīz vien jau pats turēja rokās šauteni un, vairoties no lodēm, rāpās pa zemi. Zāle kļāvās pie sejas tik mīksta un sulīga, de­besis bez neviena mākonīša likās tik spožas un taustā­mas, ka nemaz negribējās mirt. Deviņpadsmit dzīves gadi nav nekāds garš mūžs, un tas varēja beigties kuru katru mirkli uz asiņainā Šķēdes ceļa, kur jau bija krituši daudzi varonīgi Liepājas aizstāvji. Un tomēr Ēriks, lai gan tik ļoti negribējās mirt, līdzīgi visiem Imanta Sudmaļa komjauniešiem, cīnījās līdz pēdējam mirklim un caur tanku ložmetēju sprostuguni izlauzās no fašis­tiskā aplenkuma. Kad šāvienu troksni nomainīja sauso zaru brīkšķi, kas, ejot pa ēnaino meža taku, skanēja zem gurdenajām kājām, Ēriks pamanīja, ka palicis viens.

Viens. Bez biedriem, bez tālāka mērķa. Cīņa likās zaudēta, dzīvot vairs nebija vērts. Nosviedis šauteni, viņš smagi nokrita zemē. Pēc neskaitāmu stundu nepārtrauk­tas sasprindzinātības iestājās pēkšņs atslābums. Pirmo reizi triju dienu laikā mocīja izsalkums. Ēriks iebāza netīro, neganti sūrstošo roku bikšu kabatā un pašam par lielu izbrīnu kopā ar patronām izvilka brūnas, čauganas maizes druskas, rīsu un olu kripatas — pīrāgu, ko kai­miņu Marta bija lūgusi aiznest viņas vīram Pēterim. Taču Pēteris, Ērikam nokļūstot līdz ostas aizstāvju po- zicijām, bija jau kritis … Bet kur tad vēstule ar Maska­vas zīmogu, ko vajadzēja nodot kaimiņam līdz ar pīrāgu? Ēriks atrada arī to — saburzītu, ložu ieskrambātu. Tas bija paziņojums, ka pilsonis Pēteris Lejaskārklis uzņemts par klausītāju Mičurina dārzkopju kursos. Cik bieži Pē­teris bija stāstījis draugiem, ka gribot Kurzemē izaudzēt Krimas vīnogas un jaunas šķirnes bumbierābolus, kas savienotu «Leokardijas» saldumu ar «Gravenšteina» sulī- gumu. Vēl viens sapnis, kuru iznīcinājis fašistu šāviņš!

Vai tad tiešām visam beigas? Tomēr ne! Padomju ļaužu sapņus nekas nespēj nonāvēt, tie vienmēr piepildās. Vajag tikai cīnīties. Šī doma deva Ērikam jaunu spēku. Viņš nolēma iet tālāk, nepadoties, turpināt nevienlīdzīgo cīņu.

Izlauzies cauri mežiem un purviem, Ēriks kādu laiku slēpās laukos. No turienes viņš drīz pārcēlās uz Zemgali, un fašisti tā arī neuzzināja, kāpēc dažu pagastu zemnieki, ar kuriem sākumā vēl puslīdz varēja tikt galā, atteicās piegādāt vērmahtam labību un gaļu.

Tomēr īstā pagrīdes cīņa Ērikam sākās Jelgavā, kur viņam izdevās stāties sakaros ar nelegālo komunistisko organizāciju. Pirms nedēļas viņš bija saņēmis jaunu uz­devumu — vajadzēja braukt uz Rīgu. apmesties šajā viesnīcā un gaidīt cilvēku, kas ieradīsies pie viņa. Bet biedrs kā nenāca, tā nenāca.

Varbūt apcietināts, varbūt pat nošauts. Varbūt gestapo jau zināms, kādā nolūkā Ēriks Krapovskis iebraucis Rīgā … Varbūt viņš pašreiz palaiž garām pēdējo izdevību glābt savu dzīvību… Bet atstāt viesnīcu bez pavēles nedrīkstēja. Atliek tikai gaidīt, gaidīt, gaidīt…

Ēriks piecēlās no gultas un piegāja pie loga. Jumti, jumti, cik tālu vien sniedzās skatiens. Un tikai kaut kur, ieslēgts starp mūriem, vientuļš kastaņkoks, uz kura vēl turējās rudās lapas. Lija lietus. Sīks, pelēcīgs lietus. Tas bungoja uz skārda palodzes vienmuļu melodiju, ko atbal­soja visi jumti, šļakstēja no notekas caurules, atsitās pret melnajiem lietussargiem, kas tērpa ielu sēru krāsās. Likās, ka tas nekad nepārstās.

Atgājis no loga, viņš atkal apgūlās. Centās aizmigt, bet nevarēja. Lēnām skaitīja līdz tūkstotim. Nelīdzēja. Tad viņš ņēmās pētīt griestus — katru drēgnuma plan­kumu, mušu traipu. Beidzot plaksti jau vērās ciet. Bet, griežoties uz sāniem, atsperes iečīkstējās kā nesmērēti rati, un miegs atkal aizlaidās.

Viņš piecēlās atkal, uzvilka mēteli un nokāpa netīrajā vestibilā. Blakus nobružātu apvalku klātajam dīvānam

lielā māla podā auga noputējis gumijkoks. Mazais zemes aplis bija piebārstīts ar nodegušiem sērkociņu un papi­rosu galiem. Vēsajā telpā valdīja palsa pusgaisma, tikai stikla būrī, kurā sēdēja šveicars, matētā kupolā dega spuldze. Skatieni brīdi kavējās gan pie lielajām lāsēm, kas sitās pret logu un atstāja uz nespodrās virsmas gai­šas švīkas, gan pie vēstulēm, kas bija izliktas aiz stikla, gan pie veciem dzelzceļu sarakstiem, kas klāja sienas. „ Ērikam pēkšņi likās, it kā viņš atrastos mazas stacijas uzgaidāmās telpās un tūlīt pienāks vilciens, kas viņu aizvedīs kaut kur tālu projām. Atgaiņājis šo nevajadzīgo noskaņojumu, Ēriks uzrunāja šveicaru:

—    Nu, es atkal darīšanās. Iedodiet manu komandē­jumu.

—     Lūdzu, lūdzu, kungs, — parakņājies dokumentu kaudzē, tas izvilka papīru. — Krapovskis no 19. istabas. Esiet tik laipni. Vai jūs vēl ilgi pie mums paliksiet?

—    Paši zināt, nav jau tik viegli mūsu laikos apgādāt rezerves daļas. Viens priekšnieks sūta pie otra, bet mūsu fabrika tikmēr strādā ar pusjaudu.

Šveicars līdzjūtīgi pamāja ar galvu:

—    Jā, jā, pats zinu. Cik tik man to atļauju un zī­mogu nevajadzēja, kamēr varēju nopirkt jaunu cepuri.

Pirmais, ko Ēriks ieraudzīja, iznākot uz ielas, bija jauna meitene. Viņas matus un seju kā svaiga rīta rasa klāja lietus lāsītes. Viņai sekoja vācu virsnieks. Pie vies­nīcas meitene brīdi vilcinājās. Vācietis paspēra soli uz priekšu un, kā šķita, dzīrās viņu uzrunāt. Taču viņa pil­nīgi negaidot ielika savu mazo, mitro plaukstu Ērika rokā un mazliet dziedošā balsī teica:

—    Te es esmu, Andrej. Piedod, mīļais, ka liku tev gaidīt!


10

<p>10</p>

Donata Baumaņa namā gandrīz vienlaicīgi vērās divu dzīvokļu durvis.Skaidrīte šodien piecēlās vēlāk nekā parasti. Slotas švīkoņa, kas atskanēja uz ielas, liecināja, ka vecais Donats jau atrodas savā postenī. Elize Svempa sen bija aizgājusi uz viesnīcu. Ieraudzījusi, ka māte aizmirsusi uz galda savas sviestmaizes, Skaidrīte, pati nepaēdusi, stei­dzās tās aiznest. Uz ielas viņa brītiņu apstājās, lai ieelpotu dzestro oktobra gaisu.

Raup-Dīmenss šodien piecēlās agrāk nekā parasti. Ūdens burbuļošana, kas atskanēja no vannas istabas, liecināja, ka Mērija jau stājusies pie dienišķā skaistuma kopšanas rituāla. Šis brīnums vispār nebija aptverams,— lai kad viņš pamostas, Mērija vienmēr paguvusi «uztaisīt sejas fāsādi», kā pati sauca rīta tualeti. Arī šoreiz, izejot uz ielas, Raup-Dīmenss vēl juta viņas saldkairo franču pūdera smaržu.

Oberšturmfīreru šodien gaidīja daudz darba. Vaja­dzēja nopratināt apcietināto, kas varbūt jau atguvis ru­nas spējas, sastādīt oficiālo ziņojumu Berlīnei un privāto tēvam. Bez tam viņš bija nolēmis personīgi pārbaudīt aģentu darbu Rīgas apkaimē. Bet šādā lietainā laikā inspekcija nebūs nekāda izprieca… Haralds neieredzēja lietu. Viņš nekādi nevarēja saprast cilvēkus, kas mīlēja pastaigāties tādā laikā. Šī meitene, piemēram, kas gāja pa priekšu, pat nepacēla mēteļa kapuci. Spriežot pēc žirgtajām kustībām, ar kādām viņa reizēm papurināja slapjos matus, ūdens šaltis tai sagādāja patiku. Šādos brīžos neskaitāmas lāsītes bira no viņas brūnajām cir­tām, kas no slapjuma bija kļuvušas pavisam tumšas. Meitene soļoja vijīgi, nepiespiesti. Cik viņai varētu būt gadu? Divdesmit, ne vairāk. No mēteļa malas pilēja ūdens un pa vienkāršajām kokvilnas zeķēm tecēja zila­jās kurpēs ar novalkātiem papēžiem. Lētās zeķes nebija Raup-Dīmensa gaumē, bet kājas likās glītas.

Viņš pasteidzināja soli un gāja viņai tieši nopakaļus. Juzdama, ka kāds seko, meitene pēkšņi atskatījās. Par skaistu viņas profilu nevarēja dēvēt, bet sejas dabiskais ziedonīgais svaigums pēc Mērijas mākslotās atvasaras sagūstīja Haralda iztēli. Mazs, pastrups deguns, maza mute, dīvainas, neuzticīgas acis. Ieraudzījusi, ka sekotājs ir vācu virsnieks, meitene strauji paātrināja gaitu, bet virsnieks neatlaidās. Acīm redzot, viena no tām, kas neie­redz vāciešus. Jo labāk. Gan viņš tai pierādīs, kāda vara ir iekarotājam. Nopietni, ar šo skuķi derētu iepazīties.

Kāpēc gan neatjaut sev pēc Mērijas panteras kaisles mazas medības uz šo maigo stirniņu?

Kad Skaidrīte nogriezās pa labi, Raup-Dīmenss tikai mirkli vilcinājās. Viņš pietiekami pazina sevi, lai no­skārstu, ka, ierauts ikdienas darba dzirnavās, drīz vien aizmirsīs savus pašreizējos nodomus. Vajadzēja uzrunāt tūlīt. Nepazīstamajai apstājoties pie viesnīcas, oberšturm­fīrers piegāja klāt ar jau iepriekš sagatavotu pusglaimo- jošu, pusironisku ievada frāzi. Bet, tikko viņš atvēra muti, meitene uzrunāja durvīs stāvošo jaunekli.

Pirmajā mirklī Ēriks apmulsa. Tad, sapratis situāciju, nolēma palīdzēt meitenei atkratīties no uzbāzīgā seko­tāja. Paņēmis viņu zem rokas kā vecu paziņu, Ēriks šķērsoja ielu. Kādu laiku abi klusēja. Ēriks pēc dabas bija mazrunīgs, Skaidrīte pēc pirmītējā drosmes uzlies­mojuma jutās neērti un nezināja, ko teikt. Taču, pašķie­lējusi pāri plecam un dažus metrus aiz sevis ieraudzījusi neatlaidīgo gestapieti, čukstēja:

—    Šie riebekļi nez ko iedomājas. Uzskata, ka viņiem pieder visas meitenes. Ar kādām tiesībām?!

Puisis joprojām nebilda ne vārda, un Skaidrīte pētī­joši to uzlūkoja. Viņam bija viena no tām sejām, ar kurām vispirms jāaprod. Mati, kas ķīlī sniedzās pierē, izskatījās nespodri kā apsūbējis misiņš. Daudz gaišāka reto uzacu krāsa, vēl dzidrākas zilās acis, kas atmirdzēja kā ūdens akas dziļumā. Augšējā lūpa paplāna un ener­ģiska, apakšējā biezāka un juteklīgi maiga. No kreisā kaktiņa līdz deguna kaulam, dīvaini izjaucot vaibstu simetriju, stiepās asa rieva. Slīpā piere, garais deguns, uz priekšu izliektais, ietiepīgais zods veidoja trīs lielus pakāpienus.

Ēriks klusēja. Ar svešiem viņam valodas vispār ne­raisījās. Skaidrīte pamazām sāka nervozēt.

—   Jūs neesat rīdzinieks — vai varbūt tomēr? — viņa teica, lai pārtrauktu neveiklo klusumu.

—     Kāpēc jums tā liekas?

—    Vispirms pamanīju, ka lasāt ielu nosaukumus. Un turklāt jūs iznācāt no viesnīcas …

—     Esmu atbraucis komandējumā, — atbildēja Ēriks, sevī nospriedis, ka meitene diezgan apķērīga. — Caurām dienām virinu iestāžu durvis, bet beigas vēl nav redzamas.

Šo pasaciņu Ēriks jau zināja no galvas, jo vismaz reizi dienā nācās to atkārtot šveicaram. Arī tagad viņš atzina par labāku netēlot noslēpumaino, jo tas varēja tikai modināt aizdomas. Ar komandējuma apliecību, ko viņam pagādājusi Jelgavas organizācija, Ēriks jutās pie­tiekoši drošs kā viesnīcā, tā arī uz ielas.

—    Un kur jūs strādājat? Vai varbūt mācāties? — viņš turpināja, jo negribēja ļaut meitenei vēl ko jautāt.

—    Skolu esmu jau beigusi. Bet strādāt okupantiem nav nekādas patikas… Jūs to droši vien arī nedarāt labu prātu?

Ēriks izlikās nedzirdam.

—     Nu labi, miers virs zemes… Es jums vairs neuz- bāzīšos ar jautājumiem, — apsolīja Skaidrīte, jūtot, ka puisis nevēlas atbildēt. — Kā jums patīk šī blicmēdele? — lai mainītu sarunas tematu, viņa norādīja ar acīm uz formā tērptu pusmūža vācieti, kas pašreiz nāca pretī.

Ēriks jau bija ievērojis, ka okupētās Rīgas ainavu raksturo patukšas ietves un pārpildīts bruģis. Pa to, dzie­dādami savu «holri holrasasa», soļoja hitleriešu kājnieki, trauca smagās mašīnas ar proviantu un munīciju, slīdēja virsnieku limuzīni. Uz ietves ļaužu bija daudz mazāk. Visi steidzās savās darīšanās. Tikai zelta fazāni — tā dēvēja aizmugures virsniekus pēc viņu dzeltenajiem for­mas tērpiem ■— par spīti lietum laiski pastaigājās un ne­kautriem skatieniem aplūkoja katru sievieti no galvas līdz kājām. Kāda vecenīte, satinusies salijušā villainē, dzīrās ieiet manufaktūras veikalā. Ieraudzījusi uzrakstu «Tikai vērmahtam un valsts vāciešiem», viņa sirdīgi no­spļāvās un, kaut ko murminādama, turpināja ceļu._

«Fašistiskā sērga, ej kur iedams,» nodomāja Ēriks. Godīgam cilvēkam grūti elpot. Raugoties pretimnācējos, viņš mēģināja uzminēt, kā viens vai otrs izturētos, ja tam rokās pēkšņi būtu ierocis. It kā lasīdama Ērika do­mas, meitene bez jebkādas sakarības klusi teica:

—    Nevienam jau šis laiks nepatīk.

—    Jā, laiks patiešām riebīgs, — atbildēja Ēriks, kas stūrgalvīgi izvairījās no sarunas par politiku. — Esmu pārliecināts, ka drīz gāzīs kā ar spaiņiem, — viņš pie­metināja, raugoties uz pelēkajām debesīm, kur veidojās aizvien draudīgāki mākoņi.

Skaidrīte jocīgi sarauca uzacis:

—    Jūs laikam strādājat meteoroloģiskajā birojā, ka tik smalki pareģojat laiku. — Tad, apķērusies, ka ar gluži svešu cilvēku nevar tā draiskot, kautri piebilda: — Es jūtos spiesta atvainoties. Manis dēļ jums jāmirkst. Tikai labi, ka tam vācietim rīt noteikti būs iesnas. Kas par nekaunību, seko kā medību suns!

Jau pēc dažām minūtēm Ērika prognoze piepildījās. Notekas pārplūda. Balti mutuļodams, aizraudams sev līdzi tukšas cigarešu kārbas, ābolu mizas un papīra dris- kas, ūdens straumēm plūda pa ietvi. Kāda sieviete izmi­sīgi pūlējās atvērt lietussargu. Izmirkušie gājēji meklēja glābiņu vārtu telpās, spiedās pie sienām, kur dzegas kaut cik pasargāja no lietus. Vārtos spiedās arī Ēriks ar Skaidrīti. Purinādams spīdīgo gumijas mēteli, oberšturm­fīrers viņiem sekoja. Pūlis no vārtiem sāka izklīst, jo katram negaiss šķita patīkamāks par tādu kaimiņu.

Arī Ēriks ar Skaidrīti devās tālāk. Pie nākamās ielas stūra Skaidrīte atskatījās. Pateicoties lietus gāzei, beidzot bija izdevies atkratīties no sekotāja.

Viņa sniedza Ērikam roku:

—     Ļoti pateicos par palīdzību.

Brīdi paturēdams mitro plaukstu savējā, viņš vēlreiz palūkojās svešiniecē. Acīm redzot, strādnieku meitene … Fašistus nīst… Un pēkšņi Ērikam tik ļoti iegribējās pagarināt sarunu. Viņš jau pavēra muti, bet vārdi iestrē- dza lūpās, un Skaidrīte dzirdēja tikai nesaprotamu mur­mināšanu.

—    Esmu spiesta lūgt piedošanu. Lāgā nesapratu, — ko jūs teicāt? — viņa jautāja ar smieklu dzirkstelīti acīs.

Krapovskis apmulsa un nedroši teica:

—     Lietus tūlīt pārstās. Vai neiesim pastaigāties?

—    Tādā laikā? Vai jums prāts? Bez tam … — Skaidrīte gribēja piebilst, ka mātei jāaiznes brokastis, bet laikus norija pēdējos vārdus … — Bez tam mēs taču nemaz neesam pazīstami .. . Skaidrīte, — un, viegli sarkstot, viņa trešo reizi šai īsajā laikā sniedza Ērikam roku.

—    Mani sauc … — viņš jau gribēja uzdot sevi kaut vai par Andreju, bet pēc īsas vilcināšanās tomēr pa­teica īsto vārdu. Kāpēc slēpt to, ko viņa viegli varēja uzzināt no viesnīcas šveicara?

Labu brīdi viņi klusēdami uzlūkoja viens otru, ne vairs kā svešinieki, kurus tikai nejaušs gadījums save­dis kopā, bet kā cilvēki, kuri vēlas kļūt draugi. Skaid­rīte apzinājās, ka viņa mazliet iepatikusies šim maz­runīgajam, nopietnajam puisim. Tādēļ viņa visu ceļu (patiešām, pastaigāties lietainā rudens laikā tīrs ne­prāts) centās atturēties no parastajiem draiskajiem izteicieniem: «es jūtos pacilāta» un «miers virs zemes».

Nemanot viņi nonāca parkā.

—     Varbūt apsēdīsimies, — Ēriks nedroši teica, norā­dot uz mitro solu ar atzveltnī iegriezto sirdi. Viņš at­pogāja mēteli un paklāja to, lai Skaidrītei iznāktu sausa vieta. Ne jau aiz pieklājības vien viņš to darīja. Šī gā­dība pauda maigumu pret meiteni, kas izskatījās tik trausla. Un tomēr, spriežot pēc tā, kā viņa tikusi vaļā no vācu virsnieka, un pēc viņas atklātā runas veida, tai jābūt drosmīgam raksturam. Kaut viņš varētu runāt tikpat brīvi un nepiespiesti kā Skaidrīte! Žēl, ka šo pa­zīšanos nevarēs turpināt.

Arī Skaidrīte juta ko līdzīgu. Viņa bija pietiekami atklāta pret sevi, lai atzītos, ka Ēriks tai pa prātam. Bet laiks tik bargs, tik nežēlīgs, tas neļāva piepildīt jau­nības ilgas.

Viņa notrīcēja no aukstuma. Sola mitrums jau sūcās cauri Ērika plānajam mētelim. Tukšs un pamests bija bērnu rotaļu laukums, dzeltenās smiltis kļuvušas melnas un dubļainas. Tikai zvirbuļi pa vecam paradumam lē­kāja apkārt, velti meklējot maizes druskas.

Saule uz brīdi izslīdēja no mākoņiem. Tās slīpie, pu­tekļu stabiem līdzīgie stari spilgti nokrāsoja pelēki dzel­tenos fabriku dūmus un zālē sabirušās rudās kļavu lapas. Arī Skaidrītes brūnie mati iemirdzējās kā tumšs zelts.

Ēriks pirmo reizi ielūkojās meitenes sejā.

—    Nez kādēļ man sākumā likās, ka jums pelēkas acis, — viņš teica.

—    Un kādas tad īstenībā?

—    Nezinu, — viņš brīdi padomāja. — Reizēm tās liekas brūnas, reizēm zaļas . . . Un tad — jums vēl ap zīlītēm tādas kā ziedlapiņas, — teica Ēriks un nokaunē­jās par dzejiskajiem vārdiem. — Tā ir ļoti reta parādība.

—   Es jūtos pacilāta! — Skaidrīte iesmējās, bet tū­daļ mainīja toni. — Nevajag apcelt… Ja negribat, lai aizeju, — miers virs zemes!

—   Un cilvēkiem labs prāts, — ar ironiju papildināja Ēriks šo bībeles izteicienu.

Skaidrīte klusi iekliedzās un ieķērās Ērika rokā. Tieši aiz viņiem no krūmiem iznira cilvēks bez cepures, vaļēju mēteli, atrisušu šalli, kuras gali plivinājās ap kaklu. Viņš pārskrēja pār mauru, pārlēca pār nožogo­juma stiepli un, atskatījies atpakaļ kā trenkāts zvērs, trakā ātrumā skrēja tālāk. Tikko viņš pazuda Skaidrī­tes un Ērika skatieniem, parādījās vajātāji — esesietis divu latviešu šucmaņu pavadībā. Viens mazliet palē­nināja skrējienu un, galīgi aizelsies, izgrūda:

—     Uz kuru pusi aizskrēja?

Gandrīz vienlaicīgi Ēriks un Skaidrīte pacēla roku nepareizā virzienā, un abu skatieni sastapās. Ēriks gan tūdaļ nodūra acis, bet Skaidrīte paguva tajās saskatīt to, ko Ēriks visu laiku bija centies noklusēt.

Šis brīdis, kad jaunieši instinktīvi izveidoja kopēju fronti pret kopējo ienaidnieku, tuvināja viņus vairāk, nekā to būtu spējušas ilgas pazīšanās dienas.

Atskanēja šāvieni. Meitene ar plaukstām aizspieda ausis:

—     Kā es viņus ienīstu! . .. Slepkavas!

Viņa izrāvās no Ērika mierinošajām rokām:

—     Neturiet mani! Paldies, nevajag pavadīt. ..


11

<p id="AutBody_0bookmark0">11</p>

—    Nu, doktor, vai es drīkstu iziet uz ielas? — Jānis jokodamies vaicāja, ieejot Nadeždas istabā.

—   Jāuzzina vispirms, ko par to domā konsultants Donats, — tādā pašā tonī atteica Cvetkova. — Nopietni, Jāni, vai tev neliekas, ka labāk būtu nogaidīt vēl pāris dienu ?

—    Nē, atlikt vairs nevar. Saproti pati, cik grūti šim puisim tur viesnīcā sēdēt un gaidīt. Tāda bezjēdzīga nīkšana sabeidz nervus. Bet dzīvoklim bez numura va­jadzīgs iemītnieks ar stipriem nerviem.

Nadežda piebīdīja krēslu tuvāk:

—    Tad jau varēja Svempai likt viņu atvest.

—     Es par to jau esmu domājis. Bet labāk vispirms apskatīt viņu personīgi, pataustīt, kāds viņam mugur­kauls. Šim darbam nepieciešams sevišķa rūdījuma cil­vēks. Manuprāt, daudz vieglāk uzspridzināt vilcienu nekā uz gadiem atteikties no cilvēkiem un saules. Un viņš taču vēl jauns, Nadja . . .

—    Tev taisnība. — Un Nadežda pieglauda matus ar noapaļotu, sievišķīgu kustību, kuras dabisko daiļumu Jānis tā apbrīnoja. — Tu vēl šodien iesi pie viņa? Man gan vairāk patiktu, ja tu nogaidītu vēl pāris dienu, — Nadežda atgriezās pie sarunas sākuma un ar rūpju pilnu skatienu uzlūkoja Jāni.

—    Kad tu beigsi raizēties par mani? — norūca Jā­nis. — Bet varbūt tomēr tā pareizāk . . . Labi, lai Elize aiznes viņam vēstuli . . . Nu, vai tagad esi apmierināta? — viņš pavīpsnāja.

Nadežda neapvainojās, jo labi saprata Jāņa mākslotā skarbuma īstos iemeslus. Viņa turpināja gludināt. Šī gaišzilā Skaidrītes kleita ar balto apkakli viņai bija ne tikai par šauru, bet arī pārāk meitenīga. Vecais Do­nats gan apgalvoja, ka Nadja tajā izskatoties kā insti­tūta audzēkne izlaiduma aktā, bet pati viņa nekad ne­slēpa, ka ir vecāka par Jāni. Tieši otrādi, viņa to vienmēr pasvītroja, izturēdamās pret Daugavieti kā ve­cākā māsa. Zem dzintarkrāsas acīm, kuru dēļ Serjoža viņu jokodamies mēdza dēvēt par nāru, bija sakrājušās sīkas krunciņas. Un gandrīz ik rītu, sukājot matus, viņa pamanīja kādu jaunu sudraba pavedienu. Bet, salīdzinot savu attēlu spogulī ar vecu, saglabājušos fotogrāfiju, viņa pārliecinājās, ka izskatās vēl tikpat labi.

Jaunība tomēr bija sen garām. Ar to jāsamierinās.

Samierināties vajadzēja vēl ar daudz ko. Skolā un universitātē viņa allaž atradās jautrāko pulciņu priekš­galā. Cik jauki bija ar draudzenēm klaiņot gar Ņevas krastmalu, gar senajām ēkām, gar Vara jātnieku, kas likās raujamies rožainajos mākoņos, gar kara kuteriem, kas laiski šūpojās viļņos, sapņot par nākotni, citēt Ma- jakovski. Vēlāk viņa apprecējās. Jaunajā dzīvokli, kas atradās trokšņainajā Ļiteinija prospektā, ik dienas sa­nāca Serjožas draugi lidotāji, kas mīlēja patērzēt un pajokot ar namamāti. Viens no tiem — bumbvedēja stūrmanis Ņikita Petrocerkovskis bija viņā slepus iemī­lējies un sapņainām acīm deklamēja: «Tu savu mūžu uzticēji citam, man tava skaistā seja jāaizmirst.» Pulkā Nadežda jutās kā lielā, draudzīgā saimē, un komandie­ris, ūsainais pulkvedis Aleksejevs, bieži mēdza tēvišķīgi teikt: «Ko mēs bez jums iesāktu, Nadežda Viktorovna? Jūs esat nevis ārste, bet universāllīdzeklis pret visām sāpēm.»

Tagad viņa tikai reti izgāja no mājām. Grūti bija caurām dienām tupēt dzīvoklī bez sabiedrības un bez iemīļotā darba. Cik daudz Nadežda dotu, ja varētu at­kal sajust ap sevi hloroforma salkanās smaržas piesāti­nāto gaisu, turēt rokā skalpeli un izdarīt sarežģītu ope­rāciju. Taču arī tas darbs, ko viņa veica pašlaik, bija svarīgs un vajadzīgs. Pamazām viņa pierada arī pie pa­stāvīgā ielenkuma ienaidnieka okupētajā pilsētā. Varbūt šis cilvēks, kas soļo zem loga, ir gestapo aģents. Varbūt uz kāpnēm tūlīt atskanēs fašistu zābaku klaudzieni. Varbūt pēc minūtes durvis salūzis no laižu belzieniem un istabā iebruks esesiešu banda.

Varbūt viņai vairs neredzēt dzimto Ļeņingradu. ne­apbrīnot mēnesi, kas liekas piesprausts pie Admiralitā­tes zelta smailes, nestaigāt pa Vasaras dārza ēnainajiem celiņiem, kur jautri bērni aplenc saldējuma pārdevēju, nesēdēt ļaužu pārpildītajā operā, aizturētu elpu raugo­ties, kā Dudinska, viegla kā pūka, dejo «Gulbju ezerā» .. .

Pie daudz kā vajadzēja pierast, un pie visa varēja pierast.

Atnāca Skaidrīte.

—     Vai drīkstu jūs traucēt?

—    Nāc vien iekšā, meitēn! Kur tu slēpies visas šīs dienas? Vai tik neesi iemīlējusies?

Skaidrīte nosarka un neticīgi palūkojās spogulī.

—     Vai tad tas ir redzams? — viņa naivi vaicāja.

Nadežda pasmaidīja:

—     Protams. Uz ārsta diagnozi vari paļauties. Tik rožaini vaigi rodas tikai no zivju eļļas vai mīlestības.

—     Bet mēs esam pazīstami tikai dažas dienas. Vai tik ātri var rasties īsta mīla?

—     Var jau gadīties, Skaidrīt. Galvenais, lai uzskati saskanētu.

—     Par to es nešaubos! — pārliecināti atsaucās Skaidrīte.


12

<p>12</p>

Cik gan cilvēku te nav dzīvojuši bez viņa, cik dau­dzi tāpat bezmiegā nav vārtījušies pa gultu! Cik gan izgarojumu nav sakrājies šajās sienās un mēbelēs! Tā­dēļ arī šī uzbāzīgā īpatnējā smaka, kas atgādināja gan grīdu vasku, gan vecu sviestu, gan nostāvējušos cigāru dūmus, gan lētas ziepes. Katrs cilvēks, kas te apmetās kaut uz vienu dienu, ienesa ko jaunu istabas atmosfērā. Izvēdināt to nekādi nevarēja. Tieši otrādi, iela ar ogļu putekļiem un benzīna tvanu vēl maksāja savus meslus istabas mistrotajam gaisam.

Jau atkal pagājušas divas diennaktis, četrdesmit astoņas stundas, kas sastāvēja no neskaitāmām garām minūtēm. Atkal Ēriks Krapovskis bija izgājis šķietamās darīšanās, atkal par tām pļāpājis ar šveicaru, atkal sku­binājis viesnīcas restorāna apkalpotāju, izlikdamies, ka jāsteidzas. Taču īstās darīšanas nekustējās no vietas. Atkal viņš bija pavadījis divus vakarus sasprindzinātās gaidās, ieklausoties te klusos, te skaļos soļos, kas tipi­nāja, šļūca, klaudzēja, dimdēja gaitenī. Pulksten desmi­tos trokšņi parasti norima, un Ēriks zināja, ka pie viņa neviens vairs nenāks. Tad viņš izģērbās un ar iekšēju tukšuma sajūtu likās gultā, lai atkal cīnītos ar bezmiegu, lai atkal apsvērtu visādas varbūtības, kas kavējušas sa­karnieku ierasties, lai atkal teiktu sev, ka nekas nav mainījies.

Pašreiz kā par brīnumu lietus nelija. Rudenīgā saule dāvāja drūmajai istabai mazliet atvasarīga_ gaišuma. Saulains laiks vienmēr veicina optimismu. Ēriks dziļi ieskatījās sevī un nāca pie atziņas, ka varbūt tomēr kaut kas mainījies. Ne jau daudz, tikai mazs sīkums. Šis sīkums saucās Skaidrīte. Kopš dažām dienām vien­muļajā, neauglīgām gaidām piepildītajā mirkļu rakstā radies spilgts plankumiņš. Kā jau katru gleznu, to tā īsti varēja redzēt tikai no tālienes. Patīkami atcerēties jauko meiteni, trauslo, piemīlīgo seju, acis, kas brīžiem likās brūnas, brīžiem zaļganas, un galvenais — raksturu. Virspusē pasvītrots draiskums, izteicieni, droši vien aiz­gūti no skolas žargona, dziļumā — līdzjūtīga sirds ar straujiem impulsiem, spējīga uz stipru mīlu un stipru naidu.

Kāds klauvēja. Gaidītais biedrs? Nē, tas dienā ne­nāktu. Skaidrīte? Nē, drīzāk apkopēja. Patiešām, tā bija viņa.

—    Labdien, Krapovska kungs, — teica Elize Svempa. — Kāds cilvēks šveicaram priekš jums nodevis šo vēstuli.

Viņa pasniedza zaļu aploksni un, piemetinājusi, ka apkopšot istabu vēlāk, atkal aizgāja.

Krapovskis nepacietīgi atplēsa to. Tur bija tikai divi teikumi: «Palieciet viesnīcā. Atnākšu pēc trim dienām.»

Vairāk nekā. Ne uzrunas, ne paraksta. Likdams sēr­kociņu pie vēstules, Ēriks mazliet pabrīnījās, ka arī uz aploksnes nekas nav rakstīts.

Beidzot skaidrība. Tātad nekas ļauns nav noticis. Nu vairs gaidīšana nebūs tik grūta. Ēriks atstiepās gultā, kas arī pēkšņi vairs nelikās tik neērta, un pirmo reizi šajās dienās paņēma rokā grāmatu. Pie lasīšanas viņš tomēr netika, jo atkal kāds klauvēja.

—     Iekšā! — sauca Ēriks, domādams, ka apkopēja.

Durvīm atveroties, radās caurvējš, un sadegušās vēs­tules pelni melnām pārslām aizvirmoja pa istabu.

—    Vai drīkstu ienākt? — jautāja nedroša balss.

Vienā rāvienā Ēriks pietrūkās kājās.

—     Skaidrīt?!

—    Jā, es, — meitene klusi atsaucās un sāka no­maukt cimdus.

Mitrā āda negribēja padoties. Viņa nepacietīgi ar zo­biem ieķērās cimdā un novilka to.

«Cik viņa vēl bērnišķīga!» nodomāja Ēriks, vērojot šo meitenīgo paradumu.

Skaidrīte apsēdās krēslā un ik brīdi pārmainīja sa­krustotās kājas. Cik labi, ka galds neļāva tās saskatīt. Šodien viņa bija uzvilkusi savas labākās zeķes, bet ceļā kāda mašīna tās bija aptriepusi ar dubļiem.

Ēriks klusēja. Ne jau tāpēc, ka nebūtu ko teikt, — bet tādēļ, ka sirds bija pārpilna. Kopš brīža, kad Skaid­rīte pirmo reizi bija ieradusies viņa istabā (toreiz vilt­niece izlikās meklējam māti), jaunieši mēdza šķirties tikai uz dažām stundām. Un tomēr puisim joprojām ne­apnika raudzīties meitenes sejā, meklēt un arvien atrast tajā kaut ko jaunu, kaut ko tādu, kas padarīja to vēl tuvāku un mīļāku.

Savā mulsajā laimē Ēriks sākumā nebija ievērojis, ka Skaidrīte nav atģērbusies. Viņš pielēca kājās, lai pa­līdzētu novilkt lietus mēteli, kuru tik labi pazina — mazo ielāpu mugurā, ieplaisājušo augšējo pogu, nodi­lušo vietu piedurknē, kuru Ēriks juta zem savas delnas ikreiz, kad apskāva Skaidrīti.

Meitene liegi atturēja viņa roku un arī piecēlās: — Nevajag. . . Man šodien tāda nemierīga jūtoņa. Tā vien liekas, ka istabā trūkst gaisa . . . Iesim labāk ārā!

. . . Rīgā dzīvoja divas dažādas dzīves. Naktī Biķer­nieku mežā šāva, pa aptumšotajām ielām nez kurp un nez kādēļ joņoja ar ložmetējiem apbruņotās motocik­listu vienības, gestapo telpās aiz maskēšanās aizkariem līdz pašam rītam dega gaisma. Naktī ielās parādījās ne­redzamu roku izlipināti uzsaukumi, varbūt kādā dzī­voklī aiz cieši aizslēģotiem logiem klusu sačukstējās daži vīri, varbūt kāda sieviete, uzmetusi radiouztvērējam spilvenu, klausījās ziņas no Maskavas. Piecēlies katrs ar drebošu sirdi steidzās uzzināt, vai fašistiskā tumsa nav aprijusi kādu tuvinieku vai draugu.

Dienā Rīga atkal pārvērtās šķietami mierīgā pilsētā. Nomalēs kūpēja dūmeņi, un sievas stāvēja rindā pie pār­tikas veikaliem, kioskos laikraksti un žurnāli oda pēc svaigas iespiedkrāsas, virsnieki nodeva pastā lielas pa­kas nosūtīšanai uz Vāciju, pilsētas centrā spilgti plakāti reklamēja pēdējo UFA filmu, elegantas dāmas pa.staigā­jās ar maziem klēpja sunīšiem, kurus rotāja košas lentas.

Skaidrīte un Ēriks iegriezās klusā vecpilsētas ieliņā. Bulvāru liepas aizstāja melni apkvēpuši mūri, franču, vācu un Tomberga parfīmus — spīķeru vieglā trūdu smaka. Šur tur uz palodzēm vīta petūnijas un kreses, uz stāvajiem kārniņu jumtiem čīkstēja vēja rādītāji, kāda torņa smailē tupēja liels čuguna runcis un zaļām stikla acīm stīvi vēroja jauniešus.

Skaidrīte aizveda savu draugu uz Doma muzeju. Ēriks tur bija pirmo reizi, bet viņa domas pārāk no­darbināja šodiena, lai varētu uzņemt sevī sen aizritēju­šos laikus. Lēnām viņi abi soļoja gar pirmatnējo asumu zaudējušiem bruņinieku zobeniem, ar zaļu oksidējumu klātām vara monētām, izbalējušiem cunftu karogiem — šie divi nākotnes cilvēki — putekļainajā pagātnes val­stībā. Viņi apsēdās kādā stūrītī zem senlaicīgās karave- las modeļa, kas karājās pie griestiem. Skaidrīte ar ne­uzmanīgu kustību aizskāra to, un burinieks ar garo bugšpritu sāka šūpoties kā dipvadsmit ballu vētrā.

—    Es arī savā laikā krāju modeļus, — teica Ēriks. Tā bija pirmā reize, kad viņš kaut ko pastāstīja par sevi. — Visvairāk lepojos ar «Svēto Annu», zini, viens no tiem trim kuģiem, ar kuriem Kolumbs brauca atklāt Ameriku. To bija izgriezis mans vectēvs. Viņš kādreiz dienējis krievu kara flotē.

—    Tu laikam arī sapņoji kļūt par jūrnieku?

—    Nē. Savādi, bet es biju gandrīz vienīgais no sa­viem klases biedriem, kas nedomāja par to. Es ļoti mī­lēju grāmatas. Lasīju pat uz ielas, kad nācu no skolas. Tā es reiz nokļuvu pat zem mašīnas. Redzi, te uz kreisās rokas vēl palikusi maza rēta …

Meitene ar pirkstu noglāstīja iesarkano strēli:

—    Tevi taču varēja sabraukt. . .

Ēriks pasmaidīja. «Ja tu zinātu, meitēn, cik reižu esmu bijis par mata galu no nāves . . . Toreiz, kad jahta apgāzās selgā un es gandrīz noslīku, toreiz uz asiņainā Šķēdes ceļa, vēlāk, kad šķūnī slēpos no šucmaņiem, un arī tagad, katru stundu, katru brīdi, tāpat kā visi pagrīdnieki . .. Bet es esmu palicis dzīvs un šodien varu sēdēt kopā ar tevi.»

Skaidrīte neatbildēja drauga smaidam. Viņa domāja par to, kā gan šī brāzmainā mīla tik pēkšņi sagrābusi viņu savā varā. Jau kuru dienu viņa nebija painteresē­jusies par notikumiem frontē. Tikai šodien, steigdamās uz šo satikšanos, viņa redakcijas skatlogā tika ievēro­jusi lielus virsrakstus, kas izkliedza fašistu jaunās uz­varas. Pusei no tā Skaidrīte neticēja, tomēr nevarēja noliegt, ka stāvoklis frontē ļoti grūts. Hitlera karapūļi tuvojās Baku, apdraudēja Staļingradu. Skaidrītes sirdī sāpīgi dūrās katrs zaudējums, taču viņa aiz tiem redzēja sarkanarmiešu pašaizliedzīgo cīņu, aizstāvot katru pēdu dzimtās zemes. Šis varonīgais piemērs vēl vairāk no­stiprināja kūsājošo gribu darboties. Viņa atcerējās uz­saukumu, ko kādā agrā rītā bija redzējusi izlīmētu uz Melngalvju nama drupām — cirtaina meitene ar šau­teni rokā, zem tās lozungs: «Dārgā draudzene! Tava vieta partizāņos! Graudama fašistu aizmuguri, tu palī­dzēsi Sarkanajai Armijai atbrīvot mūsu zemi!» Tā tur bija rakstīts. Jau ilgi Skaidrīte slepenībā loloja kādu domu, bet, viena būdama, šaubījās par iespēju to realizēt.

—     Uzklausi mani, Ērik, vienreiz par visām reizēm. Es zinu, ka tev nez kādēļ nepatīk runāt par politiku, bet tu taču mīli mani, vai ne? — lai neļautu sevi izsist no sliedēm, Skaidrīte nenogaidīja atbildi. — Tad mīli mani tādu, kāda es esmu, ar visiem maniem priekiem un bēdām . . . Protams, es priecājos par to, ka esmu sa­stapusi tevi. Tomēr ar to vien nepietiek. Palīdzi man atrast izeju no manām bēdām … Es nevaru tā dzīvot, dzirdi — nevaru! Visapkārt ciešanas un nāve, bet mēs te sēžam un dūdojam kā baložu pāris . ..

Ēriks saprata, kas nāks tālāk. Kā vienmēr tādās rei­zēs, vēlēšanās būt meitenei par balstu un ceļvedi cīnījās ar konspirācijas dzelžaino likumu. Ļoti uzmanīgi viņam jāsatausta vidusceļš — neatklāt sevi, bet tai pašā laikā arī neatstumt Skaidrīti ar pārāk neitrālu izturēšanos.

—    Esmu dzirdējusi, ka Rīgā darbojoties pagrīdes or­ganizācija, — tuqļināja Skaidrīte. — Ja es strādā'tu kādā fabrikā, man droši vien izdotos uzņemt sakarus. Bet tagad? Es taču nevaru iziet uz ielas un kliegt: «Es gribu cīnīties pret fašistiem, dodiet man ieroci!» Esmu daudz domājusi un beidzot nākusi pie slēdziena, ka man iF tikai viens cels … — Skaidrīte apvija roku ap Ērika pleciem. — Ērik, lai kā tu izliecies, tavas acis tomēr ne­prot melot. Arī tu neieredzi fašistus. Zini ko, brauksim uz Latgali pie partizāniem!


13

<p>13</p>

Ēriks sēdēja krēslainajā istabā un domāja par Skaid­rīti. Kāpēc šī meitene bija kļuvusi viņam tik tuva? Varbūt normālos apstākļos tas nebūtu tā noticis? Vai­nīga varbūt vientulība? Neierastā dīkdienība, kas radīja iekšēju tukšumu, kuru vajadzēja aizpildīt? Un varbūt degsmi, ko Ēriks citkārt būtu ielicis cīņas uzdevumu veikšanā, viņš tagad ielika ilgās pēc Skaidrītes?

Var jau būt, taču galvenais tas, ka Skaidrīte bija vislabākā draudzene ne tikai saulainām dienām, bet arī skarbajā cīņas vētrā. Un jau pašā sākumā, vērojot mei­tenes atklāto seju, Ēriks juta, ka viņiem varētu būt ko­pēja taka. Tas viņus tuvināja. Visa Skaidrītes izturēša­nās liecināja, ka vajadzīga tikai neliela dzirksts, lai Skaidrīti aizdedzinātu cīņai, vajadzīga virzoša roka, lai meiteni novadītu uz pareizā ceļa. Uzmanīgi, neat­klājot sevi, pusteikumiem, reizēm pat ar tīšu ironiju viņš centās izveidot viņas cīņas tieksmi par ciešu ap­ņēmību. Rezultāti neizpalika. Par to liecināja pēdējās sarunas. Kā viņš bija saniknojis Skaidrīti, izlikdamies vienaldzīgs pret tās jūsmīgajiem plāniem! Jelgavā viņš nebūtu vilcinājies iesaistīt Skaidrīti pagrīdē, bet šeit to pagaidām nedrīkstēja darīt. Konspirācija lika klusēt, jo Ēriks noprata, ka Rīgā viņu gaida sevišķs uzdevums.

Biedrs kavējās. Šodien taču vēstulē norādītā diena. Pagrīdes pieredze bija attīstījusi Ērikā sevišķu psiholo­ģiju — katru nosebojumu viņš uzskatīja par sliktu pa­zīmi. Nervoziem soļiem viņš izgāja gaitenī, ieklausījās viesnīcas trokšņos, atkal atgriezās istabā. Tā izskatījās vēl drūmāka, vēl tukšāka. Bet, ja Skaidrīte, salikusi kā­jas krusteniski, sēdētu šai salauztajā plīša krēslā, telpa gūtu citu noskaņojumu. Tad viņš vairs neredzētu nedz aptraipītās sienas, nedz ieplīsušo mazgājamo bļodu — tikai zaļgani bruņas acis, kas prata tik labi pateikt mē­mus, maigus vārdus.

Soļi gaitenī lika Ērikam uztrūkties kājās un atvērt durvis. Viņa priekšā stāvēja gadus trīsdesmit vecs cil­vēks ar ikdienišķu seju zem ikdienišķas platmales. Bet pleci zem pelēkā lietus mēteļa likās neparasti plati un balss dīvaini metāliskā, kad svešinieks teica:

—    Jūs esat Ēriks Krapovskis, vai ne? .. . Atnācu pie­dāvāt jums darbu. Ko jūs protat?

Ēriks pazina paroli un atbildēja paredzētos vārdus:

—     Ravēt nezāles.

Jānis Daugavietis piekrītoši pamāja.

Pirms uzsāka sarunu, viņš vērīgi aplūkoja jauno biedru. Dzidras acis, enerģisks zods, atklāta seja. Puisis mierīgi gaidīja, kamēr otrais ierunāsies.

—    Nu, biedri Ērik, pastāsti man par savu līdzšinējo dzīvi!

Neizlaižot nevienu sīkumu, Ēriks centās izstāstīt visu, kas varētu interesēt. Jānim patika, ka, runājot par savām pagrīdes gaitām, Krapovskis stingri ievēroja kon­spirāciju. Tikai vienu viņš minēja vārdā — Imantu Sudmali, kas pats pirmais bija rādījis viņam ceļu uz komjaunatni. Jānis atzinīgi pasmaidīja. Jā, varēja re­dzēt, ka puisim ir Sudmaļa skola.

—    Un kā ar veselību? — jautāja Daugavietis, kad Krapovskis bija beidzis. — Ar sirdi, plaušām, nerviem?

—    Liekas, viss kārtībā. Nu, un, kas attiecas uz ner­viem, pats labi zini, kādi pagrīdniekam nervi. Man šķiet, ka nekas tā nenomierina kā noteikts uzdevums.

—    Tiesa, bet ne visi uzdevumi ir tik viegli. Tev būs jāstrādā slepenā spiestuvē.

—    Jo labāk. Es divus gadus esmu strādājis tipo­grāfijā.

—     Bet ne tada. Saproti, pagrabs, uz pusi mazaks nekā šī istaba. Gaiss mitrs un smacīgs …

—    Nebaidos!

—    Tas arī vēl nav viss. Tu būsi pagrīdnieks šī vārda tiešajā nozīmē, brīvprātīgs cietumnieks. Būs jāatsakās no ārpasaules, nedrīkstēsi rādīties uz ielas. Izņemot mani un biedreni, kas dzīvo tai pašā dzīvoklī, tu ne ar

vienu nevaresi sarunaties. Ta tas var vilkties gadu, di­vus, tik ilgi, kamēr Sarkanā Armija atbrīvos Rīgu.

Ēriks, kas parasti nemēdza smēķēt, palūdza papirosu un kāri ievilka dūmu … Tā … Un Skaidrīte? … Viņš gandrīz skaļi būtu pateicis to, kas bija izkristalizējies daudzu stundu pārdomās, ilgās un skaidrības meklēju­mos. — Es vairs nevaru iedomāties dzīvi bez šīs mei­tenes, Skaidrīte taču kļuvusi daļa no manis paša. Vai tad cilvēks var pārcirst sevi pušu … To no manis ne­viens nevar prasīt . ..

Daugavietis neskubināja Ēriku. Redzot, ka tā papi­ross apdzisis, viņš klusējot piedāvāja uguni. Ēriks izklaidīgi paņēma sērkociņu, aizsmēķēja, bet aizmirsa nopūst. Tas turpināja degt viņa pirkstos kā maza, gaiša lāpa.

Ienāca prātā Gorkija Danko, kas izrāva no krūtīm savu degošo sirdi un turēja to augsti virs galvas kā lāpu, lai tūkstoši redzētu ceļu caur nakti. Vai tad kat­ram komunistam, katram pagrīdniekam nav jābūt tādam kā Danko? Vai tad kāds jautā, no kā atsakās cīnītājs? Vai tad viņš zināja, no kā atteicies biedrs, kas sēdēja viņa priekšā? Varbūt arī tas upurēja kādu lielu, skaistu mīlu . . . Skaidrīte — tā ir laime, bet tā tikai viņa — Ērika Krapovska laime. Kādas viņam bija tiesības zie­dot miljonu cilvēku laimi savai personīgajai?! Vajadzēja izšķirties . ..

Un Ēriks izšķīrās. Viņš pats neapjēdza, ka šis brīdis nozīmē pagriezienu viņa mūžā — aiz muguras palika jaunība, priekšā bija skarbs brieduma laiks.


14

<p>14</p>

— Jaunais iemītnieks dzīvoklim bez numura, — teica Jānis, iepazīstinot Nadeždu ar Ēriku. — Vai tu mūs nepacienāsi ar vakariņām?

Pasniedzot lieso maltīti, Cvetkova vērīgi ielūkojās puisī. «Šķiet, izturēs,» viņa domāja, «tomēr grūti būs . . . Tagad mēs gan būsim trijatā . . . bet cik ilgi?»

Ēriks pārlaida skatienu istabai. Nekas neliecināja,

ka te kaut kur slēptos tipogrāfijā; bet kur tad atrodas ieeja dzīvoklī bez numura? Spriežot pēc Daugavieša stāsta, spiestuvei vajadzēja atrasties pagrabā.

—    Te tu gulēsi, — teica Jānis, rādīdams uz šauru kušeti. — Biežāk gan būs jāpārnakšņo lejā.

Ēriks pamāja ar galvu. Viņam patika šie mazrunīgie cilvēki, kas apgājās ar viņu kā ar vecu draugu — bez uzbāzīgas laipnības, vienkārši un sirsnīgi. Labi bija, ka tie ļāva Ērikam klusēt un pārvarēt iekšējo neveiklību, kas allaž uzmācās svešā vidē. Istabas iekārtojums atgā­dināja vecāku māju Kāpu ielā. No malas skatoties, va­rēja domāt, ka pie galda sēž vidusmēra ģimene, tomēr tieši šeit Krapovskis asāk nekā jebkad izjuta pagrīdes augstsprieguma atmosfēru. Un, kad pie durvīm pieklau­vēja, viņš satrūkās. Jānis pacēla galvu un klusi teica Cvetkovai:

—    Nelaid iekšā. Neviens, it neviens nedrīkst ierau­dzīt Ēriku! . .. Ejam, — un viņš ieveda Krapovski van­nas istabā, kas ne ar ko neatšķīrās no parastajām.

No niķelētā krāna pilēja ūdens un vienmuļi pakšķēja baltajā, šur tur saplaisājušajā vannā; krānu nevarēja cieši aizgriezt, un lāses bija atstājušas uz van­nas sienas dzeltenu taciņu. Kaktā stāvēja melni krāsota skārda krāsns ar salauztām durtiņām; uz mazgājamās siles zem nobružātā, nespodrā, četrstūrainā spoguļa at­radās ziepju trauciņš, zaļa plastmasas krūzīte ar zobu sukām, bārdas skujamie piederumi un pustukša ode­kolona pudele; grīda bija no pelēka akmens, telpu apgaismoja matēta spuldze.

Daugavietis nobīdīja vannu.

Arī aiz vannas Ēriks nekā neievēroja. Tad Jānis no­metās četrrāpus, ar plecu pagrūda sienu, un Ēriks ierau­dzīja pusmetru augstu, kvadrātveidīgu caurumu. — Nav slikti izgudrots, — Ēriks atzina, — bet man liekas, ka vannas istabu sīki pārmeklējot, šo eju var atrast.

—    Nekā nebūs! Aizvars ir četru ķieģeļu biezumā. Izklauvējot sienas, tukšumu nevar uziet. No iekšas to nostiprina tā, ka pat desmit vīri nespētu izkustināt . ..

—    Kā tad izdevās šo paslēptuvi izbūvēt?

—     Pats esmu būvstrādnieks, bet Donats jaunībā bi­jis mūrnieks. Lai neradītu aizdomas, mēs visā namā taisījām kapitālremontu un paklusām strādājām arī šeit.. . Bet tagad lien pa priekšu, es aizvēršu eju.

—    Un kā ar vannu?

—    To Nadja atbīdīs atpakaļ. Še paņem kabatas spuldzi! Tikai uzmanies, eja ļoti stāva.

Ēriks pēkšņi juta, ka sāk trūkt gaisa. Jānis, acīm redzot, bija aizvēris lūku. Bet spuldze jau apgaismoja plašāku telpu, un līšana beidzās. Viņi stāvēja zemā, iegarenā kazemātā. Iespiedierīce, galds ar burtu kasti, krēsls, liels papīra rullis, plaukts ar grāmatām, radio­uztvērējs, maza čuguna krāsns, dzelzs gulta ar salmu maisu, tādu pašu spilvenu un saritinātām segām — lūk, visa iekārta. Noknikšķēja ieslēdzējs — Jānis iededzināja gaismu.

Ēriks apskatīja burtus.

—    Acīm redzot, viss jāsaliek korpusā. Un kur krāsa? . . . Ahā, tur kaktā.

Divas kārbas saturēja melnu iespiedkrāsu, pārējās bija visdažādākie konservi.

—     Tā ir tava dzelzs rācija, — paskaidroja Jānis. — Gadījumam, ja augšā kaut kas notiks . . . Sausiņus atradīsi zem gultas. Dienām desmit pietiks ēdamā. Bet, ja atklās iee ju un fašisti jau lauzīsies iekšā, tad tu tomēr vēl vari izsprukt. Lūk, vai redzi šo caurumu? Tas nav tikai ventilācijai, tā ir šaura pazemes eja, kas ved uz drupām Daugavmalā.

—     Un to jūs arī izrakāt divatā? Tur taču jāstrādā mēnešiem ilgi.

—    Nē, mēs to uzgājām gluži nejauši. Tā laikam ir daļa no vecā kanalizācijas tikla.

—    Pēc taviem vārdiem, dzīvokli bez numura biju iedomājies daudz ļaunāku. Te jau pat radio netrūkst.

—     Maskavu varēsi klausīties, cik gribi. Kad kļūst pavisam grūti, saki droši — uz kādu laiku es tevi vien­mēr varēšu aizvietot.

—    Pateicos. Vai tūlīt arī kas darāms?

—     Jā, saliec šo uzsaukumu! Rīt novilksim.

Ēriks palika viens. Gada laikā viņa pirksti nebija zaudējuši aroda veiklību. Turot likni kreisajā rokā, viņš ātrām kustībām sāka sarindot burtus un drīz vien jau tā iemanījās, ka varēja domāt arī par kaut ko citu.

Ārā bija nakts. Varbūt spīguļoja zvaigznes, varbūt jumti zaigoja mēnesnīcā, varbūt blāvi mākoņi klāja de­besis. Zem tām šalca koki, viegli viļņojās ūdeņi, cilvēki dziļi ievilka plaušās dzestro rudens gaisu. Dzimtenes gaiss — tas ir vienīgais, ko fašisti vēl nemēģina piesa­vināties un aizvest uz Vāciju. Cik gan dienu, mēnešu, varbūt pat gadu būs jācīnās, lai atbrīvotu Dzimtenes gaisu no fašistu sērgas? Cik ilgi gan būs šeit jādzīvo bez pavasara, bez saules, bez Skaidrītes?

«Mana labā, mīļā meitene, ko tu domāsi, kad rīt ne- atnākšu uz satikšanos? Tu nāksi uz viesnīcu, bet arī tur mani neatradīsi ne rīt, ne parīt, ne pēc nedēļas … Es būšu pazudis bez vēsts un bez ziņas . . . Tev taču jāsa­prot, kādās briesmās ir Dzimtene, jāsaprot, ka mēs dzī­vojam tādā laikā, kad diviem cilvēkiem bieži vien jāšķi­ras bez atvadu vārdiem. Tu to sapratīsi, Skaidrīt, tu sapratīsi, ka mēs katrs ejam savu taku, bet abi uz ko­pēju mērķi. Es esmu drošs, ka tu nenovirzīsies sānis. Agrāk vai vēlāk tu atradīsi savu vietu mūsu ierindā. Es ticu, ka mūsu ceļi vēl krustosies, un tad mēs satik­simies, lai nekad vairs nešķirtos . . .

Jā, vēstules tu no manis nesaņemsi… Es pat nezinu tavu adresi un, ja arī zinātu, tomēr nerakstītu … Tā ir labāk … Es nepiederu sev, es piederu tautai. Bet, ja es drīkstētu, ko gan tev īsti rakstītu? Varbūt tā:

«Šodien, kad zinu, ka ilgu laiku neredzēsim viens otru, man kļuva skaidrs, cik stipri tevi mīlu. Bija tik neizsakāmi grūti slēpt no tevis savas īstās jūtas, savas īstās domas. Atvadoties teikšu tev patiesību. Es esmu komunists, pagrīdnieks. Tas nozīmē, ka man uz laiku jāatsakās no tevis. Gaidi mani, es ticu tavai mīlai. Visu to daiļāko, kā tu mēdzi teikt. Tavs Ēriks.»

Apmēram tā viņš būtu rakstījis. Bet tai vietā Ēriks salika cerību iedvesmojošus vārdus, kas pirms divi die­nām Maskavā bija teikti Oktobra revolūcijas 25. gada­dienai veltītajā sēdē.


15

<p>15</p>

Burtnieka aģentūrā cits pēc cita iegriezās apmeklē­tāji, kas pasūtīja gan mācību grāmatas, gan retus pirm- izdevumus. Tad atnāca cilvēks spurainām ūsām, kuru Burtnieks redzēja pirmo reizi mūžā. Viņa rokas bija tulznainas kā melnstrādniekam, un vācu laikraksta no­saukumu tas izrunāja ar drausmīgu akcentu, kas lika šaubīties par viņa valodas zināšanām.

—    Vai jums ir «Volkischer Beobacbter»? — jautāja svešais.

—     Nē, bet varu piedāvāt algebru piektajai klasei.

—    Neder. Man jāietin siļķes.

—    Ak tā. Un es domāju, ka jūs gribat izlasīt fīrera runu . . .

Parole saskanēja, un svešinieks izvilka no svārku oderes salocītu zīdpapīra vīstoklīti:

—    Nodosiet Žanim.

Viņš jau grasījās aiziet, bet Burtnieks to pusceļā ap­sauca:

—    Vienu mirkli! Katram gadījumam iedošu jums līdzi pāris «Signālu».

Svešinieks kaut ko norūca, viebdamies iebāza raibos žurnālus mēteļa kabatā un neatsveicinājies izgāja.

Pašā pievakarē ieradās Makuļevičs. Viņš nekad ne­mēdza nākt agrāk, jo negribēja dienas gaismā rādīties uz ielas savā novalkātajā apģērbā. Pēc parastajām ievada frāzēm, kas aizņēma turpat desmit minūtes, so­netu vainagu autors teica:

—    Dārgais kungs Burtniek, šodien manā dzīvē ir liela diena. Esmu atrisinājis vienu no problēmām, kas mani moka visu mūžu.

—     Un proti?

—    Nekādi nevarēju tikt skaidrībā jautājumā par dievu.

—    Pie kādas atziņas jūs tagad esat nākuši?

—    Dievs ir, bet viņš ir nelietis, — svinīgi deklarēja Makuļevičs. — Vai citādi viņš pieļautu tādas mocības? Vakar man nācās redzēt, kā sita krievu kara gūstekņus. Dzīvu cilvēku durstīja ar durkļiem, kamēr tas vairs ne­varēja piecelties. Dievs ir nelietis, ticiet man!

—    Jūs neesat konsekvents, Makuļeviča kungs, — Visvaldis piezīmēja ar rūgtu ironiju. — Šo kara gūstekni droši vien nonāvēja, un jūs taču vēl pirms nedēļas ap­galvojāt, ka iznīcība ir visaugstākais piepildījums …

—   Jā, es joprojām domāju, ka nāve ir vienīgā patiesā laime… — apmulsis atbildēja apmeklētājs. — Bet, ja šī laime jāiegūst tādu mocību ceļā, tad pat mirt neat­maksājas … Kad es izeju uz ielas un redzu šos barbaris­kos formas tērpus ar miroņgalvu, man gribas paslēpties kaut kur, aizvērt acis. Vienīgā vieta, kur vēl varu dzejot, ir manas ģimenes īpašums — mātes mantojums no tē­voča, — viņš paskaidroja.

—    Kā, jums pieder nekustams īpašums? — neticīgi vaicāja Visvaldis, aplūkodams apmeklētāja daudzkārt salāpītās bikses.

—     Jā! — tas ar lepnumu atbildēja. — Ļoti skaista celtne vēlās renesanses stilā. Ļoti skaistā un mierīgā apkārtnē. Jau sen gribēju jums to parādīt.

—    Kur tad atrodas jūsu nams?

—    Nams? — brīnījās Makuļevičs. — Tā taču mana ģimenes kapliča. Godātais kungs Burtniek… cienītais draugs… — no uztraukuma viņš sāka stostīties, — pa­rādiet man to godu… aizbrauciet tagad ar mani uz turieni… es būšu ļoti laimīgs pieņemt tādu izcilu viesi savu senču atdusas vietā …

Burtnieks ar grūtībām norija smieklus: vecajai Svem- pai vērīga acs. Šim iznīcības filozofam, kas šai pasaulē pliks kā baznīcas žurka, bet mirušo valstībā jūtas bagāts namsaimnieks, tiešām trūkst kādas skrūvītes. Visvaldis gribēja aizbildināties ar nevaļu, bet pēkšņi prātā iešāvās doma, ka šo kapliču varētu kādreiz izmantot. Tāpēc viņš laipni atbildēja:

—    Šodien gan vairs nevarēšu, Makuļeviča kungs. Bet rīt labprāt aizbraukšu jums līdzi.

Šis solījums tā iepriecināja Makuļeviču, ka tas pat piemirsa apjautāties par kādreiz pasūtīto dzeju krājumu.

Pēdējais šīs dienas apmeklētājs bija pats namsaim­nieks Donats Baumanis. Viņš nāca vairākiem lāgiem un pēc katra gājiena izvilka no mēteļa apakšas prāvu, ap­drukātu papīru žūksni. Visvaldis nevarēja nociesties neizlasījis vienu no uzsaukumiem.

Kamēr viņš sadalīja skrejlapas noteikta lieluma kau­dzēs, iesaiņoja bandrolēs ar izdomātiem adresātiem un aptina ar auklu, vecais Donats ar komisku izmisumu izsūdzēja savas bēdas:

— Māsa strādā par apkalpotāju, Jānis — students, citi biedri raujas pie dreibeņķiem vai rušina zemi, bet mēs abi, profesor, — buržuji! Tev jau nekas, tu tāds inteliģents brīvskunstnieks… Bet es?! Es skaitos nam­īpašnieks, parazīts… Pat paša māsasmeita, šī skuķe Skaidrīte, uzskata mani par ekspluatatoru, kas nodzerot visu naudu … Baidos, profesor, vai tikai tu arī nesāc domāt, ka esmu šīs mājas īpašnieks. Patiesība taču tāda, ka pirms septiņpadsmit gadiem šīs mājas īpašnieks bija nomiris un atstājis nez kam krietnu čupu naudas! Toreiz visās lapelēs par to vien rakstīja. Nu, un biedri no Centrālkomitejas nolēma izmantot uzvārdu līdzību, at­sauca mani un saka: «Klausies, Donat, tev tagad būs jāpaliek par namsaimnieku.» Es, protams, abām rokām un kājām pretī: «Kas es par namsaimnieku? Visu mūžu esmu godīgi lējis sviedrus, reizēm pašam nebija ar ko īri samaksāt.» Bet šie mani piespiež par varas mākti, neielaižas nekādā runāšanā: «Tas ir pagrīdes uzdevums. Namu mēs jau nopirkām un reģistrējām uz tava vārda. Nevienam neradīsies šaubas, jo domās, ka tu esi tas man­tinieks.» Tā es līdz pašam četrdesmitajam gadam kalpoju par šilti. Kad padomju laikā man nacionalizēja šo nolā­dēto māju, es biju tikpat laimīgs kā 1906. gadā, kad izdevās izmukt no cietuma. Uz priekiem pat iemetu ve­selu polšu… Bet ilgi man sasodītie friči neļāva mierīgi dzīvot. No godīga sētnieka, rajona pirmrindnieka man atkal vajadzēja pārvērsties par buržuju… Kauns cilvē­kiem acīs skatīties. It kā es nezinātu, ko viņi domā: «Lūk, kur iet Baumanis, tas, kam pieder četrstāvu nams! Māja ienes tūkstošus, bet veco Elizi badā mērdē.» Bet es tev saku, profesor, kad padzīsim fašistus, neviens velns mani vairs nepiespiedīs kalpot par šilti!

Burtnieks tīšu prātu nepārtrauca jau kuru reizi dzir­dēto Donata monologu un ļāva tam atvieglināt sirdi. Beidzis saiņot uzsaukumus, viņš uzlika Baumanim roku uz pleca:

— Kaut šodien būtu vairāk tādu namsaimnieku kā tu!… Pasaki Elizei, lai rit atnāk mazliet agrāk… Būs daudz darba. Skaties, kas par kaudzi!

Vecais Donats nokrekšķinājās un šļūcošiem soļiem devās uz savu dzīvokli.

četrstāvu nams iegrima šķietamā miegā. Bet negulēja ne Donats, kas uzmanīja kāpņu telpas, ne Ēriks, kas savā pagrabā klausījās pēdējās ziņas no Maskavas, ne Skaidrīte, kas nevarēja aizmigt, domādama par Ērika mīklaino nozušanu, ne Visvaldis, kas iztēlojās bīstamo un tālo ceļu, kuru rīt staigās Komunistiskās partijas uzsaukumi.


16

<p>16</p>

Agrā rītā, kad uz ielas vēl valdīja mijkrēslis, Elize Svempa izgāja no mājas. Vienas tirgus somas vietā viņai šoreiz bija divas. Viņa gāja gar mūriem, šad tad apstājās pie veikalu skatlogiem, lai mazliet atpūtinātu nogurušās kājas, un izlikās pētījam preču cenas. Beidzot, sasniegusi pastu, kur pie lodziņiem drūzmējās iestāžu un uzņēmumu kantoru darbinieki, Elize ieņēma vietu paku nosūtīšanas rindā. Tai pašā brīdī no sola piecēlās jauna meitene un nostājās tieši aiz viņas. Elize tai uzmeta ašu skatienu, bet nebilda ne vārda. Ar veca cilvēka tūļību viņa izlika uz letes visus savus saiņus. Kamēr viņa līmēja markas, meitene, slepus apskatījusies, veikli paķēra ar brūnu auklu apsieto paciņu un noslēpa portfelī.

Uzsaukumi, kurus bija saņēmusi meitene, ceļoja tālāk. Tie nonāca līdz pārtikas veikalam blakus Gaisa tiltam. Pēc dažām stundām tanī iegriezās VEF strādnieks Juris Kurcis, kas gāja uz dienas maiņu. Uzgaidījis, kamēr at­brīvojās vecākā pārdevēja Zemīte, viņš tai vaicāja:

—    Vai jums nebūtu zobu pulveris?

—    Es personīgi ieteicu pastu …

—    Ar to nevar tīrīt tenisa kurpes, — atteica Juris Kurcis.

—    Ak tā, un es domāju, ka jūs gribat tīrīt zobus… Pagaidiet, varbūt mums vēl kaut kas palicis, — un pār­devēja pāri letei pasniedza Kurcim dažas «Illorodonta» kārbas.

Apmierināti dūdodams jautru melodiju, Kurcis soļoja tālāk. Izgājis cauri VEF kontroles telpām, viņš pagalmā sastapās ar šoferi Šiliņu.

—    Vai šodien kaut kas bija? — tas čukstus jautāja.

—    Jā. Atstāšu parastajā vietā.

Pārģērbjoties pirms mājās iešanas, mehāniķis Kalna- purs atrada uzvalka kabatā kādu lapu. «Tas taču uzsau­kums,» viņš nodomāja izbijies. «Ieraudzīs pie manis, tūlīt būs gals. Ātrāk jātiek vaļā, — bet kur likt?» Viņš jau gribēja nomest skrejlapu uz grīdas, taču šai brīdī ģērbtuvē ienāca citi strādnieki. Arī pagalmā neizdevās, jo Kalnapuram bija piebiedrojušies daži paziņas. Tram­vajā viņam visu laiku likās, ka konduktors aizdomīgi skatās uz kabatu, kur degtin dega bīstamais uzsaukums. Aizelsies un galīgi nosvīdis Kalnapurs atskrēja mājās.

—    Ko tu man labu atnesi, tēt? — pie durvīm viņu sagaidīja Mudīte — pali jaunākā no Kalnapura bērniem.

Parasti Kalnapurs katram atrada kādu mīļu vārdiņu, bet šoreiz viņš garām Mudītei metās virtuvē.

—     Labi, Mirdza, ka tev plīts jau kuras. Iemet šo lapeli, bet ātri! — viņš uzsauca sievai.

—    Ko tu, vecais, šodien tik errīgs? Kas tā ir par tik briesmīgu lapeli?

—    Liekas, uzsaukums. Ja tu zinātu, kādas bailes es izcietu!

—    Pag, pag! Tad jau vispirms jāizlasa.

—    Nevar, nevar! Vai tev prāts! Ja nu kāds ienāk?

—    Ei nu, zaķapastala! Durvis taču aizslēgtas.

Kalnapurs mazliet nomierinājās. Pirmās paniskās bai­les norima. Balss gan viegli drebēja, tomēr viņš sāka paklusām lasīt:

—     «Biedri! Šodien mēs svinam 25. gadadienu Pa­domju revolūcijas uzvarai mūsu zemē. Pagājuši 25 gadi kopš tā laika, kad pie mums nodibinājās padomju iekārta…» — Jo tālāk viņš lasīja, jo balss kļuva mie­rīgāka.

Ar Mirdzu notika tieši pretējais. Viss, kas līdz šim šķita miglains, ieguva asus apveidus. Klausoties, kā visās okupētajās Eiropas zemēs tautas deg naidā pret iebru cēju tirāniju un kaitē hitleriešiem kā vien varēdamas, neskaidri apjaustā vainas apziņa pārvērtās pašpārme­tumu vētrā. Viņa pārtrauca vīru:

—     Pareizi! Viņi nav nemaz tik stipri, kā izliekas. Tikai mēs paši esam vainīgi pie tā, ka visādi dreksleri un dankeri mums vēl sēž uz kakla!

Kalnapurs noņēma acenes un pablenza sievā:

—     Ko nu klaigā! Ļauj izlasīt līdz beigām… — «Hit­leriskie neģēļi pieņēmuši par likumu spīdzināt padomju kara gūstekņus, simtiem tos nogalināt, nolemt tūkstošus no tiem bada nāvei. Viņi pastrādā varas darbus un no­galina mūsu zemes okupēto teritoriju civiliedzīvotājus, vīriešus un sievietes, bērnus un sirmgalvjus, mūsu brāļus un māsas…»

Mirdza atkal pārtrauca vīru:

—     Atceries veco Andersonieti, kas dzīvo Biķernieku ielā. Viņa pati savām acīm redzējusi mežā milzīgu bedri, pilnu ar līķiem. Pat aprakt nelaimīgos šie nelieši nav turējuši par vajadzīgu. Tā arī mans brālis pazuda, aiz­rāva, nelieši, pašā lieldienu vakarā… — viņa sāka šņukstēt. Kalnapurs līdzjūtīgi paskatījās sievā, bet Mir­dza aši noslaucīja asaras un mudināja lasīt tālāk.

Kalnapurs turpināja:

—      «Viņi sprauduši mērķi padarīt par vergiem vai iznīcināt Ukrainas, Baltkrievijas, Baltijas, Moldāvijas, Krimas un Kaukāza iedzīvotājus. Tikai zemiski cilvēki un nelieši, kam trūkst goda un kas noslīdējuši līdz dzīv­nieku stāvoklim, var atļauties tādas nekrietnības pret nevainīgiem, neapbruņotiem ļaudīm. Bet tas nav viss. Viņi pārklājuši Eiropu ar karātavām un koncentrācijas nometnēm. Viņi ieveduši nelietīgo «ķīlnieku sistēmu». Viņi šauj un kar pilnīgi nevainīgus pilsoņus, paņemtus «ķīlām» tāpēc, ka kaut kādam vācu dzīvniekam neļāva izvarot sievietes vai aplaupīt iedzīvotājus…» — Lapa noslīdēja uz leju. Kalnapurs iedomājās Audriņu ciema likteni — atriebdamies par divu sarkanarmiešu slēpšanu, fašisti bija iznīcinājuši visus iedzīvotājus, vairāk par 330 sirmgalvju, sieviešu, bērnu un vīriešu. Sašutuma pilnā balsī viņš turpināja lasīt: — «Viņi pārvērtuši Eiropu par tautu cietumu. Un tā viņiem saucas — «jaunā kār­tība Eiropā». Mēs zinām, kas vainīgs šinīs nekrietnībās, zinām šos «Eiropas jaunās kārtības» cēlājus, visus šos jaunizceptos ģenerālgubernatorus un vienkārši guberna­torus, komandantus un apakškomandantus. Viņu vārdus zina desmitiem tūkstošu nomocītu cilvēku. Lai šie bendes zina, ka viņiem neizbēgt no atbildības par saviem nozie­gumiem un neizbēgt no nomocīto tautu sodītājas rokas.» Nu, ko tu saki par visu šo padarīšanu? — domīgi vaicāja Kalnapurs, izlasījis ziņojumu līdz galam.

—     Ko es saku?! Uz mata to pašu!… Vai tad nav tiesa, ka viņi izlaupa mūsu zemi… Ka viņi uzskata darba tautu par kāju paslauku …

—     Taisnība jau ir, — piekrita Kalnapurs. — Tāds pats «heilhitlers» arī mūsu direktors. Strādnieku par cilvēku netur, bļauj kā uz suni. Spiež pēdējo sulu ārā… Cik ilgi tas tā var turpināties?

—     Ja visi tikai jautās un nekā nedarīs, tad tam gals nav saredzams … Mums arī kaut kas jādara, Miķel…

—     Jādara, jādara, bet kas? Neaizmirsti, ka mums trīs bērni. Vai tu par tiem nemaz nedomā?…

—     Vai tad labāk būs, ja tevi aizsūtīs uz Salaspili tikai tāpēc, ka kādam hitlerietim nav paticis tavs ģīmis? Kaimiņu Ēvalds tramvajā nedevis vietu virsniekam, un viņa sieva tagad pat nezina, kur viņš atrodas.

Vecais Kalnapurs piecēlās un, brīdi padomājis, sacīja:

—     Es drīz būšu atpakaļ. — Tad steidzīgi paņēma cepuri un devās uz durvīm.

—     Kur tu skriesi, Miķel? Pusdienas jau gatavas.

—     Es tepat. Iemetīšu uzsaukumu Emberu pastkastītē. Lai izlasa šie arī…

Dzelzceļa mašīnists Kārlis Embers jau sedeja pie galda, kad no skolas pārnāca viņa dēls Indriķis.

—     Skaties, ko es atradu pastkastītē, — viņš rādīja tēvam uzsaukumu.

—     Laikam atkal kāda reklāma, — norūca Embers

un, pat nepaskatījies uz lapiņu, turpināja strēbt zupu.

—    Nē, te stāv rakstīts: Centrālā Komiteja…

—    Ko? Dod šurp! — Un tēvs izrāva dēlam no rokām uzsaukumu.

Viņš vairākas reizes to pārlasīja, ļaudams zupai galīgi atdzist.

Tā jau bija otrā skrejlapa, kas nonāca mašīnista rokās. Pirmo viņam bija parādījis kāds darba biedrs, otrā ielauzās viņa paša mājās. Tas šķita kā atkārtots atgādinājums, kā skaļš klauvējiens pie viņa sirdsapziņas durvīm. Tūkstoši cīnās, Staļingradā sarkanarmieši aizstāv katru māju, katru pēdu zemes, partizāni spridzina sliedes un tiltus, — bet viņš? Ko dara viņš, mašīnists Kārlis Embers? Ar to vien nepietiek, ka viņš kur varēdams izjauc dzelzceļa kustības grafiku! Tas par maz! Lai ar nokavējumu, fašistu ešeloni tomēr nokļūst frontē .. . Aktīva sabotāža — tas ir vienīgais pareizais ceļš! Embers nolēma jau nākošajā dienā aprunāties ar dažiem darba biedriem.

—    Kas tur rakstīts? — jautāja Indriķis, nespēdams sagaidīt, kad tēvs beigs lasīt.

—    Še, skaties pats! Esi jau pietiekoši liels, lai sāktu saprast dzīvi.

Aizturētu elpu zēns lasīja uzsaukumu. Likās, ka viņš to gribētu iemācīties no galvas.

—    Tēv, es aiznesīšu šo lapiņu uz skolu un parādīšu zēniem, — Indriķis teica. — Nesen mums visos gaiteņos bija izkaisītas sarkanas zvaigznes.

—    Tā, tā. Iznāk, ka jūs arī neguļat… Bet uzsau­kumu uz skolu labāk gan nenes, tur kāds vēl var tevi nodot. Iztsāsti draugiem tāpat visu, kas te rakstīts.

Kad tēvs aizgāja uz darbu, Indriķis iebāza saritināto skrejlapu kabatā un paņēma tūbiņu ar baltlīmi. Viņam bija savs nodoms. Tikai — kur lai to pielīmē?

Uz ielas pie kaimiņu mājām piestāja «Opel-Admirālis». Šoferis izkāpa un pazuda namā. Aizmirsis uz brīdi savu nodomu, zēns apbrīnoja skaisto mašīnu. Un te pēkšņi viņam iešāvās prātā, kā būtu, ja …

Zēns paskatījās, vai kāds viņu nenovēro, un, atspie­dies ar muguru pret mašīnu, pielīmēja uzsaukumu. Pēc brīža Indriķis jau bija pazudis pagalmā un līksmu sirdi joņoja pa kāpnēm.

Tikpat daudz laika vajadzēja Baueram, lai uzkāptu otrajā stāvā un uzzinātu, ka ģenerālis Hartmuts licis piebraukt pie gestapo ēkas Reimersa ielā. Šī iestāde Baueram bija visantipātiskākā. Savā īgnumā nemaz ne­ievērojis, ka ap mašīnu sastājušies ļaudis, šoferis apsēdās pie stūres. Laikam būs atkal jāgaida vairākas stundas — nav kur steigties. Bauers brauca tik lēnām, ka pat riteņ­braucēji viņu panāca. Spogulī varēja redzēt garām slī­došās mājas, cilvēkus. Dīvainā kārtā garāmgājēji apstā­jās un ilgi ar skatieniem pavadīja mašīnu. «Vai kas noticis ar pakaļējām riepām?» brīnījās Bauers. Viņš no­griezās klusā šķērsielā un apstādināja mašīnu. Ļūk, kā­pēc ļaudis tā skatījušies! Uzsaukums uz ģenerāļa Hart- muta lepnā limuzīna — tas tik ir joks! Līme vēl bija gluži svaiga, un Baueram izdevās noņemt skrejlapiņu nesaplēstu.

Vārdi Komunistiskā partija visās valodās nozīmēja to pašu.

Bauers atcerējās lielo Tedi, kā Vedingas strādnieki bija iesaukuši savu iemīļoto Ernstu Tēlmani. Atmiņā uz­peldēja jaunības dienas ar vētrainiem mītiņiem, kautiņi ar brūnkrekliem, streika piketi pie Borsiga vārtiem, jau sen nomocītie biedri Dahavā. Kur tas laiks, kad Bauers sažņaugtām dūrēm un valgām acīm klausījās Tēlmaņa liesmaino runu Pirmā Maija demonstrācijā? Kur tas laiks, kad viņš pats iznēsāja uzsaukumus un piedalījās vēlēšanu kampaņā? Tad nāca Hitlera apvērsums, terora gadi, masu aresti…

Bauers vēl nebija paguvis iestāties partijā, bet sirdī viņš sevi uzskatīja par komunistu un stājās slepeno cīnī­tāju rindās. Hitleriskā terora apstākļos tas nebija viegli. Pretestības straume pamazām izsīka. Daži, bendes cirvja iebiedēti, paši nolika ieročus, citus vienu pēc otra apcie­tināja, un kādā dienā Baueram pārtrūka pēdējie sakari.

Te, okupētajā Latvijā, viņš stiprāk nekā jebkad vē­lējās atkratīties no pazemojošās bezdarbības un saistīties ar partiju. Bet trijos mēnešos kopš Bauera pārcelšanas uz austrumiem tas nebija izdevies — vietējie iedzīvotāji saskatīja viņā tikai ienīstu okupantu.


17

<p>17</p>

Apmierināti smaidīdams, Ķīsis spoguļa priekšā sasu­kāja matus un sakārtoja kaklasaiti. Tad nepieklauvējis iegāja Melsiņas guļamistabā.

—    Ja tu zinātu, kā es tevi gaidīju! — čukstēja gaiš­mate, maigi lūkodamās mīļākā acīs. — Kā man pukstēja sirds — kā meitenei…

—    Arī es ilgojos pēc mirkļa, kad beidzot tevi sa­tikšu, — Ķīsis noskūpstīja viņas roku. — Saki, — vai uzzināji kaut ko jaunu par šo Zemīti?

Melsiņa nopūtās:

—    Zini, Arnold, — un viņa noglāstīja Ķīša roku, — mīla mani laikam padarījusi aklu. Es nepamanīju nekā, it nekā pretvalstiska. Viņi runā tikai par zobu pulveri.

—    Tikai? — ausījās aģents.

—    Jā, un tikai par «Illorodontu».

Ķīsis brīdi padomāja.

—    Mh!… Bet es tavā vietā paskatītos, kas tas īsti ir par pulveri.

Atgriezusies savā veikalā, Melsiņa nolēma vēl šodien sekot Ķīša norādījumiem. Un vakarā, kad viņa aizies pie mīļotā, to varbūt jau varēs iepriecināt. Ar sievietes in­stinktu viņa bija sapratusi, ka Ķīsis piešķir Zemītes lietai lielu nozīmi.

Ienākusi savā privāttelpā, Melsiņa apsēdās tā, lai caur durvju spraugu spētu novērot vecāko pārdevēju. Viņai veicās. Pašreiz ieradās kāds zēns no Zemītes pa­stāvīgajiem pircējiem. Sarunu gan nevarēja sadzirdēt, bet, lūk, pārdevēja sniedza tam kārbu ar zobu pulveri.

«Tur patiešām kaut kas slēpjas,» nosprieda Melsiņa un, ilgi nedomādama, devās pie Zemītes. Medainā balsī, kādā pēdējā laikā mēdza runāt ar savu kalpotāju, viņa teica:

—    Jūs šodien izskatāties tāda nogurusi, mīļā Zemītes jaunkundz… Man liekas, svaigs gaiss jums nāktu par labu … Te būs pasūtījums, aizbrauciet uz noliktavu pēc precēm.

—    Bet tagad tik daudz pircēju, Melsiņa kundze, — iebilda Zemīte. — Mēs jau tā netiekam galā.

—    Nekas, nekas … Pastāvēšu jūsu vietā. — Un vei­kala īpašniece iespieda pārdevējai rokā preču sarakstu.

Tikko Zemīte bija izgājusi, Melsiņa ķērās pie darba. Citu pēc citas atvēra visas «Illorodonta» kārbas. Nekā! Tajās bija tikai tīrs, balts pulveris. Pārbaudīja zem letes sakrautās tukšās kastes. Tikpat veltīgi. Izvandīja naudas lādi, bet vācu bankas izdotās kredītzīmes jau nekādā ziņā nevarēja uzskatīt par pretvalstiskām. Gribēja jau aizvērt atvilktni. Un te notika viena no tām mazajām nejaušībām, kurām bieži vien ir lielas sekas. Saburzīta, taukaina desmit marku zīme nokrita uz grīdas. Melsiņa pieliecās, pacēla to un… ieraudzīja zem letes plātnes vairākas «Illorodonta» kārbas. Sākumā nevarēja aptvert, kā tās piestiprinātas… Skaties vien, pielīmētas ar zie­pēm! Drebošiem pirkstiem viņa atvēra vienu, izrāva četrkārt salocīto papīru un uztraukumā gandrīz saplēsa. «…Viņu vārdus zina desmitiem tūkstošu nomocītu cil­vēku…» bija tur rakstīts.

Melsiņas seja no dusmām pietvīka asins sarkana — boļševiku aģitācija! Un kur? Viņas veikalā! Kaut Zemīte būtu tuvumā — acis viņa tai izskrāpētu!

—     Man, lūdzami, zobu pulveri, — šai mirklī atska­nēja balss.

Pārliecināta, ka tas ir viens no šiem komunistiem, Melsiņa apsviedās un nezināja, vai ticēt savām acīm — viņas priekšā ar naudas maku rokā stāvēja privātdocents Grāve.

—    Kāda jūs izskatāties, Melsiņa kundze?! Vai tik neesat slima? — tas norūpējies vaicāja.

—     Ja jūs zinātu, ko es nupat atklāju! Komun…

—    Klusāk, klusāk, — Grāve pielika pirkstu pie lū­pām un vilka Melsiņu uz viņas kabinetu.

Izlasījis uzsaukumu, privātdocents uzbudinājās vēl vairāk nekā veikala īpašniece:

—    Tūlīt jāzvana uz gestapo! Tūlīt, tūlīt, — viņš dru­džaini šķirstīja tālruņa abonentu grāmatu.

—     Bet es apsolīju savam draugam… Man vispirms jāaprunājas ar Ķīsi, — šaubījās Melsiņa.

—    Ko tas Ķīsis? Ko viņš jēdz tādās lietās?… Te katrs mirklis ir dārgs. — Un Grāve enerģiski uzgrieza numuru.

.. . Vakarā, kārtējās Graudnieku viesībās, privātdo­cents bija dienas varonis. Grāvi sumināja tā. it kā viņš būtu izglābis no nāves biesmām visu sabiedrību.


18

<p>18</p>

Oberšturmfīrers Raup-Dīmenss piespieda zvanu. Ieveda apcietināto. Tā bija gadus trīsdesmit veca, gaišmataina sieviete pārdevējas uzsvārcī. Uz pelēki zilā audekla maize bija atstājusi baltus miltu traipus.

—    Vai jūs jau ilgi strādājat pārtikas veikalā Ādolfa Hitlera ielā 178?

—    Trešo gadu.

—    Ja nemaldos, boļševiki izvirzīja jūs par vecāko pārdevēju?

Apcietinātā klusēja.

—    Tam jau arī nav nozīmes… — it kā nevērīgi pie­zīmēja Raup-Dīmenss un turpināja daudz laipnākā tonī: — Nepārprotiet mani, Zemītes jaunkundz, es jūs nebūt neuzskatu par komunisti. Jūs tikai esat uzķērusies uz āķa un padevusies boļševiku demagoģijai. Vēl nav par vēlu atjēgties. Es esmu gatavs skatīties caur pirkstiem uz to, ka pie jums atrasti uzsaukumi. Tikai pasakiet, kas jums tos iedevis glabāšanai!

—     Neviens… Šos papīrus atradu uz ielas, domāju, noderēs veikalā, un paņēmu līdzi. Jūs taču pats zināt, kungs, ka papīrs dārga manta. Ar «Tēviju» vien nepie­tiek, lai iesaiņotu preci.

Oberšturmfīrers pasmīnēja:

—    Ak tā … Un tad jūs pircējiem pasniedzat preci, ietītu pretvalstiskā uzsaukumā? Nav slikts propagandas paņēmiens.

Pārdevēja izmisumā lauzīja pirkstus:

—     Bet es taču nemaz nezinu, kas tur rakstīts.

Oberšturmfīrers, kā domās nogrimis, parotaļājās ar

zīmuli:

—    Jā, jā, tas viss skan ļoti ticami. Jūs laikam vaja­dzēs atbrīvot… — un tad negaidīti asā balsī, kas ska­nēja kā pātagas cirtieni: — Bet kāpēc jūs manam dar­biniekam ietināt preci brūnā iesaiņojamā papīrā?

Apcietinātā nobālēja. «Tūlīt viņa atzīsies,» nodomāja Raup-Dīmenss. Un, kad viņa sacīja: «Vai es drīkstu jums ko jautāt?» — gestapietis laipni atteica:

—    Lūdzu, lūdzu!

—    Ko tad pirka jūsu draugs?

—     Kilogramu putraimu.

—    Nu, padomājiet pats, kungs, vai tad var veselu kilogramu putraimu iebērt tik mazā papīrītī?

«Ko? Šī vēl zobosies par mani! Nu, labi, es viņai parādīšu, kas smiesies pēdējais.» Viņš piespieda zem galda piestiprināto pogu un aizdedzināja cigareti. Paš­apzinīgā gaitā ienāca veikala īpašniece. Sākot ar koši krāsotajām lūpām un beidzot ar spilgti sarkanajām kurpēm ar dubultām pazolēm, viss viņā bija pārspīlēts. Ieraudzījusi Zemīti, viņa atrāvās atpakaļ pie durvīm:

—    Bet, oberšturmfīrera kungs, jūs taču man apso­lījāt, ka …

—    Nomierinieties! Kas reiz baudījis manu viesmīlību, tam vairs nebūs izdevības pļāpāt. Nu, klāstiet vaļā… Visu, ko zināt!

Melsiņa apsēdās, uzraujot savus jau tā īsos brunčus vēl augstāk.

—    Šo Zemīti es jau vienmēr turēju par komunisti. Viņa runāja, ka boļševiku laikā esot bijis labāk …

Raup-Dīmenss strupi pārtrauca viņu:

—    To es jau esmu dzirdējis! Stāstiet tikai par lietu!

—    Zemīte man jau ilgāku laiku likās šaubīga. Ar dažiem pircējiem viņa mēdza aizdomīgi sačukstēties, un katru reizi tie pirka zobu pulveri. Tai dienā, kad zvanīju jums, steidzīgi aizsūtīju Zemīti pēc precēm. Es tikmēr parakņājos viņas nodalījumā un atradu vairākas tukšas «Illorodonta» kārbas ar uzsaukumiem…

—    Paldies! Pagaidām jūs man vairs neesat vajadzīga. Varat iet.

Oberšturmfīrers aizdedzināja jaunu cigareti un, ērti atgāzies krēslā, brīdi klusējot vēroja Zemīti. Šo cigareti viņš smēķēja ar neparastu baudu. Tā garšoja daudz labāk nekā pirmais dūms no rīta vai cigārs pēc labas maltītes. Raup-Dīmenss baudīja savu varu pār šo sievieti. Viņš to turēja savās rokās kā trīcošu spāri, kas izmisumā velti sit spārnus. Viens paraksts, un rīt šī pārdevēja trūdēs kapā. Bet vispirms vajadzēja izvilkt no viņas visu, ko tā zināja.

—     Nu, rakstīsim protokolu… Kad jūs sākāt izplatīt uzsaukumus? Kas jums pienesa tos? Kam jūs tos no­devāt?

Sieviete klusēja.

Oberšturmfīrers pietiekami pazina šādas stingras acis un cieši sakniebtas lūpas, lai neatkārtotu savu jautājumu. Ar labu te nekā nevarēs panākt — kādēļ lieki bojāt nervus.

—   Nekas, pie mums, gestapo, arī mēmie sāk runāt,— viņš teica ar ļaunu smīnu. — Tūlīt mans palīgs parādīs jums mūsu daudzpusīgās metodes …

Sieviete vēl vairāk nobālēja un ar rokām cieši ieķērās krēslā. Kad ienāca Ozols, spēcīgs tēviņš ar dzērumā uz­pūstu fizionomiju, viņa jau pēc tā izskata noprata, kas gaidāms.

Gestapo viņš bija iemantojis labākā sitēja slavu, jo, pateicoties dažām anatomijas zināšanām, ar katru bel­zienu prata ķert vissāpīgāko vietu.

Raup-Dīmenss pamirkšķināja. Viņa palīgs nometa svārkus, atrotīja piedurknes un ar manāmu steigu uz­vilka cimdus.

—    Nekādas pēdas uz sejas, vai saproti? — klusi pie­kodināja oberšturmfīrers, apvaldīdams Ozola pārāk vēt­raino temperamentu. — Viņa mums vēl vajadzīga. Izmē­ģini visus numurus pēc kārtas, bet es domāju, ka ar diviem pietiks.

Patiešām, jau pēc otrā numura spīdzinātā sieviete neizturēja. Caur vaidiem un kliedzieniem Raup-Dīmenss skaidri sadzirdēja izelsotos vārdus:

—    Nemociet mani… es visu … pastāstīšu …

—     Labi. Ozol, pārtrauciet…

Oberšturmfīrers nogaidīja, kamēr Zemīte konvulsīvi ievilka elpu.

—    Nu, tagad varam sākt rakstīt. Tātad . . .

Bet, liekas, līdz ar spēju runāt apcietinātā bija atgu­vusi arī gribas spēku:

—     Es nekā nezinu … Es nekā nemāku pateikt…

Tā tas turpinājās gandrīz stundu. Tad viņa zaudēja

samaņu. Ozols gribēja skriet pēc ūdens un ožamā spirta, bet Raup-Dīmenss viņu atturēja:

—- Nav vērts turpināt… Pagaidām nekas neiznāks. Pasakiet doktoram Holbaumam, lai līdz rītdienai būtu uz kājām. Lai šļircina kofeīnu, vienalga, ko … — Kad divi esesieši rupji sagrāba Zemīti, lai aiznestu uz kameru, viņa atvēra acis. Oberšturmfīrers piegāja cieši klāt:

— Jūs esat spējīga mani saprast, vai ne? . . . Tad iegaumējiet: rīt jūs stāsieties darbā, it kā nekas nebūtu noticis; divi mani darbinieki ne uz mirkli neizlaidīs jūs no acīm; ja jūs mēģināsiet brīdināt to, kas atnesīs uz­saukumus, vai tos, kas nāks tiem pakaļ, neceriet uz ātru nāvi, mēs jūs spīdzināsim nedēļām, mēnešiem, tik ilgi, kamēr jūs vēl spēsiet sajust sāpes. Skaidrs?


19

<p>19</p>

Trīs dienas Kristīne Zemīte dzīvoja vienās mokās. Tiesa, viņu vairs nesita, bet stāvēt pie letes un ar dre­bošu sirdi gaidīt, ka kuru katru brīdi atvērsies veikala durvis un ienāks kāds sakarnieks, — tas bija daudz ļaunāk par fizisku spīdzināšanu. Trīs dienas oberšturm­fīrera aģenti, pārģērbušies par pārdevējiem, nenovērsa skatienu no viņas, nepalaida garām visniecīgāko kustību, pavadīja pat uz ateju. Trīs dienas Raup-Dīmenss nervo­ziem soļiem mēroja savu kabinetu.

Bet neviens nenāca, jo piecas stundas pēc Zemītes apcietināšanas pie Burtnieka atkal bija ieradies mazru­nīgais strādnieks un prasījis «Volkischer Beobachter». Jānis nekavējoties bija saņēmis Burtnieka zīmīti, Elize Svempa savukārt brīdinājusi sakarnieci. Un tā pa nere­dzamu pavedienu ziņa par Zemītes apcietināšanu bija nokļuvusi līdz tiem, kas parasti nāca pēc uzsaukumiem.

Tomēr šī svarīgā ķēdes locekļa iztrūkums bija sāpīgs zaudējums. Vajadzēja atrast jaunu sadales centru. Atrai­dījis vairākus priekšlikumus kā nepietiekami drošus, Daugavietis pašlaik mēģināja teorētiski atrisināt šo problēmu, kad ieradās Skaidrīte. Šoreiz meitenei nācās iļgi klauvēt, jo pagāja vismaz divas minūtes, kamēr Ēriks pazuda dzīvoklī bez numura.

—    Kas tev nospiež sirdi, Skaidrīt? — jautaja Jānis, kas tūdaļ ievēroja dziļās ēnas zem viņas acīm.

—    Nekas, it nekas … Man tikai sāp galva. — Skaid­rīte ar mēli apslapināja lūpas un, saņēmusi drosmi, turpināja: — Neņemiet ļaunā, es šoreiz gribu parunāt divatā.

Nadežda tūlīt piecēlās un aizveda Skaidrīti uz savu istabu.

—     Nu, runā. Varbūt varēšu palīdzēt.

—    Ja jūs zinātu!… Atcerieties, es jums stāstīju par savu draugu.

—     Nu, un?

—    Sestdien mums bija norunāta satikšanās, un viņš … — Skaidrīte ar pūlēm norija asaru kamolu, — … viņš neatnāca.

—     Nu tā taču nav nekāda nelaime. Gan jau atnāks.

—    Sākumā es arī tā domāju. . . Bet šodien vairs nenocietos uz aizgāju pie viņa uz viesnīcu.

—    Un šis par tevi vairs neliekas ne zinis? Tas tikai nozīmē, ka viņš nebija tavas mīlas vērts.

—     Nē, daudz ļaunāk. Viņa vispār vairs nav…

—     Nav? — nobrīnījās Nadežda.

—    Jā. Viņš aizgājis no viesnīcas 1111 vairs nav atgrie­zies. Pazudis. Kā akā iekritis. Vai jūs to saprotat?

—    Varbūt viņam vajadzēja steidzīgi aizbraukt. Tavā vietā es mierīgi gaidītu vēstuli.

—    Jums tā liekas? Varbūt arī… bet man arvien vēl smagi ap sirdi…

… Taču Skaidrītei cits nekas neatlika kā gaidīt vēs­tuli. Un Skaidrīte gaidīja. Visu nākošo dienu meitene pavadīja te pie durvīm, te pie loga. Katru reizi, kad uz kāpnēm atskanēja soļi, viņai likās, ka kāds nes ilgoto vēstuli. Katru zilo mēteli, kas parādījās aiz stūra, viņa noturēja par pastnieka formas tērpu. Kad tas atnāca ar pēcpusdienas pastu, Skaidrīte neizturēja un izskrēja pretī:

—     Vai man ir vēstule?

—     Nav, jaunkundzīt.

—     Jābūt! Lūdzu, paskatieties vēlreiz.

Pastnieks ar labsirdīgu smaidu parakņājās somā.

—      Abet es jums saku, ka nav. Jūsu kavalieris laikam saputrojis adresi un aizrakstījis citai preilenei, — viņš mēģināja jokot.

Lēnām, pavisam lēnām Skaidrīte atgriezās dzīvoklī. Lāga vecis — šis pastnieks. Kas par jocīgu iedomu, ka viņas Ēriks būtu varējis sajaukt adreses. Un pēkšņi grā­mata izkrita no rokas — tikai tagad Skaidrīte atcerējās, ka Ēriks taču nemaz nezina adresi. Tātad gaidīšana velta. Vēstule nevar pienākt. Bet tas taču nav iespējams! Viņš noteikti meklēs kādu ceļu, ja vien gribēs un drīkstēs rak­stīt. Un Skaidrīte mēģināja iedomāties, ko pati darītu, ja būtu Ērika vietā. Pareizi! Ēriks taču zināja, ka viņas māte strādā viesnīcā. Viņš varēja aizrakstīt tai un palūgt nodot vēstuli Skaidrītei.

Tā bija jauna cerība. Kad Elize vēlu vakarā atgriezās māte strādā viesnīcā. Viņš varēja aizrakstīt tai un palūgt tuli, tikai centās nolasīt no acīm, vai tā ko atnesusi.

Tā ritēja diena pēc dienas, vakars pēc vakara. Katru nakti Skaidrīte domāja, domāja, domāja. Brīžiem viņa ļāvās izmisumam, brīžiem atkal centās jztēloties, ka nekas nav noticis, ka jau rīt smaidošais Ēriks klauvēs pie viņas durvīm un teiks: «Skaidrīt, esmu pārdomājis, brauksim kopā pie partizāņiem.»

Taču, kad bija apritējusi nedēļa, vairs nevarēja būt nekādu šaubu, ka ar Ēriku kaut kas atgadījies.

Kas tad? Šinī laikā visbiežākais iemesls cilvēka pēk­šņai nozušanai bija gestapo. Jo vairāk Skaidrīte apsvēra šo iespēju, jo ticamāka tā likās. Mēģinot atsaukt atmiņā katru ar Ēriku saistītu sīkumu, viņā daudzas lietas tikai tagad ieraudzīja īstajā gaismā. Ēriks bija fašistu preti­nieks, to rādīja kaut vai gadījums ar bēgli parkā. Bet kāpēc viņš izlikās tik vienaldzīgs, kad Skaidrīte centās ievirzīt sarunu politiskā gultnē? Laikam tāpēc, ka viņš kaut ko slēpa. Skaidrīte atcerējās melnās pārslas, kas toreiz lidinājās istabā, kad viņa to viesnīcā apciemoja. Un ar pēkšņu gaišredzību viņa nojauta, ka tās bijušas sadedzinātas vēstules pelni. Parasti taču vēstules neiz­nīcina. bet glabā …

Viss liecināja, ka Ēriks spiests dzīvot divas dzīves. Vienu — atklātībā, otru — pagrīdē. Un par šo otro dzīvi Skaidrīte nedrīkstēja nekā zināt. Bet kāpēc? Vai tad viņai nevarēja uzticēties? Viņa taču daudzkārt likusi noprast, ka pati vēlas piedalīties cīņā … Acīm redzot, ar vēlēšanos vien nepietiek. Lai izpelnītos uzticību, vajag vispirms pašam pierādīt savu drosmi un izturību. Ērikam bija taisnība — līdz šim viņa uzvedusies kā auša. Tas. ka māte negribēja evakuēties, nedrīkstēja ietekmēt viņas pašas lēmumu. Un viņa? Viņa bija raudājusi kā bērns, bet aizbraukt nekur neaizbrauca… Un tagad? Ko viņa darījusi, lai apliecinātu savu gatavību cīnīties? Skaidrīte tikai gaidīja, gaidīja kādu cilvēku, kas paņemtu viņu pie rokas un teiktu: «Te ir tava vieta.» Kad Ēriks ienāca viņas dzīvē, Skaidrīte juta, ka viņš ir īstais. Un kā ģimnāziste, kas aicina savu draugu izbraukt divatā za­ļumos, viņa bija likusi Ērikam priekšā doties kopā ar viņu pie partizāņiem. Protams, Ēriks tikai pasmējās par šo aušību. Nē, cīņa nav nekāda romantika… To Skaid­rīte tagad saprata. Cieti un nelokāmi viņai vienai pašai jāiet savs ceļš, un tikai kaut kur tālu, brīves saules ap­mirdzētā krustojumā, viņa varbūt satiks Ēriku …

Ēriks droši vien apcietināts, varbūt fašisti jau noga­linājuši viņu… Ak, asaras, šīs nevarīgās, gļēvās asaras! Tās jānorij, acīm jābūt sausām, sausām kā sakaltušam zaram, kas no vienas dzirksts pārvēršas liesmojošā lāpā. Viņai nebija tiesību raudāt! Bija tikai viena tiesība, viens pienākums — cīnīties, atriebt, cīnīties! Ieņemt Ērika vietu, cīnīties par diviem …

Pēc stundas Skaidrīte ar noteiktu apņemšanos iegāja Nadeždas istabā.

—    Palīdziet man nokļūt pie partizāņiem, — sāka viņa bez ievada.

—     Ko tu teici? — pārsteigta jautāja Nadežda.

—     Jūs esat vienīgais cilvēks, kam varu uzticēties . . . Toreiz, kad slimojāt, jūs man stāstījāt tik daudz skaista par Ļeņingradu, par visu mūsu lielo Dzimteni, par pa­domju cilvēkiem. Es jutu, ka ar katru jūsu stāstu aug manas saites ar tiem miljoniem, kas gatavi atdot pēdējo asins lāsi par padomju dzīvi. Tagad esmu izaugusi.

—    Tam es ticu, Skaidrīt. Bet vai tik tu nepārsteidzies?

—     Nē, es jau sen par to esmu domājusi. Tagad pēc drauga pazušanas esmu cieši nolēmusi nevienu lieku dienu nepalikt Rīgā …

—     Kā, vai tad viņš nav atrakstījis?

—     Viņš nemaz nevar atrakstīt. Esmu gandrīz pārlie­cināta, ka viņš apcietināts. — Un Skaidrīte pastāstīja par visu, kas viņu pamudinājis uz šīm domām.

Cvetkova sāka ausīties:

—     Saki, Skaidrīt, — kā sauc tavu draugu!

—    Ēriks Krapovskis.

Cvetkova satrūkās un instinktīvi atskatījās uz durvīm, aiz kurām vēl pirms stundas bija sēdējis Ēriks. No tūk­stošiem jauniešu tieši Ērikam bija jāsastop Skaidrīte. «Nabaga meitene! Vēl ilgi tev būs jāmokās neziņā par sava drauga likteni.» Šis atklājums satricināja Nadeždu. Bi ja kaut kas jāsaka …

—    Ēriks … Jauks vārds … Es to pirmo reizi dzirdu …

Nadežda meklēja vārdus, nespēdama apspiest saviļ­ņojumu. Viņa neizturēja, pievilka Skaidrīti cieši klāt un noskūpstīja uz abiem vaigiem, kā to dara krievu sievie­tes, izvadot tālā un bīstamā ceļā sirdij tuvu cilvēku.

—    Labi, Skaidrīt, atnāc rīt. Gan mēs kādu izeju atradīsim.

. .. Šī diena prasīja no Cvetkovas lielu pacietību un

savaldīšanos.

Bija tik grūti klusēt, bet Ērika klātbūtnē vajadzēja klusēt. Tad atkal aizgāja Jānis. Un tikai vēlu vakarā viņi palika divatā. Nadežda, parasti tik droša un mērķ­tiecīga, šoreiz vilcinājās. Sievišķīgā smalkjūtībā viņa bai­dījās, ka uzplēsīs rētu Daugavieša dvēselē. Un, galvenais, viņa pali nezināja, kas īsti jādara.

—     Jāni, man tev kaut kas jāpastāsta… Savāds ga­dījums . . .

—     Kas tad? Vai mūsu māju novēro?

—    Nē … ne tas … gluži cits. Tas attiecas uz Ēriku … un uz Skaidrīti.

—     Ēriku un Skaidrīti? … Kāda tur sakarība?

—   Atceries, Ēriks teica, ka viņam esot mīļota meitene.

—    Nu, un?

—    Šī meitene ir Skaidrīte!

Daugavietis pielēca kājās.

—     Jā, tā ir mūsu Skaidrīte, kas Ml mūsu Ēriku, — apstiprināja Cvetkova.

—     Vai viņa zina, ka Ēriks šeit?

—    Protams, nezina. Skaidrīte domā, ka viņš apcie- tināts. Žēl viņas… Varbūt tomēr pateikt?

—     Nē, nē, nekādā ziņā! — un Jānis sāka soļot ap galdu. — Mēs nedrīkstam taisīt izņēmumu tāpēc vien, ka Skaidrīte mums ir mīļa. Un arī Ērikam tāda žēlastība nav vajadzīga. Es taču redzēju, kādu smagu cīņu viņš izcīnīja toreiz, kad vajadzēja no meitenes šķirties, kas zina, uz visiem laikiem … Komunists nedrīkst būt mīkst­čaulis. Mūsu laime, Nadja, nav lēta laime, tā jāizcīna … Ja nepieciešams, ar upuriem, ar mokām, ar sirdsasinīm …

Cvetkova satvēra viņa roku:

—   Tev taisnība, Jāni! Pilnīga taisnība! Vai zini, kādēļ Skaidrīte šodien atnāca pie manis? Viņa grib aiziet pie partizāņiem.

—    Pie partizāņiem?! — Jānis ievilka pēdējo dziļo dūmu un nometa papirosu. — Skaidrīte paliks Rīgā!


20

<p>20</p>

Tonakt Kurenbergs dežurēja uz peldošajā dokā no­vietotā kuģa. Ja to atstātu bez uzraudzības, nākamajā rītā neatrastu nevienas skrūvītes. Jā, pat vienkārša seš- collīga nagla bija kļuvusi dārga manta.

Ap pulksten divdesmit četriem viņu iztraucēja dīvains troksnis. Pacēlis apkakli, Cīzes kuģu remontu rūpnīcas meistars izlīda no siltās mašīntelpas. No jūras pūta čet­ras balles stiprs ziemeļrietumu vējš. Melnie viļņi smagi atsitās pret bortu. Baseina viņā krastā tik tikko iezīmē­jās liels korpuss — bijušais Ziemeļvācijas Loida pasa­žieru tvaikonis «Fredericus Rex», kas tagad pārvadāja ievainotos vērmahta karavīrus. Spēcīga dūmu strūkla liecināja, ka tas taisās drīzumā atraisīt galus.

Kurenbergs vēlreiz ieklausījās troksnī, kas atplūda pāri tumšajiem ūdeņiem. Nē, tie nebija ievainoto vaidi. Kliedzieni, kuriem atbildēja lamas, kritiena blīkšķis un atkal lamas, sieviešu sāpju saucieni, kas izraisīja vēl niknākas lamas, neskaitāmu kāju dipoņa uz «Fredericus Rex» ietnes un kuģa virsnieka lietišķā balss:

— Simt četrdesmit seši, simt četrdesmit septiņi . . .

simt piecdesmit, stop! Pietiek, leitnant, pagaidiet, kamēr pirmo partiju sadzenam telpās.

Kurenbergs saprata visu — tur civiliedzīvotājus aiz­veda uz verdzību Vācijā … Fašisti to mēdza apzīmēt ar skanīgo vārdu «Arbeitsdienst», bet no tā nevienam vieg­lāk nekļuva. Pakratījis dūri, viņš grasījās atgriezties mašīntelpā, kad skaļo trokšņu jūklī saklausīja šļakstienu. Nevarēja būt šaubu — kāds iekritis vai ielēcis ūdenī. Baidīdamies nokavēt, Kurenbergs norāva tuvāko glābša­nas apli un drudžainā steigā iesēja tauvas galā. Pārliecās pār bortu, atvēzējās un uz labu laimi aizmeta tai virzienā, kur uz ūdens virsmas parādījās kāds tumšs plankums …

Nākošajā rītā kādā mazā, līdz pēdējai iespējai saku­rināta virtuvē sēdēja divi cilvēki — sieviete vecā kara­vīra mētelī un zilās biksēs, kas bija pārāk platas tās trauslajam augumam, un pats dzīvokļa saimnieks Kuren­bergs. Neveikliem pirkstiem vadot smaili noasināto zīmuli, Kurenbergs uz zīdpapīra izzīmēja sīkus, gandrīz mikro­skopiskus burtus. Kamēr viņš rakstīja ziņojumu pagrīdes presei, izglābtā sieviete jau kuru reizi atmiņā pārcilāja pārdzīvoto.

Klausoties stāstītājā, Kurenbergs jo dzīvi iztēlojās, kā uz ielām ķēra cilvēkus, sabāza kravas mašīnās un aiz­transportēja uz ostu. Viņš pats vēl labi atcerējās līdzīgu gadījumu. Toreiz viņu kopā ar daudziem citiem aizveda uz staciju, kur lika izkraut vagonus. Tas viss bija ap­rakstīts uzsaukumā, ko Kurenbergs pēc dažām dienām saņēma no darba biedra. Un pareizi tur bija teikts, ka tas tikai sākums — šodien ved uz Preču staciju, bet rīt uz Vāciju. Tam, kas to rakstījis, vajadzēja būt galviņai uz pleciem. Pag, pag! Remontu rūpnīcas meistars brīdi pārtrauca rakstīšanu, lai varētu līdz galam izdomāt šo piepešo domu. Vai tik gaišmatis, kuram viņš toreiz bija palīdzējis noslēpt papīra rulli, nav pielicis roku arī pie uzsaukuma sastādīšanas?! Šodien tas šķita ļoti ticami. Kurenbergs pūlējās atcerēties šā cilvēka ārieni, bet velti. Izņemot gaišos matus, nekas nenāca prātā. Vienalga, nieki vien. Svarīgi ir tikai tas, ka šis gadījums palīdzējis viņam atkal nostāties uz pareizā ceļa.

Sievas nobendēšana Salaspils nometnē Kurenbergu bija pilnīgi satriekusi. Sakarus ar pagrīdi viņš gan ne­pārtrauca, bet aktīvā cīņā vairs nepiedalījās. Taču naids pret okupantiem nedeva miera, kremta, plosīja, lauzās uz āru — mudināja aizdedzināt papīra rulli. Paldies biedram, kas toreiz atturēja! Iznīcinot papīru, viņš būtu tikai pazudinājis sevi, bet panācis gaužām maz. Toties tie cilvēki, kas rakstīja, salika, iespieda un izplatīja uz­saukumus, tāpat devās nāves briesmās, bet ar savu orga­nizēto cīņu sasniedza neizmērojami vairāk. Redzēdams, kādām sejām darba biedri lasa skrejlapu, Kurenbergs pa īstam apjēdza lielo patiesību — jebkurš varmācības akts, kļuvis zināms tautai visā savā neģēlībā, palīdz vairot aktīvo cīnītāju rindas. Arī viņu šī skrejlapa bija atgrie­zusi pagrīdnieku pulkā.

Pagājušās nakts traģēdija ir tikpat laba viela uzsau­kumam. Kurenbergs juta dziļu gandarījumu, ka tieši viņš pados šo ziņu tālāk. Stindzinošās bailes Kurenbergs bija laimīgi pārvarējis. Pat tad, kad pārdevēja Zemīte krita gestapo nagos un biedrs paguva viņu brīdināt tikai dažus soļus no veikala, viņš tās nejuta.

—     … Noķēra kā peli slazdā, — stāstīja izglābtā sie­viete. — Kur tu muksi, kur tu spruksi, kad visapkārt šucmaņi. «Jūsu darba apliecība,» saka. Bet, mīlīši, kur lai es ņemu apliecību, ja man tikai pēc trim dienām jāstājas darbā. Šie tikai ņirdz. Bet tā ir tīrā patiesība, tikpat kā es te sēžu. Biju sarunājusi ar savu rada­gabalu — viņam kāda tur teikšana par avīžu kioskiem. Vispārīgi mēs ar viņu esam naidā, paši zināt, kā ir ar tiem lepnajiem radiem. Bet šoreiz viņš man tomēr izpa­līdzēja … Laikam biju nojautusi, kas mani sagaida, bet es uz šo Vāciju — neparko! Labāk padarīt sev galu… Ko tagad darīt? …

Kurenbergs vilcinājās ar atbildi. Divi vārdi — avīžu kiosks — bija iespiedušies viņa apziņā. Labāku sadales centru uzsaukumiem taču nemaz nevarēja vēlēties! Ja tur iedabūtu savu cilvēku!… Kurenbergs jau cīnījās ar kārdinājumu iestāstīt šai sievietei, ka viņai jāpazūd no Rīgas… ar vilinājumu izkārtot, lai viņa ieteiktu savā vietā kādu citu … Bet nē, melot viņš negribēja.

—      Kas jums ko uztraukties? Nekādas briesmas vairs nedraud. Pēc dažām dienām sāksiet strādāt, dabūsiet darba apliecību, un viss būs kārtībā. Bet tikmēr varat slēpties pie manis.

— Lai es paliktu Rīgā? — sašuta sieviete. — Nemū­žam! Kas zina, kādu dienu es vēl aizmirsīšu darba aplie­cību mājās, un tad šie mani atkal grābs ciet. Lai domā, ka esmu noslīkusi!… Labāk braukšu uz laukiem, strā­dāšu kaut par vēderu, bet Rīgā nepalikšu … Te man viss atgādinās šo šausmīgo nakti … Kad es jums saku, ne­palikšu! …

Tagad meistars varēja ar tīru sirdsapziņu izklāstīt savu lūgumu.

Pagādāt šo vietu tā radiniecei? Kāpēc gan ne? Kuren­bergs taču bija izglābis viņai dzīvību …

Priecīgs par panākumiem, Kurenbergs noskrēja pa čīkstošajām kāpnēm. Pagalmā vējš, kas tagad pūta ar divkāršu spēku, izrāva no iemutes cigareti. Kādu gaba­liņu viņam nācās dzīties tai pakaļ, kamēr izdevās no­tvert. Bet tā bija savārtījusies, slapja. Kurenbergs sirdīgi nospļāvās — nevajadzēja dežūras laikā tik daudz pīpēt, atliktu arī šim brīdim kāds dūms.

Ieraudzījis drūzmu autobusa pieturas vietā, Kuren­bergs nolēma iet kājām. Laika pilnīgi pietika, bez tam viņš cerēja, ka pastaiga saltajā rīta vējā pēc satraucošās nakts izvēdinās nogurumu. Pacēlis mēteļa apkakli, sa­bāzis rokas dziļi kabatās, viņš paātrināja soli un sasnie­dza rūpnīcas vārtus tieši tai mirklī, kad pa tiem vēlās laukā brīvā maiņa. Pēc dažām minūtēm salocītais zīd­papīrs nemanot ieslīdēja biedra plaukstā.

Stundu vēlāk šis biedrs jau iegriezās klusā sānielā un no sētas puses pieklauvēja pie vienstāva mājas loga. Viņu ielaida drūma izskata vīrietis ar brandmajora ūsām. Ne vārda nesacīdams, tas saņēma ziņojumu un rūpīgi atkal aizslēdza durvis.


21

<p>21</p>

Visvaldim Burtniekam naktī uznāca sirdslēkme. Pēc tam viņš ilgi nevarēja aizmigt, jo iešļircinātais kampars bija nikns miega ienaidnieks. Kaut ātrāk beigtos šis karš!

Tad viņš sāktu nopietni ārstēties. Bet pagaidām viss gāja pa vecam. Dumpīgo sirdi Visvaldis mierināja ar klasisko sakāmvārdu: «In tenebris lucet lux.» Jau senie romieši ticēja, ka tumsā aust gaisma.

Kad Burtnieks piecēlās, lai stātos pie dienas darba, viņš jutās galīgi salauzts. Taču ap pulksten vienpadsmi­tiem atnāca vīrietis ar kuplajām ūsām, un tumsā patie­šām iezīmējās gaismas stars. Sakarnieka atnestā ziņa tūdaļ padzina nogurumu un drūmo noskaņu. Burtnieku sagrāba drudžaina dziņa darboties. Gribējās nekavējoties skriet lejā, bet konspirācija liedza to darīt. Un nebija arī nekādas vajadzības, jo nākošais apmeklētājs izrādījās pats Jānis.

—     Nācu pēc padoma… — iesāka Jānis, taču aprā­vās, ieraudzījis zilās ēnas zem drauga bezmiegā iekaisu­šajām acīm. — Atkal sirds? — viņš drīzāk apgalvoja nekā vaicāja.

—    Nieki vien, — Visvaldis atmeta ar roku.

—     Kāpēc izlikties, veco zēn? — un Jānis apķēra biedra plecus. — No manis tu nenoslēpsi, — drauga acis redz visu. Nu, atzīsties, atkal niķojas? — viņa balsī nebija ne vēsts no parastā skarbuma.

Daugavieša vārdi aizkustināja draugu. Pēc būtības viņi taču atradās kaujaslaukā, kur mēdz iztikt l>ez ska­ļiem līdzjūtības apliecinājumiem. Ja biedrs ievainots, pārsien viņu un iet tālāk… Un tomēr Jānis, uz kura pleciem gūlās raizes par tipogrāfiju, par papīra un iespiedkrāsas sagādi, par sakariem ar ziņu sniedzējiem, par nelegālās literatūras izplatīšanu, par visu šo cilvēku dzīvību, vienmēr atrada laiku, lai pateiktu kādu siltu vārdu. Bet ej nu pamēģini parūpēties par viņu pašu — tūlīt saslej spuras kā tāds ezis.

—    Rau, rau, viens slimnieks apjautājas par otra ve­selību, — izvairoties no tiešas atbildes, pajokoja Vis­valdis.

—    Tu par mani? — pārsteigts pārjautāja Jānis. — Es taču esmu vesels?!

Visvaldis bija izmetis šo teikumu tāpat vien, bez no­teikta nodoma, taču tagad vairs nevēlējās atkāpties:

—      Un sirds? Nemēģini tik man iestāstīt, ka ar to viss kārtībā, — viņš runāja sirsnīgi un nopietni. — It kā es neredzētu… Kāpēc nepasaki Nadjai atklāti?

Jānis nosarka, atrāva roku no drauga pleca. — Ne­runā muļķības! — viņš asi pārtrauca Visvaldi. Tomēr arī pašam gribējās reiz atvieglināt sirdi, un viņš pusbalsī turpināja: — Nadjai ir vīrs… Bez tam… Tu pats sa­proti, un … vispār — nieki vien! — viņš strupi nobeidza un, neļaudams Visvaldim izvērst šo sarunu, atkal ap­skāva to:

—    Tu jau man braši turies!… Nekas, veco zēn, pa­cieties vēl kādu gadiņu… Beigsies karš, un mēs abi aizbrauksim uz siltām zemēm … Nadja man stāstīja par Kaukāzu — viņa tur atpūtusies kopā ar vīru … Vai vari iedomāties ko jaukāku — visapkārt palmas, īstas palmas, saules, cik uziet, un neviena fašista! Lūk, tur mēs abi paārstēsimies, — Jānis jautri stāstīja, tad ar klusu no­pūtu piebilda, — un aizmirsīsim visas bijušās likstas …

—   Ar mieru! — pasmaidīja Burtnieks. — Kopā ar tevi un Nadju! — viņš uzsvēra.

—    Ja viņas vīram nekas nebūs pretī, kāpēc gan ne?

Burtnieks atkal kļuva nopietns:

—     Klausies, Jāni, tu tici, ka viņš vēl dzīvs?

—    Taisnību sakot, ne. Mēs taču apvaicājamies ik reizes, kad sūtām centram atskaites. Biedri tur Maskavā ir darījuši visu, lai uzmeklētu viņu… Ko darīt? «Mūsu planēta nav laimei lāgā ierīkota, prieks no nākamības jāatkaro mums.»

—    Prieks?… Šonakt, piemēram, dzīve man nešķita vis rožu dārzs. Bet nupat saņēmu labu ziņu un jūtos brīnišķīgi. Se, paskaties pats — vai tas nav prieks?

Daugavietis izlasīja Kurenberga ziņojumu. Nonācis līdz pēdējām rindiņām, pēkšņi atdzīvojās:

—     Brīnišķīgi! Tas taču atrisina visas mūsu grūtības. Avīžu kiosks ir daudz labāks par veikalu. Kas man var liegt pirkt divas «Tēvijas» dienā… Nē, divas būtu jau uzkrītoši, — viņš ironizēja. — To nedarītu pat visstul­bākais nacionālpatriots. Tad jau labāk vienu «Tēviju» un vienu «Deutsche Zeitung im Ostland» … Sucmaņiem būs gandarījums par apzinīgo «jaunās kārtības» cēlāju, bet man -— uzsaukums!

—    Tik jautru es tevi sen neesmu redzējis, — noprie­cājās Burtnieks. — Bet tagad padomāsim, ko likt kioskā.

Patiešām, kuru likt? Daugavietis domās pārcilāja pagrīdnieku vārdus — nē, tie visi jau tā bija pārslogoti. Un tomēr robs, kuru situsi Zemītes apcietināšana, jā­aizpilda.

Domās nogrimis, Jānis apstājās pie loga. Lejā, no­vākdams pirmo sniegu, no kura bija palikušas tikai peļķes, cītīgi rosījās Donats. Daugavietis zināja, ka uz šo veco vīru var droši paļauties — briesmu gadījumā tas nekavējoties brīdinātu biedrus. Kaut tādu cilvēku būtu vairāk! Tiesa, fašisma ienaidnieku Rīgā bija atliku likām. Jānis nešaubījās, ka starp gājējiem, kas šai mirklī stei­dzās pa ielu, jo daudzi dzīvoja vienīgi cerībās uz atbrī­vošanu. Bet uzņemties nelegālo darbu, par ko fašistiskā terora apstākļos ik mirkli draud nāve, — to spēj tikai retais. Uzticamu palīgu bija samērā maz, taču uzdevumi arvien paplašinājās, tādēļ Daugavietim brīžiem nācās sastapties ar gandrīz nepārvaramām grūtībām, tādēļ viņš tā priecājās par katru jaunpienākušo cīnītāju.

—    Jā, kurš katrs šim uzdevumam nav piemērots, — Jānis beidzot ierunājās.

—    Varbūt to pašu Kurenbergu? — ieminējās Burt­nieks.

—    Nekas neiznāks. Padomā pats! Zaļoksnējs vīrietis spēka gados, kurā jau pa gabalu var pazīt strādnieku, tāds nu sēdēs avīžu kioskā!… Tas taču arī būtu aizdo­mīgi! Šķiet, tik viegli šo jautājumu nevarēsim atrisināt… Vispirms izlemsim, ko iesākt ar Skaidrīti. Tieši viņas dēļ nācu pie tevis.

Noklausījies Daugavieša stāstu, Burtnieks iesvilpās:

—    Tas gan būs pārsteigums Donatam un Elizei! Viņi taču Skaidrīti vēl uzskata par tīro bērnu.

—    Mēs abi neesam daudz labāki. Nemaz neredzējām, ka tepat mūsmājās aug jaunā maiņa.

—    O tempora, o mores! [2] — filozofēja Burtnieks. — Citos laikos Skaidrīte postos uz pirmo universitātes balli, bet tagad… ko viņa tagad darīs? Varbūt sēdēs kioskā un izplatīs mūsu uzsaukumus …

—    Tu to nopietni? — vaicāja Daugavietis. — Un kāpēc gan ne? …

—    Protams! Skaidrīte ir droša, atjautīga meitene, kā radīta avīžu pārdošanai. Tu pats teici, ka pēc sastapšanās ar Ēriku viņa kļuvusi par pilnīgi apzinīgu cilvēku. Un meitēns taču ir no vecas revolucionāru ģimenes, tam arī sava nozīme …

—     Man pat runāt par to grūti, bet… ja nu mūsu Skaidrītei gadītos iekrist, — Daugavietis arvien vēl šau­bījās. — Mums jārēķinās ar visām iespējamībām …

—    Es nešaubos par to, ka Skaidrīte klusēs, — droši apgalvoja Burtnieks.

—    Bet gestapo var rasties aizdomas pret Elizi un Donatu, un tad visa māja būs apdraudēta…

—    Un ja meitēns pārceltos uz dzīvi citur?

—    Tad gan, — piekrita Daugavietis. — Labāk, ja viņa pagaidām atradīsies tālāk no dzīvokļa bez numura. Par mums visiem viņai nekas nav jāzina.

—    Kas tādā gadījumā pateiks Skaidrītei?

Daugavietis brīdi padomāja:

—    Kurenbergs. Bez viņa starpniecības šā vai tā ne­iztiksim.

—    Vai Skaidrīte uzticēsies svešam cilvēkam?

—    Pareizi! Par to nemaz nebiju padomājis… Ir tikai viena izeja… Ēriks bija tas, kas parādīja Skaidrī­tei ceļu, un viņa vārds …

—    Skaidrs! — pārtrauca Burtnieks. — Rīt pat tikšos ar Kurenbergu un visu sarunāšu.

Visas šīs pēdējās dienas Skaidrīti vajāja viena vie­nīga doma — tikt pie partizāņiem! Turēt savā rokā ieroci un cīnīties pret nolādētajiem fašistiem! Viņa apzi­nājās, ka šai cīņā pati var iet bojā, bet tas viņu ne­biedēja.

Skaidrītei bija jau gatavs plāns — vispirms aiz­braukt uz Rēzekni, kuras tuvumā darbojas drosmīgie mežabrāļi, tad, it kā darbu meklējot, apstaigāt apkārt­nes ciemus, izklaušināt zemniekus. Visgrūtākais likās pēdējais solis — vienai pašai doties meža biezoknī, iet tik tālu un tik ilgi, kamēr sasniegs savu mērķi.

Bet, lai nokļūtu Rēzeknē, nepieciešama braukšanas atļauja. Un Skaidrīte izgāja no mājām ar ciešu apņē­mību neatgriezties bez tās.

—     Vienu mirkli, meitenīti — aiz viņas muguras at­skanēja balss.

Nepagriezusi galvu, Skaidrīte izmeta pāri plecam:

—     Ar svešiem vīriešiem es uz ielas neiepazīstos!

Taču teikums nemaz neskanēja draiski — viņa šai

mirklī atcerējās, kā bija iepazinusies ar Ēriku. Sasta­pusi, lai tik drīz atkal pazaudētu! . . .

Vīrietis neļāva sevi noraidīt. Panācis Skaidrīti, viņš jau soļoja tai blakus: . — Jūs esat Skaidrīte Svempa?

Meitene pagrieza galvu. Runātājs izrādījās gadus piecdesmit vecs, vienkārši ģērbies cilvēks.

—     Jā, un tad?

—     Man jums jānodod sveiciens no Ērika, — viņš klusi teica.

Skaidrīte apstājās un, dziļi ievilkusi elpu. iesaucās:

—     Ēriks! . . . Kur viņš ir?

Kurenbergs paņēma meiteni zem rokas un piespieda turpināt ceļu.

—     To es nezinu. Biedrs, ar kuru sastapos, lika no­dot tikai sveicienu, vairāk nekā.

Skaidrīte netaujāja tālāk. Viņa, kas pati grasījās doties bīstamā ceļā, tūdaļ saprata, ka Ērikam droši vien tāds uzdevums, par kuru neko nedrīkst izpaust. Bet arī ar šiem dažiem skopajiem vārdiem bija pieticis, lai bālie vaigi sārtotu un acīs iedegtos prieka mirdzums.

Ēriks ir dzīvs un vesels! Un viņš nav aizmirsis! Ko vairāk varēja vēlēties?! Tas ir, vēlēties jau varēja daudz, kaut vai to, lai viņš tagad būtu blakus, šā svešinieka vietā, lai kaut reizi noglāstītu roku . . . Bet, ja Ēriks bija spējīgs cīņas labā panest viņu abu šķiršanos, arī Skaidrītei jābūt stiprai.

Ļāvis meitenei attapties, Kurenbergs atsāka:

—     Vai gribat būt mums biedros? Mums un Ērikam?

Skaidrīte mazliet atrāvās.

—     Kas jūs tāds esat? — tikai tagad viņai bija ienā­cis prātā, ka tā varēja būt provokācija.

Taču tūdaļ viņa atkal atmeta šo domu. Viņu pārlie­cināja vīrieša labsirdīgā, simpātiskā seja ar daudzām sīkām krunciņām, ar dziļiem iedobumiem zem acīm, kas stāstīja par smagiem pārdzīvojumiem.

— Kāda tam nozīme? Šoreiz es runāju Komunis­tiskās partijas vārdā.

Saviļņojuma asaras meitenei sakāpa acīs. īsti nezi­nādama, ko dara, viņa klajā ielā apskāva Kurenbergu. Rūdīta pagrīdniece tā, protams, nebūtu rīkojusies, bet Skaidrītei galu galā tikai deviņpadsmit gadu.

Avīžu kiosku kantora priekšā Skaidrīte atvadījās no Kurenberga izglābtās sievietes.

—    Nu, tad liels paldies un laimīgu ceļu! — novēlēja meitene.

—    Un jums laimīgu palikšanu! Izpeļņa jau nu nebūs liela, toties viegls darbs.

Pagriezusi sievietei muguru, Skaidrīte pasmaidīja. Viegls darbs! Pēc sarunas ar Kurenbergu viņa zināja, cik tas būs grūts. Iespējams, pat grūtāks nekā partizāņu gaitas. Tur viņa visu laiku atrastos biedru vidū, tur viņu slēptu katrs koks, katrs krūms. Te viņa briesmu brīdī būs viena pati, no viņas drosmes un atjautības būs atkarīga ne tikai pašas, bet arī daudzu citu dzīvības . . .

Un tomēr, soļodama pa ielu, Skaidrīte trallināja kādu pārgalvīgu dziesmiņu. Viņai bija deviņpadsmit gadu. Viņai beidzot bija noteikts dzīves mērķis!

Tikai ieejot savā dzīvoklī, kur viss tik tuvs un mīļš, sirds tā kā sažņaudzās. Cik grūti šķirties no mātes, pat no tēvoča Donata! Un ko teiks mājnieki, kā uzņems ziņu par pēkšņo pārcelšanos? Skaidrīte ilgi mīņājās istabā, neuzdrošinādamās uzsākt valodas. Te bez kādas vajadzības sakārtoja galdautu, te iztīrīja tēvocim pīpi. Sasparojusies viņa apsēdās blakus mātei, kura atpūti­nāja nogurušās kājas, paņēma tās roku savējās, pie­spieda pie kaistošā vaiga:

—    Māt… Tu taču neļaunosies . . . Negribēju jums būt par nastu . . . Tagad pati atradu darbu . . . Kiosks atrodas ļoti tālu, bet darbā jānāk agrā rītā, — Skaidrīte aizgrieza galvu, lai māte nevarētu ieskatīties viņai acīs.

— Pati saproti, cik tas neērti. Tāpēc sameklēju sev tuvumā gultas vietu .. .

Meitene sagaidīja pretošanos, pārmetumus, vismaz izbrīnu, bet dīvainā kārtā Elize Svempa tikai klusu cie­šot noglāstīja meitas galvu.

—    Māt, — atsāka Skaidrīte, bet, uzlūkojusi Elizi un ieraudzījusi tās skatienā bezgalīgu mīlestību, apklusa . . .

—    Dari, kā zini, meit, — Elize pievilka Skaidrīti ciešāk klāt. — Tu vairs neesi bērns. Tikai mūs, večus, gan neaizmirsti. Kad būs laiks, atnāc apraudzīt, pastās­tīt, kā tev sokas.

Nepieciešamās mantas Skaidrīte bija sakravājusi jau toreiz, kad nolēma doties pie partizāņiem. Tagad viņa tās paņems līdzi uz jauno dzīves vietu. Sapratusi, ka viņas iekrišana var apdraudēt tuviniekus, meitene bez vilcināšanās bija piekritusi Kurenberga priekšlikumam apmesties pie kāda viņa darba biedra.

Aizvērusi aiz sevis durvis, Skaidrīte izgāja no nama. Pa tumšo ielu, kur sen vairs neiedegās spuldzes, gur­deni soļoja parets gājējs, pie zemajām debesīm mirdzēja vientuļa zvaigzne. Un meitenei likās, ka šī zvaigzne ai­cina viņu tālā gaitā. Bet kas gaida ceļa galā? Skaidrīte to nezināja, tikai nojauta, ka šis ceļš nebūs viegls.


22

<p>22</p>

Jau otrais gads pazemē. Ērikā maz kas palicis no kādreizējā jaunekļa. Iekrituši vaigi, acīs drudžains spī­dums, plaksti nervozi raustījās. Viņam tagad pastāvīgi nācās lietot acenes, bet tas daudz nelīdzēja. Acis bieži sāpēja, sevišķi grūti bija panest spilgto spuldzes gaismu. Naktī sausais, smacējošais klepus reizēm neļāva gulēt. Jānim Ēriks par to nebilda ne vārda, jo zināja, ka tas tūdaļ gribēs viņu nomainīt. Bet to nedrīkstēja pielaist — tagad tik daudz ko darīt, kadru maz, un, kamēr dabūs vietnieku, paies mēneši.

Brīžiem atkal bija nepanesami grūti, uzmācās neat­vairāma tieksme atraut dzīvokļa durvis un izskriet laukā.

Bet viņš nekur nedrīkstēja rādīties. Uz ārpasauli bija tikai viens ceļš — radio. Neredzamie viļņi nesa Ērikam ziņas par miljoniem cilvēku likteņu, radioviļņi atšūpoja Urālu rūpnīcas motoru dūkoņu, kas dobji atbalsojās milzīgajos cehos, šie viļņi atšūpoja smieklus un asaras, cilvēku ciešanas un laimi, lielās dzīves spraigo elpu. Viļņi no Maskavas — dižās pilsētas, kur domāja arī par viņu, Ēriku Krapovski, — deva ticību un spēku izturēt.

Pēc tam Ēriks ilgi gulēja un mēģināja aizstāt īste­nību ar sapņiem. Viņš domās staigāja pa Rīgas ielām. Sausais sniegs čirkst zem pazolēm, zili dūmi stāvus sle­jas dzidrajā, saltajā gaisā, tik viegli un patīkami elpot. Viņš apsēžas uz sola Ziedoņa dārzā. Palēkdamies tuvo­jas kāds zvirbulis un ar savām mazajām, melnajām ačelēm raugās uz viņa tukšo roku. Garām steidzas cil­vēki, visdažādākie cilvēki, lieli un mazi, nobēdājušies un vienaldzīgi, sievietes ar lakatiņiem, vīrieši ar platmalēm galvā, bērni ar skolas somām uz muguras — cilvēki, cil­vēki, pēc kuru sabiedrības viņš tā ilgojas. Un starp tiem arī Skaidrīte . . .

Un, ja viņš nesatiks to Ziedoņa dārzā, viņš ies tālāk, kamēr atradīs. Viņš krustām šķērsām izstaigās šo lielo pilsētu, kur tūkstošiem namu slēpj tūkstošiem cilvēku. Vienā no šīm mājām, varbūt tai ķieģeļu celtnē ar dau­dzajiem skursteņiem vai arī tai mazajā Pārdaugavas mājelē, kuras logi noputējuši no garāmbraucošo vilcienu dūmiem, kaut kur taču dzīvo Skaidrīte . . . Viņš to atra­dīs, noteikti atradīs!

Tai pašā laikā, kad Ēriks, novilcis pēdējo uzsaukumu, beidzot apgūlās, Skaidrīte piecēlās. Viņa patiešām dzī­voja mazā mājelē, tikai ne Pārdaugavā, bet Mīlgrāvī. Jau agrā rītā tanī ielauzās upes trokšņi — zvejnieku motorlaivu tarkšķi, prāmja zvans un tvaikoņu sirēnu kaucieni. Šajā gadā, ko meitene bija pavadījusi pie Kurenberga darba biedra, viņa bija iemācījusies atšķirt šīs skaņas — vācu kara kuģiem tās bija citādas, grie­zīgākas nekā tirdzniecības tvaikoņiem. Kad tuvumā val­dīja klusums, līdz šejienei atlidoja ostas celtņu signāli, cementfabrikas klinkerkrāšņu nepārtrauktā dunoņa. Tā

neapklusa pat naktī, jo fašisti ar pilnu jaudu ražoja betona bunkurus. Apaļi, zemi, drūmi, ar četrām šaurām spraugām ložmetēju stobriem — šie bunkuri bija izkai­sīti visur, no Tālajiem Ziemeļiem līdz Melnajai jūrai, un visur tie krita uzbrūkošās Sarkanās Armijas rokās.

Tāpat kailiem stilbiem, tikai uzmetusi plecos mēteli, Skaidrīte aizskrēja uz šķūnīti pēc malkas. Tumsā zvī­ļoja Daugavas rāmie ūdeņi. Tagad tie bija melni un spīdīgi, dienā — brūni un nespodri. Nekā ievērojama tur nebija. Taču Skaidrīte mīlēja savu upi, un doma vien, ka tajā šūpojas vācu zemūdenes, sāpināja.

Iepriekšējā vakarā viņas saimnieks, kā parasti, bija izlicis nakts āķus. Gandrīz katrs mīlgrāvietis tādā veidā mēģināja dabūt savā katlā kaut ko barojošāku. Pārliek­damās pār ūdeni, Skaidrīte nodrebēja no aukstuma. Caur kurpju plānajām pazolēm juta sasalušo zemi, caur plāno drānu spiedās upes un tuvās jūras valgais dzes­trums. Citu pēc citas viņa pārcilāja auklas un vīlusies ielaida tās atpakaļ. Žēl! Tā gribējās pārsteigt biedru ar gardu mielastu, un, godīgi sakot, arī pati jau sen nebija kārtīgi paēdusi.

Nenovilkusi mēteli, jo istabas termometrs rādīja ti­kai dažus grādus virs nulles, meitene iekurināja uguni. Malku aizvietoja satrunējuša kuģa dēlīši, kurus saim­nieks ik dienas nesa no rūpnīcas. Lai taupītu kurināmo, Skaidrīte čuguna katlu ar kartupeļiem iebāza krāsnī. Kamēr tie vārījās, viņa uzposa dzīvokli, lai biedram, pārnākot no nakts maiņas, nebūtu vēl jāņemas ar mājas darbiem.

Autobuss aizveda Skaidrīti tieši līdz avīžu kioskam. Sākās kārtējā darba diena, kādu aizritējis jau gandrīz četri simti. Pirmajās nedēļās meitene uztraucās, katrā pircējā redzēja špiku. Dzirdot paroles vārdus, ikreiz pamira sirds un tikai ar piepūli izdevās vienaldzīgi un vēsi pasniegt uzsaukumus. Bija tā, it kā viņa atrastos pastāvīgā ielenkumā, vientuļā salā, kurai apkārt bango naidīga jūra. Pēdējā laikā šī briesmu sajūta bija mazi­nājusies un tai vietā stājusies gaišā apziņa, ka viņa pa­līdz izplatīt tautā patiesības vārdus.

Ar mājiņas saimnieku Skaidrīte sadzīvoja itin labi. Vakaros mēdza pārrunāt pēdējās ziņas par Sarkanās

Armijas uzvarām, kopā priecāties par partizāņu panā­kumiem, kopā uztraukties par fašistu jauniem varas darbiem. Pēc tam viņa ilgi nespēja aizmigt. Nezin kāpēc viņa šādās reizēs vienmēr atcerējās Ēriku. Ko gan tas dara, kur atrodas? Arī Kurenbergs nezināja to pateikt. Bet Skaidrīte bija pārliecināta, ka draugs dzīvs, ka viņa to satiks, tiklīdz okupanti būs padzīti. Tā jautājums par personīgo laimi saplūda ar cīņu par kopējo laimi, un tieši tas iedvesa ticību nākotnei. Tikai žēl, ka Ēriks, kas palīdzējis viņai kļūt par kaujinieci, neredz tagad viņu, jauno Skaidrīti, kas vairs nebēg no esesiešu virsnieka, bet gestapo deguna priekšā mierīgi un dros­mīgi veic atbildīgu darbu . . .

Ierastām kustībām Skaidrīte atslēdza kiosku, atvēra logu un aizdedzināja petrolejas lampu. Ierastā kārtībā izklāja uz letes raibos vācu žurnālus un laikrakstus un, gaidot avīžu puiku, apsēdās savā vietā, no kurienes va­rēja pārredzēt visu ielu.

Jau no tālienes viņa ieraudzīja veco sieviņu, ko bija parasts dēvēt par «partijas māmuļu»,un sataustīja kaktā paslēpto tirgus somu. Tieši tādu pašu somu vecīte no­vietoja uz letes, kad meklēja naudu, lai samaksātu par ilustrēto žurnālu «Die Woche». Pagriezusi kioskam muguru, viņa izlikās neievērojam, ka Skaidrīte aizstājās priekšā gaismai un veikli apmainīja somas. To pie la­bākās gribas nepamanītu arī nejauši gājēji, jo iela bija tumša, kioska logs mazs un tirgus somas patiešām ļoti līdzīgas.

—- Naudas nepietiek, — beidzot pateica vecā pircēja.

Vai jūs nevarētu paglabāt šo žurnālu? Atnākšu pēc trim dienām.

— Labi, gaidīšu, — atbildēja Skaidrīte.

Vairāk viņas nekad nerunāja. Kurenbergs jau pašā sākumā bija brīdinājis Skaidrīti, ka konspirācija necie­šot liekvārdību. Meitene paklausīja bez iebildumiem. Un tomēr tā gribējās apjautāties vecītei, kāpēc somā blakus uzsaukumiem gandrīz vienmēr atrodas kāda sviestmaize, ābols un reiz — tas bija tieši Skaidrītes divdesmitajā dzimšanas dienā — pat pīrāgs ar ievārījumu.

Kad spiestuves zēns ar divriteni atveda jaunākos dienas laikrakstus, Skaidrīte aizslēdza kiosku, lai, neviena netraucēta, sakārtotu avīzes. Divdesmit «Tēvijas», ievīstījusi katrā pa pieciem uzsaukumiem, viņa nolika plauktā. Tā, tagad biedri varēja nākt.

Lūk, jau tuvojas pirmais. Skaidrīte nezināja, kā sauc šo plecīgo vīrieti, kas ziemu un vasaru staigāja brezenta vējjakā, tikai nojauta, ka viņš strādā ostā.

—    Vai šodien avīzē kaut kas jauns? — tas jautāja.

—    Skatoties, kas jūs interesē, — arī miegā meitene nesajauktu paroles vārdus.

—    Tikai labas ziņas.

Saņēmis «Tēviju», viņš to noglabāja krūšu kabatā un, draudzīgi uzsmaidījis Skaidrītei, sparīgi aizsoļoja.

Ziemas dienas ir īsas. Skaidrīte jau atkal bija iede­dzinājusi petrolejas lampu, bet plauktā joprojām gulēja vientuļa «Tēvija». Ieradušies visi biedri, tikai pēdējais kā nenāca, tā nenāca. Trūka viņas pastāvīgā pircēja, viena no tiem, kuriem meitene arī bez paroles būtu iz­sniegusi uzsaukumus.

Šis šoferis bieži piebrauca ar smago mašīnu un strauji bremzēja pie paša kioska. Motoru viņš nekad neizslēdza, taču pie letes mēdza kavēties ilgāk nekā pā­rējie. Viņš bija vienīgais, kas šad tad patērzēja ar Skaid­rīti, apjautājās par dzīvi, pat pastāstīja par strādnieku noskaņojumu savā rūpnīcā.

Meitene sāka uztraukties. Drīz vajadzēs slēgt kiosku, bet no šofera ne vēsts. Ko tagad? Atstāt šeit uzsauku­mus līdz rītam nedrīkstēja, tad jau labāk ņemt tos uz mājām. Bet viņa taču bija gribējusi šodien pēc darba apraudzīt māti, aprunāties ar Nadeždu . . . Nekā nevar darīt, apciemojums jāatliek!

Skaidrīte jau bija novākusi no letes visus žurnālus, kad aiz stūra iznira kravas mašīna. Ieraudzījusi savā priekšā šofera pazīstamo seju, meitene saprata, ka visu laiku bija bažījusies par tā likteni.

—    Mūsu rūpnīcā naktī atklāja lielu sabotāžu, — uz­traukti paskaidroja šoferis, — četras stundas mūs prati­nāja, labi, ka vispār tiku . . .

Skaidrītei šī ziņa sagādāja trīskāršu prieku — tātad strādnieki atkal devuši vācu kara mašīnai triecienu, ne­viens no biedriem nav iekritis un viņa pati tagad varēja ar mierīgu sirdsapziņu aizslēgt kiosku un doties pie māj- niekiem.

Skaidrīte parasti izvēlējās ceļu pa Valdemāra ielu. Viņa pat neapzinājās, ka to dara Ērika ietekmē — vi­ņam šī platā gatve ar īpatnējiem, laika putekļu klāta­jiem namiem, kurus rotāja dīvaini tornīši, statujas un bareljefi, patika daudz vairāk nekā Brīvības iela. Bul­vāra stūrī molberta priekšā tupēja gleznotājs un, vadī­dams ar zili nosalušiem pirkstiem otu, atveidoja uz audekla Mākslas akadēmijas gotisko daili. Tagad ieeja tās gaišajās zālēs viņam bija liegta. Te atradās okupantu iestāde, bet mākslas studenti mitinājās šaurās pagraba telpās. Skaidrīte saprata gleznotāja mīlu uz dzimto Rīgu, bet nesaprata, kā cilvēks tādos laikos var ņemties ar idiliskām ainavām.

Viņa tīšām apmeta mazu līkumu. Te, uz Bastejkalna tiltiņa, viņa kādreiz tika stāvējusi kopā ar Ēriku. Toreiz no kokiem pie katras vēja brāzmas raisījās pēdējās la­pas, tagad apsarmotie zari bija gluži kaili, kanālu sedza ledus.

Skaidrīte iegriezās vecpilsētā, kur bija piedzimusi un uzaugusi. Decembra vakara krēsla sabiezēja arvien vai­rāk. Nevarēja vairs saredzēt Pulvertorņa mūros iestrē­gušās akmens bumbas, tikai jumta cepure vēl tvēra pē­dējo nedrošo gaismu. Ik solis pa šauro ieliņu labirintu bija saistīts ar atmiņām par Ēriku. Te viņai bija paslī­dējusi kāja un Ēriks pirmo reizi satvēris viņu savās ro­kās; šajā namā viņš to bija ievilcis, kad pēkšņi uznāca lietus, — atsizdamies pret zemo dzegu, šalcošais ūdens izveidoja durvīs sudrabainu pavedienu aizkaru, bet viņi apskāvušies sēdēja uz nodilušām akmens kāpnēm un ilgi neievēroja, ka ārā sen jau atkal spīd saule.

Taču Skaidrīte nedzīvoja atmiņās vien. Viņa ne mirkli neaizmirsa šodienu un pagrīdes darbu. Gada laikā meitenei bija kļuvis par paradumu uzmanīt savus ceļus. Lai pārliecinātos, vai kāds neseko, viņa arī tagad gāja nevis tieši pa drūzmaino Smilšu ielu, bet izvēlējās tālāku ceļu. Klusajā Torņa ielā Skaidrīte apstājās, kā sasie­dama kurpju auklu, un neuzkrītoši paskatījās pāri ple­cam — neviena! Ienirstot pilsētas senajā valnī izcirsta­jos Zviedru vārtos, viņa satrūkās. Tur, atspiedies pret velves gaišo šūnakmeni, rēgojās kāds nekustīgs stāvs. Tā bija sieviete . . . Pie mēteļa atloka blāvoja fosfores- cējoša kaija, zobos gailēja cigarete, pretī sitās lēta. izšķērdīgi laistīta odekolona smarža. Gurdenā, bezcerīgā stāja liecināja, ka tā jau kuru vakaru nāk šurp.

Skaidrīte iznāca uz liela laukuma, kur bruģis skaļi atbalsoja soļus. Pāri, gandrīz saplūstot ar tumšajām de­besīm, slējās Doma baznīcas smagnējais tornis. Te 18. novembrī bija atradusies tribīne, no kuras Ostlandes varasvīriem vajadzēja pieņemt pašu organizēto pretpa- domju demonstrāciju. Bumba, ko nezināmi varoņi bija paslēpuši zem tribīnes, diemžēl sprāga par agru, bet arī tāpat skaļi apliecināja latviešu darba tautas īstās jūtas.

Lūk, Doma muzeja sarkanais ķieģeļu mūris ar pilsē­tas ģerboni un nesaprotamu uzrakstu latīņu valodā. Tas notika te — aušīga meitene toreiz aicināja savu mīļoto braukt pie partizāņiem. Pie partizāņiem Skaidrīte nebija tikusi un tomēr nokļuvusi tur, kur gribēja, — kur cil­vēki cīnās un uzvar . . . Varbūt, ja pēc kara atkal gadī­sies kopā ar Ēriku iegriezties šai muzejā, blakus bronzas lielgabaliem, ar kuriem rīdzinieki kādreiz sargājuši savu pilsētu no poļu un zviedru iebrucējiem, būs izstādīti arī uzsaukumi ar lozungu «Nāvi vācu okupantiem!» . . .


23

<p>23</p>

Jau kāpņu telpās Skaidrīte izdzirdēja mātes balsi:

—     Donat, liekas, tur kāds pie durvīm. Ej paskaties! Tuvojās šļūcoši soļi, nograbēja ķēde, tad atskanēja

priecīgs izsauciens:

—    Elli, Elli, Skaidrīte atnākusi!

Aizmirstot ārsta norādījumus, vecā Svempa piecēlās no gultas, bet pēc dažiem soļiem bija spiesta atsēsties krēslā.

—     Nāc nu, meitiņ, nobučo māti . . . Cik tu liela un skaista esi kļuvusi! Pat pazīt vairs nevar… Mums te viss pa vecam, tikai man tās kājas tādas švakas.

—    Apgulies, māmiņ, tagad es esmu mājās. Pasaki tikai, kas jādara . . .

Izmazgājusi veļu un savedusi dzīvoklīti priekšzīmīgā kārtībā, — pat tēvoča pīpe netika aizmirsta, — Skaidrīte uzvārīja kafiju. Tas bija iegansts, lai izvilktu no somas ciemkukuli.

—    Bet, meitiņ, kāpēc tu pati neēd? Tev taču garšo aknu desa.

—    Kā tu uzminēji, kāds man aizdars? — brīnījās Skaidrīte, jo vēl nebija paguvusi izvīstīt no papīra šorīt saņemto maizes riku.

Elize kaut kā izgrozījās — meita taču nedrīkstēja zināt, ka viņa pati ir sūtītāja. Daugavietis bija stingri piekodinājis neļaut Skaidrītei neko noprast, un Svempa pakļāvās bez iebildumiem. Tomēr cik grūti nācās no meitas slēpt bažas par tās bīstamajām gaitām. Un, kad Skaidrīte atvadījās, viņa nenocietās:

—     Esi piesardzīga, meitiņ!

—    Kas tad man? — bezbēdīgi atbildēja meitene un jau zvanīja pie kaimiņu durvīm.

Apciemodama māti, viņa allaž iegriezās pie vecākās draudzenes, jo tā bija vienīgā, kas zināja par viņas mīlu uz Ēriku.

Mirkli vēlāk dzīvoklī bez numura atskanēja Nadeždas iedarbinātais brīdinājuma signāls.

Nebalsināta ķieģeļu velve. No tās nokarājas simt sveču spuldze, kas savā gaismas lokā ietver visu pagrabu. Asā, uzmācīgā iespiedkrāsas smarža. Sarkani zvērojoša čuguna krāsns. Uz gultas Gorkija «Manas uni­versitātes» ar īpatnēju lasāmzīmi — no matrača izvilktu salmu. Nespodri blāvoši svina burti kastēs, saliktajās rindkopās, Ērika rokā.

Labu brīdi Daugavietis vēroja sadugušo muguru. Nervozās, saraustītās kustības liecināja par Ērika nogu rumu. Reizēm roka bezmērķīgi apstājās pusceļā, tad at­kal drudžaini virknēja burtus. Gadījās pat tā, ka svina kvadrātiņi izkrita no pirkstiem.

—    Pietiek, Ērik, jāatpūšas, — ierosināja Jānis, kaut zināja, ka katra minūte dārga.

—    Jā, mazliet jāatvelk elpa. Citādi būs daudz kļūdu.

Krapovskis apgūlās, noņēma acenes un aizvēra iekaisušās acis. Bālasinlgā seja likās sastingusi, bet plaksti joprojām raustījās. Daugavietis nodzēsa gaismu un ieslēdza radiouztvērēju. Kamēr spuldzes iesila, valdīja klusums. Tad pazīstamā dūkoņa un beidzot «Varen plaša mana zeme dzimtā» pirmās taktis, kas lika Ēri­kam pacelt galvu un atbalstīties uz elkoņiem. Šis pauzes signāls vēstīja, ka gaidāma priecīga ziņa. Tiešām, pēc mirkļa jau atskanēja diktora Jurija Levitana balss, kuru pazina miljoniem cilvēku:

—    Biedri radioklausītāji! Pēc dažām minūtēm pār­raidīsim svarīgu ziņojumu. Palieciet pie aparāta .. .

—     Žitomira, — satraukti minēja Ēriks.

—    Nē, drīzāk Kirovgrada, — apgalvoja Jānis. — Mū­sējie šai virzienā attīstījuši spēcīgu uzbrukumu, — un, atkal uzdedzinājis gaismu, viņš sagatavoja papīru un zīmuli.

«AUGSTĀKĀ VIRSPAVĒLNIEKA PAVĒLE

Šajās dienās Baltijas frontes karaspēks armijas ģene­rāļa Bagramjana vadībā pārgāja uzbrukumā pret vācu fašistu karaspēku, kas novietots dienvidos no Neveles, un pārrāva pretinieka stipri nocietināto joslu 80 kilo­metru garumā un līdz 30 kilometru dziļumā.

Piecās sīvu kauju dienās mūsu karaspēks atbrīvoja vairāk nekā 500 apdzīvotu vietu .. .

Kaujās iznīcināta 87., 129. un 211. kājnieku divīzija, 20. tanku divīzija un vairākas vācu apsardzes vienības.

Kaujās izcēlies ģenerālleitnanta Gaļicka, ģenerālleit­nanta Švecova…»

—    Apsveicu! Apsveicu! — sauca Ēriks un uzlēca kā­jās. Vaigi tvīka, pat balss skanēja gluži citādi. — Nu iet vaļā! Virziens uz Daugavpili! — un Ēriks atkal paņēma rokā likni. — Šāda ziņa man ir labākās zāles. Jā, starp citu, vai nevajadzētu šo pēdējo uzvaru izmantot uzsau­kumā?

—    Protams. Pieliec pats. Kad tu domā pabeigt?

—    Apmēram pēc stundas tikšu galā.

—    Nu labi, tad atnākšu izlasīt korektūru un novilkt.

Daugavietis nometās četrrāpus, lai ielīstu šaurajā sa­vienojuma ejā. Bet šai mirklī no jauna atskanēja signāla zvans. Ēriks mierīgi turpināja darbu. Jānis apsēdās uz gultas un sāka šķirstīt Gorkiju. Vajadzēja nogaidīt, ka­mēr apmeklētājs tur augšā aiziet.

Jau pēc dažām minūtēm Nadežda ar diviem zvaniem signalizēja, ka viss kārtībā. Daugavietis aizrāpās līdz vannas istabai un sparīgi pieklauvēja pie sienas.

Izrādījās, ka nācējs bijis vecais Donats.

—     Burtnieks atsūtījis šo zīmīti, — paskaidroja Na­dežda.

Jānis izlasīja un domīgi pagrozīja pirkstos zīdpapīru:

—    Atkal aizvešana. Šoreiz no Liepājas. Biedri lūdz. lai iespiež viņiem īpašu uzsaukumu. Pamatota prasība. Bet kā lai mēs tiekam galā ar visu darbu? Ērika žēl.

Nadežda izbrīnījusies pacēla acis. Šādā tonī Jānis runāja reti.

—    Viņš šodien pat nepretojās, kad liku priekšā pār­traukt darbu, — turpināja Jānis. — Un ko tu kā ārste par to teiksi?

Nadeždas sejā parādījās rūpju izteiksme. Viņa rezig­nēti paraustīja plecus:

—    Tu jau zini manas domas.

—    Jā, jā, pats jau labi zinu, kas Ērikam nepiecie­šams. Sanatorija, saule, dienvidi . . . Sūtīt Ēriku pie par­tizāņiem? No turienes viņš varētu aizlidot uz Maskavu … Vai tu domā, es to nedarītu, ja būtu ko likt Ērika vietā? Viņš to pats saprot tikpat labi kā tu un es, — Jānis pa­grieza Nadeždai muguru un stīvi raudzījās uz Beklina «Miroņu salas» reprodukciju.

—    Ak Nadja, cik reizēm grūti nest divkāršu atbil­dību! Atbildību par tev uzticēto uzdevumu un atbildību par cilvēkiem. — Viņš atkal pievērsās Nadeždai un at­locīja zīmīti, ko nupat, runājot ar Ēriku, bija sažņau­dzis dūrē. — Nekā nevar darīt, vēl nav pienācis laiks atpūsties. Liepājniekus nedrīkst atstāt bez uzsaukumiem.

Uzdevums bija steidzams, tāpēc vajadzēja pašam sa­cerēt tekstu. Jānis apspriedās ar Nadeždu un stājās pie rakstīšanas.

«Liepājnieki ! Kopš hitlerieši nopostījuši dau­dzus mūsu pilsētas kvartālus, nošāvuši un nomocījuši vairāk par 20 000 cilvēku, mēs esam pieraduši pie tā, ka ik dienas no Liepājas ostas aizved uz badīgo fāter- landi mūsu labību, mūsu sviestu, mūsu gaļu, visu, ko atrauj mūsu mutēm.

Taču hitleriskajiem laupītājiem ar to vien nepietiek. 17. decembra naktī tumsas aizsegā ziemas ostu atstāja transports ar dzīvu kravu — 800 upuriem Vācijas darba katorgai. Nedaudzie aculiecinieki pieredzēja satricinošas ainas. Tikai izsaucot šucmaņiem palīgā esesiešu vadu, izdevās sadzīt nelaimīgos uz kuģa.

Ko tas mums rāda?

Tas rāda, ka hitleriskā Vācija atrodas savas katastro­fas priekšvakarā. No Latvijas izvestajiem darba ver­giem jāaizvieto tie veči un pusaudži, ar kuriem izmisu­šie fašisti mēģina aizlāpīt milzīgos robus Austrumu frontē.

Pagājušajā gadā vien varonīgā Sarkanā Armija pa­virzījās uz priekšu no 500 kilometriem frontes centrālajā daļā līdz 1300 kilometriem dienvidos, atbrīvojot ap 1 miljonu kvadrātkilometru, tas ir, gandrīz ap divi treš­daļas okupētās padomju teritorijas. Gada laikā fašisti kaujās padomju un vācu frontē zaudējuši vairāk nekā 4 000 000 kareivju un oficieru.

Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka astoņsimt nelaimīgajiem upuriem Vācijas darba katorgai neizbēgami sekos arvien jauni un jauni. Šodien tu varbūt vēl jūties drošībā, bet jau rīt arī tevi dzīs uz Vāciju hitleriskā fašisma vergu jūgā. Tev būs jāvergo kādā munīcijas fabrikā Drēzdenē vai akmeņlauztuvēs Bonnā, kur tevi sagaida nepanesams darbs, pazemojumi, sitieni un galu galā — nāve sve­šumā.

Kas tev jādara?

Ja gribi saglabāt savu dzīvību, nedodies rokā fašis­tiskajiem neģēļiem, ej uz mežu un pievienojies partizā­ņiem, slēpies pie radiem vai paziņām. Jau pirms mēneša Maskavas radio paziņoja, ka nav tālu laiks, kad no vācu iebrucējiem atbrīvos Krimu, Moldāvijas, Karēļu-Somu, Lietuvas, Igaunijas republikas un arī tavu Latviju.

No tevis ir atkarīgs, vai tu sagaidīsi uzvaras stundu!»


24

<p>24</p>

Daugavietis vēl nebija pielicis pēdējo punktu, kad pie Burtnieka ieradās partizāņu sakarnieks ar vēstuli. Atvēris aploksni, lai paskatītos, vai tur kas steidzīgs, Burtnieks ieraudzīja, ka ziņa šifrēta. Viņš jau grasījās aiznest to Daugavietim, kad lejā atskanēja trīs spalgi autotaures signāli, ar kuriem aģentūras pastāvīgais ap­meklētājs šoferis Bauers parasti pavēstīja savu iera­šanos.

—    Diemžēl ģenerālim Hartmutam nekā neesmu pa­gādājis, — paziņoja Visvaldis, sniegdams šoferim roku.

—     Es atbraucu nevis tādēļ, — atteica Bauers.

—    Gribēju atdot jūsu grāmatas.

—     Vai tāpēc vien speciāli jātērē benzīns un laiks? Tās jūs varējāt atdot pie reizes.

—     Drošs paliek drošs, — Bauers dīvaini pasmīnēja.

—    Varbūt mēs šodien tiekamies pēdējo reizi. Es neesmu no tiem, kas uzskata par sportu papildināt savu biblio­tēku ar svešām grāmatām.

—     Tas ir jauki, — teica Burtnieks, kam Bauers ar katru sarunu likās simpātiskāks. — Bet kādēļ jūs šo­dien tik pesimistiski noskaņots? Vai paģiras?

—    Jā, paģiras, tikai morāliskas. Bet par tām negri­bas runāt. Es taisos aizbraukt.

—    Uz ilgu laiku?

—    To nevar zināt, — atbildēja Bauers. — Mans ģe­nerālis tuvākajās dienās dodas inspekcijas braucienā uz Latgali. Runā, ka tur pēdējā laikā kļuvis nemierīgi. Un tur, kur partizāni, viss var atgadīties . . .

Burtnieks tūdaļ uzķēra, ka šoferis nesauca partizā­nus par «bandītiem», kā pārējie hitlerieši. «Šim cilvē­kam nu gan nepiestāv pasaules iekarotāja formas tērps,» nodomāja viņš. «Tas ir viens no tiem, kas nav zaudējis cilvēcisko seju. Derētu par viņu aprunāties ar Žani.» Bet skaļi Visvaldis tikai vaicāja:

—     Nu, un jums bail no viņiem?

—     Man ne. Bet ģenerālis jau trīs dienas uzdzer sev dūšu . . . Man izšķirošā brīdī drosmes gan netrūks .. . Tātad vēlreiz paldies par grāmatām un uz redzēšanos…

vai arī uz neredzēšanos! — Un ar to pašu dīvaino smaidu vācietis aizgāja.

Visu ceļu līdz gestapo ēkai Reimersa ielā, kur viņam bija jāgaida ģenerālis, no Bauera lūpām nenozuda smaids. Tas pauda reizē sarūgtinājumu un prieku. Rūg­tumu par sevi, ka visu šo laiku nebija pratis uzņemt sakarus ar vietējiem komunistiem, nebija pratis atrast domu biedrus vērmahta kareivju rindās, prieku tāpēc, ka beidzot atradis ceļu, kā saistīties ar partiju, un cieši nolēmis to izmēģināt. Ģenerāļa Ilartmuta braucienam uz Latgali jāizšķir viss. Ja plāns izdosies, Rūdolfs Bau­ers jau pēc nedēļas atradīsies cīnītāju ierindā.

Ģenerālim Hartmutam nācās gaidīt. Raup-Dīmenss pašlaik nodeva tekošās lietas savam aizvietotājam Vege- zakam. Tas bija nogurdinošs darbs, jo visu nācās sīksīki skaidrot. Sevišķi neomulīga sajūta pārņēma oberšturm- fīreru, kad Vegezaks atšķīra aktu vākus ar ierakstu «Žanis. Iesākts 15. X 42. — Pabeigts…» Jā, šo uzde­vumu līdz šim nav izdevies atrisināt.

—    Varbūt jums laimēsies … — pieklājības pēc no­vēlēja Raup-Dīmenss.

—    Gan jau būs labi, — pašapzinīgi mierināja Vege­zaks. — Kā es jūs apskaužu! Jūs braucat uz mājām, veselas desmit dienas varēsiet darīt, kas jums tīk!

Sīs divas stundas nebija no patīkamajām, un tādēļ Raup-Dīmenss priecājās, kad viņam pieteica ģenerāļa apciemojumu. Hartmuts kādreiz bija studējis Bonnā kopā ar viņa tēvu, un par savu karjeru tam lielā mērā bija jāpateicas vecajam Raup-Dīmensam.

Durvīs parādījās ģenerāļa smaidošā, apaļā seja. Ne­ievērodams reglamentu, Raup-Dīmenss nepiecēlās. Lai gan Hartmuts bija ģenerālis, bet viņš tikai kapteinis, viņš tomēr uzskatīja, ka viņa sabiedriskais stāvoklis pa­ceļ to augstāk par jebkuru ģenerāli. — Kas jūs atvedis pie manis, ģenerāļa kungs? — viņš vēlīgi teica, laižot gaisā dūmu gredzenus.

—    Labdien, Harald! Kāpēc tik oficiāli? Kas jauns mājās? Ko raksta tēva kungs?

—      Paldies. Viss pa vecam. Pasūtījumu daudz. Tēvs ieguvis jaunu rūpnīcu protektorātā, netālu no Skodas ieroču fabrikas. To tagad vada mans brālis Zigfrīds.

Ģenerālis pakasīja degungalu:

—    Skaisti, skaisti! Jūsu tēvs ir īsts lauva. Ceru, ka pēc kara viņš atradīs man kādu atbilstošu posteni. Tikai neaizmirstiet pasveicināt no manis … Jā, es vēl ko gri­bēju jautāt. . . Piemirsu … A, un kā ar uzlidojumiem? Vai jūsu rūpnīcas nav cietušas?

Raup-Dīmenss pasmaidīja:

—    Neizliecieties vientiesīgs, Hartmut. Ar jūsu paša starpniecību tēvs toreiz pārdeva amerikāņiem divdesmit procentu akciju. Varat būt pārliecināts, ka viņi dod sa­viem lidotājiem attiecīgas instrukcijas … Es dzirdēju, ka jūs taisoties inspekcijas braucienā.

—    Jā, tieši tādēļ atnācu. Jūs, Harald, taču esat la­bāk informēts par tādām lietām. Stāsta, ka Latgale esot īsts boļševistisku bandītu pūznis . . .

—    Un jums no viņiem bail?

—- Kas nu man, vecam karavīram, par bailēm? Es tikai tā, starp citu.

—    Taisnību sakot, ģenerāļa kungs, šiem nostāstiem tomēr ir pamats. Mežinieki vairojas kā sēnes pēc lietus! Soda ekspedīcijām nav lielu panākumu, jo mežiniekus atbalsta iedzīvotāji . . . Manuprāt, jums personīgi lielas briesmas nedraud, — turpināja Raup-Dīmenss. — Pa­rasti viņi uzbrūk tikai vilcieniem un prāvām mašīnu kolonām.

Ģenerālis nopūtās un ar lielu, rūtainu kabatas la­katu noslaucīja sviedrus.

—     Es jau pats tā domāju, ka prātīgāk būtu atteik­ties no bruņotas apsardzes, — teica ģenerālis un, apvai­cājies vēl par dažiem sīkumiem attiecībā uz savu drošību, atvadījās, solīdamies piezvanīt pēc atgrie­šanās . . .


25

<p>25</p>

Sniegs krita lielām, pūkainām pārslām, lēni laidās uz zariem, skujām, sūnainās zemes. Balts un mīksts tas izskatījās kā kokos iekārtas bārkstainas villaines, kurās tīdamies, viss partizāņu mežs maskējās ziemas kaujām.

Sniegs parasti ir partizāņu ienaidnieks. Bet šoreiz par kāju nospiedumiem nevajadzēja bēdāties — baltie sniega auti aizklāja arī visas pēdas. Tādēļ Labrencis, kas kopā ar Garo Augustu veda sagūstīto frici, gāja tieši uz štābu. Sagūstīts? Gluži tā jau nu nebija, jo vācietis ap­galvoja, ka pats meklējis partizānus. Bet tā ir priekš­niecības darīšana. Gan komandieris zinās, vai tas ir pār­bēdzējs vai spiegs.

Partizāņu brigādes komandieris Jansons pašlaik pa frontes radio klausījās ziņas. Tikmēr sanitāre pārsēja viņa plecu. Brūce bija mēnesi veca, tā atvērās arvien no jauna, jo Jansonam trūka vislabākā ārsta — miera un atpūtas. Citreiz viņš aiz sāpēm būtu kodis lūpās, bet tagad, kāri tverot katru vārdu, komandieris pat nepa­manīja, kā meitene apkopa ievainojumu.

Ziņas beidzās. Komandieris pagriezās pret sanitāri:

—    Dzirdējāt? Fašisti ielenkti! Pēc šīs pirts Hitlers vairs nevarēs atvilkt elpu. Nu, šodien puišiem būs par ko priecāties . ..

Teltene, kas aizklāja ieeju zemnīcā, pavērās. Parā­dījās Labrencis:

—    Biedri komandieri, atvedām frici. Pilnā formas tērpā, ar automātu. Garais Augusts pamanīja, ka šis staigā pa mežu un meklē pēdas. Viņš bija viens. Mēs tam virsū, bet šis nemaz nedomāja pretoties. Teica, ka esot priecīgs, jo nākot tieši pie mums. Lūdza atvest pie komandiera.

—    Un ko jūs darījāt?

—    Atvedām ar. Vispirms, protams, aizsējām acis un pārbaudījām, vai neviens neseko. Mēs jau arī neesam ar pliku roku ņemami. Ko pavēlēsiet ar viņu iesākt?

—    Vediet iekšā! . . . Paldies, jūs esat brīva, — ko­mandieris atlaida sanitāri.

Sagūstītais vācietis neizskatījās visai kareivīgs. Zem­nīcā, kur Garais Augusts nekādi nevarēja izslieties pilnā augumā, gūsteknis nesniedza griestus. Mali tam bija gaiši un pašķidri, deguns mazs un smails, ķieģeļu krāsas sejas āda raupja un rievaina, acis možas, inteliģentas. Viņš stāvēja nepiespiesti, bez mazākām baiļu pazīmēm un. nenogaidījis Jansona jautājumu, teica:

—    Bijušais vācu armijas jefreitors Rūdolfs Bauers. Līdz šim dienēju par šoferi pie ģenerāļa Hartmuta.

—    Ko jūs meklējāt mežā? — vaicāja komandieris.

—     Ciemā dzirdēju, ka apkārtnē atrodoties partizāni. Sen jau gribēju pārnākt pie jums, bet nekad nebija iz­devības. Vajadzēja nogaidīt, kamēr ģenerālis dosies uz Latgali. Viņš šo braucienu atlika no nedēļas uz nedēļu…

—    Kādēļ jūs gribējāt pārnākt pie mums? Vai pēdē­jās sakāves sabojājušas apetīti uz pasaules iekarošanu?

—     Es vienmēr esmu ienīdis hitleriešus.

—     Bet, kā redzu, tas jūs nemaz nekavēja uzvilkt vērmahta mundieri un karot pret mums, — ironiski pie­zīmēja Jansons.

—    Ja es būtu atteicies, mani nošautu. Kam ar to būtu līdzēts? Nē, viens pats es nevaru cīnīties, tāpēc atnācu pie jums. Komunistiskās partijas biedrs neesmu, bet kādu laiku esmu sastāvējis pagrīdes organizācijā.

—    Visam tam man, protams, jānotic uz goda vārda . . .

Bauers juta, ka piere no uztraukuma kļūst slapja. Tik sarežģītu viņš šo lielu nebija iedomājies. Tiešām, kas tad pierādīja, ka viņš nav spiegs un provokators? Kā varēja pārbaudīt viņa apgalvojumus? . . .

—    Es nemaz necerēju, ka jūs mani tūlīt uzņemsiet savā vienībā. Lūdzu, pārbaudiet. Darīšu visu, ko varu.

—    Labi, padomāsim … — Jansons ar roku paglau­dīja neskūto zodu. — Kur, jūs teicāt, atrodas ģenerālis Ilanruts?

—    Ģenerālis Hartmuts, — izlaboja Bauers. — Viņš apmeties tuvākajā sādžā, pagasta vecākā mājā. Gribēja rīt turpināt ceļu, bet bez manis nez vai tālu tiks . . .

—     Vai viņš brauc ar lielu apsardzi?

—    Ģenerāli pavada tikai divi esesieši. Bet jūs laikam zināt, ka ciema garnizons pastiprināts.

Jansons brīdi domīgi klusēja. Viņam pirmo reizi iz­nāca darīšana ar vācu pārbēdzēju, taču vēl nesen Krišs stāstīja, ka pie Kurzemes partizāņiem cīnoties divi vācu antifašisti. Nebūtu nekāds brīnums, ja šis šoferis tiešām izrādītos nacionālsociālisma pretinieks. Bet ja nu fašisti to tīšām iesūtījuši mežā, lai ievilinātu partizānus lama­tās? .. . Risks likās pārāk liels — Jansons atbildēja par

savu vīru dzīvībām. Bet, no otras puses, kādas viņam tiesības liegt godīgam cilvēkam iespēju piedalīties cīņā pret fašismu? . . . Un pie tam šis vācietis varētu izdarīt partizāņiem krietnus pakalpojumus . . . Labi. Viņš jā­pārbauda, un tad redzēs tālāk.

—    Sakiet, — vai ģenerālim jūsu prombūtne liksies aizdomīga?

—    Nē. Es nebiju drošs, ka man izdosies jūs mežā atrast. Tāpēc teicu, ka eju sagādāt šņabi.

—    Uzklausiet mani uzmanīgi! Jums aizsies acis un izvedīs uz lielceļa, pa kuru divās stundās nokļūsiet ciemā. Kad iesēdināsiet ģenerāli mašīnā, vediet viņu pa šoseju uz dienvidiem. Brauciet lēnām. Pie pirmā šāviena apstādiniet mašīnu. Ņemiet vērā, mums ģenerālis jādabū rokā dzīvs. Vai viss skaidrs?

—    Jā, — atbildēja Bauers.

—    Lai nerastos aizdomas, iedosim jums divas pude­les spirta. Pats arī iedzeriet kādu malku un izliecieties iereibis . . . Biedri Labrenci, uz lielceļa atdodiet viņam automātu, bet patronas katram gadījumam atstāsim sev par piemiņu. Novēlu sekmes.


26

<p>26</p>

Balle bija pilnā sparā. Dejoja pagasta vecākā lielajā, skujām izrotātajā šķūnī. Vecākais nebija taupījis nedz pūļu, nedz pašbrūvētās «dzimtenes». Šim ģenerālim Hartmutam jāprot izdabāt, citādi tas vēl pašam aplau­zīs sprandu. Ap pulksten desmitiem dzeramā tomēr pie­trūka. Bet ģenerālis neap juka. Apķērīgs kā allaž, viņš sapulcināja tos garnizona kareivjus, kas vēl nebija galīgi apdzērušies:

— Klausīt manu komandu! Apstaigāt sādžā visas mājas un atbrīvot zemniekus no lieka degvīna un alus. Ja kāds liegsies, rekvizēt ar varu! Pie viena paķert mei­čas! Pa mājām — izklīst!

Garnizona karavīri labprāt izpildīja šo pavēli. Uz­lauza skapjus un pūra lādes, netīriem zābakiem bradāja pa apcirkņiem, izdzina no kūtīm pārbiedētos lopus, klē­tīs, šķūņos un ratnīcās visu apgrieza ačgārni. Šņabi gan

reti kur atrada, toties šur tur sienā slēpās meitenes, kas negribēja piedalīties okupantu dzīrēs. Velti tās mē­ģināja pretoties — piedzērušie kareivji auroja un, rupji ņirgādamies, ar varu viņas stiepa uz balli. Nesmādēja arī sievas, un drīz vien šķūnis bija pilns.

Muziķi spēlēja vācu grāvēju «Bijām mēs uz pļavas skūpstīties zem kļavas». Tikai klarnetists, iereibis vairāk par citiem, stūrgalvīgi turpināja pūst: «Heute gehort uns Deutschland und morgen die ganze\Velt.» [3] pasaules iekarotāji lēkāja un gorījās, cieši piespieduši meitenes, kuras meta izmisušus skatienus uz šķūņa durvju pusi. Sad tad kādai izdevās atbrīvoties un aizskriet. Tad vesels ducis dzinās pakaļ, un nelaimīga tā meitene, kuru viņi noķēra.

— Jautra balle, — sprieda Hartmuts un pacēla lielo ozolkoka kausu, no kura, — tā apgalvoja pagasta vecā­kais, — kādreiz dzēris ģenerālis fon der Golcs. Bet tūdaļ neapmierināti saviebās — kauss bija tukšs, tāpat kā visi pārējie trauki, kas atradās uz garā mielasta galda.

Lūk, tā gadījās, ka Bauera atnestais degvīns patiešām lieti noderēja.

Nākamajā rītā nebija nemaz tik viegli uzmodināt ģenerāli. Arī paģirainie esesiešu virsnieki labprāt būtu tepat izgulējuši savu dzērumu. Tikai Bauera solījums pa ceļam iegriezties sādžā, kur vakar viņam iedevuši spirtu, beidzot izkustināja miegaino priekšniecību.

Mašīnā ģenerālis ietinās zvērādu kažokā, dziļi iespie­dās stūrī un tūdaļ atkal aizsnaudās. Bet eskorta virsnieki, kuru smagajās galvās sāpīgi atbalsojās katrs ceļa nelī­dzenums, bija sevišķi īgni un neskopojās ar piezīmēm par šofera braukšanas prasmi.

Bauers neatbildēja. Viņš pat īsti nedzirdēja esesiešu runas, jo prātu visu laiku nodarbināja viena vienīga doma: rīt sāksies jauna dzīve, bet šodien jāpierāda, ka esmu tās cienīgs. Ar tikko valdāmu satraukumu šoferis lūkojās mežā, kas mēms un varens stiepās gar lielceļa abām pusēm. Varbūt aiz šā pagrieziena gaida viņa jaunie draugi, varbūt tie slēpjas šajā krūmu biezoknī… Varbūt

nākamajā mirklī klusumu šķels signālšāviens un būs pienācis laiks darboties …

Bauers tik bieži savās domās bija atkārtojis naktī izgudroto rīcības plānu, ka šķita, it kā viņš visu to kādreiz jau būtu pastrādājis. Tūdaļ apstādināt mašīnu, protams, nedrīkstēja. Tieši otrādi, jākāpina ātrums, kā to šādos gadījumos prasa instrukcija. Tad jāizliekas, it kā lode būtu ķērusi motoru un kaut ko sabojājusi. Granātas detonators, ko viņš īpaši šim nolūkam bija savienojis ar gāzes pedāli, palīdzēs tēlot defektu. Un tālāk? … Kā tikt galā ar esesiešiem, kamēr tie nav paguvuši atklāt uguni? Par to Baueram vēl nebija ne­kādas skaidrības, viņš tikai zināja, ka nepieļaus tiem ievainot nevienu partizāni! Laikam būs jāizlec no ma­šīnas un pirmajam jāšauj …

Viņa domas pēkšņi pārtrauca šāviens. Nē, tas nebija atsevišķs šāviens, bet vesela automāta kārta. Viss nāka­mais jau risinājās tādā ātrumā, ka Bauers nespēja pat atjēgties. Viņš nospieda akseleratoru, mašīna parāvās uz priekšu, tad pamina izraisīja īssavienojumu. Sekoja dobjš sprādziens, motors iesprauslojās un apklusa. Un, pirms šoferis paguva izlēkt no mašīnas, no koku bie­zokņa trakā skrējienā izlauzās vācu kareivji — «meža attīrītāji».

Tas bija hitleriešu iecienītais cīņas paņēmiens. Ielen­kuši silu, kur, pēc viņu domām, varēja atrasties bīsta­mais ienaidnieks, tie izvērsās garā ķēdē un, virzoties uz priekšu, atklāja aklu uguni. Ja gadījās tādā reizē nošaut miermīlīgu zemnieku, kas lasīja žagarus, to apzīmēja par partizāni, un — lieta bija darīta.

Ieraudzījis ģenerāli, viņu komandieris — izstīdzējis virsleitnants, kas iepriekšējā vakarā bija aurojis skaļāk par visiem, - piesteidzās klāt un aizelsies jautāja:

—    Lūdzu piedošanu, ģenerāļa kungs, kas noticis?

Vajadzētu kaut ko sacīt, glābt stāvokli… Bet negai­dītais pārpratums bija satriecis Baueru. Ko tagad uzsākt, ko izgudrot?

Pēkšņi gluži necerētu palīdzību sniedza ģenerālis:

—    Mums uzbruka bandīti, gandrīz mani sašāva! — tas kliedza. — Ko jūs gaidāt, velns nolāpīts ar ārā?!

—    Tūlīt pārmeklēsim arī otro pusi, ģenerāļa kungs!

Atļaujiet tikai brīdināt: jāvēl dzirdēsiet šāvienus,nekādā ziņā neapstājieties! Un virsleitnants, pat aizmirsis svei­cināt, ienira mežā, kur jau skanēja viņa padoto jucek­līgie, bezmērķīgie šāvieni.

Bauers šoreiz bija glābts. Un tomēr mašīnas apturē­šana bija radījusi aizdomas.

—     Ja tu vēlreiz apstāsies, es tev sešas lodes ietriekšu ribās! — paziņoja Baueram blakus sēdošais esesietis un uzlika cimdoto roku uz revolvera maksts.

—    Jāapskata, kas ar motoru, — mierīgi atbildēja šoferis un izkāpa.

Viņa miers bi ja tikai šķietams. Skaidrs, ka apstādināt mašīnu esesieši vairs neļaus. Pie pirmā mēģinājuma no­šaus kā suni… Neapstāties? Jā, tā viņš varbūt izglābs savu dzīvību, tikai šī dzīvība tad vairs nebūs nekā vērta. Nekad viņš sev nepiedos, ka nav izpildījis partijas pirmo kaujas uzdevumu … Šoferi sagrāba negants niknums uz savu nevarību, uz tiem, kas aizsprostoja ceļu uz brīvību. Un šajās dusmās dzima vienīgais pareizais lēmums: no «sesiešiem jātiek vaļā — un uz vietas! Soda ekspedīcijai ļaudis jau gabalā, kamēr tie atsteigsies, mašīna būs kilometriem tālu.

Savienojis notrūkušos vadus, šoferis pagriezās pret esesiešiem:

—    Akumulatorā nav sprieguma … Mašīnu vajadzēs iestumt.

Pavadoņi nekustējās no vietas. Acīm redzot, viņi automobilī jutās drošāk nekā uz atklāta lielceļa, kur ik mirkli varēja uzbrukt partizāni. Un atkal tas bija pani­kas pārņemtais ģenerālis, kas nāca Baueram talkā:

—    Vai jūs nedzirdējāt, ka mašīna jāstumj? Izkāpt!

Pavadoņi paklausīja. Bauers pagaidām pat neieslēdza

aizdedzi. Viņš gribēja nogurdināt stūmējus, notrulināt to uzmanību. Pēc pāris desmitiem metru esesieši apstājās un, sviedrus slaucīdami, atvilka elpu. Bija pienācis īstais brīdis rīkoties.

Bauers iedarbināja motoru, ieslēdza sajūgu, un ma­šīna jau trauc pa apsnigušo ceļu. Apjukušie pavadoņi pirmajā mirklī nemaz neaptvēra notikušo — vicinādami rokas, tie dzinās pakaļ un aicināja apstāties. Arī ģene­rālis attapās tikai tad, kad viņi jau bija labā gabalā.

—    Stāt! — brēca Hartmuts un no mugurpuses ieķē­rās Bauera kreisajā elkoni.

Atbildes vietā jefreitors atvēzējās un ar visu spēku ietrieca dūri ģenerāļa sejā.

Hartmuts kunkstēdams atkrita sēdeklī. Baueram va­jadzētu pārliecināties, vai tas tiešām zaudējis samaņu, taču lodes, kas tagad atsitās pret mašīnu, neļāva domāt par Hartmutu.

Bauers labi zināja, ka esesieši neuzdrīkstēsies tēmēt logā, jo baidīsies ievainot ģenerāli. Bet viņi varēja sa­šaut riepu, un tad vairs glābiņa nebūs. Saudzēt ienaid­nieku būtu ne tikai muļķība, tā būtu pašnāvība.

Šoferis strauji sagrieza mašīnu, cieši satvēra automātu un raidīja kārtu pēc kārtas tai virzienā, kur, iestigdami kupenās, skrēja abi esesieši.

Pēc dažiem acumirkļiem aina krasi pārmainījās. Uz baltā sniega, ko sārtoja liels asins plankums, nekustīgi gulēja divi melni slāvi, kas, mašīnai attālinoties, kļuva arvien mazāki. Bet šoferim blakus jau sēdēja sasietais ģenerālis.

Viss bija norisinājies neprātīgā ātrumā. Bauers ne­paguva vēl īsti atjēgties, kad ceļu krustojumā parādījās vērmahta motorizēta patruļa.

—    Viens vārds, un es jūs aizraidīšu viņpasaulē! — čukstēja šoferis un, vērsdams stobru pret ģenerāli, no­lika automātu uz ceļgaliem. — Jūs pats saprotat, ka man nav ko zaudēt!

Hartmuts, kas jau bija atvēris muti kliedzienam, atkal saļima sēdeklī. Nē, viņš, kas bez mazākām šaubām vai sirdsapziņas pārmetumiem bija sūtījis nāvē tūksto­šiem cilvēku, tomēr neuzdrošinājās likt uz spēles savu dārgo dzīvību.

Mašīna pilnā gaitā aizdrāzās garām kareivjiem, kas, ieraudzījuši ģenerāļa uzplečus, gobijīgi sveicināja, un nobremzēja tikai pēc desmit kilometriem, kad atskanēja vairāki šāvieni un ceļmalā parādījās Garā Augusta va­renais stāvs.

Rūdolfs Bauers gan nesaprata, ko teica partizāņu izlūks, bet ciešais, biedriskais rokas spiediens viņam no­zīmēja vairāk nekā visskanīgākie uzslavas vārdi.


27

<p>27</p>

Pa apsnigušo ceļu soļoja kāds cilvēks. Ģērbies pelē­kas vadmalas puskažokā, garos zābakos, brūnā jērenē ar ādas nagu, viņš atgādināja laucinieku, kas dodas kādās darīšanās. Tikai gaita bija viegla un elastīga, ne tik smagnēja kā zemniekam, kas pieradis staigāt aiz arkla. Ieraudzījis sādžas ugunis, viņš nogriezās no ceļa un ar prāvu līkumu no mugurpuses tuvojās savrup stā­vošai mājai.

—    Dievs palīdz, — iegājis istabā, sveicināja vientu­ļais gājējs un kvēpenes vājajā gaismā mēģināja saskatīt sēdošos cilvēkus. Visi bija pašu māju ļaudis.

—    Vasali mysu pusē, — pazinis viesi, latgaliešu iz­loksnē priecīgi iesaucās Barkānu Jezups. — Nūvelcit kažuku un pīsēdīt pi cepļa. Sudiņ orā šņaba tempera­tūra, tyvu pi četrudesmit grādi…

—     Pateicos, Jezup. Man tūlīt jātiek tālāk . . . Vai mūsējie vēl vecajā vietā? — jautāja ciemiņš, novelkot clūraiņus, lai sasildītu nosalušos pirkstus.

—     Tymā pošā guberņā apmāram jau ir. Tikai kaidus desmit kilometrus vairok uz dīnvydim. Pēc pādejom kaujom ar sūdu ekspedīciju vajadzēja īsaviļkt dziļok mežā. Bet malači, ai, kaidi malači. Vakar nūķāruši Ielu šišku — ģenerāli ar vysu mašīnu. To voģi es pats sovom acim redzēju. Glauns auteņš …

—     Gona, gona, sābri, — viesis pārtrauca saimnieku. — Izstāstīsi visu pa ceļam.

Vajadzēja soļot gandrīz četras stundas, kamēr viņi uzdūrās pirmajam partizāņu postenim. Tur Barkānu Jezups atvadījās, bet viņa viesis turpināja ceļu uz bri­gādes štābu.

Jansona zemnīcā no vadmalas puskažociņa iztuntu- ļojās Jānis Daugavietis. Bet arī te »viņš palika tikai tik ilgi, cik vajadzīgs, lai pie dzelzs krāsniņas sasildītu kājas, kas jau bija kļuvušas nejūtīgas kā ledus gabali.

Nonācis līdz gala mērķim. Daugavietis bija tik no­guris, ka pat nenoģērbies tūdaļ aizmiga uz cietās lāvas. Tikai nākošajā dienā viņš ieradās pie Centrālās Komi­tejas pilnvarotā.

Zemnīcā smaržoja pēc stipras mahorkas, kūpēja kvē­pene, ietverdama savā trīcošajā gaismā šauru loku. Piln­varotais piecēlās, gaišā strēle pārslīdēja sejai, un Jānis pazina bijušo rajona komitejas sekretāru Avotu.

Kāds priecīgs pārsteigums! Satikt draugu pēc skarbu pārbaudījumu gadiem! Viņi apskāvās, raudzījās viens otram acīs, kā puikas sita viens otram pa pleciem, atkal apskāvās. Jā, barga bija kara ikdiena ar nepārtrauktām kaujām un cīņām, toties katra jauna tikšanās izvērtās par īstiem svētkiem.

—    Vai atceries mūsu pēdējo sarunu? — sauca Dau­gavietis.

—    Kā tad?! Centrālajā Komitejā, — jautri blisinot gaiši zilās acis, kas slēpās aiz plāniem stikliem, atbildēja Avots.

—    Tu toreiz ieteici mani šim darbam. Ja būtu no- jautis, cik tas sasodīti grūts, nez vai būtu uzņēmies…— smaidīja Jānis.

—     Būtu, būtu! It kā es tevi nepazītu … Tu taču mums esi velna puisis… Mēs Maskavā saņemam katru tavu uzsaukumu, un, jāsaka, vadība apmierināta . . .. Mazliet dzīvāk gan derētu, ātrāk jāatsaucas uz notiku­miem. Lūk, toreiz, kad studenti atteicās braukt uz Vā­ciju darbā, varēji to izmantot skrejlapai.

—    Tā jau ir… Tajā laikā biju viens. Kopš Krapov­skis sācis strādāt, mēs izlaižam divkārt vairāk litera­tūras . ..

—    Par maz, vēl daudz par maz… Bet par to vēlāk, vispirms uztīsim kādu smēķi, — apķērās Avots.

Viņš noliecās, lai izvilktu no zābaka ar mahorku piebāztu repi, un tikai tagad Daugavietis ievēroja divas lielas zvaigznes uz Avota uzplečiem.

—    Lūk, kā! Tu jau apakšpulkvežos staigā. Tad tev gan vajadzētu pīpēt ko glaunāku.

—    Varbūt «Sportu»? — atjokoja Avots.

Atmiņā atausa 1941. gada 25. jūnija vakars, kad viņš kopā ar Daugavieti bija sēdējis Centrālās Komitejas sekretāra priekštelpā. Gaidot svarīgo sarunu, viņi abi nervozēja. Daugavietis — droši vien iztēlodamies priekšā stāvošo smago uzdevumu, Avots — vēlreiz apsvērdams, vai ieteicis vispiemērotāko cilvēku. Abi daudz smēķēja,.

viņš — «Kazbeku», Daugavietis — «Sportu». Avots vēl labi atcerējās mazliet apburzīto paciņu ar joņojošo riteņ­braucēju, no kuras Jānis vilka vienu papirosu pēc otra. Kad Avotam pašam izbeidzās ierastā šķirne, vajadzēja ņemt no drauga. Ievelkot sūro dūmu, viņš toreiz vēl pārmeta Daugavietim, ka tas nepīpējot ko labāku. Jānis paraustīja plecus: «Ko lai dara? Pagrīdes paradums — neuzkrist. Ulmaņa laikā no simt smēķētājiem astoņdesmit pirka «Sportu».» Tikai tobrīd Avots tā īsti sāka saprast, cik apbrīnojama ir Daugavieša māka pielāgoties apstāk­ļiem. Pat vissmalkākos sīkumos — papirosu šķirnes, kaklasaites un izteicienu izvēlē — tas pieskaņojas caur­mēra gaumei un vienmēr iederas jebkurā sabiedrībā. Un toreiz Avots nosprieda, ka pareizi dara, ieteikdams tieši Daugavieti pagrīdes darbam okupētajā Rīgā …

No rupja avīžu papīra satīto resno cigareti viņi iz­smēķēja klusēdami. Zemnīcas pustumsā gailēja divas uguntiņas. Katrs atcerējās bijušo, pārlūkoja šodienu, vē­rīgām partijnieka acīm ieskatījās nākotnē. Kad smēķis saira pelnos, Avots atkal ierunājās:

— Tagad pateikšu, kādēļ izsaucu tevi… Drīz fronte strauji tuvosies Latvijai. Mums laikus jāsagatavojas tam, ka fašisti mēģinās izvest un iznīcināt, ko vien varēs. Jāpanāk, lai hitleriešu atkāpšanās brīdī mums katrā uzņēmumā būtu uzticami cilvēki. Hitleriešu nolūkus va­jag izskaidrot masām. Tādēļ — vairāk uzsaukumu . . . Tā … Padomā par cilvēku, ko varētu dot Krapovskim palīgā. Bet tu… Tu brauksi uz Liepāju nodibināt tur jaunu tipogrāfiju … Nāc paskaties, — Avots izvilka no lāvas apakšas smagu čemodānu un atvēra.

Metāliski blāvojot, tajā rindojās tūkstošiem lielu un mazu svina kvadrātu — burtu armija, kas tika mesta izšķīrējā kaujā.

Daugavieša acis iemirdzējās, it kā ieraugot pasakainu bagātību. Viņš izņēma dažus kvadrātiņus, pašūpoja tos rokā kā kolhoznieks jaunās ražas zeltainos graudus, pat noglāstīja un saudzīgi atlika atpakaļ.

Vēl ilgi viņi sēdēja, te runādami par jauniem uzde­vumiem, te atcerēdamies kādu miera laika notikumu. No kopējā katliņa paēda pusdienas, un atkal Avots stāstīja par to, kas darāms, 1111 atkal Daugavietis, piegrauzdams pie nesaldinātas tējas kaltētu maizi, ziņoja par to, kas padarīts. Tika runāts par Ērika nākamo pa­līgu, un Centrālās Komitejas pilnvarotais, sīksīki izpraš­ņājis Jāni, piekrita Skaidrītes kandidatūrai. Tāpat pār­sprieda stāvokli frontē — veselas vācu divīzijas ar visiem ģenerāļiem padevās gūstā.

—    Jā, vācu ģenerāļi tagad lēta manta, — pavīpsnāja Avots. — Arī mums ir tāda trofeja.

—    Dzirdēju. Vai nevarētu apskatīt šo putnu?

—    Nevajadzēja tik ilgi gulēt. Ilartmutu jau naktī ar lidmašīnu aizsūtījām uz Maskavu. Šoferis gan ir tepat. Liekas varens puisis, pats taču atveda savu ģenerāli.

—    Hartmutu? — Daugavietis uztraucās. — Vai tie­šām … Man ir aizdomas, ka es to šoferi pazīstu. Vai nevarētu viņu apskatīt, protams, lai puisis mani nepa­manītu?

Kādam velnam šis teātris? Viņš taču nezina, kas

tu esi.

—     Man ir savs iemesls, bet par to vēlāk. Vispirms jāredz, vai tas ir īstais.

Avots aizveda Daugavieti uz kādu zemnīcu un maz­liet pavēra telteni. Ap čuguna krāsniņu sēdēja seši vīri. Viens no tiem tiešām izrādījās Burtnieka pastāvīgais apmeklētājs — Bauers, vēl joprojām vācu formas tērpā, tikai uzplečus un zīmotnes bija noplēsis. Dīvaini izska­tījās sarkanarmiešu zvaigzne pie viņa zaļās vērmahta cepures.

Atgriezušies viņi brīdi klusēja. Pirms sava nodoma izklāstīšanas Daugavietis gribēja visos sīkumos to ap­svērt. Kā katrs pagrīdes pasākums, tas saistīts ar zināmu risku. Taču, nododot partizāņu rokās ģenerāli un nošau­jot tā pavadoņus — esesiešus, Bauers bija nodedzinājis aiz sevis visus tiltus. Pilnīgi izslēgts, ka hitlerieši tikai tādēļ, lai uzzinātu partizāņu atrašanās vietu, būtu ziedo­juši Ilartmutu un divus virsniekus. Daugavietis neticēja, ka Bauers varētu būt spiegs.

—   Nu, runā, — mudināja viņu Centrālās Komitejas pārstāvis. — Vai tikai tas nav tas pats vācietis, par kuru tu man rakstīji?

—      Tas pats vien ir. Viņš bieži nāca uz grāmatu aģen­tūru. Mūsu «profesors» to ilgi novēroja un nāca pie atziņas, ka Baueru ar laiku varētu iesaistīt darbā.

—    Un viņš, būdams prātīgs zellis, nolēma negaidīt, kamēr jūs, miegamices, izgulēsieties, — pats atnāca.

—    Kritika nevietā. Kā krievi saka: «Labāk septiņas reizes nomērīt un tikai vienreiz nogriezt.»

Avots pabīdīja acenes uz pieres un ar īkšķiem izber­zēja nogurušās acis.

—     Ir jau pareizi. Es pirmīt tikai tā, humora pēc. Bauers atstāj tīri labu iespaidu. Kādreiz strādājis pa­grīdē, bet pēc tam ilgus gadus bijis atrauts no kustības, trūkst pieredzes. Viņš var nošaut buku.

—    To es zinu, — atbildēja Daugavietis. — No sā­kuma dosim viņam tikai visvieglākos uzdevumus, pār­baudīsim. Taču, manuprāt, nedrīkst palaist garām šo reto izdevību. Padomā, Bauers ir šoferis un braukā ap­kārt pa pilsētu. Kam gan varētu rasties aizdomas, ka vērmahta automašīna izvadā nelegālu literatūru?

—     Ideja nav peļama. Aprunājies ar viņu.

—    Es negribu rādīties. Rīgā viņam būs darīšana tikai ar «profesoru».

—     Labi, tad ej pastaigājies! Es likšu atsaukt šoferi.

Kad Bauers atnāca, Avots jautāja:

—    Nu, kā jums patīk pie mums?

—    Man tāda sajūta, it kā es pēc ilgiem gadiem būtu izlauzies no cietuma. Jūs nemaz n<*rarat iedomāties, ko tas nozīmē — desmit gadus pavadīt starp fašistiskajiem zvēriem un krāt sevī bezspēcīgu naidu.

—    Jā, viegli tas nav. Bet diemžēl jums būs jāturpina dzīvot starp fašistiem.

—    Tas nav iespējams! — Bauers uztraucās. — Jums taču jāsaprot, cik tas ir riebīgi — izstiepties kāda uz­pūtīga junkura priekšā un tai pašā laikā zināt, ka pie viņa rokām vēl līp tavu domu biedru asinis. Drīzāk gribētos ietriekt viņam dūri sejā, bet tai vietā pakalpīgi jāatver mašīnas durvis un jāsaka: «Lūdzu, ģenerāļa kungs…» Baidos, ka nevarēšu vairs izlikties.

—    Es jūs pilnīgi saprotu. Bet būs vien jāpiespiežas, kā katram pagrīdniekam. Jūs Rīgā esat vajadzīgs daudz vairāk nekā šeit. Jums būs jāpārvadā uzsaukumi. Tas ir ļoti svarīgs uzdevums.

Bauers pārdomāja un atcerējās dienu, kad viņš uz savas mašīnas bija atradis uzsaukumu. To zināmā mērā varēja uzskatīt par likteņa mājienu. Patiesībā iesākto darbu vajadzētu novest līdz galam — jo vairāk tāpēc, ka, būdams vācu karavīrs, viņš nemodinātu aizdomas___________________________________________

—    Kad man jādodas ceļā? — pēkšņi izlēmis, jautāja Bauers.

—     Jo ātrāk, jo labāk. Bet tik vienkārša tā lieta nav, Ģenerālis un divi esesieši pazūd, bet šoferis pēc vairā­kām dienām sveiks un vesels atgriežas un mierīgi saka: «Labdien, vai brokastis jau gatavas?» Te kaut kas jāiz­gudro … Labi vēl, ka partizāni toreiz tūdaļ pievāca abu esesiešu līķus… Ko jūs pats domājat par šo lielu? — viņš pēc brīža klusēšanas griezās pie Bauera. — Es do­māju tā: jūs visus četrus sagūstīja, spīdzināja, mocīja un tā tālāk… Un, jo šaušalīgāk, jo labāk, — hitlerieši jau labprāt tic pasaciņām par partizāņu zvērībām . . _ Šodien par godu Sarkanās Armijas uzvarām visi parti­zāni apdzērās. Jums izdevās nosist sargu un izbēgt.

—    Tas jau varētu iet… Teiksim, es nošāvu sargu, bet bēgot mani ievainoja… Tas būs vēl ticamāk. — Bauers izvilka revolveri. — Lūk, tā… — Un zemnīcā atskanēja šāviens.

—    Ko jūs izdarījāt?! Vai jūs prātu esat zaudējis? Ar ievainotu kāju jūs netiksiet līdz sādžai!

Bauers smagi atkrita uz lāvas. Viņa seja, kurā nebija nevienas asins lāses, izskatījās kā ģipša maska:

—    Tikšu. Tikšu tāpēc, ka man jātiek.

Nākošajā dienā sādžas labākajā mājā, kur mitinājās garnizona priekšnieks, ieradās noasiņojis cilvēks. Aple­dojusi sniega kārta, kas klāja viņa saplosītās drēbes, liecināja, ka viņš labu gabalu vilcies pa zemi. Nebija šaubu, ka Rūdolfs Bauers izbēdzis no partizāņu gūsta, un priekšniecība nolēma varonīgo jefreitoru apbalvot ar otrās šķiras dzelzs krustu.


28

<p>28</p>

Uzpūtuši patvārī ogles, Nadežda, kā parasti, uzlika galdā trīs glāzes. Tad, pasmaidījusi par savu izklaidību* vienu novietoja atpakaļ plauktā. Jānis taču bija pie par- tizāņiem. Ūdens sāka sīkt, sīkšana pārvērtās burbuļošanā, mazais vāciņš atsprāga vaļā, un patvāris, šņākdams kā lokomotīve, ar tievu tvaika strūklu deva signālu brokas­tīm. Uzlejot piparmētru lapām verdošu ūdeni, Cvetkova atcerējās, ka viņas vīrs labprāt dzēra tikai īstu Gruzijas tēju. Pārnācis no nakts lidojumiem, Serjoža parasti mēdza vispirms iztukšot lielu krūzi smaržojošā dzēriena un tikai tad noskūpstīja viņu. Drīz jau divi gadi, kopš Nadežda nekā nezināja par vīru. Maz cerību, ka vēl dzīvs, jo vēstules, kuras viņa laiku pa laikam sūtīja caur partizāņu štābu, palika bez atbildes. Pirmajā gadā viņa daudz domāja par vīru, bet katra aiztecējusi diena lau­pīja tā tēlam sākotnējo spilgtumu. Jaunie apstākļi un uzdevumi nodarbināja visu viņas būtni, neatstājot vietas pagātnei. Nadežda bija maigas dabas, viņa apzinājās, ka nav dzimusi par varoni šā vārda tiešajā nozīmē. Pagrī­des dzīve, saistīta ar pastāvīgu sasprindzinājumu un pa­stāvīgām briesmām, prasīja no viņas daudz lielāku ga­rīgu piepūli nekā no Jāņa. Tādēļ Daugavieša prombūtne bija stipri izjūtama. Daļu uzdevumu pašlaik pildīja viņa, lai gan ar mazāku veiksmi — tā vismaz viņai pašai likās. Būdams Rīgā, Jānis pats būtu organizējis sarkanarmiešu bēgšanu no nometnes vai izvēlējies piemērotus cilvēkus. Vai bija pareizi uzticēt šo uzdevumu Kurenbergam? Viņa ļoti bažījās. Ja viss šonakt būtu gājis gludi, tas sen būtu padevis ziņu.

Nadežda jau gribēja pārkāpt visus konspirācijas liku­mus un, pametot Ēriku vienu, pati doties pie Burtnieka apjautāties, kad kāds stipri pieklauvēja. Turot kreiso roku pie trauksmes pogas, viņa pavēra durvis.

— Te būs īres kvīts, — vecais Donats, nemaz neie- nācis iekšā, skaļi teica.

Turpat dzīvokļa gaitenī Nadežda atlocīja zīmīti un sāka lasīt: «Viss kārtībā…» Sasprindzinājums atslāba. Viņa atgriezās virtuvē, vispirms izdzēra glāzi tējas un tikai tad izlasīja līdz galam. Zīmītē tālāk bija sacīts, ka visi pieci izbēgušie sarkanarmieši nogādāti drošībā. Viens — lidotājs Ņikita Petrocerkovskis — ievainots. Taču ievainojums esot viegls, un viņš kopā ar pārējiem šodien pat došoties pie partizāņiem.

Nadežda iemeta zīmīti pavardā, kurā vēl gailēja ogles, un devās uz vannas istabu pasaukt Ēriku. Pusceļā strauji apgriezās un metās atpakaļ. Kāda laime! Papīrs vēl ne­bija uzliesmojis. Jā, tur rakstīts — lidotājs Ņikita Petro- cerkovskis. Kā viņa nebija tūlīt apķērusies, ka tas ir tas pats Ņikita, Serjožas pulka biedrs! Par to nevarēja būt šaubu — uzvārds Petrocerkovskis gadījās ļoti reti. Ņikita mēdza teikt, ka tas gan neskanot visai idejiski, toties nesot savus labumus. Tā kā Ļeņingradas telefonu sa­rakstā šis uzvārds sastopams tikai vienu reizi, viņam nekad nezvanot aiz pārpratuma.

Mīļais, labais Ņikita, kā tas kādreiz bija iemīlējies viņā un, jocīgi bolot acis, deklamēja dzejas … Dzimša­nas dienā tas viņai bija uzdāvinājis «Jevgeņiju Oņeginu», ko viņa dienesta laikā kā mīļu piemiņu bija nēsājusi līdzi savā militārajā somā.

Nadja paņēma no plaukta sējumiņu zila safjāna vā­kos un pārlasīja Ņikitas ierakstu: «Kaut pats būšu tālu, šīs rindas Jums sacīs, ka mīlēju Jūsu dzintara acis.»

Jā, ar Ņikitu katrā ziņā jātiekas! Viņš droši vien kaut ko zinās par Serjožas likteni. Vismaz pratīs pastāstīt, kad un kur — kritis … Bet varbūt tomēr ne — tikai atrodas kaut kur tālu aiz Polārā loka vai arī Irānā? Tādā gadījumā Ņikita to agrāk vai vēlāk satiks un varēs viņam pastāstīt par sievu.

Šī neprātīgā iedoma lika Nadeždai drudžaini darbo­ties. Viņa uzmeta uz pleciem mēteli, ieskatījusies spogulī, steigā sakārtoja matus un noslaucīja no vaiga sodrējus. Jāsatiek, katrā ziņā jāsatiek! Jāpasaka Elizei, lai tikmēr paliek dzīvoklī. Jāpasaka arī Ērikam.

Ēriks murgoja. Viņam karsti, drausmīgi karsti. Viņš stāv kuģa katlu telpā un met zvērojošā kurtuvē vienu uzsaukumu blāķi pēc otra. Jo vairāk met, jo karstāk kļūst. Bet kapteinis sauc: «Vēl! Vēl!» Svelme neciešama, un liesmās zvērojošā kurtuves mute pēkšņi pārvēršas sarkani nokaitētā saules ripā, un viņš atrodas tuksnesī. Slāpst, drausmīgi slāpst. Saule pārvēršas sarkanā uguns­dzēsēju mucā. To veļ Kurzemes sakarnieks. «Dzert!» — «Nē! Vispirms dod man uzsaukumus!»

Slimība bija pieveikusi Ērikū pašā darba karstumā. Līdz pulksten trim naktī, kamēr viņš salika liepājniekiem uzsaukumu, tā izpaudās tikai stiprās galvas sāpēs un kaulu smeldzē. Bet, kad viņš ķērās pie novilkšanas, drudzis aizdedzināja visu ķermeni kā sērkociņš benzīnu. Kādu laiku Ēriks tomēr turpināja strādāt. Tad, jūtot, ka vairs nav spēka, uz mirkli apgūlās. Bet piecelties vairs nespēja.

Tā viņu atrada Nadežda. Uzmetusi izbrīnījušos ska­tienu plānajai uzsaukumu kaudzei, viņa nepacietīgi pa­modināja gulētāju. Ēriks ar lielām grūtībām pacēla sma­gos plakstus.

—    Celies, Ērik! Brokastis jau gatavas. Paēd, kamēr nav atnākusi Elize. Bet man jāskrien. — Un Nadežda izstāstīja viņam par zīmīti, par Ņikitu un par savām cerībām.

Domāšana sagādāja Ērikam sāpes. Galva džinkstēja. Tomēr viņš saprata, ka Nadeždai jāiet. Satikt vīra biedru ir ļoti svarīgi. Bet kas novilks uzsaukumus? Sakarnieks no Kurzemes nevar gaidīt. Nu, protams, viņš pats. Gan jau kaut kā. Labi, ka viņš nav paguvis pateikt Nadjai par savu slimību, citādi viņa vēl paliktu.

Lai nerādītu savu vājumu un pārliecinātu sevi pašu, ka tik traki nemaz nav, Ēriks piespieda sevi piecelties ar vienu rāvienu. Taču paspēra tikai pussoli un novēlās atpakaļ.

—    Tu esi slims! … Tev ir gripa, — Nadežda izmisusi teica.

Turpat pagrabā viņa nometa mēteli, maigi apguldīja Ēriku, ietina segā, aizskrēja pēc karstas tējas un aspirīna un ķērās pie uzsaukumu novilkšanas.

Līdz pašam vakaram viņa nostrādāja bez pārtrau­kuma, tikai asaru pēdas uz pirmajiem uzsaukumiem liecināja, cik grūti nācies atteikties no satikšanās ar Ņikitu.


29

<p>29</p>

Savā parastajā vienaldzīgajā tonī kurinātājs vaicāja:

—    Vai pacelt tvaiku, meistar? Mēs jau tā esam 40 minūtes par vēlu.

Kuļot ar riteņiem sniega biezputru, kas šķīda uz abām pusēm, vilciens, te izvijoties puslokā, te atkal iz­taisnojoties, trauca decembra naktī. Lokomotīves zili nokrāsotā acs meta spokainu gaismu uz tumšo meža sienu, kas, telegrāfā stabiem zibsnījot, skrēja pretējā virzienā. Kurtuvē rūca balta liesma. Mašīnists Kārlis Embers laiski paskatījās manometrā un, iebāzis roku dziļi bikšu kabatā, izvilka grāmatiņu ar noplēšamu zīd­papīru un dažas kripatiņas pašaudzētās tabakas.

—     Kur tev jāsteidzas? Kara laikā taču jātaupa ogles … — viņš teica ar tikko jaušamu smīnu.

—     Kas tad man?… Ka tik mūs par šo taupīšanu galu galā neietupina, — bezkaislīgi, kā allaž, nomurmi­nāja kurinātājs. — Atstāj «soroku», meistar, — viņš ar lāpstu veikli izgrāba no kurtuves gailējošu ogli un, uz­spļāvis uz pirkstiem, sniedza Emberam.

Smēķēja pārmaiņus. Embers tīri labi sapratās ar savu mazrunīgo palīgu, kas reizēm mīlēja paņurdēt, bet tomēr bija «savs cilvēks». Jau pusgadu viņi strādāja kopā, un nekad vēl kurinātājs nebija izrādījis lieku ziņ­kāri, kaut šo to droši vien manīja.

No netīro pirkstu pieskārieniem paštītenis kļuva ar­vien melnāks. Pēdējiem dūmiem jau bija nepatīkama ogļu un eļļas piegarša. Taču dārgo tabaku nedrīkstēja šķiest, un Embers izmeta niecīgo galiņu tikai tad, kad tas sāka svilināt pirkstus. Kaistošais punktiņš pievienojās dūmeņa dzirkstīm, kas, šaudamās augšup, cita citai ga­rām, atgādināja «sunīšu» rotaļu. Izliecies pa logu, mašī­nists kādu brīdi raudzījās dzirkstelēs un atcerējās bērnus. Vēl pirms divām nedēļām Emberi bija trijatā: viņš pats, slimīgā sieva, kas nekur nestrādāja, un četrpadsmitgadī- gais Indriķis. Tad apcietināja kaimiņus — abus Kalna- purus, kuri gandrīz desmit gadus bija nodzīvojuši tai pašā namā, tai pašā stāvā. Bērni — jaunākā, Mudīte, vēl lāgā nemācēja pat apģērbties — palika bez apgādniekiem un bez pajumtes. Veselu dienu Embers toreiz cīnījās ar sevi — jau tā nācās grūti savilkt galus. Beidzot viņš tomēr nolēma paklausīt sirdsapziņas balsij un ņemt bēr­nus savā ģimenē. Bet ko par to teiks sieva, vai viņa būs ar mieru uzņemties jaunu nastu? Taču, kad viņš, atgrie­zies no kārtējā brauciena, pārnāca mājās un gribēja tai paziņot savu lēmumu, mazie Kalnapuri jau sēdēja pie virtuves galda un kāri strēba karstu viru. Embers saskatījās ar sievu. Šai mirklī šī sieviete, kuras sejai ilgstoša slimība bija laupījusi kādreizējo pievilcību, likās daiļāka nekā jebkad agrāk.

Tā Embera ģimene uzreiz bija pieaugusi par trim mutēm, taču līdz ar to pieauga arī rūpes. Rūpju kalns uzgūlās mašīnista pleciem un būtu viņu galīgi nospiedis, ja kāds sevišķs spēks tam nestiprinātu mugurkaulu. Šis spēks bija cīņa pret okupantiem, ticība labākai rītdienai.

Arī šodien par spīti rūpēm — šīm stacijām, pie ku­rām pastāvīgi apstājās mašīnista domu vilciens, par spīti nejaukajam šķīdonim un tumšajai naktij Embers juta dziļu gandarījumu. Viņš neparko nemainītos ar kupejā snaudošajiem braucējiem, kuru sapņus nenomāca bailes no apcietināšanas. Viņam, lūk, piemita tāda rakstura īpašība, — jo briesmas lielākas, jo drosme lielāka un kaislāka vēlēšanās uzdevumu izpildīt. Nekad līdz šim uzdevums nav bijis tik bīstams. Paslēpts ogļu bunkurā, vilciena taktij līdzi šūpojās smags čemodāns, kas jāaiz­ved uz Rīgu. Pēc svara Embers noprata, ka šoreiz tajā nav uzsaukumi. īsto saturu viņš tomēr nezināja. Nezi­nāja arī, ka somas sūtītājs brauc turpat, trešajā vagonā aiz lokomotīves, iespiests starp sienu un resnu lauku madāmu, kas pat guļot neizlaida no rokām grozu ar ēdamo.

Tālumā atplaiksnīja blāva uguns. Vilcienam strauji apstājoties, resnās sievas galva novēlās uz kaimiņa pleca. Pamodusies no negaidītā trieciena, viņa vispirms pārlie­cinājās, vai nekas nav izzagts no groza, tad pievērsās logam, gar kuru slīdēja neredzamu roku nestie zilie dzelzceļnieku lukturi.

—    Ko, vai jau Krustpils? — viņa steidzīgi piecēlās un no sola apakšas sāka vilkt savus neskaitāmos saiņus.

Vagona viņā galā parādījās pavadone:

—    Lūdzu neatstāt savas vietas. Pēc desmit minūtēm brauksim tālāk.

—     Kas noticis? — atskanēja kāda uztraukta balss.

—      Nezinu, — atsaucās pavadone. — Man tikai lika pateikt, ka pēc desmit minūtēm vilciens varēs turpināt ceļu.

Negaidītā apstāšanās izsauca dzīvas pārrunas. Miegā iztraucētie braucēji, cits citu pārspēdami, atstāstīja līdzī­gus gadījumus. Daugavietis neteica nekā. Viņš bija pārāk nogrimis savās domās, lai apzinātos, ka klusēšana var radīt aizdomas. Pieplacis pie loga, viņš centās uztvert no ārienes atplūstošās neskaidrās skaņas, kas izraisīja nemieru. Vai partizāni būtu izjaukuši sliedes? Varbūt ar Emberu kas noticis? Varbūt vilcienu apstādināja, lai izdarītu pēkšņu kratīšanu? Ceļa somā atradās tipogrā­fijās burtu komplekts — pasakaina bagātība pašreizējos apstākļos. Ar milzīgām grūtībām tas atgādāts šurp, cil­vēki, kas atveduši to uz partizāņu štābu, likuši uz spēles savu dzīvību, tāpat kā tagad to dara Kārlis Embers.

Egoistiskas bailes bija Daugavietim svešas. Un tomēr viņš pazina vissasprindzinātākā uztraukuma brīžus, kad bailes žņaudz sirdi un neļauj domāt ne par ko citu. Bailes, ka viņš varētu neizpildīt uzdevumu, bailes, ka Liepājas pagrīdes organizācija nepaliek bez tipogrāfijas, aizēnoja nemieru par Embera likteni.

Daugavietis nebija dzirdējis ne vārda no tā, ko vis­apkārt runāja pasažieri. Dzirdēja tikai savu balsi, kas nemitīgi jautāja: «Kas noticis?» Viņš juta, ka nespēs izturēt šo neziņu. Un tomēr bija jāpārvar sevi. Ja viņš vienīgais izkāptu ārā, tas modinātu līdzbraucēju uzma­nību. Beidzot arī citiem apnika sēdēt. Viens otrs atstāja vagonu, lai izstaipītu kājas. Tikai tagad, kad Daugavietis piecēlās ar ciešu nodomu izzināt apstāšanās iemeslu, uzmācīgās skaņas, kas agrāk nenokļuva līdz apziņai, pārvērtās sakarīgos teikumos.

Izkāpis Daugavietis līdz ikriem iegrima mitrajā sniegā. Garo sastāvu veidoja vecmodīgie vācu piepilsētas satiksmes vagoni, gar kuru vienlaidu pakāpieniem viņš aiztaustījās līdz lokomotīvei. Tumsā spīdēja misiņa ap­kalumi, ventilis šņācot izpūta tievu tvaika strūklu. No mašīnista kabīnes izliecās galva:

Ei, priekšniecība, cik ilgi vēl būs jāgaida?

Rēzeknes stacijā pirms vilciena atiešanas Daugavietis bija aizgājis līdz lokomotīvei, lai apskatītu Emberu. Tāpēc viņš tūdaļ pazina mašīnista mazliet zobgalīgo balsi. Dzirdot to, viņu pārņēma prieks. Šobrīd, kad iedomātās briesmas bija garām, viņš par ceļa somu un tās ārkārtīgi svarīgo saturu vairs nedomāja, domāja tikai par to, ka ar Emberu nekas ļauns nav noticis. Gribējās kaut kā parādīt biedram šo prieku: cieši jo cieši paspiest raupjo, no ogļu putekļiem nomelnējušo roku, uzsist uz pleca vai izdarīt citu aplamību, kādu viņš patiesībā ne­drīkstēja atļauties. Nekā tamlīdzīga jau viņš arī nedarīja. Un tomēr kaut kas no dziļi slēptā siltuma ieskanējās balsī, kad viņš atbildēja, pašam nezinot, lietodams mašī­nista iemīļoto izteicienu:

—     Kur tad jāsteidzas? Gala mērķī nonāksim.

—    Nonākt jau nonāksim, bet kur? — atsaucās Em­bers, taču tūdaļ aprāvās. — Ja meža brāļi katru dienu uzspridzinās pa vilcienam, viss grafiks aizies pie velna …

Daugavietis uzmanīgāk palūkojās tai virzienā, kur kustējās lukturu spīganas. Tumsā neskaidri iezīmējās kaudzē samesti grausti. Nezinātājam nemūžam neienāktu prātā, ka šis lūžņu juceklis agrāk bijis kara ešelons.

Atceļā sniegā Daugavietis atrada iegarenu priekšmetu un pacēla to. Tā bija deviņos līkumos saliekta 76 mm lādiņa čaula, kuru sprādziens aizmetis līdz šejienei. Tātad munīcijas vilciens! Tīrs darbiņš!… Avotam tais­nība — hitlerisms pašlaik ir kā ievainota haizivs. Spu­rosies, spurosies, ar asti vēl mēģinās apgāzt vareno kuģi, bet pati jau nolemta bojā ejai. Nu vairs nevar būt runas par atsevišķām pretestības grupām. Laiks runāt par plašu kustību, kas aptvertu visu tautu. Lūk, šai virzienā jāstrādā!

Atbrīvojies no savām bažām par Emberu, pacilāts un jauna spara pilns, Daugavietis atgriezās vagonā, kur neviens vēl nenojauta, kas noticis.

Lauku madāma, kurai nu atkal vajadzēja saspiesties, uzmeta viņam sašutušu skatienu un, it kā turpinādama sarunu, dzēlīgi teica:

—     Mans dēls jau otro gadu lej savas asinis. Pēdējā vēstulē raksta, ka drīz tikšot paaugstināts par virsleit­nantu. Bet šādi tādi vēl arvien nekaunas braukāt pa aizmuguri un izspiest no vietām godīgus latviešus .. .

Jānis, protams, varēja nereaģēt, tomēr sen apgūtā paraža pielāgoties apkārtnei, lai cik pretēja tā būtu viņa īstajai dabai, lika atbildēt. Pārspīlēti laipnā, gandrīz glaimīgā tonī, kuram cauri skanēja korporeļiem rakstu­rīgais bravūrīgums, Daugavietis griezās pie riebīgās sievas:

—     Pilnīgi manas domas, cienītā kundze. Ja tas būtu atkarīgs, piemēram, no manis, es jau sen atrastos frontē … I3et reihskomisārs uzskata, ka es esmu neat­vietojams tēva fabrikā.

Notika brīnums. Lauku madāma, kas vēl pirms mirkļa nezināja, kur likt savas izplūdušās miesas, pēkšņi atrada iespēju sarauties aiz cienības pret tik ievērojamu kai­miņu.

—   Dieva dēļ, tikai nedomājiet, ka mani vārdi zīmējas uz jums. Es jau tūlīt redzēju, ar ko man darīšana . . . Ziniet, mans Egons arī nav no prastajiem oficieriem. Viņam liels postenis armijas intendantūrā …

Līdz pat Krustpilij viņa jutās laimīga, jo varēja tērzēt par dēla korporāciju un par «kopīgiem paziņām». Un, ja kādreiz gestapo ierēdņiem ienāktu prātā konfrontēt resno muižas centra īpašnieci ar apcietināto komunistu Daugavieti, viņa šai «boļševikā-briesmonī» nekad nepa­zītu apburošo fabrikanta dēlu, par kuru tik daudz stās­tījusi draudzenēm.

Tikai aiz Krustpils Jānim beidzot izdevās apsēsties ērtāk, mazliet izstaipīt notirpušās kājas. Ar katru riteņa apgriezienu vilciens tuvojās Rīgai.

Lai cik organizēts cilvēks bija Jānis, šoreiz viņš ne­spēja piespiest sevi aizmigt. Pat daudzo braucēju sablī­vējums nesasildīja nekurināto vagonu. Jānim nebija ka­žoka, kā pretī sēdētājam, ne triju vilnas lakatu, kuros visu laiku vīstījās vecene sola otrā galā, tikai rudens mētelis. Nelīdzēja arī tas, ka viņš iespiedās dziļāk stūrī un ierāva galvu apkaklē, — miegs nenāca. Tā vietā mā­cās virsū visādas domas.

Tieksme pēc siltuma nez kādēļ saistījās ar Nadeždas tēlu. Jānis iedomājās visus sīkumus — acu krāsu, augumu, kustības, runas veidu, retos smaidus. Iedomājās, ka sie­viete ar šīm ārējām iezīmēm dzīvo citur, kaut kur kai­miņos dzīvoklim bez numura, neinteresējas par politiku, apmeklē teātrus, divas reizes gadā pie lētas šuvējas pa­sūta jaunas kleitas. Viņai nedraud ik mirkli apcietinā­šana, spīdzināšana gestapo moku pagrabos un galu galā karātavas. Vai viņš, Daugavietis, būtu laimīgs, zinot tādu Nadeždu drošībā? Nē, tādas Nadeždas liktenis atstātu viņu pilnīgi vienaldzīgu. Lai tā iet uz teātri, lai apsprie­žas ar šuvēju, lai dzīvo savu sīko dzīvīti — šī sieviete, kurai būtu Nadeždas dzidrās, visu saprotošās acis, Na­deždas dziļā balss un Nadeždas mīļais smaids! Lai arī pagrīdes bargie apstākļi, pēc Daugavieša domām, lika zināmu šķērsli cilvēku personīgajai laimei, tomēr ārpus tiem, ārpus cīņas viņš pašlaik nevarēja iedomāties ne draudzību, ne skaistumu, ne īstu personīgo laimi. Simt­kārt labāk tagad bažīties par pagrīdnieci Nadeždu nekā saukt par draugu šo otro, iedomāto sievieti.

— Nākošā stacija — Rīga, — vagona otrā galā at­skanēja pavadones balss.

Kaut gan Daugavieša prombūtne bija ilgusi tikai dažas dienas, Nadežda un Ēriks saņēma viņu kā cilvēku, kas atgriežas no tāla brauciena. Arī Jānim, ieraugot draugus, bija tāda mājīga, omulīga sajūta. Jā, šis dzī­voklis, kur cilvēki veica bīstamu darbu, kļuvis par viņa īstajām mājām, Nadežda un Ēriks — par viņa ģimeni.

Šim svinīgajam gadījumam Cvetkova bija pietaupī­jusi dažus cukura graudiņus, un Daugavietis, juzdams tīkamu siltumu izplatāmies pa visu ķermeni, viens pats izdzēra pusi patvāra.

—    Nu, tagad esmu gatavs klausīties … — viņš bei­dzot teica.

Nadežda atstāstīja gadījumu ar Petrocerkovski:

—    Padomā, ja Ēriks nebūtu saslimis, es tagad kaut ko zinātu par Serjožu.

Daugavieša labais garastāvoklis tūdaļ izgaisa.

—     Un labi, ka negāji. Petrocerkovskis nekā nedrīkst zināt par tevi. Neaizmirsti, ka tu pašlaik neesi sava vīra sieva, bet pagrīdniece, pirmām kārtām pagrīdniece, — asi teica Jānis.

Nadeždas acis apmiglojās apvainojumā:

—     Konspirācija un konspirācija. Kā tu būtu rīkojies, ja runa būtu par mīļotu cilvēku? Vai tev tiešām svešas cilvēciskas jūtas?

Daugavietis nodūra galvu.

Tur jau bija tā nelaime, ka viņš nespēja pārvarēt cilvēciskās jūtas. Vēl pirms gada, būdams pie partizā­ņiem, viņš bija saņēmis Cvetkovai adresētu ziņu. 1941. gadā Nadjas virs bija izlidojis no Murmanskas, neatgrie­zies no kaujas uzdevuma un ilgu laiku skaitījies par bez vēsts pazudušu. Tikai pēc mēnešiem uz vientuļas Ledus okeāna salas atrasta sašauta lidmašīna un ledū iesalis Sergeja Cvetkova ķermenis.

Visu šo gadu Jānis kā slogu bija nēsājis sevī šo ziņu un klusējis, klusējis… Ne jau tādēļ, ka būtu šaubījies par Nadjas izturību. Šajā nežēlīgajā laikā neskaitāmām sievietēm bija jāizcieš tādas pašas bēdas, un arī Cvetkova spētu tās panest. Nē, viņš baidījās, ka viņu attiecībās varētu kaut kas mainīties. Viņam likās, ka pateikt patie­sību, paziņot, ka Nadežda ir brīva, nozīmētu savā labā izmantot viņas bēdas. Lai viss paliek tāpat kā līdz šim — viņš klusēs, klusēs par Serjožas nāvi, klusēs par savu mīlu.

Lūk, tāpēc Nadeždas stāsts viņu tā uztrauca. Cik tur daudz trūka, ka Petrocerkovskis būtu atklājis to, ko viņš, Jānis, tik rūpīgi glabāja sevī. Rūgti bija apzināties, ka Nadežda viņa skarbos vārdus dažkārt iztulkoja ač­gārni. Viens vienīgs teikums atspēkotu Cvetkovas pār­metumus … Bet viņš sakoda zobus un klusēja.

Nadežda nezināja, ko pārdzīvo Jānis, tomēr ar sie­vietes instinktu saprata, ka viņš cieš. Bez tam viņa juta, ka patiešām grasījusies nepareizi rīkoties.

—     Piedod, Jāni, — un viņa satvēra Daugavieša roku. — Tev bija taisnība. Es nedrīkstēju aizmirst, ko prasa konspirācija.

Jānis tīšām atņēma roku, bet viņa skatienā pret paša gribu izpaudās maigums:

—    Ak, ko nu par to… Konspirācija kalpo cilvēkiem, nevis otrādi… Ir tādi gadījumi, kad katrs pagrīdnieks izdara kļūdas… Tieši tāpēc, ka ir cilvēks. — Viņš pievērsās Ērikam: — Labi, ka esi jau uz pekām.

—    Tā bija tikai tāda nieka gripa, — aši atsaucās Krapovskis.

—    Nu, protams, tev jau viss ir nieks, — Daugavietis pasmaidīja. Sarunās ar Ēriku viņš nekad necentās slēpt savas sirsnīgas jutas. — Bet partija doma citādi. Tu dabūsi palīgu.

Ērika klātbūtnē par to netika vairs runāts. Bet, tikko viņš nokāpa dzīvoklī bez numura un Daugavietis taisījās pateikt, kas būs šis palīgs, Nadežda aizsteidzās priekšā: — Ar Skaidrīti notikusi nelaime!


30

<p id="AutBody_0bookmark1">30</p>

Ielā vēl valdīja tumsa, kad Elize Svempa, atgriezusies no sava parastā rīta gājiena, uzkāpa pie Burtnieka. Viņa nesūdzējās. Taču gurdenā kustība, ar kādu Svempa at­laidās gādīgi piebīdītajā krēslā, liecināja, ka viņai kļūst arvien grūtāk pildīt uzsaukumu iznesējas pienākumus.

—     Vēl drusku jāpaciešas, māmulīt, Jānis atsūtījis labu ziņu… — Burtnieka balss pēdējā laikā bija kļuvusi spirgtāka, stāja enerģiskāka. Tiesa, slimā sirds joprojām izspēlēja visādus jokus. Bet katra diena, jā, pat katra stunda nesa jaunas vēstis par Sarkanās Armijas panā­kumiem, par veiksmīgām partizāņu kaujām, pagrīdes darbība vērtās arvien plašāka, vārdu sakot, gaisā juta tuvo pavasari.

—    Drīz vien pārvadāsim literatūru ar mašīnu, — viņš līksmi paskaidroja. — Tad laidīsim tevi atpūtā. Tu jau sen esi to pelnījusi.

Svempa pakratīja sirmo galvu:

—    Tas jau būtu labi — kājas kā negrib klausīt, tā negrib. Un ar varu nepiespiedīsi… Bet kā es tā, bez darba? Man taču tas kaulos iegājies. Kā Piektajā gadā sāku ar to patronu pienešanu, tā visu cauru mūžu arvien bijis kas darāms …

—    Gan jau kas atkal atradīsies … Varēsi kaut vai Donatam palīdzēt uzmanīt māju.

Tā nebija tikai mierināšana. Burtnieks apzinājās, cik tas tagad svarīgi. Jo lielāks kļuva pagrīdes cīnītāju skaits, jo zvēriskāk un neatlaidīgāk rīkojās gestapo. Vajadzēja divkāršot modrību — ik stundu, ik minūti, ik mirkli atcerēties, ka viņu nams ir ugunspunkts, kas atrodas pastāvīgā ielenkumā.

Kā piebalsojot šai domai, trauksmaini ierunājās durvju zvans. Abi satrūkās… Grāmatu pasūtītāji tik agri nemēdza nākt. Tas nebija arī norunātais signāls…

Te pēkšņi tas arī atskanēja — divi īsi zvani, viens stiepts, tad atkal divi īsi. Tātad apmeklētājs uztraukumā bija vienkārši aizmirsis, ka jālieto signāls.

Burtnieka izskaidrojums izrādījās pareizs — sieviete, kas atnesa zīmīti, tik briesmīgi steidzās, ka pat nepateica paroles vārdus.

—    Te būs pasūtījums! Ļoti steidzams! — viņa izelsa, nometa vēstuli uz galda un aizskrēja.

Baidīdamies zaudēt laiku, Burtnieks nepacietīgi at­plēsa aploksni, uz kuras nesējas pirksti bija atstājuši melnus tipogrāfijās krāsas nospiedumus. Acīm pārskrēja rindiņām, tad, it kā pats sev neticēdams, lasīja vēlreiz skaļi:

—     «Šīs dienas «Tēvijā» iespiests tautas nodevēja do­centa Grāves raksts. Prasīdams visnežēlīgāko izrēķinā­šanos ar partizāņiem, viņš min vairākus «šausminošus faktus», starp tiem ģenerāļa Hartmuta un tā pavadoņu nogalināšanu. Hitleriešu cenzūra nebija izsvītrojusi šo ziņu, bet Dankers pēdējā brīdī nācis pie atziņas, ka tā varot graut okupantu autoritāti. Izdots rīkojums kon­fiscēt «Tēviju», bet tirāžas lielākā daļa jau izvadāta pa kioskiem.»

Elize Svempa nobālēja un ieķērās krēslā. «Skaidrīte!» bija viņas pirmā doma. «Skaidrīte briesmās!» Viņa pat nevarēja to Burtniekam pateikt skaļi — vārdi iesprūda kaklā.

Visvaldim pamudinājuma nevajadzēja. Nekā neredzē­dams, nekā nedzirdēdams, viņš vilka mēteli mugurā. Kā tas gandrīz allaž gadās tādās reizēs, roka nelīda pie­durknē. Viņš to grūda ar varu, padilusī atlasa odere švirkstēdama plīsa — Burtnieks pat nepamanīja to. No joņojis pa kāpnēm un brīžiem saskriedamies ar gā­jējiem, viņš steidzās uz tramvaja pieturu.

Skaidrīte bija briesmās, lielās briesmās. Nekā neno­jauzdama par negaidīto rīkojumu, viņa saliks uzsauku­mus «Tēvijas» numuros. Atbrauks policija konfiscēt laikrakstu un atradīs…

Aizelsies Burtnieks sasniedza piestātni. Šajā stundā, kad vairums rīdzinieku brauca uz darbu, bija saradies vesels bars gaidītāju. Drebinādams zili nokrāsotos logu stiklus, beidzot tuvojās tramvajs. Tas bija pārpildīts. Pie durvīm tūdaļ izveidojās blīvs ķermeņu murskulis. Ļaudis izmisuši cīnījās par vietu uz pakāpiena, jo nevienam negribējās saņemt sodu par nokavēšanos. Burtnieks ierāva galvu plecos un spiedās pūlī. Radis balstu vienai kājai, viņš ieķērās kādā elkonī. Hitlerietis! Tas atbrīvoja roku un no visa spēka nogrūda Burtnieku no pakā­pieniem.

Ja izpalīdzīgas rokas nebūtu viņu parāvušas nost, droši vien būtu nokļuvis zem riteņiem.

Apdullināts viņš piecēlās. Nebija laika domāt par sāpēm, nebija arī laika nopurināt sniegā novārtīto mē­teli. Jāsteidzas, jāsteidzas! Pievilkdams kreiso kāju, ko bija sagrūdis kritienā, Visvaldis devās uz priekšu. Bet jau pēc dažiem kvartāliem bija spiests palēnināt gaitu. Nemūžam viņam netikt laikā! Braukt ar tramvaju? Cik ilgi būs jāgaida nākamais? Minūtes piecpadsmit, varbūt pat divdesmit… Par vēlu, par vēlu!

Burtnieks atrāvās atpakaļ — nogrimis drūmajās do­mās, viņš tikai pēdējā mirklī bija pamanījis kravas ma­šīnu, kas tikko neskāra viņu ar dubļu aizsargiem. Vai vīrs pie stūres nebija Šiliņš? Saucot, lai apstājas, viņš skrēja pakaļ. Kad Šiliņš beidzot sadzirdēja kliedzienus un apturēja, Burtniekam gandrīz pietrūka spēka ierāp­ties kabīnē. Ko darīt, sirds nebija radīta skriešanai.

Bet tagad nebija īstais brīdis nodoties filozofijai par savu veselību. Burtnieks lika Šiliņam izspiest no mašīnas visu iespējamo. Šoferis tūlīt iegriezās ielā, kur satiksme nebija tik dzīva, un tas bija prātīgi darīts. Ātrums tālu pārsniedza atļauto, nami un koki saplūda bezveidīgā, tumšā masā.

Uz stūra, kur atradās kāds kiosks, Šiliņš bija spiests mazliet palēnināt gaitu. Nākamajā mirklī mašīna jau atkal ar pilnu jaudu rāvās uz priekšu, bet Burtnieks paguva ievērot, ka kioska lete ir tukša. Izpirkt visus «Tēvijas» numurus tik ātrā laikā nevarēja, tātad bija tikai viens izskaidrojums — avīze jau izņemta no ap­grozības.

Saņēmusi «Tēviju», Skaidrīte petrolejas lampas blā­vajā gaismā sakārtoja laikrakstus. Viņa sevišķi nestei­dzās — pirmie pircēji mēdza ierasties tikai pēc pusstun­das — un paguva pat izlasīt rakstu par ģenerāļa Hart- muta nolaupīšanu. Pirmo reizi Skaidrīte sajuta tādu kā skaudību. Tur partizāni veica varoņdarbus, bet viņas dzīve ritēja vienmuļi, bez sevišķiem notikumiem.

Lūk, paredzētajā laikā atnāca «partijas māmuļa», šķirstīja žurnālus, ļāva Skaidrītei apmainīt somas un atkal aizgāja. Somā meitene atkal atrada ābolu, un šis mazais, sārtais ābols lika arī viņas vaigiem sārtoties. Un atkal nez kādēļ uzmācās neprātīga doma, ka šīs mazās veltes sūta Ēriks.

Skaidrītes sirds ielīksmojās. Klusi dungodama dzies­miņu par Katjušu, kura, gaidīdama savu tālo draugu, glabā mīlestību, viņa salika uzsaukumus «Tēvijas» nu­muros un novietoja plauktā. Jā, viņas dzīvē nekas se­višķs nenotika, un par to šajos apstākļos varēja tikai priecāties.

Arī tas, ka pie kioska piestāja smagā mašīna, nebija nekas sevišķs. Bet, kad no kabīnes izkāpa divi šucmaņi, Skaidrīti pārņēma dīvaina briesmu nojauta.

—    Šurp visas «Tēvijas»! Un fiksāk, jaunkundzīt! — pavēlēja rupja balss.

—    Kas tad noticis? — vaicāja Skaidrīte, lai iegūtu laiku.

—     Bez izrunāšanās! Avīze ir konfiscēta!

Meitene uzelpoja brīvāk. Sagrābis pasniegtos laik­rakstus, šucmanis jau taisījās iemest tos mašīnā, bet otrs apstādināja viņu ar rokas kustību:

—    Pagaidi, vispirms saskaitīsim, — un izvilka no kabatas lapu.

Salīdzinājis rezultātu ar tipogrāfijās uzdoto skaitli, viņš paziņoja:

—    Trūkst divdesmit numuru.

—   Tie jau pārdoti, — varonīgi meloja Skaidrīte, kaut pašai kājas grīļojās.

Pirmais tikai pabrīnījās:

—    Tik agri?

Bet otro atbilde neapmierināja. Atrāvis durvis ar tādu sparu, ka izkrita slēdzene, viņš ieskatījās kioskā.

—     Un kas tas? — viņa pirksts radīja uz plaukta novietotajiem numuriem.

Jau izmisīgi domādama, ko darīt tālāk, Skaidrīte katram gadījumam turpināja melot:

—    Vai es neteicu, ka tās pārdotas? Šie pircēji man maksā mēnesi uz priekšu.

—     Nav mūsu darīšana, — un stiegraina roka ar gredzenā iekaltu miroņgalvu uz vidējā pirksta sniedzās pēc laikrakstiem.

Šinī īsajā mirklī caur meitenes smadzenēm izšāvās simtiem domu: pamest uzsaukumus, bet pašai bēgt?… Iesist šucmanim un ar visiem uzsaukumiem mesties projām?… Nekā nedarīt cerībā, ka viņš iemetīs avīzes mašīnā, nepamanījis skrejlapas?… Nē, īsts pagrīdnieks nedrīkstēja paļauties uz brīnumiem… Bet ko darīt? Ko? Ko?

Un pēkšņi viņa pilnīgi svešā balsī mierīgi teica:

—    Vai drīkstu vismaz pateikt saviem pircējiem, ka avīze konfiscēta?

Šucmanis apmulsa, roka palika pusceļā.

Ar šo mirkli pietika. Lampa apgāzās, petroleja izlija, no laikrakstiem izšāvās spēja liesma, kas zibens ātrumā pārsviedās uz žurnāliem, uz plānajām sienām. Aizsargā­dams seju, šucmanis izskrēja, aizcērtot aiz sevis durvis, un Skaidrīte apsvilinātā mētelī, apdegušām rokām rāvās uz izeju. Viņas pēdējā doma — «Lai nu notiek kas notikdams! Uzsaukumi iznīcināti!», tad viss izplūda, iz­zuda, izgaisa.

Kad līdz kioskam bija palikuši tikai trīs kvartāli, Burtnieks atskārta, ka Skaidrīte viņu nemaz nepazīst. Viņai radīsies aizdomas, sak, kāpēc šis cilvēks viņu brī­dina … Un ja nu meitene nojauš, ka viņš darbojas pa­grīdē? Bet galu galā velns ar visu konspirāciju — Skaid­rītes dzīvība dārgāka!

Kad Šiliņš ar asu pagriezienu apbrauca stūri un iz- drāzās laukumā, Burtnieks ar šausmām sajēdza, ka viņa prātojumi bijuši lieki. Viņš nokavējis — viens šucmanis stāvēja pie kioska, otrs patlaban iegāja tajā. Burtnieks vel nebija paguvis izšķirties, ko iesākt, kad šucmanis atkal izlēca un no kioska loga izlauzās bieza dūmu grīste. Vienā acumirklī Burtnieks apjēdza notikušo — Skaidrīte aizdedzinājusi būdu, lai uzsaukumi nekristu policijas rokās.

Nedomādams, ka arī viņu var apcietināt, Burtnieks metās uz priekšu. Viņš gribēja atraut durvis, bet tās nepadevās, tad ar kājas triecienu viņš salauza grūstošos dēļus un izvilka samaņu zaudējušo Skaidrīti no liesmām. Arī Šiliņš bija klāt. Divatā viņi noplēsa svilstošo mēteli un kurpes, ar sniegu apslāpēja plēnējošo Uguni, kas lēnām ēdās cauri vilnas kleitai. Tikai tad Burtniekam iešāvās prātā šucmaņi.

—    Nes ātrāk uz mašīnu! — viņš uzsauca Šiliņam, pats gatavodamies aizsargāt Skaidrīti.

Bet tas nebija vajadzīgs. Tikko kiosks sāka degt, šucmaņi bija aizskrējuši izsaukt ugunsdzēsējus. Aiz­braucot Burtnieks kā caur miglu vēl redzēja, ka uguns ar negantu šņācienu uzbruka policijas vāģim un aizde­dzināja tajā samestās avīzes. Arī pārējo viņš redzēja kā caur miglu: pretī lidojošu namu saraustītos apveidus, ēnām līdzīgus ļaudis, kas steidzās uz notikuma vietu, garām aizjoņojošo ugunsdzēsēju mašīnu. Burtnieks ne­maz nejuta Skaidrītes ķermeņa smagumu. Viņš glaudīja tās apdegušos matus, bez mitas pusbalsī atkārtodams:

—    Nabaga meitēn! Manu drosmīgo nabaga mei­tēn! . . .

Tikai pēc laba brīža, kad prāts jau atkal sāka nor­māli darboties, viņš saprata, kāpēc visu redz kā caur plīvuru — glābjot Skaidrīti, viņš bija pazaudējis savas acenes. Un tūdaļ uzpeldēja cita doma:

—     Uz kurieni mēs braucam?

—   Uz tuvāko slimnīcu. Kur tad citur? — atsaucās Šiliņš.

Nekādā ziņā! Šucmaņi varbūt ziņos gestapo. Skaidrīti var sākt meklēt . . . Labāk ārā no Rīgas, pēc iespējas tālāk projām! Tas bija vienīgais pareizais ceļš.

—     Cik tev benzīna?

—     Kādiem piecdesmit kilometriem.

—    Nu, tad brauc . . . Brauc uz Jelgavu!


31

<p>31</p>

—    Nu, kas jauns, Ranke? Cik komunistu esat sa­zvejojuši, kamēr biju projām? — jautāja Raup-Dīmenss, kad pēc desmit dienu atvaļinājuma atkal ieradās darbā.

Ranke sarāvās no šīs ironiskās piezīmes, kas likās sakām: «Tas vispār ir liels gods, ka es ar jums saru­nājos.»

—    Atļausiet ziņot, oberšturmfīrera kungs. Mēs nevienu, toties viņi izvilkuši prāvu lomu. Ģenerālis Hartmuts kritis mežabrāļu rokās.

Oberšturmfīrers aizdedzināja cigareti un brītiņu mie­rīgi smēķēja.

«Dzelzs nervi,» nodomāja šarfīrers Ranke, kas zi­nāja, ka ģenerālis Hartmuts ir priekšnieka labs paziņa. Bet Raup-Dīmenss pilnīgi negaidot nometa cigareti uz grīdas un tik strauji pielēca kājās, ka krēsls apgāzās. Vicinādams dūres, viņš kliedza:

—    Ko?! Arī Hartmuts?! Par to jūs man atbildēsiet!

Ranke instinktīvi atkāpās dažus soļus. Tādu viņš

savu priekšnieku nekad nebija redzējis.

—     Es neesmu vainīgs, oberšturmfīrera kungs, — viņš stomījās. — Lietu izmeklēja šturmfīrers Vegezaks, jo mums sākumā likās aizdomīgi, ka no četriem cilvē­kiem izglābies tikai viens — šoferis Bauers.

—    Un kādi ir izmeklēšanas rezultāti? — jau maz­liet nomierinājies, jautāja priekšnieks.

—    Viss kārtībā. Šoferis patiešām izbēdzis no gūsta. Bandīti viņu sašāvuši kājā. Viņš vēl tagad guļ kara slimnīcā.

—    Ko viņš stāsta par ģenerāļa likteni?

—    Kad Bauers bēdzis, ģenerālis vēl bijis dzīvs. Bet nav nekādu šaubu, ka tagad viņi to jau būs nogali­nājuši.

—    Vai tad šie muļķi nevarēja tūlīt sūtīt karaspēku un atbrīvot Ilartmutu?

—    Sūtīja jau. Šoferis ļoti sīki aprakstīja viņu apme­šanās vietu. Bet soda ekspedīcija nāca par vēlu, atrada tikai dažas pamestas zemnīcas . . . Nabaga ģenerāļa kungs, varu iedomāties, kā boļševiki viņu spīdzināja . . .

—    Izbeigt! — uzbļava Raup-Dīmenss. — Ar kadam ziņām jūs mani vēl iepriecināsiet?

—     Mūsu darbinieks Tukuma vilcienā apcietinājis kādu Bērziņu, kas izteicies, ka Hitleram pēc Staļingra- das esot kaput. Šis Bērziņš boļševiku laikā Tumes pa­gastā dabūjis zemi. Vai tūlīt pratināsiet?

—    Jā, ieved . . .

Bet, kad Ranke pagriezās uz durvju pusi, viņu aiztu­rēja oberšturmfīrera kliedziens:

—     Kas par pratināšanu?! Nošaut uz vietas — un cauri! Visus tikai nošaut! Visus!

Ranke atmuguriski izlēca no kabineta.

Raup-Dīmenss tikmēr nekustīgi sēdēja krēslā, iegrimis pārdomās: «Nevajadzēja pavadīt atvaļinājumu Vācijā. Tikai nervus esmu sagandējis. Pastāvīgie uzlidojumi, pārbiedētie vīrieši, histēriskās sievietes . . . Tēvu pat pa­zīt nevar — staigā apkārt, kā krupi norijis. Par Baku naftas laukiem pat ieminēties nedrīkst. Jā, tā tas ir — mēs zaudējam vienu poziciju pēc otras. Bet tik vien­kārši mēs no viņu zemes neaiziesim. Izpildīsim savu vēsturisko misiju — iznīcināsim visu, kas ož pēc ko­munisma. Varbūt mūsu paaudze noliks par to savas galvas, bet ar to mēs nodrošināsim savu pēcteču eksis­tenci. Nav nekādu šaubu, ka fīrers lauzīs sev kaklu. Tādi nerri, kas iedomājas par dievu izraudzītiem vado­ņiem, nedzīvo mūžīgi, bet paliek Raup-Dīmensi, paliek Krupi, paliek Tiseni, tie, bez kuriem pasaule nevar pa­stāvēt. Gan tie pratīs kopā ar angļiem un amerikāņiem nodibināt stipras dūres savienību, kas komunismu sa­trieks galīgi…

Un tomēr — tas nemaz nav tik viegli — cīnīties pret šo neizprotamo, neaptveramo spēku. Mums klājas kā sengrieķu Sizifam. Tikko akmens ar milzīgām pūlēm uzvelts līdz augšai, tas atkal ripo lejā…»

Marlēna bija īpaši saposusies Haralda sagaidīšanai pēc viņa desmit dienu prombūtnes. Šim gadījumam viņa bija uzvilkusi vissmalkāko mežģiņu veļu, visskaistāko, tikko pašūto pēcpusdienas tērpu, iesmaržojusies ar vis­dārgāko franču parfīmu, ko tai pirms divām dienām bija pasniedzis spāņu zilās divīzijas pulkvedis Kolonna. Bez tam Haraldu gaidīja viņa mīļākais ēdiens — pus- jēls steks, pagatavots pēc angļu receptes.

Haralds to notiesāja ar labu apetīti. Šīs dienas īgnums norima, un cigārs pēc vakariņām garšoja it labi. Arī Mērija, kas pirms aizbraukšanas viņam jau bija sākusi apnikt, atkal likās kairinoša.

Marlēna labi redzēja iekāres ugunis Haralda acīs. «Nu tas būs mīksts kā vasks,» viņa nodomāja, laiski apsēžoties Haraldam klēpī, un ar violeti nokrāsotajiem nagiem viegli pakasīja viņa pakausi.

—    Darling, kāpēc tu nekā nesaki par manu jauno kleitu? Vai tev nepatīk? Tava paša dāvana, atceries, šo drānu tavs brālis bija atsūtījis no Čehoslovakijas.

Haraldam atkal uznāca dusmu lēkme.

—    čehi! Izdzimteņi! Tūlīt met šo lupatu nost! — viņš izvirda niknumā.

—     Bet, mīlulīt, kas tev kaiš?

—    Lūk, kas man kaiš! — kliedza Haralds un ar rā­vienu pārplēsa Marlēnas tērpu no augšas līdz apakšai.

Pirmajā brīdī Marlēna apstulba, bet, redzot, ka Ha­ralds nomierinājies, viņa savukārt sāka histēriski plēst matus.

—    Mana skaistākā kleita! … Tu traks esi kļuvis! . . . Es saukšu policiju! . . . Kliegšu pilnā balsī, lai dzird visa iela.

—     Nomierinies, nomierinies, Mērij, — lūdza ober­šturmfīrers, atguvis saprātu. — Piedod, bet, kad tu pie­minēji Čehoslovakiju, es atcerējos savu brāli, ko čehi noslepkavojuši gaišā dienas laikā, kad viņš braucis uz savu fabriku.

—    Man ļoti žēl tava brāļa, — Marlēna šņukstēja. — Bet vai tad tur kleita vainīga?

—    Es tev nopirkšu divas jaunas, tikai, dieva dēļ, beidz raudāt. Tu zini, es nevaru ciest asaras.

Marlēna tomēr nerimās. Sākot ar šo dienu, viņai aiz­vien biežāk nācās ar pūderi slēpt asaru pēdas, jo Haralda garastāvoklis spēji pasliktinājās.


32

<p>32</p>

Skaidrīte izgāja uz vagona platformas un nostājās pie neaptumšotā loga. Sudrabainais sniegs, kas klāja zemi, apgaismoja vakarīgo ainavu ar nedzīvu neona gaismu. Garāmslīdošie koki izskatījās spokaini bāli. Vējš nesa no lokomotīves dzirkstis, kas veidoja zvaig­znājus un skrēja vagonam līdzi. Lokomotīve svilpa, tilti dunēja, izbrauktās sliedes zem riteņiem neritmiski kla­bēja, bet dabā bija tāds miers, tāds cildens, neskarts skaistums, un negribējās domāt, ka vilciens trauc caur fašistu okupētu zemi.

Taču Skaidrīte to ne mirkli nedrīkstēja aizmirst.

Viņa atcerējās braucienu uz Rīgu 1941. gada vasarā, kad šosejai uzlidoja štukasi. Toreiz viņa paniskās bailēs gulēja grāvmalā, bija bezpalīdzīgs fašistu upuris. Pagā­juši divarpus gadi, un lomas mainījušās. Ne vairs upu­ris, bet cīnītāja atgriežas Rīgā. Jā, par spīti visām draudošām briesmām meitene bija nolēmusi turpināt pagrīdes darbu. Rīgā droši vien vairs nedrīkstēja palikt, bet arī citur darbojas nelegālas organizācijas, arī citur viņa varēja noderēt.

Tāpat kā toreiz, kad nācās šķirties no mājām, Skaid­rītei sažņaudzās sirds. Bija žēl pamest dzimto Rīgu. Taču daudzajās garajās naktīs, nekustīgi guļot slimnīcas gultā, kad sūrstošās apdeguma brūces neļāva aizmigt, viņa tik bieži bija iztēlojusi savu rītdienu, ka beidzot aprada ar šo domu.

Tikpat bieži viņai vārdu pa vārdam uzpeldēja at­miņā saruna ar šucmaņiem, pašas atjautīgie meli par divdesmit noslēptajām «Tēvijām». «Bet ja nu viņi pa­manījuši, ka tīšām esmu apgāzusi lampu?» viņai reizēm iešāvās prātā. «Droši vien mani tur aizdomās. Tāpēc ne­drīkst nevienam rakstīt, arī māmiņai ne. Nedrīkst arī jautāt, kas mani šurp atvedis. Varbūt nejauši uguns­grēka liecinieki? Bet kāpēc tik tālu — uz Jelgavu? Nē,J tie noteikti būs bijuši biedri, kas zināja, ka atrodos briesmās …»

Tā Skaidrīti mocīja tūkstošiem domu, līdz viņa nā(- * pie slēdziena, ka skaidrību varēs rast tikai Rīgā .t skaidrību un jaunu uzdevumu.

Izkāpusi no vilciena, Skaidrīte jau devās uz Mīl- grāvja autobusa pieturu, bet tad atcerējās, ka savā dzī­ves vietā rādīties nedrīkstēja. Tur visdrīzāk viņu varēja meklēt.

Brīdi viņa stāvēja neziņā, tad nopurināja sastingumu un aizsoļoja vecpilsētas virzienā. Iegriezusies Grēcinieku ielā, viņa ieraudzīja šucmaņi un neviļus iespiedās pie­vārtē. Tad pasmaidīja par savu aušību un gāja tālāk. Taču tūdaļ ieiet namā neuzdrošinājās. Minūtes piecas viņa pastaigājās pa pretējo ietvi, lūkodamās sava dzī­vokļa tumšajos logos. Māte droši vien norūpējusies, kaut gan nezina, ka meitenei var draudēt apcietināšana. Bet ja nu tomēr zina! Un ja jau veselu nedēļu viņas dzīvoklī, īgnu skatienu vērodams durvis, sēž gestapo aģents un gaida Skaidrīti atgriežamies? . . .

Mājās rādīties nebija ieteicams . . . Varbūt ieiet pie kaimiņiem? Tie droši vien zinās, vai viņu meklē.

Uz pirkstgaliem Skaidrīte ielavījās namā, klusītiņām piezvanīja.

Durvis atvēra Daugavietis. Ieraudzījis meiteni, viņš aizvilka to pie gaismas, grozīja uz visām pusēm, tad, laimīgi smiedamies, teica:

—    Var redzēt, ka izgājusi caur uguni un ūdeni . . . Neko lielu tas tev tomēr nav kaitējis . . . Tikai žēl, ka nācies apcirpt matus.

—    Ko darīt? .. . Nelaimes gadījums, — nomurmi­nāja Skaidrīte.

—    Mums gan liekas, ka tu to kiosku tīšu prātu no­dedzināji.

Skaidrīte pieķērās pie krēsla atzveltnes. Provokā­cija! … Slazdi!… Pirmā diena Rīgā, un jau iekritusi!… Viņa centās saglabāt mieru un pat piespieda sevi pa­smaidīt:

—      Kāpēc lai es to būtu darījusi?! Neesmu taču prātā jukusi.

—     Lai iznīcinātu uzsaukumus.

—    Jums laikam spokojas, — viņa turējās pretī ar īgnumu sejā.

daugavietim patika meitenes stūrgalvība. Sak, re-

S cik ilgi viņa vēl liegsies.

—    Kā nu ne . . . Divdesmit «Tēvijas» numuri un katrā pa pieciem uzsaukumiem.

Atbildes vietā Skaidrīte metās bēgt, un tikai pie pašām durvīm viņam izdevās to noķert.

—    Skaidrīt, nu, nomierinies, nomierinies . . . Tev ne­kas vairs nedraud . . . Aizvakar tavā dzīvoklī bija pie­nācis paziņojums. Tevi atlaiduši no darba par uguns­drošības noteikumu neievērošanu. Tātad briesmas ga­rām.

Bet Skaidrīte joprojām bija izmisusi un sašutusi.

—    Es nekā nezinu . .. Kādēļ jūs par mani izplatāt baumas? … — viņa bez mitas atkārtoja.

Vajadzēja atsaukt Nadeždu. Tikai viņa spēja izklie­dēt Skaidrītes šaubas.

—    Tas tev, protams, ir pārsteigums, vai ne? — smaidīja Daugavietis. — Atsēdies, Skaidrīt, man tev daudz kas jāpaskaidro …

Meitene klausījās ar aizturētu elpu, kā kādreiz bēr­nībā, kad māte stāstīja par teiksmaino Lāčplēsi. Līdz šim viņa bija domājusi, ka zina visu, un tikai tagad saprata, ka vēl daudz kas jāmācās, lai līdzinātos šiem pagrīdes varoņiem. Viņai grūti nācās ticēt, ka visu laiku nemaz nav pazinusi šos cilvēkus. Kā gan viņa bija va­rējusi uzskatīt Kalniņu par parastu studentu, Burtnieku par grāmatu tārpu, tēvoci par skopu namsaimnieku, kas notriec naudu kāršu spēlē! Un māte, klusā, mīļā māte, kurai bija nācies dzirdēt no viņas daudz rūgtu pārme­tumu par nevēlēšanos evakuēties … Visu to atceroties, Skaidrītei kļuva karsti no kauna.

—    Tā … Tagad pateikšu galveno .. . Domāju uzti­cēt tev uzdevumu, ko kuram katram nevarētu uzticēt. Redzi, slepenā spiestuve atrodas tepat, mūsu dzīvoklī. Biedrs, kas tur strādā, viens nevar novilkt visus uzsau­kumus, Nadjai vienmēr jāpaliek augšā, lai briesmu ga­dījumā iedarbinātu trauksmes signālu, bet es uz veselu mēnesi braukšu uz Liepāju. Tu manā vietā palīdzēsi spiestuvē, jo, dzīvojot šai namā, vari iet un nākt, nera­dot aizdomas. Seko man, es tev parādīšu, kur atrodas mūsu dzīvoklis bez numura …

Sākumā Skaidrīte nepazina cilvēku, kas stāvēja, no­liecies pār burtu kasti. Bet, kad viņa ieskatījās tanī tuvāk, kāds varens spēks ierāva sirdi visas asinis un seja kļuva nekustīga un bāla. Skaidrīte stāvēja kā sastin­gusi, pat prieku neizjūta, tikai lielu, neaptveramu laimi, kas ledaini stindzināja. Bet, kad Ēriks ar nedrošu kus­tību izstiepa viņai pretī abas rokas, ledus izkusa un pārvērtās karstās asarās.

Viņi pat nedzirdēja, ka Jānis aizgāja. Šai mirklī visā viņu pasaule sastāvēja no šī šaurā, pustumšā pagraba, un tur bija tik daudz saules, ka tās versmainā enerģija spētu aizdedzināt pat akmeņus.

Bet ārā joprojām trakoja fašistiskā nakts, un ober­šturmfīrers Raup-Dīmenss kā kurmis raka pazemes ejas, lai nokļūtu līdz viņiem.


33

<p>33</p>

Bija neparasti karsta septembra svētdiena. Citos lai1 kos Tīrgarlene būtu ļaužu pilna, tagad berlīnieši tupēja vēsajos pretgaisa aizsardzības pagrabos, kas gan spēja glābt no tveices, bet ne vienmēr no aviācijas bumbām'. Berlīnes gestapo visu savu darbu bija pārcēlis uz apakš: zemes stāviem. Tur temperatūra turējās zem piecpa- dsmit grādiem, bet izmeklētājs Martins Reingolds svīda kā pirtī. Atkal izjukusi svētdiena, un pie visa vainīgi šie nolādētie komunisti. Jo vairāk Austrumu fronte pārvie­tojās uz rietumiem, jo tuvāk tā nāca Vācijas robežām, jo saspīlētāks kļuva noskaņojums Berlīnē. Pēdējā laikā fīreram visur rēgojās atentāti, un, apcietinot ik dienas simtiem cilvēku, gestapo darbinieki palika bez izejamām dienām.

Rīkojums bija apcietināt katru, par kuru bija kaut vismazākās aizdomas, jo starp simt nevainīgiem parasti atradās vismaz viens, kam kaut kas slēpās aiz ādas. Arī šo Veisu, pie kura atrada desmit kilogramu tola, ap­cietināja tīri nejauši, izdarot masu kratīšanas. «Brīnums gan, kur vēl gadās tādi cilvēki,» īgni domāja izmek­lētājs. «Jau vienpadsmit gadus mēs ar uguni un zobenu iznīdējam boļševismu, bet tam kā hidrai nocirsto galvu vietā izaug arvien jaunas .. . Cik patīkami būtu, ja va­rētu viņus vienkārši nostādīt pie sienas un nošaut. Bet nē ■— jāmokās dienām ilgi, lai izdabūtu līdzvainīgo vārdus un adreses.» Veisu viņš pārmaiņus ar savu ko­lēģi jau pratina četrpadsmit stundas no vietas. Kādi paņēmieni tik nav pielietoti! Bet vecais metalstrādnieks klusē.

Reingolds paskatījās pulkstenī. Laiks nomainīt ko­lēģi. Ja četrās stundās izdosies no Veisa izraut atzīšanos, līdz tumsai vēl varēs izbraukt uz Vanzē pamakšķerēt. Jāizmēģina jaunā termoelektriskā metode. Ja tikai Vei- sam sirds izturēs. Nospļauties, kas būs, tas būs . . . Un ar tādu apņemšanos Reingolds iegāja pratināšanas kamerā. Veiss pašlaik gulēja bez samaņas. No kolēģa sejas izteiksmes Reingolds saprata, ka nekas vēl nav panākts. Viņš pārvietojās uz hermētiski noslēgto blakus telpu un iedarbināja sarežģīto aparatūru.

Elektriskā strāva, ar neskaitāmām knaiblēm raustot kailo ķermeni, uzcēla Veisu no ģīboņa. Apcietinātais, kas ar platām siksnām bija piesprādzēts pie metala lāvas, neciešamās sāpēs sāka locīties. Tad pēkšņi ledains aukstums aizžņaudza viņa kaklu. Reingolds bija iedar­binājis saldēšanas ierīci. Piecas minūtes viņš ļāva apa­rāta rādītājam palikt uz —30°, tad pārslēdza sviru, un pratināšanas kameru pildīja neizturama svelme. Tikko vēl Veisu bija stindzinājis ledains augstums, nu atkal karstums svilināja ādu kā nokaitēta dzelzs. Pēc tam at­kal ledainais aukstums un atkal briesmīgs karstums . .. Aukstums — karstums, karstums — aukstums, auk­stums — karstums . ..

Kad Reingolds pēc pusstundas apstādināja aparātu un iegāja kamerā, Veiss neelpoja, bet sirds vēl pukstēja. Izmeklētājs atsprādzēja siksnas un iešļircināja apcieti­nātajam spēcīgu preparātu. Elpošana atjaunojās, un pēc brīža Veiss pacēla sarkani noplaucētos plakstus.

— Nu, Veis, kā jums patika mūsu jaunā metode? — iesāka Reingolds lietišķā tonī. — Vai nevajadzētu at­kārtot? Tikai brīdinu — līdz šim aprobežojos ar trīs­desmit grādiem sala un četrdesmit grādiem karstuma, turpmāk es katru reizi par desmit grādiem kāpināšu temperatūru . . . Vai nebūtu tomēr prātīgāk pateikt, kas jums iedeva spridzekli? Vairāk nekas no jums nav vajadzīgs. Tad jūs jau šovakar varēsiet atgriezties mājās … — un, lai apcietinātais noticētu viņa vārdiem, izmeklētājs piebilda: — Protams, jums jādod rakstisks solījums, ka nevienam neizpaudīsiet, ko šeit redzējāt.

«Varbūt viņš nemelo,» atguvis spēju sakarīgi domāt, prātoja Veiss, «varbūt tiešām laidīs mājās. Viņi taču zina, ka ar politiku nekad neesmu nodarbojies . . . Kad pateikšu, ka tolu man iedeva brālis, viņiem vairs nebūs nekādas intereses mani šeit turēt. . . Bet — nodot Ger­hardu, kas tic man kā pats sev? . .. Nē, nekad! Bet otrreiz vairs neizturēšu … Ja vēlreiz nāksies iziet cauri šai ellei, es neizturēšu, izpļāpāšos pret savu gribu . . . Un tad būs par vēlu glābt brāli . . . Neizturēšu, es vairs nevaru izturēt. . . Bet ko darīt… ko runāt… ko teikt? . .. Jāpasaka, ka tas bija kāds cits .. . Kāds, kuram šie bendes vairs nekā nevar nodarīt. . . Bet kas no viņiem ir drošs?… Tikai miroņi… Pateikt, ka Vilhelms?… Nē, Vilhelmu viņi nomocīja jau pirms pieciem gadiem. Nenoticēs, ka visu šo laiku tolu esmu glabājis …»

Veiss domāja ilgi, domāja tā, kā var domāt tikai cil­vēks, kam jāizvēlas starp dzīvību un nāvi. Un viņš atce­rējās bijušo darba biedru Rudolfu Baueru, kura vārdu nesen bija lasījis Austrumu frontē kritušo sarakstā. Tam hitlerieši vairs nevar tikt klāt.

—    Nu, Veis, kas būs? Vai sāksim? Paceļosim vēlreiz pa Ziemeļpolu un Sahāras tuksnesi? — Un Reingolds jau sāka sprādzēt siksnas.

—    Dieva dēļ, uzgaidiet! Es visu pateikšu .. . Tolu man iedeva jefreitors Rūdolfs Bauers, kad viņš pēdējo reizi bija atvaļinājumā. .. Viņš dzīvo Hohencolernu ielā 49 . . . Es pat nezināju, kas tai kastē iekšā . ..

Vēl tai pašā vakarā Veisu izveda no gestapo. Bet mājas vietā viņš nokļuva Moabita cietuma nāvinieku kamerā. Ausīs vēl skanēja izmeklētāja nežēlīgie, ņirdzo­šie smiekli, kad Veiss ieminējās par solīto atbrīvošanu. Tātad viss velti — viņam vairs neredzēt brīvi. Labi vis­maz, ka brālis drošībā. Tā vietā meklēs Baueru … To viņi var ilgi meklēt — Rūdolfs kritis Austrumu frontē.

Velti Veiss mēģināja aizmigt. Viss ķermenis bija viens vienīgs jēlas gaļas gabals. Lai kaut uz mirkli ne­domātu par negantajām sāpēm, viņš sāka pētīt ierakstus sienā. Tad pēkšņi it kā elektriskā strāva iesitās viņa ap­ziņā — tieši virs galvas sienā bija ieskrāpēti vārdi: «Šodien tiku notiesāts uz nāvi. Lāsts tam, kas mani no­devis.» Un zem tā neveikliem burtiem paraksts — Bau­ers. Bauers! To sauca tāpat kā Rudolfu! Patiešām — Baueru taču Vācijā tik daudz, cik mežā koku. Nelgaf Kā viņš drīkstēja to aizmirst! Varbūt kritušo sarakstā pieminētais nemaz nav viņa pirmskara darba biedrs Rū­dolfs Bauers, bet gluži svešs cilvēks ar līdzīgu uzvār­du .. . Tādā gadījumā viņš, Veiss, bija nodevējs, ze­misks, nekrietns nodevējs! . . .

Nākošajā rītā gestapo izmeklētājam Reingoldam ziņoja, ka apcietinātais Veiss naktī savā kamerā pakā­ries. Tas, protams, viņu maz vairs interesēja. Viņam bija jauns objekts — jefreitors Rūdolfs Bauers ar agrāko dzīves vietu Berlīnē, Ilohencolernu ielā 49, tagad kara šoferis Rīgas komandantūrā. Izmeklētājs iedarbināja vi­sas gestapo rīcībā esošās sviras, lai uzzinātu kaut ko par šā cilvēka pagātni, un jau pēc dažām dienām viņa priekšā gulēja prāva kaudze ziņojumu, no kuriem izrie­tēja, ka Bauers kādreiz ņēmis dalību komunistiskajā kustībā.


34

<p>34</p>

«Cīņas Daugavas krastā turpinās ar neatslābstošu intensitāti. Boļševiki met kaujā arvien jaunas materiālu un cilvēku rezerves. Nodarījis ienaidniekam iznīcinošus zaudējumus, mūsu karaspēks pēc veiksmīga taktiska manevra atraisījās no pretinieka un ieņēma iepriekš sa­gatavotas pozicijas . . . Francijā mūsu spēki pārgājuši pretuzbrukumā un padzinuši ienaidnieku no 73 apdzī­votām vietām .. . 26. amerikāņu motorizētā divīzija ga­līgi iznīcināta …»

Pēkšņā dusmu uzplūdumā Raup-Dīmenss saburzīja avīzi un ar niknu lāstu iemeta papīrkurvī. «Veiksmīgs taktisks manevrs,» viņš mēdījās, «iepriekš sagatavotas pozicijas …» Vai tad tiešām šie skribenti nevar izgud­rot ko jaunu? Un tad vēl kā izsmiekls šīs septiņdesmit trīs apdzīvotās vietas Francijā . . . Daudz gudrāk būtu mest visus spēkus pret boļševikiem un salīgt mieru ar Rietumiem. Šodien ir sešpadsmitais septembris. Cik ilgi vēl izdosies noturēt Rīgu?… Raup-Dīmenss šaubījās, vai viņš jaunā gadā atradīsies tepat. Bet šie atlikušie mēneši jāizmanto papilnam — jāstrādā, jāstrādā tā, lai rīdziniekiem pārietu viss prieks par Sarkanās Armijas tuvošanos.

Iezvanījās tālrunis. Vairākas reizes pateicis: «Klau­sos,» — viņš nolika klausuli. «Diez ko tam Langem ievajadzējās?» nodomāja Raup-Dīmenss, sapogājot frenci ar jaunajām šturmbanfīrera zīmotnēm.

Lange pasniedza viņam garu telegramu no Berlīnes.

—     Ņemiet šo lietu savās rokās, Raup-Dīmens … Kā jums šķiet, varbūt drošības pēc apcietināt visus Rīgā dienējošos Rudolfus Bauerus?

Šturmbanfīrers uzmanīgi pārlasīja gestapo centrāles direktīvu.

—     Manuprāt, tas ir lieki. Te taču skaidri teikts, ka visi dati sīki pārbaudīti… Dzīves vieta Berlīnē, Hohen- colernu ielā 49 . . . Līdz mobilizācijai strādājis Borsiga rūpnīcā .. . Tālāk … Dienesta gaitas — vispirms 125. jē- geru pulka štābā, tad komandēts ģenerāļa Hartmuta rīcībā … — Raup-Dīmensam pēkšņi radās kāda doma.

—   Jūs varbūt atceraties Hartmuta traģisko likteni… Bauers bija ģenerāļa šoferis un kā vienīgais atgriezās no brauciena. Es nebūšu pārsteigts, ja izrādīsies, ka viņa bēgšana inscenēta. Ja Bauers patiešām jau ilgāku laiku saistīts ar pagrīdi, mēs caur viņu varam nākt uz svarīgām pēdām. Es lieku priekšā pagaidām aprobežo­ties ar novērošanu.

—    Labi, Raup-Dīmens, rīkojieties pēc saviem ieska­tiem.

Šturmbanfīrers ar gandarījumu atstāja Langes kabi­netu. Ja viņa aizdomas apstiprināsies, no tā var iznākt lieliska prāva. Te beidzot bija izdevība pierādīt savu pārākumu pār kurpniekdēlu Vegezaku, kuru pēc Sudmaļa grupas likvidēšanas uzskatīja par visspējīgāko izmeklētāju.

Šai vakarā šturmbanfīrers pēc ilga laika atkal bija labā omā. Toties Marlēna pēc koncertbrauciena uz fronti izturējās untumaināk nekā jebkad. Viņa tūdaļ uzmācās Haraldam ar savām žēlabām:

—    Ko lai daru? Rīt nevarēšu izdziedāt nevienu noti. Pat lāgā parunāt vairs nevaru. Pēc šā riebīgā brauciena man balss galīgi aizkritusi.

—    Nevajag braukt ar muti, bet ar mašīnu. Tad ar balsi nekas nenotiks, — zobojās Haralds, kas šo mūžīgo pinkšķēšanu nevarēja ciest.

—    Es taču braucu ar mašīnu, bet kratīja tā, ka gan­drīz vai plombas lēca no zobiem ārā. Labi vismaz, ka fronte tik tuvu un ilgi nebija jābrauc.

Haralds uzlēca kājās:

—    Tu latviešu maita, tu arī priecājies par to, ka boļševiki jau tuvu! — viņš tā kliedza, ka visa māja no­skanēja. — Nu tad zini, viņi tevi pakārs, par to es parū­pēšos!

Marlēna sāka trīcēt:

—    Bet, Harald, kāpēc tu runā par tik drausmīgām lietām? Tu taču neatstāsi mani te, mīlulīt, tu ņemsi mani līdz uz Vāciju . . .

—    To mēs vēl redzēsim!

Kāds piezvanīja. Viņš uz sliekšņa ieraudzīja Ranki. Marlēna steigšus ietinās savos rīta svārkos. Šarfīrers sa­sita papēžus.

—     Piedodiet, ka traucēju, šturmbanfīrera kungs, — viņš nobēra, ar vienu aci glūnēdams uz smalkās šifona zeķēs tērptajām Marlēnas kājām. — Jūs paši pavēlējāt paziņot, ja kratīšana dos kādus rezultātus.

—     Labi, Ranke, tūlīt nākšu.

Savā kabinetā šturmbanfīrers ilgi un uzmanīgi caur palielināmo stiklu pētīja brūno ietinamo papīru, ko šar­fīrers, slepeni pārmeklēdams garāžu, bija atradis Bau­era mašīnā. «Ranke nemaz nav tāds aitasgalva,» viņš nomurmināja, «cits nebūtu turējis par vajadzīgu atstiept šo papīru.» Tas bija vienkāršs brūns ietinamais papīrs, kādu uzņēmumos parasti lieto paku iesaiņošanai. Bet Raup-Dīmensam tas teica ļoti daudz. Uz tā vietvietām varēja redzēt burtu pēdas. Tādas mēdz atstāt svaiga avīze, ja pie tās cieši piespiež citu papīru. Šoreiz tipo­grāfiskās krāsas melnumi nebija radušies no laikraksta. Spriežot pēc locījuma krokām, tas saturējis daudz raa- zāka formāta iespieddarbu. Šturmbanfīrers nešaubījās, ka Bauers tajā iesaiņojis uzsaukumus. Lūk, galīgais pie­rādījums — pašā apakšā varēja skaidri saskatīt burtus «C . . . nt . . . Ko . . .». Centrālā Komiteja! Neko citu tas nevarēja nozīmēt.

Šturmbanfīrera prāts darbojās ar pilnu jaudu. Viņš atšķetināja sarežģītus pavedienus un pēc tam atkal sa­vērpa tos. Bez šaubām, tas bijis Bauers, kas ievilinājis Ilartmutu iepriekš sagatavotās lamatās un izdevis to partizāņiem. Pēc tam. izmantojot priekšniecības lētti­cību, Bauers turpina savu noziedzīgo darbību. Kāds trumpis komunistu rokās — vācu komandantūras šo­feris boļševiku proklamāciju izvadātājs! Bet tagad šturmbanfīrers varēja sist šo trumpi ar vēl spēcīgāku kārti. Pagaidi, putniņ, tu vēl pašūposies pie karātavām, bet vispirms tu man palīdzēsi atklāt visas kārtis . . .

Raup-Dīmenss izņēma no atvilktnes vienu no tiem uzsaukumiem, kurus bija krājis jau trīs gadus, un sa­līdzināja ar ietinamajā papīrā nospiestajiem burtiem. Saskanēja. Salikums un formāts tas pats. Tātad arī Bauera skrejlapas nāca no tās slepenās tipogrāfijās, kuru, pēc aģentūras ziņām, vadīja Žanis. Jo labāk! Ta­gad tikai nedrīkst pārsteigties. Katrs sīkums rūpīgi jāapsver. Tīkls jāizmet ar tādu aprēķinu, lai tanī ieskrietu ne tikai Bauers, bet arī Žanis un visi spiestu­ves darbinieki.

Vispirms Raup-Dīmenss lika ataicināt slepeno aģentu Nr. 16.

Paplaukšķinājis aktu vāku ar uzrakstu «Žanis», viņš pacilāti paziņoja:

— Nu, Ķīsi, beidzot mums radusies izdevība novest līdz galam šo sasodīto lietu. Izspiediet no sevis visu, ko varat. Es parūpēšos, lai mūsu grāmatvedība nenocenotu Žaņa galvu par zemu.

Ķīsis nebija sevišķi sajūsmināts par jauno uzde­vumu. Jo tuvāk nāca Sarkanā Armija, jo mazāka kļuva viņa cītība. Naktīs spokojās visādas šausmas, miegā viņš kliedza un vaimanāja, un Melsiņa — tagad viņa likumīgā laulene — bija spiesta gulēt citā istabā. Bet, no otras puses, atalgojums vilināja. Un Ķīsis piekrita — ar ciešu nodomu, ka tas būs viņa pēdējais riskantais darbs. Bet pēc tam saraust visu, kas nopelnīts šajos tri­jos gados, un projām — uz Vāciju, uz Zviedriju, kaut vai pie liotentotiem — uz turieni, kur viņu nesniegs boļševiku atmaksa.

Kā nākamo Raup-Dīmenss izsauca Ranki:

—    Kopš šā brīža jāpastiprina Bauera uzraudzība. Viņš nedrīkst spert nevienu soli bez mūsu ziņas. Lai šarfīrers Ilesens ņem palīgā vēl trīs, manis pēc kaut piecus cilvēkus. Bauera fotogrāfijā jāpavairo un jāizdala visiem mūsu aģentiem . .. Jā, vēl viena lieta. Kāda Bau­eram mašīna?

—     «Horhs», astoņi cilindri, maksimālais ātrums simt trīsdesmit kilometru stundā, — raportēja Ranke.

—    Es parunāšu ar Langi, lai mūsu rīcībā nodod di­vus «Mercedes-Kompresorus». Ar tiem jums nebūs grūti sekot. Bez tam novērošanā iesaistīsim arī slepeno aģentu numurs sešpadsmit. Bauers varbūt novedīs mūs pie Zaņa, un šis aģents ir vienīgais, kas to puslīdz pazīst.

Pēc divpadsmit stundām Rūdolfa Bauera fotogrāfijā un sīks apraksts jau bija visiem oficiāliem un slepeniem gestapo aģentiem. Kopš šā mirkļa vācu antifašists vairs nevarēja spert nevienu soli, par kuru Raup-Dīmenss netiktu informēts.


35

<p>35</p>

Rūdolfs Bauers pašlaik brauca pie Burtnieka pēc uz­saukumiem. Šos biežos apciemojumus viņam nevaja­dzēja slēpt, jo, Bauera pamudināts, arī jaunais priekš­nieks — Rīgas komandanta palīgs — sāka interesēties par retiem izdevumiem ar stipri naturālistiskām ilustrā­cijām. Visus šos mēnešus nelegālais darbs bija ritējis gludi. Rūdolfs veica to ar aizrautību, ar sirds degsmi, ar bezdarbības gados uzkrāto enerģiju, kas neatzina šķēršļus. Viņš vairs nejutās lieks, pagrīdes cīņa bija at­devusi viņam dzīves mērķi, pašcieņu, ticību savai un savas tautas nākotnei. Latviešu biedru siltais rokas spie­diens runāja gaišu, nepārprotamu valodu — mēs ka­rojam pret fašistiem, bet katrs godīgs vācietis ir mūsu draugs. Un tagad, kad karš tuvojās noslēgumam, biju­šais Borsig-Werke strādnieks jau saredzēja jauno zvaigzni, kas lēca fašistiskās dvingas apmāktajās dzim­tenes debesīs. Pieviltā vācu tauta pēc šīs asiņainās mā­cības vairs nedrīkst kļūdīties.

Policista paceltā roka apstādināja Bauera mašīnu. Šoferis pacietīgi nogaidīja, kamēr izsīkst gājēju straume. Blakus viņam piestāja zils «Mercedes-Kompresora» tipa limuzīns. Ar zināmu skaudību Bauers nolūkojās spēcī­gajā mašīnā — ar to tik ir braukšana. Interesanti, kam šis vāģis pieder . .. Laikam kādam augstam kungam.

Policists pamāja ar nūjiņu. Varēja turpināt ceļu. Tu­vojoties namam, kurā atradās Burtnieka apgāds, Bauers mazliet palēnināja gaitu. Visvalža dzīvokļa trešajam lo­gam aizkars nolaists — zīme, ka uzsaukumu šodien nebūs. Šai brīdī garām pabrauca zilais «Mercedes».

Trešo reizi viņš pamanīja to pēc stundas, kad tuvo­jās garāžai. Grūti bija iedomāties, ka tā ir vienkārša nejaušība. Lai pārbaudītu savas aizdomas, Bauers brauca tālāk. Pilsētas satiksmes drūzmā viņš nepama­nīja sekotājus, bet, izkļuvis uz Jūrmalas šosejas, novē­rošanas spogulī tūlīt ieraudzīja zilo mašīnu, kas parādī­jās aiz pagrieziena.

Bauers iesvilpās caur zobiem. «Nu ir kļūme — šie tipi man piesējušies. Par to vairs nevar būt nekādu šaubu. Ko viņiem vajag no manis?» Asa briesmu sajūta pārskrēja ķermenim, un tīri instinktīvi Rūdolfs kāpināja ātrumu līdz 120 kilometriem stundā, kaut labi zināja, ka no spēcīgā «Mercedes» nevarēs izbēgt. Prātā spēji iešāvās nozudušais ietinamais papīrs, ko viņš pirms vai­rākām dienām pa nakti bija atstājis mašīnā, bet otrā rītā vairs nebija atradis. Toreiz Bauers tam nepiegrieza sevišķu vērību, bet tagad arvien vairāk mācās virsū no­jauta, ka kāds izskatījis viņa vāģi un šo papīru pievācis. Gestapo! Šis briesmīgais vārds, kas katram vācietim iedvesa paniskas bailes, pārkliedza motora rūkoņu. Bet Bauers nebija vairs vientuļš gājējs, kuru akls naids no­spiež kā nepanesama nasta. Tagad viņš bija ierindas kareivis, tagad viņš juta aiz sevis spēku, varenāku par gestapo. Nāves Bauers nebijās. Gestapieši spēja noben­dēt viņu pašu, bet ideja, par kuru viņš cīnījās, ir nemirstīga. Un tā uzlika lielus pienākumus. Biedri ne­drīkstēja iekrist. Burtnieks nekavējoties jābrīdina.

Redzot savā priekšā noteiktu uzdevumu, Bauers atguva parasto nosvērtību. Tūlīt atgriezties pilsētā ne­drīkstēja — gestapieši saprastu, ka brauciens pa šoseju bijis vecā kara viltība, lai pārbaudītu, vai viņam seko. Nē, jārīkojas ar apdomu, citādi viss izjuks. Un Bauers mierīgi aizbrauca līdz Bulduru pludmalei. Lai gan ūdens bija stipri vēss, viņš izpeldējās, izdzēra pudeli alus un tikai tad devās atceļā. Kaut gan zilo limuzīnu vairs ne­redzēja līdz pašai Rīgai, Rūdolfs bija drošs, ka tas visu laiku seko.

Piebraucis pie komandanta palīga mājas, Bauers ne­steidzoties izkāpa no mašīnas, ar lupatu norausa ceļa putekļus un iegāja namā, cerēdams gestapiešos radīt pārliecību, ka viņš kavējas pie priekšnieka. Šie pacietīgi gaidīs ārpusē, bet viņš iegūs laiku un varēs no tiem at­kratīties.

Viņš devās cauri pagalmam un iznāca Eksporta ielā. Šķērsojot Viesturdārzu, pārliecinājās, ka neviens ne­seko, un pie Volfšmita liķieru fabrikas iesēdās tramvajā.

Burtnieks pašlaik tērzēja ar savu pastāvīgo apmeklē­tāju Makuļeviču.

—    Labdien, Bauera kungs, — viņš sveicināja ienā­cēju. — Ar ko varu pakalpot?

Vācietis pamirkšķināja ar aci. Visvaldis tūlīt saprata mājienu un teica:

—    Ak tā, jūs pēc pulkveža grāmatām. Tās man bla­kus istabā. Nāciet vien iekšā! Makuļeviča kungs mums, cerams, piedos.

Tas palocījās līdz zemei:

—     Lūdzu, lūdzu! Neliecieties gar mani ne zinis .. .

—    Nu, kas misējies? — vaicāja Burtnieks, rūpīgi aizvēris durvis.

—    Gestapo man seko. Nācu brīdināt tevi, — īsiem vārdiem Bauers visu izstāstīja.

—    Jā, stāvoklis visai nopietns, — konstatēja Visval­dis. — Pagaidām nav saprotams, kā viņi tevi atklājuši. Varbūt tas ir sakarā ar partizāņiem?

—     Maz ticams, ka viņi atjēgušies tikai pēc deviņiem mēnešiem.

—     Bet kas tad? Mūsu maju nenovēro, par to esmu drošs. Vaina ir citur. Cik mašīnu stāv jūsu garāžā?

—     Kāds ducis būs.

—     Nu, redzi. Varbūt gestapieši tur aizdomās kādu citu. Bet, pārmeklējot garāžu, viņi tavā mašīnā nejauši atrada šo nelaimīgo papīru .. .

—    Tas taču vienkāršs, brūns papīrs . . .

—     Uz tā varēja palikt burtu nospiedums. Krāsa bija vēl gluži svaiga, kad tu toreiz saņēmi uzsaukumus . . . Vārdu sakot, tev jāpazūd, kamēr nav par vēlu. Bet kur lai tevi liek?

—     Pie partizāņiem.

—     Tas pats par sevi saprotams. Taču vilcienā tu bez atvaļinājuma zīmes netiksi.

—     Varbūt kājām … Es varētu pārģērbties civilā .. . Nē, provincē arī uz katra soļa kara žandarmērija.

—     Man kaut kas ienāca prātā. Šim pašam Makuļe- vičam pieder kapliča, ko viņš man reiz parādīja. Jau tūlīt nodomāju, ka to gadījumā varēs izmantot mūsu vajadzībām. Kas tad miroņu valstībā ies meklēt dzīvus cilvēkus? . . . Sadabūt otru slēdzeni arī nebija grūti. Man tur pašlaik glabājas munīcija Kurzemes partizāņiem. Pēc dažām dienām no turienes kāds ieradīsies un pie viena paķers arī tevi. Līdz tam laikam mēs pagādāsim viltotus dokumentus. Ar pārtiku gan būs grūti. Vairāk es tev diemžēl nevaru dot līdzi, — un Burtnieks sabāza portfelī visu ēdamo, kas bija mājās. — Pagaidi, uzzī­mēšu tev kapsētas plānu. Lūk, šeit pa šo taciņu līdz ga­lam … Te būs kapliča… Ir jau patumšs, tev labāk tūlīt doties ceļā.

Redzot, ka vācietis atvadās, Makuļevičs pacēla no grīdas spieķi un nobružāto platmali:

—     Atļaujiet arī man atsveicināties, kungs Burtniek. Zinu, ka visi lielie cilvēki ir ļoti aizņemti … Es tikai ieskrēju uz vienu brītiņu apjautāties, vai jums jau izde­vies sameklēt Morica Kerkoviusa dzejas . ..

Tā gadījās, ka Bauers atstāja māju kopā ar Makuļe­viču un tikai pie Gebītskomisāra pārvaldes ēkas atvadījās no tā.


36

<p>36</p>

Izdzirdis traku zvanīšanu, Ranke skriešus devās uz šturmbanfīrera kabinetu. Tur pār viņu nolija spēcīga lamu vārdu šalts. Rūdolfs Bauers pazudis! Šie ēzeļi, idioti, deģenerāti, kaitnieki izlaiduši no rokām cilvēku, ar kuru Raup-Dīmenss savas varas apziņā bija domājis rotaļāties kā kaķis ar peli! Pat izbaiļu pilnā šarfīrera drebēšana vairs nesagādāja prieku.

Palicis viens, šturmbanfīrers nervoziem pirkstiem aizsmēķēja cigareti — devīto vai desmito stundas laikā. Jāsaņemas! Tā tas nevar turpināties. Visā gestapo sla­venais izmeklētājs pats juta, ka ar viņa spējām iet uz leju. Kur palicis aukstasinīgais psihologs, kura ironisko mieru apbrīnoja visi gestapo darbinieki? Tagad viņš pārvērties žultainā neirastēniķī, kas pat Mēriju vairs nespēja pakļaut savai gribai. Viņš tomēr vēl nedomāja nolikt ieročus. Naids bija tas virzītājs spēks, kas deva viņam izturību dienām un naktīm bez atpūtas vajāt sa­vus nāvīgākos ienaidniekus — komunistus.

Pēc vienpadsmitās cigaretes Raup-Dīmenss tik tālu nomierinājās, ka varēja sākt šķirstīt ziņojumus.

Šarfirers Hesens rakstīja: «…Sekojām viņam līdz pilsētas komandanta palīga pulkveža Štetenhana dzī­voklim. Kad Bauers divu stundu laikā neparādījās, personīgi uzkāpu pie pulkveža. Pulkvedis pateica, ka Bauers dzīvoklī vispār nav bijis …»

Oberšarfīrers Klugenheims: «…Bauers pulksten de­viņos trīsdesmit piecās atstāja dzīvokli un devās uz garāžu. Turpmāko Bauera sekošanu uzņēmās šarfīrers Ilesens. Pats paliku novērot māju. Visu nakti līdz pulk­sten astoņiem no rīta Bauers nav savā dzīvoklī rā­dījies …»

Aģents Nr. 16 (Ķīsis): «…Pulksten 21.18 ieraudzīju personu, kurā pēc fotoattēla un apraksta uzzīmēju Rū­dolfu Baueru. Kopā ar viņu nāca uzkrītoši nabadzīgās drēbēs ģērbies subjekts, kas man no paša sākuma likās aizdomīgs. Viņi dzīvi sarunājās, bet noklausīties neiz­devās. Pie Gebītskomisāra pārvaldes ēkas Bauers atvadī­jās un pazuda apgaismotajā vestibilā. Ņemot vērā, ka Bauera novērošanai izdalīti īpaši aģenti, es sekoju otram subjektam llclz tā dzīvoklim Riharda Vāgnera ielā 6, dz. 19. No sētnieka uzzināju, ka tas ir Antons, saukts Antuans, Makuļevičs, pēc tautības latvietis, bez noteik­tas nodarbošanās. Izklaušinot kaimiņus, man izdevās ievākt sekojošas papildu ziņas: Makuļeviču visi uzskata par aizdomīgu indivīdu. Dienas laikā viņš tikpat kā nekad uz ielas nerādās, bet atstāj māju tikai vēlā va­karā. Neviens nezina, no kā viņš pārtiek. Sētnieka sieva, kas reizi mēnesī uzkopj viņa istabu, teicās redzējusi uz galda ar savādām, simetriskām rindām klātus papīrus. Teksts nesaprotams, pēc visām pazīmēm spriežot, šifrā.»

Kad Raup-Dīmenss lēnām nolaida izlasīto lapu, viņa acīs atkal bija tāda izteiksme kā medību sunim, saožot pēdas. Ķīsis noteikti jāapbalvo! Viņa ziņojums lieku reizi pierāda, ka gestapo prot sameklēt pat adatu siena kaudzē, kur nu vēl cilvēku … Caur šo Makuļeviču viņš atkal atradīs Baueru. Izsaucis Ranki, Raup-Dīmenss pa­vēlēja nekavējoties apcietināt Makuļeviču un izkratīt tā istabu.

Pēc stundas uz viņa galda atradās vesela kaudze ar kaligrafisku rokrakstu klātu lapu. To lasīšanu Raup- Dīmenss atlika vēlākam laikam. Vispirms jāuzzina, kur slēpjas Bauers.

Ranke šoreiz tā steidzās, ka vēl nebija paguvis ap­strādāt apcietināto pēc savas iemīļotās metodes. Tikai daži zilumi Makuļeviča sejā liecināja, ka viņš iepazinies ar gestapo pieņemšanas formalitātēm. Šī seja bija ļoti savdabīga. Plankumainā āda, kas cieši apvilka platos mongoļu tipa vaigu kaulus, un dziļos iedobumos novie­totās acis piešķīra tai atbaidošu izskatu. Tai pašā laikā šī seja ar lielo domātāja pieri un plānajām lūpām likās reti inteliģenta. Apjukums, bezgalīga izbrīna, nespēja saprast, ko no viņa grib, izpaudās ne tikai Makuļeviča skatienos, ne tikai katrā viņa vaibstā, bet arī nedrošajā kustībā, ar kādu viņš nolika platmali un cimdus uz grīdas un pēc tam atkal pacēla. Iekams Raup-Dīmenss paguva uzstādīt pirmo jautājumu, apcietinātais pats ierunājās savā pusaudža falsctā:

— Piedodiet, godātais kungs, ka traucēju jūs… bet mani šurp atveda. Pats es nekad nebūtu uzdrošinājies bez pieteikuma iebrukt, jo zinu, ka visiem lieliem cilvē­kiem maz laika.

Pirmajā mirklī šturmbanfīrers apmulsa. Tādas frāzes šai kabinetā nācās dzirdēt pirmo reizi. Tas laikam ir visai slīpēts eksemplārs. Nu nekas, ielaidīsimies šai spē­lītē un tad pārsteigsim viņu ar negaidītu jautājumu. Un tādā pašā pārspīlēti laipnā tonī Raup-Dīmenss atteica:

—    Tieši otrādi, man jūlūdz piedošana, ka ataicināju jūs šurp. Jau sen tīkoju apjautāties par jūsu veselību.

Apcietinātais, acīm redzot, nesaprata izsmieklu, jo gluži nopietni palocījās:

—    Tencinu par laipnību… Negribu sūdzēties, jo mūsu laikos sūdzēties ir aizliegts. Bet naktīs es nedabūju gulēt… Un tad šis darbs, kas katrā ziņā jānoved līdz galam … Ārsts konstatēja, ka man esot neurosis ģene­rālis … Jūs paši saprotat…

—    Jā, jā, es pazīstu jūsu darbus, — un, pagrūdis skrejlapu pie Makuļeviča deguna, Raup-Dīmenss uzklie­dza: — Atzīstieties, ka tas ir jūsu garabērns!

Makuļevičs, uz kuru šturmbanfīrera metode neatstāja nekādu iespaidu, mierīgi aplūkoja uzsaukumu. Tad viņš svinīgi paziņoja:

—     Ļoti nožēloju, bet tas nav mans darbs. Es prin­cipā rakstu tikai franciski. Latviešu, tāpat kā vācu va­loda, manuprāt, ir pārāk barbariskas, lai tajās pietiekami daiļos vārdos varētu ietērpt vissmalkākās jūtas.

Šoreiz Raup-Dīmenss bļāva nevis tīšām, bet tāpēc, ka citādi nevarēja. Tas viņa nerviem bija par daudz.

—    Jūs mēsls! Vai jūs domājat, ka mēs esam idioti?! Neaizmirstiet, ka te ir gestapo! Ja neteiksiet patiesību, jūs pārliecināsieties, ka visi šausmu nostāsti par mums nav nekas salīdzinājumā ar īstenību!

—    Cienījamais kungs, piedodiet, nezinu jūsu goda vārdu, — bet kādēļ jūs tā uztraucaties? Jums taču ir pilnīga iespēja iepazīties ar maniem darbiem. Tur uz jūsu galda guļ sonetu vainagi, pie kuriem es strādāju jau vienpadsmito gadu …

«Pilnīgi neizprotams subjekts! Vai nu tas brīnišķīgi tēlo, vai patiešām ķerts. Kā piespiest viņu runāt?» Un, apdomādams jaunu šaha vilcienu, Raup-Dīmenss ieska­tījās Ranlces atnestajās lapās.

Šturmbanfīrers pietiekami labi pārzināja franču va­lodu un literatūru, lai jau pēc pirmā acu uzmetiena saprastu, ka viņa priekšā sonetu vainags, sarakstīts pēc visiem klasiskiem likumiem. Daudzie labojumi un svītro­jumi liecināja, ka Makuļevičs patiešām ir šā opusa autors. Tas šturmbanfīreram izskaidroja daudz ko. Šis tips pus jucis — to rādīja viņa vārsmu transcendentālais saturs. Uzskatīt šo nerru par komunistu būtu tas pats, kas meklēt vājprātīgo namā pagrīdes organizāciju.

Te nekāda viltība nav vajadzīga, panākt kaut ko var tikai ar tiešiem jautājumiem. Devis palīgam zīmi steno­grafēt apcietinātā atbildes, Raup-Dīmenss sāka sistemā­tiski izprašņāt Makuļeviču.

—    Vai jūs pazīstat tādu Rudolfu Baueru? Vai jūs zināt, kur viņš tagad atrodas?

—    Jā, man bija tas gods un prieks šad tad pārmīt ar kungu Baueru dažus vārdus. Ļoti inteliģents cilvēks, ar labu poētisku gaumi. Bet īsti pazīstami diemžēl ne­esam. Mēs tikāmies vienīgi pie kunga Burtnieka.

—    Pie kāda Burtnieka?

—    Pie mana drauga Burtnieka. Viņam pieder grā­matu aģentūra Vecrīgā.

—    Vai Bauers bieži apmeklēja Burtnieku? — jautāja Raup-Dīmenss.

—     Ļoti nožēloju, bet nemāku to pateikt. Cik varēju noprast, viņi ir labi paziņas. Nav jau nekāds brīnums, ka divi cilvēki ar tik lielu intelektu atrod kopēju valodu…

Šturmbanfīrers atkal pārtrauca Makuļeviča prāto­jumus …

—   Kad jūs pēdējo reizi satikāt Baueru pie Burtnieka?

—     Vakar vakarā. Kungs Bauers bija atnācis pēc grāmatām, un viņi abi iegāja blakus istabā, lai aprunātos. Pa to laiku es izlasīju «Volkischer Beobachter» pēdējo numuru. Ļoti spējīgs žurnālists kungs Gebelss, bet rakst­nieks no viņa nekad neiznāks …

—    Vai Bauers saņēma savas grāmatas? — turpināja Raup-Dīmenss, kura aizdomas kļuva arvien noteiktākas.

—    Deduktīvi spriežot, man jāsaka — jā. Viņš atstāja istabu ar piebāztu portfeli padusē.

Bieži nāca pie Burtnieka … Labi paziņas … piebāzts portfelis . . . Pēdējo reizi Bauers bijis tur tieši pirms pazušanas. Raup-Dīmenss jau sekoja noteiktam pavedie­nam … Skaidrs, Makuļevičs pateicis visu, ko zina … Bet viņš pateicis ļoti daudz — tiešas pēdas ved uz Burtnieka aģentūru! Lai jods mani sasper, ja šī aģentūra nav iz­kārtne komunistiskās literatūras izplatīšanas centram t Vienkārša loģika lika secināt, ka Bauera bēgšanu orga­nizējis šis Burtnieks …

—     Makuļeviča kungs, esiet tik laipns un pastāstiet visu, ko zināt par Burtnieku.

Pratinātais ņēmās stāstīt gari un plaši. Tikko viņš ieminējās par kopējo kapličas apmeklējumu, šturmban­fīrers pielēca kājās:

—    Tātad jūs sakāt, ka kapličas slēdzene toreiz labi nedarbojās un Burtnieks paņēma to līdzi, lai savestu kārtībā?! — un Raup-Dīmenss jau bija pie tālruņa. — Garāža? Divas mašīnas manā rīcībā! — Tad uzgrieza jaunu numuru. — Ranke, desmit vīru! Jā, Ozola ko­mandu arī! Uzdevums tūlīt braukt uz Pētera kapiem. — Un viņš atkal piegriezās Makuļevičam. — Jūs arī brauk­siet un parādīsiet, kur atrodas jūsu kapliča!


37

<p>37</p>

Bauers jau bija pieradis pie trūdu smakas un krēslas, kas valdīja kapličā. Lielās celtnes pazemes daļā atradās tik daudz nišu, ka pat Makuļeviča atnākšanas gadījumā nevajadzēja baidīties. Taču bieza, daudzos gados nogū- lusies putekļu kārta liecināja, ka tas nekad nenokāpj lejā. Tāpēc Burtnieks droši varēja izmantot šo savdabīgo slēptuvi. Turpat, kādā tukšā cinka zārkā, Bauers uzgāja partizāņiem domātos ieročus — divas patšautenes, pat­ronas, rokas granātas un dinamītu ar detonācijas auklām.

Drēgnā, aukstā un drūmā telpa Baueram neradīja priekšstatu par nāvi. Viņš domāja par dzīvi, par to dzīvi, kas kādreiz plauks no nacionālsociālistu jūga atbrīvotajā Vācijā. Rūdolfs iztēloja sev kādu skaistu, rāmu jūnija vakaru 1950. gadā. Beidzis dienas maiņu Borsiga fabrikā, kas vairs nepieder vienam kapitālistam, bet visai tautai, viņš Aleksandra laukumā satiekas ar Ingeborgu. Liepas zied, un arī Ingeborgas mati smaržo pēc liepu tējas, un viņi tagad ir vīrs un sieva. Viņi iet pa bijušo Kurfirsten- damu, ko tagad sauc Erasta Tēlmaņa vārdā, un apsēžas izdzert glāzi rislinga. Pie visiem galdiņiem tērzē brīvi un laimīgi cilvēki, un Ingeborga pieglaužas viņa plecam un saka: «Pastāsti, Ruclolf, vēlreiz, kā tu toreiz slēpies kap­ličā …»

Slēdzenes skrapstoņa durvīs aprāva Bauera domas. Makuļevičs! Ar dažiem lēcieniem Rūdolfs pārvarēja kāp­nes, kas veda pazemē, un iespiedās vistumšākajā nišā. Nebija nekāda iemesla uztraukties, tomēr būtu labi, ja šis dulburis pārāk ilgi neuzkavētos pie saviem senčiem. Bet tas nebija kapličas īpašnieks.

Daudzie soļi, nagloto zābaku metāliskā skaņa uz gludā klona, automātu žvadzoņa, komanda «Pārmeklēt apakšzemi!» izkliedēja visas šaubas. Gestapo! Ielenkts. Izmukt vairs nevar. Bet viņš vēl var izvēlēties starp nāvi kaujā un nāvi pie karātavām, vēl viņš ir brīvs cilvēks, vēl viņš spēj cīnīties… Viņam taču ir dinamīts!… Šai brīdī Bauers vēlējās tikai vienu: kaut gestapiešu būtu simts, kaut viņš varētu aizraut sev līdzi nāvē visus vācu tautas bendes. «Es negribu mirt, klusu ciešot. Desmit gadus esmu klusējis, jo man nebija drosmes runāt. Vēl ir laiks izpirkt savu vainu. Vācieši, vai jūs mani dzirdat? Tik daudz gribētos pateikt, un tik maz atlicis laika…»

Ieraudzījis lejā sērkociņa uzliesmojumu, Ozols izšāva. Tas bija šarfīrera pēdējais šāviens. Nākošajā mirklī, uzvirpuļojot novītušus vainagus un satricinot apsūnoju­šos pieminekļus, kapsētā nodārdēja sprādziens.

Rūdolfs Bauers bija teicis savu vārdu.

No murgu pilnā miega Makuļevičs pamodās ar tādu sajūtu, it kā viņš joprojām gulētu uz mitras zemes starp diviem kapu uzbērumiem, kur viņu bija notriecis eksplo­zijas gaisa vilnis. Nē, viņš neizģērbies gulēja savā gultā, tas nebija sprādziens, bet vējš, kas, ielauzies atvērtajā logā, apgāzis ķīniešu vāzi. No senatnīgā mākslas darba palikušas tikai zilas drumslas, kas itin labi iederējās viņa noskaņojumā. Istabā viss bija juku jukām, bronzas pulk­stenis ar alegoriskajām mūzu figūrām augšpēdus, grā­matas izsvaidītas uz grīdas, septiņpadsmitā gadsimta miniatūras norautas no sienām. Viss palicis tāpat, kā to atstājuši gestapieši. Pārnākot no kapsētas, Makuļevičam pietrūka spēka pat aizvērt logu. Viņš tikko spēja aizvilk­ties lklz gultai. Tad viss sagriezās, salīgojās, ausīs zva­nīja, uznāca vēmiens, bet labāk nekļuva. Tad miegs un murgi. Brīžiem iztrūcies, viņš nekā nesaprotošām acīm lūkojās apkārt un, nepazinis savu paša istabu, atkal iegrima ilgstošos murgos.

Tagad galīgā atmošanās, aukstais vējš un porcelāna drumslas. Citreiz Makuļevičs saplēstās vāzes dēļ izsa- mistu. Tā bija skaistākais priekšmets viņa senlaicīgo mākslas darbu kolekcijā. Tajos laikos, kad no tēva naudas vēl kaut kas bija palicis, viņš sev atrāva pēdējo kumosu, lai paplašinātu mantoto kolekciju. Šos neskai­tāmos bronzas un porcelāna pulksteņus, no kuriem ne­viens negāja, šīs terakotas un fajansa vāzes, kuru stingro formu neatdzīvināja puķes, šos nomelnējušā sudraba un zaļā kristālā kausus, kurus nemūžam nelietoja, viņš bija kopis un auklējis kā bērnus. Doma pārdot kādu XVIII gadsimta lukturi vai senu gleznu tam arvien likusies barbariska, noziedzīga.

Kāds nelga viņš bijis, veltīdams savu mīlestību šiem noputējušiem, nedzīviem priekšmetiem, rakstīdams ne­vienam nevajadzīgo sonetu vainagu par miroņu laimi tai laikā, kad blakus staigāja dzīvi cilvēki ar savu dvēseļu bagātību, ar savām neizmērojamām ciešanām un tikpat neizmērojamo lielumu. Kas ir viņa nožēlojamā iznīcības filozofija salīdzinājumā ar to pasaules uzskatu, kurš vajātajam Baueram pat nāvē ļāva triumfēt pār saviem vajātājiem?!

Sprādziens kapsētā bija izpostījis ne tikai Makuļeviča ģimenes kapliču, tas savandīja un apgāza arī visu viņa līdzšinējo domu pasauli. Brīdī, kad viņa lielākais lep­nums — izcilā arhitekta celtne pārvērtās gruvešos un putekļos, aprokot zem savām drupām desmit bendes un vienu varoni, Makuļēvičs saprata, ka Cilvēks ir nemir­stīgs. Velti fašisti, kurus ar savām absurdajām iznīcības filozofijām atbalsta tādi paši aklie kā viņš, mēģina to iznīdēt. Dzīvību nevar iznīcināt, tā ir vienīgā patiesā eksistences forma. Absolūtā nāve sagaida ikvienu, kas mēģina apturēt Cilvēka vareno gaitu.

Tagad visa viņa līdzšinējā dzīve sasista drumslās, un Makuļevičs nebija drošs, vai viņam pietiks spēka uzcelt jaunu. Bet kaut ko taču varēja, kaut ko taču vajadzēja darīt. Vajadzēja brīdināt Burtnieku. Neskatoties uz savu naivitāti, viņš beidzot saprata, ka Burtnieks paslēpis Baueru kapličā. Ak, kādēļ viņš nebija apjēdzis to jau pratināšanas laikā?! Viņš nekad nebūtu pastāstījis par slēdzeni. Tagad, protams, par vēlu nožēlot. Bet varbūt nebija par vēlu labot to, kas labojams. Baueru gestapieši iedzinuši nāvē, arī Burtnieka dzīvībai draud briesmas. Un tās novērst spēja viņš, Makuļevičs, kas zināja, ka izmeklētājs tur Burtnieku aizdomās.

Bet ja briesmoņi no Reimersa ielas uzzinās, ka viņš brīdinājis savu draugu? Viņš taču devis parakstu nekā neizpaust. Tad viņu sitīs, mocīs, raustīs pa cīpsliņai, nonāvēs ar brutālu varu. Bijušajam iznīcības sludinātā­jam tā gribējās dzīvot… Varbūt tomēr labāk neiet uz aģentūru?… Varbūt Burtnieks visu jau uzzinājis pats un viņš velti liek savu dzīvību uz spēles?…

Un kā strauss Makuļevičs atkal paslēpa savu galvu. Nekā neredzēt, nekā nezināt — tā bija labāk. Bet ban- gainā dzīve visu laiku klauvēja pie durvīm, pie loga, atgādināja sevi, pavēlēja darboties. Veselu dienu Maku­ļevičs cīnījās ar savu gļēvumu. Viņš vēl nebija drošs, vai aizies līdz Burtniekam pat tad, kad beidzot paņēma plat­mali un cimdus. Taču katram gadījumam uzticēja kai­miņienes gādībā savu melno runci, ko bija nokrustījis Plutona vārdā par godu miroņu valstības dievam.


38

<p>38</p>

Burtnieks bija vairāk nekā pārsteigts, kad Makuļevičs sāka sarunu bez parastajām ievada frāzēm. Viņa pār­steigums vēl pieauga, redzot, ka ciemiņš rūpīgi aizbultē durvis un čukstus apjautājas:

—     Vai, izņemot mūs abus, dzīvoklī neviena nav?

Burtnieks noraidoši papurināja galvu.

—     Un arī blakus istabā? — neatlaidās Makuļevičs.

—     Nav. Ja gribat, lūdzu, pārliecinieties pats.

Tikai tagad Makuļevičs sniedza viņam roku:

—     Cik labi, ka jūs vēl dzīvs. Es tā uztraucos par jums, cienījamais draugs …

—    Bet kāpēc uztraukties, Makuļeviča kungs? Es vēl netaisos mirt…

Tā laikam bija pirmā reize dzīvē, kad Makuļevičs kādu pārtrauca:

—    Atnācu, lai atklātu jums lielu noslēpumu, — viņš tā pazemināja balsi, ka Burtnieks tikko sadzirdēja vār­dus. — Jūsu dzīvībai draud lielas briesmas … Gestapo … Nejautājiet tālāk, vairāk es nekā nedrīkstu teikt.

It kā nekas nebūtu noticis, Visvaldis noņēma acenes un sāka tās tīrīt ar kabatas lakatiņu. Lūk, par ko izkū­ņojies šis šķietamais ideālists! Nejēdzīgā nāves filozofija bijusi maska, zem tās slēpjas hitleriešu aģents, kura veikals ir nevis abstraktā nāve, bet gan pilnīgi reālā. Tagad Makuļevičs grib viņu izprovocēt. Un kapliča? Tad jau iznāk, ka tur bijušas lamatas! Bauers varbūt jau noķerts… Vai tiešām viņš būtu kaut ko atklājis saviem spīdzinātājiem?… Nē, Baueram Burtnieks ticēja. Tāds nenodod biedrus.

—     Kungs Burtniek, kāpēc jūs nekā nedarāt? — Ma­kuļevičs uztraucās arvien vairāk. — Jums pēc iespējas ātrāk jāsakravā ceļa somas-un jābēg uz ārzemēm!

Burtnieks piespieda sevi pasmaidīt:

—    Godātais draugs, šodien taču nav pirmais aprīlis.

—    Tas nav nekāds joks. Es jūs ļoti lūdzu piesargāties.

—     Nu, ko jūs, ko jūs, Makuļeviča kungs! Es esmu privātuzņēmuma īpašnieks, kuram nav jābīstas no ge­stapo. Viņi cīnās pret komunistiem un labi dara.

—    Un es domāju, ka jūs arī esat komunists, — vīlies teica Makuļēvičs.

—    Kā jums varēja rasties tik aplama doma?

—    Redziet, šturmbanfīrers Raup-Dīmenss teica, ka kungs Bauers esot komunists, — nesakarīgi sāka stāstīt Makuļevičs, — tas pats kungs, kas mani pratināja . . . Un tad, nekā nenojauzdams, es izstāstīju par slēdzeni… Un tad šis kungs ar varu iesēdināja mani mašīnā un aizveda uz Pētera kapiem … Un tad es biju par lieci­nieku, kā viņi ielenca kapliču… Un tad šis drausmīgais sprādziens… Es taču ar kungu Baueru vēl iepriekšējā vakarā sarunājos un nemaz nezināju, ka viņš ir tāds pats varonis, kādus aprakstījis Plutarhs … Vēl ilgi pēc tam es biju galīgi slims … Es zināju, ka jābrīdina jūs, bet man bija bail… Man vēl tagad ir bailes … Jūs taču nevienam neteiksiet, ka es atnācu pie jums … Lūdzu, lūdzu, brauciet projām! Es nekad nevarēšu sev piedot, ja ar jums kaut kas notiktu, dārgais kungs Burtniek.

Lai cik juceklīgi skanēja stāsts, Burtnieks saprata visu. Un, ko viņš gluži nesaprata, to varēja iedomāties. Makuļeviča balsī izpaudās tāds izmisums, tik patiesas bailes, kādas nevar notēlot. Vēl tagad viņš drebēja. Šī mazā cilvēciņa uzupurēšanās tā aizkustināja Burtnieku, ka uz mirkli pat aizmirsās Bauera nāve un pašam drau­došās briesmas. Pirmo reizi pazīšanās laikā viņš sniedza tam roku no visas sirds.

—    Pateicos, Makuļevič. Jūs darāt labi, ka domājat par dzīvajiem . . . Bet par mani neuztraucieties, ejiet mierīgi mājās. Kad saņemšu Kerkoviusa dzejas, pazi­ņošu jums.

—     Paldies, kungs Burtniek. Bet tās man tagad vairs nav vajadzīgas … Savu veco pasauli esmu pazaudējis uz visiem laikiem … Un jauno … nez vai man to vairs atrast.

Dodoties pie Daugavieša, Burtnieks šoreiz sevišķi piesargājās. Viņš uztraucās vairāk, nekā gribēja atzīties. Pat neviens mierinošs latīņu citāts neienāca prātā! Visu māju novēro. Tas nozīmē, ka apdraudēta tipogrāfija. Atvēris durvīs šauru spraugu, Burtnieks nogaidīja, kamēr Savstarpējās kredītbiedrības kasieris uzkāpa savā kan­torī. Tikai tad viņš devās lejā.

Jānis pašlaik apspriedās ar Nadeždu par tuvākajiem uzdevumiem. Brīvība ar padomju karavīru šauteņu lai- dēm jau klauvēja pie Rīgas vārtiem, vajadzēja pienācīgi sagaidīt to. Daudzās fabrikās pastāvēja apsardzes grupas. Dienā, kad fašisti atkāpsies, šo grupu strādnieki izvilks paslēptās šautenes un pasargās savus cehus no uzspri­dzināšanas. Tur, kur hitlerieši sākuši izvest rūpnīcu ierīces, tie jau tagad veic lielu darbu — mašīnas ierok zemē, bet uz Vāciju aizlaiž ar akmeņiem piekrautas kastes.

Kad Burtnieks īsumā atstāstīja savu sarunu ar Ma­kuļeviču, Daugavietis sadrūma:

—     Žēl Bauera. Krietns biedrs… Nevaru saprast, kā­dēļ mēs paši neesam pamanījuši, ka māju novēro.

—     Nav nekāds brīnums, — atbildēja Visvaldis un aizveda Jāni pie loga ielas pusē. — Arī es to tikai nupat ievēroju. Palūkojies, vai tu redzi ko aizdomīgu?

Jānis mazliet pavēra biezo aizkaru, kas pastāvīgi se­dza logu, neļaujot ziņkārīgiem ieskatīties dzīvoklī. Velti viņš meklēja aģentus, kurus parasti diezgan viegli varēja pazīt pēc laiskās gaitas, kad tie soļo turp un atpakaļ, izliekas kādu gaidām vai lasām izkārtnes. Tādu nebija. Arī uz stūra neviens nedežurēja. Bija tikai parastie gājēji, kas aizsteidzās garām un vairs neatgriezās. Pie nama ielas pretējā pusē sētnieks slaucīja ietvi.

—    Tu taču nedomā sētnieku? — šaubīdamies no­stiepa Jānis.

—    Tas pats. Paskaties, kā viņš slauka!

Tagad arī Daugavietis ievēroja, ka sētnieks jau labu laiku berž vienu un to pašu vietu un pie tam neskatās uz leju, bet Baumaņa mājas virzienā. Jā, Visvaldim taisnība.

—    Kādi neprašas mēs esam bijuši! Vajadzēja pašiem saprast, kāpēc tur pēkšņi nomainījās sētnieki!

—    Tas vēl nav viss, — teica Burtnieks. — Arī sētas pusē māju novēro. Nāc virtuvē, es tev parādīšu.

Šoreiz Jānim nācās vieglāk pazīt gestapo aģentu. Blakus nama pagalmā pie otrā stāva loga sēdēja cilvēks un lasīja avīzi. Brīžiem tas nožāvājās un ar interesi nolūkojās Baumaņa mājas sētā, kaut gan tur nebija nekā ko redzēt.

—    Es pirmīt novēroju viņu gandrīz pusstundu, — paskaidroja Visvaldis. — Viņš pat lappusi nepāršķīra.

—     Šoreiz gan šie nelieši smalki strādā, — teica Jānis, atgriezies istabā. — Var redzēt, ka viņi negrib palaist tevi garām. Droši vien ap māju glūn vēl citi špiki. Pa ielu tev ceļš atgriezts. Bet palikt te tu nedrīksti.

—     Ko nu par mani… Esmu vairāk nobažījies par spiestuvi. Vai nevajadzētu labāk izbeigt darbu?

—    Visprātīgāk tas jau būtu, bet to mēs nevaram atļauties. Mums pašlaik jāstrādā dienu un nakti. Izšķī­rējā posmā nedrīkst aprakt ieročus. Rīdzinieki jāaicina izvairīties no varmācīgās izsūtīšanas uz Vāciju, glābt savu pilsētu no izpostīšanas, neļaut fašistiem aizvest transporta līdzekļus, sabotēt okupācijas iestāžu rīkoju­mus, atvieglināt padomju karaspēka ienākšanu … Katru dienu vajadzīgi uzsaukumi. Nē, mums nav tiesību izbeigt darbu!… Ko tu par to domā, Nadja?

Cvetkovu Burtnieka paziņojums nepārsteidza. Pagrī­des apstākļos ar to vajadzēja rēķināties ik dienu. Taču nedrīkst pieļaut, ka dzīvokli bez numura atklātu, kā mēdz sacīt, tieši piecas minūtes pirms divpadsmitiem. Protams, nevarēja zināt, cik ilgs laiks paies, kamēr Rīgu atbrīvos, jo hitlerieši izmisīgi mēģinās noturēt pēdējo lielāko atbalsta punktu Baltijā. Tomēr Nadežda cieši ticēja, ka Oktobra svētkos Rīgas torņus jau rotās sarka­nie karogi.

—    Tā tas ir, — piekrita viņa. — Bet tāpēc jo vairāk jālūko neiekrist. Mūsu pienākums palikt dzīviem un no­turēties postenī līdz pēdējam brīdim. Jāņem vērā, ka māju novēro un uzsaukumus tādēļ nevarēs iznest.

—    Par to esmu jau padomājis, — atspēkoja Jānis. — Mums taču vēl ir rezerves ceļš — pazemes eja, kas ved uz drupām Daugavmalā. Tur gan grūti izlīst, bet nekā nevar darīt… Arī tev, Visvaldi, būs jāpazūd pa šo ceļu. Apmeties kādu laiku pie Šiliņa, tu jau zini, Čiekurkalnā… Bet tagad nedrīkst zaudēt laiku. Še, uz­velc manas vecās kurpes, tavas man nepieciešamas mazai kara viltībai.

Redzot Burtnieka izbrīnu, viņš paskaidroja:

—    Tu pazudīsi, bet aģenti tevi nebūs redzējuši iznā­kam no mājas. Dabiski radīsies aizdomas, ka tu slēpies tepat kādā dzīvoklī. Lai novērstu vispārēju kratīšanu, jāinscenē bēgšana caur bēniņiem pa jumtu.

Atvadījies no Nadeždas, Burtnieks Jāņa pavadībā de­vās dzīvoklī bez numura. Tur viņš pirmo reizi satikās ar Ēriku, par kur tik daudz bija dzirdējis. Burtniekam bija tāds kā kauns aiziet projām un pamest biedrus, kurus varbūt nekad vairs neredzēs. Bet «dum spiro, spero» — kamēr elpoju, ceru! Varbūt kādreiz būs iespēja sēdēt kopā draudzīgā pulkā un noplēst atmiņu kalandāram lapu pēc lapas.

Cieši jo cieši Visvaldis paspieda abiem biedriem roku un. neveikli saliecies, ielīda šaurajā pazemes ejā.

Jānis uzkāpa dzīvoklī, Ēriks atkal pievērsās savam darbam. Nebija vaļas domāt par jauno, bīstamo stāvokli, jāsteidzas salikt uzsaukumu.

Pagrīdes tipogrāfijā turpināja strādāt.


39

<p>39</p>

Trešais rudens, ko Raup-Dīmenss pavadīja Rīgā. Oktobris. Zeltainas liepas buvāros, naktīs viegla salna, dienām rāma saulgoze, kas pārvērta kanāla brūno rāvu dzidrā stiklā. Un uz caurspīdīgā ūdens dzelteno, sarkano, mēļo lapu mozaīka, vēja nopūtas gaisā, blāva saule virs Bastejkalna. Visur varēja sajust rudeni, vītumu, bet rīdzinieku sejās caur bēdām spraucās pirmie nedrošie prieka asni.

Šīs cerības atspīdums, kas plaiksnījās gandrīz katra pretimnācēja vaibstos, saniknoja Raup-Dīmensu līdz ār­prātam. Rīga viņam nemaz vairs nelikās tīkama. Pēdējā laikā viss misējās. Sprādziens Pētera kapsētā, kur gāja bojā Ranke, Ozols un vēl astoņi vīri, bija atbalsojies līdz pašai Berlīnei. Turienes stulbeņi iedomājās, ka Bauers bijis iejaukts kādā atentātā pret Hitleru, un tādēļ nevarēja piedot šturmbanfīreram viņa neveiksmi. Tikai pateicoties tēva ietekmei un tam, ka Rīgā pašlaik katram gestapo darbiniekam nācās strādāt ar divkāršu slodzi, šturmbanfīreram izdevās izglābties no nosūtīšanas uz priekšējām pozicijām. Jā, Bauers velnišķīgā kārtā izslīdējis caur pirkstiem. Toties Raup-Dīmensa izmestajā tīklā ķepurojās Burtnieks. To apsargāja dienu un nakti, no pretējā nama ar tālskati vēroja aģentūras kantora telpas. Ikvienam Burtnieka apmeklētājam tūdaļ piekārās slepenais. Kuru katru dienu Raup-Dīmenss sagaidīja, ka pēdas novedīs uz tipogrāfiju un līdz ar to uz Rīgas pa­grīdes organizācijas centru. Šturmbanfīreram jau rādījās simtiem apcietināto, karātavas, vesela karātavu gatve no Brīvības pieminekļa līdz Vidzemes tirgum… Viņi, šie miroņi cilpā, būs vienīgie, kas sagaidīs boļševiku atgrie­šanos. Jau bija izstrādāts sīks plāns Rīgas iedzīvotāju piespiedu evakuācijai, kur ne tikai katram šucmanim un žandarmam, bet pat katram policijas sunim iedalīta sava loma. Nevienu cilvēku viņi neatstas boļševikiem, nevienu māju. Nepaliks ne akmens uz akmens, kā teikts bībelē.

Bet šie sapņi tikai īslaicīgi iežūžināja Raup-Dīmensu. Pēc mazākās klizmas viņš atkal zaudēja pašsavaldīšanos, un šarl'īreram Hesenam, kas tagad strādāja Rankes vietā, bija pamats raizēties par priekšnieka veselību. Pēkšņās pārejas no izmisīgām dusmām uz pārmērīgām cerībām izraisīja Raup-Dīmensā nedabisku enerģiju, tāpat kā elektrības pretējie poli nepārtrauktu strāvu. Nekad agrāk viņa padotie netika tā nodzīti, nekad agrāk viņa rīcība nebija tik viltīga un visu aptveroša. Tagad, kad atlicis maz laika, nedrīkstēja kļūdīties, katram triecienam jāķer mērķī.

Divas reizes dienā šturmbanfīrers lika Ilesenam ziņot par Burtnieka novērošanas rezultātiem. Šoreiz šarfīrers ieradās pirms noteiktā laika:

—     Šlurmbanfīrera kungs, zvanīja, ka Burtnieka grā­matu aģentūru nupat apmeklējis kāds cilvēks. Pēc ārē­jām pazīmēm spiežot, tas bijis Makuļevičs. Iespējams, ka viņš nācis brīdināt Burtnieku … — un Ilesens katram gadījumam atkāpās līdz durvīm.

—    Iespējams! Vai tad, izņemot mani, nevienam te smadzenes nedarbojas? Kādam velnam šie stulbeņi viņu ielaida iekšā! Uz ielas vajadzēja apcietināt, ja citādi nevarēja!

—    Šturmbanfīrera kungs, atļaujiet aizrādīt. Jūs ka­tegoriski pavēlējāt neaiztikt nevienu Burtnieka apmek­lētāju, tikai izsekot viņu gaitas un ziņot jums. Mūsu ļaudis domāja …

—    Vajag domāt ar galvu, nevis ar zināmu vietu! Tūlīt apcietināt Makuļeviču!

—    Jau izdarīts, šturmbanfīrera kungs.

Raup-Dīmensa dusmu izvirdums šoreiz bija vairāk

iekšējs nekā ārējs, jo viņš apzinājās, ka pats zināmā mērā atbildīgs par šo nepiedodamo nevīžību. Langem taisnība! Kas reiz iekļuvis gestapo, vairs nedrīkst atstāt to dzīvs, kaut tas būtu simtkārt bez vainas. Tagad Ma­kuļevičs pats sev parakstījis nāves spriedumu. Nekas, vēl Burtnieks nav izbēdzis. Tas nevar izbēgt, jo gestapo aģenti pavadīs to līdz pat pasaules malai. Ņemot vērā jaunos apstākļus, Burtnieks nekavējoties jāapcietina un viņa aģentūrā jāierīko slazdi.

Pēc desmit minūtēm Raup-Dīmenss ar visiem viņa rīcībā esošajiem vīriem 2>iebrauca pie Grēcinieku ielas stūra. Lai pārsteigtu Burtnieku, civilā ģērbtie gestapieši pa vienam iegāja mājā un uzkāpa Savstarpējās kredīt­sabiedrības kantorī. Novērošanā norīkotajiem aģentiem bija dota pavēle aizturēt katru, kas mēģina atstāt namu.

Kad pēc trīsreizējas zvanīšanas grāmatu aģentūras durvis neatvērās, šturmbanfīrers čukstus lika tās atmū­ķēt. Pārmeklēja katru kaktu, bet Burtnieka kā nebija, tā nebija. «Izsprucis, nolādētais,» nodomāja Raup- Dīmenss, norīdams skaļu lāstu. «Tikai neļauties histē­rijai! Skaidru prātu! Ja viņš būtu izgājis no mājas, novērotāji to būtu redzējuši. Tātad viņš vēl tepat — pagrabā, bēniņos, varbūt kādā kaimiņu dzīvoklī. Labi, ka mēs nesacēlām troksni.»

Viņš pagriezās pret Ilesenu:

— Atvediet Leo!

Pēc brīža namā ienāca paresns omulīga izskata vī­rietis ar pakausī atbīdītu cietu platmali. Viņa garie svārki bija pašķīrušies, uz vēdera vizēja vecmodīga pulksteņ- ķēde. Tikpat omulīgs kā saimnieks izskatījās arī melnais vilku sugas suns, kas, luncinādams asti, apdomīgi soļoja blakus. Nevienam nevarēja ienākt prātā, ka tas ir Leo, gestapo izslavētais policijas suns.

Burtnieka dzīvoklī instruktors piesprādzēja sunim pie siksnas pavadu un stingri parāva to. Tā bija zīme sākt darbu.

Leo tūdaļ pārvērtās — ķermenis saspringa, ausis sa­cēlās, sabozās pat spalva. Apošņājis Burtniekam piede­rošo apģērba gabalu, suns vispirms ieskrēja dibenistabā, tad atgriezās kantorī un, sekodams pēdām, ar nekļūdīgu instinktu devās lejā pa kāpnēm …

«… Sarkanā Armija jau pie Rīgas vārtiem. Izšķirošā stunda tuvojas. Fašistiem ir sagatavots viss, lai pēc bēg­šanas mūsu pilsētā nepaliktu vesela neviena māja, uz kuras varētu uzvilkt brīvās Padomju Latvijas karogu. Rūpnīcas, iestādes, tilti sagatavoti uzspridzināšanai . . .»

Domu pavediens pārtrūka. Daugavietis pakodlja zī­muli, mēģināja turpināt, bet acis meklēja Nadeždu, kas, paslēpusies aiz aizkariem, novēroja ielu. Donats ar slotu rokā rosījās te pagalmā, te kāpņu telpā. Posteņi izlikti, piesardzības soli sperti. Tomēr ielenkuma stāvoklis, kaut tas pagaidām neattiecas tieši uz dzīvokli bez numura, nomāca Jāni. Varbūt tāpēc šoreiz tik gausi veicās ar rakstīšanu. Bet uzsaukumam, kam jāmobilizē rīdzinieki, vajadzēja, vēlākais, rīt būt gatavam. Laika atlicis maz, kuru katru stundu hitlerieši var sākt spridzināt svarīgā­kos objektus.

Ar piespiešanos Daugavietis turpināja strādāt. No vannas istabas atskanēja dobja klauvēšana. Viņš steidzīgi pabeidza teikumu, izrāva no bloknota aprakstīto lapu, iedeva to Ērikam un, it kā atvainojoties par skubu, teica:

—    Šodien būs jārauj cauri triecientempā. Kad tiksi galā ar šo, pieklauvē … Tikko atnāks Skaidrīte, sūtīšu viņu palīgā …

Atgriezies istabā, Jānis jautājoši pavērās Nadeždā.

—    Skaidrītes vēl arvien nav, — viņa norūpējusies teica, — cerams, ka nekas nebūs noticis . .. Vai vēl gaidīsim?

Daugavietis paskatījās pulkstenī:

—     Nē, ilgāk gaidīt nevar. Sešos vakarā pie Burtnieka ieradīsies VEF strādnieks. Tas katrā ziņā jābrīdina. Nekā nevar darīt, būs jāiet Donatam. Es viņam tūlīt pateikšu.

Jānis atvēra ārdurvis, bet tālāk netika. Gandrīz apgā­žot viņu, starp kājām izskrēja liels, melns suns.

—     Rokas augšā!

Kaut vārdi bija teikti čukstus, tie Jānim šķita kā pērkona grāviens. Atlika vienīgi paklausīt. Bīdot Dauga­vieti ar revolvera stobru sev pa priekšu, gestapieši iegāja dzīvoklī. No virtuves atskrēja Nadežda… Arī tai pavē­lēja paceltām rokām nostāties pie sienas.

—    Pārmeklēt istabas! — nokomandēja Raup-Dīmenss.

Tūkstoš dažādu minējumu plosīja Daugavieša prātu

un palika bez atbildes. Vai šis iebrukums attiecas tikai uz viņu vai uz spiestuvi? Un viņš pat nav paguvis dot Ērikam trauksmes signālu! Tas ir nepiedodami. Varbūt vēl tagad var kaut kā izmanīties. Bet kā par spīti šturm- banfīrers ar savu muguru aizklāja taisni to vietu, kur zem tapetes slēpās signālpoga. Gestapietim pietiek sa­dzirdēt Ērika klauvēšanu, lai saprastu, ka aiz vannas istabas atrodas vēl kāda telpa. Tad tas nerimsies, kamēr nebūs atradis izskaidrojumu. Izjauks sienas, griestus, grīdu un galu galā uzies spiestuvi. To nedrīkst pielaist! Nedrīkst, nekādā ziņā nedrīkst! Paiet sekunde pēc se­kundes, varbūt Ēriks pašlaik saliek pēdējo burtu .. . Daugavietim jau šķita, ka viņš dzirdētu Ēriku rāpjamies pa šauro eju… Tūlīt atskanēs klauvēšana! Nē, labāk mirt nekā ļaut tipogrāfijai iekrist! Ar vienu lēcienu viņš atradās pie gestapieša un ietrieca to sienā, iedarbinot signālu.

Nedodot Raup-Dīmensam laiku atjēgties, Daugavietis izskrēja virtuvē, atvēra logu un izlēca pagalmā. Bet te viņa galvu ķēra spēcīgs trieciens, un viņš pakrita. Abi aģenti, kas apsargāja māju no ārpuses, aizlauza bēglim rokas aiz muguras un iestiepa atpakaļ dzīvoklī. Pēc tam viņu dauzīja, spārdīja ar kājām, sita ar revolvera spalu pa galvu. Bet nekādi sitieni nespēja izdzēst viņa sejā triumfējošo smīnu.

Dzīvoklis bez numura nosargāts.


40

<p>40</p>

Daugavieša uzbrukums bija tik negaidīts, ka suņa instruktors izlaida no rokām pavadu, lai nāktu palīgā Raup-Dīmensam. Atstāts bez uzraudzības, Leo tomēr turpināja meklēt. Reiz sadzinis pēdas, tas vairs nerimās.

Ēdamistabā suns apjukumā apstājās. Smaka it kā veda uz vannas istabu, bet līdzīga, tikai svaigāka, atpakaļ uz izeju. Sekodams tai, Leo izskrēja no dzīvokļa, uz- drāzās pa kāpnēm un, atbīdījis ar purnu durvis, iekļuva bēniņos — vārdu sakot, veica to pašu ceļu, ko Dauga­vietis, nesdams Burtnieka apavus.

Tur Raup-Dīmensa darbinieki uzgāja nepārprotamus pierādījumus — atvērtu lūku, zem tās apgāztu kasti un kurpes, kuras bēglis, acīm redzot, noāvis, lai labāk tu­rētos uz slidenā jumta. Arī namīpašnieks Baumanis lie­cināja, ka īsi pirms gestapo ierašanās Burtnieks nācis pēc bēniņu slēdzenes.

Nu visa Rīga un apkaime tika pārmeklēta, lai sa­dzītu izbēgušā komunista pēdas. Raup-Dīmenss bija cietis jaunu neveiksmi.

Lai slēptu savu izgāšanos, šturmbanfīres ziņoja priekš­niekam, ka dzīvoklī numurs viens apcietinātie students Dzintars Kalniņš un Jadviga Skorostina, bez noteiktas nodarbošanās, ir atbildīgi komunistiskās partijas dar­binieki. Pats viņš apzinājās, ka šis apgalvojums nebal­stās ne uz kādiem lietišķiem faktiem, ja neskaita Kalniņa uzbrukumu un bēgšanas mēģinājumu. Taču tas Raup- Dīmensu neuztrauca — pierādījumu nebija, tātad tie jārada. Un viņš caurām dienām un naktīm pratināja abus apcietinātos cerībā iepīt tos divkosīgu jautājumu tīklā. Kā Kalniņš, tā arī Skorostina spītēja visiem spai­diem un palika pie sava. Burtnieku nepazīstot, par poli­tiku neinteresējoties, Kalniņš savu izlēcienu izskaidroja ar pēkšņu prāta aptumšošanos, kas pēc kādreiz izciesta meningīta viņam uznākot samērā bieži.

Raup-Dīmenss nerimās. Pēc vecās gestapo metodes viņš centās noskaidrot apcietināto pagātni.

Saskaņā ar pases un pašas uzdotajām ziņām Skoros­tina pirms Rīgas dzīvojusi Rēzeknē. Šī pilsēta jau atradās boļševiku rokās, bet Raup-Dīmensam laimējās sameklēt turienes politpārvaldes kādreizējo priekšnieku, kas bija atbēdzis uz Rīgu. Arī tas nenieka nemācēja pateikt.

—     Vai tiešām nekā, it nekā?! — neatlaidās šturm­banfīrers. — Aplūkojiet vēlreiz šo seju, tas atsvaidzinās jūsu atmiņu.

Rēzeknes politpārvaldes priekšnieks pagrozīja pirk­stos gestapo fotogrāfā asi attīstīto uzņēmumu un izteik­smīgi paraustīja plecus.

—    Varbūt šis vecais foto jums vairāk noderēs? — un Raup-Dīmenss pasniedza Skorostinas pasi. — Pa šiem gadiem āriene varēja pārmainīties …

Mazajai ģīmetnei Rēzeknes politpārvaldes priekšnieks uzmeta tikai paviršu skatienu, toties ilgi pētīja otro lappusi.

—     Viltota! — tas iesaucās. — Redziet, dokuments izdots martā, bet es labi atceros, ka Vasaraudzis, kas it kā parakstījis šo pasi, sāka strādāt tikai novembrī.. . "Viltojums! Tur nevar būt divu domu!…

Beidzot lūzums! Un, kā tas parasti gadās, pateicoties niecīgai kļūdai, kuru Raup-Dīmenss pats nekad nebūtu atklājis.

Kamēr Rēzeknes politpārvaldes priekšnieks atradās kabinetā, Raup-Dīmenss ne ar ko neizpauda savu prieku. Šim latvietim nav jāzina, kādu pakalpojumu viņš izda­rījis. Bet, tikko tas aizgāja, Raup-Dīmenss izsauca īle senu:

—    Nu, Hesen, varat mani apsveikt! Manas nojautas izrādījušās pareizas. Skorostina nav nekāda Skorostina, bet nelegāliste, kas dzīvo ar viltotu pasi. Ko jūs no tā secināt?

Šarfīrers sasita papēžus un klusēja. Bet Raup-Dīmenss nemaz negaidīja. Tikpat sajūsminātā tonī viņš turpināja:

—    Tas nozīmē, ka arī Kalniņš ir pagrīdnieks. Jā, Hesen, mēs ar jums esam izdarījuši varenu ķērienu. Tūlīt ziņošu par to Langem. Lūgšu, lai mani atbrīvo no citiem pienākumiem un ļauj pilnīgi nodoties šai lietai. Es nebrīnītos, ja šis Kalniņš izrādītos tas pats, ko es jau ilgi meklēju.. . Tūlīt paziņojiet slepenajam aģentam Nr. 16, lai tas nekavējoties ierodas pie manis.

Jau vairākas diennaktis Daugavietis nebija aizdarījis acis. Šaurajā betona kamerā gestapo pagrabā visu laiku dega nepanesami spilgta gaisma. Šī izšķērdīgā iluminā­cija neļāva gulēt. Tā gestapo cerēja novājināt apcietinātā pretestību. Bet Daugavietis neļāva sevi iespaidot. Viņam jāpaliek pie savas pirmās liecības. Tikai tā varbūt izdo­sies glābt Nadeždu. Iespējams, derētu kādreiz atkal no­tēlot tādu «prāta aptumšošanās» lēkmi.

Vai viņš varēja sev ko pārmest? Kļūdas, protams, bija pielaistas, pirmkārt, jau tas apstāklis, ka Burtnieka aģentūra atradās tai pašā namā, kur slepenā spiestuve. Bet vai grūtajā pagrīdes darbā maz varēja itin visu paredzēt? Viss pārējais bija rūpīgi apsvērts un izdomāts. Trīs gadus dzīvoklis bez numura darbojas netraucēti — lūk, vislabākais pierādījums. Kas ar viņu tālāk notiks — par to Jānis nebēdāja. Galvenais — spiestuve nosargāta. Ja vēl izdotos paglābt Nadeždu no nāves, viņa komunista un cilvēka pienākums būtu izpildīts līdz galam.

Šonakt kamerā pirmo reizi valdīja tumsa. Daugavietis pietiekami pazina gestapo paņēmienus, lai noģistu, ka jāsagatavojas jaunai viltībai. Taču nogurums varmācīgi aizvēra acis un iegremdēja viņu dziļā miegā.

Viņš sapņoja. Dzīvoklī bez numura kauc trauksmes signāls. Nē, tas nemaz nav trauksmes signāls, bet fašistu tanka negantā rūkoņa. Likās, ka tanks ar savu kāpur- ķēdi tūlīt samals visu dzīvo. Tas katrā ziņā jāapstādina … Daugavietis jau grib mest granātu, tad pamana, ka pie tanka piesieta Nadja … Viņas smalkie linu krāsas mati iziruši … Ja Jānis metīs granātu, viņš nonāvēs Nadju … Nē, nevar… Bet tanka kāpurķēde griežas, griežas, grie­žas, samaļ arvien jaunas dzīvības… Kaucot tanks nāk arvien tuvāk … Nadežda ierauga Jāni un sauc: «Nedomā par mani, met granātu!»… Viņš sakož zobus un atvē­zējas … Granāta lido … Žilbinoša eksplozija…

Daugavietis pamodās. Žilbinoša gaisma pārplūdināja kameru un it kā ar karstām adatām durstīja acis. Sar­gādamies no tās, viņš instinktīvi pagrieza galvu un aiz­sedza seju ar roku. Tai pašā mirklī gaisma atkal nodzisa.

. .. Raup-Dīmensa kabinetā Ķīsis uztraukti apgalvoja:

—    Tas ir viņš, tas ir viņš! Man vairs nav šaubu.

—     Bet vakar jūs teicāt, ka neesot drošs, — iebilda šturmbanfīrers, kaut arī pats bija pārliecināts.

—    Tādēļ jau ierosināju šo eksperimentu. Uz mata tāpat viņš toreiz aizsedza seju, kad uzrāvu sērkociņu. Tas ir Žanis. Raup-Dīmensa kungs, atļaujiet atgādināt, ka man pienākas par Žaņa notveršanu izsolītā prēmija …

—    Es viņu noķēru, nevis jūs! Es, es, tikai es, vai sapratāt? Jūs divu gadu laikā nevarējāt dabūt viņu rokā! Velti jums algu maksājām!

Šturmbanfīrers nikni lamājās, jo lamāšanās viņam bija kļuvusi par nepieciešamību. Bet, kliedzot uz Ķīsi, viņš jau domāja par saviem nākošajiem soļiem. Žanis un šī sieviete jākonfrontē. Viens no abiem jāmēģina iedzīt strupceļā. Lielākas cerības Raup-Dīmenss lika uz nelegālisti. Ne velti sievietes dēvē par vājo dzimumu.

. . . Agrāk vai vēlāk tam bija jānāk. Kailo, auksto kameru, esesiešu ņirgāšanos, ikdienējo spīdzināšanas devu Nadežda uzskatīja par loģisku apcietināšanas tur­pinājumu. Un tāds pats loģisks turpinājums būtu nāve no bendes rokām. Viņa nekā nenožēloja. Dzīvot — tas nozīmēja cīnīties, un nav cīņas bez upuriem. Nekā no viņas neizvilinās, nekā viņa neteiks, viņa klusēs, kā klusējušas tūkstošiem padomju sieviešu, kas, upurēdamas savu dzīvi, palīdzējušas dzīvot citiem — nākotnē.

Šais dienās viņa daudz domāja par Jāni, domāja ar māsas maigumu un draudzenes lepnumu. Cik pašaizlie­dzīgi tas rīkojies, pēdējā brīdī glābjot spiestuvi un Ēriku! Nadežda nekā nevēlējās sev, viņa visu novēlēja Jānim — palikt dzīvam, pieredzēt uzvaru, būt laimīgam. Un vēl viņa tam novēlēja mīļu draugu, vislabāko meiteni pa­saulē. Jānis to pelnījis. Taču Nadja apzinājās, ka tam nekad tā nebūt, jo no gestapo uz brīvību ir tikai viens ceļš — nodevības un kauna ceļš. Varbūt viņus vismaz vedīs kopā uz nāvi, varbūt izdosies vēl slepeni paspiest biedram roku un pateikt: «Jāni, es visu laiku zināju, ka tu mani mīli. Pateicos tev par to.»

7. oktobra naktī Cveikovu atkal izsauca uz pratinā­šanu. Šoreiz šturmbanfīrers pieņēma viņu neparasti laipni un pat piedāvāja krēslu:

—    Ko jūs stāvat? Piesēdiet, lūdzu! Jums vairs nav ko baidīties — man jau viss zināms…

Sekoja gara pauze, kuras laikā Raup-Dīmenss neno­laida savu vērīgo skatienu no viņas sejas. Bet tā palika tikpat neizteiksmīga kā agrāk, un varēja domāt, ka Na­dežda nav sapratusi viņa vārdu jēgu. Beidzot gestapietis pārtrauca klusēšanu:

—    Es negribu ilgāk tirdīt jūs ar mīklām … Šarfīrer Hesen, atvediet Zani!

Nadežda tikko manāmi sarāvās, taču Raup-Dīmenss ievēroja šo kustību. «Pirmais trāpījums,» viņš apmieri­nāti nodomāja un turpināja ar liekuļotu draudzību:

—    Es redzu, ka tas jums sagādā pārsteigumu. Jāat­zīstas, arī es biju pārsteigts, jo uzskatīju jūsu draugu par dzelžainas gribas cilvēku … Bet arī komunistam ir sirds… Kad es Žanim paziņoju, ka no viņa atzīšanās atkarīga jūsu dzīvība, viņš sāka runāt… Arī par jums mēs tagad visu zinām — ka jūsu pase viltota, ka jūs palīdzējāt Žanim slepenās spiestuves darbā. Mēs pat zinām jūsu īsto vārdu.

Nadeždai gribējās kliegt — meli, meli, Jānis nekad nekļūs par nodevēju! Bet saprāts neatlaidīgi teica citu. «No kurienes tad gestapietis visu uzzinājis? Izņemot Jāni, Rīgā neviens nezina manu īsto uzvārdu. Jāni, vai tas var būt? Vai tiešām, glābdams mani, tu nodevi spiestuvi?! Tu taču teici, ka pagrīdnieks nedrīkstot rē­ķināties ar personīgām jūtām! Nē, tas nevar būt… Nevar būt, ka mīla likusi Jānim aizmirst savu pienākumu! Es negribu tam ticēt.»

Raup-Dīmenss neļāva apcietinātai atjēgties:

—    Ja jūs palīdzēsiet mums ātrāk novest lietu līdz galam, es darīšu jūsu labā visu, ko spēju. Brīvību, pro­tams, nevaru jums solīt, toties soda mīkstināšanu. Uz­skatīdams, ka tas jums būs atvieglojums, liku atnest no dzīvokļa jūsu siltās drēbes. Lūdzu, parakstieties par sa­ņemšanu.

Patiešām, uz krēsla gulēja viņas mētelis, veļa, Skaid­rītes dāvinātā zilā vilnas kleita. Joprojām iegrimusi iek­šējā sarunā ar Jāni, Nadežda, nekā nedomādama, pa­ņēma rokā pasniegto pildspalvu. Uzvilkusi pirmo švīku, viņa atjēdzās — kā kādreiz zem receptes viņa bija gra- sījusies parakstīties īstajā vārdā. Saprata, ka tieši to gestapietis gaidīja, un aši izlaboja pirmo burtu.

Raup-Dīmenss izrāva viņai papīru no rokas. Gesta- pieša vīlusies seja rādīja Cvetkovai, ka viņai bijusi tais­nība. Šturmbanfīrers strauji piecēlās.

—     Siltas drēbītes?! — viņš ņirgājās. — Pagaidiet, drīz jums arī bez tām kļūs karsti … — Tad pavēlēja Ilesenam: — Aizvest uz blakus telpu! Kad pasaukšu vediet atkal iekšā!

Palicis viens, viņš apsēdās un uzmeta izklaidīgu ska­tienu parakstam. Smalki izdomātais gājiens nav devis cerētos rezultātus: Skorostina — tādiem pašiem mazliet stīviem burtiem kā apcietinātās pasē. Bet kas tad tas? Šturmbanfīrers paņēma palielināmo stiklu. Burts «S». Bet, lūk, zem tā cita švīka — nepārprotams «C». Tātad viņa sākumā gribējusi parakstīt īsto vārdu un tikai pēc tam apķērusies. C, C, C! Burts, kas varētu atklāt no­slēpumu, ja tikai tam sekotu iztrūkstošie… Kādi krievu uzvārdi sākās ar C? Caricina, Ciolkovska, Cvetkova… Cvetkova … Cvetkova, Cvetkova … Nez kādēļ šis vārds viņam neizgāja no prāta.

Nejūtot garšu, Raup-Dīmenss izpīpēja vienu cigareti, otru. Nepamanīja, ka pelni birst uz biksēm. Cvetkova, Cvetkova — šo vārdu viņš pavisam nesen kaut kur lasījis. Protams! Šturmbanfīrers noņēma iekšējā tālruņa klausuli:

—    Šturmfirer Burkbard? Skorostinas dzīvoklī atras­tos materiālus nekavējoties pie manis!… Jā, jā, visus. Veicīgāk!

Pēc divām minūtēm kabinetā ienesa lielu grozu. Izgāzis saturu uz grīdas, Raup-Dīmenss drudžainiem pirkstiem aizsvieda mācību grāmatas, īres lēses, lekciju piezīmes, vecas receptes, logaritmu tabulas, romānus raibos vākos. Lūk, tas, ko viņš meklē. Maza, glīti iesieta grāmata. Uz zilās ādas zelta burtiem «Jevgeņijs Oņegins». Viņš atvēra vāku. Jā, viņš nebija maldījies! Slīpi pāri pirmajai lappusei rakstīts:

Nadeždai Viktorovnai Cvetkovai.

Kaut pats būšu tālu, šie vārdi jums sacīs, Ka mīlēju Jūsu dzintara acis!

Ņikita.

* Raup-Dīmenss vairāk nešaubījās. Skorostinas īstais vārds ir Cvetkova. Pietiek atcerēties viņas acu īpatnējo krāsu, lai zinātu, kam šī vārsma veltīta. Tagad viņš bija pietiekami apbruņots divkaujai ar Zani.

It kā nepamanījis, ka tas jau ievests, Raup-Dīmenss pavēlošā tonī uzrunāja šarfīreru:

—    Hesen, vai jums ar pieciem vīriem pietiek, lai izvestu kratīšanu nelegālajā spiestuvē?

—    Tiešām tā, šturmbanfīrera kungs.

—    Labi, tad aiznesiet Cvetkovai mēteli. Lai saģērbjas! Viņa parādīs jums ieeju.

Jānim pamira sirds. Tātad gestapo jau zina, ka viņš saistīts ar slepeno spiestuvi… «Arī Nadjas īsto uzvārdu viņiem izdevies izdibināt,» nodomāja Daugavietis, aiz­mirstot šai mirklī, ka viņš vienīgais to zināja. Viss pā­rējais nieki, lēts triks.

Šturmbanfīrers izlikās, ka tikai tagad ievērojis ap­cietināto:

—    Ak jūs arī esat klāt? Nu, labi, parunāsimies, Žani, — šo vārdu Raup-Dīmenss izrunāja tik nevērīgi, it kā no seniem laikiem būtu pieradis tā Daugavieti godināt. — Cigareti? Droši, droši, mums vairs nav ne­kāda iemesla jūs tirdīt. Cvetkova visu pastāstīja. Ņemot vērā viņas pilnīgo atzīšanos, Cvetkova būtu pelnījusi tikai koncentrācijas nometni. Bet nelaimīgā kārtā viņa stūrgalvīgi uzveļ visu vainu sev. Tikai jūsu spēkos glābt Cvetkovu no karātavām.

Jānis klusēja. Jau kopš bērnības dienām viņš bija radis nerunāt, iekams domās nebija skaidrības. Un viņa prāts joprojām nespēja aptvert visu. «Tās ir lamatas,» brīdināja pagrīdnieka instinkts. Bet kā izskaidrot to, ka gestapietim zināms itin viss, sākot ar viņa iesauku — Žanis, beidzot ar spiestuvi? Ticēt nekā nedrīkstēja, taču tikpat aplam būtu principa dēļ neticēt faktiem.

—     Jūs laikam domājat, ka tās ir lamatas… Labi, es jūs tūlīt iepazīstināšu ar viņas liecību. — Un Raup- Dīmenss sāka lasīt iepriekš sagatavoto tekstu: — «Es, VK(b)P biedre Cvetkova Nadežda Viktorovna, atzīstos …»

Cvetkova Nadežda Viktorovna . . . Tālāk Jānis vairs nedzirdēja: visu aizēnoja drausmīgā patiesība, ko tas pirmīt uztraukumā bija piemirsis. Izņemot Daugavieti, Rīgā neviens nezināja Nadjas īsto uzvārdu. Nedz Elize Svempa, nedz Skaidrīte. Pat Burtnieks ne, pat Ēriks ne… Neviens, it neviens!

Nadja atzinusies — lūk, vienīgais iespējamais seci­nājums.

«Nadja, kā tu varēji tā rīkoties? Kādiem necilvēcis­kiem līdzekļiem viņi izrāvuši no tevis patiesību? Varbūt murgojot spīdzināšanas laikā?… Nē, nē! Pat murgos tu nedrīkstēji atklāt spiestuves atrašanās vietu!»

Nadežda nodevusi spiestuvi?! Nadežda parādīs gesta- piešiem slepeno ieeju?! «Tas taču nav tā, es pats mur­goju!» Trīs gadus Jānis pazina Cvetkovu, trīs pagrīdes darba gadus, kas nozīmē vairāk par veselu atsevišķa cilvēka mūžu. Viņš zināja katru Nadjas domu, katru viņas rakstura vilcienu. Tāds cilvēks pat nesamaņā ne­spēj kļūt par nodevēju, pat, kā to apgalvo gestapietis, lai glābtu kādu citu. šo nesatricināmo pārliecību nekas nespēja sadragāt.

Pirmo reizi visas pratināšanas laikā Jānis ierunājās:

—    Atļaujiet man pašam izlasīt. Es ticu tikai savām acīm.

Aizmirsis savu smalko taktiku, šturmbanfīrers uzrau­sās kājās:

—    Ko jūs iedrošināties, nolādētais komunisti Es jums saku, ka to rakstījusi Cvetkova, ar to pietiek!

Savās dusmās Raup-Dīmenss iekliedzās tik skaļi, ka blakus istabā sēdošā Nadja sadzirdēja. Un vienā mir­klī, — sargi pat atjēgties nepaguva, — viņa atradās pie durvīm un atrāva tās:

—     Meli! Ne . . .

Vārds palika nepabeigts, jo tai pašā mirklī viens no esesiešiem aizžņaudza viņai rīkli.

Bet Jānim pietika. Izslējies visā augumā, viņš čuk­stēja:

—     Nadja, Nadjeņka . . .

Un tad Raup-Dīmensa griezīgā balss:

—    Vediet iekšā!… Piesiet viņus pie krēsliem! Spī­dzināt! Viņi runās!

Šturmbanfīrera Raup-Dīmensu vairs nevarēja pazīt. Violetu sejas krāsu, izvalbītām acīm viņš šai brīdī izska­tījās kā epileptiķis. Esesieši, kaut ne pirmo reizi redzēja šādas lēkmes, gaidīja kaut ko ārkārtēju. Bet Raup- Dīmenss laikus atjēdzās. Personīgā atriebības kāre ne­drīkstēja ietekmēt viņa rīcību. Jāuzzina, kur atrodas spiestuve, pēc tam varēs izrēķināties. Ar vienkāršu spīdzi­nāšanu nekā nepanāks — to rādīja abu komunistu sejas. Tie šķita tērpušies neiedragājamās izturības un klusē­šanas bruņās. Bet katram cilvēkam ir vāja vieta, savs Ahilesa papēdis. Jāprot tikai to atrast. Un Raup-Dīmenss pierādīja, ka ne velti viņam laba novērotāja slava. Žanis pirmīt čukstēja: «Nadjeņka.» Tas nozīmēja, ka viņš šo sievieti mīl. Un to, kas nekad nebūtu ienācis prātā miesniekam Rankem, izgudroja briesmonis ar Kembridžas augstskolas diplomu.

—    Uzklausiet mani uzmanīgi, Zani. Man vajadzīga spiestuve. Jūsu klātbūtnē Cvetkovu spīdzinās tik ilgi, kamēr jūs pateiksiet, kur tā atrodas. Jums pašam ne­viens nepieskarsies, lai jums netraucētu noskatīties izrādi.

Naida zibens Jāņa acis rādīja šturmbanfīreram, ka viņš ir uz pareizā ceļa. Ņirgādamies viņš turpināja:

— Viņa ir daiļa sieviete, vai ne? No jums atkarīgs, vai pēc dažām stundām no viņas skaistuma vēl būs kas saglabājies … Hesen, sagatavojiet instrumentus!

Rupjas rokas noplēsa Nadeždai apģērbu. Viņa sēdēja nekustīgi. Pat kad sarkani nokaitētais iesms pieskārās viņas baltajai ādai un istabu piepildīja dedzinātas mie­sas rūgtenā smaka, Nadežda nenolaida plakstus. Viņas acīs dega tāda pati liesma kā Daugavieša sapnī, tā likās sakām: «Nekas, Jāni, es izturēšu! Izturi arī tu!»

Bendes darīja savu darbu, un Jānim bija jānoskatās līdz galam, kā Nadeždas krūtis un sāpju saplosītā, mīļā seja pārklājās ar asiņainām čulgām. Viņš tai ne ar ko nevarēja palīdzēt. Viņš nedrīkstēja runāt. Un Jānis koda sev mēli, kamēr visa mute bija asiņu pilna. Arī Cvet­kova nerunāja. Tikai apspiesti vaidi izlauzās caur viņas krampjaini sakostajiem zobiem. Tad arī vaidi norima. Iestājās klusums.

Un visi, kas atradās asiņainajā gestapo telpā, skaidri sadzirdēja tālus lielgabalu dārdus.


41

<p>41</p>

Pārvešana no gestapo moku kambariem uz Centrāl­cietumu nozīmēja, ka Daugavietim tikai dažas dienas atlicis dzīvot. Pēc visa izciestā tas viņam šķita milzīgs atvieglojums. Ne jau tādēļ, ka viņš ilgotos nāves. Kā katram komunistam, viņam gribējās dzīvot, dzīvot kaut simt gadu, lai vēl daudz darītu tautas labā. Bet mirt tomēr vieglāk nekā bezspēcīgi noraudzīties, kā izdzim­teņi izkropļo mīļoto cilvēku, kā ar katru dienu Nadjas seja zaudē savu cilvēcisko izskatu. Un, jo vairāk rētu izķēmoja Nadjas vaibstus, jo stiprāk viņš mīlēja šo līdz nepazīšanai pārvērsto seju. Tikai tagad, dzīves vismel­nākajās stundās, viņš sev atzinās šai mīlā. Tā bija pagrīdnieka mīla, apslēpts gaišums, klusa dziesma, ko apslāpē lielā laikmeta duna.

Tagad visgrūtākie pārbaudījumu brīži garām. Gesta­pietis uzdevis bezizredzes cīņu. Nadeždu vairs nemoka. Viņi uzvarējuši.

Raksturīgo atkāpšanās atmosfēru manīja pat cie­tumā. Gaisā varēja sajust sasprindzinātas gaidas, kādas allaž vērojamas pirms lielām pārmaiņām. Cietumsargi bez vajadzības skraidīja no vienas kameras uz otru un bez iemesla piekāva katru, kas pagadījās ceļā. Viņi ner­vozēja. Bet apcietinātie cerēja. Un par spīti sitieniem un karceriem naktīs viss cietums dobji dunēja kā bunģas. Ieslodzītie saklauvējās, dalījās ziņām par Sarkanās Ar­mijas tuvošanos. Šīs ziņas bija izlauzušās pat cauri biezajiem mūriem un restotajiem logiem. Bija zināms, ka hitlerieši nodomājuši neatstāt dzīvu nevienu apcie­tināto patriotu, bet ļaudis tomēr ticēja, ka notiks brī­nums. Jo tur, kur karo padomju cilvēki, arī brīnumi iespējami.

Pēdējā nakts pirms nāvessoda izpildīšanas. Dauga­vietis nevarēja cerēt uz brīnumu. Šai naktī viņš domās gribēja atvadīties no visa, kas tuvs un dārgs. No zvaig­znēm, kas mirdzēja te un arī tur, Maskavā. No zemes, uz kuras tik skaisti dzīvot. No biedriem, ar kuriem viņu saistīja liela, vīrišķīga cīnītāju draudzība. No Nadeždas.

Labāk gan būtu, ja šo nakti varētu pavadīt vienatnē. Bet tieši šorīt kamerā ievests vēl viens nāvfnieks — Burtnieka paziņa Makuļevičs. Tas gulēja uz nāras un visu laiku klusi kunkstēja.

Daugavietis lieliem soļiem staigāja no aizsistā loga līdz durvīm, no durvīm līdz logam. Tad viņš apstājās. Vilkdams ar nagu pa režģa stieņiem, Jānis atcerējās savu iemīļoto dziesmu. To pašu, ko tik bieži bija dzie­dājis Nadeždai. To pašu, kurai katru reizi pats pie- gudroja jaunus vārdus aizmirsto vietā:

Varbūt pēc brīža saļims mūsu stāvi, Bet dzīvības ne tev, ne man nav žēl. Ir mūsu mīla stiprāka par nāvi, Un brīves zvaigzne mūsu sirdīs kvēl.

Pašam nemanot, Daugavietis sāka to paskaļi dun­got. Makuļevičs sakustējās uz savām cisām.

—    Piedodiet, ka iztraucēju jūs, bet es tomēr nesa­protu, kā cilvēks tādā brīdī var dziedāt. Vai jūs nāves nemaz nebaidāties?

Daugavietis apsēdās viņam blakus:

—    Nevajag baidīties. Nāve ir dzīves dabiskais no­slēgums.

—     Bet es nevaru nebaidīties, — iebiedēta bērna balsī atzinās Makuļevičs. — Man ir tādas bailes . . . Iedomā­jieties, šodien es esmu dzīvs un mēs vēl sarunājamies, rīt mani apbērs ar smiltīm, es satrūdēšu, pārvērtīšos melnās zemes pikās un nekas no manis nepaliks pāri. Tas taču tik drausmīgi, pat domāt par to .. .

Daugavietis vairākas reizes pamāja ar galvu:

—    Jā, es jūs saprotu. Grūti mirt cilvēkam, kuram nav ticības.

Uz nāvi notiesātais, kā glābiņu meklējot, ar saviem kaulainajiem, smailajiem pirkstiem satvēra Daugavieša roku:

—    Jūs pareizi formulējat problēmu … Es visu laiku cenšos pārliecināt sevi, ka ir tāda viņpasaules dzīve . . . Bet, piedodiet, es vairs nespēju, nespēju tam ticēt… — Makuļevičs gandrīz raudāja.

—    Tam es arī neticu, — mierinošā tonī atteica Jā­nis, — taču mēs, komunisti, ticam, ka absolūtas nāves nav. Katra cilvēka mūžs turpina dzīvot viņa darbos.

—     Šo filozofiju dzirdu pirmo reizi. Pat ja es spētu to pieņemt, personīgi man tā mierinājumu nedotu. Jūs droši vien daudz ko esat padarījuši savā dzīvē, jūs esat komunists, kungs Kalniņ. Bet es, ko es esmu veicis? Nekas 110 manis nepaliks pāri, izņemot nevienam neva­jadzīgu sonetu vainagu . . .

—    Jā, Makuļevič, par tādām lietām katram cilvē­kam jādomā agrāk, lai nāves brīdī dzīve nebūtu viens vienīgs nenolīdzināts parāds savai tautai, cilvēcei, nā­kotnei.

—    Un jūs, kungs Kalniņ, vai jūs sagaidāt nāvi ar mierīgu sirdsapziņu?

—    Sirdsapziņa — tas nav īstais vārds. Apzinos, ka esmu dzīvojis pareizu dzīvi. Tomēr daudz kas vēl palicis nepadarīts. Bet man ir mierinājums, ka biedri pabeigs to, ko es neesmu paguvis veikt līdz galam. Viņi uzbūvēs to celtni, kurai mēs esam likuši pamatu, viņi pieredzēs komunismu . . . Jums varbūt grūti to aptvert, bet es zinu, mēs jau atrodamies uz tā sliekšņa … Ja man rit nebūtu jāmirst, es pats vēl pārkāptu šo slieksni un ieraudzītu to, par ko cilvēki sapņojuši, kopš tie dzīvo virs zemes . . .

Klausoties - Daugavieša vārdus, Makuļevičs aizmirsa savas nāves bailes. Viņu iespaidoja tas, ka cilvēks, kam pat rītdienu nepieredzēt, spēja pirmsnāves stundā do­māt par tādu nākotni. To Makuļevičs nevarēja saprast. Kad Daugavietis apklusa, viņš bikli ievaicājās:

—    Un, ja tas kādreiz arī piepildīsies, kāds man, kāds jums no tā labums? Mēs taču vairs nebūsim starp dzīvajiem . . .

—     Mēs ne, bet būs citi, par kuru laimi mēs esam cī­nījušies. Viņi pieminēs savus kritušos. Tā būs mūsu alga. Mēs esam aculiecinieki lielam laikmetam, kurā ne tikai skaisti dzīvot, bet arī skaisti mirt.

Cietums, kas vēl pirms brīža bija klusas klauvēšanas pilns kā ķirmju grauzts milzu skapis, pamira. Visi klau­sījās, un pēkšņajā klusumā arī Daugavietis sadzirdēja rūkoņu. Padomju eskadriļa.

Makuļevičs izbijies nolēca no nāras un pieskrēja pie aizsistā loga, kaut caur to debesis nemaz nebija sare­dzamas.

—    Sakiet, kungs Kalniņ, — viņš lūdzoši jautāja, — tas taču nevar būt, ka bumbas nomet uz cietumu! Tad jau mēs visi būsim beigti . . .

Daugavietis šoreiz neielaidās sarunā, viņš pat nepa­smaidīja par šo bezjēdzīgo izmisumu. Padomju bumb­vedēji varbūt lidos arī pāri cietuma korpusam, kurā sē­dēja Nadežda. Arī viņai propelleru troksnis liksies kā draugu sveiciens. Jā, bija laiks atvadīties no Nadjas. Gribējās viņai kā biedrenei pateikties par varonību. Un arī kā sievietei gribējās kaut ko sacīt pirms nāves. Var­būt rīt viņus kopā vedīs uz pakāršanu un radīsies iz­devība pārmīt dažus vārdus. Taču, bendēm klausoties, Jānis nespētu pateikt to, ko viņš pat no sevis slēpis visus šos gadus. Un, pazīstot cietumnieku paražas, Dau­gavietis sāka pārmeklēt visas spraugas sienā un grīdā cerībā atrast kādu paslēptu papīra strēmelīti.

—    Vai jums kas pazudis? — viņš izdzirdēja Maku­ļeviča pakalpīgo balsi.

—    Nē. Es tikai skatos, vai neatradīsies kāds papīra gabaliņš.

—    Liekas, varēšu jums izpalīdzēt. Mani gan izkra­tīja, bet uzraugs nepamanīja manu pēdējo sonetu .. . ņemiet, lūdzu, man tā vairs nav vajadzīga.

Jānis apsēdās pie galda un kontrolspuldzītes zilajā, spokainajā gaismā sāka rakstīt ar mazu grafīta ga­baliņu:

«Nadjeņka, mans draugs. Mums tikai dažas minūtes atlicis dzīvot. Citādi es joprojām klusētu. Bieži esmu teicis, ka pagrīdniekam jāatsakās no personīgām jūtām, bet pats nebiju pietiekami stiprs. Man jāatzīstas, ka visu laiku tevi mīlēju. Tu par to nekā nezināji. Tā bija la­bāk. Bet tev jāzina, cik daudz spēka un siltuma tu man devi. Ar tevi kopā viegli iet nāvē. Mēs mirsim, lai citi dzīvotu!»

Sajā stundā Nadežda jau bija mirusi. Cietuma ārsts konstatēja iekšēju asins izplūdumu kā spīdzināšanas sekas. Ķermeni iznesa no kameras, bet uz sienas palika nepabeigts tumši sarkans uzraksts, kas bija uztriepts ar vienīgo cietumā dabūjamo tinti:

ES MIRSTU PAR PADOMJU LATVIJU, ES MIRSTU PAR.. .


42

<p>42</p>

Ēriks pacēla dūri, lai pieklauvētu pie vannas istabas sienas. Bet roka palika karājamies gaisā, jo šai mirklī lejā pagrabā klusi kā modinātāja zvans ieskanējās trauksmes signāls. Viņš bija pieradis pie šiem normālās darba gaitas traucējumiem, kas katru dienu atgadījās vismaz desmit reizes. Apziņa vēl nebija paguvusi īsti sagremot pēdējos notikumus. Nācējam vajadzētu būt Skaidrītei. Varbūt arī Donatam. Gaidot trauksmes beigu signālu, Ēriks mierīgi palika guļam šaurajā savienojuma ejā. Taču minūtes gāja un nekas nemainījās. Tupēt šeit nebija nozīmes.

Atgriezies spiestuvē, Ēriks novilka sleju un sāka pats lasīt korektūru — negribējās zaudēt laiku. Pamanījis dažas kļūdas — pēc «tuvojas» izlaists punkts, vārdā «tilti» «t» vietā iemaldījies «s», — viņš izlaboja tās.

Zvans klusēja.

Ēriks sāka nervozēt, jo zināja, cik steidzīgs šis uz­saukums. Piespiedu atpūta nedeva spēkus, tieši otrādi, izsita no sliedēm. Nekā nevar darīt — pacietīgi jāgaida. Lai pārvarētu uzmācošos miegu, viņš apsēdās un ieslē­dza radioaparātu. Kaut šodien jau divas reizes bija klausījies ziņas, Ēriks tomēr cerēja dzirdēt ko jaunu. Sarkanā Armija vētrainiem soļiem virzījās uz priekšu, katra stunda varēja nest ievērojamas pārmaiņas frontes stāvoklī. Kā par spīti uztvērējs rūca, krāca, burkšķēja. Laikam zobārsts ceturtajā stāvā atkal iedarbinājis bor- mašīnu.

Zvans klusēja.

Domās lādēdams apmeklētāju, kas tik ilgi kavējās dzīvoklī, Krapovskis izstiepās gultā. Skatiens krita uz pudeli ar sārtajām bērzu lapām, kuras atnesusi Skaid­rīte. Kopš viņa pirmo reizi nokāpusi dzīvoklī bez nu­mura, smacīgo pagrabu allaž atdzīvināja kāds zaļums. Ziemā skujas, martā pūpoli, maijā pirmās vijolītes, tad nāca ceriņi, jasmīni, rudzupuķes, astras un. beidzot, šīs rudenīgās lapas. Jā, laiks gāja neatturami uz priekšu, un laikam līdzi auga mīla uz šo trauslo meiteni, kas bija pierādījusi savu lielo gribu un izturību. Toreiz, pirms daudziem daudziem mēnešiem, viņš savā pārā­kuma apziņā tikai pasmaidīja par Skaidrītes aušīgo sapni braukt pie partizāņiem. Bet viņa patiešām panāca savu. Lūk, kāda viņa draudzene! . . .

Zvans joprojām klusēja.

Ēriks tagad jau fiziski izjuta mokošo klusumu. Viņš paskatījās pulkstenī un atcerējās, ka nav iegaumējis laiku, kad atskanēja trauksmes signāls. Pusstunda no­teikti pagājusi, varbūt pat vairāk. Skaidrītei sen vaja­dzēja būt šeit, lai novilktu uzsaukumus. Kāpēc viņa nenāk? Kas noticis augšā? Namu taču novēro, Burt­nieku taču meklē… Ko viņš pats būtu darījis ges- tapiešu vietā? Pirmkārt, pārmeklējis visu namu. Jā, ta­gad Ēriks noteikti zināja, ka pirmītējais zvans nav bijis vienkāršs brīdinājums kā citām reizēm, bet īsts trauk­smes signāls. Trauksmes signāls, kuram nesekos at­saukums.

Augšā ir gestapieši, ienaidnieki! Žanis un Nadežda apcietināti, varbūt arī Skaidrīte. Jā, droši vien arī Skaid­rīte! Biedru dzīvības ir briesmās, un viņš, atgriezts no ārpasaules, nav spējīgs palīdzēt. Jo skaudrāk Ēriks to izjuta tāpēc, ka personīgi bija drošībā. Dzīvokli bez nu­mura fašistiem tik viegli neatrast. Konservu un sausiņu krājuma pietiks nedēļai, pat vairāk. Viņš, Ēriks, sagai­dīs atbrīvotājus. Un tipogrāfijā, uzsaukumi? Kas tos rakstīs, kas tos izplatīs? . . . Kāda nozīme tam, ka viņš saglabās savu dzīvību, ja spiestuve būs beigusi dzī­vot? . . . Viņš atkal viens pats kā toreiz mežā pēc kaujas uz Šķēdes ceļa. Tāda pati bezcerība, tāds pats šķietamas bezizejas stāvoklis. Toreiz cīņa par spīti visam turpinā­jās, un arī tagad tā nevar, tā nedrīkst rimt. Ne velti Žanis mēdza teikt, ka cilvēka griba nepazīst šķēršļus. Satrauktais prāts tirdīja, neļāva sēdēt uz vietas. Ēriks ielīda savienojuma ejā, aizrāpās līdz vannas istabai un pielika ausi pie sienas.

Nekā. Cauri biezajam mūrim neizlauzās neviens troksnis. Pēkšņi Ēriks izdzirdēja klusus soļus. Viņa nervi atradās tādā sasprindzinājumā, ka soļi šķita ska­nam viņpus sienas — vannas istabā. Ēriks sarāvās. Nē, nē, tie bija maldi — staigāja pa pagrabu. Kas? Uzma­nīgi, pūlēdamies netrokšņot, viņš līda uz leju. Tad pēk­šņi juta pie savas sejas karstu elpu. Kāda taustoša roka skāra viņa roku.

Skaidrīte! Nu, protams, viņa bija nākusi pa slepeno kanalizācijas eju.

—    Ko mēs tagad iesāksim? — jautāja satriektais Ēriks, kad meitene, izstāstījusi visu, nometa ar dubļiem apšļakstīto lietus mēteli un izņēma no mātes tirgus so­mas maizi, žāvētu gaļu un kanniņu ar pienu.

—    Strādāsim, Ērik, uzsaukums jāizlaiž. Žanis taču deva rīkojumu, lai tas rīt iziet tautā. Lai gestapo redz, ka mēs neesam pieveikti!

Apbrīnas pilns Ēriks konstatēja, ka viņas balss skan tikpat mierīgi kā parasti. Jā, šo meiteni, kas izgājusi pagrīdes bargo skolu, nekas nespēja salauzt. Tagad ne­bija laika sērot. Sāpes pārkausējās naidā, un cīņa tur­pinājās ar divkāršotu sparu.

Šai brīdī Ēriks skaidrāk nekā jebkad saprata, ka draudzenes raksturs mainījies un ka līdz ar to mainīju­šās viņu attieksmes. Senāk Skaidrīte bija tā, kurai bija nepieciešams atbalsts un vadība, tagad Ēriks pats smē­lās paļāvību un ticību meitenes skarbajā mierā.

—     Par to es jau pats biju domājis. Bet Žanis pa­guva uzrakstīt tikai pusi. Lūk, kur teksts beidzas, — un Ēriks parādīja vēl mitro novilkumu: «…Slepkavošanas saraksti sastādīti. Ari tu esi šajā sarakstā! Bet tavus tu­viniekus, kam palaimēsies izbēgt no esesiešu lodes vai nāves gāzes tepat Latvijā, varmācīgi aizvedīs uz bumbu sprādzienos grūstošo Vāciju. Jekelns un Drekslers fīre­ram solījuši neatstāt Rīgā nevienu cilvēku, kas varētu sagaidīt atbrīvotājus …»

—    Tev, Ērik, pašam jāpabeidz uzsaukums, — Skaid­rīte stingri noteica. — Es tev palīdzēšu.

Ēriks paņēma resno zīmuli, to pašu, ko, pierakstot ziņas no Maskavas, neskaitāmas reizes bija turējuši Žaņa pirksti. Palicis zem papīra Ostrovska grāmatu «Kā rūdījās tērauds», viņš ātri uzmeta pirmo teikumu:

«Tev, rīdziniek, ir tikai viens ceļš, lai glābtu savu dzīvību un brīvi …»

Viņi sēdēja, galvas kopā sabāzuši, cieši piekļāvušies viens pie otra, un bija tā, it kā zīmuli vadītu abu rokas:

«Rīgas strādniek! Organizē savā darba vietā aizsar­dzības grupas! Pasargā mašīnas un transporta līdzekļus no aizvešanas uz Vāciju! Izrādi bruņotu pretestību šuc- maņiem, kas grib aizdzīt jūgā tevi un tavu ģimeni! Bez žēlastības sit hitleriešus un aizsargu bandītus, kas liek mīnas zem Rīgas pamatiem! Ieročiem rokā palīdzi Sarka­najai Armijai ātrāk atbrīvot savu dzimto pilsētu!»

■— Vai noslēgumā nevajadzētu vēl kādu lozungu? — vaicāja Skaidrīte, kad uzsaukums bija uzrakstīts. — Ko tu saki par šo — «Bez cīņas nav uzvaras»?

— Ar mieru, — piekrita Eriksj. — Bet paša apakša liksim «Strēlnieku dziesmas» pantu:

Lai Rīga atkal dimdēt sāk, Cērt, mana roka, varfcnāk! Lai tie, kas grib mūs jūgā dzīt, Ar lodi pierē krīt!

Pulksten astoņos no rīta Skaidrīte Daugavmalas dru­pās izlīda no rūpīgi maskētās kanalizācijas ejas. Dienas gaisma žilbināja. Viņa noslēpa aptašķīto lietus mēteli un notīrīja kurpes. Pacēlusi smago tirgus somu ar uz­saukumiem, uzmanīgi pavirzījās uz priekšu. Pussagrau­tais mūris vēl aizsargāja viņu no gājēju skatieniem, bet Skaidrīte pati caur tukšo loga ambrazūru varēja sare­dzēt labu daļu Grēcinieku ielas. Viņa nogaidīja, kamēr garām aizvilkās rota vācu kareivju ar putekļainām bruņu cepurēm galvās, saritinātiem mēteļiem uz mugu­ras somām. Tad drošiem soļiem devās uz pasta pusi.

Pulksten deviņos uzsaukumi bija pie Burtnieka Čie- kurkalnā, pulksten divpadsmitos rīdzinieki atrada tos pie sienām, savās vēstuļu kastītēs, uz soliem apstādī­jumos. Pulksten četros dienā viens no šiem uzsaukumiem nokļuva īpašajā nodalījumā, kur Raup-Dīmenss glabāja visas skrejlapas, kas, pēc aģentūras ziņām, nāca no Žaņa vadītās spiestuves.


43

<p>43</p>

Pulksten sešos no rīta gaitenī nožvadzēja slēdzeņu saišķis. Tas bija parastais laiks, kad aizveda nāviniekus. Atvadījies no Makuļeviča, Daugavietis drošiem soļiem izgāja no kameras.

Viņu iesēdināja slēgtajā cietuma' mašīnā. «Vai tad karātavas atrodas pašā centrā?» viņš nodomāja, ne­skaidri sadzirdot pilsētas satiksmes dzīvo troksni. Uz oļiem šņirkstēja tanku un pašgājēju lielgabalu kāpur- ķēdes, spalgi signalizēja vieglās mašīnas, smagi dunēja daudzie nagloto zābaku soļi. Rīga bija kļuvusi par piefrontes pilsētu. Brīdi vēlāk atskanēja daudzu suņu riešana. Pavadoņu —ļ esesiešu drumajas sejas atplaik- snīja ļauns smīns:

— Vai tu dzirdi, Hans? Žēl, ka mēs nevaram pie­dalīties medībās. Dr^kslers teica, ka viņš nevienu latvieti neatstāšot Rīgā.

«Lai priecājas,» domāja Jānis. «Rīt viņi šūposies pie tām pašām karātavām, kas šodien domātas mums.» Vi­ņam no tām joprojām nebija bailes, tieši otrādi, tāds skumjš prieks, ka vēl pēdējo reizi redzēs Nadeždu. Bet, kad mašīna apstājās un durvis atvērās, Daugavietis saprata, ka viņu nav atveduši uz soda vietu, bet atpa­kaļ uz gestapo.

. . . Šturmbanfīrera Raup-Dīmensa kabinetā visi logu aizkari bija aizvilkti. Biezais, melnais velvets mazliet klusināja nepārtrauktās kanonādes troksni. Kopš 1941. gada vasaras Raup-Dīmenss nebija dzirdējis šīs skaņas. Tās krita uz nerviem, neļāva koncentrēties. Tas vēl ne­nozīmēja, ka Raup-Dīmenss būtu gļēvulis. Viņš pats paziņoja Langem, ka paliks Rīgā un nobeigs lietu ar Žani. Protams, bija iespējams ņemt Žani līdzi. Bet, pirmkārt, tas nozīmēja zaudēt laiku. Otrkārt, Raup- Dīmensa īpašais plāns paredzēja, lai saruna ar Žani no­tiktu tieši Rīgā, nekur citur. Treškārt, atkāpšanās juceklī Žanim varēja rasties izdevība bēgšanai. Šturmbanfīrers neuzskatīja viņu par vienkāršu apcietinātu komunistu, bet par savu personīgo ienaidnieku, kuru nevienam ci­tam negribēja atdot. Gestapo no provokatorēm izdevās uzzināt, ka arī Liepājā darbojas spiestuve, kuru organi­zējis Žanis. Ņemot vērā jaunos apstākļus frontē, to va­jadzēja nekavējoties likvidēt. Raup-Dīmenss apņēmās piespiest Žani izdot Liepājas spiestuves vadību un atra­šanās vietu. Viņš zināja, ka šai divkaujā jāuzvar, lai būtu kas būdams, jāuzvar.

Gaidot Žaņa atvešanu, gestapietis palīdzēja saviem padotajiem sakārtot un sagatavot aizsūtīšanai papīrus. Aplūkojot pabeigto lietu kaudzi, viņš nevarēja sevi vai­not — strādāts labi, kā tas pienākas īstam Raup-Dīmen­sam. Tikai vienā akcijā viņš bija cietis nepārtrauktas neveiksmes — Bauers izdarījis pašnāvību un nogalinājis desmit viņa labāko vīru, Burtnieks izbēdzis. Cvetkova mirusi, neatklājusi noslēpumu. Bet Žanis joprojām viņa rokās. Tas atbildēs par visām neveiksmēm.

Esesieši nāca un gāja, ik reizes aiznesdami grēdā sa­krautos aktu vākus. Gestapo evakuējās. Gandrīz visi darbinieki jau bija aizbraukuši uz Liepāju. Durvīs parā­dījās šarfīrers Hesens:

—     Heil Hitler! — viņš sveicināja, it kā gribēdams ar šiem vārdiem pasvītrot savu uzticību visai nedrošajai fīrera lietai.

Raup-Dīmenss nevērīgi atmeta ar roku:

—     Nu, kas jums sakāms, Hesen?

—     Šturmbanfīrera kungs, atļaujiet ziņot, doktors Lange nupat aizbrauca. Viņš lika pateikt, lai jūs Žani paņemot līdzi, ja šeit neizdosies piespiest viņu runāt. Kas attiecas uz mūsu evakuāci ju, viss nokārtots. Pilsētas komandants piezvanīs, kad pēdējās iestādes atstās Rīgu. Trīs mašīnas būs mūsu rīcībā.

—     Paldies, Hesen. Un Žanis?

—     Jau atvests, šturmbanfīrera kungs.

Raup-Dīmensa glīto seju izķēmoja atbaidoša grimase.

—     Laikam priecājas, ka izsprucis no karātavām. Šis prieks viņam drīz pāries. Es piespiedīšu viņu uz ceļiem lūgt, lai to pakar.

—    Šturmbanfīrera kungs, aizmirsu pateikt. Izkratot viņu, atradām šo zīmīti. Manuprāt, tas ir kaut kas svarīgs.

Raup-Dīmenss kāri tvēra pēc sniegtā papīra. Tad viņš saviebās:

—     Ko, atkal peršas?! Vai jūs zināt, kas te rakstīts, jūs idiot?! «Mēs smokam cietumā, ko te par dzīvi sauc. Jūs, mirušie, vien zināt, kas ir laime! Ai kapu mītnieki, ai veļu saime, vai jūsu valstībā man drīzi ienākt ļauts?»

—    Otrā pusē arī kaut kas, — nedroši taisnojās Hesens.

Raup-Dīmenss apgrieza papīru. Viņš ciniski iesmējās:

—    Jā, tas ir Žanis. Mīlestības atklāšana ar cilpu kaklā. «Mēs mirsim, lai citi dzīvotu.» Nekā nebūs! Tu dzīvosi, lai citi tevis dēļ mirtu! . . . Pēc desmit minūtēm varat viņu ievest!


44

<p>44</p>

«Varbūt bija vērts pārciest trīs neizsakāmi grūtus gadus, lai piedzīvotu šo dienu,» domāja Burtnieks, ieklausoties lielgabalu pērkonīgajā valodā. Apmainīda­mies tonnām nāvi nesoša metala, tie nikni sarunājās — no vienas puses hitleriešu artilērijas izmisīgā, dobjā balss, kas vietām jau sāka aizsmakt, no otras puses uz­brūkošās Padomju Armijas uzvaras grandieni, arvien tuvāk, arvien skaļāk.

Sāpīgākais tas, ka daudzi šos svētkus nepieredzēs. Burtnieks zināja, ka Nadežda gājusi bojā, ka Jānim piespriesto nāves sodu izpildīs šodien, pat iespējams, ka tas jau izpildīts . . . Šos brīnišķīgos cilvēkus nekad vairs neatgriezt dzīvē …

Burtnieks sēdēja uz netīras, tēraudskaidām nobārstī­tas virpas, iespiedis šauteni starp ceļgaliem. Rūsas plan­kumi uz stobra rādīja, ka šautene ilgu laiku glabāta mitrā vietā. Caur acenēm viņš neatlaidīgi vēroja gan fabrikas pagalmu, kur mētājās izjauktu mašīnu daļas, gan retiem kociņiem apstādīto, plato ielu, kur tikpat nekārtīgi soļoja, skrēja, brauca, joņoja fašistu kara­spēks. Vairums plūda atpakaļ uz pilsētas centru, bet kāda svaiga vienība laiku pa laikam uz pavisam tuvo fronti. Reizēm mazākā zaļi zilā kaskotā straume sa­dūrās ar lielāko, radās sastrēgums, blīvs jūklis, skanēja virsnieku lamas un šāvieni, kamēr kamols beidzot at- šķetinājās.

Likās, ka šai atkāpšanās panikā nebija vietas pārdo­mātai rīcībai. Tomēr Burtnieks nešaubījās, ka hitlerieši, ja vien apstākļi atļaus, mēģinās iznīcināt visas svarīgās rūpnīcas, tai skaitā arī šo, kuru viņi nolēmuši pasargāt no uzspridzināšanas. Izņemot Šiliņu, Burtnieks nevienu no šiem vīriem nepazina. Šai brīdī viņi vienkārši bija bezvārda strādnieki, daži no tiem, kas negribēja ļaut fašistiskajam nezvēram saplosīt savu dzimto pilsētu. Neviefis neizskatījās kā varonis. Lūk, šis vecis, grum­bainu seju un nespodrām acīm, kurš neveiklām rokām turēja šauteni. Varēja redzēt, ka viņš nav pieradis ap­ieties ar ieročiem. Varbūt viņš šai stundā gatavs uz visu, bet iekšēji tomēr izjuta bailes, domāja par saviem maz­bērniem. Taču, paklausot partijas sauksmei, viņš bija atnācis, jo bez savas fabrikas nespēja dzīvi iedomāties. Te sūrā darbā pavadīti neskaitāmi gadi, un, lai gan ve­cais strādnieks, raudamies melnās miesās, nebija kļuvis ne par santīmu bagātāks, tā ar laiku pārvērtās par daļu no sevis paša, par dzīvu būtni, kuru viņš vienā un tai pašā laikā neieredzēja un mīlēja. īsu laiku viņš bija juties fabrikas saimnieks, un okupācijas gados, tīšu prātu cenzdamies ražot brāķi, tomēr nekad nebojāja savu mašīnu, jo ne mirkli neaizmirsa, ka tā drīz atkal būs tautas īpašums.

Visvaldis Burtnieks visu mūžu bija pavadījis grā­matu pasaulē. Kad agrāk kādreiz nācās būt kādā rūp­nīcā, viņu nervozēja un biedēja milzīgais troksnis, kas likās haotisks. Tagad viņš sev par izbrīnu pamanīja, ka sāpīgi izjūt ceha klusumu. Lielā telpa izskatījās kaila. Gaiši četrstūri cementā rādīja vietas, kur vēl ne­sen stāvējušas mašīnas. Daļa no tām atradās ceļā uz Vāciju, citas Šiliņa grupai bija izdevies ierakt zemē. Palikušas tikai dažas nederīgas virpas un vecmodīgās pievadsiksnas, kas, ļengani pie griestiem karādamās, lī­dzinājās šaurām kliverburām bezvējā.

Kanonāde arvien tuvojās. Varenajā artilērijas aukā jau varēja atšķirt tanku nikno rūkoņu, mīnu dobjos pie­sitienus. Burtnieks sāka cerēt, ka fašisti būs aizmirsuši fabriku. Tad pēkšņi pavisam tuvu atskanēja sprādziens, logu stikli izbira, un gandrīz tai pašā mirklī parādījās vērmahta mašīna ar augstiem riteņiem. Spridzinātāju komandas kareivji — par laimi tie bija tikai četratā — izlēca un, vilkdami aiz sevis degļu auklas, metās pagalmā.

Lai kā Burtnieks uztraucās, viņš pamanīja, ka pir­mais izšāva vecais strādnieks. Fašists, kas atradās vistu­vāk, jocīgi salīgojās un, izlaižot no rokām nastu, smagi nokrita uz mutes. Friči pameta spridzekli un savukārt atklāja uguni. Lode aizsvilpa gar Burtnieka ausi, riko­šetā atsizdamās pret griestiem, viegli ievainoja kādu no rūpnīcas aizstāvjiem. Tas arī bija strādnieku vienīgais zaudējums. Pēc dažām minūtēm fašistu automāti ap­klusa un tie paši mēmi gulēja pagalma vidū. Lejā vēl rūca spridzinātāju mašīnas motors.

Burtnieks vēl redzēja, ka Šiliņš aizsteidzās izslēgt to7 un dzirdēja veco strādnieku sakām:

—    Pirmo reizi mūžā nonāvēju cilvēku. . . Bet vai tādu maz var saukt par cilvēku? Tas taču zvērs, tikai bez astes un uz divām kājām . . .

—    Ja ienaidnieks nepadodas, tas… — Burtnieks gribēja citēt Gorkiju, bet pusvārdā aizmiga.

Tad viņš kā caur miglu izdzirdēja Šiliņa balsi: «Mosties! Mosties!» — juta, ka viņu krata spēcīgas ro­kas. Ar lielu piepūli atvēra acis un instinktīvi sagrāba šauteni:

—     Fašisti?

—     Ziņas par Zani.

Tikai tagad Burtnieks ieraudzīja sievieti, kas bija atnesusi jauno vēsti. ■

—    Viņš šorīt pārvests no Centrālcietuma uz gestapo.

Visvaldis pa īstam nopurināja miegu. Tā taču bija

pēdējā un vienīgā izdevība glābt Daugavieti!

—     Kā tu domā? — viņš nedroši jautāja.

Šiliņš saprata biedru bez paskaidrojumiem:

—     Bet kā? Mums nav nekādu izredžu . . .

Jā, izredžu nebija nekādu. Izmisīgi pūlēdamies at­rast kādu ceĻu, kādu spraugu, kādu brīnumainu iespēju, Burtnieks stīvi lūkojās pa logu. Izklaidīgie skatieni pār­slīdēja spridzinātāju nekustīgajiem ķermeņiem, apstājās pie vērmahta mašīnas, kas bija maskēta aizsargkrāsās, un atkal atgriezās pie fašistu tumši zaļajiem formas tēr­piem. Un tā radās ideja maskēties par vāciešiem. Neprā­tīga ideja, bet ko gan cilvēks nav gatavs darīt cerībā glābt biedru! . . . Šiliņš vadīs mašīnu, Burtnieka vācu valodas zināšanas noderēs, lai iekļūtu gestapo ēkā, bet, kad vajadzēs šaut, visi četri cīnīsies līdz pēdējai patronai.

Burtnieks nedomāja par briesmām, kurās brīvprātīgi dodas. Viņš domāja par Jāni, par citiem gestapo gūstek­ņiem, kuriem nezināja vārdu, kuri varbūt mirst šai uz­varas stundā. Viņš kaislīgi gribēja, lai tie dzīvotu, un, nešaubīdamies par biedru piekrišanu, jau sāka dru­džainā steigā pārģērbties.

Ķīsis sēdēja līdz pēdējai iespējai piekrautā smagā mašīnā. Tikai pateicoties viņa sakariem, bija izdevies to sadabūt. Viņš brauca projām no Rīgas, projām no boļ­ševikiem, kuru lielgabali it kā rēca: «Kur tu esi, Ķīsi?» Nē, viņš tiem nedosies rokās. Un tāpēc Ķīsis skubināja šoferi, solīja tam zelta kalnus, uzbrēca sievai, kad tā ieminējās par Raup-Dīmensam doto solījumu paķert līdzi Marlēnu.

Pabraukuši garām gestapo ēkai — tā atstāja tukšu un pamestu iespaidu, pat durvīs vairs neredzēja sar­gus — Ķīša mašīna gandrīz sadūrās ar vērmahta auto­mobili, kas joņoja trakā ātrumā. Tikai vienu brīdi pa­vīdēja bakurētaina, iegarena seja ar acenēm, taču aģenta ievingrinātā acs paguva pazīt vācu kareivī Visvaldi Burtnieku. Burtnieku, kuru gestapo tā meklēja! Burt­nieku, kura fotogrāfijās bija izdalītas visiem līdzstrād­niekiem! Burtnieku, par kuru bija izsolīta liela prēmija!

Ķīša nāsis iedrebējās. Citos apstākļos viņš nekad ne­būtu palaidis garām šo vareno ķērienu, bet tagad svār­stījās tikai īsu mirkli. Kaut kur aiz muguras atskanēja šāvieni, un Ķīsis, baidīdamies atskatīties, baidīdamies atpalikt, dzina mašīnu uz priekšu, arvien uz priekšu.

Apstājās tikai tālu aiz Rīgas pilsētas robežas, apstā­jās tikai tāpēc, ka ceļā izveidojies sastrēgums neļāva braukt tālāk.

Te Ķīsis ieraudzīja daudzas pazīstamas sejas. Visi, kam nebija izdevies aizbēgt ātrāk, tagad satikās uz šīs dubļainās šosejas, kas diemžēl nemaz neatgādināja Graudnieku lepno salonu.

Šturmbanfīrers Raup-Dīmenss sāka pratināšanu ar iepriekš sadomātiem vārdiem:

— Liekas, jūs ļoti mīlējāt Cvetkovu . . . Tādā gadī­jumā varu jūs iepriecināt ar patīkamu vēsti — jūsu mī­ļākā aizceļojusi uz labāku pasauli. Bet neceriet, ka arī jums izdošu biļeti uz turieni. Jūs pārāk daudz zināt, lai es varētu no jums tik viegli šķirties . . . Skaidri un atklāti: man vajadzīga Liepājas tipogrāfijā. Es pazīstu jūsu tērauda gribu. Bet, kā zināms, dimants griež pat tēraudu … Es likšu jūs spīdzināt dienu un nakti, bez pārtraukuma, bez atelpas. Četri vīri nodarbosies tikai ar jums.

—    Un tomēr jūs nekā nepanāksiet! Jūsu vietā es la­bāk padomātu, ko pašam teikt, kad būs jāstājas tiesas priekšā. Kaut arī neviens jūs nespīdzinās, jūs tomēr visu izstāstīsiet. Jums nav tās idejas, kas mums dod spēku klusēt.

Daugavietis sagaidīja, ka gestapieša dūres sitiens pārtrauks viņu, bet šturmbanfīrers tikai ironiski smīnēja.

—    Jums taisnība, tās idejas man nav. Toties man ir citas, daudz lietišķākas idejas. Mēs paņemsim jūs līdzi uz Vāciju, bet te, manā kabinetā, mēs nejauši aiz­mirsīsim jūsu pašrakstītos ziņojumus, no kuriem būs redzams, ka jūs esat bijis mūsu aģents un provokators. Ar šo maigo mīlas vēstulīti mūsu speciālistiem pilnīgi pietika, lai atdarinātu jūsu rokrakstu, nekļūdoties ne­vienā punktā, nevienā švīkā. Turpretī, ja pateiksiet, kas vajadzīgs, viss paliks starp mums diviem. Jūsu vēstuli es jums, protams, atdošu, bet šos te ziņojumus varēsiet atstāt sev par piemiņu.

Nekādi draudi nebija spējuši izsist Jāni no līdzsvara, bet šis velnišķīgais gestapieša izgudrojums viņu satrici­nāja. Simtiem biedru acīs Jānis Daugavietis būs visze­miskākais nelietis, kas nodevis Baueru un Burtnieku, kas par Jūdasa algu pārdevis bendēm Cvetkovu. Katrā iekrišanā, kas notikusi Rīgā triju gadu laikā, varēs vai­not viņu. Varbūt pat teiks, ka pie viņa rokām līp Imanta Sudmaļa un Džema Bankoviča asinis. Paaudzēm ilgi viņa vārds būs nodevēja un provokatora sinonīms. To nedrīkst pieļaut! Bija tikai viena izeja — nogalināt gestapieti.

Ienāca Hesens:

—    Šturmbanfīrera kungs, zvanīja komandants. Krievi mēģina ielauzties pilsētā no ziemeļrietumiem. Kuru katru brīdi var nākt pavēle evakuēties … Vai būs kādi rīkojumi?

—    Pagaidām varat iet, — un, pagriezies pret Dauga­vieti, Raup-Dīmenss lietišķi teica: — Paši dzirdējāt, ka jums maz laika palicis. Tātad izšķirieties.

No drudžainas domāšanas Daugavietim pierē satūka vēnas. Kā to labāk izdarīt? Jāpaliek divatā ar šo šturm- banflreru, bet pie rakstāmmašīnas sēdēja jauns esesie- tis, gatavs protokolēt katru viņa vārdu. Raup-Dīmenss savukārt nenovērsa skatienu no Daugavieša, cenšoties izdibināt, vai viņa gājienam būs panākumi.

Viņš nezināja, ka šai brīdī padomju tanki-amfībijas, pārsteiguši hitleriešus no aizmugures, jau forsē Ķīš­ezeru, ka Rīgas telefona centrāle jau bija uzspridzināta un komandants nemaz vairs nevarēja piezvanīt uz ges­tapo. Kaujas troksnis kļuva arvien stiprāks. Kaut kur spēlēja katjušu baismās ērģeles, kaut kur, dobji eksplo­dējot, uzlidoja gaisā munīcijas noliktava, kaut kur tu­vumā atskanēja atsevišķi šāvieni. Vienīgi jaunais esesie- tis piegrieza tam vērību. Viņš nobālēja, bet neuzdroši­nājās izrādīt savas bailes priekšniekam.

—    Tātad izšķirieties, — atkārtoja šturmbanfīrers.

Daugavietis kā izmisumā paslēpa seju plaukstās.

Caur pirkstiem viņš vēroja gestapieti, kas aptvēra ar labo roku uz galda nolikto revolveri, tad lēnām, it kā pārvarot savu iekšējo pretestību, teica:

—    Te nav ko izšķirties . . . Jūs mani esat nostādījuši bezizejas stāvoklī . . . Esmu spiests pieņemt jūsu ulti­mātu … Es runāšu . . .

Šņācoša skaņa izrāvās no šturmbanfīrera mutes. Tā­pat kā pelnos pārvērtusies cigarete, kuru viņš tikai tagad nometa, tā liecināja, ka Raup-Dīmenss aizturētu elpu bija tvēris katru Daugavieša vārdu. Beidzot Žanis piespiests pie sienas! Kā blakts! Kas par lielisku uzvaru! Pēkšņi juzdamies desmit gadu jaunāks, Raup-Dīmenss pamāja esesietim:

—     Verner, rakstiet līdzi!

Neatņemot plaukstu no sejas, Jānis teica:

—     Jūs solījāties, ka tas paliks starp mums diviem…

—     Pareizi. Verner, izejiet ārā!

Esesietis nevis izgāja, bet izskrēja. Raup-Dīmenss izlaida revolveri no pirkstiem un, izņēmis no krūšu ka­batas pildspalvu, sagatavojās rakstīšanai.

—    Rakstiet… «Liepājas pagrīdes tipogrāfijās va­dītājs …»

—    Tālāk! — nepacietīgi sauca šturmbanfīrers, nepa­ceļot galvu no papīra.

Bet Daugavietis tam jau bija ieķēries rīklē. Šai mirklī abu logu garie aizkari spēji pašķīrās. Gestapieši, kurus Raup-Dīmenss bija tur paslēpis katram gadīju­mam, izlēca un metās Daugavietim virsū.

Šturmbanfīrers vairākas reizes krampjaini ierāva gaisu, bet, nespēdams izelst nevienu vārdu, trakās dus­mās ar dūrēm dauzīja pa visām zvana pogām reizē.

Ārā varēja sadzirdēt skrejošu soļu dipoņu. Atvērta­jās durvīs parādījās vairāki vācu formās tērpti stāvi.

—     Saņemt šo slepkavu! — sēca Raup-Dīmenss.

Taču automāti pavērsās pret viņu. Burtnieks paspēra

soli uz priekšu un skaidrā vācu valodā teica:

—     Par to lūgtu nerūpēties. Slepkavas mums neiz- muks!

Apstulbušie esesieši palaida savu upuri vaļā, un Daugavietim vēl izdevās izraut Raup-Dīmensam revol­veri, ko tas jau bija vērsis pret sevi.

Viņi tagad stāvēja aci pret aci. Nu Daugavietis va­rētu atmaksāt par visām spīdzināšanām un mokām, par tūkstošiem cilvēku nāvi, par Nadjas, mīļotās Nadjas zaudējumu. Gandrīz katrs cilvēks būtu tā rīkojies, un neviens viņu nenosodītu. Bet Daugavietis izlaida no dzelžainajām spīlēm gestapieša bezspēkā nokārušos roku un novērsies neskanīgā balsī teica:

—     Vediet projām! Lai tauta spriež tiesu!


45

<p>45</p>

Rīga, smaidot caur asarām, kaisīja saviem atbrīvo­tājiem zeltainas lapas. Tās aizķērās tramvaja vados, pielipa lielgabalu stobriem, un dažs karavīrs mitrām acīm atņēma šo dzimtās pilsētas sveicienu.

Atstājis biedrus sargājam Raup-Dīmensu, Daugavie­tis viens pats izgāja no gestapo ēkas. Visvaldi nekādi neizdevās uzmodināt — tik cieši viņu bija pievārējis miegs.

Pēc ieslodzījumā pavadītajām dienām Daugavietim ielas likās neparasti plašas. Daugavmalā vēl gaudoja šāviņi un dega nami, bet uz Krišjāņa Barona ielas un Raiņa bulvāra stūra jau stāvēja meitene sarkanarmietes tērpā un ar sarkanu karodziņu virzīja uzvarētāju kolo­nas tālāk uz rietumiem. Ar saviem garajiem, gaišajiem matiem tā no mugurpuses mazliet atgādināja Nadeždu. Uz ietvēm stāvēja cilvēki un nezināja, ko teikt aiz lai­mes. Pārāk pēkšņa bija pāreja no tumšās ēnas spilgtajā piesaulē. Šur tur uzvijās saglabāti karogi un kā uguns­kuri sprakstēja asajā oktobra vējā.

Pie sagrautā pasta stāvēja padrukns apakšpulkvedis un caur acenēm skatījās, kā kareivji velk telefona kabeli.

—    Tiešais vads ar Maskavu, — paskaidroja sakaru dienesta seržants. — Varēsim iepriecināt Dzimteni ar jaunu uzvaru.

—     Ko nu, Oļeg, Maskavā jau laikam raksta pa­vēli, — atteica otrais. — Varbūt mūs abus arī piemi­nēs . ..

Daugavietis paklupa pret resno stiepli un, mēģinā­dams saglabāt līdzsvaru, ieķērās apakšpulkveža piedurknē.

—     Biedri Avot! — viņš pārsteigts iesaucās. — Tā nu gan ir tikšanās!

Avots ilgi pētīja seju, kuru nekādi nevarēja pazīt.

—    Daugaviet! — viņš beidzot jautāja, joprojām šau­bīdamies. — Tu gan esi pārvērties . . .

—    Gestapo, — īsi paskaidroja Jānis un atcerējās, ka jau divas nedēļas nav smēķējis. — Vai tev nav kāds papiross?

Avots ar skubu izvilka «Belamora» paciņu. Ienāca prātā Centrālcietums. Toreiz biedri smēķēja no salauz­tām pīpēm izgrabināto nikotīnu, ko sajauca ar matraču salmiem.

—    Vai ilgi? — viņš tikai vaicāja.

—     Kā to ņem — četrpadsmit dienas, varbūt arī četrpadsmit gadi . . . Vēl stunda, un jūs mani vairs ne­būtu atraduši. Bet Nadeždu paguva nobendēt, — un balss viegli ietrīcējās: — Ak jā, tu jau nemaz nepazini viņu …

Garām pabrauca motorizēta pretgaisa aizsardzības baterija. Starmetēju apaļajās acīs spoguļojās debesis, kāds bērns sauca mātei: «Re, kur liela bļoda! Vai ar to arī šauj?»

—    Avot, ja tu zinātu, kāds prieks par tevi, par Rīgu!… Pirmajā kara dienā mēs bijām kopā un pir­majā Rīgas atbrīvošanas dienā atkal… Ja ir mazdrus­ciņ vaļas, nāc līdzi. Es steidzos uz mājām, gribas ātrāk redzēt, vai biedri sveiki un veseli! . . .

—     Iesim! Bet stāsti taču! . ..

Grēcinieku ielā viņiem ceļu aizsprostoja sapieris. Rokā tas turēja mīnu meklēšanas rīku, kura metāliskās ūsas jocīgi spurojās.

—    Biedri apakšpulkvedi, tālāk bīstami iet. Vācietis ber no otrā krasta.

Avots atmeta ar roku — nav jau pirmā reize, — bet Daugavietis nemaz neklausījās. Jo tuvāk nāca mājas, jo lielāks kļuva nemiers par Ēriku, par Skaidrīti, par veco Donatu, par Elizi. Vai būs vēl dzīvi?

Caur melnajiem dūmiem, kas vēlās no Daugavmalas, Jānis saredzēja, ka Baumaņa nams stāv, kā stāvējis. Ieejot abi izdzirdēja otrā stāvā vecā Donata sirdīgo rū­koņu. Pēc brīža viņš kā jauneklis noskrēja pa kāpnēm:

—     Ak tad aizlaidusies gan šī nolādētā vācu . . .

Donats norija pēdējo vārdu. Aiz pārsteiguma viņam

slota izkrita no rokām un noripoja pie Daugavieša kājām.

—    Nu saki viens .. . Tas taču Žanis! — un, nemaz nesasveicinājies, viņš garām Daugavietim iedrāzās savā dzīvoklī:

—    Ērik, Skaidrīt! Elli, ko tu guli?! Celies! Žanis dzīvs!

Viņi sēdēja ap galdu, pie kura Jānis tik bieži bija sēdējis kopā ar Nadeždu. Pie sienas vēl karājās viņas blūzīte, uz kumodes mētājās matu spraudītes, un tikai tagad Daugavietis īsti saprata, ko nozīmē uz visiem lai­kiem pazaudēt cīņas biedru un mīļotu sievieti. Viņš novērsa seju, lai noslēptu acīs sakāpušo valgmi, un pa­svītroti mundri teica:

—    Nu, biedri apakšpulkvedi, atļauj mums iztukšot kādu glāzīti uz tavu veselību. Gods un slava atbrīvotā­jiem! Es tūlīt nokāpšu dzīvoklī bez numura un atnesīšu pudeli, kas trīs gadus glabāta šai svētku dienai.

Avotam negribējās runāt pretī, bet, paskatījies uz Skaidrīti un Ēriku, kuru rokas saskārās glāstā, uz veco

Elizi, kas lakatā slaucīja asaras, uz Donatu, kas aizkus­tināti bāza kaļķītī apakšpulkveža piedāvāto «Belamoru» ar visu papīru, uz sirmot sākušo Daugavieti, kas ap­miglotām acīm piepildīja glāzīti un dažas lāses aizlēja garām, uz vienkāršo katūna blūzīti pie sienas, viņš nodomāja:

«Jums, pagrīdes varoņi, taču pienākas daudz lielāka slava. Vismelnākajā laikā jūs saglabājāt tīru darba tau­tas godu. Padomju Latvija jūs nekad neaizmirsīs!»


[2] ak laiki, ak tikumi! (lat. vai.)

[3] Šodien mums pieder Vācija, bet rīt visa pasaule.